Saturs

I ..................................................................................................................................................... 3
II .................................................................................................................................................... 4
III................................................................................................................................................... 7
IV .................................................................................................................................................. 9
V.................................................................................................................................................. 10
VI ................................................................................................................................................ 13
VII ............................................................................................................................................... 17
VIII.............................................................................................................................................. 21
IX ................................................................................................................................................ 24
X.................................................................................................................................................. 27
XI ................................................................................................................................................ 30
XII ............................................................................................................................................... 35
XIII.............................................................................................................................................. 40
XIV.............................................................................................................................................. 44
XV............................................................................................................................................... 49
XVI.............................................................................................................................................. 55
XVII ............................................................................................................................................ 58
XVIII ........................................................................................................................................... 62
XIX.............................................................................................................................................. 65
XX............................................................................................................................................... 65
XXI.............................................................................................................................................. 70
XXII ............................................................................................................................................ 71
XXIII ........................................................................................................................................... 73
XXIV........................................................................................................................................... 76
XXV ............................................................................................................................................ 82
XXVI........................................................................................................................................... 89
 I
Zeme sautējas vasaras saulē un midzina dabu dienvidus dusā. Lapas slābanas sakĜaujas, ziedi
aizveras, un visa daba snauž. Ne vieglākā vēsmiĦa netraucē dabas murgaino miegu, tik sakarsētais gaiss
trīsēt trīs.
Uz lielceĜa saceĜas putekĜu mākonis un kā spocīgs nezvērs steidzas notvert vientulīgos ceĜiniekus,
kuri vienīgie traucē kluso dabas dienvidu. Ratos sēd divi braucēji, kā rādās, tēvs ar dēlu. Nezvērs panāk
bēgĜus, saplok zem ratiem, tinas ap riteĦiem, vijas zirgam pa kājām, tā ka rati tik lēnītiĦām virzās kalnup.
Kalngalā braucēji nosēstas ratos taisni un mielo acis pa abpus lielceĜam viĜĦojošām labības druvām un
zāĜainām pĜavām. Aiz laukiem redzamas glītas ēkas, ietērptas liepu un ošu zaĜumos.
“Tēt, kam tā skaistā muiža pieder?” zēns jautā.
“Tā ir Niedrēnu mācītāja muiža.”
“Cik skaistas ēkas sarkaniem jumtiem - tur gan dzīvo laimīgi Ĝaudis!”
“Laimīgi gan, jo kam gan netīkas viegla dzīve un laba alga.”
Zēns neizprata tēva valodas un domīgi raudzījās viĦam acīs.
“Kam tik liela un skaista muiža, tas var dzīvot vieglu un mierīgu mūžu. Vai tu arī nevēlies mācīties
par mācītāju?”
Dēls skatījās tēvā, vai tas tik ar viĦu nejoko, tad salika rociĦas un čukstēja: “Es jau nevaru skatīties
saulē, man zib acis.”
Tēvs smīnēja: “Vai tad mācītājam jāskatās saulē?”
“Svēti cilvēki varot skatīties spožajā saules gaismā. Es nevaru panest dzirkstošo staru, acis man sāp
un prāti reibst, ja tik mazu brītiĦu saulē raugos. Ganos iedams, es gribēju ieradināties skatīties saulē, bet
acis man aptumsa, un bez spēka es kritu pie zemes. Īstam mācītājam jāskatoties spožajā debesu gaismā,
un mūsu vecais mācītājs to varot. Vecāmāte man tā stāstīja, un viĦa jau nemelo!”
“Tiesa, dēls, vecais mācītājs var skatīties spožajā saulē; jo viĦš ir akls.”
“Akls! Tēt, vai tu no tiesas runā? Vai tad tik aklais var panest spožos starus?”
“Neviena mirstama cilvēka redzīga acs nepanes saules gaismas; tu velti nomoci savas acis, nenieka
nesasniedzis. Kam ceĜa mērėis ir jaukais mācītāja amats, tas lai meklē gara gaismu grāmatās un tur šėīstu
savu sirdi, lai iz viĦas nezūd dievības atspīdums, tad laimīgi jutīsies ganāmie un gans.”
“Tēt, es tev ticu! Nu manus prātus vairs nebaidīs spožā saule, kad sirdij tīkas mācīties par mācītāju.
Es gribu mācīties!”
“Ja sirds tevi skubina, tad dari tā, mans dēls. Saule neganti spiež, skubināsimies sasniegt pajumtu,
pirms negaiss sākas.”
Zirgs teciĦus tek, strauja vēja pūsma šėiebj putekĜu mutuli sāĦus, un braucēji pazūd silā.
Saule tvīkst lielā karstumā, un dienvidu vējš veĜ mīkstus mākoĦu blāėus, skaĜi svilpdams, lai biedri
sasteidzas, nu ir laiks izplosīties pa gurdzošām miglas kāpām. Ziemelis aiz pakša atsvelpjas un aiz prieka
met kūleni virs rijas jumta, steigdamies biedram talkā. Vecajam salmu jumtam vairs netīk joki, viĦš nieka
dēĜ dikti sabožas, sacel sarus kā nikns zvērs.
Nu tik sākas trakas dejas, kad visi nebēdnieki ir kopā. Saplucina un izārda mākoĦus pa gaisu gaisiem
kā mīkstas pūkas. Auris trenc ūdeni pa kūsošo papuvi, izrauj iz lieveĦa jumta salmu vīteni un per viĦu, ka
salmi vien pa gaisu put.
Nebēdnieki bēgas un ėeras pa mācītāja muižas liepām, ka zari vien brākš. Pagalma vidū aug kupls
ozols, un viss tracis metas viĦa zaros. Koks dreb un trīs, ka pērkonam iežēlojas svētītā zemzarīša. ViĦš
cērt ar savu ugunīgo rīksti nebēdnieku vidū, bet sods nāk par vēlu: vecais senatnes liecinieks jau gāžas, un
nebēdnieki aizdrāžas, rokās saėērušies, griezdamies trakā viesulī...
Pēc negaisa visiem bija ko brīnīties: vētra nolauzusi mācītāja muižā lielo KatriĦas ozolu! Sanāca vīri,
atplēta mutes, sanāca sievas, sasita plaukstas un brīnījās galvu galvām, bet ozols guĜ, kā gāzies.
Mācītāja nama durvis nočīkstēja, un no lievenēm kāpa zemē pavecs, kalsnējs vīrs melnu micīti galvā.
ViĦš atbalstījās uz lazdas kūjas un lēni tuvojās nolauztajam ozolam. ViĦa cilvēki pacēla cepures un
nogaidīja parasto rokas mājienu, lai tās atkal labi dziĜi uzmauktu uz acīm. Sievas rēgojās vīriem pār
pleciem, un kāda valdīgākā iebilda: “Raugiet, cienīgstēvs, vētra nolauzusi KatriĦas ozolu! Mēs visi
brīnāmies!”
“Neredzēti brīnumi!” viens otris pulkā iečukstējās. “Tas ir uz nelaimi!”
Mācītājs apskatīja lūzumu un pabakstīja ar kūju celmā kur izlauzta liela šėēpele.
“Serde sapuvusi, tāpēc vētra viĦu satrieca. ĥemiet cirus, grābekĜus un notīriet mauriĦu! Satrūdējušais
celms ir izlaužams, un viĦa vietā citu pavasari stādīsim jaunu veselīgu koku.”
“Cienīgstēvs nemaz nebrīnās,” sievas sačukstējās, un vīri prātīgi norūca: “Vai nav dzirdēts, redzēts,
ka vētra lauž zaĜus kokus, kas tur nu ko brīnīties par KatriĦas ozolu: vidus pagalam, caurs.”
“Caurs vidus, jā, vidus caurs,” sievietes piebalsoja.
“Vai zināt, kas KatriĦas ozolu ir stādījis?” mācītājs uzrunāja darbiniekus.
“Liels un vecs koks, tik dievs to zina, kas viĦu stādījis,” Ĝaudis mēĜoja, lai gan it visi zināja nostāstus
par KatriĦas ozolu.
“Mans tēvs man to stāstīja un baznīcas grāmatās tas lasāms, ka mūsu ciltstēvs Pāvils Ernsts
Treimanis, pirmais luterāĦu mācītājs Niedrēnu draudzē, stādījis šo ozolu par piemiĦu tai prieka dienai,
kad dievs viĦam vecuma dienās dāvinājis meitiĦu. Šis mācītājs sadzīvojis ar savu pirmo sievu divdesmit
vienu gadu svētā laulībā, bet dievs viĦus nav svētījis. Tad mirusi neauglīgā laulātā draudzene, un mācītājs
apĦēmis otru sievu, ar kuru deviĦus gadus nodzīvojis bez cerībām, tad tik vēl dievs viĦus pieminējis.
Mazās meitiĦas dzimšanas diena sakritusi ar krievu valdnieces KatriĦas valdības sākumu, tamdēĜ
bērnu kristījuši KatriĦas vārdā un ozolu iesaukuši par KatriĦas ozolu.
KatriĦa sasniegusi precamos gadus un apprecējusi savu brālēnu Jāni Kasparu Treimani, kurš to laiku
mitis par palīgu pie sava tēvabrāĜa Niedrēnu draudzē.
TreimaĦu cilts ir atvase no vecas un slavenas muižnieku cilts, bet par ciltstēvu mēs skaitām minēto
pirmo Niedrēnu mācītāju Pāvilu Ernstu, jo viĦš ir atmetis sava augtā dzimuma goda vārdus un
priekšrocības, saucies tikai vienkārši par mācītāju Treimani un tā nodibinājis muižnieku ciltij par atvasi
mācītāja cilti. Jānis Kaspars Treimanis, KatriĦas vīrs, sekojis sava sievastēva priekšzīmei, tā uzturēdams
caur muižnieku asinīm jaunajai mācītāja ciltij dzimumu un vārdu.
Pie ciltstēva mirstamās gultas KatriĦa un viĦas vīrs apzvērējuši priekš sevis un visas cilts, ka dzimtas
pirmdzimtajam dēlam aizvien ir jāstājas tēva pēdās un jākopj mācītāja amats. Ciltstēvs Treimanis
pateicies savam dievam un miris laimīgā apziĦā, ka viĦa dzimums un vārds vēl ilgi dzīvos un valdīs
Niedrēnu draudzē. Mūsu ciltsmātes zvērestu mēs turam svētu. Vecākais dēls dzimtā aizvien ir tēva
pēcnācējs un vienkāršā mācītāja vārda nesējs, tomēr muižnieka dzimums arī mācītāju ciltī top uzturēts
skaidrs un nesajaukts, jo tas guĜ cilts asinīs, ka TreimaĦiem nav iespējams precēties zem savas kārtas.
Mācītāju ciltij ir vaĜa pieĦemt katru brīdi muižnieku cilts augstos goda vārdus, bet to dara tik retumis
dzimtas jaunākie dēli, dodamies laulībā ar augstas kārtas jaunavām. Dzimtas vecākais dēls aizvien tur par
lielāko godu piepildīt cilts vecākā zvērestu un valkāt pazemībā vienkāršo mācītāja vārdu. Es esmu jau
piektais mācītājs TreimaĦu ciltī, un ar dieva palīgu mans dēls staigās manās pēdās.”
Treimanis beidza savu nostāstu un noteica darbiniekiem, kur kraut malku, kur atkal žagarus. ěaudis
steidzās pēc darba rīkiem, lai sacirstu KatriĦas ozolu malkā kā katru zarainu egli vai cauru vidu vītolu,
kas lietaskokiem neder.
Mācītājs nolauza piemiĦai zariĦu no KatriĦas ozola un gāja uz rakstāmo istabu, lai ierakstītu cilts
vēsturē šīsdienas notikumu.

II
Mācītāju TreimaĦu cilts atvase atdalījās no muižnieciskā celma viĦos laikos, kad pilnasiĦu
muižnieku tēvu dēliem sāka trūkt muižu. Gudrie latviešu zemes valdoĦi dibināja brangas mācītāja muižas
un ielika viĦās savas kārtas ganus. Muižniecība ar garīdzniecību gāja roku rokās, un latvietis zemnieks
savās nedienās izgudroja parunu: no vilka bēg, uz lāci krīt.
Tagadējais Niedrēnu mācītājs Treimanis ar savu laulāto sievu piedzīvoja labi daudz bērnu, kā jau tas
parasts dzimtās, kurās bērnu vairumu tura par lielāko svētību.
 Niedrēnu mācītājam auga divi dēli, citi visi apmira mazotnē. TreimaĦa laulātā draudzene, sīka un
pārpūlējusies sieviĦa, gauži bēdājās par savu lolojumu agro nāvi. ViĦa žĦaudza rokas pie maziĦo
atvērtajiem kapiem, birdināja asaras un tad rima sēroties, lolodama cerības, ka nākošai bērniĦš būs maza
meitiĦa, kuru viĦa aijās uz savām rokām un sargās kā savu acu zīlīti. Laiks aiztecēja, pasaules gaismu
ieraudzīja puisēniĦš, kurš drīzumā sekoja saviem brālīšiem miera kalniĦā. Mācītāja bālā kundze noskuma
gauži, bet vēl nepameta cerības, kad spēji viĦu uztrauca apziĦa, ka dievs viĦai vairs nedāvina mātes
priekus. ViĦa atjēdzās, ka viĦai pasaule pavisam tapusi sveša. Veselu; piecpadsmit gadus no vietas viĦa
tik uz īsu laiciĦu iznāca no guĜamistabas.
Par draudzes priekiem un bēdām rūpējas viĦas vīrs, nerunādams par šīm lietām ar viĦu ne pušplēsta
vārdiĦa. Ja viĦa ieradās vīra rakstāmistabā, tad mācītājs laipni palocīja galvu, bet viĦa otrs vārds bija: “Tu
saaukstēsies mīĜais bērns, ej guĜamistabā!”
Saimniecību vadīja spridzīga, algota saimniece; tā necieta, ka cits maisījās viĦas lietās. “Ūja, mīĜā
cienīgmāte, vai nu baltās rociĦas aptraipīsiet pie prasta darba! Ejiet vien atpūsties guĜamistabā, gan es pati
visu padarīšu.”
Dēlus audzināja pieĦemti skolotāji, tie īdzīgi sarauca pieri, ja viĦa ienāca skalas istabā.
Kā vientule ēna viĦa klejoja pa plašajām nama telpām un sirdī sajuta, ka nu viĦa visur lieka...
Liktenis atsvabināja krusta nesēju, aizsaukdams viĦu iz dadžainās mūžības gaitas klusajā ēnu valstī.
Treimanis apraudāja savu mirušo laulāto draudzeni, noturēja skaistu, skaistu kapa runu un lepnajos
goda ratos abu puisēnu vidū, pārbrauca no kapu kalna mācītāja muižā. Pie mielasta viens otris viesis
sēriem vaibstiem cildināja nelaiėes kluso dabu un krietnās īpašības, krēsla metoties, ieteica Treimanim
par daudz nenoskumt, un pusnaktī, bēru Ĝaudīm šėiroties, izdzirda smieklus un jautru čalošanu.
Otrā rītā Treimanis aizgulējās, uzmodies labi izstaipījās atcerējās vakarējos notikumus, tad mierīgi
saposās un devās pie parastā dienas darba. Mācītāja muižā ierastā darbība virzījās vecā gaitā, tik
nedzirdēja vairs lēnos soĜus nakts vidū, kad bālā māte klusu iezagās bērnu istabā lai paijātu maigā miegā
dusošu puisēnu vaidziĦus, kuri cauru dienu atradās stingrā tēva un skolotāju ziĦā.
Gadi aizsteidzās, un Niedrēnu draudzenes prātoja: “Mūsu mācītājs laikam vairs neprecēsies.” ěaužu
domas piepildījās, jo atraitnis mācītājs neĦēma jaunās sievas “tik bērniĦu dēĜ, lai tiem tiktu māte”.
TreimaĦu vecākais dēls Juris Dievmīlis, jau no mazotnes pieradināts domāt, ka viĦam jāmācās par
mācītāju un savā laikā jāstājas tēva pēdās, apmeklēja augstskolu un ar sirdi un dvēseli nogremdējās
dievvārdu zinībās, lai ar sekmēm beigtu mācības gadus un savā laikā varētu ieĦemt cienītu stāvokli amata
biedru starpā.
Nelaime nāk nezinot! KarstumguĜa sagrāba vārīgo jaunekli pašā ziedu laikā un novadīja viĦu
dzestrajā kapiĦā. Vecajam Treimanim atlikās tik vienīgais dēls Pāvils Ernsts, kurš patlaban beidza
ăimnāziju, kad vecāko brāli Juri guldināja zemes klēpī.
Pāvils bija līksms zēns, kas mīlēja jautrus draugus un zaĜu dzīvi. ViĦa sirds vēlējums bija iestāties
karadienestā, bet tēvs nedeva savas atĜaujas. Tomēr sirds dibenā viĦš loloja cerības, ka ar labu uzvedību
un cītību varēs locīt tēva prātu. BrāĜa nāve izputināja viĦa nākotnes sapĦus. Turēdams svētas savas cilts
tradīcijas, vecais Treimanis spieda dēlu iestāties augstskolā un mācīties par mācītāju. Pāvila gaudas un
raudas bija veltīgas, jo tēvs savā nolēmumā palika nelokāms, īsi atraidīdams visas dēla ierunas un
lūgumus.
Aiztecēja nemīlīgas dienas, kur tēvs un dēls drūmi raudzījās viens otram garām, nebilzdami savā
starpā ne vārda. Pienāca laiks, kur jaunekĜi līksmu prātu dodas uz skolu, lai pie dzidrajiem zinātĦu
avotiem dzesētu savas slāpes.
Vecais Treimanis iesauca dēlu savā istabā, kurā Pāvils tik retumis bija kāju iecēlis. Tēva seja bija
mierīga un laipna, bet acīs bija lasāma nelokāma stingrība. Mazliet drebēja vecā mācītāja balss, kad viĦš
uzrunāja savu dēlu: “Pāvil, visu kungu kungs sauc tevi par strādnieku savā vīna kalnā. Vai esi gatavs
klausīt viĦa balsij?”
Pāvils neatbild. Zobus sakodis, viĦš turas, lai asaras neiezagtos acīs. ViĦam ir tik drūmi ap sirdi, ka
nav vārdiem izsakāms. Vienis prātis viĦš grib krist tēvam ap kaklu un izraudāties pie viĦa krūts, bet otrs
prāts tēvā ierauga tikai nelokāmu valdnieku, kas viĦa paša gribu min kājām un uzspiež tam pretīgu amatu.
ViĦam sirds vai plīst aiz žēlabām un dusmām un krūtis nevienādi cilājas. Tēvs sajūt dēla cīĦu, un viĦa
stāvs ietrīcas. ViĦa balss ir griezīga: “Pāvil, mans prāts ir nelokāms. Pie sava tēva mirstamās gultas es
svēti solījos piepildīt mūsu ciltsmāte zvērestu. Es nevaru zvērestu lauzt, tamdēĜ izvēlies tu: vai; gribi pildīt
dzimtas tradīcija vai ar balto spieėi rokā atstāt tēva mājas? Ja savu sirdi tu apcietināsi, tad bāriĦu starpā es
izredzēšos sev cienīgāku dēlu, kas manus un manu senču solījumus turēs svētus. Pāvil, izvēlies: lāstus vai
svētību!”
Ietrīcējās stingrais stāvs un saĜima ceĜos, apzinoties izrunātos griezīgos vārdus, kam bija lauzt dēla
gribu. Kad tērauds trāpa cietu akmeni, tad dzirksteles met. Tēvs neuzdrošinājās uzskatīt dēla, tik lūpas
lēni kustējās it kā, lūgšanā, lai gan tik vienīgās domas viĦam dauzījās pa galvu: “Vai tiešām es daru
pareizi?”
Pāvils atbalstījās pret durvju stabu, jo visa istaba viĦam griezās riĦėī. ViĦš neatminējās, kas te īsti
notiek; acis stīvi noraudzījās saĜimušajā stāvā, un sajukušās domas jaucās pa galvu.
“Tas laikam mans tēvs? Tā, tā, viĦš jau grib mani padzīt.”
Pāvils pamazām atjēdzās, un viĦam uznāca nejauki smiekli, asarām pār vaigiem birstot.
Smiekli rima, bailes un žēlabas pildīja viĦa sirdi. ViĦš atcerējās, ka plikam jādodas svešumā, ja
tēvam nepadosies.
ViĦam metās tik bailes no nabadzības un tēva tik žēl, ka viĦš noliecās pie tēva un čukstēja: “Tēt, es
tevi klausīšu.”
Tēvs satvēra viĦa mitro, auksto roku un novilka viĦu sev līdzās ceĜkaulos.
“Dievs lai svētī tavu apĦēmumos, mīĜais bērns; es citādi nevarēju. Turi piemiĦā šo svēto stundu un
zvēri man pie visa, kas tev svēts un dārgs, ka dienu mūžu ne sprīža platumu tu neatkāpsies no dotā
solījuma!”
“Es tev zvēru!” Pāvils svinīgi deva solījumu, abi piecēlās un saskūpstījās.
Vecais Treimanis pavadīja dēlu līdz durvīm. “Ej tagad lūdz dievu un apceri dotā solījuma svētumu,
kas saista tevi uz mūžīgiem laikiem. Dievs tevi svētīs, man dēls.”
“Pāvils izstreipuĜoja caur priekšistabu un iekrita savā istabā gultā.
“Tēvs sacīja, lai lūdzot dievu,” viĦš sevi nodomāja un salika rokas, bet nesajēdza, par ko lai lūdz.
Asaras lija aumaĜām pār vaigiem, locekĜi raustījās kā krampjos, un Pāvils iecirta zobus spilvenā, lai
smacētu stiprās raudas. Pamazām maigas tirpas apĦēma viĦa locekĜus, elpa tapa vienādāka, un nogurums
viĦu iemidzināja.
Pāvils pamodās tumsā un sākumā neatăida, kamdēĜ viĦš apgūlies ar visām drēbēm. ViĦš pacēlās
sēdus, un rokas gramstīja ūdens krūzi, lai dzesētu mocošās slāpes. Te spēji viĦa gars atcerējās visa
notikuma, viĦš aizmirsa slāpes un atgāzās gultā.
“Zinu, visu zinu, kas notika,” viĦa lūpas čukstēja un asinis ritēja straujāki pa dzīslām. ViĦš atspieda
kājas gultas kājgalī un aizturēja elpu, skaitīdams vai līdz simtam, kamēr vaigi pietvīka un acis meta tumsā
zaĜganus riĦėus. ViĦš izpūta ar troksni saturēto dvašu un atkal uzlēca sēdus, nenojēgdams, ka visu to dara
tik tādēĜ, lai aizmirstu pats sevi un izklaidētu nepatīkamās domas. ViĦš atelsās, nodzērās kāri ūdeni un
atbalstīja galvu rokās.
“KamdēĜ gan man mācītāja amats tik pretīgs, ka es negribēju tēvam padoties?” viĦš neviĜus sev
jautāja.
Nu bija ko domāt lielas domas, bet neatrada iekšėīgā iemesla, kas šo amatu viĦam darīja pretīgu.
ViĦam izlikās, ka tik spītība viĦu dzinusi pretoties tēva nolēmumam, kurš nemaz neprasīja viĦa gribas,
nemaz nemēăināja viĦu pārliecināt, bet noteikti pavēlēja: tev tas jādara! Jā gan, tas ir tas āėis, ka Pāvils
jūtas par lielu cilvēku, bet viĦa gribas nemaz neievēro.
ViĦš nojēdza, ka viĦa dzīves ceĜš tagad ir neatsaucami nomērīts, tamdēĜ arī agrāk sapĦotā kareivja
dzīve viĦam vairs nemaz neizlikās par tik pievilcīgu, ka tās dēĜ jāsēro. ViĦš sāka domāt par jautro
augstskolnieku dzīvi, par krāsoto cepurīti, par daiĜām jaunavām, un laimīgas šalkas viĦu pārĦēma. Galu
galā viĦš ieredzēja, ka tik nieku dēĜ tītījies pret tēva nolēmumu, un apmierinājās par savu nākotni. Tāpat
tumsā viĦš izăērbās un gulēja maigu jaunības miegu, kas atdzemdē miesu un garu.
Nabaga jaunekli, tu nenojēdz, ka tavas pretības pamats ir iekšėīgā dzinuĜa trūkums uz mācītāja grūto
amatu un dzīves ceĜu, kur katrā ceĜmalā ir daudz akmeĦu, kur kāju piedauza. Tu vēl neatăied, ka zvērests
tev mūžam saista miesu un garu uz šī ceĜa; tu nedrīksti novērsties, kaut arī kājas asiĦotu. Tavu gribu lauza
apstākĜu vara, mūžam tu paliksi viĦu vergs un sagatavosi savu likteni...
Nākošās dienas Pāvilam aiztecēja, pošoties uz augstskolu. Sarunas ar tēvu bija lietišėas, tās grozījās
ap vajadzībām augstskolā. Tēvs stāstīja par saviem mācības laikiem, deva dēlam derīgus padoms un
rakstīja pazīstamiem augstskolā vēstules, ievēlēdams viĦu gādībai savu vienīgo dēlu.
CeĜa soma bija sakravāta, vajadzīgie raksti sagādāti, un mācītāja meĜĦi nepacietīgi kārpīja zemi
lieveĦa priekšā, nevarēdami sagaidīt jaunkunga, kurš aizvizināms līdz tuvējai apriĦėa pilsētai, no kurienes
tad apkaimes augstskolnieki mēdza doties kopīgā braucienā uz Jurjevu.
Vecais Treimanis, uzlicis roku uz Pāvila pleca, atvadījās no dēla sirsnīgiem vārdiem:
“MīĜais dēls, es zinu, ka savu apsolījumu, kuru devi no laba prāta, tu turēsi svētu, jo tu esi mūsu
dzimtas loceklis, kas doto godavārdu ir turējuši un tur labās un Ĝaunās dienās. Tas ir TreimaĦu cilts
lepnums. CeĜa mērėis tev ir sprausts, cīnies viĦu sasniegt! Meklē mieru un prieku svētos rakstos un esi
nomodā par miesu un garu! Es netirzāšu vairs tavus darbus un uzvedību, jo no šīs dienas tevi ieskatu par
lielu cilvēku, kas vienīgais atbildīgs par saviem darbiem. CeĜo laimīgs un dari savam vārdam godu!”
Pāvilam iemirdzējās acīs asaras, un, tēvam roku skūpstot, viĦš sirsnīgi atbildēja: “Tēt, tava uzticība
mani dara laimīgu. Es visiem spēkiem centīšos piepildīt tavas cerības!”
Rati aizripoja pa gatvi uz lielceĜa. Vecais Treimanis noskatījās aizbraucējā, kamēr tas nozuda priežu
siliĦā, tad soĜoja atpakaĜ namā, klusu pie sevis runādams: “Mūsu spēciĦš visai vājš, mēs lēti zemē
klūpam.”

III
Zvani skanēt skan, un pa lielceĜu redzam četrjūgu vienos lēkšos uz priekšu stiepjamies. Ratiem gar
malām ir oderēti sēdekĜi; septiĦi jaunekĜi sēd ratos un velk aizsmakušām balsīm jautru dziesmiĦu. ViĦu
spulgās acis raugās bezbēdīgi pasaulē un sejas tvīkst sārtumā no saules siltuma un baudītā alus.
“Ka tevi septiĦi seski parautu! Brauc, ormani, man neslāpst!” kāds tukls, divzodains jauneklis ėērc
un zvēlē ar kulaku ormanim pa muguru. Ormanis panes pacietīgi piedzērušā sitienus un atbild pazemīgi:
“Daktera lielskungs, krodziĦš vairs nav tālu, putna ātrumā viĦu aizsniegsim.”
Ormanis nav jaunais, viĦš zina, kā ir jāapietas ar augstskolniekiem. Ja sāksi skaisties un ar viĦiem
ėildoties, tad pēriens tev drošs, bet, ja pacietīgi panes viĦu nebēdnības un esi jautrs un atjautīgs, tad tevi
piedzirdīs kā pupu un tu vēl nopelnīsi krietnu dzeramnaudu, ja tik viĦiem maz ir pie rokas.
Gan ormanim sirds aptecējās par tuklā nebēdību, kura sitieni pat dzērumā bija smagi, tomēr viĦš
nelikās tos manot un tik skubināja zirgus vēl trakākā ātrumā.
LielceĜmalā stāvēja noskrandājies krodziĦš, kura priekšā ormanis apturēja zirgus vienā rāvienā.
Kāds jauneklis ar veiklu metienu izsvieda tukšo alus grozu iz ratiem uz žagaru blāėa, tad lēca paši
laukā un sapulcējās uz ceĜa kurmiĦā.
Viens biedrs bija pus galvas tiesu par citiem garāks, cēlu stāvu un veiklu gaitu. Ieskatīsimies viĦam
acīs, tad pazīsim TreimaĦu Pāvilu. Tu brīnums, cik vareni cilvēks pārvēršas pāra gados, ka pat grūti viĦu
pazīt! Šmaugais, lunkanais zēns ir izaudzis par brašu dižpuisi. ViĦa seja aiz jaunības spēka vai pušu plīst.
Virslūpu apēno mīksta bārdiĦa, gar kuru pa brīžam lupinās baltie pirksti. Kāds biedrs teic atjautīgu vārdu,
viss bars smejas pilnā kaklā, bet ap Pāvila muti krēslojas tik viegli, pievilcīgi smaidi, pie kam redzami
mirdzoši, balti zobi. Pāvils zina, ka spēcīgos smieklos viĦa zobi par daudz redzami un viĦam dod
mežonīgu izskatu, tamdēĜ viĦš ir atradinājies no skaĦiem smiekliem. Krāsaina cepurīte sedz viĦa cirtainos
matus, un krāsu lenta stiepjas pār krūtīm. Plecos viĦam stīpēta ādas somiĦa, iz kuras tas izĦem šėipsnu
papirosu un piedāvā biedram.
“Zaul, steigsimies paspārnē, saule jau launagā, un mēs vēl neesam pilni,” - tā tuklais rūc un spĜaudās.
“Ka tevi septiĦi seski - nelaba dūša! Zaul, vadi mūs karā pret alu!”
Kā rādās, tad Pāvils ir barvedis, jo pašapzinīgi viĦš atsaucas: “Tad uz priekšu, biedri, šis krodziĦš ir
mūsu!”
 Ormanis, noĦēmis cepuri, piedūra pirkstiem Pāvilam pie elkoĦa un vaicāja: “Mācītāja kungs, vai te
ilgi pieturēsim?”
Pāvils noprata ormaĦa domas un iespieda viĦam dzeramnaudu saujā. “Ne ilgi, tik trīs kurvju
dzērumus!”
ViĦš sekoja biedriem krogā un uzsauca krodzniekam, kurš klanīdamies lūdza viesus vācistabā: “Alu,
alu un alu!”
Pie putojošā miestiĦa sākās nebēdīga dzīve. Pirmās slāpes tika dzesētas ātriem malkiem, tā ka
resnajam krodzniekam bija ko svīst, lai tik netrūktu dzeramā. ĥiprs skuėis, krodznieka paša meita, lūrējās
pa durvju šėirbu un iebilda: “Tēt, es palīdzēšu apkalpot viesus, tev vienam nākas grūti!”
“Steidzies laukā uguns ātrumā, nebūs labi, kad kungi tevi ieraudzīs un sāks muĜėot, jau man ir
diezgan ko ciest un panest!”
Krodznieks iebīdīja meitu pieliekamā kambarī un aizslēdza durvis.
Vācistabā dūca un kurca kā bišu stropā. Nebēdīgas dziesmas mainījās trekniem jokiem, tā ka ausis
sviltin svila, kam gadījās noklausīties šādu bramaĦu dzīrēs. Alus glāze riĦėoja bez mītiĦa, un katra
pienākums bija viĦu tukšot vienā vilcienā. Pāvilam uznāca nezin kādas sēras domas, un viĦš piemirsa
tukšot piepildīto glāzi. ViĦam līdzās pret logu sēdēja tuklais divzodainis, kuram actiĦas vilkās aizvien
šaurākas, tā ka beidzot palika tik divas šauras spraudziĦas, tomēr mēle viĦam bija visdzīvākā. ViĦš
mazliet pagrieza galvu uz Pāvila pusi un iebilda: “Zaul, vai tu jau gremo? Nav garkūĜi tev priekšā, bet
dzintarskaidrs alutiĦš. GĜēvums pret šādu miestiĦu top bargi sodīts.”
Pāvils saslējās, un acis viĦam uzliesmoja. “Mučel, es tevi izaicinu! Krodzniek, katram savu glāzi un
alu, alu, alu!”
Krodznieks izpildīja vēlējumu un piepildīja visas glāzes.
“Šurp, krodzniek, steidzies pildīt manu glāzi! Biedri, trīskārtīgi sveiki!”
Draugi viĦam uzgavilēja, un viens otrs iebilda: “Brangi atdarīts! Mučel, vai āda niezēja? Tas priekš
Mučeles nieks, viĦš sauks...”
“Ka tevi septiĦi seski!” tuklais, par Mučeli dēvētais, norūca un bungoja pirkstiem pa savu apaĜo
vēderiĦu.
Krodznieks tik pildīja glāzes, un Pāvils pēc kārtas ar visiem biedriem saskandināja glāzes un dzēra
katram pretī trīs reizes.
Kāds biedrs pacēlās un runāja:
“Zauls, mūsu mīĜais biedrs, šī slavenā gandarījuma atradējs, ir šodien sevim darījis nemirstamu slavu
uz laiku laikiem. Zauls lai dzīvo sveiks!”
Viss tracis nodziedāja Pāvilam augstas laimes, kurš gan drusciĦ nobālis no lieliskā alus daudzuma,
bet citādi spirgts un jautrs.
“Mučel, nu tava rinda!”
Mučele nekavējās, bet sparīgi uzsauca: “Biedri; trīskārtīgi sveiki!”
“Tas brangi, Mučelīt, sveiks!” - tā atbalsis skanēja.
Pirmo kārtu Mučele izdzēra laizīdamies, bet otrās kārtas beigās atzvēlās krēslā un izsaucās: “Draugi,
es nevaru vairs liekties, pasniedziet man glāzes!”
Biedri padeva glāzes, un Mučele trīcošu roku lēja alu sev mutē. Atlikās tik vairs trīs glāzes no
beidzamās kārtas. Mučele tik tusnīja, lūkojās caur mazu, mazu šėirbiĦu griestos un žēli iesaucās: “Zaul,
Zaul, ko tu mani vajā? Vai daudz biedru vēl gaida manu “sveiks”?”
“Tikai trīs, Mučelīt; drīz būsi ir tu uzvarējis.”
“Biedri, man roka dreb un sirds trīc! Salejiet mani atlikušo alu, jo esmu pavisam piemirsis, kur man
atrodas tas caurums, ko citi sauc par muti.”
Mučele izstiepa lūpas, un kāds biedrs salēja viĦam mutē strīdus alu.
“Vai nu ir cauri?”
“Cauri, Mučelīt! Tu godam pastāvēji! Mučele lai dzīvo sveiks!” - tā biedri gavilēja. Nu dziedāja
atkal, kamēr alus nosēstas.
Mučele piecēlās, un laba daĜa alus izlija caur logu. Ormanis sēdēja pret logu zem vītola un noskatījās
Mučeles indevē. ViĦam sirds nopriecājās, ka Mučelem tā bija lēcies, kas viĦu pa ceĜu bija mielojis
krietniem belzieniem. Ormanis tuvojās atvērtajam logam un sacīja: “Kungi, daktera lielskungs saka, ka
vēl griboties. Vēl! vēl!”
Augstskolnieki smējās par ormaĦa joku un svieda pilnas pudeles vītola zaros, lai samaksātu ormaĦa
atjautu.
Mučele atplēta vienu aci un bargi uzlūkoja ormani. “Man ir žēl...”
ViĦš nepabeidza teikuma, un citi nedabūja zināt, kā viĦam ir žēl, bet tas atmetās uz loga un sāka
snaust.
“Biedri, veliet Mučeli ratos!” Pāvils iesaucās.
Divi biedri saĦēma viĦu zem padusēm, trešais bīdīja, un tādā kārtā Mučeli iemurīja ratos. Mučele
mirkšėināja vairs tik vienu aci un čukstēja: “Cik es nu laimīgs... pavisam un pilnīgi... pilns...”
Citi biedri atgriezās krogā, un jautrā dzīve turpinājās, līdz arī citus biedrus vienu pēc otra iecēla
ratos. Pāvils palika pats pēdīgais un vienīgais paša spēkiem iekāpa ratos.
Saulīte jau sen bija norietējusi, kad ormanis skubināja zirgus teciĦos tālākā ceĜā. Visi braucēji snauda
un badījās galvām, tā ka dažs labs spēji uztrūkās un miegainā balsī iejautājās: “Ko-a?” - ja dabūja stiprāku
belzienu, bet drīz atkal galva noslīdēja uz leju, un klanīšanās un badīšanās sākās no jauna.

IV
Kādā Vidzemes apvidū dzīvoja bagāts melu muižnieks, kas raidīja tautās savu meitiĦu. Tik klusām
dzirdēja Ĝaudis čukstam, ka šis muižnieks esot svešā malā dzimis latvietis, manīgs amatnieks, kas
ietaupījis dažus simtiĦus un tad metis īlenu un liestes aizdurvē.
MīĜāk viĦš mērīja rentniekiem un graudniekiem sīvo un sūro nekā zābakus un puszābakus. ViĦa bija
burvja māklis sacelt mazo viesulīti, kas vilktin velk apkaimes ĜautiĦu vientuĜos rubĜus sava meistara
naudas lādē. Tur viĦam bija ieslodzīts pasakās daudzinātais pūėis, kurš tik savas biezās lūpas bija
izspiedis caur ozola galdu un kāri gaidīja laupījumu. VismīĜāk šis pūėis rija spožos dālderus un cietos
rubuĜus, līksmi purinādams savas skanīgās iekšas, bet viĦš nesmādēja arī apskapstējušos pimberus un
grašus. Tā caur pūėa palīgu no kurpnieka izaug: muižnieks vecos laikos, izaug ir šo baltu dienu, ja tik
laimīgais pūka saimnieks turas pie parunas, ka nauda nesmird, lai tā nākusi, kādu ceĜu nākdama.
Vai ticat vai neticat, bet šis pats pūėis izaudzināja un manīgā kurpnieka Milna krodznieku MilniĦu,
tirgotāju Milningu. Nu beidzot cienīgo muižnieku Mühlingu. Nu bija rokā muiža ar valsti, smalka palama
un vāciska buldurmēle, tātad īsts cienīgtēvs gatavs.
Lišėi un dienaszagĜi nekautrējās godināt cienīgtēvu arī par lielkungu, atlēca tiem redzams labumiĦš,
un ir godīgi Ĝaudis, bīdamies bagātā muižas īpašnieka varas, nekavējās izlietot roklaižu celto goda vārdu.
Muižnieks Mühlings izprecināja savu meitu badakāsim vārdu un kāzas vīkša lieliskas. Apkaimes
cienīgtēvi un cienīgmātes labprāt ciemojās Mühlinga dzīrēs, jo tur netrūka ne putna piena.
Mühlings arī pūlējās nodibināt tuvāku satiksmi ar īstiem muižniekiem, bet lieta lāgā neveicās. Gan
dažs lielmanis aizĦēmās no viĦa naudu, pirka uz parādu zirgus, bet brauca tik pie viĦa viens pats un
darbdienās, kad Mühlings muižā nebija citu viesu.
Lai kāzu dzīrēm dabūtu ārēju, acīs krītošu spožumu, tad gudrgalvis deva Mühlings padomu kuplināt
godības un salūgt labi daudz krāsnešu augstskolnieku. Par nelaimi, Mühlings pazina tik sava kaimiĦa
meldera dēlu, kas apmeklēja augstskolu; visā apciemā vairāk augstskolnieku nebija atrodami.
Meldera dēls tapa izredzēts par vidutāju un svinīgi ielūgts uz kāzām līdz ar piezīmi vest līdzi labi
daudz biedru, lai tie dabūtu izpriecāties arī uz zemēm. Meldera dēls bija līksms zēns, kas nelaida garām
izdevīga gadījuma, kur dabū krietni iztrakoties.
Mühlings nežēloja ceĜa naudas, un meldera dēls pierunāja vairākus savas sabiedrības draugus un
laida tad kopā ar jautrajiem biedriem jo spoži uz melu muižnieka meitas kāzām.
Vēsts izpaudās visā apkaimē un satracināja daudz meitu mātes un mātes meitas, kuras bija ielūgtas
Mühlingu godībās. Nu tik jāsagādā jo krāšĦas drēbes un spīdīgas rotas, lai jel mīĜajā meitiĦā iekostos kāds
daiĜais krāsnesis. Meitām un mātēm nebija vis nezināms, ka daudzi zinātĦu kārie jaunekĜi jau savos
mācības gados izraugās sev bagātas zeltenītes un vēlāk laimīgās līgaviĦas padara par vēl jo laimīgākām
daktera lielmātēm un mācītāja cienīgmātēm.
OrmaĦa ratos snaudošiem jaunekĜiem ir prātā nenāca, cik daudz daiĜas zeltenītes šonakt viĦu dēĜ
nemierīgas vārtījās pa karstošiem pēĜiem un lauzīja savas galviĦas par kutelīgo jautājumu: “Vai tik es rīt
būšu pārāka par visām citām?”
Vēlā naktī meldera dēls ar biedriem, kuru starpā atradās arī TreimaĦu Pāvils, sasniedza dzirnavas,
kur viĦiem bija nospriests gulēt pa nakti, lai tad rītā kopīgi dotos uz netālo kāzu namu. Vēsā nakts un
veselīgais snaudiens bija aizdzinuši lielo reibumu, un nogurušie jaunekĜi jo laipni tika sagaidīti no
viesmīlīgā meldera, kas viĦus līdz vēlai naktij bija gaidījis. Ormani apdāvināja ar krietnu dzeramnaudu
par slaido braucienu, un jaunekĜi devās priekš viĦiem sataisītās telpās, lai atpūstos no ceĜa grūtībām.
Labi, ka nevienas mātes meitas acis neredzēja, kādi viĦi nakti dzirnavās ieradās: pagalam izkurtējuši.
Rītā viĦus ne pazīt nevarēja, kad veselīgais jaunības miegs un aukstais ūdens bija darījuši savu darbu:
sārtiem vaigiem, jautru dabu un smalkās drēbēs viĦi brauca uz kāzu namu.
Viesi nevarēja ne nopriecāties vien par jautro jaunekĜu laipnību un izvedību. TreimaĦu Pāvils vēl bija
bāls un lēnējs no vakarējās birgas.
“Mācītājs kas mācītājs,” Ĝaudis sprieda. “Var redzēt, ka ar nopietnību šis centīgais jauneklis ėērās pie
sava darba. Jā, jā, mācīšanās caurām naktīm, tā ėeras kaulos.”
Kāzas bija spožas. JaunekĜi godam izpildīja savus uzdevumus, darīdami viesības jo jautras un
spožas. ViĦu prāts tapa pildīts katrā lietā un katrs viĦu vārds uzklausīts ar godbijību. Drīz viĦi nomanīja,
ka viĦus visi uz rokām nēsā, un nojēdza, kamdēĜ viĦi uzlūgti godībās.
Augstskolnieku starpā bija daži īsti ciltsmuižnieki, kas darbdienās tik pār pleciem noskatās citu kārtu
Ĝaudis, bet svētku dienās labprāt ierodas šo Ĝaužu viesībās, dzer viĦu alu, bučo viĦu sievas un meitas un
izmuĜėo pašu viesību devēju. Svešie jaunekĜi bija droši un nebēdīgi, jo viĦi zināja, ka ar šiem Ĝaudīm
otrreiz gan savu mūžu vairs nesastapsies. Nu tik uzdzīvot uz nebēdu!
Pārgalvības un nebēdības augumā auga, veiklie zēni sagrozīja dažai labai mātes meitai galviĦu, un ir
daža kalponīte tos paturēja ilgi, ilgi piemiĦā.
Vēlā naktī, kad tik īstie dzīrotāji palika vieni pie pildītiem kausiem, tad tik bija troksnis un jandāliĦš:
trauki plīsa, kalponītes spiedza, muĜėis muĜėi muĜėoja. Vecākie vīri tik pakratīja galvas: “Tā jau studentes
dzīvo!”
Mühlingu mājas ārsts draudēja smaidīdams Pāvilam ar pirkstu, kurš vienu roku bija aplicis smukai
istabmeitai ap slaiko viduci: “TreimaĦa kungs, kā tas saietas ar turpmāko amatu?”
Pāvils nebēdīgi atbildēja: “Vecā dvēsele, tu to neizproti! Mums tagad laiks visu pārbaudīt, lai zinātu
labo paturēt. Otrkārt, mēs iepazīstamies ar Ĝauno, lai, dzīvē stājušies, jums varētu rādīt īsto ceĜu un
neklausīgos resgaĜus pabaidīt ar šo bubuli!”
Saulīte lēca un netīšus ieskatījās pa logu istabā; viĦa pietvīka un aizsedza seju miglas plīvuriem.

V
TreimaĦu Pāvils apdzīvoja pilsētā divas glītas istabas. Vakara kēsla iezagās pa logu viĦa guĜamistabā
un krēšĜoja uz pelēkām sienām visādus spocīgus tēlus.
Gaiss ir piesmacis, ka rauj vai elpu ciet. Gultā izplēties guĜ Pāvils un raustoši dvašo. Sega ir
nospārdīta kājgalā un galvas spilvens noslīdējis zemē. Krekla apkaklē nospruktas podziĦas, tā ka spēcīgās
krūtis redzamas visā dižumā, kuras nemierīgi cilājas, it kā lietuvēns tur tur tupētu virsū un draudētu viĦu
nosmacēt. Rokas aproce ir uzbīdījusies līdz puselkoĦam un iegrauzusi dziju rievu mīkstajā ėūli. Visas
dzīslas ir uzpampušas, un sakarsētās asinis tikai lēni darbojas. Lūpas ir sausas un saplaisājušas kā karsonī,
karstā elpa brīžiem pat nostājas, un visa miesa mirkst vienos sviedros.
Briesmīgas izbailes baida viĦa garu. Pašas pasaules galā viĦš kails un nabadziĦš aizstumts pie
šausmīga bezdibeĦa malas. Kalni sāk kustēties un veĜas uz bezdibeĦa malu, stumdami viĦu šausmīgajā
dziĜumā. ViĦš grib mukt, bet nevar ne pirkstiĦa kustināt. ViĦš kliedz un sauc glābiĦa, bet balss nav. ViĦš
vērš acis uz bezdibeni un redz kaulainu roku paceĜamies iz tukšās tumsības. Asinis tam dzīslās sastingst,
un nāves bailēs viĦš tveras pie kaulainās rokas...
Pāvils notrīsas, ka visa gulta nolīgojas. Aproces podziĦa notrūkst un aizskrien kaktā dziedādama.
Nomodā viĦš jūt auksto nāves roku savējā un izbailēs sviež viĦu projām, bet mitrā roka aizvien slīgst
atpakaĜ uz krūtīm. ViĦš uzšaujas sēdus un pēdējiem spēkiem grib mest auksto roku atpakaĜ bezdibenī, bet
atmodies nomana, ka satvēris savu notirpušo roku.
“Tad tikai nelabs sapnis!” viĦš atviegloti uzelpo. ViĦš grib zobgalīgi smieties par savām muĜėīgajām
bailēm, bet nevar: lūpas sāp, un mēle, sakarsusi no karstās dvašas, čakstēt čakst mutē kā apses lapa
rudenī.
Karstums šaujas viĦam galvā, un Pāvils atslīgst bez spēka gultā, rīstīdamies pēc valguma. Drebošu
roku viĦš sagramsta ūdens krūzi un laiž viĦu no lūpām, kamēr to līdz dibenam nav iztukšojis. Gan ūdens
ir remdens vecs; bet Pāvilam liekas, ka gardāku dzērienu viĦš savu mūžu nav dzēris.
Pāvils lauza galvu un ar pūlēm tik tumši atceras, ka trīs dienas viĦš ar biedriem ir bijis ceĜā kāzu
nama uz augstskolu, bet, kā viĦš nonācis pilsētā, kā ticis savā istabā, tā viĦš neatgādājas.
“Rīts jau aust!” viĦš vieglāk uzelpo un atkal laižas migā, lūkodamies spocīgos tēlos, kurus vakara
blāzma krēslo uz pelēkās sienas. Pāvils staipa savus stīvos locekĜus un noslauka piedurknē mitro seju.
ViĦam ir tik baigi ap sirdi, ka aizmiedz acis un vēlas, kaut jel drīz spožā saulīte lēktu, tad izgaistu visas
nelabās domas, kas dauzās viĦa sakarsušās smadzenēs.
Miega gurdenums pārĦem viĦu uz mazu brīdi, nespirdzina vis viĦu, bet vēl vairāk tik sakarsē
iedomu, ka viĦš atkal saraujas kā no pērkona spēriena un atmostas vienos sviedros. ViĦš atjēdzas un atver
acis, bet - tavas izbailes! - viss tumšs.
“Tas ir traki!” viĦš bailēs čukst, un šaubas viĦam uzmācas par sevi un pasauli.
“Vai tik es neesmu miris?” viĦam spēji iešaujas prātā. Lai pārliecinātos, viĦš ceĜ roku pie mutes un
kož. Roka ir mitra un vēsa un ož pēc degvīna, itin kā viĦa tur būtu pāra nedēĜas mirkusi. ViĦš kož un kož
notirpušajā rokā, bet nevar skaidri nojēgt, vai sāp vai nesāp.
“Laikam gan esmu beigts!” Pāvils bēdīgi norūc. ViĦš zina, ka istaba ir tumša, tomēr viĦš skaidri var
šai tumsai cauri redzēt. Istaba plešas aizvien platāka; viĦš redz logu, durvis otrā istabā, bet tās ir droši
versti tālu.
“Jā, jā,” viĦš čukst, “te rīts, te vakars, te tuvums, te tālums! Šie gan ir pēdējie miesas iespaidi no
laika un telpas, jo garam šo jēdzienu vairs neesot. Miris kas miris, kā tad!”
ViĦš smagi elso, un karsti terpoĦi pārĦem viĦa drebošos locekĜus. ViĦš raugās kaktā... kas tas?
Apteksnes zēns, kurš viĦam spodrina zābakus, stāv kaktā un mēdās lielu, garu mēli.
Nē, nav zēns, bet resnais Lejas krodznieks; viĦš lēkā uz vienas kājas un rāda tam garu degunu. Nē,
tas nav... tu brīnums! - nu ir vesels pūlis, pilna istaba kungu un kundžu, daiĜu un riebīgu, greznās drēbēs
un tīri pliku, kas staigā pa istabu, nē, pa griestiem, sienām, pa gaisu, visur visur! SoĜus nedzird, bet drēbes
gan čakst. Nelūgtie viesi tuvāk vien virzās, tuvāk vien virzās. Viens to mēda, rāda ikuci vai met tam pie
deguna knipi, otrs laipni uzsmaida, met bučiĦu, bet mazs, mazs vecītis, uztupies uz kājgala kutina viĦam
ar resnu rogu kāju apakšas.
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbailes slien viĦam matus stāvu. ViĦš sper abām kājām
kutinātājam, ka istaba vien nolīgojas, un visi spoki sabirst otrā istabā, ka drēbes vien nočakst.
“Tīri māĦi!” viĦš sevi drošina un uzlec sēdu, uzlec kājās, bet bez spēka atkrīt atpakaĜ un stīvām acīm
lūkojas uz durvīm: nav māĦi, acis redz, ausis skaidri dzird, ka tur spoku pulki mudž un kustas, čaukst un
čukstas. It ēdri viĦš dzird, ka viena ēna saka: “Nu tik dosimies ar bāni viĦam virsū!”
Pāvils dreb kā apses lapa un svīst baiĜu sviedrus. Rokas viĦš iekrampējis palagā un ir gatavs sagaidīt
visbriesmīgāko. Ka viĦš miris, to Pāvils jau aizmirsis. Citas domas atkal dauzās viĦam pa galvu. “Ja es
neesmu prātā Jucis, tad esmu kritis paša nelabā nagos...”
ViĦš nedabū pabeigt savu domu, kad jau mana, ka viss tracis melno ēnu atkal gāžas viĦam virsū.
ViĦš atver muti, lai kliegtu, bet aiz bailēm trūkst spēka, pie pilnas samaĦas redzot spocīgos ėēmus
tuvojamies...
“Kas paăiras nav gulējis,
Nav saucams īstens vīrs!”
 Spoki uzrauj tādu dziesmu, ka visi logi nodārd. Pāvilam kā zvīĦi nokrīt no acīm un sirds top tik
viegla, kad mulsuma ėēmi un ēnas pārvēršas par jautrajiem, mīĜajiem zēniem, kas pilnām padusēm nāk
apciemot savu biedru un barvedi.
Kāds biedrs uzrauj zēveli, aizdedzina sveci un tur to Pāvilam gluži pie deguna. Pāvils tagad ir pilnīgi
atskaidrojies, un baigās domas un mulsuma ėēmi ir zuduši. Lai gan puskails, tomēr viĦš cenšas nezaudēt
cienību savu biedru acīs. Rokas viĦš sakrustojis uz krūtīm un, puszvilus guĜot, vīpsnodams klausās biedru
dziesmās.
Dziesmu beidzot, Mučele rājas: “Ka tevi septiĦi seski! Zaul, blēdi, izliecies guĜam, kad ienācām tavā
alā, bet nu zobojies par mums, kas tevi pagodinām ar savu apciemojumu. Zaul, brāli, to es saku, un pie tā
es palieku!” Mučele izmuldējās un atgāzās krēslā, aizkusis no garās runas.
“Draugi, sitiet logus ārā, es smoku te kā vēdzele linu mārkā! Ka tevi septiĦi...”
Logi tika atvērti, un dzidrais nakts gaiss plūda istabā. Kārīgi Pāvils elpoja skaidro gaisu,
noskatīdamies biedru rīcībā. GaldiĦu piecēla pie gultas, divi krustdēli ieblieza grozu alus, ievietoja to
pagaldē un galdiĦā sakrāva desas, sviestmaizes un pudeli sīvā.
Paši jaunekĜi nosēdās ap galdu kur katrs: cits gultā, cits jātniski uz krēsla, cits uz sola vai lādes.
Pāvils grib mazliet apăērbties, bet biedri nelaida, tik apsedza vi lielus ar segu un pabīdīja spilvenu aiz
muguras.
“Tik sēdi, un iedzersim jaunus spēkus, gan tad apăērbsies!”
Slaiks jauneklis pacēlās; noglaudīja pirkstiem virslūpu, it kā taustīdams dīgstošo bārdiĦu, un
uzrunāja sabiedrību:
“Biedri, brāĜi! Pirms dzīres sākam, lai uzdziedam!”
ViĦš uzsāka zemā balsī, un viss tracis vilka tam līdz:

Wär' ich ein Krokodil

Oder ein Sumpfreptil,
Oder, was grad' soviel,
Wär' ich ein Lurch!
Sumpft' ich tagaus, tagein,
So's aber nicht kann sein,
Sumpf' ich bei Nacht allein,
Dann aber durch!

Dziesmu nodziedāja ar sparu un tad sāka stiprināt dūšu.

“Uz tavu laimi, Zaul!” dziedātājs uzsauca, iemezdams mēriĦu sīvā un uzkozdams desas gabalu.
“Vakar tu biji slavens varonis un varīgs vadonis. Lejas krodziĦu izdzērām sausu un tad vīra dūšā
braucām pilsētā. Kas to gan domāja, ka tu zini visas pilsētas skaistules un visas tevi pazīst. Mēs visi tevi
turējām par svētuli, bet nu tik atskārtam, ka Zauls ir īsts gudrinieks, taupa sev vienam pašam. Dzer taču,
ko gories!”
Pāvilam sirds nemierīgi raustījās. Kur viĦš vakardien bijis, tā viĦš pats nevarēja atcerēties, bet, kad
biedrs pieminēja vakar mītās tekas, tad mazliet atmiĦa modās un vaigi sārtojās, jo viĦam metās bailes, ka
tik dzērumā nav izdarījis kādas muĜėības. ViĦš noskārta, ka biedriem reibumā ir izpĜāpājis savas
slepenības. ViĦš dusmojās par sevi un nīdēja savus biedrus, bet kaunējās savas jūtas izrādīt. Pāra reizes
viĦš pacēla roku, lai satvertu sīvā mēriĦu, bet roka tam pirmo reizi drebēja dzēruma dēĜ, līdzko taisījās
Ħemt mēriĦu. Sirdī viĦam vārījās dusmas, bet sejā rēgojās nicinoši smaidi, jo viĦš domāja gudri darot, kad
biedrus uzturēja domās, it kā viĦš visas vakarējās lietas būtu izdarījis skaidrā prātā. Aši viĦš satvēra
mēriĦu, bet tik pusi dabūja mutē, otra puse nošėaidīja krūtis un kreklu. Biedri nelikās manot, tik Mučele
aizvēra vienu priecīgi rokas, čukstēdams pie sevis: “Tā, tā, arī Zauls ir reizi ticis pie “sava”. Tas brangi,
bija tas vēlākais laiks!”
Dziedonis uzvilka zīmīgu dziesmiĦu, bet Pāvils sakoda zobus mierīgi teica: “Vai uz mani zīmējas šie
pantiĦi? Velti priecājies; Mučelīt! Vēl es neesmu tik tālu!”
 To teicis, viĦš drošu roku pielēja mēriĦu pilnu kā aci un pielika lēnām pie mutes, ka ir pilīte nenolija.
Stingrā griba uzvarēja miesas nevarīgumu, un biedri tam uzgavilēja, tik Mučele neticīgi jautāja: “Vai arī
atmini, ko visu vakar runāji un darīji?”
“It visu!” Pāvils drošu dūšu meloja.
“Ka tevi septiĦi seski! Kad tu tā saki, tad man jātic, jo melis neesi. Jā, jā, tev apskaužama daba un
miegs veselīgs, ka varēji nogulēt no rīta līdz vakaram.”
“Gatavi štuki,” cits biedrs iebilda, “es tik pirmo dzērumu izgulēju, tad, mazākais, simt un vienu reizi
iemigu un uzmodos, tā ka vairs nevarēju gultā dēties, bet devos prom uz viesnīcu, kur biedrus jau atradu
tupam katru savā kaktā, tik tevis vien trūka. Mēs domājām, ka dienu esi bijis zaĜumos un nu guli atmigu,
bet tu jau esi gulējis kā āpsis cauru dienu. Iemetīsim uz trešo kāju! Man tā vien ir ap dūšu, it kā vakar es
būtu nositis kādu žīdu. Gatavi štuki!”
“Lai guĜ vecas lietas; gudrosim labāk jaunas,” Pāvils viĦu pārtrauca. “Sveiki, biedri! Šonakt iesim
cauri! Es rādīšu jums vēl skaistākas lietas, kuras klusumā esmu sameklējis, lai jūs pārsteigtu.”
“Prātīgs vārds! MīĜš vārds!” biedri tam piebalsoja, un Mučele svarīgi teica: “Biedri, mūsu karogā lai
daiĜās meitas šuj ar zīdu un zeltu šos vārdus, kuri man ir dārgāki visiem vārdiem: šonakt iesim cauri!”
Jauniešu bars drīz nolieca atnesto krāju un jautru garu devās pilsētā, lai piepildītu Pāvila vārdus.
Savas šīs nakts biedrus Pāvils iekšėīgi nīdēja un nicināja, tomēr šiem pašiem ĜautiĦiem viĦš atklāja savas
izlaidības un slepenības, lai tik nicinātie ĜautiĦi neturētu viĦu par meli, bet apbrīnotu viĦa stipro dabu un
gara spēju.
Tā TreimaĦu Pāvils mācījās no vieglajiem biedriem liptin pielipt kaisliem dzīves priekiem un sūkt
bez apdoma reibinošo dzērienu, kamēr tik mielas atliek trauka dibenā.

VI
Tā Pāvils un biedri pavadīja labāko daĜu no sava jaunības laika. Aizgāja arī uz augstskolu, īpaši uz
skolas pusgada beigām, kad naudas maks metās plānāks. Dažs labs atkal tika mocīts no morāliskajām
paăirām, tā ka veselām dienām nedzēra, bet saīdzis soĜoja jau agri no rīta uz skolu.
Pāvils vairāk reizes noĦēmās nedzert, bet katrreiz biedri to prata pārrunāt. Te gadījās, ka Pāvilam
slimības dēĜ ārsts noliedza baudīt stiprus dzērienus. Biedri viĦu zoboja, bet Pāvils palika stingri pie ārsta
nolēmuma, jo miesas veselību viĦš turēja dārgu. Gan slimība nebija visai vārīga, tomēr Pāvils pavadīja
niknas naktis, bažīdamies par sevi un savu dzīvību.
Bērnības uzskati bija izgaisuši, viĦš jutās kā no laivas izmests. ViĦam trūka iekšējā līdzsvara, kas
vienīgi cilvēku samierina ar pasauli un spēj to uzturēt uz pareizā ceĜa. Klusos brīžos viĦš pārmeta sev
visus nedarbus. Domājot par nevainīgo bērnību, viĦam sirds tapa tik mīksta, ka nakts klusumā metās
ceĜos un lūdza lūgšanas, bet sirds netapa vieglāka, viĦam tik tā vien izlikās, ka viĦa lūguma neviens
nedzird. ViĦam bija kauns un bailes par sevi pašu, sagrauzts viĦš metās gultā un mācījās - vienaldzību.
Klusumā viĦš apdomāja visu savu dzīvi un radinājās nedrebēt par lieliem un maziem nedarbiem un
aizmirst dzīves nepatīkamos brīžus. Nedarbs ir relatīvs jēdziens, viĦa iespaids uz darītāju atkarājas no
cilvēka miesas un gara sastata. Tā droši atrodami cilvēki, kas otru var nosist un nejūt nekādu pārmetumu,
bet guĜ mierīgu miegu; turpretim cits ir pacēlis dusmās pret otru roku vai lietojis uzbudinājumā skarbu
vārdu, un gadiem viĦš nosoda par to sevi, sūrodamies pie sevis: “Kam man tā vajadzēja darīt!” Nedarbs
nav pats par sevi ne liels, ne mazs, bet tikai tāds, par kādu darītājs viĦu sajūt un Ĝaudis paraduši turēt.
Pāvilam bija uz sirds dažs labs nepatīkams gadījums, aizmirstams dažs nedarbiĦš, piemērots viĦa
gadiem un stāvoklim. Ja nelādzīgās domas nevarēja aizdzīt un nemiers radās sirdī, tad viĦš pats
uzvedināja biedrus uz jautrām dzīrēm, lai apreibinātā prātā jaunības ăeėībām un nedarbiem atrastu
dzejisku nokrāsu un aizbildināmu varonību.
Tagad skaidrā prātā viĦam mācās visi nedarbi virsū, tā ka nevarēja no nelabām domām ne atkauties,
bet brīnums, viĦš atrada, ka padarītie nedarbi nesacēla viĦa iedomās nekāda īgnuma, nekāda nemiera. Ar
prieku viĦš domāja par savu trulo garu un smaidīdams domās aplūkoja savu dzīvi. Katru dzīves
melnumiĦu viĦš tikmēr grozīja un apcerēja, kamēr skaidri atrada, ka viĦš vis nav vainīgais, bet vienīgi
apstākĜi un pasaule. Miesas sāpes zuda, un it līksms Pāvils sēdēja savā istabā un garā pats sevi apbrīnoja.
 “Tiešām, kur tad gan ir cilvēks, kas nebūtu tāds pats kā es? Ja es esmu šad un tad noziedzies pret
tikumību, patiesību vai ticības paražām, vai tad tā nav tik apstākĜu, dabas un Ĝaužu vaina, mans liktenis?
Tomēr mans nopelns ir, ka es neesmu vēl simtreiz sliktāks, jo es sajūtu savu personisko vērtību un nedaru
vis visa Ĝauna, ko daba un iedzimtība manī ir ieperinājusi.”
Un Pāvils izgāja taisnots iz savas istabas un priecājās par sevi un savu krietnību. ViĦš izlobīja iz sava
prātojuma kodolu, ka cilvēks aizbildinājams, ja viĦa liktenis ir klupt, tomēr Ĝaužu acīm klupums slēpjams,
jo Ĝaužu vairums nenojēdz, cik katram cilvēkam ir spēka pret Ĝaunumu karot. Tātad padarītais Ĝaunums vai
nedarbs atriebjas, ja citi to izzina un uz tevi ar pirkstiem rāda, jo caur - to cilvēki griež cits cita vērību nost
no sevis un domājas paši eĦăeĜi esam, ka viĦi atrod tuvākā nedarbu tik riebīgu un smirdīgu, lai gan tāds
kliedzējs varbūt nav matiĦa labāks par to, kuru līdz ar citiem brēkām nosoda pašā elles dibenā.
“Esmu gatavs ăeėis, ka bažījos par tādiem niekiem. Manu mazumiĦu nedarbu zina tik maza daĜiĦa,
un šis pats pulciĦš mani godina un bīstas, lai gan es viĦus tamdēĜ nicinu, ka tie zina manas vājības. Vai es
netopu no visiem cienīts un mīlēts, kas tik mani pazīst? KamdēĜ tad es sevi, lai nosodu par gatavām
blēĦām? Baudas kāre guĜ cilvēka dabā, tamdēĜ ir atĜauta, tik mērs ir ieturams. Lai pasaule bīstas manis un
nevis es pasaules!”
Pāvils uzposās glītā rudens uzvalkā un gāja pa pilsētu pastaigāties. Savā nodabā viĦš soĜoja pa
pilsētas ielām, vicinādams pa gaisu viengalīgo niedres spieėi. Dažs labs ziĦkārīgs acu pāris rēgojās aiz
loga aizkariem, kad Pāvils gāja garām. Kur vairākas meitiĦas kopā gadījās, tur viĦas ėiėināja un viena
otrai čukstēja ausī: “Redz, redz, kur skaistais Zauls!”
Jā, TreimaĦu Pāvilu pazina un dēvēja par skaisto Zaulu vai visas pilsētas zeltenītes. Pāvils gan
manīja dažas actiĦas caur aizkariem kaislīgi pazibam, jutās glaimots, bet izlikās nekā nemanot un gāja
savu ceĜu.
“Pasaule tiešām ir skaista un vērts viĦā dzīvot, tik vajag būt gudram, lai jo ilgi varētu baudīt šo laimi.
Ko līdz visas pasaules jaukumi, ja viĦi nav priekš manis? Ja manis nav, tad arī nav pasaules, tātad
svarīgākais pasaulē esmu es un atkal es!”
ViĦš palūrējās logā, aiz kura sēdēja glīta šuvēja, paskatījās tirgotavu logos un pašapzinīgi pasmīnēja:
“Tas taču viss ir pasaulē manis dēĜ!”
Pilsētas ĜautiĦi steidzās savās gaitās, tik vienīgi Pāvilam bija laime bez bēdām un maizes raizēm
pastaigāties pa ielām un nopriecāties par dabu un Ĝaužu čaklību. “MīĜie labie ĜautiĦi, steidzieties vien un
pūlieties cauru mūžu no agra rīta līdz vēlam vakaram, nezinādami, priekš kā tā cīnāties. Kā miglā jūs
nodzīvojat savu vergu mūžu un arī neizzināsiet sava dzīves mērėa, kad reiz būs jāliek kājas līdzās. Tas ir
labi jums, ka jūs tā nezināt, tā ir jūsu laime, mīĜie ĜautiĦi.”
Paceltu galvu viĦš soĜoja pa pilsētu, un viĦam izlikās, ka tas ir nesalīdzināmi pārāks un prātīgāks par
visiem, kas virs zemes kust. ViĦš laimīgi smaidīja un žēlīgi novēlēja visiem savu daĜiĦu pasaules
laimības, zināms, katram pēc savas jēgas un prāta. ViĦam iešāvās ir prātā, ka dažs cerē un meklē laimi
atrast tik savā sirdi un jūtās, bet neticīgi viĦš papurināja galvu un atstāja lietu neizdibinātu, jo pretim nāca
Mučele ar biedriem, visi tā kā nokaunējušies, ka Pāvils viĦus sastop nākam no augstskolas ar burtnīcām
padusē, bet pats viĦš soĜo bezrūpīgi pa pilsētu.
“Sveiks, Zaul!” draugi viĦu apsveica. “Tu, laimīgais, staigā pa pilsētu, sirdis lauzdams, bet mums
jāsvīst dienas karstumā.”
“Sveiki, lāga zēni!” Pāvils ironiski smīnēja. “Ejiet vien, naigie darboĦi, veicīgi mājās un ēdiet
pusdienu ar saldo apziĦu, ka vaiga sviedros to esat pelnījuši.”
“Nāc līdz uz viesnīcu!” biedri skubināja. “Mūsos noskatoties, ir tev labs kumosiĦš un gards malciĦš
ies pie sirds! Nāc!”
“Negribu!” Pāvils strupi atteica un soĜoja tālāk.
“Redz, redz, Zaulam kas labs ziĦā, nekavēsim viĦa. Gan citreiz viĦš mums izstāstīs savus
piedzīvojumus,” biedri savā starpā nosmējās un gāja katrs savu ceĜu.
Pāvils, tālāk iedams, prātoja: “Lāga zēni, viĦi seko katrai manai priekšzīmei. Līdz es atturos no dzīru
priekiem, ir viĦi tūliĦ dodas pie zinātĦu avotiem un smeĜas sev gudrību virlopiem. Smelieties vien, tās
jums Ĝoti vajag. Bez manis jūs esat nulles, nezināt nekā prātīga iesākt!”
 Pāvils bija tik jautrā garā, ka domās meklēja kādu pazīstamu cilvēku, kuru viĦš varētu apskaust, bet
neviena neatrada. Galu galā viĦš noprātoja, ka ne ar vienu cilvēku viĦš nemītos, tātad rokām taustāma
patiesība, ka viĦš ir un ir pārākais cilvēks pasaulē. Laimīgi smaidi krēšĜojās ap viĦa lūpām, jo šodien viĦš
bija ar sevi pilnīgi mierā. Savā nodabā viĦš soĜoja pa ārpilsētas ielām. Kādas maiznīcas durvis bija paviru,
un iekšā atskanēja diktas balsis.
“Nē, mācītāja kungs, uz rēėina mēs jums maizes vairs nevaram dot.”
“Vilks lai sasper tavu mācītāja kungu! Simtreiz tev esmu sacījis, ka vairs neesmu nekāds mācītājs,
bet valodniecības augstskolnieks Birznieks, bet tava dumjā galva tā nevar paturēt.”
“Ja jūs mani gribat vēl piezobot, tad ticiet droši, ka maizes nedabūsiet.”
“Nekaulējies tik ilgi, es jau zinu, ka tev ir zelta sirds un maizi tu man tā kā tā dosi, lai man arī tagad
naudas nav ne graša.”
Pāvils jutās nepatīkami pārsteigts, kad pazina Birznieku, kam jākaulējas ar maiznieci dēĜ niecīgas
lietiĦas. ViĦš iegāja bodītē un uzlika Birzniekam roku uz pleca.
“Biedri, vai neatraidīsiet manis, ja jums piesolos izlīdzēt šinī gadījumā?”
Pāvils izvilka trīsrubĜu gabalu un uzlika uz galda. Birzniekam acis uzliesmoja, ieraugot Pāvilam
krāsaino cepurīti galvā. ViĦš noskatīja Pāvilu no galvas līdz kājām, pabīdīja savu noplukušo cepuri uz
pakauša, sasita nopelējušos virssvārkus cieši ap tievo stāvu un sadrebināja ar acīm Pāvilu, tā ka viĦš
gribot negribot jutās neomulīgs.
“Ko tu te maisies nelūgts manās darīšanās! Varbūt man naudas ir gubu gubām, bet man tik patīk
paėircināties ar savu draudzeni maiznieci. Vai nav tiesa, kaimiĦien?”
“Kā tad, jaunskungs, tiesa gan! Še būs kukulis maizes, es jau tik jokojos. Ja jums otrreiz vajag, nāciet
tik droši, es jums došu, cik tik tīkas, nemaz nedzīšos jums virsū dēĜ nieka parādiĦa. Mēs paši tik
jokojāmies,” - tā maizniece mēĜoja, vīstīdama maizes kukuli vecā avīzē.
“Nu redzi, tava palīdzība nebija vajadzīga, mēs paši iztiekam!” Birznieks teica, pasizdams maizes
kukuli lepni Padusē. “Bet saki - kas tu tāds esi? Laikam gan kāds bagāta dzimtmuižnieka dēls.”
Brīnums gan, ka Pāvils neĦēma Birznieka skarbās runas Ĝaunā. ViĦš nojēdza, ka Birznieks jutās dziĜi
sirdi ievainots, ka bagāts un mācīts biedrs ir noklausījies un noskatījies tā nabadzīgajos apstākĜos, ka
maizes kumosiĦa dēĜ viĦam ir jāiztapšĦā nemācītai maizniecei.
Pāvils iebāza naudas gabalu kabatā un sniedza Birzniekam roku, “NeĜaunojies, biedri, es labi domāju
- nevis pasniegt tev dāvanu, bet tik izpalīdzēt mazā klizmā, jo tas ir biedra pienākums. Es zinu, ka tu
darītu tāpat, ja gadījums būtu otrējāds.”
Vēl Birznieks neticīgi viĦā nolūkojās un atteica: “Par biedru tu mani dēvē, kas tad tu esi?”
“Mani sauc par Treimani, un gadu atpakaĜ mēs mācījāmies vienu arodu.”
“Atceros, atceros!” Birznieks teica, sniegdams tam roku. “Tu jau esi daudzinātais Zauls! Esam pat no
vienas draudzes, lai gan tu uzmaucis tādas lepnas krāsas. Ticu, ka tev laba sirds, tamdēĜ ir tu neĦem Ĝaunā
manus vārdus! Vai zini, arī mūsējiem ir sirds, kas vārīgi saraujas, ja bagātība, lepnība vai augstprātība
viĦu aizskar ar savu auksto roku.”
ViĦi izgāja iz maiznīcas un soĜoja pāri ielai. Pāvilam bija gar laiks, tamdēĜ viĦš juta patiku pie šā
savādnieka, kurš nabadzīgi apăērbies un bez graša kabatā tik cēli soĜoja pa ielu, it kā viĦš nestu padusē
visas pasaules laimi. Netālu no maiznīcas Birznieks apstājās pie pamaza nama, kura apakšstāvā dzīvoja
kāds drēbnieks un kurpnieks, kā to noskārta no izkārtnēm.
“Vai tev ir laiks un laba griba, tad nāc man līdz un mācies pazīt, kā mūsējie dzīvo.”
“Ar tavu atĜauju labprāt, jo šī diena man ir brīva!”
“Na nu, cik tev nu gan ir nebrīvu dienu!” Birznieks atrūca un kāpa biedram pa priekšu pa šaurām
trepītēm otrajā stāvā. ViĦi nonāca nelielā rovītī, tad palielā istabā, kurā vecīgs vīrs nodarbojās pie liela
galda ar grāmatu siešanu. Melns poėītis apsedza viĦa galvu, iz kura apakšas izzagās plānas, baltas matu
šėipsnas. Labsirdīgā seja bija gludi noskūta.
“Sveiks, LapiĦa tēvs! Kā veicas ar darbu?” Birznieks tam uzsauca. “Te ziĦkārība man līdz uzdzina
manu biedru, Treimani, kam aknas deg zināt, kāda gan man mītne pie mājas īpašnieka un grāmatu sējēja
LapiĦa.”
 LapiĦš pabīdīja poėīti pakausī, noslaucīja rokas šėotelē un tad sarocījās ar viesi. “Zināms, tagad
dzīvoju vienkārši, bet savā laikā ar baudīju labākās dienas. Kad Grausteniešos biju par skolotāju...”
“...tad velns tevi dīdīja tapt par jaunlatvieti, mācītājs ar lielkungu tevi izsvieda no vietas, tu pārdevi
savu iedzīvi, atnāci šurp pilsētā, nopirki šo namiĦu un nu esi brīvs vīrs un dzīvo kā lielmanis. Tas ir tavs
dzīves stāsts īsumā, bet tev, viĦu stāstot, paiet divas dienas, tamdēĜ es gribu glābt savu biedru Treimani no
šī garā stāsta un pārrāvu tavu pavedienu. Tik neĜaunojies vien, labais vecais!” Birznieks satvēra LapiĦa
roku un skatījās tam mīĜi acīs.
“Ko nu Ĝaunoties, tāds jau tu esi. Ved nu savu ciemiĦu dziĜāk,” LapiĦš norūca un uzmeta noraisīto
šėoteli uz darba galda.
Birznieks ieveda Treimani savā istabiĦā, un abi atvilka virsdrēbes. Istaba bija pamaza un vienkārša.
Pie vienīgā loga bija rakstāmgalds, piekrauts visādām grāmatām un. rakstiem. Pie otras sienas bija
nekrāsota gulta, apsegta glītu un biezu vilnainu segu. Aizdurvē bija knaăis, kur mājnieks un ciemiĦš
pakāra savas virsdrēbes. Birznieks arī novilka savus melnos, apdilušos svārkus, noglaudīja viĦus rūpīgi,
pakāra tos pašā kaktiĦā un tad apvilka vecus bezkrāsas svārkus salāpītiem dūrgaliem un vietvietām
noėepējušiem ar klīsteri.
“Tie tur kaktiĦā rūpīgi jāglabā, viĦiem jāiztur līdz nākošiem JāĦiem,” Birznieks iebilda, nesdams
krēslu no LapiĦa dzīvokĜa un nosēdinādams biedru pie galda. Pats viĦš apsēdās savā vienīgajā rikšu krēslā
otrpus galda.
“LapiĦa tēlus, kur nu vēl MildiĦa kavējas ar azaidu? Saki nu meitiĦai, lai nes ēdienu šurp, esmu
krietni izsalcis,” Birznieks uzrunāja LapiĦu, kurš stāvēja istabas durvīs.
“Zināms, ka nu esi izsalcis kā vilks, jo no rīta tik baudīji krūzīti tējas bez cukura un maizes. Vai es
vis neredzēju, ka jau vakar tev beidzās maizīte, bet no mums Ħemt - tas jau tev par kaunu!” vecais rājās.
“Vecais, tā mana darīšana, vai es ēdu cepešus un baltmaizi vai iztieku ar sāli un maizi, savu degunu
tu tur nebāz, to es tev saku! Kur tad nu Milda ielīdusi, ka ne redz, ne dzird?”
Jau Milda nāca no savas istabiĦas, kur bija sadzirdējusi savu vārdu minam. Milda bija vidēja auguma
sīciĦa meiča brīnum piemīlīgu sejiĦu. Mati viĦai bija tumšpelēki, sapīti kuplā bizē, kura vaĜīgi nokārās
pār muguru. Sevišėi skaistas varēja dēvēt viĦas acis: tumšzilas un platas, tik vientiesīgas un skaidras, it kā
viĦām nebūtu nekā, ko slēpt, nekā, ko bīties. Birznieks iepazīstināja viĦu ar Treimani. Milda apsveicināja
viesi un galdam vienu galu apklāja ar skujainu galdautu.
“MildiĦ, nes nu azaidu šurp, bet priekš diviem, lai ciemiĦš arī apbrīno tavu mākslu. Tik to es tev
saku, nepiemirsti piezīmēt, ka šodien tu uznesi azaidu priekš diviem.”
Milda tik mazliet paviebās un izsteidzās pēc azaida. Pirms viĦa ienesa šėīvjus un vajadzīgās galda
lietas, tad nesa kūpošu virumu baltā māla teriĦā. Tikmēr Birznieks atslēdza mazu skapīti, kurš stāvēja
aizdurves kaktā uz koka skrāăa, un, izĦēma no vidusplaukta sāls cibiĦu un bezosas māla krūzīti, kurā bija
ietaisītas sinepes.
“Jā, jā,” Birznieks bažījās. “MildiĦa ir gudra saimniece, bet uzticēties es viĦai nevaru. Domā, biedri,
izgājušo gadu es nopirku mārciĦu galda sāls un iedevu viĦas glabāšanā. Nu saki - cik ilgi es iztiku ar
mārciĦu? Veselu gadu! Runā un raksti: veselu gadu! Es prasu: “MildiĦ, vai sāls vēl ir?” ViĦa tik katrreiz:
“Vēl lielā puse!” Šogad nu Ħēmu sāli savā ziĦā, un, ko domā, ar mārciĦu es iztieku tik knapi nedēĜu!
Tāpat bija ar sinepēm, cukuru un citu uzturu. Iedod tu viĦai naža galiĦu, bet viĦa tevi baros nedējām!
MildiĦ, tas nebija labi. No tā laika es zinu, ka tu esi netaisna meitene.”
“TreimaĦa kungs, neticiet vis, Birznieka kungs stāsta tik niekus. Es tik biju taupīga un nedevu viĦam
tik daudz sāls tērēt, kā tagad viĦš dara, katru gaĜas piciĦu nobērdams ar baltu sāli. Tāpat bija ar cukuru. Es
viĦam vienādi pataisīju saldu tēju, bet nu jau man vairs neuzticas. No rītiem es ienesu tēju, viĦš sēd pie
galda un mācās. Reizēm vienā rokā grāmata, bubina, bubina un ar otru roku tik ber cukuru vai puskrūzītes
tiesu. Zināms, tā jau nu nedēĜā iztērē vai puspoda sāls un cukura.”
“Vai zini, nekavē tu mūs, bet nes arī maizīti šurp!” Birznieks viĦu pārtrauca.
“Jūs jau ēdat virumu bez maizes, ja pašiem nav mājās, manas ceptās jau negribat.”
“Tur uz darba galda ir vesels klaips, nes tik šurp!”
Treimanis brīnīdamies nolūkojās visā šinī savādajā rīcībā. Milda uzgrieza maizi un pārējo nolika
Birznieka skapī.
 “Dievs svēti!” Milda tiem novēlēja labu ēstgribu un tad kopā ar tēvu izgāja otrā istabā.

VII
Ēzdami abi biedri nerunāja ne vārda. Virums gan bija paplāns, bet tik garšīgs un labs pēc sāls, ka ir
Treimanim viĦš gāja īsti pie sirds.
“Tā, nu ir svarīgs darbs padarīts, miesa dabūjusi savu tiesu.” Birznieks nolika alvas karoti, ar kuru
bija strēbis virumu no teriĦa, kad Pāvils jau bija ēst beidzis.
“Paldies, biedri,” Pāvils sacīja, sniegdams Birzniekam roku. “Esmu sēdējis pie bagāti apkrautiem
galdiem, bet tik garšīgs azaids man savu laiku nav izlicies.”
“Vai tu tā no tiesas saki? Nu, es tev ticu, MildiĦai ir gods!” Birznieks atbildēja, kratīdams Pāvilam
roku. Pāvils viĦam piedāvāja cigāru. Birznieks paĦēma cigāru un smalki apskatīja.
“Ko? Maksā gan laikam vai veselas desmit kapeikas?”
“Apmēram tā gan, bet skaidri vairs neatminos.”
“Tik dārgus cigārus es nepīpēju.” Birznieks papurināja skumīgi galvu un nolika cigāru uz galda.
Pāvilam patika ar katru acumirkli vairāk šis jaunais biedrs, viĦš iebāza mierīgi savu cigāru makā.
“Ko tu dari? Pīpē vien, tu esi radis un vari tādus ienākt,” Birznieks viĦam uzsauca.
“Nedrīkstu tevis apvainot un piekūpināt tavu istabu tik dārgiem dūmiem!” Pāvils vīpsnodams atteica.
“Tu esi gudrs, Treimani! Tu man patīc! Tu domā, ka es lielos ar savu nabadzību? Redzi, cik es esmu
atklāts! Bet tu alojies, es nelielos vis, bet tik atzīstos, ka esmu vājš cilvēciĦš. Esmu kaislīgs pīpētājs, būs
man rublis kabatā un redzēšu labus cigārus, neatturēšos, bet nopirkšu tos, izdošu pēdējo grasi, lai tad arī
vai nedēĜu jāgavē. Vai nu saproti, es nedrīkstu mutes palaist mīkstumā. Ieražai milzu spēks. Nezinu, kam
gan vēl lielāks? Varbūt kaislībai, bet kaislība jau tik ieražas vecākā meita, kas pat mātei ceĜa negriež, bet
Ħem to zemē. Pīpē vien, es arī pīpēšu, lai tu maniem vārdiem ticētu.”
Pat asariĦa pamirdzēja Birznieka acīs, aiztiekot viĦam pašam savas sirds vārīgākās stīgas.
“Šis vīrs pat savā nabadzībā ir cienījams!” tādas domas šāvās Treimanim caur galvu. Birznieks
grozīja cigāru pirkstu starpā, domās nogrimis. ViĦš nemanīja, ka Treimanis jau otru zēveli par velti
izdedzināja.
“Nē, pīpē vien, es nedrīkstu tā!” viĦš iesaucās un veikli piegāja pie grāmatu plaukta, paĦemdams no
turienes pīpi ar pagaru kātu un vecu skārda biszāĜu kastīti, kurai vieni sāni bija nogriezti. Vācelē bija
smalki sagriezta lapu tabaka. Birznieks sagrieza cigāru, sajauca viĦu ar savu tabaku un tad piebāza pilnu
pīpi.
“Kas par skaistu dūmu!” Birznieks priecājās, kad bija aizkūpinājis pīpi un pūta bālganos dūmu
mutuĜus pret griestiem.
“Saki man, Birzniek, - kāpēc tu izstājies iz garīdzniecības nodaĜas? Es skaidri atminos, ka priekš
pusotra gada laika mēs kopīgi apmeklējām priekšlasījumus. No tavas sarunas ar maiznieci es dzirdēju, ka
tagad tu nodarbojies ar valodniecību.”
“Pirms atbildi man - vai tu izvēlējies šo amatu iz brīva prāta?” Birznieks jautāja no savas puses.
“Es sekoju dzimtas paradumam, jo mans tēvs un tēva tēvi ir bijuši mācītāji.”
“Tu vēl neatbildēji uz manu jautājumu. Vai tad tu iz brīva prāta seko šim senču paradumam?”
“Tu biji atklāts pret mani, tamdēĜ arī es tev neslēpšu savas sirdsdomas. No brīva prāta es vis
neizvēlējos šī amata, bet tapu piespiests uz to no sava tēva, jo esmu vienīgais dēls.”
“To jau es domāju. Nu redzi, tev ir skaidri nospraudīts ceĜš, tev tik viĦš jāstaigā. Neskaties ne pa
labo, ne pa kreiso un atpakaĜ jau nepavisam. To tik ne, tad tavs mūžs tev top par lāstu. Man bija tā lieta
savāda. Mans tēvs ir Cirsteniešu pagastā mājas nomnieks un sacītāja tēvs turklāt. No mazotnes es esmu
dievbijībā audzināts, jo mani vecāki ir caur un cauri dievticīgi Ĝaudis. Mans lielākais prieks zēna gados
bija mācīties un dziedāt garīgas dziesmas, apmeklēt saiešanas namu un bērnu svētkus, tur jutos kā
debesīs, jo visur tapu ievērots. Dažs labs kaimiĦš un tētiĦš nopriecājās par manu skaidro balsi un slavēja
manu ēdro valodu, kad bija jāatsaka garīgas dziesmas vai bībeles pantiĦi, kuru es milzum daudz pratu.
“Vai zini, Birznieka tēv, tev gan mazais Jānītis jāmāca par mācītāju!” Cikreiz tā nedzirdēju Ĝaudis
spriežam, kad tēvs mani saiešanā vai mācītājam priekšā; tad tēvs atbildēja: “Ja nu tik dievs palīdzēs,
Jānītim jau gan gaiša galva.” Un šis mazais Jānītis esmu es! Tā manī iesakĦojās reiz kĜūt par mācītāju. Es
izgāju cauri pagasta skolu, iestājos draudzes skolā, un mans lolotais veidols auga augumā un rādījās
piepildoties. Mūsu dzimtkungs skolu pārlūks. Pie lielās revīzijas es griezu caur atbildēm visu pārlūku
uzmanību uz sevis. Pārlūks aptēgājās pēc mana vārda un dzimtenes. Mūsu dzimtkungs nevarēja ne
nopriecāties, kad izzināja, ka es esmu pagasta. Man noprasīja, par ko es gribot mācīties. Es atbildēju gaiši:
par mācītāju! Arī mans tēvs bija atnācis skolā, un visu Ĝaužu priekšā dzimtkungs deva viĦam roku un
solījās palīdzēt mani skolot. Godavīrs turēja vārdu, es apmeklēju ăimnāziju un centos iedziĜināties vārdu
zinātnēs divus gadus, trūkuma necietis, jo tēvs un dzimtkungs gādāja par mani tēvišėi.”
TreimaĦu Pāvils klausījās uzmanīgi, bet nenosliecās, nejautājis: “ApstākĜi un sirdsdomas tev
saskaĦā, bērnības sapĦi tev piepildās, un tomēr tu spēji atstāt brīvi izredzēto teku!”
“Cik taisns ir liktenis, es nekurnu! Taisni tā, taisni tā kungs mani rāja un mīĜie vecāki manis lūdzās,
kad es grozīju savas domas. Tu esi prāta vīrs!” Birznieks berzēja priecīgi rokas.
“Kādi gan iemesli tevi varēja piespiest atstāt reiz par pareizu atzīto ceĜu?” Treimanis dzīvi jautāja, jo
visi šie jautājieni dedzināja arī viĦa smadzenes un sirdi, lai gan viĦš centās par šiem iemesliem nedomāt.
“Ja tev vaĜa un griba ir mani uzklausīt, tad tūliĦ tev uzskaitīšu pie pirkstiem visus iemeslus, kas m a n
i izsvieda iz sliedēm,” Birznieks sacīja.
“Es degu aiz ziĦkārības un ceru daudz no tevis mācīties. Lūdzams, teic tik, jo es cienīju tevi un tavus
uzskatus,” Treimanis dedzīgi atbildēja.
“No dabas es esmu jūtu cilvēks, prāts man krietni pavēlu attīstījās. Gan jau ăimnāzijā man uzmācās
šaubas vienu un otru lietu, bet bērnības iespaids, kas jūtās bija iedzimis un nogremdējies, tas paturēja
virsroku. Šaubām un prātam es uzsaucu: “Atkāpieties!” - un viĦi atkāpās, es biju uzvarējis un gulēju
maigu miegu. Nonācu skolā un ar cītību mācījos svētos rakstos un visādās zinātnēs. Manā sirdī rūga
šaubas un tumšas domas. Naktī miegu negulēju, bet prātoju, kamēr vai prātu izprātoju. Nevarēju vairs
atkratīties no šaubām, un prāts vadīja mani savus ceĜus. Es pamodos no garīgā miega un atzinu, ka esmu
izvēlējies aplamu dzīves ceĜu. Ja gribētu palikt uz izredzētā ceĜa, tad mani vajadzētu mācīt citādi, nekā es
no prāta tapu mācīts, bet ar rūgtu sirdi es nācu pie pārliecības, ka esmu necienīgs šī amata, jo man trūkst
pašaizliegšanās un dedzīgās mīlestības, kas bija apustaĜiem un pirmajiem mācītājiem. Novārdzis pie
miesas un gara, es pārnācu tēva mājās. Es nevarēju vilt savu labdari, bet viĦam atklāju savas sirdsdomas
un nodomu vēlēties sev citu amatu. Mani rāja, mani biedināja, mani zaimoja un nicināja, bet es
nepadevos, jo nu skaidri atzinu, ka, greizo ceĜu iedams, es zaudēju visu savu dzīves laimi. Gals bija īss: es
paliku nelokāms, un dzimtkungs izstūma mani iz savas sirds un mājas, jo mani viĦš tiešām mīĜoja, sabiju
jau viĦa namā veselu gadu par viĦa bērnu audzinātāju un brīvdienās vairāk mitu dzimtkunga dzimtā nekā
tēva mājās. Dzimtkungs atrāva palīdzīgo roku no manis un pavēlēja tēvam mani Ħemt iz skolas ārā, likt
pie arkla, jo es esot prātā jucis.
“Tas skaidri redzams - zemnieks lai palieli pie sava arkla, viĦa smadzenes nevar panest augstas
gudrības.” Tie bija dzimtkunga vārdi.
Grūti man metās, domājot par sirdssāpēm, ko darīju saviem vecākiem. ViĦi mani pazina caur un
cauri, zināja, ka mans nodoms nav cēlies no vieglprātības, stūrgalvības, nedz citiem Ĝauniem dzinuĜiem,
bet ka, es topu dzīts no savas sirds. ViĦi man atĜāva, gan grūtu sirdi, lai es izvēlējos sev citu dzīves mērėi,
solīdamies mani ir turpmāk pabalstīt, bet te dzimtkungs metās starpā un piedraudēja vecākus izsviest iz
nomas mājas, ja man tik ar vienu pašu grasi palīdzēšot, jo es esot pazudis un nīcis cilvēks, tāpēc labāk, ka
es nonīkstot, nekā topot izaudzināts visai cilvēcei par postu.
Maniem vecākiem bija jāizvēlējas: vai mani vai māju! ViĦi nav bagāti, jo, mani skolojot, bija
izdevuši ietaupīto krājumiĦu. Es pats viĦus lūdzu, lai pamet mani manam liktenim, un piespiedu tos, ka
vecāki dod parakstu manis nepabalstīt ne ar grasi. Kad lieta tā bija nokārtota, es jutos laimīgs, brīvs un
patiesi laimīgs.
Tagad es strādāju kā zirgs, pelnos kā rokpelnis pa brīvdienām, sienam abi ar LapiĦu grāmatas, pelnos
ar rakstu darbiem, dodu papildu stundas vairāk bērniem un tā spiežos cauri. Darbs audzina manus spēkus
un priecina mani, jo es gribu pierādīt dzimtkungam un vecākiem, ka esmu pareizo dzīves ceĜu, un
atlīdzināt ar laiku viĦiem visu labu, ko tie pie manis izšėieduši. Es nedusmoju bet tos cienīju, jo maza
lietiĦa tikai bija mūsu domu starpībai: viĦi nesaprata manis. Pēc pāra gadiem savu mācības laiku un tad
censties atlīdzināt mīĜiem un visiem cilvēkiem to labu, ko viĦi man ir darījuši.”
“Tu man daudz stāstīji, un es tev pateicos par parādīto uzticību, bet iemeslus, iemeslus es kāroju
zināt!” Sen Treimanim bija izdzisis cigārs, tik uzmanīgi viĦš klausījās.
“Tikai drusciĦ pacieties, man ir jāstāsta tā, kā vārdi iz sirdi ved. Tevi es esmu dabūjis savos nagos un
nelaidīšu vaĜā pirms neesmu tev savas sirds izkratījis. Mēnešiem to sirds izrunājies ar izglītotu un prātīgu
cilvēku, jo draugu man nav. Kas gan draugu meklēs tādos svārkos, kādi man ir mugurā. Mani mājnieki,
LapiĦš ar savu meitu, ir lāga Ĝaudis, viĦi cienī manus uzskatus, tic man, bet saprast sapratīs īsti mani tik
tad, kad redzēs manas cerības piepildoties. Es viĦus mīlēju un cienīju, bet ar viĦiem runāju pavisam citas
lietas. Tu mani vari saprast, ja tik gribi tamdēĜ svešam tev uzticos. Ja tev tīkas, stāsti dzīves stāstu citiem,
es par to tik varu priecāties, ka šo lietu arī citi Ĝaudis cilā. Nelga, zināms, par mani bet prāta vīrs
nezobosies, tas sniegs man roku un būs draugs ar mani vai arī mani ienīdēs un būs pret mani. Ko tu saki,
vai esmu darījis pareizi?”
“Pirms nezinu cēloĦus, kas tevi piespieda tā un ne citādi man ir jāsaka, ka tu esi aplamu ceĜu gājis.
Dzīves laime, gods, cienība no augstiem Ĝaudīm - visi vārti vaĜā, bet tīšus prātus tu esi sev uzkrāvies rūgto
nicināšanu un paĜas, tas ir aplamnieka darbs.”
Birznieks tik berzēja rokas. “ěoti pareizi tu spried, zini iemeslu, kas mani izsvieda no iebrauktām
sliedēm. Visiem dzīves labumiem un ērtībām, ko vecāki kungs man labis prātis sniedza, man bija jāatmet
lai paliktu sev pašam uzticīgs...”
“Iemeslus... iemeslus!...” TreimaĦu Pāvils nepacietīgi sauca starpā.
“Vispirms: homo sum... esmu tikai cilvēks, bet ar piedēkli, ka vārdu gribu godam valkāt...
Atskatīsimies pagātnē, pašėirstīsim vēstures lapas. Ko mēs ko lasām? ĥemsim pazīstamākās vecās tautas,
jau pagasta un draudzes skolās pērtos ebrejus, grieėus un romiešus. Kādi bija šo veco tautu ticības
priesteri un garīgie tēvi? Kas tie bija par vīriem? Ko viĦi īsti gribēja ar savām mācībām un visādiem
žilbinošiem māĦiem? Tikai valdīt un atkal valdīt! ViĦi gādā un rūpējas, lai tauta vairojas un pastāv, lai
tauta neiznīkst... saprotams!... Jo viĦiem vajag tautas, kas viĦus bīstas un godā, kas viĦiem kalpo un
maksā algu, kas cērpjot nebrēc, slaucot nesper un, tumsā vadīta, vēl pati piemiedz pusaklās acis gluži ciet.
ViĦu ciešākā pārliecība, ka tautai ir tiesība eksistēt tikai viĦu dēĜ, bet vārdiem paskaidro, ka viĦi darot
visu tikai tautas labā. Ja tauta top nemierīga un prasa laicīga valdnieka, tad tāds top dots īgnu prātu, bet
smaidošu seju, ja citas zāles vairs nelīdz. Garīgo tēvu dotais valdnieks - izkārtne, nekāda labuma tautai
neatnes; viĦš ir ėepurs (hampelmanis), kuru pats devējs aiz saites rausta, lai tauta skatīdamās smietos un
nedomātu par nelabām lietām. Arī pašas tautas celtos valdniekus viĦi zina un prot ar laiku dabūt savā varā
un tad ar valdnieka neapzinīgo palīgu valdīt joprojām pār tautu pēc sava prāta. ViĦi nicina tautu, viĦi
bīstas tautu, pat tautas vārda nelieto, bet saka: “MīĜie Ĝaudis,” - un domā: “MuĜėa pūlis.” ViĦu galvenais
cīĦas līdzeklis ir un paliks saturēt tautu garīgā tumsībā... pa tumsu laba zveja. Tā bijis un tā būs vecos un
jaunos laikos. Lai tās pagānu, puspagānu vai nepagānu tautas: kulītes dažādas, vēži visur tie paši. Vai esi
lasījis Ibsena vēsturisko skatu lugu “TorĦa tīkotāji”? Ibsena tēlotais bīskaps Nikolajs ir šīs garīdznieku
šėiras tipisks priekšstāvis ar viĦu nevaldāmo valdīšanas kāri un cīĦā parastajiem viltus līdzekĜiem. Gluži
vienalga, vai šie varas un valdes kārie Ĝaudis saucas par kristīgu vai pagānu tautu ticības vadoĦiem, valdīt
par katru cenu ir viĦu pirmais un pēdējais bauslis. Prasi - vai viĦi paši tic, ko tie tautai dien no dienas
nopietnu seju stāsta? Varbūt maza daĜiĦa, kam īsāks prātiĦš, aprobežotāka jēga, bet vairums liekas
vadīties no augstāko vadoĦu ieskatiem un pavēlēm, mācīdami bez vārdiĦa pretrunas tautai visu to, kas un
kā no augšienes tiek pavēlēts, lai bīstamo nezvēru - tautu jeb Ĝaužu pūli - varētu vaĜāt un vadīt kā aiz nāsis
ievērta dzelzs riĦėa pēc sava prāta.
Katrā ticībā, lai viĦa būtu pagāniska vai citāda, laiku pa laikam ierodas aicināti un neaicināti
reformatori, lieli un mazi mēslu mēzēji, kas gadu simteĦiem piemēsloto Augija kūti grib izmēzt vienā
dienā. Sajūsma uz lielo darbu par izglītību un gara brīvību ir liela, bet pārdeg ātri kā salmu uguns. Ierodas
vecie, slīpētie vīri viegliem soĜiem, bet aprēėinīgu dabu, kuri pat brītiĦu pabiksta ugunskuru, lai jo spoži
uzliesmo šī smilgu uguns, bet tad īstā laikā zina uzpūst ugunij savu auksto dvašu, ka liesmas saplok un
ugunskūrēji atjaunoti sanāk savā starpā matos. Tikai skaties un brīnies, ka vara atkal atrodas veco vadoĦu
rokās, kuri acu māĦas dēĜ tautai rāda spilgti krāsoto jauno kulīti, bet vēži iekšā čakst tie paši vecie.
 Vai katrā laikmetā un katrā ticībā reiz nav mācītas lietas, par kurām mums tagad no kauna
jānosarkst, ja negribam smieties? ĥemsim piemēra dēĜ vienīgi svētu darošās katoĜu baznīcas jezuītus. Vai
šiem visādās gudrībās rūdītiem vīriem rūp tautu laime un Ĝaužu labklājība? Jā! Ar uzsvaru saka katoĜu
baznīca, bet citu baznīcu piekritēji apgalvo: nebūt ne! Jezuīti ar sirdi un dvēseli nododas savai idejai,
tamdēĜ arī viĦu darbībai bijuši daudz spožu panākumu, bet nekatoĜi šo ideju nolād vai zemes dibenā. Vai
zini vēl otru taisnības iemeslu, kas pasaulē tik daudz uzvaru guvis un tik daudz posta nesis kā viĦu rīcību
vadošā mācība: mērėis attaisno līdzekĜus! ViĦi māca tautai to, ko paši netic, un slēpj to, ko paši tic. Mēs
taču būsim vismaz šobrīd vienis prātis, ka šādi vadoĦi ir tikai savu 'piekritēju maldinātāji, viĦi dzen tautu
kā avju baru tanī kūtī, kur viĦiem patīk vai pavēlēts dzīt, lai tur arī katrā kaktā būtu pa apslēptam vilkam
priekšā.
Šādu valdoĦu un vadoĦu augstā gudrība ir zemās domas par viĦu nicināto pūli: tikai mēs zinām, cik
patiesības šie Ĝaudis var panest, un taisni tik mēs dodam. Kas pārāk par to, tas ir no Ĝauna! Sekojiet mums
akli, dariet to, ko mēs gribam, jo mēs esam par jums atbildīgi virs zemes un ;debesīs. Mēs, mēs un mēs,
jūs jau nekas!
Redzi, pēc manām domām, šī ir garīdznieku pirmā šėira, un par tādu kĜūt mana vienkāršā
zemnieciskā sirds man neatĜāva. Tādi vīri manto cieĦu un biju, bet mīlu nekad. Šie ir vīri ar stingru
raksturu, cietu dabu un no dažādām kĜūmēm apcietinātu sirdi. Neiedrošinies domāt, ka arī viĦiem ir c i l v
ē c i s k a s kaislības un kāres. ViĦu seja - iedīdīta, ka sejas āda uz prāta pavēli smaida, kad iekšās dusmas
vai niknums vārās, bet vaigi skumst un raudāt prot, lai arī sirdī prieks prieku jautrā dejā trenc. Tādu vīru
roka ir smaga: klausi, tici un nečiksti pretī. Vai! tev, ja tu sāc ar viĦiem spēkoties, bet labāk padodies
viĦiem ar labu, tici. tiem, maksā, kas tev ir jāmaksā naudā un graudā, godā un kaunā, tad tu nodzīvosi
mierīgu mūžu un uz nāves cisām, kājas atstiepdams, tik pabrīnies, ha tavs; cilvēka mūžs nu ir galā. Nu,
tad atmet ar roku, kas tev, cilvēciĦ, tur daĜas, ir jau citi, kas par tevi un tavu dzīvi atbild. Ver tik acis droši
ciet un slīdi pa miegam viĦā saulē, tev neviens nekā neprasīs, nedz tu arī ko zini par savu dzīvi atbildēt.
Vai to varam saukt par īstu cilvēku, kas tā dzīvo un mirst...
Pie otrās šėiras garīdzniekiem pieder tie labiĦie. Nopietnos brīžos viĦi prot Ĝaudis saraudināt,
priecīgos gadījumos ar tautu diet un līksmoties. Augstas gudrības un neizprotamas lietas viĦi tev izliek kā
uz delnas, bet beigās nepiemirst piebilst: “Tu mīĜais tētiĦ! Visi jau esam grēcīgi cilvēciĦi!” Rāj gan, rāj,
bet atkal piemetina: “Ak, mūsu spēciĦš visai vājš!” Pret zemnieciĦiem viĦi ir tēvišėi laipni, pret savas
kārtas Ĝaudīm - omulīgi un ciniski brīvi, pret augstākiem un saviem priekšniekiem pazemīgi un lēni, ka
pat mušas no deguna nenotrenc bez viĦu atĜaujas. ViĦi nepeĜ laba kumosa un krietna malka, kāro
ienesīgas vietas un liekas saukties no vienas draudzes uz otru, kur lielāki ienākumi, laipni pasmaidīdami
un dziji nopūzdamies: cilvēki vien mēs katrs esam!
Šie labiĦie mīĜāk apmeklē dzimtkungu smalkās dzīres, bet ierodas arī nabaga zemnieciĦa godībās, ja
prāts jautrs un kuĦăis kārtībā. ViĦiem visiem savi mazi untumiĦi katram: viens mīl skanošo, otrs
čaukstošo, trešais brangus zirgus, ceturtais saldus vīnus, piektais smukas istabmeitas... un tā katram savs
prieks un raize.
Pirmie šėirenieki saka: “Tu, zemais veci, nemaz neuzdrošinies par mani un maniem darbiem spriest!
Viss, ko es daru, ir labi darīts, bet tu nevari izprast ne manu domu, ne manu darbu...”
“Otrā šėira saka: “Tā jau nu gan ir, mīĜais, bet žēlastības mums vajag visiem, visiem!” ViĦi nav nedz
auksti, nedz karsti. Par tādu teku minēju un kompromisu slēdzēju uz ik soja man bija kauns tapt, jo es
cienīju vārdu, ka remdenie tikšot izspĜauti.
Pie trešās šėiras pieder tautas īsti gani. Tie nepazīst augstu un zemu Ĝaužu, kungu un zemnieku.
Patiesība stāv rakstīta uz viĦu karoga, un pēc patiesības viĦi cenšas visu savu mūžu. Labas dienas,
mīkstas dzīves un bailes par savu personīgas laimes zaudēšanu viĦi nepazīst. ViĦi neprasa algas par katru
rakstu zīmīti, par katru runātu vārdu, par katru mestu krusta zīmi, bet soda mūs asām grēku dēĜ un raud
mums līdzi mūsu vainas nav sveši mūsu prieki, nav svešas mūsu bēdas. Mums viĦi jāmeklē, bet tie meklē
mūs. Patiesība un mīlestība viĦu vārdos, redzama viĦu darbos un dzīvē. ViĦu meistars pats nāvē gāja
patiesības dēĜ, Pēteris lika krustā sisties, Pāvils - sadedzināties, un tā vēl daudzums, kas savas pārliecības
un atzītās patiesības dēĜ gāja moku pilnā nāvē. Jauki savu pārliecību samaksāt ar savu augstāko mantu -
dzīvību, bet katram cilvēkam tas nav pa spēkam. Mūsu laikos reti cilvēkam savas domas un pārliecība ir
jāapliecina ar savu nāvi, bet toties jo biežāk dzīvē rodas visādi gadījumi, kur mums ėīlām jādod vai pat
jāupurē kaut kas sirdij mīĜš vai mūžam dārgs, ja negribam gĜēvi piekāpties izlaipoties, kompromisus
slēgdami, bet gribam skaidru sirdi paturēt un droši palikt pie savām domām un pārliecības.
Zini man trūka šīs lielās tuvāku mīlestības un pašaizliegšanās nejutos cienīgs piederēt pie šīs pēdējās
šėiras īstajiem ganiem. Man nebija tik daudz spēka piepildīt lielo vārdu: aizliedz sevi pašu! Es ceru un
ticu, ka mans rādītājs man piedos, ka esmu sev izvēlējies dzīves gaitu, pa spēkam, jo pirmās šėiras
baznīckungs un otrās šėiras derēts gans es negribētu tapt. Kad savu solījumu devu, vēl nebiju pilnīgs
prātā, nepazinu nedz sevis, nedz pasaules. Tomēr solījumu es esmu lauzis, tamdēĜ pacietīgi panesu
trūkumu mantā, trūkumu draugos, trūkumu sirdī. Tas ir mans sods par to, ka biju savos spēkos maldījies;
es nekurnu par savu likteni... Tāda ir mana atbilde uz tavu jautājumu.”
BrītiĦu valdīja klusums, tik TreimaĦa smagā elpa bija Dobji skanēja viĦa balss, jautājot: “Tu esi
nokratījis smagos slogus no savām krūtīm, bet ko lai es zvērestu un godavārdu esmu ėīlām devis? Saki
man skaidri!”
“Es biju vīlies uzĦemtajā gaitā un solījumu devis tik sevi, bet redzi, cik grūti nākas ciest par lauzto
apsolījumu. Tu esi visaugstāko solījumu, kas cilvēku spēkā stāv. Ja tu gribi saraut šīs saites, tu kĜūsi tomēr
nelaimīgs uz visu mūžu. Tev ceĜš ir aizkrustots, tik uz priekšu tev jātās jādara, cik tavā spēkā stāv.”
“Vai nav sānu ceĜa, kur glābties?”
“Nav! Ja arī kāds rastos, tad vīrs tos nestaigā.”
Pāvils Treimanis drūmi pacēlās un uzvilka virssvārkus.
“Ko domā - kuru ceĜu es staigāšu?” viĦš piepeši jautāja.
Birznieks žēli viĦā nolūkojās un lēni atteica: “To nupat tev gribēju jautāt.”
Pāvils nolūkojās zvērošām acīm Birzniekā, it kā viĦa priekšā stāvētu viĦa lielākais ienaidnieks.
“Es iešu pirmo ceĜu!”
“To jau domāju! Tas ir vienīgais ceĜš priekš tava rakstura un dabas,” Birznieks atteica.
“Biedri, kaila patiesība ir priekš cilvēka spēkiem par smagu.”
“TamdēĜ cilvēks cenšas par viĦu nedomāt.”
“Es nezinu, vai lai tevi ienīstu vai cienīju, bet, rok nedevis, šoreiz nevaru aiziet,” Treimanis teica,
sniegdams Birzniekam roku.
Birznieks viĦu sirsnīgi kratīja un sacīja: “Nezin vai labās dienās būsim draugi, bet nebaltās gan mēs
atrastu viens pie otra atspaidu. Neaizmirsti manis pavisam!”
Birznieks novadīja Treimani pa trepēm zemē. Rudens vakara krēsla spokojās pa ielām, krēsla valdīja
Pāvila sirdī. Cik viegli un jautri viĦš bija izgājis no savas mājas ar sirsnīgo pārliecību, ka viĦš ne ar vienu
cilvēku zem saules nemītos; nesaprotams slogs tagad spieda viĦa sirdi, uz māju soĜojot. ViĦš gāja pa
ielām krustis un šėērsis, bet ausīs aizvien tam sīca: “Pāvil, Zaul, vai nu atradi cilvēka, ar kuru tu uz vietas
mītos? Saki labāk - kas gan ar tevi mītos? Vai tu atrastu tādu cilvēku zem saules?”
Līdz nāvei noguris, viĦš vēlā naktī ieradās savā istabā, un labdaris miegs par viĦu apžēlojās,
uzĦemdams viĦu savā aizmāršības klēpi.

VIII
Spirgts un jautrs Pāvils pamodās otrā dienā no dziĜā, veselīgā miega. Sārtā rudens saulīte spīdēja pa
logu istabā. Pāvils krietni izstaipījās, nožāvājās un atcerējās vakarējās baigās domas, kas viĦu trenkāja pa
ielām. ViĦam tagad bija tik viegli ap sirdi, ka vakardienas piedzīvojumus noturēja par sapni. Te tas
atcerējās cilvēku vārdus un visus sīkumus, kā Birznieks strīdējies sāls dēĜ ar Mildu, kā lūdzies maiznieci
pēc maizes, kā sagriezis cigāru un pīpējis prastu tabaku, un nojēdza, ka šie piedzīvojumi nav sapĦu murgi,
bet dzīva patiesība. Kā tas nācās, ka šī niecīgā, trūcīgā Birznieka vārdi dauzījās viĦam vakar pa galvu kā
nemiera gari?
“Skaidra lieta, es neesmu īsti vesels, tamdēĜ sasmaku prastie dūmi manus jutekĜus tā uzbudina. Citādi
Birznieks ir lāga zēns,” - tā Pāvils nomierinājās un mierīgā devās pie saviem dienas darbiem. Šodien
pavisam vesels un nostaigāja uz augstskolu.
 Cik mīĜi biedri viĦu apsveica, cik labi viĦam bija ap sirdi! Starpbrīžos viĦu aplenca no visām pusēm,
apjautāja klāšanos, piedāvāja tam cigāru, uzaicināja zobeniem, uzlūdza viĦu vakarā ciemos pie “manas
māsīcas”. Vārdu sakot, Pāvils bija saule, ap kuru biedri griezās un tinās.
“Bez tevis mēs nezinām, ko iesākt, ko darīt! Tu nedrīksti tik ilgi mums atrauties,” - tā viens biedrs
sacīja un daudzi domāja.
Pats viĦu sabiedrības vecākais spieda draudzīgi viĦa roku un nopietni piebilda: “Labi, ka tu nu esi uz
pekām. Vakarā visādā ziĦā ierodies sapulcē, mums pārspriežamas svarīgas lietas.”
Vakarā visi biedri saradās sabiedrības namā un pārsprieda nopietnas lietas. Drīzumā bija jāsarīko
biedrības rudens balle, tur nu bija daudz ko runāt un gudrot. Nosprieda svētkus svinēt par divām nedēĜām
jo spoži un uzlūgt tikai izlasītus, smalkus viesus un jaunavas.
Pie kāda izbrauciena zaĜumos sabiedrībai bija izcēlusies ėilda ar kādu citu biedrību. Izvēlētie šėīrēju
tiesneši no abām pusēm nebija vienojušies mieru līgt; tamdēĜ sabiedrības gods bija jāaizstāv ar ieročiem
rokā. Bija nolemts sabiedrības izvēlēt trijus censoĦus, kas lietu lai izšėir.
Tapa izvēlēti trīs labākie cirtēji, un viens no šiem bija Pāvils. Izvēlētie jutās pagodināti un apsolījās
krietni pārmācīt viĦas zēnus.
Vēl bija izspriežama cita kutelīga lieta. Kāds sabiedrības loceklis bija sakaitinājis bagāto aldari
Ramu, izraudzīdamies viĦu kādā atklātā dārzā par savu joku āzi. Rams bija Ĝoti saniknots un nu atprasīja
no sabiedrības prāvo alus parādu. Rams bija turīgs vīrs, kura vis nevarēja sabaidīt sabiedrība atteiktos
turpmāk Ħemt no viĦa alu. Sprieda šurp, sprieda turp, bet izejas neatrada. Acumirklī nebija, ko samaksāt
parādu; ar Ramu stāties vai viĦu lūgt pagaidīt - tur tik biedri plecus vien paraustīja: tas bija zem viĦu
goda. Ja nu vecais sūdz, tad ėibele gatava, visa sabiedrība nāk neslavā.
Pāvils pacēlās un uzrunāja sapulci: “Biedri, es domāju atradis vienkāršu ceĜu, kā samierināt šo
saniknoto lāci. Kas zina, vai tik Ramam nav kāds slepens nolūks mūs biedināt? ViĦš nemaz tik jūteklīgs
nav, ka viĦa biezā āda sajustu biedru mazos adatu dūrienus. ViĦam ir pieaugusi meita, glīts skuėēns, bet
mūsu viesībās viĦa nav ievesta. Parādīsim viĦai godu, uzlūgsim viĦu uz mūsu nākošām viesībām, un es
lieku galvu ėīlām, ka Rams tūliĦ griezīs kažokam otru pusi.”
“Jā, Treimanim taisnība, tik tā mēs varam Ramu iebāzt maisā,” biedri piebalsoja, un Rama
jaunkundzes vārds tapa uzzīmēts viesu sarakstā. Priecādamies par padarītiem darbiem un novērstām
likstām, kas apdraudēja sabiedrību, jautrie zēni līksmojās ap putošiem alus kausiem līdz vēlai naktij. Gan
Pāvils bija atturējies no alus baudas veselu mēnesi un pat pie sevis nodomājis pavisam atmest šo paražu,
bet šovakar viĦš kautrējās traucēt šo svinīgo sapulci, kura viĦu pagodināja, izvēlēdama par savu aizstāvi
un uzticēdama viĦa veiklumam un maĦai visas sabiedrības godu. Ar katru tukšoto kausu jautrība augumā
auga, sadalīdama jaunekĜus mazos pulciĦos, kurus kopoja vienāda gaume un garša. Vieni pārsprieda
valdības lietas vai zinātniskus atradumus, otri sarunājās par suĦiem daiĜām meitām, citi atkal tērzēja par
vieglām lietām un rāva jokus vaĜā, ka smiekliem nebija gala. Vēlā naktī sabiedrības locekĜi šėīrās un
Pāvils pārgāja mierīgs savā sētā - zudis bija nemiers, zudušas baigās domas.
Nākošās dienās Pāvilam bija darba pilnas rokas un maz vaĜas pārdomāt Birznieka vārdus. Dienu
apmeklēja priekšlasījumus, novakarē nogāja uz CīkstoĦu telpām, lai vingrinātu roku un sagatavotos uz
gaidāmo cīksti. Vakaros atkal bija jāierodas sabiedrības telpās, lai pārrunātu nākošās viesības un
pamielotos pie Rama dāvinātā alus, jo aldaris bija atsūtījis vairākus pildītus traukus un par sludinājis
sabiedrībai “neizsīkstošu pumpi”, kad bija dabūjis meitas ielūgumu uz sabiedrības svētkiem.
Pagāja spožās viesības, pagāja ir goda cīĦa jautri, laimīgi. Pāvils cīĦā mantoja svītru pār kreiso
vaigu, kuras dēĜ dažs labs biedrs viĦu apskauda, bet no sava pretnieka viĦš stāstīja, ka to krietni esot
sapēris. Sākās paklusa dzīvīte, kur katrs gāja savu ceĜu. Likās, it kā piepildītos Birznieka vārdi, ka rūgtās
patiesības tik vajag prast aizmirst, tad viĦa mums vairs sāpīgi nedur. Ja vēl kādreiz uzmācās nepatīkamās
domas, tad viĦš mēăināja tās visādā ziĦā aizmirst, sāka lasīt grāmatu, uzsvilpoja jautru meldiju vai arī
steidzās pie biedriem uz viesnīcu.
“Paies nedēĜas, mēnesis, gads - viss būs aizmirsts,” - tā viĦš prātoja, bet prātojumam par spīti zem
pelniem vēl kvēloja uguns.
Sākās ziemas klusie vakari, un pirmajā ziemas ceĜā Pāvils aizbrauca uz zemēm apciemot netālo
draugu, kas pamazā draudzītē par mācītāju. Draugi pavadīja divas priecīgas dienas. Pa dienu viĦi siroja pa
tuvienes priedulājiem un paegĜu norām, tramdīdami bailīgos garaušus, jo jaunais mācītājs bija kaislīgs
mednieks. Vakaros viĦi, kreklos izmetušies, tērzēja pie pilniem vīna kausiem par bijušām laimības
dienām līdz vēlai naktij. Pabija kopā dienu, otru, jau sāka tie viens otram apnikt, tam brauca līdz
kaimiĦam - mazas muižiĦas īpašniekam, vecīgam un joviālam kungam, kas jaunībā arī kādu gadiĦu bija
nodzīvojis augstskolā. Pavadīja omulīgu vakaru, jo Pāvils še jutās kā mājās. Laipnā mājas kundze gādāja
par gardu mielastu, un trijas jaunkundzes, viena noziedējusi, otra uzziedējusi un trešā aizziedējusi, rūpējās
par viesu omulību. Vecākā no viĦām izlikās Ĝoti jauniĦa un naiva, vidējā, apzinādamās sava cēlumā un
daiĜuma, caur vientiesību un atturību mēăināja vilkt savā tiklā kaimiĦu, un jaunākā savā nevainībā
apšaudīja Pāvilu degošām mīlestības bultām. Trieca un jokojās kā jau mājās. NeviĜus Pāvils ar jaunāko
mājas meiču atradās vieni viesistabā. Pāvils nekavējās aplikt roku ap jaunavas viduci un liecās viĦu
skūpstīt, lai izmēăinātu meitiĦas atturību. Jaunais skuėis nepretojās, bet savā nevainībā pieglaudās
Pāvilam. Ir puėīte nenovēršas, kad saules stari to skūpstīja, kā tad lai meitiĦa dusmotos daiĜajam
puisēnam? Nu meitiĦa domājās saprotot laimes jūtas, kas sirdi pilda bučojoties, kā to tik daudzos stāstos
bija lasījusi. ViĦa bija skatījusies, ka arī jaunais kaimiĦš bučo zagšus vidējo māsu, kamdēĜ lai viĦa tad
liedzas? Nu viĦa naktīs varēs sapĦot un dienu stāstīt sirdsdraudzenēm, ka viĦa ir bučota no sveša, daiĜa
jaunekĜa, nevis no brālēna vien, tas nekas!
Pāvilam sametās kauns, un viĦš izbliedās laukā, visu vakaru vairs neievērodams skuėa, kas par to
jutās Ĝoti sāpināta. Pāvils jau nedomāja nekā Ĝauna, tik paėircināties un laiku pakavēt, tas ir viss! Bet tā
gluži paĜauties un nesacīt ne vārdiĦa, lai dara, ko grib, tas nemaz nebija pa viĦa garšai. MeitiĦa atkal
bažījās: “KamdēĜ gan viĦš tāds saskaities, es taču viĦam paĜāvos bez lielas pretības un neĦēmu nemaz
viĦa bučiĦu par Ĝaunu?”
Omulīgais mājas kungs nelaida viesus uz mājām, bet tiem bija jāpaliek uz naktsdusu. Vakaru nokāva
tukšām pĜāpām visi kopīgi, tad kundzes aizgāja gulēt un kungi ievietojās mājastēva rakstāmistabā, lai vēl
brītiĦu parunātu svarīgas lietas, gar kurām kundzēm nav daĜas.
Pie sprikstošā tokajieša sarunas labi vedās: Pāvils izstāstīja savu sarunu ar Birznieku. ViĦam labprāt
gribējās zināt, ko šie vīri saka.
Omulīgais mājastēvs atgāzās atzveltnē un smīnēdams noklausījās stāstā. Ironiskiem smaidiem uz
lūpām viĦš pūta dūmu mutuĜus apaĜos riĦėos pret griestiem un laiku pa laikam pacēla viĦa glāzi pret
liesmu, lai nopriecātos ar skaidro, dzirkstošo dzērienu un tad baudītu viĦu lēniem malkiem un ar garšu.
Jaunais kaimiĦš Ĝoti uzbudinājās. “Es zinu, Treimani, ka tu jau šim savādniekam pierādīji viĦa
aplamību. Es tik varu sacīt, ka viĦš ir neizglītots cilvēks. ViĦš ir dzirdējis neticīgas runas, lasījis kaitīgus
rakstus, bet viĦam trūkst sprieduma spējas. Šis amats pats par sevi ir augsts un svēts un dara tādu arī
cilvēku, kas viĦu izpilda. Neticība mums jāizravē iz sirds kā nezāles iz kviešu tīruma, visas šaubas
jānomāc caur ticību, tad esam cienīgi augstā amata, kam jārūpējas par tautas labklājību, par bērnu
izglītību, jo nākamās paaudzes ir mūsu roku darbs. Nevar liegt, ka šim paklīdušajam cilvēkam nebūtu
maza daĜiĦa patiesības, bet tā ir liela nelaime, ka puspatiesība ir Ĝaunāka par nāves zālēm. Ja īsti
neizglītotais krīt viĦas nagos, tad viĦš ir pazudis. Arī mums, dzīvē nodibinājoties un amatā stājoties,
uzmācas visādas šaubas, bet mums ir īstā prāta un sirds izglītība, mums ir spēja Ĝaunumu uzvarēt. Tik
nevajag nogurt, draugs, neĜauj pat mazā lietiĦā Ĝaunajam Ħemt virsroku, kam lielākais prieks ir novilkt
augsti mācīto savos melu tīklos. Mūsu dzīve ir pastāvīga cīĦa, lai nemetam ieročus pie malas, kā šis
gĜēvulis Birznieks ir darījis, bet lai cīnāmies kā vīri, izraujam iz sirds visas šaubas, pasaulīgas domas, tad
galā baudīsim miera augĜus un iemantosim kroni...”
Mājastēvs garlaikojās un bungoja pirkstiem pa galdu. Beidzot viĦš pārtrauca runātāju: “Varen skaisti
un pareizi, bet par to lietu nelon mutes dzisināt. Treimani, dzīvē esam katrs tikai cilvēks. Piemini manus
vārdus, tu pats redzēsi, ka viĦi piepildīsies tavā vēlākajā dzīvē: kad iegūsi labu slaucamu govi un
iestrādāsies savā arodā, tad visas šaubas izklīdīs kā pelavas.”
Tas bija skaidri un gaiši, tur vairs nebija vārdam vietas. Pāvilam kā gaisma uzausa: dzīvē esam visi
tikai cilvēki. Draugi saskandināja glāzes, saskatījās un nebilda vairs par šo lietu ne vārdiĦa. Smukā istabas
meita bija sakārtojusi kāršu galdu, un kungi vakaru jautri pabeidza ar vista partiju.
Apmierināts Pāvils devās otrā dienā atpakaĜ uz augstskolu. Šis izbrauciens viĦam nesa miera augĜus
prātam un sirdij, to padarīja viens vārdiĦš īstajā vietā. ViĦš tik neizprata galu galā, kamdēĜ viĦš tik daudz
bija bažījies un galvu lauzījis, nenākdams pats uz šīm prātīgām domām. Visā garajā laikā, kamēr viĦš bija
nosolījies staigāt šo ceĜu, viĦš bija pārlaidis daudz rūgtu brīžu, bet noteikti neizprātoja, kas gan viĦa garu
un sirdi moca un nospiež. Tur nu Birznieks runāja kā iz viĦa sirds un uztrauca viĦa garu varenā
uzbudinājumā. ViĦš nomocījās un nevarēja nodibināties. Nu viĦam atkal laimējās satikt prātīgus vīrus,
kuri atdeva viĦam sirdsmieru. ViĦš nojēdza, ka šis ir vienīgais garīgais līdzsvars, piemērots viĦa dabai un
garam. Nu viĦš bija atradis, ko meklējis: dzīve jātur par tādu, kāda viĦa ir. Katram ir jāpelna sava maizīte,
jāizpilda savi pienākumi, cik jau nu cilvēkam ir spēka un apstākĜi atĜauj.
Īss viĦam izlikās ceĜš, un laimīgs tas pārnāca pilsētā, noĦemdamies drīzumā apciemot Birznieku.
“Ka slaucamās govs mums katram vajag, katrs cenšamies dzīvē tādu iegūt, to arī Birznieks nevar
noliegt,” bija TreimaĦu Pāvila pēdējās domas, iemiegot savā istabā gultā.

IX
Pirmās ziemas dienas tik tīkamas, ka vilināt vilina jaunus un vecus laukā. Mīkstais, mīlīgais sniegs
gurdz zem gājēju kājām, ka mīl vien staigāt, ja tik nav žēl samīdīt skaisto, balto dabas segu.
Sniegs vēl nav biezs, ceĜš nav aizputināts, omulīga ir staiga trijiem līdzās pa plato lielceĜu. Milda
gāja pa vidu, Birznieks un vecais LapiĦš katrs savā, pusē. LaiciĦš bija mīlīgs, nevajadzēja maukt cimdus
rokās, nesala jau. Birznieks labajā rokā turēja MildiĦas kreiso, un, lēni rokas šūpodami, visi trīs klusu
soĜoja uz priekšu, priecādamies par skaisto dieva pasauli un par sevi pašiem, ka viĦiem ir lemts baudīt
vienprātībā svētdienas atdusu. Ziemas dzesma sārtoja Mildai pabālos vaigus, kuru rožainais sārtums
saistīja Birznieka skatus. Nekad maigā jaunava viĦam nebija izlikusēs tik daiĜa kā šodien. Zibošu skatu
viĦš lūkojās mīlīgajā sejiĦā. Milda gan acis nepacēla, bet viĦa sajuta šo skatienu, sirds viĦai pukstēja
straujāk un vaigi pieĦēmās sārtumā. Birznieks spieda viĦas roku ciešāk, Milda pacēla galviĦu un valgām
acīm raudzījās Birznieka laimīgajā sejā. ViĦu skatieni nogremdējās viens otra dvēselē, un, vārdiĦa
nebilduši, viĦi sapratās.
Pretī brauca ormanis, kura skaĜais svilpiens iztraucēja jauniešus iz viĦu laimes sapĦa. Kamanās
sēdēja TreimaĦu Pāvils ar diviem biedriem. ViĦus arī bija izvilinājis tīrais gaiss plašajā dieva pasaulē, bet
viĦiem nebija kājām jāstaigā. Tik labdienu sadevās, un ormaĦa veiklais rikšotais jau bija gabalā. MildiĦai
sirds nemierīgi pukstēja, viĦai tā vien izlikās, it kā šie braucēji būtu novērojuši viĦas sirds noslēpumu.
“Vai jūs braucējus pazināt, Birzniek?” MildiĦa jautāja, mēăinādama savu roku lēni izvilkt iz
Birznieka rokas.
Par sodu, ka Milda vienādi vēl “jūsoja”, Birznieks spieda viĦas rociĦu vēl ciešāk savējā. “Man likās,
ka tas bija TreimaĦu Pāvils ar saviem biedriem.” Klusu viĦš piebilda: “Vai tu jel reiz atmetīsi nelāgo
ieražu un sauksi mani par “tu”, kā līgaviĦai klājas.”
Milda nosārta pārpārim, pat balto pieri pārklāja viegls sārtums. Acis ieplētusi, viĦa raudzījās it kā
izbijusies Birzniekā, tad veikli izrāva savu roku un šmauca grāvim pāri retajā priežu siliĦā iekšā.
Birznieks metās viĦu ėert un gūstīja lodīgo meiteni pa priedulāju. Drīz irbīte piekusa, un vanags jau bija
tuvumā. Vēl meitenei cerība glābties, jo ceĜā ir liels paegĜu puduris; tik labi veikli tam riĦėī, tad vēl varēs
izsprukt. Tā MildiĦa domā, un Birznieks noprot lodīgās meitenes domas, bet viĦš neskrien vairs līdz, tik
piebliežas pie augstā paegĜu krūma. Mazs brītiĦš un meitene pati ieskrien viĦam rokās.
MildiĦa ir piekususi, un bezspēcīga viĦa dus Birznieka rokās. ViĦi lūkojās viens otram acīs un
smaida. Zīlīte čirkstēdama lēkā pa paegĜu krūmu, uztraukta vāverīte tup uz tieva zariĦa un šėauda,
baidīdama laimīgos jaunekĜus, bet viĦi redz un dzird tik sevi pašus, viĦiem izliekas, it kā viĦi tik paši divi
vien būtu plašajā, skaistajā pasaulē.
Mildas karstā dvaša sitas Birzniekam ăīmī un reibina viĦa prātus, kaislība liec viĦa galvu, un viĦš
taisās pirmo reizi skūpstīt savu līgaviĦu, ar kuru viĦš vairāk gadus ir kopā nodzīvojis; vairāki gadi jau ir
aiztecējuši, kamēr viĦu sirdis atradušās, sapratušās, bet vārdiĦš viĦu starpā par mīlestību vēl nav bilsts.
Tik šodien viĦš nejauši to ir nosaucis pirmo reizi par līgaviĦu, un kaislība viĦam sola debešėīgu
laimi, ja tik noskūpstīs šīs sārtās lūpiĦas...
“Jānīti, tā nedari!” Milda lūdzas, un asaras iezogas viĦai acīs. “Ar pirmo skūpstu mēs kĜūsim
kaislības vergi...” - tā MildiĦa prāto, bet tomēr aizver acis un ar laimīgām šalkām sagaida pirmo skūpstu,
kas izliekas apsolot darīt viĦus dieviem līdzīgus, lai pēc tam viĦi varētu noskārst, kas labs, kas Ĝauns. ViĦa
tagad taisni nezina, ko īsti grib, ko ne.
“Ādam, nekod!” zibeĦa ātrumā šaujas Birzniekam caur galvu, reibums zūd, un viĦš jūtas atkal kungs
pār savu kaislību.
Neizprotamā cilvēka sirds! Viens prāts saka: “Dari!” - teic: “Nedari!” Tik smilšu graudiĦš vienā
svaru kausā vairāk, un otrs kauss ar milzu spēku top uz augšu rauts.
Birznieks atkal jūtas prāta cilvēks, viĦš noskārst, ka vēl gadi paies, līdz varēs savu līgaviĦu saukt par
sieviĦu, tamdēĜ viĦš prāto smaidīdams: “KamdēĜ nelaikā plūkt šo pirmo daiĜo mīlestības ziedu, lai stāv
nākotnei šis prieks, par kuru domājot vien jau cilvēks jūtas laimīgs.”
Mīlīgi viĦš noraugās daiĜajā meitiĦā, it kā gribēdams viĦas bildi iespiest savas dvēseles dziĜumos.
Lēni viĦš vaicā: “Vai no šīs reizas tu nu sauksi mani pie vārda un par “tu”?”
Milda atver acis un jūtas pievilta, ka nav sagaidījusi skūpsta, kas viĦai atvērtu laimes debesis.
Birznieka mīlestības pilnie skatieni atžilbina viĦu no kaislības murgiem. ViĦa sajūt un noskārst Birznieka
mīlestības lielumu, bet drusciĦ viĦu pakaitināt tai Ĝoti gribas, viĦš to ir pelnījis, ka nav viĦas bučojis.
Birznieks tur viĦu, pie sirds piespiedis, bet viĦa veikli izšmaucas un smiedamās aizbēg, tam uzsaukdama:
“Birznieka kungs, kungs! Jūs, jūs un vēlreiz jūs...”
Birznieks noprot viĦas sirdsdomas un smaidīdams seko viĦai uz ceĜa pusi. Vecais LapiĦš ir nokusis,
viĦus gaidot, un sirdīgi viĦš rājas, lai gan acis skaidri rāda, ka balss melo: “Durnie bērni, ko jūs te
niekojaties! Man salst kājas, iesim mājās.”
Milda satver tēva roku, Birznieks soĜo vecajam LapiĦam otrajos sānos, un tā trijlapis dodas atpakaĜ
pilsētā. Pa brītiĦam Birznieks tīri netīšus paliek gabaliĦu iepakaĜis, tad atkal panāk tēvu ar meitu un grib
soĜot Mildai līdzās, bet tā veikli aizšmūk tēvam otrā pusē. Visi trīs smīn, tik vecais LapiĦš iejautājas: “Vai
nu atkal sanīdāties? Bērni kas bērni!”
Milda sāk runāt par vienaldzīgām lietām, bet, līdz tik ieskatās Birznieka smaidošā sejā, ir viĦai tūliĦ
nāk virsū nevaldāmi smiekli, lai gan pati nezin, kamdēĜ. Gribot negribot viĦai jāvalda mute, lai tik smiekli
nepaspruktu. Valodas nevedas, katram par sevi ir tik daudz jauku domu, ko domāt, un klusēdami visi trīs
sasniedz pilsētu.
ViĦus apsveic mīlīgas zvanu skaĦas, sludinādamas, ka dievvārdi patlaban sāksies. Kā nodabā Milda
iespraužas starp tēvu un Birznieku, satverdama viĦu rokas. ViĦa abus gājējus nogriež šėērsieliĦā, kas ved
uz baznīcu. Birznieks raugās smīnēdams mazajā vadonē, bet MildiĦas seja ir gauži nopietna. ViĦa zina,
ka Birznieks nav kājas spēris dievnamā, kamēr sev izvēlējies citu dzīves gaitu. Arī viĦas tēvs reti gāja
baznīcā.
Mildas sirds nemierīgi pukstēja, iedomājoties, kādu grūtu darbu viĦa uz sevis uzĦēmusēs, gribēdama
caur šo gājienu samierināt divus cilvēkus pašus ar sevi un ar pasauli, gādāti mieru divām cilvēku
dvēselēm, kurus viĦa par visiem vairāk pasaulē mīlēja. Baznīca bija patukša, un visi trīs gājēji nosēdās
solā pretī runas krēslam. ĒrăeĜu skaĦas viĜĦot viĜĦoja pa plašajām baznīcas telpām, sajūsminādamas
baznīcēnu sirdis. Baznīca pildījās klausītājiem, kuri nāca gan dievu pielūgt garā un patiesībā, gan dzīti no
gara laika, paražas dēĜ, gan sevi rādīt, citus skatīt.
Vecais mācītājs, kurš ilgi bija sagulējis slimības gultā, šodien atkal pirmo reizi pēc ilgāka laika teica
dievvārdus. Viss viĦa stāvs modināja godbijību un novārgusī seja likās apskaidrota esam. Pasaule bija
priekš šī vecā vīra mirusi, kaislības vairs nedrīkstēja šim sirmgalvim tuvoties, tamdēĜ arī Birzniekam
likās, it kā šis vecais vīrs būtu augstāks par cilvēku, it kā šī miesa., šī sirds, šis prāts nekad nebūtu
vārdzināts kaislības valgos. Vēl labāk viĦam patikās sirmā sludinātāja vārdi. ViĦš nerājās par Ĝauno
pasauli, nepazudināja pasaules bērnus pašā elles dibenā, bet viĦa vārdi izdvesa mīlestību, kas garu dzīvu
dara. “BērniĦi, esiet stipri mīlestībā!” - tie bija sirmā vīra vārdi, kas dziĜi iespiedās katra sirdī, kam tik
ausis, ko dzirdēt, kas jau nesnauda miesīgo snaudu. Viss dievvārdu laiks Birzniekam izlikās kā mazais
brītiĦš, viĦš garā bija daudz baudījis un jutās sirdi pacilāts, kad dievvārdi beidzās. “Ja mēs patiesi mīlēsim
sevi un visus cilvēks, tad būsim ar dievu salīdzināti,” - tas bija sirmā mācītāja runas kodols, šos vārdus
Birznieks Ħēma līdz uz mājām un jutās garā apmierināts. Milda bija sasniegusi savu nolūku. Tēvs un
Birznieks, uz mājām ejot, spieda pateicīgi viĦas roku.
 Birznieks sirdī nojēdza sievas mīlestības lielumu, ka tā ne tikvien aplaimo vīru uz zināmu brīdi, bet
piepilda visu vīra sirdi, salīdzina to ar pasauli un lej miera elji asiĦojošās rētās. Mīlestība dzemdē
mīlestību.
Kamēr vecais LapiĦš ar Birznieku pārrunāja dzirdēto sirds un gara baudu, tikmēr Milda naigi rīkojās
pa rovi, un drīz kūpošais azaids bija galdā. Šodien Milda klāja galdu savā istabā priekš trijiem, jo uzvaras
apziĦa viĦai bija sakāpusi galvā. ViĦa gribēja piedabūti stūrgalvīgo Birznieku, lai svētdienās tas ar viĦiem
vienkopus ēd pusdienu. Lēni un vienaldzīgi viĦa iegāja Birznieka istabā, kur tie abi ar viĦas tēvu
sarunājās.
“Lūdzu kungus azaidā!” viĦa vienaldzīgi sacīja un devās atpakaĜ savā istabā. ViĦa nosēdās pie galda
un, elpu aizturējusi, klausījās.
Saruna bija Ĝoti dzīva. LapiĦš nodabā pacēlās, tam līdz arī Birznieks, un abi, jo dedzīgi
sarunādamies, soĜoja uz Mildas istabu. Milda nelikās viĦus ne manot, pat tad ne, kad jau abi atsēdās pie
galda. ViĦa uzlēja azaidu tēvam un piepildīja arī Birznieka šėīvi. Visi bija krietni izsalkuši, LapiĦš tūliĦ
Ħēmās ēst azaidu, un arī Birznieks tvēra pēc karotes. Nejauši viĦš uzskatīja Mildu un nu tik atjēdzās, ka
ieskrējis lamatās. Pirms viĦš satvēra šėīvi, it kā gribētu ar visu laisties lapās, bet, kad Milda sāka jautri
smieties, tad viĦam bija kauns bēgt. ViĦš smēja jautri Mildai līdz un palika pie galda. Nu arīdzan LapiĦš
nojēdza smieklu iemeslu un norūca: “Tas bija prātīgi darīts, MildiĦ!”
Milda sniedza šodien uz galda pat cepeti, par ko abi vīrieši brīnīdamies viĦā noraudzījās, bet viĦu
brīnums augumā auga, kad pat trīs pudeles alus tapa galdā sakrautas.
“Šodien pirmā skaistā ziemas diena, tā godam jānosvin,” Milda šėelmīgi iebilda, raudzīdamās
Birzniekam acis.
“No taupīgās MildiĦas šodien izvērtusies šėiedīgā LapiĦas jaunkundze. Vai jūs domājat, ka tas ir
pareizi, cienītā jaunkundze?” Birznieks jokojās.
“Gan tu vēl pārbrīnīsies par manu šėiedību savā laikā,” Milda tam atcirta.
“Vai dzirdi ar, LapiĦa tēv, tava meita jau sāk saukt mani par “tu”! Ko gan tas nozīmē?”
Milda nosārta un nodūra acis, bet vecais LapiĦš tik atrūca: “Ko jūs te niekojaties - kā bērni! Ēdiet
labāk, kamēr cepets neatdziest.” Vecais vīrs ne acu nepacēla no šėīvja, jo gardais kumosiĦš, kādu tik
retumis dabūja baudīt, tam gāja labi pie sirds.
“Studenta kungs, attaisiet nu pudeli, viĜėis jums taču ir?” Milda zobojās, pasniegdama Birzniekam
pudeli ar alu.
“Tik radini vien mani, gan tu vēlāk to nožēlosi,” Birznieks atbildēja, attaisīdams pudeli ar dakšiĦu
palīdzību.
“Par tevi man nav nekāda bēda!” Milda nebēdīgi jokojās.
Maltīte beidzās omulīgi. Milda nokravāja traukus un uzlika galdā rūtainu bieza papīra dēlīti un kastīti
ar šaha kauliĦiem, jo katru svētdienas pēcpusdienu viĦas tēvs un Birznieks mēdza uzjautrināties ar šaha
spēli.
“MeitiĦ, tad atnes mums arī pīpes, lai svētdienas atdusa būtu jo pilnīga,” LapiĦš iebilda.
Milda tik to bija gaidījusi. ViĦa izsteidzās otrajā istabā un paĦēma no plaukta cigārus, kurus līdz ar
alu bija pagādājusi. Vecais LapiĦš tik acis ieplēta, kad ieraudzīja sev priekšā nolikto cigāru, bet Birznieks
tik iesacījās: “Es vairs ne par ko nebrīnos. Milda laikam ir atradusi naudas podu un savā laimē nezina, ko
dara.”
“Vēl laimīgāks ir tas, kas atradis krietnu cilvēku, pilnīgi var uzticēties,” Milda zīmīgi iebilda,
nostādamās aiz tēva krēsla un nolūkodamās spēlē, bet tēvs nelikās viĦas vārdus ne dzirdot.
Birznieks un LapiĦš kūpināja gardu muti piedāvātos cigārus, un spēle omulīgi turpinājās, tik šad un
tad pārtraukta no spēlētāju errīgām bažām un Mildas piezīmēm. Birznieks bija paspēlē, un visi trīs tā
nogrimuši domās, ka nemaz nemanīja, ka jau labu brītiĦu TreimaĦu Pāvils stāvēja otrajā istabā un
noskatījās laimīgajos ĜautiĦos.
 X
Kad Pāvils pirmoreiz viesojās pie Birznieka, viĦš Mildas nemaz sevišėi neievēroja, tā pazuda viĦam
acu starpā, jo bija par vienkāršu, lai grieztu viĦa vērību uz sevis. Kad šorīt viĦš sastapa ceĜā Birznieku
roku rokās ar Mildu, tad viĦš ievēroja, ka Milda ir patiesi daiĜa jaunava. TūliĦ viĦam iešāvās prātā, ka
Milda ir Birznieka līgava, jo citādi tas nemaz nevarēja būt.
Ka Birznieks ar savu atklāto dabu un runu devis tam viĦreiz krietnu garīgu belzienu, tā gan viĦš
tagad vairs neatzinās, jo domājās daudz gudrāks un prātīgāks esot par trūcīgo jaunekli, tomēr dabūtais
sitiens sirds dibenā aizvien vēl sūrkstēja. Pāvilam aizvien vēl uzmācās domas, it kā viĦš ar visu savu
dzīves gudrību un stāvokli būtu nieks pret Birznieka skaidro prātu un sirdi, kurš visiem droši lūkojās acīs,
kurš nokratījis spiedošās saites, kuram nebija nekā, ko slēpt, ko bīties.
CeĜā Pāvilam biedri jautāja, kas tā daiĜā meita bijusi, kuru viĦš sveicinājis un kura tik mīĜi un laimīgi
gājusi kopā ar savu mīĜāko, kurš izskatījies tīri pēc kurpnieka. Biedri mutes vien atplēta, kad Pāvils tiem
izskaidroja, ka daiĜās meičas līgavainis esot valodniecības augstskolnieks.
“Ka tevi septiĦi seski, tad tas zēns nemaz tik muĜėis nav, kā viĦš izskatās. ViĦš zina nočiept tik daiĜu
zeltenīti!” - tā vēl Mučele pukojās.
Šie vārdi bija mazs dzelonītis, kas iedūrās Pāvilam sirdī. Šo dzelonīti Ĝaudis sauc par - skaudību.
Pāvils apskauda Birznieku, ka tas pratis iemantot tik skaistu līgaviĦu. Ticams, ka viĦš apskaustu
Birznieku vēl vairāk, ja tik zinātu, ka šī meitene nav vis tik skaista miesā vien, bet arī skaista sirdi un
garā, tikla, nevainīga, uzticama. To Pāvils nezināja un arī neticētu, ja kāds viĦam to apgalvotu, pēc viĦa
uzskatiem un piedzīvojumiem pasaulē bija gauži maz bezvainīgu jaunavu, varbūt tikai retas viĦa kārtā.
ViĦa domas klīda tālāk: “Redz, šis Birznieks ir laimīgs, varbūt pat apskaužams, ja viĦš šo meiteni
patiesīgi mīlē. Īsts augstskolnieks, kam sava sirds vismīĜākā, kuru viĦš pielūdz, dievina, kurai dāvina
dziesmas vārsmās ar saldām atskaĦām un kuru galu galā apprec, kad ir iekūlies vietiĦā.” Te viĦam arī
iešāvās prātā: “Un man ir katru dienu sava mīĜākā, bet tādas īstas, krietnas, uzticamas un nav! Nē, patiesi
nav!”
Krietni izvizinājušies, Pāvils ar biedriem pa dienvidus laiku iegriezās viesnīcā un ieturēja krietnu
azaidu ar sīvo un saldo. Beigu beigās viĦam apnika draugu nodilušie joki, un viĦš izmuka nemanīts
biedriem un klīda pa ielām.
“Pag, noiešu raudzīt, vai tas Birznieks tiešām ar sirdi un dvēseli ir nodevies tai zilacītei, un, ja tas
tiesa, tad...” Pāvils tik pie sevis klusu nosmējās, jo viĦš domājās atradis vietiĦu, kur šito Birznieku varētu
smuki ievainot, drusciĦ paėircināt un tā atmaksāt par rūgto patiesību, kuru viĦš reiz Pāvilam acīs teica,
uztraukdams to pašos sirds dziĜumos.
Ja Nātans vēl dzīvotu, tad gan viĦš Pāvilam atjaunotu pazīstamo līdzību par bagātnieku ar lielu avju
pulku un nabadziĦu, kam tik viens pats jēriĦš. Šo līdzību Pāvils pagalam bija aizmirsis.
“Ja man izdodas sacelt greizsirdību, tad tā ir skaidrākā liecība man un viĦam, ka es esmu
nesalīdzinājami pārāks par viĦu,” - tā Pāvils prātoja, uzkāpdams pa šaurajām trepītēm Birznieka dzīvokli.
Klusu viĦš iegāja lielajā istabā, un pa atvērtām durvīm viĦam bija izdevība noskatīties mazo Ĝaužu
neliekuĜotajā laimībā. Gan viĦš gribēja teikt labu dienu un tā pieteikt savu klātbūtni, bet vienkāršo ĜautiĦu
laimīgā dzīvīte un Mildas laimībā starojošā sejiĦa viĦu valdzināt valdzināja. ViĦš aizmirsa sevi, aizmirsa
savus nodomus, tik vienas domas viĦš domāja: “Tie patiešām ir laimīgi Ĝaudis!”
LapiĦš vilka Ĝoti prātīgu vilcienu, un Birznieks bija spēli zaudējis. Milda sita plaukstas un gavilēja
par tēva vinniĦu.
“MildiĦ, tu nestāvi man te pretī, citādi es šodien nevinnēšu nevienas spēles!” Birznieks uzlēca no
krēsla, grasīdamies Mildu gūstīt. Milda spēji ieraudzīja Treimani un sastinga no viĦa dedzinošā skata. Arī
Birznieks sarāvās, nomanīdams Mildas pārmaiĦu. ViĦš ātri apsviedās un ieraudzīja Treimani, kurš jau
nāca smīnēdams viĦam pretī.
“Atvaino mani, biedri, ka es nelūgts ielaužos jūsu mītnē, bet sirds man sen pārmeta, ka tevis tik ilgi
neapciemoju. Tu jau esi bezgala lepns un man ne vārdiĦa neatbildēji uz ielūgumu pavadīt jautru vakaru
pie mums un maniem biedriem,” Pāvils jautri trieca un sarocījās ar mājniekiem kā vecs paziĦa.
 “Es jau zinu, kā iet jūsu dzīrēs: dzer, dzied un jokus trenc, bet man uz to nav nedz vaĜas, nedz
gribas,” Birznieks īdzīgi atbildēja, pakārdams vadzī TreimaĦa virssvārkus.
“Vai zini, biedri, tu sasienies melos! Vai viss te nerāda, ka ir tu mīĜo jautrus vaĜas brīžus un
miestiĦu!” Pāvils smiedamies runāja un draudēja tam ar pirkstu.
Birznieks tā kā nokaunējies tikai klusu norūca: “Ir tiesa, biedri, nav likuma bez izĦēmuma.”
Viesi lūdza piesēsties, un drīz bija aizmirsts nepatīkamais traucējums. Pāvilam valoda dzirkstīt
dzirkstīja, viĦš pierādīja savu maĦu un spēju jautrā, omulīgā sarunā. CiemiĦam piedāvāja alu, un drīz bija
mazais krājumiĦš.
Pāvils izlūdzās atĜauju pagādāt no savas puses kādas pudeles. Gan mājnieki liedzās, Birznieks pat
dusmojās, bet Pāvils tā prata lūgties un labināties, ka nebija iespējams atkratīties no viĦa piedāvājuma.
ViĦš prata lietu vadīt un pat Birznieku sauca talkā: “Tu, mans mīĜais, nemaz nespārdies! Mani tu sauc par
biedru, un es izlietoju biedra tiesības, saukdams tevi palīgā izlūgties no mājastēva atĜauju iztukšot uz viĦa
veselību pa kausam.”
Atbildes nenogaidījis, viĦš paėēra cepuri un nosteidzās pa trepēm zemē. CeĜā tam gadījās kurpnieks,
kas sēdēja uz nama lievenēm un priecājās par svētdienas atdusu. Tam Pāvils iespieda saujā krietnu
dzeramnaudu un lūdza aizsteigties uz pārdotavu un priekš LapiĦa kunga atnest dzeramo. ZibeĦa ātrumā
Pāvils bija atpakaĜ un uzaicināja LapiĦu arī ar viĦu izmēăināt spēkus šaha spēlē. Pāvils spēlēja šahu it
labi, bet ar gudru ziĦu viĦš Ĝāvās sevi uzvarēt drīzā laikā. Pa to laiku kurpnieks bija atnesis divas pudeles
vīna. Mājnieki tik acis vien atplēta, bet Pāvils nelikās viĦu uzbudinājuma nemaz redzot. Kad Birznieks
iebilda, ka vīns esot pret norunu, tad ir pats Pāvils sirdījās uz kurpnieku, kas gan esot viĦu pārpratis.
“Bet, kad atnests ir, vai tad nu pa logu sviedīsim laukā, jāiztukšo vien jau ir. AtpakaĜ sūtīt - tas jau
neklājas,” - tā Pāvils mēĜoja un lūdza jaunkundzi pagādāt kādu glāzīti.
“Bet mums pat vīna glāžu nav!” LapiĦš iesaucās, kuram sirdi kremta raizes, ka viĦam par savu
nabadzību jāsarunājas ar svešu cilvēku.
Milda aizsteidzās un sameklēja divas nevienādas vīna glāzes, kuras bija atlikušās no senām dienām,
jo citādi Pāvils taisījās liet tik vīnu alus glāzēs.
“Tas ir skaisti, divas glāzes!” Pāvils jautri iesaucās. “Biedri, tagad izspēlēsim, kam pieder laime
dzert ar mājas jaunkundzi no vienas glāzes!”
Birznieks bija saīdzis, nelūgtais ciemiĦš bija sabojājis viĦa šīsdienas priekus. “Manis dēĜ,” viĦš
vienaldzīgi atbildēja un spēlēja izklaidu, tā ka Pāvils, kas jo krietni saĦēmās, viĦu spoži uzvarēja. Jokojot
beidza spēli, un Pāvils piepildīja glāzes un piestūma vienu LapiĦam, otru Mildai.
“Lūdzu, jaunkundzīt, noruna ir jāizpilda. Jums ir jāsaskandina glāzes ar savu tēvu. LapiĦa kungs
uzdzers manam biedram, bet jums, jaunkundze, ir jāuzdzer man!”
Milda tik lūpas apslapēja, bet Pāvils neĜāvās, kamēr tai bija jāizdzer pusglāzes. Pāvils pateicās
jaunkundzei un sarunājoties grieza glāzi apkārt, tā ka viĦam bija jādzer no tās pašas malas, kuru
aizskārušas Mildas lūpas. ViĦš prata tik veicīgi izvest savu nodomu, ka viĦa rīcību tik Milda manīja. ViĦa
nosārta pārpārim, ko Pāvils turēja par labu zīmi. Pāvils nemitējās jautri tērzēt, tā ka neviens cits šī mazā
gadījuma nemanīja.
Dzirkstošais vīns uzjautrināja pat īdzīgo Birznieku. Drīz visi sēdēja atjaunotā omulībā ap galdu un
jautrā valodiĦa sprēgāt sprēgāja. Vēl dažu labu reizi caur atjautīgu runu Pāvils piespieda Mildu apslapināt
savas lūpas pie vīna kausa.
Pāvils sadzēra ar visiem un bija Ĝoti līksmā dūšā. ViĦa atjautas, joki un veiklā runa pat Mildu
piespieda vērot viĦu vērīgām acīm. Pāvils to nomanīja, un viĦa zābaka purns viegli, viegli uzminās uz
Mildas kājas. Atkal Milda tvīka kā rozīte rīta agrumā, dusmojās pati par sevi un tvīka vēl vairāk.
Jau Pāvils garā līksmojās par iedomāto uzvaru un sāka ėircināt meiteni visādiem jokiem. Kad Pāvila
zābaks jau stiprāk saspieda viĦas kājiĦu, viĦa vairs ilgāk nevarēja izturēt un šmauca pusraudādama,
pussmiedamās pa durvīm otrā istabā. Pāvils noteica nevainīgu joku, lai apmierinātu pakaĜpalicējus, un
devās notvert meiteni.. Pie otrās istabas durvīm viĦš sagūstīja jaunavu ap viduci un ar otru roku saturēja
viĦas rokas. Gan viĦa lieca galvu atpakaĜ, zvērošās acis aizvien bāzās tuvāk un tuvāk. ViĦa sajuta Pāvila
karsto dvašu un domās jau juta viĦa svilinošo skūpstu uz savām lūpām.
 Pāvils nomanīja Mildas sirdsbailes, ka viĦa nedrīkst kliegt, lai neizbaidītu savu līgavaini un
nesavestu viĦu naidā ar biedru. Ja tik viĦam izdotos Mildu slepeni nobučot, tad viĦa kaunētos to atzīties
savam līgavainim un tas būtu jauns loceklis pie nesaraustāmās ėēdes, ar kuru viĦš saistītu pie sevis šo
daiĜo meiteni.
“Mans īstais mīĜākais aiz lielas mīlestības žēloja mani, un nu šis Ĝaunais jauneklis mani grib aptraipīt
ar savu nešėīsto skūpstu! Tā būtu mana nāve, kas mani mūžam šėirtu no mana sirds izredzētā!”
Tamlīdzīgas sajukušas domas maisījās pa MildiĦas galvu, kad arvien tuvāk bija sajūtama iekarsušā
jaunekĜa dvaša.
Ar pārdabīgu spēku Milda izrāva savu roku, un skaĜš pliukšėis noskanēja istabā. Viss šis gadījums
notikās zibeĦa ātrumā, un tomēr - cik daudz un dažādas domas šinī īsajā brīdī šāvās caur abu jaunekĜu
dvēselēm. Pāvils nobālēja un palaida Mildu, kura ieskrēja Birznieka istabā un iekrita šĦukstēdama gultā.
Pāvils iedomājās saĦemties un doties atpakaĜ pie biedriem, bet sabijies viĦš atkāpās soli, jo durvīs
stāvēja Birznieks, sakrustojis sokas uz krūtīm. Birznieks bija noskatījies visā skatā, un varens
uzbudinājums pirms bija lasāms viĦa acīs, bet skata beigas viĦu uzjautrināja, viĦš atdabūja savu
vienaldzību un varēja pat smieties par nokaunējušos biedru.
Tas grieza TreimaĦu Pāvilam sirdī. Ja Birznieks sirdītos un viĦu lamātu, tad Pāvils justos līksms un
apmierināts, ka taču mazliet ir atriebies un uzbudinājis šo cilvēku, bet nu viĦam bija jāstāv kā izpērtam
skolniekam skolotāja priekšā un jāpanes Birznieka zobojošie smaidi.
Pāvils cik necik uzpurinājās un tuvojās Birzniekam. “Ja tu jūties apvainots, tad vari sūtīt pie mana
drauga Dorna kunga savu biedru, lai norunā vietu un laiku. Es esmu gatavs dot tev gandarījumu par to, ka
mēăināju ar varu skūpstīt tavu līgavu.”
Birznieks sarāvās. “Kas tad tev teica, ka Milda ir mana līgaviĦa?”
“To zinu no šī rīta, kad jūs abus sastapu ceĜā.”
“Tā, tad ar gatavu nodomu tu nāci manā pajumtē?”
“Neliedzos, ka tas bija mans nodoms, jo vēlējos zināt, ko tavs gudrais prāts saka un kāds tu izskaties,
kad jūties apvainots un esi uzbudināts!”
“Tā, tā! Es tevi, mīĜais biedri, labi saprotu. Tu man nevari piedot viĦdienas patiesības, ko tev acīs
teicu.” Birznieks piegāja Pāvilam klāt, uzlika roku uz viĦa pleca un, tam taisni acīs skatīdamies, mierīgi
turpināja: “Tu manis nemaz nevari apvainot šādā ceĜā. Par nodomāto nedarbu tu saĦemsi savu algu, viĦu
palielināt nav mana daĜa.”
Pāvilam nebija vairs ko atbildēt - tik mazs viĦš izlikās savās acīs. Kā netīšus viĦam izspruka vārdi:
“Vai arī tad tu paliktu tik mierīgs, ja viĦa ar labu man paĜautos?”
Gan Birzniekam sirds iedrebējās, bet vienaldzīgi viĦš atteica, lai gan zināja, ka taisnības nerunā:
“Tad es viĦai vairs acis virsū neuzmestu, kad viĦa ielaistos ar tevi!”
Birznieks zīmīgi uzsvēra vārdus, palocījās pret Pāvilu un vēl iebilda: “Bet nu, biedri, laiks doties
katram savās mājās. Ar labu vakaru!”
Birznieks nogriezās pie loga un bungoja ar pirkstiem pa rūtīm, it kā viĦš būtu vienīgais visā istabā.
Pāvils sakoda zobus, lai aiz kauna un dusmām zvēriski neiekliegtos. ViĦam likās, it kā būtu
jānosmok šinīs telpās. Aši viĦš paėēra otrā istabā cepuri, uzrāva virssvārkus un, krustu nemetis, bija pa
trepēm zemē. Vienīgās domas viĦam bija: “Kaut jel tiktu drīzāk laukā!”
Veikli viĦš metās uz viesnīcu, lai drīz tiktu draugu pulciĦā un varētu noslīcināt savu kaunu un
dusmas. Šinī pilsētas nomalē nebija neviena ormaĦa, tamdēĜ pagarais ceĜa gabals bija jānostaigā kājām.
Pa ceĜu viĦš mēăināja sevi attaisnot, un, viesnīcu sasniedzot, viĦa pašmīlība un lielība bija uzplaukusi īsti
kupla. ViĦa domu gājienu dziĜāk netēlosim, tam bija stipra līdzība ar pazīstamo Krilova pasaciĦu par
lapsu un vīnogām.
Draugu pulkā viĦš drīz bija tas jautrākais, un biedri tik par viĦu nobrīnījās, kamdēĜ gan Pāvils
šovakar tā saskaities ar alu, ka grib viĦu vai visu iznīcināt.
Kad Pāvils bija aizsteidzies, tad arī Birznieka vienaldzība beidzās. Uzbudināts viĦš soĜoja pa darba
istabu m pārdomāja visu redzēto un dzirdēto. “Dieva laime, ka viss tā beidzās!” viĦš klusu bubināja. “Ja
viĦš būtu panācis savu nolūku, tiešām - savā nesamaĦā es viĦu samītu kā kaitīgu tārpu! Na, bargāka soda
viĦš arī nevar dabūt, kādu viĦš saĦēma no MildiĦas rokas. Tiešām, tagad man viĦa žēl, viĦš velti man
dusmo par piedzīvoto kaunu un ienīdēs mani cauru mūžu.”
ViĦš iegāja Mildas istabā un atrada LapiĦu krēslā snaužam. Pudeles ieraugot uz galda, viĦu pārĦēma
tāds īgnums, ka grūda logu vaĜā un drāza tās ar tādu sparu pret kaimiĦu mūra sienu, ka pudeles un glāzes
sašėīda tūkstoš drupatās. No trokšĦa arī LapiĦš pamodās un MildiĦa ieskrēja saraudātām acīm.
“Na nu, ko tad tu te ālējies kā auša! Kur tad TreimaĦa kungs palika?” LapiĦš satrūcies jautāja.
“Tas aizgāja pie visiem vējiem un savas kājas vairs te nespers!” Birznieks spēji atteica, bet tad
satvēra Mildu pie rokas un tuvojās viĦas tēvam. “LapiĦa tēvs, šodien mēs esam ieskatījušies viens otram
sirdī un zinām, ka viens otru saprotam, tomēr tev es jautāju un gribu skaidru atbildi: vai dosi man mīĜis
prātis savu meitu par sievu, kad es nodibināšu savu patstāvīgu dzīvi?”
LapiĦš tik nožāvājās. “Runā kā jau bērni! Saprotama lieta, ka jūs precēsieties, kad tu būsi savā dzīvē.
To mēs visi it labi zinām, ka vērts nav mutes dzisināt. Tagad lieciet mani ar savām blēĦām mierā, es gribu
nosnausties pa krēslas stundu.” LapiĦš tālāk gar viĦiem nelikās zinoties, bet gāja darba istabā uz savu
gultu.
Birzniekam negribot bija jāpasmejas. “Saki, MildiĦ, vai tu arī tāpat domā kā tēvs?” viĦš mīĜi jautāja,
paceldams meitenes galviĦu un raudzīdamies viĦas saraudātās actiĦās.
Milda raudādama pieglaudās pie viĦa krūts un čukstēja: “Ja tu tik man vari piedot!”
“Neraudi, MildiĦ, man nekā nav, tev ko piedot, bet gan daudzkārt tev jāpateicas par tavu mīlestību,
kas ir gaišākais spīdeklis manā mūža ceĜā. Iesim laukā pastaigāties un pārrunāsim vēl šīsdienas
piedzīvojumus, kur liktenis saveda mūs uz visu mūžu. Rīt jau atkal darbdiena, tad vairs nav vaĜas sapĦot,
tad tikuši jācīnās iekarot nākotnes laimi.”
Roku rokā viĦi klejoja pa pilsētu. Dzidrais ziemas gaiss izgaisināja viĦu dvēseles uztraukumu.
Rāmām asinīm un jokodami viĦi pārrunāja šīsdienas piedzīvojumus, it kā jau gadi būtu pagājuši no tā
laika, kad viss tas noticis.

XI
Niedrēnu draudzes mācītāja - vecā TreimaĦa tēva namā bija klusa dzīve. Savu lielāko daĜu laika viĦš
pavadīja rakstāmistabā, rakĦādamies pa veciem, noputējušiem rakstiem, iz kuriem viĦš sastādīja savas
dzimtas aprakstu. Savu amatu viĦš piekopa, kā nākas, un nekurnēdams cēlās vai nakts vidū augšā, ja bija
jāapmeklē kāds mirējs vai nevesels. ViĦa dzīve mierīgi noritēja amata darbos un atpūtā pie iemīĜotiem
rakstiem.
Kamēr Pāvils apmeklēja augstskolu, tikai pirmā skolas gada vasaras brīvlaiku viĦš nodzīvoja pie
tēva Niedrēnu mācītāja muižā. Citas brīvdienas un svētku brīvlaiku Pāvils nodzīvoja pie savas dzimts
radiem vai arī apceĜoja bagāto draugu pavadībā tēvijas ievērojamākās vietas un pilsētas, bet pie tēva
atbrauca sērst tik uz kādām dienām. Tēva mājās viĦam bija garlaicīgi, nelādzīgi ap dūšu, jo sirds dibenā
viĦš turēja domās tēvu par vaininieku, ka nospiedis viĦa brīvo gribu. Tēvs nojēdza dēla domas un
necentās aizturēt viĦu mājās.
Jauns alus pirms rūgst, tad tik vēl sāk skaidroties, tā domāja vecais Treimanis, atceroties savas
jaunības un daža laba šaubīga nostāsta iz dzimtas rakstiem. ViĦš Ĝāva Pāvilam pilnīgi vaĜu dzīvot pēc sava
prāta, lai Pāvils pats caur sevi nāktu pie atziĦas, ka viss ir iznīcīgs, niecīgs, nav darba un pūĜu vērts, kurus
iztērējam, lai iegūtu niecīgu labumu vai prieku uz mazu brītiĦu. Kad Pāvils būs tiktāl prātā pieaudzis un
pasauli atzinis, tad viĦš pats ar mīlestību piegriezīsies tam amatam, kas viĦam vēlāk dzīvē ir jāieĦem, tā
vecais Treimanis stipri cerēja un Ĝāva dēlam pilnu vaĜu.
Pēc paražas Pāvils rakstīja katru mēnesi tēvam vēstuli, izstāstīdams par savu veselību, klāšanos un
citiem apstākĜiem. Tikpat kārtīgi tēvs atbildēja uz katru vēstuli. Bet šī paraža bija sausa, garlaicīga.
Garlaikodamies viens rakstīja, un bez ilgām otrs vēstuli sagaidīja un saĦēma, trūka īstās sirsnības, kas
agrākos gados valdīja starp tēvu un dēlu.
 Pāvils apmeklēja augstskolu jau ceturto gadu. Tēvs nespieda dēlu skubināties, lai mācības drīzumā
beigtu, jo Niedrēnu mācītāja apstākĜi atĜāva vienīgajam dēlam uzturēties augstskolā vairāk gadu, lai tas
iedziĜinātos cik necik prātniecībā, dabas zinātnēs un vēl citās lietās.
Ziemas vakarā, kādas nedēĜas priekš ziemsvētkiem, vecais Treimanis sēdēja savā rakstāmistabā un
lasīja dēla vēstuli, kuru nupat bija saĦēmis. Istaba bija krietni plaša, ar divām durvīm. Vienas veda viĦa
paša dzīvokĜos, otras - Ĝaužu uzgaidāmajā istabā, kurai izeja uz āru. Gar sienām rakstāmistabā bija
grāmatu plaukti un skapji, piebāzti un piekrauti vecu veciem rakstiem un grāmatām.
Uz rakstāmgalda dega gaiša lampa uz vareni augstas pekas. Lēnkrēslā atzvēlies, ar muguru pret
lampu, Treimanis lasīja vēstuli, kurā dēls tam paziĦoja, ka ziemsvētkos mājās nebraukšot, jo ar varu ticis
piespiests apsolīties pa brīvdienām sērst pie kādas radu dzimtas, kuru viĦš vēl savu laiku neesot
apciemojis. Sēriem smaidiem tēvs izlasīja vēstules beigu vārdus: “Tevi mīĜi sveicina Tavs dēls Pāvils.”
Vecais Treimanis nogrima domās par dzimtas tradīcijām, kas atsvešināja no tēva vienīgo bērnu.
“Dievs, pieod grēkus, es citādi nevarēju,” viĦš nopūtās. “Pāvils ir mans, īstais bērns. ViĦš izkaros to
dzīves cīĦu, kas ir man jaunībā bija jāizcīna, un šėīstīts uzĦems amatu sev par svētību un visai dzimtai par
godu. ViĦš būs mans īstais bērns un staigās manās pēdās.”
Vecais Treimanis noglabāja dēla vēstuli sevišėā atvilktnē, kurā jau bija sakrājies pabiezs vēstuĜu
žūksnis. ViĦš piebāza pīpi ar īstu turku tabaku un tā sagatavojās, lai varētu nodoties vairāk stundas ar
saviem mīluĜiem - veciem rakstiem un ruĜĜiem.
Mācītāja ilggadīgā saimniece, kura līdz ar viĦu nosirmojusi, iesprauda galvu pa durvju šėirbu un
mīkstu balsi skandināja: “Cienīgstēvs, cienīgstēvs, viens zemnieks ienācis rovī, gribot jūs satikt!”
“Saki, mīĜā, lai viĦš nāk vien rakstāmistabā!” Treimanis atbildēja un šėirstīja tālāk sadzeltējušās
lapas.
Otrā istabā bija dzirdama klusa bāršanās, jo zemnieciĦš bija uz pēdām sekojis saimniecei, un šī nu
rājās: “Gatavs lācis, vai nezin vis, ka namam otrā galā ir zemnieku durvis, pa kurām iet pie cienīgtēva. Šis
man te pielāčo tīro grīdu. Vai nedzirdi vis, tūliĦ ej atpakaĜ!”
“Ko nu, madāmiĦ, skaisties! Tepat jau laikam tiek pie cienīgtēva. Es jau gan dzirdēju, ka aiz viĦām
durvīm tu ar viĦu runājies,” - tā zemnieciĦš atsaka un tik čāpā saimniecei riĦėī uz rakstāmistabas durvīm.
Gan saimniece stājās tam ceĜā, bet atturēt viĦa nevarēja, jo zemnieks ir netīrs, ka saimniece baidās viĦam
ar mazo pirkstiĦu piedurties, lai tik nenosmērētos!
Mācītājs atver rakstāmistabas durvis un saka: “MīĜā, laid vien to cilvēku iekšā, kad jau nu viĦš tik
tālu ir ielīdis.”
Zemnieks klanīdamies ieiet rakstāmistabā, pabučo cienīgtēvam piedurkni un atspiežas pie siltās
krāsns, kas viĦam Ĝoti patikas, jo, garo ceĜu braucot, viĦš ir krietni nosalis. Bēdīgs ir viĦa izskats.
Padruknais stāvs ir ietērpts vienās skrandās. Gan viĦš ir savilcies vairāk vecu svārku, virsū bezdrēbes
kažociĦu un beidzot vēl noplīsušo mēteli, kuru ir apjozis ar kaĦepāju pinekli. KažociĦa apkakli viĦš ir
atlocījis pār mēteli, tātad liekas, it kā viĦam būtu mugurā īsts kažoks. Lai gan tik daudz drēbju tam
mugurā, tomēr kakls ir pliks un redzams ir stūris no krekla, kurš tikpat melns kā kājas auts. Kājas tam ir
resnu resnās, jo bez pāra caurām zeėēm ap viĦām vēl ir aptuntuĜoti netīri pusnātni auti, nosaistīti groža
resnām pastalauklām. Mati tam ir gari, savēlušies, kas mēnešiem nav susekĜa jutuši. Ja nu pinkas izaug
pārāk garas, tad “mātīte” tās apcērp ar dzirklēm. Bārda tam ir iebrūna, sapinkājusies un apsedz vai visu
seju, tik piere un vaigu gali ir mazliet brīvi no spalvām.
Siltā krāsns viĦam varen patīk. ViĦš berzē muguru pret to un Ħurd: “A, silts, silts...” Citu visu viĦš ir
aizmirsis, pat to, kādēĜ viĦš ir šurp braucis pie mācītāja.
Lai gan vecais Treimanis ir paradis šādus skatus, tomēr ar žēlumu viĦš noraugās nabaga cilvēkā, kas
nonīcis pie miesas un gara. Treimanis zin, ka viĦa draudzē ir bagāti saimnieki, bet trūkums nav arī tādu
cilvēciĦu, kāds te tagad viĦa priekšā stāv. ViĦam šaujas prātā vecā paruna: tikai veselā miesā mājo vesels
gars. ViĦš nopūšas un nodomā: “Es esmu vecs, nav man vairs spēka, jaudas pacelt šos nelaimīgos ĜautiĦus
miesīgi un garīgi. Ja dievs gribēs, tad dēls stāsies manās pēdās, tad viĦam te būs darba lauks, kur izlietot
visus savus jaunos spēkus. Gan arī savā laikā es cīnījos pacelt šos grimušos brāĜus, bet laiks tik ātri
aizskrēja, pašam tik daudz rūpju, es apklusu...”
 Lēnu balsi viĦš jautā zemnieciĦu: “Kā tad tevi sauc, mans mīĜais?” Zemnieks paceĜ uz runātāju savas
acis, kuras ir bez domām, bez dzīvības. Kā pa miegam viĦš atĦurd: “Vai mani, vai? Mani sauc par Pēteri.”
“Tā, tā, par Pēteri, bet mums jau katram ir divi vārdi: krustāmais vārds un uzvārds. Kā tad tevi sauc
vēl citādi?”
“Vai mani, vai? Mūs' mājās mani vēl sauc par Trīnas Pēteri.”
Mācītājs nomana, ka palamu jau no šī vīra nedabūs zināt.
“Nu saki man, Pēteri, - no kurām mājām tu esi?”
“No kurām mājām es esmu? Es tak esmu no mūs' mājām!”
“Nu labi, labi, Pēteri, bet kā tad jūsu mājas sauc?”
“Kā mūs' mājas sauc?” Pēteris domīgi Ħurd un kasa galvu. “Vai't jūs tā nezināt? Mūs' mājas jau sauc
par Aizpuriem.”
Pēteris atkal berzējas gar silto krāsni un Ħurd: “A, silts, silts...” ViĦam nemaz lāgā nepatīk, ka tas
sirmais vīrs ar melno poėīti galvā viĦu tā tirda. Kaut jel licis viĦu mierā, te taču tik labi un silti.
“Nu saki man, mīĜais Aizpuru Pēteri, - kālab tad tu brauci pie mācītāja?”
Pēdējo vārdu ar ziĦu uzsverot, Treimanim arī izdodas atjēdzināt Pēteri.
“Pie mācītāja?” Pēteris atjēdzies norūc un pasper soli uz priekšu, visapkārt vērīgi lūkodamies, kur
gan viĦš īsti tagad atrodoties.
ViĦš galīgi atjēdzas un bailīgi tuvojas mācītājam. “Cienīgstēvs, neĦemiet nu vien Ĝaunā, mūs'
saimnieks jau mani sūtīja pie jums, lai esot jūs tik žēlīgs un braucot man līdza. Mūs' mājās ganu Līžuks
guĜ uz miršanu un kāro pēc mācītāja.”
Pēteris nu ir laimīgs, ka izsacījis savu vajadzību, un mierīgi atkāpjas pie krāsns.
“Tā, tā, tad uz Aizpuriera jābrauc! Tie jau ir pašā draudzes nomaĜā - garš ceĜš,” Treimanis vairāk pie
sevis runā. “Vai tad dienu nevarēji braukt?”
“Vai dienu nevarēji braukt? Dienu jau mums nav vaĜas - ne zirgam, ne pašam.”
“Vai tad ganu Līze ir gauži slima?”
“Vai ganu Līžuks, vai? Kā nu tā nav slima, viĦa guĜ slima jau kamēr no MārtiĦiem. Mokās, izmokās,
bet nomirt nevar un nevar.”
Vakars ir auksts, sniegs putina, gan mīĜāk TreimaĦa tēvs sēdētu siltajā istabā un lapotu nodzeltējušos
rakstus, pienākums sauc, jābrauc.
Rūpīgā saimniece ietērpj veco kungu biezā ziemas mētelī, apsien tam krustiski pār muguru un krūtīm
siltu adītu šalli un tad vēl uzvelk biezu vilkādas kažoku, kuru sajož ar raibu pašaustu jostu. Virs
vikszābakiem uzvelk biezas zeėes un tad vēl virsū garstilbainus suĦādas siltumzābakus. Tā apdrošinājies
pret ziemas salu, vecais Treimanis lēnītiĦām var pakustēties.
Saimniece vedina Pēteri, kurš iekĜāvies krāsns vissiltākajā kaktiĦā. “Mosties nu un brauc zirgu pie
lievenēm, cienīgstēvs jau gatavs!”
“Vai cienīgstēvs jau gatavs? Tad jau būs gan jābrauc. MīĜā madāmiĦ, parādi man - kur te ir durvis?”
Aizpuru Pēteris piebrauca zirgu, saimniece iesēdināja mācītāju rīkšu krēslī, ielika somiĦu ar amata
lietām un piekodināja: “Brauc nu labi žigli, Pēterīt, lai cienīgstēvs nesasaldējas!”
“Vai cienīgstēvs, vai? Nemaz nebēdājies, mīĜā madāmiĦ,” Pēteris čartā, sēzdamies krēslī un
vīstīdams kājas lupatu deėī. “Turpu gan mans brūnis, maita, ir ar bomi dzenams, bet, uz mājām braucot,
kājas tam kā adīt ada.”
Pēteris sarāva grožus, uzkliedza, tad brūnis sāka klidzināt, un braucēji pazuda putenī. Rokas zem
priekšauta sabāzusi, saimniece noskatījās aizbraucējos un bubināja: “Braucējs izlikās tāds padumjš, ka nu
tik, pagāns, negāž vien manu mācītāju, ceĜš ir kāpains.”
ViĦa sāka salt un maziem solīšiem ietipināja atpakaĜ istabās.
“Vai tu, Pēteri, ceĜu labi zini? CeĜš jau uz Aizpuriem iet krustām šėērsām pa mežu,” Treimanis
braucot ievaicājās.
“Nebēdājies, cienīgstēvs, cilvēkam šis ceĜš grūti ievērojams, bet zirgs viĦu labi zina, gan tas mūs
novedīs mājā, ja tik tam Ĝaujam iet savā vaĜā,” Pēteris gudri paskaidroja, palika grožus zem sēdekĜa un,
kamolā sarāvies, sāka snaust.
 Putenis nostājās, laiks noskaidrojās, un ceĜinieki pēc vairāk stundu ilga brauciena sasniedza
Aizpurus. Zirgs apstājās pie rijas palieveĦa, un mācītājs uzmurdzināja apmiegojušos un nosalušo Pēteri.
“Pēteri, celies, celies! Vai šīs mājas ir Aizpuri?”
Pēteris Ħurdēja, acis berzēdams: “Vai Aizpuri, vai? Kā tad, Aizpuri kas Aizpuri, mūs` mājas gan.
Ejiet vien, cienīgstēvs, uz rijas otru galu, tur būs durvis uz kambari, gan es viens pats zirgu nojūgšu.”
Vecais Treimanis izmurdījās iz krēšĜa un devās uz istabu. Gaišajā naktī viĦš durvis drīz atrada. Koka
eĦăes priekšnamā čīkstēt nočīkstēja, ko arī mājnieki sadzirdēja. Kāda kalpa sieva atdarīja saimes durvis
un sauca: “Vai cienīgstēvs? Nāciet vien iekšā, tik labi paliecieties, ka nenodauzāt galvu. Še ir durvis
mazajā kambarī. Pats jau vēl ir augšā, gaida jūs,” - tā runīgā sieviĦa pĜāpāja, vezdama mācītāju mazajā
kambarī. Durvis vērdama, viĦa pati aizbliedās aiz durvīm, lai mācītājs nemanītu, ka viĦa ir kreklajā.
Godam TreimaĦa tēvu izvadījusi, viĦa metās atkal gultā, lai neizdzistu iesildītā vietiĦa.
Aizpuru saimnieks sēdēja pie nekrāsota koka galdiĦa un pie tauku sveces gaismas grieza ar cirvi
pašaudzēto aku. Mācītājam ienākot, viĦš uzlēca kājās un nobučoja kažoka piedurkni.
Mācītājs novilka kažoku un siltumzābakus, tad bezspēcīgi atlaidās uz resna koka bluėa, jo
sasmakušajā gaisā bija grūti elpot.
“Kur tad ir slimniece?” mācītājs atpūties jautāja.
“Līze guĜ priekšiĦā, nav jau mums citur rūmes,” saimnieks aizbildinājās.
Treimanis izsūtīja viĦu pēc somiĦas un apvilka melnos amata svārkus.
“Vai tev gaišākas uguns nav?” mācītājs vaicāja.
“Ir gan vēl maza lampiĦa, bet tā nejauki kūp un nespīd tik. Tad būs jāaizdedzina skali.” Saimnieks
paĦēma no speltes sausus skalus un aizdedzināja tos pie sveces. Pie šās skalu liesmas Treimanis aplūkoja
saimnieka kambari tuvāk. Tas bija piebāzts gultām un skapīšiem, ka tik durvju priekšā atlikās telpas, kur
apgriezties.
“Jā, jā, te maz rūmes,” Treimanis runāja.
“Ir jau tiesa, cienīgstēvs. Man vēl dzīvi tēvs ar māti, nesauc jau vēl dieviĦš tos pie sevis. Dzīvi man
arī septiĦi bērniĦi, pieci gan jau dieva priekšā. Tur aiz aizkariem guĜ mani bērni un paslimā sieva, te atkal
nespēcīgie vecāki. Rūmes ir mazas, tik paši knapi spējam apgriezties.”
Sarunādamies viĦi nonāca saimes kambarī. Te bija gauži sasmacis gaiss. Istabā nebija neviena brīva
kaktiĦa. ěaudis gulēja gultās, smagi elsodami. Ja kāds bija nomodā, tas pārvilka segu pār galvu un
aizgriezās uz sienas pusi. Tik pašā aizdurvē bija tukša gulta bez deėa, palaga, pildīta gariem salmiem.
Varēja manīt, ka šonakt te neviens negulēs.
“Vai tad slimnieci nevarējāt ievietot šinī kaktiĦā, te taču ir siltāk nekā caurajā priekšnamā,” mācītājs
rājās.
“Kur nu, cienīgstēvs, te jau puiš' Dāvim piederēta gultas vieta! Lāgu lāgiem viĦš arī te guĜ, kad ar
meitas Mari saskaistas. Labajos prātos sakās, ka te aizdurvē vējš velkot cauri un iet gulēt aizkrāsnē pie
meitas Mares. Priekš gavēĦa viĦi precēšoties un tagad dzīvo jau kā laulāti... Gan nu es izrājos, izmācos,
bet vai nu jaunie klausa vecāka vārdu?” saimnieks kā aizbildinādamies vēl piebilda.
Šausmu šalkās vecais mācītājs nodrebējās, redzot šo miesīgi un garīgi panīkušo, nabadzīgo un tumšo
dzīvi. Kā mācītāja domas nojēgdams, Aizpurs bēdīgi runāja: “Mums liela rente, slikta zemie, daudz
bērnu... nevaram un nevaram iedzīvoties!”
ViĦi abi iegāja priekšiĦā. PriekšiĦa bija spodri melna, jo te atradās vairāk pavardu, kuros Aizpuru
Ĝaudis cepa un vārīja priekš cilvēkiem un lopiem. Pašā dibenā aiz nokvēpušiem aizkariem gulēja
slimniece. Starp viĦas gultu un sienu uz skrāăa gulēja ganu Līzes pusaugusi meitene IeviĦa.
Vecais Treimanis apsveicināja neveseli un nosēdās uz gultas uz krēsla. Aizpurs atmetās uz kājgala
un rādīja uguni.
Slimnieces seja gan bija bāla, izdēdējusi, bet samērīgie ăīmja panti liecināja, ka savā laikā viĦa ir
bijusi piemīlīga meita.
Līze drebošu roku vilka mācītāja roku pie savām lūpām un klusu, bet skaidru balsi čukstēja:
“Tūkstoškārtīgi jums pateicu, cienīgs mācītājs, ka apmeklējāt mani, nabaga vārguli. Kā gan lai jums par
to atmaksāju?”
 Līzes balss aizrāvās, un viĦa klusu šĦukstēja. Mācītājs mierināja viĦu dievvārdiem. Vecais Aizpurs
bija aizsnaudies; tik kad skals bija aizdedzis līdz rokai un dedzināja tam pirkstus, viĦš pamodās un
paĦēma skalu otrā rokā, slapinādams un berzēdams apdegušos pirkstus.
Līze bija atpūtusies un lūdzās: “MīĜo saimniek, aizdedziniet vien manu lampiĦu un ejiet gulēt. Jums
ja varu diezgan pateikties, ka sūtījāt pēc cienīgā mācītāja, nekavējiet jel manis dēĜ sava miega, jums rīt
agri jāceĜas.”
Aizpurs paklausīja uzaicinājumu un iegāja savā kambarī. Arī IeviĦu Līze ieraidīja saimes istabā.
“Celies meitiĦ, ej saimes istabā sasildīties, es ar cienīgu mācītāju gribu parunāties.”
IeviĦa veikli uzlēca no skrāăīša, jo viĦa bija ai apgūlusies ar visām drēbēm un tik izlikusies par
aizmigušu. ViĦa aptecēja gultai apkārt, nobučoja cienīgtēvam roku un apbalzīja māti.
“MāmiĦ, tu jau vēl nemirsi?” viĦa žēli šĦukstēja, nometusies pie gultas ceĜos.
“Nē, manu cālīt, es vēl nemiršu. Ej vien sasildies!”
IeviĦa paklausīja mātei un iegāja saimes istabā.
“Vai tu nekāro baudīt svēto vakariĦu?” TreimaĦa tēvs Līzei mīĜi jautāja.
“Kā nu ne, cienīgs mīĜais mācītājs, bet pirms man jāizkrata jums sava sirds. Es esmu gan slima, bet
man vēl nav uz miršanu, jo sirds man ir stipra. Naktīs, lai gan še ir auksti, gaiss ir tīrs un skaidrs, viss
kluss un mierīgs, tad es jūtos spirgta un vesela. Bet, līdz tik gaismiĦa aust, tad še ir tik dzirdama bāršanās
un lamāšanās. Priekšīna tad ir dūmu pilna līdz kulam, es smoku nost, acis man ir jēlas izkostas, un tā es
mokos cauru dienu un gaidu vakaru, kad atkal varēšu atpūsties. Visu vasaru un rudeni es ar meitiĦu
dzīvojām gubenī, tur jutos spirgta, vesela, bet, līdz metās ziemas aukstums un mēs ienācām še rijiĦā
dzīvot, tūliĦ man palika nelabi. Ja ilgi man še jāvārgst, tad jau gan drīzumā atdošu dievam dvēseli.
Gan nu nemaz nedrīkstu izrunāt, bet mana lielā lūgšana ir mīĜais mācītājs, uzĦemiet savā namā manu
mazo IeviĦu! Es nevaru mierīgi nomirt, iekām nezinu, ka IeviĦa atrodas kristīgā namā, kur viĦa uzaugtu
dievbijībā un nenoslīdētu uz Ĝauniem ceĜiem, lai tad Ĝaudis nevarētu uz viĦu pirkstiem rādīt un sacīt: “Tā ir
mātes vaina!” Lai viĦa jums atkalpo to labumu, ko viĦai parādāt, atmaksāt es nespēju. Tā ir mana lielā
lūgšana, un tāpēc es lūdzos saimnieku, lai pēc jums sūta.”
Vecajam Treimanim sirds iežēlojās gādīgās mātes, un laipni gāja: “Vai jau ilgi, mīĜā māsa, kamēr tev
vīrs un gādnieks miris?”
“Asarām jūs lūdzos, cienīgs mīĜais mācītājs, neatstumjiet manu meitiĦu, kad vaĜsirdīgi jums atzīstos,
ka neesmu sieva. Man ir mazs krājumiĦš, to nodošu jūsu ziĦā audzināšanai, tikai lūdzami, lūdzami,
uzĦemiet meitiĦu savā namā. Mācītāja namā viĦa būs sargāta no pasaules maldu tekām...”
Asaras straumēm plūda no Līzes acu avotiem.
“Nebēdājies mīĜā māsa. Mātes mīlestība un gādība izpērk tavu jaunības noziegumu. Nožēlo savus
grēkus un piedod savam pievīlējam, kas tevi ir pametis kaunā un nelaimē, tad arī mīĜais dievs tev piedos.”
“Man jāatzīstas un jāsaka taisnība, cienīgs mīĜais mācītāj, ka nekā nav, ko piedot un nožēlot, jo es
zinu, ka mans draugs ar viltu netīkoja pēc manas nevainības, bet mīlēja mani no visas sirds un dvēseles.
ViĦš mani arī apprecētu, ja mums par nelaimi viĦš nebūtu augstas kārtas kungs un es nabaga bārenīte,
viĦa lepno māsu rotaĜu biedrene...”
Treimanis tuvāk ieskatījās cietējas sejā un iesaucās: “Vai tad tu neesi tā dēvētā skaistā LīziĦa, kas
senāk dzīvoja Circenes kunga namā?”
“Tā es esmu, bet jūs jau manis vairs neatceraties, lai no balss pazinu, atminēdamās tos laikus, kad jūs
bieži ar savu vecāko dēlu atbraucāt Cirstenē. Jūsu nelaiėa dēls bija Cirstenes lielkunga jaunākā brāĜa,
mana labā eĦăeĜa, draugs un skolas biedrs.”
BrītiĦu bija klusums melni spodrajā priekšiĦā, jo abi iemītnieki bija ieslīkuši pagātnes atmiĦās. It
labi vecais Treimanis atminējās viĦus laikus, kad viĦš savu vecāko dēlu pavadīja uz Cirsteni, lai tas kādas
dienas paciemotos pie sava drauga, kurš par viĦa dēlu bija kādus gadus vecāks un mācījās zemes
saimniecību pie sava vecākā brāĜa - Cirstenes lielkunga.
Gara acīm viĦš redzēja to laiku skaisto LīziĦu gaišas, vieglās drēbēs, glumi sukātiem matiem un
mazu, raibu lakatiĦu ap kaklu stāvam uz nama lievenēm - daiĜo lielkundziĦu starpā pati visudaiĜākā...
Īsumā tik pieminēsim, ko TreimaĦa tēvs tik pa daĜai zināja, ka šī meitene, sauktā LīziĦa, bija bārene;
pieĦemta no lielkunga savām meitām par rotaĜu biedreni, pelnu rušėīti. ViĦa baudīja mājas mācības līdz
ar lielkunga jaunavām un bija vēlāk viĦu biedrene, rokasmeita, kad tās pārnāca no audzinātavas, kur tām
bija iemantot beidzamo glaunumu.
Visiem patika jautrā meitene. Pat TreimaĦa tēva vecākais dēls un acuraugs mīĜums ar to tērzēja,
spēlējās, skraidīja pa dārzu.
TreimaĦa vecākais dēls iestājās augstskolā, bet Cirstenes lielkunga jaunākais brālis mira pašā ziedu
laikā. Arī TreimaĦa tēvs atcerējās tos laikus, kad nelaimes vēsts uztrauca visu apkārtni, ka jaunais
lielskungs medībās nejauši nošāvies... Ciešāka satiksme ar Cirstenes lielkunga dzimtu beidzās, jo arī viĦa
dēls mira pēc kādiem gadiem pašā zaĜā jaunībā.
Tagad TreimaĦa tēvs saprata, kamdēĜ šī pusmūža sieva ir tā novecojusi. Vai sirdij nebija izsamist,
kad nu salīdzināja viĦas laimes laikus ar bēdu tagadni? Tur ziedošs pavasaris, jaunums, spēks, veselība,
bagātība, dzīvesprieks - še auksta ziema, vecums, nespēks, slimība, nabadzība un dzīves bēdas uz
bēdām...
“Mūsu dzīve - tikai sapnis! Laimīgs tas, kas jauki sapĦo,” vecais Treimanis pie sevis runāja,
atmozdamies no dziĜajām domām.
Līze nolūkojās stīvām acīm mācītājā, it kā sagaidīdama no viĦa mutes nāvi vai dzīvību. “Sakiet,
cienīgs mācītājs, - vai jūs apžēlosieties par manu meitiĦu? Še viĦa panīkst miesīgi un garīgi, jo redz tik
Ĝaunumu un netikumu.”
“Nebēdājies, mīĜā Līze! Tavu meitu es uzĦemšu savā namā un arī tev še neĜaušu mirt. Tu varēsi
dzīvot muižā būėa namiĦā mazajā kambarītī, tas ir silts un gaišs. Tu varēsi pieskatīt un apkopt putnus, jo
rudenī mana putnika mira. Es ticu, ka tu izveseĜosies, tāpat kā to, ka tu mani nevil.”
Aiz pateicības Līze skūpstīja mācītājam abas rokas. Šodien viĦa bija vairāk panākusi, nekā jebkad ir
sapĦos sapĦojusi. ViĦas vienīgais vēlējums bija, kaut jel IeviĦa nāktu krietnā kristīgā namā un viĦa pati jo
drīzāk tiktu atpestīta no visām mokām. Savās sirdsbailēs viĦa izmēăināja beidzamo. NedēĜām lūdzās
saimnieku, lai tas brauktu pēc mācītāja, varbūt tas atcerēsies viĦas, tās sakaru ar jauno lielkungu un
uzĦems gādību par viĦas IeviĦu, tad viĦa varēs viegli mirt. Nu arī viĦai pašai tapa apsolīta jauka mītne, un
dzīvesprieks modās novārgušajā sirdī.
“Varbūt es redzēšu vēl savu meitiĦu lielu un laimīgu!” Šīs domas viĦu pārāk iekarsēja. ViĦa nelaida
aiz pateicības vairs mācītāja rokas vaĜam, bet, asarām birstot, izkratīja tam savu sirdi: “Cienīgs mīĜais
mācītājs, kaut es varētu atvērt savu sirdi, tad jūs redzētu, ka tik taisnību es runāju!”
Vecais TreimaĦa, tēvs apmierināja aizgrābto Līzi, atsauca arī IeviĦu un pasacīja tām, ka rīt pat viĦš
sūtīšot tām pakaĜ un muižā tām būšot sava glīta istabiĦa un mierīga dzīve.
Pavadīts no Līzes pateicībām, mācītājs posās braukt mājās, jo pa to laiku ir Pēteris bija pārjūdzis
zirgus un pats krietni nosnaudies.
Pa ceĜu vecajam TreimaĦa tēvam bija daudz ko domāt. Mācītāja muižā pārbraucot, viĦa pēdējās
domas bija: “Manā draudzē dvēseĜu ganam vēl daudz ir ko darīt. Lai dievs dotu manam dēlam spēkus vest
šos grimušos ĜautiĦus uz gaismas ceĜiem. Es esmu darījis, cik spējis, bet vēl ir maz, gauži maz padarīts.”
Otru dienu mācītāja muižas graudnieki aizbrauca ar diviem zirgiem uz Aizpuriem un pārveda muižā
slimo Līzi un viĦas meitiĦu. Līzi ievietoja siltajā istabiĦā būėa namā, un IeviĦa viĦu slimībā apkopa.
Veselīgā gaisā pie veselīgas barības Līze drīz atžirga un bija pateicīga mācītājam vārdos un darbos.
IeviĦa dzīvoja vēlāk kalnā un palīdzēja saimniecei rovī un istabās. Arī TreimaĦa tēvam iepatikās
jautrā, acīgā meitiĦa. VaĜas brīžos viĦš bieži sauca savu audžumeitu rakstāmistabā un mācīja viĦai pa
brītiĦam visādas zināšanas. Meitenei bija vērīga galva, un mācītājam mīlējās nodarboties ar viĦu. Vakaros
IeviĦa palika ēdamistabā pie savas draudzenes saimnieces, un vecajam mācītājam Ĝoti patikās, ka istabā
viens uzmanīgs klausītājs bija vairāk, kad viĦš lasīja priekšā dzimts nostāstus iz nodzeltējušām lapām.

XII
Laimīgs jūtas tas cilvēks, kam ir apskaužamā dvēseles spēja aizmirst nepatīkamus gadījumus. Šī
spēja TreimaĦu Pāvilam bija lielā mērā. Vispirms viĦš atrast cēloĦus, kas gan viĦu ieveduši nepatīkamajā
ėezā. Tikmēr viĦš grozīja un vandīja nepatīkamo gadījumu, kamēr atrada, ka viĦš ir tīrs un skaidrs kā
saules stars. Pirms viĦš iztēloja domās, kā minētā lietā viĦš aizstāvētos tiesas priekšā, ja viĦu sūdzētu.
Skanīgie aizstāvības teikumi un patīgi sagrozītie apstākĜi viĦam tā patika, ka domās iztēloto gadījumu
pieĦēma patiesā vietā. Atradis šo pašmīlīgo patiesību, ka tik citi Ĝaudis un Ĝaunais liktenis ir vainīgs, viĦš
mierīgu garu nodevās visu gadījumu aizmāršībai. Tādā ceĜā viĦš mēăināja aizmirst piedzīvoto klizmu ar
Birznieku un tā līgavu.
“Kas ar zemnieku ielaižas, tik prastības manto,” šo mācību viĦa pati atrisināja iz piedzīvojuma
LapiĦa namā. Gan bieži vēl tam uzmācās nepatīkamas jūtas, piepeši atceroties visa notikuma; tad Pāvils
tik pie sevis smagi norūcās, uzsvilpoja jautru meldiju vai arī devās jautrā sapulcē, un miers bija mājās.
Tomēr par spīti visiem gudrojumiem viĦam metās Ĝoti nelabi ap dūšu, ja nejauši uz ielas vai
augstskolas telpās sastapās ar Birznieku. ViĦš atzina, ka Birznieks ir likteĦa sūtītais cilvēks, kas kā acs
skatās viĦa dvēselē un redz tur katru melnumiĦu. Vienīgo cilvēku, kas pazina viĦa garu un dabu, ko
viĦam bija kā draugam apsveikt, no tā Pāvils bēga un bijās. Ja tik laikus Pāvils ieraudzīja Birznieka
nodilušos virssvārkus vai noplukušo cepuri, tad jau pa gabalu grieza tam ceĜu vai nelikās viĦa nemaz
manot. Birznieks bija aizmirsis naidu un viĦu draudzīgi sveicināja, bet, kad vairāk reizes Pāvils tīši viĦu
neievēroja un neatbildēja uz viĦa sveicinājumu, tad arī Birznieks mitējās uzskatīt viĦu par savu paziĦu.
Kā svešnieki viĦi nodzīvoja augstskolā beidzamo mācības laiku.
Birzniekam pēdīgais mācības gads bija pilns grūtumu un pūliĦu. Gan viĦš uzcītības dēĜ baudīja
vadības pabalstu, izpelnījās par ievērojamu zinātnisku darbu kādas biedrības godalgu, pelnījās, vairāk
namos stundas dodams, strādāja pa brīvdienām no rīta līdz vakaram, siedams grāmatas, bet grūti nācās
cauri spiesties. Pa mācības gadiem bija iekrājušies mazi parādiĦi gan pie drēbnieka, kurpnieka, gan šur,
gan tur. Parādi gan bija niecīgi, bet tomēr viĦi sagādāja Birzniekam dažu rūgtu brīdi. Vecais LapiĦš
piesolījās dažu reizi izpalīdzēt ar savu krājumiĦu, noguldītu nebaltām dienām, vai negribēja Ħemt pretī
Birznieka mēneša samaksu par dzīvokli un uzturu, bet Birznieks palika nelokāms, katra mēneša pēdējā
dienā viĦš LapiĦam visu samaksāja vai arī atvilka no pastrādātā darba peĜĦas. Mēneša beigās tad iznāca
daža jocīga saruna, jo vecajam LapiĦam gan patikās šī taisnā daba, kurai viĦš varēja ar vieglu sirdi uzticēt
savas meitiĦas nākotni, bet viĦa labā sirds to atkal spieda palīdzēt Birzniekam, lai tam nebūtu tik grūti
jānomokās dienišėas maizītes dēĜ, lai tas varētu labāk apăērbties un baudīt atpūtu, bet LapiĦam parādā
Birznieks nepalika, kamēr nezināmā nākotne viĦu baidīja.
“Redzi, vecais, tu esi vecs, tev ir jāgādā par sevi un savu bērnu, kā tu vari man aizdot naudu mīkstai
dzīvei? Kas var zināt, es mirstu šodien vai rīt, topu par palaidni un dzērāju, noderu visu tavu naudu,
izputinu visu, kas tik man mugurā: ko tad tu no manis Ħemsi? Tāpēc nebāzies man virsū ar savu
mazumiĦu, kamēr mana nākotne nav nodrošināta.”
Atnāca ziedonis, karstas darba un pūĜu pilnas dienas zemnieciĦam, bet jāsvīst arī augstskolniekam pa
augstskolu, kas sagatavojas uz mācību beigām. TreimaĦu Pāvils bija nodomājis “vēl kādu gadiĦu
iedziĜināties gudrībās” un jau maija sākumā atstāja putekĜainās ielas; dodamies apciemot pāra dienas savu
tēvu Niedrēnu mācītāja muižā, bet pārējo garo brīvlaiku lai pavadītu radu un labu paziĦu dzimtās, kur
netrūka bezbēdīgu zēnu un jautru jaunavu.
Birznieks svīda dienām un naktīm, lai godam pastāvētu beidzamajos pārklaušinājumos. Pilsēta bija
pustukša, lielums augstskolnieku jau aizceĜojuši uz dzimteni, tik mazums atlikās, kas svīda dienas
karstumā, mērodami notaĜ ceĜu uz augstskolu un atpakaĜ uz savu dzīvokli. Gan dažs iegriezās viesnīcā
noskalot izputējušās cerības, bet senā jautrā dzīve vairs nedevās, rītdiena baigi krēšĜojās katra iedomās.
Ja kādam notika ėeza, ka vezums pusceĜā apgāzās, tad klusu tas pazuda iz pilsētas, pavadīts tik no
reta sirdsdrauga.
“Šoreiz nu gan izbiru cauri, bet to darīju tā... nu, ar ziĦu, lai vēl gadiĦu dabūtu padzīvoties jautrajā
biedru pulciĦā,” - tā dažs labs, uz mājām braucot, uzpurināja savu sašĜukušo dūšu.
Birznieks nebija baudījis augstskolā vieglu dienu. Viss viĦa mācības laiks bija grūts, darba pilns,
nopietnā skolā sataisoties uz dzīvi. ViĦš bija nodomājis šogad beigt savas mācības, un cerība nepameta to
kaunā. Katram ir zināms, ka pie beigu pārklaušinājumiem krīt svarā ne tikvien tas, ka visu mācības laiku
esi sirdīgi mācījies un sekojis zinātĦu gaitai, bet vajadzīgs arīdzan spirgts, attapīgs gars, vesela miesa,
droša dūša un - laime.
 Kādu pēcpusdienu maija mēneša beigās Birznieks soĜoja paceltu galvu no augstskolas uz savu
dzīvokli. Acis tam priekā mirdzēja, un katram pretimnācējam viĦš laipni uzsmaidīja. Dažs labs papurināja
galvu un pie sevis noprātoja: “Ja šis cilvēks nav vinnējis lielā laimes vinnestā, tad viĦš ir prātā jucis.
NabadziĦš!”
Veikliem soĜiem viĦš sasniedza dzīvokli un divos lēcienos bija pa šaurajām trepītēm augšā, ka viss
priekšnams nolīgojās. Vecais LapiĦš patlaban maisīja klīsteri. Uztraukts viĦš uzgrūda ar vienu roku
brilles uz pieres, bet nedabūja ne atjēgties, kad jau Birznieks to bija apkampis un lēca pa istabu, ka
klīsteris vien šėīda un soli un krēsli gāzās.
Milda, troksni izdzirdusi, steidzās raudzīties un aiz brīnumiem rokas vien sasita, durvīs stāvēdama.
Smaidīdama viĦa atspiedās pret durvīm, viĦa saprata Birznieka laimi, un acīs tai iezagās divas prieka
asaras: viĦa laime bija arī viĦas laime.
Birznieks palaida vaĜā aizkusušo LapiĦu un sagrāba Mildu. Gan viĦa iekliedzās: “Ej nu, ej nu,
pustrakais!” - bet nelīdzēja ne zāle, ne biszāle, bija jārīko laimīgajam Birzniekam līdz. Beidzot ir pats
Birznieks aizkusa. Vēl beidzamiem spēkiem viĦš cēla MildiĦu līdz griestiem un tad nosēdināja to gultā
tēvam līdzās. Pats viĦš nostājās abiem priekšā, kājas izplētis, atgrūdis cepuri pakausī, salika rokas sānos
un svinīgi jautāja: “Vai jūs zināt arī, kas es tagad esmu par vīru? Ko?”
“Traks tu esi... palaidnis... vairāk nekas... to es saku!...” LapiĦš elsoja, slaucīdams sviedrus no pieres.
“Netrāpīji vis šoreiz! Es esmu filoloăijas kandidāts tagad, kā te stāvu, un nākamībā vecvalodu
skolotājs ToboĜskas ăimnāzijā. Redzi, tas es esmu, un dzirdi, tas es būšu, un uz to tad uzlaidīsim vēl vienu
riĦėi!”
Deja vairs neiznāca, jo vecais LapiĦš turēja Birznieku apkamptu un mutēja viĦu uz mutes un
vaigiem. Laimīgiem smaidiem viĦš lūkojās Birzniekam acīs, satvēra tad MildiĦas roku, sacīdams:
“MildiĦ; novēli savam līgavainim labu laimi un tad gādā, ka šo vakaru varam svinīgi nosvētīt. Turi to
piemiĦā, meitiĦ, šī diena tavam tēvam ir pirmā laimīgā pēc ilgiem gadiem!” ViĦš novērsās un zagšus
noslaucīja asaru, kas tam slīdēja pār vaigu.
Birznieks apkampa savu līgaviĦu un nobučoja to. Nosarkusi no pārsteiguma, viĦa izmuka rovī, lai
gādātu atspirdzinājumu miesai. No viĦa uzbudinājumu vakara, kad freimaĦu Pāvils tos pēdējo reizi
apciemoja, viĦu starpā ar mīlestību un precībām nebija bilsts ne vārdiĦš. Katrs gāja savu ceĜu, darīja savu
darbu, jo visiem bija darba pilnas rokas.
Gan Milda pazina Birznieku caur un cauri, uzticējās viĦa mīlestībai bez visiem zvērestiem, bet tomēr
viĦa bija tomēr viĦa palika meitene, kas klusībā noraudāja dažu labu asaru par mīĜākā vēsumu, kas aiz
liela darba viĦas nelikās nemaz redzot. Tas jaunai meitenei ir grūti piedodams pašam sirdsmīĜākajam.
Nu bija kritis pēdējais šėērslis, kas stāvēja viĦu dzīves laimei ceĜā, Birznieks jo spoži bija sasniedzis
savu mērėi. Cik veicīgi viĦai tagad viss vedās, sagādājot vakariĦas mīĜotiem cilvēkiem! Bet, rūpīgi
gādājot un oloties, viĦai atlikās vaĜa pārdomāt: “Nu, mans mīĜais Jānīti, tagad svied tik grāmatas
aizkrāsnē, mazākais, pa līgaviĦas laiku tu piederi man, vienīgi man. NeĜaušu vairs tev caurām naktīm
mocīties, tagad arī man ir pie tevis daĜa!”
Cits gars bija nācis pār Birznieku. Nu viĦš vairs nesēdēja pie galda, galvu nodūris, neēda kā pa
miegam un ieskrēja salīcis savā istabā pie grāmatām vai cita darba, vēl kodelēdams pēdīgo kumosu.
Jautri paturēja vakariĦas, sarunājoties un sapĦojot par nākotni. Arī prieks un laime nogurdina
cilvēku, un laikus jau visi trīs uzmeklēja dusas vietu.
Maigu miegu gulēja Birznieks, un saule jau bija gabalā, kad viĦš otrā rītā pamodās. Aši viĦš uzlēca
gultā sēdus, jo šis bija pirmais rīts pēc ilgiem laikiem, kad saulīte viĦu pārsteidza vēl gultā. ViĦš atcerējās
vakardienu, pabeigto darbu un atlaidās atkal cisās, sapĦodams vaĜējām acīm. ViĦam bija tik viegli un
brīvi ap sirdi, it kā pa nakti būtu nomukušas saites, kas viĦam saistījušas kājas un rokas. Viens mērėis nu
bija sasniegts, pasaule atvērta, tik ej un kamp pilniem klēpjiem, kas prātus reibina un ko sirds tīko.
Kā cietumnieks, kas ilgi smacis tumšā, smacīgā cietumā, nevar panest saules gaismas un tīra gaisa,
bet acis tam žilbst, kājas gurst, un kā apmulsis viĦš streipuĜoja brīvajā dieva pasaulē, nekā nenojauzdams,
nesaprazdams, tā arī gāja Birzniekam. Aiz lielas laimes viĦam prāti reibtin reiba. ViĦš gan gavilēja:
“Brīvs! brīvs!” - bet nezināja, ko nu ar visu brīvību lai iesāk.
 Trūcīgie, rūgtie nabaga augstskolnieka mācības gadi un bija beigti, filoloăijas kandidāta diploms
kulē, branga vieta ziĦā, daiĜa līgaviĦa sirdi un acu priekšā - vai tur Birzniekam aiz laimes nebija iz ādas
jāsprūk laukā?
Birznieks izkāpa no gultas, apskatīja nopietni visas lietas, gudrodams, vai viĦš tiešām atrodas savā
istabā. Pastaigājies pa istabu, viĦš atsēdās uz gultas malas un apsedzās ar gultas segu. ViĦš apskatīja sevi
un neticīgi purināja galvu, pie sevis bubinādams: “Vai tad es tiešām esmu tas pats vecais Jānis Birznieks,
Pētera un Annas dēls no Cirsteniešu Birznieku mājām, vai esmu no jauna piedzimis un nu vēl nezinu, kā
mani sauc, kam es īsti piederu?”
Dzīvi viĦam tēlojās priekšā tēva mājas, vecais tēvs: māte, mazā māsa, kurus visus viĦš nebija
redzējis mierīgām acīm četrus garus gadus. AtmiĦa viĦu garā vadīja pa tēva mājām no vienas vietiĦas uz
otru, kur vien ko svarīgu bija piedzīvojis, pieredzējis laimīgā jaunībā. No viĦiem bērnības laikiem atmiĦa
to spēji aiznesa trūkumā nodzīvotos augstskolnieka gados. Galva viĦam noslīga rokās, elkoĦi atmetās uz
ceĜiem, un asaras tam birtin bira pār vaigiem, pašam nenojaušot, par ko īsti raud, tik tāpat vien gribējās
krietni izraudāties. Šīs asaras nebija rūgtas, sirdi grauzošas, viĦas bija kā pavasara lietutiĦš, kas noslauka
putekĜus un sārĦus, kuri, sniegam kūstot, saėepējuši virs jaunās zālītes un pērnājo puėīšu lapiĦām. Šis
siltais ziedoĦa lietiĦš atdzīvina dabu, pĜavas un tīrumi tērpjas cerības krāsās. Tā asaras, kuras Birzniekam
negribot pār vaigiem plūda, atvieglināja brīnišėi viĦa sirdi. ViĦš piedeva un nosolījās aizmirst visas
likteĦa pārestības un jutās salīdzināts ar sevi un visu pasauli.
Viegls klauvējiens viĦu uztrauca no sapĦiem, Milda aiz durvīm viĦam paziĦoja, ka brokasts jau
galdā. Veikli viĦš uzposās, nomazgājās un tad devās pie LapiĦiem. Brokastis turot, atkal tapa pārrunātas
vakarējās vecās lietas, kuras visiem trijiem dalībniekiem izlikās tik tīkamas, ka par tām varētu runāt
neapnikuši vai visu mūžu.
Vēlāk LapiĦš devās pie sava dienas darba - grāmatas siet, Milda olījās pa rovi, arī Birznieks apsējās
priekšautu, lai dotos LapiĦam palīgā, bet kā viĦš satrūkās, kad LapiĦš tam nikni uzbrēca: “Saki - ko tu te
darīsi?”
“Pelnīšu dienišėu maizīti kā jau senāk.”
LapiĦš noraisīja viĦam šėoteli un uzsauca: “Ej, kur tevi kājas nes, bet manā darbā vairs nemaisies!”
“LapiĦa tēvs, vai tu domā, ka tagad esmu tapis par smalku un lepnu priekš grāmatu siešanas, ka man
vairs neklājas strādāt amatu?”
“Tā nedomāju un nesaku, jo amats ir katram krietnam cilvēkam par godu, bet tagad tev ir atnācis
atpūtas laiks. Vai neredzi vis pats, cik bāls un izdilis tu esi, strādādams caurām naktīm?”
“Nav tiesa, tik žirgts un vesels neesmu ilgi juties kā tagad,” Birznieks iesaucās, paėerdams no sienas
mazu spogulīti un sevi uzmanīgi aplūkodams.
“Redzi nu, vai es nerunāju patiesību? Vai neesi bāls, izdēdējis kā nāve, ja tad nu vēl vesels jūties, tad
pateic dievam, kas tev devis tādu dzelzs veselību. Ej tagad laukā brīvā gaisā, ārā iz pilsētas, jo skaidra
gaisa un kustības lai miesai Ĝoti vajag.”
BlēĦas, kad gars ir možs un jautrs, gan miesas būda izturēs. Līdz augustam es gribu dūšīgi strādāt un
pelnīties. Par ceĜa naudu uz tālo vietu gan man nav bažas, tā top no valdības, bet man ir tik daudz
jāsapelna, ka varu godam atstāt šo pilsētu, samaksājis visus savus parādus,” Birznieks atteica,
sniegdamies pēc priekšauta.
Dusmīgi LapiĦš iesvieda šėoteli pagaldē un tam asi atcirta: “Tā, tā, pusnonīcis pie miesas, tu gribi
tupēt visu brīvlaiku istabā un tad galīgi novārdzis braukt uz Sibīriju, lai tur godam nomirtu! Vai esi
pavisam aizmirsis, ka arī Cirsteniešos ir lāga ĜautiĦi, kas četrus garus gadus gaida palaidĦa no Jurjevas?
Saki - vai tev sirds pagalam sakaltusi, dienu mūžu pie grāmatām tupot, ka jau tos aizmirsti, no kā tu miesu
un asinis mantojis?”
Birznieks smagi nopūtās un atslīga uz augstā darba sola. LapiĦa vārdi viĦam griezās sirdī. Jā, jā, vai
viĦš nebija Ĝauns, patīgs cilvēks! Nupat savā istabiĦā viĦš bija domājis par vecākiem, sirdī noĦēmies
drīzumā pie tiem doties, tos apciemot, iepriecināt - un nu viĦš tos jau pagalam bija aizmirsis, domādams
tikai par sevi, sevi!
Vecais LapiĦš soĜoja īsiem solīšiem pa istabu un rājās: “Nu, nu, neesi jel tik sagrauzts, es jau nemaz
tik Ĝauni nedomāju, lai mani vārdi skanēja skarbi. Liels un vecs tu esi diezgan, bet dažā lietā tev gluži
bērna prāts. Katrs godavīrs aiz cietības tev spiedīs roku, kad dabūs zināt, kā tu esi sities cauri šos četrus
gadus, ciezdams izsalkumu un aukstumu pie miesas un gara. Bet tomēr saviem spēkiem tu spiedies cauri,
gods tev! Tik tagad atmet visu lielību un tītību. Klausies, ko es tev saku, un pie tā es palieku: tavus nieka
parādiĦus es samaksāšu, man ir ietaupīts grasis, kuru es tagad nezinu, kur lai lieku. Ne vārda, ne vārda!”
viĦš iesaucās un nostājās Birzniekam taisni acu priekšā, kurš grasījās ko runāt.
“Arī par citām niecīgām vajadzībām es gādāšu, jo tagad tu vairs nevari iet apkārt kā putnu biedēklis.
Kad tu iedzīvosies, tad tu man pēdīgo kapeiciĦu atmaksāsi, dāvināt vis tev nekā nedāvināšu, tā, puisīt,
nedomā! Kamēr tu dabūsi visus savus rakstus, tikmēr paliksi pie mums, bet, līdz visas lietas nokārtotas,
tad tik joĦiem prom uz Birzniekiem, pie dabas pilnās krūts, kā dzejnieks saka. Tur tu vari strādāt, art, ecēt,
pĜaut, cik tik tīkas, tas ir tev veselīgs darbs. To es tev saku, ne vārda man nemuldi starpā! No grāmatu
sietuves darbiem es tevi atlaižu, ja gribi, ir apliecību izrakstīšu labu labo. Visvajadzīgākā tev tagad ir
miesīga un garīga atpūta, un to vari mantot tikai tīrā gaisā. Še cepure, ej pastaigāties un priekš pulksten
vieniem mājās nenāc, mums ar MildiĦu tu tik esi pa kājām, nemaz neesam raduši priekšpusdienām tevi
mājas redzēt.” LapiĦš uzlika Birzniekam cepuri galvā un bīdīja viĦu pa durvīm ārā. Tomēr pie durvīm
viĦam izdevās satvert LapiĦa roku un pateikties: “LapiĦa tēvs, es nezinu, vai esmu cienīgs tik daudz
mīlestības...”
“Kas par mīlestību? BlēĦas! Es tik esmu pašmīlīgs, patīgs, to tu liec aiz auss! Par tevi man maza
bēda, es tik rūpējos par savas meitas nākotni, lai viĦa dabūtu krietnu vīru - zaĜoksni, nevis kaut kādu
nāves kandidātu. Nu, vai nu tu saproti manu mīlestību?”
“Vecais, vecais, niėīgs tu esi bez sava gala! Ja tu gribi pierunāt, tad pretī turēties ir velti.”
“Tas ir labi, ka tu to atzīsti, tad paliec arī pie šīm domām nespārdies velti,” LapiĦš vēl smiedamies
piebilda, izbīdīdams Birznieku pa durvīm laukā un aiztaisīdams tās no iekšas.
Kad Birznieks bija aizgājis, tad arī LapiĦš uzvilka labākus svārkus, nogāja lejā drēbnieka dzīvokli,
un tad abi ar drēbnieku aizgāja uz pilsētu.
Kad pusdienā Birznieks atgriezās no pastaigas, vecais LapiĦš ar drēbnieku sēdēja darba istabā pie
galda, kurā bija sakrauti vairāki aizsaiĦi. Drēbnieks sniedza Birznieks novēlēja laimi: “Novēlu jums,
kandidāta kungs, daudz laimes! Jūs esat daudz pūlējušies, izglītodami un izgreznodami savu sirdi un prātu
ar zinātnēm un gudrībām, kuras par augstu priekš manas cāĜa galvas, lai tās saprastu, bet vienā lietā es
jūtos pārāks par jums. Man ir māksla darīt glītu un greznu ārējo cilvēku, tad atĜaujiet man šo mākslu arī
pie jums izmēăināt.”
Drēbnieks balmutēdams izvilka iz kabatas mēru un piezīmju grāmatiĦu. “Tā, tā! Nu, paceliet roku,
tā, tā! Vēl drusciĦ pamērīšu še un te un te, un es jums galvoju, ka uzvalks jums stāvēs kā uzliets.”
Birznieks arī nepretojās drēbnieka rīcībai, jo labi nomanīja, ka tas viss ir LapiĦa darbs, kurš
vienaldzīgu seju sēdēja pie galda un kūpināja pīpīti, it kā viĦam nebūtu nekāda daĜa gar visu, kas te
notiek.
Kad drēbnieks nogāja lejā, paĦemdams līdz aizsaiĦus, tad Birznieks nosēdās LapiĦam iepretī, otrpus
galda. Milda iznāca savas istabas un aicināja viĦus azaidā. Smaidīdama nolūkojās Birzniekā, kurš saīdzis
rakĦājās pa kabatām un krāva galdā vairākus naudas gabalus. “Es jau redzu un nomanu, ka tēvs ar meitu
dara ar mani, ko grib. Nav man pašam vairs savas gribas kā senās dienās, tamdēĜ nododu jūsu ziĦā visu
savu naudu. Vai zināt, kur es biju? Lai atkratītos no visiem pienākumiem, kas mani vēl pilsētā saista, es
gāju atvadīties no saviem skolniekiem, kuriem devu stundas, un pasacīju, ka turpmāk stundas dot tiem
vairs nevaru. Te nu man tēvi un mātes sacīja, ka esot man tik un tik parādā, un izmaksāja šo naudu.”
“Cik tad tur ir?” LapiĦš jautāja.
“Vai nu es zinu!” Birznieks atbildēja, piebīdīdams LapiĦam naudu. “ĥem viĦu savā ziĦā un dod,
kam nākas. Man jau laikam tiešām šā un tā vajag, bet, kā īsti, to jau jūs, kā rādās, abi ar Mildu labāk zināt
nekā es pats.”
LapiĦš pārskaitīja naudu. “Piecdesmit septiĦi rubĜi! Liela nauda! Nepiedodama nevīžība no Ĝaudīm,
kam nauda ir, bet laikā neizmaksāt tam, kam jācieš trūkums. Un tik daudz tev no viĦiem nācās, bet tu
neprasīji! Ko?”
“Kad jau pusgada beigās man naudu deva, tad Ħēmu, nelaikā naudas prasīt jau negāju, man bija
kauns,” Birznieks atbildēja.
 “Laid nu tādu vienu pasaulē, es saku, izputētu uz pēdām!” LapiĦš errīgi norūca, soĜodams uz
pusdienas galdu. “Labi, ka es pazīstu savu Mildu!”
Birzniekam bija jāuzturas pilsētā vēl labs laiciĦš, kamēr dabūja rokā no augstskolas valdes savas
liecības un citus rakstus. Šīs dienas aiztecēja nemanot. Pa dienu LapiĦš ar meitu neuzsliecās viĦa mājās,
bet dzītin dzina ārā, tikai vakarus viĦi visi pavadīja kopīgi mazā dārziĦa lapenē, triekdami un spriezdami
par nākošām dienām. Gan Birznieks solījās iet krogā, ja viĦa dienu mājās neuzsliecīšoties, krietni
piedzerties un rāpus nākt vakarā mājās, bet nelīdzēja nekādas baidas. MildiĦa tik uzmeta lupas un
atbildēja: “Ej dzer, vai tev kāds liedz!”
Gribot negribot Birzniekam bija jāpadodas, jāpaėer kāda grāmata un jāsteidzas pa durvīm laukā, ja ar
labu gribēja tikt no mājniekiem vaĜā. ViĦš izsirojās pa pilsētas dārziem, pa apkārtnes priedulājiem, nogāja
līdz Mētrai, izpeldējās un jutās arī vientulībā priecīgs un laimīgs par savu brīvību, kura viĦam līdz šim
bija tik sveša.
Pa to laiku LapiĦš ar meitu gādāja par viĦu kā tēvs par dēlu, kā māsa par brāli. LapiĦš pats
pagatavoja tam ceĜa somu, Milda šuva kreklus un virskreliĦus un visu tam sagādāja, lai godam varētu
pārbraukt tēva sētā.
Pienāca šėirību diena, un LapiĦš ar meitu viĦu pavadīja divjūgu ormanī labu ceĜa gabalu. Grūti
Birzniekam bija šėirties no iemīĜotajiem Ĝaudīm, bet sirds atkal ātrāk pukstēja, iedomājoties, ka viĦš brauc
uz mājām, uz tēva mājām, kur drīzumā vaigu vaigā redzēsies ar mīĜiem cilvēkiem, ar kuriem tik ilgi nav
ticies. Sirds nesaprata, vai šėiroties smiet vai raudāt.
“MildiĦ, mana sirds dalās uz divām daĜām starp tevi un tēva māju. Kad drīzumā Birzniekos abi ar
tēvu sērsīsiet, tad abas ar manu māti izšėiriet, kam pieder lielākā tiesa.”
LapiĦš ar Mildu apsolījās braukt ciemoties pa JāĦiem Birzniekiem. Vēl beidzamais rokas spiediens,
mīĜš, sirsnīgs skats, un rati ripoja tālāk pa putekĜaino lielceĜu. LapiĦš ar Mildu noskatījās aizbraucējā, tad
klusu soĜoja atpakaĜ uz pilsētu. Mājās pārnākot, viĦiem tā vien likās, ka tiem kā trūktu...

XIII
Ar salīgto ormani Birznieks nobrauca līdz apriĦėa pilsētai, kur tad pārgulēja nakti. No apriĦėa
pilsētas līdz Cirsteniešu Birzniekiem nebija tālu, tā verstis divdesmit un piecās. Otru rītu Birznieks
sarunāja vienzirga ormani un laida priecīgu prātu uz dzimteni. Jo tuvāk nāca tēva mājas, jo ātrāk tam sirds
pukstēja. Tur no viĦa pakalniĦa varēja saredzēt Birznieku māju baltos skursteĦus un apsūnojušos salmu
jumtus. Vēl mazu gabaliĦu pa lielceĜu, bērzu birzi - un Birznieki ir skaidri redzami aiz tīrumiem un
pĜavām, kurās vēl vietvietām atstātas ataudzes un mazas birztalas.
Iz paegĜiem naigi izlēca divi suĦi, iztraucēti no ratu rīboĦas. Pilnos stiepienos viĦi laida uz
braucējiem.
“Ormani, brauc vēl gabaliĦu, tad nogriezies pa labo uz pirmā zemes ceĜa, kas ved turp uz viĦām
mājām, tās mans ceĜa mērėis!” kā gavilēdams Birznieks iesaucās lēca iz ormaĦa ratiem.
“Vecais Raksti, vai tu manis vairs nepazīsti? Nāc šurp, sunīt!” Birznieks labina suĦus, kuri riedami
aplidoja ormani. Vecais suns mitējās riet, sacēla ausis un nekustēdamies klausījās. Kad atkal atskanēja
labinātāja balss, kā bises sprādziens vecais Rakstis devās smilkstēdams Birzniekam virsū, tikko gar zemi
nepagāzdams.
“Raksti, sunīti, tu pazīsti mani no balss!” Birznieks ielīksmojās, bet Rakstis, priekā smilkstēdams, kā
nejēdzīgs lēkāja viĦam apkārt, brīžam skriedams pie jaunā suĦa, gabaliĦu atstatu sabozies stāvēja un rūca,
it kā viĦu labinādams, lai jaunais nāk tik droši tuvāk - šis svešnieks nav svešnieks, bet vecais paziĦa, labs
draugs.
Birznieks iedraudzējās drīz ar jauno suni un devās, abu pavadīts, kuri slienas viĦam te klāt, te laiž,
priecīgi riedami, lielus līkumus viĦam apkārt, taisni pa noru uz meitu, kura sākumā sauca pilnā balsī
Raksti, lai tas atpakaĜ, bet nu stāv kā sasalusi, nezinādama, vai bēgt vai palikt uz vietas, jo tādus brīnumus
viĦa vēl nav piedzīvojusi, ka viĦas suĦi uz ātru roku iedraudzējas ar svešu kungu.
 Pa gabalu Birznieks pazīst viĦu, tā ir viĦa mazā māsiĦa AnniĦa. Kājās viĦai ir liepu lūku vīzītes,
balti autiĦi, un īsie, strīpotie bruncīši sniedzas tik pāri ceĜiem. Mugurā viĦai ir kokvilnas balta jaciĦa un ap
galvu apsiets puėains lakats. Plecos karājas zilstrīpaina kulīte, tur ir pabrokastis pašam ganiĦam un
maizīte sunīšiem. Acis nodūrusi, viĦa stāv un kulsta ar ganu žeksti kūlainu cinatu, jo viĦai ir bail no svešā
kunga, bet bēgt arī neklājas: kur gan aizbēgsi, ja svešais kungs viĦai grib darīt ko Ĝaunu.
“Tas jau laikam jaunais lielkungs,” viĦa nodomā, zagšus caur pieri palūrēdama, “bet ėīlāt jau viĦš
mani neėīlās, kunga robežās mani lopiĦi šo vasaru nav kājiĦu iespēruši.”
“Cik viĦa liela izaugusi,” Birznieks prāto, ātri soĜodams. Arī šaubas viĦam ceĜas, nezin vai tā tik ir
AnniĦa? Savās domās viĦš māsu tēloja tādu pašu maziĦu, sīciĦu, kādu to pēdīgo reizi bija redzējis. Jau
viĦš saredz AnniĦas sārtos vaidziĦus, atceras, ka tagad viĦa divpadsmit gadus veca, un sirds tam uzgavilē:
“ViĦa ir mana mazā māsiĦa!”
“AnniĦ,” viĦš ātri iesaucās, “vai tu manis nepazīsti?” ViĦš noliecas un satver viĦas rociĦu, AnniĦa
paceĜ acis un tad šĦukstēdama metas ap kaklu.
“Jānīti, Jānīti!” viĦa čukst, un brālis skūpsta viĦas mutīti, viĦas vaidziĦus. ViĦi abi nosēstas pavēnī,
un jautājumiem un atbildēm nav gala.
Pēdīgi tomēr AnniĦa atjēdzas un jūtas kā sveša, šim smalkajam kungam līdzās sēdēdama. ViĦa
noskatās vērīgi brālī un bailīgi iebilst: “Jānīti, cik tu esi smalki sapucējies! Es tevi noturēju par jauno
lielkungu un domāju, ka viĦš nāk mani ėīlāt.”
Nu viĦai iešaujas ir prātā ganāms pulks, kuru pavisam aiz satikas priekiem bija aizmirsusi. Izbijusies
viĦa uzlēca kājās: lopu nejūt!
“Raksti, kur nu lopi? Ej, sunīt, meklē rokā, ej!” viĦa izbijusies tūto, bet brālis satver viĦu pie rokas
un drošina: “Nebīsties, mazo ganiĦ, redzi, kur lopi aiziet pa gara olnīcu. Laiks ir mājās dzīt, jo pulkstenis
drīz būs desmit.”
Gan AnniĦa grib steigties lopiĦiem līdza, bet, kad brālis viĦu iedrošina, ka lopiĦi skādē neies, tad
viĦa arī paklausa, un pĜāpādami abi soĜo pa olnīcu uz mājām.
“Redzi, Jānīti, kur tēvs un kalpi tīrumā ar. Kā nu viĦi brīnās, kas tas par kungu esot, ar kuru es kopā
eimu!” AnniĦa jautri čalo, rādīdama ar roku uz tīrumu olnīcas malā, kur četri arāji dūšīgi ara. Arāji
apstājās, redzēdami lopus bez gana uz mājām nākam.
“Ka nu tik AnniĦai nav notikusi kāda nelaime,” viens kalps bažījās, bet otrs ir jau ieraudzījis nācējus
un saka: “Lūk, tur jau AnniĦa nāk kopā ar svešu cilvēku, ja nu tik pĜavsargs nebūs viĦas noėīlājis.”
Vecais Birznieks izar vagu, apstājas un skatās nācējos, gan vēl lielā gabalā, bet nemaz viĦš nedabū
pārdomāt, kad jau iekšėīga balss tam saka: “Tas ir Jānis!” ViĦš pats nobrīnās par spējo sirdsbalsi,
atspiežas ar muguru arkla balstu un vērīgi lūkojas nācējos.
Kas gan spēj tēlot domas, kas tagad spiežas caur tēva dvēseli? Tur nāk viĦa dēls, kuru viĦš nav
redzējis tik ilgus gadus. Gan dēls viĦam ir rakstījis šad un tad par saviem apstākĜiem, bet viĦa tēva sirds
jūt, ka Jānis tos ir tēlojis daudz, daudz labākus, vieglākus, nekā tie patiesībā ir, lai tik apmierinātu viĦu un
māti. Tur nu Jānis nāk kājām bet viĦš vēl nezina, kuram ir taisnība, vai Jānim, kas palaidās uz saviem
spēkiem, vai vecajam dzimtkungam, kas pareăoja JāĦa bojā iešanu. ViĦš paceĜ acis, lai raudzītos, vai tur
nāk uzvarētājs vai paklīdušais, bet acis ir mitras, kā miglas pilnas, gan viĦš tās mirkšėina; bet saredzēt
nevar nekā.
“Viss ar dieva ziĦu, nāc kāds nākdams, mana sirds tevi vienmēr atzīs par savu dēlu,” viĦš nodomā un
turas pie arkla, jo neparasts karstums viĦam saskrēja kājās, un zagšus noritēja pār vaigu iesirmajā bārdā.
Te divas spēcīgas rokas apkampj viĦu un pazīstama balss saka: “Tēt, mīĜais tēt!”
ViĦš jūt, ka dēls noskūpsta asaru no viĦa vaiga. Brīdi viĦš stāv apkampušies kā aizmāršībā, kamēr
mazā AnniĦa žēli saka: “Tēt, Jānīti, es jau arī te esmu!”
Vecais Birznieks nu apskata savu dēlu, viĦa acis noskaidrojas un priekā ielīksmojas, viĦa priekšā
stāv pilnīgs drošu seju, tāds skats un izskats ir tikai uzvarētājam.
Arī kalpi ir nojēguši, kas tas jaunais kungs ir. ViĦi atstāj savus zirgus un tuvojas kāsēdami, lai
apsveiktu mājastēva vienīgo dēlu. Divi no viĦiem jau dzīvoja ilgus gadus Birzniekos, tie pazīst viĦu no
mazotnes un zina, ka lepns viĦš nav. Priecīgi Jānis krata veciem paziĦām rokas, tad tie atkal dodas atpakaĜ
pie saviem arkliem, runādami: “Steigsim noart apsēto gabalu, saule jau brokastīs. Nu jau mums būs jāuzar
saimnieka tiesa arī,” šėelmīgākais no viĦiem iebilst, izjūgdams iz arkla saimnieka baznīcas zirgu.
Nu viĦi visi trīs dodas uz mājām vaicādami un atbildēdami. Tēvs ar dēlu iet pa priekšu. AnniĦa ved
baznīcas zirgu iepakaĜis. ViĦa ir lepna par savu drošsirdību, ka drīkst vest mājās staltāko zirgu pie
pavadas, un bailes viĦai šoreiz nemaz nav, jo citādi jau brālis viĦu izzobotu, kas reizu reizēm atskatās
atpakaĜ. Tas viĦai Ĝoti patīk, ka Jānis, ar tēvu nopietni sarunādamies, arī viĦas nav vis piemirsis.
Birznieku saimniece ar kalponēm ir apkopusi lopiĦus un nu nāk vārtos pretī raudzīt, kur ganiĦš
palicis, ka viĦa nav jutusi pie govju piesiešanas. ViĦa iet ap stūri un saduras ar nācējiem.
“Jānis!...” tik viĦa paguva iesaukties, kad jau jutās no dēla apkampta.
“Un tad nu tu reiz pārnāci!” vairāk viĦa nesaka, un nav arī ko sacīt, bet, ko mātes sirds jūt, tas paliek
mūžam mātes sirds noslēpums.
ViĦa tur dēla roku savējā, un visi soĜo uz istabu. Reizu pa reizei tēvs ar māti noskatās dēlā, kurš
tagad vai visu galvas tiesu lielāks. Jānim tā kā kauns, ka viĦš izaudzis tik liels, tēvam, mātei nezinot.
ViĦam tagad jāpaliecas, lai ieskatītos mīĜajās sejās, jāpaliecas arī, pa durvīm ieejot tēva mājās.
Birznieki ir lielas mājas ar plašiem laukiem. Vecā Birznieka tēvs gan savu mūžu nodzīvoja rijas
kambarī, bet tagadējā Birznieka laikā mājas tapa izdotas uz nomu, lauki un tīrumi izplētās, nebija vairs
telpas rijas kambarī. Savos jaunības gados vecais Birznieks uzcirta jaunu, pamazu dzīvojamu ēku,
iegrozīdams viĦu pēc tālaika paražas ar priekšiĦu un divām istabām, mazo kambari un savai dzimtai un
lielo kambari priekš saimes.
Vienu laiku rijas kambaris bija par pieliekamo, bet, laukiem aizvien izplešoties, vajadzēja vairāk
saimes, nebija vairs visiem saimes istabā telpas, nebija arī spēka celt jaunu dzīvokli, tad atkal rijas
kambaris tika ierīkots par dzīvokli. Birznieks nepiederēja pie tiem Ĝaudīm, kuri tik urbina tēva tēvu
ietaisītos tīrumus, šur tur izkaisītus pa mežiem, domādami: “Ko līdz tev laukus plēst, nāks kungs, redzēs,
uzliks lielāku nomu.”
Tagad viena daĜa saimes dzīvoja rijas kambarī, citi - saimes istabā, tā telpu visiem pietika. Arī paši
saimnieki pilnīgi pietika ar mazo kambari, jo bērni viĦiem bija tikai divi.
“Jānīti, tu nu ej uz klētiĦu atdusēties, būsi piekusis, braukdams garo ceĜu,” māte vedināja dēlu uz
dārza klētiĦu, pamielojusi viĦu ar laucinieku vienkāršo mielastu.
“Ej vien, dēls,” arī tēvs piebilda. “Rīt ir svētdiena, tad sirds varēsim izrunāties. Es arī nosnaudīšos, jo
pēcpusdien mums ir dūšīgi jāraujas, jo gribam šodien beigt sēju.”
Jānis arī nepretojās, bet gāja uz klētiĦu mātes un AnniĦas pavadībā.
“Jau nedēĜām es tevi gaidīju un uztaisīju tev še gultiĦu, tu ik vasaras mēdzi gulēt, istabā jau jaunam
cilvēkam karsta guĜa,” māte iebilda, vērdama klēts durvis. “Redz, klētiĦa pat izpušėota bērzu zariem un
izkaisīta kalvām un zaĜām lapām. Tas ir labi, AnniĦ, tas ir labi!”
AnniĦa tik nosarka un aizmuka mātei aiz muguras, bet Jānis to notvēra un ievilka sev klēpī,
atsēzdamies uz gultas. “Parunāsimies nu vēl, miegs jau man nemaz nenāk.”
“Rīt, rīt, tagad nav vaĜas! Dzird, kur jau arāji nāk pa pagalmu, zirgus viĦi jau nokopuši. Arī meitas ir
padevušas govīm zāles, man jāskrien nu viĦus pamielot.” Gādīgā saimniece aizmirsa māti un aizsteidzās
pa durvīm.
Arī Jānis nebija mierā, viĦš vēl nebija saticies un iepazinies ar visiem mājniekiem. Abi ar AnniĦu
viĦi gāja pa dārzu uz pagalmu, kur puiši ar meitām sarunājās, gan laikam par viĦu, jo viĦš sadzirdēja, ka
viena meita ziĦkārīgi jautāja puisim: “Pēterīt, tu jau viĦu redzēji, saki - vai ir smuks?”
“Na, tavs Janka, lai gan tu viĦu lieli par smuku, var iet bekot,” puisis atcirta. “Bet skaties pati, tur
viĦš nāk!” puisis klusāk piebilda.
Meitene aiz kauna nezināja, kur skriet, tik aizbēga citam aiz muguras, jo viĦa noskārta, ka nācējs ir
dzirdējis vaicājumu.
Jānis sasveicinājās ar visiem mājniekiem, iepazinās ar visiem, jo pamazām visi mājas Ĝaudis saplūda
pagalmā. Arī vecais Birznieks nedomāja par atpūtu, bet jaucās jautrā pūlī. Velti saimniece raustīja vienu
otru pie piedurknes, aicinādama pusdienā, neviens viĦas nedzirdēja.
 Jānim bija liels prieks par Ĝaužu vientiesību, kuri juku jukām dēvēja te par Jāni, te par jaunkungu,
lielkungu, te sauca par “jūs”, te atkal par “tu”. Vēlāk pienā aizkavējusies kalpa sieva, kas meitas gados
dienējusi muižā un smalki zināja, kas pienākas.
“Nezin vai tik nebūtu par maz, ka jūs godinām par lielkungu, bet to es gan zinu smalki, kas pienākas,
velti ja nenodzīvoju piecus gadus muižā par “kambarjumpravu”.” To teikusi, viĦa veicīgi nobučoja tam
roku. Kad Jāni sāka rāties, tad visiem bija lielie smiekli. Vecais Anna tēvs vēl piebilda: “Kungs jau nu tu
esi, un kunga gods jāsaĦem, bet kur mēs, muĜėa galvas, pavisam piemirsuši, kas mums jādara.”
Kalpa sieva jutās lepna un vēl vienam otram zvanīja ausīs: “Par velti vis es nedienēju muižā, es
smalki zinu, kas pienākas!”
Te viens kalps paraustīja savu cepuri no vienas auss uz otras, sāka runāt: “Tiesa kas tiesa...
jaunskungs! Mēs, no aršanas nākdami, jau pārrunājām, kā lai nu jūs godinām, vai par jaunkungu vai
lielkungu, vai kā citādi, mēs jau nezinām.”
Kad Jānis sāka pilnā balsī smieties, tad tas pats vēl bailīgi piebilda:
“NeĦemiet vien Ĝaunā, bet mēs patiesi nezinām, kā lai jūs saucam! Es sacīju, ka sauksim jūs par
jaunkungu, Kārlis teic, ka jāgodinot par lielkungu, Tenis atkal nezin kā, par prapisieri, vai! Agrāk mēs jūs
saucām par mācītāju, bet nu jau šo amatu esot atmetuši. Sakāt nu paši, mēs velti galvas lauzām, bet
nezinām, kas der, kas neder.”
“Tiesa, tiesa, vecais draugs, mācītāja vārdu es vairs nepelnu; kas mani par lielkungu lamās, tas nav
mans draugs, citādi sauciet mani, kā gribat. Katrs vārds man mīĜš, kas nāk iz sirds, bet šinīs mājās es
esmu un palikšu Birznieku Jānis, tas mans vārds.”
Puisis tik papurināja galvu. “Nē, nē, jūs par Birznieku Jāni saukt - tas mums neklājas. Ka jau nu
lielkunga vārdu negribat, tad jāsauc vien būs par jaunkungu, kā jau es sacīju.”
“Jānīt, ej nu projām, azaids pagalam atdzisīs. Kamēr jau tu te būsi, tikmēr es viĦus pie pusdienas
galda nedabūšu,” māte čukstēja viĦam ausī.
“Ejiet nu, ejiet visi azaidā, māte jau mani bar, ka es nokavēšot jums visu dienvidu. Rīt, tad
izrunāsimies,” Jānis vēl iebilda, iedams ar AnniĦu dārzā.
ěaudis nu klīda istabā, savā starpā spriezdami: “Vai tu tad ir gan vērts skoloties! Cik prātīgi viĦš
runā un nav nemaz lepns!”
“Vai tu redzēji, cik lielas skastes mēs iebliesām no ormaĦa ratiem istabā? Tās esot pilnas grāmatu.
Mācies tu mācīšanos!”
“Es jau taptu durns, ja man tās tik cauri jāizšėirsta, kur to visu savā dumjā galvā sabāzt!”
Noguris no ceĜojuma, Jānis nogulēja krietnu dienvidu. Kad viĦš pamodās, māja jau bija tukša, katrs
atkal savā darbā. ViĦš nebija dzirdējis, ka rūpīgā māte tam gultas bija salikusi uz krēsla citas drēbes, jo
viĦas acis to nepanesa, ka valkāja darbdienās tik smalkas drēbes, kādas dēlam bija mugurā. Jānis uzvilka
savas vecās drēbes; kuras gan bija pavisam šauras, bet piedienēja vēl gluži labi.
Basām kājām viĦš devās laukā, cik tas bija tīkami - pēc ilgiem laikiem atkal pastaigāties pa mīksto
zālīti, silto smilti. Gan atradinātās kājas sūrstēja, stiprāk uzminot akmentiĦam vai sakaltušam zariĦam, bet
Jānis tik par to smējās. ViĦš izstaigājās pa dārziem un devās pāri pĜavai bērzu birzi. Katra vietiĦa, katra
lietiĦa viĦam atgādināja pagājušos laikus, bet tomēr viss bija tik pazīstams mīĜš, it kā viĦš pat vakar un
aizvakar te vēl būtu staigājis.
Saulgozī birzmalā viĦš atgāzās bālajā vilkakūlā, caur kuru vēl nepaspēja cauri spiesties jaunais
zaĜums, un nodevās sapĦiem. Gadi, kurus viĦš bijis trūkumā un raizēs pavadījis, viĦam izlikās esot tik
sapĦu murgi.
“Es - filoloăijas kandidāts, es? Še garšĜauku zālītē, kājām, kreklājā, kas tas par filoloăijas kandidātu?
Tīri nieki, Birznieku Jānis bijis, Birznieku Jānis paliek, vairāk nekas!”
ViĦš sašvankoja kājas, kā zēna gados mēdza darīt, un ar vienu sviedienu kājās. Pa ežām un atmatām
viĦš lingu lingām uz arājiem, kuri steidzās līdz launagam apart apsēto miežu tīrumu, lai tad vēl šovakar
viĦu pagūtu noecēt.
“Pats darbs radina zemkopi pacietībā, vagu pie vadziĦas arot, nepiekust, neapnikt un tad gaidīt līdz
pašam rudenim ar rūpēm un bailēm, vai tik izlietie sviedri nesīs augĜus,” viĦš prātoja, iedams uz arājiem,
un pašam viĦam iegribējās izmēăināt, vai viĦam vēl ir pacietība pie šī vienmuĜīgā darba.
 Tēvs labprāt uzticēja viĦam balstu, pats atsēzdamies ežmalā un uzkūpinādams pīpi. “Tēt, nu tu vari
droši iet uz mājām. Es gribu nopelnīt to godu, ka pēdējo sēklu šogad es iearu.”
Tēvam cits neatlikās kā tik paĜaut Jānim vaĜu. ViĦam tīri kā iežēlojās, ka Ĝāvis vienīgajam dēlam
skoloties! Vai tad nebūtu jauki, kad viĦi katru dienu no rīta līdz vakaram būtu kopā pie darba - tīrumā,
pĜavā un piedarbā.
“Nē, nē! ViĦš savu laimi ir atradis grāmatās, un to viĦš ir pelnījis,” - tā vecais Birznieks nodomāja,
staigādams pa saviem laukiem un apskatīdams sēju, bet aizvien pa brīžam atgriezdamies atpakaĜ, lai
noskatītos arājos.
Pāra stundas pagāja, tad sējums bija aparis. Jānis pie sevis noprātoja, ka viĦš bez apnikas varētu art
cauru dienu un nemaz nepiekustu pie vienmuĜīgā darba. Beidzamā vaga bija izdzīta, aizaras uzartas, un,
cepures vicinot, arāji uzkliedza skaĜu “urā!”, lai kaimiĦiem paziĦotu, ka viĦi sēju beiguši.
Saulīte bija vēl labi gabaliĦā, kad visi šīs nedējas lauka darbi bija godam padarīti. ěaudis čakli
apkopa mājas darbus, noslaucīja pagalmu, gatves, lai laikus tiktu pirtī un tad pie dusas, kā jau laucinieki
paraduši.
Birzniekos visi dusēja maigu miegu, tik Jānis viens sēdēja uz klēts sliekšĦa. Šur tur kaimiĦos
atskanēja vijoĜu un citu spēju skaĦas un uztrauca Jāni no laimīgām domām. ViĦš iesteidzās klētiĦā un
aizvēra durvis. ViĦš atmetās gultā un centās aizmirst, ko nozīmē šādas sestdienas. vakara čīgas un spēles.
ViĦš vēlējās palikt savas tautiĦas vidū, vest viĦu uz gaismas ceĜiem, glītot, skaidrot, cik viĦa spēkā stāv,
bet liktenis viĦu spieda doties tālajā Sibīrijā un tur atkalpot valdības pabalsta gadus. Domas pārgāja
sapĦos un krēslojās kā murgu tēli viĦa smadzenēs.
Saulītes pirmie stari patlaban spiedās caur šėirbainajām durvīm klētiĦā, kad arī Jānis jau bija
nomodā. Birzniekos visas malas bija dzīvības pilnas. Puiši vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja
vien. Meitas gāja jokodamās un smiedamās govis slaukt un dzīt viĦas ganos. Arī māte un mazā AnniĦa
jau bija kājās, viĦš skaidri sadzirdēja agrajā rītā viĦu valodas.
“MammiĦ, man šorīt nemaz negribas iet ganos!” AnniĦa raudulīgā balsī žēlojās.
“Aun vien kājiĦas, manu cālīt! Gan nu es arī šorīt paganītos govis tavā vietā kā dažu labu svētdienu,
bet man nav vaĜas. Jānītis tagad mājās, celsies augšām, jāgādā kas labāks brokastīm. Gan nu citus rītus tu
pagulēsies, tad man būs vaĜa un es iešu tavā vietā lopus paganīties,” māte viĦu mierināja.
“Miegs jau man nemaz nenāk, bet kā lai es visu rītu viena pati nīkstu ganos, un jūs visi, tu un tēvs,
un Jānītis, dzīvosiet mājās, bet es visu dienu viĦa neredzēšu.”
Jau Jānis gribēja lēkt no gultas un piesolīties māsiĦai par otru ganu, te viĦš izdzirdēja kalpa sievas
balsi: “Lūk, lūk jau mazais ganiĦš kājas aun! Ej nu vien šorīt pagulies, AnniĦ, tev jau arī gribas ar brālīti
parunāties, es iešu šorīt tavā vietā ganos. Es savam vīram jau pabrokastis saliku galdā, vēlāku viĦš iešot
uz baznīcu, vajagot tabakas, lai, sapirkties, tad jau man visu rīta pusi ir vaĜa.”
Visu noklausoties, Jānis jutās dziji sirdī aizgrābts. Vienkārši ĜautiĦi, ir vienkāršas viĦu domas, bet
viss tas norādīja, ka viĦš nav vis svešs, atstāts pasaulē, bet no daudziem top mīlēts. ViĦš jutās skubināts
un apĦēmās sirdī būt šīs mīlestības cienīgs.

XIV
Svētdiena pagāja gan nopietnās, gan jautrās sarunās. Jānim bija plaši jo plaši jāizstāsta sava dzīve un
pūles šinīs četros gados. Nu vecāki paši dzirdēja, ko viĦi sen iz dēla vēstulēm bija nojēguši, ka Jānis
viĦiem īsto pašu ir slēpis, lai vecāki varētu turēt dzimtkungam solījumu un netaptu kārdināti lauzt doto
vārdu, dēlam slepeni palīdzot.
“Ka tu mūs vilsto, to mēs ar tēvu gan noskārtām, bet tu katrā vēstulē mums kodināt piekodināji, lai
nerūpējoties par tevi, tev esot viss pilnībā, nekā netrūkstot. Jau, trūkumu ciezdams, aizietu bojā, saki - kā
lai mēs dievam par tevi atbildētu?” māte viĦam pārmeta.
 “Redzi, mammiĦ, cik niecīgs cilvēks ir, viĦš bez meliem nevar iztikt, lai tik varētu palikt pie
patiesības un godam turēt doto vārdu, jo es skaidri zinu, ka nauda manu no mājām aumaĜām, ja tik es
jums sacītu, ka ciešu trūkumu, lai arī jums pašiem caur to būtu no mājas jāizput.”
Pastāstīja Jānis ir tēvam, mātei, ka viĦš sev izraudzījies līgaviĦu.
“Grausteniešu seno skolotāju LapiĦu, kas nu to nepazīst,” tēvs priecīgi iesaucās. “Sagājām jau abi
vēl divas ziemas draudzes skolā kopā. Vēlāk viĦš uzmācījās pie draudzes mācītāja un tika par
skolmeistaru. Sākumā gāja pa mājām apkārt, bērnus mācīdams, bet, kad Grausteniešos uzcēla pagasta
skolu, tad viĦu tur ielika par skolmeistaru. Krietns viĦš bija cilvēks, nodzīvoja tur kādus desmit gadus, bet
tad sanīdās ar mācītāju, un tas ar dzimtkunga palīdzību ēda un izēda viĦu iz vietas.”
“Jānīti, tu dzīvosi pats ar savu sievu, ne mēs, tāpēc mēs tavai izvēlei nekad, nekad nepretosimies. Tu
esi liels cilvēks, daudz mācījies, daudz zini, kur nu mēs, vecie, vairs tevi lai mācām,” arī māte piebilda.
“Savu vedeklu es mīlēšu kā savu bērnu, ja tik viĦa nebūs par daudz lepna un neizsmies mūs, vecus
Ĝaudis.”
Saruna griezās uz veco dzimtkungu, un tēvs stāstīja: “Agrāk nu gan viĦš man bija labs kungs, bet,
kamēr jau ar tevi sanīdās, nu ir tāds auksts un lepns, izdara tik darīšanas, bet lieka, mīĜa vārda jau no viĦa
nedzirdu, ja kādreiz man pie viĦa jānoiet nomas maksāt vai arī citās darīšanās.
Senāk jau izrunāties vien nevarējām par tevi, par viĦa dēliem, bet nu viss tas beigts. Aizpērn mani
Ĝaudis sameloja, ka es tev zagšus sūtot naudu un pavalgu, tad jau man skarbi uzbrēca: “Vai tas esot tiesa?”
Man arī tā sirds apskrējās, ka viĦš mani par velti bar, un es īsi atbildēju, ka dzimtkungs pats zina, ka vārda
vēl neesmu lauzis un arī nelauzīšu, lai arīdzan esmu tikai zemnieks. Sacīju arī, ka viĦš labi pazīst manu
Jāni un zina, ka mans dēls slepeni sūtītus pabalstus nepieĦemtu. No tā laika viĦš par tevi nav iebildis vairs
ne vārdiĦa.
Nu jau arī mums ir zināms, ka uz Jēkaba dienu mums uzsacīs nomas līgumus un nākošā pavasarī būs
jāiepērkas par dzimtu. Mēs gan ar māti bēdājamies, ka tik neuzliek vien mums lielu izpirkšanās naudu, jo
Birzniekiem ir plašas robežas. Esam nu gan pēdējos gados, kamēr tu no mums nekā neprasīji, ietaupījuši
mazu krājumiĦu, dos dievs varbūt šoruden labu gadu, ja tad vēl nepietiks, tad būs vai mājas jāiznomā
otram un jāpārdod zirgi, lopi un visa iedzīve, bet tēvu tēvu mājas nu gan gribam visādā ziĦā iegūt par
dzimtu. Nāks labāki gadi, gan tad atkal atdzīvosimies.”
“Nē, tēt, savas dzīves tu neizputini, jo bezdarbība būtu tava nāve. Ja Jurăos tev iemaksas naudas
trūks, tad es to sagādāšu. Pirmajā gadā mana alga ir 800 rubĜi, gribu vēl liečis pelnīties un tā droši lielo
pusi ceru tev pataupīt, jo esmu radis pietikt ar mazumu.”
Vecāki tik nobrīnījās par lielo algu un nopriecājās par dēla labo sirdi, bet māte piebilda: “Un viens
pats cilvēks tik lielu naudu var nopelnīt, tas ir gan brīnums!”
“Tev nu arī visādā ziĦā jānoiet uz dzimtkungu, jo viĦš mums arī ir daudz laba darījis; tev ir
jāpierāda, ka nav vis piepildījies viĦa nievājošais pareăojums, kas mums un tev dienām un naktīm sirdi
kremta, bet ka tu esi vīrišėi cīnījies un pārnācis kā uzvarētājs,” tēvs ar lepnumu runāja.
“Tiesa, tēvs, tas ir mans pienākums. Rīt pat abi divi noiesim pie dzimtkunga, pirms vēstis
neizpaužas, ka esmu pārnācis no augstskolas,” dēls atbildēja.
“Nē, Jāni, kopā iet mēs nevaram, jo mums katram ir savas durvis,” tēvs smējās.
“Iesim tik caur rovi rakstāmistabā, es tev iešu līdza kā Birznieku Jānis,” - tā dēls jokojās pretī.
“Nē, nē! Tu esi juties dzimtkunga namā kā savās mājās, staigājis kā jau kungs pa lielajām durvīm,
tagad pirmo reizi tev jāiet ierastais ceĜš paceltu galvu, lai visi nojēdz, ko tu esi sasniedzis un kas tu esi.
Vēlāk manis dēĜ dari, kā zini, tikai šoreiz dzimtkungam būs skaidri atzīt, ka viĦš ir tevī alojies un viĦa
pareăojums nav vis piepildījies.”
Otru dienu Birznieku Jānis uzposās savā labākajā uzvalkā un devās kājām uz Cirstenes dzimtkungu.
Muiža un glītais meža dārzs sacēla viĦam daudz mīĜu atmiĦu, jo šinī namā viĦš bija nodzīvojis veselu
gadu par mājskolotāju, bez tam vēl tur pavadījis daudz jautras brīvdienas. Glīta istabas meita atvēra
viĦam durvis un, šėelmīgi smīnēdama, palīdzēja uzkārt viĦa virssvārkus brieža ragā. Birzniekam viĦas
sejiĦa izlikās būt pazīstama, bet viĦš atcerējās, kur viĦu redzējis. ViĦš iedeva meitenei savu vizītkarti un
lūdza viĦu nodot dzimtkungam. Vēlīgā meitene viĦu ieveda priekšistabā, lūdza viĦu uzgaidīt un pati tad
pazuda citās istabās.
 Pēc laba brītiĦa ieradās atkal istabas meita un lūdza viĦu dzimtkunga kabinetā, pats kungs arī drīz
nākšot. Vecais dzimtkungs atradās savā guĜamistabā, ăērbies Īsos svārkos, ar garstilbainiem
siltumzābakiem kājās, jo vairāk gadu niknas kaulu sāpes mocīja viĦu ik pavasarus. Gan sāpes jau mitējās,
bet vēl bija jāsargājas Ĝoti no aukstuma un caurvelkoša vēja. Salīcis viĦš sēdēja atzveltnē, turēdams
pirkstu galos karti.
“Hm, Jānis Birznieks, gan tas pats zēns, kas izjauca visus manus nodomus. Es viĦu gribēju izskolot
par mācītāja un tad ielikt viĦu kādā draudzē, kur man vairāk muižu, tur viĦš būtu noderīgs, bet šis
pārgalvīgais zēns izputināja manus nodomus.
Nu jau laikam atnācis lūgties pabalsta, bet ar suĦiem es viĦu izdzīšu iz muižas, jo reizi viĦš ir
atstūmis manu palīdzību un iedrošinājies man pretoties!
Nē, nē, papriekšu es gribu viĦu pazemot un krietni izsunīt, tik tad lai viĦu met pa durvju durvīm
laukā!”
Tad tikai vēl dzimtkungs gaidošai meitenei lika vest Birznieku savā kabinetā un pasacīt, ka viĦš drīz
iešot.
Te viĦš vēlreiz uzmeta acis kartij un ievēroja sīkāko rakstu. ViĦš saėēra brilles un lasīja: “filoloăijas
kandidāts”.
Dusmīgi viĦš nospēra karti zemē.
“Tad tiešām viĦš ir izkūlies augstskolai cauri un vēl par spīti manām dusmām. Jā, tādiem ir sīksta
daba, un šis pats Birznieks ir viens no īstajiem. Daudz es mantotu, ja man būtu izdevies viĦu saistīt pie
sava nama.”
Dzimtkungs nu atjēdza, ka Birznieks ir trūkumiem par spīti tomēr sasniedzis cienītu stāvokli sadzīvē
un ka ar viĦu ir jāapietas kā ar izglītotu cilvēku, ja pats viĦš sevis negrib izrādīt par rupju un nemācītu.
ViĦš nogrima sāpīgās domās.
ViĦa jaunākais brālis, viĦa acuraugs un mīlulis, par kuru viĦš gādāja kā par savu dēlu, bija švītīgs un
veicīgs zēns. Tas pabeidza spoži vidējās skolas, bet, par nelaimi, iemīlējās zemnieku meitenē, bārenītē,
kuru vecākais brālis bija izrāvis no Ĝauniem apstākĜiem un nodevis savām meitām par rotaĜu biedreni, viĦu
skolodams un izglītodams. Šī zemnieku meitene atsvešināja viĦa brāĜa sirdi.
Drošsirdīgais jauneklis nepadevās ne brāĜa lūgumam, ne bargumam, bet kādās medībās Ħēma mīĜāk
nelabu galu nekā atsacīties no iemīĜotās meitenes - zemnieces.
Gan visi daudzināja un atzina, ka jaunais dzimtkungs nelaimīgi kritis un nejauši nošāvies, bet brāĜa
sirds skaidri juta, ka tas ir tīšs darbs. Vai viĦam nu nebija iemesla tos nīdēt, kas laupījuši viĦam mīĜo
brāli?
Tomēr viĦš aizmirsa veco naidu, viĦam iepatikās žirgtais Birznieka dēls, un viĦš skoloja to. Viss
vedās labi. Birznieks pabeidza ăimnāziju un sabija gadu viĦa namā par mājskolotāju. Saviem abiem
jaunākiem dēliem no otras sievas viĦš turēja mājskolotājus, lai savus bērnus, cik ilgi maz vien varētu,
paturētu zem tēva acīm un izsargātu no lielkundziskām palaidnībām. Sekmes bija teicamas, sevišėi zem
Birznieka vadības. Vecākais dēls dabūja ăimnāzijas gatavības liecību, jaunākais iestājās pēdējā klasē.
Pirmais augstskolas gads arī notecēja teicami, kamēr vēl vecākais dēls bijis Birznieka draugs un biedrs,
bet, kad Birznieki saslējās pret dzimtkungu, tad tas cieši aizliedza dēliem saieties ar Birznieku, un dēliem
tas bija pa prātam, jo viĦi pa tam bija atraduši citus biedrus kas viĦus vadīja tos jaukos, platos ceĜos, no
lauriem Birznieks viĦus līdz šim bija atturējis. Dēli padevās lielkundziskai dzīvei, un drīz vien citas mājas
viĦi pazina daudz labāk pat nakti nekā augstskolu dienā. Tēvs tik naudas vien nevarēja tiem diezgan
piesūtīt, jo dēli bija pamazām uzaudzinājuši lielu, nepieēdināmu pūėi, kuru citi nosauc par kaislību uz
izdzīvi un spēli...
Tēvam nebija žēl naudas, tās mantas viĦam netrūka, bet viĦam bija žēl dēlu, jo viĦš labi zināja, kādu
ceĜu aizripoja šie spožie naudas gabali. Sāka viĦš rāt, bārt, bet panākums bija tik tas, ka dēli no viĦa
atsvešinājās. Un ar žēlumu viĦam bija jāatzīst, ka viĦam nebija tiesības rāt un mācīt dēlus: savā jaunībā
viĦš bija darījis tāpat un vēl trakāk. Un nu viĦš redzēja savus netikumus uzziedam dēlos, savu jaunību
atspoguĜojamies dēlu dzīvē un, ja viĦš gribēja būt taisns, apspriežot dēlu dzīvi, izšėērdību, palaidnību, tad
viĦam bija jāsaka: tēvs un tēvs!
Ir cerība, ka tēvu viĦi vēl pārspēs!
 Tas bija grauzējs - tārps viĦa sirdī, kas nemeta miera ne dienu, ne nakti, bet urba un urba vienmēr.
Būtu Birznieks palicis viĦam uzticams, kas zina, viĦa vadībā dēli nebūtu iestiguši netikumu purvā, bet
Birznieks caur savu spītību bija sagādājis viĦam rūgtas dienas, jā, viĦš bija viĦa nelaimes cēlons...
Birznieks bija piekusis, sēdēdams viens pats kabinetā un gaidīdams dzimtkunga. Ka glaudi un paijas
viĦu te negaida, to viĦš zināja, bet, ka nicinoši viĦam te liek gaidīt, tas arī bija grūti panesams. Uzbudināts
viĦš pacēlās, lai dotos projām, kad izdzirda sānistabā ātrus soĜus un kluăa klaudžus. ViĦš nostājās istabas
vidū un zibošām acīm lūkojās uz durvīm, kurās nākamā acumirkli parādījās dzimtkungs, atbalstījies uz
spieėa.
Birznieks viegli palocījās, un dzimtkungs, paspēris istabā pāra soĜus, atslīga atzveltnē. Tur tas
stāvēja, kuru viĦš nāca sunīt: cēlu stāvu, pabālu seju, uzbudinājumā mirdzošām acīm. Negribot vecajam
vīram gāja jausma caur dvēseli: kaut šis staltais vīrs drošo skatu būtu mans dēls!
Nē, vecais dzimtkungs gan varēja būt domās netaisns, bet šo naidu vārdiem vai darbiem izrādīt pret
to vīru, kas tagad stāvēja ar viĦu aci pret aci, nē, tā nevarēja darīt vecais dzimtkungs.
“Lūdzu, piesēdieties un atvainojiet mani, vecu vīru, kas jums bija brīdis jāgaida. Es esmu vecs,
nevarīgs, kaulu sāpes mani nikni moca.”
Birzniekam bija žēl vecā vīra. ViĦš pastūma savu krēslu tuvāk, satvēra viĦa roku un sirsnīgiem
vārdiem pateicās dzimtkungam par palīdzību un vadību uz tā ceĜa, kura gala mērėi viĦš nu sasniedzis.
Brīnīdamies vecais dzimtkungs klausījās un nevarēja atturēties nejautājis:
“Brīnišėīgais cilvēks, man jūs pateicaties, man, lai gan es jums atrāvu palīdzību un piespiedu arī jūsu
tēvu atsacīties no jums!”
“Par to es sevišėi jums pateicos, jo, kas zina, vai caur bagātību un vieglu dzīvi es nebūtu aizgājis
bojā, bet caur trūkumu es mācījos savus spēkus pazīt, izlietot un viĦiem uzticēties.”
Šie vārdi atgādināja dzimtkungam viĦa dēlus, un neapzinīgā naidā viĦam acis uzliesmoja. Vēl pāra
vārdus pieklājības dēĜ viĦš jautāja Birzniekam par viĦa nākotni, tad nevarīgi pacēlās, dodams tā šim zīmi,
lai jel beidz nepatīkamais ciemiĦš savu apmeklējumu.
BrītiĦu viĦi stāvēja aci pret aci, tad Birznieks palocījās un devās pa durvīm laukā. Lēniem soĜiem
viĦš gāja pa lievenēm zemē, pavadīts no smaidošās meitenes.
Dzimtkungs soĜoja klibodams nemierīgi pa istabu. ViĦš nīda šo jauno cilvēku, bet neapzinājās
diezgan svarīga iemesla, kamdēĜ īsti šis zemnieka dēls nīstams. Vēl kodīgāk naids sūrstēja sirdī, kad
neapzinīga jausma šāvās caur dvēseli: “Laimīgs tēvs, kam tāds dēls!”
Vai Cirstenes dzimtkungs neatjēdz sava neapzinīgā naida?
Viena tauta dodas drasēdama kalnup saulei un gaišai nākotnei pretī, nesdama cīĦas karogu ar
uzrakstu: “Per aspera ad astra”; otra tauta turēdamās virzās no kalna lejup; viĦas sēru karoga krokās
slēpjas uzraksts: “Morituri”.
Lēnām soĜoja Birznieks pa gatvi uz lielceĜu, ceĜā aizmirsdams pat atskatīties uz to namu, kura durvis
viĦš savu mūžu vairs nevirinās...
***
Brīvdienas Jānis nodzīvoja tēva mājās gan savā vaĜā, gan prieka dēĜ tēvam brīžam palīdzēdams pĜavā
un tīrumā. Ar mājniekiem viĦš bija iedraudzējies, ka tie vairs no viĦa ne bijās, ne slapstījās, bet uzticēja
viĦam savus priekus un bēdas, turēdami viĦu par sev līdzīgu. Arī ar tuvējiem kaimiĦiem viĦš iepazinās.
Gan dažu rūgtumu viĦš izbaudīja, kas jābauda katram izglītotākajam, kas dzīvē nododas ar mazāk mācīto,
tumšāko brāli. Līdzko mazāk izglītotais brālis mana, ka lielais brālis viĦu vis nenicina, nenievā, tad
mazais drīz aizmirst bailes no lielā brāĜa, bet daudzi arī diemžēl godbijību. Nu mazā cenšanās vairs nav
pieturēties pie vecākā un tam līdzi pacelties gara gaismā, bet viĦa censība ir novilkt lielo brāli sev līdzi
zemē. Un dažs nekaunīgāks pat ar to vēl lielās un lepojas, rādīdams izglītotākajam savu gara nabadzību
un kailumu, pats par sevi zobodamies. Tur vajag dieva dotas pacietības, lai panestu šo rupjumu, lai viĦi
neapniktu, neriebtos, šie mazie brāĜi, kas kaili un netīri skraida apkārt, kamēr vecākais brālis un māsa jau
ir tērpušies goda drēbēs.
Šī ir tā klints, pie kuras sašėist dažs labs cerības pilns kuăis, kas dodas pilnām burām dzīves jūrā,
nesdams tautai līdz daudz košu rotu, derīgu mantu.
 Tikai reti kādam no dieva sūtītam ir lielā pacietība visu paciest līdz galam, tad sākt atjaunošanas
darbu un radīt mazu pulciĦu laimīgu cilvēku, kura katra klēpī pats skubinātājs un ceĜa rādītājs droši var
savu galvu nolikt, zinādams, ka tas, viĦam dūres ir kulē nerādīs, nezobos viĦu no muguras, nemēdīs viĦu,
kad tam acis ir ciet. Laimīgs cilvēks, kam ir lemts to sasniegt; tas ir diezgan dzīvojis priekš visiem
laikiem.
Birznieku Jānis tik sākumu no šīs patiesības sajuta, jo viĦš jau vēl bija ciemiĦš; tikai vēlāk dzīvē viĦš
izbaudīja pilnām šo patiesību. Vēl viĦš laida nepatikas pār galvu viegli aizmirsa rūgtos brīžus, bija jau
viĦš vēl jautrais, laimīgais jauneklis, kam nupat vēl dzīvē atspīd pirmās saules dienas.
JāĦa dienas vakarā pa meijām pušėotiem vārtiem iebrauca Birzniekos LapiĦu Milda ar savu tēvu.
Nosvētīja līksmi vakaru pie putošiem miestiĦa kausiem. Priecājās ĜautiĦi, viens otram rokas spiezdami,
viens otram jaunas vēstis teikdami, viens otram mīĜi acīs lūkodamies.
“Redzi nu, Jāni,” vecais LapiĦš uzrunāja svarīgi jauno Birznieku, visiem līdz ar saimi sēdot pagalmā
pie galdiem, kuros bija sakrauti JāĦa sieri, baltmaize, auksta un silta gaĜa. “Pateic nu man, ka ar varu tevi
izdzinu no pilsētas. Ne pazīt vairs nevar bālo jaunekli. Vaigi nu ir sārti brūni kā čigānam, kas dienu mūžu
nodzīvojis zaĜās pils veselīgajās telpās.”
Visi smējās par vecā jautro valodu, tik MildiĦa spieda zagšus Jānim roku. Vecie Ĝaudis palika mājās
gudri spriežam, bet jaunie steidzās uz birzi, kur aizdedzināja augstos steėos ietaisīto darvas mucu. Saradās
arī citi kaimiĦu bērni, un jautras dejas skaĦas un līgo dziesmas skanēja līdz gaismas aušanai.
To pašu vakaru arī nodzēra JāĦa un Mildas precības. Gan izgudrojās, izspriedās, kad kāzas svinēt,
vai uz ziemsvētkiem vai uz citu vasaru, bet tad vecie sāka bažīties par garo ceĜu, veltīgiem tēriĦiem,
jaunie atkal klusītiĦām par garo šėirību laiku, veltīgi pavadīto jaunību, kamēr abas puses vienbalsīgi
nosprieda, ka godības turamas drīzumā, un tad lai jaunie dodas kā salaulāti svešumā meklēt savu dzīves
laimi.
“Tad labi arī,” beidzot LapiĦš to pateica vārdos. “Savus bērnus mēs izvadīsim tālumā kā laulātus
Ĝaudis, tamdēĜ Jēkaba dienā dzersim kāzas...”
“Trīs dieniĦas šepat Birzniekos, kur mani tēvu tēvi savas godības svinējuši. Ja dievs būs žēlīgs, tad
lai arī mans dēls nodzīvo sava mūža vakaru tēvu tēvu sētiĦā un lai piedzīvo tādu pat laimi un prieku no
saviem bērniem kā mēs no viĦiem, kad mēs dusēsim saldā mierā smilšu kalniĦā,” vecais Birznieks svinīgi
piebalsoja. Ar to lieta bija norunāta.
LapiĦš ar meitu sērsa divas nedējas Birzniekos, tad viĦi brauca atpakaĜ uz pilsētu, lai MildiĦa
paspētu sakārtot un pielocīt savu pūru.
Laiks ātri aiztecēja, steidzot vasaras darbus un vīkšai godības. Jēkaba diena, vecā LapiĦa vārda
diena, drīz pienāca, un Birzniekos radi un draugi sagaidīja no rīta Birznieku JāĦa līgaviĦu, kura ar tēvu un
dažām draudzenēm tik vēl šodien ieradās Birzniekos. Gara rinda kāznieku pavadīja jauno pāri uz baznīcu
pie laulas. Vakaru līksmībā un priekā nodzīvoja kāznieki Birzniekos un vēlu nakti pavadīja dziesmām un
spēlēm jauno pāri uz dārza klētiĦu, kur viĦiem bija uztaisīta līgavas gulta. Novēlēsim viĦiem priecīgu
nākotni un neslapstīsimies lūrēdami gar klētiĦas pakšiem ziĦu kāri, kā līgavainis pirmo reizi skūpstīja
savu sirdsizredzēto. Tik to varam sacīt, ka viĦi droši skatījās viens otram acīs. ViĦiem nebija jāsvīst kauna
sviedri un jāstaigā nolaistām acīm, un jābēg smīnošie, ziĦkārīgie viesu skati kā dažiem labiem pārīšiem,
kuriem kāzu diena ir īsta moku diena. Tādiem izliekas, ka visi Ĝaudis lasa viĦu noslēpumus tiem uz pieres,
tamdēĜ tie izrādās tik vienaldzīgi pret visiem un spēlē lomu, it kā viĦi viens otrā ir iemīlējušies līdz
nesamaĦai: ne tie pasaules redz, ne dzird, tik spaida viens otram rociĦu, ka dažiem skatītājiem vai dūšu
apšėebina, bet patiesība ir tā, ka tādi ĜautiĦi viens otram jau ir stipri vienaldzīgi, mīlestības atēdušies un
jau kāzu dienā viĦi sāk liekuĜot un uzvest bēdīgo joku lugu, kuru sauc par laulību ar jaunības karstumā
izārdītiem pamatiem.
Trešā dienā jaunlaulātie devās ceĜā uz Jurjevu, pavadīti no vecā LapiĦa, kurš bija noĦēmies pavadīt
savu meitu tālajā ceĜā un pie viĦas nodzīvot vecuma dienas; nebija jau viĦam citur vietiĦas, kur galvu
nolikt.
Jurjevā viĦi ilgi neuzturējās, jo LapiĦš savu mājiĦu bija pārdevis, bet drīz devās tālajā ceĜā to vietiĦu
uzmeklēt, kur liktenis šiem ĜautiĦiem bija lēmis pēc laimes censties, kas sencim Ādamam paradīzes dārzā
esot pasprukusi.
 XV
Brīvlaiku TreimaĦu Pāvils pavadīja kādā radu dzimtā, tik brīvdienām beidzoties; viĦš uz kādām
dienām pārbrauca mācītāja muižā, lai apgādātos ar vajadzīgo naudiĦu un tad atkal dotos uz augstskolu.
Vecais Treimanis saslima, un dēlam bija jānokavē pāra nedējas no skolas laika, nogaidot, kamēr tēvs
atveseĜojas. Priecīgā garā viĦš nobrauca uz Jurjevu, lai uzsāktu sesto mācības gadu. Pilsēta viĦam izlikās
skaistāka kā pagājušo gadu, svabadāk viĦš uzelpoja, pastaigādamies pa pilsētas ielām, jo tēva mājās viĦš
bija izdzirdējis, ka Birznieku Jānis apsievojies un aizceĜojis uz Sibīriju. Šī apzina ne mazumu vien pacēla
viĦa jūtas, jo Birznieks bija vienīgais cilvēks pilsētā, kura seja tam nepatika, kuru viĦš it kā baidījās
sastapt. ViĦš nu jutās brīvs un laimīgs: nebija vairs pilsētas mūros tā cilvēka, kas viĦam teica skaidru
patiesību acīs un ko viĦš tamdēĜ bijās un turēja par savu naidnieku.
Biedri viĦu saĦēma gavilēm, un pirmās dienas jautri aiztecēja pie putošiem kausiem, stāstot brīvlaikā
piedzīvotos brīnumstāstus. Dažam labam neatlikās nemaz vairs laika nostaigāt uz augstskolu, saulīte
vienādi viĦus pārsteidza jautrā sabiedrībā. To starpā arī atradās Pāvils, lai gan, uz augstskolu braucot, viĦš
bija nodomājis šinī gadā beigt savas mācības - bija jau tik jānoliek pāra niecīgi eksāmeni, cits viss godam
piecos gados bija padarīts.
Ar pagājušo pusgadu izstājās iz augstskolas viĦu sabiedrības vecākais, un Pāvils tika ievēlēts šinī
goda amatā, kuru ilgāku laiku ieĦēma tikai augstskolnieki no īstām muižnieku dzimtām. Šis apstāklis
lieliski pacēla Pāvila pašapziĦu. ViĦš sarīkoja lielas dzīres ar viesībām, un katra izglītota pilsētas jaunava
stāstīja viena otrai, ka skaistais Zauls nu esot sabiedrības seniors.
Kādu novakaru Pāvils ar saviem tuvākajiem draugiem padzīrojās Krūma viesnīcas dārzā. ViĦu starpā
arī bija mums pazīstamais Mučele. Maz viĦš bija pārvērties, tikai tauku zods bija pieĦēmies un actiĦas
tapušas vēl šaurākas, kuras tagad viĦš paslēpa aiz maziem lodziĦiem zelta kalumos. Mučele pats
apgalvoja, ka viĦš redzot jo smalki, jo šaurāk viĦš acis aizvelkot; ja viĦš lūkojoties caur mazu, mazu
spraudziĦu, tad viĦš katru slimību redzot “līdz pašai gruntei” un tad viegli ārstēt. Varam arī iebilst, ka
Mučeles īstais vārds bija Dornis un viĦa tēvs, arī ārsts, caur lieliskiem pūliĦiem kādā zinātniskā iestādē
bija atradis jaunu, vēl nepazītu bacili, kura tuvāko aprakstu biezā rakstā viĦš dāvināja kādam augstam
kungam un tā iemantoja no daudziem niecināto, bet no vēl vairākiem kāroto vārdiĦu trim burtiem paluma
iekšā. Arī jaunais Dornis nekad nepiemirsa šī mazā vārdiĦa uzrakstīt sava vārda priekšā. To zināja arī
viĦa biedri, un viens zobgalīgi jautāja: “Nu, Mučel, vai tavs paps būs atkal atradis kādu jaunu bacili, lai
izbiedētu visu zinātnisko pasauli?”
“Vēl ne, bet es ticu, ka drīzumā viĦš ko lielisku atradis, lai caur jauno atradumu arī savu dēlu darītu
nemirstīgu.”
“Nu, cik vārdu šinīs brīvdienās ar papu izrunājies?”
“Tikai knapi divus. Kad pārbraucu mājās, tad otru dienu satikāmies pie azaida.
“Vai beidzi?” viĦš ievaicājās, ieraudzīdams, ka arī es mājās. “Vēl paies kāds gadiĦš,” es atbildēju.
ViĦš tikai papurināja galvu, zināms, man piekrizdams, un tūliĦ atkal devās pie saviem pētījumiem. Kad,
šurp braucot, šėīrāmies, tad viĦam tik knapi bija laiks iespiest man saujā man vajadzīgo sīko naudu, - no
sarunas jau i nedomā. Ka tevi septiĦi seski, es saku, tāds paps lai aug uz akmeĦa!”
Biedri tam piebalsoja un dzēra uz krietnu papu veselību.
“Zaul, vai pazīsti jau šī pusgada pilsētas skaistuli?” kāds iejautājās.
Kā izrādījās, tad Pāvils vēl viĦas nepazina. Nu Ħēmās cits caur citu viĦu iztēlot spilgtākām krāsām,
kam tik bija gadījusies laime skaistuli redzēt.
“Kā tad sauc šo brīnumputnu?” Pāvils jautāja.
Neviens nezināja atbildēt. Visi viĦu bija redzējuši pastaigājamies kopā ar otru jaunavu, kura esot vai
nu viĦas biedrene, vai arī kalpone. Daži arī bija novērojuši, ka viĦa iegriežoties jaunā palkavnieka namā,
kurš nupat brīvdienās pārcelts no Pēterpils uz Jurjevu.
Dornis tik smīnēja, atgriezies solā.
“Mučel, tu ko zini, sper tik laukā!” draugi viĦam uzmācās, pazīdami viĦa vaibstus.
 “Ka tevi septiĦi seski!” Mučele nospĜāvās. “Par spīti visam savam resnumam es esmu vairāk izpētījis
nekā jūs visi, smildzeĦi, kopā. Klausieties un škuriniet ausis: skaistuli sauc Marju, viĦa ir poĜa,
palkavnieka VeĜskija miesīga meita: Marjas pavadone ir viĦas biedrene un istabas meita.”
“Marja, dzejisks vārds!” Pāvils iebilda. “ViĦa jau laikam katoliete?”
“Nav katoliete,” Dornis paskaidroja. “ViĦa ir dzimusi VeĜskijam pirmā laulībā ar kādu luterāĦu
garīdznieka meitu, kura meitu kristījusi un uzaudzinājusi savā ticībā. Gadus desmit atpakaĜ VeĜskijam
pirmā sieva mirusi, un nu viĦš esot precējies ar kādu savas tautas kundzi. Pamāte neliekoties par pameitu
ne zinoties, un katra ejot savas tekas.”
“Gods Mučelem par jaunajām ziĦām. Lai uzdzeram viĦam un daiĜajai Marjai!” biedri uzsauca,
saskandinādami glāzes.
“Ja gribat viĦu redzēt, tad tik pēc pusdienas noejiet KatriĦas dārzā, tur viĦa mēdz bieži nostaigāt. Tik
neapsviliniet spārnus, poliete nav mūsējo skuėis!” Dornis vēl biedināja un izlīgoja laukā.
“Nu, Zaul-brāl, tur tev jauns lauks - uzvarēt šo cietoksni,” kāds biedrs zobojās.
“To es arī no jums izlūdzos: šo darbu, biedri, uzticiet man! Uz labu veiksmi, sveiki, biedri!” Pāvils
saskandināja ar biedriem glāzes un uzdziedāja:
“Lai uzdzeram, lai uzdzeram,
Diezin vai ilgi dzīvojam!”
Otru dienu Pāvils jau laikus bija meža dārzā un sēdēja Dorna apzīmētā vietā ar avīzi rokā it kā
lasīdams, bet viĦš garlaikojās uz nebēdu un “lūrēja” pāri laikrakstam, vai jel reiz nenāks gaidītā skaistule.
“Pie sarkana saulessarga tu viĦu pazīsi!” kāds biedrs, kas polieti jau bija redzējis, viĦu pusceĜā
pavadot, bija iečukstējis tam ausīs.
Nāca raibi, melni un visādi saulessargi, bet sarkanā nejuta. Beidzot, beidzot sengaidītā parādījās
dārzā un gāja viĦam it tuvu garām. Pāvilam bija jāapbrīno polietes burvīgais skaistums. Cēlais stāvs
noderētu tēlniekam par paraugu. Melnās uzacis cēla gaismā pieres baltumu, un biezās acu spalviĦas slēpa
tumšās, kaislās acis. Tik vienu skatu mantoja Pāvils, bet šis skats iededzināja jau tā iedomu kaislībā
uzbudināto sirdi. Pāvils bija atradis vairāk nekā cerēja un gaidīja. Bet šī daiĜā sejiĦa viĦam izlikās tīri kā
pazīstama, kā redzēta, tik velti viĦš mocīja savu atmiĦu, bet neatcerējās, kur. Galu galā viĦš nodomāja:
“ViĦa ir tā, kādu es savos sapĦos esmu iztēlojis savu veidolu, tamdēĜ viĦa man liekas būtu redzēta.”
GabaliĦu no viĦa atsēdās daiĜā Marja un tērzēja poliski ar savu biedreni. Pāvils nesaprata sarunas, bet
šis skaĦas ieviĜĦoja viĦa sirdī, un viĦš neapnika klausoties polietes valodā, kura, tik apaĜi locīdamās,
daždažādās skaĦās plūda pār viĦas lūpām. ViĦš nogrima sapĦu laimē, ka nu atradis mīlējamo būtni.
Kaislu skatu viĦš raudzījās skaistulē, kamēr ir Marja acis pacēla, un viĦu skati krustojās. Šodien viĦš
nevēlējās vairāk panākt, bet, viegli pret viĦu galvu palocīdams kā pret vecu paziĦu, viĦš gāja mājās un
metās gultā, lai aizvērtām acīm sapĦotu par daiĜo Marju.
Otrreiz ar skaistuli dārzā satiekoties, Pāvils ilgi nevilcinājās, bet izdevīgā brīdī bija viĦas sānos.
“DaiĜās jaunkundzes acis mūsu mazpilsētas meža dārzs gan laikam žēlastību atradis, ka viĦa to
pagodina ar biežu apciemojumu?”
“Gan neapzinos devusi iemesla, lai Ĝaudis ievērotu, ka arī man šī vietiĦa patīk,” Marja atbildēja un
paātrināja soĜus.
“Cienītā jaunkundze, ticiet man, ka tūkstošām jaunavas še var atrasties un jūsu skaistuma burvīgums
tomēr vērsīs visu acis uz sevis, kam vien tik daiĜuma sajēga. Piedodiet, nedusmojiet, ka tik vaĜsirdīgi
izsaku savu prāta un sirds pārliecību,” Pāvils nopietni runāja, soĜodams skaistulei līdzās.
“Mans kungs, es baidos, ka tik jums sirds nav mēles galā!” Marja zobojās.
“DaiĜā jaunkundze, jūsu vārdi mani dziĜi sāpina. Lai jūs pārliecinātu, ka es tiešām tā domāju, kā
runāju, tad atĜaujiet man žēlīgi, ka jums piebiedrojos.”
“Līdz šim vēl neesmu radusi staigāt sveša kunga pavadībā. Jūs viĜaties, mans kungs!” Marja strupi
un asi atcirta.
Pāvils nopietni sabijās, kad Marja droši zibošu skatu lūkojās viĦam acīs, gluži nosārtusi un stipri
spiezdama biedrenes roku, ka šai bija vai jāiekliedzas.
Sirsnīgu skatu un mīkstu, mīlīgu balsi Pāvils lūdzās: “Atvainojiet, daiĜā jaunkundze! Nu, es esmu tik
varen runīgs, ka gluži piemirsu izpildīt izglītota cilvēka pienākumu, bet vairāk vainīgs ir jūsu karaliskais
skats un burvīgais daiĜums, kas mani, nabadziĦu, pavisam apstulbināja. Mans vārds ir Pāvils Treimanis.”
Vairāk viĦš neizpauda, jo stāvokli jau skaistule varēja vērot no viĦa krāsām, bet, viegli palocīdamies, viĦš
sniedza savu roku, kurā Marja ielika tik pirkstu galus.
Saruna nu plūda straujāk, un Pāvils nobrīnījās par jaunkundzes attapīgo garu un atjautīgo valodu.
Kad Marja atsēdās ēnā uz sola un vedināja ir Pāvilu ieĦemt vietu viĦai līdzās, tad viĦa laimes kauss bija
pilns. It nevainīgi biedrene pacēlās, lasīdama pa ziediĦam krūmāju starpā, un Marja ar Pāvilu palika vieni
paši. Pāvils nogremdējās polietes tumšajās, kaislīgajās acīs, un viĦa mīlestība uzliesmoja gaišās liesmās.
“Divi ceĜi tur man staigājami: iegūt sev skaistuli par līgaviĦu vai arī mirt!” viĦš savā sirdī nosprieda,
un laimīgas šalkas skrēja viĦam caur kauliem. ViĦš virzījās Marjai tuvāk un tvēra pēc viĦas rociĦas, bet
dusmīgs skats atturēja viĦu izpildīt savu kāri. Marja pasauca kalponi, palocījās atvadīdamās pret Pāvilu un
soĜoja uz dārza izeju.
“Vai tik viĦa nesaskaitās?” Pāvils prātoja, sēdēdams uz sola un pagalam aizmirsdams jaunkundzes
pavadīt. “Nē, viĦa nesadusmojās, jo atvadoties viĦa man uzsmaidīja! Šī atturība, daiĜā atturība, tā mani
mūžam saistīs pie viĦas kājām. Ne pie vienas meitenes līdz šim vēl neesmu atradis šī cēlā, skaidrā sievas
vēsuma, kas spirdzina sirdi un prātu,” - tā Pāvils līksmojās, jo līdz šim viĦš bija atradis, ka lielākā daĜa
jaunkundžu jau pirmā acumirkli Ĝaujas apkampties, otrā skūpstīt un trešo tin vai ap mazo pirkstiĦu, tik
padevīgas ir tās... Un, jo stingrāka, vēsāka jaunava ir sapulcē, jo kaislīgāka tā ir vienatnē.
Vēl bieži Pāvils satikās no šīs dienas ar savu izredzēto un tik pilieniem baudīja mīlestību, bet viĦam
slāpa, briesmīgi slāpa, un sakarsētais jauneklis kāroja satvert kausu abām rokām un tad dzert mīlestības
laimi pilniem malkiem, lai tad nāktu kas nākdams. ViĦš atradās pilnīgi daiĜās Marjas valgos, kura tik
solīti pakaĜ solīša atĜāva viĦam tuvoties mīlestības pilnībai, tā uzturēdama Pāvilu pastāvīgā uzbudinājumā,
kurš ik dienas pieĦēmās.
Vienreiz uzsmaidīja viĦam laime, ka drīkstēja spiest skaistules rociĦu, otrreiz viĦš skūpstīja šo sārti
balto rociĦu līdz apnikai, vēlāk jau apkampa viĦas šmaugo viduci un nākošu dienu jau gulēja uz ceĜiem
viĦas priekšā, zvērēdams mūžīgu mīlestību un saĦemdams par atbildi pirmo bučiĦu.
Kā maza sniega piciĦa, no nejaušis aizkustināta kalnu virsotnē, uz leju veldamās, pieauga par
milzīgu lavīnu, kas mežus izposta, ciemus kā ar slotu noslauka un cilvēkus un lopus iznīcina, līdz beidzot
pati bezdibenā drūp drupās, sašėīst, tā Pāvila mīlestība auga augumā - un viĦa vēlējumiem nebija gala.
Kādas nedējas vēlāk visu novakaru Pāvils un Marja soĜoja pa meža dārza nomalēm, siroja gar upes
malu smiedamies, lakstodamies. Uzticamā Marjas biedrene bija viĦu sargs, kas vērīgām acīm raudzījās,
lai nelūgti viesi netraucētu laimīgos. Ja briesmas tuvojās, tad viĦa čakliem soĜiem panāca sargājamos un
bija trešā viĦu biedrībā.
Krēslā viĦš pavadīja mīĜāko uz mājām un tikmēr lūdzās, kamēr ir Marja Ĝāvās sevi pavadīt namā,
viĦas istabiĦā, kurā Pāvils līdz šim vēl nebija kājas spēris. Mazā istabiĦa bija ietaisīta kā maza ligzdiĦa.
Tur bija ainas un tēli - tik nevainīgi, dabiski, bet tomēr viĦi kairināja iedomas un sacēla kaislības.
“Dailulīt, Ĝauj man pie tevis palikt brītiĦu, un es skaitīšos par laimīgāko mirstīgo starpā!” Pāvils
lūdzās, sēdēdams skaistulei līdzās atzveltnē, spaidīdams, bučodams viĦas rociĦu un sārto ėūlīti.
“Mīlulīt, tu nenojēdz, ko lūdzies. Mans tēvs pārnāks drīz no biedrības mājās vai arī māte no kundžu
sapulces, kā lai tad es tevi dabūju iz mājas laukā! Tu negudrais, esi jel prātīgāks!” viĦa čukstēja, to mīĜi
apkampdama.
Pāvils izlietoja visu savu runas spēju, vārdi bira kā pupas un desmit iemesliem izklaidēja visas
meitenes bailes un bažas. Un Pāvils Treimanis palika šovakar pie daiĜās Marjas...
Pāvila laimes kauss jau plūda pārpārim. Katru otrdienas un piektdienas vakaru viĦš ieradās savas
līgaviĦas namā, jo tad viĦas tēvs sita līdz gaismai trumpas biedrībā un māte mīĜoja nakti pavadīt
jaunatrasto draugu un draudzeĦu starpā. Pāvils aizmirsa augstskolu, aizmirsa draugus, aizmirsa pats sevi
un nodevās tik vienīgi baudai. Jo vairāk viĦš dzēra, jo briesmīgāk viĦam slāpa, jo daiĜā Marja prata
pasniegt viĦam mīlestības dzērienu arvien jaunizdomātā, greznā un slīpētā mīlestības traukā. Dienas
viĦiem aiztecēja kā mulsumā. Ja nebija lemts redzēties mīĜākās namā, tad viĦi abi biedrenes pavadībā
siroja pa pilsētas dārziem vai pabraukājās ar ormani, vai arī vīri vizinājās ar laivu pa Mētru.
Pirmais mīlestības reibonis aiztecēja, un Pāvils vērīgajām acīm aplūkoja savu mīĜāko. ViĦam sirds
sāpīgi sarāvās, kad tīri tā kā nomanīja ir dažas nepilnības pie savas mīĜākās. Dažu acumirkli viĦam likās,
ka Marja riebīgi sakrunkotu pieri nicinoši smaidītu un glūnoši viĦā nolūkotos, bet tās jau bija tikai
iedomas, jo, acis tik paberzējis, viĦš redzēja atkal viĦas gludo, mirdzošo pieri, dziĜās, tumšās acis un
laimīgus smaidus rotaĜājamies ap viĦas sārtajām lūpām.
ViĦš atcerējās lasījis, ka samīlējušies arī aiz lielas mīlestības, vienmēr acīs skatīdamies, viens otram
apnīkstot, tamdēĜ viĦš jau dažu dienu laida starpā, kur neredzējās ar mīĜāko. Aiz gara laika tad viĦš atkal
uzmeklēja vecos biedrus, kuri saĦēma viĦu gan mīĜām rokām, bet tuvējie draugi arī pazobojās par viĦu.
Pāvils paturēja savu sakaru ar Marju par noslēpumu, un biedri mitējās viĦu tirdīt, par viĦu zoboties - bija
jau viĦiem arī katram savi mazi noslēpumiĦi, kurus tikai reizēm lielā dzērumā viens otram uzticējās, bet
kurus gan otrā rītā stāstītājs un klausītājs atkal bija piemirsuši.
Pienāca rudens, lapas jau baloja, un vienādi retāk un lēnākiem soĜiem Pāvils devās uz satikšanos ar
mīĜāko. Notikās pat brīnumi, ka viĦš nostaigāja dažas dienas uz augstskolu, lai tad ar darbiem un
mācībām aizbildināties pie daiĜās Marjas, kura gan viĦu nemaz nerāja, bet bija laipna pret viĦu vienmēr.
Te kādu dienu viĦam dūrās acīs šī vēsā laipnība un kā asmens viĦam šāvās caur sirdi domas: vai tik
Marja nav beigusi viĦu mīlēt?
Veicīgākiem soĜiem kā citām reizēm viĦš devās zināmā vakarā uz Marjas namu, jo citās dienās
viĦam bija stingri aizliegts viĦu apciemot. Ejot viĦš pārdomāja, ka viĦi abi ir priecājušies tikai par laimīgo
tagadni un nav nemaz pārrunājuši par nākotni.
“Atsēdies, mans mīĜais,” Marja viĦu laipni uzrunāja. “Saki - kas tev ceĜā nepatīkams gadījies, ka tava
seja tik nopietna, rūpju pilna?”
“Es šodien atnācu, lai abi pārrunātu mūsu nākotni. Es salkstu pēc tā brītiĦa, kad būsim uz mūžu
vienoti un tu piederēsi man, vienīgi man... man... Es centīšos pabeigt savu mācības laiku, lai tad jo ātrāk
atsteigtos šis laimes brīdis!” Pāvils čukstēja, jo zem Marjas acīm viĦš aizmirsa visu vēsumu un bija atkal
viĦas vergs.
“Manu mīlulīt, kam gan mums vajag šo kopojošo saišu, ko sauc par laulību? Vai mēs tagad neesam
laimīgi? Mūsu spējā stāv paildzināt šo laiku tik ilgi, cik mums tīkas, vai arī šėirties kā draugiem, ja viens
otru kādreiz esam apnikuši. Man šėiet, ka laulība, kas saista nesaraujamām saitēm divus cilvēkus, tik šo
mīlestību izposta, jo tad negribot rodas apziĦa, ka mīlējamais cilvēks nu ir uz mūžu pie manis pieėēdēts,
viĦš nekur nevar sprukt un nu man vairs nav vajadzīgs pret viĦu tā uzvesties visos savos darbos, lai arī es
būtu vienādi mīlējama un mīlestības cienīga. Šī Ĝaunā apziĦa, kura negribot mostas, ir jau izputinājusi
dažu labu sākumā laimīgu laulību.”
“Tev varbūt ir taisnība, bet kā nākošs mācītājs es nevaru dzīvot tādu dzīvi, tamdēĜ šis domas jāmet
gluži pie malas.”
Marja tik plaukstas vien sasita. “Tu - mācītājs? Un - līdz šim brīdim es tā nezināju!”
Pāvils bija pārsteigts. “Tu tiešām nezināji? Vai tad ne reizes es tev nestāstīju, ka mācos par
mācītāju?”
“Ne reizes tā neesmu no tavas mutes dzirdējusi,” Marja apgalvoja.
“Un tu arī ne reizes neesi vaicājusi, kas es esmu un ko es mācos?” Pāvils pārmeta.
“Vai tad tu zini, kas es esmu, pēc kā es cenšos?” viĦa strauji atbildēja zibošām acīm, bet nolaizdamās
atkal turpināja: “Mēs priecājāmies par savu mīlestību un runājām par to, cits viss mums bija blakus lieta.”
“Tev tiesa gan, bet tāpēc arī nu ir laiks, ka pārrunājam lietas, kuras nepāriet. Es ceru uz nākošiem
JāĦiem pabeigt savu mācības laiku un tad tevi pārvest par savu mīĜo sieviĦu,” Pāvils runāja un
mīlinādamies apkampa viĦu, bet Marja izrāvās no viĦa rokām.

“Tu gribi vest mani uz zemēm un tur aprakt mani dzīvu klusajos mūros, mani, kam asinis tik strauji
rit un kas sevī jūt desmitas dzīvības? No savas mātes nostāstiem es pazīstu mācītāja sievas vienmuĜīgo,
bēdīgo dzīvi uz laukiem. Nemūžam tas nenotiks!”
Gluži uztraukts Pāvils uzlēca kājās. “Marja, ne vārdiĦa vairāk, tu saplosīji manu sirdi gabalos! Tu
nemīlē manis!”
“Un mani tu mīlē, kad gribi mani padarīt par savu verdzeni un vest uz laukiem par cietumnieci, lai
tur novārgstu pie miesas un dvēseles? Tu esi patīgs kā visi vīrieši, tā ir tā vaina!”
Pāvils ir sapni nebija to gaidījis, un satriekts viĦš atslīga atzveltnē.
 “Marja, Marja, ar nodomu tu runā šos skarbos vārdus! Tu gribi no manis atkratīties, mani tu vairs
nemīlē, tāpēc tu biji pēdējā laikā tik auksta! Nu es visu nojēdzu!”
“Pierādi tu man, ka tu mani mīlē, un es tevi pielūgšu, dievināšu! Šis amats nevar būt tev pa gaumei,
atsakies no viĦa, visi ceĜi tev vaĜā, kur ir iegūstami laime un gods. SaĦemies vīra dūšu, nokrati šos
pinekĜus, kas tev saista kājas un rokas; centies kā varonis pēc slavas, varas un goda, tad es tev blakām
cīnīšos, tevi mūžam mīlēdama!”
“Es nevaru, nevaru! Svēts solījums mani saista pie šī amata. Prasi manu dzīvību, manas sirds asinis,
visu ar prieku tev došu, tik neprasi, lai laužu zvērestu, tā es nevaru,” Pāvils vaidēja.
“Vai tu arī man nezvērēji mūžīgu mīlestību? Vai tas nav zvērests, un to tu gan vari lauzt? Tava
gĜēvulība vēl izdzēsis pēdējo mīlestības dzirkstelīti manā sirdi. Jā, gĜēvulis tu esi, ne vīrs!”
Kā ārprātīgs viĦš uzlēca no atzveltnes kājās un kā krampjos sažĦaudza Marjas roku: “Marja,
nezaimo, katrs tavs vārds ir kā vesera sitiens, es nespēju vairs kārtīgi domāt!”
Spēji viĦš nokrita ceĜos pie Marjas kājām un kā ārprātībā kliedza: “Saproti, Marja, bez tavas
mīlestības es nevaru dzīvot! Saproti mani un atbildi - vai tu vēl mani kārdināsi?”
“Ja manu mīlestību no jauna gribi iegūt, tad zini, kas tev jādara,” Marja auksti atbildēja un novērsās.
Kā ārprātā Pāvils paėēra cepuri un izskrēja pa durvīm. Izspūrušiem matiem, pelēks sejā - tāds viĦš
drāzās cauri pilsētai, pats nezinādams, kur. Beidzot viĦš atradās uz Mētras krasta un sastinga aiz izbailēm:
vai tad šī nerimstošā ūdens plūšana un tecēšana varētu dot viĦam mieru? Nē, nē! Dzīvot, dzīvot! skan
balss tam krūtīs, un aši viĦš metas atpakaĜ krūmos un bez spēka pakrīt pie zemes. Rokas viĦš saliek zem
galvas, spēja apjaust savu stāvokli viĦam zūd, un bezdomīgi viĦš raugās padebešos...
Pāvils pirmoreiz piedzīvoja, ka sieviete pretojās viĦa gribai. Nezin vai viĦš paliktu pie vārda, ja
Marja viĦam padotos. Drīzāk ticams, ka viĦi tad izsapĦotos par nākotni, sanīstos un Marja nebūtu pirmā,
kuru viĦš pamestu viĦas liktenim. Bet nu nāca negaidot spēriens no otras puses un iztrauca viĦu trakā
uzbudinājumā.
Pāvils atjēdzās tik, kad jau bija krietna krēsla un bieza migla kā spoku tēli cēlās iz upes. ViĦš uzlēca
kājās un nodrebēja aiz rudens vēsuma. ViĦam sametās tik bailes, še vientulim pie upes esot, ka nadzīgiem
soĜiem tas devās atpakaĜ pilsētā. Nonācis savā dzīvoklī, viĦš metās nenoăērbies gultā un iekrita drudžainā
miegā.
Rītā viĦš pamodās nosvīdis, bet reizu reizēm tam gāja auksti tirpuĜi caur kauliem. ViĦš nomazgājās,
noberzēja miesu vispāri ar aukstu ūdeni, sadzērās krietni karstas tējas, un nelabums pārgāja, lai gan nereti
bija spēji jāsaraujas, jo galvā šad un tad sajuta savādu, neparastu žvingsti.
Aukstām asinīm viĦš pārdomāja vakarējos piedzīvojumus. ViĦš nodomāja, ka Marja viĦu nemīlējot,
esot ar viĦu tikai spēlējusies, un nolēma no viĦas atsacīties, bet nebija vēl šīs domas izdomājis, kad viĦa
sirdi pārĦēma tāds žēlums, ka viss viĦam izlikās nieks pret Marjas mīlestību. Skraidīdams pa istabu, viĦš
noĦēmās mest visu pie malas, bēgt kaut kur ar Marju pasaules malā un tad dzīvot klusu, laimīgu dzīvi.
Šī bija otrā grūtā diena, kuru Pāvils pārlaida. Šī diena atstāja neizdzēšamas pēdas viĦa iekšienē.
Vakarā viĦš vairs nevarēja rimties, bet drudžainā karsonī steidzās uz Marjas māju. “Tik viĦu redzēt,
tad viss būs labi!” - tās bija viĦa vienīgās domas.
ViĦš pazvanīja. Marjas kalpone atvēra un manāmi satrūkās, ieraudzīdama Pāvilu.
“Vai jūs slims, TreimaĦa kungs, jūs izskatāties tik savāds?” meita veicīgi mēĜoja.
“Vai jaunkundze mājās?”
“Nav mājās! Jaunkundze aizgāja nupat ar kādu draudzeni viesībās.”
“Vai viĦa drīz būs mājās?”
“Es nezinu; priekš pusnakts jau nu gan ne.”
“Vai tu tik runā patiesību?” Pāvils jautāja.
“Tad nāciet lūkojiet, ja manis neticat!” Meitene sapīkusi gāja dziĜāk iekšā.
Pāvils atmeta tik ar roku, uzrāva cepuri uz acīm un aizsteidzās pa ielu. Izskrējās krustiem un šėērsām
pa pilsētu, bet nemiers nemitējās. Kājas nezinot veda viĦu atpakaĜ uz Marjas dzīvokli. Ap stūri sviežoties,
viĦš vēl tik ievēroja, ka kāds zems, plats stāvs ielobījās viĦam pazīstamajā namā. Nu viĦš arī pamanīja, ka
Marjas logā g uguns aiz bieziem aizkariem. Kā no nelabā trenkāts, viĦš devās uz priekšu un iespraudās pa
durvīm, pirms kalpone tās paspēja aizbultēt. Izbijusies meita stājās viĦam ceĜā, bet ar vienu grūdienu viĦš
aiztrieca to kaktā. Veicīgiem soĜiem viĦš aizsteidzās uz zināmo istabu. Mīkstās virskurpes klusināja
steidzīgos soĜus. Pie durvīm viĦš atĦēma elpu un izdzirda Marju runājam: “Nu, manu resnīt, vai tu nu reiz
atkal pārvarēji savu laisko miesu un nāci man pakavēt garo laiku?”
“Kad tu pavēli, mana mīĜā, es rāptos vai uz ceĜiem pie tevis,” dobja vīrieša balss atbildēja.
Pāvilam galvā dūca, acis pieskrēja asiĦu pilnas, un ar vienu grūdienu durvis bija vaĜā. ViĦš sastinga
un tikko noturējās kājās pie durvīm no skata, ko viĦš ieraudzīja.
Uz krēsla sēdēja Dornis, saukts Mučele, vēl virssvārkos un slaucīja no pieres sviedrus. ViĦam aiz
muguras, ar vienu roku apskāvusi DorĦa kalu, stāvēja Marja rožainā, garā naktsjakā ar Ĝoti platām
piedurknēm. Arī Mučele aiz brīnumiem izplēta tik platas acis kā sen ne.
Marja pirmā atžilba un uzrunāja Dorni:
“MīĜo Robert, tu vari iet brītiĦu pastaigāties, kamēr es ar šo kungu parunājos. Pavisam biju
piemirsusi, ka šovakar viĦu uzlūdzu šurp atnākt. Atnāc rītu!” viĦa vēl klusu tam pačukstēja ausi.
“Kā pavēli, mīĜā!” Dornis atbildēja un izmetās veikli pa durvīm par spīti savam resnumam, jo viĦam
še metās neomulīgi ap dūšu.
Marja aizvēra durvis, sakrustoja rokas uz krūtīm, un Pāvils atkal redzēja riebīgi savarkšēto seju,
grumbaino pieri, ienaidā spīguĜošās acis un nicinošus smaidus virs lūpām.
“Nu, TreimaĦa kungs, vai jūs nesat man atbildi?” viĦa zaimoja.
“Čūska, nu es tevi pazīstu un zinu, kas tu esi!” Pāvils šĦāca aizsmakušā balsī.
“Vai tik nu vēl tu mani pazīsti un zini, kur mēs pirmo reizi satikāmies? Vai nu atmini, kā es toreiz,
tavus ceĜus apkampusi, raudāju sirdi iz krūtīm ārā, kad tu taisījies braukt no Pēterburgas uz mājām?
Toreiz es tevi pielūdzu par savu dievu, mīlēju līdz ārprātībai, bet tu smējies par mani un aizbēdzi,
solīdamies man atvest cukura vīriĦu. No DorĦa kunga es zinu, ka pat biedru starpā tu nekaunējies
zoboties par kaislo polieti. Cik labi, ka toreiz, kā Ĝaunu paredzēdama, es slēpu savu īsto vārdu! Nu kaislā
poliete tev atdara, nu ir tava reize izsamist, baudi, kā tas iet pie sirds!”
“Pats nelabais tevi runā, tu negudrā!”
“Zināms, bija negudrība no manis, ka, piecpadsmit gadus veca meitene būdama, es brīvdienās sērsu
pie savas vieglprātīgās draudzenes daudzinātā viesnīcā, kur ieradās šaubīgi kungi un kundzes, kā es vēlāk
nopratu. Bet es biju karstgalve, apmulsusi un gribēju iztrakoties. Es biju droša un neaizskarta gāju cauri
pat elles ugunim. Tad atpūta pats nelabais tevi Pēterburgā - un mīlestības kaislība mani aizrāva...
Diezgan... tu zini, kā lauzi savu vārdu un manu sirdi. Pēc nieka trīs gadiĦiem pat tu vairs manis
nepazini, tā es pārvērtos. Toreiz es zvērēju tev atriebties un tagad to esmu izpildījusi, tikai nožēloju, ka
par agru tu mani pazini, pirms vēl neesi lauzis tēvam dotā zvēresta, jo tas bija mans nodoms. Bet
diezgan!... Nu tu vari sniegt roku katrai mātes meitai, maz tai būs prieka; tikai pelni vien no tevis vairs ir
atlikušies, es esmu atriebta!”
“Nāves zāles izverd iz tavām nešėīstām lūpām, tu krietnā...”
“Ko velti tu plosies, jo abi nu esam gluži līdzīgi, starpība tikai tā, ka tu biji mans meistars, kā ir
jāmāna nevainīgs bērns, lai vēlāk par viĦu zobotos. Kur tu Ħem šo tiesību, ka drīksti mani zaimot un
nicināt?”
“Tu esi pats sātans, ne sieviete!!”
“Un tu mani padarīji par tādu!”
Pāvilam galva reiba, un, nesamaĦā streipuĜodams, viĦš bēga pa durvīm laukā - tik prom, prom!
Naktssargs atrada viĦu bez maĦas uz ielas guĜam un pārdeva viĦu uz dzīvokli. Atsauktais ārsts
atzina, ka nikns karsonis viĦu sagrābis savos nagos.
Murgos viĦš mētājās pa gultu un kliedza: “Ko tu mani vajā, Birzniek, ar savu bālo seju, pārmetošām
acīm? Ej prom, es nevaru tevis ieredzēt, es nevaru tevis ieredzēt, es tevi ienīstu! Ko tu saki: aci pret aci,
zobu pret zobu? Ar kādu rīksti tu citus sit, ar tādu tu tapsi šausts? Nav tiesa, es esmu nevainīgs!”
Vēl daudzreiz ar savu muldēšanu viĦš izbaidīja žēlsirdīgo māsu, kas sēdēja pie viĦa gultas. Ārstam
bija maz cerības, vai TreimaĦu Pāvils pārcietīs grūto guĜu.
 XVI
Pa ceĜu ceĜiem Ĝaudis plūda uz Niedrēnu baznīcu; visi bija ăērbušies svētku drēbēs.
Baznīca bija izpušėota zaĜumu vijām, draudzes darbinieču - meitu darinātām, kuras augošu sestdienu
darbojās baznīcas upurnieka vadībā, vīdamas vijas un vaiĦagus brūklenājiem un staipekĜiem. Altāris bija
piekrauts ziedošām puėēm un greznumu stādiem iz muižas siltumnīcas. Viss šis ziedu un lapu košums -
par godu šai svētku dienai, jo šodien bija lemts iesvētīt par mācītāju Niedrēnu dvēseĜu gana dēlu Pāvilu
Treimani.
Agrie baznīcēni steidzās dievnamā un nostājās ziĦkārīgi solos. Drīz baznīca bija pilna Ĝaužu, tik solu
starpa durvīm uz altāri vēl bija brīva, Baznīcas kārtībnieki, sadzinuši Ĝaudis no baznīcas vidusejas solu
starpās, steidzās uz āru un aizvēra visas durvis, nostādamies durvju priekšā atbildības pilnām sejām.
ěaudis drūzmējās ap ieejām, lauzās ar varu iekšā, bet uzticamie sargi tik retu radu vai labu draugu
ielaida pa paduses apakšu baznīcā. ěaužu vairums kurnēdams stūmās no vienām durvīm uz otrām, bet
iekšā netika. Daži nostājās pie durvīm, gaidīdami izdevīga brīža, citi izklīda pa baznīcas dārzu vai arī
devās uz baznīcas kroga plašajām telpām, lai noskalotu errastības un ceĜa putekĜus, kamēr vēl krogs vaĜā.
Kājnieki, krietni piekusuši no garā ceĜa, ir satupušies, sasēdušies dārza zaĜajā mauriĦā kuplo liepu un
bērzu pavēni.
Iz Ĝaužu pūĜa iznāca divas sievietes, gan laikam māte ar meitu.
“Ko nu, meitiĦ, velti spiedīsimies, iekšā tikpat jau netiksim,” - tā vecākā bēdājās. “Labi jau redzēju,
ka pat daži saimnieki netika baznīcā, kam nav pie durvīm labu paziĦu. Kur nu mēs!”
“Man gan varen gribētos tikt baznīcā, tad arī tu redzētu, cik skaisti mēs baznīcu vakar izpušėojām.
Daudz, daudz jaukāk nekā pērn, kad mūs, jaunās meitas, uzĦēma pie galda.”
“Gan nu, meitiĦ, kad mācītāji atbrauks, tad pamanīsimies un tik spiedīsimies viĦiem līdz. Tagad ir
par velti mocīties.”
Abas sievietes staigāja pa baznīcas dārzu, meklēdamas ēnainu vietiĦu, kur atpūtināt garajā ceĜā
nokusušās kājas, bet uz soliem zem kuplajiem kokiem vairs nav telpu, tur sasēdušies saimnieku kārtas
piederīgie un bažījās, ka ir viĦi nav tikuši baznīcā.
“Tas pats Sproăa Kūkums stāv pie durvīm, izcēlies kā gailis! Nelaiž manis iekšā, kas šis, gan tāds
nav!” - tā kāds resns saimnieks pukojās, slaucīdams sviedrus no tuklās sejas.
“Tas par to, ka tu Kūkumam pērn neaizdevi sējamā laikā linsēklu. Nu viĦš tev atriebjas!” - tā viĦa
saimniece piebilda.
“Nelietis, gan es viĦam par to pie tiesas atdarīšu!” pats saimnieks dusmojās.
Sola galā vēl ir telpas, tur abas piekusušās gājējas - kalponītes gribēja nomesties, bet resnā saimniece
tām uzbrēca: “Velcieties par ratu, te nav priekš jums rūmes!” Saimniece izpletās tik plata, ka ieĦēma vietu
priekš trijiem.
“Iesim, māt, nosēdīsimies tur viĦā stūri zālītē,” jaunākā skubināja. “Tur jau sēd viĦsētas Pētera māte,
es pazīstu viĦu no lakata.”
Jaunā meita nosarka, jo gabaliĦu no viĦsētas paziĦas sēd arī tās dēls Pēteris, brašs, saulē nodedzis
jauneklis īsu pīpīti zobos.
“Redz, redz, satupuši kā cīrulīši liela ceĜa maliĦā,” jaunavas māte jokojās, sasveicinādamās ar
paziĦām. Arī meita sniedza Pēterim roku, bet pati viĦa nodūra acis, un Pēteris lūkojās sānis.
“Vai jūs ar kājām?” Pētera māte vaicāja.
“Kājām gan, mīĜā. Ar baznīcas zirgu atbrauca paši saimnieki, un citi zirdziĦi mums tā nodzīti, ka
kūst uz vagas nost. Rīt pat sēšot muižā rudzus, jau tik jānāk kājām, lai zirdziĦi atpūšas.”
“Mūs' saimniekam gan ir zirgi kā pūpoli. Mans Pēteris jau ir zirgu mielotājs un kopējs, pat nakti
miega neguĜ, jādams zirgus pieguĜā vai pasaules malā, bet pati saimniece ar mani vakar saskaitās, ka mans
mazais nejēgas dēlēns iesitis pašu dēliĦam. Gan šorīt izlūdzāmies zirgu, bet kā nedeva, tā nedeva!”
Kāds saimnieks bija noklausījies Pētera mātes runu, un, garām iedams, tas iemeta starpā: “Saimnieki
- tie jums tie sliktie! Nu tik raujat par viĦiem vaĜā, ka vai lai mēle nodilst, to jūs labi protat!”
“Vai manu dieniĦ! Tas jau mūsu kaimiĦš, saimnieka draugs. Nu viĦš izstāstīs, ka mēs saimniekus
aprunājuši. Iesim kur nomalis, tur izrunāsimies,” Pētera māte baiĜojās, bet Pēteris dūšīgi atcirta, vilkdams
kuplus dūmus, ka pīpītis vien sprakšėēja: “Nekur neiesim, lai viĦš stāsta, ja grib, man vis nav bailes.
Saimnieku man vai desmit uz katra pirksta, lai vai šodien Jurăis!”
“Pēterīti, nepīpē te dārzā, ka tevis neapsūdz!” māte lūdzās, atkal atsēzdamās.
“Vai ačka, es nedrīkstēšot še pīpēt, kur paši lielie brauc ar zirgiem pie pašām baznīcas durvīm, izjauc
un pieėēza durvju priekšu, ka riebjas skatoties,” Pēteris dusmīgi nospĜāvās.
“ViĦi vācieši, tiem jau kā kungiem viss ir brīva!” māte pamācīja.
Pienāca vēl kādas paziĦas, un sievietes uzsāka savas runas no jauna.
“Mana meita jau vakar bija baznīcu pušėot. Ko domā, māsiĦ, vecais mācītājs manai meitai pavēlējis
pušėot kanceli un sacījis, lai tik kāpjot vien droši augšā. Un ko domā, viĦa uzkāpusi arī! Ta' ta citas
meitas viĦu apbrīnojušas un apskaudušas!”
“Vai no tiesas, māsiĦ?” Pētera māte brīnījās, rokas vien sasisdama. “Es gan tā neizdarītu, man ceĜi
trīcētu aiz bailēm. Kā gan lai es tur kāpju augšā - grēcīgs cilvēciĦš! Tev liels gods, meitiĦ, ka esi tur
bijusi, kur neviens no mums. Vai dzirdi ar, Pēter?”
Arī Pēteris pašėielēja mīlīgi uz jauno meiteni, kura aiz sirdsprieka nosarka. ViĦa taču bija sasniegusi
tādu godu, kādu neviena cita meita, to taču arī Pēteris ievēros!
Baznīcas zvana dūcošā balss atskanēja, visiem pasludinādama, ka mācītāji brauc. Drīz piebrauca
vairāk spožas karietes, vilktas no lepniem zirgiem, kuru spīdīgā spalva vasaras saulē laistīt laistījās.
Pirmajos ratos sēdēja prāvests ar Pāvilu, otrajos - vecais Treimanis ar kādu draugu, kaimiĦu mācītāju.
Baznīcā prāvests gāja pa priekšu, vecais Treimanis ar savu draugu Pāvilam katrs savā pusē. Aiz viĦiem
gāja mācītāja viesi, kas bija salīgti un sabraukuši mācītāja muižā uz Pāvila goda dienu. Sievietes pa
priekšu, tad vīrieši, visi ar sparu spiedās baznīcā, tā ka pirmgājēji dzītin tapa aizdzīti līdz altāra
nodalījumam. Tālāk Ĝaužu bars netika, jo, līdz tik mācītāji un viĦu viesi iegāja altāra nodaĜā, tūliĦ vārtiĦi
tapa aizdarīti. Pāvils nometās ceĜos abu vedēju starpā, viesi atsēdās korī izliktajos krēslos. Garīgas
dziesmas dziedāšana un ērăeĜu stiprās skaĦas apslāpēja Ĝaužu drūzmas troksni pie ieejām, līdz beidzot
baznīcas kārtībniekam, klusām lādot un baroties, izdevās aiztaisīt durvis, jo baznīca jau bija pārpildīta, bet
vēl arvien jauni bari spiedās iekšā.
Altāra priekšā, ceĜos nometies, gulēja TreimaĦu Pāvils un deva solījumu svētīt savu dzīvi draudzes
labā. UzĦemtais amats viĦam izlikās tik augsts un cienījams, ka sirdī tas noĦēmās vārdiem un darbiem
pierādīt, ka viĦš ir no pašas augstākās varas izvēlētais rīks vadīt pa brīnumu ceĜiem, izbridis pa pasaules
kaislību jūru, rūdīts dzīves vētrās, lai viĦam būtu spēja nokaut savu miesu, uzvarēt Ĝauno musinātāju, pazīt
un saprast Ĝaužu kaislību cēloĦus un vest viĦus pie rokas atpakaĜ no glumā ceĜa uz ērkšėaino, bet arī mācīt
atrast pie šiem durošiem ērkšėiem dažu labu slepenībā ziedošu daiĜu rozi, kuras smaržu ožot prāti
apreibst, un liesmojošām acīm var soĜot tālāk, lai arī kājas asiĦo un drēbes ir lupatās saplosītas. Kas šo
rozi ir atradis un viĦas smaržu odis, tas atpakaĜ vairs neskatās.
Pāvilam šīs domas izlikās tik jaukas un svētas, ka paceltu galvu un līksmu sirdi viĦš nosolījās visai
draudzei no runas krēsla paziĦot, ka viĦš ir šo rozi atradis un viĦas smaržu odis.
Pēc pabeigtas iesvētīšanas ceremonijas draudze dziedāja garu garīgu dziesmu, bet jauniesvētītais
mācītājs ar saviem piederīgiem un draugiem iegāja ăērbkambarī, kur visi spieda viĦam sirsnīgi roku un
novēlēja labu laimi jaunajā amatā. Klausoties čukstētos laimes vēlējumus un. raugoties visai aizgrābtajās,
nopietnās sejās, Pāvils jutās sirdī pacilāts. Prāvesta tēvs kāpa kancelē, viesi atgriezās baznīcā, tikai Pāvils
viens palika ăērbkambarī, jo vecā TreimaĦa griba bija, lai arī dēls pats savā goda dienā turot runu
draudzes priekšā.
Rokā atslīdis, viĦš sēdēja pie galdiĦa. Pavadītās dzīves ainas viena pēc otras parādījās viĦa gara
acīm, bet viĦš neuzbudinājās, neiekaisa. ViĦš jutās pacelts kā mākoĦos, un visi jaunības piedzīvojumi,
prieki un bēdas atradās zemu zem viĦa kājām, gar kuriem viĦam vairs nebija nekāda daĜa. ViĦam tā vien
izlikās, ka nebēdīgo dzīvi ne viĦš ir dzīvojis, bet kāds cits, svešs, nezin kas.
Aukstām asinīm viĦš atcerējās baigā beigu skata ar daiĜo Marju, kas viĦa dzīvi veda jaunā virzienā.
No niknās guĜas, kas sāpīgi pārvērta viĦa miesu un garu, viĦš piecēlās kā cits cilvēks. Košas sejiĦas viĦa
vairs nevaldzināja, jautru biedru sapulces sacēla viĦam nepatīkamas jūtas, un, par laimi, ārsts pavēlēja
viĦam apmeklēt kādu laiku veselības avotus, lai atdabūtu ilgajā slimībā zaudētos spēkus. Tā viĦš izbēga
seno biedru satiksmei un viĦu pētījošiem, zobgalīgiem skatieniem.
 Kad pēc gada viĦš atgriezās iz silto zemju peldētavām, tad jau viĦš bija aizmirsts. Citi censoĦi
spīdēja augstskolas pilsētas ielās un mina viĦa senās tekas. Gan viens otrs vecs biedrs viĦa atminējās un
to apciemoja, bet, projām iedams, tik ar roku atmeta: Zauls ir miris!
Gada laikā viĦš pabeidza visā klusumā savas mācības un kandidāta laiku nodzīvoja pie kāda mācītāja
dziĜi Krievijā. Tā Pāvils pats vēlējās, lai tālā svešumā tam sadzītu visas dzimtenē mantotās rētas.
Kā no sapĦiem viĦš pamodās, kad tēvs viĦam uzlika roku uz pleca un klusām paziĦoja, ka drīz
viĦam laiks kāpt sludinātāja krēslā, jo draudze jau dziedot starpas dziesmu.
Domīgi viĦš raudzījās tēva starojošās acis, tad abi sabučojās, un pirmo reizi viĦš itin kā nejuta sirdī
savāda rūgtuma, kas tam katrreiz sacēlās, ar tēvu sirsnīgāk satiekoties, jo sirds dibenā viĦam snauda
domas, ka tēvs ir darījis viĦam pāri, uzspiezdams tam nemīĜotu amatu.
Pāvils stāvēja runas krēslā, dziesma beidzās, un daudzgalvainais Ĝaužu pūlis nolūkojās viĦā gan
ziĦkārīgām, gan vienaldzīgām, gan miegainām acīm.
Sirdī viĦam cēlās domas: “Pāvil, šitajam baram tu savā laikā būsi garīgais vadonis. Tev viĦi jāved uz
tikuma ceĜiem, jāattīsta viĦu taisnības jūtas, jāmāca viĦi vispirms d o m ā t. Pāvil, tavā rokā guĜ šo ĜautiĦu
lielākās daĜas nākotnes laime, viĦu bērnu - jaunās paaudzes attīstība, tev ir dota rokā šo ĜautiĦu paradīzes
galvenā atslēga. Neesi baznīcas k u n g s, kas ar lāstiem, draudiem un atkarpainām pātagām dzen šo baru,
bet esi īsts gans, kas pats p i r m a i s i e t un Ĝaudis labina un mudina ar labu priekšzīmi. Nenosodi bargu
roku kurlo, aklo, bet noskumsti un nenogursti. Pāvil, nav vis Birzniekam taisnība, kas pareăoja tevi par
šādu baznīcas kungu, kas pašlielībā sevi vēl dēvē par baznīcas kalpu, bet tu būsi īsts gans un vadonis.”
Pāvils bija sacerējis svētku runu, bet šī runa viĦam tagad izlikās sausa, bez dzīvības. ViĦš atcerējās
līdzības, kuras viĦam iešāvās prātā, zemojoties pie altāra. Domas nezinot raisījās vaĜā iz sirds dziĜumiem
un plūda brīvos, dzīvos vārdos pār lūpām. ěaudis, elpu aizturējuši, noklausījās tekošajā runā par laimīgo
cilvēku, kam ir lemts atrast rozes sadzīves ērkšėainā ceĜā.
Dažu labu snauduli, kas pa katra sprediėa laiku omulīgi nosnaudās, Pāvila skaĦā balss un dedzīgā
valoda uzturēja visu laiku nomodā; daža laba sieviĦa dikti šĦukstēja, lai gan nenojēdza, kālabad īsti raud.
Pēc dievvārdiem Ĝaudis tik kurmos vien gāja, pārspriezdami un pārrunādami jaunā mācītāja runu.
“Tas tik ir teicējs, kam vārdi birst kā krusas graudi. Tas Ħems tēvu zemē, par to nav bēda!” - tā dažs
labs plātīdamies sprieda, bet diemžēl te jāpiemin, ka lielākā daĜa šādu spriedēju ir tikai tukšgalviĦas, kas
skaĜiem vārdiem cenšas iznīcināt prātīgu cilvēku aizdomas par viĦa smadzeĦu tukšo galvaskausu.
Vecais Birznieks ar savu saimnieci nāca iz baznīcas, sarunādamies ar kādu kaimiĦu. “Lai pats dievs
pašėir viĦa ceĜu un māca tam mīlēt savu brūti - draudzi, tad mums un mūsu bērniem ausīs jauns, jauks
rīts, ja dievs būs lēmis viĦam stāties sava tēva pēdās. Pats TreimaĦa tēvs jau ir varen vecs palicis un
nevarīgs,” - tā dzirdam Birznieku runājam. ViĦš atvadās no paziĦām un dodas savās mājās.
Birznieku mātei ir saraudātas acis. Ilgus gadus viĦa sirdī bija lolojusi lielos priekus, kaut viĦa savu
dēlu reizi dzirdētu baznīcā priecas vārdu sludinām, bet šis prieks bija izgaisis, viĦas dēls tagad bija tālu
svešumā. Gan sava dēlā viĦa par to mazāk nemīlēja, ka tas tīšis prātis bija izpostījis viĦas cerības, bet
raudas nāca un nāca.
“Vecīt, kaut jel mēs to prieku būtu piedzīvojuši no sava dēla! Nē, tā sirdsprieka un līksmības mēs
laikam nepanestu, tāpēc dievs savā gudrībā bija citādi lēmis,” Birznieku māte šĦukstēdama čukstēja,
braucot uz mājām.
Neizdibinājama ir cilvēka sirds. Birznieks ar savu saimnieci klusumā noraud sāpīgas asaras dažu
labu reizi par savu Jānīti, ka tas sev izvēlējies citu dzīves gaitu, bet, cik asaras vecais TreimaĦa tēvs nav
klusumā birdinājis par savu dēlu, līdz tas nu ir sasniedzis tēva sprausto ceĜa mērėi, to tik viĦš pats vien
zina.
Vecais tēvs, kaut šīs prieka asaras būtu pašas pēdējās tavā dzīvē par savu dēlu, kuras tagad mirdz
tavās acīs, vadot dēlu pie rokas no baznīcas laukā, tad savu mūža vakaru tu varētu slavēt par laimīgu!
ěaudis godbijīgi pagrieza ceĜu mācītājiem un viĦu viesiem.
“Cik jaunais mācītājs ir bāls un izdilis!” - tā kāda sieviĦa čukstēja.
“Jā, jā, tāda bībeles gudrošana griež kaulā,” kāda cita gudri pamācīja. “Nav vis viegli tādas gudrības
panesamas. Vai neatmini vis PogaĜu Toma? Tas izlasījis bībeli cauri un palicis traks!”
 TreimaĦu Pāvils ar tēvu un viesiem sasēdās ratos, un veiklie rikšotāji jo drīz aizvizināja mācītāja
muižā, kur vakaru visi pavadīja jautrā, draudzīgā saviesībā.

XVII
Pāvils bija palīdzējis tēvam visos amata sīkumos un grūtībās - kā jau pilntiesīgs mācītājs. ViĦš centās
iepazīties ar draudzes locekĜiem un apstākĜiem, lai būtu spējīgs draudzes gans un īstens Ĝaužu draugs.
Tēvu pavadot pie slimnieku un mirēju gultām, viĦš redzēja dažu vecu tēvu, māti mirstam, atstātu bez
palīdzības un pienācīgas apkopšanas, lai gan bērni un tuvinieki vēl dzīvoja. Nabagu namos sirga un
vārguĜoja daudz vecu un nespējnieku, kuri tikko garu vilka ar to palīdzību, ko dabūja no draudzes vai
pagasta, līdz tad žēlsirdīgā nāve nabaga vārguĜus atpestīja no dzīves mokām.
Kādu dienu rakstāmistabā ienāca salikusi vecīte no draudzes nabagu mājas un apbučoja pazemīgi
rokas tēvam un dēlam.
“Nu, ZaniĦ, kādu ziĦu tad tu mums nesīsi?” vecais Treimanis vaicāja.
“Cienīgstēvs, nabagu mājā viena nabadzīte guĜ pie miršanas un kāro pēc mācītāja. Man viĦa lūdza,
lai pie jums atnākot. Esiet nu žēlīgi un ieprieciniet nabaga vārgulīti. Biju pie valsts vecākā, bet zirga viĦš
nedeva. Nācu tad kājām, jo es - paldies mīĜajam dieviĦam! - varu vēl kājas pacilāt.”
Vecā ZaniĦa tā žēlojās, bet nestāstīja vis, ka valsts vecākais viĦai raupji uzbrēcis, lai tik mācītājs
braucot vien ar saviem zirgiem, viĦam esot četri ērzeĜi stallī, tie visi ēdot draudzes uzturu.
Treimanis lika aizjūgt zirgus, un abi ar dēlu sataisījās braukt pie slimnieces. ViĦš arī ZaniĦu
uzaicināja kāpt ratos, bet tā izbijusies atteica: “Tu žēlīgais tētīt, es lai sēžoties pie jums ratos - kā gan tas
izskatītos? Nē, nē, gan es nostaigāšu kājām. CeĜmalā man ir veci radi, pie tiem atraušu elpu, kad kājas būs
piekusušas.”
Pāvilam Ĝoti patika tēva labā sirds, kā arī vecītes godprātība, kas atsacījās sēdēt ar viĦiem vienos
ratos.
Nabagu namam bija zemi griesti, sasmacis gaiss, un iz katra kakta raudzījās nabadzība un trūkums.
Izdēdējuši stāvi kankarainos uzvalkos, noliesējušām sejām un iekritušām acīm kruknēja un gulēja uz
netīriem salmu maisiem vai arī vienmuĜīgi un bezdomīgi knibinājās ap kādu roku darbu. Viss pierādīja, ka
šie no sadzīves izstumtie ir atstāti pilnīgi savā vaĜā. Apdziedātā, daudzinātā brīvība viĦiem pieder
vislielākajā mērā, bet cita viĦiem arī nav nekā. Nabaga nožēlojamie radījumi, kam tikai tik daudz ir pie
rokas!
Pāvilam tapa nelabi ap sirdi, viĦš izgāja laukā tīrā gaisā. Nožēlot viĦš nožēloja šos nabadziĦus no
sirds, bet viĦus mīlēt, par brāĜiem saukt un sev līdzīgus turēt - tur pretojās viss viĦa gars un prāts, lai gan
viĦš pūlējās sev iestāstīt, ka viĦam esot šī pašaizliedzīgā mīlestība.
Uz mājām braucot, Pāvils iebilda: “Tēt, nākošu svētdienu šie trūcīgie apstākĜi jāpiemin sprediėī, lai
draudze jel Ħem vērā šo vārguĜu nedienas un uzlabo viĦu nožēlojamo likteni.”
“Dēls, vārdi vien te nelīdz, te ir vajadzīgi darbi. Gan esmu draudzi rājis ugunīgiem vārdiem, bet
vairums pašu draudzes locekĜu smok nabadzībā, netikumā, un bardzība viĦu cietās sirdis padara tik vēl
cietākas,” tēvs atbildēja, un abi ar dēlu nu pārrunāja, kādiem līdzekĜiem būtu paceĜama draudzes turība un
izglītība.
Ja ar labu gribu vien kas būtu panākams, cik daudz jau tad būtu padarīts!
Caur muižu braucot, Pāvils iegāja aptiekā. Tur viĦš ieraudzīja panīkušu vecīti, kurš žēlu balsi lūdzās:
“Kungi, kungi! Dodiet jel man tādas zāles, ka varu mirt! Manas mokas ir nepanesamas! Apžēlojieties par
mani, dodiet man nāves zāles!”
Sirdī aizgrābts, Pāvils vācu mēlē jautāja zāĜu devējam, kas vecīšam par briesmīgu kaiti. ViĦš dabūja
atbildi, ka - vecais vīrs mokoties ar neārstējamām, briesmīgām galvas sāpēm, tik nāve varot izdziedēt viĦa
mokas, bet šī ārsta zāles slimniekam dot viĦam esot stingri aizliegts. Pāvilam sirds sāpēja, bet dūšas
viĦam nebija likt roku uz vecīša galvas un iepriecināt to, jo daudzreiz jūtīgs vārds vairāk līdz nekā
slavenākās ārsta zāles. Pāvilam nebija tik lielas mīlestības, viĦš devās pa durvīm ārā, jo viĦš nevarēja
panest šī skata.
 Citu dienu Pāvils brauca no ciema uz mājām. CeĜā viĦš panāca sirmgalvi, kurš, atspiezdamies uz
balta spieėa, zilstrīpainu tarbiĦu plecos soĜoja lēnītiĦām uz priekšu. Pāvils uzsāka valodu ar vientulīgo
gājēju, kā to daudz reizes no tēva bija noskatījies.
“Dievs palīdz, vecais tēvs! Kurp laba iedams?”
Vecītis tikai tagad pamanīja piebraucēju un pacēla nodilušo cepuri no sirmās galvas. “Paldies,
paldies, cienīgs mācītājs! Biju jau pa pagasta namu un nu eju mājās.”
“Tavai sirmai galvai gan vairs nevajadzēja virināt tiesas durvis,” - tā Pāvils paskarbi runāja.
“Vai nu tiesāties gāju, cilāju jau vecās kājas tās pašas mīĜās maizītes dēĜ. Strādāt vairs nespēju,
dusulis mani moca, ka jābeidzas vai nost. Dēls ėīvējas, ka par velti ēdot viĦa maizi, un mani dzītin
aizdzina uz pagasta namu, varbūt varēšot ko izspiest no amata vīriem. Gan kauns ir ēst pagasta maizi, bet
jāiet vien bija, citādi jau vedekla manis nemaz vairs neieraudzītu.”
No garās runas vecītim aizrāvās elpa, un viĦš sāka mocīties ar garu klepu. Pāvils vēlēja apturēt
zirgus un lika vecītim kāpt ratos. Gan vecītis kautrējās, bet Pāvils neatlaidās un izpildīja savu gribu.
Šoreiz viĦš gribēja būt neatlaidīgs un brālīgs ar nabaga zemnieciĦu.
“Kur tad tavs dēls dzīvo?”
“Tepat Maz-BunduĜos, kuru ēkas redzamās aiz viĦas birztalas.”
Pāvils vēlēja griezt zirgus pa grumbaino zemes ceĜu uz Maz-BunduĜiem.
“Vai dabūji arī palīdzību no pagasta?” braucot Pāvils jautāja.
“Gan nu maz, pūru rudzu un miežu gadā, bet varbūt vedekla ar dēlu būs kādu laiku mierā,” vecītis
bēdīgi atbildēja.
“Par ko tad tavs dēls BunduĜos ir! Kalps vai vaĜenieks?”
“ViĦš jau ir gan Maz-BunduĜu saimnieks, iegāja pie atraitnes iegātĦos, bet iztika viĦiem varen knapa,
nevar ne nomas samaksāt, ne kunga gaitas izpildīt.”
“Saimnieks ubago savam miesīgam tēvam no pagasta maizi, kur pats pagasts lielo skaitu īsto nabagu
pienācīgi nevar apgādāt. Es gribu runāt ar viĦu, runāt kādu nopietnu vārdu,” Pāvils dusmojās.
“Ko nu, cienīgs tēvs, pūlaties, tādi paši nabagi jau visi esam,” vecais nopūtās.
Pajūgs iegriezās Maz-BunduĜos. Iz rova izskrēja divi pinkaini, nomērdēti suĦi un ėērās zirgiem pie
galvām. SuĦiem pakaĜ izskrēja netīri bērni, apăērbti tik vienīgi kreklā, kurš bija melnāks par ogĜu maisu.
Durvīs pašāva galvu arī vecīga sieva rudiem matiem, pusplikām krūtīm, tikpat melnu kreklu, bet tūliĦ
atkal viĦa aizrāvās aizdurvē un skatījās caur durvju šėirbu.
“Kur tavs dēls ir?” Pāvils vaicāja vecītim, kurš rausās no ratiem laukā.
“Lūk, tepat malkcirsnī cērt malku.”
Pāvils tuvojās malkas skaldītājam un lēniem vārdiem sāka mācīt dēlam viĦa pienākumus pret tēvu.
Sākumā gan saimnieks uzklausījās, bet, kad nojēdza, par ko runā, tad tik norūca caur zobiem: “Ak tā,
vecais kraėi, tad tu esi bijis uz mācītāja muižu mani sūdzēt? Nu, pagai' tik!”
ViĦš saspĜāva rokās un sāka cirst malku, ka Pāvilam gribot negribot bija jāatvelkas, lai viĦam
neieskrietu kāda skaida sejā. Pāvils izskaidroja saimniekam, ka vecais tēvs nav vis bijis sūdzēt, bet viĦš to
ir tik ceĜā panācis un līdz mājām pavedis, braucot viĦu iztaujādams par šīsdienas gaitu.
Saimnieks tik atšĦāca: “Tad dod tu viĦam maizi, brauc jau spožiem ratiem, glauniem zirgiem; man
pašam ar sievu un bērniem ir jākar zobi vadzī, brīvēžas nevaram mitināt.”
Pāvils sāka dusmoties, bārties, bet saimnieks tik pietvīka sarkans, cirta malku visā jaudā, ka tik
skaidas vien dziedādamas tam apkārt lidoja, un neatbildēja vairs neviena vārda.
Pāvils saskaitās un devās uz ratiem. ViĦam izlikās, itin kā kučieris, pagriezies uz sāniem, par viĦu
smīnētu.
Uz mājām braucot, Pāvils pukojās par rupjiem, neizglītotiem Ĝaudīm.
“Nožēlojami Ĝaudis, tik verdzisku pazemību un bezkaunīgu rupjību tu manto, ja gribi ko labu panākt.
Pirmo godu tu mantosi no viĦiem, ja uzstāsies kā kungs, ja viĦiem no tevis bailes; otro baudījumu tu
dabūsi, ja gribi būt viĦu draugs un brālis,” - tā Pāvils domāja.
Un viĦam sirds nepanesa turēt šos panīkušos ĜautiĦus ar brāĜiem, sev līdzīgiem, jo tādos gadījumos
viĦš bija baudījis tik nepatikas un rupjības. Pāvilam trūka mākslas izkustināt šo Ĝaužu sarepējušās sirdīs
īstās stīgas, modināt viĦos uzticību, kas panākama vienīgi caur uzupurējos mīlestību.
 CeĜā Pāvilu panāca vairāk braucēji tukšiem ratiem, gan laikam ceĜa gabalu labotāji, kuri laida pilnos
stiepienos viĦam garām, jo galviĦas tiem likās esam krietni pilnas. Grants vedēji, lielāko tiesu tik jauni
puiši - nebēdnieki, pazinuši jauno mācītāju, uzgrieza viĦam muguras un sāka dziedāt pilnā kaklā treknu
dziesmu. Pēdējais braucējs vēl pavicināja cepuri, uzšāva ar pātagu viĦa zirgiem un uzkliedza: “Fārin nu
raš, gaspaž vartin!”
Kučieris nebija laisks, bet drāza pretī ar garo pātagu, tā ka nekaunīgais kliedzējs tik galvu vien
saėēra abām rokām, jo cirtiens bija trāpījis pašā sejā.
Ja Pāvils nebūtu piedzīvojis nepatīkamo atgadījumu ar Maz-BunduĜu saimnieku un ja kučieris tik
ātru roku nebūtu nosodījis nebēdnieku, kas zina, viĦš būtu apturējis šos palaidĦus un nodevis tiesai, bet
tagad šis tracis sacēla viĦam tik riebumu. ViĦš nepakustēdamies sēdēja ratos un nebilda ne vārdiĦa, lai
gan dusmas viĦam iekšā vārījās.
“Pat man viĦi nekaunējās ceĜā uzbrukt, jo jutās droši tamdēĜ, ka es viĦus nepazīstu; kā gan šie rupjie
tēviĦi tad neuzvedas vēl pret svešnieku?”
Šo ĜautiĦu viĦam vairs nebija žēl viĦu neizglītības un rupjības dēĜ, bet viĦš sajuta pret tiem riebumu.
Sadusmojies un noerrojies viĦš pārbrauca mājās un aizbildinājās ar galvas sāpēm, kad IeviĦa viĦu
lūdza launagā.
Putnikas Līzes meita IeviĦa, kuru vecais TreimaĦa tēvs uzĦēma savā namā un maizē, bija izaugusi
glīta meitenīte un jau pavasari tika iesvētīta līdz ar citiem vācu jauniem bērniem par pieaugušu meitu.
ViĦa ēda pie mācītāja paša galda, un no iesvētīšanas dienas saime un muižas Ĝaudis nesauca vairs mācītāja
audžumeitu par IeviĦu, bet dēvēja viĦu par jaunkundzi.
Vecais Treimanis pa garajiem ziemas vakariem aiz gara laika nodarbojās, viĦu izglītodams. IeviĦai
nesās gars uz grāmatām, un viĦa lasīja latviskus un vāciskus rakstus, kas tik rokā gadījās, bez kādas
izvēles. Viesi, kas tikai reti saradās TreimaĦa namā, apgājās ar viĦu kā ar mājas bērnu, jo IeviĦa bija
piemīlīgas un laipnas dabas. Tā IeviĦa nemanot pierada domām, ka viĦa piederot pie mācītāja dzimtas, jo
pat māte apgājās ar viĦu ar cienību, it kā viĦas IeviĦa būtu kaut kas augstāks, labāks nekā viĦa pati. IeviĦa
sagājās vienīgi ar draudzes skolotāja meitām, citu draudzeĦu viĦa nemeklēja, bet dzīvoja vientulībā un
nodevās saviem sapĦiem.
Pāvils dusēja pusmiegā atzveltnē, sakrustojis rokas pār galvu. Lēns klauvējiens bija aiz durvīm
dzirdams vienreiz, otrreiz, bet Pāvils neatbildēja, jo viĦam nepatika, ka viĦu tagad traucē.
Pēc brītiĦa durvis klusām atvērās un IeviĦa ienāca lēniem, lēniem solīšiem un nolika uz galda
Pāvilam pretī trauciĦu ar svaigām dārza ogām un krūzi ar skābu jāĦogas sulas dzērienu. ViĦa apstājās,
atvilka klusām elpu, jo, dvašu aizturējusi, viĦa bija soĜojusi uz galdiĦu, lai netraucētu Pāvilu, un nolūkojās
viĦā. Pāvils visu manīja, bet izlikās snaužam. Vakara saules zeltotie stari rotājās ap viĦas stāvu, un Pāvils
pirmo reizi novēroja, ka IeviĦa Ĝoti skaista jaunava. ViĦas dzeltenie mati karājās kuplā, vaĜējā bizē pār
pleciem, un viĦas gaišzilais uzvalks tam izlikās caurspīdīgs, miglains, it kā gabals no zilajām debesīm.
“ViĦa ir daiĜāka par Marju,” nejauši Pāvilam iešāvās prātā, un klusa nopūta vēlās pār viĦa lūpām.
Viegla kā irbīte IeviĦa iztecēja laukā.
Pāvils soĜoja lieliem soĜiem pa istabu un bažījās, ka šī daiĜā aina tik drīz zudusi viĦa acīm, kā arī
sirdījās par savu nespēku, ka nevarēja aizdzīt domas par daiĜo Marju, jo viĦa gars negribot nodarbojās,
salīdzinādams Marju ar IeviĦu. ViĦam tagad dūrās acīs, ka viĦa istaba ir daudz omulīgāka kā senākās
dienās. Uz logiem bija labi koptas puėes tīros podos, uz galda trauciĦos aizvien atradās smaržīgi dabas
ziediĦi, lai gan bija jau pavēls rudens. Uz istabas lietām un grāmatu plauktiem nemanīja ne mazākā
puteklīša. Nu viĦš arī atcerējās, ka ūdens traukā aizvien bija svaigs un gulta aizvien bija uztaisīta, lai vai
cikreiz dienā viĦš to sagulēja.
“Šī meitene arī ir cēlusies iz tautas, bet cik nesalīdzinājami augstāk viĦa stāv par saviem ciltsradiem -
un to dara izglītība un laba priekšzīme. Tā IeviĦas laime, ka viĦai tēvs mazotnē miris un viĦa atradusi
pajumtu šinī namā, jo, tēvam dzīvojot, viĦa gan būtu tapusi prasta zemniece ar trulu garu un panīkušu
miesu.”
Vecais Treimanis Pāvilam bija stāstījis, ka IeviĦas tēvs esot miris, atstādams atraitni ar meitu lielā
trūkumā, līdz beidzot tad viĦš uzĦēmis abas savā namā.
Pāvils paėēra cepuri un steidzās ēnainā dārzā, lai izmuktu domām, kuras viĦam ar varu uzmācās.
 Nākošu sestdienu TreimaĦu tēvs aizbrauca uz kādu tālāku draudzi, lai svētdienā turienes baznīcā
izpildītu vietējā mācītāja darbus, kurš pats gulēja slims. Gan viĦš būtu turp sūtījis Pāvilu, bet tas bija visas
pēdīgās dienas saīdzis, un tēvs noturēja viĦu par slimu, tamdēĜ brauca pats.
Sestdienā sabrauca Niedrēnu mācītāja muižā īsti daudz Ĝaužu, kuri pa rudens laiku, kad zemniekiem
visa ir vairāk pie rokas, bija nodomājuši pāroties. Pātarnieki salasījās rovī un uzgaidu istabā, kur
saimniecei nodeva parastās dāvanas. Kuram bija kuplāka neslava, to pāri saimniece laida pirmo iekšā.
Pāvils bija jautrā garā un laipni saĦēma jaunos pārus, kuri nobijušies un nokaunējušies spiedās viĦam
klāt pabučot roku, jo lielākā daĜa baiĜojās, kaut tik mācītājs neuzdotu grūtu skaitāmo gabalu. Pāvils tik
retumis lika kādam skaitīt baušĜus un galvas gabalus, bet bija mierā, kad prata tekoši lasīt no pusbībeles
un atbildēt uz viegliem jautājumiem. Bet bija daudzums tādu, kam lasīšana gāja kā pa celmiem. Viens
pāris pēc otra atstāja rakstāmistabu, pavadīti no Pāvila pamācošiem vārdiem par nākošo laulības dzīvi.
Laimīgiem smaidiem jaunie Ĝaudis noslaucīja aiz durvīm baiĜu sviedrus un atvieglotu sirdi atĦēma dvašu,
ka grūtā stunda nu ir garām.
Ienāca pusmūža puisis ar vecīgu meitu. Vīrietis bija vienaldzīgiem, truliem sejas pantiem, meitai
krēšĜojās ap lūpām vienmēr glupi smaidi, viĦas aprobežotās gara spējas liecinieki. Pāvils lika viĦai lasīt,
meita sāka burtot dziedošā balsi, sāka raustīties un siekalās aizrijās. Nabadzīte atelsās, mēăināja no jauna
sākt lasīt, bet, līdzko acis uzmeta burtiem, tad klepus bija atkal klāt. Pāvils manīja, ka velti ir lauzīties, un
lika brūtei atbildēt uz viegliem jautājumiem, bet meita brīnīdamās uzlūkoja drīz mācītāju, drīz savu
brūtgānu.
“Kas tad tevi ir atpestījis, mīĜā brūte? To taču tu man zināsi pateikt?” Pāvils jautāja.
Smaidi no lūpām izplētās pār visu brūtes seju. ViĦa nodūra acis, plucināja lakata stūri un kaunīgi
atbildēja: “Kas tad nu cits, cienīgs mācītājs, kā tas pats otrmājas Pēteris! Tepat jau viĦš stāv!”
Pāvils iekoda spalvaskātu zobos, lai nepaspruktu smiekli. “Varat iet, jūs esat pierakstīti un tapsiet rīt
pirmoreiz uzsaukti!”
“Paldies, cienīgs mācītājs, ardievu!” jaunais pāris atvadījās un, ārā iedami, vēl sačukstējās: “Ak tu
žē, cik tas jaunais mācītājs ir labs! Un kā es baidījos!”
Ienāca beidzamais pāris - padzīvojis vīrietis ar vecīgu sievieti.
“Vai protat lasīt grāmatu?” Pāvils prasīja, lai viĦus drīz atlaistu, kad tie atbildētu, ka prot gan.
“Neprotam un neesam arī savu laiku pratuši,” abi vienaldzīgi atbildēja.
Pāvils deva tiem rokā grāmatu, bet brūtgāns atteica: “Nepūlieties velti, arī burtu mēs nepazīstam.”
Ir baušĜu viĦi neprata, un atbildēt uz jautājumiem tiem ir prātā nenāca.
“Kad jūs itin nekā nezināt un neprotat no kristīgas ticības mācībām, tad pierakstīt un uzsaukt jūs es
nevaru,” Pāvils viĦus uzrunāja.
“Kad jau nu nevarat, nevarat, vecumā iemācīties vairs nekā neiemācīsies. Trīs reizes jau nu esam
atraidīti, vairāk pie jums vairs nenāksim. Četri bērniĦi mums jau ir, tik viĦu dēĜ mēs šodien atnācām, lai
pasaulē viĦus nezaimotu par negodīgiem bērniem, bet, kad nu jūs nevarat, nevarat, iztiksim bešā, mums
pašiem jau vienalga.”
Pāvils pierakstīja viĦus un solījās tos uzsaukt. Ar šiem ĜautiĦiem sarunādamies, viĦš noskārta, ka ne
viĦi vien ir vainīgi pie savas neizglītotās sirds un gara, bet ka īstie cēloĦi gluži citur meklējami.
Darbu beidzis, viĦš pie sevis noprātoja: “Šie ĜautiĦi no dabas nav Ĝauni, bet smagās gaitas un nastas,
trūcīgie apstākĜi un nelabvēlīgais liktenis padara viĦus garā trulus un Ĝaunus.”
ViĦš aizmirsa nepatīkamos piedzīvojumus un dabūja atjaunotus spēkus, lai šos Ĝaudis palīdzētu izraut
iz viĦas Ĝaunuma dzelmes - neizglītības.
Ne ilgi šie iespaidi valdīja viĦa sirdī, labās domas drīz tika apmāktas no jauniem, vēl jo rūgtākiem
piedzīvojumiem. Līdz šim viĦš pazina tik Ĝaudis baznīcā un ap baznīcu glītās svētku drēbēs, bet cik daudz
savādāki šie paši cilvēki bija savās mājās, savos darbos. Pirmās reizes šo pretību ievērojot, Pāvilam
izlikās, ka šie ir pavisam citi Ĝaudis, ka viĦš ir aizcelts gluži citā - svešā pasaules malā.
Tāda pat starpība bija Ĝaužu uzvedībā mācītāja muižā un citās vietās; te visi klanījās, zemojās, bet,
citur sastopoties, pat labdienas neprata dot. Gan viĦš arī piedzīvoja dažu iepriecinošu skatu, redzēja dažu
glītu māju, priekš migu dzimtas sadzīvi, labu satiksmi saimes starpā, bet labais ilgi prātā nestāv, Ĝaunajam
aizvien priekšroka, tas spiežas atmiĦā uz laiku laikiem.
 Ar siltu sirdi Pāvils domāja uzsākt savu amatu, bet šī mātā mīlestība jau atdzisa pirmajā pusgadā:
nebija viĦam īstās, pašaizliedzīgās mīlestības, kas panes visu, pacieš visu, piedod visu.
Pāvila jūtas pret savu amatu un draudzi cēlās un grima kā jūras viĜĦi. Te viĦš savā prātā nosolījās
ziedot visus spēkus mazo Ĝaužu labā, te viĦa sirdi pildīja rūgtums un īdzība. Siltā sirds, kas pirmlaikā bija
karsusi tik iedomātā mīlestībā, drīzumā atdzisa, un vēsa vienaldzība pildīja viĦu.
ViĦš nepavadīja vairs tēvu slimnieku un nespējnieku apmeklējumos; bēga iz rakstāmistabas, kad tanī
ienāca laulāti Ĝaudis viens par otru sūdzēt vai arī mieru līgt; nepatika viĦam būt klāt, kad tēvs norāja un
pamācīja netiklas meitas un palaidĦus puišus. Aizvien viĦam bija skarbs vārds uz lūpām, bet viĦš norija
šo skarbo vārdu un atstāja istabu, jo caur savu skarbumu un asiem vārdiem viĦš daudzreiz bija mantojis
ne mazus dūrienus.
“Ko līdz viĦus rāt un mācīt, kad visi vārdi un labās mācības ir runāti vējā, viĦi neklausa. Mans tēvs
ar savu laipno dabu un žēlsirdīgo prātu tik viĦus izlutina un dara stūrgalvīgus. Acu priekšā gan viĦi
izliekas zemīgi, bet aiz muguras griež kažokam Ĝauno pusi, tad viĦi prot smieties un zoboties. Tēvs ir par
vecu, nevarīgu, es negribu viĦu skumdināt un darīt pretī viĦa sirds vēlējumam apieties tikai mīlīgi ar
Ĝaudīm, bet nāks laiks, kad es šiem cietsiržiem mācīšu paklausību ar bijību pret mani un manu amatu.”

XVIII
Dārznieks, kas mācījies siltumnīcā kopt un audzēt tikai mākslas puėes un greznuma stādus, jūtas
nelaimīgs un nezina, ko iesākt, ko darīt, ja viĦš tiek ielikts par kopēju panīkušā augĜu dārzā, kur aug tikai
liesas meža ābeles kropli un cauru vidu augĜu koki, kas nes tikai sīkus un tārpainus augĜus. ViĦam
pacietība drīz beidzas, darbs apnīk, jo tīri liekas, ka sviedri top lieti par velti, rokas veltīgi sastrādātas
tulznainas.
Tikai amatā stādamies, Pāvils sāka iepazīties ar savu tautu un ar draudzi, kas viĦam apkopjama.
Uzaudzis pārticībā, bērnību un jaunību nodzīvojis bagātu un izglītot Ĝaužu satiksmē, mācības laiku
pavadījis jautru biedru pulkā, - sveša viĦam bija tauta, sveši viĦas prieki un bēdas, labās un Ĝaunās
īpašības.
Tuvojās mitrais rudens ar savām vēsajām dienām, nemīlīgajām naktīm. Pāvilu sāka mocīt gars laiks.
Prāts uz nopietniem darbiem viĦam nenesās. Caurām dienām viĦš nodzīvoja savā istabā, lasīdams visas
vecas un jaunas avīzes, šėirstīdams, lasīdams veco klasiėu darbus, kuri viĦam drīz apnika, jo tos jau viĦš,
zēns būdams, skolā bija lasījis, vai arī nokāva garo laiku ar visādiem muĜėīgiem briesmu stāstiem un
romāniem, kas tikai rokās gadījās. Cigāru pēc cigāra, pīpi pēc pīpes izsmēėējot, mute tapa sausa, tad arī
viens pats varēja dzert dzidro viĦu vai vēso alu, kuras mantas labs krājumiĦš aizvien atradās pagrabā. Jau
notikās vairākkārt, ka Pāvils pamodās rītos ar stiprām galvas sāpēm, bet viĦš nepiegrieza šim apstāklim
nekādas vērības. ViĦš uzcēlās, nomazgājās un devās laukā atspirdzināties tīrā gaisā, bet drīz vien
nemīlīgais laiks dzina viĦu atpakaĜ, tā ka IeviĦa ar istabas meitas palīdzību tikko paguva apkopt un
izvēdināt Pāvila mītni.
Atgriežoties no īsās pastaigas, viĦš pačukstēja meitai, lai atnes pudeli no “labā”, devās savā istabā,
kur drīz vien zili dūmi viĜĦot viĜĦoja. Gan tēvs, pats vecs pīpmanis, viĦu dažreiz pamācīja, kad abi atradās
rakstāmistabā: “Pāvil, nepīpē tik daudz stipru cigāru, tu sabojāsi savas krūtis. Visas tavas drēbes tā
piekvēpušas, ka jau pa gabalu saožami stipru cigāru dūmi.”
Ka Pāvils pat pārmērīgi smēėē, to vecais Treimanis nezināja, jo viĦš savas kājas necēla Pāvila istabā,
tāpat kā arī Pāvils nekad negāja tēva guĜamistabā. ViĦu vienīgā satiksme bija rakstāmā un ēdamā istabās,
citādi viĦi gāja katrs savu ceĜu, ja tik amata darbi viĦus nevienoja vienādā gaitā.
Satiksme ar kaimiĦiem bija klusa, jo apkārtējie muižnieki un izglītoto aprindu dzimtas apmeklējās
vieni otrus tikai svinīgās dzimšanas un vārdu dienās, citādi katrs klusi tupēja mājās vai arī aizbrauca pa
auksto ziemas laiku uz siltām zemēm. Apciemot savas draudzes gruntniekus un saimniekus - šīs domas
mācītāja muižas iemītniekiem ir prātā neienāca.
Pāra reizes Pāvils aizbrauca līdz tuvējai apriĦėa pilsētai, bet vēl īdzīgāks viĦš atgriezās, jo viĦš turēja
zem sava goda saieties ar pilsētas mazpilsoĦiem, tirgotājiem, ierēdĦiem un amatniekiem, kurus viĦš tur
Vācu biedrībā sastapa, un citu paziĦu no smalkākām aprindām tur retumis manīja. Arī smalkajā viesnīcā
vientulim alus likās par sūru, vīns - par skābu, cigārs - par rūgtu, trūka viĦam - draugu, biedru, kas saldina
sadzīvi un veicina omulību.
Ir vecais Treimanis ieredzēja, ka Pāvils mocās ar garlaicību.
“Vakari top divkārt tik gari, kad mēs viĦus pavadām, ieslēgušies katrs savā istabā,” kādu novakaru
viĦš uzrunāja dēlu. “Uzsāksim atkal kopīgus lasāmos vakarus, kā tos es esmu paradis citās ziemās.”
Pāvils nepretojās, un pēc vakariĦām viĦi visi palika siltajā ēdamistabā. Krāsnī sprēgāja jautra uguns,
tējas katls šĦāca un mutuĜoja uz mazā galdiĦa pie sienas, un IeviĦa veiklu roku pildīja slīpētās glāzes,
pasniegdama viĦas citiem mājniekiem. TreimaĦa tēvs sēdēja lēnkrēslā vaĜīgā uzvalkā, melno poėīti galvā
un garo pīpi rokā. ViĦam priekšā uz galda atradās biezas burtnīcas zilos vākos, jo vakaru viĦš mēdza
ievadīt, lasot priekšā epizodes iz Niedrēnu draudzes un savas dzimtas vēstures. Otrpus galda sēdēja
Pāvils. ViĦam bija jālasa priekšā iz pasaules vēstures, gan arī brīvā runā jāizsaka savas domas par
vēsturiskiem notikumiem. Siltā kaktiĦā sēdēja saimniece un adīja jo siltas zeėes cienīgtēvam. Ilgus gadus
dzīvodama mācītāja dzimtā, viĦa no dzirdēšanas vien bija iemācījusies saprast vācu valodu, lai gan saruna
viĦai lāgā neveicās. Ja viĦa ko neizprata, bet kāroja lasāmā gabala saturu izzināt, tad rokas mitējās
knibināties ap adīkli un brilles viĦa uzbīdīja uz pieres. Vecais mācītājs noprata šo mēmo valodu un
labprāt iztapa savai uzticamai saimniecei. Arī viĦš tad uzbīdīja brilles uz pieres, aizkūpināja izdzisušo pīpi
un latviešu valodā atjaunoja lasāmā gabala īso, galveno saturu.
Ārā kauca nikns ziemelis, klabinādams slēăus, bet iekšā bija tik silti, tīkami, glāžu tinkšėi un
pulksteĦu tikši jaucās ar uguns sprēgāšanu un ūdens katla sīkšanu. Visi šie mazie traucēkĜi pavairoja
tīkamā vakara omulību.
Citā vakarā arī IeviĦai bija jālasa priekšā jautra satura grāmata, un Pāvils, acis aizvēris, noklausījās
viĦas piemīlīgās balss skaĦās. Pāvils sajuta šādu vakaru labdarīgo iespaidu uz savu garu, un rītos viĦš
piecēlās jautrākā dūšā, jo nebija sevis nomocījis, gultā gulēdams lasot un smēėējot.
Šinīs vakaros Pāvils mācījās tuvāk pazīt IeviĦu un nomanīja, ka viĦa ir diezgan izglītota jaunava.
Kādu vakaru, IeviĦai lasot, saimniece uznesa vīna pudeli, par ko tēvs ar dēlu tik acis vien atplēta, bet
IeviĦa nosarka kā magone.
“Cienīgstēvs, šodien jau ir IeviĦas dzimšanas diena. Nu viĦa ir liela meita, tamdēĜ es uzdrošinājos
jums atgādināt šo dienu,” saimniece aizbildinājās, pasniegdama katram glāzi viĦa.
Zināma iemesla dēĜ TreimaĦa tēvs līdz šim nebija svētījis IeviĦas dzimšanas dienas, jo pat vecās
saimnieces goda dienu viĦš nepalaida garām: aizvien viĦš vēlēja dienastmeitai pie vakariĦām uznest
zagšis vīnu un uzdzēra veselības savai saimniecei. Šis parādītais gods bija saimnieces lielākais sirdsprieks
visā gadā, par kuru viĦa nemitējās nedēĜām stāstīt savām paziĦām. ViĦas labā sirds gribēja sagādāt šo
godu arī IeviĦai, tamdēĜ viĦa uz savu galvu visiem atgādināja IeviĦas dzimšanas dienu, jo Pāvilam līdz
šim ir prātā nebija nācis, ka tādiem maziem Ĝaudīm, par kādu viĦš IeviĦu līdz šim turēja, arī ir sava
dzimšanas diena.
“Uz tavu laimi, mīĜais bērns!” TreimaĦa tēvs sveicināja IeviĦu, saskandinot glāzes.
Tikai brītiĦu valdīja jautras sarunas, novēlot IeviĦai laimes, tad atkal TreimaĦa tēvs viĦu lūdza
turpināt lasāmo gabalu IeviĦai par lielu prieku, jo viĦas sirds gan priecājās par piedzīvoto godu, bet sirdī
arī dūrās sāpīgs dzelonis, un acis bailīgi raudzījās no viena uz otru, vai tikai viĦa neizdzirdēs no kādām
lūpām jautājumu, kura dēĜ viĦai dzīvai būtu jāielien zemes dibenā.
Bailīgos skatus un mainošos sejas krāsu Pāvils noturēja par zīmi, ka IeviĦa jūtas laimīga un
uzbudināta par parādīto godu. Tik skaista kā šinī brīdi IeviĦa viĦam tikai tad bija izlikusies, kad viĦš to
zilajā uzvalkā pirmo reizi vērīgi aplūkoja savā istabā.
IeviĦa lasīja tālāk, un Pāvils dzēra aizvien pa malkam viĦa, nolūkodamies lasītājā. ViĦa seja sārtojās,
asinis straujāk ritēja pa dzīslām, un jau otrreiz viĦam šāvās domas caur galvu: “Kad nu viĦa būtu tava
sieva?”
ViĦš vairs tā nesatrūkās kā pirmo reizi, kad šis domas iezagās viĦa sirdī, viĦš pacēlās tikai un iegāja
klusi viesistabā, kuras durvis bija vaĜā. Še tumsā viĦš bija drošs, ka neviens šis domas nelasīs uz viĦa
pieres, viĦa acis, domas, kuras viĦš vēl slēpa savā sirdī. Pa mīksto grīdsegu gar vaĜējām durvīm
staigādams, viĦš netraucēti varēja noraudzīties daiĜajā jaunavā.
 “Ja viĦu es apprecētu, tad esmu drošs, ka viĦa manis neviltu, bet būtu man uzticama ar miesu un
dvēseli. Arī Birznieks sev izraudzījās līgaviĦu iz tautas, un cik viĦš laimīgs var justies, ka nekāda vara
nevar salauzt viĦa zeltenītes uzticību. ViĦš ir laimīgs, un tāds es varu kĜūt, mīlestības laimi nemeklēju vis
tikai košā sejā, apburošā miesas daiĜumā, bet meklēju šo laimi padevīgā garā, uzticīgā mīlestībā un šėīstā
sirdī. Un visas šis miesas un gara pilnības ir vienkāršai tautas meitiĦai IeviĦai.”
Pirmoreiz pēc ilgiem laikiem viĦš nosēdās pie klavierēm, lai ar skaĦām izteiktu savas sirds priekus,
bet patumsā kauliĦi lāgā nebija saredzami, pirksti bija atradinājusies no spēles. Klusu viĦš nospieda
kauliĦus vienu reizi, otru reizi, bet tikai nesaskaĦas sasniedza viĦa ausis.
“Tāda ir tava dzīve!” iekšėīga balss čukstēja, un garā viĦš redzēja Birznieka tēlu, par kuru nupat bija
domājis. Vecās atmiĦas sāka uzmākties viĦa dvēselei kā biedinoši spoku tēli. Dusmīgi viĦš aizcirta
klavieres un gāja atpakaĜ ēdamistabā. Gan sapĦojot viĦam laiks ātri aiztecējis, bet pulkstenis jau rādīja
divpadsmito stundu.
TreimaĦa tēvs, novēlējis visiem labu nakti, aizgāja savā istabā. Saimniece nokopa traukus, tikai
IeviĦa sēdēja vēl domīgi pie galda ar aizvērto grāmatu priekšā.
“Par ko gan nu jaunkundze sapĦo vaĜējām acīm?” Pāvils mēăināja jokot, jo citādi viĦš mēdza to
saukt tikai par IeviĦu.
IeviĦa satrūkās un uzlēca kājās, jo nemaz nebija manījusi Pāvilu pienākot. Uztraukumā viĦa
nezināja, ko atbildēt, jo bija taču domājusi par viĦu.
“Jaunkundžu domas pat prātnieki nespēj atminēt, kamēr tikai pienāk pārgalvīgais jauneklis un droši
saka tai acīs: ko velti slēp, tavas domas esmu es!” Pāvils turpināja, bet IeviĦa nespēja vairs ne pirkstiĦa
pakustināt, tikai asinis viĦai saskrēja vaigos, jo viĦa noskārta, ka Pāvils ir uzminējis viĦas sirds
noslēpumu.
“Kāpēc jaunkundze nevilka šodien zilā uzvalka, kas viĦai tik Ĝoti piedien un man tik Ĝoti patīk?
Sarkanas drēbes jaunavai, kad bieži ir jānosarkst, nepavisam neder!” Pāvilam patikās meiteni spīdzināt,
bet IeviĦa vairs ilgāk nevarēja izturēt, viĦa muka pa durvīm laukā, jo patlaban arī saimniece atgriezās iz
rovja. Smaidīdams un ar sevi pilnīgi mierā, Pāvils šovakar aizgāja savā istabā.
Citu dienu bija jauks ziemas laiciĦš, ledus vīrs ezeriĦa aiz priežu siliĦa vizēt vizēja zem slīpajiem
saules stariem. Pāvilam uznāca griba pavizināties slidām pa gludo ledu tīrajā ziemas gaisā, bet netikās
viĦam vienam doties uz ezeriĦu, tas bija garlaicīgi.
“IeviĦ, iesim uz ezeriĦu vizināties slidām,” Pāvils skubināja viĦu pēc brokastīm.
“Ejiet, bērni, ejiet! Laiks ir rāms, varat izpriecāties, auniem Ĝaudīm jau savi prieki!” viĦš iebilda.
Pāvils ar IeviĦu iegāja priekšiĦā, lai uzvilktos biezākas virsdrēbes.
“IeviĦ, tu nosalsi z i l a j ā uzvalkā,” Pāvils zobojās, palīdzēdams uzvilkt IeviĦai puskažociĦu.
IeviĦa gan zina, kamdēĜ viĦai asaras iezogas acīs. ViĦa vēl ir jauniĦa, neprot savaldīt savu jūtu, bet,
ko sirdī jo dziĜāk grib slēpt, jo gaišāk acīs tas lasāms.
Un šos rakstus Pāvils prot lasīt, viĦš visu jau zina, kas viĦam vajadzīgs zināt.
“Kad sirdī kvēlo mīlestības liesmas, tad dabas aukstums viegli panesams, bet, ja tev sirds salst, tad
caur šo zini, kur tava sirds atrod degošas liesmas, lai arī tā aizdegtos, ja mīlestības ugunis viĦā vēl gaiši
neliesmotu!”
Pāvils nobučoja meiteni, kura pārsteigumā nemaz nepretojās, tik nolūkojās viĦā kā brīnīdamās
asarainām, platām acīm, itin kā gribētu ieskatīties Pāvila sirds dzelmē.
Laimīgie steidzās roku rokās brīvajā dabā, klejoja pa priedulāja celiĦiem no viena gala uz otru.
Daudz viĦiem bija ko vaicāt, atbildēt, jo mīlestības pirmās sarunas ir tikai jautājieni un atbildes par dabas
un visas pasaules diviem visvērtīgākajiem priekšmetiem, kurus it visi, visi samīlējušies par tādiem atzīst
un nosauc ar īsajiem vārdiĦiem “es” un “tu”. MaziĦais “es” nemainītu utu” ne pret visu pasauli.
“Vai nu krietni izvizinājāties?” TreimaĦa tēvs jautāja, kad abi jaunieši atgriezās no pastaigas sārtiem
vaigiem un spirgtām acīm aiz lielas sirdslaimes.
ViĦi tik novērsās sānis un atteica: “Vareni! Teicami!”
Kam gadītos iet gar ezeriĦu, tas ievērotu, ka uz ledus nav redzama neviena svītriĦa, ne pelīte tur nav
pāri tecējusi, jo abi laimīgie bija aizmirsuši, kurp viĦi solījušies iet, bet to teikt viĦiem bija kauns.
 XIX
Kaislīgā mīlestība apreibina prātus, saceĜ mirstīgos vislielākās laimes jūtas, viĦi aizmirst sevi un
pasauli, tik smagais kritiens no reibinošiem laimes augstumiem ved viĦus atkal pie samaĦas ...

Par m ī l e s t ī b a s l a i m i drīz apnīkst dziedāt dziedonim, drīz apgurst ausis klausītājam, jo šīs
laimības pilnība pat dieviem nesasniedzama; bet dziesmas par mīlestības sāpēm atrod atskaĦas katrā sirdī,
tās visi esam baudījuši.

XX
Saules karstie stari kausēja ledu, aizdzina sniegu, un pavasara vēji purināja dabu iz ziemas snaudas.
Jauna dzīvība lauzās ar varu laukā, un spēcīgas lietusstrāvas noslaucīja un aizrāva projām sakrājušos
vecos putekĜus un ziemas rūsu. Kas vecs un satrūdējis, tam jāsakrīt pīšĜos, lai uz viĦa trūdiem izceltos un
uzziedētu jauna dzīvība. Laukos manīja vietu vietām zaĜumu spiežamies ārā iz pelēkās zemes, bet gravas
un meži vēl bija pilni netīra sniega, tur ziemas puteĦi mēdz sanest milzīgos blāėus, kuri, siltā vējā
kusdami, pārplūdina upes un upītes.
Stingriem soĜiem Pāvils soĜoja pa savu istabu, domādams lielas domas. ViĦš atsēdās pie galda,
atmetās rokās, bet ilgi tā necieta, bija atkal augšā un mērīja istabu no viena gala līdz otram. Aizvien tuvāk
virzījās viĦa gaita durvīm, līdz rokturis jau gluži viegli bija satverams. ViĦš apstājās, atvilka elpu,
atbraucīja matus no karstās pieres, aši atrāva durvis un stingru gaitu gāja uz tēva istabu, kur tas šobrīd
mita. Te Pāvils bija drošs, ka neviens netraucēs viĦu sarunas.
Vecais Treimanis baroja patlaban divus melnus strazdus, kuri mitinājās būrī uz sevišėa galda pie
loga. Šie putniĦi bija TreimaĦa tēva mīluĜi.
No tās dienas, kad vecais Treimanis piespieda savu dēlu dot solījumu, ka paliks par mācītāju, Pāvils
nebija kājas cēlis tēva īpašā istabā.
Šī diena viĦam stāvēja dzīvā atmiĦā. Tik acis pametis, Pāvils noskārta, ka pat ne mazākais nieciĦš
ilgajos gados šinī istabā nav pārgrozīts. Uz krāsns malas vēl aizvien stāvēja divi milzīgi lieli, izkaltuši un
noputējuši putras āboli, un kaktā uz lakota dabiska bērza bluėa atradās Gustava Ādolfa krūšutēls.
TreimaĦa tēvs gan aiz brīnumiem izplēta acis, bet tad mīlīgi uzsmaidīja dēlam un lūdza to atsēsties.
Pats viĦš noraisīja priekšautu, kuru bija apsējis, putniĦus barodams, salocīja viĦu glīši, nolika zināmā
vietā un pats tad nosēdās dēlam iepretī.
“Tēt, es nācu aprunāties ar tevi par nopietnām lietām,” Pāvils uzsāka sarunu, bet nenosliecās sēdus,
uzlēca kājās un atspieda vienu roku pret galdu.
“Atsēsties, dēls, un uztici savam tēvam, kas nospiež tavu sirdi,” vecais Treimanis rāmi atbildēja.
“Tēt, nav gan man vēl droša stāvokĜa, savas maizes, bet esmu nodomājis precēties!” Pāvils runāja,
lūkodamies uz galda.
“Tas nodoms mani tikai iepriecina. Sen jau par to lietu esmu domājis, tikai visu atstāju tavā vaĜā, lai
tu pats sev izvēlētos dzīves biedreni, jo nav labi, ka cilvēks viens. Kur mēs divi esam paēduši, tur iztiksim
arī trīs un vēl vairāk, ja dievs tā būs licis, jo šinī draudzē jau no seniem laikiem mācītāja amatu ir pēc tēva
nāves dēls piekopis, un es ceru, ka ar ar dieva palīgu tu stāsies manās pēdās, kad mana stundiĦa būs
nākusi. Es tev pateicos, mīĜais dēls, par šo ziĦu, jo tavas dzimtas laime saldinās ir manu mūža vakaru un
mierīgu sirdi es varēšu sagaidīt mūža beigas, zinādams, ka mīĜi piederīgi stāvēs ap manu nāves gultu, ka
mīĜas bērnu bērnu rokas aizspiedīs manas nogurušās acis. Tad es varēšu mierīgi aiziet ar laimīgo apziĦu,
ka TreimaĦu cilts zaĜos un viĦa dzimtas vecākā atvase vēl ilgus gadus kopā mācītāja amatu Niedrēnu
draudzē. Tu zini, tas ir mūsu ciltsmātes nolēmums un sirds vēlējums; šo svēto apsolījumu tu man reiz
savā laikā dosi,” vecais Treimanis mīlīgi un dedzīgi runāja, pacēlies arī kājās un spiezdams sirsnīgi dēla
rokas.
“Saki man - vai tava sirds jau ir izredzējusies mūža biedreni, lai jo drīz es varētu svētīt jūsu siržu
derību?”
“Tēt, par savu laulātu draudzeni es esmu izredzējis tavu audžumeitu IeviĦu!” Pāvils lūkojās tēvam
taisni acīs, uzsvērdams pēdējos vārdus.
 TreimaĦa tēvs, kā no odzes dzelts, atkāpās pāra soĜus atpakaĜ, lai labāk varētu noskatīties, vai tiešām
viĦa dēls runā patiesību.
“Pāvil, es neĦemu tavus vārdus par pilnu! Saki, dēls, ka tu nerunā no tiesas!” ViĦš tuvojās Pāvilam,
abām rokām meklēdams tā roku un drebošu balsi to lūgdamies:
“Dēls, dēls, saki jel vienu vārdiĦu un atĦem šo slogu manas sirds!”
Pāvils atkāpās soli un rūgti atteica: “To mana sirds paredzēja, ka tu būsi mans pretnieks! Rūgtais
likteni! Kad laimi esmu panācis un abām rokām taisos viĦu tvert, tad tēva griba ir tā, kas katrreiz mani
šėir no manas dzīves laimes. Tas ir mans dzīves lāsts, mans liktenis.”
“Dēls, nezaimo, tu nezini, ko tu runā, un saplosi manu sirdi!” tēvs gaudoja, atslīdzis krēslā.
“Kā lai klusēju, ka IeviĦu tu pats mīlē un audzini kā savu bērnu; tu pats viĦu esi mācījis, audzinājis
un labi zini viĦas nesamaitāto dabu un šėīsto sirdi, bet tomēr tu saplosi manu sirdi, liegdams mūsu siržu
derību.”
“Uzticies man, dēls, un netirdi manis, bet klausi manam vārdam: IeviĦas dzimuma dēĜ tu nedrīksti
viĦas darīt par savu laulātu draudzeni!” tēvs runāja.
“Tēv, tu māci un sludini, ka visi cilvēki ir līdzīgi, brāĜi, bet tomēr tu pats esi saistīts aizspriedumu
valgos. Ja tikai IeviĦas dzimums un kārta ir tavas pretības cēlonis, ka viĦa ir cēlusies iz tautas - vienkārša
strādnieka meita, tad es kā godavīrs nevaru atkāpties no ieėīlātā vārda. Tavs nepamatotais aizliegums
nespēj iznīcināt manas mīlestības uz nevainīgo jaunavu,” Pāvils dedzīgi atbildēja.
“Ar varu tu piespied mani tev acīs teikt, ka IeviĦa ir bandu meita un kā tāda nekad nevar tapt
mācītāja sieva!” vecais Treimanis lēni un svarīgi runāja un nolūkojās dēlā, kādu iespaidu gan viĦa runa
darīs.
Pāvils saėēra galvu abām rokām, it kā būtu dabūjis negaidītu sitienu, un atkrita krēslā.
“Tēt, nav tiesa! Tu tik gribi mūs šėirt! Tēt, saki jel, ka tu tik mānies! Kāpēc tu man agrāk teici, ka
viĦas tēvs esot miris?”
“Man tevis žēl, ka Ieva pati tev nav stāstījusi sava dzimuma, kad manīja, ar kādiem nodomiem tu
viĦai tuvojies! Tā viĦa man atmaksā to mīlestību, ko es pie viĦas izšėiedis! Man tevis žēl, bet savu vārdu
grozīt nevaru. Nedz tev, nedz kādam citam es nestāstīju, kas manā namā; nāca un gāja, ka IeviĦa ir
ārlaulības bērns, lai viĦai katru acumirkli nebūtu jānosarkst par savu dzimumu, par vecāku grēkiem. Ja
viĦas māte ir taisnību runājusi, tad Ievas tēvs tiešām ir miris, un man tu nevari pārmest, ka es esmu
netaisnību runājis,” tēvs stingru balsi noteica.
“Par vēlu, par vēlu! Es nevaru viĦas atmest!” Pāvils žēlojās, uzmeties uz galda.
“Ja arī tev būtu dūša precēt šo bezdzimtas meitu, tad mūžam es tev neĜautu izdarīt šā nodoma, kamēr
manas acis platas. Es esmu TreimaĦu dzimtas vecākais, un tev ir man jāklausa. Sirds man dreb un roka
trīc, tikai iedomājoties, ka šis gadījums man būtu jāieraksta dzimtas vēsturē, kur TreimaĦu cienījamās
cilts atvase kājām mītu visas cilts godu, apprecēdams meitas bērnu, kura pati nezina, vai to ir noėērusi
purvā vai mežā, jo vecajai Līzei es neticu.”
Lai dēlu cik necik apmierinātu, tēvs piegāja tam klāt un uzlika roku uz viĦa galvas, sacīdams:
“Tagad ej un lūgšanās aizmirsti savu ăeėīgo mīlestību. Jau rīt Ieva atstās manu pajumtu!”
“Kam tu slēpi no manis šīs meitas bezgoda dzimumu? Visciešākiem apsolījumiem es esmu saistījis
viĦu pie sevis; ja gribu nest vīra vārdu, tad viĦa man ir jāprec!” Pāvils kunkstēja, un galva viĦam
bezspēcīgi noslīdēja uz galda.
Nu bija tēva reize izbīties un nobālēt, redzot dēla mokas. Bez spēka viĦš grīĜojās un tikko notvērās
pie galda malas.
“Pāvil, Pāvil, caur tevi dievs mani, grēcinieku, bargi soda. Tava dzīve jaunībā jau nelaikā balināja
manus matus, jo es visu zināju, kā tu uzvedies augstskolā, bet es savā grēcīgā mulsu prātā Ĝāvu tev vaĜu,
domādams, ka reiz tu atgriezīsies uz dzīvības ceĜa, nomākdams pasaulīgās kaislības un kārības. Manas
cerības likās piepildoties, es tev sirdī visu piedevu, jo tu atgriezies tēva mājās tāds. Šādu es tevi vēlējos.
Tu mani tīšis maldināji un caur šo pretību un cietsirdību sit beidzamo naglu manā zārkā. Aiz pasaulīgām
kaislībām iekārot bezdzimuma, bezvārda zemnieci par savu laulāto draudzeni? Tu neesi cienīgs nest
TreimaĦa vārdu, bet mani saista solījums savai dzimtai, tu būsi mans pēcnācējs. Es esmu vecs, manas
dienas ir skaitītas...”
 Pāvils nokrita tēva priekšā ceĜos un lūdzās: “Tēv, tēv, nerunā tik briesmīgus vārdus! ěauj jel reizi
piepildīties maniem sirds vēlējumiem!”
“Mani vārdi nav grozāmi!” vecais Treimanis atbildēja. “Es redzu, ka tikai ar varu ir laužama tava
sirdscietība sava tēva gribu. Ievu izraidīt iz sava nama es nevaru, darbs tikai saceltu Ĝaužu aizdomas un
bojātu tavu slavu. Tev jādodas kādu laiku svešumā, lai aizmirstu savu ăeėīgo maldību. Tikai to tev
piekodinu, ka ar Ievu tu vairs nedrīksti satikties, bet paliec līdz aizceĜojumam savā istabā. Ja manu pavēli
tu pārkāpsi, tad manām tēva dusmām nebūs gala!”
“Tēt, tēt, tu nemīlē manis, ka vari būt tik cietsirdīgs!” Pāvils žēlojās, bet tēvs no viĦa novērsās un
atbildēja: “Tagad ej, rīt pat tu aizceĜosi!”
GrīĜodamies Pāvils izgāja un ieslēdzās savā istabā.
Vecā TreimaĦa sirdssāpes un dusmas bija neaprakstāmas. Ātriem soĜiem viĦš soĜoja pa istabu, bet
citas izejas iz šī dzīves labirinta viĦš neatrada; bija jāšėiras no dēla, jo viĦš baidījās, ka Pāvils neuztur
slepenas saites ar IeviĦu, ja viĦus abus atstātu še dzimtenē. ViĦš izsteidzās dārzā, lai būtu viens ar savām
domām.
Dārza lapenē uz sola sēdēja IeviĦa, jo mīlīgais ziedoĦa gaiss un lapenes aizvējš viĦu bija izvilinājis
ārā, lai tā netraucēta varētu nodoties saviem nākotnes sapĦiem.
Mācītāja muižai bija liels un brangs dārzs, kuru apkopa dārznieks Šteins. Dārznieks bija klusas dabas
cilvēks, vāczemnieks, un kalpoja jau dažus gadus pie TreimaĦa. Dārznieks bija brašs puisis, gan saulē
nodegušu, bet patīkamu seju: ViĦš prata krietni savu amatu, tik Ĝaudis daudzināja, ka viĦš esot kluss
dzērājs.
Šteins bija atradis saulgozī zem lazdām pirmās vijolītes un pasniedza tās nokaunējies IeviĦai.
Vecais Treimanis ieraudzīja šo pāri un dusmās jau gribēja doties IeviĦai klāt un raut savā priekšā
ceĜos šo žēlastības maizes ēdēju, kas iedrošinājās spiesties starp viĦu un dēlu, bet te viĦš spēji apstājās un
tad soĜoja smaidīdams uz lapeni. ViĦam iešāvās galvā labas domas, kuras viĦš turēja par sūtītām no paša
dieva.
Dārznieks satrūkās un nosarka, kad piepeši ieraudzīja sev līdzās veco mācītāju. Arī IeviĦa pacēlās
kājās.
“Nu, nu, bērni, nemaz nebīstieties. man tikai tas pa prātam, ka jūs labi satiekat. IeviĦ, es braukšu uz
pilsētu, vai nenāksi man līdza līdz muižai, tur vari pasērsties pie skolmeistara meitām, kamēr es braukšu
atpakaĜ. Neesi ja ilgi bijusi ciemos,” Treimanis mīlīgi runāja.
IeviĦa apsolījās braukt labprāt līdz, jo draudzes skolotāja meitas bija viĦas vienīgās draudzenes.
Zirgi tapa steigšus iejūgti, un vecais Treimanis un IeviĦa aizbrauca. Ratiem ap pagalmu braucot, viĦa
uzmeta acis logiem, aiz kuriem pie galda sēdēja Pāvils, atspiedies rokās un nogrimis dziĜās, grūtās domās,
tā ka nedzirdēja pat aizripojošo ratu troksni. Vēl otrreiz IeviĦa atskatījās, bet Pāvils nepacēla galvas. Vai
gan viĦas sirds paredzēja, ka redz mīĜāko pēdējo reizi?
Muižā IeviĦa izkāpa iz ratiem, un Treimanis vēl iebilda: “Ja pilsētā man ilgi būs jāuzkavējas un,
atpakaĜ braucot, vakars būs vēls, tad es muižā nemaz neapstāšos, paliec vien tu droši pie draudzenēm pa
nakti. Rīt es tev aizsūtīšu zirgus pakaĜ.”
IeviĦa pateicās par laipnību un iegāja skolā. Vecais Treimanis nobrauca pilsētā un devās uz telegrāfa
biroju. ViĦš paziĦoja savam draugam tālu Dienvidu-Krievijā, kur Pāvils bija nodzīvojis kandidāta gadu,
ka viĦa dēls jau rīt došoties turp, dienvidu gaiss tam esot vajadzīgs. Sīkumus solījās ziĦot vēstulē. Atbildi
viĦš nogaidīja viesnīcā un tad tūliĦ atkal brauca uz māju.
Gan pavēls bija vakars, kad viĦš nobrauca mājās, nemaz skolas neaizĦēmis, bet tūliĦ vien iesauca
savā istabā veco saimnieci, tai paziĦodams, ka jau rīt pat Pāvils dosies tālu ceĜu, kamdēĜ lai sakārtojot
Pāvila veĜu, drēbes un citu visu, kas līdz Ħemams.
“Tu žēlīgais dievs, kā gan lai es tieku līdz rītam ar visu galā! Būtu jel IeviĦa bijusi mājās!” saimniece
žēlojās.
“Gan nu viena pati visu padarīsi. Sagādā tik to visvajadzīgāko, citas lietas varēs Pāvilam vēlāk
piesūtīt,” Treimanis atbildēja.
“Cienīgstēvs, vai jaunais mācītājs nevar braukt kādas dienas vēlāk? Būtu jūs man agrāk vārdiĦu
iebilduši, jau sen būtu viss gatavs.”
 “Tik šodien dabūju pilsētā ziĦu, ka Pāvilam steidzami jādodas ceĜā. Nekavē velti laika, bet
paskubinies, gan tiksi līdz rītam galā,” vecais Treimanis noteikti atbildēja un izbīdīja saimnieci pa durvīm
laukā.
Šo nakti neviens mācītāja muižā negulēja. Saimniece aizelsusies kravājās pa šėirstiem un skapjiem,
sakārtodama glīši ceĜa somā drēbes un veĜu, lai tās nesaburnītos.
Vecais Treimanis, noguris no ceĜa un uzbudinājumiem, sēdēja pelēki bāls savā atzveltnes krēslā, bet
tikai uz rīta pusi viĦa acis aizvērās mierīgā miegā.
Visgrūtāk gāja Pāvilam. Kā sastindzis viĦš sēdēja pie galda, domādams grūtas domas, bet nekā
nesadomādams, kas būtu dzīvē izdarāms, jo zvērests viĦam saistīja rokas.
GaismiĦa jau svīda, kad viĦi atjēdzās un uzlēca no krēsla. Kā ieslodzīts zvērs viĦš skraidīja pa istabu.
Visgrūtāk viĦa sirdi nomāca IeviĦas liktenis.
“Kas gan ar viĦu notiks, kā gan viĦa panesīs šo smago likteĦa sitienu? Kaut jel tēvs atĜautu man tik
vienīgu reizi vēl ar viĦu satikties, viĦu nolūgties, viĦai visu izskaidrot, lai jel viĦa piedod, ka esmu viĦas
sabojātās jaunības cēlonis. Kad viĦa zinātu, cik briesmīgi es ciešu, tad viĦa man piedotu un mierīgāk es
panestu savu nolādēto likteni, jo dzīvība no šīs dienas man ir tikai nasta. Kaut būtu man tik daudz spēka,
ka varētu viĦu sviest projām kā novalkātus svārkus, jo visas izejas iz šis posta dzīves aizkrusto man šis
zvērests, kas ir visas manas nelaimes cēlonis!”
Sāpes un mokas sasniedza augstāko pakāpienu, un izsamisis Pāvils kunkstēja, uz mutes iekritis gultā:
“Kaut jel nemaz nebūtu dzimis!”
LocekĜi viĦam raustījās kā krampjos, asinis kāpa galvā, un jūtams bija atkal savādais žvingstis, ko
jau viĦš reiz bija piedzīvojis.
“Vai tik es nepalikšu traks!” Šī iedoma apreibināja viĦa prātus un sacēla briesmīgas sirdsbailes,
kādas viĦš tikai zēna gados murgu miegā bija piedzīvojis. ViĦš svīda baiĜu sviedrus, bet tomēr auksti
drebuĜi viĦu kratīja, līdz daba par viĦu apžēlojās un atdeva viĦam asaras, ja šo labdari, sāpju remdinātāju,
Pāvils bija zaudējis no viĦas nelaimes dienas, kad gaišās krāsās parādījās daiĜās Marjas neuzticība un
Ĝaunās raganas daba. Sirdssāpes un dvēseles mokas kusa un lija karstās asarās pār Pāvila vaigiem.
Kad istabas meita pieklauvēja pie durvīm, viĦam paziĦodama, ka tēvs viĦu lūdzot savā istabā, tad
Pāvils jau daudzmaz bija saĦēmies. ViĦš nomazgājās aukstā ūdenī un nopietnu, mierīgu seju gāja pie tēva,
jo negribēja rādīt tam savas bēdas un sirdssāpes.
Vecais Treimanis soĜoja ātriem soĜiem pa istabu, kad Pāvils ienāca.
“Es esmu visu pārdomājis, kas darāms,” viĦš uzrunāja dēlu, saĦemdams tā labrītu. “Tu tūliĦ aizceĜosi
uz Dienvidu-Krieviju par palīga mācītāju un paliksi tur, līdz savu sirds maldību būsi aizmirsis. Nemēăini
manis pārrunāt, mans nolēmums ir negrozāms. Par Ievas likteni tu neraizējies, viĦu apprecēs godīgs
cilvēks, viĦas kārtas, kam pašam ietaupīts grasis. Arī es viĦiem palīdzēšu iepirkt kādas mājas. Zirgs jau
pie durvīm, viss gatavs tavam ceĜojumam, iesim brokastīs!”
Pie galda tēvs un dēls vienaldzīgi sarunājās, lai pat saimniece nemanītu, kas Pāvila ceĜojumam īstais
cēlonis.
Uz lievenēm TreimaĦa tēvs atvadījās no dēla. ViĦš aizmirsa visas sirdssāpes, ko dēla dēĜ piedzīvojis,
un sirsnīgi viĦu apkampa un nobučoja, jo sirds viĦam paredzēja, ka redz dēlu pēdējo reizi. Cik ciets arī
Pāvilam neizlikās tēva bargais nolēmums, šī atvadīšanās viĦam tomēr sirdi pārliecināja, ka tēvs viĦu mīlē.
Ilgi viĦi turējās apkampušies, aizmirsts bija viss, kas viĦus šėīra, līdz beidzot TreimaĦa tēvs atjēdzās un
bīdīja dēlu ratos.
“Ja dievs būs licis, tad mēs vēl redzēsimies, kad tu atgriezīsies no svešuma šinī namā, lai stātos
manās pēdās.”
Pāvils noskūpstīja sirmā tēva roku, un rati aizripoja, lai novestu Pāvilu uz apriĦėa pilsētu, no
kurienes viĦš tūliĦ devās ar pasta zirgiem tālāk uz nākamo vietu.
TreimaĦa tēvam vēl nebija laika atdusēties, viĦam bija vēl daudz ko darīt. ViĦš lika dārzniekam
aizjūgt zirgu un pats tad aizbrauca uz skolu, lai pārvestu IeviĦu. Prieka ziĦas vis nebija, ko braucot vecais
Treimanis pavēstīja savai audžumeitai, jo IeviĦa pārbrauca bāla kā balināta drēbe.
“Ej, mīĜā meit, savā istabā un paliec tur, līdz es tevi saukšu!” viĦš pavēlēja IeviĦai, raidīdams viĦu
augšā. Dārznieks pienāca pie lievenēm, lai saĦemtu zirgu.
 “Dārzniek, kad tu nojūdz zirgu, tad uznāc rakstāmistabā!” Treimanis pasacīja dārzniekam, atdodams
viĦam grožus un kāpdams pats pa lievenēm augšā.
Dārznieks ienāca, un vecais Treimanis viĦu uzrunāja: “Dārzniek, vakar es nomanīju, ka tu mīĜām
acīm noraugies manā audžumeitā IeviĦā. Teic man droši - vai tu gribi viĦu Ħemt par sievu?”
Dārznieks gluži pietvīka un kaunīgi atbildēja, grozīdams savu cepuri pa rokām: “Cienīgstēvs, vai nu
viĦa pie manis nāks?!”
“Pirms man atbildi - vai tu viĦu mīlē un gribi par savu laulātu draudzeni?”
“Cienīgstēvs, jūs esat tik žēlīgs, jums es uzticu, ka sen es viĦu mīlēju un visu mūžu viĦu uz rokām
nestu, ja viĦa taptu mana sieva. Bet šo lielo laimi es nedrīkstu cerēt, jo viĦa jau ir smalka un skolota
jaunava, es tikai vienkāršs strādnieks,” dārznieks dedzīgi atbildēja.
“Nu redzi, es zināju tavu nodomu un šodien, no skolas braucot, iztaujāju Ievas domas. Es tev
apgalvoju, ka viĦa ies pie tevis, to viĦa pati man šodien teica. Es pats būšu precinieks un tev viĦu
pievedīšu klāt, tad dzirdēsi atbildi no viĦas pašas mutes.”
“Cienīgstēvs, kā gan es esmu tik lielu laimi pelnījis? Cauru mūžu es būšu jums pateicīgs!” dārznieks
piebilda, bučodams Treimanim roku.
“IeviĦu es izvadīšu godam tautās, kā manai audžumeitai klājas. Bez algas viĦa ir dzīvojusi pie manis.
Lai Ĝaudis neturētu manis par sliktu, tad es tev apsolu, ka jums palīdzēšu iepirkt kādas mājas par dzimtu,
jo IeviĦas māte jau sen pie manis ir noguldījusi labu grasi.”
“Cienīgstēvs, es jums pateicos par jūsu žēlastību, bet apgalvoju, ka ir bez kapeikas es Ħemtu IeviĦu,
jo arī man pašam ir iekrāts grasis, kā jūs to zināt, un par nākotni man nav bailes; maizes mums netrūks!”
Vecais Treimanis ieveda pie rokas IeviĦu un saderināja viĦu ar dārznieku. Skaidru balsi viĦa
atbildēja uz jautājamu, ka viĦa gribot būt dārzniekam uzticama laulāta draudzene. Dārzniekam prāti reiba
aiz lielas nejaušas laimes. Savā līksmībā viĦš nemaz neievēroja, cik bāla ir viĦa brūte.
“Nu, bērniĦi, ejiet dieva mierā un pateiciet viĦam par savu laimi! No svētdienas par nedēĜu jūs
tapsiet uzsaukti pirmo reizi. Un jaunnedēĜ varēsiet braukt uz pilsētu sapirkt, brūtes rotas!”
Cik savādām jūtām jaunsaderinātie atstāja mācītāja istabu! Dārznieka sirdi pildīja laimes šalkas, bet
IeviĦa tikko savaldīja asaras. PriekšiĦā dārznieks mēăināja noskūpstīt savu saderināto līgaviĦu, bet IeviĦa
lūdzās: “Laidiet mani vaĜā, mīĜais dārzniek, es esmu gauži nogurusi!”
Izbijies dārznieks noraudzījās, cik nevarīga un sašĜukusi IeviĦa aizgāja. Sirdī viĦam iezagās domas:
“Vai gan laime tik grūti panesama?” ViĦš aizsteidzās savā dārzā, un laimes jūtas drīz nomāca pārbaudošo
prātu. ViĦš uzmeklēja ogu ceru, kur stāvēja paslēpta pudele, un iemeta krietnu malku uz laimīgo nākotni.
Drīz izplatījās vēsts, ka mācītāja muižas dārznieks precējot IeviĦu. Gan daži Ĝaudis kratīja domīgi
galvas un sprieda: “Vai gan smukā IeviĦa ies pie vecīgā puiša, kurš nezin no kuras pasaules malas šurp
atklīdis bez tēva, bez mātes, bez radu raksta? Diezin vai ir jel maz godīga tēva bērns!”
Netrūka IeviĦai arī skauău, kas nīdēja viĦu par to, ka tā neielaidās ar viĦiem, bet turēja sevi par
labāku un smalkāku. Tie priecājās: “Palūk nu, ko Ieva piedzīvoja: apprec plukatu vācieti, kam godīga
meita ne virsū neuzspĜautu.”
Tā mēĜoja daža skaudīga muižas meita, kas pati bija lūkojusies pēc dārznieka, bet savās cerībās
vīlusies.
Vēl vairāk bija Ĝaudīm ko runāt un spriest, izdzirdot jaunās ziĦas, ka IeviĦa esot iepirkusi ārdraudzē
Plikšu pusmājas, kurp viĦas abas ar māti tūliĦ pēc Jurăiem aizgāja dzīvot.
Vecais Treimanis pats salaulāja IeviĦu ar Šteinu un mierīgu sirdi novēlēja viĦiem laimi laulībā. ViĦš
vēl tur rēja sevi par jauno Ĝaužu labdari, prātodams: “Ja es Ievai nesniegtu palīdzīgas rokas, kas gan no
viĦas izaugtu? Ja daudz, tad viĦu apprecētu kāds prasts kalps, piemēram, tāds, kāds Aizpuru Pēteris. Savu
mūžu viĦa nīktu tumsībā un nabadzībā pie miesas un gara. Tagad viĦa ir diezgan izglītota, viĦai sava
mājiĦa, savs saprātīgs laulāts draugs - viĦa var apmierināties ar savu mūžu. TūliĦ rakstīšu Pāvilam, ka
IeviĦa ir laimīgi apprecējusies. ViĦš apmierināsies un pēc kāda gada nāks mājās.”
 XXI
No lielceĜa iegriezās silā divi rati, kuros pamanāmi vairāki aizsaiĦi un ceĜa somas. Braucēji sajuta
labdarīgo meža vēsumu un atviegloti uzelpoja spirdzinošā dzestrumā, jo diena ir stipri karsta - kā jau
sienlaikā.
Braucēji sasniedza mazu urdziĦu palejā, kura sīciĦi burbuĜoja, slēpdamās zem alkšĦu un kārklu
krūmiem, tad tecēja pāri ceĜam un nozuda atkal zaĜajā mežā.
Zirgi apstājās, un iz ratiem izlēca slaiks vīrietis, cepuri noĦēmis, lai meža dzestrām vēsmām
dzisinātu sakarsušo pieri.
“Vai zināt, še atpūtināsim zirgus un atdusēsimies paši. Še ir dzestra ēna, mīksta sūna, skaidrs
ūdentiĦš, - sirds, ko vēl tu kāro!” Zirgus iebrauca mežmalas paēnā, un visi ceĜotāji izkāpa iz ratiem.
CeĜotājos mēs pazīstam Birznieku Jāni ar savu dzimtu, kurš no Sibīrijas atgriezās dzimtenē. Birznieks ir
maz pārvērties šinīs četros gados, kurus viĦš atkalpoja kroĦam tālajos austrumos. ViĦš atzvēlās mīkstajā
zālē un staipīja, jautri žāvādamies, nokusušos locekĜus. Arī Mildu varam uz vietas pazīt, lai gan viĦa ir
tapusi sārtāka un pieĦēmusies pilnīgāka miesās. ViĦa veda pie rokas mazu zēnu, un viĦiem sekoja
pajauna meitene, kura nesa klēpi otru mazāku puisēnu. Lielākais zēns atrāvās no mātes un gavilēdams
metās tēvam līdzās, vārtīdamies pa zaĜo zāli.
“Nu, nu, JāĦi, netaisiet tik liela trokšĦa, ka neizdzird sirdīgais mežkungs un neizdzen mūs iz savas
zaĜās pils!” vecais Birznieks smējās nākdams no ratiem ar ceĜa kuli rokās. Milda izklāja zālē lakata un
krāva iz kules laukā dreijātu sviesta cibiĦu, groziĦu ar olām, bĜodiĦu ar grauzdētu gaĜu, sieru un maizīti.
Priekš bērniem bija pudele ar saldu pienu. Visi nosēdās ap bagātīgo mielastu un ēda gardu muti,
slavēdami gādīgo Birznieka māti, kas sagādājusi tik bagātīgu ceĜa kuli. Zirgiem pa sienlaiku bija vaĜa,
tamdēĜ vecais Birznieks pats brauca bērniem uz apriĦėa pilsētu pretī. Jaunā meitene bija kāda aizsūtītā
bērns, kuru Birznieks pieĦēma savā dienestā. Birzniekam dodoties uz dzimteni, arī jaunā meita lūdzās, lai
viĦu Ħemot līdz uz dzimteni, jo māte viĦai bija mirusi un tēvs svešumā pazudis.
Viena nebija viĦu pulciĦā, tas dusēja jau veselu gadu Niedrēnu kapsētā. Vecais LapiĦš mira
svešumā, bet bērni godāja viĦa vēlējumos un guldīja viĦa miesas dzimtenes smiltis.
Birznieku Jānim apnika dzīvot svešumā, arī vecie Birznieki vēlējās redzēt savus bērnus un bērnu
bērnus. Sibīrijas pilsētā Birzniekam bija ienesīga vieta, bet darbs viĦu nogurdināja, jo trūka īstas dzīvības,
kas saista skolēnu un skolotāju. Stundas beiguši, skolotāji un skolēni gāja katrs uz savu pusi brīvi kā putni
gaisā, bet Birzniekam nepatika šī brīvība. ViĦš jutās tik niecīgs, mazs loceklītis sadzīves lielajā mašīnā. Ja
darbvedis mašīnu laida vaĜā, ir viĦš tad kustējās, mehāniski padarīdams savu darbu un pienākumu. Ja
mašīnu apturēja, ir viĦš stāvēja dīkā, nebija viĦam ne mazākā iespaida mašīnas vadībā, nedz arī atbildība
jādod, ja kas sabojājās. ViĦam apnika šī dzīve, un līksmu prātu viĦš devās uz dzimteni, lai savas tautas
vidū nomestos par skolotāju un audzinātāju. Vecais Niedrēnu dzimtkungs bija miris un novēlējis draudzei
krietnu naudas pabalstu priekš skolu pacelšanas draudzē. Kas zina, vai vecais dzimtkungs novēlētu
draudzei tik lieki naudu, ja zinātu, ka šīs naudas augĜus baudīs Birznieku Jānis?
Laba daĜa niedrēniešu bija iepirkuši savas mājas par dzimtu. Nebija viĦiem vairs jābīstas no
dzimtkunga acs, droši viĦi gāja paceltu galvu, plēsdami savas robežas, celdami glītas ēkas un rūpēdamies
par bērnu skolu. Prātīgākie draudzes aizstāvji nosprieda dibināt pie draudzes augstāku mācības nodaĜu,
kur viĦu pašu draudzes bērni varētu sagatavoties uz vidējām un augstākām skolām. Jaunais dzimtkungs
un vecais mācītājs piekrita draudzes vīru domām, un ar viĦu ziĦu draudze aicināja Birznieku Jāni uz
dzimtenes draudzi par skolotāju un augstākās nodaĜās vadītāju.
CeĜotāji paturēja mielastu, paauzoja zirgus un devās atkal ceĜā. Pie celtuves pār kādu lielupi viĦiem
bija jāuzgaida, jo ceĜamais plosts atradās viĦā malā, kur uz upes smilšainā krasta bija sapulcējušies vairāk
Ĝaudis. Nobraukuši no pakalna krastmalā, Birznieks uzkliedza, lai sūta plostu pretī.
“Kas tur par nedienu, ka sapulcējušies tik daudz Ĝaužu?” Birznieks jautāja cēlājam, palīdzēdams vilkt
plostu gar darvotu virvi.
“Liela nelaime gadījusies, nu ir man būs jāvazājas pa tiesām,” cēlājs sirdījās. “Izgājušo nakti noslīcis
upē Plikšu saimnieks.”
“Vai tas pats, kas apprecēja TreimaĦa audžumeitu?” vecais Birznieks jautāja.
 “Tas pats,” cēlājs atbildēja. “Pazinu es labi seno mācītāja muižas dārznieku, nogājām jau abi kopā
galvasskolu. ViĦš bija puiša gados kluss un lēnīgs cilvēks, bet, kā apprecējās, tā sāka dzert pašā pirmajā
gadā, it kā būtu apdzirdīts. Braucot ik pārnedēĜas uz pilsētu, un cikreiz es viĦu naktī necēlu pāri upei pilnu
kā puru. ViĦu nakti nelieši atraisījuši plostu un bez manas ziĦas aizbraukuši uz otru malu, atstādami vaĜā
visas aizkārtnes. Plikšis nu laikam atkal dzērumā gulēdams ir braucis uz mājām, zirgs ir atradis visus
vārtus vaĜā un gājis tikai uz plostu. Sniegdamies pēc ūdens, viĦš būs nu iebrucis upē, citādi nav
domājams. No rīta es ieraudzīju zirgu uz krasta lejup plostam stāvam un trīsam, rati bija aizėērušies aiz
siekstas un netika laukā. Spēcīgais lopiĦš bija izpeldējis caur upi, bet pats Plikšis satinies grožos un
beigts. Bruău tiesa nupat kā atbrauca, lai apskatītu nelaimes vietu. Ka vilks parautu visus dzērājus!”
plostnieks sūrojās, piesiedams plostu. “Ka neėeras ir man pie spranda, ka nu šis Plikšis atradis še galu!”
Birznieks novērsās no nelaimes skata, kas viĦam bija jāredz, pārnākot dzimtenē. Valodas griezās uz
mācītāja muižu, un Jānis jautāja tēvam: “Vai vecais TreimaĦu tēvs vēl aizvien spirgts un vesels apkopj
savu draudzi, ka ir dēla neĦem sev par palīgu?”
“Šo pavasari palika divi gadi, kamēr jaunais mācītājs aizgāja uz Iekš-Krieviju. Pirmo gadu vecais
mācītājs gan iztika viens pats, bet nu ziemu sāka vārgt un pieĦēma tādu palīgu, kas pat lāgā latviski
neprot,” vecais Birznieks atbildēja. “Nu un tad - Ĝaudis jau melš, ka dēls ar tēvu sanaidojušies, bet labāk,
ka tādas valodas necilājam,” Birznieks nobeidza sarunu, negribēdams to turpināt sieviešu un bērnu
klātbūtnē.
Zirgi slaidos rikšos devās uz priekšu, zinādami, ka ceĜš ved uz mājām, kur dabūs atpūsties. Drīz
parādījās Birznieku ēkas jumti un sarkanie skursteĦi. Braucēji aizmirsa pagātnes atmiĦas, aizmirsa
redzēto nelaimi, tikai priecājās, ka atkal redz mīĜās tēva mājas.
“Tavs pabalsts atnāca īstajā brīdī,” vecais Birznieks uzrunāja savu dēlu, “jo dzimtkungs bija nolicis
lielu iepirkšanas maksu - veselus divus tūkstošus. Tik lielas naudas mēs ar māti nekur nevarētu sadabūt,
jo nauda bija to pavasari dārga, visiem tā pate sprunga, ka jāpērkas par dzimtu. Mums ar māti būtu jāatstāj
iemīĜotā vietiĦa, ja tu šo tēvu tēvu sētiĦu nebūtu glābis caur savu taupību sev un saviem bērniem, jo
Birznieku mājas gribētāju bija desmitiem, kas mācās kungam virsū ar savu naudu. Lai LapiĦa tēvam
vieglas smiltis, jo tu rakstīji, ka arī viĦš savu krājumu pievienojis tam pabalstam, ko tu mums sūtīji. Lai
dievs viĦam to atmaksā viĦā saulē, virs zemes es nepaguvu viĦam pateikties.”
Zirgi iztecēja birzei cauri, un acu priekšā nu izplētās plašie Birznieku lauki. Vecās istabas vietā
stāvēja ērts un glīts dzīvoklis lieliem, gaišiem logiem - par zīmi, ka šī nama iemītnieki gaismas nebīstas.
“Tēt, tu jau esi uzcēlis staltu dzīvojamo namu un mums par to nemaz nerakstīji?” Jānis pārsteigts
jautāja.
Tēvs, laimīgi smaidīdams, atbildēja: “Es taču slēpu nama būvi, lai jums būtu jauns prieks, kad reiz
pārnāksiet dzimtenē.”
Rati ieritēja Birznieku sētā, un Birznieka māte steidzās pretī. ViĦa aizmirsa dēlu un vedeklu, bet
vispirms cēla iz ratiem bērnu bērnus un nebeidza tos skūpstīt. Mazos zēnus uzskatot, viĦas sirds tapa
jauna, jo tā atcerējās savus jaunības laikus, kad viĦa savu pirmdzimto bija spiedusi pie sirds.
AnniĦa bija izaugusi daiĜa jaunava. Aši viĦa noskūpstīja brāli un brāĜasievu, jo arī viĦas sirds dega
uz mazo Pēterīti, brāĜa jaunāko dēlēnu. Rautin viĦa izrāva zēnu bērnu meitai iz rokām un diedama
aizsteidzās uz istabu: “Pēterīša jūs vairs neredzēsiet, tas nu pieder man!”

XXII
Skolas laikam pēc brīvdienām sākoties, Birznieku Jānis uzsāka savu skolotāja amatu Niedrēnu
draudzes skolā.
Dzīvu dalību viĦš Ħēma draudzes, sadzīvē, siltu sirdi skubinādams Ĝaudis uz vienprātību kopīgos
darbos. ViĦa pūliĦa augĜi bija, ka Niedrēnu draudzē nodibinājās viena no pirmajām labdarības biedrībām
Latvijā. Nebēdādams ar šėēršĜiem, kas viĦam tapa ceĜā celti, viĦš pulcināja draudzes jaunos Ĝaudis skolas
telpās uz lietderīgām sarunām, uz dziedāšanu, un Niedrēnos nodibinājās labdarības biedrības dziesmu
koris.
 Rudenī TreimaĦu tēvs mira, un draudzē izcēlās dzīva kustība, sagatavojoties vēlēt jaunu mācītāju.
Vecais mācītājs ātri mira, tā ka Pāvils tik vēl tēva bēru dienā paspēja ierasties Niedrēnu mācītāja muižā.
Draudze dalījās divās daĜās. Muižnieki un muižu māju nomnieki līdz ar Niedrēnu dzimtkungu
vēlējās par mācītāju TreimaĦu Pāvilu, citi neatkarīgie gruntnieki un viĦu draugi gribēja iedabūt Niedrēnos
par mācītāju kādu citu. Rūgtums aizĦēma visu draudzi, jukām un sūdzībām nebija gala.
Birznieku Jānis neĦēma dalības draudzes ėildā, negrims uzstāties par pretnieku TreimaĦu Pāvilam un
paredzēdams, ka viss naids un tiesāšanās ir veltīgi, jo Niedrēnu dzimtkungam bija veca tiesība ievēlēt
mācītāju, neprasot draudzes grības.
Birznieka brauca draudzes aizstāvji padomos, bet neklausīja viĦu, kad viĦš tos raidīja pie miera vai
arī skubināja lūgt dzimtkungu, lai tas atsacītos no savām tiesībām. Negribot Birznieks mantoja dažu klusu
naidnieku, kas par viĦu dusmojās: “ViĦš ir augsti skolots, lepns, turas kungu pusē...”
TreimaĦu Pāvils pēc tēva nāves palika par vietas izpildītāju mācītāju Niedrēnu draudzē. Te tuvumā
viĦš noskatījās kāds rūgtums draudzē valdīja, un īgnums pildīja dvēseli. Naids pret Birznieku pieĦēmās
viĦa sirdī, jo Birznieku viĦš noturēja par pretnieku vadoni.
Sen viĦš vēlējās Birznieku simtām jūdzēm tālu, un nu tas bija viĦa tuvumā, tā sakot, viĦa amata
biedrs nākošā darba laukā. TreimaĦu Pāvils atsacītos no šīs vietas, ja tēva nolēmums viĦu nesaistītu. Tēva
pēdējais vēlējums skanēja: “...Dievs mums nav licis vairs virs zemes vaigu vaigā redzēties, bet mans gars
svētīdams noraudzīsies uz tevi, ja tu stāsies manās pēdās par Niedrēnu draudzes dvēseĜu ganu. Es esmu
pūlējies tavā labā un zinu, ka muižnieki tevi vienbalsīgi ievēlēs. Klausi šai balsij un izpildi šo manu sirds
vēlējumu, tad mana svētība pavadīs tev grūtajā darba laukā, jo tevi es esmu mīlējis un daudz cietis...”
Nākošu rudeni sūdzībām bija gals, jo augstākā valdības iestāde atzina dzimtkunga tiesības par
dibinātām un TreimaĦu Pāvils tapa apstiprināts par Niedrēnu draudzes mācītāju.
Bija drūma rudens svētdiena, kad Pāvilu Treimani ieveda Niedrēnu draudzē par mācītāju - pustukšā
baznīcā.
Pa krogu Ĝaudis bužoja un kurnēja, pa baznīcas pagalmu drūzmējās pulciĦos, bet baznīcā negāja un
arī atklāti nepretojās jaunā mācītāja iesvētīšanai - pavadoĦu pulkā manīja dažus kungus sarkanvaĜĦu
cepurēm...
Jaunais mācītājs juta, dzirdēja un redzēja, ka savā draudzē viĦš netop mīlēts.
ViĦa skaisto, bālo seju ierāmēja kupla melnbārda, slēpdama nicīgo smīnu lūpu kaktiĦos, bet acis
šaudīja zibšĦus, kad viĦš kungu un savu draugu pavadībā nāca no baznīcas laukā.
“Man nevajag šo stūrgalvju un cietsiržu mīlestības, bet cienīt un bīties viĦiem manis būs!” - tādas
bija viĦa domas.
Stingri un bargi TreimaĦu Pāvils izpildīja savu amatu. Saieties viĦš sagājās vienīgi ar apkārtnes
dzimtkungiem, muižniekiem un apriĦėa pilsētas augstākām dzimtām. Zemnieku godībās viĦš negāja; pat
mājās Ĝaudis laulāt un bērnus kristīt viĦš atteicās pavisam.
Nebagātajam Laivmuižniekam bija divas meitas. Vecākā māsa bija stalta jaunava, bet jaunākā bija
klusas, padevīgas dabas.
TreimaĦu Pāvils nodomāja precēties un izredzēja par savu nākošo sievu Laivmuižnieka jaunāko
meitu Betiju, kura viĦam iepatikās viĦas pazemības un laipnības dēĜ.
Pāvils nobrauca uz Laivas muižu, lai bildinātu Betiju. Ne mazie brīnumi bija Betijai, kad Pāvils viĦu
vienatnē uzrunāja.
“Mani jūs precēsat? Neievēroto meiteni jūs gribat aplaimot? Savām ausīm es negribu to ticēt!”
nevainīgā Betija brīnījās.
“Tas ir mans ciešs nodoms, un es ceru, ka jūs neatraidīsiet manas rokas,” Pāvils atbildēja.
“Vai tad jūs mani mīlējat? Vai jūs apsolāties mani mīlēt, tik mazu drusciĦu mīlēt? Mani - vienkāršo
lauku meiteni?!”
“Es mācīšos jūs mīlēt un gribu būt cienīgs jūsu mīlestības. Ja jūs man solāties, tad iesim tūliĦ pie
tēva izlūgties atĜaujas!”
Betija solījās un gāja.
“Tad manu mazo laukpuėīti jūs izredzējušies par savu laulāto draudzeni?” pats Laivmuižnieks
brīnījās. “Nu, dariet laimīgu manu mīĜo Betiju, viĦa to ir pelnījusi!”
 Gadu vēlāk nodzēra Pāvila un Betijas kāzas.
TreimaĦu Betija bija jauniĦa un piederēja pie tām sievietēm, kuras tikai tad jūtas laimīgas, ja aizliedz
sevi un nododas pilnīgi vīra gribai un varai. Tādu sievu mīlestībās laimības sāls ir - ciešanas.
Šo laimību jaunā sieviĦa izbaudīja pilnā mērā, jo viĦa mīlēja pašaizliedzīgi savu stalto vīru un bija
no sirds pateicīga par katru mīĜu vārdiĦu vai paijājienu, ko Pāvils arī neliedza savai jaunai sieviĦai,
atzīdams viĦas padevīgo mīlestību un mācīdamies cienīt laulības baudu un mieru, ko viĦa tam sagādāja.
Jaunā mācītāja varu sajuta lieli un mazi.
Pagāja daži gadi, un draudzes locekĜu vairums tikai ar bijību un čukstiem runāja par mācītāju
Treimani, kurš neapkusa izgudrot līdzekĜus, kā ierobežot draudzes pašvaldību un lauzt savu domu
pretnieku gribu. Bieža saukšana uz mācītājmuiža, atklāta norāšana no kanceles, atstumšana no sv.
vakariĦa, visādi aizliegumi un stingri brāzieni bija viĦa parastie sodi, bet baznīca svētdienās pustukša bija
un palika.
Draudzes dvēseĜu gans izvērtās par īstu baznīcas kungu, kā savu laiku to Birznieks bija pareăojis.
Bezgalīgā strīdus kāre bija tapusi TreimaĦu Pāvilam par otru dabu. ViĦa sirds tikai atrada mieru, kad
nu atkal viĦam izdevās panākt uzvaru, izvest galā savus nodomus.

XXIII
Kādu gavēĦu svētdienu skolas namā pulcējās jau paagri Birznieka draugi un domu biedri, jo šodien
nolikta biedrības sapulce. Viesi sapulcējās Birznieka telpās un sarunādamies pavadīja laiku, līdz pienāca
stunda, kad varētu uzsākt biedrības darbus.
“Ne pasaulē dzirdēts, ne redzēts, kas notiek mūsu draudzē!” kāds saimnieks pukojās. “ViĦsvētdien
biju baznīcā, un atkal mūsu mācītājs no kanceles izdeva jaunu likumu: pa gavēĦlaiku tiekot aizliegts
braukt ar zvanu pie ilkses...”
“Tiesa... tamdēĜ šodien, šurp braucot, es piesēju zvanu pie sakkauliem,” kāds mēlgalis iebilda.
“Jokus pie malas!... Es savu laiku zvaniem neesmu braucis un nebraukšu arī, bet tomēr man
neizprotams šis mūsu baznīckunga jaunais aizliegums. Ko viĦš ar tādu pavēli grib panākt?” kāds vecāks
vīrs jautāja.
“Prasa vēl, ko grib panākt? Saka, ka zvani traucējot svētdienas mieru, bet viĦa īstais nolūks ir mūs
spīdzināt un izrādīt savu varu!” kāds jauns gruntnieks dedzīgi ierunājas.
“Kas pavēlei spītēs, dabūs izvazāties pa bruăutiesu.”
“Vai mēs spītējam?” jaunais gruntnieks turpināja. “ViĦš pats tīši izsauc uz spītību, lai, ar mums
karojot, parādītu savu varu. Birznieka kungs, vai jūs nezinātu laba padoma, kā mācītāja un draudzes
satiksme būtu uzlabojama?”
Birznieks, nogrimis dziĜās domās, sēdēja pie loga un nedzirdēja uzrunas. ViĦam ėērās pie sirds
draudzes nelabumi, naids, bet līdzēt bija grūti. ViĦš bija runājis ar Treimani, bet viĦa domas neatrada
atbalsi mācītāja krūtīs; nepiekāpās TreimaĦu Pāvils, nepiekāpās arī draudze, un naids valdīja un
gatavināja savus rūgtos augĜus.
Biedrībai bija mazas sekmes, jo visi zināja, ka Treimanis raugās uz viĦu nelabvēlīgi, un daudzi
atrāvās no dalības aiz bailēm no mācītāja.
Dievvārdi bija beigti, daži biedri no muižas atbrauca vēl skolā, un biedrības darbus varēja sākt.
Biedri pulcējās lielajā klasē, te viĦu vidū piepeši parādījās - TreimaĦu Pāvils, tērpies greznā kažokā.
ViĦš nebija vis nācis pa lielajām durvīm, bet iespiedies caur rovi. Visi uztraukti uzlēca kājās un klusēdami
raudzījās viens uz otru.
TreimaĦu Pāvils gāja cēlā gaitā, galvu iecirtis pakausī. Acis laiku pa laikam atvērās platas, un viĦās
uzliesmoja divas mazas uguntiĦas, bet, līdz viĦš sāka runāt, tad nolaida acis uz zemi un, garāku runu
turot, pat viĦas pavisam aizvēra. Līdz runāt beidza, viĦa acis tūliĦ atvērās un vērojās, it kā pretrunas
gaidīdamas.
Nemaz nesasveicinājies ar paziĦām, viĦš uzkāpa runas krēslā un uzrunāja biedrības biedrus: “MīĜie
draugi, es nevaru paciest, ka jūs še pa dievvārdu laiku pulcējaties kopā, dodami Ĝaunu priekšzīmi citiem
draudzes locekĜiem. Jūsu biedrības pienākumi ir niecīgi, tās mazās, mīlestības dāvanas, kas ienāk no
biedru naudas, varat nodot man, es viĦas izdalīšu, kam viĦas nāktos. SaziĦā ar baznīcas priekšniecību es
jums aizliedzu tur plikām skolā sapulcēties. Tad ejiet katrs savā sētā, bet ar draudzes skolmeistaru man
vēl runājams kāds vārdiĦš.”
ěaudis stāvēja nekustēdamies, gaidīdami, ko viĦu priekšnieks teiks. Birznieks uzrunāja sapulci:
“Kad draudzes mācītājs mums aizliedz še kopt biedrības lietas, tad atradīsim citur telpas, kur sapulcēties.
Šodien ir tā kā tā radies maz biedru, tamdēĜ šėirsimies. Nākošo sapulci noturēsim Cirstēnu pagasta namā,
telpas tur ir pietiekošas, un atĜauju no pagastvaldes es izgādāšu.”
Birznieks atvadījās no biedriem, un Ĝaudis visi steidzīgi izklīda, palika tikai Treimanis ar Birznieku
aci pret aci.
“Nu, TreimaĦa kungs, jums atkal izdevās mūs izklīdināt, bet sakiet - kas īsti ir jūsu slepenais nolūks?
Vai jums ir dūša saukt šo nolūku pie īsta vārda?” Birznieks runāja.
TreimaĦu Pāvilam acis dusmās zvēroja, redzot savā priekšā Birznieku stāvam tik drošu un cēlu.
Naids žĦaudza viĦa sirdi, urbās smadzenēs, jo viĦš juta, ka vienīgi šis vīrs lasa viĦa dvēselē kā atvērtā
grāmatā.
“Izlūdzos rāmāku valodu! Es esmu draudzes mācītājs priekš jums, nevis TreimaĦa kungs. Īstais
draudzes skolmeistars man žēlojās, ka jūs ar augstākās nodaĜas bērniem izpildot manas pavēles - rīta un
vakara lūgšanas turot, liekot skolniekiem mesties ceĜos?”
Birznieks arī iekaisa un atbildēja: “Tā neesmu darījis arī nekad nedarīšu. Šīs jaunizgudrotās paražas
Ĝaunumi pārsver viĦas labumus, to jūs pats labi zināt. Nevis gribēdams skolas pacelt, jūs izdomājat un
ievedat jaunas ieražas, bet lai izrādītu savu spēju un varu, lai remdētu to tārpu, kas kremt jūsu sirdi.
Atveriet acis un raugieties - ko jūs ar bardzību esat panācis? Vai maz gados dzeršanas līga nav
vairojusies, vai netiklība nav pieĦēmusies jo kuplos ziedos, vai posts un bēdas nevalda draudzē...? Un viss
tas ir tavs nopelns, tu, būdams Kristus mīlestības evaĦăēlija sludinātājs, izskaud beidzamo mīlestības
stariĦu savas draudzes locekĜu sirdīs, lai gan visa kristīgā ticība dibinājas uz mīlestības pamatiem.”
“Šis atklāti pierādītais naids jums maksās jūsu vietu!” Treimanis brēca.
“Es tevis neienīstu, bet man ir tevis žēl! Es atkāpšos no savas vietas veselu sirdi, veselu garu, kad
darījis būšu, cik manā spēkā stāv, bet tu, kas savā gara aklībā grib apturēt laika riteni, ėerdamies viĦam
spieėos, tu tapsi sadragāts!”
TreimaĦu Pāvils ar varu apspieda trakās dusmas un paceltu galvu atstāja Birznieku vienu pašu,
izlikdamies neizmērojami augstāks un varenāks par savu seno skolas biedru, bet sirdī viĦam vārījās
negants naids.
No šīs dienas Treimanis atklāti uzstājās pret Birznieku.
Draudzes skolotājs un šėesteris, ienīzdams savu vairāk mācīto amata biedru un tīkodams viĦa
ienākumus, nemitējās Birznieku apmelot un kūdīt pret viĦu mācītāju.
Nebija ilgi jāgaida, kad draudzes sapulce uz mācītāja ierosinājumu nolēma slēgt draudzes skolas
augstāko nodaĜu. Tikai maz gadu Birznieks dabūja strādāt savā draudzē, glītojot viĦas jauno paaudzi.
ViĦš palika bez vietas un atgriezās tēva mājās.
Še viĦš nenoguris darbojās tālāk vispārības labā, veicinādams labdarību, vadīdams dziesmu kori,
turēdams svētdienas skolu, kuru apmeklēja pat pieauguši jaunekĜi.
Nepagāja ne pilns gads, kad arī šāda vispārības darbība savā dzimtenes draudzē Birznieku Jānim bija
jāpārtrauc un atkal jāaizklīst pasaulē.
Kādu baltu vai nebaltu dienu Birznieks dabūja no nezināma brīdinātāja bezparaksta vēstuli ar
slepenu mājienu, ka drīzumā viĦš tapšot izkratīts, tamdēĜ lai apkopjot savu namu, jo bruău tiesai viĦš esot
apsūdzēts par bīstamu jaunlatvieti.
Šādi notikumi tanīs laikos bija ikdienišėa parādība. Ja pie kāda apmelota latvieša atrada brīvāka
satura grāmatas vai rakstus, tad šādu mantu glabātājs varēja būt drošs, ka mēnešiem ilgi viĦš taps tirdīts
un tincināts, pat pa cietumiem guldīts.
Pietika iemantot jaunlatvieša vārdu, ja tikai pasūtīja un lasīja tālaika tautiskos laikrakstus; grēks bij
vēl lielāks ja muižnieks un mācītājs dabūja zināt, ka kāds skolotājs vai cits izglītots draudzes iemītnieks ir
šādu laikrakstu līdzstrādnieks. Kārām nāsīm šādas ziĦas slepeni okšėeri saostīja un, ar uzviju izpušėotas,
pa ėēėa durvīm ienesa mācītājmuižās.
Birznieku Jānis ievēroja slepenā labvēĜa brīdinājumu. Nekādu nelikumīgu rakstu vai grāmatu viĦam
mājā nebija, tomēr uzmanība, jaunmaiĦu laikus gaidot, bija vietā. ViĦš labi zināja, ka daudz jaunu
censoĦu tīri nieka dēĜ top apcietināti un visādi vajāti, lai tikai viĦu dabiskajiem pretniekiem izdotos
pārtraukt viĦu darbību, tautu mācot un modinot.
Birznieks sīki izsijāja savu plašo grāmatu krātuvi. Katru grāmatiĦu vai rakstu, kas tikai viĦa
pretniekiem varētu noderēt par taisnības iemesliem viĦu apcietināt, viĦš sakrāva vecā šėirstā, jo šos
vērtīgos rakstus un plašo sarakstīšanos ar tālaika dedzīgākiem un izglītotākiem tautiešiem par latviešu
tautas centieniem viĦam bija žēl iznīcināt.
“Par ko mums vajadzēja uzslavu un atmaksu mantot, tas mums jāslēpj kā zaglim zagtā manta!” ViĦš
sēri smaidīja, šėirstiĦu aiznaglodams. Kad visi mājnieki bija dienvidū, viĦš aiznesa šėirstiĦu uz vecās
rijiĦas augšu un paslēpa to zem spaĜiem un vecas rūsas.

“Te tevis neviens ošėeris neuzošėerēs... te dusi, līdz gaismas laiki latviešiem ausīs, ja nevainīga
manta esi un tevis dēĜ pērkons vecās rijiĦas nenosper...”
Visus mazvērtīgos rakstus un vēstules, bet kas tomēr varētu sacelt kādas aizdomas, viĦš sabāza
krāsnī un aizkurināja to.
Patlaban viĦš bidzīja ar skruėi krāsnī uguni un vējš aizrāva pēdējās sadegušo papīru plēves skurstenī,
kad pa durvīm ienāca divi bruăutiesas kungi pagastvecākā pavadībā.
Veiklais tiesnesis ar vienu lēcienu bija Birzniekam līdzās, bet glābjams vairs nekas nebija.
Kad nu kungi ienākot aizmirsa padot labdienu un ar viĦu, brīvu vīru, tikai uz apmelotāju sacelto
aizdomu pamata jau apgājās kā ar pierādītu un notiesātu noziedznieku, tad arī Birznieks palika sēžot savā
vietā pie krāsns zobgalīgi smīnēdams, noskatījās veiklajā okšėerī.
“Kas tie par rakstiem, ko jūs nupat sadedzinājāt?” tiesnesis bargi uzkliedza.
Birznieks pielika roku pie mutes, kā tiesnesim kādu lielu noslēpumu uzticēdams: “Lūdzu klusāk,
cienījamais kungs, ka mana sieva neizdzird mūsu sarunas! Es nupat sadedzināju mīlestības vēstules, kuras
jaunībā no daudz jaunkundzēm esmu saĦēmis... man bija bail, ka tīši nenāk manas sievas rokās... mana
sieva traki greizsirdīga! Es jums no sirds ieteicu tāpat darīt, ja kādreiz domājat precēties! Sieviete paliek
sieviete... vai nav tiesa, mans kungs?”
Iesākās kratīšana pēc visiem mākslas likumiem.
Kad kratītāji, Birzniekam vārdu, kārtu un nodarbošanos noprasot, dabūja zināt, ka viĦš ir augstskolu
beidzis vīrs, tad viĦi tapa daudz rāmāki un pieklājīgāki.
Kratīšanai gan nekādu panākumu nebija, bet bruăutiesas kungs nodeva Birznieku Jānim pavēles
rakstu, ka Niedrēnu labdarības biedrība daudz un dažādu iemeslu dēĜ tiek no valdības slēgta un viĦam
pašam uz stingrāko aizliegts pulcināt kopā Birzniekos jaunus Ĝaudis.
RiĦėis vilkās šaurāks un šaurāks, apslāpēdams katru, Birznieka iesākto darbību dzimtenes draudzes
izglītības un attīstības labā.
Sarūgtināts Birznieku Jānis padevās nenovēršamajam liktenim; viĦš aizgāja par virsskolotāju pie
kādas augstākas kroĦa skolas Rīgā.
Vārīgais izglītības un gaismas stādiĦš, kas Niedrēnu draudzē šur un tur jau laida dziĜākas saknes,
mākslīgi tapa apslāpēts un nomākts.
Brīves un jaunu domu guntiĦa dega gaiši tikai īsu brīdi, tad viĦa vēl uzliesmoja vietvietām, bet drīz
liesmas saplaka un izdzisa pavisam uz ilgu laiku.
Vienaldzība atkal Ħēma mājas vietu Niedrēnu draudzē, katrs gāja savu ceĜu, nelikdamies zinot, kas
notiek plašajā pasaulē.
“Par putru un pātariem gādā kungi un mācītāji, kā tad prastam zemniekam vairāk vajag?” dažs
Niedrēnu draudzes zobgalis prata rūgti zoboties.
CīĦa par labāku un gaišāku nākotni apklusa Niedrēnu draudzē zem TreimaĦu Pāvila smagās rokas uz
ilgu laiku.
 XXIV
ApriĦėa muižnieki posās uz savām gadskārtējām viesībām, kuras pēc vecas paražas tapa noturētas
pie laba ziemas ceĜa jaungada mēnesī. Muižniecības viesnīca jeb klubs mazajā apriĦėa pilsētā bija
greznota zaĜumu vītnēm, tērpta plīvuriem vidzemnieku krāsās.
Še saradās tikai īstie ciltsmuižnieki un izpriecājās vairāk dienas no vietas. Tikai retam cittautietim,
kam sevišėi nopelni baltiešu ideju veicināšanā, laimējās iesprausties šo izredzēto pulkā.
No mazām dienām jauno muižnieču sirdis kāroja, kaut drīzāk atnāktu tā diena, kad viĦas taptu
ievestas šinīs viesībās. Staltie baltieši še iepazinās ar daiĜajām tautietēm, un dažu labu siržu derība še tapa
noslēgta, daži labi tēvu nodomi izputināti, kad stūrgalvīgā meitiĦa par dziĜu ieskatījās daiĜa jaunekĜa acīs
un negribēja vairs ne zināt no tēva nospriestā bagātā, bet večīgā kaimiĦa. Pēc viesībām daudzas dzimtas
ceĜoja uz siltām zemēm, lai izdziedinātu jaunavu ievainotās sirsniĦas.
Jaunie Ĝaudis izpriecājās diedami, vizinādamies, vecie apsprieda pie vīna kausiem savas zemītes
pašvaldības lietas.
Kā augstskolnieks TreimaĦu Pāvils vairāk reizes bija apmeklējis augstmaĦu gadskārtīgās viesības,
bet, par mācītāju būdams, viĦš atturējās no šīm dzīrēm, lai gan TreimaĦi ik gadus tapa ieaicināti. Vecais
TreimaĦa tēvs nekad nebrauca uz šīm muižnieku kopīgām viesībām un atturēja arī dēlu, sacīdams: “Gan
skaisti ir, ka muižniecība parāda mums šo uzmanību, uzlūgdama mūs savas kārtas viesībās kā jau viĦu
ciltij piederīgos, bet mēs pierādām savu īsto sirds pazemību, kad atturamies no šiem augstajiem laicīgiem
priekiem.”
Arī vēlākos gados, kad jau tēvs dusēja vieglās smiltis, FreimaĦu Pāvilam trūka patikas apmeklēt
muižnieku viesības. Šoreiz muižniecības priekšstāvis piekodināja viĦam sevišėā vēstulē, lai neatraujoties
no sapulces, jo šogad viesībām neesot tikai vien izpriecas nolūks, bet viĦas noderēšot arī par aizsegu
lieliskai muižnieku sapulcei, kur tie netraucēti varēšot pārspriest, kādi soĜi tiem nākotnē sperami pret
vecajiem ienaidniekiem “uz augšu un uz zemi”, jo laiki topot aizvien nopietnāki, ienaidnieki varot
apvienoties un uzbrukt viĦu cietoksnim no divām pusēm, tamdēĜ jāizgudrojot jauni paĦēmieni vecajai
mācībai: skaldi un valdi!
Mācītāju rudens sapulcē Treimanis bija ievēlēts no garīdzniekiem par savu aizstāvi, kas lai aprunātos
nopietnos gadījumos ar muižniecību un tiem darītu zināmus muižnieku nolēmumus.
Visiem stūres vadītājiem bija zināms, ka mazajai zemītei pienākuši nopietni pārgrozību laiki. Skolas
dabūja citus aizgādniekus, sen gaidītā tiesu reforma tapa ievest dzīvē. Sākumā muižnieki tikai zobojās,
savā pašlielībā sevi mānīdami, augstiem un zemiem apgalvodami, ka vezumam visādā ziĦā jāgāžoties
grāvī, ja vezumā par kučieri nesēžot Baltijas muižnieks, bet jau pirmais sadzīves gads pierādīja, ka
vezums iet drošu ceĜu, lai gan ceĜmala aiz katra krūma un cera bija pa uzpirktam puikam, kas visādi
baidīja vilcējus un braucējus.
Kā jau palaikam, tā arī tagad viĦi par vēlu atzina savas maldības un kĜūdas. Kad pārliecība dabūja
virsroku, ka vezums nav nedz apturams, nedz apgāžams, tad vairums tūliĦ mainīja domas un gudri
nosprieda manīties atkal kučiera lomā, lai vēl glābtu, kas glābjams.
Izprieca bija izkārtne, bet pārruna par nākotni šī gada viesību nopietnā puse, tamdēĜ arī TreimaĦu
Pāvils ieradās pilsētā, tikai šī sapulces nozīme bija maza izredzēto pulciĦa noslēpums.
Pirmajā dienā viesi pulcējās muižniecības namā pie kopīga mielasta. Plašajās telpās bija klāts galds
pakava veidā. Šis galds bija īsts mākslas darbs, uz sevišėu pasūtījumu ārzemēs darināts priekš godībām
muižniecības namā. Galds bija izvelkams, sabīdīts viĦš aizĦēma Ĝoti mazas telpas. Galdā mirdzēja un
zibēja sudraba ēdamas lietas un slīpētie dzeramie trauki starp milzīgiem puėu pušėiem un garkaklainiem
un resnvēderainiem pudeĜu kurmiem.
Mūzikai spēlējot, viesi sēdās zināmās vietās pie galda. Pie kopīgā mielasta bija mazums kundžu un
jaunavu, jo skaistā dzimuma vairums atpūtās pie kaimiĦu muižniecēm vai arī lepnākajās pilsētas
viesnīcās, lai vakarā ar spirgtiem miesas un gara spēkiem varētu ierastie spožā ballē.
Muižnieku vecākais pacēlās no goda vietas un apsveicināja viesus dedzīgā runā, skubinādams
paštautiešus uz vienprātību un saderību iekšējās lietās un savā starpā šinīs drūmajos laikos, kad viĦu
nopelnu bagātajai korporācijai un augstākai kultūrai draudot briesmas no visa cēla daiĜā un patiesā
ienaidniekiem un gājējiem, kas gribot apcirpt viĦu dabiskās un vēsturiskās tiesības un apmākt no paša
dieva viĦiem doto augsto varu pār viĦu senču slavenajiem nopelniem, kas netaupījuši savas sirds asinis, ar
uguni un zobenu pagānu pūĜus bariem atgriežot no elku kalpības par godu dievam, par slavu sev pašiem
un par aizmūža laimi zemes pirmiemītniekiem...
Jūsmīgo runu viesi klausījās, elpu aizturēdami. Uzbudinājums augumā auga un sasniedza augstāko
pakāpi, kad muižnieku vecākais abām rokām pacēla gaisā lielo sudraba goda kausu un aizgrābtībā
iesaucās: “Baltija priekš baltiešiem!”
Šis teiciens bija dzirkstele pulvera mucā. Vienā sprādzienā visi lēca no krēsliem augšā un kliedza:
“Baltija priekš baltiešiem!!”
Mākslīgais galds, kurš locīt locījās zem ēdienu, dzērienu un greznuma svara, neizturēja spējā
trieciena, kad visi reizē lēca kājās, bet sāka Ĝodzīties, un viens spārns sabruka pilnīgi kulā.
Tikai acumirklīti iestājās klusums, tā ka sadzirdēja dobjā balsī sacītos vārdus: “Ein böses Omen!”
Apjukums valdīja tikai īsu brīdi. Drīz vien viesu pulks atžirga un sauca vēl skaĜāk: “Uz laimēm! Uz
laimēm! Lai dzīvo Baltija!”
SulaiĦi nokopa saplīsušos traukus un zibeĦa ātrumā sarīkoja jaunu galdu. Tikmēr mūzika uzrāva
jautru maršu, un viss pūlis priecīgi čaloja, izlikdamies, it kā nekas sevišės nebūtu noticis. Grūti bija
noskārstams, ka sapulces jautrība un līksme ir mākslīga izlikšanās, jo pie sevis viens otrs errojās par
nolaistītām drēbēm un slapjiem ceĜkauliem, citiem atkal neizgāja no prāta noslēpumainā pareăa vārdi.
Klusām viens otram aptaujājās, vai nezinot, kurš tas nelabā zīlnieks bijis, bet teicējam pēdu nevarēja
sadzīt, lai gan viĦa vārdus visi bija dzirdējuši.
Mielasts sākās par jaunu.
Svarīgas runas mainījās mūzikas skaĦām un augstām laimēm, kuras tapa skaĜi uzsauktas un
uzdzertas baltiešu ievērojamiem vīriem.
Pēc maltītes vecākie viesi izklīda pa viesnīcas telpām, bet jaunekĜi un kundzes steidzās savās mītnēs,
lai sapostos uz vakara balli. Kādā lielākā istabā sapulcējās kurmiĦos ievērojamākie vīri, jo zāli sulaiĦi
tīrīja un pušėoja priekš dejas vakara.
Pie viena galdiĦa ievērojam TreimaĦu Pāvilu, nogrimušu dziĜās runās ar diviem lielmaĦiem. Viens
no viĦiem ir iesirmu, kuplu bārdu, sudrabbaltiem matiem, bet dedzīgās acis norāda, ka miesā un garā viĦš
sajūt jaunekĜa spirgtumu.
Plaši un skaidri viĦš iztulko biedriem veco tiesu derīgumu un pārākumu par jaunajām, jo viĦš pats
agrāk ir bijis vecās zemestiesas priekšsēdētājs. ViĦš ir sirdīgi pārliecināts, ka bez muižnieku piedalīšanās
neviena augstāka tiesa, nedz iestāde nevar pastāvēt, un vervē sev domu biedrus, ka jaunajiem laikiem
jāpretojas visiem garīgiem un miesīgiem spēkiem.
“Mēs esam zemes dzīvības nervs, bez mūsu dalības un labatziĦas dzīvē ievestās pārgrozības ir rupjš
misēklis un spītīgs Ĝaunums, jo visi šie jaunievedumi ir pretīgi mūsu vēsturiskām tiesībām un ieskatiem.
Mēs esam faktors, ar kuru jāreizina visi šīs zemītes rēėini. Bez mūsu palīga ne nieks nav gūstams, bet ar
mūsu dzīves gudrību un pasīvo pretību nevajadzīgām reformām mēs ar laiku iegriezīsim visas lietas viĦu
dabiskajā virzienā, ja muižniecība ar garīdzniecību ies roku rokās. Kaut mums būtu daudz tik pārliecinātu
un stingru baznīcas, ticības un zemes interešu aizstāvju kā šeit mūsu TreimaĦa kungs, tad visas lietas, kas
tagad mums saceĜ bažas, drīzā laikā noskaidrotos mums par labu.”
“Cik ticības un kristības lietu jums jau ir sakrājies pie tiesas?” kāds jaunāks muižnieks vaicāja
Treimanim.
“Pagānus pievest kristīgai ticībai ir mans amats... Septīto gadījumu viĦsētnieks esot paziĦojis tiesai,
bet vēl pirmajā lietā nav sprieduma,” TreimaĦu Pāvils gausi atbildēja.
“Redziet, sprieduma nav!” sirmais tiesnesis dedzīgi iebilda. “Šī lieta ir no svara! Tā ir zīme, ka mūsu
iespaids vēl ir liels visās lietās un vietās. Lai kliedzēji izkliedzas, gan ar laiku viĦi apklusīs, un tauki
mūžam peldēs ūdenim par virsu!”
“Bet man bail, ka šādā ceĜā mēs varam zaudēt daudz ievērojamu darbinieku, ja lieta Ħem nevēlamu
virzienu,” jaunākais biedrs ierunājās. “Manas domas būtu, ka mums mīlīgām sejām jāpieglaužas jaunajam
virzienam un ar glaimiem jādabū atkal groži savās rokās. Ar atklātu pretību mēs sabojāsim mūsu taisno
lietu un zaudēsim dažu labu pozīciju, kuras, mums par postu, ieĦems mūsu pretnieki no izglītoto
zemnieku rindām.”
“Apdomība dara godu jūsu gadiem... bet par to vēlāk!” tiesnesis iebilda un vedināja valodu uz citām
lietām, jo redzēja tuvojamies kādu kungu, kas nebija no “izredzēto” pulciĦa. “Rīt pēc dievvārdiem, kamēr
mūsu jaunieši vizināsies pa pilsētu un vērsīs visas apkārtnes uzmanību uz sevis, mēs netraucēti varēsim
visu pārspriest... Tātad paliek, kā jau norunājām, jums, TreimaĦa kungs, jāsaka rīt svētku sprediėis. Es par
to iebildīšu vārdiĦu vietējam mācītājam, ka mēs visi tā vēlamies...”
Viesu pulkā mēs ieraugām arī seno paziĦu Dorni, savā laikā sauktu Mučeli. Miesās Dornis vēl krietni
ir pieĦēmies, tā ka nav meli, ko pilsētas zobgaĜi saka, ka jaunais apriĦėa ārsts esot tikpat resns, cik garš.
Arī Dornis reiz pabeidza savus mācības gadus, sabija pāra gadu kādā zinātniskā iestādē par palīga
ārstu un vēlāk iemantoja medicīnas daktera grādu. Gan draugi viĦu pīdīja, ka “paps Dornis” priekš viĦa
esot sarakstījis mārciĦu smagu disertācijas rakstu par jaunatrastām alus rauga sēnītēm, kuras dēls
pārkrustījis par bacillus mucelius, bet jaunais dakteris tik nosmējās par draugu jokiem. Dornim pašam
sirds nekāroja šī goda vārda, bet viĦa jaunā sieviĦa tikmēr nelikās mierā, kamēr viĦš neieguva šī
nosaukuma.
Skaistā daktera kundze tūliĦ lika spiest vizītkartis zeltītām malām un vienkārši melnu rakstu: “Frau
Dr. med. von Dorn.”
Dornis dzīvoja jau otru gadu šinī pilsētā, jo caur labiem kūmiem viĦam laimējās iegūt šeit apriĦėa
ārsta vietu. Dornis bija ar sevi, savu sievu un savu amatu pilnīgi mierā.
“Sveiks, vecais biedri! Ka tevi...” Dornis aprāvās, sveicinādams TreimaĦu Pāvilu, jo netīšis viĦam
gribēja pasprukt augstskolnieka gados iemīĜotais teikums, kuru viĦš tagad ieskatīja par nepiederīgu viĦa
svarīgam amatam un cienīgai personai.
“Tas ir brangi, ka tu arī šeit ieradies! Varēsim padzīvot pāra jautru dienu, jo tādu vis mums nav
daudz šinī vienīgā kaktiĦā,” Dornis turpināja, sasveicinādamies ar citiem galda biedriem.
TreimaĦu Pāvils līdz šim tik uz ielas īsi bija sastapies ar Dorni, tamdēĜ viĦam metās nelabi ap sirdi,
ka tikai Dornis neaizėer vecas lietas, par kurām Pāvilam ir domāt netikās.
“Nu redzi, kas to domāja, ka mēs šeit satiksimies!” Pāls laipni atbildēja, pastumdams Dornim krēslu.
“Nu, kā klājas? Labi?... Nu, priecājos, piesēsties, neesam ilgi tikušies. Ko tu saki par šo vīnu? Vai nav
labs? Tu jau esi tādu lietu pazinējs!”
Dornis tik pavīpsnoja. ViĦš meklēja dzīvē tik ērtību un omulību, tamdēĜ viĦam ir prātā nenāca
aizėert lietas, kas Treimanim saceltu rūgtas atmiĦas.
Saruna novirzījās uz dienas notikumiem, pārgāja uz jaunības laiku atmiĦām. TreimaĦu Pāvils
nojēdza, ka Dornis ir mācīts cilvēks, ka no viĦa nav jābaidās. ViĦi nogrima jautrās atmiĦās par senām
dienām un atjaunoja veco draudzību. Ilgi TreimaĦu Pāvils nebija pavadījis tik jautru un omulīgu brītiĦu.
Viesi viens pēc otra pazuda iz viesnīcas telpām, un arī TreimaĦu Pāvils ar biedriem pacēlās no
krēsliem, lai dotos savās mītnēs mazliet atpūsties un saposties uz vakara viesībām.
“Uz redzēšanos vakara viesībās!” draugi, uz ielas šėirdamies, viens otram uzsauca.
Dornis gāja uz savu dzīvokli, dūkdams jautru meldiju.
Mājās viĦš atrada savu sievu ērtā uzvalkā guĜam uz dīvāna un lasām grāmatu. Dornim ienākot, daiĜā
Marja pagrūda grāmatu zem spilvena.
“Nu, manu dūdiĦ, ko tu tur slēp no vīra acīm, vai cildinošu stāstu vai svētu pātaru grāmatu?” Dornis
jokojās, sēzdamies krēslā, un elsdams atpogāja virssvārkus.
“No tevis slēpt? Prātā man nenāk!” Marja iekaisa un nosvieda grāmatu vīram pie kājām.
“Nu, nu, balodīt, neskaisties velti! Es nemaz nedzenos pēc taviem noslēpumiem! Tu zini!” Dornis
vienaldzīgi atbildēja un pagrūda ar kāju grāmatu pagultē.
“Ko tad tu mani kaitini!” Marja bažījās, pasviezdamās uz otru pusi un atspiezdama galvu rokās.
“Tevis nemaz nekaitinu, tikai, runas gribēdams, tāpat iebildu, jo kā vīrs un ārsts zinu, ka skaišanās
kaitē tavam skaistumam un veselībai! Pū, še ir karsts gaiss, atĜauj, ka noĦemu baltās bruĦas! Tā, tas ir
omulīgi!”
Dornis uzsmēėēja cigāru un pūta dūmus sievai virsū.
“Nemāžojies, man galva sāp!” Marja pukojās, paslēpdama galvu spilvenos.
 “Tas man gaužām žēl! Dod šurp rociĦu, es paraudzīšos pulkstenītī un parakstīšu zāles,” Dornis
jokojās, atsēzdamies uz dīvāna malas un taustīdams viĦas rociĦu, kuru tā slēpa drēbēs.
“Tad uz viesībām tu laikam neiesi?” Dornis zobojās, labi zinādams, ka sieva arī pret viĦu aizvien tā
izturas, it kā viĦa tikai pret gribu ietu uz viesībām.
“Laid jel mierā! Ko es tur viesībās darīšu? Garlaicīgi!”
Dornis, mīlinādamies ar sievu, sāka tai stāstīt, ko piedzīvojis šovakar, kādus augstus kungus saucis
par draugiem, kā no visiem ticis ievērots, jo Marja uz mielastu nebija līdz nākusi.
“Nu redzi, par to tu vari man pateikties, ka klausīji maniem padomiem,” jau Marja iebilda,
pagriezdamās sānis.
“Zinu, zinu, ka man ne tikvien daiĜa, bet arī gudra galviĦa,” Dornis glaimoja, “Tikai žēl, ka šovakar
nevari nākt uz viesībām, tur tu satiktos ar kādu vecu paziĦu.”
“Vecu paziĦu? Kuru tu domā?” Marja ziĦkārīgi jautāja, paceldama galvu.
“Ja vēl atminies TreimaĦu Pāvila?...” Dornis vīpsnodams atbildēja.
“TreimaĦu Pāvilu!” Marja spēji iesaucās, uzlēkdama sēdus. “Šėelmi, tu mani vil! Tu esi
greizsirdīgs!”
“Nemaz nē, balodīt! Tu zini, uz kādiem pamatiem mēs vienojāmies!”
“Vai zini, būs man arī jāiet uz viesībām, vakars ir tik garš,” Marja teica, vīru apkampdama.
“RobertiĦ, ka tu nemaz neesi greizsirdīgs manis dēĜ, tad tapšu greizsirdīga dēĜ tevis!”
“Zinu, manu balodīt, kādas zāles vajadzīgas untumainai sieviĦai.”
“Tava vēsuma dēĜ es tiešām esmu tevī iemīlējusies...”
“Nu ir laiks sākt posties uz viesībām,” Dornis teica, iziedams no sievas istabas. “Es sūtīšu
dienastnieci tev palīgā, lai laikā tieci gatava.”
Vēlā vakarā viesnīcā pulcējās Ĝaudis, čaukstošā zīdā un dārgos kažokos tērpušies. Visu acis vērsās uz
daiĜo Marju, kura pelēkā zīda uzvalkā bija tiešām apburoši skaista.
Īsajā laiciĦā Marja ieguva mazpilsētas sadzīvē lielisku svaru. Kādus uzvalkus Marja nēsāja, tādus
darināja sev pillsētas jaunavas; kādām rotām Marja greznojās, tādas centās iegūt visas kundzes. Pie
“jaunās daktera lielmātes” griezās pēc padoma jaunas un vecas kundzes kritiskos gadījumos. Marjas
izteiciens bija likums un spriedums.
Likās, arī šinīs saviesībās viĦa uzvarēs un paturēs virsroku, jo jauni un veci kungi lidoja ap viĦu kā
tauriĦi.
Durvis atvērās, un viesību telpās ienāca muižnieku vecais, TreimaĦu Pāvils un vēl citi ievērojami
viesi un viĦu kundzes. Jautrs maršs viĦus apsveicināja.
Uz abām pusēm sveicinādami, ienācēji un viĦu kundzes devās dibenā uz pulciĦu, kur atradās Marja
un dažas jaunavas jautrā sarunā ar ievērojamiem muižniekiem.
TreimaĦu Betija, tērpusies melnā zīda uzvalkā, jutās Ĝoti laimīga pie sava vīra sāniem, kad manīja
visu acis uz viĦiem virzoties. ViĦai prātā nenāca, kādas jūtas viĜĦoja viĦas vīra sirdi, viĦa pat nezināja, ka
Pāvils pazīst daiĜo kundzi, kura viĦai tapa stādīta priekšā par daktera DorĦa kundzi.
Pāvils vieglāk uzelpoja, kad nomanīja, ka Marja viĦu vienaldzīgi apsveicināja un tūliĦ sāka
sarunāties ar viĦa sievu.
“Ceru, mācītāja kundze, ka mēs pirmo un pēdējo reizi neredzamies. Es sirsnīgi priecājos
iedraudzēties ar sava vīra slavenā biedra kundzi,” Marja laipni uzsmaidīja TreimaĦa kundzei un ievilka
viĦu tūliĦ sarunās.
Zīda drēbes čaukstēja, dārgu zāĜu smaržas viĜĦoja pa gaisu, vairodamas omulību, apreibinādamas
prātus. Acīm, ausīm, degunam, sirdij - visam te bija baudas pārpilnība.
Veiklie jaunekĜi lidoja ap daiĜajām zeltenītēm, gan jautri tērzēdami, gan izlūgdamies atĜaujas iezīmēt
savus vārdus viĦu dejas zīmēs.
Likās, ka prieks un līksmība še uzcēluši savu valstību, ka aizmirsts ir naids un rūpes, bet - ai! - ko
citu tāds ierauga, kam ir spēja pacelt šo melu plīvuru. Tad ieraugām pasaules kaislību un skaudību, naidu
un mīlestību mostamies un zaĜojam pilnā kuplumā kā katrā zemes stūrītī, kur tikai cilvēki mīt.
 DaiĜajai Marjai vairs nebija ko apsolīt nevienas dejas, velti viĦu aplidoja kungi, tomēr viĦai bija īgns
prāts, jo TreimaĦu Pāvils uz viĦu pat acu nepagrieza, bet bija nogrimis runās ar dažiem augstmaĦiem. Arī
no TreimaĦu Betijas izlūdzās kungi dažas dejas, bet viĦa atsacījās.
“Vai jūs tāda dejas pretniece, ka esat pavisam nepielūdzama?” Marja jautāja.
“Agrāk labprāt dejoju, bet, kad mans vīrs nedejo, tad to turu arī par savu pienākumu,” Betija
atbildēja.
“Nieki, vīrus vajag prast pierunāt! Iesim, es galvoju par labiem panākumiem. Arīdzan es katrās
viesībās nedejoju, bet še mēs esam tikai paši savā starpā!” Marja vedināja.
Marja ar Betiju soĜoja uz pulcinu, kur atradās Treimanis un Dornis. ViĦām nāca pretī pāra jaunavas
no augsta dzimuma, kuras visu vakaru Marjas nemaz neievēroja. Jaunavas bija tērpušās baltos uzvalkos ar
dziĜiem krūšu izgriezumiem un kailiem roku stilbiem kā vairums citu jaunavu.
“Kā jums patīk šādi uzvalki, mācītāja kundze?” Marja stipri jautāja. “Man šādā uzvalkā aizvien būtu
jānosarkst, sevišėi dejojot un rokas cilājot, tas neizskatās pieklājīgi. Tas ir par daudz - caur kailumu vērst
uzmanību uz sevi!”
Marja gan zināja, ka viĦa iemanto divas ienaidnieces vairāk, bet viĦa nebijās, viĦai patika, ka bija
sarūgtinājusi šīm lepnajām jaunavām jautro vakaru.
Abas kundzes sasniedza kungu pulciĦu.
“MīĜo Robert, mēs dejosim kopā pirmo kadriĜu, ar TreimaĦa kundzi mēs tā norunājām, jo citādi
viĦas vīrs nemaz nedejojot. Jā, TreimaĦa kungs, jums ir jāpadodas!”
TreimaĦu Pāvilam bija jāapsolās, lai negrieztu citu vērību uz sevi.
“AtĜaujiet, daktera kungs, ka es ar jūsu cienīto kundzi atklāju viesības, jaunie kungi top jau
nepacietīgi,” muižnieku vecākais vēlīgi palocījās, pameta ar roku muzikantiem un aizlidoja ar Marju pa
glumo grīdu.
Pēc vairāk riĦėa dejām posās uz pirmo kadriĜu. Dornis tapa izvēlēts par šīs dejas vadoni. Jau vairāki
pāri sēdās savās vietās. Pie DorĦa piesteidzās jauns augstmanis un bažījās: “Daktera kungs, glābjiet mani
no posta! Es mājās nosolījos dejot ar savu večīgo māsīcu! Pienākums! Sakiet - ko nu lai daru?”
Marja draudēja tam ar pirkstu, bet Dornis norūca: “Jā, tur nu līdzēt ir grūti!”
“Es zinu gan glābiĦu, ja tikai jūsu cienītā kundze man piekristu! Bet tad jau atkal es jūs šėirtu! Ak, es
nelaimīgais! Un manam pretniekam tik daiĜa jaunkundzīte, es saku, tīri eĦăelis!” muižnieks sūrojās.
“Jūsu labā es labprāt uzupurējos, jo es manu, ka citādi pirms dejas jūs tā kā tā tapsiet nopietni slims,
un manu tad aizsauks pie jums!” Marja jokojās.
“Vispadevīgi tencinu!” muižnieks pateicās, bučodams Marjas roku.
“Bet es vēl nesaprotu, kā jūs glābjams?” Dornis jautāja:
“Redziet, pēc pirmās dejas jūs tūliĦ pavēliet: kundzes mainīt! Un tā lieta ir smalka, kas mīts, mīts!”
muižnieks paskaidroja.
Dornis garšīgi nosmējās. “Tas ir smalks joks! Tā izputi: dažu labu pārīti! Tas ir jauki!”
“Nu lielais paldies, daktera kungs! Tikai nepĜāpājiet, tas cēlonis!”
Muižnieks aizsteidzās, un Marjai šis joks nāca īsti pa zobam. ViĦa vēlējās ar Treimani divatā
parunāties.
Joks sacēla vispārēju jautrību, kad jau otrā dejā kundzes tapa izmītas un dejas vadonis atmaiĦas vairs
nepavēlēja.
Neaprakstāmas jūsmas viĜĦoja TreimaĦu Pāvila dvēselē, kad pieklājība spieda viĦu apkampt šo
sievu, kuru viĦš savā laikā kā eĦăeli dievinājis, kā pašu jauno bēdzis un ienīdis.
ViĦš nenoskārta, ko īsti sajuta pret šo sievieti, apkampdams viĦas slaido viduci, - vai riebumu, vai
žēlumu, vai patiku, bet zobi viĦam bija jāsakož, lai tie neklabētu kā lielā aukstumā.
ViĦš ilgodamies gaidīja, kaut jel drīz beigtos ātrā deja, lai varētu atsvabināties no šīs glumās
glodenes. Par brīnumu, viĦš ātrās dejas beigās atjēdzās, ka daiĜā Marja sēd viĦam līdzās un visi viesi jautri
smej un čalo. Pāvilam likās, it kā visi lasa viĦa sirds noslēpumus un zobojas par viĦu.
ViĦam iešāvās prātā, ka šis niėis ir Marjas izgudrojums, lai dabūtu viĦu atkal savos valgos.
Briesmīgas dusmas pārĦēma viĦu, un nāvīgs ienaids bija lasāms skatā, kuru viĦš uzmeta Marjai.
 Kā zobojums skanēja Marjas vaicājums: “Jūs tik bāli, TreimaĦa kungs, laikam nevarat panest ātrās
dejas?”
Kas viĦam bija darāms, lai nesaceltu piedauzības un pamazinātu savas dvēseles mokas?
Bēgt? Palikt?
Glaunais augstmanis atradās viĦu priekšā un čukstēja Marjai: “Manas sirds vissiltākās jūtas pieder
jums, cienītā kundze, ka jūs ievērojāt manu lūgumu! Es esmu laimīgs! Mana tagadējā biedrene, kā jau
teicu, eĦăelis!”
“Jel savaldiet savu prieku, citādi jūsu noziegums kĜūs atklāts noslēpums. Dabūs zināt vēl jūsu
māsīca,” Marja smaidīdama draudēja.
“Maza bēda! ViĦa sen pazīst manus niėus, ka es viĦu pēc pirmās dejas mēdzu iesmērēt labam
draugam. Jel apskatiet manu draugu! ViĦš māsīcai glaimo, bet sirdī tam elle vārās, ka es viĦam nozvejojis
daiĜo skuėi! Man jāsteidzas!”
“Jūs esat īsts nerātnis!” Marja pasmaidīja, un glaunais trakgalvis aizlidoja.
Marja paskaidroja tuvāk gadījumu, un Pāvilam novēlās kā akmens no sirds, kad jutās pārliecināts, ka
Marja tīšus prātus nav viĦam uzbāzusies.
Deja turpinājās. Starpbrīžos Marja jautri tērzēja un sēdēja tik rātni viĦam līdzās, ka Pāvilam bija
neticīgi jānolūkojas savā biedrenē un jāšaubās, vai tik tā ir daiĜā Marja.
“Marja dejoja daiĜi, bet bez kaislības, apgājās ar viĦu tik draudzīgi un cienīgi, ka TreimaĦu Pāvils
atdabūja vienaldzību un beidzot pat savu jautrību.
“Kad deja beidzās, viĦam zagās caur dvēseli tīri kā ausma: “Kaut šī deja vēl turpinātos!”
Pāvils visu vakaru vairāk vairs nedejoja, bet acis negribot uzmeklēja cēlo stāvu pelēkajā zīda
uzvalkā.
Kā atvieglots viĦš uzelpoja, kad pēc dejas vakara abi ar sievu atradās viesnīcā, kur viĦš bija
nonomājis divas istabas.
“Es tev pateicos, mīĜo Pāvil, ka tu man pagādāji šo jauko vakaru. Es zinu, ka tik manis dēĜ tu šurp
brauci, ka manis dēĜ vakarā uzupurējies, jo deja tev ir pretīga. Gan zinu, ka mani tu mīlē, bet tik vājas jau
mēs, sievas, esam, ka sirdī tīkojam redzēt šo mīlestību darbos parādāmies,” Betija runāja, sēdēdama savā
istabā uz mīkstā sola vīram līdzās.
Pāvils, precējies bez kaislas mīlestības, mācījās kopdzīvē cienīt savu sievu. ViĦš labi pazina savu
sievu, viĦas šėīsto sirdi un taisno prātu, un mīkstas jūtas iezagās viĦa dvēselē. Pāvils zināja, ka Betija
mīlēja viĦu par visu pasaulē vairāk, ka viĦa sirdī un prātā pārliecināta, ka tā atradusi savā vīrā jaunībā
sapĦoto ideālu, bet Pāvils pats sev par žēlumu tumši nojēdza, ka viĦš nav cienīgs šī veidola. TreimaĦu
Pāvils noskārta, ka viĦa dzīve ar Betiju nav saucama par īstu laulību, jo viĦu kopdzīvē trūka laulības
pirmā pamata - uzticības. ViĦš gan pazina savas sievas sirdsdomas, sieva neslēpa viĦam tās, bet
nesaprotama vara saistīja viĦam mēli un neĜāva tam uzticēties savai sievai. ViĦš baidījās, ka Betija,
izzinājusi visas viĦa sirdsdomas un nolūkus, beigs viĦu mīlēt.
“No sirds tev novēlu šo prieku, mīĜo sieviĦ,” Pāvils atbildēja.
“Pāvil, kā tev patīk DorĦa kundze? Es ar viĦu tūliĦ iedraudzējos. ViĦa lūdza, lai mēs viĦus
apciemojot. Tev taču, vīriĦ, nav nekas pretī, ja mēs saejamies?” Betija pĜāpāja.
“Kā lai TreimaĦu Pāvils aizliegtu šo satiksmi? Vai tad viĦam nebūtu jāstāsta sievai garš stāsts?
Pāvilam cits neatlikās kā atteikt: “Manis dēĜ, mīĜo sieviĦ!”
“Tu esi šodien tik labs, mīĜo vīriĦ! Es nevaru izsacīt, cik Ĝoti, Ĝoti es tevi mīlēju! Tev rītu jāiet agri
baznīcā, tev atdusa vajadzīga. Ar labu nakti, Pāvil!”
TreimaĦu Pāvils noskūpstīja savu sievu un gāja uz dusu savā istabā.
Rīt kā pie svētdienas tapa noturēti svētku dievvārdi, kurus ievadot vācu draudze baznīcā nodziedāja:
“Nu saules spožums aizgājis...”
Pēc dievvārdiem visi augstmaĦi izklīda pa savām sētām, savām mītnēm. Drīz no vieniem, otriem
vārtiem izbrauce, staltus vienjūgus, divjūgus, lai jaunie kungi izvizinātu savas kārtas jaunavas. Jau vakar
viesībās pāri bija vienojušies, kuru zeltenīti katrs vizinās.
No rīta katrs kungs savu izredzēto lika modināt mūzikas skaĦām. Aizkusušie pūtēji gāja pusteciĦus
no viena loga uz otru. Jāiztur bija - gan darbs grūts, bet peĜĦa arī laba. Laimīgas jutās tās jaunavas, kuras
šādi tapa pagodinātas, bet kādām jūtām gan tās meitiĦas sirds pildījās, kura nepiedzīvoja pie sava loga
nekāda trokšĦa, kurai pat mājās bija jāpaliek sēžot, nebija tai sava bāleliĦa - vizinātāja.
Drīz pilsēta mudžēt mudžēja no staltiem braucējiem. Bija arī vērts še pilsētā lepoties staltiem
zirgiem, lepniem pajūgiem, greznām kamanām un segām, jo Ĝaudis drūzmēt drūzmējās pa ielām,
apbrīnodami staltos kumeliĦus, daiĜās zeltenītes, cēlos tēvu dēlus.
Ko gan līdz smukums, manta, rotas, ja nav kas viĦus apbrīno?
Vecākie, izredzētie kungi, to starpā arī TreimaĦu Pāvils, sapulcējās klusi savas viesnīcas augšējās
telpās, lai pārrunātu nopietnas lietas. Tā kā nu uzticami sargi bija pie katrām durvīm, pat virs sapulces
istabas griestiem, tad arī mums paliek noslēpums, ko viĦi sprieda, ko nosprieda.
Jaunie, līksmie muižnieki, izvizinājušies pa pilsētiĦa, izgardinājuši ziĦkārīgiem pilsētniekiem acis,
atgriezās mājās un sapulcējās viesnīcā pie kopīga brokasta. Arī vecākie kungi beidza sapulci un piedalījās
pie mielasta.
Pēc brokasta turpinājās vizināšanās pa apkārtni, uz tuvākiem muižniekiem, kurp nu katrs bija ielūgts,
kurp katrs nosolījies braukt.
Ap muižniecības namu rindojās pajūgs pie pajūga. Labi koptie zirgi dīžot dīžojās, bet bārdainie
kučieri un tresotie sulaiĦi sēdēja uz bukas kā koka tēli.
Pajūgi pa diviem trijiem reizē klīda uz visām pusēm.
Uz viesnīcas lievenēm iznāca vairāki muižnieki, TreiaĦu Pāvils, Dornis un viĦu kundzes. Gan
Treimanis bija domājis braukt mājās, bet kāds muižnieks pierunāja to braukt viĦam līdz.
Dornis lūdza muižnieka kundzi savā pajūgā, muižnieks palīdzēja Betijai iekāpt kamanās, un
TreimaĦu Pāvilam cits neatlikās kā piedāvāt daiĜajai Marjai savus zirgus. Daudzi muižnieki brauca paši,
bet TreimaĦu Pāvils atstāja sava divjūga grožus kučierim.
Braucot uz kaimiĦa muižu, TreimaĦu Pāvils pārliecinās, ka Marja ar gadiem ir tapusi prātīga sieva.
ViĦa vedināja valodu pat uz pagātnes lietām, pieminēja tās, bet bez kaislības, bez uzbudinājuma.
“Es ticu, TreimaĦa kungs, ka man jūs sen esat piedevis, bērnišėīgā iedomībā es sāpīgi jūs
apbēdināju. Jūs mani pilnīgi sapratīsiet, ievērodams, ka mazotnē es zaudēju mīĜu māti, uzaugu
vieglprātīgas pamātes uzraudzībā, savā vaĜā kā pusmežons. Nebija man mīĜas vadones, kas norāj manu
straujumu, manu asumu; nebija mīĜas rokas, kas vada uz pareiza ceĜa.”
Marja jo plaši izstāstīja savu vaĜīgo bērnības dzīvi, pat asaras mirdzēja viĦai acīs, pieminot mirušo
māti.
TreimaĦu Pāvils bija aizgrābts un jutās mudināts teikt līdzjūtīgu vārdu, kas apmierinātu Marju.
Saruna virzījās uz vienaldzīgām lietām, un TreimaĦu Pāvils nobrīnējās par Marjas aso prātu un tiklo
uzskatu dzīves jautājumos.
Novakarā visi brauca atpakaĜ pilsētā uz šėirību viesībām.
TreimaĦu Pāvils sajuta Marjas iespaidu uz sevis kā grūtu nastu, tamdēĜ viĦš nepalika uz vakara
viesībām, lai izbēgtu gadījumam no jauna sapīties ar vilinošo sievieti, kura viĦam mūžā nesusi tikai
Ĝaunu.
ApstākĜi spieda, ka draudzīgi visiem bija jāšėiras, un TreimaĦu Pāvils uzsauca aizbraukdams DorĦu
pārim: “Uz drīzu, priecīgu satiksmi mācītāja muižā!”

XXV
Jaunais gads atnesa TreimaĦu Pāvilam daudz rūgtu piedzīvojumu. ViĦš juta un nojēdza, ka viĦa vara
un iespaids draudzē acīm redzot zūd. Līdz šim viĦš domāja dzīves mērėi atradis savas gribas un nodomu
izpildīšanai sadzīvē un draudzes darbos, nemaz netaujādams, vai viĦam jaunievedumi ir draudzei par
svētību. Bija taču viĦam darbs, rūpes, pūles - tas viss aizdzina domas un saldināja dzīvi.
Jaunlaiku pārgrozības atraisīja maisam galu, kur viĦa pa ilgiem gadiem bija sadzinis savu domu un
nodomu pretniekus. Nu viĦi visi bira no maisa laukā un bruăa tam virsū no visām pusēm. Nebija viens
otrs nomākts, jau desmit radās tajā vietā, it kā viĦam būtu jācīnās ar pasakās daudzināto daudzgalvaino
pūėi.
 Mācītāja piekritēju skaits draudzē mazinājās, atkrita visi tie, kas aiz bijības līdz šim viĦam visur
piebalsoja. Tiesas iestādēs nozuda viĦa draugi un labvēĜi.
Nāca lietas pārspriedumā un aprunā, kuras Treimanis līdz šim bija izdarījis caur paša spēku.
Birznieku Jānis tapa ievēlēts no Cirstenes pagasta par savu aizstāvi draudzes sapulcē. Tur nu
daudzreiz TreimaĦu Pāvilam bija jāsatiekas ar savu pretnieku, jāsniedz viĦam roka, kā jau pieklājas
izglītotam cilvēkam.
Abi senie jaunības biedri bija pašos vīra spēka gados, lai gan Pāvila kuplajos, melnajos matos manīja
dažu sudrabotu pavedienu un Birznieka galvvidus bija krietni paplāns.
Birznieku JāĦa rāmā, dzestrā valoda, laipnā uzvedība sacēla katrreiz TreimaĦa sirdī uzbudinājumu.
ViĦam izlikās, it kā Birznieka acis pārmetoši, zobojoši uz viĦu raudzītos, un viĦš iekaisa vēl vairāk.
Pagasta aizstāvji pamazām visi pārgāja Birznieka pusē, tā ka viĦiem aizvien bija balsu pārsvars, jo
muižnieki visi neturējās kopā vai arī visi neatnāca uz sapulcēm.
TreimaĦu Pāvils juta, ka dažam labam sapulces nolēmumam viĦš pretojās tik tamdēĜ, ka
priekšlikums nāca no Birznieka puses, tapa no zemniekiem aizstāvēts. Pāvils skaitās par savām zemajām
domām, bet atturēties no pretības bija tik grūti, tik grūti! Pēc katras sapulces TreimaĦu Pāvila sirds tapa
īgna uz ilgāku laiku.
Birznieku JāĦa pirmais panākums bija, ka draudze nolēma celt jaunu draudzes skolu un no jauna
atvērt augstāko nodaĜu. Muižnieki pretojās nagiem un zobiem, viĦiem bija pēc likuma jādod vajadzīgais
būves materiāls un jāalgo darbveži, turpretī zemniekiem tikai jāpieved viss vajadzīgais materiāls.
Pēc jaungada atkal stājās darbā Niedrēnu labdarības biedrība, kurai laimējās no jaunajām valdības
iestādēm dabūt apstiprinājumu.
Dažu jaunizdotu baznīcas likumu neievērības dēĜ TreimaĦu. Pāvilam sakrājās vairāk apsūdzību pie
apgabaltiesas. Vasarā iznāca spriedums, ka TreimaĦu Pāvils uz četriem mēnešiem atstādināms no amata...
Šis gadījums bija viens no pirmajiem Baltijā, tamdēĜ sacēla visās malās nedzirdētu troksni, sprieda
lieli un mazi, dzirdēja uzslavu un paĜas.
Spriedums netika laikā pārsūdzēts un nāca likumīgā spēkā. Pa minēto laiku kaimiĦu mācītāji pēc
rindas sludināja dievvārdus Niedrēnu baznīcā.
Pirmo atvaĜinājuma svētdienu arī pats Treimanis gāja kā klausītājs uz baznīcu. Baznīcā ieejot, viĦš
izdzirdēja skaĜu vārdu, kurš kā ar nazi grieza viĦa sirdi: “Lūk, kur ūsu arestants iet!”
“Nepateicīgie!...” viĦš bargoja un spiedās pa baznīcēnu vidu uz ăērbkambari. Ar vari viĦš gribēja
pats vēl turēt dievvārdus un draudzei likt matīt savas svētās dusmas, tikai apdomīgais kaimiĦu mācītājs ar
pūlēm viĦu turēja no šī pārsteidzošā soĜa.
“Atsvabināts no amata pienākumiem uz tik ilgu laiku, Pāvils izbaudīja visas mocošās jūtas, kas
jāizcieš nomāktam garam, kad darba nav.
Daudz rupju vārdu viĦš dzirdēja, vēl rupjākas dāvanas dabūja piesūtītas - viss tas viĦam deva liecību,
ka, visu viĦš savā draudzē ir mantojis, tikai mīlestības vien ne.
Dvēseles mokas viĦam izlikās nepanesamas, un viĦam apnika dzīve un pasaule, bet tomēr viĦš jutās
saistīts pie šī stūrīša, še viĦam bija izkarot savu dzīves cīĦu.
ViĦš ceĜotu labprāt projām tālu, tālu, bet sievas stāvoklis to neatĜāva.
Kad daba pušėojās savā jaukākā puėu greznumā, TreimaĦu Pāvils turēja uz rokām savu pirmdzimto
meitiĦu septiĦu gadu ilgas laulības kopdzīves.
Ar cik savādām jūtām viĦš nolūkojās mazajā bērniĦā, no kura viĦš varēja sacīt: “Tu esi mans bērns!
Mans miesas un gara dabiskais atspoguĜojums.”
Jaunas rūpes, jauni prieki Ħēma mājas vietu viĦa sirdī. Mīlestība uz mazo meitiĦu auga augumā dien
no dienas. ViĦš nemitējās būt viĦas tuvumā, aplūkot viĦu, aizskart vieglu roku.
Neaprakstāmu laimību viĦš sajuta, kad kādas nedēĜas vēlāk laimīgā māte ienāca ar bērniĦu uz rokām
rakstāmistabā un ielika klēpī mazo meitiĦu, sacīdama:
“Pāvil, saĦem par dāvanu šo manas mīlestības ėīlu, mātes sirds visdārgāko mantu!”
Sirds Pāvilam gavilēja: “Redzi, šis bērniĦš ir tavas dzīves turpmākais saturs. Nu tu zini, kamdēĜ tev
jādzīvo pasaulē!”
 “MīĜo sieviĦ, šo dāvanu es pieĦemu ar īstu sirdsprieku un gribu viĦu glabāt un sargāt, lai mūsu
meitiĦa kājas pie akmeĦa nepiedauzītu. Pats labais dievs lai mums palīdz!”
Pāvils, bērnu klēpi turēdams, novilka uz krēsla sev līdzās sievu, aiz pateicības skūpstīdams viĦas
roku. Laimīgiem smaidiem viĦš noraudzījās Betijā, un sirds viĦam čukstēja: “Šī bērniĦa māti es patiesi
esmu mīlējis un mīlēšu aizvien!”
Labības mēneša pirmajā sestdienā tapa noliktas bērna krustības. Šinī nedēĜā arī beidzās viĦa
atlaišanas laiks, viĦš varēja atkal uzsākt savu amatu. TūliĦ pirmajā svētdienā Treimanis nodomāja uzsākt
savus baznīcas darbus.
Gan TreimaĦu Pāvilam sirds nodrebēja, kad Betija iebilda: “Pāvil, mazajai Marijai par krustmāti es
esmu izredzējusi savu draudzeni DorĦa kundzi. Ko tu saki?”
“Lai notiek tavs prāts, sieviĦ,” viĦš atteica. ViĦam nepatika Betijas izvēle, bet tam trūka derīga
iemesla, lai atraidītu sievas nodomu.
“Lai notiek tā!” Pāvils nodomāja. “Es esmu pats tiesājams, negribu tiesāt citus.”
Nospriestajā dienā sapulcējās mācītāja muižā krustībnieki: Dornis ar savu kundzi un vēl citi tuvējie
kaimiĦi un radi.
Pats tēvs deva savai meitiĦai vārdu, krustīdams viĦu krustmātes vārdā par Mariju.
Vienam pret otru stāvot, TreimaĦu Pāvils bija spiests lūkoties Marjai acīs. Tikai vienu skatu viĦš
uzmeta Marijai un vairāk vairs acu nepacēla, jo viĦš ieraudzīja riebīgi savārkšėīto seju, kuru viĦš nevarēja
aizmirst no viĦas nelaimes dienas. ViĦam bija briesmīgi jāsavaldās, lai ārprātā nerautu savas dārgākās
mantas iz Ĝaunās krustmātes rokām. Kā mulsumā viĦš pabeidza krustāmo darbu zin tikai tad atjēdzās, kad
visi spiedās ap viĦu un Betiju, novēlēdami tiem laimi.
Arī DorĦa kundze spieda viĦam roku ar vēlīgiem smaidiem uz lūpām. TreimaĦu Pāvils nesaprata, vai
viĦš sapĦojis vai nomodā redzējis riebīgo ėēmu. ViĦš velti lauzīja galvu, kurš gan ir Marjas īstais ăīmis.
Pie krustību mielasta DorĦa kundze bija pati jautrākā dzēra uz savas krustmeitas veselību. Vispārīgā
omulībā arī Pāvils cik necik aizmirsa savu nemieru.
Pēc mielasta viesi izklīda pa nama telpām pulciĦos. TreimaĦu Pāvils brītiĦu iegāja guĜamistabā, kur
jau Betija sēdēja pie mazās Marijas šūpuĜa.
DaiĜā Marja ar kādu Betijas radinieci staigāja roku rokās pa namu. ViĦas acis meklēja TreimaĦu
Pāvila. Gar guĜamistabu ejot, viĦa atrada durvis paviru. Marja pabīdīja durvis vaĜā un ieraudzīja Pāvilu un
Betiju roku rokās stāvam laimē starojošām sejām pie šūpuĜa.
Savādas uguntiĦas iedegās Marjas acis, un viĦa spieda biedrenes roku kā krampjos, tā ka šī izbijusies
atrāva savu roku.
Jau atkal Marja bija valdone pār savām jūtām, un uz pirkstu galiem viĦa tuvojās mazajai gultiĦai, jo
par vēlu bija griezties atpakaĜ.
“Vai saldi čuč mazā krustībniece? NeĦemiet tikai Ĝaunā, ka arī krustmāte še iedrošinās iezagties, lai
nopriecātos par jūsu laimi,” Marja čukstēja.
TreimaĦu Pāvila pirmās jūtas bija sviest laukā šo sievieti, bet rokas viĦš pats sev bija saistījis.
ViĦš norūca kādus vārdus pieklājības dēĜ, tad visi gāja no bērnu istabas laukā.
“Nu, mācītāja kundze, vai šodien mēs nevienosimies uz maziem dejas priekiem, atcerēdamies viĦu
jautro viesību vakaru? Ko jūs sakāt, TreimaĦa kungs?” DorĦa kundze mudināja.
“Saviem viesiem es labprāt novēlu šo nevainīgo prieku, bet es zinu, ka mana sieva šodien nedejos,
tamdēĜ es arī lūdzos no šiem priekiem. Vai nav tiesa, mīĜo Betij?”
“Gluži manas domas! Šodien dejot - nē, sirds man to neatĜauj!” Betija čukstēja.
“Es jau tikai jokoju! Kas šodien nu domās par dejas priekiem?” Marja aizbildinājās.
Launagu noturēja dārzā, un pēc tam visi izklīda pa dārzu, pastaigādamies pa labi koptajiem
kājceliĦiem.
DaiĜā Marja uzmanīja, kad TreimaĦu Pāvils gāja viens pats uz namu. Kā nejauši viĦa atradās tam
ceĜā un gāja jautri tērzēdama, viĦam līdzās. ViĦa novadīja Pāvilu pa sānceliĦiem uz kādu nomaĜu lapeni.
“Es esmu nogurusi! Vai kādu brītiĦu te neatpūtīsimies?” Marja teica, atsēzdamās uz sola un
uzmezdama Pāvilam dedzinošu skatu.
 TreimaĦu Pāvils ieraudzīja savā priekšā daiĜo Marju, kādu viĦš to pirmās reizes redzējis, kādu viĦš to
pielūdzis, dievinājis. Vecas atmiĦas modās, bet viĦš atcerējās savu dārgumu un jutās virs pār savām
kaislībām. ViĦš atsēdās uz sola un nodomāja atkratīties uz visiem laikiem no šīs sievietes, lai tā viĦu
nepārsteigtu vājā brīdi.
“Pāvil, vai tu esi laimīgs?” Marja bez visa ievada čukstēja, sagrābdama viĦa roku.
“Vismazāk no jums es gaidīju šādu jautājumu, DorĦa kundze!” Pāvils atbildēja, spēji atvilkdams
savu roku.
“Pāvil, es zinu, tu esi nelaimīgs! Tevi pirmo reizi ieraugot, es to noskārtu. Atbildi man taisni un
godīgi!”
“Jūsu vārdiem reiz bija taisnība. Tagad es esmu tik laimīgs, cik cilvēka spējā stāv!... Iesim atpakaĜ
pie viesiem. Es grēkoju pret savu sievu un jūsu vīru, kad triecu ar jums šādas valodas,” Treimanis skarbi
atbildēja un pacēlās kājās.
“Nepiemini man šos ienīstos vārdus! Es meloju, tev apgalvodama, ka esmu laimīga ar savu vīru.
Mans Ĝaunais liktenis ir, ka visi man jāpieviĜ, ar kuriem dzīvē saistos. Vienīgi tevi es mīlēju, to sajūtu
briesmīgā mērā, kad no jauna mūsu ceĜi krustojas. To es atzīstu, ka tā ir dieva griba un mūsu liktenis. Tici
man, ka reiz es tevi pat ienīdu tikai aiz lielas mīlestības. Tu nesaprati manis un aizbēdzi!”
Pie Pāvila kājām Marja vēl kaislāk turpināja: “Tici manam zvērestam, ka mīlestība uz tevi nekad nav
izdzisusi manās krūtīs!” Marja kaislās ilgās izstiepa pēc viĦa savas rokas.
Pāvils dzestri atteica: “ĥemiet vērā, ka nupat izrunātie vārdi mūs šėir uz visiem laikiem! Es likšu
piebraukt jūsu zirgus!”
Riebīgi smiedama, Marja uzlēca kājās un saslējās visā savā cienībā Pāvila priekšā. Kaislība, naids un
ārprātība bija lasāmi viĦas acīs.
“Pāvil, nedzen manis līdz ārprātībai! Es atgādinu tev vecās saites, kas mūs saistīja. Kā dadzis es lipšu
pie taviem papēžiem. Caur tavu mīlestību es gribu pacelties iz melu un māĦu valgiem, kuros cauru mūžu
smakusi. Tu esi slēpis Betijai, ka reiz mani mīlēji, tagad tu vairs nedrīksti viĦai to stāstīt. Arī tu dzīvo no
meliem un māĦiem, mēs abi saderam kopā. Es izārdīšu tavu laulību, jo man ir veca vara pār tevi. Tu tikai
ietinies savā liekulībā un kaunies man atzīties, jo domājies stingrs vīrs esot. Tas ir labi, jo pasaule nedrīkst
redzēt mūsu sirdis. Pasaule grib būt pievilta, bet mūsu starpā lai valda skaidrība. Tik paklausies, es tev
mācīšu atzīties, tas nemaz nav tik grūti. Vai visa pilsēta nedaudzina manis par taisnāko tiesnesi, par
tiklāko sievu, par skarbāko tikumības aizstāvi! Ha, ha, ha, ha! Bet tev es nekaunos atzīties, ka tevi mīlēju!
Klausies un nekaunies nemaz, tev es uzticu savas sirds noslēpumus, tie mūs dzīvē saistīs, jo tu neesi
nemaz labāks...”
Ir cilvēciska vājība, ka briesmīgās dusmās vai ienaidā, apzinoties savas nespēcības, cilvēks savā
trakuma nejēdzībā baida pretnieku ar savu kailumu, lai saceltu, ja ne vairāk, tad taču riebumu pie sava
ienaidnieka.
Līdzīgā garastāvoklī atradās Marja. ViĦa iedegās trakā kaislībā, bet visas bultas atsprāga pret Pāvila
vēsumu. Kaislība izvērtās vecā ienaidā, bet Pāvils nebija ievainojams. Apzinoties, ka savu veco varu viĦa
zaudējusi, briesmīgs trakums viĦu sagrāba. Kā drudzi kratīta viĦa trīcēja, un savā ārprātībā priecājās, ka
TreimaĦu Pāvils nespēja... aizbēgt, lai gan viĦam mati slējās stāvu, noklausoties, kā Marja plātījās ar savu
samaitāto sirdi.
“Vai šī sieviete no dzimuma ir visa Ĝaunuma kopojums, vai arīdzan es esmu vainīgs pie viĦas likteĦa,
ka viĦa tik dziĜi grimusi!...” Šīs domas pienagloja viĦa kājas, ka viĦš nevarēja ne no vietas pakustēties.
Aizkususi Marja atlaidās pret sola atzveltni. TreimaĦu Pāvils atžilba un bēdza iz dārza laukā, lai
pasauktu Dorni.
Kad Marja manīja Ĝaudis uz lapeni steidzamies, viĦa cik necik atjēdzās. Sāpīgi vaibsti vilkās pār
viĦas seju, it kā viĦa nupat dabūtu sirdī vārīgu dūrienu. ViĦa slīga atpakaĜ un noăība.
“Nervu kaite! Veca vaina!” Dornis mierināja viesus, kuri spiedās ap viĦa sievu. “Lūdzu manus
zirgus! Mēs tūliĦ dosimies ceĜā. Reizēm slimība viegli pāriet, reizēm viĦa savā uzbudinājumā grūti
savaldāma.”
Viesi tikai klusībā nobrīnījās, ka Treimanis nemaz Dorni neatturēja, kad draugs ar slimo Marju tūliĦ
devās ceĜā.
 Pēc brītiĦa arī citi viesi aizbrauca no mācītāja muižas. TreimaĦu Pāvilam sirds neatĜāva sastapties
vienatnē ar sievu, skatīties Betijas skaidrajās acis un izlikties mierīgam un jautram. ViĦš paėēra cepuri un
izgāja caur dārzu uz tuvējo mežiĦu.
Dažādas domas jaucās pa Pāvila galvu.
“Kā lai es izbēgu šiem Ĝaunajiem apstākĜiem, kā lai nokratu no sevis visus melu un māĦu valgus?
ěaut jel es varētu no jauna piedzimt par visnabagāko, nievāto cilvēciĦu!”
Šīs domas viĦam tā patika, ka garā viĦš sev iztēloja, cik laimīgu dzīvi viĦš tad dzīvotu.
“Bet šī kaislā sieviete neĜausies no manis! ViĦa spiežas kā nāves ēna manā dzīves ceĜā. Tikai viens
vienīgs glābiĦš man vēl atliekas!”
Spēji viĦam iešāvās prātā mazā meitiĦa, un domas viĦi vilktin vilka uz māju. Pie mazās gultiĦas viĦš
cerēja atrast mieru un prieku.
Steidzīgi viĦš soĜoja uz mājām, sirdī cieši noĦemdamies uzticēties Betijai un nākotnē dalīties ar viĦu
visos priekos un bēdās.
“Tad mūsu laulība būs svētīta, kad mūsu starpā netrūks uzticības. ViĦa mīlē mani, viĦa man piedos
manus jaunības maldus.”
Jau labu brītiĦu bija dzirdams muižā pie būėa namiĦa jautrs troksnis. Uz sliekšĦa sēdēja sīka sieviĦa
un klusu smējās. Muižas Ĝaudis spiedās ap viĦu, jautādami, kurp viĦa iedama.
SieviĦa neatbildēja. ViĦa uzlika galvā brūklenāju vai nadziĦu un smaidīdama glaudīja savus iesirmos
matus.
Kāds jauns puisis nolūkojās līdzcietīgi sieviĦā un jautāja: “Kas tu tāda esi? Ko tu te meklē, mīĜā
māt?”
SieviĦa tik nosmējās: “Nē, tu vis tas neesi! Mācītāja muižā man pazuda brūtgāns! Es gaidu viĦu!
ViĦš sacīja, ka manis vis nevilšot. Nu man jāizpušėojas kā jau brūtei!”
SieviĦa posa savas skrandas, dziedādama vācisku mīlestības dziesmiĦu.
“Tā vecene jau ir traka!” Ĝaudis nosprieda.
No lielceĜa iegriezās muižā rati, kuros sēdēja divi braucēji. Viens veicīgi izlēca iz ratiem un steidzās
pie muižas Ĝaudīm.
Braucējs sasveicinājās ar Ĝaudīm un paskaidroja, ka sieviĦa esot ārprātīga, izbēgusi no viĦu nabagu
nama. “Gatavs posts ar viĦu mūsu pagastam,” pienācējs žēlojās, rīkodamies ar savu pīpi, lai jel pats
dabūtu krietni izrunāties un mācītāja Ĝaudis labi noskatītos nelaimīgajā sieviĦā.
“ViĦa gan Ĝauna nevienam nedara, bet, kā iz acīm, tā pasaulē... Tad tikai visiem prasot ceĜu uz
mācītāja muižu. Nabadzīte savā klusā trakumā iedomājusies, ka mācītāja muižā viĦas gaidot brūtgāns.
Mūsu pašu mācītāja muižā viĦa jau nezin cikreiz nav saĦemta cieti, tur visi zina, kurp viĦa nosūtāma. Nu
bija atmuldējusi pa šo ceĜu, un tūliĦ man iešāvās prātā braukt tikai šurp, jo uz mācītāja muižu viĦa tikai
prasās, un katrs, kas viĦas nepazīst, parāda tai ceĜu. Nu labi, ka atradām, braucam jau meklēdami no paša
rīta.”
“Tu žēlīgais dievs! KamdēĜ tad viĦa tapusi ārprātīga?” ziĦkārīgi Ĝaudis jautāja.
“Tur garš stāsts; tīri aiz bēdām. Savā laikā viĦa bija brangu māju saimniece. Pirmais vīrs viĦai
dzērumā noslīka. Negāja lāgā ar saimniecību, un viĦa apprecējās otrreiz. Otrs vīrs negadījās labāks. Tas
izputināja māju un mantu, līdz beidzot māja tapa izūtrupēta. Negāja ilgs laiks, kad abi ar vīru nonāca
mūsu nabagu mājā. Tur vīrs drīz nomira un pati tapa gluži ārprātīga. ěaudis melš, ka visa esot viĦas pašas
vaina. ViĦa esot no augsta dzimuma un reizēm savu vīru nelaižot ne tuvu. Pati neesot nekad bijusi pie
pilna prāta un arī vīrus padarījusi pustrakus. Ej nu tici Ĝaužu tenkām!”
“Cik liela nelaime!” Ĝaudis žēlojās, bet vājprātīgā sieviĦa nekā nedzirdēja, nekā nesaprata - viĦas
gars mita un darbojās citā pasaulē, kura mūsu prātam nepieejama.
“Nāc nu, iesim! Es tevi vedīšu uz baznīcu!” braucējs skubināja, celdams sieviĦu pie pleca augšā.
“Vai brūtgāns jau klāt?” sieviĦa uzlēca kājās un ēdri iesaucās.
“Jā, nāc tikai, brauksim uz baznīcu! Uz baznīcu!”
“Tad steigsimies turp!” sieviĦa priecīgi iesaucās, sekodama vedējam, kurš klusu piebilda: “Ir jau
gatavs karš, nedabūn viĦas nemaz reizēm projām. Nu mēs zinām, ka jāvedina tikai uz baznīcu, tad tūliĦ
nāk līdz.”
 TreimaĦu Pāvils gāja gar būėa namiĦu uz savu dzīvokli. Ārdraudzieši viĦu godbijīgi sveicināja un
apstājās. Paša Ĝaudis paskaidroja, ka svešie ciemiĦi še saĦēmuši cieti ārprātīgu sievieti, kura izbēgusi iz
viĦu nabagu nama.
Vājprātīgā ieraudzīja Pāvilu un brītiĦu apstājās kārtot savas skrandas.
“Nē, tu neesi mans brūtgāns! Mēs brauksim uz baznīcu, viĦš manis tur gaida!... Mans brūtgāns, man
pazuda mācītājmuižā...”
Vedēji vilka vājprātīgo ar varu uz ratiem.
Šausmas drebināja TreimaĦu Pāvila sirdi, viĦš pazina - IeviĦu.
GrīĜodamies viĦš gāja uz savu dzīvokli un bez spēka atkrita uz nama lievenēm.
Tas bija noticis ar abām sievietēm, kuras viĦš savā laikā tik bezgalīgi mīlējis! Viena dzīvo augstos
Ĝaudīs spīdošā čaumalā, bet bez tikuma, bez goda, bez prāta, dziĜi, dziĜi grimusi. Otru nupat rupji Ĝaudis
aizveda vājprātīgu uz nabagu namu, kur viĦai jāsmok pie gultas kājas piesietai, līdz nāve raisīs viĦas
saites.
Kura no šīm sievām ir vairāk nožēlojama?
Abas, abas! - jeb, pareizāk sakot: viena vairāk par otru, - līdz pašai mūžībai...
Vai viĦš ir vainīgs pie šo sievu nelaimīgā likteĦa?
Smagas domas nomāca TreimaĦu Pāvila dvēseli, jo viĦš tumši noskārta, ka arī trešā sieva, kuru viĦš
tagad mīlēja, kuru viĦš cienīja kā savas meitiĦas māti, var tapt vēl nelaimīgāka, ja viĦš laikā neaizpilda
neredzamās plaismas, kuras viĦus sen šėir un plešas aizvien jo šausmīgākā platumā.
Bēgdams no likteĦa varas, TreimaĦu Pāvils atjēdzās tikai pie sadzīves šausmīgās bezdibeĦa malas...
Vēl es gribu dzīvot, jo varu labu darīt!
“Prom, gĜēvulība! Es gribu reiz pacietīgi Ħemt uz sevi savu darbu sekas, ko līdz šim liktenis bez
manas gribas aizvien man ir virsū krāvis! Lai Betija, manas meitiĦa māte, izšėir, vai viĦa grib staigāt
turpmāk kopā ar mani vai mani pamest manam liktenim. ViĦa ir dāvinājusi manai dzīvei jaunu saturu, kā
vīrs es esmu viĦai uzticību un pateicību parādā! Atdzimt vai bojā iet!”
Drošiem soĜiem viĦš iegāja sievas guĜamistabā. Betija gulēja savā gultā maigu miegu. Mazā meitiĦa
bija guldināta zemē šūpulī mātes gultai līdzās. Mēness bālā gaisma apspīdēja abas gulētājas.
Mazās meitiĦas seja bija klusa, mierīga kā rāms ūdens spogulis. Nekas vēl nebija lasāms mazajā
sejiĦā, viss vēl te snauda, bet māte laimīgi smaidīja, viĦa gan sapĦoja par savu bērnu.
TreimaĦu Pāvilam bija žēl modināt Betiju iz laimības sapĦiem un vest viĦu aukstajā, kailajā dzīvē.
ViĦš nometās pie gultiĦas zemē, un asaras lija tam aumaĜām pār vaigiem, viĦam bija abu gulētāju tik
žēl!
ViĦam šāvās prātā, vai arīdzan mazajai dusētājai, tik mīĜai viĦa sirdij, ir lemts tāds liktenis, kāds
abām sievām, kuras šodien atgādināja viĦa pagātni? ViĦš sajuta sāpes, kā nāve ar savu auksto roku
aizskartu viĦa silto, vārgo sirdi.
Garā viĦš redzēja savu meitiĦu pieaugušu, to skaistāko miesā un garā visu jaunavu starpā. Savām
rokām viĦš to dzīvu saberztu, kas tikai iedrošinātos šaubīties par viĦa mīlules sirdsšėīstību; ka viĦa
acuraugu kāds drīkstētu pievilt, mānīt, to viĦa tēva sirds nevarēja iedomāties.
“Par katru dzīvu dvašu dreb tēva sirds, kas mīlē tāpat savu bērnu kā es savu miesu un asinis. Un savā
jaunībā es esmu bijis vieglprātīgs, esmu vīlis, neesmu vārdu turēs! Man ir žēl, ka reizi esmu jauns bijis.
Kungs, novel no manis šo smago nastu, lai katram es varētu brīvi un droši acīs skatīties!”
“Pāvil, tu raudi?” Betija izbijusies iesaucās, glaudīdama viĦa galvu.
“Es raudu un nekaunos savu asaru dēĜ, jo šodien es esmu atradis pats sevi! Ja dievs gribēs, tad es vēl
citus atradīšu un kĜūšu laimīgs!” Pāvils atbildēja, atsēzdamies Betijai līdzās.
“Tavi vārdi baida mani, mīĜais Pāvil!” viĦa čukstēja, satverdama vīra roku. “Es tevis nesaprotu!”
“Tas ir tiesa! Uzklausi mani, drīz tu visu sapratīsi! Vai tev ir tik liela mīlestība, ka viĦa nedrebēs, kad
redzēs sadrūpam to elku, ko tu esi uzcēlusi savā sirds altāri? Vai tava mīlestība nešaubīsies, kad tavs
dievinātais vīrs, kas Ħem visu tavu sirdi un tavas domas, izvērtīsies par niecīgu radību ar cilvēciskām
kaislībām un vājībām?” Pāvils strauji turpināja.
“MīĜo Pāvil, atstāj mani manā neziĦā! Es baidos no patiesības un neziĦā esmu laimīga! Es tev ticu!”
Betija izbijusies lūdzās.
 “Es gribu dibināt savu laimi uz patiesības un uzticības pamatiem vai arīdzan ciest savu likteni. Līdz
šim tikai meli un māĦi ap mani, šī nasta iet pāri maniem spēkiem; viens es nevaru ilgāk ciest, man ir
jāizsamist, ja nav līdzīgas sirds, kas mani saprot, kas mani soda, kas man piedod.”
Mēness jau slīdēja aiz apvārkšĦa, kad TreimaĦu Pāvils beidza savu stāstu, neslēpdams ne mazākā
nieciĦa no savām sirdsdomām, saviem grūtiem brīžiem.
DziĜa krēsla valdīja istabā, kad Pāvils pacēlās un bālu seju nolūkojās savā sievā. ViĦš neredzēja, kas
ir lasāms Betijas acis, vai viĦas mīlestība ir palikusi nešaubīga vai arī viĦa to jau izstūmusi iz savas sirds?
Tumsa bija par lielu.
“Tavās un savas meitiĦas rokās es nolieku savu turpmāko likteni, jūs man esat tie dārgākie zem
saules. Tagad mēs esam ieskatījušies viens otra sirds dzelmē un zinām spriest, vai svētība mums gaidāma
turpmākā kopdzīvē, tas ir, vai tu vari mani vēl tāpat mīlēt, kā savā neziĦā esi mīlējusi. Pārdomā labi visu
savā sirdi un atbildi man taisni un godīgi, kad es tevi vaicāšu. Saproti labi mani, pārdomā visu, es tev drīz
jautāšu, vai tu vēl mani mīlē.”
TreimaĦu Pāvils nobučoja sievas roku, noskūpstīja mazo gulētāju un izgāja ātri savā istabā.
Smagā nasta nu bija novelta, un viĦš iemiga priecīgu sirdi, cerēdams un sagaidīdams jaunu dzīvi,
jaunu laimi, rītu! - rītu!
Svētdienas rītā otru dienu TreimaĦu Pāvilam viss atgadījums izrādījās daudz savādākā gaismā, kad
miegā bija mitējies dvēseles uzbudinājums.
“Kurp mans ceĜš locīsies?” bija viĦa pirmās baigās domas.
“Lai notiek kas notikdams, šis ceĜš ir vienīgi pareizais!” viĦš mierināja sevi, dodamies pie brokastīm.
“Kaut jel Betijas rīta sveiciens būtu - piedošana un mīlestība, pēc kā es salkstu! Es viĦai gan
aizliedzu runāt, pirms es nevaicāju, bet viĦas sievas un mātes sirds gan zinās, kas darāms!”
Betija visu nakti actiĦas neaizdarīja, laiku viĦa pavadīja, pie meitiĦas šūpuĜa sēdēdama un dievu
lūgdama.
Kad rīta saules stari iespīdēja istabā, apgaismodami mazo dusētāju, tad arī gaisma atspīdēja viĦas
nomocītā dvēselē.
“Kā es varēju šaubīties! Savu vīru un šis meitiĦas tēvu es mīlēju pirmā un nešaubīgā mīlestībā. Es
zinu tikai vienu vienīgu atbildi - kaut viĦš jel drīzumā mani vaicātu!”
ViĦas dvēseles cīniĦš bija izcīnīts. Paēdinājusi mazo meitiĦu, viĦa apguldināja to un arī pati iekrita
gultā dziĜā miegā.
Ēdamistabā Betija satikās ar Pāvilu, kura seju atkal apēnoja parastā nopietnība. ViĦai trūka dūšas iet
vīram klāt un izsacīt savas sirds atbildi bez vaicājuma.
ViĦi parasti sasveicinājās un apsēdās pie galda. Tikai zagšus viĦi viens otrā vērīgi nolūkojās.
TreimaĦu Pāvils baidījās jautāt, jo atbildes viĦš vairs neprata lasīt sievas acīs; Betija atkal
neiedrošinājās Pāvilam tuvoties, pirms netiek no vīra vaicāta.
ViĦi abi cieta.
Laiks vilkās tik gausi, un TreimaĦu Pāvils savā sirds nemierā agri vīkšās uz baznīcu. Betijas viĦš
neuzaicināja līdz braukt, un viĦa pati baiĜojās pieteikties.
Stundu priekš parastā laika viĦš ieradās baznīcā, kura vēl bija gluži tukša. Ārā bija silts laiciĦš,
ăērbkambarī viss drēgns un piesmacis biezo mūru dēĜ. Treimanis novilka gan virssvārkus, bet drīz auksti
drebuĜi viĦu sāka mocīt un galva reibt.
Zvaniėim viĦš pavēlēja iezvanīt dievvārdus tikai parastajā laikā. Par daudz viĦam atlikās laika
nogrimt svarīgās domās. ViĦš sēdēja salīcis pie galdiĦa un šėirstīja bez nolūka grāmatas. CeĜi viĦam
drebēja, un viĦš tikko valdījās, lai zobi neklabētu.
“Vai man atkal citi jāmāca, jāsoda, grēki jāpiedod, jāpārmet, kur man pašam salkst pēc viena vienīga
vārdiĦa? Nē, šodien es nevaru, tas iet pāri maniem spēkiem!”
Šėesteris purināja viĦu viegli pie piedurknes, atgādinādams, ka dievvārdi ir iezvanīti un laiks doties
baznīcā.
ViĦš uztrūkās kājās un pēc vecas paražas sekoja šėesterim.
Ăērbkambarī viss bija kluss, pērminderi tikai čukstēdami sarunājās savā starpā pa retam vārdam, bet,
līdzko šėesteris vēra baznīcas durvis vaĜā, tad baznīcēnu šalkoĦa troksnis viĦam kā ar šalti šāvās sejā un
daudzgalvainais Ĝaužu pūlis viĜĦojās un šĦāca kā jūras viĜĦi. Šāds troksnis parasti dzirdams pirms
dievvārdu sākuma, kad Ĝaudis nāk baznīcā, durvis vārstīdami, čukstoši runādami, jā klepodami un
bazūnīgi degunus šĦaukdami, bet šo Treimanim šis troksnis izlikās šaušalīgs.
Uzbudinātā iedomā viĦam izlikās, ka iz Ĝaužu šalkoĦas bītos skaidri dzirdami saucieni: “Ārā! Ārā!”
Galva viĦam sāka žvinkstēt, baznīca griezās riĦėi, un spēka viĦš saĜima gar zemi.
Šėesteris aizgrūda baznīcas durvis, un pērminderi Treimani uzcēla uz krēsla. Treimanis atžilba. No
jauna viĦš gribēja doties baznīcā, bet spēka nebija piecelties.
ěaudis viĦu lūgtin lūdzās doties mājās, jo visi noskārta, ka mācītājs nopietni saslimis.
Tikai ar varu TreimaĦu Pāvils bija pierunājams un iesēdināms ratos, kad viĦš bija uzdevis skolotājam
noturēt dievkalpojumu.
Kāds pērminderis piesolījās viĦu pavadīt līdz mācītāja muižai, bet TreimaĦu Pāvils atraidīja
piedāvāto pavadību, apgalvodams, ka reibonis esot pārgājis un viĦš jūtoties diezgan spirgts.
Ašiem rikšiem viĦš pavēlēja kučierim braukt uz māju. Netālu no Niedrēnu muižas kroga ceĜš ved
pret kalnu šmaugu bērzu birztiĦai cauri. Kalngalā, kad zirgi, soĜos iedami, atrāva elpu no ātrās skrejas
kalnup, no krūmiem izlēca satuntuĜojušies stāvi sodrainām sejām un metās zirgiem pie galvām, un daži
sviesti akmeĦi ėēra zirgus un ratus. Kučieris vienā rāvienā tapa norauts no bukas.
Treimanis izkāpa no ratiem un Ĝodzīdamies stājās neăēĜiem pretī.
“Sitiet mani, ja jums Ĝaunu esmu darījis, man nav žēl šīs manas miesas, bet lieciet nevainīgu cilvēku
un lopiĦus mierā!...”
NeăēĜi iztrūkās no mācītāja bālās, pārvērstās sejas un gārdzošās balss... ar izbailēm viĦi iemuka
krūmos.
TreimaĦu Pāvils tikko vairs spēja iekāpt ratos.
Betiju pārĦēma lielas bailes, kad viĦa ieraudzīja Pāvilu nelaikā muižā iebraucam un grīĜojoties
kāpjam no ratiem laukā un nākam namā iekšā.
Ar Betijas palīdzību viĦš iegāja savā istabā. Kad ārstu pārveda no pilsētas, tad nervu iekaisums jau
Pāvilu bija sagrābis savā varā; viĦš atradās stiprā mulsumā un nepazina vairs neviena.

XXVI
Kādu gadu Birznieku Jānis nodzīvoja tēva mājās, kad tam no draudzes skolotāja amata bija
jāatkāpjas.
Tēvs ar māti uzĦēma viĦu un viĦa dzimtu ar mīĜām rokām, bija jau Birznieki pirkti uz viĦa vārdu, ar
viĦa pabalstu. Birznieku Jānis ar labpatiku nodevās zemkopībai, bet bērni auga, un pirmos gadus viĦš pats
gribēja būt savu dēlu skolotājs, lai tie uzaugtu zem viĦa acīm, lai neatsvešinātos no viĦa, tamdēĜ viĦš
nodomāja atkal pieĦemt virsskolotāja vietu, kad viĦš no savas dzimtenes draudzes tika ēstin izēsts.
Tādu viĦam laimējās dabūt pie kādas augstākas skolas tepat Latvijā. Še viĦš nodzīvoja ilgākus gadus
priecīgs savā darbā, laimīgs savā dzimtā.
Ir patiesība, ka par Ĝaudīm, kas dzīvo laimīgu dzīvi mierīgos apstākĜos, maz ko stāstīt.
Birznieku Jānis saslima ar bīstamu krūšu kaiti, kuras dīgĜi bija ieperinājušies viĦa miesās jau
augstskolnieka gados. Ārsti nosprieda, ka Birzniekam jāatstāj skolotāja amats, ja viĦš grib atkratīties no
niknā ienaidnieka.
Birznieku Jānis mīĜu prātu paklausīja ārstu padomu. ViĦa abi dēli, Jānis un Pēteris, bija jau krietni
paauguši zēni, par kuriem viĦam vairs nebija bēdu. Zem viĦa acīm dēli bija auguši, un patiesības viĦš
tiem nebija slēpis.
Vecais Birznieks bija sasniedzis krietnu vecumu, bet miesā un garā viĦš jutās apskaužami stiprs.
Birznieku Jānis noskārta, ka viĦa tēvu uztur spirgtu un veselu vienīgi darbs un atkal darbs. Ja šis spēka
avots vecajam vīram taptu Ħemts, tad viĦa miesas būda drīz sagrūtu. TamdēĜ dēls nepaklausīja tēva
padomam dzīvot Birzniekos un Ħemt visas saimniecības vadību savās rokās.
 Birznieku Jānis iepirka palaistas mājas. no kāda tuvēja tēva māju kaimiĦa. Še viĦam bija izdevība
saimniekot pēc sava prāta un izmēăināties jaunatradumos zemkopībā, kopjot laukus, labojot pĜavas un
susinot purvus.
Dzīvē pierādījās, ka Jānis ir prātīgi darījis; tēvs un dēls dzīvoja laimīgi katrs savās mājās.
Satiksme starp abām mājām bija jo dzīva. Nepagāja neviena diena, kad kaimiĦi viens otra
neredzējās, neapciemojās.
Cerēsim, ka arīdzan turpmāk nekad taisnais kājceliĦš birztiĦu zālēm neaizaugs.
Birznieku Jānis vēl savās mājās nav paspējis uzcelt pirti, tamdēĜ viĦš pats un viĦa saime iet katru
sestdienu Birzniekiem pērties. Še viĦus vecā māte sagaida kā mīĜus ciemiĦus: nekad viĦa neliek trūkt
mīkstai slotai, mīĜvārdiem un labai cieĦai.
Saulīte vēl ir labā drusciĦā, kad jau visi mājas darbi Birzniekos nobeigti, visi vīrieši jau nopērušies.
Kuplu bērzu ēnā nama galā sēd vecais Birznieks ar savu un dēla dēlu. Pie garā galda vēl redzam
Birznieku es vīriešus sarunā ar saimnieku un otrmājniekiem, vēl nedodas sētā, bet uzgaida sievietes.
Rudens jau ir pavēls, bet laiciĦš vēl mīlīgs. Norūdītie laucinieki mīlē pēc pirts uzturēties vieglās
drēbēs tīrajā āra gaisā.
Drīz arī sievietes ierodas, un visi tie nosēstas pie galda, kas atrodas Birznieka maizē. Citi pārnieki un
otrmājnieki dodas projām, lai arī paturētu vakariĦas.
Otrmājnieku saimnieks ar savu sievu un bērniem, zināms, paliek te, jo Birznieku māte ar savu vecīti
solās iet rīt uz otrmājām un visu atēst.
Galdā meitas sakrauj laucinieku sestdienas vakariĦas: jaunu sviestu, pienu, sieru un svaigu rausi.
Netrūkst arī tējas, jo šis ir Birznieku JāĦa mīĜākais dzēriens.
Sarunas lēkā no vienas lietas uz otru: te nožēlo mācītāju, kurš vēl aizvien guĜ uz slimības gultas, te
spriež par pĜaujas cerībām, te atkal runā par dēlu nākotni.
Birznieku JāĦa vecākais dēls ir pabeidzis ăimnāzijas kursu, bet viĦš vēl ir par jaunu priekš
augstskolas, tamdēĜ šis gads viĦam jāpavada tēva mājās, kā viĦa tēvs to ir nospriedis.
Mazais Jānis, kā vecāko dēlu vēl aizvien sauc, lai gan viĦš jau drīz būs tēva garumā, ir mātes dēls
pēc sejas, pēc sirds. SapĦotāja acīm viĦš raugās vēl pasaulē, kuru viĦš domājas gan caur un cauri
pazīstam, jo viĦš ir daudz jau mācījies, pulka lasījis.
Mazais Pēteris, gan jau krietns zēns, ir vēl dabā pilnīgs bērns. ViĦa lielākais draugs Birzniekos ir
Rakstis. To viĦš pirmo uzmeklē, līdz tikai atnāk ciemos, un nebeidz ar suni plosīties un skraidīt.
Tagad tie abi ar Raksti ir satikušies, viens otram acīs skatīdamies, tie rūc un Ĝerina, ka citiem ausis
krīt cieti.
“Peksi, esi rātns un nenerro Rakstīša!” Milda apsauca dēlu.
“Nu, no Pekša iznāks krietns piėieris, tikai jādod pie dzimtkunga dienestā,” Birznieku Jānis zobojās.
Peksis ir ar kādu tirdznieku atbraucis iz pilsētas no skolas mājās, jo viĦam ir pāra brīvdienas.
“Tēt, amats ir man pa zobam, jo mācīties man vairs nemaz lāgā negribas,” Peksis jautri atbildēja,
atsēzdamies tēvam līdzās.
“Cik nelabi ir likumi, ka aizliedz mazajam Jānim apmeklēt lielo skolu,” vecā Birznieku māte
pukojās, sirsnīgi noskatīdamās dēladēlā.
“Ja Jānītis jau šoruden varētu iestāties skolā, tad par četri gadi būtu mācītājs. Nu vesels gads paies
par tīru velti. Kas to zina, vai mīĜais dievs Ĝaus man piedzīvot to prieku, ka vēl Jānīti redzētu par mācītāju
izskolojamies!”
Birznieku māte cerē piedzīvot sen loloto sirdsprieku pie sava dēladēla. Arī Milda raugās mīlīgām
acīm savā pirmdzimtajā, arī viĦas sirdskāre ir, ka Jānītis mācītos par mācītāju. ViĦai dažreiz pat mēle deg
pierunāt mazo Jānīti un lūgties viĦu, lai viĦš mācītos šo amatu, kurš mīkstsirdīgām sievietēm izliekas pats
daiĜākais un cienīgākais amats pasaulē. Bet Milda ir savaldījuse savu mēli, viĦa dodas vīra prātam, kurš
necieš tādas lietas. ViĦa zina, vīra griba ir, lai zēni brīvā prātā paši izvēl sev dzīves gaitu.
“Ja viĦi grib, lai mācās abi par kurpniekiem, es neliegšu, jo neviens amats netop lamāts. Labāk lai
viĦiem izaug krietns drēbnieks vai kurpnieks nekā lāga ārsts vai mācītājs!” - tā Birznieku Jānis mēdza
sacīt.
 Mazais Jānis, iekšėīgi nojauzdams mātes un vecmātes sirdsdomas, arī pats klusumā vēlējās mācīties
par mācītāju.
“Tas mazajam Jānim par svētību, ka viĦš šo gadu var krietni atspirgt miesīgi un garīgi, jo viĦš ir
dūšīgi mācījies,” Birznieku Jānis uzslavēja sava dēla čaklumu.
Pēc vakariĦām vectēvs un vecmāte pavadīja bērnus un bērnus līdz birztiĦai, tur ir pusceĜš - no
turienes tad katrs devās savās sētās.
“MildiĦ, ej vien tu ar Peksi uz mājām, mēs, JāĦi, vēl parunāsimies,” Birznieku Jānis iebilda sievai,
iedams gabaliĦu iepakaĜis.
Līdz vēlam vakaram tēvs ar dēlu staigāja pa mājas zemes ceĜu šurp turp, pārspriezdami nopietnas
lietas. Birznieku Jānis uzticēja dēlam savas ciešanas, izstāstīja TreimaĦu Pāvila likteni, cik viĦam bija
zināms, lai dēls mācītos tevi pazīt sevi un pasauli, pārbaudīt savas jūtas un izvēlēties sev pa spēkam
dzīves ceĜu.
Pie klēts durvīm viĦi šėīrās, kur mazais Jānis ar brāli divi gulēja. Jānis nobučoja tēvam roku,
sacīdams: “Tēt, es tev no sirds pateicos, ka tu man tā uzticies. Es tavus vārdus paglabāšu sirdī, bet mana
atbilde ir un būs vienmēr: Es mācīšos par mācītāju, īpaši tamdēĜ, ka pasaulē tik daudz Ĝaunuma un šis
amats tik augsts un grūts; es gribu ciest!”
Nākamā darbdienā Birznieku Jānis ar dēlu un saimi strādāja tīrumā. Meitas pĜāva pēdīgos miežus,
puiši sakrāva gubās, un Birznieks ar dēlu apkasīja gubas un salasīja vārpas.
No mājas atsteidzās tīrumā Milda ar ziĦu, ka mācītāja muižas kučieris atvedis vēstuli un gaidot
atbildes.
Vēstulē TreimaĦa kundze sirsnīgiem vārdiem lūdza Birznieku Jāni, lai tas atbraucot uz mācītāja
muižu, viĦas vīrs vēloties ar to redzēties.
Birznieku Jānis uzposās labākās drēbēs un tūliĦ aizbrauca līdz uz mācītāja muižu.
Visi muižas iemītnieki gāja savos darbos, bet kalnā viĦu kungs un pavēlnieks gulēja uz slimības
gultas jau otru mēnesi.
TreimaĦu Pāvilu ārstēja vairāki apkaimes ārsti, bet panākumu nebija, paši ārsti nebija vienos prātos
par mācītāja slimību. Ko viens pavēlēja, to otrs atkal, galvu kratīdams, noliedza.
Galvenais ārsts bija kāds jauns zinātĦu vīrs no apriĦėa pilsētas, jo Dornim sieva bija aizliegusi ārstēt
savu draugu. Gan Dornis pats uz savu galvu būtu aizbraucis pie senā drauga, bet viĦš sevi pazina, viĦš
zināja, ka viĦš līdzēt nevar - Dornis neuzticējās savai mākslai.
Jaunais ārsts saziĦā ar TreimaĦa kundzi atsauca palīgā kādu vecāku slavenu lauku ārstu, kura mākslu
daudzināja visā apriĦėī.
Reizā ar Birznieku piebrauca pie mācītāja muižas lievenēm abi minētie ārsti... TreimaĦa kundze
viĦus sagaidīja. Ārsti tūliĦ devās pie slimnieka, bet Birznieks palika priekšistabā, sarunādamies ar Betiju.
ViĦš gribēja izzināt ārstu domas par slimnieka stāvokli, pirms viĦš dotos pie TreimaĦu Pāvila.
Slavenais ārsts, vecīgs, pamazs kungs, bija jautrs cilvēks. ViĦš jokojās, it kā šinī namā nebūtu
neviena cietēja, nedz citu Ĝaužu, kam sirds dreb kāda slimnieka dēĜ.
Tā ir dzimuša ārsta daba. Vienkārt, viĦiem slimnieks ir tikai viĦu zinātnes un mākslas priekšmets,
otrkārt, viĦi ar jautrību un vienaldzību vairo cerību slimnieka un viĦa piederīgo sirdīs.
Un patiesība ir, ka tam ārstam ir labi panākumi savā mākslā, kurš aukstu prātu un drošu roku apskata
un izmeklē cietēju.
Slimnieka istaba bija pustumša, jo logi bija aizkārti aizkariem.
Slavenais ārsts tikai mazu brītiĦu izmeklēja slimniek tūliĦ viĦš atrāva aizkarus un atgrūda logu vaĜā.
“Vai še ir cietums? Vispirms te vajadzīgs gaiss un gaisma!”
Slimnieks gulēja gluži rāms savā gultu, tikai acu mirkšėi liecināja, ka viĦš nav miris.
Kamēr ārsti ilgi darbojās ap slimnieku, tikmēr Birznieks sarunājās ar Betiju, kura sēdēja pie loga ar
mazo meitiĦu klēpī.·
Sākumā sarunas nevedās. Betija raudzījās pētoši Birzniekā, kuru viĦa tikai pavirši pazina, kurš
turklāt bija daudzināts par viĦas vīra ienaidnieku.
Pamazām viĦas sirds ledus kusa, un viĦa uzticējās Birzniekam, jo nojauda, ka vajag būt dziĜam
iemeslam, kad Pāvils kāroja izrunāties ar šo vīru, kurš tik saudzoši un līdzcietīgi ar viĦu apgājās.
 “Manu sirdi skumdina lielas bēdas,” Betija žēlojās. “Tiklīdz mans vīrs saslima, mūsu aizstāvis pie
tiesas ziĦoja, ka atkal kāda sūdzība ir mums par sliktu izspriesta pie tiesas un mans vīrs galīgi atcelts no
mācītāja amata. Savās pirmajās bēdu dienās, baidīdamās par vīra dzīvību, es visam piemirsu šo ziĦu. Kad
vēlāk atjēdzos, tad tūliĦ rakstīju aizstāvim, lai iesniedz pārsūdzību, bet nupat dabūju atbildi, ka
pārsūdzības laiks notecējis un spriedums nācis spēkā. Manas sirdsbailes ir neaprakstāmas. Kā vīram stājos
acīs, kad savā nevīžībā esmu sabojājusi viĦa mūžu?! ViĦš neizcietīs, kad dabūs to zināt!”
Betija rūgti raudāja. Arī mazā meitiĦa tapa nemierīga. Birznieks izlūdzās minēto vēstuli un
sprieduma norakstu. Rakstus lasot, viĦam iešāvās savādas domas prātā.
Betija tikmēr mierināja mazo Mariju. “MīĜais bērniĦ, kaut tu jel būtu puisēns, kas savā laikā staigātu
tēva pēdās, mierinādams mātes sirdi, kas nevīžībā sarūgtinājusi sava vīra mūžu!”
“Nekurniet pret likteni, TreimaĦa kundze! Daudz lietas, ko mēs kārojam, mēs kārojam tikai sev par
postu. Vai jūs pazīstat savu laulāto draugu caur un cauri? Vai zināt, ka tikai tēva piespiests viĦš iestājās
savā amatā?” Birznieks, jautāja.
Platām acīm Betija noraudzījās Birzniekā, brīnīdamās, ka arī citi cilvēki zina viĦas vīra noslēpumu.
“Vai sen jūs pazīstat manu vīru?” viĦa nedroši jautāja.
“Mēs esam jaunības paziĦas, pat savā ziĦā draugi. Reiz dziĜi ieskatījos jūsu vīra sirdsdomās...”
“Nu zinu un atceros!” Betija aši iesaucās. “Cik vāja ir tapusi bēdās mana atmiĦa. Jūs esat tas
Birznieka kungs, par kuru man Pāvils nupat pirms slimības arī stāstīja. Nu zinu, nu noprotu! ViĦš sataisās
mirt un grib izlīgt ar jums pirms nāves stundiĦas.”
Betija gauži raudāja.
Birznieks Ĝāva tai izraudāties.
Ārsti nāca no slimnieka istabas un mierināja Betiju.
“Velti šīs asaras! Jūsu vīra dzīvībai nedraud vairs briesmas. Esiet tikai droša! Nervu karsonis
mitēsies, un plaušu un galvas iekaisumu mans jaunais draugs ir pašā sākumā slaveni apspiedis! Slava
viĦam! Mācītāja kunga dzīvībai briesmas vairs nedraud!” vecais ārsts drošināja Betiju.
“Kāpēc tad viĦš tik nevarīgs un vienaldzīgs? Knapi viĦš kustas un pat manis neliekas pazīstot. Ar
kopēju viĦš vēl runājot kādu vārdu, ar mani nepavisam!” Betija žēlojās.
“Jā, miesa viĦam nav tik nevarīga, bet viĦš cieš garīgi. ViĦš iestidzis apatijā, un te nu jāsargājas, lai
slimība nepārietu pilnīgā grūtsirdībā. Kaut dzīvesprieks viĦam sirdi mostos, tad viĦš būtu glābts!”
Ārsti saĦēma savu maksu un brauca projām.
Birznieks pavadīja slaveno ārstu līdz ratiem un klusu jautāja: “Izlūdzos pilnīgu patiesību, ārsta
kungs! Kā, stāv ar manu draugu Treimani?”
Ārsts tikai paraustīja plecus. “Ko teicu, tas viss tiesa. ViĦa dzīvībai nedraud briesmas, cita lieta ir ar
viĦa prātu. Te vajag pazīt dvēseles. Ja viĦš patiesi tik vienaldzīgs pret sievu, bērnu un amatu, tad viĦš
grūti glābjams, ja nejaušs gadījums vai pati daba nenāk talkā. ViĦš sirgst ar grūtsirdību, kura drīz var
pāriet pilnīgā vājprātībā. Slimības cēlonis meklējams briesmīgā gara uzbudinājumā. Cerības es vēl
nezaudēju, es parakstīju zāles. Pēc trim dienām es vēl atbraukšu, tad visu jums skaidri pasacīšu. Sveiki!”
Birznieku Jānis steidzās atpakaĜ namā. Betija gribēja nest mazo Mariju bērnu istabā, bet Birznieks
neĜāva.
“Mani vārdi gan ievainos varbūt jūsu sirdsjūtas, bet jūsu vīra labā es lūdzu: atbildiet man skaidru
patiesību! Iz jūsu runas un ārsta vārdiem es nojēdzu, ka pirms TreimaĦa slimības sākuma jums ar viĦu ir
bijusi nopietna saruna. Atbildiet man - vai pēc izrunas jūs šėīrāties pilnīgā vienprātībā un mīlestībā?”
“Jūs visu zināt!” Betija stipri čukstēja. Savās sirds bēdās un bailēs viĦa izstāstīja Birzniekam savu
pēdējo sarunu ar Pāvilu.
“TreimaĦa kundze, jūs aplam darījāt, ka neizlīgāt ar savu vīru, ja viĦu patiesi mīlējāt. ViĦš salkst pēc
šī vārdiĦa!”
“Ai, mana galva! Es jau nezinu, ko lai daru, ko lai nedaru! Es vienādi baidos, ka tikai viĦu
neuzbudinu!”
“Iesim tikai visi trīs apraudzīt slimnieku. Ārsts domā, ka vēl nav par vēlu!” Birznieks skubināja.
ViĦi iegāja Pāvila istabā, iz kuras klusu izgāja večīga, slaika sieviete, kāda attāla TreimaĦa radiniece,
kuras mīĜākais mūža darbs bija kopt slimniekus.
 TreimaĦu Pāvils gulēja mierīgi gultā, tikai acis mazliet uzliesmoja, kad ieraudzīja Birznieku un savu
sievu, un tai bērniĦu uz rokām. Visu slimības laiku viĦš nebija redzējis sava dārguma - mazās meitiĦas,
gan kaunēdamies pēc viĦas prasīt, gan baidīdamies, ka bērnam nepielīp slimība.
ViĦa acis vairs nenovērsās no mātes un bērna un izdēdējušā sejā radās mazs sārtumiĦš, zīme, ka viĦa
sirds sāk aukstēt ātrāk.
Betijai acis pildījās asarām, jo gaišajā istabā viĦa noskārta, cik Ĝoti viĦas vīrs ir cietis: bija palikusi
tikai agrākā ēna. Pat kuplos matus karsonis nebija saudzējis.
“Vecais draugs, še mēs nākam, kas tevi patiesi mīlējam,” Birznieks, sirdī kustināts, runāja. “Tava
sieva tev nes atbildi, kas tevi atpestīs no visām tavām dvēseles mokām!”
Betija nometās pie gultas ceĜos un čukstēja: “Mans mīĜais vīrs!”
TreimaĦu Pāvils saslējās sēdu un ēdri iesaucās: “Betij, vai tas ir tiesa? Vai tu nesaudzē manis tikai
aiz žēluma?”
“Mana mīlestība nekad nav šaubījusies, un mana atbilde un lūgums ir un būs vienmēr: mans
visumīĜais vīrs!”
Pāvils saėēra Betijas roku, atlaidās atpakaĜ gultā un čukstēja, asarām pār vaigiem ritot: “Glābts,
glābts! Ai, kā es salku pēc tavas mīlestības!”
“MīĜais biedri, piedod savai sievai arīdzan mazu lietiĦu, ko viĦa mīlestības sāpēs ir piemirsusi tev
paziĦot. Tava prāva pazaudēta, un tu esi no augstās laicīgās tiesas atcelts no mācītāja amata...”
“Birzniek, sniedz man savu roku par zīmi, ka viss ir piedots un aizmirsts!” Pāvils lūdzās drebošā
balsī.
“To daru ar mīĜu prātu un ar īstu sirdsprieku,” Birznieks aizkustināts atbildēja, satverdams Pāvila
roku.
“Glābts un brīvs!” Pāvils gavilēja. “Es gribu vēl dzīvot, jo tagad zinu, ka varu vēl daudz ko par labu
griezt un labu darīt!”
“Tu esi cīnījies kā vīrs! Es novēlu tev laimīgu izveseĜošanos!”
“Pateicos, mans vienīgais īstais draugs! PieĦem mani arī par draugu, es gribu būt cienīgs šī vārda.
Saites nu ir sarautas, kas man saistīja miesu un garu. Es sākšu jaunu dzīvi uz patiesības un uzticības
pamatiem. Nu esmu izglābts un brīvs! Es esmu no jauna atdzimis!”
TreimaĦu Pāvils palaida Birznieka roku un sniedzas pēc savas mīĜotās meitiĦas.
Birznieku Jānis virzījās klusu ārā. Vēl durvīs viĦš apstājās un noraudzījās domīgi palicējos.
Rudens saules stari spiedās caur logu istabā un apgaismoja prieka asarās smaidošo māti, kura dusēja
ceĜos pie vīra gultas ar bērniĦu klēpī. Ar vienu roku Betija pabalstīja Pāvila galvu, ar otru viĦa lieca mazo
Mariju, lai laimīgais tēvs skūpsta savu vienīgo bērnu.