PAR IPASUMU UN VALDIBU

Dzons Loks

Dzonu Loku (1632 - 1704) var uzskatit par vienu no galvenajiem

libertarisma un musdienu pasaules uzskata veidotajiem. Nakamajos
gados pec 1688. gada Slavenas revolucijas un Tiesibu bila (Bill of Rights)
pieI}emsanas Loks publiceja tris nozimigus darbus: Yestule par iecie-
tibu (A Letter Concerning Toleration), Eseja par cilveka sapratni (An
Essay Concerning Human Understanding) un Divi traktati par valdi-
bu (Two Treatises of Government). Otraja traktata autors izvirzija
vairakus argumentus, kas veido liberalisma politiskas teorijas pama-
tu: cilvekiem ir tiesibas jau pirms valdibu izveidosanas; valdibas uz-
devums ir aizstavet viI}u tiesibas, taja skaita ieskaitot ari ipasuma
tiesibas; cilvekiem ir pamats atlaist valdibu, kas parsniedz savas no-
teiktas pilnvaras. Parstavnieciska valdiba ir labakais veids, ka nodro-
sinat, lai valdiba isteno savu mer~i.
::-::-::-

27. Zeme un visas zemakas radibas ir kopigas visiem cilvekiem,

bet katram cilvekam ir kaut kas tads, kas pieder tikai viI}am. Uz to
tiesibu nay nevienam, tikai pasam cilvekam. ViI}a ~ermeI}a un viI}a
roku darbs pieder tikai viI}am. Lai ari ko viI}s parveido no ta stavok-
la, ko daba tam ir devusi un kada to ir atstajusi, viI}s ir savijis visu ar
savu darbu un pievienojis kaut ko tadu, kas ir viI}a pasa, un tada veida
padarijis to par savu ipasumu. Parvietots no ta kopiga ipasuma sta-
vok!a, kada dab a to ir nolikusi, tas ar so darbu ir saI}emis papildina-
jumu, kas izsledz citu cilveku kopigo tiesibu. Ta ka sis darbs ir neap-
saubams stradnieka ipasums, tad nevienam citam cilvekam, iZI}emot
viI}u pasu, nay tiesibas uz to, kas reiz ir pievienots, vismaz tur, kur
labuma ir gana un paliek pari ari kopigam labumam.
28. Tas, kuru baro ozolziles, ko viI}s salasijis zem ozola, vai ari
aboli, ko viI}s novacis no abeles meza, noteikti visu ir piesavinajies.
Neviens nevar noliegt, ka si bariba pieder viI}am. Tad es jautaju: ku-
r~ bridi ta k!uva par viI}a ipasumu? Kad viI}s to apeda? Vai tad, kad
:'lI}S eda? Vai tad, kad viI}s to varija? Vai tad, kad viI}s to atnesa ma-
ja~? Vai tad, kad viI}s to salasija? Skaidrs: ja pirma salasisana nepada-
:ija to par viI}a ipasumu, tad to nevareja izdarit nekas cits. Darbs no-
S~ira tos no kopiga ipasuma. Darbs pievienoja tiem kaut ko tadu, kas

117
ir vairak neka daba, visu koplga mate, un ta tie kluva par vitp priva-
tu lpasumu. Un vai kads tad teiks, ka vilfam nebija tieslbas uz tam zl-
lem vai aboliem, kurus vilfs tada veida piesavinajas, jo vilfs tacu nebi-
ja salfemis visas cilveces piekrisanu padarlt tos par savejiem? Vai var
uzskatlt par laupBanu palfemt sev kaut ko, kas bija visu koplgs lpasums?
Ja butu nepieciesama tada piekrisana, tad cilveki butu cietusi badu
par splti barlbas parpilnlbai, ko Dievs vilfiem bija devis. Mes redzam:
kadas dalas atlfemsana no ta, kas ir koplgs, un parvietosana no ta sta-
vokla, kada to novietojusi daba, ir lpasuma tieslbas sakums - bez ta
koplgajam nay jegas. Un tas vai citas dalas palfemsana nay atkarlga
no visu koplpasnieku izteiktas atlaujas. Tatad ta zale, ko apedusi ma-
ni zirgi, velenas, ko noplavis mans kalps, un ruda, ko esmu izracis
kaut kada vie ta, kur man uz to ir tieslba kopa ar visiem citiem, klust
par manu lpasumu, negaidot, ka kads to man pies~irs vai dos piekri-
sanu. Mans darbs, parvietosana no ta koplga stavokla, kada tie atra-
das, ir nostiprinajusi manu lpasumu tajos ...
32. Tomer galvenais ir tas, ka lpasums tagad nay vis zemes snieg-
tie augli un zveri, kas partiek no tas augliem, bet gan pati zeme - ka
kaut kas tads, kas ietver un balsta visu parejo. Domaju, ka ir skaidrs:
lpasumu arl seit iegust tapat ka iepriekseja gadljuma. Tik daudz ze-
mes, cik cilveks apstrada, apsej, kultive, un kuras produktus izman-
to, arl ir vilfa lpasums. Vilfs ar savu darbu, ta sakot, norobeZo to no
kopeja lpasuma. Tas neatlfem arl vilfa tieslbu but noteicejam, un ad
visiem citiem uz to ir tieslba; un tapec vilfs bez citu koplpasnieku
piekrisanas nevar piesavinaties un norobeZot visu cilveci. Kad Dievs
davaja pasauli visai cilvecei kopa, vilfS arl paveleja cilvekam stradat,
tacu to darlt cilveku mudinaja ad trukums. Dieva griba un pasa sa-
prats lika vilfam apstradat zemi un uzlabot to, ielikt taja kaut ko ta-
du, kas piedereja tikai vilfam - savu pasa darbu, un tas viss tadel, lai
vilfa pasa dZlve klutu labaka. Vilfs, kurs, paklausot sai Dieva pavelei,
apstradaja un apseja kaut kadu zemes dalu, pieliekot tai kaut ko ta-
du, kurs bija vilfa lpasums un kurs nevareja piederet nevienam citam
un kuru neviens nevareja tam atlfemt, neievainojot vilfu ...
Par politisko sabiedribu sakumu
95. Ta ka visi cilveki pec dabas ir brlvi, vienlldzlgi un neatkadgi,
nevienu nevar bez pasa piekrisanas no sada stavokla iZlfemt un pa-
klaut cita cilveka politiskajai varai. Vienlgais veids, ka kads atbrlvo
118
sevi no sava dabiska brlvlbas stavokla un uzliek sev pilsoniskas sabied-
rIbas saites, ir apvienoties ar citiem cilvekiem kopiena, lai vadltu ertu,
drosu un mierlgu dzlvi droslba, citu cilveku vidu, izmantojot savu
lpasumu un baudot lielaku droslbu neka tie, kuri nay apvienojusies.
Ta var darlt jebkads cilveku skaits, jo tas nenodara kaitejumu parejo
cilveku bdvlbai; vilfi tapat ka agrak ir atstati dabiskaja brlvlbas sta-
vokll. Kad jebkads cilveku daudzums piekritis veidot vienu kopienu
vai valdlbu, lldz ar to vilfi ir apvienojusies un veido vienu politisku
kopumu, kura vairakumam ir tieslba rlkoties un panakt visu parejo.
96. Ja kads cilveku daudzums ar katra atsevis~a indivlda piekrisa-
nu izveidojis kopienu, tad lldz ar to vilfi so kopienu izveidojusi ka
vienu veselumu, kuram ir pilnvaras rlkoties ka kopumam, tacu - tikai
saskalfa ar vairakuma gribu un aplfemlbu. Kas attiecas uz jebkuras
kopienas darblbu, tad ta notiek tikai saskalfa ar indivldu piekrisanu,
kas nepieciesama, lai sis kopums virzltos viena noteikta virziena. N e-
pieciesams, lai kopums virzltos tur, kurp to ved lielakais speks, kas
ir vairakuma piekrisana: citadi butu neiespejami dkoties vai turpinat
pastavet ka vienotam kopumam, vienai kopienai, kas izveidota ar
katra taja apvienota indivlda piekrisanu. Tat ad ikviens ir saistlts ar so
vairakuma piekrisanu. Un tapec mes redzam, ka sapulces, kuras rl-
kot ir pilnvarojusi pozitlvie likumi, un sajos likumos nay noteikts
cilveku skaits, kas tos pilnvaro, vairakuma lemums tiek uzskatlts par
koplgi pielfemtu lemu mu un, protams, saskalfa ar dabas un saprata
likumu nosaka visa kopuma pilnvaras ...
Par politiskas sabiedribas un valdiSanas merlfiem
123. Ja cilveks sava dabiskaja stavokll butu tik brlvs ka apgalvo; ja
vilfS pats pilnlba parvaldltu savu ~ermeni un lpasumus, butu vienll-
dZlgs ar varenakajiem un nebutu paklauts nevienam, kadellai vilfs
s~irtos no savas brlvlbas? Kadellai vilfS atteiktos no savas imperijas
un paklautu sevi citas varas kundzlbai un uzraudzlbai? AcImredzama
atbilde uz to ir sada: lai gan sava dabiskaja stavokll vilfS tads ir, to-
mer iespejas so brlvlbu izbaudIt vilfam ir loti apsaubamas un pastavl-
gi paklautas citu cilveku aizskarumam. Ja visi ir tadi pasi valdnieki ka
:ilfs un visi ir vilfa lldzinieki, turklat lielaka dala stingri neievero ob-
)ektivitates un taisnlguma principus, tad vilfa iespejas saglabat savu
lpasumu nebut nay drosas. Tas liek vilfam veleties mainlt savu sta-
vokli, kas, kaut arl sniedz bdvlbu, tomer rada bailes un pastavlgus
119
draudus. Ne jau bez iemesla vil}s mekle izeju un velas veidot savie-
nIbu ar citiem, kuri jau apvienojusies vai kuriem ir nodoms apvieno-
ties, lai kopIgi pasargatu savu dzIvIbu, brIvIbu un teritorijas, ko es
apzImeju ar kopIgu vardu ipasums.
124. Thpec tas lielais un galvenais merlps, kura de! cilveki apvie-
nojas un veido sadraudzIbas, un nodod sevi valdIbas parraudzIba, ir
sava Ipasuma saglabasana. Dabiskaja stavoklI tarn daudz ka pietrukst.
Pirmkart, trukst ieviestu, nemainIgu un zinamu likumu, kas pie-
I}emti un ar vispareju piekrisanu atzIti par taisnIbas un netaisnIbas
standartu un kopIgu merauklu, ar kuras palIdzIbu var atrisinat visus
savstarpejos strIdus. Lai arI dabas likumi ir vienkarsi un izprotami vi-
siem sapratIgiem radIjumiem, tomer cilvekus neobjektIvus padara vi-
I}UieinteresetIba, neizglItotIba un nevelesanas sos likumus apgut; vil}i
nevelas pie!aut, ka tie k!ust saistosi un izmantojami vil}u konkretajos
gadIjumos.
125. Otrkart, dabiskaja stavoklI trukst tada zinama un neitrala
tiesnda, kuram butu pilnvaras visas domstarpIbas izspriest saskal}a
ar noteikto likumu. Katru, kurS pilda dabas likuma tienda un izpil-
dItaja lomu un ir neobjektIvs pret sevi, kaislIba un atriebIba sliecas
aizvest par talu, un piedod tarn parak daudz kveles pasa lietas, bet ne-
vIzIbu un neieinteresetIbu lietas, kas attiecas uz citiem, padarot to
piedodamu.
126. Treskart, dabiskaja stavoklI bieZi trukst pilnvaru atbalstIt
pareizu spriedumu un nodrosinat ta pienacIgu izpildi. Tiem, kuri ne-
patiesi apvainoti, ja vien vil}i to spej, reti kad neizdosies ar speku at-
lIdzinat sev nodarIto netaisnIbu: sada pretestIba biez.i padara sodu bIs-
tamu un iznIcinosu pret tiem, kuri megina ta rIkoties.
127. Par spIti visam prieksrocIbam, ko sniedz dabiskais stavoklis,
tikai smago apstak!u de! un, kamer vien cilveki atrodas tados apstak-
los, cilvece atri' tie cas apvienoties sabiedrIba. Thtad var secinat, ka
mes reti sastopamies ar to, ka dabiskaja stavoklI cilveki kadu laiku
dzIvo kopa. Ths neertIbas, kuram vil}i tur ir pak!auti - ar nepareizam
un apsaubamam varas izpausmem - kat ram cilvekam sodIt citu cilve-
ku likumparkapumus, liek vil}iem meklet glabil}u pie valdIbas no-
teiktajiem likumiem un tur prasIt sava Ipasuma saglabasanu. Tidi tas
liek vil}iem labprat atteikties no savas nedalItas varas sodIt, ko turp-
mak realizes tikai tie, kuri sim nolukam ir Ipasi iecelti; un ar tadiem
likumiem, par kadiem vienojas kopiena vai personas, ko ta sadam
nolukam ir pilnvarojusi. Seit tad mums arI redzama sakotneja tiesIba
120
un avots, no ka rodas gan likumdeveja, gan izpildvara, gan arI pasas
valdISanas un sabiedrIbas.
131. Pievienojoties sabiedrIbai, cilveki tai nodod to vienlIdzIgo
stavokli, brIvIbu un izpildvaru, kas vil}iem bija dabiskaja stavoklI, lai
likums to izmantotu, ka prasa sabiedrIbas labums. Tomer tas notiek
tikai ar katra cilveka nodomu labak saglabat savu brIvIbu un Ipasu-
mu. Gruti iedomaties, ka sapratIgs radIjums mainItu savu stavokli, lai
padarItu to sliktaku, tapec nekad nevar domat, ka sabiedrIbas vai tas
izveidota likumdeveja pilnvaras izplatIsies talak par kopejo labumu,
tomer to pienakums ir nodrosinat katra cilveka Ipasumu, pasargajot
to pret trim minetajiem bojajumiem, kas padarIja cilveka dabisko
stavokli tik nedrosu un nemierIgu. Un tatad tam, kuram ir valsts li-
kumdosanas vai augstaka vara, jaIsteno parvalde ar iedibinatiem un
pastavIgiem likumiem, kas izsludinati un cilvekiem ir zinami, bet ne-
vis ar nesagatavotiem dekretiem, ar neitraliem un taisnIgiem tiesne-
siem, kuriem ar siem likumiem jaizlemj strIdi, un valsts ieksiene ja-
pielieto kopienas speks tikai sadu likumu izpildei, vai arI arzemes -
lai nepie!autu vai labotu arvalstu kaitejumu un nodrosinatu kopienu
pret sirojumiem un iebrukumu.
Un tas viss netiek virzIts ne uz kadu citu mer1}i ka vienIgi miers,
drosIba un cilveku kopIgais labums ...
Par likumdeveja varas apjomu
134. Galvenais mer1}is, kapec cilveki pievienojas sabiedrIbai, ir vel-
me baudIt savus Ipasumus miera un drosIba, bet instruments un 11-
dzeklis, lai to sasniegtu, ir sabiedrIba ieviestie likumi. Pirmais un
butiskakais pozitIvais likums visas valstIs ir likumdeveja varas nodibi-
nasana. Pirmais un butiskakais dabiskais likums, kuram japarvalda pat
likumdevejs, ir sabiedrIbas saglabasana un (ciktal tas sakrIt ar sabied-
rIbas labumu) katras atsevis1}as personas saglabasana taja. Sis likum-
devejs ir ne tikai valsts augstaka vara, bet arI kaut kas svets un negro-
zams tajas rokas, kuras kopiena to reiz ielikusi, un neviens to nevar
nodot kadam citam; lai arI kada forma iecerets un lai arI kadas varas
atbalstIts. Tarn ir speks un pienakums, ko uzliek likums, kuram nay
sabiedrIbas izveleta un iecelta likumdeveja pid1}irtu sankciju. Bet bez
tarn likums nevar but tas, kas ir butiski nepieciesams, lai vispar k!u-
tu par likumu, proti, sabiedrIbas piekrisana, par kuru nevienam ne-
var but cita vara likt izdot likumus, ka vienIgi pasas piekrisana un no
121
sabiedribas salfemtas pilnvaras. Tapec visa ta paklausiba, kuru ar vis-
nopietnakajam saiknem var jebkuram uzlikt par pienakumu, galu ga-
la izbeidzas saja augstakaja vara, un to vada likumi, kurus tas ievieS.
Nekadi zveresti jebkadai sVeSzemjuvarai vai pakartota pasmaju vara
neatbrIvo nevienu sabiedrIbas locekli no paklausibas likumdevejam,
kas darbojas saskalfa ar vilfu doto uztidbu, un ari neuzspiez vilfam
paklausibu, kas ir pretruna ar tada veida ieviestajiem likumiem vai
sniedzas talak, neka tie pielauj. Smiekligi iedomaties, ka dazs labs ga-
lu gala varetu but spiests paklausit kaut kadai citai varai, kas sabied-
riba nay pati augstaka.
135. Lai ari ta butu likumdeveja vara, ko realize viena vai vairakas
personas, pastavigi vai tikai uz laiku; lai arI ta butu augstaka vara kat-
ra valsti, tomer ...
Pirmkart, tai nay un, iespejams, ari nevar but absolutas patvalas
par cilveku dzivi un ipasumu. Kaut ari ta ir tikai kopiga vara, ko katrs
atsevis~s sabiedribas loceklis nodevis konkretajai personai vai asam-
blejai, kas ir likumdevejs, ta tomer nevar but nekas vairak ka vara,
kas sim personam bija dabiskaja stavokli, pirms vilfas pievienojas sa-
biedribai, un ko tas nodeva kopienai. J 0 neviens nevar nodot citam
vairak varas, ka ir vilfam pasam; un nevienam nay absolutas patvalas
par sevi vai kadu citu iznicinat savu dzivibu vai atlfemt dzivibu vai ipa-
sumu kadam citam. Pieradits, ka cilveks nevar paklaut sevi cita cilve-
ka patvalai. Ta ka cilvekam dabiskaja stavokli nay vairak varas par
dzivibu, brIvibu un kada cita ipasumu, bet tikai tik daudz, cik vilfam
daba devusi sevis un parejas cilveces dalas saglabasanai, tad tas ari ir
viss, ko vilfs dod vai var nodot valstij un ar tas starpniedbu likum-
dosanas varai, tapec likumdevejs nevar salfemt neko vairak. Ta varas
augstakas robeias nosaka sabiedrIbas labums. Ta ir vara, kurai nay ci-
ta mer~a ka vien saglabat, un tapec tai nekad nevar but tiesiba izni-
cinat, paverdzinat'vai tiSi novest nabadziba pavalstniekus. Dabas li-
kuma saistibas sabiedriba nebeidzas, bet daudzos gadijumos ir tikai
satuvinatas un tarn pievienoti sodi, kas noteikti cilveku izveidotajos
likumos, lai tie tiktu ieveroti. Tatad dabiska stavokla likums ir ka mu-
zigs likums visiem cilvekiem - ka likumdevejiem, ta visiem citiem.
Likumiem, ko tie veido, lai reguletu citu cilveku un ari pasi savas
darbibas, jasaskan ar dabisko likumu, proti, Dieva gribu, kuras iz-
pausme ta ir, un dabas pamatlikums ir cilveces saglabasana. Tapec
neviena cilveku noteikta sankcija pret to nevar but ne laba, ne ari
speka esosa.
122
136. Otrkart, likumdevejs vai augstaka vara nevar uZlfemties piln-
varas valdit ar nesagatavotiem, patvaligiem dekretiem, bet tai ir pie-
nakums vairot taisnibu un lemt par cilveku tiesibam saskalfa ar izslu-
dinatajiem pastavigajiem likumiem, izmantojot zinamus pilnvarotus
tiesneSus. Ta ka dabas likums ir nerakstits - tatad tas nay atrodams
nekur citur ka vienigi cilveku prata -, tad tos, kuri kaislibu vai iein-
teresetibas del uz to atsaucas nepareizi vai nepareizi piemero, nevar
tik vienkarsi parliecinat par vilfu izdarito kludu gadijumos, kad nay
noteikts tiesnesis. Tatad likumdeveja vara nekalpo ta, ka tai vajadze-
tu darit, lai noteiktu tiesibas un norobezotu to cilveku ipasumus,
kuri hi varai paklaujas, jo ipasi tur, kur katrs ir tiesnesis, likumu skaid-
rotajs un ari izpilditajs, ari sava lieta. Tarn, kura puse ir parasta tiesi-
ba, bet tikai says pasa speks, vilfam si speka nepietiek, lai aizsargatu
sevi no aizskaruma vai arI lai soditu vainigos. Lai izvairitos no sim
neertibam, kas cilveka dabiskaja stavokli rada haosu ipasumos, cilve-
ki apvienojas sabiedrIba, lai iegutu visas sabiedrIbas apvienotu speku
savu ipasumu nostiprinasanai un aizsardzibai. Lai to nostiprinatu, vi-
Ifiem var but pastavigi likumi, ar kuru palidzibu katrs var skaidri zi-
nat, kads ipasums tarn pieder. TieSi ar sadu mer~i cilveki atdod savu
dabisko varu sabiedrIbai, kurai vilfi pievienojas, un kopiena ieliek li-
kumdeveja varu tajas rokas, kuras ta uzskata par piemerotam. Atdod
, parvaldis ar atzitiem likumiem, vai ari vinu
ar uztidbu, ka vinus , mie-
ru, klusumu un ipasumu joprojam apdraudes ta pati nedrosiba, kas
dabiskaja stavoklL
137. Ne absoluta patvala, ne ari valdiSana bez noteiktiem pastavi-
giem likumiem neatbilst sabiedrIbas un valdibas mer~iem, un to del
cilveki neatteiktos no brivibas, ko viniem, sniedz dabiskais stavoklis,
un nesaistitu sevi tada paklautiba, ja vien tas nebutu jadara, lai sagla-
batu dzivibu, brivibu un bagatibu, un ar noteiktiem tiesibas un ipa-
suma likumiem nodrosinatu mieru un klusumu. Gruti iedomaties, ja
vilfu vara butu iespeja dot kadam vienam vai vairakiem cilvekiem ab-
solutu patvalu par personam un vilfu mantu, vai ielikt varu mierties-
ne$u rokas, lai tie patvaligi realize savu neierobeioto varu par vi-
Ifiem. Tas nozimetu novietot sevi sliktakos apstaklos, neka tas bija
dabiskaja stavokli, kur vilfiem bija briviba aizstavet savu tiesibu pret
kaitejumu no citu cilveku puses, un vilfiem bija vienadi speka nosa-
cijumi tas saglabat vai nu pret viena vai vairaku cilveku aizskarumu.
Tacu pielfemot, ka vilfi ir nodevusi sevi likumdeveja absolutai patva-
lai un gribai, var uzskatit, ka vilfi atbrulfojusi sevi un apbrulfojusi
123
likumdeveju, lai padarItu sevi par upuriem pasi pec savas gribas. Daudz
sliktakos apstaklos ir tas, kurs paklauts viena tada cilveka patvalai,
kurs parvalda 100 000 cilveku, neka tads, kurs paklauts 100000 atse-
vis~u cilveku patvalai: neviens nay dross, ka ta cilveka griba, kuram
ir tada vara, ir lab aka neka ta otra vara, lai gan vil}a speks ir 100 000 rei-
zu lielaks. Un tade!, lai arI kadai varai paklauta valsts, valdosajai va-
rai butu javalda nevis ar nesagatavotam pavelem un nenoteiktiem
lemumiem, bet gan ar izzil}otiem un visparpiel}emtiem likumiem. Cil-
vece butu daudz sliktakos apstaklos neka dabiskaja stavoklI, ja atrastos
viens vai vairaki vIri, kuri realizetu kopIgu vam par masam, likdami
tarn paklausIt savu peksl}i radusos domu vai ieverot neapvaldItu un
lIdz tarn brIdim nezinamu velesanos rosinatus parmerIgus un neiero-
bdotus dekretus bez jebkadiem rakstiski formuletiem pasakumiem,
kas varetu vadIt un pamatot vil}u darbIbas. Visai varai, kas dota valdIbai,
ir jakalpo tikai sabiedrIbas labumam, un ta nedrIkst but patvalIga un
untumaina; ta jaIsteno ar visparatzItiem un izsludinatiem likumiem -
ta, lai cilveki zinatu savus pienakumus un justos drosi likuma robe-
zas, lai arI valdnieki tiktu tureti pienacIgos ietvaros un nepadotos va-
ras kardinajumam izmantot to tadiem mer~iem un Istenot ar tadiem
, ko vini, citadi nebutu zina)·usi.
lIdzekliem,
138. Treskart, augstaka vara nevar nevienam cilvekam atl}emt ne-
vienu vil}a Ipasuma dalu bez vil}a pas a piekrisanas. Th ka Ipasuma sa-
glabasana ir valdIbas mer~is un iemesls, ka del cilveki pievienojas sa-
biedrIbai, tas katra zil}a nozIme un prasa, lai cilvekiem butu Ipasums,
bez kura vil}i nebutu zaudejusi to, ko pazaudeja, pievienojoties sa-
biedrIbai, un kura saglabasana bija mer~is, ka del vil}i pievienojas
sabiedrIbai, un butu parak liela aplamIba to nedarIt. Thpec sabiedrI-
bas locekliem, kuriem pieder Ipasums, ir tiesIba uz so Ipasumu, kas
saskal}a ar kopienas likumiem pieder vil}iem, un nevienam citam nay
tiesIba pal}emt to visu vai kaut kadu ta dalu bez vil}u piekrisanas.
Bez sa nosacIjuma var uzskatIt, ka vil}iem vis par nay Ipasuma. Jo pec
butIbas mans Ipasums nay tas, ko kadam ir tiesIba pal}emt no manis,
kad vien velas, un pret manu gribu. Thpec ir kludaini do mat, ka jeb-
kuras valsts augstaka vai likumdeveja vara var darIt to, ko velas, un
patvalIgi izmantot pavalstnieku Ipasumu vai pec patikas pal}emt
kadu ta dalu. Par to nay daudz jabaidas valdIbas, kur likumdeveja va-
m pilnIba vai daleji veido asamblejas, kuras ir mainIgas un kum
locekli pec asamblejas sairsanas klust par savas valsts visparejas tiesI-
bas subjektiem - tapat ka parejie cilveki. Tacu tadas valdIbas, kur
124
likumdeveja vara ir noturIga asambleja, kas pastav vienmer, vai arI
kur to parstav viens cilveks, ka tas ir absolutas monarhijas, rodas bIs-
tamIba: vil}i var iedomaties, ka to intereses ir ats~irIgas no parejiem
kopienas locekliem, un tapec slieksies palielinat savas bagatIbas un
varu, pal}emot no cilvekiem to, kas, vil}uprat, pieklajas. Kaut arI
pastav labi un taisnIgi likumi robezu noteiksanai starp vil}u un citiem
pavalstniekiem, cilveka Ipasums nepavisam nay nodrosinats, ja tas,
kurs parvalda sos pavalstniekus, var pal}emt no jebkuras privatperso-
nas dalu no Ipasuma, ko vien velas, un pec tarn izmantot, ka pats uz-
skata par pareizu ...
141. Ceturtkart, likumdevejs savu likumu veidosanas varu nevar
atdot nevienam citam. Th ka so varu delegejusi cilveki, tad tie, ku-
riem ta dota, nevar to nodot talak citiem. Tikai cilveki pasi var no-
teikt valsts formu, un tas notiek, veidojot likumdeveju un nosakot,
ka rokas bus SI vara. Un tad, kad cilveki ir pateikusi: "Mes paklausi-
mies likumiem un parvaldei ar tadiem likumiem, ko veidojusi sie cil-
veki, un tas notiks sadas formas", tad neviens cits nevar pateikt, ka
vil}iem likumus veidos citi.
TieSi tapat cilveki nevar but paklauti citiem likumiem, ka vien tiem,
kurus ieviesusi tie, kums vil}i pasi izvelejusies un pilnvarojusi veidot
likumus. Likumdevejs, ko veidojusi cilveku brIvpratIga piekrisana un
rIcIba, nevar but cits, ka vien tas, kas iecelts ar so skaidri pausto at-
lauju, un tas ir: tikai veidot likumus un nevis likumdeveju yam, un
tatad likumdevejam nay lauts likumu veidosanas pilnvaras nodot ta-
lak vai uzticet kadam citam.
142. SabiedrIbas un Dieva un dabas likuma dota uzticIba nosaka
ierobezojumus valsts varai, lai arI kada butu tas valdIbas forma, kas
so uzticIbu Isteno.
Pirmkart, tai javalda ar izsludinatiem un visparatzItiem likumiem,
kurus nemaina katra atsevis~a gadIjuma. Janodrosina, lai likums bu-
tu viens gan bagatajiem, gan arI nabagajiem, galma favorItam un lau-
ciniekam, kurs iet aiz arkla.
Otrkart, siem likumiem jabut veidotiem tikai un vienIgi ar mer~i
kalpot cilveku labumam.
Treskart, tiem nay jacel nodokli uz cilveku Ipasumu bez vil}u pie-
krisanas, ko vil}i izsaka tiesi vai ar savu parstavju starpniecIbu. Un
tas patiesIba at tie cas tikai uz tadam valdIbam, kur likumdevejs ir pas-
tivIgs, vai vismaz uz tadam, kur cilveki nay rezervejusi kadu likum-
deveja varas dalu parstavjiem, kurus laiku pa laikam izvelas pasi.
125
 Ceturtkart, likumdevejam nay janodod un tas nevar nodot liku-
mu veidosanas pilnvaras kadam citam, to darlt var tikai tas, kuram
cilveki tas uzticejusi ...
Par tiraniju
199. Ja varas uzurpesana ir tas realizes ana, kad uz to tieslba ir ka-
dam citam, tad tiranija ir tada varas lstenosana, kas parsniedz tieslbu,
un to darlt nedrlkst neviens. Ta ir kadam uzticetas varas izmantosa-
na nevis to cilveku laba, kas ir sai varai paklauti, bet gan sevis pasa la-
ba. Sada gadljuma valdnieks saskal}a ar vil}am dotajam pilnvaram liek
valdlt nevis likumiem, bet gan savai gribai, un vil}a paveles un rlclba
nay versta uz vil}a pavalstnieku lpasumu saglabasanu, bet gan uz sa-
vas godkares un alkatlbas, atrieblbas vai kadas citas apsaubamas kais-
llbas apmierinasanu ...
Par valdibas likvidesanu
211. Ja kads velas ieviest skaidrlbu jautajuma par valdlbas likvide-
sanu, tad vil}am, pirmkart, janos~ir sabiedrlbas said ana un valdlbas
saidana. Tas ir vienosanas, kas veido kopienu un izved cilvekus no
tas brlvlbas, kas raksturlga cilveka dabiskajam stavoklim, un ievieto
politiska sabiedrlba. Vienosanas cilvekam janosledz ar citiem, un ja-
rlkojas ka vienam veselumam un, ta jaklust par noteiktu valsti. Paras-
tais un gandrlz vai vienlgais veids, ka sadu savienlbu var likvidet, ir
arvalstu iebrukums un sadas valsts iekarosana. Tada gadljuma (nebu-
dam a spejlga sevi uzturet ka vienotu un neatkarlgu veselumu) savie-
nlba, kas veidoja so veselumu, noteikti beidz pastavet, un visi atgrie-
zas stavokll, kura bijusi pirms tarn un kuru raksturoja brlvlba izll-
dzeties pasiem' un pasiem arl rupeties par savu droslbu tada veida,
kadu cilveks uzskata par piemerotu kadai citai sabiedrlbai. Kad sa-
biedrlba ir likvideta, tad pilnlgi skaidrs, ka arl sls sabiedrlbas nevar
valdlba vairs pastavet. Tapec iekarotaju zobeni biezi vien sacert val-
dlbas pie pasam saknem un sadrupina sabiedrlbas, atl}emot paklauta-
jam vai izkaisltajam masam aizsardzlbu un partraucot to atkarlbu no
tas sabiedrlbas, kurai vajadzeja tas pasargat no vardarblbas. Pasaule ir
parak zinlga un parak attlstlta, lai butu vel slkak jaskaidro par valdl-
bu likvidesanu sada veida. Nav arl nepiecieSams daudz argumentu,
lai pieradltu: ja ir likvideta sabiedrlba, tad nevar pastavet arl valdlba,
126
jo tas nay iespejams,. lldz!gi ka ~aj~s ka~kas~ nevar balstlt maju, ja
materialus, kas to veldo, lzmetaJls vlesuhs val arl zemestrlce tos sa-
metusi jucekllga kaudze.
212. Bez sadas nogasanas no arpuses, valdlbas likvide arl no
ieksienes.
Pirmkart, tas notiek tad, kad maina likumus. Pilsoniska sabiedrl-
ba valda miers, jo kara stavoklis ir izslegts ar likumiem, kas nosaka
sklrejtiesneSa funkcijas, proti, atrisinat visas domstarplbas, kas var
r~sties sabiedrlbas locekliem. Vil}u likumos noteikts, ka sabiedrlbas
locekli ir saliedeti un apvienoti saskanlga dzlva organisma. Ta ir
dvesele, kas pies~ir formu, dzlvlbu un vienotlbu valstij: no sejienes
atsevis~ajiem locekliem rodas savstarpeja ietekme, simpatijas un sa-
skal}a, un tapec tad, kad likumdevejs ir salauzts vai likvidets, seko sa-
brukums un nave. J0 sabiedrlbas eslbas un koplbas pamata ir viena
griba, proti, likums, ko reiz izveidojis tautas vairakums, izteikdams
tautas gribu. Likumdeveja veidosana ir sabiedrlbas pirmais funda-
mentalais pasakums, kas rada nosacljumus savienlbas turpinasanai
cilveku vadlba un ar saistlbam, ko likumos noteikusas personas ar
pilnvaram. Slm personam ir cilveku piekrisana un pilnvarojums, bez
kura nevienam atsevis~am vai vairakiem cilvekiem nevar but pilnva-
ras veidot likumus, kas butu saistosi citiem. Kad likumus uZl}emas
veidot viens vai vairaki cilveki, kuriem citi nay uzticejusi so uzdevu-
mu, tad cilvekiem nay pienakuma tos ieverot. Tatad vil}i atkal ir ar-
pus paklautlbas un var veidot sev jaunu likumdeveju ta, ka uzskata
par labaku, jo vil}i pilnlgi brlvi var pretoties tiem, kuri bez attieclgam
pilnvaram velas vil}iem kaut ko uzspiest. Katrs var realizet savu gri-
bu, ja tiem, kurus sabiedrlba bija delegejusi paust tas gribu, nelauj to
darlt, un vil}u vietu nelikumlgi piesavinas citi, kuriem sadu pilnvaru un
delegejuma nav...
220. Sajos un lldzlgos gadljumos, kad valdlba tiek likvideta, cilve-
ki var sevi nodrosinat, veidojot jaunu likumdeveju, kas ats~iras ar to,
ka ir mainltas personas, forma vai arl abas, ka vil}i uzskata par laba-
ku savai droslbai un labumam. Sabiedrlba nekad nevar cita vainas del
zaudet savu dabisko un sakotnejo passaglabasanas tieslbu, ko var iz-
darlt tikai ar pastavlgu likumdeveju un taisnlgu un objektlvu tas
veidoto likumu izpildi. Tacu cilveces stavoklis nay tik slikts, ka ta ne-
Spetu izmantot so lldzekli, kamer vel nay par velu vispar kadu 11-
dzekli meklet. Pateikt cilvekiem, ka vil}i pasi var sevi nodrosinat, vei-
dojot jaunu likumdeveju, kad ar apspieSanu, viltlbam vai nodosanu
127
arvalstu varai vecais ir likvidets, tikai nozIme pateikt, ka vil}i var gai-
dIt palIdzIbu, kad bus jau par velu, jo launums vairs nebus labojams.
Tas nay nekas cits, ka vispirms pavelet vil}iem but vergiem un tad pa-
rupeties par vil}u brIvIbu; vai arI, iekaltiem ~edes, vil}iem likt rIkoties
ka brIviem cilvekiem. Ta drIzak ir nevis atbrIvosana, bet gan I}irgasa-
nasi un cilveki nekad nevaretu but pasargati no tiranijas, ja nebutu
iespeju no tas atbrIvoties, pirms vel vil}i pilnIgi nay tas vara. Tapec vi-
, ir tiesIba ne tikai atbrIvoties no tas, bet arI to noverst.
niem
221. Tapec, otrkart, ir vel cits veids, ka likvide valdIbas, proti, kad
likumdevejs vai karalis, vienalga kurs, rIkojas preteji uzticIbai, kas
tiem dota.
Likumdevejs rIkojas preteji tarn dotajai uzticIbai, kad tie cas aiz-
skart pavalstnieka Ipasumu un padarIt sevi vai kadu sabiedrIbas dalu
par noteicejiem, vai arI laujot patvalIgi rIkoties ar cilveku dzIvIbu,
brIvIbu un Ipasumiem.
222. Cilveki apvienojas sabiedrIba, lai saglabatu savu Ipasumu, un
vil}i izvelas un pilnvaro likumdeveju, lai varetu izveidot likumus un
noteikumus, kas sarga un ieZogo visu sabiedri:bas loceklu Ipasumus
un ierobezo visu sabiedrIbas dalu un atsevis~u loceklu yam. Nekad
nevar uzskatIt, ka ta ir sabiedri:bas griba, ka likumdevejam ir vara iz-
nIcinat to, ko katrs velas pasargat, pievienojoties sabiedrIbai, un ka
del cilveki paklaujas savu iecelto likumdeveju varai. Kad likumdeve-
ji censas atl}emt un iznIcinat cilveku Ipasumu vai iedzIt tos patvarI-
gas varas verdzIba, tie noliek sevi kara stavoklI pret cilvekiem, kuri
tapec tiek atbrIvoti no talakas paklausIbas un var meklet to kopIgo
patvemmu no varas un vardarbIbas, ko Dievs ir sniedzis visiem cil-
vekiem. Ja likumdevejs parkapj so sabiedrIbas pamata likumu un
godkares, bailu, mul~Ibas vai samaitatIbas del censas sagrabt vai ie-
likt kadas citas absolutas varas rokas cilveku dzIvIbu, brIvIbu un Ipa-
sumus, tad ar sadu uzticIbas pievilsanu tiek zaudetas tiesIba uz varu,
ko cilveki uzticejusi ar pilnIgi pretejiem mer~iem. Vara pariet pie cil-
vekiem, kuriem ir tiesIba atgut sakotnejo brIvIbu un, izveidojot jau-
nu likumdeveju (kadu vil}i uzskata par piemerotu), nostiprina savu
drosIbu, kas arI ir galvenais merkis, kura del tie ir sabiedrIba ...
223. Saja sakari:ba varbut kacls teiks, ka' cilveki ir neizglItoti un
vienmer neapmierinati, un tas nozIme, ka valdIbas pamati tiek likti
svarstIgos viedoklos un noskal}ojumos, it ka paklaujot to bojaejai.
Neviena valdIba nevares ilgi pastavet, ja cilveki vares veidot jaunu li-
kumdeveju, kad vien apvainosies uz veco. Uz so argumentu atbilde
128
ir gluzi preteji. Cilvekus nevar tik viegli iZl}emt no vecajam formam,
ka dazi sliecas apgalvot. Par vil}iem gandrIz vai nevar gut virsroku, lai
labotu visparatzItas trukumus taja ietvara, pie kura tie pieradusi. Ja
sakuma rodas kaut kadi trukumi vai arI ir ieviesti gadIjuma rakstura
pasakumi, vai radusies kompcija, tad nepavisam nay viegli tos mainIt
pat tad, ja visai pasaulei s~iet, ka tada iespeja pastav. Cilveku lenI-
gums un nevelesanas pamest vecas strukturas daudzas revolucijas,
kas minetaja karaliste pieredzetas Saja un ieprieksejos gadsimtos, jo-
projam noturejusi vai pec kada laika, kura notikusi neauglIgi megina-
jumi, atvedusi mus atpaka! pie vecas kara!u, lordu un apaksnama val-
dISanas. Lai arI kadas ir bijusas provokacijas nOl}emt kroni no dazu
musu princu galvam, tas tomer nekad nay novedusas cilvekus tik ta-
lu, lai to visu ievirzItu pavisam cita gultne ...
229. ValdIbas beigas - lab a zil}a cilvecei, un kas gan ir labak: vai
cilvekiem but allaz pak!autiem neierobeZotai tiranu gribai vai piedzI-
vot to, ka valdniekiem reizem izrada pretestIbu - tad, kad vil}i sava
varas izmantosana nonak parmerIbas un lieto vam savu cilveku Ipa-
sum a iznIcinasanai un nevis saglabasanai? ..
232. Kas izmanto speku bez tiesIbas to darIt, ka tas sabiedrIba arI
notiek, tas to dara nelikumIgi un noliek sevi kara stavoklI ar tiem,
pret kuriem vil}s speku izmanto. Sada stavoklI visas agrakas saites
tiek atceltas, visas parejas tiesIbas izbeidzas un ikvienam ir tiesIba se-
vi aizstavet un pretoties agresoram ...
240. ArI seit jauzdod vienkarSs jautajums: kurs bus tas tiesnesis,
kurs pateiks, vai tas ir princis vai likumdevejs, kas darbojas preteji cilve-
ku dotajai uzticIbai? Varbut nelabveli un s~eltnieki var sadas domas
iedvest cilvekiem, ka princis tikai izmanto tas privilegijas, kas vil}am
pienakas. Uz to es atbildu, ka cilvekiem ir jabut tiesnesiem, jo kurs gan
cits vares spriest, vai vil}u pilnvarotais parstavis strada labi un saska-
I}a ar tarn dotajam pilnvaram. Un vai tarn, kurS vil}u pilnvarojis, ja-
but dotam pilnvaram vil}u ari:atlaist, ja vil}s neattaisno uzticIbu? Ja tas
ir piel}emami privatos gadIjumos, tad kade! lai butu citadi plasaka
meroga? Kur tas ir saistIts ar miljoniem cilveku labklajIbu? ArI !aunums,
ja to nenoverS, ir lielaks un to labot ir !oti gruti, dargi un bIstami.
241. Tomer sis jautajums (kurS bus tiesnesis?) nenozIme, ka ties-
neSa nay vispar. Tomer, ja uz zemes nay neviena, kurs izlemj cilveku
strIdus, tad tas nenozIme, ka tiesneSa nay vispar. Dievs debesIs ir
tiesnesis, un tikai vil}s vienIgais var spriest, kas ir pareizi. Tacu katrs
cilveks ir pats sev tiesnesis visos citos gadIjumos, arI saja, un vil}am
129
pasam jaizlemj, vai kads cits nostajies kara stavoklI pret Vit;lUun vai
viI).am javedas pie augstaka tiesnesa, ka to izdarlja J efta.
242. Ja starp kadu princi un cilvekiem rodas strlds tada jautajuma,
kas nay skarts likuma vai ir atrunats neskaidri, bet var radlt butiskas
sekas, tad, es domaju, sada gadljuma Istajam tiesnesim jabut cilveku
kopumam. Gadljumos, kad cilveki princim uzticejusies, bet ja ir ta-
di cilveki, kuri jutas sarugtinati un doma, ka princis rlkojas preteji vi-
I).am dotajam pilnvaram vai tas parsniedz, kas tad butu Istais sprie-
dejs par so pilnvam robezam, ja ne cilveku kopums (kas vispirms
tarn davaja savu uzticIbu)? Tomer, ja princis vai kads cits administra-
cijas parstavis atsakas no sada pilnvarojuma veida, tad var apelet ti-
kai pie Dieva. Tas ir tads speks starp indivldiem, kuri nezina nevienu
lIdzvertIgu speku zemes virsu, kas nelauj versties pie ze~es tiesnda,
jo valda kara stavoklis, kad apelet var tikai pie Dieva. Sada stavoklI
aizskartajai pusei pasai jaizlemj, kad ir piemerots brIdis izmantot sa-
du apelacijas iespeju un uz to palauties.
243. Nosleguma var teikt, ka vara, ko ikviens indivlds uzticejis sa-
biedrlbai, pats taja iesaistldamies, nekad nevar atgriezties atpakal pie
atsevis~iem indivldiem, kamer vien pastav sabiedrlba. Vara vienmer
paliks kopiena, jo bez tas nevar pastavet ne kopiena, ne arI valsts, un
tas ir cilveku sakotnejas savienlbas pretstats. ArI tad, kad sabiedrlba
kaut kada cilveku kopuma ir izveidojusi likumdeveju, lai tas turpina-
tu vadlt un nodrosinat viI).uS un vit;l.Upectecus, likumdeveja vara ne-
kad nevar atgriezties pie cilvekiem, kamer pastav izveidota valdlba.
Pid~irdami likumdevejam vam valdlt muzIgi, viI).itarn atdevusi savu
politisko vam un vairs nevar to atgut. Tomer, ja viI).inoteikusi likum-
deveja pastavesanas robezas un pid~imsi tikai Islaicigu vam sai aug-
stakajai varai, vai ta butu kada persona vai asambleja, vai arI, ja pie va-
ras esosie pielavusi kaut kadu kludu un likumdevejs tiek atlaists, tad,
atlaizot savus 'valdniekus vai beidzoties viI).iem noteiktajam pilnvam
termiI).am, vara atgriezas sabiedriba. Tad cilvekiem ir tiesiba rikoties
ka augstakajai varai un turpinat likumdeveja funkcijas pasiem, izvei-
dojot kaut kadu jaunu formu vai arI, saglabajot veco formu, ielikt so
vam citas rokas, ka viI).i uzskata par pareizu.