Kristīne un Edgars

Bij kāds puisis, Edgars, vienkāršs jaunietis... Salīdzinot Edgaru ar viņa

draugiem viņš bija dīvains tipiņš - visiem Edgara draugiem bija draudzenes, tikai
Edgaram nebija. Viss kas Edgaram bija ar sievietēm bija pielīdzināms vienas nakts
sakaram! Draugi viņu gan apskauda, gan tajā pašā laikā teicās, ka ilgi Edgars tā
neturpinās, reiz viņš iemīlēsies un tad par izpriecām viņš vairs nedomāšot!
Edgars nezināja kas ir mīlestība un nebija arī neviena kas viņam to varētu izskaidrot.
Jautādams draugiem vai viņi savas draudzenes mīl un kā tas ir, viņš vienmēr saņēma
atbildi: "Sākumā man liekas, ka mīlēju dikti, tagad jau esam gadiem kopā un tā... ES
NESAKU, ka es viņu nemīlu, vienkārši tas laikam jau ir kā pieradums, vai kas...
Karoči ir tā, ka katru brīdi es par viņu nedomāju, bet kopā es viņu tāpat vēlos būt!"
Edgars nesaprata... "Vai tā varētu būt tā skaistākā lieta uz Pasaules!? Tās skaistās
jūtas par kurām tu pats nemāki neko īsti teikt un kas līdzinās pieradumam?!", viņš
nodomāja: "nevar būt, nevar būt, ka katrs tiecas pēc kautkā tāda visu savu mūžu...!
Nea, tie čaļi paši nezin nekā... Galu galā ar ko tad es sliktāks?! Es arī nezinu, kas ir
mīlestība, bet es nearvienu nēsmu kopā, nevienu neapmānu un nemānu pats sevi!"
Edgars dzīvoja Ogrē. Viņam dzīve bija iegrozījusies tā, ka vecāki šķīrās, mājvietu viņi
izlēma pārdot un Edgaram bija jāizvēlās palikt ar māti vai ar tēvu. Edgars bija
pilngadīgs, bet vēl skolnieks, tikko beidzis, vēl nesācis strādāt, naudas viņam īsti
nebija, tēvam bija mīļākā un jau sperts solis savai "jaunajai" dzīvei, tādēļ Edgars
izvēlējās palikt ar māti. Mājvieta bija jāpamet nedēļas laikā...
Edgars Ogrē bija nodzīvojis visu savu mūžu, bija žēl pamest dzimto pilsētu, bet dziļi
sevī viņš bija piedzīvojumu meklētājs, tapēc tas viņam bija diezgan liels izaicinājums!
Kādā vakarā Edgars izlēma ar draugiem aiziet uz bāru - tāpat vien, iedzert alu, parunāt
par plāniem turpmākajai dzīvei, kur kurš taisās strādāt, mācīties utt...
Tur nu viņi ir, 4 labākie draugi sēž pie galdiņa, smejās joko un runā! Edgars pārlaiž
acu skatienu pāri visiem citiem apmeklētājiem un pēkšņi viņš ierauga VIŅU - bruneti,
brūnām acīm kā pogām, košā kleitā, gariem nagiem... "smalka skaista dāma", viņš
nodomā... Nekas īpašs tajā meitenē nebija - apkārt kur vien veries, tikpat skaistas
meitenes, kopā ar draudzenēm dzer koktēlīšus, pavada jauki vakaru... Edgars to
saprata, bet tomēr ik pēc laiciņa viņš sevi pieķēra vērojot šo meiteni! "Bļāviens, nu
kas ir?! Vecīt nomierinies, iedzer alu un runā ar draugiem!", viņš pie sevis
nodomāja...
Iet stundas, Edgars runā ar draugiem un turpat sēž arī tā meitene, ar savām 2
draudzenēm, tāpat pavada vakaru...
Edgars vairs pats sevi nesaprot, gribot negribot, viņš šo meiteni vēro! "Eu, Edž davai
pa alum un taisamies!", draugi Edgaru mudināja mājup! "Ok, viens alus, pa to laiku es
savākšos un vairs neskatīšos tur!", nodomāja Edgars. "Jā, bet dzerot to alu tu vari
piecelties un aiziet līdz tam galdiņam, un iepazīties!", ar Edgaru ierunājās iekšējā
balss! "Labi, netēlo gudro, nolādēts, mācīs mani te...!", Edgars atbildēja pats savai
iekšējai balsij. Tas bija kautkas nesaprotams, viņš pats sevi nesaprot un piedevām,
tagad vēl sarunājās pats ar savu iekšējo balsi.
Piesitiens pie pleca, "Davaj Edž, ejam", iesaucās 1 no draugiem! "Nu vo, muģila,
iespēju nogulēji!", ar Edgaru ierunājās atkal iekšējā balss! Edgars palika nikns, jo
zināja, ka iekšējai balsij ir taisnība! "Nu vēl pa vienam, nelaužas veči, kad mēs vēl
šitā pasēdēsim kopā?", Edgars uzsauca draugiem. Tagad patiešām Edgaram bija viena
alus kausa iztukšošanas laiks - aiziet pie tā meiteņu galdiņa iepazīties, vai izdzert alu
un doties. 2 domu Edgaram vairāk nebija, viņš pieceļas kājās un iet... Ceļā viņš
sajūtas kā idiots, bet turpat iekšējā balss viņu nomierina: "Nemīz, ej, paņirgāsies viņas
par tevi, vismaz vakarā varēsi normāli gulēt!". Tā viņš arī gāja un nākamajā momentā
bija pie mērķa. 3 sekundes lai pārdomātu ko teikt! Piesarkušu seju viņš saka: "Čau,
meitenes"! Viņas paķiķina, bet atbild: "Čau, čau"! Edgars iepazīstās ar meitenēm
paspiežot roku... Viņš sniedz roku meitenei kuru visu vakaru vērojis ar saukli: "mani
sauc Edgars", viņa satver Edgara roku un atbild: "mani Kristīne"! Maigākā roka ko
Edgars jebkad jutis... "Da nē, muļķības, prāts atkal spēlējas", Edgars nodomāja. "Tu
esi ļoti skaista sieviete", Edgars saka Kristīnei, tajā pašā laikā nodomājot: "Lieliski,
ko es daru, cenšos kļūt par klaunu"? "Es zinu, tu visu vakaru uz mani skatījies",
Kristīne ķiķinot atbild! "Nu vo, sākās, idiota statuss sasniegts", Edgars nosarcis
nodomā pie sevis... "Un kā vispār iet, labi pavadat vakaru?", Edgars jautā, viņš turpat
saņem atbildi no Kristīnes draudzenes, kurai viņš pat vairs neatcerās vārdu un atbildi
arī momentā aizmirst! Galvenais centrs ir Kristīne! "Tevi un tevi es esmu manījis
Ogrē, tevi gan nē! Tu no citas pilsētas vaine?" Edgars norāda uz Kristīni. "Nē, es tepat
no Ogres, vienkārši vairāk pa Rīgu... Tevi starpcitu arī nēsmu manījusi", atkal ķiķinot
atbild Kristīne.
Edgars: "Mēs te ar čomiem alu dzeram un tā, niekojamies..."
Kristīne: "Mēs jau tā skatamies!"
Edgars: "Jā būs jau noilgojušies pēc manis, es jau te tik tā - garām ejot domāju pieiet,
iepazīties ar neredzētu dāmu!", paķiķina Edgars
Kristīne: "Un pareizi darīji, ka pienāci, savādāk nodomāju, ka esi kautkāds maniaks!
Skaties un skaties, bet klāt nenāc!"
kopīgs HA-HA
Edgars: "Labi, tad vēlāk, ganjau vēl parunāsim, es došos..."
Kristīne un draudznes: "Ok, ok!"
Zibens ātrumā Edgars ir atpakaļ pie draugiem un jautā: "Eu, kas tas par skuķi, kāds
viņu ir redzējis"? Viens no draugiem atbild: "Jā, ir redzēta, tepat vietējā, bet laikam pa
Ogri maz tusējās, Kristīne laikam, vairāk gan es neko nezinu!" "Skaidrs, nu tad mož
vēl pa alum paņemsim, aiziesim pie tiem skuķiem uzsitīsim klaču utt", Edgars mēģina
pielaust draugus uz palikšanu... "Ņifiga vecīt, mēs brauksim, gribi paliec"! Edgars
paskatās uz meiteņu galdiņu... "Jā, jautri viņām tur, tā negribās uz mājām... Kur viņa
dzīvo, kas viņa ir, kā lai vēl es viņu satieku?", Edgars nodomā... "Izej uz risku, rekur
salvete, rekur pildspalva, uzraksti savu nr un aiznes viņai!" pamāca Edgaru iekšējā
balss! Pāris sekundes un lieta darīta, Edgars ar salveti rokās iet pie galdiņa, domādas
kārtējās domas par to, cik tas tagad viss izskatās stulbi un kāds gan viņš ir muļķis...
Salvete atdota, ko viņa teica, Edgars neatcerās, viņa tikai pasmaidīja... Tagad
Edgaram ir tikai cerība...
Edgars ir mājās, vārtās pa gultu, nevar aizmigt un cerīgi gaida zvanu. "Muļķis,
aizmigšu es reiz vai nē?! 1) viņa man nepazvanīs! 2) ja arī pazvanīs tad nejau
šodien!", Edgars sevi mierinādams nodomā, cenšoties iemigt. Telefons iespiests
rokā... Jau gandrīz iesnaudies, un te pēkšņi ievibrējas telefons viņam rokās! Momentā
viņš ir pamodies, tas bija tikai pīkstiens, bet bija! Viņš redz - nepazīstams numurs,
"Tai jābūt Kristīnei, lūdzu lai tā būtu Kristīne!", Edgars domādams zvana pretī! Uz
zvanu atbild.
Edgars jautā: "Kristīne?!"
Un jā, tā ir Kristīne...
Kristīne: "Jā tā esmu es, piedod, ka tik vēlu, domāju tev piezvanīt, bet jau zvanot
padomāju, mazums tu jau guli, tapēc zvanu pārtraucu!"
Edgars: "Nē, nē, ir ok, es nebūt negulēju, patiesību sakot, es gaidīju tavu zvanu..."
Kristīne: "Tev meitenes vienmēr atzvana?"
Edgars: "Tā gluži nav! Es vienkārši gaidīju, cerēju ka tu pazvanīsi..."
Tā viņi norunā kādu pusstundu, beidzot sarunā rītdien satikties... Nākamajā dienā viņi
satiekas, aiziet uz kafeijnīcu, runā par dzīvi, nevienu no viņiem nevar apklusināt -
viņiem ir tik daudz par ko runāt, kaut arī savstarpēji viņi ir gandrīz nepazīstami.
Edgars nekad vēl nebija saticis šādu meiteni, viss par ko Kristīne runāja, tajā viņam
domas bija tādas pašas kā viņai. Tik dīvaini viņš jutās, jo parasti meitenes ķiķina par
saviem meiteņu piedzīvojumiem, stāsta kāda nu kura draudzene ir viņai utml, Kristīne
bija savādāka!
Tā arī viņi satiekas dienu pēc tam, šoreiz jau pastaigājoties gar upi, diena atkal ir
lieliski pavadīta! Edgars pat nejūt, ka tā nedēļa, lai pamestu mājokli iet uz beigām...
Pienāk tā pēdējā diena, kad Edgaram ir jāpamet savas mājas, ar Kristīni viņš ir saticies
katru dienu, viņš viņai ir stāstījis par situāciju un viss ir saprotami! Edgars dodas uz
Jēkabpili, dzīvot mātes vecāku mājās, apsola Kristīnei zvanīt un satikt, to pašu
Kristīne apsola arī viņam!
Tā viņi dzīvo, diezgan tālu viens no otra, ik nedēļu, vai ik pēc pāris nedēļām satiekās,
viss ir lieliski, Edgaram vairs neviena cita meitene neinteresē, to pašu viņš domā par
Kristīni attiecībā uz sevi!
Edgars sācis strādāt un dzīvo jau pavisam viens, netālu no darba, turpat Jēkabpilī, īrē
dzīvokli... Te viņš vienu vakaru šēž pie datora un domā par Kristīni, izlemj viņai
aizsūtī sms. Viņa atbild, tā viņi sarakstās kādu studu, abi nosolās, ka pēdējā sms un
gulēt! Pazib jautājums: "viena tava vēlēšanās pirms iet gulēt?" Edgars uzraksta: "Viss
ko es gribu, tevi sev blakus..." Kristīne: "Viss ko es gribētu šovakar ir tas, lai TU
MANI NOZODZ, puisīt!", tā viņiem apmēram beidzas saruna, Kristīne laikam jau
guļ, vienīgi Edgars aiziet vēl uzsmēķēt... Viņam galvā atkārtojas visu laiku Kristīnes
vēlēšanās: "Viss ko es gribētu šovakar ir tas, lai TU MANI NOZODZ, puisīt!" Njā,
Edgars nodomā: "Nebūtu slikti"!
Pēkšņi ar Edgaru atkal ierunājās iekšējā balss: "Un ko tu tagad sēdi, ko tu gaidi?!
BRAUC PIE VIŅAS!"
Edgars atbild: "Viegli teikt, tikai tu aizmirsi, ka pulkstens ir 00:40, neviens
sabiedriskais transports ganjau vairs nekursē un ceļš ir kādi 120 km!"
Edgara iekšējā balss: "Tu gribi čīkstēt, skaitīt kilometrus, vai braukt pie viņas?!"
Edgars: "Es saku pulkstens ir jau 00:40 un neviens sabiedriskais transports ganjau
vairs nekursē!"
Edgara iekšējā balss: "Vai nav vieglāk piesēsties pie datora un paskatīties 1188
mājaslapā?"
Edgars nodomā: "Točna!" un zibens ātrumā ir pie datora!
Skatās vilcienus - pēdējais pēc 10 min, uz to pat ar taksi nepaspēt, autobusu vairāk
nav... Viņš nopūšas...
Edgara iekšējā balss: "Un viss? Padevies? Tā viss beigsies?"
Edgars: "A vot nebeigsies!"
Nākamajā momentā viņam kurpes ir kājās, viņš uzvelk kreklu, izskrien no mājas un
iet... Iet iet un domā, ko viņam tagad darīt - pastaigāties un iet uz mājām, vai ļauties
neprātam? Svarīgāka cilvēka viņam vēl nav bijis, viņš grib satikt Kristīni par jebkuru
cenu! Viņš skrien! Paskrējies viņš ierauga taxi, pieskrien klāt un jautā cik būšot līdz
Ogrei un taksists atbild, ka 80 ls, tik daudz Edgaram nav... Edgars jau atiet no
mašīnas, pēctam ātri pieskrien klāt, lec iekšā un saka lai ved viņu uz degvielas
uzpildes staciju, kas ir pie Rīga-Daugavpils šosejas, tā arī notiek! Edgars ir izlēmis
iziet uz laimi un balsot mašīnas!
Tagad viņš stāv ceļa malā, tuvojās mašina, viņš paceļ roku un pie sevis lūdzās:
"Lūdzu paņem mani, lūdzu paņem mani!", auto pabrauc garām... nākamais arī!
Pagājušas 20 min, 2 auto pabraukuši garām un nekā... Nāk vēlviens, Edgars paceļ
roku, un ir - laimīgā, Edgaru paņem mašīnā!
Tā Edgars tiek līdz Aizkrauklei - puse ceļa veikta, viņš atkal ceļ roku un turpat viņu
uzreiz paņem mašīna, veiksme ir Edgara pusē! Tā viņš tiek līdz galamērķim, Ogrei!
Viņš sazvana vietējo taxi, aizbrauc uz vaikalu, nopērk 2 pudeles šampi, 2 glāzes un 2
pledus (mīkstas segas)!
Viņš tagad sēž taksī ievelk elpu un pasaka Kristīnes adresi! Nu jau viņš ir ceļā, pāris
minūšū attālumā, satraukums ir pārņēmis viņu...
Pēc pāris minūtēm viņš ir klāt, viņš ieiet mājā, apstājas pie durvīm, mēģina lēnāk
elpot un klauvē pie durvīm! Atver Kristīnes māte...
Edgars: "Labvakar, atvainojiet, ka es tik vēlu un traucēju miegu, bet pasauciet lūdzu
Kristīni, tikai nesakiet, ka tas esmu es - tas lai būtu pārsteigums!"
Kristīnes māte: "Labvakar, varēji jau puis rītdien ienākt, tagad taču vēls...!"
Edgars: "Zinu, zinu, bet tas ir svarīgi, svarīgākais kas man dzīvē ir noticies, es vairs
nedzīvoju Ogrē, esmu tālu bracis un man Kristīne jāsatiek!"
Kristīnes mamma: "Tu Edgars esi?"
Edgars: "Jā, bet lūdzu pasauciet Kristīni!"
Kristīnes mamma smaidīgi ieiet dzīvoklī! Edgars gaida pāris minūtes, satraukuma
pilns... Beidzot durvis paver Kristīne, nomiegojusies, tikko no gultas izrauta un
saka:"NU?!"
"Eee, mazā neatpazīsti mani?" ar platu smaidu saka Edgars
Kristīne: "Koa?! Edgar? Ak Dies, ko tu te dari?!"
Edgars: "Atbraucu piepildīt mūsu vēlēšanos! ATBRAUCU TEVI ZAGT!"
Kristīne nosarkusi pieglaužvaigu pie pleca. Edgars viņu piespiež pie sienas un
skūpsta...
Kristīne: "Edgar, man liekas, ka es esmu sapnī, esmu šokēta!"
Edgars: "Es arī!"
"Nu ejam iekšā, pasēdēsim, mamma varbūt tēju uztaisīs un...", Kristīne nepaspēj
pabeigt teikumu, kā Edgars viņu jau ir paķēris uz savām rokām un skrien lejā pa
trepēm!
Kristīne: "Edgar, ko tu dari? Es tachu esmu pusplika, Edgar...?!"
Edgars: "Neuztraucies, ES TEVI ZOGU! viss būs labi...!"
Edgars izskrējis ārā ieceļ Kristīni taxi mašīnā, ieritina viņu abās segās un paņem klēpī.
Taxis brauc, viņš nezin kur braukt, bet neko arī nejautā... Beidzot Edgars taxim liek
braukt uz karjerām... Viņi brauc un kaislīgi skūpstās...
Beidzot viņi ir galā, Edgars samaksā taxim, izceļ Kristīni no mašīnas - ar vienu roku
viņš ir atbalstījis Kristīnes muguru, ar otru viņš tur Kristīnes kājas un maisiņu ar
šampi un glāzēm! Viņš dodas lejā pa smilšu nogāzi, Kristīne ir nosarkusi, smaida un
viņai pilnas acis ar kristāltīru šķidrumu, bet viņa neraud... Viņi ir tikuši lejā, jau ir
samērā gaišs, Edgars Kristīni nosēdina smiltīs, noskūpsta viņu, viņas vaigu, ausi,
kaklu... Paraujās nost, paver maisiņu, izvelk glāzi un iespiež to Kristīnei rokā, paņem
glāzi arī sev, izvelk no maisa šampi...
Kristīne ir apmulsusi: "Ak Dies, Edgar, man nav ko teikt...!"
Edgars: "Man ir!" šaujot vaļā šampi viņš izbļauj frāzi "Par sapņiem!"
Kristīne smaida... Viņi dzer šampi, skūpstās, čukst... Jau nedauz iereibuši... Edgars
paņem otru šampja pudeli un gatavojas to šaut vaļā...
Kristīne: "Kāds tosts tad būs šo šampi taisot vaļā?"
Edgars: "Tosts...? Tāds - es tevi mīlu!", aizlido korķis...
Klusums... Kristīnei sāk birt asaras, Edgars nomet pudeli, saķer Kristīni, pieglauž sev
klāt... "Neraudi taču, nav jau nekas traks, ja es tagad esmu izgāzies vai kā...", Edgars
nepaspēj pabeigt teikumu, kā Kristīne viņu pārtrauc: "Es tevi arī Edgar mīlu! Goda
vārds es tevi mīlu!" Skūpsti un te jau viņi abi ir zem segas... Jau rīts ir klāt, viņi abi
sēž smiltīs, ietinušies segā, Edgars apķēris Kristīni un viņi abi skatās ūdenī... Paiet
stunda ar skūpstiem un čukstiem, vēl agrs, bet Edgars izsauc taxi, viņš negrib, lai visi
redz Kristīni ierodamies mājās apakšveļā. Viņi aizbrauc līdz Kristīnes mājām, Edgars
uznes Kristīni augšā līdz dzīvoklim, ietītu segās, nostāda Kristīni uz kājām, viņi stāv
pie Kristīnes durvīm... Ar skūpstu Edgars atvadās no Kristīnes un dodās arā uz taxi, ar
taxi līdz stacijai, pāris stundas un viņš ir Jēkabpilī, jau pošas uz darbu...
Pārnākot no darba viņš sāk meklēt internetā darbu Ogrē, dzīvokli... Viņš vēlas būt
tuvāk Kristīnei, aicināt Kristīni dzīvot ar viņu, dzīvot, strādāt Ogrē... Noskatījies pāris
variantus viņš zvana Kristīnei. Kristīne atbild raudot...
Kristīne: "Čau, klausies es tagad nevaru runāt, es tev pārzvanīšu!"
Edgars: "Kas ir kāpēc tu raudi?"
Nesagaidot atbildi saruna beidzas...
Edgars nu ir satraukts, zvana, bet telefons ir izslēgts, viņš nezin ko darīt... Smēķē vinu
cigareti pēc otras, zvana, bet atkal nekā... Paiet stunda un Kristīne viņam piezvana no
cita numura (mammas)...
Kristīne: "Čau!"
Edgars: "Kas tas bija, kāpēc tu raudāji? Kas notika?"
Kristīne: "Aij..."
Edgars: "Eu nu kas ir, kas par lietu, pastāsti!"
Kristīne: "Bija atnācis Andris (viņas bijušais draugs), viņš faktiski ielauzās manā
dzīvoklī, apsēdās virtuvē piedzēries sauca mani par kuci un prasīja nu kā bija, kā
bija?"
Edgars: "KO?"
Kristīne raudot: "Jā, viņš kautkā zin, ka mēs vakar bijām pie karjērām! Un tad tu
zvanīji... pēc tam viņš atņēma man telefonu, lamājās, sita viņu pret galdu un pēctam
sāka lasīt un dzēst tavas sms!"
Edgars bija pārskaities ne pa jokam: "Es tam kroplim galvu noraušu! Goda vārds, es
rītdien būšu klāt un tad viņš man redzēs...!"
Kristīne: "Edgar, nomierinies, lūdzu, viņš bija piedzēries...!"
Edgars: "Man vienalga kāds viņš bija un kas viņš tev ir bijis - neviens manu sievieti
par kuci nesauks! Viņš galvā dabūs!"
Kristīne: "Nu lūdzu Edgar beidz! Viņš nomierināsies un pēctam nāks atvainoties! Nav
nekas traks!"
Edgars joprojām ir dusmīgs, viņi runā, Kristīne sāk jokot, saruna maina tēmu, Edgars
nomierinās, viņi runā un runā...
Kristīne: "Tu tik esi mierīgs, mazais, lūdzu, buča un es tev vēlāk pazvanīšu!"
Edgars: "Mēgināšu, buča tev ar un pazvani! Pazvani arī tad ja tas lohs atkal ierodas,
tad viņam toč rīt plāni klāsies!"
Kristīne: "Edgar...! Nu beidz, būs labi! Labi, viss, atā!"
Edgars: "Atā!"
Edgars centās nomierināties apsēdās pie datora un turpināja meklēt darbu un
dzīvokli... Edgars sāka vairāk strādāt, viņam vajadzēja pēc iespējas vairāk naudu, lai
sāktu dzīvot ar Kristīni, vairāk naudas, lai tad kad būs pārvācies varētu mierīgi meklēt
jaunu darbu un nauda viņiem tāpat būtu.... Kristīnei sākās kursa darbi - arī viņa bija
vairāk aizņemta nekā parasti, līdz ar to viņi satikās, sazvanījās un sarakstījās mazāk...
Tad kādu dienu Edgars pārnāk no darba, lasa e-pastu un tur ir gan reāls darba
piedāvājums, gan piedāvājums īrēt dzīvokli Ogrē! Edgars ir ļoti priecīgs, ir jau pavēls,
bet viņš nekavējoties zvana Kristīnei. Kristīne pēc ilga zvana atbild...
Edgars: "Čau, mazā, ko dari?"
Kristīne: "Es ar Līgu un Diānu sidru dzeram!"
Edgaram dzirdama mūzika, smiekli...
Edgars: "Man šodien ir lieliska diena!"
Kristīne: "Kas tad nu? Citu meiteni atradi?"
Edgars: "Hā-hā, labs joks! Nē, vispār es jau te mēnesi pa i-netu rokos, meklēju šo to
un tagad esmu atradis! Uzmini ko?!"
Kristīne: "Nezinu..."
Edgars jau grib teikt, kad izdzird fonā Kristīnes draudzeni saucam Andri...
Edgars: "Ar ko tu tur dzer?"
Kristīne: "Ar draudzenēm!"
Edgars: "Es dzirdēju, ka Andri sauc! Es domāju to pašu Andri?"
Kristīne: "Nemelošu, jā, to pašu..."
Edgars: "Un ko tas lunis tur dara?!"
Kristīne: "Izbeidz! Es nezinu, kā tev īsti pateikt, sen jau vajadzēja, bet es nebiju
pārliecināta..."
Edgars: "Ko pateikt? Par ko tu nebiji pārliecināta?"
Kristīne: "Edgar...! Bļe es tūlīt raudāšu! Tik debīli... Man vajadzētu tevi satikt, bet tā
kā runāt esam sākuši man tev jāpasaka..."
Edgars: "Nu kas ir, saki!"
Kristīne: "Lai arī kāds cūka Andris nebūtu, es tomēr patiesībā mīlu viņu, saproti, es
nezinu kā pateikt, es biju sapinusies savās jūtās, domās, lai arī cik tas skumji tagad tev
neskanētu, tagad es patiešām zinu kas ir mīlestība un mīlu es viņu..."
Edgars klusē, viņš neelpo, Kristīne viņu sauc, bet viņš pārtrauc sarunu un triec
telefonu pret sienu, telefons sašķīst... viņš apsēžas uz grīdas, saķer galvu, zosāda
pārņem viņa ķermeni, viņš joprojām neelpo, viņš negrib elpot, viņā iekša kautkas
mirst... Nežēlīgās sāpēs viņš tomēt ķer elpu, līdz ar to nāk asaras, asaru jūra... Viņš
lūdzās pie sevis un mēģina sev iestāstīt: "Tas nevar būt, tas ir joks! Es nevaru tā tagad
iebersties...! Joks, tas ir joks!", bet viņš zin, ka tas nav joks, tas ir ļaunākais kas ar
viņu ir jebkad noticis... "Bļāāā, suka, fakts, ka tas nav joks, kā es tā varēju iekrist,
lunis, bļe idiots" viņš raudot bļauj!
Stundu histērija, viņš izvelk no sašķaidītā telefona sim karti un sāk to dedzināt, viņš
pieiet pie datora, ieiet draugos, tur 2 vēstules no Kristīnes, viņš tās neizlasot izdzēš
savu profilu, viņš izdzēš tos piedāvājumus savā e-pastā, izdzēš pašu e-pastu... Paķer
maku, iet uz veikalu, nopērk šņabi, sēž pie upes, tempj šņabi līdz izslēdzas...
Pienāk rīts, viņš pamostas pie upes, bez domām, bez mērķiem, gandrīz bez sirds, ar
tukšu acu skatienu viņā vairs nav nekā, bet tajā pašā laikā viņš ir skaists, viņš ir tukšs,
bet tomēr viņā kautkas ir... Tagad arī viņš zin kas ir mīlestība....