Satura rādītājs

IEVADS..............................................................................................................................3

GALVENĀS ATZIŅAS....................................................................................................5

BAUDA UN CIEŠANAS EPIKŪRA FILOZOFIJĀ......................................................5

EPIKŪRA ĒTIKAS MĀCĪBA........................................................................................7

EPIKŪRA MĀCĪBA PAR CILVĒKA VAJADZĪBĀM................................................9

VĒSTULE MENOIKEJAM.............................................................................................9

SECINĀJUMS.................................................................................................................12

LITERATŪRAS SARAKSTS........................................................................................13
 Ievads
Cilvēka eksistenci, pastāvēšanu nosaka vajadzības. Katrs piedzimst
noteiktā laikā un vietā, tas ir, kaut kādā laikmetā, kurā ir noteikta sabiedrības un
atsevišķi katra cilvēka vajadzību hierarhija. Piemēram, tad, kad cilvēks piedzimst
tādā laikā un vietā, kad pastāv nabadzība. Viņa galvenās vajadzības ir paēst,
apģērbties, lai būtu silti, bet tāds cilvēks, kurš piedzimst, kad apkārt karo, viņam
galvenais ir, lai būta miers un cilvēki dzīvotu saticībā. Taču vairākums cilvēku
piedzimst, nodzīvo savu mūžu un aiziet. Nekas nepaliek pāri, varbūt, ka
pēcnācēji vēl kādas divas paaudzes atcerēsies šo cilvēku. Bet ir cilvēki, kas
savas domas un jūtas atspoguļo uz papīra. Viņi neiedomājas, ka kādreiz pēc
tūkstošiem gadu, cilvēki tos lasīs un mācīsies. Kādam varbūt tas pilnīgi izmainīs
dzīves uztveri, kādam izmainīs sapratni par dzīves jēgu. Un šiem rakstiem būs
tik liela nozīme. Mēs zinām konkrēto laikmetu vēsturi, kas ir noticis tad, bet
izlasot šos domu un jūtu izteikumus uz papīra, mēs it kā iedziļināmies un
uzzinām, ko tajā laikā jutuši un domājuši cilvēki, kas priekš viņiem ir bijis
svarīgākais.
Sengrieķu filozofs Epikūrs (342./341. - 271./270. pr.Kr.) dzīvo laikmetā,
kas raksturojas kā grieķu tautas pagrimuma laikmets [5.;89]. Epikūrs ir dzimis
Grieķu kolonijas Samosas salā 341.g.pr.Kr. Par viņa dzīves sākuma periodu
daudz nekādu ziņu nav. Savas pirmās filozofiskās atziņas un dažādu zinātņu
pamatus viņš ir apguvis dzimtenē. Taču spriežot pēc Lāertas Diogēna,
pateicoties kuram mēs varam lasīt Epikūra darbus un atziņas, viņš savā darbā
"Ievērojamo filozofu dzīves un mācības” ir rakstījis, ka Epikūrs ir audzis
gramatiķa ģimenē, un pats kļūst par gramatikas skolotāju. Bet tā kā viņš
pieredzēja vilšanos gramatikā, jo nespēja izskaidrot, kā ir lasāmi Sengrieķu
kultūras Homēra laikmeta dzejnieka Hēsioda vārdi par haosu [4.;16]. Vēlāk
pievērsies tā laika filozofijai. Epikūrs ir Dēmokrita sekotāja Nausifana skolnieks.
Teosas Nausifans ir apvienojis Dēmokrita atomismu un Pirona skepticismu.
311./310.gadā viņš māca Mitilēnā un Lampsakā, bet 306.gadā ierodas Atēnās.
Epikura filozofiskā darbība attiecas uz laika posmu, kad Maķedonijas
Aleksandra iekarojumu rezultātā Grieķijas valstis jau bija zaudējušas savu
pastāvību [1.;130]. Tā jau arī tika veidots priekšstats par ideālo personību kā
pretstats reālajam cilvēkam.
Dzīvodams Atēnās Epikūrs nodibināja tur savu filozofisko skolu "Epikūra
dārzs". Nosaukums cēlies no viņa dzīves vietas, kas bija trīs hektārus liels dārzs.
Te galvenokārt arī tika izplatīta viņa mācība epikureisms. Tos, kas piedalījās
Epikūra Dārzā mēdza dēvēt arī par dārza filozofiem. Dārzā kopā ar saviem
piekritējiem nodevās filozofiskām pārrunām. Tā bija kā savdabīga paradīze, kurā
māca saskaņu [3.;36]. Savā Dārzā Epikūrs iekārtoja pats savu jaunās gramatikas
skolu. Dārza ieeju esot rotājis simbolisks uzraksts: "Ceļiniek, šeit tev būs labi,
šeit bauda ir augstākais labums". Par galveno Epikūrs savā dzīvē uzskatījis, ka
dzīves laime atrodama tikai baudās. Viņš sludina heidonisma mācību, kas
tulkojamā nozīmē - mācība par laimi. Mūsdienu sabiedrībā dzirdot vārdu "bauda"
mēs iedomājamies, ka baudu gūt var tikai labi paēdot, dzimumtieksmju
apmierināšanā utt. Taču Epikūra mācībā jēdzienam "bauda” ir cita nozīme. Tas
arī uzskatāmi ir atspoguļots viņa darbos. Literatūras avoti vēsta, ka Epikūrs ir
3
rakstījis daudz, bet saglabājusies no viņa darbiem, pateicoties T.L.Kāram, ir tikai
trīs vēstules un atsevišķi izteikumi - Galvenās atziņas. Taču pamatdarbs
"Traktāts par dabu” nav saglabājies. Bet šajās trīs vēstulēs ir izteikta Epikūra
filozofijas būtība.

4
 Galvenās atziņas
No tā, kas ir saglabājies no Epikūra darbiem, var uzzināt īsa pārskata
veidā galveno un svarīgāko, bet vēl īsāk svarīgākais pateikts Epikūra
"Galvenajās atziņās”. Patiešām, lasot šos domu graudus, mēs iegūstam daudz
informācijas un katrs šīs atziņas saprotam un iztulkojam savādāk katrs priekš
sevis, atkarībā no noskaņojuma un dzīves uztveres tajā brīdī, kad mēs
iedziļināmies šajās atziņās. Lasot vēlreiz un vēlreiz mēs atrodam un iegūstam
kaut ko jaunu.
Epikūra filozofija radās miera un svētlaimes meklējumu rezultātā, jo bija
iestājusies politiska nestabilitāte, veidojās polisas, tas ir, pilsētvalstis, cilvēku
dzīvību apdraudētība pieauga. Epikūrs savā mācībā meklē atbildi uz jautājumu:
"Kādu dzīvi izvēlēties, lai cilvēks kļūtu laimīgs?" Viņš par galveno uzskata, ka
cilvēkam ir jāsasniedz svētlaime, kas rodas, ja ķermenis ir vesels un dvēsele
nesatricināmā mierā. Epikūrs arī ievieš jēdzienu ataraksija, kas nozīmē
svētlaimīgs dvēseles stāvoklis, kad cilvēku nekas nenomāc ne bailes no nāves,
ne bailes no nākotnes vai arī jebkādas citas bailes, kā arī nav ciešanu [3.;37].
Epikūra viena no galvenajām atziņām ir: "Svētlaimīgajam un nemirstīgajam nav
rūpju pašam, un tas nesagādā rūpes arī citiem, un tāpēc tas nav nedz dusmu,
nedz prieka pārņemts, jo tas viss piemīt vājajam." Epikūra mācības varēja
apmeklēt visi: gan jauni, gan veci, gan bagātie, gan nabagi. Epikūrs aicina būt
brīvam. Daudzi, kas dzīvoja viņa laikā zaudēja brīvību ārejā pasaulē, kas ir ap
cilvēku, bet filozofs aicina cilvēku saglabāt savas iekšējās pasaules brīvību.
Epikūrs mācīja savā dārzā tā, lai pēc tam katrs sev varētu pateikt "Man nav
vairāk nekādu vēlmju, es esmu sasniedzis augstāko svētlaimi."

Bauda un ciešanas Epikūra filozofijā

Epikūrs salīdzina filozofu ar ārstu, tikai ir tā atšķirība, ka ārsts izārstē
cilvēka slimības, izdzen tās no ķermeņa, bet filozofs ārste cilvēka dvēseli, izdzen
dvēseles slimības. Savā mācībā viņš aicina atbrīvoties no ciešanām un tiekties
pēc baudas. Savās atziņās Epikūrs saka: "Baudu lieluma robeža ir jebkuru sāpju
noņemšana.
Lai kur vien būtu bauda, tik ilgi, kamēr tā pastāv, nav nedz sāpju, nedz
ciešanu, nedz abu kopā.” Baudu cilvēks saņem caur uztveres jeb jutekliskajiem
orgāniem - redzi, dzirdi utt. Epikūrs uzskata, ka pati sajūta nav ne maldīga, ne
nemaldīga. Maldīgums vai nemaldīgums piemīt vienīgi spriedumiem. Tas ir viens
no Epikūra patiesības kritērijiem. Sajūtas visos apstākļos ir patiesas. Bet, ja
mūsu uztveres orgāni pieviļ, tad pēc Epikūra domām tas nav sajūtu dēļ, bet gan
spriedumu dēļ [6.;183]. Runājot par baudām, filozofs uzsver, ka "neviena bauda
pati par sevi nav slikta, taču tas, kas rada dažas baudas, nes līdzi raizes, kas ir
daudz reižu lielākas par šīm baudām." Šī atziņa ir ļoti aktuāla arī šodien,
piemēram, kad cilvēks pārāk daudz izdzer alkoholu, tajā brīdī, kad viņš dzer viss
liekas tik jauki, apkārt ir jautrība, nav nekādu problēmu, bet nākamajā dienā
cilvēks atgriežas reālajā pasaulē - iestājas paģiras, ir grūti, moka sirdsapziņas
pārmetumi, iztērēta nauda. Tad cilvēks sāk domāt, ka nekas tāds nebūtu noticis,

5
ja nebūtu tā rīkojies. Epikūrs māca baudas izvēlēties ar saprātu. Ir jābūt
apdomīgam izvēloties baudas, lai vēlāk tām nesekotu ciešanas ar divkāršu
spēku. Jo ir tādas baudas, kas aiz sevīm nes līdzi veselu virkni ciešanu, un tai
pašā laikā pēc nelielām ciešanām seko dzīvē patīkami mirkļi. Tas nozīme, ka no
tādām baudām ir jāizvairās, bet, lai sasniegtu kādu baudu var arī paciest nelielas
ciešanas." Nepārtrauktas sāpes ķermenī nesaglabājas ilgi, un vislielākās pastāv
ļoti īsu laiku, bet tās, kas tikai pārsniedz ķermenisko baudu, iestājas uz pāris
dienām. Turpretī tās slimības, kas ir ilgstošas, rada ķermenī vairāk baudas nekā
sāpju”. Kad cilvēkam ir kādas nepatikšanas un viņš pārdzīvo, raud, bet vienmēr ir
jāpatur prātā doma, pēc asarām vienmēr nāk smaids. Cilvēkam ir jādzīvo ar šādu
domu, ka ciešanas nepastāv nepārtraukti. Pats Epikūrs savas dzīves pēdējās
dienās cieš tādas sāpes par kurām stiprāku nevar būt, kā viņš raksta vienā no
savām vēstulēm [5.;96]. Taču viņš priekš sevis ir panācis to, ko centies iemācīt
citiem - pārvarēt ciešanas. Grūtos brīžos, kad nepanesami sāp un nav svarīgi vai
tās ir fiziskas sāpes vai garīgas, Epikūrs aicina atcerēties pagātnē bijušus
patīkamus brīžus, tad sāpes kļūst mazākas un pāriet vai arī mēs par tām kaut vai
uz mirkli aizmirstam.
Epikūrs, izplatot savus filozofiskos uzskatus, klausītājus neizvēlējās tikai no
tāpat kā viņš domājošiem, kā to darīja Pitagors, Platons vai Aristotelis, kuri tiecās
apspriest galvenās problēmas ar tādiem, kas bija tāpat sagatavoti kā viņi.
Epikūrs kā galveno mērķi uzskatīja palīdzēt un atbalstīt tos, kas ir apjukuši
dzīves nepielūdzamo grūtību priekšā [9.;158]. Taču arī izlaidīgos, tiem, kuriem ir
nauda, viņš nenosoda. Viņš cenšas ar savu filozofiju pasargāt cilvēku no
ciešanām - "ja tas, kas sagādā baudas izlaidīgajiem, izkliedētu prāta radītas
bailes no debess parādībām, nāves un ciešanām un vēl arī iemācītu noteikt
iekāru (un ciešanu) robežas, mums nebūtu par ko viņus nosodīt, jo baudas viņi
būtu guvuši no visurienes, bet sāpju un ciešanu, kas arī ir ļaunais, viņiem nebūtu
nekur."
Epikūrs baudas diferencē: ir spēcīgas un īslaicīgas baudas, ir mazāk
spēcīgas taču ilgstošas. Baudas tāpat Epikūra mācībā var iedalīt jutekliskās, tās
kuras sniedz ķermenim baudu, un garīgās, tādas kas apmierina dvēseli. Tas, ka
pastāv tik daudz un dažādas baudas pamato vajadzību izvēlēties. Ar tiekšanos
pēc baudas sākas jebkura izvēle, taču cilvēkiem ir dota tiesība brīvi izvēlēties
pēc kādiem principiem dzīvot Epikūrs piedāvā savu baudu modeli.
Kā pretstats baudām ir ciešanas, Epikūrs aicina izvairīties no tādām
baudām, kas rada ciešanas. Epikūrs cīnās ne tik daudz par baudu kā pret
ciešanām.
Mēs ikdienā dzīvojam un nemaz nedomājam par nāvi. Taču cilvēks itin
bieži baidās, bet ko nozīmē baidīties? Cilvēks baidās ejot tumsā pa mežu, pa
pilsētu, baidās, ka kāds var uzbrukt – nogalināt – tātad cilvēks baidās no nāves.
Pats brīdis, kad mēs baidāmies, nodara garīgas ciešanas, cilvēks nejūtas labi.
Ciešanu avots ir bailes. Epikūram galvenais ir tas, lai cilvēks neuztrauktos. Taču
tas praktiski nav iespējams. Visvairāk cilvēku satrauc bailes. Epikūrs izstrādā
veselu mācību, kā novērst bailes. Viņš saka, ka bailes rodas no kļūdainām
iedomām. Tāpēc cilvēkam ir jābūt gudram cīņa ar bailēm [5,;93.]. Lai cilvēks
varētu mierīgi dzīvot viņam ir Jātiek pāri triju veidu bailēm: bailēm no nāves,
bailēm no dieviem, bailēm no ciešanām.

6
 Visvairāk cilvēki baidās no nāves. Taču Epikūrs saka: "Nāve mums nav
nekas, jo izirušais ir nejūtīgs, bet nejūtīgais attiecībā pret mums nav nekas." šajā
atziņā atspoguļojas tas, ka Epikūra mācība balstās uz Demokrīta atomismu,
protams, ir savas nianses. Epikūra atoms kā pasauli veidojošs, aptverošs un
ierobežojošs pamatprincips ir nedalāms un nemainīgs, bet toties atomi ir atšķirīgi
pēc formas, lieluma un svara [1.;133.]. Tātad atomi ir daļiņas, kas veido lietas.
Epikūram līdzās atomiem eksistē arī tukšums, lai lietas varētu kustēties. Viena
no atomam raksturīgajām pamatīpašībām ir spēja novirzīties no kustības
trajektorijas, pārvietošanās ceļa. Un šī atomu novirzīšanās rada cilvēku dzīvē
nejaušības.
Epikūrs saka, ka arī no Dieviem nav ko baidīties - viņiem ir sava dzīve un
cilvēkam sava. Dievi ir aizņemti ar savām Olimpa lietām, tāpēc viņiem nav laika
priekš cilvēkiem.
Attiecībā pret bailēm no ciešanām, tad te cilvēkam ir jāizvairās no tādas
baudas, kas varētu sagādāt vēlāk ciešanas un jāpanes tādas īslaicīgas
ciešanas, kurām seko patīkamas izjūtas, Ja cilvēks dzīvos saprātīgi izvēloties
baudas, tad arī ciešanas viņu nepiemeklēs.

Epikūra ētikas mācība

"Zināmā mērā drošība no cilvēkiem rodas ar kādu atvairošu spēku, bet
vissistākā labklājība ir drošība, kas rodas no miera un aizejot prom no laužu
pūļiem". Epikūra ētikas pamatā ir devīze: "Dzīvo nemanāmi." Viņš aicina cilvēku
novērsties no sabiedriskās dzīves, no ikdienas drūzmas. Filozofs aicina cilvēku
norobežoties no citiem, dzīvot noslēgtībā. Taču cilvēkam ir jātiecas pēc garīga
rakstura baudām, jo tikumība ir nepieciešama cilvēka dzīvē. Šo garīgo baudu
izjūt cilvēka dvēsele, kas Epikūra mācībā ir mirstīga, jo dvēsele tāpat kā visas
pārejās lietas un parādības sastāv no sīkām daļiņām - atomiem, un kad cilvēks
nomirst, dvēsele sairst. Pēc Epikūra domām dvēsele ir daudz vairāk pakļauta
ciešanām nekā miesa. Ķermeni moka tikai tagadnes ciešanas, bet dvēseli moka
pagātnes, tagadnes, nākotnes ciešanas [8.;127.].
Epikūra ētika ir brīvi, neaizspriedumaini domājoša cilvēka dzīves māksla
[3.;38.]. Ja izdodas šādi dzīvot, tad nevis liktenis, dievi vai nejaušība nosaka
dzīvi, bet gan saskaņa ar sevi. Ja cilvēks baudas ir līdzsvaroti izvēlējies, tad viņš
ir gudrais, kurs spēj dzīvot taisnīgā saskaņā pats ar sevi un citiem.
Epikūrs saka: "Nav iespējams dzīvot patīkami, nedzīvojot saprātīgi, skaisti
un taisnīgi (nedz arī dzīvot saprātīgi, skaisti un taisnīgi) nedzīvojot patīkami. Kam
nav viena, tas nedzīvo saprātīgi, skaisti un taisnīgi (un kam nav otra), tam nav
iespējams dzīvot patīkami." Tātad viņš aicina dzīvot saprātīgi, saprātīgi izvelēties
baudas, taisnīgi pret sevi un citiem un tikai tad cilvēks patīkami, labi dzīvos. Tikai
tas, kas dzīvo taisnīgi, godīgi var mierīgi dzīvot, neuztraukties. "Taisnīgais ir
visaugstākā mērā nesatraukts, bet netaisnais ir vislielākā satraukuma pārņemts."
Epikūra filozofijā līdz ar gudrā ideālu, tā ētisko iedabu kā pilnīgu dvēseles
miera stāvokli uzmanība pievērsta dabas parādībām, fizikas, loģikas problēmām
[1.;130]. Cilvēkam ir jāizprot daba, tai varētu dzīvot droši, lai būtu drošības
sajūta. "Lai būtu drošība no cilvēkiem, pastāv ar dabu saskanīgs labums, ar ko ir
iespējams to sev sagādāt". Epikūrs uzskata, ka zināšanas par dabu nebūtu
7
vajadzīgas, ja mēs nebaidītos no debesu parādībām un nāves. Tā kā šādas
bailes un neziņa pastāv, tad ir nepieciešams izprast dabas parādības. Tāpēc
viņš saka, ka nav iespējams izkliedēt bailes attiecībā uz svarīgāko, neizprotot
Visuma dabu. Arī mītos tiek vēstīts kaut kas patiess. Visbeidzot Epikūrs atzīst, ka
nav iespējamas tīras baudas bez zināšanām par dabu. Mūsdienās cilvēkam
vairāk ciešanas rada bailes no cilvēkiem, bet Epikūrs savās atziņās norād, ka
nav nekāda labuma sagādāt sev drošību attiecībā pret cilvēkiem, ja saglabājas
bailes no tā, kas ir augšā, kas ir zem zemes un kas bezgalībā. Tāpēc cilvēkam ir
jāmācās, jāvāc zināšanas par apkārtējo pasauli, gudru cilvēku nejaušs gadījums
skar īslaicīgi, varbūt tāpēc, ka viņš zina kā rīkoties. Liela nozīme tiek pievērsta
prātam, jo lielākās un svarīgākās lietas izkārtojuši un visā dzīves laikā izkārto
prāta apsvērumi. Prāts Epikūra mācībā ir tas, kas nosaka baudu robežu, prāts
vada ķermeni. Ķermenis baudas robežas uztver kā neierobežotas, un
neierobežots laiks ir nepieciešams, lai tam sagādātu baudu. Bet prāts apzinās
ķermeņa galējo mērķi un robežas, izklīdina bailes no mūžības, padara dzīvi
piepildītu, un cilvēkam vairāk nevajag neierobežotu laiku. Vajag turēt prātā
pamatā esošo mērķi, pēc kā man jātiecas, un katru acīmredzamību, uz kuru mēs
pamatojam savus pieņēmumus, ja tas netiks darīts, tad viss būs pilns
neskaidrību un satraukuma. Katra sava rīcība ir jāsaskaņo ar dabisko mērķa, ja
cilvēks to nedarīs, bet novērsīsies no šī mērķa, bēgot no kaut kā vai tiecoties pēc
kaut kā, tad cilvēka rīcība nesakritīs ar viņa vārdiem. Kas var radīt sarežģījumus
cilvēkam gan savā iekšējā pasaulē, gan arī ar apkārtējiem cilvēkiem.
Runājot par cilvēku attiecībām, tad Epikūra atziņa saka: “No tā, ko gudrība
sagādā visas dzīves svētlaimei, vislielākais labums ir draudzības iemantošana.”
Tās ir augstākās un cēlākās attiecības cilvēku starpā. Mūsu apziņa ir saskatījusi
to, ka mūsu ierobežotajā pastāvēšanā vispilnīgāko drošību sniedz draudzība.
Epikūrs draudzībai piešķir tik lielu nozīmi tādēļ, ka draugs grūtā brīdī var
palīdzēt, pasargāt no ciešanām. Šī doma vien, ka tev ir draugi, kas grūtā brīdī
nepametīs, dod dvēselei mieru. Pret laulību gan Epikūrs nebija visai pozitīvi
noskaņots, jo tā uzliek rūpju un atbildības nastu, tāpēc Epikūrs iesaka gudrajam
no tās izvairīties [5.;95,].Taču attiecībā uz bērniem Epikūrs ir aicinājis savus
klausītājus palīdzēt saviem draugiem bērnu audzināšanā, lai gan neatzina
laulības dzīvi. Viss Epikūra ētika ir vērsts uz to, lai pasargātu cilvēku no
ciešanām. Arī valsts viņa skatījumā ir nepieciešama tikai, lai gudro pasargātu no
ciešanām. Piedalīšanās politikā ienes dvēselē nemieru, tāpēc no tās ir jāizvairās.
Diezgan daudz Epikūra atziņās ir runāts par taisnīgumu. Kā savdabīgs
kategoriskais imperatīvs skan atziņa: "Dabisks taisnīgums ir vienošanās par
derīgumu tā, lai viens otram nekaitētu un savstarpēji nebūtu jācieš kaitējums."
Cilvēkiem, tautām ir savstarpēji jāvienojas, ka nedarīs viens otram kaitējumu, lai
varētu mierīgi dzīvot. Taisnīgums nav tāda kategorija, kas pastāv pati par sevi,
bet tas pastāv starp cilvēkiem, sabiedrībā, savstarpējā saskarsmē, pastāvot
nerakstītiem likumiem starp cilvēkiem, ka nedarīs neko tādu, kas kaitētu kādai no
pusēm. Epikūram netaisnība nav ļaunums pats par sevi, bet ļaunums pastāv
nojautu izraisītās bailes no tā, ka cilvēks nepaliks nepamanīts tiem, kas iecelti
par netaisnības soģiem. Cilvēks parasti ļaunu nodara citam, pašam ļaunums
nekaitē, bet bailes sagādā tas, ka šie pāri darījumi izdarītie citam, var vērsties
pret viņu atpakaļ. Šo domu papildina Epikūra atziņa: “Tam, kas dara ko tādu, par

8
ko cilvēki ir vienojušies, ka to nedarīs, lai viens otram nekaitētu, nav iespējams
paļauties uz to, ka viņš vienmēr paliks nepamanīts, kaut arī līdz šim brīdim viņš ir
palicis nepamanīts tūkstošiem reižu. Jo nav zināms, vai viņš paliks nepamanīts
līdz pat savai nāvei.” Agri vai vēlu, bet patiesība nāk gaismā. Savstarpēja
saskarsmē taisnīgums ir nepieciešams, jo katra netaisnība pret cilvēku izsauc
kādu negatīvu pretreakciju no viņa puses. Kā saka Epikūrs, tad taisnīgums
visiem it kā ir viens un tas pats, taču tai pašā laikā nav visiem viens un tas pats,
tas ir, kas vienā pasaules malā ir taisnīgi, tas otrā - galīgi netaisnīgi. Piemēram,
agrāk pastāvošais Taliona princips - aci pret aci, zobu pret zobu - tika uzskatīts
par taisnīgu sodu, turpretī šodien tas ir galīgi nepieņemams.

Epikūra mācība par cilvēka vajadzībām

Epikūra izpratnē baudas avots ir vajadzību apmierināšana. Vajadzības
viņš iedala trīs grupās. Galvenajās atziņās arī ir iekļauts Šis iedalījums.
Vajadzības viņš apzīmē ar vārdu iekāres. “No nekārēm vienas ir dabiskas un
nepieciešamas, citas dabiskas, bet nav nepieciešamas, savukārt citas - nedz
dabiskas, nedz nepieciešamas, bet radušās no tukšiem pieņēmumiem.” Arī
Vēstulē Menoikejam Epikūrs izklāsta vajadzību iedalījumu. Vienas ir dabiskas,
bet citas tukšas, un no dabiskajām vienas ir nepieciešamas, bet citas - tikai
dabiskas, bet no nepieciešamajām vienas ir nepieciešamas laimei, citas -
ķermeņa labsajūtai, bet citas - dzīvošanai. Tātad ir dabiskas un nepieciešamas
vajadzības, tās ir paēst, lai nebūtu auksti, nejust sāpes. Otrajā grupā
pieskaitāmas tās baudas, kas ir dabiskas, bet nav nepieciešamas - šis vēlmes
ienes dzīvē it kā daudzveidību - piemēram, dažādi izsmalcināti ēdieni, pie šīs
grupas tiek pieskaitīta arī dzimumbauda. Trešajā grupā iekļautas tādas
vajadzības, kuras nav ne dabiskas, ne nepieciešamas, tās ir, slava,
pagodinājums, bagātības. Attiecībā uz šīm iekārēm, tad Epikūrs uzskata, ka tās
pilnīgi nav vajadzīgas. Epikūrs saka: "Dabiski nepieciešama bagātība ir
ierobežota un viegli sasniedzama, turpretim tā, kuru nosaka, tukši pieņēmumi,
iekrīt bezgalībā.” Tas nozīmē, ka viss nepieciešamais, tās ir vitālās cilvēka
vajadzības nav bezgalīgas un ka nav grūti tās arī sasniegt. Bet, ja cilvēks tiecas
un domā, ka viņam vajag slavu, bagātību, tie ir tikai tukši pieņēmumi, un šādu
vajadzību apjoms ir bezgalīgs, apmierinot vienu tādu vajadzību radīsies vēl un
vēl. Te būtu vietā pieminēt teicienu, kam nepietiek, tam ir par daudz.
Cilvēkam ir jāizdala, kuras ir kuras vajadzības un pareizi jāizvēlas, lai
ķermenim būtu labi un dvēselei miers, lai cilvēks sasniegtu dzīves mērķi, kas
Epikūra skatījumā ir laimīga dzīve. Cilvēkam ir jādara viss - lai neciestu sāpes un
lai nebaidītos.

Vēstule Menoikejam
Epikūra vēstulē Menoikejam visvairāk tiek risinātas ētikas jautājumi, tiek
visplašāk iztirzāta hedonisma problemātika. Igors Šuvajevs to liek skatīt piecos
kontekstos: 1)saistībā ar sāpēm; 2)kā pirmais, iedzimtais labums; 3) saistībā ar
pašpietiekamību; 4) vēršoties pret stoicismu; 5) saistībā ar saldo dzīvi.

9
 Lai neviens, jauns būdams, nevilcinās nodarboties ar filozofiju un par
sirmgalvi kļuvis, lai nepagurst ar to nodarboties, jo neviens nav nedz par jaunu,
nedz par vecu dvēseles veselībai. Ar šādiem vārdiem Epikūrs uzrunā Menoikeju.
Jēdzienam filozofija katrs filozofe dod savu izskaidrojumu. Vienam tā ir
gatavošanās nāvei, citam atkal mācība kā kļūt laimīgam. Epikūrs arī aicina
nodarboties ar filozofiju, lai kļūtu laimīgs. Viņš saka, ka tas kurš saka, ka viņam
vēl nav pienācis laiks nodarboties ar filozofiju vai arī ka šis laiks ir jau pagājis,
līdzinās tam, kurš saka, ka laimei laiks vai nu vēl nav pienācis, vai arī, ka tā vairs
nav. Tas nozīmē, ka nevienam nav par vēlu nodarboties ar filozofiju. Ar to var
nodarboties gan jauns, gan vecs bez vecuma ierobežojumiem. Vecam cilvēkam
ir jānodarbojas ar filozofiju, lai atceroties pagātnē bijušos labos brīžus un it kā no
jauna tos pārdzīvojot justos jauns. Savukārt jaunam ir jānodarbojas ar filozofiju,
lai nebaidītos no nākotnes, jo bieži vien cilvēks dzīvo nākotnei - mācās, strādā,
lai nodrošinātu sev vecumdienas, bet ikdienā neiegūst neko. Taču gudrais
nodarbojas ar filozofiju, lai būtu laimīgs tagadnē. Epikūrs aicina Menoikeju domāt
par to, kas rada laimi, kā viņš apliecina: “Kad tā patiesi ir, mums pieder viss, bet
kad nav, mēs darām visu, lai to iegūtu.”
Epikūra atziņas un tāpat arī vēstule Menoikejam ir piesātinātas ar
padomiem, kuros viņš iesaka kādu dzīvi izvelēties, lai būtu laimīgs un neciestu.
Laiks atrodas pieredzē, tāpat kā Epikūra padomi, ar kuriem pilnas viņa īsās
vēstules par galveno un kuros atklājas šķērsgriezums visai viņa nodarbei -
atrodot laiku, tiek atklāti Epikūra nodarbes pamati. Vēstulē Menoikejam tie
nodēvēti par skaistas dzīvošanas nosacījumiem [4.;16].
Par labas dzīves pamatu Epikūrs uzskata gūt laimi, nodarbojoties ar
filozofiju. Viņš atrunā Menoikeju no bailēm. No Dieva nav jābaidās, tas ka viņš ir
to neapšauba - Dievs ir nemirstīgs un svētlaimīgs, jo tāds ir cilvēku priekšstats
par to. Zināšanas par dieviem ir acīmredzamas, tāpēc tie ir. Taču Dievi nav tādi,
kādus vairākums cilvēku tos uzskata. Epikūrs noliedz, ka dievi ņem līdzdalību
pasaules notikumos. Bieži cilvēki savus uzskatus attiecina Dieviem. Kā Epikūrs
saka, ka balstoties uz saviem kļūdainajiem pieņēmumiem cilvēki uzskata, ka
dievi uzsūta vislielākās nelaimes sliktiem cilvēkiem un palīdzību labajiem, jo taču,
pastāvīgi pieradusi pie saviem uzskatiem, cilvēki sev tikumības ziņā līdzīgos
pieņem, bet visu, kas nav tāds, uzskata par svešu. Viss, kas apkārt notiek cilvēki
uzskata, ka tas ir dievu sods. Bet tas ir tikai kļūdains pieņēmums. Kā ir teicis Tits
Lukrēcijs Kārs, ja dievs būtu uzklausījis cilvēku lūgšanas, drīz vien visi cilvēki ietu
bojā, jo pastāvīgi lūdz daudz ļaunuma cits citam [1;137].
Cilvēks tic un domā, ka eksistē vel dzīve pēc nāves un tad tiks sodīts katrs
par saviem grēkiem. Saskarsme ar dievību ir jāizbauda plašāk šajā dzīvē, jo
“dzīve iet bojā, ja to atliek”, Epikūrs mudina nebaidīties no nāves. Aizkapa dzīves
nav, jo nāve ir tikai atomu sairšana. Nāve attiecībā pret mums nav nekas, tā kā
viss labais un sliktais ir sajūtās, bet nāve ir sajūtu zaudēšana. Šī doma, ka nāve
mums nav nekas, padara dzīvi patīkamāku, jo cilvēks tad pārstāj ilgoties pēc
nemirstības. Nāve cilvēkam nesagādā ciešanas, kad tā atnāk, bet gan tad, kad
cilvēks domā un gaida, ka pienāks brīdis, kad tā būs klāt un būs jāpamet šī dzīve
pie kuras cilvēks ir tā pieradis. Taču, kad cilvēks nomirst viņš neko nejūt,
apkārtējie pārdzīvo, jo katrs izjūt zaudējumu, vienmēr taču ir grūti, ja pie kaut kā
pierod, tad grūti ar to šķirties. Tāpēc Epikūrs saka: “pats šausmīgākais no

10
ļaunumiem ir nāve – nav mums nekas, tad kad mēs esam, nāves nav, bet, kad
nāve ir, tad mūsu nav.” Taču lielākā daļa baidās no nāves kā no lielākā ļaunuma,
citi atkal gaida nāvi kā atbrīvotāju, lai tā atnākusi atbrīvotu no dzīves grūtībām.
Epikūrs uzskata, ka visvieglāk ir gudrajam, jo viņam ir vienalga vai dzīvot
vai nedzīvot. Ir jāizbauda nevis bagātīgs ēdiens, bet gan patīkamākais, tāpat arī
laiks jāizbauda nevis garākais, bet patīkamākais. Var dzīvot ilgu un garu mūzu,
bet negūt no tās nekādu baudu, mocīties nabadzībā, netaisnībā. Bet cits atkal
nodzīvo pavisam nedaudz un tik daudz sasniedzis, izbaudījis. Katram ir savs
laiks un tas ir jāizmanto un pēc iespējas patīkamāk un lietderīgāk, lai aizejot no
šīs dzīves varētu teikt, es biju un esmu laimīgs. Ir Jādzīvo šodienai - tagadnei, jo
nākotne nedz mums pieder, nedz arī pavisam nepieder, nav pastāvīgi to jāgaida,
ka tā noteikti būs, un nav jāzaudē cerība, ka tās nebūs.
Tad, kad ir sasniegts stāvoklis, ka cilvēkam neko vairāk nevajag, viņš var
būt laimīgs. Nepieciešamība pēc baudas ir tad, kad tās pietrūkst Pēc Epikūra
domām bauda ir svētlaimīgas dzīves sākums un beigas.
Runājot par pašpietiekamību, mēs to uzskatām par lielu labumu, ne tāpēc
lai apmierinātos vienmēr ar mazumu, bet gan tāpēc, lai mums pietiktu ar
mazumu tad, ja mums daudz kā nebūtu. Vissaldāk pārticību izbauda tie, kam
vismazāk to vajag, viss dabiskais ir viegli pieejams, bet tukšais - grūti. Tukšais -
te ir domāts ne dabiskās, ne nepieciešamās vajadzības. Epikūrs saka:
“Vienkārši dzērieni sagādā tādu pašu baudu kā grezna dzīrošana, ja vien visas
tās ciešanas, kuras rada nepietiekamība, ir novērstas.” Ja vien cilvēks patiesi ir
izsalcis, tad viņš varēs izsalkumu remdēt arī ar maizes šķēli un ūdeni.
Radināšanās pie vienkāršām un nepārmērīgām maltītēm padara gan veselību
stiprāku, gan pašu cilvēku darbīgāku.
Par visu augstāk Epikūrs vērtē saprātu, tas ir vērtīgāks par filozofiju. To
viņš pamato ar to, ka no saprāta ir radušies visi pārējie tikumi, un ka tieši saprāts
māca, ka nav iespējams dzīvot patīkami, nedzīvojot saprātīgi. Šī doma jau tika
atspoguļota atziņās. Visi tikumi ir dabiski saistīti ar patīkamu dzīvi, kas nav
atdalāma no tikumiem.
Epikūrs māca cilvēku dzīvot nemanāmi, gūt baudu un izvairīties no
ciešanām, bet viņa atziņās un vēstulē Menoikejam tiek vēstīts, ka cilvēkam ir
jāievēro tikumus, nedarīt otra to par ko ir vienojušies, ka nedarīs. No cilvēku
attiecībām vislabākās ir draudzība. Ļoti būtiska kategorija Epikūra mācībā ir
laime - viss tiek darīts cilvēka dzīvē, lai gūtu baudu un rezultātā būtu laimīgs.
Epikūrs Vēstulē Menoikejam raksta, ka labāk ir būt nelaimīgam rīkojoties
saprātīgi, nekā rīkojoties neprātīgi, būt laimīgam.

11
 Secinājums
Epikūrs vēsturē ir gan noliegts, gan atzīts. Dziļa Epikūra izpratne ir rodama
Kanta darbā “Praktiskā prāta kritika”, kurā Epikūra laimes un baudas izpratne
netiek pretstatīta tikumiem: “... viņš pie dziļi dvēseliska prieka baudu veidiem
tāpat pieskaitīja gluži nesavtīgu labā darīšanu.” Nekas daudz apjoma ziņā no
Grieķu filozofa Epikūra darbiem nav palicis - Galvenās atziņas un trīs vēstules.
Taču tās atspoguļo viņa filozofijas būtību. Viņš īsi, kodolīgi ir pateicis savas
domas. Epikūrs tiek pieskaitīts pie hēdonistiem. Taču iedziļinoties viņa atziņās
un lasot Vēstuli Menoikejam ir jūtamas atšķirības no hēdonisma mācības, tas ir
smagās dzīves situācijas dēļ, kas pastāvēja tajā laikā. Atšķirībā no Kirēnē
dzimušā filozofa Aristipa hēdonisma, Epikūrs atzīst, ka īsta laime baudāma tikai
dzīves noslēgtībā, bet Aristipa hēdonisms prasa, lai cilvēks gūst baudu no
ikvienas dzīves situācijas.
Epikūra mācība ir guvusi sekotājus antīkajā kultūrā. Arī Senajā Romā nav
sveša baudu mācība. 2.gs.pr.Kr. Amafīnijs ir rakstījis epikūreisku traktātu latīņu
valodā. Taču par nozīmīgāko Epikūra uzskatu sekotāju tiek atzīts Tits Lukrēcijs
Kārs, kurš savā poēmā “Par lietu dabu” turpina apcerēt atbrīvotības mākslu no
nesaprātīgām vēlmēm, ciešanām, bailēm un dzejo par svētlaimi, ko sniedz
zināšanas, savaldība, filozofija un gudra izvēle [3.;39.]. Epikūra mācībā cilvēka
paša spēkos ir noteikt savu izvēli, kas ir vajadzīgs, lai iegūtu augstāko svētlaimi
un dzīvotu laimīgi. Epikūrs tikai dod padomus kā efektīvāk to varētu sasniegt.
Epikūra baudas sapratne raksturo dzīves mākslu. Bauda ir atbrīvošanās
no ciešanām un dvēseles satraukuma. Cilvēkam pietiek ar mazumu, ja viņš to
patiesi vēlas. Ne bagātība, ne uzdzīve nav baudu nosacījums. Līdz šim,
neiepazīstoties ar Epikūra mācību, arī es baudas jēdzienu definēju savādāk.
Taču savā ikdienā novēroju, ka daudzas rīcības un domas man sakrīt ar Epikūra
mācību. Visās izvēlēs ir jāievēro mērenība, lai nebūtu par daudz un nepietrūktu.
Tāpat cilvēkam ir jādzīvo pēc ētiskiem principiem - laba darīšana ir nesavtīga
prieka avots. Lai gan Epikūra filozofijā ieskanas arī egoisma motīvi, taču kas gan
par cilvēku parūpēsies, ja ne viņš pats. Bez daudzveidīgajām sabiedriskajām
attiecībām cilvēks tik un tā paliek vienatnē ar savu laikmetu un ar savu likteni.
Savas vēstules Menoikejam nobeigumā Epikūrs aicina visu, ko viņš ir ieteicis,
dienu un nakti pārdomāt pie sevis un ar sev līdzīgo un tad cilvēks nebūs nekad
satraukts, un dzīvos kā dievs starp cilvēkiem, jo nemirstīgos labumos dzīvojošs
cilvēks nemaz nelīdzinās mirstīgai būtnei.

12
 Literatūras saraksts
1. L. Čuhina, “Domas par antīko filozofiju”, Rīga, 1990.
2. M. Kūle, R. Kūlis, “Filosofija”, Burtnieks, 1996.
3. S. Lasmane, “Rietumeiropas ētika no Sokrata līdz postmodernismam”,
Rīga, 1998, 36. – 40.Ipp.
4. E. Narkēvičs, “Epikūra laiks”// Kentaurs 21.14.,1997.oktobris.
5. K. Rijnieks, “Sengrieķu dzīves gudrība”, Rīga, 1992, 115.lpp.
6. J. A. Students, “Atziņas teorija Grieķu filozofijā”, Rīga, 1927, 182.
-187.lpp.
7. J. Šuvajevs, “Par Epikūru”// Kentaurs 21.14.,1997.,oktobris.
8. G. Tauriņš, “Filozofija”, Rīga, 1993, 126. - 128.lpp.
9. T. V. Gončarova, “Epikūrs”, Maskava, 1988, 304.lpp.(krievu val.)

13