Starpvalstu militārie konflikti starpkaru

periodā. 1919.-1939.
Pirmā Pasaules kara laikā dominēja sauklis- ka šis būs karš, kas izbeigs visus karus.
Kara beigās daudzi cerēja, ka tā patiešām būs, taču daudzās vietās pasaulē kari
turpinājās. No šiem kariem pieminami Polijas- Lietuvas karš, Polijas- Padomju
Krievijas karš, Turku-Grieķu karš, Čako karš starp Paragvaju un Bolīviju, Itālijas-
Abesīnijas karš, Spānijas pilsoņu karš ar ārvalstu intervenci un Japānas-Ķīnas karš.
Pirmie kari bija Pirmā pasaules kara izraisīto izmaiņu tiešas sekas, vēlākos izraisīja
totalitārie režīmi, kuru nākšanu pie varas izraisīja Versaļas līguma kļūdas.

Polijas-Lietuvas karš. 1920.

Pēc Pirmā Pasaules kara sabruka trīs impērijas, kas bija sadalījušas Poliju 18.-19.gs.
Polija atradās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas varā. Lietuvas lielākā daļa atradās
Krievijas varā izņemot Mēmeles apgabalu jeb Klaipēdu, kas bija Vācijas sastāvā.
1915.gadā vācieši sāka ofensīvu un ieņēma Lietuvu, ko gribēja iekļaut savā sastāvā.
Kara beigās 1918.gada 16.februārī lietuvieši pasludināja neatkarību. 1919.gadā tika
izveidota pirmā neatkarīgā Lietuvas valdība. Drīz pēc tam Lietuvā iebruka Padomju
Krievijas karaspēks, kas okupēja lielāko daļu Lietuvas un visas Baltijas. 1919.gada
sākumā patiecoties panākumiem cīņās ar boļševikiem Igaunijā un Latvijā, Lietuvas
armija padzina Sarkano armiju un noslēdza miera līgumu, kur par Lietuvas sastāvā
atzina Viļņas apgabalu, kas kļuva par valsts galvaspilsētu.
Tikmēr Polija arī cīnījās par neatkarību. Sacēlusies pret vācu varu, tā ieguva
neatkarību, bet nonāca konfliktā ar čehiem, ukraiņiem un lietuviešiem, jo tie dzīvoja
teritorijās, kuras gribēja iegūt Polija.
Miera līgumā starp Lietuvu un Padomju Krieviju, bija paredzēts, ka Viļņa, kas ir poļu,
ebreju un lietuviešu apdzīvotā pilsēta nonāk Lietuvas sastāvā. Tajā brīdī to kontrolēja
poļu armija. Kad sākās Poļu-Krievu karš 1920.gada jūnijā, padomju karaspēks ieņēma
Viļņu. Drīz tā nonāca lietuviešu kontrolē. Taču padomju uzbrukums cieta neveiksmi
pie Varšavas un sāka atkāpties.
Parīzes miera konferencē tika novilkta demarkācijas līnija, kas paredzēja Vilņas
iekļaušanu Lietuvā. Tādēļ poļu karaspēkam pavēlēja nešķērsot šo līniju. Taču
lietuvieši bija sagrābuši Suvalku pilsētu. 30.augustā poļi sagrāba Suvalkus.
Tālākās sarunas starp poļiem un lietuviešiem bija grūtas. Antantes valstis kompromisa
dēļ uzskatīja, ka Viļņa jādod Polijai, kamēr lietuvieši to uzskatīja par savu
galvaspilsētu.
1920.gada 2.septembrī lietuvieši sāka ofensīvu, lai atgūtu Suvalkus. Sākās smagas
kaujas ap Augustovas un Senjas pilsētām, kas beidzās ar Lietuvas sakāvi.
7.oktobrī tika noslēgts pamiers. Suvalki palika Polijas sastāvā un Viļņa Lietuvas.
Taču poļi izplānoja jaunu uzbrukumu. Tika izspēlēta viltus sacelšanās Lucjana
Želigovska vadībā, un viņa karaspēks ieņēma Viļņu. Tautu savienība paziņoja, ka
poļiem jāizvāc karaspēks no Viļņas. Lielbritānija un Francija bija tiesīga šo
paziņojumu īstenot militāri. Taču tās abas vilcinājās un Viļņa palika Polijas sastāvā.
1939.gadā Viļņu iekaroja padomju karaspēks un “atdeva” okupētai Lietuvai. Tagad tā
ir neatkarīgās Lietuvas galvaspilsēta.
Viļņas apgabals un pārējās lietuviešu pieprasītās teritorijas Polijā.

Polijas-Padomju Krievijas karš 1920.-1921.

Pēc Oktobra revolūcijas boļševiku valdība bija spiesta cīnīties ar revolūcijas

pretiniekiem, kas gribēja atjaunot monarhiju. Tādēļ boļševiki apslaktēja visu gāztā
cara ģimeni. Taču cīņas turpinājās. Izveidojās baltgvardu armijas, kas ar Antantes
turpināja cīņas. Taču starp baltgvardiem un intervences spēkiem nevaldīja sadarbība,
un padomju spēki, jeb Ļeva Trocka Sarkanā Armija vienu pēc otras sakāva baltgvardu
armijas. Šajās cīņās piedalījās sarkanie latviešu strēlnieki.
Padomju karaspēks atguva teritorijas Sibīrijā, Kaukāzā un Ukrainā, taču Polija un
Baltijas valstis sāka savu cīņu par neatkarību. Padomju karaspēks sāka cīņu ar šīm
valstīm.
Polija pasludināja neatkarību un sāka cīņu par teritorijām pie Baltkrievijas un
Ukrainas robežas. Pirmās cīņas notika 1919.gadā uz Ukrainas robežas. Pa to laiku
notika kaujas Baltijā.
Poļi ieņēma Pinsku un Lidu izmantojot brīdi, kad Deņikins devās virsū Maskavai.
Kad Deņikins tika sakauts, boļševiki sāka pretuzbrukumu un ieņēma Viļņu un
Grodņu. Taču smagais stāvoklis Krievijas frontē lika boļševikiem atkāpties. Poļi
atguva Viļņu 19.aprīlī.
robežas.
1919.gada septembrī poļu armija palīdzēja Latvijas armijai atgūt boļševiku kontrolēto
Daugavpili. 1920. gada janvārī Daugavpils pēc smagām cīņām tika iegūta un atdota
Latvijai.
Aprīlī sākās poļu ofensīva Ukrainā, lai palīdzētu Ukrainas neatkarības cīnītājiem.
7.maijā poļu-ukraiņu karaspēks ieņēma Kijevu. Taču padomju spēki sāka
pretuzbrukumu kazaka Semjona Budjomnija vadībā. 13.jūnijs bija Ukrainas tumšā
diena, jo poļi bija spiesti pamest Kijevu.
4.jūlijā Mihails Tuhačevskis sāka ofensīvu, lai atspiestu poļus savā zemē. Poļi sāka
atkāpties, guvuši uzvaras pie Ļvovas padomju spēki virzījās uz Varšavu.
Boļševiki bija pārliecināti, ka līdz ar Polijas ieņemšanu visā Eiropā sāksies revolūcijas
un komunisms gūs vieglu uzvaru.
Poļiem nāca palīgā nelieli franču spēki Šarla de Golla vadībā. Taču tiem nebija
izšķiroša nozīme kara darbībā.
10.augustā padomju spēki pie Vislas upes uzbrukumu Varšavai. 14.augustā poļi sāka
pretuzbrukumu un apstādināja padomju ofensīvu un pārvēta to bēgšanā. Poļi nonāca
pie Minskas un boļševiki nolēma parakstīt miera līgumu.

Gleznas no Polijas-Padomju Krievijas kara.

1921. gada 18.martā Rīgā tika parakstīts Polijas-Padomju Krievijas miera līgums. Tā
noteiktās robežas pastāvēja līdz 1939.gada 23.augustam kad Vācija un Padomju
Savienība sadalīja Poliju un uzsāka Otro pasaules karu.

Grieķu-Turku karš 1919.-1922.

Pirmais pasaules karš iznīcināja seno Osmāņu Impēriju. Tuvie Austrumi un

Mezopotāmija (mūsdienu Irāka) nonāca Antantes spēku varā. Jau 1916.gadā Antantes
valstis pārliecinātas, ka Osmāņu impērija tiks viegli sakauta un sarunās sadalīja
Osmāņu impēriju vairākās valstīs, piemēram, Kurdistānā un Armēnijā, bet Palestīna
un Sīrija nonāks pašu Antantes valstu rokās. Pašiem turkiem pēc Antantes domām
tiktu atstāta tikai maza teritorija ap Ankaru.
1919.gadā, kad Pirmais pasaules karš bija beidzies turki sāka cīnīties, lai nepieļautu
Antantes valstu ieceres. Uz skatuves uznāk Mustafa Kemāls, turku virsnieks, kas
kļuva slavens pēc uzvaras pār Antanti Galipolē.
1920.gadā 23. aprīlī Osmāņu Sultāns tika gāzts un pie varas nonāca Kemāls. 10.maijā
gāztais sultāns un Antantes valstis parakstīja Servas līgumu. Līgums paredzēja, ka
Arābija, Armēnija un Asīrija kļūst neatkarīga. Palestīna un Mezopotāmija nonāk
Lielbritānijas rokās, kā mandāti. Libāna un Sīrija kļūst par Francijas mandātiem. Tā
sākās otrā rietumu invāzija musulmaņu valstīs, kas ir viens no šodienas rietumu-
austrumu nesaskaņu iemesliem.
Līgums arī paredzēja, ka turku Trāķija un rietumu Anatolija, ieskaitot Izmiras
(Smirnas) ostu, nonāk grieķu rokās. Šo līgumu noraidīja Kemāla valdība.
Tas lika grieķiem, kas tīkoja pēc teritorijām, ko to senči apdzīvoja pirms mūsu ēras,
sākt karu. 1921.gada janvārī grieķi izcēla desantu Anatolijā. Aprīlī grieķu ofensīvu
apstādināja, taču jūlijā grieķi devās Ankaras virzienā, kas bija jaunais Turcijas centrs
(Osmāņu galvaspilsēta bija Stambula). Septembrī Kemāla spēki sakāva grieķus pie
Sakarjas upes. 1922.gada septembrī turki atguva Izmiru. Grieķi bija spiesti beigt karu
un Antantes valstis bija spiestas vest sarunas ar turkiem, jo tie guva Padomju
Savienības atbalstu.

Degošā Izmira.

1923.gada 24.augustā Lozannā, Šveicē tika parakstīts jauns līgums. Grieķija bija
spiesta atdot divas Turcijai atņemtās salas un attiekties no interesēm uz Izmiru.
Turcija atzina britu un franču tiesības uz mandātiem.
Turcijā nodibināja republiku, kuru vadīja Mustafa Kemāls, kas ieguva jaunu pievārdu
Attaturks- “turku tēvs”

Mustafa Kemāls Attaturks un viņa mauzolejs.

Čako karš 1932.-1935.

Dienvidamerikas valstis kopš to neatkarības iegūšanas 19.gs bieži cīnījušās savā

starpā, ārpasaules netraucētas. Vienīgi ASV izrādījusi interesi par šīm valstīm.
Čako karš izcēlās starp Bolīviju un Paragvaju resursu dēļ. Tas bija pirmais “naftas
karš” 20.gs, jo cīņa norisinājās Čako reģionā, kur uzskatīja, ka tur atrodas bagātīgas
naftas atradnes.
Čako ir liels mazapdzīvots apgabals, kas mijās ar džungļiem, pauguriem, kas vasarā
kļuva pavisam sauss. Taču caur to plūda Paragvajas upe, kas bija svarīga abām
pusēm, jo tām nebija atvērta izeja uz okeānu. Bolīvijai savas neatkarības sākumā
piederēja izeja uz Kluso okeānu, taču to atņēma Čīle. Tāpat spekulācijas, ka Čako
reģionā ir nafta saasināja abu valstu attiecības.
Čako reģions.

1932. gadā nabadzīgā Bolīvija centās īstenot pēdējo iespēju uzlabot savu ekonomisko
situāciju un iebruka Paragvajā. Karš izvērtās par katastrofu abām valstīm. Cīņas
notika briesmīgos apstākļos. No malārijas gāja bojā tikpat daudzi karavīri, cik no
ieročiem. Karš noveda abas valstis pie ekonomiskas sagrāves. Bolīvijas ģenerāļi pat
gadu pirms kara gāza savu prezidentu un iecēla savējo. Karā, kurā aktīvi pielietoja
tankus un lidmašīnas, pamazām uzvaru guva Paragvaja. 1935.gadā tika noslēgts miera
līgums, kas beidzās ar Paragvajas uzvaru. Dažus gadus vēlāk atklājās, ka Čako
reģionā nemaz nav naftas.

Čako reģiona ainava.

Itālijas agresija Abesīnijā 1935.-1936.

1922.gadā Itālijā varu pārņēma Benito Musolīnī fašistiskais režīms. Musolīnī sapņoja
par Romas impērijas atjaunošanu Vidusjūrā un Āfrikā. 1933.gadā Vācijā, kuru bija
nogurdinājusi inflācija un bezdarbs, ar tautas atbalstu varu sagrāba Ādolfa Hitlera
nacistu partija. Abi šie režīmi sapratās savā starpā. Abas puses gribēja sasniegt savus
mērķus pasaulē ar militāriem pielietojumiem. Tos iedrošināja Tautu Savienības
acīmredzamā bezspēcība, kurai nebija ASV atbalsta.
Itālija jau 19.gs gribēja iekarot Abesīniju (Etiopiju), taču cieta neveiksmi. Taču tai
bija īpašumi apkārt tai- Eritreja un Itāļu Somālija. Musolīnī gribēja paplašināt savu
koloniju teritorijas un atriebt sakāvi pirmajā karā ar Abesīniju.
1932.gadā itāļi sāka pārkāpt Abesīnijas robežas būvējot tās pierobežā fortus un ceļus,
lai izprovocētu Abesīniju. 1934.gadā abesīniešu spēki protestēja pret itāļu
iejaukšanos, ar britu atbalstu. Briti drīz vien pameta strīdus zonu, lai neuzsāktu
internacionālu incidentu ar Itāliju. Taču gada beigās sākās cīņas starp itāļiem un
abesīniešiem, sākās Abesīnijas krīze. Itāļi sāka gatavoties karam un Abesīnijas
imperators Haile Selaije (Rastafarisma reliģijas mesija), sāka mobilizāciju.

Itālijas diktators Benito Musolīnī. Abesīnijas imperators Haile Selasije.

3.oktobrī itāļu karaspēks bez kara pieteikuma iebruka Abesīnijā, no Eritrejas un Itāļu
Somālijas. Tautu Savienība pasludināja iebrukumu par agresiju. Taču tai neizdevās
vienoties par jebkādām sankcijām pret Itāliju. Lielbritānija un Francija nebija gatava
militāri palīdzēt Abesīnijai.
Abesīniešu karaspēks nespēja sakaut itāļus. 1936.gada maijā itāļi iekaroja Adisabebu-
Abesīnijas galvaspilsētu un Haile Selasije devās trimdā. 30.jūnijā viņš Ženēvas Tautu
Savienības konferencē teica pravietiskus vārdus “Tie esam mēs (Abesīnija) šodien, tie
būsiet jūs rītā.”

Haile Selasije runā Ženēvā. Itālijas iebrukums Abesīnijā.

Abesīniju atbrīvoja 1941.gadā briti un atgrieza Hailu Selaijē pie varas. Viņš valdīja
pār Abesīniju līdz 1974.gadam.

Spānijas pilsoņu karš 1936.-1939.

Pilsoņu karš Spānijā izcēlās starp labējiem republikāņu spēkiem un ģenerāļa

Francisko Franko nacionālistiem, kurus atbalstīja nacisti un fašisti no Vācijas un
Itālijas. Abas puses militāri atbalstīja vairākas valstis visā pasaulē. Karā brīvprātīgi
piedalījās itāļi, vācieši, krievi, amerikāņi un latvieši. Spānija kļuva par izmēģinājuma
lauku Otrajam Pasaules karam.
Spānijā 30.gados tika likvidēta monarhija un izveidota republika. Jaunajā republikā
pastāvēja nestabila politiskā situācija, kas dažreiz pārgāja streikos un politiskās
sadursmēs.
1936.gadā vēlēšanās uzvarēja kreisā Populārā Fronte, kas nostādīja opozīcijā labējos.
Valdība nebija stabila, tās laikā notika anarhistu grautiņi un neskaitāmas politiskās
slepkavības.
1936.gada 17.jūlijā divu politisko slepkavību rezultātā sākās konservatīvo spēku
sacelšanās pret kreiso valdību. Izveidojās divas puses- nacionālisti, kuru vidū bija
fašistiskā Falanga, monarhisti un konservatīvie un republikāņi, kuru vidū bija
komunisti un anarhisti. Nacionālisti bija turīgie katoļi, republikāņi bija strādnieki un
zemnieki.
Par nacionālistu vadītāju kļuva Francisko Franko, kurš bija pirms tam bija Spānijas
bruņoto spēku vadītājs. Kara sākumā republikāņi sagrāva daudzas baznīcas, jo Katoļu
baznīca atbalstīja nacionālistus.

Franko un Nacionālisti. Republikāņu karavīri.

Republikāņi cerēja uz Francijas un Lielbritānijas palīdzību, taču abas valstis palika

neitrālas. Taču Vācija un Itālija nosūtīja savus brīvprātīgos spēkus palīdzēt
nacionālistiem. Vācijai bija slavenais Kondora leģions, kura bumbvedēji nežēlīgi
bombardēja spāņu un basku pilsētas. Visslavenākā bija basku pilsētas Gernikas
bombardēšana, kuru savdabīgā gleznā iemūžināja Pablo Pikaso.
Vācu Kondora Leģions. Plakāts brīdina par itāļu invāziju.

Republikāņiem palīdzēja Padomju Savienība sūtot tankus un lidmašīnas. Amerikāņu

jaunieši devās palīgā republikāņiem, un pat nodibināja Jenķu eskadronu.
Ar vācu un itāļu palīdzību nacionālisti guva nozīmīgas uzvaras. No Madrides
ieņemšanas jau 1936.gadā, tos atturēja Padomju Savienības brīvprātīgo spēku
pretestība. 1937.gadā vācu Heinkel He 51 modernie bumbvedēji barbariski
sabombardēja Gerniku. Tā bija pirmā reize kara vēsturē, kad notika masīvs
bumbvedēju uzlidojums neaizsargātai pilsētai. Otrā pasaules kara laikā paši vācieši
pieredzēja šādus uzbrukumus uz savām pilsētām.

Slavenās Pikaso gleznas interpretācija Gernikas pilsētā.

1937.gada beigās jau puse no Spānijas atradās Nacionālistu rokās. Vatikāns, Musolīnī
piespiests, oficiāli atzina Nacionālistu valdību. 1939.gadā nacionālisti iekaroja
Barselonu, un beidzot krita Madride. Britu un franču valdības bija spiestas atzīt
nacionālistu režīmu.
Pār Spāniju sāka valdīt ģenerālis Franko. Viņš valdīja līdz pat savai nāvei 1975.gadā.
Viņš sekmīgi izvairījās no kara ar Lielbritāniju Otrā Pasaules karā, kad Hitlers pēc
neveiksmīgajām sarunām atzinās, ka “Es labāk atļautu sev izraut trīs vai četrus zobus,
nekā paciestu tādas mokas vēlreiz.” Taču spāņu karavīri piedalījās kaujās Austrumu
frontē. Pēc Franko nāves Spānijā atjaunoja konstitucionālo monarhiju. Spāniju kopš tā
laika līdz šodienai satricina basku tautas cīņas, kas pārauga teroraktos. 2004.gada
11.martā Spānijas galvaspilsēta Madride pieredzēja musulmaņu teroristu uzbrukumu.
Slavenā spāņu gleznotāja Salvadora Dalī skatījums uz Spānijas pilsoņu karu.

Japānas agresija Ķīnā 1937.-1945.

Japānas agresija Ķīnā, jeb Otrais Ķīniešu-Japāņu karš, bija otrā lielā Tautu savienības
neveiksme novērst agresiju. Japāna nebaidījās uzsākt karu. To pārvaldīja militāristu
valdība, kuru mērķis bija izveidot Japānas impēriju, Āzijas un Okeānijas apmēros. Šie
sapņi vēlāk noveda pie smagas sakāves ar ASV, un atomkatastrofu virs Hirosimas un
Nagasaki.
Japāna sagrāva Krieviju karā 1904.-1905.gadā. Tā piedalījās Pirmajā Pasaules karā
Antantes pusē, taču neguva neko no tā. Tikmēr Ķīnā tika gāzta imperatoru dinastija,
un sākās cīņas ķīniešu nacionālistu un komunistu starpā. To izmantodama Japāna
1931.gadā iekaroja Mandžūriju un izveidoja Mančuko leļļu valsti, un iesēdināja par
tās valdnieku gāzto Ķīnas imperatoru.
1937.gadā pēc Marko Polo tilta incidenta japāņi sagrāba Nanjinu un Šanhaju. Notika
nežēlīgas kaujas un abas pilsētas tika izpostītas. Nanjinā sākās genocīds pret
civiliedzīvotājiem, kur gāja boja tūkstošiem cilvēku.

Izspostītā Nanjina.

Japāņi gribēja Ķīnā izveidot leļļu valdības, taču japāņu armijas nežēlīgā vēršanās pret
tautu, neļāva šo iespēju īstenot. Japāņi negribēja sadarboties ar nacionālistiem vai
komunistiem. Japāņi pakļāva lielākās piekrastes pilsētas, taču ķīniešu pretestība
turpinājās. Ķīniešu armijas izvietojās Ķīnas iekšējās teritorijās, kur tām bija grūti
piekļūt. Līdz 1944.gadam tās sekmīgi pretojās, un tad pārgāja prettriecienā, kad
Japāna bija cietusi sakāves Indoķīnā un Klusajā Okeānā.
Nacionālistiem palīdzēja Padomju Savienība, cerot nepieļaut tiešu karu ar Japānu un
izveidot komunistu valdību Ķīnā. Arī Vācija sākotnēji palīdzēja Nacionālistiem, viņu
ideoloģisko uzskatu dēļ. Taču kad Vācija noslēdza savienību ar japāņiem, tā pavērsās
otrā pusē. No ASV uz Ķīnu devās amerikāņu brīvprātīgie, lai cīnītos nacionālistu
pusē. Kad sākās karš Klusajā Okeānā, ķīnieši saņēma lielus ieroču un resursu
krājumus no ASV. Taču ASV neapmierināja, ka liela daļa atvesto ieroču tika
izmantota cīņās pret nacionālistu ienaidniekiem- komunistiem.
1945.gadā Japāna tika praktiski sakauta. Tā pazaudēja iekarojumus Indoķīnā un
Okeānijā un Padomju armijas augustā iebruka Mandžūrijā. Kad Japāna padevās, Ķīnā
sākās pilsoņu karš, starp Čana Kaiši nacionālistu valdību, un Mao Dzeduna komunistu
spēkiem. Ar padomju palīdzību 1949.gadā komunisti pārņēma visu Ķīnu.
Nacionālistu rokās palika tikai Taivānas sala, kas tagad oficiāli skaitās Ķīnas
republika.

Čans Kaiši un Mao Dzeduns.