Pārkvalifikācijas programma un mācību materiāls

„Māsa - vecmāte”

Tiek izmantots pieaugušo neformālās izglītības programmām

ESF darbības programmas Cilvēkresursi un nodarbinātība papildinājuma 1.3.2.3. aktivitātes Veselības aprūpes
un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa
paaugstināšana projekta Veselības aprūpes un veselības veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla
tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai ietvaros:
- Normālas grūtniecības vadīšana primārās veselības
aprūpes ārstu praksē – primārās veselības aprūpes ārstiem;
- Pastāvīga normālas grūtniecības vadīšana - vecmātēm

Rīga
2009
 Satura rādītājs

Mācību materiāla anotācija.........................................................................................................3

Recenzija.....................................................................................................................................4
Ievads..........................................................................................................................................6
Klīnisko priekšmetu modulis......................................................................................................9
Vecmātes profesijas mācību modulis......................................................................................162
Novērtēt elpošanu...................................................................................................................402
Novērtēt sirdsdarbību..............................................................................................................402
Novērtēt sirdsdarbību..............................................................................................................402
Novērot...................................................................................................................................403
O2 ar masku............................................................................................................................403
Klīniskā prakse........................................................................................................................486
Nobeigums..............................................................................................................................499
Izmantotās literatūras saraksts................................................................................................502

2
 Mācību materiāla anotācija

Pārkvalifikācijas programma ”Māsa - Vecmāte” un tai atbilstošie mācību materiāli

izstrādāti ESF darbības programmas ”Cilvekresursi un nodarbinātība” aktivitātes ”Veselības
aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un
iemaņu līmeņa paaugstināšana” projekta ”Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto
institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai ” ietvaros. Programma
izstrādāta saskaņā ar LR likuma Par reglamentētajām profesijām un profesionālās
kvalifikācijas atbilstoši LR MK noteikumiem Nr.141 Par pirmā līmeņa profesionālās
augstākās izglītības valsts standartu.
Programma ir apgūstama pilna laika studijās un tās minimālais ilgums ir 18 mēneši jeb
3000 stundas, no kurām 61 % ir prakse.
Programma sastāv no moduļiem: Vecmātes profesijas mācību modulis, kas veltīts
aprūpes procesam vecmātes praksē, fizioloģiskām un patoloģiskām dzemdībām, operatīvai
dzemdniecībai, neonatoloģijai un perinatālai aprūpei, anestezioloģijai un reanimatoloģijai
dzemdniecībā, diagnostiskām metodēm vecmātes praksē, neauglības diagnostikai un
ārstēšanai, kā arī sievietes reproduktīvās veselības diagnostikai. Psihosocilālās aprūpes
modulis, kas veltīts starppersonu saskarsmei veselības aprūpē un psihosociālām vajadzībām;
Uzņēmējdarbības modulis, kurā tiks izskatītas sekojošas tēmas: vecmāšu darba juridiskie
aspekti, informācijas apstrādes organizēšana un projektu vadība un uzņēmējdarbības un
vadības pamatiem un lietvedībai; Pētniecības un kvalifikācijas darba izstrādes modulis,
kura ietvaros tiks izskatīti pētniecības principi vecmātes praksē, kā arī izstrādāts un aiztāvēts
Kvalifikācijas darbs;, Klīnisko priekšmetu modulis, kura ietvaros tiks izskatīta klīniskā
farmakoloģija, seksuālā izglītošana un ģimenes plānošana, ginekoloģija, seksuāli transmisīvās
saslimšanas un embrioloģijas pamati; Klīniskā prakses modulis - vecmātes profesionālā
darbībā.
Studiju programmas apguves vērtēšanas principi un diploma ieguve par pirmā līmeņa
profesionālo augstāko izglītību māsas profesijā atbilst LR MK noteikumiem Nr.141 Par
pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts standartu. Programmas apguves
vērtēšanas pamatformas ir eksāmens un ieskaite. Programmas apguves beigās tiek kārtots
Valsts Pārbaudījums, kā arī aiztāvēts Kvalifikācijas darbs.

3
 Recenzija

Eiropas sociālā fonda (ESF) programmas „CILVĒKRESURSI

UN NODARBINĀTĪBA”
papildinājuma 1.3.2.3. aktivitātes „Veselības aprūpes un veicināšanas procesā
iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa
paaugstināšana” projekta „Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto
institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai”
„Pārkvalifikācijas programmai “Māsa - Vecmāte”

Programmas izstrādes autors: Rīgas Stradiņa universitāte

Mazīnību fakultātes Mazīnību akadēmiskā skola Dzemdniecības un
ginekoloģijas katedra

Izstrādātā programma apjoma, noformējuma un materiāla apjoma ziņā atbilst tehniskās

specifikācijas prasībām.
Mācību materiāla mērķis ir māsām iegūt pamatzināšanas par sievietes dzimumsistēmas
fizioloģiju un patoloģiju, kompetenci galvenājās dzemniecību-ginekoloģiskajās patoloģijās
dažādos sievietes dzīves periodos, galveno dzemniecību-ginekoloģisko patoloģiju
simptomātiku, diagnostiku un diferenciālo diagnostiku; kā arī izprast izmeklēšanas metožu
pielietošanai manipulācijās un operācijās, rezultātu interpretācijā ginekoloģijā grūtniecības
laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā; apgūt ārstēšanas taktiku saslimšanas un dažādu
komplikāciju gadījumā; dot studentiem zināšanas par seksuālās audzināšanas un ģimenes
plānošanas principiem, iepazīstināt studentus ar seksuālās audzināšanas pieredzi Latvijā un
Eiropā, sagatavot studentus teorētiski ar kontracepcijas metodēm, to efektivitāti un to
lietojumu iespējām dažādos sievietes dzīves periodos.
Plānotās mācību metodes un līdzekļu nodrošinājums ļaus sasniegt iecerēto programmas
mērķi.
Izmantotie literatūras avoti ir mūsdienīgi un pietiekoši mērķa formulējumam un
pamatojumam.
Programmas saturs noformēts atbilstoši tehniskajā specifikācijā ieteiktajiem
noteikumiem un izklāstīts 6 tēmās:
• Vecmātes profesijas modulis;
• Klīnisko priekšmetu modulis;

4
 • Psihosociālās aprūpes kurss un pacientu izglītošanas modulis;
• Uzņēmējdarbības modulis;
• Pētniecības un kvalifikācijas darba izstrādes modulis
• Klīniskā prakses modulis
Katrai tēmai ir vairākas apakštēmas, kas atbilst pamattēmai un pietiekošā apjomā aptver
konkrēto mācību materiālu. Stundu skaita sadalījums ir atbilstošs prasībām un nodrošinās
mācību programmas optimālu apguvi. Plānotās mācību metodes ir lekcijas, darbs grupās,
individuālais darbs, paša pieredzes vingrinājumi, audiovizuālā mācību metode, praktizēšanās
darbībā un nobeigumā patstāvīgo darbu prezentācija. Novērtēšana tiks nodrošināta ar
diskusijām, praktisku intrauterīnas hormonālas sistēmas pielietošanu (IUHS Mirena), izvēles
tipa testa jautājumiem un pacientu apmācības plānu prezentāciju.
Sadaļās dotas definīcijas, klasifikācijas, riska faktori, simptomi un klīniskā gaita, kā arī
ārstēšanas principi t.sk. kontroles līmeņi, psiholoģiskais atbalsts un rehabilitācijas principi.
Tēmas izklāsts sadalīts nodaļās, kuras dota tēmas analīze balstoties uz jaunākajiem
pētījumiem. Nodaļas vizualizētas ar attēliem un tabulām, katra nodaļa nobeigta ar kontroles
jautājumiem.
Kopumā programmas izstrāde atbilst tehniskas specifikācijas un priekšmeta
noformējuma prasībām. Stilistiskais un valodnieciskais noformējums nevainojams.

2009. gada 20. februāris.

Recenzents Dr.med. S. Andrējeva

5
 Ievads

Pārkvalifikācijas programma un mācību materiāli izstrādāti ESF darbības programmas

”Cilvekresursi un nodarbinātība” aktivitātes ”Veselības aprūpes un veicināšanas procesā
iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu līmeņa paaugstināšana”
projekta ”Veselības aprūpes un veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla
tālākizglītība nozares ilgtspējīgai attīstībai ” ietvaros.
Programmas mērķis ir sagatavot personas, kas ieguvušas vecmātes izglītību saskaņā ar
LR likuma Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu III.
nodaļas 14. panta prasībām medicīnas skolas vai medicīnas koledžas studiju programmā,
vecmātes profesionālās kvalifikācijas iegūšanai atbilstoši LR MK noteikumiem Nr.141 Par
pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts standartu.
Programma ir apgūstama pilna laika studijās un tās minimālais ilgums ir 18 mēneši jeb
3000 stundas, no kurām 61% ir prakse. Programmas apguves rezultātā persona iegūs
diplomu, kas apliecinās speciālista prakses tiesības vecmātes profesijā un tiesības veikt
patstāvīgu profesionālo darbību atbilstoši 4. kvalifikācijas līmeņa vecmātes profesijas
standartam.
Programma sastāv no moduļiem: Vecmātes profesijas mācību modulis, Psihosocilālās
aprūpes modulis, Uzņēmējdarbības modulis, Pētniecības un kvalifikācijas darba izstrādes
modulis, Klīniskā prakse, Klīnisko priekšmetu modulis.
Dotās programmas mērķis ir sagatavot vecmātes, kuru uzdevums ir rūpēties par sabiedrības
seksuālo un reproduktīvo veselību, veicot pirmsgrūtniecības, grūtnieces, dzemdētājas,
nedēļnieces un jaundzimušā aprūpi, vadot un atbildot par fizioloģiskas grūtniecības, dzemdību
un pēcdzemdību periodu, piedaloties ārstniecībā, organizējot un vadot dzemdībpalīdzību,
izglītojot pacientus, aprūpes komandas locekļus un sabiedrību.
Mūsdienīga augstākā izglītība sagatavo vecmāti ar stipru pamatu zinātnē un humānajos
priekšmetos, lietojot problēmu risināšanas metodes. Dotā studiju programmas attīsta spējas
spriest neatkarīgi un pamatoti, atrast un pielietot arvien pieaugošo informāciju, saskarties
profesionāli un veiksmīgi ar cilvēkiem un grupām no visām aprindām, plānot, izvest un
izvērtēt darbību jebkurā sfērā.
Programmas un mācību materiālu izstrādē izmantota aktuāla jaunākā un zinātniski-
pētnieciskā literatūra .
Studiju programmas apguves vērtēšanas principi un diploma ieguve par pirmā līmeņa
profesionālo augstāko izglītību māsas profesijā atbilst LR MK noteikumiem Nr.141 Par

6
pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts standartu. Programmas apguves
vērtēšanas pamatformas ir eksāmens un ieskaite. Programmas apguves beigās tiek kārtots
Valsts Pārbaudījums, kā arī izstrādāts un aizstāvēts Kvalifikācijas darbs.

Pārkvalifikācijas programma ”Māsa – vecmāte”

Programmas apjoms: 3000 stundas.
Programmas apguves ilgums: 18 mēneši.

Moduļi Moduļa galvenās Stundas Pārbaudījums

tēmas Teorija Prakse Kopā
70% 30%
Psihosocilālās • Psihosociālās 35 15 50 Eksāmens
aprūpes vajadzības
modulis • Starppersonu
saskarsme
veselības aprūpē
Uzņēmēj- • Uzņēmējdarbības 35 15 50 Eksāmens
darbības un vadības pamati
modulis un lietvedība
• Informācijas
apstrādes
organizēšana un
projektu vadība
• Vecmāšu darba
juridiskie aspekti
Klīnisko • Klīniskā 420 180 600 Eksāmens
priekšmetu farmakoloģija un
modulis farmakoterapija
• Seksuālā
izglītošana un
ģimenes plānošana
• Ginekoloģija
• Seksuāli
transmisīvās
saslimšanas
• Embrioloģijas
pamati
Vecmātes • Aprūpes process 600 440 1040 Eksāmens
profesijas vecmātes praksē
mācību • Fizioloģiskā
modulis dzemdniecība
• Patoloģiskā
dzemdniecība
• Operatīvā
dzemdniecība
• Neonatoloģija un
perinatālā aprūpe

7
 • Anestezioloģija un
reanimatoloģija
dzemdniecībā
• Diagnostiskās
metodes vecmātes
praksē
• Pēcdzemdību
perioda vadīšana
• Neauglības
diagnostika un
ārstēšana
• Sievietes
reproduktīvās
veselības
diagnostika
Pētniecības • Pētniecības 80 380 460 Eksāmens
un principi vecmātes
kvalifikācijas praksē
darba • Kvalifikācijas
izstrādes darba izstrāde un
modulis aizstāvēšana
Klīniskā 800 800 Eksāmens
prakse

8
 Klīnisko priekšmetu modulis

Klīniskā farmakoloģija un farmakoterapija

Studiju priekšmeta mērķis ir sniegt zināšanas par klīniskās farmakoloģijas, kā arī

farmakoterapijas pamatjautājumiem. Studiju priekšmeta ietvaros tiek apskatītas sekojošas
sadaļas:
• Farmakokinētika. Farmakodinamika. Zāļu līdzekļu lietošana. Blakusdarbības.
• Pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi. Nenarkotiskie analgētiskie līdzekļi. Narkotiskie
analgētiskie līdzekļi. Glikokortikoīdi.
• Prethistamīna līdzekļi.
• Psihotropie līdzekļi. Neiroleptiķi. Trankvilizatori. Sedatīvie līdzekļi. Antidepresanti.
Miega līdzekļi.
• Zāļu līdzekļi, kas ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu. Antiaritmiskie līdzekļi.
Hipotensīvie līdzekļi. Diurētiskie līdzekļi. Zāļu līdzekļi, kas ietekmē asins recēšanas
un pretrecēšanas sistēmu. Asins plazmas aizvietotājlīdzekļi.
• Zāļu līdzekļi, kas ietekmē elpošanas orgānu funkcijas.
• Zāļu līdzekļi, kas ietekmē gremošanas orgānu funkcijas. Pretvemšanas līdzekļi.
• Antibiotikas, to klasifikācija.
• Insulīns un insulīnterapija.

Zāļu līdzekļu lietošana

Zāļu līdzekļu lietošanas galvenie mērķi ir:

• profilaktiskā lietošana, kas paredzēta noteiktu slimību novēršanai (piemēram,
dezinfekcijas un ķīmijterapijas līdzekļi infekcijas slimību gadījumos),
• etiotropā jeb kauzālā terapija, kas vērsta pret slimības izraisītājiem (piemēram,
antibiotikas un sulfanilamīdi pret infekcijas slimībām),
• simptomātiskā terapija, kas novērš slimības simptomus (piemēram, sāpes,
temperatūru), kas būtiski ietekmē slimības procesus,
• patoģenētiskā terapija, kas ietekmē slimības rašanās un attīstības mehānismus
(piemēram, rezerpīns hipertoniskās slimības un pilokarpīns glaukomas ārstēšanā),

9
 • aizvietotājterapija jeb aizstājējterapija, kas tiek izmantota dabisko biogēno vielu
deficīta (trūkuma) gadījumā (piemēram, insulīnu lieto tā trūkuma gadījumā pie cukura
diabēta),
• diagnostiskā lietošana dažādu slimību konstatēšanā un atšķiršanā (vienu no otras
līdzīgas simptomātikas gadījumā - diferenciāldiagnostikā). Tā ganglioblokatori un a
adrenoblokatori palīdz atšķirt audzēju feohromocitomu no hipertoniskās slimības, jo
pie abām Šīm slimībām ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens.

Nonākot organismā, medikamenti tiek pakļauti dažādām ietekmēm un pārmaiņām. Jau

ievadīšanas vietā var sākties zāļu pārveidošanas procesi. Pēc enterālās ievadīšanas daudzi
medikamenti izmainās gremošanas fermentu vai tur esošu barības vielu ietekmē. Ievadot
parenterāli, ievadīšanas vietā zāles maz izmainās, to pārvērtības sākas tikai pēc uzsūkšanās.
Farmakokinētika pēta zāļu uzsūkšanās, pārsadales, noārdīšanas un izdalīšanās no
organisma likumsakarības. Lai medikaments nonāktu savā darbības vietā (piemēram, pie
attiecīgā receptora), tam jāiziet cauri dažādām bioloģiskajām membrānām. Tā kā šūnu
membrānas satur daudz lipīdu, cauri tām viegli iziet taukos šķīstošās vielas un nelielas taukos
nešķīstošās molekulas.
Farmakokinētikas pamatjēdzieni, to definīcijas. Eliminacijas ātruma konstante -
raksturo preparāta eliminācijas (izzušanas) ātrumu no organisma ekskrēcijas un
biotransformācijas ceļā.
Absorbcijas (uzsūkšanās) ātruma konstante - parametrs, kurš raksturo preparāta
nonākšanas ātrumu asinsrites sistēmā, ja preparātu neievada tieši asinsvados.
Ekskrēcijas ātruma konstante - parametrs, kurš raksturo preparāta pārejas ātrumu ar
jebkuru ekskrētu: urīnu, fēcēm, siekalām, pienu u.c.
Eliminācijas pusperiods - laiks, kurā no organisma elimi-nējas puse no preparāta
ievadītās un uzsūkšanas devas.
Preparāta stacionārā koncentrācija asins plazmā - koncentrācija, kura izveidojas asins
plazmā, ja preparāts tiek ievadīts asinīs ar pastāvīgu ātrumu.
Visus zināmos vielu transporta tipus caur bioloģisko membrānu var iedalīt divās grupās:
• pasīvais transports: difūzija, filtrācija,
• speciālais transports: aktīvais transports, atvieglotā difūzija, pinocitoze.
Uzturs var traucēt zāļu kontaktēšanos ar zarnu epitēliju. Barības sastāvs arī var ietekmēt
dažu medikamentu uzsūkšanos. Tā piens un piena produkti par 20-80% samazina tetraciklīna
un citu antibiotiku uzsūkšanos, pie tam piens izraisa spēcīgāku efektu nekā piena produkti.
Līdzīgu pienam efektu izraisa arī barība bagāta ar dzelzi. Taču piens var arī veicināt dažu

10
medikamentu uzsūkšanos. Arī barība, bagāta ogļhidrātiem, taukiem un olbaltumiem, var
samazināt zāļu uzsūkšanos, it īpaši tetraciklīna un citu antiobiotiku. Šķidruma daudzums, ko
uzņem vienlaicīgi ar zālēm, arī var ietekmēt zāļu uzsūkšanos.
Būtiski svarīga ir arī zāļu šķīdība ūdenī. Ūdenī labi šķīstošu zāļu (piemēram, teofilīna,
acetilsalicilskābes) uzsūkšanās ātrums būtiski nemainās, ja tām uzdzer lielāku ūdens
daudzumu, turpretī tām, kuras slikti šķīst ūdenī, piemēram, eritromicīna stearāta uzsūkšanās
ātrums pieaug. Šķīdumos, suspensijas uzņemtās zālēs mazāk ietekmējas no barības klātbūtnes,
taču tabletēs un tabletēs ar apvalku lietotās zāles tiek stipri ietekmētas, tā kā tabletes ilgstoši
kopā ar barību atrodas kuņģī. Būtiskais faktors, kurš nosaka zāļu uzsūkšanos no gremošanas
ceļa barības klātbūtnē, ir zāļu (vai zāļu formas) stabilitāte skābā vidē.
Zāļu saistībai ar asins plazmas olbaltumiem un formas elementiem ir svarīga klīniska
nozīme. Ievadot organismā vienlaicīgi vairākas vielas, var notikt to konkurence par saistību,
tādejādi radot kādas no ievadītajām vielām paaugstinātu koncentrāciju asinīs. Tā, piemēram,
acetilsalicilskābe izspiež no saistības ar albumīniem antikoagulantus un noved pie to
paaugstinātas koncentrācijas asinīs un netiešas pārdozēšanas, kā rezultātā var izraisīt
asiņošanu. Praksē parasti to novēro, lietojot lielas preparātu devas vai zāles lietojot ilgstoši.
Zāļu izdalīšanās no organisma sākas pēc to nonākšanas asinīs. Izdalīšanās ātrumu
ietekmē asins daudzums, kurš iziet caur nierēm, urīna pH. Ja urīna pH ir sārmains, tad labāk
izvadās vielas, kuras ir vājas skābes, kā, piemēram, acetilsalicilskābe, barbiturāti,
sulfanilamīdi u.c. Tāpēc, lietojot uzturā augu valsts produktus vai nātrija hidrogēnkarbonātu,
šīs vielas ātrāk izvadīsies no organisma. Alkaloīdi un vielas, kuras ir vāji sārmi, kā,
piemēram, hi-nidīns, papaverīns, kofeīns, fenamīns u.c, ātrāk izvadīsies no organisma, ja
urīna pH būs skābs. Ja nieru darbība pavājināta - medikamentu deva jāsamazina, bet pie
pastiprinātas diurēzes - nedaudz jāpalielina. Daži medikamenti izdalās ar žulti un nonāk zarnu
traktā, tālāk ar fēcēm izvadās no organisma, taču daļa zāļu atkal uzsūcas no zarnām atpakaļ
asinīs. Daudzi medikamenti izdalās ar mātes pienu. Piemēram, acetilsalicilskābe, etilspirts,
fenolftaleīns, barbiturāti, nikotīns, kofeīns, morfins u.c. Tas jāņem vērā, nozīmējot šos
medikamentus mātēm, kuras bērnus baro ar krūti, jo zāles no mātes organisma ar pienu nonāk
arī bērna organismā un var tur sasniegt nepieļaujamu daudzumu. Zāles no asins straumes
orgānos un audos nonāk izejot caur asinsvadu kapilāru endotēliju.
No praktiskā viedokļa svarīgi, ka vielas ar molekulmasu mazāku par 100 g/mol iziet
cauri placentārajai barjerai un nonāk auglī. Augļa organismā no mātes ātri nonāk etilspirts,
antibiotikas, sulfanilamīdi, barbiturāti, narkozes līdzekļi, psihotropie līdzekļi. Tā kā
ārstniecības līdzekļu ar šādu molekulmasu ir daudz, tad grūtniecības laikā medikamenti jālieto
tikai neatliekamos gadījumos.

11
 Zaļu līdzekļa farmakoloģisko efektu pastiprināšanos atkārtotas ievadīšanas gadījuma
novēro pie kumulācijas , kas pēc izcelsmes var būt materiāla un funkcionāla. Materiālā
kumulācija rodas tad, ja organismā atkārtoti ievada vielas, kas lēni inaktivējas un izdalās no
organisma (piemēram, digitoksīns, fenobarbitāls). Funkcionālās jeb efekta kumulācijas
gadījumā uzkrājas organismā izraisītās izmaiņas (sevišķi centrālajā nervu sistēmā), bet ne pati
viela.
Zāļu līdzekļa darbības pavājināšanos to atkārtotas lietošanas rezultātā sauc par
pierāšanu jeb toleranci. Tā var attīstīties pret analgētiskiem (pretsāpju), hipotensīviem
(asinsspiediena pazeminātajiem), caurejas un citiem līdzekļiem. Pierāšana var būt saistīta ar
zāļu vielas uzsūkšanās pavājināšanos, inaktivācijas un izvadīšanas paātrināšanos, kā arī ar
receptoru jutības samazināšanos pret tām. Lai pierāšanas gadījumā iegūtu sākotnējo efektu,
zāļu vielas deva ir jāpalielina vai arī šo preparātu jāaizvieto ar kādu citu.
Zāļu līdzekļu kombinētā darbība. Ļoti bieži zāļu līdzekļus izmanto dažādās kombinācijās,
nozīmējot vienlaicīgi divus vai vairākus preparātus. Tie var ietekmēt viens otra
farmakoloģisko darbību, to vājinot vai arī pastiprinot. Šo kopējo iedarbību sauc par
koerģismu.
Farmakoloģiskais koerģisms var izpausties kā zāļu līdzekļu savstarpēja iedarbība uz
farmakokinētikas (uz zāļu uzsūkšanos, izplatīšanos, deponēšanos, elimināciju) un
farmakodinamikas procesiem (iedarbība uz receptoriem), vai arī kā savstarpējā ķīmiskā
iedarbība organisma iekšējā vidē.
Ja vielas, vienlaikus darbojoties, pastiprina cita citas darbību, runā par sinerģismu. Zāļu
līdzekļu sinerģisms var izpausties vai nu kā efekta vienkārša summācija jeb aditīva darbība,
vai arī kā efekta potencēšanās, kad kopīgais efekts ievērojami pārsniedz abu atsevišķo efektu
summu. Potencēšanās raksturīgs piemērs ir neiroleptisko līdzekļu (aminazīna) ietekme uz
narkozes līdzekļu darbību. Sinerģisma parādību izmanto, lai iegūtu izteiktāku zāļu līdzekļu
galveno darbību, kā arī, lai samazinātu vienas vai otras vielas gaidāmos blakusefektus.
Ja zāļu līdzekļi pavājina cits cita darbību, runā par antagonismu Antagonismu
(ķīmisko), ko izraisa vielu ķīmiska vai fizikāla mijiedarbība, apzīmē ar terminu ,,antidotisms",
bet pašas šīs vielas - par antidotiem.
Kombinējot dažādus zāļu līdzekļus, iespējama ne tikai to vajadzīgās darbības
pastiprināšanās un blakusefektu samazināšanās, bet arī dažādas nelabvēlīgas izpausmes, ko
sauc par zāļu līdzekļu nesaderību. Šī nesaderība var izpausties kā farmakoloģiskā efekta
samazināšanās un izzušana, vai arī ar blakus un toksisko efektu pastiprināšanos. Tā ir zāļu
līdzekļu farmakoloģiskā nesaderība, kas var būt asiņošanas (acetilsalicilskābe kopā ar
fenilīnu) cēlonis.

12
 Zaļu līdzekļu blakusdarbiba un toksiskā darbība. Vienlaikus ar vēlamiem efektiem
(galveno darbību) praktiski visiem zāļu līdzekļiem ir arī nelabvēlīga ietekme uz organismu, t.
i., blakusdarbība. Izšķir nealerģiskus un alerģiskus blakusefektus.
Nealerģiskie blakusefekti katram zāļu līdzeklim ir specifiski, tie pastiprinās, palielinot
devu, un par tiem uzskata pārējos farmakoloģiskos efektus bez galvenā. Šie blakusefekti var
būt gan nevēlami, gan vēlami. Piemēram, rezerpīna galvenā ir hipotensīvā (asinsspiedienu
pazeminošā) darbība, bet blakusdarbība ir sedatīvā (nomierinošā), kas hipertoniskās slimības
slimniekam var būt gan labvēlīga, gan arī kaitīga (var radīt depresiju).
Alerģiskās reakcijas ir samērā biežas, tās ir nespecifiskas, t. i., dažādām vielām tās ir
līdzīgas un nav atkarīgas no devas. Specifiskie antagonisti alerģiskās reakcijas nenovērš, tās
novērš pretalerģijas līdzekļi. Alerģiskās reakcijas iedala vieglās (ādas nieze, nātrenes veida
izsitumi), vidēji smagās (Kvinkes tūska) un smagās (anafilaktiskais šoks).
Toksisko efektu biežums un stiprums jebkurā gadījumā atkarīgs no devas lieluma,
ievadīšanas ceļa un zāļu lietošanas ilguma. Iespējami arī centrālās nervu sistēmas, gremošanas
trakta un citu orgānu un sistēmu darbības traucējumi (piemēram, streptomicīns pavājina
dzirdi). Zāļu līdzekļa hroniskas lietošanas laikā radušās blakusparādības parasti novērš,
pārtraucot preparāta lietošanu.
Individuālā jutība pazīstama tikpat sen kā pašu zāļu lietošana. īpaši svarīgi to zināt,
lietojot stipri iedarbīgas zāles ar mazu terapeitiskās darbības platumu. Daļa blakņu saistās ar
nepareizi izvēlētu preparāta devu. Zinot faktorus, kuri ietekmē organisma individuālo jutību,
ir vieglāk paredzēt iespējamos sarežģījumus.
Individuālās jutības pamatā vairākumā gadījumos ir ģenētiski pārmantotas īpatnības, var būt
ģenētisko struktūru bojājumi intrauterīnā periodā vai dzīves laikā.
Arī aknu un nieru darbības traucējumi būtiski ietekme preparātu farmakokinētiku. Aknu
nepietiekamības gadījumā farmakokinētikas parametru izmaiņas izpaužas plašāk. Te var
izmainīties ne tikai metabolisma ātrums, bet arī raksturs, tas ir, zāļu metabolīti var būt
kvalitatīvi atšķirīgi nekā pie normālas aknu funkcijas.

Pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļi

Pretsāpju medikamenti jālieto regulāri, noteiktā laikā, nevis tad, kad sāp, jo jāpanāk
stabils pretsāpju efekts, lai nepieļautu sāpju atjaunošanos. Tas ir t.s. "sāpju aizmiršanas
treniņš". Pretsāpju efekts ir labāks, kad sāpju intensitāte nav liela. Medikamenti jālieto
pietiekami lielās, bet adekvātās devās. Jāizmanto sāpju skala. Ordinējot zāles pēc pulksteņa,
nevis tad, kad jau sāp, bieži vien pietiek ar krietni mazākām devām, līdz ar to samazinās arī
blakņu skaits.

13
 Priekšroka dodama iekšķīgai un rektālai, nevis parenterālai medikamentu ievadīšanai.
Atšķirībā no akūtām sāpēm hronisku sāpju gadījumā svarīga ir pastāvīga medikamenta
efektīvas darbības koncentrācija asinīs, pēc iespējas izvairoties no līmeņa svārstībām.
Priekšrocības ir prolongētas darbības preparātiem (vidēji darbojas 8-24 h), taču
optimālas devas piemeklēšanai sākuma noteikti jāizmanto neprolongētas darbības preparātus
(vidēji darbojas 3 - 5 h).
Parenterāli ievadot medikamentu, tiek nodrošināts straujš medikamenta koncentrācijas
kāpums asinīs, ātrs iedarbības sākums un pēc tam samērā strauja eliminācija (izvadīšana).
Parenterāla pretsāpju līdzekļu ievadīšana pacientiem ar hroniskām sāpēm nepieciešama
pēkšņu akūtu sāpju novēršanai.
Pacientiem, kuri cieš no akūtām stiprām sāpēm, piemēram, pēcoperācijas periodā,
sāpju ārstēšana jāsāk:
•regulāri pēc pulksteņa (vēnā vai zemādā) vai
•nepārtraukti i/v caur perfuzoru, vai
•izmantojot PCA (paša pacienta kontrolējamu analgēzijas metodi) i/v caur perfuzoru
vai epidurāli.
Akūtām sāpēm (pēc operācijas vai traumas) ir pārejošs raksturs. Sāpju intensitāti un
ilgumu lielā mērā nosaka ķirurģiskās operācijas lokalizācija, piemēram, pēc torakotomijas
stipras sāpes saglabājas 72 - 96 h, bet pēc operācijām vēdera dobuma augšdaļā 48 - 72 h.
Pakāpeniski sāpju intensitātei mazinoties, opioīdu deva jāsamazina, pievienojot nesteroīdos
pretsāpju līdzekļus. Kad sāpju sajūta ir ievērojami mazinājusies, jāatsakās no opioīdiem.
Jāizmanto sāpju skala.
Nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem jeb nenarkotiskajiem preparātiem piemīt
pretiekaisuma iedarbība, neietekmējot virsnieres. Tāpēc šīs grupas preparātus sauc par
nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem jeb pretreimatiskajiem līdzekļiem. Visi šie
medikamenti novērš ne tikai iekaisumu, bet arī sāpes un drudzi.
Paracetamolu un metamizolu sauc par analgētikām - antipirētikām, jo tiem raksturīga
tikai pretsāpju un pretdrudža darbība. Šiem preparātiem praktiski nav pretiekaisuma darbības,
jo tie ļoti maz iespaido prostaglandīnu sintēzi perifērijā. Pretsāpju darbību skaidro ar
iespējamo prostaglandīnu sintēzes nomākumu CNS.
Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) darbībā nozīmīgākais ir prostaglandīnu
nomākums. Prostaglandīni izraisa drudzi un hiperalgēziju, kā arī veicina iekaisumu, tādēļ to
sintēzes nomākšana izskaidro NPL terapeitisko darbību.
Visi klasiskie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (piemēram, aspirīns, indometacīns vai
diklofenaks):

14
 •mazina iekaisuma simptomus,
•mazina gļotādas aizsargspējas, ar ko skaidrojama NPL gastrotoksicitāte.
Tagad pieejami medikamenti, kuriem raksturīga mazāka toksiska iedarbe uz
gremošanas traktu nekā klasiskajiem NPL. Selektīvie COX 2 ihhibitori meloksikāms,
nimesulīds, etodolaks atšķiras no pārējiem ar selektīvu iedarbību uz COX 2. Kaut gan tie nav
paši spēcīgākie pretiekaisuma līdzekļi, tomēr pierādīts, ka par spīti tam, ka lielās devās tiem
piemīt zināma aktivitāte pret COX 1, to panesamība ir labāka.
Antiagregantu iedarbība izteiktāka ir aspirīnam un ibuprofēnam: kavē trombocītu
salipšanu (agregāciju) un to pielipšanu asinsvadu sieniņām bojājuma vietā, kavē trombu
veidošanos.
Indikācijas:
• drudzis,
• akūtas mērenas un vidēji stipras sāpes,
• primārā dismenoreja,
• hroniskas mērenas un vidēji stipras sāpes, arī vēža izraisītās sāpes,
• reimatiskas jeb auto imūnas slimības (kolagenozes) traucējumiem: piemēram,
reimatisms, reimatoīdais artrīts, diseminētā sarkanā vilkēde, sistēmiskā sklerodermija.
Acetilsalicilskābe (aspirīns) 500 - 650 mg 4 - 6 reizes dienā (maksimālā deva 4 g,
reizēm 6 g/24 h), paracetamols 500 - 1000 mg 4 - 6 reizes dienā (maksimālā deva 4 g/24h),
ibuprofēns 200 - 400 mg 4-6 reizes dienā. Aspirīna lietošana saistīta ar lielu alerģisku reakciju
risku. Pacientiem ar bronhiālo astmu iespējama slimības gaitas pasliktināšanās arī citu
nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu ietekmē, jo iespējamas krustotas alerģiskas reakcijas šīs
grupas preparātu starpā (izņemot neacetilētos salicilātus).
Metamizola ievadīšana var izraisīt anafilaktisku reakciju, pat šoku (retu, bet bīstamu
komplikāciju). Nav vēlams ievadīt šo medikamentu atkārtoti vēnā pacientiem ar alerģiju
anamnēzē. Arī citu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu strauja ievadīšana vēnā var izraisīt
anafilaksi.
Paracetamols ir izvēles preparāts pacientiem ar alerģiskām slimībām anamnēzē un
bronhiālo astmu, jo parasti neizraisa alerģiskas reakcijas.
Diklofenaks: 75 mg i/m pirms operācijas un pamostoties, turpinot divas reizes dienā 75
mg i/m vai 100 mg rektāli. Ketorolaks: 30 mg pirms operācijas p/o un 30 mg pēc
operācijasp/o vai i/m, turpinot pēc vajadzības līdz 90-120 mg devai;

15
 Pie narkotiskajiem pretsāpju līdzekļiem jeb opioīdiem mērenām sāpēm pieder
kodeīns, dihidrokodeīns, etilmorfīns, tilidīns, tramadols (pēc sāpju remdēšanas sistēmas -
pieder pie 2. pakāpes).
Pie opioīdiem stiprām un ļoti stiprām sāpēm pieder stipras iedarbības morfīna tipa
narkotiskie pretsāpju līdzekļi (pēc sāpju remdēšanas sistēmas - 3. un 4. pakāpe). Narkotiskos
pretsāpju līdzekļus jālieto kopā ar nenarkotiskajiem pretsāpju līdzekļiem un koanalgētiskajiem
līdzekļiem, lai mazinātu nepieciešamību pēc opioīdu devām.
Morfīnu uzskata par pretsāpju terapijas " zelta standartu". Morfīns ir labākais līdzeklis
stipru sāpju ārstēšanā. Tas atšķiras no citiem opioīdiem ar plašu terapeitisko spektru. To var
lietot i/v (gan strūklveidīgi, gan pilienveidā ar perfuzoru), epidurāli, i/m, s/c, iekšķīgi un
svecītēs. Morfīns pieejams arī prolongētās formās, tāpēc to lieto ne tikai akūtu, bet arī
hronisku sāpju ārstēšanā.
Morfīna darbībai nav grieztu efekta, proti, tam nav augstākās pieļaujamās diennakts
devas. Tas nozīmē, ka, devu palielinot pakāpeniski, pretsāpju efekts palielinās, bet
blakusparādības pastiprinās nenozīmīgi. Morfīns ir vazodilatātors, tāpēc to sekmīgi lieto sāpju
remdēšanai miokarda infarkta gadījumā un elpas trūkuma kūpēšanai plaušu tūskas gadījumā.
Fentanilam ir 100 reizes spēcīgāka darbība nekā morfīnam, bet tas darbojas tikai 15-20
min.
Narkotisko pretsāpju līdzekļu lietošanas indikācijas:
• mērenas un intensīvas sāpes, kad nelīdz citi preparāti,
• ārstēšana pirms un pēc operācijas,
• sāpes miokarda infarkta gadījumā,
• tahikardija un elpas trūkums akūtas kreisā kambara mazspējas gadījumā,

Narkotisko preparātu lietošana vienlaikus ar CNS nomācošām vielām

(trankvilizātoriem, barbiturātiem, prethistamīna un neiroleptiskajiem līdzekļiem) pastiprina
elpošanas centra nomākumu un izraisa miegainību, apjukumu, reiboni. Alkohola vienlaikus
lietošana izraisa tādas pašas blaknes. Smēķēšana pavājina narkotiskā pretsāpju līdzekļa
iedarbību.
Narkotiskie pretsāpju līdzekļi kontrindicēti:
• pacientiem ar "akūtu vēderu" un pēcoperācijas komplikācijas gadījumā līdz diagnozes
precizēšanai,
• hroniskas elpošanas mazspējas gadījumā pacientiem ar emfīzēmu vai bronhiālo astmu.
Lietojot morfīnu intravenozi, ieteicamas tā samazinātas devas ar nelielu starplaiku
atkārtoti, lai samērā ātri sasniegtu minimālo efektīvo koncentrāciju. Ieteicama atkārtota
16
morffna ievadīšana mazās devās 1 - 5 mg (1 ml satur 10 mg) 2 reizes vai vairāk līdz sāpju
kūpēšanai vai elpas trūkuma novēršanai (plaušu tūskas gadījumā).
Tramadols ir sintētisks kodeīna analogs, opioīds pretsāpju līdzeklis, kam zināmi divi
dažādi darbības mehānismi: gan narkotiskais, gan nenarkotiskais. Tramadols ir relatīvi jauns
papildinājums starptautiskajam pretsāpju līdzekļu klāstam. Pēc ķīmiskās struktūras tramadola
hidrohlorīds ir līdzīgs kodeīnam, bet ar ļoti atšķirīgām farmakoloģiskām īpašībām, kuras
nosaka divu dažādu darbības mehānismu sinerģisma rezultāts: saistīšanās pie opioīdiem
receptoriem CNS un noradrenalīna un serotonīna inhibēšana sinapsēs, bloķējot sāpju pārvadi.
Tramadols pirmoreiz kļuva pieejams 1977.gadā Vācijā, kopš tā laika ieņem nozīmīgu
vietu citu pretsāpju līdzekļu vidū daudzās valstīs. Tramadols ir ērti lietojams perorāli un
parenterāli kā akūtu tā arī hronisku sāpju terapijā.
Īss farmakoloģiskais raksturojums:
• atšķirībā no kodeīna tramadols nav prekursors (tam nav nepieciešams metabolisms
līdz morfīnam, lai tiktu sasniegts analgētisks efekts),
• naloksons tramadola analgētisko darbību kavē tikai daļēji,
• tramadols kavē mediatoru (serotonīna un noradrenalīna) atpakaļatgriešanos sinapsē,
tādējādi tas var mainīt sāpju impulsu pārvadi,
• lietots perorāli ātri absorbējas (15–45 minūšu laikā), maksimālā koncentrācija plazmā
tiek sasniegta apmēram 1,2–2 stundās,
• biopieejamība pēc vienreizējas devas perorāli ir 68%, muskulāri — 100%, rektāli —
78%,
• eliminācijas pusperioda ilgums ir 5,1–5,9 stundas,
• labi šķīst ūdenī un lipīdos, tam ir spēja ātri šķērsot hematoencefālisko barjeru,
• maksimālā diennakts deva perorāli ir 400 mg, parenterāli — 600 mg.

Glikokortikoīdi
Glikokortikoīdi efektīvi novērš iekaisumu, samazinot eksudatīvas, proliferatīvas un
imūnas reakcijas, rada imūnas atbildes reakcijas nomākumu un palīdz pārvarēt smagas
alerģiskas reakcijas, samazina Kvinkes tūskas un anafilaktiskā šoka smagumu un ilgumu.
Glikokortikoīdus izmanto bronhiālās astmas ārstēšanā:
• parenterāli: smagu lēkmju un astmātiskā stāvokļa kūpēšanai,
• inhalācijās: plānveidīgai ārstēšanai, lai mazinātu elpceļu obstrukciju, novēršot vietēju
iekaisumu,

17
 • tabletēs: plānveidīgai ārstēšanai, lai mazinātu elpceļu iekaisumu un tādējādi
obstrukciju smagas astmas gadījumā (steroīdu atkarīga astma).
Blakusparādības:
• ilgstoši lietojot rodas 50 - 80% pacientu,
• kardiovaskulārās: hipertensija, šķidruma retence (īpaši, lietojot hidromkortizonu,
prednizolonu),
• gremošanas traucējumi: čūlains ezofagīts, peptiskas čūlas aktivācija,
• āda, ārējais izskats: petehijas, purpura, pinnes (acne), piodermija, furunkuloze,
hirsutisms; āda kļūst plāna, slikti dzīst rētas, pastiprināta pigmentācija, strijas,
taukaudu pārgrupēšanās zemādā,
• endokrīni traucējumi: hiperglikēmija, menstruāla disfunkcija; augšanas aizkavēšanās
bērniem, ja glikokortikoīdus lieto ilgāk par 1,5 gadu. Icenko - Kušinga sindroms,
• kauli un muskuļi: osteoporoze, muskuļu vājums,
• neiroloģiski traucējumi: personības pārmaiņas, galvassāpes, uzbudinājums, bezmiegs,
drebuļi,
• oftalmoloģiski traucējumi: glaukoma, kataraktas veidošanās,
• citas: tromboflebīts, iekaisuma simptomu maskēšana, palielinās uzņēmība pret
infekcijām,
• Ilgstoša steroīdu lietošana rada virsnieru garozas atrofiju. Tāpēc pēkšņa zāļu lietošanas
pārtraukšana var krasi pasliktināt veselību.
Ārstēšanas sākumā devas parasti ir lielas. Pēc 4-10 ārstēšanas dienām parasti jūtama
preparāta iedarbība. Pēc tam devu samazina, jo blakņu smagums atkarīgs arī no devas
lieluma. Pārāk ātra devas samazināšana var izraisīt slimības uzliesmojumu vai atcelšanas
sindromu.
Ja kādu apstākļu dēļ viena reize ir izlaista, šī deva jāieņem jebkurā laikā. Katrā ziņā
jāsaglabā diennakts deva. Preparāta neregulāra lietošana ir bīstama. Pat vienas tādas kļūdas
dēļ stāvoklis var pasliktināties. Var būt pat kolaptoīda reakcija. Stresa gadījumā devu palielina
2-5 reizes.
Ilgstošas aizstājterapijas gadījumā 2/3 devas iesaka lietot līdz pīkst. 8.00 no rīta un 1/3
devas ap pīkst. 14.00 - 15.00 pēcpusdienā. GK var ordinēt arī pārdienās dubultdevā. Tad visu
devu ordinē līdz pīkst. 9.00 no rīta. Šāda lietošana ir lietderīga, lai samazinātu virsnieru
funkcijas nomākumu un pārtraukšanas sindroma risku, īpaši, ja pacientam slimības remisijas
fāzē prednizolona balstdevu samazina līdz 5-10 mg, vai mazāk.
Parenterāli steroīdus parasti ievada:

18
 • akūtās situācijās neatliekamas palīdzības nolūkā: astmatisks stāvoklis, traumatisks,
hemorāģisks, septisks, kardiogēns šoks, plaušu tūska, smadzeņu tūska,
• plānveida - pacientam ar smagu slimības norisi vai arī pastāvot lielam slimības
progresēšanas riskam,
• parenterāli ievadāmo glikokortikoīdu devas parasti ir krietni lielākas par perorālām
devām, jo preparāta viena daļa inaktivējas muskuļaudos injekcijas vietās, preparāta
cita daļa ātri izdalās caur nierēm, īpaši, ievadot i/v. Piemērs: 120 mg parenterāli
ievadīta prednizolona atbilst apmēram 40 mg perorāli ievadīta prednizolona.

Prethistamīna vielas
Organismā audos atrodas 3 veidu histamīna receptori, ar kuriem konkurējoši saistās:
• histamīns, izraisot alerģijas simptomus,
• vai histamīna antagonisti (histamīnreceptoru blokatori jeb prethistamīna vielas),
izraisot H receptoru blokādi un nepieļaujot alerģijas izpausmi.

H1 receptori ir smadzenēs (vemšanas centrā), sirdī un gludajā muskulatūrā: elpceļos,

asinsvados, kuņģī, zarnās. H2 receptori galvenokārt ir kuņģī, bet arī sirdī, asinsvados un
CNS. H3 receptori ir tikai CNS.
Alerģiskas reakcijas gadījumā lielā daudzumā atbrīvojas histamīns, kas ātri saistās ar
histamīna receptoriem, izraisot alerģijas simptomus:
• apsārtums, uztūkums, nieze, sāpes,
• gludās muskulatūras spazmas: bronhu spazmas, vemšana, sāpes vēderā, caureja,
• asinsvadu paplašināšanās un asinsvadu caurlaidības palielināšanās,
• histamīna izraisītas galvassāpes,
• audu tūska (angioneirotiska tūska),
• akūta hipotonija līdz šokam (ar cirkulējošā šķidruma daudzuma samazināšanos
asinsvados).

Prethistamīna līdzekļu veidi. H1 receptoru antagonisti pavājina alerģisko reakciju

klīniskās izpausmes (tūsku, niezi), bloķējot gan periferos, gan centrālos H1 receptorus un
kavējot histamīna darbību. H1 receptoru antagonistus jeb prethistamīna vielas pieņemts dalīt
trīs grupās.
Pirmās paaudzes jeb sedatīvie medikamenti darbojas, radot izteiktu sedatīvu efektu un
tāpēc neļaujot sasniegt optimālu koncentrāciju, kā arī optimālu pretalerģisko efektu.

19
 Otrās paaudzes jeb nesedatīvie medikamenti (terfenadīns, loratidīns) darbojas gan pret
alerģiju, gan pret iekaisumu, mazinot eozinofilo leikocītu migrāciju uz reakcijas vietu un
attiecīgo iekaisuma procesu.
Priekšrocības:
• tiek kavēta vēlīnā alerģiskā iekaisuma fāze ar audu bojājumu,
• tiek maz ietekmēta koordinācija un uzmanība, jo netiek nomākta CNS,
• prolongēta darbība, kas dod iespēju preparātus lietot vienreiz dienā.
Lokālas darbības prethistamīna līdzekļi kavē iekaisuma procesu, mazinot niezi un
asinsvadu caurlaidību. Kromoglikātu trūkums ir to relatīvi īslaicīgā darbība un
nepieciešamība lietot ne retāk kā 4 reizes dienā. Lieto acu pilienu veidā pacientiem ar
alerģisku konjunktivītu un inhalācijās aerosola un pulvera veidā.
H2 receptoru antagonisti mazina kuņģa skābumu, kavējot histamīna darbību, bloķējot
histamīna receptorus kuņģī. Parasti H2 receptoru antagonistus (cimetidīnu, ranitidīnu) lieto kā
pretčūlas līdzekļus. Pacientiem ar hronisku nātreni smagākas slimības gaitas gadījumā H1
receptoru antagonistus kombinē ar H2 receptoru antagonistiem, mazinot tūsku un niezi.
Blakusparādības pirmās paaudzes preparātiem:
• miegainība, reibonis, nogurums, smaguma sajūta un vājums rokās,
• trīce, eiforija, nervozitāte, apjukums, bezmiegs (biežāk bērniem),
• diskinēzijas, kāju raustīšanās (biežāk gados veciem cilvēkiem),
• toksiska encefalopātija pārmērīgas lokālas lietošanas gadījumā,
• ēstgribas un ķermeņa masas palielināšanās (īpaši, peritols),
• epigastrāls diskomforts, aizcietējums vai caureja,
• sausa mute, neskaidra redze, acu spiediena paaugstināšanās.
Blakusparādības otrās paaudzes preparātiem:
• reibonis, nervozitāte, iespējama arī neliela miegainība (apmēram 14% pacientu),
• ēstgribas un ķermeņa masas palielināšanās (īpaši, lietojot ketotifēnu, terfenadīnu un
astemizolu),
• caureja, sāpes vēderā.
Trankvilizatori un miega līdzekļi
Fizioloģiskais miegs nav vienmērīgs. Tā ciešums ir mainīgs, jo nakts miegs sastāv no 4
cikliem. Visas miega fāzes nepieciešamas fiziskai veselībai, bet ātrā miega fāze ir īpaši
svarīga noguruma novēršanai, atmiņas un uztveres spēju atjaunošanai.
Muskuļu relaksācija ir dziļāka nekā lēnā miega fāzēs, bet spontānās kustības ir aktīvas.
Galveno sistēmu funkcijas ir paātrinātas.

20
 Jebkurš miega līdzeklis potenciāli ir bīstams grūtniecēm, pacientiem ar nieru un aknu
mazspēju. Novājinātiem pacientiem, kas ātri nogurst un tāpēc agri iet gulēt, kā arī agri mostas,
iesakiet atpūsties dienas vidū. Pirms gulētiešanas var ieteikt nedaudz piena vai piena
produktu, kā arī siltu dzērienu.
Prettrauksmes benzodiazepīni. Klīniskajā praksē kā "dienas" trankvilizatorus,
prettrauksmes jeb anksiolītiskus (nomierinošus) medikamentus baiļu un trauksmes novēršanai
lieto benzodiazepīnus, kas parastā devā gandrīz nemaz neizraisa miegu un maz ietekmē
skeleta muskulatūru. Prettrauksmes benzodiazepīnu piemēri: alprazolāms, bromazepāms,
fenibuts un mebikārs.
Šo preparātu lietošana saistīta ar pierāšanas un atkarības risku, tāpēc tos jācenšas lietot
īslaicīgi, ne ilgāk kā 3 - 4 nedēļas. Pēc 3 lietošanas nedēļām deva pakāpeniski jāsamazina -
tāpat kā miega preparātiem, lai izvairītos no pārtraukšanas sindroma.
Tolerance veidojas lēnāk, nekā lietojot miega līdzekļus. Anksiolītiskā iedarbība saglabāsies 4-
6 mēnešus. Nav vēlams devu palielināt bez vajadzības. Ja ārstēšana joprojām nepieciešama,
jāmaina medikaments pret citu.
Jaunās paaudzes benzodiazepīnu analogi jeb nebenzodiazepīni ir zolpidēms un
zopiklons, kas darbojas līdzīgi īsas darbības benzodiazepīniem. Šiem miega līdzekļiem ir
klīniskas priekšrocības: ātra iemigšana ar darbības ilgumu līdz 7 h. Tāpēc otrajā dienā no rīta
vairumam pacientu miegainības nav.
Selektīvās darbības dēļ benzodiazepīnu analogiem blakusparādlbas ir retākas un vājāk
izteiktas kā benzodiazepīniem. Uzskata, ka šo preparātu darbība mazāk ietekmē miega
struktūru, tāpēc rada mazāku fizioloģiskās atkarības risku.
Diazepāma un midazolāma (Dormicum) parenterālas ievadīšanas laikā pastāv
hipertonijas un elpošanas nomākuma risks, īpaši bērniem un gados veciem pacientiem.
Parenterālā ievadīšana var izraisīt arī sirdsdarbības paātrināšanos un muskuļu vājumu. Apnoja
ir viena no biežāk sastopamajām midazolāma blaknēm. Benzodiazepīnu lietošana var izraisīt
urīna aizturi pacientiem ar priekšdziedzera adenomu.

Neiroleptiskie jeb antipsihotiskie līdzekļi

Neiroleptiskie līdzekļi smadzenēs un perifērijā bloķē dažādas receptoru grupas, izraisot

attiecīgi daudzveidīgu iedarbību. Smadzenēs neiroleptiskie līdzekļi bloķē pārsvarā pre - un
postsinaptiskos dofamīnreceptorus, kas izpaužas kā:
• antipsihotiska un sedatīva darbība (vēlamais efekts),

21
 • ekstrapiramidāli traucējumi (nevēlamā blakusparādība, kas biežāk izpaužas kā
parkinsonisms),
• centrāla pretvemšanas darbība,
• potencējoša miega, narkozes un pretsāpju līdzekļu darbība.

Bloķējot receptorus perifērijā, neiroleptiskie līdzekļi rada blaknes: prethistamīna,

antiholīn-erģiskus (kā atropīns) un alfa adrenoblokatoru efektus (kā prazozīns mazina
asinsspiedienu).
Antipsihotiska iedarbība izpaužas ar psihisku un motorisku kavēšanu, kavētu
domāšanu, traucētu emocionālo līdzsvaru vai vienaldzību. Antipsihotiskie līdzekļi paredzēti
psihožu ārstēšanai, lai novērstu murgus, halucinācijas, psihomotorisko uzbudinājumu,
domāšanas un uzvedības traucējumus. Atkarība no antipsihotiskās iedarbības spēcīguma
neiroleptiskos līdzekļus nosacīti iedala "lielajos" un "mazajos".
"Lielo" neiroleptisko līdzekļu piemēri ir aminazīns, levomepromazīns, haloperidols.
"Lielajiem" neiroleptiskajiem līdzekļiem raksturīga spēcīga antipsihotiska iedarbība
salīdzinājumā ar "mazajiem" neiroleptiskajiem līdzekļiem, ko psihožu ārstēšanai parasti
nelieto.
"Mazo" neiroleptisko līdzekļu piemēri ir sulpirīds, hlorprotiksēns, melperons.
Sulpirīds atšķiras no pārējiem preparātiem ar vieglu antidepresīvu un spazmolītisku darbību.
Trankvilizējošā iedarbība paredzēta nepsihotisko baiļu, nemiera, satraukuma ārstēšanai,
piemēram, nakts nemiera novēršanai organiskas smadzeņu patoloģijas gadījumā.
Trankvilizējošā iedarbība iestājas pēc dažām stundām.
Indikācijas:
• uzvedības traucējumi: murgi, halucinācijas, motorisks uzbudinājums, fiziska
vardarbība un citi psihotiski simptomi. Alkohola delīrijs,
• halucinācijas, mānijas, naidīgums, domāšanas traucējumi (šizofrēnijas izraisīta
produktīva simptomātika). Emocionāls trulums, pasivitāte, autisms, gribas aktivitātes
mazināšanās (šizofrēnijas izraisītie t. s. negatīvie simptomi) - atipiskie neiroleptiskie
līdzekļi,
• nemiers, trauksmes stāvoklis - lieto t. s. "mazās" neiroleptikas. Izteiktas bailes vai
uzbudinājums pirms operācijas,
• slikta dūša, vemšana. Žagošanās, kas nepakļaujas ārstēšanai,
• hroniskas sāpes (kā palīgterapija tikai kopā ar pretsāpju līdzekļiem),
• alerģijas izraisīta nieze ar miega traucējumiem.

22
Blakusparādības:
• ekstrapiramidālie traucējumi,
• ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms: hipertermija, muskuļu stīvums, asinsspiediena
svārstības,
• reibonis, nomākums, miegainība, depresija. Var būt izteikts vājums, jo neiroleptiskie
līdzekļi atslābina muskulatūru un rada nespēku.
• eiforija, miega traucējumi, drebuļi,
• ortostatiska hipotensija, tahikardija, aritmija, vadīšanas traucējumi sirdī,
• antiholīnerģiskās blakusparādības: sausa mute, redzes dubultošanās, glaukomas
paasinājuma risks,
• asinsainas pārmaiņas,īpaši, lietojot klozapīnu.

Antidepresanti
Mūsdienās uzskata, ka endogēnas depresijas rašanās saistīta ar neiromediatoru līdzsvara
traucējumiem smadzenēs. Parasti tas ir serotonīns, noradrenalīns, dopamīns. Antidepresanti
uzlabo patoloģiski nomākto, depresīvo garastāvokli, ietekmējot šo vielu koncentrāciju un
darbību.
Pirmās paaudzes jeb cikliskie antidepresanti. Tricikliskie antidepresanti ir
amitriptilīns, imipramīns. Tie ietekmē visus mediatorus, tādēļ darbība nav selektīva un ir
toksiska. Medikamentiem raksturīga antiholīnerģiska darbība un kardiotoksiskums.
Jaunākajiem šīs grupas preparātiem klomipramīnam un doksepīnam blakusparādības ir
nedaudz maigākas. Tetracikliskie antidepresanti ir maprotilīns, mirtazapīns.
Otrās paaudzes antidepresanti darbojas selektīvi, palielinot tikai serotonīna daudzumu
smadzenēs. Paaugstināts serotonīna līmenis var uzlabot garastāvokli un intelektuālās spējas ne
tikai pacientiem ar klīnisku izteiktu depresiju, bet arī veseliem cilvēkiem.
Selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanas inhibitori ir citaloprāms, fluoksetīns,
fluvoksamīns, paroksetīns, sertalīns. Salīdzinājuma ar tricikliskajiem antidepresantiem tie nav
toksiski, pārdozējot nav bīstami, nepalielina ķermeņa masu, nav nevēlamas mijiedarbības.
Trešās paaudzes antidepresanti. Piemīt augstāka terapeitiskā aktivitāte, jo ietekmē divu
neiromediatoru koncentrāciju un darbību: gan serotonīnu, gan noradrenalīnu. Selektīvie
serotonīnaunnoradrenalīnaatpakaļsaistīšanas inhibitori ir venlafaksīns, nefazodons,
bupropions.

Pretmikrobu līdzekļu veidi

23
 Ķīmijterapeitiskie līdzekļi ir vielas dažādu infekcijas un parazitāro slimību, kā arī
ļaundabīgo audzēju ārstēšanai. Medikamentus, kurus izmanto, lai kavējoši iedarbotos uz
mikroorganismiem, kas atrodas dažādos audos, asinīs, limfa, šūnās un iekšējos orgānos, sauc
par pretmikrobu ķīmijterapeitiskiem līdzekļiem. Izšķir antibakteriālos, pretsēnīšu, pretvīrusu
un pretparazītu līdzekļus.
Pie antibakteriālajiem ķīmijterapeitiskajiem līdzekļiem pieder:
• dabiskie antibiotiskie līdzekļi jeb antibiotikas (augu, dzīvnieku un mikroorganismu
dzīvības norišu produkti) tādi kā aminoglikozīdi, makrolīdi, penicilīni, cefalosporīni,
• sintētiskie antibakteriālie līdzekļi (sulfanilamīdi un to kombinācija ar trimetoprimu kā
kotrimoksazols, nitrofurāni un hinoloni).
Antibakteriālie preparāti darbojas pret jutīgām baktērijām un nedarbojas pret vīrusiem
un sēnēm. Infekcijas izraisītāju galvenās grupas ir aerobi un anaerobi mikroorganismi.
Mikroorganismi iedalās grampozitīvos un gramnegatīvos.
Antibiotikas iedala pēc pretmikrobās darbības spektra:
• antibiotikas, kas pārsvarā darbojas uz grampozitīvos mikrofloru,
• antibiotikas, kas pārsvarā darbojas uz gramnegatīvos mikrofloru,
• plaša darbības spektra antibiotikas, kas darbojas uz abiem veidiem,
• pretsēņu antibiotikas.

Izšķir medikamentus ar bakteriostatisku un baktericīdu iedarbību. Bakteriostatiskā

iedarbība - nomāc mikroorganismu vairošanos, attīstīšanos, izplatīšanos, ietekmējot olbaltuma
sintēzi baktēriju šūnās. Preparāti: tetraciklīni, makrolīdi, hloramfenikols, sulfanilamīdi,
klindamicīns.
Baktericīda iedarbība - iznīcina mikroorganismus, pārsvarā iedarbojoties uz baktēriju
šūnas sieniņu. Preparāti: penicilīni, cefalosporīni, karbapenēmi, monobaktāmi,
aminoglikozīdi, hinoloni, makrolīdi lielās devās, rifampicīns, metronidazols, vankomicīns.
Šis medikamentu iedalījums ir nosacīts, jo bakteriostatiskajiem preparātiem lielās devās
ir baktericīda iedarbība. Ja organisms ir novājināts imūnās sistēmas nomākuma dēļ (ilgstošas
slimības vai ilgstošas preparātu lietošanas dēļ), antibakteriālā iedarbība panākama, tikai
lietojot baktericīdos preparātus.
Antibakteriālās terapijas ilgums atkarīgs no slimības klīniskās ainas un ierosinātāja.
Priekšlaicīga ārstēšanas pārtraukšana var izraisīt infekcijas uzliesmojumu vai infekcijas pāreju
hroniskā formā, kā arī rezistentu baktēriju rašanos, jo mikrobi ar īsu kursu nav iznīcināti, bet
bakteriālā rezistence tiek veicināta. Pārāk ilga antibakteriālā terapija var izraisīt toksisku
iedarbību, disbakteriozi un/vai superinfekciju un rezistentu baktēriju rašanos.
24
 48 - 72 h no ārstēšanas sākuma uzskata par pietiekamu laiku, lai antibakteriālā terapija
iedarbotos. Tādēļ temperatūru ieteicams nepazemināt ar pretdrudža preparātiem, lai varētu
spriest par terapijas efektivitāti. Ja pretdrudža terapija nepieciešama sliktas drudža
panesamības dēļ, infekcijas slimības gadījumā tā jāpārtrauc 48 - 72 h pēc no ārstēšanas
sākuma, lai neielaistu slimību.
Ja 48-72 h pēc ārstēšanas sākuma nav uzlabošanās, ķermeņa temperatūra, vietējie
slimības simptomi (piemēram, klepus, krēpu daudzums, sāpes) nav mazinājušies, jāsazinās ar
ārstu, lai mainītu terapiju. Šiem pacientiem nepieciešama bakterioloģiskā izmeklēšana.
Vieglākos gadījumos ārstēšana jāturpina 4-5 dienas pēc temperatūras un leikocitārās
formulas normalizēšanās un intoksikācijas pazīmju izzušanas, kas parasti notiek 48 - 72 h pēc
ārstēšanas uzsākšanas. Kopējais terapijas ilgums optimāli varētu būt 7 dienas.
Nedaudz smagākos gadījumos terapiju turpina 7-10 dienas: 3-4 dienas līdz temperatūras
normalizēšanai un vēl 5 dienas līdz pilnīgai procesa apturēšanai. Smagāku slimību gadījumā
kopējais antibakteriālās terapijas laiks varētu būt 10 - 14 dienas.
Akūtas urīnceļu infekcijas vai bakteriālās vaginozes gadījumā, ja nav komplikāciju,
var būt piemērota īslaicīga intensīvā terapija (1 vai 3 dienu antibakteriālās terapijas kursi).
Labu ārstēšanas rezultātu var sagaidīt tikai tad, ja organismam ir spēcīga nespecifiska
imunitāte. Komplicētu infekciju ārstēšanas kursa ilgums ir atkarīgs no slimības gaitas un
antibakteriālā līdzekļa.
Antibakteriālā terapija un mikrobu rezistence. Mikrobu rezistence klīniski izpaužas
kā neefektīva antibakteriālā terapija, jo mikroorganismi nav jutīgi pret konkrēto preparātu un
turpina vairoties. Iespējama t.s. krustotā mikrobu rezistence, kad mikroorganismi kļūst
nejūtīgi pret visiem vienas grupas preparātiem, kaut gan tika lietots tikai viens. Rezistenci
nosaka plazmīdas un mutācijas baktēriju genomā. Baktērijas var sākt ražot specifiskus
fermentus, kuri inaktivē antibiotikas. Baktērijās var rasties proteīnu pārmaiņas antibiotiku
piesaistīšanas vietā vai mainīties šūnapvalku caurlaidība. Mikrobu rezistence veidojas biežas
pretmikrobisko līdzekļu lietošanas dēļ. Tā strauji pieaug arī tādēļ, ka pasaules attīstītajās
valstīs tikai pusi no saražotajām antibiotikām izmanto slimību ārstēšanai un profilaksei
cilvēkiem, bet pārējās - dzīvnieku ārstēšanai un augšanas veicināšanai.
Rezistence padara mikrobus par bīstamiem infekcijas izraisītājiem. Strauji pieaugoša
mikrobu rezistence pret antibiotiskiem līdzekļiem rada nopietnas problēmas kā sadzīves, tā arī
hospitālo infekciju ārstēšanā.

Antianginālie līdzekļi

25
 Anginozas sāpes ir pēkšņas pārejošas miokarda išēmijas klīniskā izpausme. Lēkmi
raksturo diskomforts, žņaugšanas un spiediena sajūta krūtīs, parasti aiz krūšu kaula. Sāpes var
izstarot žoklī, rokā, plecā. Sāpju ilgums ir 1-3 min (līdz 10-30 min). Lēkmi pārtrauc
nitroglicerīns vai vienkārši miera stāvoklis. Išēmijas cēlonis ir neatbilstība starp skābekļa
patēriņu un tā piegādi miokarda. Neatbilstību biežāk rada nepietiekama koronārā asinsrite
(koronārās artērijas lūmena samazināšanās dēļ) pārmērīgas fiziskās slodzes vai
psihoemocionālās spriedzes gadījumā, jo tad palielinās kateholamīnu izdale, paaugstinās
asinsspiediens un pieaug sirdsdarbības biežums, un līdz ar to - skābekļa patēriņš miokarda.
Anginozais stāvoklis (status anginosus) - galvenais miokarda infarkta subjektīvais simptoms:
intensīvāka un ilgstošāka (ilgāka par 15-20 min) sāpju lēkme, kura var liecināt par išēmisku
nekrozi miokardā.
Nestabilā stenokardija saistīta ar pangas fisūru vai plīsumu, kas draud ar tromba
veidošanos. Nestabilā stenokardija ir neatliekams stāvoklis, kad nepieciešama neatliekama
palīdzība. Nestabilā stenokardija saistīta ar lielu miokarda infarkta un pēkšņas nāves risku.
Lēkmju īpatnības salīdzinājumā ar stabilās stenokardijas lēkmēm. Akūts koronārais sindroms
ietver sevī nestabilo stenokardiju, bez Q - miokarda infarktu un Q - miokarda infarktu.
Stenokardijas medikamentozā ārstēšana. Acetilsalicilskābe 50 - 100 - 320 mg dienā
kavē trombu veidošanos un uzlabo audu apasiņošanu. Antiagreganti pagarina dzīvildzi pēc
miokarda infarkta un samazina atkārtota infarkta risku. Jālieto visiem pacientiem ar koronāro
sirds slimību, ja nav kontrindikāciju.
Beta adrenoblokatori. Beta adrenoreceptori atrodas galvenokārt sirdī, bronhos un
asinsvados. Līdz ar to beta adrenoblokatori, pārejoši bloķējot beta receptorus:
• palēnina sirdsdarbību un atrioventrikulāro pārvadi,
• mazina sirds kontrakcijas spēku un miokarda reakciju uz stresu,
• pazemina renīna līmeni asinīs un pazemina asinsspiedienu.
Neselektīvie beta adrenoblokatori: propranolols, sotalols, nadolols, timolols. Tie
labvēlīgi ietekmējot sirdsdarbību un nelabvēlīgi - bronhus un asinsvadus (piemēram, izraisot
bronhu spazmas). Kardioselektīvie beta adrenoblokatori: atenolols, bisoprolols,
mataprolols, talinolols, uzlabo sirdsdarbību, retāk izraisot blaknes, mazāk ietekmē bronhus un
asinsvadus.
Vazodilatējošie beta adrenoblokatori ar alfa adrenoblokatoru īpašībām:
labetalols, karvedilols, pindolols - alfa un beta adrenoblokatori (ar kombinētu darbību).
Atšķiras ar to, ka papildus paplašina artērijas un vēnas un tādējādi labāk pazemina
asinsspiedienu, bet biežāk izraisa ortostatisko hipotensiju.

26
 Kalcija antagonisti ir vazodilatatori. Tie paplašina gan koronāros, gan perifēriskos
asinsvadus, kavē kalcija jonu iekļūšanu miokarda šūnās un mazina miokarda vajadzību pēc
skābekļa. Tādējādi kalcija antagonisti darbojas hipotensīvi un rada antianginālu efektu (novērš
stenokardiju).
Kalcija antagonistus iedala 2 grupās: dihidropiridīni (nifedipīns, nitrendipīns, lacidipīns)
un nedihidropiridīni jeb bradikardizējošie (varapamils, diltiazems).
Izšķir 3 paaudzes. Pirmās paaudzes preparāti ir nifedipīns, verapamils, diltiazems.
Visiem šiem preparātiem piemīt ātrs darbības sākums. Otrās paaudzes preparāti ir nimodipīns,
felodipīns. Trešās paaudzes preparāti ir amlodipīns, lacidipīns. To darbība sākas pakāpeniski
un saudzējoši. Maksimālā efekta sasniegšanai var būt nepieciešami vairāki mēneši.
Jaunākās paaudzes kalcija antagonisti neietekmē sirds vadīšanas sistēmu un miokarda
saraušanās spēju, salīdzinot ar pirmās paaudzes preparātiem. Tiem ir selektīvāka darbība,
tāpēc mazāk blakņu, līdz ar to - labāka panesamība.
Indikācijas:
• arteriālās hipertensijas plānveida ārstēšana,
• supraventrikulārās aritmijas ārstēšana,
• stabilās stenokardijas plānveida ārstēšana,
• reino sindroma ārstēšana,
• subarahnoidālas hemorāģijas ārstēšana (nimodipīnu lieto, lai pasargātu no asinsvadu
spazmām pēc hemorāģijas un samazinātu bojājumu).

Blakusparādības:
• CNS traucējumi: galvassāpes, reibonis, miegainība vai bezmiegs, vājums, parestēzijas,
• gremošanas traucējumi: slikta dūša, vemšana, aizcietējumi vai caureja (retāk),
• perifēriska tūska, kas pēc preparāta devas korekcijas ar laiku izzūd,
• lietojot nifedipīnu - karstuma sajūta, sārti vaigi, hipotensija, tahikardija.

Līdzekļi trombozes un trombembolijas ārstēšanai

Trombolītiskā terapija jeb trombolīze. To lieto tikai akūtās situācijās, kad trombs jau
izveidojies, bet vēl ir svaigs un nav blīvs. Trombolītiskie līdzekļi šķīdina trombu un atjauno
atbilstošas zonas asinsapgādi. Trombolīzi veic tikai specializētās nodaļās un ārsta klātbūtnē, jo
var rasties smagas alerģiskas un pirogēnas reakcijas.

27
 Antikoagulantu lietošana. Tos lieto trombolītisku komplikāciju aizkavēšanai un
papildārstēšanai. Antikoagulanti neizšķīdina jau gatavus asins recekļus, bet pasargā no
pārmērīgas koagulācijas.
Tiešas darbības antikoagulantus (heparīnu) parasti lieto stacionārā, bet netiešas
darbības antikoagulantus (varfarīnu) - ambulatoriskos apstākļos.
Antikoagulanti kavē vienu no koagulācijas (recēšanas) procesa posmiem. Tie
neizšķīdina asins recekļus, bet pasargā no recekļu veidošanās, no pārmērīgas turpmākas
koagulācijas.
Tiešas darbības antikoagulants ir heparīns. Heparīns bloķē protrombīna pārveidošanu
trombīnā un fibrinogēna — fibrīnā. I/v ievadīšanas gadījumā heparīns iedarbojas
nekavējoties, ievadot subkutāni - pēc 20 - 60 min. Heparīnam ir īss pusizvadīšanas laiks un
īslaicīga darbība. Lietošanas laikā jākontrolē recēšana.
Ir divi heparīna veidi: nefrakcionētais heparīns (parastais) un frakcionētais jeb mazas
molekulmasas heparīns (daltreparīns, nadroparīns).
Netiešas darbības antikoagulanti ir varfarīns, dikumarols. Bloķēprotrombīnasintēzi.
Iedarbība jāgaida 2-5 dienas. Pēc lietošanas pārtraukšanas medikamenti darbojas vēl 5-10
dienas, jo tie ir uzkrājušies organismā. Lietošanas laikā jākontrolē protrombīna laiks.
Heparīna blakusparādības:
• alerģiskas reakcijas: bronhu spazmas, drudzis, nātrene, augsta ķermeņa temperatūra,
• hemorāģijas, asiņošanas,
• vietēji: kairinājums, sāpes, hematomas, eritēma injekcijas vietās,
• osteoporoze (sāpes mugurā, ribās, auguma garuma samazināšanās),
• matu izkrišana, lietojot ilgstoši,
• nieru funkcijas nomākums pēc ilgstošas heparīna lietošanas lielā devā.

Netiešas darbības antikoagulantu blakusparādības:

• paaugstinātas jutības dēļ: paaugstināta ķermeņa temperatūra, dermatīts, nātrene,
• asiņošanas, asinsizplūdumi dažādos audos un orgānos.
Antiagregantu lietošana. Tos lieto asinsrites patoloģiju komplikāciju profilaksei, jo tie
kavē trombocītu salipšanu (agregāciju) un pielipšanu asinsvadu sieniņām bojājuma vietā.
Antiagreganti kavē trombu veidošanos un uzlabo audu apasiņošanu. Antiagreganti pagarina
dzīvildzi pēc miokarda infarkta un samazina atkārtota infarkta risku. Biežāk lietotie
antiagreganti: acetilsalicilskābe 50 -100-320 mg dienā, dipiridamols 400 mg dienā. Aspirīnu

28
ordinē koronārās sirds slimības un išēmisku smadzeņu asinsrites traucējumu sekundārai
profilaksei, kā ari obliterējošu perifērisko asinsvadu slimību gadījumā.
Lietošanas mērķis:
• pacientiem ar koronāro sirds slimību - lai mazinātu trombembolijas un miokarda
infarkta risku, reinfarkta un pēkšņas nāves risku (30 - 50%),
• pacientiem pēc pārejošiem smadzeņu asinsrites traucējumiem - lai mazinātu insulta un
nāves risku (10-20 %). Ieteicama aspirīna lietošana kopā ar dipiridamolu (samazina
risku par 37%) vai magniju (samazina kuņģa kairinājuma risku un rada
neiroprotektīvu darbību),
• pacientiem ar perifērisko asinsvadu obliterējošām slimībām - lai mazinātu
trombembolijas risku,
• trombožu un trombembolijas riska mazināšanai pirms un pēc koronārās angiogrāfijas,
aorto - koronārās šuntēšanas un angioplastijas.
Blakusparādības:
• slikta dūša, sāpes vēderā, caureja, čūlu veidošanās,
• reibonis, galvassāpes, apjukums, troksnis ausīs,
• kristalūrija,
• nātrene, izsitumi uz ādas, nieze, vazomotorais rinīts, bronhospastiskas reakcijas,
• asinsreces traucējumi, deguna asiņošana, hematūrija.

Antihipertensīvie līdzekļi
Farmakoloģiskā ārstēšana, neizraisot nopietnas blakusparādības. Pakāpeniska,
piesardzīga pieeja. Mazas devas izmantošana terapijas sākumā. Ilgstoša ārstēšana. Ilgstoša un
bieži vien nepārtraukta ārstēšana ir vienīgā iespēja izvairīties no hipertensijas komplikācijām,
kas var beigties ar letālu iznākumu.
Izvēles antihipertensīvās terapijas preparāti ir:
• diurētiskie līdzekļi un/vai beta adrenoreceptoru blokatori,
• kalcija antagonisti vai AKE inhibitori.
Sākumdeva parasti ir mazāka par pilnu terapeitisko devu. Deva jāpalielina tikai
nepieciešamības gadījumā. Ja ir neliels efekts vai slikta preparāta panesamība, jālieto citu
grupu preparāti. Ja hipertensija nav vadāma ar vienu preparātu, jālieto divu medikamentu
kombinācija.
Antihipertensīvās terapijas mērķis ir sasniegt šādu asinsspiedienu:

29
 • < 130/85 mm Hg ("optimālu" vai "normālu") - jauniem, vidēja vecuma un diabēta
pacientiem,
• < 140/90 mm Hg ("augsti normālu") - vecākiem pacientiem.
AKE inhibitori. Organismā ir renīna, angiotensīna un aldosterona sistēma. Tā nodrošina
arteriālā asinsspiediena regulāciju. Pastiprināta šīs sistēmas darbība izraisa arteriālu
hipertoniju. AKE ir angiontensīnu konvertējošs (pārveidojošs) enzīms. Otrs tā nosaukums ir
kinināze. AKE (kinināzes) funkcija: pārvērst angiotensīnu I par angiotensīnu II. Tas ir spēcīgs
vazokonstriktors, kurš 40 reizes pārspēj noradrenalīnu. AKE inhibitori pazemina
asinsspiedienu, kavējot angiotensinu konvertējošo enzimu - AKE un samazinot angiotensīna
II izdali. AKE inhibitori netieši pazemina aldosterona līmeni asinīs (tas ir spēcīgs hormons,
no kura atkarīga nātrija un ūdens aizture organismā).
AKE inhibitori atslogo sirdi un līdz ar to uzlabo hemodinamiku, jo AKE inhibitori ir gan
venozi, gan arteriāli vazodilatatori, kuri:
• samazina sirds pirmsslodzi un pēcslodzi,
• kavē sirds hipertrofiju.
Angiotensīna II antagonisti jeb t.s. "sartāni"selektīvi ietekmē angiotensīna II
receptorus un atšķiras no AKE inhibitoriem ar labāku panesamību. Tie ir losartāns, valsartāns.
Efektivitātes ziņā salīdzināmi ar AKE inhibitoru enalaprilu un beta adrenoblokatoru
atenololu. Neizraisa sausu klepu kā AKE inhibitori.
Indikācijas
• Visi hipertensijas veidi, ja beta adrenoblokatori, diurētiskie līdzekļi vai kalcija
antagonisti ir kontrindicēti vai slikti panesami.
• Angiotensīna II antagonistus AKE inhibitoru vietā lieto tad, ja, lietojot AKE
inhibitoru, bijis sauss, mokošs klepus.
• Cukura diabēta slimniekiem ar arteriālo hipertensiju AKE inhibitori ir pirmās izvēles
līdzekļi. AKE inhibitori samazina insulīna rezistenci, kas ir loti būtiski, īpaši arteriālās
hipertensijas gadījumā pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
• AKE inhibitori, normalizējot asinsspiedienu, samazina mikroalbuminūriju diabētiskas
nefropātijas agrīnā stadijā un terminālas nieru mazspējas risku par 50%.
• Hroniska sirds mazspēja (atslogo sirdi un mazina pirmsslodzi un pēcslodzi). Sāk lietot
pēc iespējas ātrāk, kad simptomi ir maz izteikti, jo AKE inhibitori ne tikai mazina
sirds mazspējas simptomus, bet arī aizkavē sirds mazspējas progresēšanu.
• Pacientam ar hipertoniju un hronisku sirds mazspēju monoterapija ar AKE inhibitoru
var nedot pietiekamu efektu. Tādā gadījumā tos var lietot kopā ar diurētisko līdzekli.

30
 Blakusparadības:
• reibonis, galvassāpes, bezmiegs,
• klepus (10% pacientu),
• hiperkaliēmija,
• proteīnūrija,
• pēkšņa hipotensija, tahikardija,
• izsitumi, reti - angioneirotiska tūska ar laringospazmu,
• garšas sajūtas pārmaiņas, ēstgribas trūkums, slikta dūša,
• asins diskrāzija (leikopēnija, agranulocitoze).

Diurētiskie līdzekļi pastiprina AKE inhibitoru antihipertensīvo iedarbību. Ja pacients

lieto diurētisku preparātu, AKE inhibitora lietošana jāsāk mazā devā. AKE inhibitoru
antihipertensīvo iedarbību pastiprina arī citi hipotensīvie līdzekļi.

Alfa adrenoblokatori
Alfa adrenoblokatori (fentolamīns, prazozīns) bloķē arteriolu gludās muskulatūras alfa
receptorus, paplašinot artērijas un vēnas, tādējādi mazina kopējo perifērisko pretestību un
krasi pazemina asinsspiedienu. Alfa un beta adrenoblokatori labetalols, karvedilols, daļēji
amiodarons ir preparāti ar kombinētu darbību rada propranololam līdzīgu darbību, palēnina
sirds ritmu, saraušanās spēku un sistoles tilpumu, rada prazozīnam līdzīgu darbību, izraisa
vazodilatāciju un asinsspiediena samazināšanu.
Amiodarons atšķiras no citiem ar to, ka rada izteiktu antiaritmisku darbību un ir izvēles
preparāts smagu aritmiju novēršanā. Amiodarons maz ietekmē asinsspiedienu un maz nomāc
sirds darbu (nav izteikta negatīva inotropiska darbība).
Alfa adrenoblokatoru blakusparādības:
• CNS traucējumi: reibonis, galvassāpes, miega traucējumi,
• sausa mute, slikta dūša, caureja, aizcietējums, diskomforta sajūta,
• impotence,
• apgrūtināta elpošana caur degunu, kas izskaidrojama ar gļotādu piebriešanu asinsvadu
paplašināšanās dēļ,
• sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi

Hroniskas sirds mazspējas medikamentoza ārstēšana

31
 Diurētiskie līdzekļi. Lieto pacientiem ar hronisku sirds mazspēju tikai simptomātiskai
terapijai sastrēguma simptomu samazināšanai.
AKE inhibitori "prili" un angiotensīna II antagonisti jeb "sartāni" - efektīvākās zāļu
grupas. Sāk lietot sirds mazspējas pacientiem agrīni, cik iespējams ātrāk, kad simptomi ir maz
izteikti. AKE inhibitori atslogo sirdi un līdz ar to uzlabo hemodinamiku.
Beta adrenoblokatori. Lieto pacientiem ar hronisku sirds mazspēju, lai mazinātu
simpātisko tonusu un hroniski paaugstinātu kateholamīnu izdali, kas nelabvēlīgi ietekmē sirdi
(stimulē tahikardiju, palielina ritma traucējumu risku un skābekļa patēriņu).
Nitrāti. Lieto pacientiem ar hronisku sirds mazspēju, lai radītu sirds atslodzi un
mazinātu sastrēgumu plaušās, samazinot pirmsslodzi un pēcslodzi.
Sirds glikozīdi. Lieto pacientiem ar hronisku sirds mazspēju, īpaši tahikardijas, ātriju
mirdzēšanas vai plandīšanās gadījumā.
Sirds glikozīdi glikozīdi stimulē sirds saraušanos un palielina sirds izsviedi:
• palielina miokarda kontrakcijas spēku, palielinot kalcija saturu miokarda šūnās,
• pozitīvais inotropiskais efekts pastiprina asins pieplūdi vitāliem orgāniem, nierēm un
veicina urīna izdalīšanos,
• samazina miokarda vajadzību pēc skābekļa, samazina sirds izmēru diastolē,
• uzpirkstītes glikozīdi kavē impulsu veidošanu sinusa mezglā (negatīvais
hronotropiskais efekts) un palēnina impulsa pārvadi sirds vadīšanas sistēmā
(negatīvais dromotropiskais efekts), un tādējādi:
• samazina sirdsdarbības biežumu un efektīvi novērš paroksismālās priekškambaru
tahiaritmijas,
• toksiskas devas pagarina refraktāro periodu un nomāc vadāmības iespēju atrio-
ventrikulārā savienojumā. Var rasties pat pilna atrioventrikulārā blokāde.
Sirds glikozīdus nedrīkst lietot pacientiem ar WPW sindromu (un līdzīgiem), jo tie
bloķē impulsu vadīšanu caur atrioventrikulāro savienojumu, bet neietekmē impulsu vadīšanu
pa papildu ceļiem. Papildu ceļi ir priekšlaicīga kambaru uzbudinājuma sindroma pamatā.
Blakusparādības -bradikardija, aritmijas, galvassāpes, miegainība, nogurums,
uztraukums, bezmiegs, atmiņas pasliktināšanās, halucinācijas, personības pārmaiņas,
parestēzijas plaukstās un pēdās, dzelteni zaļš oreols ap priekšmetiem, neskaidra redze,
dubultošanās, ēstgribas trūkums, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, citas nepatīkamas
sajūtas.

Diurētiskie līdzekļi
32
 Salurētiskie līdzekļi ir tiazīdi un cilpas diurētikas. Tiem piemīt spēcīga diurētiska un
salurētiska iedarbība (aktīvi izvada sāļus, arī kāliju). Parasti šos medikamentus lieto vienu
reizi dienā no rīta 2-3 reizes nedēļā pacientiem ar tūskām, kaut gan hipertensijas ārstēšanai
salurētikas. lieto katru dienu, bet mazās devās.Tiazīdus un cilpas diurētikas lieto pacientiem ar
hronisku sirds mazspēju tikai simptomātiskai terapijai sastrēguma simptomu samazināšanai.
Kāliju saudzējošie līdzekļi (spironolaktons, triamterēns) izraisa hipotensīvo un nelielu
diurētisko efektu. Parasti šos medikamentus lieto katru dienu 2-3 reizes dienā.
Osmotiskie diurētiskie līdzekļi (mannīts, urīnviela, glicerīns) izraisa spēcīgu diurētisko
iedarbību. Šos preparātus parasti lieto situācijās, kad citas zāles nelīdz. Visus diurētiskos
līdzekļus, izņemot glicerīnu, ievada i/v pilienu veidā, bet glicerīnu - perorāli.
Furosemīds palielina ūdens izvadi, mazinot nātrija un hlorīdu reabsorbciju
(atpakaļuzsūkšanos). Furosemīdam piemīt ļoti spēcīga darbība, tā ilgst 4 - 8 h.
Indikācijas:
• hipertensija. Hipertensīva krīze,
• kardiālā astma. Plaušu tūska,
• hroniskas sirds mazspējas izraisīta tūska,
• pacientiem ar izteiktu sastrēgumu un mērenu vai izteiktu šķidruma aizturi un
neefektīvu terapiju ar tiazīdiem,
• pacientiem ar traucētu nieru funkciju, kad kreatinīna klīrenss ir < 50 ml/min,
• aknu cirozes izraisīta tūska. Nieru slimības izraisīta tūska.
Blakusparādības: reibonis, galvassāpes, neskaidra redze, ortostatiska hipotensija,
hipokaliēmija, hiperglikēmija, nātrene, dermatīts, fotosensibilizācija, troksnis ausīs, dzirdes
zudums, parestēzijas, muskuļu spazmas, trīce hipokalcēmijas dēļ.

Antiaritmiskie līdzekļi
Antiaritmiskie līdzekļi nomāc jonu kustību, kavējot nātrija un kalcija iekļūšanu šūnās un
kālija izkļūšanu no šūnām. Tā rezultātā pavājinās sirds vadīšanas sistēmas uzbudināmība,
vadītspēja, automātisms. Medikamentus iedala četrās klasēs.
I klase inhibē "ātro" nātrija jonu ieplūdi, palielinot miokarda šūnu refraktāro jeb
uzbudināmības periodu. Refraktārā fāzē sirds uz uzbudinājumu neatbild ar saraušanos.
I A - dizopiramīds, prokainamīds, hinidīns. Lieto lēkmju kūpēšanai un recidīvu
profilaksei: priekškambaru paroksismālā tahikardija, ātriju mirdzaritmija un plandīšanās,
kambaru tahikardija. Daudz nopietnu blakusparādību, liels proaritmijas risks. Lietošana ir
ierobežota. Nav ieteicami ilgstošai lietošanai.

33
 I B - lidokaīns, tokainīds.Lieto kambaru tahikardijas kūpēšanai un kambaru fibrilācijas
profilaksei, īpaši pacientiem ar miokarda infarktu.
I C - etacizīns, moracizīns. Lieto priekškambaru un kambaru tahiaritmiju ārstēšanai, bet
tikai pacientiem ar nebojātu miokardu (bez izteikta sirds bojājuma un sirds mazspējas).
II klase - beta adrenoblokatori (piemēram, propranolols), kas mazina adrenerģisku sirds
stimulāciju un kontrolē stresa izraisītas aritmijas. Vislabākā beta adrenoblokatoru efektivitāte
ir ar AV (atriovenrikulāru) mezglu saistītu tahikardiju kūpēšanai un profilaksei, jo beta
adrenoblokatori kavē AV vadīšanu. Beta adrenoblokatori mazina kambaru fibrilācijas epizožu
skaitu pacientiem ar
akūtu miokarda infarktu, mazina pēkšņas nāves risku un atkārtota infarkta risku (lieto
kambaru tahikardijas un fibrilācijas profilaksei miokarda infarkta gadījumā).
III klase -amiodarons, sotalols - kālija kanālu blokatori: pagarina sirds repolarizāciju
(atslābuma fāzi pēc sirds saraušanās), kavējot kālija izkļūšanu no šūnām. Lieto smagu
kambaru (arī ātriju) aritmiju ārstēšanai tikai tad, kad nepalīdz citi preparāti izteiktas
blakusiedarbības dēļ. Amiodarons ir pirmās izvēles līdzeklis kambaru tahikardijas un
kambaru fibrilācijas novēršanā pacientiem ar miokarda bojājumu un sirds mazspēju.
IV klase - verapamils, diltiazems - kalcija antagonisti: bloķē lēnos kalcija kanālus un
kalcija jonu kustību miokarda šūnās, mazina automātismu, vadītspēju, kontrakciju spēku.
Lieto priekškambaru tahiaritmiju ārstēšanai un profilaksei, sirds darbības biežuma
palēnināšanai. Vislabākā kalcija antagonistu efektivitāte (līdz 90%) ir ar AV mezglu saistītu
tahikardiju kūpēšanai un profilaksei, jo kavē AV vadīšanu.
Citi antiaritmiskie līdzekļi. Sirds glikozīdi - lieto ātras digitalizācijas veidā
paroksismālās ātriju mirgošanas un plandīšanas ārstēšanai (nekupē paroksismu, bet tikai
palēnina sirdsdarbību), paroksismālās tahikardijas kūpēšanai. Sirds glikozīdus nelieto
paroksismālās priekškambaru aritmijas profilaksei, jo tie ir neefektīvi un var paši provocēt
aritmijas. Sirds glikozīdus nedrīkst lietot pacientiem ar WPW un CLC sindromiem, jo tie
bloķē impulsu vadīšanu caur atrioventrikularo savienojumu, bet neietekme impulsu vadīšanu
pa papildu ceļiem. Papildu ceļi ir priekšlaicīga kambaru uzbudinājuma sindroma pamatā.
Adenozīns - lieto ātras intravenozas strūklveidīgas ievadīšanas veidā supraventrikulāras
paroksismālās tahikardijas novēršanai.
Kālija un magnija preparāti - lieto akūtu sirds ritma traucējumu profilaksei un
ārstēšanai, īpaši, ja aritmiju izraisa hipokaliēmija un hipomagnēmija. Magnija sulfāts ir
izvēles līdzeklis kambaru tahikardijas "torsades depointes" kupēšanai arī gadījumos, kad
magnija deficīta nav.

34
 Atropīns ir izvēles līdzeklis izteiktas bradikardijas novēršanai. Var lietot arī citus
atropīna grupas preparātus: platifilīnu vai ipratropiju.

Plazmas aizstājēji un elektrolītu šķīdumi

Glikozes un elektrolītu šķīdumi - atšķiras ar īslaicīgu iedarbību.
Dekstrāns 60 - 75 - atšķiras ar lielāku molekulmasu (poliglukīns, makrodekss), atrodas asinīs
6-8 stundas. Dekstrāns-40 - atšķiras ar mazāku molekulmasu (reopoliglukīns,
reomakrodekss), atrodas asinīs 3-4 stundas. Želatīna preparāti paliek asinīs īsāku laiku nekā
dekstrāni. 20% albumīna šķīdums. Albumīnam piemīt izteiktas osmotiskās īpašības. Asinsritē
tas spēj noturēt vairāk šķidruma nekā dekstrāns. Stabisols, refortāns ir HES saturošie infūzijas
šķīdumi pēc iedarbības ir līdzīgi dekstrānam - 75, no kura atšķiras ar ļoti nenozīmīgu
alerģisko reakciju risku.
Indikācijas:
• hipovolēmijas novēršanai, lai kompensētu ūdens un elektrolītu traucējumus
intoksikācijas un šoka gadījumā,
• traumu, infekciju gadījumā, pēc smagām operācijām - profilaktiski.
Blakusparādības:
• alerģiskas reakcijas līdz anafilaktiskajam šokam (biežāk rodas lietojot želatīnu, 10%
gadījumu - lietojot dekstrānus),
• anafilaktoīdas jeb pseidoalerģiskas reakcijas: neliels drudzis, drebuļi, nieze, nātrene
{HES preparātu ietekmē rodas reti),
• iespējami gripai līdzīgi simptomi, piemēram, galvassāpes, muskuļu sāpes un
perifēriskas tūskas kājās (HES preparātu ietekmē),
• hipervolēmija pārdozēšanas gadījumā,
• tūskas.

Antiholīnerģiskie līdzekļi
Antiholīnerģiskie līdzekļi (piemēram, atropīns) pārtrauc klejotājnerva (n. vagus)
impulsus centrālajā un perifēriskajā nervu sistēmā. Šīs zāles pazīst kā holinoblokatorus,
parasimpatolītiskus un atropīnam līdzīgus līdzekļus.
Indikācijas:
• spastiski gremošanas trakta un urīnceļu stāvokļi - sāpju novēršanai,
• sirds ritma traucējumi (bradikardija, bradiaritmija) - sirds ritma paātrināšanai,

35
 • parkinsonisms. Benzatropīns, biperidēns (akinetons), triheksinidils (ciklodols,
parkopāns), triperidēns (norakīns), difeniltropīns (tropacīns) un citi holinoblokatori
mazina rigiditāti, trīci un siekalošanos,
• bronhiālā astma un rinīts. Atropīna preparāts atrovents inhalācijās paplašina bronhus,
sabiezina krēpas tāpat kā citi holinoblokatori,
• premedikācija un pacienta sagatavošana gremošanas trakta diagnostiskām
procedūrām, jo atropīns mazina siekalu, bronhu un gremošanas dziedzeru sekrēciju,
• pacienta sagatavošana acu izmeklēšanai (izraisa zīlīšu paplašināšanos),
• jūras slimība. Izmanto skopolamīnu sliktas dūšas novēršanai.
Blakusparādības:
• galvassāpes, bezmiegs, neskaidra redze, apjukums, halucinācijas, miegainība,
• paātrināts pulss un posturālas asinsspiediena pārmaiņas (atkarībā no ķermeņa pozas
maiņas),
• sausa mute un rīkle, slapēs, slikta duša, aizcietejums. Var būt paralītisks ileus,
• urinēšanas traucējumi, pat urīna aizture. Impotence,
• ādas apsārtums, sausums. Traucēta redze tuvumā, fotofobija (bailes no gaismas).
Medikamenti ar atropīnam pretēju darbību ir holinomimētiskie un
antiholīnesterāzes preparāti:
• pilokarpīns (glaukomas ārstēšanai),
• lobelīns, cititons (elpošanas stimulācijai asfiksijas gadījumā),
• neostigmīns (prozerīns), amiridīns - gludās muskulatūras tonusa paaugstināšanai
atonijas gadījumā, miastēnijas ārstēšanai.

H2 histamīnreceptoru blokatori
H2 receptoru blokatori samazina kuņģa aciditāti, kavējot histamīna darbību. Konkurē ar
histamīnu par histamīna receptoru aizņemšanu kuņģa gļotādas parietālajās jeb klājšūnās.
Nomāc kuņģa sālsskābes izdalīšanos uz 4 - 8 h.
Ranitidīns - spēcīgāks H2 receptoru blokators nekā cimetidīns . Ranitidīnam līdzīgie
jaunās paaudzes H2 histamīnreceptoru blokatori ir famotidīns un nizatidīns. Tos lieto tikai 2
reizes dienā vai tikai pirms gulētiešanas, tiem ir mazāk blakusparādību.
Jaunās paaudzes preparātus drīkst lietot kopā ar citiem medikamentiem, jo tie neietekmē to
metabolismu aknās.
Indikācijas:

36
 • īslaicīga divpadsmitpirkstu zarnas čūlas un nekomplicētas kuņģa čūlas ārstēšana,
• helicobacterpylori izskaušanai,
• patoloģiska hipersekrēcija - Zolindžera-Elisona sindroms,
• ezofageālais atvilnis un refluksezofagīts.
Blakusparādības: Caureja. Pārmaiņas aknu funkcionālajās raudzēs (cimetidīns,
nizatidīns). Sāpes muskuļos. Izsitumi. CNS traucējumi: reibonis, galvassāpes, miegainība,
apjukums. Agranulocitoze, neitropēnija. Pārejoša impotence. Ginekomastija. Aritmija un
hipotensija, ātri ievadot vēnā.

Protonu sūkņa inhibitori.

Omeprazols ir kuņģa gļotādas klāj šūnu enzīma (protonu sūkņa) inhibitors. Omeprazols
neatgriezeniski inhibē šo enzīmu, jo protonu transportu var atjaunot tikai no jauna sintezētas
enzīma molekulas. Tāpēc atšķirā no H2 blokatoriem šie medikamenti nezaudē spēju mazināt
sālsskābes izdali arī tad, ja tos lieto ilgstoši. Protonu sūkņa inhibitori krasi samazina gan
bazālo sālsskābes veidošanos, gan arī stimulācijas izraisīto sekrēciju par 95%. Nomācošā
ietekme saglabājas ilgi - vairāk nekā 26 h. Tāpēc parasti šos preparātus lieto 1 reizi dienā.
Indikācijas:
• Peptiskās čūlas: divpadsmitpirkstu zarnas čūla.
• Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu izraisītas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas
ārstēšana un profilakse. Ar skābi saistīta dispepsija.
• Gastroezofageāla atviļņa slimība (arī smagos gadījumos spēj likvidēt atviļņa radītās
sūdzības un barības vada bojājumus).
• Helicobacterpylori izskaušana.
• Patoloģiska hipersekrēcija - Zolindžera-Elisona sindroms.
Blakusparādības:
• Galvassāpes, reibonis, parestēzijas, astēnija - reti. Atsevišķos gadījumos -
atgriezenisks apjukums, depresija, halucinācijas. Reti - noguruma sajūta.
• Caureja vai aizcietējumi, meteorisms, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā. Atsevišķos
gadījumos var būt sausuma sajūta mutē, stomatīts un gastrointestināla kandidoze. Reti
- paaugstināts aknu enzīmu līmenis un aknu darbības traucējumi pacientiem ar esošu
smagu aknu slimību.
• Izsitumi, nātrene, retāk var rasties elpas trūkums un/vai sejas tūska alerģiskas reakcijas
dēļ.

37
Līdzekļi pret vemšanu
Tos lieto, lai nepieļautu un ārstētu sliktu dūšu un vemšanu. Labākas sekmes var sasniegt,
laikus nepieļaujot vemšanu, nekā to ārstējot. Nelietojiet zāles pret vemšanu, kamēr nav
zināms tās cēlonis, lai nepalaistu garām nopietnu un bīstamu slimību, piemēram, zāļu
pārdozēšanu vai paaugstinātu intrakraniālo spiedienu, augstu asinsspiedienu.
Metoklopramīds. Centrālā iedarbība - novērš vai mazina šķebināšanu un vemšanu,
bloķējot dopamīna receptorus. Perifēriskā iedarbība - paātrina peristaltiku, kuņģa un zarnu
pasāžu. Novērš vemšanas refleksa radīto antiperistaltiku.
Metoklopramīdu lieto vemšanas mazināšanai migrēnas gadījumā, ķīmijterapijas
gadījumā, slimniekiem ar ļaundabīgiem audzējiem, medikamentu nepanesamības gadījumā.
Blakusparādības:
• izteikta miegainība (50% pacientu). Vājums, bezmiegs, nemiers,
• depresija. Galvassāpes, troksnis ausīs,
• ekstrapiramidālie simptomi, kas izpaužas distonisku reakciju veidā,
• ginekomastija un laktācija (pieaugušiem) prolaktīna izdalīšanās dēļ. Sāpes krūšu
galos, krūšu dziedzeru piebriedums. Mēnešreižu traucējumi,
• caureja.

Diabēta medikamentozā terapija

Vesela cilvēka aizkuņģa dziedzeris izstrādā 30-40 DV insulīna diennaktī. Diennakts
laikā cilvēkam maksimālā vajadzība pēc insulīna ir pīkst. 5.00 - 9.00 no rīta. Bazālā insulīna
sekrēcija (apmēram 50% no visa diennakts insulīna daudzuma) nodrošina pastāvīgos
vielmaiņas procesus organismā. Papildu insulīna sekrēcija (prandiālais jeb "ēšanas" insulīns)
saistīta ar uztura uzņemšanu un ogļhidrātu daudzumu maltītē.
Pretdiabēta tabletes. Insulīna relatīvo deficītu II tipa diabēta gadījumā novērš perorālie
pretdiabēta līdzekļi, kas vairumā gadījumu stimulē insulīna veidošanos beta šūnās vai sekmē
insulīna iekļūšanu šūnās. Pretdiabēta tabletes ordinē pacientiem, kam pietiekami nelīdz
nemedikamentozā terapija: diēta un fiziskas aktivitātes.
Insulīnterapija. Insulīna absolūto deficītu I tipa diabēta pacientiem novērš tikai
insulīnterapija, tā nepieciešama kā pastāvīga aizstājterapija. I tipa cukura diabēta pacienti
saņem:
• pagarinātas darbības insulīnu, kas nodrošina bazālo insulīna līmeni starp ēdienreizēm
un naktī,
• īsas darbības insulīnu pirms ēdienreizēm, kas nodrošina uzņemto ogļhidrātu
asimilāciju '"ēšanas" insulīns).
38
 Atbilstošas īsas darbības insulīna devas pirms ēšanas nosakāmas tikai tad, ja ogļhidrātu
daudzumu maltītē cukurslimnieks aprēķina katrā ēdienreizē "maizes vienībās" un izmēra
cukura līmeni asinīs ar glikometru.
Konvencionālā insulīnterapija (1-2 insulīna injekcijas dienā). Intensificētā
insulīnterapija (parasti 4 insulīna injekcijas dienā). Tās īpašs veids ir t.s. funkcionālā
insulīnterapija ar atsevišķi noteiktu bazālo un prandiālo insulīna substitūciju īpaši apmācītiem
pacientiem. Suplementārā insulīnterapija (3 īsas darbības insulīna injekcijas pirms pamata
ēdienreizēm).
Konvencionālā insulīnterapija nav piemērota vairumam I tipa diabēta pacientu. Tā
pieļaujama kopjamiem vai gados veciem pacientiem, kā arī tiem, kam nav glikēmijas
paškontroles iespēju, un II tipa diabēta pacientiem kombinētas tablešu un insulīnterapijas
ietvaros. Labu diabēta kontroli un metabolisko kompensāciju šādas insulīnterapijas gadījumā
ir grūti sas liegt pat disciplinētiem pacientiem. Diabēta komplikāciju iespējamība ir augstāka.
Intensificētā insulīnterapija ir ieteicamā I tipa diabēta pacientu ārstēšanas
pamatmetode. Tā paredz labu pacienta apmācību ar motivētu paškontroli un insulīna ievadi
vismaz 4 reizes dienā:
• pagarinātas darbības insulīns no rīta un pirms gulētiešanas nodrošina bazālā insulīna
koncentrāciju asinīs dienas garumā starp ēdienreizēm un naktīs. Ieteicams vakara
injekciju ievadīt vēlāk, īsi pirms gulētiešanas 22.00 - 23.00;
• īsas darbības insulīns (prandiālais jeb "ēšanas" insulīns) 15-30 min pirms brokastīm,
pusdienām, vakariņām nodrošina papildu insulīna koncentrāciju asinīs uztura
asimilēšanai.
Intensīva insulīnterapija ar pietiekami biežu glikēmijas paškontroli (optimāli 3-4 reizes
dienā) un insulīna devu pielāgošana ļauj glikozes līmeni asinīs tuvināt normai. Nosacījums -
censties pielāgot insulīna devas atbilstoši maltītes ogļhidrātu daudzumam. Jāņem vērā, ka 1
DV īsas darbības insulīna pazemina glikozes koncentrāciju asinīs par 2 mmol/1, savukārt 10 -
12 g vai 40 kkal ogļhidrātu izmantošanai nepieciešamas 1-2 DV insulīna.
Insulīna ievadīšanas veidi. Insulīnu nav iespējams lietot perorāli, jo olbaltums
gremošanas traktā noārdās vēl pirms nokļūšanas asinsritē. Insulīnu parasti ievada zemādā,
akūtās situācijās - intravenozi vai muskulī, eksperimentālos nolūkos - intraperitoneāli un
intrana-zāli. Insulīna sūkņa terapija nodrošina nepārtrauktu zemādas infūziju pacientiem ar
labilu diabētu vai biežām hipoglikēmijām (pagaidām to Latvijā lieto reti, jo tā ir dārga
metode).
Ir 3 insulīna preparātu kategorijas ar atšķirīgu farmakokinētiku: īslaicīgas darbības
insulīni, ilgstošas darbības insulīni, kombinētie insulīni.

39
 Insulīns nodrošina glikozes transportu caur šūnas membrānu un nodrošina glikozes
nokļūšanu šūnā, tādējādi insulīns veicina olbaltumu, taukskābju un tauku anabolismu
(veidošanu), kā arī glikozes pārveidi glikogēnā aknās un muskuļos. Insulīnam nav
antidiurētiska efekta, kaut arī tas novērš poliūriju un polidipsiju. Poliūrijas cēlonis ir
osmodiurēze, kas rodas paaugstinātas glikēmijas dēļ (virs 10 mmol/1). Insulīns, samazinot
glikēmiju, novērš osmodiurēzi un tās sekas. Insulīns atvieglo ekstracelulārā kālija nokļūšanu
šūnās.
Insulīnterapijas indikācija
• diabētiskās ketoacidozes neatliekamā ārstēšana (izmanto tikai īsas darbības insulīnu),
• I tipa cukura diabēta ārstēšana. Parasti kombinē īsas un pagarinātas darbības insulīna
preparātus,
• II tipa cukura diabēta ārstēšana. Parasti lieto perorālos pretdiabēta līdzekļus.
Ārstēšanas neefektivitātes gadījumā kombinē ar insulīnterapiju vai pilnīgi aizstāj ar
insulīnu,
• hiperkaliēmijas ārstēšana.
Insulīna blakusparādības. Hipoglikēmija. Somodži - Nelsona efekts: reaktīva
hiperglikēmija pēc hipoglikēmijas. Tā ir organisma pretreakcija hipoglikēmijai.
Lipodistrofijas: lipoatrofija vai lipohipertrofija. Insulīna rezistence. Palielināta jutība: lokālas
alerģiskas reakcijas injekcijas vietā un ģeneralizētas reakcijas (nāt-rene, anafilakse pēc
insulīna injekcijas vai aizkavētas alerģiskas reakcijas). Lietojot cilvēka insulīnus - ļoti reti
sastopamas.

Elpošanas orgānus ietekmējošie medikamenti

Salbutamola aerosols inhalācijām lieto atgriezeniskas bronhu obstrukcijas novēršanai
bronhiālās astmas gadījumā, kā arī, lai novērstu bronhu obstrukciju hroniskas obstruktīvas
plaušu slimības gadījumā.
Cilvēki ar slodzes inducētu bronhiālo astmu (SIA) salbutamolu var lietot profilaktiski
pirms slodzes, kā arī pirms paredzamas saskares ar bronhu spazmas izraisošiem alergēniem.
Salbutamols ir īpaši piemērots vieglas, vidēji smagas un smagas astmas ārstēšanai, taču tikai
tad, ja tas tiek darīts, nenovilcinot inhalējamo glikokortikosteroīdu lietošanu. Pieaugušie:
akūtu bronhu spazmu kupēšanai lieto 100 μg līdz 200 μg salbutamola (vienu - divas
inhalācijas). Profilaktiskai lietošanai 10 - 15 minūtes pirms slodzes vai iespējamas saskares ar
alergēniem ir jālieto 200 μg salbutamola (divas inhalācijas).
Bērni: akūtu bronhu spazmu kupēšanai, kā arī slodzes vai alergēnu izraisītas astmas
profilaksei parasti lieto 100 μg salbutamola. Nepieciešamības gadījumā devu var palielināt

40
līdz 200 μg (divas reizes pa 100 μg). Salbutamola dienas deva nedrīkst pārsniegt 800 μg (8
inhalācijas).
Kontrindikācijas. Salbutamol aerosols inhalācijām zem spiediena ir kontrindicēts
pacientiem ar paaugstinātu jutību pret aktīvo vielu vai jebkuru no palīgvielām anamnēzē.
Inhalējamo salbutamolu nedrīkst lietot aborta draudu novēršanai, kā arī priekšlaicīgu
dzemdību profilaksē (neraugoties uz faktu, ka intravenozi ievadāmus un, dažkārt, perorāli
lietojamus salbutamola preparātus lieto šādu stāvokļu terapijā).
Blakusparādības. Tāpat kā lietojot citus inhalējamus medikamentus, arī salbutamola
lietošanas laikā var rasties paradoksālas bronhu spazmas. Šādos gadījumos salbutamola
lietošana ir jāpārtrauc un nekavējoties jālieto citi bronhodilatatori. Preparāts var izraisīt vieglu
muskuļu trīci, īpaši roku trīci. Šis simptoms ir atkarīgs no devas, un to bieži novēro β-
adrenerģisko agonistu lietošanas laikā. Reizēm var rasties galvassāpes. Tā kā medikaments
paplašina perifēros asinsvadus, dažiem pacientiem var palielināties sirdsdarbības ātrums.
Paaugstinātas jutības simptomi, piemēram, vazomotorā tūska, nātrene, bronhu spazmas,
hipotensija ar ģīboni, salbutamola terapijas laikā radušies ļoti reti. β-adrenerģisko agonistu
lietošana var izraisīt izteiktu hipokaliēmiju. Tāpat kā citi β2-adrenerģiskie agonisti,
salbutamols bērniem dažreiz var izraisīt pārmērīgu uzbudinājumu. Salbutamola inhalācijas
var radīt mutes un rīkles gļotādas kairinājumu. Dažiem pacientiem radusies tahikardija un
citas aritmijas (tai skaitā atriju fibrilācija, paroksismāla supraventrikulāra tahikardija un
ekstrasistoles). Atsevišķos gadījumos dažiem pacientiem radusies sinusa tahikardija.
Eifilīna terapeitiskās indikācijas: obstruktīvu plaušu slimību (bronhiālā astma, hronisks
bronhīts, plaušu emfizēma), sašaurinātu elpceļu izraisīta elpas trūkuma ārstēšanai un
profilaksei.
Devas un lietošanas veids. Tabletes lieto pēc ēšanas, uzdzerot ūdeni. Devu pielāgo
individuāli līdz stabila terapeitiskā efekta sasniegšanai. Ārstēšanu uzsāk ar mazāko
terapeitisko devu. Optimālā atbildes reakcija uz ārstēšanu tiek sasniegta, ja teofilīna
koncentrācija asins plazmā ir 10-20 mg/l. Teofilīna koncentrāciju asins plazmā nosaka 4-6
stundas pēc pēdējās perorālās zāļu devas ieņemšanas un ne ātrāk kā 5 dienas no ārstēšanas
uzsākšanas. Pieaugušiem deva ir 150-300 mg 3-4 reizes dienā. Parasti sākuma deva ir 150 mg
3 reizes dienā.
Kontrindikācijas
• paaugstināta jutība pret teofilīnu, citiem ksantīna atvasinājumiem (kofeīnu,
teobromīnu, pentoksifilīnu), etilēndiamīnu un/vai jebkuru no palīgvielām,
• nesen pārciests miokarda infarkts,
• porfīrija,

41
 • grūtniecība un laktācijas periods.

Eifilīns 150 mg tabletes nedrīkst nozīmēt vienlaikus ar citiem ksantīna atvasinājumiem,

fluvoksamīnu, kā arī asinszāles preparātiem. Bērniem nedrīkst vienlaikus nozīmēt Eifilīns 150
mg tabletes un efedrīnu saturošas zāles. Piesardzīgi medikamentu nozīmē pacientiem, kuriem
ir sirds mazspēja, jo pazeminās teofilīna klīrenss, palielinās smagas un potenciāli bīstamas
teofilīna toksicitātes risks, aritmija (tahikardija, ekstrasistolija, izņemot bradiaritmijas), jo
iespējams esošā klīniskā stāvokļa paasinājuma risks, hipertensija, jo teofilīns var izraisīt
slimības paasinājumu, aknu mazspēja, aknu ciroze, akūts hepatīts, akūta plaušu tūska vai cor
pulmonale, u.c.

Kontroles jautājumi
1. Kas ir farmakokinētika? Kādi ir galvenie farmakokinētikas rādītāji?
2. Kādas ir galvenās morfīna i/v ievades iespējamās blakusparādības?
3. Kādas ir galvenās antihipertensīvo medikamentu grupas?
4. Kādas ir antiaritmisko līdzekļu klases?
5. Kādi ir tiešās darbības antikoagulanti? Kādas ir iespējamās komplikācijas tiešas
darbības antikoagulantu lietošanai?

Studiju priekšmeta nosaukums: Seksuālā izglītošana un ģimenes plānošana.

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem zināšanas par seksuālās

audzināšanas un ģimenes plānošanas principiem un nepieciešamās praktiskās iemaņas šo
zināšanu pielietošanai.
1. iepazīstināt studentus ar medicīnas ētikas principiem ginekoloģijā, ar
seksuālās audzināšanas pieredzi Latvijā un Eiropā, demogrāfiskās situācijas raksturojuma
pamatkritērijiem, to ietekmējošiem faktoriem.
2. sagatavot studentus teorētiski par kontracepcijas metodēm, to efektivitāti, to
lietojuma iespējām dažādos sievietes dzīves periodos un genitālās un ekstragenitālās
veselības traucējumu gadījumos.

Kontracepcija.

42
Kontracepcija ir pasākumu komplekss, ko lieto, lai novērstu neplānotas grūtniecības
iestāšanos. Mūsdienās pastāv daudzas un dažādas kontracepcijas metodes, kuru lietošana ir
atkarīga no dažādiem faktoriem un sievietes dzīves perioda.
Faktori, kas jāievēro izvēloties kontracepcijas metodi:
• sievietes vecums;
• grūtniecību skaits;
• jaunākā bērna vecums (pēdējās dzemdības);
• ieceres par bērnu skaitu nākotnē;
• dzimumdzīves biežums;
• attiecības ar partneri(-iem);
• citu personu ietekme lēmumu pieņemšanā;
• sievietes zināšanas un apmierinātība ar savu ķermeni un reproduktīvo sistēmu.
Sniedzamā informācija par kontracepcijas metodi:
• metodes raksturojums, tās efektivitāte;
• darbības princips;
• kontrindikācijas;
• blaknes;
• precīza lietošanas instrukcija;
• savienojamība ar citiem medikamentiem;
• novērošanas un lietošanas ilguma noteikumi;
• baumu un mītu, nepareizu pieņēmumu atspēkošana un izskaidrošana;
• situācijas, kad metode nekavējoties jāpārtrauc lietot un jākonsultējas ar ārstu.
Iemesli kontracepcijas metodes pārskatīšanai vai maiņai:
• nepieņemamas blaknes;
• metode ir neērtāka, nekā bija gaidīts;
• sasniegts vēlamais bērnu skaits;
• attiecības ar partneri ir mainījušās;
• laktācijas perioda beigas;
• baumas un bailes par nevēlamām blaknēm;
• metode vairs netiek medicīniski popularizēta vai arī mainījušās kontrindikācijas.
Ieteicamākās kontracepcijas metodes:
• Pirms laulībām visieteicamākās ir barjermetodes: prezervatīvi, spermicīdi, kā arī orālā
hormonālā kontracepcija, hormonālais plāksteris, hormonālais maksts riņķis, tādas
metodes, ko viegli var pārtraukt un kas pasargā no seksuāli transmisīvām slimībām.

43
 • Pēc laulībām, pirms pirmajām dzemdībām kombinētā orālā kontracepcija, hormonālais
plāksteris, hormonālais maksts riņķis, jo tās ir viegli pārtraucamsa un augsti efektīvs,
barjermetodes kombinācijā ar spermicīdiem, bet, ja minētās metodes nav pieņemamas,
tad dabiska ģimenes plānošana.
• Laktācijas periodā nehormonālā kontracepcija: intrauterīna kontracepcija,
barjermetodes un gestagēnu kontracepcija, jo tā neietekmē piena daudzumu.
• Starp grūtniecībām ilgtermiņa kontracepcija ar augstu efektivitāti: intrauterīna
kontracepcija, hormonālā orālā kontracepcija, hormonālais plāksteris, hormonālais
maksts riņķis, intrauterīnā hormonālā sistēma, injicējamā kontracepcija.
• Pēc pēdējās vēlamās grūtniecības ilgtermiņa kontracepcija ar augstu efektivitāti:
intrauterīna kontracepcija, hormonālā orālā kontracepcija, hormonālais plāksteris,
hormonālais maksts riņķis, intrauterīnā hormonālā sistēma, injicējamā kontracepcija, kā
arī neatgriezeniskas kontracepcijas metodes jeb sterilizācija.
Metodes efektivitāti parasti raksturo ar neveiksmju jeb grūtniecības iestāšanos skaitu uz 100
sieviešu gadu, lietojot konkrēto metodi. To sauc par Pearla indeksu (PI) un aprēķina šādi:
kopējais iestājušos grūtniecību skaits, lietojot metodi x 1200
PI =

kopējais metodes lietošanas ilgums mēnešos

Jo PI ir mazāks, jo augstāks ir konkrētās kontracepcijas metodes kontraceptīvais efekts.

Hormonālā kontracepcija
Hormonālajā kontracepcijā lietotie gestagēni jeb progestīni, jeb progestagēni pārstāv divas
galvenās grupas: 17-hidroksiprogesterona atvasinājumi un 19-nortestosterona atvasinājumi
(19-norsteroīdi). Vairums orālās kontracepcijas līdzekļu satur 19-norsteroīdus.
Kombinētā orālā kontracepcija
Kombinētā orālā kontracepcijā (KOK) lietotie sintētiskie steroīdie estrogēni ir etinilestradiols
vai mestranols (kas organismā metabolizējas par etinilestradiolu).
KOK veidi:
1. Vienfāziskie: konkrēta estrogēna un gestagēna deva tiek lietota visa cikla garumā.
2. Vairākfāzu: ir divfāziski vai trīsfāziski estrogēna un/vai gestagēna devas varianti visa
cikla garumā.
Pašlaik pieejamos KOK līdzekļos estrogēnā komponente: etinilestradiols (EE) ir 0,015 mg,
vai 0,02 mg, vai 0,03 mg, vai 0,035 mg, vai 0,05 mg vienfāzu preparātos, bet vairākfāzu
preparātos EE deva ir mainīga un tā parasti ir 0,03 mg, ar izņēmumu cikla vidū, kurā 5 – 6
tabletes satur 0,04 mg EE. 0,05 mg EE saturošās tabletes mūsdienās lieto tikai atsevišķos
gadījumos.

44
Darbības veids
Visiem hormonālajiem kontraceptīviem ir kombinēts efekts — tie iedarbojas uz
hipotalāmu, hipofīzi, olnīcām, endometriju un dzemdes kaklu. KOK primārā darbība ir
ovulācijas aizkavēšana, nomācot hipofīzes dziedzera FSH un LH izdali (līdz ar to folikulu
nobriešanu) un likvidējot preovulatoro LH vilni. Nākamā ietekme ir uz dzemdes kaklu, to
izraisa progestagēna komponents, radot biezu dzemdes kakla gļotu slāni, kas apgrūtina
spermatozoīdu iekļūšanu dzemdē. Endometrija spēja uzņemt blastocistu var būt mazināta
sakarā ar to, ka deciduālam endometrijam ir neaktīvi vai atrofiski dziedzeri. Dzemdes kakla
un endometrija līmenī tiek pastiprināts kontracepcijas efekts gadījumam, ja ovulācija tomēr
notiek.
KOK cikla, kas ietver arī menstruācijām līdzīgu asiņošanu, un menstruālā cikla
mehānismi ir atšķirīgi. Menstruālā cikla kontrole, ko veic hipotalāma-hipofīzes dziedzera-
olnīcu sistēma, tiek likvidēta, ja sieviete lieto KOK. Menstruācijām līdzīgu asiņošanu izraisa
endometrija atbilde uz eksogēno hormonu lietošanas pārtraukumu.
Efektivitāte.
Lietojot KOK atbilstoši lietošanas instrukcijai, tā ir pilnīgi droša kontracepcijas metode. Tās
drošības raksturlielums ir 99,2 – 99,9%, PI ir 0,5. Lielāko daļu kļūdu rada KOK neprecīza
lietošana. Ļoti nelielu kļūdu daļu rada individuālas absorbcijas un metabolisma variācijas.
Lai izvairītos no kļūmēm, būtiska ir rūpīga instrukcijas ievērošana. Ķermeņa masa neietekmē
tablešu efektivitāti, grūtniecības risks adipozām sievietēm nepalielinās.
Deva un lietošana.
1. Vairākums KOK preparātu sāk lietot pirmajā cikla dienā, t. i., menstruāciju pirmajā
dienā. Dažus preparātus, piemēram, Triregol, Rigevidon, sāk lietot cikla piektajā dienā.
Katru dienu vienā un tajā pašā laikā jāiedzer pa vienai tabletei, turpinot lietošanu 21
dienu bez pārtraukuma. Pēc tam ir 7 dienas ilgs periods bez tablešu lietošanas, kura
laikā parādās menstruācijām līdzīga asiņošana. Daži preparāti tiek ražoti 28 tablešu
iepakojumā, kur 21 tablete satur hormonus, bet 7 tabletes — dzelzi un/vai vitamīnus.
Pastāvīga tablešu lietošana dod iespēju aizmāršīgām pacientēm laikus sākt lietot
nākamo tablešu iepakojumu. Ievērojot šo lietošanas režīmu, kontraceptīvais efekts
iestājas uzreiz.
2. Pēc dzemdībām, ja paciente nezīda bērnu, KOK lietošanu var sākt ceturtās nedēļas
sākumā. Nav nepieciešams ievērot papildus aizsardzības pasākumus vai gaidīt nākamās
menstruācijas. Ja sieviete vēlas sākt KOK lietošanu ilgāk nekā 4 nedēļas pēc

45
 dzemdībām, bet pirmās spontānās menstruācijas vēl nav bijušas, pirms KOK lietošanas
sākšanas ir jāizslēdz grūtniecības esamības iespēja.
3. Pēc aborta KOK lietošana jāsāk tūlīt. Šādā gadījumā papildus kontracepcijas metodes
nav nepieciešamas.
4. Ja paciente aizmirsusi iedzert tableti, tas jādara, tiklīdz to atceras. Jāturpina lietot
tabletes no iepakojuma kā parasti. KOK nodrošinās kontraceptīvo efektu, ja tableti
iedzers ne vēlāk kā 12 stundas pēc parastā ieņemšanas laika.
5. Par to, kā rīkoties, ja tablete nav iedzerta 12 stundu laikā, spriedumi atšķiras. Vieni
ieteic nākošajā dienā iedzert divas tabletes: aizmirsto tableti un tās dienas tableti
parastajā lietošanas laikā, citi iesaka atstāt aizmirsto tableti un iedzert tikai kārtējo,
tableti. Atlikušās tabletes turpina lietot kā parasti. Šajos apstākļos būtu jāieteic papildus
kontracepcijas līdzekļi līdz cikla beigām vai nākošās 14 dienas, jo “aizmirstās”tabletes
gadījumā kontraceptīvo efektu nosaka tas, kura no tabletēm: cikla sākuma, vidus vai
beigu ir izlaista.
6. Ja 4 stundu laikā pēc tabletes iedzeršanas pacientei ir vemšana vai caureja, iespējams,
ka preparāts nav pilnībā uzsūcies. Tabletes turpina lietot kā parasti, papildus jālieto citi
kontracepcijas līdzekļi līdz cikla beigām vai turpmākās 14 dienas.
Kontrindikācijas.
1. Grūtniecība.
2. Kardiovaskulāra vai cerebrovaskulāra patoloģija, piemēram, tromboflebīts vai
trombemboliski procesi, kā arī šādi traucējumi anamnēzē.
3. Smaga hipertensija.
4. Ir vai agrāk bijusi smaga aknu slimība, ja aknu funkcionālie testi nav normalizējušies;
holestatiska dzelte; anamnēzē dzelte grūtniecības vai steroīdu lietošanas laikā; Rotora
vai Dubina-Džonsa sindroms, kas ir iedzimta aknu ekskrēcijas patoloģija.
5. Estrogēnatkarīgi audzēji vai aizdomas par tiem.
6. Endometrija atipiska hiperplāzija.
7. Neskaidras diagnozes vagināla asiņošana.
8. Porfīrija.
9. Hiperlipoproteīnēmija, īpaši kopā ar citiem riska faktoriem, kas predisponē
kardiovaskulārām slimībām.
10. Anamnēzē izteikta ķermeņa nieze grūtniecības vai steroīdu lietošanas laikā, kā arī
herpes gestationis.
Īpaši brīdinājumi un piesardzības pasākumi.

46
Ja rodas jebkādas pazīmes, kas liecina par trombemboliskiem procesiem, terapija tūlīt
jāpārtrauc!
1. Smēķēšana paaugstina asinsvadu spazmu attīstības risku, kas palielinās līdz ar
pacientes vecumu. Tāpēc sievietēm pēc 35 gadu vecuma, ja viņas vēlas lietot šo
preparātu, ieteicams nesmēķēt.
2. Pacientēm, kuras lieto estrogēnus saturošus līdzekļus, nopietnu ķirurģisku operāciju un
imobilizācijas laikā ir paaugstināts dziļo vēnu trombozes risks. Ieteicams pārtraukt
KOK lietošanu 4 nedēļas pirms ķirurģiskas operācijas un, ja ir paredzēta ilgstoša
imobilizācija.
3. Sievietēm ar varikozām vēnām rūpīgi jāizvērtē kontraceptīvā efekta un iespējamā
trombemboliskā riska savstarpējā attiecība.
4. Terapija jāpārtrauc, ja konstatē aknu funkcionālo testu rezultātu novirzes no normas.
5. Estrogēnu un/vai progestagēnu savienojumus saturošo preparātu lietošanas laikā reizēm
parādās hloasma: lokāla sejas ādas pigmentācija, īpaši sievietēm, kurām iepriekš bijusi
chloasma gravidarum. Sievietēm ar šādu predispozīciju preparāta lietošanas laikā
jāvairās no saules staru iedarbības.
6. Estrogēnus saturošo preparātu lietošanas laikā reizēm var būt depresija. Ja to pavada
triptofāna metabolisma traucējumi, terapeitisku efektu var dot B6 vitamīna lietošana.
7. KOK iespējams lietot, taču piesardzīgi, pacientēm, kurām ir:
a) latenta vai atklāta sirds mazspēja, nieru darbības traucējumi, hipertensija,
epilepsija vai migrēna kā arī atbilstoša anamnēze, jo, preparātu lietojot, šīs
patoloģijas var kļūt smagākas vai atsākties;
b) sirpjveida šūnu hemoglobinopātija, jo zināmos apstākļos, piemēram, infekciju vai
anoreksijas gadījumā, estrogēnus saturoši preparāti šādām pacientēm var izraisīt
trombemboliskus procesus;
c) estrogēnsensitīva ginekoloģiska patoloģija, piemēram, dzemdes miomas, kas,
lietojot estrogēnus, var palielināties, vai endometrioze, kas šādos apstākļos var
manifestēties.
Pazemināta drošība.
Ja preparātu lieto, precīzi ievērojot instrukciju, grūtniecības iestāšanās iespēja ir maz ticama.
Tomēr orālo kontraceptīvo līdzekļu darbības drošība var būt pazemināta, ja:
• tabletes netiek lietotas atbilstoši norādījumiem, piemēram, netiek iedzerta viena vai
vairāk tabletes;
• gastrointestināli traucējumi ar caureju un/vai vemšanu, kuri sākas pirmo 4 stundu laikā
pēc tabletes iedzeršanas;

47
 • vienlaikus tiek lietoti daži citi medikamenti (sk. Mijiedarbība).
Ja kārtējo tablešu lietošanas ciklu beidzot nav asiņošanas, bet var izslēgt visus iepriekš
minētos apstākļus un grūtniecības iestāšanās ir maz ticama, tad kontraceptīvā preparāta
lietošanu var turpināt atbilstošajā režīmā bez menstruācijai līdzīgās asiņošanas.
Bet ja kaut vai viena no minētajām kļūmēm vai komplikācijām nav izslēdzama, tablešu
lietošana jāpārtrauc un lietošanas atsākšana pieļaujama tikai pēc tam, kad iegūta droša
pārliecība, ka grūtniecība nav iestājusies.
Mijiedarbība ar citiem medikamentiem un mijiedarbības veidi.
Medikamentu, kuri mijiedarbojas ar KOK, ir maz, tomēr pašlaik ieteiktajiem zemu
devu preparātiem šī iespējamā mijiedarbība var būt īpaši būtiska. Citu medikamentu lietošana
var ietekmēt KOK darbību vairākos veidos. Kontraceptīvais steroīds var kavēt citu
medikamentu darbību vai arī medikamenti var samazināt orālo kontraceptīvu efektivitāti, kā
rezultātā var būt neregulāra asiņošana vai pat var iestāties neplānota grūtniecība.
KOK darbību ietekmē aknu metabolisms. Medikamenti, kas stimulē aknu enzīmu
aktivitāti, mazina orālo kontraceptīvu efektivitāti. Pēc metabolisma aknās neaktīvie
metabolīti ar žulti nonāk zarnu traktā.
KOK darbību ietekmē arī estrogēna reabsorbcija no zarnu trakta, kas notiek, neaktīviem
metabolītiem aktivizējot zarnu trakta baktērijas. Šo procesu sauc par enterohepātisko
estrogēna pārstrādi. Tā iznākumā plaša spektra antibiotikas, kas iznīcina zarnu trakta
baktērijas, samazina arī orālo kontraceptīvu aktivitāti. Parasti zarnu mikroflora atjaunojas
divu nedēļu laikā pēc antibiotiku lietošanas sākšanas.
KOK var mainīt dažu medikamentu farmakokinēzi. Pētījumi rāda, ka KOK mazina
benzodiazepīnu, piemēram, hlordiazepoksīdu, triciklisko antidepresantu noārdīšanos. KOK
lietotajām nepieciešama zemāka šo medikamentu deva.
Pazemināta preparāta darbības drošība var būt arī gadījumos, kad orālie kontraceptīvie
līdzekļi tiek lietoti vienlaikus ar aktivēto ogli un dažiem caurejas līdzekļiem.
Pacientēm ar diabētu orālie kontraceptīvie līdzekļi var pazemināt toleranci pret glikozi,
tāpēc var būt nepieciešams paaugstināt insulīna un citu pretdiabēta līdzekļu devu.
Grūtniecība un laktācijas periods
Grūtniecības laikā KOK ir kontrindicēta.
Estrogēnus/gestagēnus saturošie orālie kontraceptīvie līdzekļi var ietekmēt mātes piena
kvalitāti un samazināt tā daudzumu. Neliels aktīvo vielu daudzums var būt arī mātes pienā.
Blaknes.
Ar estrogēnu/gestagēnu lietošanu var būt saistītas sekojošas nevēlamas blaknes
1. Uroģenitālais trakts:

48
 menstruāciju pārtraukšanās, mainīta dzemdes kakliņa sekrēcija, dzemdes
starpmenstruāla asiņošana, amenoreja pēc lietošanas, miomu palielināšanās,
endometriozes manifestācija, dažas vaginālas infekcijas, piemēram, kandidoze.
2. Krūtis:
paaugstināts jutīgums, sāpīgums, palielināšanās, sekrēcija.
3. Gastrointestinālais trakts:
slikta dūša, vemšana, žultsakmeņi, holestatiska dzelte.
4. Kardiovaskulārā sistēma:
trombozes, asinsspiediena paaugstināšanās.
5. Āda:
hloasma, erythema nodosum, pūtītes.
6. Acis:
radzenes diskomforta sajūta, nēsājot kontaktlēcas.
7. Centrālā nervu sistēma:
galvassāpes, migrēna, garastāvokļa maiņas.
8. Dažādi:
šķidruma aizture, pazemināta tolerance pret glikozi, ķermeņa masas pārmaiņa.
Pārdozēšana.
KOK toksicitāte ir ļoti zema. Tāpēc saindēšanās simptomu nav pat tad, ja, piemēram, bērns,
iedzer vairākas tabletes. Vienīgie simptomi, kas šādos gadījumos var būt, ir: slikta dūša,
vemšana un jaunām meitenēm: viegla asiņošana no dzimumceļiem.
Specifiska ārstēšana parasti nav vajadzīga; ja nepieciešams, lieto simptomātisku terapiju.
Metodes pozitīvie kontraceptīvie efekti.
1. Ļoti efektīvi novērš grūtniecības iestāšanos.
2. Menstruācijām līdzīgu asiņošanu (endometrija deskvamācija) regularitāte.
3. Ārpusdzemdes grūtniecības iestāšanās riska mazināšanās, jo nav ovulācijas un
apaugļošanās. Tas īpaši svarīgi reģionos, kur ir zināmas grūtības neatliekamas
ķirurģiskas palīdzības sniegšanā vispār.
4. Nav atkarības no dzimumakta biežuma diennakts, nedēļas vai gada laikā.
5. Neietekmē sievietes auglību vispār, un pēc tā lietošanas pārtraukšanas auglība
atjaunojas ļoti ātri.
Metodes pozitīvie nekontraceptīvie efekti
1. Menstruālā cikla traucējumu novēršana: menstruālo asiņu apjoma ievērojama
mazināšanās, līdz ar to mazinās anēmijas risks; zūd viduscikla (ovulācijas) sāpes, zūd

49
 pirmsmenstruālās spriedzes simptomi (var pāriet acne, īpaši pirmsmenstruālā tipa); nav
dismenorejas riska.
2. Labdabīgo krūšu slimību mazināšanās, iespējams, saistībā ar progestagēnu lietošanu.
3. Dzemdes ķermeņa vēža riska mazināšanās. Šis pozitīvais efekts pieaug, ilgstoši lietojot
KOK, un turpinās vēl aptuveni 15 gadus pēc preparāta lietošanas pārtraukšanas.
4. KOK lietošana vājina olnīcu cistu, cistomu, dzemdes miomas, endometriozes,
osteoporozes attīstības iespēju.
5. KOK lietotājām, salīdzinot ar tām, kas lieto citas kontracepcijas metodes, izņemot
barjermetodes, mazinās akūta iegurņa iekaisuma slimības risks. Taču KOK
neaizsargā no STI vai HIV.
Progestagēna orālā kontracepcija.
Sastāvs
Progestagēna orālā kontracepcija (POK) satur zemu gestagēna devu — noretisterona vai
levonergostrela grupas gestagēnu, tie nesatur estrogēnus. To gestagēna deva ir apmēram
vienas piektās devas apmērā no gestagēna devas, kuru satur KOK. POK lieto katru dienu,
pastāvīgi! Menstruācijas var kļūt neregulāras.
Parasti POK lieto sievietes, kurām KOK izraisa estrogēnatkarīgas blaknes:
ķermeņa masas pieaugums, galvassāpes un hloasma u. c. POK var lietot sievietes, kam
anamnēzē ir trombemboliskas komplikācijas. Tā ir piemērota kontracepcijas metode arī
sievietēm, kuras zīda bērnu.
Darbības veids.
Gestagēni devās, kurās tiek lietoti POK, vistiešāk ietekmē dzemdes kakla gļotu slāni, tas
kļūst biezs, līdz ar to nelaiž cauri spermatozoīdus. 50% gadījumu ir ievērojams efekts uz
olnīcu darbību, līdz ar to nenotiek ovulācija. Tā kā POK var dažādi ietekmēt olnīcu funkciju,
ierastais cikla modelis var tikt pārtraukts: dažām sievietēm ir regulārs menstruālais cikls,
citām var būt neregulāra asiņošana un vairāk nekā 10% gadījumu ir anovulatoriska amenoreja.
Progestagēni maina dzemdes gļotādas histoloģisko arhitektoniku, tā nav piemērota
grūtniecības attīstībai.
Efektivitāte.
POK efektivitāte ir zemāka nekā kombinētajai orālajai kontracepcijai. PI ir no 0,5 līdz
1,0. Efektivitāte ir augsta, ja precīzi ievēro lietošanas instrukciju. Izklaidīgām, paviršām
sievietēm šī metode nav piemērota.
Deva un lietošana.

50
 1. Lietošana jāsāk menstruālā cikla pirmajās piecās dienās, vēlams pirmajā dienā.
Papildus kontracepcija nav nepieciešama, jo POK kontraceptīvais efekts dzemdes
kakla gļotu slānī stabilizējas 48 stundu laikā.
2. Pēc dzemdībām paciente var lietot POK neatkarīgi no tā, vai viņa bērnu zīda. Ja
sieviete zīda bērnu, viņa var sākt lietot POK no sestās pēcdzemdību nedēļas, bet ne
ātrāk. Ja sievietei ir amenoreja divus mēnešus pēc dzemdībām, pirms POK lietošanas
sākšanas jāizslēdz grūtniecība. Ja sieviete nezīda bērnu, viņa var sākt POK lietošanu
tūlīt pēc dzemdībām vai pirmo četru pēcdzemdību nedēļu laikā. Ja sieviete vēlas sākt
lietot POK vēlāk nekā četras nedēļas pēc dzemdībām, bet menstruācijas vēl nav
atsākušās, jāizslēdz grūtniecība.
3. Tā kā POK jālieto precīzi, pieļaujamais laiks tabletes novēlotai iedzeršanai ir stipri
ierobežotāks nekā KOK. POK kontraceptīvais efekts dzemdes kakla gļotu slāni ātri
zūd, ja ir aizmirsts iedzert kārtējo tableti. Tomēr POK ātri atjauno kontraceptīvo
efektu, tāpēc 48 stundu laikā dzemdes kakla gļotu slāņa kontraceptīvais efekts
atjaunojas. Ir pieņēmums, ka POK kontraceptīvais efekts olnīcās tiek atjaunots 7 dienu
laikā.
4. Ja paciente aizmirst iedzert vienu vai vairākas tabletes, parasti ir smērēšanās vai
asiņošana. Sievietei jāsāk lietot tabletes, tiklīdz viņa to atceras. Ja viņa ir aizmirsusi
iedzert tableti ilgāk nekā 3 stundas, nākamās 48 stundās jāatturas no
dzimumattiecībām vai jālieto cita kontracepcijas metode. Ja šo 48 stundu laikā ir
dzimumattiecības bez izsargāšanās, jālieto t. s. avārijas kontracepcija.
Kontrindikācijas.
1. Grūtniecība.
2. Neskaidras diagnozes vagināla asiņošana.
3. Ļaundabīgi veidojumi dzemdes kaklā, dzemdē vai olnīcās.
4. Ļaundabīgi veidojumi krūtīs.
Tā kā POK neietekmē asinsspiedienu, koagulācijas faktorus un ļoti nedaudz ietekmē
ogļhidrātu un lipīdu metabolismu, nav vaskulāras trombozes riska. Arī darbība uz aknu
funkcijām ir neliela. Līdz ar to vairākas KOK kontrindikācijas neattiecas uz POK.
Īpaši jāapsver POK lietošana šādos gadījumos:
1. Pacientei ir vai agrāk bijusi nopietna aknu slimība, ja aknu funkcionālie testi nav
normalizējušies; holestatiska dzelte; anamnēzē dzelte grūtniecības vai steroīdu
lietošanas laikā; Rotora vai Dubina-Džonsa sindroms.
2. Aknu ciroze.
3. Aknu audzēji: labdabīgi un ļaundabīgi.

51
 4. Ektopiska grūtniecība anamnēzē.
5. Anamnēzē stipra ķermeņa nieze grūtniecības vai steroīdu lietošanas laikā, kā arī
herpes gestationis.
Īpaši brīdinājumi un pasākumi.
1. Smēķēšana paaugstina asinsvadu spazmu attīstības risku, kas palielinās līdz ar
pacientes vecumu.
2. Nopietnu ķirurģisku operāciju un imobilizācijas laikā ir paaugstināts dziļo
vēnu trombozes risks. Ieteicams pārtraukt POK lietošanu 4 nedēļas pirms operācijas.
3. Terapija jāpārtrauc, ja konstatē aknu funkcionālo testu raksturlielumu novirzes
no normas.
4. Terapija jāpārtrauc, ja rodas migrēnveida vai biežas, neparasti stipras
galvassāpes.
5. Reizēm parādās hloasma jeb lokāla ādas pigmentācija, īpaši sievietēm, kurām
iepriekš bijusi chloasma gravidarum. Sievietēm ar šādu predispozīciju preparāta
lietošanas laikā jāizvairās no saules staru iedarbības.
Mijiedarbība ar citiem medikamentiem un mijiedarbības veidi.
Medikamentu, kas mijiedarbojas ar POK, ir maz, tomēr pašlaik ieteicamiem mazu devu
preparātiem iespējamā mijiedarbība var būt būtiska. Ja vienlaikus ar POK regulāri lieto
barbiturātus, rifampicīnu un pretepilepsijas līdzekļus: barbeksaklonu, karbamzepīnu,
fenitoīnu, primidonu, var tikt ietekmēta kontracepcijas efektivitāte.
Grūtniecība un laktācijas periods.
1. Grūtniecības laikā POK ir kontrindicēta.
2. Gestagēni neietekmē laktāciju. Gestagēna deva POK ir tik niecīga, ka daudzums, kas
nokļūst mātes pienā, ir nenozīmīgs.
Blaknes.
Ar gestagēnu lietošanu var būt saistītas sekojošas nevēlamas blakne:
1. uroģenitālais trakts: neregulāra menstruāla asiņošana, amenoreja.
2. krūtis: paaugstināts jutīgums, sāpīgums.
3. gastrointestinālais trakts: slikta dūša, vemšana.
4. āda: hloasma, erythema nodosum, pūtītes.
5. centrālā nervu sistēma: galvassāpes, migrēna, garastāvokļa maiņas.
6. dažādi: ķermeņa masas pārmaiņas.
Avārijas kontracepcija.
Metode nav domāta regulārai lietošanai!
Sastāvs.

52
Avārijas kontracepcijas (AK) tablešu sastāvā ir etinilestradiols un/vai gestagēns. Mūsdienās
pamatā tiek lietota gestagēnu AK.
Veidi:
1. Lielās devās estrogēni 72 stundu laikā pēc dzimumakta jāsāk lietot p/o 25 – 50 mg
dietilstilbestrola vai 0,5 – 2mg etinilestradiola 5 dienas (PI ir 0,6).
2. Yuzpe metode: 0,1 mg etinilestradiola kopā ar 0,5 mg levonorgestrela p/o 72 stundu
laikā pēc dzimumakta, tāda pati deva jāatkārto pēc 12 stundām (PI ir 1,8).
3. Gestagēnu metode: 0,75 – 1,0 mg levonorgestrela p/o 72 stundu laikā pēc dzimumakta,
tāda pati deva jāatkārto pēc 12 stundām (PI ir 10,1).
4. Danazola jeb sintētiskā etisterona, kas darbojas kā antigonadotropīns un luteolītisks
aģents, metode: 400—600 mg p/o 72 stundu laikā pēc dzimumakta, tāda pati deva
jāatkārto pēc 12 stundām (PI ir 1,71—0,82).
Darbības veids.
Precīzs AK darbības mehānisms nav noskaidrots, tomēr tas ir atkarīgs no sievietes
menstruālā cikla perioda, kurā tā tiek lietota. Pieņem, ka AK aizkavē ovulāciju, apaugļošanos
un/vai implantāciju. AK tabletes nav efektīvas pēc tam, kad ir notikusi implantācija.
Efektivitāte.
AK ir mazāk efektīva nekā regulāri lietojamās kontracepcijas metodes un jo ātrāk sākta
pēc dzimumakta bez izsargāšanās, jo efektīvāka.
Indikācijas.
AK lieto pēc dzimumakta, lai izsargātos no grūtniecības šādos gadījumos:
1. Dzimumakts noticis bez jebkādas kontracepcijas.
2. Dzimumakta laikā bijusi kļūme ar kontracepciju:
a) pārplīsis vai noslīdējis prezervatīvs;
b) neizdevies pārtrauktais dzimumakts;
c) nepareizi izmantota kalendārā metode;
d) notikusi spirāles izslīdēšana;
e) kļūdaini lietota KOK vai POK.
3. Sieviete bijusi seksuālas vardarbības upuris.
Kontrindikācijas.
AK lietošanai nav zināmas kontrindikācijas. Hormonu deva tajās ir augsta, un tā netiek
lietota ilgstoši, līdz ar to uz AK nevar attiecināt regulāri lietojamās kontracepcijas
kontrindikācijas. Tomēr sievietēm, kurām ir augsts trombembolijas risks vai anamnēzē fokāla
migrēna, ieteicams lietot levonorgestrela tabletes.
Blaknes.

53
 1. Slikta dūša.
2. Vemšana.
3. Neregulāra dzemdes asiņošana.
4. Citas, piemēram, sāpīgas krūtis, galvassāpes, caureja.
Mijiedarbība ar citiem medikamentiem.
1. Kontraceptīvā darbība pavājinās, lietojot vienlaicīgi ar plaša spektra
antibiotikām (ampicilīnu, rifampicīnu, tetraciklīnu, neomicīnu), sulfanilamīdiem,
barbiturātiem un fenilbutazonu, tādēļ papildus vēlams lietot citu — nehormonālu
kontracepcijas metodi.
2.Vemšanas un caurejas gadījumos papildus jālieto kāda nehormonāla
kontraceptīva metode.
Injicējamā kontracepcija.
Darbības veids.
Medroksiprogesterons ir progesterona atvasinājums, kas satur slikti šķīstošu
medroksiprogesterona acetāta esteri. Darbības mehānisms vēl nav pilnībā noskaidrots.
Eksperimentos iegūtie dati liek domāt, ka darbības efekts balstās uz estrogēnu receptoru
sintēzes kavēšanu. Darbības ātrums ir atkarīgs gan no estrogēnu, gan progesterona receptoru
daudzuma endometrijā. Pēc 6 mēnešu nepārtrauktas Depo-Provera lietošanas endometrijā
rodas atrofiskas pārmaiņas.
Depo-Provera kontraceptīvā darbība balstās arī uz folikulu nobriešanas kavēšanu
olnīcās un līdz ar to uz ovulācijas nomākšanu. Tas palielina dzemdes kakla sekrēta viskozitāti.
Efektivitāte.
Pretapaugļošanās efekts ir augsts un pilnīgi pielīdzināms kombinēto orālo kontraceptīvo
līdzekļu radītajam efektam. PI ir 0,25.
Lietošana.
150 mg i/m ik pēc 3 mēnešiem. Pirmā injekcija jāveic pirmajās 5 menstruālā cikla dienās, tad
kontraceptīvais efekts iestājas uzreiz, vai 5—6 nedēļas pēc dzemdībām, vai 7 dienu laikā pēc
aborta.
Indikācijas.
1. Endometrioze un nepieciešama kontracepcija.
2. Citi gadījumi, kad nepieciešams progestīnu efekts bez androgēnu vai estrogēnu
blakusiedarbības.
3. Sievietēm, kuras ir aizmāršīgas, lai lietotu regulāru kontracepcijas metodi vai nevēlas
katra dzimumakta laikā lietojamu kontracepciju.
Lietošana laktācijas periodā.

54
Medroksiprogesterons nonāk mātes pienā, bet terapeitiskā devā tas augli neietekmē.
Blaknes.
1. Lietojot kontracepcijas nolūkā, sākumā medroksiprogesterona acetāts (MPA) izraisa
neregulāru asiņošanu. Pēc gada 25 – 50 % sieviešu iestājas amenoreja.
2. Biežākās blaknes (1/100): masas pieaugums, viegla nosliece uz depresiju,
dzimumtieksmes vājināšanās, krūšu jutīguma pastiprināšanās, slikta dūša, neregulāra
asiņošana, amenoreja.
3. Retāk (1/100 – 1/1000): paaugstināta temperatūra, galvassāpes.
Brīdinājums.
Pacientēm, kam ir progresējoša aknu slimība, diabēts, nosliece uz depresiju, jābūt ļoti
uzmanīgām, lietojot MPA kontracepcijas nolūkā.
Norādījumi.
Sākumā Depo-Provera izraisa neregulāru asiņošanu ar mainīgiem intervāliem. Visīsāko
asiņošanas laiku panāk, injicējot preparātu 1. – 2. menstruālā cikla dienā. Ja turpinās
neregulāra asiņošana, uzlabošanos var panākt, ja nākošo Depo-Provera devu injicē ātrāk nekā
pēc 3 mēnešiem. Ja arī nenotiek šāda preparāta lietošanas shēmas maiņa, asiņošanas dienu
skaits turpina mazināties līdz ar turpmākām regulārām injekcijām ik pēc 3 mēnešiem. Pēc
gada 25 – 50% sieviešu iestājas pilnīga amenoreja. Tā kā medikamentam piemīt spēcīga
kontraceptīvā darbība, sieviete var būt pārliecināta, ka amenoreja nav grūtniecības pazīme.
Depo-Provera nedrīkst ordinēt sievietēm ar neskaidras etioloģijas dzemdes asiņošanu.
Ja medikamenta lietošanas laikā pacientei, kurai jau agrāk novērota amenoreja, sākusies
asiņošana, jāizslēdz organiski cēloņi. Nav ieteicama terapija ar estrogēniem asiņošanas
novēršanai. Pārtraucot Depo-Provera lietošanu, amenoreja un neauglība saglabājas aptuveni 6
– 8 mēnešus (izņēmuma gadījumā līdz 18 mēnešiem) medikamenta labā depo efekta dēļ.
Ovulācijas nomākšana beidzas, kad MPA līmenis asinīs kļūst mazāks par terapeitisko. Nav
sakarības starp medikamenta lietošanas ilgumu un laika posmu līdz auglības atjaunošanai.
Ir arī kombinētā ikmēneša injicējamā kontracepcija, kas sastāv no gestagēna
(medroksiprogesterona acetāta vai noretisterona enantāta) un estrogēna: estradiola
atvasinājuma. Latvijā līdz šim nav pieejama.
Hormonālais kontraceptīvais plāksteris (EVRA).
Sastāvs.
Hormonālais kontraceptīvais plāksteris (HKP) ir plāns, matricveida transdermāls (zāles
organismā nokļūst caur ādu) plāksteris, kas sastāv no trim kārtām, kuras satur divas aktīvās
vielas: 6 mg norelgestromīna un 600 µg etinilestradiola. Plāksteris 24 h izdala 150 µg
norelgestromīna un 20 µg etinilestradiola.

55
Darbības veids.
Plākstera sastāvā esošā hormonu kombinācija darbojas tāpat kā KOK, mainot hormonu
līdzsvaru organismā, tādējādi novēršot ovulāciju, ietekmējot dzemdes kakla gļotādas
sekretorisko funkciju un endometriju.
Efektivitāte.
Lietojot HPK atbilstoši instrukcijai, tā ir pilnīgi droša kontracepcijas metode. Tās drošības
raksturlielums ir 99%, PI ir 0,9. Kontracepcijas efektivitāte var būt zemāka sievietēm, kuru
ķermeņa masa pārsniedz 90 kg.
Deva un lietošana.
1. Trīs nedēļas lieto pa vienam plāksterim, ceturtajā nedēļā plāksteri nelieto.
Plāksteri jālieto regulāri, to nomainot noteiktā nedēļas dienā. Pirmo plāksteri uzliek 1.
dienā, to nomaina 8. dienā, un nākamo plāksteri uzliek 15. dienā. Plāsteri pārstāj lietot
22. dienā un to nelieto 7 dienas. Šis starplaiks nedrīkst būt mazāks par 7 dienām.
Plāksteri liek uz sēžamvietas, vēdera, augšdelma vai muguras augšdaļas tīras, sausas, no
apmatojuma brīvas ādas, to cieši piespiežot. Kontracepciju ar HKP sāk menstruāciju
pirmajā dienā.
2. Ja pāriet no KOK lietošanas, HKP lietošana jāsāk pirmajā asiņošanas dienā.
3. Ja pāriet no POK lietošanas, HKP lietošanu var sākt jebkurā dienā, taču pirmo
7 dienu laikā jāizmanto kontracepcijas barjermetodes.
4. Pēc legāla vai spontāna aborta HKP var sākt nekavējoties, ja tas ir noticis
pirms 20. grūtniecības nedēļas. Gadījumā, ja legāls vai spontāns aborts noticis pēc 20.
grūtniecības nedēļas, HKP lietošanu var sākt 21. dienā pēc aborta vai pirmo spontāno
menstruāciju pirmajā dienā, atkarībā no tā, kas laika ziņā notiek vispirms.
5. Pēc dzemdībām, ja ir nolemts atteikties no zīdīšanas, HKP lietošana jāsāk ne
agrāk kā 4 nedēļas pēc dzemdībām. Ja lietošana tiek sākta vēlāk, pirmās 7 dienas
vienlaikus jāizmanto kontracepcijas barjermetodes vai arī jāgaida līdz pirmo nestruāciju
sākumam.
Kontrindikācijas
HKP nedrīkst lietot, ja ir kaut viens no šādiem traucējumim/slimībām. Ja kāds no šiem
traucējumiem/slimībām pirmo reizi parādās, lietojot HKP, tā lietošana nekavējoties
jāpārtrauc.
1. Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no sastāvdaļām.
2. Vēnu tromboze pašlaik vai anamnēzē, neatkarīgi no plaušu embolijas
esamības.

56
 3. Arteriāla tromboze (piemēram, cerebrovaskulārie traucējumi, miokarda
infarkts, tīklenes tromboze) vai trombozes sākotnējas pazīmes (piemēram, stenokardija
vai pārejoši ishēmiski traucējumi) pašlaik vai anamnēzē.
4. Migrēna ar fokālu auru.
5. Nopietnu vai vairāku artēriālās trombozes riska faktoru esamība:
- smaga hipertensija (pastāvīgs rādītājs ≥ 160+/100+ mmHg);
- cukura diabēts ar asinsvadu komponenti;
- iedzimta dislipoproteinēmija.
6. Iespējama iedzimta nosliece uz venozu vai arteriālu trombozi, piemēram, C-
reaktīvā olbaltum (APC) rezistence, antitrombīna-III, C olbaltuma, S olbaltuma
nepietiekamība, hiperhomocisteinēmija, antivielas pret fosfolipīdiem (antivielas pret
kardiolipīniem, sistēmas (vilkēdes) antikoagulanti).
7. Diagnosticēts krūts vēzis vai aizdomas par to.
8. Endometrija vēzis vai cits diagnosticēts estrogēnatkarīgs audzējs, vai aizdomas
par šādu audzēju.
9. Novirzes aknu darbībā, kas saistītas ar akūtu vai hronisku hepatocelulāru
slimību.
10. Aknu adenoma vai ļaundabīgs audzējs.
11. Neskaidras izcelsmes dzimumorgānu asiņošana.
12. Grūtniecība un zīdīšana.
Īpaši brīdinājumi un piesardzības pasākumi.
1. HKP nedrīkst likt uz krūtīm vai uz apsārtušas, iekaisušas vai bojātas
(sagrieztas) ādas. Lai novērstu iespējamo ādas kairinājumu, katrs nākamais plāksteris
jāuzliek citā vietā, taču tos var likt vienā ķermeņa apvidū. Lai izvairītos no plākstera
adhezīvo īpašību samazināšanās, uz ādas, kur plāksteris tiek uzlikts vai tiks drīzumā
likts, nedrīkst izmantot dekoratīvo kosmētiku, krēmu, losjonu vai pūderi, kā arī citus
lokāli lietojamus līdzekļus.
2. Ja plāksteris ir daļēji vai pilnīgi atlipis un vairs ādai nepielīp, medikamentu
nonākšana organismā nav pilnīga un kontraceptīvais efekts zūd.
3. Ja plāksteris ir kaut daļēji atlipis līdz 24 h, tas jāpiestiprina tajā pašā vietā vai
nekavējoties jāaizstāj ar jaunu. Papildu kontracepcijas metode nav jāizmanto. Nākamais
plāksteris jāuzliek parastajā nomaiņas dienā.
4. Ja plāksteris ir kaut daļēji atlipis vairāk nekā 24 h vai arī, ja lietotāja nezina,
cik ilgi plāksteris ir atlipis, sieviete nav pasargāta no grūtniecības iestāšanās un
nekavējoties jāsāk jauns kontracepcijas cikls, uzliekot jaunu plāksteri. Līdz ar to tiek

57
 noteikta jauna cikla pirmā diena un jauna nomaiņas diena. Pirmās 7 jaunā cikla dienas
vienlaikus jāizmanto nehormonāla kontracepcijas metode.
5. Plāksteri nevajag censties uzlikt no jauna, ja tas vairs nelīp; nekavējoties
jāuzliek jauns plāksteris. Nedrīkst lietot papildus plāksterus vai pārsējus, lai noturētu
HKP vietā.

Mijiedarbība ar citiem medikamentiem.

Medicīnisko preparātu mijiedarbība, kuras rezultātā palielinās dzimumhormonu
atbrīvošanās, var izraisīt asiņošanu un hormonālo samazināt kontraceptīvo līdzekļu
efektivitāti. Šāda mijiedarbība pierādīta, lietojot hidantoīnus, barbiturātus, pirimidonu,
karbamazepīnu, rifampicīnu; arī lietojot okskarbazepīnu, to piramātu, felbamātu, ritonaviru,
grizofulvīnu, modafinilu un fenilbutazonu tā ir iespējama. Šādas mijiedarbības mehānisms
acīmredzot balstās uz šo medikamentu spēju inducēt aknu enzīmus. Maksimāla enzīmu
indukcija parasti nav novērojama 2 – 3 nedēļas, bet saglabājas vismaz 4 nedēļas pēc
ārstēšanas pārtraukšanas.
Vienlaikus ar HKP nevar lieto asinszāli (hypericum perforatum) saturošus augu
preparātus, jo tie var izraisīt kontraceptīvās iedarbības zudumu, kas varētu būt saistīts ar
asinszāles izraisīto metabolizējošo enzīmu indukciju. Indukcijas efekts var saglabāties vismaz
2 nedēļas pēc asinszāli saturošu preparātu lietošanas pārtraukšanas.
Nepietiekams kontraceptīvs efekts ir novērots, lietojot arī tādas antibiotikas kā
ampicilīns un tetraciklīni. Šādas ietekmes mehānisms nav noskaidrots.
Sievietēm, kam ilgstoši jālieto aknu enzīmu preparāti, jāizvēlas cita kontracepcijas
metode.
Hormonālais kontraceptīvais maksts riņķis (NuvaRing).
Sastāvs.
Hormonālais kontraceptīvais maksts rinķis (HKMR) ir elastīgs, caurspīdīgs, bezkrāsains
riņķis ar ārējo diametru 54 mm un šķērsgriezuma diametru 4 mm. Tas izgatavots no
etilēnvinilacetāta un tam ir 110 µm plāna membrāna un kodols, kas satur 11,7 mg
etonogestrēla un 2,7 mg etinilestradiola. Riņķis 24 h izdala 0,120 mg etonogestrēla un 0,015
mg etinilestradiola.
Darbības veids.
Hormoni nokļūst tieši asinsritē caur maksts gļotādu. HKMR sastāvā esošā hormonu
kombinācija darbojas tāpat kā KOK, mainot hormonu līdzsvaru organismā, tādējādi novēršot
ovulāciju, ietekmējot dzemdes kakla gļotādas sekretorisko funkciju un endometriju.
Efektivitāte.

58
Lietojot HKMR atbilstoši instrukcijai, tā ir pilnīgi droša kontracepcijas metode. Tās drošības
raksturlielums ir 99,3%, PI ir 0,65. Kontracepcijas efektivitāte var būt zemāka sievietēm, kuru
ķermeņa masa pārsniedz 90 kg.
Devas un lietošana.
1. HKMR jāievada makstī starp 1. un 5. menstruālā cikla dienu, vēlākais 5. cikla
dienā, pat ja menstruālā asiņošana vēl nav beigusies. Pirmās 7 dienas pēc HKMR
ievadīšanas ieteicams papildus izmantot kontracepcijas barjermetodes. HKMR stāv
makstī 21 dienu (3 nedēļas), pēc tam tas jāizņem un seko 7 dienas bez riņķa.
2. Nomainot kādu KOK, ieteicams ievadīt riņķi ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc
parastā tablešu lietošanas pārtraukuma vai pēc iepriekšējās KOK neaktīvo tablešu
izlietošanas.
3. Nomainot POK, uz HKMR var pāriet jebkurā dienā. Šajā gadījumā pirmajās 7
dienās papildus jāizmanto kontracepcijas barjermetodes.
4. Pēc aborta grūtniecības pirmajā trimestrī HKMR var ievadīt tūlīt. Šajā
gadījumā sievietei nav jāizmanto papildu kontracepcija.
5. Pēc dzemdībām vai aborta grūtniecības otrajā trimestrī ieteicams sākt HKMR
lietošanu 4. nedēļā pēc tā. Ja lietošana sākta vēlāk, pirmajās 7 dienās pēc riņķa
ievadīšanas papildus jāizmanto kontracepcijas barjermetodes vai arī, pirms sākt lietot
HKMR, jānogaida, kamēr sākas pirmā menstruālā asiņošana.
Kontrindikācijas.
HKMR nedrīkst lietot tālāk minētajos gadījumos. Ja kāds no šiem stāvokļiem rodas HKMR
lietošanas laikā, riņķis nekavējoties jāizņem.
1. Tromboze/trombembolijas epizodes (venozas vai arteriālas) pašlaik vai anamnēzē
(piemēram, dziļo vēnu tromboze, plaušu artēriju embolija, miokarda infarkts) vai
smadzeņu asinsrites traucējumi.
2. Tromboze, prodroms pašlaik vai agrāk (piemēram, pārejoši ishēmiski smadzeņu
asinsrites traucējumi, stenokardija).
3. Anamnēzē migrēna ar neiroloģijas simptomātiku.
4. Cukura diabēts ar pārmaiņām asinsvados.
5. Smagi vai vairāki venozas vai arteriālas trombozes riska faktori, kas arī var būt
lietošanas kontrindikācija.
6. Pankreatīts vai ar to saistīta smaga hipertrigliceridēmija.
7. Pašlaik vai anamnēzē smagas aknu slimības, ja aknu funkciju raksturlielumi nav
normalizējušies.
8. Aknu audzējs anamnēzē (labdabīgs vai ļaundabīgs).

59
 9. Ļaundabīgs hormonatkarīgs dzimumorgānu vai krīts audzējs vai aizdomas par to.
10. Neskaidras izcelsmes dzimumorgānu asiņošana.
11. Grūtniecība vai aizdomas par to un laktācija.
Īpaši brīdinājumi un piesardzības pasākumi.
1. Ja riņķis izkrīt no maksts, tas jānoskalo ar aukstu vai remdenu ūdeni un jāievada makstī
cik vien iespējams, ātri, t.i., 4 stundu laikā. Ja riņķis tiek ievadīts vēlāk kā pēc 3
stundām, tas nenodrošina kontraceptīvo efektu. Tādā gadījumā nākamās 7 dienas pēc
riņķa atpakaļievades jāizmanto papildus kontracepcijas barjermetodes.
2. Var būt vērojamas šādas blaknes:
- slikta dūša, vemšana,
- galvassāpes, reibonis,
- kuņģa sāpes, vēdera uzpūšanās,
- diskomforts/kairinājums makstī,
- pastiprināti izdalījumi no maksts,
- krūšu piebriedums.
3. Jāievēro visi HKMR uzglabāšanas noteikumi. Nedrīkst sasaldēt, glabāt tiešā gaismas
iedarbībā un mitrumā.
4. Maksts tamponu lietošana nemazina HKMR kontraceptīvo efektivitāti.
5. Spermicīdu vai lokālo pretsēņu preparātu lietošana nemaina HKMR kontraceptīvo
efektivitāti.
Mijiedarbība ar citiem medikamentiem.
Noteikti medikamenti var mazināt kombinēta veida hormonālo kontraceptīvu
efektivitāti, samazināt cirkulējošo eksogēno hormonu koncentrāciju asinsritē. Šādas
mijiedarbības mehānisms acīmredzot balstās uz šo medikamentu spēju pazemināt
enterohepatisko recirkulāciju un spēju inducēt aknu enzīmus. Medikamenti, kas var būt par
iemeslu šādam efektam, ir: vairāki antibiotiskie līdzekļi (piemēram, cefalosporīni,
hloramfenikols, makrolīdi, penicilīni, tetraciklīni), aprepitants, beksarotens, basektants,
dapsons, grizeofulvīns, HIVB proteāžu inhibitori, modafinils, nevinapins, rifampicīns,
barbiturāti, karbamazepīns, fenitoīns, primidons, topiramats, troleandomicīns, asinszāli
saturoši preparāti.
Subdermālā implantu kontracepcija (Norplant).
Sešu silikona kapsulu (viena kapsula satur 36 mg levonorgestrela) ievadīšana zemādā
augšdelma iekšējā virsmā uz pieciem gadiem. Kapsulās esošais gestagēns lēni nonāk sievietes
asinsritē un nodrošina kontraceptīvo efektu. (Latvijā nav pieejama)
Intrauterīna kontracepcija.

60
 Tā ir svešķermeņa ievadīšana un esamība dzemdes dobumā, lai novērstu apaugļošanos.
Varu saturošas spirāles.
Biežāk lietotā intrauterīnā kontracepcija (IUK) mūsdienās ir spirāles ar varu —
plastikāta kontraceptīvs, kas apvītas ar vara stieplīti (var būt arī vara stieplīte ar sudraba
serdeni vai/un ar vara cilindriņiem). Latvijā arī pieejama IUK ar zelta un vara stieplīti.
Darbības veids.
Spirāļu darbības mehānisms pilnībā nav izprasts. IUK kontraceptīvo efektu nodrošina:
•kavējot spermatozoīdu kustību uz olvadiem;
•ietekmējot olšūnas kustību un fertilizāciju;
•stimulējot sterila svešķermeņa reakciju endometrijā.
Efektivitāte.
Vara IUK kļūdu skaits variē no 0,4% līdz 2,5% pirmo 12 mēnešu laikā, PI ir 1,5.
Lietošanas ilgums.
Modernas varu saturošas spirāles lietošanas ilgums atkarīgs no vara daudzuma. Vidēji to
lietošanas laiks ir 5 – 8 gadi.
Indikācijas.
IUK ir īpaši ērta šādām pacientēm:
• kuras ir dzemdējušas un kurām ir nepieciešama efektīva, atgriezeniska kontracepcijas
metode;
• kuras zīda bērnu;
• kurām ir grūtības regulāri iegādāties citus kontracepcijas līdzekļus;
• kuras ir aizmāršīgas, lai lietotu regulāru kontracepcijas metodi, vai kuras nevēlas
kontracepciju, kas jālieto katra dzimumakta laikā;
• kuras nedrīkst lietot hormonālo kontracepciju, jo pieder pie paaugstinātas riska
grupas;
• kuras nevēlas vairāk bērnu, taču negrib ķirurģisko kontracepciju.
Kontrindikācijas.
Intrauterīno kontracepciju nevajadzētu lietot sievietēm, kurām ir:
1. Grūtniecība.
2. Iegurņa iekaisuma slimība (IIS).
3. Nesens septisks aborts.
4. Cervicīts.
5. STI (akūta vai pēdējo 3 mēnešu laikā).
6. Nenoskaidrotas izcelsmes dzemdes asiņošana.
7. Dzimumorgānu vēzis vai aizdomas par to.

61
 8. Iedzimta dzemdes patoloģija vai dzemdes labdabīgs audzējs.
9. Iegurņa tuberkuloze.
10. Alerģija pret varu, plastikātu.
Piesardzības pasākumi un īpaši brīdinājumi.
Nopietni jāapsver spirāles lietošana, izvērtējot priekšrocības un trūkumus, gadījumos, ja
pacientei ir:
1. Dismenoreja, kurai nepieciešama medikamentoza ārstēšana vai gultas režīms.
2. IIS anamnēzē: jānovērtē infekcijas smaguma pakāpe un tās ārstēšana.
3. HIV vai AIDS, jo ir paaugstināta IIS iespējamība.
4. Augsts STI risks (vairāki seksuāli partneri vai partneris, kuram ir vairāki
seksuāli partneri), jo ir paaugstināta IIS iespējamība.
5. Anēmija.
Blaknes.
1. Vājas sāpes un asiņošana ievadīšanas un izņemšanas laikā.
2. Pirmajās dienās pēc ievadīšanas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā.
3. Pastiprināta menstruālā asiņošana.
4. Dzelzs deficīta anēmija.
5. Īslaicīga asiņošana vai smērēšanās cikla vidū.
6. Dismenoreja.
7. IUK ekspulsija.
Brīdinājumi.
1. Tā kā varš sakarstot var izraisīt ievainojumu, sievietēm ar IUS nedrīkst veikt
vēdera un krustu apvidus diatermiju.
2. Ja sievietei anamnēzē ir dzemdes perforācija vai operācija, īpaši olvadu vai
citu vēdera vai mazā iegurņa orgānu operācija, jāuzmanās, jo paaugstinās ārpusdzemdes
grūtniecības un dzemdes perforāciju risks. Perforāciju risks paaugstinās, ja pēc
dzemdībām vai aborta IUS ievada pirms dzemde atguvusi iepriekšējo lielumu.
3. Reimatisma vai iedzimtas sirdskaites gadījumā vienlaikus ar IUS ievadīšanu
jāapsver antibiotiku lietošanas nepieciešamība.
Mijiedarbība.
Piesardzība jāievēro, lietojot vienlaikus ar pretkrampju līdzekļiem, jo tie var izraisīt
pastiprinātu asiņošanu.
Kortikosteroīdu terapija var apslēpt mazā iegurņa orgānu iekaisuma slimību.
Lietošana.

62
 IUS var ievadīt jebkurā menstruālā cikla dienā. Vispiemērotākās ir menstruāciju pēdējās
dienas, jo šai laikā dzemdes kakls ir dilatēts, tas atvieglo ievadīšanu. Spirāli var ievadīt 6
nedēļas pēc dzemdībām. Spirāli jāievada aseptiskos apstākļos. Lietošanas ilgums ir 5—10
gadi (atkarībā no ražotāja rekomendācijām), nepieciešamības gadījumos spirāli var aizstāt ar
jaunu.
Latvijā pieejamās spirāles.
• Gyne T 380 Goldlily.
• Multiload — Cu 375.
• Nova T Cu AG.
• T De Ono Gold.
• T De Plata Novaplus.
Intrauterīnā hormonālā sistēma (IUHS Mirena).
Intrauterīnā hormonālā sistēma ir IUK, kas satur gestagēnu.
Darbības veids.
Gestagēnu saturoša IUK darbībā :
• endometrijs kļūst plāns un neaktīvs;
• sabiezinās dzemdes kakla gļotu slānis, līdz ar to tiek kavētas spermatozoīdu funkcijas
un kustīgums;
• rodas lokāla svešķermeņa reakcija dzemdes dobumā.
Efektivitāte.
Intrauterīnās hormonālās sistēmas PI ir 0,15.
Lietošanas ilgums.
IUHS lietošanas ilgums ir 5 gadi.
Indikācijas
1. Kontracepcija.
2. Menorāģija.
3. Dismenoreja.
IUHS ir īpaši ērta pacientēm:
• kuras ir dzemdējušas un kurām ir nepieciešama efektīva, atgriezeniska kontracepcijas
metode;
• kurām ir grūtības regulāri iegādāties citus kontracepcijas līdzekļus;
• kuras ir aizmāršīgas, lai lietotu regulāru kontracepcijas metodi, vai kuras nevēlas
kontracepciju, kas jālieto katra dzimumakta laikā;
• kuras nedrīkst lietot estrogēnus saturošu hormonālo kontracepciju, jo pieder pie
paaugstināta riska grupas;

63
 • kuras nevēlas vairāk bērnu, taču negrib ķirurģisko kontracepciju.
Kontrindikācijas.
Gandrīz tādas pašas kā IUK vispār (sk. iepriekš).
Blaknes.
Subjektīvas blaknes parasti rodas pirmajos mēnešos pēc sistēmas ievadīšanas, bet ar laiku tās
zūd.
Biežākās blaknes:
1. Menstruālie traucējumi.
2. Pirmās dienās pēc ievadīšanas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā.
3. Acne vai citas ādas pārmaiņas.
4. Muguras sāpes.
5. Mastalģija.
6. Galvassāpes.
Brīdinājumi.
Intrauterīnā sistēma jāizņem, ja pacientei pirmo reizi rodas migrēna; ja migrēna
pastiprinās; ja rodas fokāla migrēna ar asimetrisku redzes zudumu vai citi simptomi, kas
liecina par pārejošu cerebrālu ishēmiju; sevišķi stipras galvassāpes; dzelte; būtiski paaugstinās
asinsspiediens. Nekavējoties jāveic nepieciešamie diagnostiskie un terapeitiskie pasākumi, ja
rodas tīklenes trombozes simptomi, neizskaidrojams daļējs vai pilnīgs redzes zudums; ja
iestājas proptoze vai diplopija; ja rodas papildus tūska vai tīklenes asinsvadu bojājumi. IUS
jālieto ļoti uzmanīgi vai jāizņem, ja pirmo reizi rodas šādas patoloģijas: apstiprināts
hormonāli aktīvs audzējs vai aizdomas par to, piemēram, krūts vēzis, asins slimības, arī
leikēmija, smaga arteriāla patoloģija, asinsizplūdumi, miokarda infarkts.
Mijiedarbība.
Hormonālās komponentes kontraceptīvo darbību pavājina preparāti, kas inducē aknu
enzīmus, piemēram, barbiturāti, fenitoīns, karbamazepīns, rifampicīns.
Lietošana.
IUS var ievadīt jebkurā menstruālā cikla dienā. Vispiemērotākās ir menstruāciju pēdējās
dienas, jo šai laikā dzemdes kakls ir dilatēts, tas atvieglo ievadīšanu. Spirāli jāievada
aseptiskos apstākļos. Levonorgestrola izdale notiek 5 gadus, apmēram 20 µg diennaktī.
Latvijā pieejamā intrauterīnā sistēma.
Levonorgestrelu saturoša intrauterīna sistēma Mirena“.
Tās sastāvā ir aktīvā viela — 52 mg levonorgestrela.
Barjermetodes.

64
Kontracepcija, ko sauc par barjermetodēm, novērš grūtniecības iestāšanos, neļaujot spermai
iekļūt dzemdes dobumā.
Speciālas indikācijas barjermetodēm.
1. Aizsardzība pret seksuāli transmisīvām infekcijām (STI), tajā skaitā arī HIV infekciju
(lateksa prezervatīvi).
2. Medicīnisku kontrindikāciju dēļ nav iespējams lietot citas kontracepcijas metodes.
3. Kontracepcija ir nepieciešama neregulāri.
4. Laktācijas amenoreja.
5. Pēc vazektomijas, kamēr nav iestājusies neauglība.
6. Garantē papildus drošību citām kontracepcijas metodēm, piem., ja sieviete lieto
medikamentus, kas vājina kombinētās orālās kontracepcijas efektivitāti.
Barjermetodēm nav kontrindikāciju!
Tās ir vienkārši lietojamas un plaši pieejamas. To efektivitāte ir zemāka nekā
sterilizācijai, hormonālajai un intrauterīnai kontracepcijai.

Vīriešu prezervatīvi.
Prezervatīvs ir apvalks, ko uzmauc erektētam dzimumloceklim. Kontracepcijas efektivitāte
atkarīga no prezervatīva kvalitātes un pareizas lietošanas. Pareizi lietojot, prezervatīva
efektivitāte var būt pat 98%, PI ir 2,0.
Prezervatīvu veidi.
Vairums prezervatīvu izgatavoti no lateksa. Prezervatīvi var būt vienkārši vai ar īpašu maisiņu
galā, dažādās krāsās, dažāda biezuma no ļoti plāniem līdz bieziem, ar dažādu faktūru: gludi,
rievoti, ar pumpiņām, lubricēti, piemēram, ar nonoksilonu-9, vai sausi.
Lietošana.
1. Prezervatīvi jāglabā sausā un vēsā vietā.
2. Pirms lietošanas jāpārliecinās, ka prezervatīva derīguma termiņš nav beidzies, parasti
tas ir 3—5 gadi no izgatavošanas brīža.
3. Prezervatīva paciņa jāatver uzmanīgi, lai nesabojātu prezervatīvu.
4. Prezervatīvs jāuzrullē uz ereģēta dzimumlocekļa pirms jebkāda dzimumorgānu
kontakta, lai izvairītos no infekcijas vai spermas iekļūšanas makstī.
5. Var lietot tikai uz ūdens bāzes radītus speciālus lubrikantus, prezervatīvus bojā augu
eļļa, dažādi krēmi un losjoni.
6. Dzimumloceklis jāizņem no maksts pirms tas ir zaudējis erekciju, pieturot prezervatīva
maliņu, lai izvairītos no tā noslīdēšanas un spermas iekļūšanas makstī.

65
 7. Izlietotie prezervatīvi jāizmet, lai nerastos draudi sabiedrības veselībai un it sevišķi
bērniem.
8. Pārim jāieteic iegādāties pietiekami daudz prezervatīvu.
Blaknes.
Ja ir alerģija pret spermicīdu vai lubrikantu, jālieto prezervatīvi, kas tos nesatur. Tiek ražoti
arī speciāli prezervatīvi, kas domāti tiem, kuriem ir alerģija pret lateksu.
Pasaulē lieto arī sieviešu prezervatīvu — speciālu maksts aizsargu, kas izgatavots no
elastīgas poliuretāna plastikas, apstrādāts ar speciālu lubrikantu un ievietojams makstī pirms
dzimumakta. Latvijā nav pieejams.
Maksts diafragma.
Tā ir sekla, kupolveida gumijas uzmava ar elastīgu apmali, ko ievada makstī pirms
dzimumakta, iepildot diafragmas kupolā spermicīdu: krēmu vai želeju. Diafragma ir lietojama
atkārtoti, atbilstoši to kopjot un uzglabājot. Latvijā nav pieejama.

Dzemdes kakla uzmava.

Tā ir gumijas uzpirksteņveida vai zvanveida ierīce, kas uzliekama uz dzemdes kakla pirms
dzimumakta, uzmava nosprosto dzemdes kaklu un neļauj spermai nokļūt dzemdes dobumā.
Uzmavā iespējams iepildīt spermicīdu, lai paaugstinātu kontraceptīvo efektu. Latvijā nav
pieejama.
Spermicīdi
Spermicīdi ir ķīmiskas vielas, kas, ievadītas makstī, inaktivē un iznīcina spermatozoīdus.
Modernie spermicīdi ir virsmas aktīvas vielas, kas bojā spermatozoīdu šūnu membrānu un
inhibē to fermentu darbību, kā arī maina dzemdes kakla pH. Biežāk lietotās ķīmiskās vielas ir
nonoksinols-9, oktoksinols-9, menfegols un benzalkonija hlorīds.
Veidi.
Spermicīdi var būt krēma, svecītes, putojošas tabletes, tampona, sūklīša vai plēvītes (filmiņas)
veidā. Arī prezervatīvi dažkārt ir apstrādāti ar spermicīdu vielu.
Indikācijas.
Kontracepcija. PI ir 3—5.
Lietošana.
Spermicīdus ievieto makstī pirms dzimumakta. Krēmi un želejas uzreiz pēc to ievadīšanas
nodrošina kontraceptīvo efektu. Dažiem līdzekļiem kā tabletēm un plēvītēm jāgaida lietošanas
pamācībā norādītais ekspozīcijas laiks, līdz tie izšķīst.
Blaknes.

66
Dažiem cilvēkiem var būt alerģija pret spermicīdu. Tādā gadījumā jālieto cits kontracepcijas
līdzeklis.
Latvijā pieejamie spermicīdi.
• Pharmatex (bezalkonija hlorīds) vagināla krēma, tablešu, lodīšu, sūklīšu jeb tamponu
veidā.
• C—Film lucchini (nonoksinols-9) vagināla plēvīte.
• Pantenex oval N (nonoksinols-9) vagināla lodīte.
Sterilizācija.
Tā ir ķirurģiska kontracepcija, kas ir neatgriezeniska pēc operācijas veikšanas
reproduktīvā spēja zūd. Sterilizācija neietekmē veselību, seksualitāti, menstruālo ciklu
sievietei.
Šķir sievietes un vīrieša sterilizāciju. Sievietei ķirurģiski veic olvadu nosiešanu vai
pārdalīšanu, vīrietim sēklas vadu pārdalīšanu.
Latvijā ķirurģiska kontracepcija veselai sievietei ir atļauta pēc 35 gadu vecuma, ja viņai
ir ne mazāk kā trīs bērni, un pēc 40 gadu vecuma neatkarīgi no bērnu skaita.
Šī kontracepcijas metode ieteicama, ja sievietei ir medicīniskas kontrindikācijas citu
metožu lietošanai vai blaknes ir ļoti spilgtas. PI sieviešu sterilizācijas metodei ir 0,04, vīriešu
0,15.
Dabiskā ģimenes plānošana un pārtrauktais dzimumakts, laktācijas amenoreja.
Šīs kontracepcijas metodes balstās uz sievietes un vīrieša organismā notiekošo
fizioloģisko procesu pārzināšanu un izmantošanu, lai novērstu apaugļošanos. Taču šīm
kontracepcijas metodēm ir augsts kļūdas procents un līdz ar to zema efektivitāte, tādēļ tās
netiek medicīniski popularizētas. Tomēr jāņem vērā konkrētā pāra velmes un uzskati, jo šīs
metodes ir populāras reliģiozu cilvēku vidū.
Dabiskā ģimenes plānošana.
Metode balstās uz fizioloģiskām pārmaiņām menstruālā cikla laikā sievietes organismā
ovulatorajā periodā, t. i., dzemdes kakla un maksts sekrēta pārmaiņas un bazālās temperatūras
paaugstināšanos, kā arī kalkulējot ovulatoro periodu, balstoties uz menstruālā cikla garumu.
Parasti šis periods ir no 10. līdz 17. menstruālā cikla dienai, ja cikla ilgums ir 28 dienas. Šajā
periodā vai nu jāatturas no dzimumdzīves, vai jālieto kāda no barjermetodēm. PI ir 2 – 20.
Pārtrauktais dzimumakts.
Dzimumakts tiek pārtraukts pirms spermas ejakulācijas makstī. Šo procesu kontrolē
vīrietis, kuram jābūt motivētam un disciplinētam. Jāpiebilst, ka šim kontracepcijas veidam ir
ne tikai zems kontraceptīvais efekts, bet arī nelabvēlīga ietekme uz sievietes un vīrieša
veselību. PI ir 16 – 23.

67
 Laktācijas periods.
Šajā laikā, kamēr vēl nav atsākusies menstruālā cikla funkcionēšana, nav nepieciešams lietot
kādu kontracepcijas metodi, ja ir:
1. Amenoreja.
2. Pilna apjoma vai gandrīz pilna apjoma zīdīšana.
3. Līdz 6 mēnešiem pēc dzemdībām.

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir PI?
2. Kādi ir hormonalās kontracepcijas veidi?
3. Kas jaņem vērā iesakot kontracepcijas metodi sievietei?
4. Kadas ir KOK kontrindikācijas?
5. Kādi ir vecuma ierobežojumi sterilizacijas procedūras veikšanai Latvijā?

Literatūra
1. Ginekoloģija Ilzes Vībergas redakcijā, Nacionālais apgāds, 2006.
2. RSU bibliotēkas resursi
3. www.pubmed.com

68
Studiju priekšmeta nosaukums: Ginekoloģija

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem zināšanas par sievietes

dzimumsistēmas fizioloģiju un patoloģiju, kā arī nepieciešamās praktiskās iemaņas zināšanu
pielietošanai.
I. Sagatavot studentus teorētiski:

1. sieviešu dzimumorgānu anatomijā, fizioloģijā

2. patoloģijā dažādos dzīves etapos-pusaudžu, reproduktīvajā, postmenopauzālā
vecumā
3. par sieviešu dzimumorgānu biežākām saslimšanām, to cēloņiem, klīniku,
diagnostiku, diferenciāldiagnostiku, ārstēšanas principiem, profilaksi un
rehabilitāciju
4. par ginekoloģiskās ambulatorās aprūpes principiem
5. par onkoloģisko saslimšanu riska grupām un pacientu novērošanu
6. par pacientu sagatavošanu ginekoloģiskām operācijām
7. par aprūpi pēcoperācijas periodā
8. grūtniecības pārtraukšanas organizatorisko kārtību un metodēm grūtniecības I
un II trimestrī
II. Apmācīt ginekoloģiskas pacientes izmeklēšanas, slimību diagnostikas un ārstēšanas
principus.

Nepieciešamās priekšzināšanas:
1. cilvēka anatomijā un fizioloģijā
2. mikrobioloģijā
3. farmakoloģijā,
4. propedeitikā
5. vispārējā ķirurģijā
6. iekšķīgās slimībās
7. veselības aprūpes organizācijā
8. epidemioloģijā
9. ētikā
Studiju rezultāti: studiju priekšmeta apguves rezultātā iegūst pamatzināšanas un kompetenci
galvenajās ginekoloģiskajās patoloģijās dažādos sievietes dzīves periodos.
Prasmes un iemaņas:

69
 • izprot fizioloģiskās norises sievietes organismā dažādos dzīves periodos un
galveno ginekoloģisko patoloģiju simptomātiku, diagnostiku un
diferenciāldiagnostiku pusaudžu vecumā, reproduktīvajā un
postmenopauzālajā periodā.
• zina pacientes sagatavošanas īpatnības ginekoloģisku izmeklēšanas metožu
pielietošanai un ginekoloģiskām manipulācijām un operācijām, pacientes
aprūpes īpatnības pēc manipulācijām un operācijām.
Sievietes dzimumorgāni (organa genitalia feminina)

Ārējie (sk. 1. krāsaino attēlu):

1) kaunuma uzkalns (mons pubis),
2) lielās kaunuma lūpas (labia majora pudendi),
3) mazās kaunuma lūpas (labia minora pudendi),
4) maksts priekštelpa (vestibulum vaginae),
5) klitors jeb kuteklis (clitoris),
6) priekštelpas lielais un mazais dziedzeris (glandula vestibularis major et
minor).
Iekšējie (sk. 2. un 3. krāsaino attēlu):
1) divas olnīcas (ovarum),
2) divi olvadi (tuba uterina),
3) dzemde (uterus),
4) maksts (vagina).

Ārējie sievietes dzimumorgāni

Kaunuma uzkalns (mons pubis) atrodas virs lielajām kaunuma lūpām. Zemādas audos ir
daudz taukaudu. Tā dziļumā beidzas dzemdes apaļās saites (lig. rotunda). Sievišķais
apmatojums veido trijstūri, kā pamatne vērsta uz augšu.
Lielās kaunuma lūpas (labia majora pudendi) — divas sagitālas ādas krokas,
kas norobežo kaunuma spraugu. Ārējā virsma klāta ar matiem. Tajās beidzas dzemdes apaļās
saites.
Mazās kaunuma lūpas (labia minora pudendi) — divas sagitālas ādas kro-
kas, mazākas par lielajām kaunuma lūpām, norobežo maksts priekštelpu (vestibulum
vaginae). Iekšējā virsmā, kur āda pāriet gļotādā, atrodas priekštelpas mazie dziedzeri
(glandulae vestibulares minores), kas izdala sekrētu, kas samitrina maksts priekštelpu.
Uz maksts priekštelpu atveras:
70
 1) urīnizvadkanāla ārējā atvere (ostium urethrae externum) — atrodas apmēram
2 cm dorsāli no kutekļa;
2) maksts atvere (ostium vagine);
3) divas Bartolini dziedzeru atverītes maksts atveres katrā pusē. Bartolini
dziedzeris (glandula vestibularis majoris), kas ir zirņa lielumā, atrodas
starp lielajām un mazajām kaunuma lūpām, uz mugurpusi no priekštelpas sīpola.
Priekštelpas sīpols (bulbus vestibuli) ir venozo asinsvadu veidojums. Tam ir
divas sānu daļas un vidusdaļa, kas ir sašaurināta un atrodas starp kutekļa galviņu un
urīnizvadkanāla ārējo atveri. Sānu daļas ir paplašinātas un atrodas laterāli no maksts atveres.
Klitors (clitor) jeb kuteklis atrodas dzimumspraugas priekšējā stūrī. To veido erektilie
audi, nervu šūnas un daudz asinsvadu. Tajā ir androgēnu receptori.
Jaunavības plēve (hymen) noslēdz ieeju makstī. Tā ir robeža starp ārējiem un
iekšējiem sievietes dzimumorgāniem. Pēc pirmā dzimumakta, kad jaunavības plēve pārplīst,
no tās pāri paliek himenālās kārpiņas (carunculae hymenales), pēc dzemdībām —
mirtveida kārpiņas (carunculae myrtiformes).
Ārējos dzimumorgānus ar asinīm apgādā iekšējā kaunuma artērija (a. pudenda
interna), kas ir iekšējās iegurņa artērijas zars (a. iliaca interna); apaļās saites artērija (a.
lig. teretis uteri), kas ir augšējās pakrūtes artērijas (a. epigastrica inferior) zars, kas
savukārt ir ārējās iegurņa artērijas zars (a. iliaca externa); maksts artērija (a. vaginalis)
no dzemdes artērijas (a. uterina), kas ir iekšējās iegurņa artērijas zars (a. iliaca interna);
ārējās kaunuma artērijas (a. pudenda externa), kas ir ciskas artēriju zari (a.
femoralis). Venozās asinis plūst uz iekšējā kaunuma vēnu (v. pudenda interna), tālāk
uz iekšējo iegurņa vēnu (v. iliaca interna), kopējo iegurņa vēnu (v. iliaca comunis),
apakšējo dobo vēnu (v. cava inferior).
Ārējos dzimumorgānus inervē kaunuma nervs (n. pudendus).
Limfa tiek novadīta uz cirkšņa limfmezgliem.

Iekšējie sievietes dzimumorgāni

Maksts (vagina s. colpos) ir cauruļveida orgāns, apmēram 7—10 cm garš, savieno
dzemdi ar ārējiem dzimumorgāniem. Ar augšējo galu maksts aptver dzemdes kakla maksts
daļu. Starp dzemdes kaklu un maksts sienām izveidojas velves (fornix vaginae) — priek-
šējā, mugurējā un laterālās. Maksts apakšējais gals beidzas ar maksts atveri (ostium
vaginae), kas atveras uz maksts priekštelpu. Pie maksts atveres atrodas dažādas formas
gļotādas krokas — jaunavības plēve. Maksts priekšējā siena saaug ar urīnpūšļa dibenu un
71
urīnizvadkanālu. Pie mugurējās daļas pieguļ taisnā zarna, starp to un maksti ir irdenie
saistaudi.
Maksts sieniņas uzbūve
1. Gļotādu veido daudzkārtainais plakanais epitēlijs, kas ir četras šūnu kārtas
(estrogēnatkarīgas šūnas bez sekretoriskas funkcijas). Epitēlija šūnās nogulsnējas
glikogēns. Gļotāda veido horizontālas krokas (rugae vaginales), bet to
paaugstinātās vidusdaļas maksts priekšējā un mugurējā sienā veido valnīšus
(columne rugarum). Krokas ļauj maksts sienām ievērojami paplašināties, tam ir
īpaša nozīme dzemdībās.
2. Muskuļu slānis ir vāji attīstīta gludā muskulatūra divos slāņos: gareniskā un cirkulārā
slānī.
3. Adventiciālais apvalks ir saistaudu slānis, kas irdeni saista ar resno zarnu, bet cieši ar
urīnpūsli un urīnizvadkanālu. Serozais apvalks ir maksts mugurējās sienas augšdaļā.
Makstī ir skāba vide — pH 3,5—4,5. Skābo reakciju rada pienskābe, kas rodas, Bacillus
Döederleini s. Lactobacillus šķeļot maksts epitēlijā esošo glikogēnu.
Maksts funkcijas
1. Normāla maksts flora rada nelabvēlīgus apstākļus patogēniem mikroorganismiem —
aizsargfunkcija.
2. Endometrija funkcionālā slāņa un asiņu izvadīšana menstruāciju laikā —
transportfukcija.
3. Dzemdību laikā — dzemdību ceļš auglim.
Maksti ar asinīm apgādā maksts artērija (a. vaginalis) no dzemdes artērijas (a.
uterina), kas ir iekšējās iegurņa artērijas zars (a. iliaca interna). Venozās asinis plūst uz
dzemdes un maksts venozo pinumu (plexus venosus uterovaginalis), tālāk uz dzemdes
apakšējām vēnām (vv. uterinae inferiores), iekšējo kaunuma vēnu (v. pudenda
interna).
Inervē dzemdes un maksts nervu pinums (plexus uterovaginalis) no plexus
hypogastricus inf. (satur simpātiskās un parasimpātiskās šķiedras).
Dzemde (uterus s. metra, s. hystera) atrodas mazajā iegurnī aiz urīnpūšļa. Šķir
šādas dzemdes daļas
1. Dzemdes dibens (fundus uteri) — dzemdes daļa virs olvadu atzarošanās vietas.
2. Dzemdes ķermenis (corpus uteri), tā lejasdaļu sauc par sašaurinājumu (isthmus
uteri), kas atrodas virs dzemdes kakla.
3. Dzemdes kakls (cervix uteri), tam šķir:
a) virsmaksts daļu (portio supravaginalis);

72
 b) maksts daļu (portio vaginalis).
Dzemdes kaklam ir ārējā mute (to redz, ievadot spoguli), dzemdes kakla kanāls un iekšējā
mute.
Dzemdes kakla funkcijas
1. Spermatozoīdu pārnese, to imunoloģiskā kontrole.
2. Barjera mikroorganismiem.
3. Endometrija funkcionālā slāņa un asiņu izvadīšana menstruāciju laikā —
transportfukcija.
4. Dzemdību laikā — dzemdību ceļš auglim.
Dzemdes dobums sagitālā griezumā ir spraugas veidā, frontālā griezumā — trijstūris ar
galotni uz leju. Dzemdes kakla daļā dobums pāriet uz dzemdes kakla kanālu un ar dzemdes
kakla atveri (ostium uteri) atveras uz maksti (sk. 4. krāsaino attēlu).
Dzemdes sieniņas uzbūve:
1. Gļotāda (endometrium) izklāj dzemdes dobumu. Dzemdes dobumā gļotāda ir
gluda, kanālā uz tās priekšējās un mugurējās sienas gļotāda izveido krokas (plicae
palmatae). Šīs krokas pagarina spermatozoīdu ceļu un aizkavē gļotu izdalīšanos.
Gļotādai šķir funkcionālo un bazālo slāni. Funkcionālais slānis reizi mēnesī noārdās
un menstruāciju laikā ar asinīm tiek izvadīts ārā un atjaunojas no bazālā slāņa.
Gļotāda veido dzemdes dziedzerus, kas uzkrāj šūnu producēto gikogēnu saturošu se-
krētu. Dzemdes kakla kanālu izklāj cilindriskais epitēlijs, bet dzemdes kakla maksts
daļu klāj plakanais epitēlijs. Dzemdes kakla dziedzeri producē gļotas — to produkcija
tieši atkarīga no estrogēniem; dzemdes kakla kanālā ir kriptas, te spermatozoīdi var
“iekonservēties” uz 3—4 dienām.
2. Muskuļu slānis (myometrium) ir gludā muskulatūra trīs slāņos — ārējais un
iekšējais ir gareniskie slāņi, vidējais — cirkulārs.
3. Serozais apvalks — dzemdi sedz vēderplēve (perimetrium). Vēderplēve neklāj
dzemdes kakla maksts un virsmaksts daļas, dzemdes sānus.
Dzemdes normāla guļa ir: dzemdes noliekums uz priekšu (anteversio) attiecībā pret
maksts garenasi un dzemdes saliekums starp dzemdes ķermeni un kaklu (anteflexio); to
nosaka dzemdes fisējošais aparāts.
Dzemdes fiksējošais aparāts
1. Starpenes muskuļi.
2. Apaļās dzemdes saites (lig. teres uteri) sākas no dzemdes stūra, atrodas starp
dzemdes platās saites abām lapiņām, izspīlē šīs saites priekšējo lapiņu, iet caur

73
 cirkšņa kanālu un beidzas ārējos dzimumorgānos — kaunuma uzkalnā un lielajās
kaunuma lūpās.
3. Dzemdes platā saite (lig. latum uteri) — vēderplēves dublikatūra, kas atrodas
frontālā plaknē un stiepjas no dzemdes uz mazā iegurņa laterālo sienu. Saites augšējā
mala no visām pusēm aptver olvadu, apakšējā mala ir saaugusi ar starpeni, mediālā
mala pie dzemdes malas. Audus, kas atrodas starp dzemdes platās saites lapiņām gar
dzemdes sānu sienām, sauc par dzemdes apaudiem jeb parametrium.
4. Saistaudi, kas atrodas iegurņa pamatnē, ejot dažādos virzienos, izveido saites, kas
saista dzemdi ar apkārtējiem orgāniem un iegurņa sienām — lig. vesicouterinum,
lig. cardinale (uz iegurņa sānu sienām), lig. sacrouterinum. Ap orgāniem starp
atsevišķām saitēm atrodas irdeno saistaudu sakopojumi.
Nozīmīgākie asinsvadi, kas apasiņo dzemdi, ir dzemdes artērijas (a. uterina), kas atiet
no iekšējās iegurņa artērijas (a. iliaca interna), iet uz dzemdi pa tās apaudiem, krusto
urīnvadu, nonāk pie dzemdes sānu virsmas dzemdes šauruma (isthmus) līmenī un iet gar
dzemdes sāniem līdz dzemdes dibenam (ramus ascendens). Tai ir zari — maksts artērija
(a. vaginalis), kas apgādā ar asinīm dzemdes kaklu un maksts augšējo daļu; olvada zars
(ramus tubarius) un olnīcas zars (ramus ovaricus). Venozās asinis plūst uz dzemdes
un maksts venozo pinumu (plexus venosus uterovaginalis), tālāk uz dzemdes
augšējām vēnām (vv. uterinae superiores), plexus venosus pampiniformis, uz
dzemdes vidējām vēnām (vv. uterinae mediae), iekšējo iegurņa vēnu (v. iliaca
interna), uz dzemdes apakšējām vēnām (vv. uterinae inferiores), iekšējo kaunuma
vēnu (v. pudenda interna), iekšējo iegurņa vēnu (v. iliaca interna).
Inervē dzemdes un maksts nervu pinums (plexus uterovaginalis) no plexus
hypogastricus inf. (satur simpātiskās un parasimpātiskās šķiedras).
Olvads (tuba uterina) ir 10—12 cm garš cauruļveida orgāns, atveras uz vēderplēves
dobumu (cavum peritonei) un dzemdes dobumu.
Funkcija
1. Spermatozoīdu pārnese.
2. Olšūnas saķeršana.
3. Labvēlīgi apstākļi olšūnas apaugļošanai, kas notiek ampulārajā daļā.
4. Olšūnas pārnese uz dzemdes dobumu — olšūna nokļūst dzemdes dobumā apmēram 6
dienas pēc apaugļošanās.
Šķir četras daļas
1. Piltuve (infundibulum tubae uterinae), kas pieguļ olnīcai.

74
 2. Ampula (ampulla tubae uterinae s. interstialis) — ovālas formas paplašinā-
jums, piestiprinās dzemdes platās saites augšmalai.
3. Sašaurinājums (isthmus tubae uterinae), atrodas pie dzemdes.
4. Olvada dzemdes daļa (pars uterina tubae uterinae s. intersticialis) iet slīpi
cauri dzemdes sieniņai, beidzas ar olvada atveri (ostium uterinum tubae).
Pie olvada piltuves malām atrodas bārkstiņas (fimbriae tubae), kas palīdz satvert
olšūnu. Viena no bārkstiņām ir labāk attīstīta, tā stiepjas līdz olnīcai, un to sauc par olnīcas
bārkstiņu (fimbria ovarica). Bārkstiņu iekšējā virsmā ir gļotāda, ārējā virsmā — serozais
apvalks.
Olvada sieniņas uzbūve
1. Gļotāda klāta ar skropstiņepitēliju, kas kustas dzemdes virzienā. Gļotādā ir krokas
(plicae tubaries), kas sevišķi labi izteiktas ampulā, bet virzienā uz dzemdi kļūst
mazākas. Starp skropstiņepitēlija šūnām atrodas sekretorās šūnas, kas producē biezu,
gļotainu sekrētu.
2. Zemgļotāda — irdenie saistaudi.
3. Muskuļu slānis (tunica muscularis) ir gludā muskulatūra divos slāņos —
cirkulārā un gareniskā.
4. Serozais apvalks — vēderplēve, kas pārsedz olvadu.
Olvadus ar asinīm apgādā olvada zars (r. tubarius) no dzemdes artērijas (a. uterina),
kas ir iekšējās iegurņa artērijas zars (a. iliaca interna). Venozās asinis plūst uz dzemdes un
maksts venozo pinumu (plexus venosus uterovaginalis), tālāk 1) uz dzemdes vēnām
(vv. uterinae), iekšējo iegurņa vēnu (v. iliaca interna), 2) plexus venosus
pampiniformis, olnīcas vēnā (v. ovarica), 3) labā pusē — apakšējā dobā vēnā (v. cava
inf.), kreisajā pusē — kreisajā nieres vēnā (v. renalis sin.), apakšējā dobā vēnā (v. cava
inf.).
Inervē dzemdes un maksts nervu pinums (plexus uterovaginalis) no plexus
hypogastricus inf. (satur simpātiskās un parasimpātiskās šķiedras).
Olnīca (ovarium s. oophoron) ir sievietes dzimumdziedzeris, kur nobriest olšūnas
(sk. 11. krāsaino attēlu) un tiek producēti steroīdie hormoni. Olnīcas atrodas mazajā iegurnī
pretī art. sacroiliaca pie dzemdes platās saites mugurējās lapiņas. Olnīcas ir pāra
veidojums, ovālas formas, vidējie izmēri: 2,5 ¥ 1,5 ¥ 1 cm. Uz olnīcas priekšējās malas
atrodas vārti (hylus ovarii), pa kuriem ieiet un iziet asinsvadi un nervi.
No ārpuses olnīcu klāj dīgļa epitēlijs (epithelium germinativum), zem tā saistaudu
apvalks — tunica albuginea. Olnīcas saistaudu pamatu (stroma ovarii) veido irdenie
saistaudi. Olnīcai šķir olnīcas serdi (medulla ovarii s. zona vasculosa), kur sazaro
75
nervi, asinsvadi un limfvadi. Olnīcas perifērijā ir olnīcas garoza (cortex ovarii), kur atrodas
a) folikulārais komplekss; b) stroma (teka un granulozās šūnas); c) dzeltenais ķermenis (sk. 5.
krāsaino attēlu).
Olnīcu apasiņo dzemdes artērijas (a. uterina) olnīcas zars (r. ovaricus), kas iet pa
olnīcas īpašo saiti (lig. ovarica proprium), un olnīcas artērija (a. ovarica), kas ir aortas
zars un iet pa olnīcas pakarinātājsaiti (lig. suspensorium ovarii s. infundibulopelvi-
cum).
Inervē olnīcas pinums (plexus ovaricus) no saules pinuma (plexus coeliacus), satur
simpātiskās un parasimpātiskās šķiedras.
Olnīcas fiksējošais aparāts
1. Olnīcas īpašā saite (lig. ovarica propria) no olnīcas dzemdes gala uz dzemdes
stūri. Šajā saitē bez saistaudiem atrodas arī gludās muskulatūras šūnas.
2. Olnīcas pakarinātājsaite (lig. suspensorium ovarii s. infundibulopelvicum)
no iegurņa laterālās sienas uz olnīcas olvada galu.
3. Apzarnītis (mesovarium) — lig. latum uteri mugurējās lapiņas dublikatūra, kas
piestiprinās pie margo mesovaricus ovarii.
Iekšējos dzimumorgānus apasiņojošās dzemdes artērijas — a. uterina un a. ovarica
savstarpēji anastamozē.
Iekšējos dzimumorgānus inervē pavēderes pinums jeb plexus hypogastricus
(simpatiskā nervu sistēma) un dzemdes un maksts, t. i., iegurņa pinums jeb plexus
uterovaginalis s. pelvicus (simpātiskā un parasimpātiskā sistēma). Simpātiskās nervu
šķiedras nāk no saules pinuma (plexus coeliacus) un aortas pinuma (plexus aorticus
abdomnalis), parasimpātiskās — no iegurņa nerva (n. pelvicus).
Simpātiskās nervu šķiedras inervē dzemdes ķermeni, parasimpātiskās — galvenokārt
dzemdes kaklu un maksti.
Limfa tiek novadīta: maksts apakšējā trešdaļa — cirkšņa limfmezgli; pārējās maksts daļas
un dzemdes kakls — limfmezgli ap iegurņa un pavēderes asinsvadiem; dzemdes ķermenis,
olvadi, olnīcas — limfmezgli ap aortu (aorta) un dobo vēnu (v. cava inferior).
Krūts dziedzeris (gl. mammae). Pāra orgāns, kas paredzēts piena sekrēcijai. Līdz
pubertātes periodam abiem dzimumiem attīstās vienādi. Pēc tam attīstība turpinās tikai
sievietēm un pilnīgi beidzas grūtniecības perioda beigās ar laktācijas iestāšanos. Krūts
dziedzeri veido apmēram 15 — 20 radiāli novietotas daiviņas, taukaudi un saistaudi. Daiviņu
izvadkanāli atveras krūtsgalā. Krūtsgals un neliela apļveida josliņa ap to ir pigmentēta; šeit ir
daudz tauku dziedzeru, kas aizsargā krūts ādu no bojājumiem bērna zīdīšanas laikā (sk. 6.
krāsaino attēlu).

76
 Krūti ar asinīm apgādā krūts dziedzera zari (rr. mammarii) no krūškurvja iekšējās
artērijas (a. thoracica interna), kas ir zematslēgkaula artērijas (a. subclavia) zars; no
krūškurvja laterālās artērijas (a. thoracica lateralis), kas ir paduses artērijas (a. axilaris)
zars; no mugurējām ribstarpu artērijām (aa. intercostales posteriores), kas ir krūšu
aortas (aorta thoracica) zari.
Limfātiskā attece veido divus tīklus — seklo un dziļo.
No krūts dziedzera augšējā mediālā kvadranta limfa plūst uz videnes limfmezgliem,
parasternālajiem limfmezgliem, paduses limfmezgliem; no apakšējā mediālā kvadranta uz
parasternālajiem un paduses limfmezgliem; no augšējā laterālā kvadranta — uz dziļajiem
kakla, parasternālajiem un paduses limfmezgliem; no apakšējā laterālā kvadranta — uz
parasternālajiem un paduses limfmezgliem. Paduses limfmezgli saņem 90% limfas no krūšu
dziedzeriem
(sk. 7. krāsaino attēlu).

Iegurņa kaulainā daļa

Iegurņa joslu veido divi gūžas kauli. Gūžas kauls (os coxae) sastāv no zarnkaula (os
ileum), sēžas kaula (os ischii) un kaunuma kaula (os pubis), kas pieaugušam cilvēkam
saauguši vienā kaulā. Zarnkauls ir vērsts uz augšu, sēžas kauls — uz leju un mugurpusi, bet
kaunuma kauls — uz priekšpusi. Gūžas kaula ārējā virsmā ir locītaviedobums locītavai ar
augšstilba kaulu. Gūžas kauli mugurpusē mazkustīgās locītavās savienoti ar krustu kaulu (os
sacrum), bet priekšpusē saauguši kopā ar skrimsli, veidojot simfīzi (symhysis pubica).
Gūžas kauli, krustu kauls, asteskauls un divi pēdējie jostas skriemeļi veido iegurni
(pelvis), kas noliekts uz priekšu. Tā ieejas plakne pret horizontālo plakni veido 55—60°
leņķi.
Šķir lielo un mazo iegurni. Robežu starp tiem veido: priekšpusē — simfīzes un kaunuma
kaulu augšmala, sānos — loklīnija (linea arcuta), mugurpusē — radze (promontorium).
Lielais iegurnis (pelvis major) veido vēdera dobuma apakšējo daļu. Tā mugurējā
sienā ir divi pēdējie jostas skriemeļi, sānos — zarnkaulu spārni, bet priekšpusē — vēdera
muskulatūra. Zem lielā iegurņa atrodas mazais iegurnis.
Mazajam iegurnim (pelvis minor) ir divas atveres — augšējā, kas vērsta pret
lielo iegurni, un apakšējā. Mazā iegurņa mugurējo sienu veido krustu kauls (os sacrum),
asteskauls (os coccygis), sānu sienas — sēžas kauli (os ischi), priekšējo sienu —
kaunuma kauli (os pubis) un simfīze (symphysis pubica). Mazā iegurņa dobumam šķir
plato un šauro daļu.

77
 Sievietēm mazais iegurnis ir īsāks un platāks nekā vīriešiem, zarnkaulu spārni vairāk
atliekti uz sāniem, sēžas kaulu pauguri atrodas tālāk viens no otra, leņķis zem simfīzes starp
abiem kaunuma kauliem ir platāks — 100° un vairāk.

Starpeni veidojošie muskuļi

Starpene (perineum) ir mīksto audu kopums (āda, fascijas, muskuļi, saistaudi, taukaudi),
kas noslēdz mazā iegurņa izeju. Līnija, kas savieno abus sēžas paugurus (tuber
ischiadicum), sadala starpeni divos trijstūrveida laukumos. Priekšējo laukumu veido
uroģenitālā diafragma, mugurējo — iegurņa diafragma. Starpenei viduslīnijā ir šuve (raphe
perinei). Laterāli starpene bez izteiktas robežas pāriet augšstilba mediālā virsmā. Šaurākā
nozīmē par starpeni sievietei sauc mīkstos audus, kas atrodas starp anālo atveri un dzimum-
spraugu (sk. 9. krāsaino attēlu).
Iegurņa diafragma (diaphragma pelvis). To veido vairāki muskuļi un fascijas.
Svarīgākais šo diafragmu veidojošais muskulis ir tūpļa cēlājmuskuis (m. levator ani), kas
veidots no kaunuma un asteskaula muskuļa (m. pubococcygeus) un no zarnkaula un
asteskaula muskuļa (m. iliococcygeus). M. levator ani veido piltuvi, kuras vidū atrodas
atvere (hiatus tendineus) un tūpļa kanāls (canalis analis). Virs m. levator ani
atrodas dzemde un maksts. M. levator ani kopā ar m. coccygeus ceļ un sasprindzina
iegurņa pamatu un notur mazā iegurņa orgānus. Iegurņa diafragmas pamata veidošanā
piedalās arī tūpļa ārējais slēdzējmuskulis (m. sphincter ani externus), kas veido
muskuļu loku ap tūpļa kanāla apakšējo daļu. Muskulis veidots no trijām daļām: dziļās,
virspusējās un zemādas. Iegurņa diafragmas fasciju veido parietālā (izklāj iegurņa dobuma
sienas) un viscerālā lapiņa (sk. 1.1. tabulu).
Uroģenitālā diafragma (diaphragma urogenitalis). Atrodas starp kaunuma
kaulu (os pubis) apakšējiem zariem un sēžas kaulu (os ischii) apakšējiem zariem. To vedo
starpenes dziļais šķērsmuskulis (m. trasversus perinei profuda), sēžas un
briedumķermeņa muskulis (m. ischicaverosus) un sīpoliņa un briedumķermeņa muskulis
(m. bulbocavernosus). Uroģenitālās diafragmas apvidū ir divas fascijas — augšējā un
apakšējā uroģenitālā fascija. Starp šīm fascijām veidojas starpenes dziļā telpa, kurā atrodas
maksts, urīnizvadkanāls, Bartolini dziedzeri, asinvadi, nervi, muskuļi (sk. 9 krāsaino att. un
1.1. tab.).
Fizioloģija — menstruālais cikls
Sievietes reproduktīvo briedumu raksturo regulārs menstruālais cikls: pulsveidīga
gonadotropā atbrīvotājhormona (GnRH) sekrēcija hipotalāmā ar sekojošu gonadotropo
hormonu (folikulu stimulējošais hormons (FSH), luteinizētājhormons (LH)) sekrēciju, olnīcas

78
folikulu nobriešanu, ovulāciju un dzeltenā ķermeņa (corpus luteum) veidošanos,
dzimumhormonu sekrēciju, histofizioloģiskām pārmaiņām endometrijā. Menstruālo ciklu
regulē hipotalāma—hipofizārā—olnīcu sistēma.
Pirmā menstruācija ir vidēji 13 gadu vecumā, norma — 9—16 gadu vecumā. Fertīlais
vecums ilgst vidēji 30—40 gadus (20—50 gadiem).
Viena menstruālā cikla ilgums ir no menstruāciju pirmās dienas līdz nākošo menstruāciju
pirmajai dienai. Menstruālā cikla ilgums parasti ir 28 dienas, normā — 21—35 dienas. Men-
struālās asiņošanas ilgums ir 4—5 dienas, norma — 2—7 dienas. Asins zudums vidēji ir 35
ml, norma — 30—80 ml.
Spilgtākās pārmaiņas sievietes organismā menstruālā cikla laikā noris olnīcās un dzemdes
gļotādā — endometrijā. Šķir ovariālo (olnīcu) un uterīno (dzemdes) ciklu.

Ovariālais jeb olnīcu cikls

Cikla laikā gonadotropo hormonu ietekmē notiek primordiālā folikula nobriešana
(folikulārā fāze), ovulācija (ovulācijas fāze) un dzeltenā ķermeņa (corpus luteum) veidošanās
un attīstība (luteīnā fāze).
1. Folikulārā fāze sākas menstruālā cikla pirmajā dienā. FSH ietekmē sāk augt un
nobriest 3—30 primordiālie folikuli (primārie ovocīti). Līdz 7. dienai viens no tiem
kļūst par dominanto folikulu un turpina nobriest, bet pārējie atrofējas. Nobriešanas
laikā notiek būtiskas pārmaiņas visās folikula sastāvdaļās. Vienkārtainajā folikulārajā
epitēlijā sākas proliferācija. No folikula šķiedrainā apvalka izveidojas divi apvalki:
theca interna un externa. Olšūna palielinās 5—6 reizes, tai izveidojas zona
pellucida (caurspīdīgs apvalks), no folikulārā epitēlija granulozajām šūnām
veidojas corona radiata (starains vainags). Primārais ovocīts dalās divas reizes,
veidojot polāros (reziduālos) ķermenīšus un otrās pakāpes ovocītu un olšūnu (sk. 11.
krāsaino attēlu). Sākumā šūnas aizpilda visu telpu starp olšūnu un šķiedraino apvalku,
bet vēlāk šūnu sablīvējuma centrā veidojas dobums, ko piepilda folikulārais šķid-
rums. Rezultātā izveidojas 1,5—2 cm diametrā pūšļveida folikuls — Grāfa pūslītis,
kas redzams arī ultrasonogrāfijā.
2. Ovulācijas fāze parasti ir 14.—15. dienā (28 dienu ciklā) vai agrāk, ja cikls
īsāks vai vēlāk, ja cikls ir garāks. 36 stundas pirms ovulācijas ir straujš LH līmeņa
pacēlums (paaugstināšanās) plazmā, sākas pirmā meijotiskā dalīšanās — veidojas
sekundārais ovocīts, kurā ir 23 hromosomas. Otra meijotiskā dalīšanās notiek, ja
olšūna tiek apaugļota.
Ovulācijas priekšnosacījumi:

79
 a) LH ovulatorais pacēlums,
b) -pietiekami liels intrafolikulārais spiediens intrafolikulārā šķidruma dēļ,
c) pietiekams prostaglandīnu daudzums, kas aktivē kolagenāzi.
Folikuls pārplīst, apaugļošanai gatavā olšūna nokļūst vēdera dobumā un pēc
tam ar olvada fimbriju palīdzību olvadā.
3. Luteīnā fāze. Menstruālā cikla otrajā pusē pārplīsušā folikula vietā izveidojas
corpus hemoragicum, kas 24—36 stundu laikā luteinizējas, un veidojas jauns
iekšējās sekrēcijas dziedzeris — corpus luteum (dzeltenais ķermenis). Tā attīstību
veicina LH.
Dzeltenā ķermeņa attīstības stadijas:
a) vaskularizācijas stadija,
b) proliferācijas stadija,
c) uzplaukuma stadija,
d) regresijas stadija.
Ja apaugļošanās nenotiek, dzeltenais ķermenis eksistē 12±2 dienas, tad regresē. Ja olšūna
tiek apaugļota, tā funkciju uztur un stimulē cilvēka horiongona gonadotropiskais hormons
(hCG), ko producē pati apaugļotā olšūna un auglis, un tas turpina funkcionēt grūtniecības
pirmos mēnešus.

Uterīnais jeb dzemdes cikls

Menstruālā cikla laikā steroīdo dzimumhormonu iedarbības rezultātā endometrija
funkcionālais slānis nolobās (deskvamācijas fāze), notiek tā reģenerācija, proliferācija
(proliferācijas fāze) un dziedzeru sekrēcija (sekretoriskā fāze).
1. Deskvamācijas fāze sakrīt ar dzeltenā ķermeņa dzīvildzes beigšanos un tā
atrēzijas sākumu olnīcā. Tā izpaužas kā menstruālā asiņošana. Deskvamācijas cēloņi
— strauja steroīdo dzimumhormonu koncentrācijas mazināšanās plazmā, kā dēļ
notiek asinsvadu spazma, endometrija funkcionālā slāņa ishēmija un nekroze, kā
rezultātā veidojas prostoglandīni (Pg F2a); miometrija kontrakcijas oksitocīna un Pg
F2a ietekmē); kā arī fibrinolīzes pastiprināšanās.
2. Proliferācijas fāze sakrīt ar folikula nobriešanu olnīcā un ilgst vidēji līdz
menstruālā cikla 14. dienai (28 dienu ciklā). Endometrija funkcionālā slāņa
proliferācija un dziedzeru veidošanās notiek estrogēnu iedarbības rezultātā. Endo-
metrija biezums palielinās 4—5 reizes.
3. Sekrēcijas fāze ilgst no proliferācijas fāzes līdz menstruālā cikla beigām. Sakrīt
ar dzeltenā ķermeņa augšanu un nobriešanu. Tā producētā hormona — progesterona

80
 ietekmē dzemdes dziedzeri izstrādā sekrētu, dziedzeru dobums paplašinās, to sienās
rodas iespiedumi, stromas šūnas palielinās un kļūst apaļas — atgādina grūtniecības
deciduālās šūnas.

Izmeklēšanas metodes ginekoloģijā.

Diagnostikas procesā ir jāievēro noteikta izmeklēšanas shēma un katrai orgānu sistēmai
jālieto speciālas izmeklēšanas metodes, pēc kuru izmantošanas diferenciāldiagnostiskos
nolūkos izvēlas noteiktas papildizmeklēšanas metodes, kas ļauj pierādīt vai noliegt iespējamo
pieņemto diagnozi.
I. Anamnēze (anamnesis no latīņū valodas: atcerēšanās) jeb pacientes izjautāšana, konkrēti
jautājot par:
1. Slimību:
a) sūdzības, pacientes sajūtas apskates brīdī,
b) sūdzību rašanās brīdis, ilgums, pastiprināšanās vai pavājināšanās dinamika,
saistība ar noteiktiem apstākļiem (menstruālo ciklu, dzimumaktu u. c.) pēc
pacientes domām, lokalizācija, subjektīvais raksturojums;
2. Menstruālo funkciju:
a) menarche vecums (pirmā menstruācija),
b) menstruālā cikla raksturojums,
c) pēdējo menstruāciju datums,
d) pārmaiņas, ja tādas ir (jālūdz pacienti tās sīki raksturot),
e) menopauzes vecums;
3. Reproduktīvo funkciju:
a) dzimumdzīves sākšanas vecums,
b) kontracepcijas metode (pašlaik un agrāk),
c) grūtniecību skaits hronoloģiskā secībā: cik dzemdību, cik abortu (spontāni un
mākslīgi, minot precīzu grūtniecības laiku),
d) grūtniecības, kas beigušās ar dzemdībām; grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību
perioda norise, laktācija,
e) pēcaborta perioda norise, spontāna aborta iespējamie iemesli,
f) grūtniecības plānošana nākotnē;
4. Seksuālo funkciju:
a) vai attiecības ar esošo partneri ir monogāmas un cik ilgas,
b) vai ir seksuālas problēmas;

81
 5. Izslimotām ginekoloģiskām slimībām: hronoloģiskā secībā, sīkāk par slimību,
izmeklējumiem, ārstēšanu, komplikācijām;
6. Ģimenes anamnēzi, kas varētu ietekmēt sievietes veselību, t. i. par onkoloģiskām
slimībām, par iedzimtām slimībām, ģenētiskām patoloģijām, endokrinopātijām
ģimenē;
7. Ekstraģenitālām slimībām — izslimotām un esošām, operācijām, asins pārliešanu,
alerģiju pret medikamentiem, par pastāvīgi lietotiem medikamentiem;
8. Personiskiem datiem: vecumu, laulību, dzīves vietu, nodarbošanos, kaitīgiem
ieradumiem (smēķēšana, narkotisko vielu un alkohola lietošana).
II. Speciālās ginekoloģiskās izmeklēšanas metodes lieto, lai objektīvi novērtētu sievietes
dzimumorgānu anatomisko stāvokli un nepieciešamības gadījumā, veicot šo
izmeklēšanu, iegūtu materiālu papildizmeklēšanai.
1. Ārējo dzimumorgānu apskate un palpācija:
a) vērtē ārējo dzimumorgānu anatomisko veselumu, pārmaiņas vizuāli un vērtē
veidojumus ar palpāciju, precizējot lokalizāciju, robežas, dziļumu,
b) vērtē ādas pārmaiņas, krāsu, defektus, iekaisuma pazīmes vizuāli un izaugumu
plašumu,
c) palpējot vērtē mainītā apvidus sāpīgumu, robežas,
d) vērtē iekšējo dzimumorgānu noslīdējuma, ja tāds ir, pakāpi,
e) palpē ingvinālos limfmezglus, vērtējot to lielumu, sāpīgumu, ja tie ir sataustāmi.

2. Apskate spoguļos jeb per speculum:

a) vērtē maksts gļotādu, tās anatomisko veselumu, izdalījumus, dzemdes kakla
formu, tā gļotādu, cervikālā kanāla ārējo atveri, izdalījumus no cervikālā kanāla,
b) maksts vides pH noteikšana, ievietojot lakmusa papīrīti maksts mugurējā velvē, lai
tas uzsūc maksts izdalījumus, un vērtējot krāsas maiņu atbilstoši pH skalai,
c) nepieciešamības gadījumā ņem materiālu citoloģiskai, mikrobioloģiskai,
kolpocitoloģiskai, histoloģiskai papildizmeklēšanai.

82
3. Bimanuālā jeb iekšējā izmeklēšana jeb per vaginam (dzimumdzīvi nedzīvojušai
pacientei rektāla izmeklēšana jeb per rectum):
a) vērtē dzemdes kaklu palpatori,
b) vērtē dzemdes stāvokli iegurnī, tās formu, lielumu, konsistenci, kustīgumu,
sāpīgumu,
c) vērtē dzemdes piedēkļu apvidu palpatorās pārmaiņas, iegurņa sienas, maksts
velves, palpatoro atradi Duglasa dobumā,
d) vērtē sāpīgumu pie dzemdes kakla deviācijas.

1. solis. 2.solis

3.solis. 4.solis. 5.solis.

4. Rektovagināla izmeklēšana:
a) vērtē taisnās zarnas anatomisko stāvokli,

83
 b) vērtē Duglasa dobuma, parametriju palpatorās pārmaiņas, iegurņa sienas.
III. Papildizmeklēšanas metodes
1. Laboratoriskās:
a) vispārējās asins formulas, bioķīmisko, asins grupas un Rh faktora, hormonālo,
seroloģisko u. c. asins raksturlielumu noteikšana nepieciešamības gadījumā;
b) urīna raksturlielumu noteikšana nepieciešamības gadījumā;
c) citoloģiskā izmeklēšana materiālam no:
• dzemdes kakla kanāla (ņem ārējās atveres līmenī vai 1 cm dziļumā sievietei pēc
40 gadu vecuma, lai materiāls būtu no epitēliju “pārejas zonas”, t. i., no robežas
starp daudzkārtaino plakano epitēliju, kas klāj dzemdes kakla vaginālo daļu, un
cilindrisko epitēliju, kas klāj dzemdes kakla kanālu) un maksts mugurējās velves,
• Duglasa dobuma pēc punkcijas caur mugurējo maksts velvi,
• nospieduma vai nokasījuma no jebkuras redzamās vietas dzimumorgānos,
• krūšu dziedzeriem, ja ir izdalījumi;
d) mikrobioloģiska izmeklēšana (uztriepe, uzsējums, DNS izdalīšanas metodes)
izdalījumu materiālam no:
• dzemdes kakla kanāla,
• maksts mugurējās velves,
• urīnizvadkanāla,
• Duglasa dobuma pēc punkcijas caur mugurējo velvi;
e) kolpocitoloģiskā izmeklēšana — maksts sānu sienu gļotādas daudzkārtainā
plakanā epitēlija slāņu šūnu attiecības (vaginālā formula), virspusējā slāņa šūnu
kodolu pārmaiņu novērtēšana (kariopiknotiskais indekss) menstruālā cikla laikā.
Maksts gļotādas biezums ir 3 mm, un to veido četri šūnu slāņi:
1) bazālās šūnas: diametrs 25 µ, ar lieliem kodoliem;
2) parabazālās šūnas: nedaudz lielākas par bazālajām šūnām, mazākiem
kodoliem;
3) starpslāņa šūnas: diametrā 30 – 35 µ, laivveida formas;
4) virspusējās šūnas: diametrsā 55 µ, ar maziem, pat piknotiskiem kodoliem.
Šķir četras kolpocitoloģiskās reakcijas:
1. reakcija: kolpocitoloģiskajā uztriepē prevalē bazālās šūnas;
2. reakcija: kolpocitoloģiskajā uztriepē prevalē parabazālās šūnas;
3. reakcija: kolpocitoloģiskajā uztriepē prevalē starpslāņa laivveida šūnas;
4. reakcija: kolpocitoloģiskajā uztriepē prevalē virspusējās šūnas.

84
 Kariopiknotiskais indekss (KPI) procentuāli raksturo virspusējo šūnu ar
piknotiskiem kodoliem daudzumu.
Vaginālā formula (VF) ataino dažādo slāņu šūnu skaita attiecību, novērtējot 100
šūnas redzes laukā, šādā pierakstā: virspusējo šūnu skaits/starpslāņa šūnu
skaits/parabazālo šūnu skaits/bazālo šūnu skaits.
Maksts gļotādas šūnu nobriešana notiek virzienā no bazālajām uz virspusējām
šūnām un ir atkarīga no estrogēnu piesātinājuma sievietes organismā.
f) Histoloģiskā izmeklēšana materiālam no jebkuras vietas dzimumorgānos, lietojot
biopsiju, aspirāciju vai abrāziju, lietojot speciālu instrumentāriju.
2. Instrumentālās izmeklēšanas metodes, ko veic ar speciālu instrumentāriju sterilos
apstākļos, un pacientei nereti nepieciešama vispārēja atsāpināšana:
a) biopsija no jebkuras redzamās vietas dzimumorgānos,
b) dzemdes dobuma zondēšana (iedzimtas vai iegūtas dzimumorgānu: maksts,
dzemdes kakla u. c. patoloģijas gadījumā),
c) dzemdes kakla un dzemdes dobuma proves abrāzija,
d) Duglasa dobuma punkcija,
e) dzemdes dobuma aspirācija,
f) endoskopiskās izmeklēšanas metodes.
3. Funkcionālās diagnostikas testus lieto, lai izmeklētu pacientes menstruālo ciklu:
a) bazālās temperatūras tests pēc naktsmiera, nepieceļoties no gultas, piecas minūtes
mēra temperatūru taisnajā zarnā ik dienu trīs menstruālos ciklus, vērtējot temperatūras
diferenci vismaz 0,6 °C pēc ovulācijas momenta menstruālajā ciklā un tās turēšanos
37 °C robežās luteīnās fāzes laikā,
b) cervikālā indeksa vērtēšana pēc šādiem kritērijiem (norāda uz estrogēnu
piesātinājuma pakāpi):
Katru kritēriju vērtē pēc 0 – 1 – 2 – 3 ballu sistēmas, pēc tam tās summē. No 0 – 8
ballēm norāda uz zemu piesātinājumu, no 9 – 11 uz vidēju, no 12 – 15 uz augstu
estrogēnu piesātinājumu;
c) “zīlītes” fenomena vērtēšana menstruālā cikla laikā — dzemdes kakla ārējās atveres
diametra optiska palielināšanās, pastiprinoties gļotu sekrēcijai un mainoties to bioķī-
miskajam sastāvam pirmajā cikla fāzē estrogēnu pieauguma ietekmē, maksimumu
sasniedzot ovulācijas brīdī;
d) kolpocitoloģija.
4. Endoskopiskās izmeklēšanas metodes:

85
 a) kolposkopija: rūpīga dzemdes kakla maksts daļas, maksts sienu, vulvas apskate ar
optiskas sistēmas palīdzību 6 – 28 (un vairāk) reižu palielinājumā:
• natīvā kolposkopija ir orientējošs pārskats, novērtējot izdalījumus, gļotādas krāsu,
reljefu,
• vienkāršā jeb parastā kolposkopija ir novērtējums, vispirms izdalījumus notīrot,
• paplašinātā kolposkopija, kad lieto dažādus testus un apstrādā dzemdes kaklu ar 3
– 5% etiķskābi un pēc tam ar Lugola šķīdumu vai 1% metilēnzilā šķīdumu, vērtē-
jot pārmaiņu robežas, lai precīzi varētu veikt tēmēto biopsiju vai materiāla
ņemšanu onkocitoloģijai,
b) histeroskopija ir detalizēta dzemdes dobuma daļu apskate ar optiskas sistēmas
palīdzību 5 – 30 (un vairāk) reižu palielinājumā, lai diagnosticētu patoloģiju dzemdes
dobumā, lai veiktu precīzi tēmētu biopsiju, operatīvas manipulācijas dzemdes
dobumā,
c) laparoskopija ir iekšējo dzimumorgānu un citu vēdera dobuma orgānu detalizēta
apskate ar optiskas sistēmas palīdzību 5 – 30 (un vairāk) reižu palielinājumā,
iespējams veikt tēmētu biopsiju, punkciju un ginekoloģiskas operācijas, olvadu
caurejamības diagnostiku, izmantojot ūdenī šķīstošas kontrastvielas.
5. Radioloģiskās izmeklēšanas metodes:
a) rentgenoloģiskās:
• galvaskausa pārskata un tēmētā “turku sedlu” izmeklēšana pacientēm ar
aizdomām par hipofīzes patoloģiju,
• histerosalpingogrāfija: kontrastvielas ievadīšana dzemdes dobumā, lai vērtētu
dzemdes dobumu un olvadu caurlaidību,
• mastogrāfija: krūšu dziedzeru struktūras izmeklēšana,
• iegurņa datortomogrāfija, lai redzētu un novērtētu iekšējo dzimumorgānu
anatomiskās pārmaiņas un patoloģiju, īpaši audzējus,
b) elektronmagnētiskā rezonanse, lai redzētu un vērtētu iekšējo dzimumorgānu
anatomiskās pārmaiņas un patoloģiju, īpaši audzējus,
c) ultrasonoskopija, lai redzētu un novērtētu iekšējo dzimumorgānu anatomiskās
pārmaiņas un patoloģiju; to iespējams veikt ar transabdominālu zondi vai transvaginā-
lu zondi; transvagināla ultrasonoskopija ir ļoti informatīva, droša, nesāpīga un viegli
veicama izmeklēšanas metode, ko veicot nav nepieciešama urīnpūšļa uzpildīšana, kā
tas ir transabdominālā ultrasonoskopiskā izmeklēšanā, šī metode ir ļoti vērtīga
diferenciāldiagnostikas nolūkā šādos gadījumos:
• vērtējot veidojumus iegurņa orgānos,

86
 • novērojot folikula augšanu kā atbildreakciju, lietojot ovulāciju stimulējošus
preparātus,
• precizējot dzemdes miomas lielumu un lokalizāciju,
• diferencējot ārpusdzemdes grūtniecību,
• vērtējot endometrija biezumu pacientēm ar menstruālā cikla traucējumiem,
• arī citos gadījumos un nolūkos.
III. Krūšu apskate un detalizēta palpācija, padušu un kakla limfmezglu palpācija.

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir anamnēzes galvenie jautājumi ginekoloģiskai slimniecei?
2. Kas ir speciālās izmeklēšanas metodes ginekologijā?
3. Kā jāveic bimanuālā izmeklēšana?
4. Kas ir laboratorās izmeklēšanas metodes ginekologijā?
5. Kas ir radioloģiskās izmeklešanas metodes ginekologijā?
Pirmsoperācijas un pēcoperācijas periods.
Panākumi operatīvajā ginekoloģijā ir tieši atkarīgi no kvalitatīvas pirmsoperācijas
sagatavošanas un no aprūpes pēcoperācijas periodā.
Anamnēze un klīniskie izmeklējumi.
Pilnvērtīga anamnēze un izmeklējumi pirms operācijas dod iespēju izvēlēties optimālu
operācijas un anestēzijas veidu, mazina iespējamās komplikācijas.
Pirms nosūtīšanas uz plānveida operatīvo ārstēšanu jānoskaidro pacientes slimība
un tās anamnēze, ģimenes anamnēze, iepriekšējo operāciju norise, sarežģījumi to laikā
un pēcoperācijas periodā.

87
Gatavojoties plānveida operācijai, ir svarīgi zināt, kādus medikamentus paciente lieto
regulāri, lai pirms operācijas ieteiktu pārtraukt lietot (piemēram, orālie kontraceptīvi
jāpārtrauc lietot optimāli četras nedēļas pirms operācijas, aspirīns 10 dienas līdz
operācijai) vai arī pareizi turpināt lietot medikamentus (piemēram, kardiālos,
antihipertensīvos līdzekļus, antikoagulantus).
Glikokortikoīdi, ja tos ilgstoši lieto pirms operācijas un ordinē arī operācijas laikā, var
izraisīt kardiovaskulāru mazspēju.
Diurētiskie līdzekļi var izraisīt elpošanas mazspēju anestēzijas laikā elektrolītu
disbalansa dēļ.
Fenotiazīns var pastiprināt anestēzijas līdzekļu izraisītu hipotensiju.
Antidepresanti: MAO (monoamīna oksidāze) pastiprina anestēzijas līdzekļu izraisītu
hipotensiju.
Antibiotikas: Mycin (neomicīns, vankomicīns) kombinācijā ar miorelaksantiem var
izraisīt respiratorisko paralīzi.
Nosūtot pacienti uz operāciju, jābūt zināmiem visiem iespējamiem medikamentiem
(antibiotikas, jods, novokaīns u. c.), pārtikas produktiem un ķīmiskām vielām, kas
pacientei izraisījuši vai izraisa alerģiskas reakcijas un jānoskaidro kādas.
Vispārējie riska faktori operatīvajā terapijā.
Sistēmiskie faktori:
• hipovolēmija,
• elektrolītu disbalanss,
• infekcija un sepse,
• imunoloģiskie traucējumi,
• toksisks stāvoklis,
• plaušu slimība,
• nieru slimība,
• aknu slimība,
• grūtniecība.
Sirds asinsvadu slimības:
• sirds mazspēja,
• sirds ishēmiskā slimība,
• sirds ritma traucējumi,
• hipertensija,
• mākslīgais sirds vārstulis,
• trombembolija,

88
 • hemorāģiskā diatēze,
• cerebrovaskulārās slimības.
Endokrīnās patoloģijas:
• cukura diabēts,
• virsnieru kortikosteroīdu traucējumi,
• vairogdziedzera slimības.
Nepieciešamie izmeklējumi, nosūtot pacienti uz ginekoloģisku operāciju
1. Citoloģiska uztriepe no dzemdes kakla kanāla ārējās atveres un maksts mugurējās
velves.
2. Bakterioloģiskā uztriepe no dzemdes kakla un urīnizvadkanāla ārējās atveres.
3. Latvijas anesteziologu un reanimatologu asociācijas rekomendētais minimālais
klīniski labotorisko izmeklējumu apjoms, kas nepieciešams pirms vispārējās vai
reģionālās anestēzijas

89
 Ieteicamie klīniskie laboratoriskie izmeklējumi (minimums), kas jāveic pirms
vispārējās vai reģionālās anestēzijas

Neatliekamas anestēzijas gadījumā klīniski laboratorisko izmeklējumu apjomu nosaka,

vadoties pēc klīniskās situācijas un laika faktora.

Īpašos gadījumos nepieciešams:

1) intravenozā pielogrāfija, ja ir iedzimta Millera vadu anomālija, plašs mazā
iegurņa audzējs;
2) kuņģa un zarnu trakta izmeklēšana (rentgenoloģiski, kontrasta izmeklēšana vai
skopiska) — olnīcu cistomas gadījumā, lai diferencētu metastāzes olnīcā no primārā
kuņģa vēža (Krūkenberga vēzis), kā arī primārā dzimumorgānu audzēja ieaugšanu
blakus esošajā zarnu traktā. Tas var būt svarīgi arī labdabīgu veidojumu (endometriozes
vai iekaisuma) gadījumā;

90
 3) datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse. Indicēta īpaši neskaidros gadījumos
kā diferenciāldiagnostika metode;
4) hronisku slimību gadījumā — speciālista slēdziens un papildus izmeklējumi,
kas var ietekmēt anestēzijas un operāciju veidu (piem., kardiologs, endokrinologs,
otolaringologs, pulmonologs, infekcionists u. c.).
Pacientes informēšana.
1. Ārstam jāsniedz vispārēju pārskatu par analīžu rezultātiem, patoloģisko procesu,
operācijas nepieciešamību, alternatīvajiem ārstniecības veidiem, operācijas ietekmi uz
veselību, dzimumdzīvi, reproduktīvo funkciju, atveseļošanās ilgumu, ierobežojumiem
pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodā.
2. Jāizskaidro pacientei veselības aprūpes iespējas atbilstoši esošai likumdošanai un
apdrošināšanas sabiedrības piedāvāto medicīnisko aprūpi. Jāpastāsta, kādiem
dokumentiem jābūt līdzi, iestājoties stacionārā (pase, nosūtījums uz stacionāru,
ģimenes ārsta reģistra kartiņa, veselības apdrošināšanas apliecība, klīnisko
izmeklējumu rezultāti).
3. Ārstam, kas operēs slimnieci, jāsniedz konkrētu informāciju par:
a) slimības veidu un izplatību, pakāpi, smagumu;
b) operācijas veidu, iespējamām modifikācijām, kā arī par iespējamām operācijas
apjoma un tehniskām pārmaiņām atkarībā no intraoperatīvās atrades;
c) operācijas priekšrocībām, salīdzinājumā ar konservatīvo terapiju;
d) alternatīvās ārstēšanas metodēm, to risku un rezultātu;
e) operācijas risku un iespējamām komplikācijām;
f) slimības sekām, ja paciente netiek ārstēta;
g) turpmāko nepieciešamo ārstēšanu pēc operācijas (piem., audzēja gadījumā —
ķīmijterapija, staru terapija; pēc olnīcu izņemšanas — iespējamā
hormonaizstājterapija).
4. Anesteziologam jāpaskaidro optimālo atsāpināšanas veidu (lokālo, i/v, endotraheālo,
spinālo) un iespējamās komplikācijas.
Ārsta un pacientes diskusija beidzas, pacientei mutiski un rakstiski piekrītot izvēlētajam
ārstēšanas veidam.
Ģimenes ārsts un ginekologs, vecmāte, ja ta tiek iesaistīta aprupes procesā, ir atbildīgi
par medicīniskā noslēpuma glabāšanu, bet pacientei ir tiesības griezties pie speciālista kopā
ar ģimenes locekli vai tuvu cilvēku.
Veicot ginekoloģiskās operācijas, visbiežākais operatīvais risks ir asiņošana,
postoperatīvās infekcijas, vēnu tromboze, blakusorgānu ievainošana.

91
Venozās trombembolijas (VTE) profilakse.
VTE profilaktisko pasākumu pamatā pēcoperācijas periodā ir agrīna pacientes aktivācija un
adekvāta hidratācija.
VTE profilakses pasākumos ietilpst:
1. Mehāniskie pasākumi, ar kuriem mazina venozo stāzi un ko var lietot bez
hemorāģisko komplikāciju draudiem. Elastīga bandāža nav efektīva, jo nevar dozēt
kompresijas stiprumu. Galvenie pasākumi ir:
a) dozētas elastīgās kompresijas zeķes;
b) intermitējošā pneimatiskā kompresija (objektīvs pasākums, bet nepieciešama īpaša
aparatūra).
2. Nefrakcionētais heparīns. To var lietot mazās fiksētās devās 5000 DV subkutāni ik
12 vai 8 h , sākot 2 h pirms operācijas grieziena un turpinot 12 vai 8 h pēc operācijas,
vai arī pielāgot individuālu devu ar APTL.
3. Mazas molekulas heparīni (MMH). Devu pielāgo atbilstoši operācijas riskam,
ievada 1 – 2 h pirms operācijas, tad reizi dienā. Priekšrocības: ātrāka, stabilāka un labi
prognozējama iedarbība, ērtāka ievadīšana (reizi dienā), nevajag laboratorisko kontroli,
fiksēta standartizēšana, var lietot ambulatoriskā praksē.
4. Varfarīns. Tā lietošanai VTE ir augsta efektivitāte, bet to lieto retāk par heparīniem,
jo nepieciešama ļoti rūpīga antikoagulantu efekta kontrole, efekts ir ļoti individuāls,
iespējams lielāks asiņošanas risks.
5. Aspirīns nav efektīvs izvēles līdzeklis, īpaši augsta VTE riska
gadījumā.
Pēcoperācijas komplikācijas.
Sāpes. Sāpju kupēšana pēcoperācijas periodā.
Akūtas pēcoperācijas sāpes saistītas ar spēcīgu patoloģiskās nervu impulsācijas plūsmu no
operācijas brūces, kam raksturīga plaša audu traumatizācija un tūska.
Pēc operācijas vēdera dobuma apakšējā daļā, cirkšņa un starpenes apvidū stipras sāpes
saglabājas apmēram 36 – 48 stundas.
Neārstētas akūtas pēcoperācijas sāpes rada:
• uztraukumu,
• bezmiegu,
• bezspēcības, nedrošības sajūtu,
• emocionālā distresa sindromu,
• pacientes “izsīkumu”.
Atbrīvojot pacienti no sāpēm, izdodas veicināt viņas labsajūtu un paātrināt izveseļošanos.

92
Akūtu pēcoperācijas sāpju ārstēšanas iespējas:
1. Tradicionāla ir morfīna lietošana i/v:
a) morfīns bola devā pēc pacientes pieprasījuma;
b) morfīns regulāri, noteiktā laikā ik pēc 4—6 stundām;
c) morfīnu lietošana, devas titrējot (mazinot vai palielinot iedarbību).
2. Morfīna lietošana subkutāni.
3. Morfīna lietošana i/v:
a) pēc pieprasījuma;
b) regulāri, noteiktā laikā;
c) ilgstoši, infūzijas veidā;
d) pašas pacientes kontrolējumā analgēzija veidā.
4. Citu opioīdu agonistu, parciālo agonistu, antagonistu lietošana (petidīns, fentanils,
alfentanils, sufentanils, metadons u. c.).
5. Opioīdu epidurāla ievadīšana, subarahnoidāli.
6. Neparenterālo opioīdu lietošana per os, per rectum.
7. Nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana (NSPIL).
8. Nemedikamentozās ārstēšanas metodes:
a) akupunktūra, elektropunktūra;
b) krioterapija;
c) psiholoģiskā metode.
Asiņošana.
Asiņošana ir viena no ginekoloģisko operāciju biežākajām komplikācijām. Lai mazinātu tās
risku, jāveic hemostāzes pārbaude pirms operācijas.
Anamnēze.
1. Vai kādreiz mūžā ir bijusi ilgstoša, grūti apturama asiņošana:
• pēc zoba ekstrakcijas,
• ilgstoša spontāna asiņošana,
• pēc iegriezuma.
2. Kā šī asiņošana ārstēta?
3. Jāprecizē asiņošanas pakāpe menstruāciju laikā.
4. Vai kādam no ģimenes locekļiem ir pastiprināta asiņošana?
5. Vai kādreiz bijusi hemorāģiskā diatēze uz ādas?
Kā tā ārstēta?
6. Kādus medikamentus paciente regulāri lieto?

93
 Vai lieto aspirīnu?
7. Pavadslimības, kas saistītas ar paaugstinātu hemorāģiju risku:
• hematoloģiskas slimības,
• aknu slimības,
• nieru slimības.
Hemorāģijas riska sijājošā diagnostika.
1. Trombocītu skaits (norma ir 150 000 – 400 000 mm3).
2. Asiņošanas laiks (pēc Ivy metodes).
Pārbauda primārās hemostāzes kvalitāti. Šo testu ietekmē aspirīns.
3. Aktivētais parciālais tromboplastīna laiks (APTL) (norma ir 30 – 45 sekundes).
4. Protrombīna laiks (norma ir 70 – 130%).
5. Fibrinogēns (norma ir 20 – 40 g/l).
Nosaka sākuma līmeni, lai varētu spriest par dinamiku pārmaiņu gadījumā.
Pēcoperācijas infekcijas.
Ginekoloģiskās operācijās bieži ir augsts pēcoperāciju infekcijas risks, piemēram, pēc
vaginālas histerektomijas, abdominālas histerektomijas, mazā iegurņa iekaisuma abscesa un
audzēja gadījumā. Ginekoloģijā pēcoperāciju infekciju izraisītāji ir grampozitīvi un
gramnegatīvi aerobiskie un anaerobiskie mikrobi. Visbiežāk komplikācijas izraisa E.coli,
Streptococci, Fusobacteria, Bacteroides.
Ordinējot profilaktiskos antibakteriālos līdzekļus ginekoloģiskajā operācijā, jāievēro:
• tos lieto, ja ir augsts pēcoperatīvās infekcijas risks,
• lai būtu augsta to koncentrācija audos operācijas laikā,
• specifisks un iedarbīgs visā infekcijas riska perioda laikā,
• profilaktiski lietoto antibiotiku komplikāciju riskam jābūt minimālam,
• profilaktiska antibiotiku lietošana nav terapija, ja pēcoperācijas infekcija jau ir.
Pēcoperācijas infekcija ir viens no visbiežākajiem pēcoperācijas letalitātes iemesliem.
Saslimt ar pēcoperācijas infekciju lielāks risks ir pacientēm ar jau esošu pirmsoperatīvu
infekciju, piemēram, ādas infekciju, nieru, plaušu iekaisumu.
Standartdefinīcija pēcoperācijas febrilam stāvoklim ir ķermeņa temperatūras paaug-
stināšanās virs 38°, divas reizes pēdējo četru stundu laikā, neskaitot pirmās 24 pēcoperāciju
stundas.
Bieži pirmajās divās pēcoperācijas dienās novēro temperatūras paaugstināšanos, kas pāriet
bez terapijas. Drudzi, ko izraisa pēcoperācijas infekcija, var diagnosticēt, balstoties uz
laboratoriskiem un klīniskiem izmeklējumiem.

94
Pateicoties mūsdienīgiem antibakteriālajiem līdzekļiem, šuvju materiālam, kvalitatīvai
aseptikai un antiseptikai, pēcoperācijas septiskās komplikācijas mazinās, bet tā kā pēcoperā-
cijas aprūpe stacionārā ir īslaicīga, ar šīm komplikācijām jāsastopas arī ģimenes ārstam.
Kuņģa un zarnu trakta sagatavošana pirms ginekoloģiskas operācijas.
Pacientes kuņģa un zarnu trakta sagatavošanai pirms ginekoloģiskas operācijas ir dažas
īpatnības. Kaut gan parastās ginekoloģiskās operācijās zarnu trakts netiek atvērts, tomēr tā
iztukšošana, radot labāku pieeju mazajam iegurnim, atvieglo ķirurga darbu un sarežģītos
gadījumos, kad tomēr notiek zarnu atvēršana vai savainošana (mazā iegurņa iekaisuma
slimība, endometrioze, audzējs), mazina infekciozo komplikāciju briesmas.
Tādēļ divas dienas pirms operācijas jāieteic lietot viegli sagremojamu ēdienu un operācijas
dienā stingri jāaizliedz (arī pirms “mazajām” ginekoloģiskajām operācijām) ēst un dzert.
Ja pacientei nav smags vispārējais veselības stāvoklis, sirds mazspēja, zarnu necaurejamība,
12 stundas pirms operācijas ieteic lietot caurejas līdzekli (piem., polietilēnglikols
(Macrogolum) 4000), kas kopā ar lielu šķidruma daudzumu (līdz 3 l) izraisa caureju un
iztukšo zarnas, neizraisot plazmas elektrolītu pārmaiņas. Ja šis līdzeklis kontrindicēts,
ieteicama zarnu trakta mehāniska attīrīšana pirms operācijas.
Pēcoperatīvās kuņģa un zarnu trakta komplikācijas.
1. Zarnu necaurejamība (ileus) ir reta, bet iespējama komplikācija pēc ginekoloģiskām
operācijām, biežāk pēc vēdera dobuma atvēršanas operācijām, kas saistītas ar
peritonītu, mazā iegurņa iekaisuma slimību. Šīs pacientes palīdzības sniegšanai obligāti
hospitalizējamas.
2. Caurejas epizodes dažreiz mēdz būt pēc operācijām mazajā iegurnī, līdz kuņģa un
zarnu trakts atsāk normāli funkcionēt. Ja ir ieilgusi vai atkārtota caureja, iespējama
tievo zarnu obstrukcija, pseidomembranozais kolīts un jāordinē atbilstoša terapija.
3. Fistulas zarnu traktā tiek konstatēts pēcoperācijas periodā, ja tas ievainots operācijas
laikā vai saistīts ar malignitāti, kad tiek skartas zarnas. Šādā gadījumā ķirurģiska
ārstēšana ir neatliekama. Īpašu vērību jāpiegriež pacientēm pēc endoskopiskām
operācijām, kad zarnu bojājums ar veresa adatu klīniski var izpausties 10. – 12. dienā
pēc operatīvās iejaukšanās.
Speciāla diēta pēc ginekoloģiskām operācijām, īpaši endoskopiskām, pacientei pēc
izrakstīšanās no stacionāra nav nepieciešama.

Kontroles jautajumi:
1. Kas ietilpst VTE profilakses pasākumos?
2. Kādas ir pēcoperatīvās kuņģa un zarnu trakta komplikācijas?

95
3. Kāda ir hemorāģijas riska sijājošā diagnostika pirms ginekoloģiskas operacijas?
4. Kas jāievēro ordinējot profilaktiskos antibakteriālos līdzekļus ginekoloģiskajā operā-
cijā?
5. Kādas ir akūtu pēcoperācijas sāpju ārstēšanas iespējas?
Aborts.
Aborts ir grūtniecības pārtraukšanās pirms pilnām 22 (24) grūtniecības nedēļām.
Klasifikācija.
• Agrīns aborts: līdz 12. grūtniecības nedēļai.
• Vēlīns aborts: no 12. līdz 22. grūtniecības nedēļai.
• Spontāns aborts: grūtniecības priekšlaicīga dabiska izbeigšanās pirms pilnām 22
grūtniecības nedēļām ar daļēju vai pilnīgu augļa olas izstumšanu no dzemdes.
• Nenoticis (missed) aborts: augļa olas bojāeja pirms pilnām 22 grūtniecības nedēļām
bez tās izstumšanas no dzemdes.
• Neskaidra iemesla aborts: grūtniecības izbeigšanās, ja ārējās vides vai organisma
faktori, kas to izraisījuši vai veicinājuši, nav zināmi un tos nav iespējams noskaidrot.
• Ieraduma aborts: rūtniecības atkārtota spontāna pārtraukšanās trīs un vairāk reizes.
• Mākslīgais aborts: mākslīga grūtniecības pārtraukšana.
Pasaulē ir dažāda attieksme pret mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu. Abortu iedala septiņās
kategorijās:
1) sievietes izvēle,
2) ekonomiskas un sociālas indikācijas,
3) gadījumi, kad grūtniecība iestājusies pēc izvarošanas vai asinsgrēka,
4) augļa patoloģijas gadījumā,
5) grūtniecība apdraud sievietes psihisko veselību,
6) grūtniecība apdraud sievietes fizisko veselību,
7) grūtniecība apdraud sievietes dzīvību.
1999. gadā vairākās valstīs kā Čīlē, Vatikānā, El Salvadorā, Maltā, Īrijā mākslīga
grūtniecības pārtraukšana vispār nebija atļauta, neatkarīgi no iemesla, kas noteicis tā
nepieciešamību. Katru gadu vairāk nekā 150 000 sieviešu mirst no aborta, galvenokārt
krimināla, komplikācijām.
Statistika vērtē abortu skaitu pēc diviem kritērijiem:
• abortu skaits uz 1000 sievietēm 15 – m 44 gadu vecumā (fertīlā vecumā),
• abortu skaits uz 1000 dzīvi dzimušiem bērniem.

96
Mākslīgs aborts.
Klasifikācija.
1. Legāls aborts jeb aborts pēc sievietes lūguma ir aborts, ko veic gadījumā, kad
grūtniecība ir nevēlama un sieviete lūdz ārstu to pārtraukt. Šādu abortu veikšanas
iespēju, ārsta specialitāti un medicīnas iestādes, kurās drīkst veikt legālu abortu, nosaka
un reglamentē valsts likumdošana.
2. Medicīnisks aborts ir mākslīga grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju dēļ.
Medicīnisku abortu tāpat kā jebkuru operāciju drīkst veikt tikai ar pacientes (īpašos
gadījumos, aizbildņa) piekrišanu. Stāvokļus, kad drīkst mākslīgi pārtraukt grūtniecību,
reglamentē likumdošana.
3. Provocēts aborts ir medikamentoza vai cita veida grūtniecības izbeigšanas veicināšana,
ko veic pati sieviete.
4. Krimināls aborts ir aborts, ko veikusi persona, kam nav juridisku tiesību izdarīt aborta
operāciju, un/vai, ja aborts nav veikts medicīnas iestādē, kā noteikts likumdošanā.
Epidemioloģija.
Latvijā saglabājas augsts mākslīgo abortu skaits. 2004. gadā Latvijā tika veikti 23,2
mākslīgie aborti, aprēķinot uz 1000 sievietēm 15 – 44 gadu vecumā, bet Holandē 6,5 (fakti
apkopti 1996. gadā, izvērtējot Nīderlandes pastāvīgos iedzīvotājus). 2004. gadā Latvijā tika
veikti 674 mākslīgie aborti uz 1000 dzīvi dzimušiem bērniem, bet Somijā 2003. gadā tikai
189 mākslīgie aborti uz 1000 dzīvi dzimušiem bērniem. Latvijā mākslīgu grūtniecības
pārtraukšanu reglamentē LM rīkojums. 2001. gadā LR Saeima pieņēma Reproduktīvās
veselības likumu, kura pirmais variants kopš 1996. gada tika vairākas reizes pārstrādāts.
Latvijā mākslīga grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes lūguma ir atļauta līdz 12.
grūtniecības nedēļai. Kopš 1993. gada operācijas maksu sedz pati sieviete.
Konsultācija un izmeklējumi pirms mākslīga aborta.
Ja sievietei ir diagnosticēta grūtniecība un tā ir nevēlama, viņa konsultējas ar
ginekologu, kurš precizē grūtniecības laiku. Ja ginekoloģiskās izmeklēšanas laikā dzemdes
lielums neatbilst pēc pēdējām menstruācijām aprēķinātajam grūtniecības laikam,
nepieciešama ultrasonoskopiskā izmeklēšana.
Būtiski konsultācijā pirms aborta ir apspriest ar sievieti labvēlīgā un emocionāli neitrālā
gaisotnē visus iemeslus, kuri pamudinājuši viņu izvēlēties grūtniecības pārtraukšanu,
paskaidrot operācijas norisi un iespējamās komplikācijas. Lai konsultācija būtu kvalitatīva,
vēlams šos jautājumus pārrunāt divatā ar sievieti, izņemot gadījumus, kad partnera vai citu
cilvēku klātbūtni vēlas pati paciente. Lai novērstu pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanu, vēlams
neliels laiks starp ārsta konsultāciju un abortu, kas ļautu sievietei vēlreiz apsvērt savu

97
lēmumu. Daudzās valstīs šo laika periodu nosaka likums. Latvijā likumdošana paredz 72
stundas pēc sievietes vizītes pie ārsta lēmuma galējai pieņemšanai par mākslīgā aborta
veikšanu.
Īpaša attieksme nepieciešama pret:
• jaunām meitenēm,
• vientuļām sievietēm vai sievietēm, kurām nav partnera atbalsta,
• sievietēm ar izteiktu reliģiozu pārliecību.
Lai mazinātu iespējamo komplikāciju risku, pirms mākslīgas grūtniecības
pārtraukšanas jānoskaidro:
• anamnēze (īpaša uzmanība: sirds slimības, astma, anēmija, alerģija pret
medikamentiem, pastāvīga medikamentu lietošana),
• reproduktīvā anamnēze (ķeizargrieziena operācija)
un jāveic, ko paredz LR likumdošana:
• ginekoloģiskā izmeklēšana un grūtniecības laika noteikšana,
• asins grupas un rēzus faktora noteikšana, lai novērstu augļa hemolītiskās slimības
risku nākamās grūtniecības laikā un ievadītu anti-D rēzus imūnglobulīnu pēc aborta
veikšanas,
• maksts un dzemdes kakla izdalījumu bakterioskopiskā izmeklēšana, lai pirms aborta
sāktu infekcijas ārstēšanu, ja tādu diagnosticē. Ja sievietei ir paaugstināts risks
inficēties ar seksuāli transmisīvām infekcijām vai ir to klīniskā aina, vēlama papild-
izmeklēšana (īpaši svarīga ir uroģenitālās hlamidiozes diagnostika). Daudzās valstīs
uroģenitālās hlamidiozes klātbūtni dzemdes kakla epitēlijā nosaka visām sievietēm,
kuras vēlas pārtraukt grūtniecību.
Tā kā uroģenitālās hlamidiozes noteikšana ir dārga, sieviete ne vienmēr var to finansiāli
atļauties. Tāpēc pacientēm, kuras pieder pie riska grupas, ieteic sākt antibakteriālu terapiju
(visbiežāk doksociklīna) 2 – 3 dienas pirms mākslīgas grūtniecības pārtraukšanas.
• RWA vai SED sifilisa diagnostikai, kuras pamatojums ir daudzo sifilisa slimnieku
skaits un visu iespēju izmantošana, lai diagnosticētu slimību.
Tā kā ovulācija var notikt desmit dienas pēc aborta, jau pirms operācijas jāapspriež ar
sievieti metodes, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības, jo IUK var ievadīt aborta
veikšanas laikā, bet orālo kombinēto hormonālo kontracepciju sāk tajā pašā vai nākamajā
dienā. Ja sieviete izlemj izvēlēties ķirurģisku sterilizāciju, to veic 3 – 4 nedēļas pēc aborta, lai
pacientei būtu iespēja vēlreiz pārdomāt lēmumu un to nesaistīt ar nožēlu un pašpārmetumiem
grūtniecības pārtraukšanas dēļ.

98
Metodes.
Lai mazinātu dzemdes kakla traumatismu, ieteic (īpaši vēlīnu abortu gadījumā)
dzemdes kakla sagatavošanu aborta operācijai. Iedarbības pamatā ir visu izmantoto vielu
tilpuma, t. sk. diametra, pārmaiņas higroskopisko īpašību rezultātā.
Mūsdienās attīstītās valstīs šādiem nolūkiem izmanto:
• laminārijas (Laminaria japonica), kuras ievada dzemdes kaklā 4 – 24 stundas pirms
aborta,
• sintētiskus higroskopiskus materiālus (Dilaplan, Lamicet) 4 – 24 stundas pirms
aborta,
• prostaglandīnus (Gemeprost, Dinoprostone u. c.) četras stundas pirms aborta,
• RU-486 (Mifepristone) 36 stundas pirms aborta.
Līdz 12. grūtniecības nedēļai grūtniecību pārtrauc ar ķirurģiskām metodēm:
• dzemdes satura evakuācija ar vakuumu (vakuumaspirācija ar šļirci) bez dzemdes
kakla dilatācijas veic pirmajās 14 dienās pēc menstruāciju aizkavēšanās (Latvijā nav
pieejama),
• dzemdes kakla dilatācija un vakuumaspirācija,
• dzemdes kakla dilatācija, vakuumekskohleācija un instrumentāla kontrole,
• dzemdes kakla dilatācija un kiretāža
vai
medikamentozām metodēm:
• antiprogesterona Mifepristone (RU-486) un prostaglandīnu kombinācija (parasti līdz
49 dienām no pēdējo menstruāciju pirmās dienas),
• metotreksāta un prostaglandīnu kombinācija (lieto reti, ne ilgāk kā 56 dienas no
pēdējo menstruāciju pirmās dienas).
Dzemdes kakla mehāniskai dilatācijai lieto divu veidu dilatatorus:
• konusveida (mazāk novērojami dzemdes kakla iekšējās mutes bojājumi) : Pratt,
Hawkins-Ambler,
• paralēlmalu: Hegar.
Aborta indukcijai vēlīnā grūtniecības laikā lieto:
• vagināli vai cervikāli lietojamus prostaglandīnus: Gemeprost, Misoprostol,
Dinoprostone svecītes, gels u. c.;
• RU-486 (Mifepristone) un prostaglandīnu kombināciju;
• ekstraamniālu prostaglandīnu: Dinoprost, Carbaprost u. c.;
• intraamniālu: transabdomināli, cervikāli vai transvagināli medikamentu ievadīšanu:
- 10 – 20% hipertronisks nātrija hlorīda šķīdums,

99
 - 50 – 60% hipertoniska urīnviela,
- 20 – 40% hipertronisks glikozes šķīdums,
- dabiskie prostaglandīni: Dinoprost, Dinoprostone,
- prostaglandīnu analogi: Carbaprost;
• prostaglandīni per os Misoprostol;
• prostaglandīni muskulāri: Carboprost;
• intravenoza stimulācija ar:
- oksitocīnu,
- prostaglandīniem;
• ļoti reti veic histerotomiju jeb “mazo ķeizargriezienu”.
Tā kā komplikāciju biežums vēlīnu abortu gadījumā ir ļoti augsts, grūtniecības
pārtraukšanas metodi izvēlas individuāli, ņemot vērā sievietes veselību, reproduktīvo
anamnēzi, ginekoloģiskās slimības un citus faktorus.

Komplikācijas.
2/3 visu aborta komplikāciju ir saistāmas ar vēlīnu grūtniecības pārtraukšanu.
Mirstība pieaug, palielinoties gestācijas laikam:
0,5/100 000 aborta gadījumiem līdz 13. grūtniecības nedēļai,
1,2/100 000 aborta gadījumiem 13 – 15 grūtniecības nedēļās,
5,8/100 000 aborta gadījumiem 16 un vairāk grūtniecības nedēļās.
Ar abortu saistītās komplikācijas
1. Aborta laikā vai pirmo trīs stundu laikā pēc operācijas:
• asiņošana,
• dzemdes perforācija,
• dzemdes kakla traumatizācija,
• anestēzijas komplikācijas,
• koagulopātija, augļa ūdens embolija.
2. Agrīnas jeb līdz 28 dienām pēc aborta:
• augļa olas daļu retence,
• infekcija.
3. Vēlīnas jeb vairāk nekā 28 dienas pēc aborta:
• sekundāra neauglība,
• ektopiska grūtniecība,
• neiznēsāšana,
• sievietes psiholoģijas pārmaiņas (depresija).

100
Biežākās ķirurģiski veikta aborta komplikācijas:
• dzemdes perforācija,
• dzemdes kakla bojājums,
• asiņošana,
• augļa ūdens embolija,
• dzimumorgānu iekaisums,
• augļa olas daļu retence (1%).
Biežākās medikamentozi veikta aborta komplikācijas:
• asiņošana;
• dzimumorgānu iekaisumi;
• trombembolija;
• medikamentu lietošanas blaknes:
- slikta dūša,
- caureja,
- hipotensija,
- drudzis;
• augļa olas daļu retence (5 – 20%).
Spontānais aborts.
Klasifikācija.
Pēc klīniskās norises spontānu abortu iedala sekojošās stadijās:
• draudošs (imminens): sāpes vēdera lejasdaļā, bet dzemdes kakls ir slēgts. Var būt
niecīgi, brūngani, asiņaini izdalījumi;
• iesācies (incipiens): periodiskas sāpes vēdera lejasdaļā, asiņaini izdalījumi no
dzimumorgāniem, dzemdes kakls slēgts;
• aborts norises stāvoklī (progrediens): periodiskas sāpes vēdera lejasdaļā, dzemdes
kakls pavērts, augļa olas daļa var būt jau dzemdes kaklā;
• nepilnīgs (incompletus): sāpes vēdera lejasdaļā, asiņošana, dzemdes kakls pavērts,
daļa augļa olas ir izdalījusies no dzemdes;
• pilnīgs (completus): sievietei bijuši visi iepriekš minētie simptomi, tie ir zuduši,
augļa ola ir pilnīgi izdalījusies no dzemdes. Šo diagnozi var apstiprināt, histoloģiski
izmeklējot audus, kas izdalās no dzemdes.
Epidemiloģija.
Nav precīzu datu par to, cik grūtniecību beidzas ar spontāniem abortiem, bet to biežums ir
augstāks ļoti jaunām sievietēm līdz 18 gadiem un vecākām par 40 gadiem. Epidemioloģiski

101
pētījumi attīstītās valstīs liecina, ka vidēji 15% no visām grūtniecībām beidzas ar spontāno
abortu.
Iemesli un riska faktori:
• ģenētiskas anomālijas,
• dzemdes attīstības anomālijas, dzemdes mioma un citi iemesli, kas maina dzemdes
dobumu,
• istmikocervikāla mazspēja: dzemdes kakla iekšējā mute pavērta,
•endokrīna patoloģija: dzeltenā ķermeņa nepietiekamība, cukura diabēts,
vairogdziedzera patoloģija u. c.,
• infekcija: listerioze, toksoplazmoze, sifiliss u. c.,
• imunoloģiskie faktori,
• trauma, pārmērīga fiziska slodze,
• toksisku vielu, radiācijas iedarbība,
• psiholoģiskie faktori.
Minētie faktori izraisa:
• patoloģiskas pārmaiņas dzimumšūnās,
• implantācijas traucējumus,
• trofoblasta bojājumus,
• embrija bojājumus.
Diagnostika.
Tā kā 40 – 60% gadījumu spontāna aborta iemeslus neizdodas precizēt, par pamatotu uzskata
pāra mērķtiecīgu izmeklēšanu ieraduma aborta gadījumā.
Izmeklēšanas shēmā ietilpst:
• anamnēzes precizēšana kā norisinājusies sievietes mātes grūtniecība, dzemdības,
pubertātes periods utt.,
• ģenētiskā anamnēze abiem partneriem, kariotipa kontrole,
• histerosalpingogrāfija ar sekojošu histeroskopiju/laparoskopiju indikāciju gadījumā,
• vairogdziedzera funkciju kontrole: TSH,T4,
• luteīnās fāzes nepietiekamības diagnostika, endometrija analīze luteīnā fāzē,
• imunoloģiskie izmeklējumi: antifosfolipīdu antivielas: kardiolipīns, fosaftidilserīns
u. c.,
• antispermālās antivielas dzemdes kakla gļotās, asins serumā,
• dzemdes kakla izdalījumu izmeklēšana: Mycoplasma hominis, Chlamydia
trachomatis, streptokoki u. c.,
• lupus antikoagulanti.

102
 Diferenciāldiagnostika.
• Ārpusdzemdes grūtniecība.
• Menstruālā cikla traucējumi, disfunkcionāla dzemdes asiņošana.
• Trofoblastiska slimība.
• Kriminālais aborts.
• Dzimumorgānu trauma.
• Dzimstošs submukozs miomatozs mezgls.
Ārstēšana.
Ārstēšanu un taktiku nosaka aborta iemesls.
Lai noteiktu aborta stadiju un precizētu tālāko taktiku, grūtniecei jākonsultējas ar
ginekologu. Liela nozīme pareizas taktikas izvēlē ir ultrasonogrāfiskai grūtnieces
izmeklēšanai, kas precizē augļa, dzemdes kakla stāvokli u. c. pazīmes, lai precizētu spontāna
aborta stadiju un vai grūtniecības saglabāšana ir mērķtiecīga un iespējama. Grūtniecību
saglabāt praktiski iespējams abortus immines stadijā un arī abortus incipiens stadijā, ja
horiona/placentes atslāņošanās no dzemdes sienas ir neliela un auglis dzīvs un nav cietis šīs
atslāņošanās dēļ.
Ja grūtniecību ir iespējams saglabāt, ordinē ārstēšanu, ko nosaka aborta iemesls (piem.,
luteīnās fāzes nepietiekamības gadījumā ir progesterona terapija). Tomēr visbiežāk spontāna
aborta iemesls ir nezināms un terapija ir simptomātiska — sedatīva, spazmolītiska,
tokolītiska, ievērojot gultas režīmu.
Ja grūtniecību nav iespējams saglabāt, veic dzemdes dobuma instrumentālu revīziju.
Iegūto materiālu nosūta histoloģiskai izmeklēšanai. Tā kā aborta laikā notiek maksts floras
ascendēšana uz dzemdi, ieteic antibakteriālu terapiju dzimumorgānu iekaisuma profilaksei.
Komplikācijas.
Biežākās spontāna aborta komplikācijas ir:
• anēmija,
• endometrīts, salpingīts un citas ar infekciju saistāmas komplikācijas — sepse,
bakteriālais šoks u. c.,
• rēzus izosensibilizācija.

Kontroles jautājumi:
1. Kāda ir mākslīgo abortu klasifikācija?
2. Līdz kurai grūtniecības nedēļai atļauta mākslīga grūtniecības pārtraukšana pēc
sievietes lūguma Latvijā?
3. Kādas ir mākslīgas grūtniecības pārtraukšana metodes?

103
 4. Kādas ir spontāna aborta stadijas?
5. Kādas ir makslīga aborta komplikācijas?

Literatūra
1. Ginekoloģija Ilzes Vībergas redakcijā, Nacionālais apgāds, 2006.
2. Ilona Auziņa. Bērnu un pusaudžu ginekoloģija, Rasa ABC, 2004.
3. RSU bibliotēkas resursi
4. www.pubmed.com

104
Studiju priekšmeta nosaukums: Seksuāli transmisīvās infekcijas un to
kontrole vecmātes praksē.

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem zināšanas par seksuāli

transmisīvām infekcijām, klīniku, diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un konsekvencēm
ginekoloģijā un dzemdniecībā un nepieciešamās praktiskās iemaņas šo zināšanu
pielietošanai, iepazīstināt studentus ar seksuāli transmisīvo infekciju epidemioloģiju un to
ietekmējošiem faktoriem Latvijā un Eiropā, situācijas raksturojuma pamatkritērijiem.

Grūtniecība un infekcijas.
Infekcijas grūtniecības laikā var tikt pārnestas no mātes auglim/jaundzimušajam un tas ir
vertikālais infekciju transmisijas ceļš. Infekcijas var ietekmēt grūtniecības norisi, esot par
iemeslu grūtniecības neiznēsāšanai, iedzimtām anomālijām, saslimstībai un mirstībai
jaundzimušo periodā. Mātei daudzas no infekcijām grūtniecības laikā var noritēt bezsimptomi
vai arī simptomi ir nespecifiski, arī jaundzimušajam infekcija var neizpausties uzreiz, bet
klīniskie simptomi var parādīties pēc nedēļām, mēnešiem vai pat pēc gadiem.
Vertikāla transmisija var notikt grūtniecības laikā transplacentāri vai ascendējošā ceļā,
dzemdībās, auglim nonākot tiešā kontaktā ar inficētu dzemdību kanālu, asinīm vai fēcēm, kā
arī inficēties jaundzimušais var ar krūts pienu pēc piedzimšanas.
Infekciju skrīnings grūtniecības laikā ir dārgs, ne visām infekcijām šodien pastāv
vertikālas profilakses iespējas, ne visas infekcijas grūtniecības laikā visām grūtniecēm ir
jāārstē. Tāpēc katrā valstī tiek noteikta sava atšķirīga skrīningprogramma atbilstoši attiecīgai
epidemioloģiskai situācijai.
Termins TORCH infekcijas ir vēsturisks apzīmējums specifiskām infekcijām, kuras
māte var nodot savam jaundzimušajam. Pie šīm infekcijām klasiskā izpratnē pieder:
Toxoplasmosis - toksoplazmoze
Others – citas infekcijas
Rubella - masaliņas
Citomegalovirus – citomegalovīrusa infekcija
Herpes - cilvēka herpes vīrusa
Intrauterīnu nespecifisku infekciju, kas izraisa horionamnionītu un visbiežāk ir priekšlaicīgu
dzemdību riska faktors, visbiežāk izsauc nosacīti patogēnā dzimumceļu flora, kas ascendējošā
ceļā var nonākt intrauterīnā vidē.
Imunitāte grūtniecības laikā.
- grūtniecības laikā relatīvi pazeminās šūnu imunitāte, sasniedzot viszemākos rādītājus
III. trimestrī

105
- augļa inficēšanās risks ir augstāks, ja sieviete pārslimo primāru infekciju grūtniecības
laikā
- kā atbildes reakcija uz infekciju veidojas specifiski imunoglobulīni. Pie primāra
kontakta ar antigēnu veidojas primārā atbildes reakcija, ko galvenokārt nodrošina IgM
klases antivielas, kuru titrs ir zems un ātri krīt. Ja organismā atkārtoti nonāk vai
aktivējas tas pats antigēns, veidojas sekundārā reakcija. Šajā gadījumā antivielu titrs
pieaug ātrāk, sasniedzot ievērojami augstāku titru un persistē ievērojami ilgāk nekā pie
primāra kontakta. Sekundāro atbildes reakciju nodrošina gandrīz vienīgi IgG klases
antivielas, turklāt sekundārās atbildes reakcijas laikā sintezētās antivielas ir labāk
pielāgotas atbilstošam antigēnam. Infekcijas aktivācijas gadījumā IgM līmenis var būt
paaugstināts minimāli un ļoti īslaicīgi vai arī tā paaugstināšanos neizdodas konstatēt.

Infekcijas
aktivācija
Ig seruma līmenis

Laiks (nedēļas)

- IgG šķērso placentu un tādējādi nodrošina auglim pasīvo imunitāti. Infekcijas

aktivizācijas rezultātā, kad mātes organismā izstrādājas ievērojams specifisko IgG
daudzums, imunoglobulīni nonāk arī augļa asins cirkulācijā, tādējādi nodrošinot
auglim pasīvo imunitāti. Šeit rodams izskaidrojums, kāpēc mātes atkārtota
infekcijas aktivizācija nav tik bīstama auglim un retāk izraisa infekcijas vertikālu
transmisiju
- IgM placentu nešķērso. IgM atrade auglim liecina par augļa infekciju.
Neonatālās infekcijas diagnostika:
— anamnēze un klīniskās pazīmes

106
 — TORCH infekcijas klīniskās pazīmes (hepatosplenomegālija, nervu sistēmas bojājumi,
horioretinīts, kaulu smadzeņu supresija)
— specifiskie mātes IgG no jaundzimušā asins cirkulācijas izzūd 18 mēnešu laikā.
Infekcijas apstiprināšanai vai, gluži pretēji, infekcijas izslēgšanai dažkārt jāpaiet 18
mēnešiem (piem., HIV)
— specifiskos IgM izstrādā jaundzimušais un to atrašana apstiprina augļa/jaundzimušā
infekciju
— antigēna noteikšana ar PĶR
Vakcinācija grūtniecības laikā.
Aktīvā imunizācija jeb vakcinācija ir balstīta uz specifisko antivielu sintēzi. Ievadot
organismā kāda infekcijas izraisītāja relatīvi nekaitīgas formas (nonāvētus vai novājinātus
mikroorganismus), tiek izraisīta primārā imunoloģiskā atbildes reakcija. Turpmāk,
organismam saskaroties ar virulentiem slimības izsaucējiem, veidojas sekundārā atbildes
reakcija, kas nodrošina infekcijas pārvarēšanu.
Dzīvu vīrusu vakcīnas ir kontrindicētas grūtniecības laikā. Vakcīnas, kas gatavotas no
nonāvētiem mikroorganismiem vai to daļām, var lietot grūtniecības laikā, tomēr apsverot
vakcinācijas nepieciešamību un riska faktorus. Var lietot arī imunoglobulīnus, tomēr
jāatceras, ka tie 100% nepasargā no infekcijas.
Toksoplazmoze un grūtniecība.
Izsaucējs: Toxoplasma gondii, protozoju parazīts.
Epidemioloģija.
- viena no visbiežāk sastopamajām cilvēku infekcijām pasaulē, inficēti 15 – 80% cilvēki
populācijās: Norvēģijā 15%, Lietuvā 40%, Polijā 50 – 60%, Sanktpēterburgā 30%, datu
par inficētību Latvijā nav
- infekcija ir biežāka silta klimata zemēs
Pārnēsātāji.
- Galvenie saimnieki ir kaķi.
- Starpsaimnieki ir pārējie dzīvnieki.
Inkubācijas periods.
- sporozoīti kļūst infekciozi 24 stundas pēc tam, kad kaķi vai kaķēni tos izplatījuši ārējā
vidē oocistu veidā ar fekālijām vai urīnu
- oocistas ir ļoti izturīgas. Siltā, mitrā vidē tās ir infekciozas pat 2-3 gadus.
- inficētu dzīvnieku gaļā cistas ir infekciozas, kamēr gaļa ir jēla. Tās iznīcina sasaldēšana un
vārīšana
Pārnešanas ceļi. Inficēšanās var notikt:

107
- ieēdot jēlu, līdz galam neizceptu vai neizvārītu gaļu, kas satur audu cistas (bradizigotas)
- ieēdot nemazgātus dārzeņus, uz kuriem ir oocistas. No tā viegli izvairīties, mazgājot
salātus un dārzeņus, pirms to apēšanas.
- caur placentu no mātes auglim, ja mātei ir primāra infekcija
Klīnika.
- 70 – 90% asimptomātiski
- kakla limfadenopātija ar maziem limfmezgliem aiz auss un uz kakla
- gripai līdzīgi simptomi (drudzis, drebuļi, nakts svīšana, miaļģija un sāpošs kakls)
- klīniskās izpausmes ir pašlimitējošas. Simptomi parasti izzūd pēc dažiem mēnešiem vai
gada. Ārstēšana nav nepieciešama.
- imunodeficīta pacientiem var tikt skartas smadzenes
- Iedzimta toksoplazmoze:
• rodas, ja māte pārcieš akūtu primāru infekciju grūtniecības laikā
• mātes infekcija agrīnā gestācijas laikā izraisa smagāku slimību bērnam, ja transmisija
ir notikusi, taču tās iespējamība ir mazāka nekā vēlākā grūtniecības laikā
• augļa inficēšanās risks ir augstāks, ja māte inficējusies vēlīnā gestācijas laikā, taču šī
infekcijas neizraisa smagu iedzimtas toksoplazmozes klīniku
• 90% inficēto bērnu piedzimstot ir asimptomātiski.
• horioretinīts ir 15% pacientu
Var attīstīties kā simptomi.
• intrakraniāli kalcināti ir 10% pacientu
• citi TORCH simptomi
Laboratorā diagnoze un rezultātu interpretācija.
- seroloģiskie testi ir rutīnas metode – lai noteiktu IgG un IgM antivielas lieto ELISA (vai
citus) testus
- ģenētiskā materiāla noteikšana ar PĶR augļūdeņos
- negatīvs IgM tests izslēdz nesenu infekciju grūtniecēm, bet 50% jaundzimušajiem, kas
inficēti intrauterīni piedzimstot šīs antivielas nav nosakāmas
- pozitīvu IgM testu ir grūti interpretēt, jo tas saglabājas pozitīvs pat 2 gadus pēc
inficēšanās
- IgG aviditātes tests ir būtisks nosakot akūtu infekciju (skatīt zemāk)
Iedzimtas toksoplazmozes diagnoze.
- ultrasonogrāfija (hidrocefālija, hepatosplenomegālija)
- amniocentēze pēc 14 .grūtniecības nedēļas – parazīta noteikšana augļūdeņos ar PĶR
Ārstēšana.
- veselai sievietei bez grūtniecības ārstēšana nav nepieciešama

108
- nav iespējams ietekmēt transmisiju, taču ir iespējams ietekmēt bērna stāvokli pēc
dzimšanas
- terapija ir nepieciešama, ja ir pierādīta augļa infekcija ar PĶR augļūdeņos (amniocentēze):
3 nedēļas 6 nedēļas
- Pyrimethamine 50 mg/d p/o pirmajā dienā, - Spiramycin (Rovamycine) –
turpmāk 25 mg/d p/o un 1,5 ik pēc12 stundām p/o
- Sulfadiazine 0,25 p/o ik pēc 6 stundām pirmajā vai
dienā, turpmāk 1 p/o ik pēc 6 stundām un - Fansidar
- Folīnskābe divreiz nedēļā
Atkārtoti terapijas kursi 3 + 6 nedēļas gari līdz grūtniecības beigām.
Ja ir primāra infekcija grūtniecības laikā, bet auglis nav inficēts:
3 dienas 4 dienas
Azithromycin - 500 mg p/o terapiju nelieto
Atkārtoti terapijas kursi 3 + 4 dienas 3 nedēļu garumā.
Profilakse.
- neēst jēlu vai līdz galam neizceptu gaļu vai nemazgātus dārzeņus
- mazgāt rokas pēc jēlas gaļas aiztikšanas, darbošanās dārzā, kontakta ar augsni vai kaķa
ekskrementiem
- izvairīties no kontakta ar kaķa fēcēm
- kaķa ekskrementus jāizmet ik dienu, jo tie kļūst infekciozi 24 stundas pēc nokļūšanas
ārējā vidē
- jāmēģina izvairīties no iedzimtas toksoplazmozes
- par nepieciešamību pēc rutīnas seroloģiska skrīninga grūtniecēm jālemj pēc pētījumiem
par infekcijas sastopamību Latvijā

109
Taktika grūtniecības gadījumā.

Seruma testēšana uz IgG Toxoplasma specifisku

antivielu klātbūtni.

IgG Negatīvs: Nav inficēta

Atkārtot testu pēc 3 nedēļām, ja ir aizdomas IgG Pozitīvs:
par akūtu infekciju. Inficēta

Lai noteiktu aptuveno inficēšanās laiku,

jāveic IgM Toxoplasma – specifiski
antivielu testi.

IgG Pozitīvs, IgM Negatīvs: IgG Pozitīvs, IgM Pozitīvs:

Inficēta ilgāk kā 3-4 mēnešus Inficēta ne agrāk kā pirms 2 gadiem vai kļūdaini
pozitīvs tests.

Seruma tests uz IgG aviditāti

IgG aviditāte augsta: IgG aviditāte zema:

Inficēta vismaz pirms 12 nedēļām. Iespējam akūta infekcija

Pirms ārstēšanas uzsākšanas 3 nedēļas pēc

pirmās analīzes atkāroti jāpaņem materiāls; abi
paraugi jānosūta infektoloģijas laboratorijai
diagnozes apstiprināšanai.

Masaliņas un grūtniecība.
• RNS toga vīruss ar izteikti teratogēnu darbību
• Izplatīšanās ceļš gaisa-pilienu
• Pirms vakcinācijas ieviešanas 80% sieviešu pārslimoja infekciju bērnībā
Klīnika.
• makulo papulozi izsitumi
• limfadenopātija

110
 • drudzis
• artropātija (līdz 60% gadījumu)
Diagnostika.
• specifisku IgM klātbūtne
• paaugstināts IgG titrs
Infekcijas risks grūtniecības laikā.
• Pirms koncepcijas: minimāls
• 0 – 12 grūtniecības nedēļas: 100% augļa inficēšanās risks, lielo anomāliju risks
• Spontāna aborta risks līdz 20%
• 13 – 16 grūtniecības nedēļas: Kurlums un retinopātija līdz 15%
• Pēc 16 grūtniecības nedēļām: Normāla attīstība, neliels kurluma, retinopātijas,
muskuļu vājuma attīstības risks
Iedzimts masaliņu sindroms. Klasiska triāde:
• katarakta
• sirds anomālija
• sensors kurlums
Iznākums. Ir indicēta grūtniecības pārtraukšana ar medicīnisku abortu, ja mātei apstiprināta
masaliņu infekcija līdz 16 grūtniecības nedēļām.
Profilakse.
• no 1968. gada pieejama dzīvu vīrusu vakcīna, kuras efektivitāte ir līdz 95%
• vakcinācija Latvijā ir iekļauta nacionālajā vakcinācijas programmā
• antivielu noteikšana ir indicēta pirms neauglības ārstēšanas un reproduktīvo
tehnoloģiju pielietošanas. Ja antivielas negatīvas, rekomendē vakcināciju
Vakcinācija grūtniecības laikā.
• jācenšas izvairīties no vakcinācijas grūtniecības laikā
• ja tomēr notikusi vakcinācija grūtniecības lakā, grūtniecība nav jāpārtrauc, jo nav
novērots tās teratogēns efekts
Taktika, ja noticis kontakts ar masaliņu slimnieku grūtniecības laikā.
• jāievāc anamnēze (pārslimotas bērnībā, vakcinācija)
• antivielu noteikšana uzreiz pēc kontakta ar slimnieku
• ja IgG pozitīvi, nosaka IgM, ja negatīvi: nav riska
• ja IgG negatīvi, antivielas nosaka vēlreiz ar 2 – 3 nedēļu intervālu
Grūtniecība un citomegalovīrusu (CMV) infekcija.

111
Sastopamība.
• Latvijā nav zināma
• Eiropā 40 gadu vecumā ir inficētas 50 – 85% personas
• vairāk izplatīts cilvēkiem no zemākām sociāli ekonomiskām grupām
Raksturojums.
• herpes vīrusu grupa
• spēja ilgstoši atrasties cilvēka ķermenī bez klīniskām izpausmēm
Riska grupas.
• personas, kas strādā ar bērniem (auklītes, medmāsas, skolotāji)
• personas ar imūnsupresiju (HIV inficētas sievietes)
• mātes ar maziem bērniem
Transmisija.
• kontakts ar inficētiem ķermeņa šķidrumiem (siekalas, urīns, sperma, krūts piens)
• seksuāla transmisija
• vertikāla transmisija (transplacentāri, dzemdību laikā, ēdinot ar krūti)
• asins pārliešana
• vīruss nav ļoti kontagiozs
• var izplatīties sadzīvē un bērnu aprūpes centros
• transmisiju var novērst ievērojot roku higiēnu, jo pārsvarā vīruss nonāk neinficētu
personu degunā un mutē ar netīrām rokām
Klīniskā norise.
• primāra infekcija – infekciozai mononukleozei līdzīga simptomātika
- drudzis
- faringīts
- pneimonīts
- pleirīts
- limfadenopātija
- hepatosplenomegālija
• infekcijas atkārtota aktivizācija (gadījumos, ja novājināta imūnsistēma)
• asimptoma norise
Vertikālas transmisijas biežums
• primāra infekcija grūtniecības laikā iespējama 1 – 3% (ASV dati)
• primāras infekcijas gadījumā vertikālas transmisijas risks 40%

112
 • atkārtotas infekcijas gadījumā vertikālas transmisijas risks 0,15 – 1%
• ja infekcija pirmajā trimestrī vairāk iespējams, ka infekcija izpaudīsies
jaundzimušajam dzimšanas brīdī un noritēs smagāk
• transmisijas iespējamība ir vienāda agrīnā un vēlīnā grūtniecības laikā
• mazs ir CMV radītu komplikāciju risks sievietēm, kas ir inficējušās vismaz 6 mēnešus
pirms grūtniecības iestāšanās
Indikācijas izmeklēšanai.
• pacienti, kam ir infekciozai mononukleozei līdzīga klīnika, bet negatīvi testi, kas Osaka
Epšteina Barra vīrusa klātbūtni
• pacienti, kam ir hepatīta klīniskā simptomatoloģija, bet negatīva hepatītu A, B un
C seroloģija
• augļa anomālijas diagnosticētas ar USG
- agrīnā periodā – mikrocefalija
- vēlīnā periodā – hidrocefālija, kalcifikāti CNS, ascīts
Diagnostika.
• ja antivielu tests (ELISA) pāra serumos, kas noņemti ar 2 nedēļu intervālu, parāda
četrkārtīgu IgG līmeņa palielināšanos un ievērojamu IgM līmeni, ir aktīva CMV
infekcija
• vīrusa kultūra no urīna, rīkles gala, dzemdes kakla, asinīm drudža laikā
• USG
• amniocentēze
• PĶR
Taktika.
• ja apstiprināta primāra infekcija, konsultācija Rīgas Dzemdību namā
• iespējama diagnostiska amniocentēze ar CMV klātbūtnes noteikšana ar PĶR metodi
• ja apstiprinātas augļa anomālijas, grūtniecību var pārtraukt līdz 24 grūtniecības
nedēļām
Dzemdības un krūts ēdināšana.
• CMV izdalīšana no urīna vai dzemdes kakla nav indikācijas ķeizargrieziena operācijai
• krūts ēdināšanas priekšrocības ir pārākas par minimālo CMV pārnešanas risku barojot
bērnu ar krūti
• ja māte ir seropozitīva un bērna dzimšanas masa ir <1500 g – krūts piens ir jāpasterizē
10 sekundes 70 Co
Skrīnings.

113
 • CMV gadījumā nepielieto
Ārstēšana.
• nav ārstēšanas grūtniecības laikā
Infekcijas apstiprināšana jaundzimušajam pēc dzimšanas
• IgM klātbūtne jaundzimušā asins serumā
• pozitīva CMV kultūra jaundzimušajam no urīna vai rīkles gala
Profilakse.
• specifiska: vakcīna ir attīstības stadijā
• nespecifiska: augsta riska grupai personīgā higiēna, roku mazgāšana ar ziepēm pēc
saskares ar ķermeņa šķidrumiem
• mātes – bērna higiēna: mātei nelikt savā mutē bērna māneklīti
Cilvēka herpes vīruss (HHV) un grūtniecība.
Dzimumceļu herpes ir STI, kas raksturojas ar vezikulveida izsitumiem uz dzimumceļiem.
HHV 2. tips 85% ir primāras dzimumceļu herpes infekcijas etioloģiskais faktors, biežāk slimo
sievietes vecākas par 30 gadiem.HHV 1.tips (orālais herpes) primāru dzimumceļu herpes
infekciju izsauc 15% gadījumu, biežāk izplatīts jaunām meitenēm.
Inkubācijas periods: 3 – 7 dienas.
Transmisija.
• seksuālā vai tieša kontakta ceļā
• vertikāla transmisija
Klīniskās izpausmes.
1. primāras dzimumceļu HHV infekcijas pirmā epizode
- negatīva anamnēze
- negatīvas HHV antivielas
- vīrusu izdalīšana - 3 un vairāk nedēļas
- ādas, gļotādu bojājumi pastāv 3 nedēļas
2. neprimāras dzimumceļu HHV infekcijas pirmā epizode
- negatīva anamnēze
- pozitīvas HHV antivielas
- vīrusu izdalīšana 2 nedēļas
- ādas, gļotādu bojājumi pastāv 2 nedēļas
3. atkārtota dzimumceļu HHV infekcija
- pozitīva anamnēze
- pozitīvas HHV antivielas

114
 - vīrusu izdalīšana 1 nedēļu
- ādas, gļotādu bojājumi pastāv 1 nedēļu
4. asimptoma vīrusu izdalīšana no dzimumceļu gļotādas un ādas
- pozitīva anamnēze
- pozitīvas HHV antivielas
- vīrusu izdalīšana 1 – 2 dienas
- nav ādas, gļotādu bojājumi
Katrai slimības epizodei ir trīs stadijas:
- prodroms (viegla parestēzija, dedzināšana, nieze dzimumceļu rajonā)
- lokāli simptomi (sāpīgi vezikulāri izsitumi, vezīkulas plīst pēc 2 – 3 dienām
- sistēmiski simptomi (drudzis, malaizija, mialģija, ingvināla limfadenopātija
Diagnostika.
1. klīniskās pazīmes:
- raksturīgie vezikulveidīgie izsitumi
- atkārtotām epizodēm – atipiski izsitumi (mazāk pēc skaita, mazāki,
dzimumceļu fisūras)
2. laboratorie izmeklējumi jāizdara:
- ja primāra infekcija grūtniecības laikā
- ja pacientam atkārtotas sūdzības par dzimumceļu herpes infekciju vai
neskaidras etioloģijas ādas/gļotādu bojājumi grūtniecības laikā (jāizslēdz sifiliss)
- ja partnerim ir pozitīvas HHV antivielas
- HIV pozitīviem pacientiem
Laboratorijas testi.
1. HHV tipu specifisku antivielu noteikšana (Latvijā nav pieejama). Ja HHV-2 IgG ir
negatīvs, bet kultūra vai PĶR ir pozitīva – ir primāra infekcija.
2. kultūra pozitīva 1 – 4 dienu laikā
3. PĶR kļūst pozitīva dažu stundu laikā un ir 3 – 10 reizes jutīgāka analīze nekā vīrusu
kultūra
Vertikālas transmisijas risks dzemdību laikā:
- primāras HHV-2 infekcijas pirmā epizode – 50%
- neprimāras HHV-2 infekcijas pirmā epizode – 33%
- atkārtota infekcija 0 – 3%
Komplikācijas.
- priekšlaicīgas dzemdības

115
 - neonatāla saslimstība (50% dzīvi dzimušiem jaundzimušajiem diagnosticē
encefalītu, meningītu, garīgu atpalicību, pneimoniju)
- inficēto jaundzimušo mirstība, ja inficēšanās notikusi mātes primāras
infekcijas rezultātā, ir 30 – 40%
Neonatāla infekcija.
- simptomi parādās 4 – 10 dienas pēc dzimšanas
- neonatālās infekcijas izpausmes:
- lokalizēti izsitumi ādā, acu un mutes gļotādā (SEM)
- CNS saslimšanas
- dissiminēta slimība
Ārstēšana.
1. primāra infekcija grūtniecības laikā – ir nepieciešama sievietes ārstēšana.
ārstēšanu sāk ar aciklovīru (Zovirax) jebkurā grūtniecības laikā, ārstēšanas ilgums ir 3
nedēļas
- ja primāra infekcija pēc 34 grūtniecības nedēļām, ārstē un grūtniecību atrisina
ar ķeizargrieziena operāciju
- ja primāra infekcija pirms 34 grūtniecības nedēļām, infekcijas ārstēšana un
profilaktiska ārstēšana 2 nedēļas pirms dzemdībām. Ja nav ādas/gļotādu bojājumi
dzemdību brīdī, ir vaginālas dzemdības.
2. atkārtota HHV infekcija
- ja bieža reaktivācija (vairāk kā 2 reizes grūtniecības laikā), profilaktisko
ārstēšanu sāk 2 nedēļas pirms dzemdībām, Ja nav ādas/gļotādu bojājumi , ir vaginālas
dzemdības
- ja izsitumi pēc 34 grūtniecības nedēļām, uzsāk ārstēšanu un turpina to līdz
dzemdībām. Ja dzemdību brīdī nav ādas/gļotādu bojājumu, ir vaginālas dzemdības.
Primāra infekcija.
Acyclovir 400 mg trīs reizes dienā 7 – 14 dienas.
Ja slimībai smaga norise, Acyclovir 5 – 10 mg/kg i/v katras 8 stundas 5 – 7 dienas.
Atkārtotas epizodes vai nepieciešama supresīva terapija Acyclovir 200 mg četras reizes
dienā 10 dienas.
Lokālā ārstēšana.
Acyclovir ziede 5% katras 3 – 4 stundas līdz izsitumi izzūd.
Dzemdības.
Ķeizargrieziena operācija, ja dzemdību brīdī ir aktīvi izsitumi vai bijusi primāra
infekcija 6 nedēļas pirms dzemdībām.

116
Vaginālas dzemdības:
- anamnēzē dzimumceļu herpes
- nav svaigu bojājumu
- nav prodromālu simptomu
Ieteikums – jaundzimušo izmeklēt uz HHV antigēna klātbūtni.
Sifiliss un grūtniecība.
Riska grupa.
- sieviete jaunāka par 22 gadiem
- sievietei 4 un vairāk partneri dzīves laikā
- sieviete ir bezdarbniece
- sievietei diagnosticētas citas STI
- sievietei narkotiku lietotāja
Transmisijas ceļi.
- seksuālais
- asins transfūziju
- vertikāla transmisija
Klīniskās izpausmes.
- inkubācijas periods 10 - 90 dienas
- primārais sifiliss - ulcus durum un reģionāla limfadenopatija
- sekundārs agrīns disiminēti izsitumi uz ādas
- sekundārs vēlīns – lokāli ādas izsitumi (plaukstas, pēdas)
- terciārs – cerebrovaskulārs vai cerebrospināls bojājums
Māte var inficēt augli jebkurā sifilisa stadijā. Placentā ir izteikta hiperplāzija,
histoloģiski endarteriīts, stromas hiperplāzija.
Skrīnings.
- visas grūtnieces
- pirmajās natenatālās aprūpes vizītē TPHA un RPR
- grūtniecības 30 grūtniecības nedēļās RPR
- dzemdību laikā – sievietēm bez antenatālās aprūpes vai nav zināms atkārtotās seroloģiskās
analīzes rezultāts
TPHA (T.pallidum hemaglutinācijas reakcija) – specifisks treponemāls seroloģisks tests.
Būs pozitīvs, ja jebkad ir pārciesta infekcija.
RPR (rapid plasma reagin) – nespecifisks netreponemāls seroloģisks tests. Pozitīvs tests
liecina par aktīvu infekciju. Ja infekcijas nav, tests ar laiku kļūst negatīvs.
Ja testi pozitīvi:

117
- izskaidro pseidopozitīvu testu iespējamību
- diagnozi apstiprina venerologs
- ārstēšana sadarbībā ar venerologu
- Sifiliss pirms grūtniecības, nepieciešama konsultācija ar venerologu.
Jaundzimušais.
Izmeklēšana un ārstēšana saskaņā ar pediatra un venerologa rekomendācijām.
Ārstēšana.
- nozīmē venerologs
- Benzatinpenicillin G – izvēles antibiotiķis
- ja ir alerģija pret penicilīnu:
o Erythromycine
o Ceftriaxone
o konsultēties ar alergologu
- partnera ārstēšana
Profilakse
- droša seksuālā prakse
- kondomu lietošana
Chlamydia trachomatis un grūtniecība.
Chlamydia trachomatis intracelulāra baktērija, kas inficē cilindrisko epitēliju ārējos un
iekšējos dzimumorgānos. Sastopamība grūtniecēm Latvijā 1%.
Riska grupa.
1. sieviete ir jaunāka par 22 gadiem
2. sieviete ir nestrādājoša
3. sievietei ir 4 un vairāk dzimumpartneri dzīves laikā
4. sievietei ir diagnosticēta cita STI
5. sievietei ir STI klīniskie simptomi
Klīnika:
• visbiežāk asimptoma norise.
• mukopurulenti izdalījumi
• cervicīts, kontktasiņošana
• uretrīts ar sāpēm urinācijas laikā, bieža urinācija, disurija
Izmeklē:
• Visas grūtnieces pirmās vizītes laikā
Izmeklēšanas metodes

118
• PĶR
• ELISA
Materiāls no dzemdes kakla, nākotnē pirmā rīta urīna porcija.
Ārstēšana.
Antibakteriālu terapiju nozīmē uzreiz pēc diagnosticēšanas
• Azythromycin 1 g p/o viena deva
• Erythromycin 0,5 g 3 – 4 reizes dienā p/o 7 dienas vai
• Amoxicillin 0,5 g 3 reizes dienā p/o 10 dienas – pastāv reaktivācijas risks, jo terapija
neeliminē mikroorgansimu
Izārstēšanās testu veic 3 nedēļas pēc ārstēšanas kursa nobeigšanas. Ja diagnosticēta arī
gonoreja, terapijā pievieno Ceftriaxon 250 viena deva i/m.
Partnera ārstēšana: Azythromycin 1 g p/o viena deva.
Komplikācijas.
Mātei.
• vēlīns pēcdzemdību endometrīts 3 – 14 dienas pēc dzemdībām
• visbiežāk asimptoma norise
Jaundzimušais.
• vertikāla transmisija dzemdību laikā
• konjunktivīts pirmās nedēļas laikā pēc dzimšanas
• pneimonija 3 – 4 nedēļas pēc dzimšanas, kas norit latenti ar minimālu simptomātiku
Grūtniecība un gonoreja.
Izsaucējs ir Neisseria gonorrhoeae, kas ir Gr-negatīvs intracelulārs diplokokks.
Izplatība Latvijā 2003.gadā – 20,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, 165 jauni gadījumi
sievietēm.
Riska grupa.
1. sieviete ir jaunāka par 22 gadiem
2. sieviete ir bezdarbniece
3. sievietei ir 4 un vairāk dzimumpartneri dzīves laikā
4. sievietei ir diagnosticēta cita STI jeb ir STI simptomi
Klīniskās izpausmes
• uretrīts, disurija
• vagināli izdalījumi
• mukopurulents cervicīts, hiperemēts dzemdes kakls
• spotingi vai postkoitāli asiņaini izdalījumi

119
 • klīnisku simptomu nav 50% gadījumu
Skrīnings un izmeklēšana.
Izmeklējamās grupas
visas grūtnieces
ja atrastas citas STI vai ir
gonorejas klīniskas izpausmes
GN pozitīvas grūtnieces
Kad
pirmā antenatālā vizīte
pirmā vizīte jeb kad parādās
simptomi
2 – 3 nedēļas pēc terapijas
nobeigšanas
Metode
iztriepe krāsota pēc Grama,
apstiprina ar kultūru vai PĶR
(arī Chlamydia trachomatis
PĶR)
Gonorejas kultūra vai PĶR no
dzemdes kala, arī Chlamydia
trachomatis PĶR
kultūra ar antibiotiķu jutību, ja
terapija nav bijusi efektīga

Taktika. Terapija ir indicēta jebkurā grūtniecības laikā.

1. terapiju nozīmē venerologs
2. partnerim nozīmē to pašu terapiju, ko saņem grūtniece.
3. jānosaka antibiotiķu jutība, ja terapija ir neefektīga
Terapija.
• Ceftriaxone 125 - 250 mg i/m viena deva vai
• Amoxicillin 2 g vai 3 g p/o 12 dienas
• Azithromycin 1,0 p/o viena deva, ja diagnosticēta Chl.trachomatis
Komplikācijas.
• priekšlaicīgas dzemdības
• septiskas pēcdzemdību komplikācijas
• vertikāla transmisija dzemdību laikā – jaundzimušajam gonoblenorejas
attīstība
• dissiminēta infekcijas jaundzimušajam
Jaundzimušo purulenta konjunktivīta profilakse.
• Tetraciklīna acu ziede vai
• Eritromicīna acu ziede riska grupai

Mikoplazmas.
Sastopamība
• U.urealyticum un M.hominis ir mikroorganismi, ko bieži atrod sievietes dzimumceļos
• ir vairāki biotipi un serotipi

120
• nav pamats uzskatīt, ka mikoplazmu kolonizācija ir patoloģiskas stāvoklis. U.urealyticum
un M.hominis var būt nosacīti patogēni vai patogēni, atkarībā no apstākļiem.
• mikoplazmas bieži izdala BV gadījumā
• U.urealyticum no dzimumceļiem var izdalīt līdz 80% grūtnieču. Latvijā mikoplazmu
sastopamība grūtniecēm ir sekojoša M.hominis – 1,5%, U.urealyticum – 28%.
• kolonizācija ir atkarīga no seksuālās aktivitātes.
• ir pētījumi, kas norāda, ka no U.urealyticum kolonizācijas pakāpes atkarīgs grūtniecības
komplikāciju risks
• horioamnionīta gadījumā visbiežāk mikoplazmas atrod kombinācijā ar citiem
mikroorganismiem
Vertikāla transmisija.
• mikoplazmas ir intrauterīnas infekcijas izraisītāji, kas pastāvot riska faktoriem
ascendējošā ceļā nonāk intrauterīnajā vidē
• dzemdību laikā
• U.urealyticum transmisijas risks ir ap 5% un tas ir augstāks horioamnionīta gadījumā
Grūtniecības komplikācijas.
• neiznēsāšana
• horioamnionīts
• priekšlaicīgas dzemdības un priekšlaicīgi noplūduši augļūdeņi
• priekšlaicīgas dzemdības saistībā ar BV
• pēcdzemdību endomentrīts
• ārpus grūtniecības – iegurņa iekaisuma slimība

Neonatālas komplikācijas ir saistītas ar horioamnionītu un neiznēsāšanu.

Diagnostika. Kultūra no dzemdes kakla un maksts.
Taktika.
• izmeklēšana un ārstēšana iesakāma pirms grūtniecības neiznēsāšanas riska grupas
sievietēm ar nolūku mazināt grūtniecības neiznēsāšanas risku
• grūtniecības laikā skrīnings nav pamatots
• ārstēšana indicēta BV gadījumā (skatīt sadaļu par BV)
• BV ārstēšanai izvēles preparāts ir Clindamycine
• ja kultūras ir pozitīva un ir draudošas priekšlaicīgas dzemdības vai priekšlaicīgi noplūduši
augļūdeņi neiznestas grūtniecības gadījumā, ārstēšanai rekomendē Erythromycine vai
Clindamycine.
121
Bakteriālā vaginoze (BV).
Etioloģija. Klīnisks sindroms, ko raksturo samazināts laktobaciļu skaits un anaerobu baktēriju
(Bacteroides spp., Mobiluncus spp.), Gardnerella vaginalis, mikoplazmu savairošanās.
NB! BV nav STI!

Epidemioloģija.
• sastopamība Latvijā grūtniecēm: 1997. – 2002. gada dati: BV – 5,6%; Garnerella
vaginalis – 18,0%
• BV, diagnosticēta agrīnā grūtniecības laikā ir vēlīna spontāna aborta un priekšlaicīgu
dzemdību riska faktors. Maksts mikroorganismi, ko atrod pie BV, ascendē
horiodeciduālajā spraugā. Priekšlaicīgas dzemdības ir kā atbildes uz horiodeciduālu
kolonizāciju (citokīni un endotoksīni).
• līdz 50% grūtnieču BV izzūd pati no sevis
• 40% gadījumu BV norit asimptomi (60% Latvijā)
Riska faktori.
• smēķēšana
Klīniskās pazīmes.
• pastiprināti pelēcīgi homogēni izdalījumi, kas klāj maksts sienas
• “zivju smaka”, kas pastiprinās pēc dzimumakta
Diagnostika.
Amsela kritēriji (vismaz trijiem no tiem jābūt pozitīviem, lai uzstādītu diagnozi):
a. homogēni pelēcīgi izdalījumi, kas klāj maksts sienas
b. Clue šūnas mikroskopā (vislabāk natīvā mikroskopijā)
c. vaginālais pH >4,5
d. pozitīva “smakas” tests, ja maksts izdalījumiem pievieno 10% KOH
Skrīnings.
Šī brīža pieredze norāda, ka visu asimptomu grūtnieču izmeklēšana uz BV klātbūtni
nesamazina priekšlaicīgu dzemdību risku. Skrīnings ir nozīmīgs austa riska grupai- sievietēm
ar vēlīnu neiznēsāšanu un priekšlaicīgām dzemdībām anamnēzē. Laktobaciļu samazināts
skaits (natīvā iztriepē) ir riska grupa indikators.
Taktika.
• arstē, ja ir sūdzības
• ārstē, ja ir augsts neiznēsāšanas risks
• partnera ārstēšana nav efektīga

122
 • ja BV ir atrasta un ārstēta, atkārto iztriepi pēc mēneša
Ārstēšana.
Ārstē jebkurā grūtniecības trimestrī. Sistēmiska vai topiska terapija šobrīd tiek uzskatīta par
vienlīdz efektīvu. Sistēmiska terapija varētu būt efektīvāka, ja ir intrauterīna infekcija.
I. trimestris – lokāla ārstēšana
• Clindamycine krēms 2% intravagināli 5 – 7 dienas
• Metronidazole vaginālas lodītes 500 mg 5 – 7 dienas
II. un III. trimestris.
• Metronidazole: 500 mg divreiz dienā po 7 dienas kombinējot ar Clindamycine krēmu
2% intravgināli 5 – 7 dienas
• Metronidazole 250 mg trīs reizes dienā po 7 dienas kombinācijā ar Erythromycine 333
mg trīs reizes dienā po 14 dienas
• Clindamycine 300 mg divas reizes dienā po 7 dienas un 2% vagināls krēms 7 dienas.

Hepatīts A grūtniecības laikā.

• hepatīts A ir izplatīts visā pasaulē, 2004. gadā Latvijā reģistrēti 68 saslimšanas
gadījumi, ieskatot dažus ievestus gadījumus
• transmisijas ceļš fekāli - orālais
• jaundzimušā inficēšanās var notikt, ja mātei ir akūta infekcija dzemdību brīdī.
• vīrusam teratogēna darbība nav novērota
• ja māte saslimst grūtniecības III.trimestrī, pieaug priekšlaicīgu dzemdību risks
• grūtniecība neietekmē slimības norisi
• ja jaundzimušais ir ticis inficēts, slimības norise parasti ir viegla, jaundzimušais iegūst
imunitāti uz visu mūžu
Hepatīta A vīruss ir RNS vīruss (HAV) un pieder Picornaviridae vīrusu dzimtei (enerovīrusu
grupa).
Klīnika.
• inkubācijas periods ir aptuveni 4 nedēļas (15 – 50 dienas)
• vīrusa izdalīšana ar fēcēm parasti sākas aptuveni 2 nedēļas pirms klīnisko simptomu
manifestācijas un beidzas 3 nedēļas pēc klīnisko simptomu parādīšanās
• hepatīts A parasti ir viegla slimība, ko raksturo nespecifiski simptomi:
- vājums
- gastrointestinālas problēmas: slikta dūša, anoreksija, caureja
- diskomforts vēderā, kam dažu dienu laikā (5 – 7dienu) seko dzelte
- dažos gadījumos novēro tumšu urīnu un gaišas fēces
123
Diagnostika.
• simptomi
• paaugstināti aknu enzīmi un bilirubīns
• anti-HAV IgM antivielas konstatē 25 – 30 dienu laikā pēc kontaminācijas un tās ir
pozitīvas 1 – 6 mēnešus
• IgG anti-HAV serumā konstatē 35 – 40 dienas pēc kontakta un tās paliek pozitīvas uz
visu mūžu
Profilakse.
• vakcinācija
– inaktivēta vīrusa vakcīna, kuras efektivitāte 95%, jāapsver vakcinācija ceļojot
– nav ziņojumu par vakcīnas teratogēnu efektu
• ja grūtniecei bijis sadzīves vai seksuāls kontakts ar inficētu personu, 2 nedēļu laikā
indicēts anti-HAV IgG i/m
• ja dzemdību brīdī mātei ir akūta infekcija, jaundzimušajam jāievada i/m anti-HAV
IgG.
Ārstēšana.
• simptomātiska
• miers un dieta
• izveseļošanās 1 – 2 mēnešu laikā
• grūtniecības laikā hospitalizācija infekcijas slimību nodaļā.
• ja dzemdības sākas kontagiozā periodā, dzemdētāja jāhospitalizē stacionārā ar
izolācijas iespējām.
Papildus izmeklējumi.
• jāizmeklē koagulācijas faktori

Hepatīts B grūtniecības laikā.

Epidemioloģija.
• Latvijā 2004. gadā reģistrēti 244 saslimšanas gadījumi (Latvija nav infekcijas
endemisks apgabals)
• hepatīta B vīruss (HBV) var tikt pārnests hematogēnā ceļā, seksuāli transmisīvā ceļā
un mātes auglim/jaundzimušajam
• ja primāra inficēšanās notiek grūtniecības laikā, pieaug priekšlaicīgu dzemdību risks
• ja akūts B hepatīts ir grūtniecības I. trimestrī, augļa inficēšanās risks ir 10%, ja 2 – 3
trimestrī risks attiecīgi ir 80 – 90%
• nav novērots teratogēns efekts

124
 • 10 – 20% hroniskas infekcijas nēsātājas jeb HBsAg pozitīvas grūtnieces inficē
augli/jaundzimušo, ja netiek veikta imunoprofilakse
• sievietēm, kas ir seropozitīvas pret HBsAg un HBeAg vertikālas transmisijas risks ir
90%
• amniocentēzes ceļā transmisijas risks ir zems un jācenšas neveikt amniocentēzi caur
placentu
• vaginālas dzemdības ir drošas
• krūts ēdināšana sakarā ar imunoprofilaksi ir droša
Riska grupas.
• personas ar STI anamnēzē
• sadzīves vai seksuāli kontakti ar HBV inficētu personu
• veselības aprūpes darbinieki
• intravenozie narkotiku lietotāji
• imigranti un imigrantu bērni, kas nāk no endēmiskiem apgabaliem
• personas, kam bijis vairāk kā viens dzimumpartneris pēdējo 6 mēnešu laikā
Klīnika.
• inkubācijas periods ir 6 nedēļas līdz 6 mēneši (vidēji 3 mēneši)
• biežākie simptomi ir nogurums un dzelte
• simptomi ir vairāk izteikti nekā pie hepatīta A
Diagnostika.
- paaugstināti aknu enzīmi un bilirubīns
- antigēna un specifisko antivielu noteikšana asins serumā
• HBeAg klātbūtne liecina par augstu infekciozitāti
• HBsAg var parādīties divu nedēļu laikā, bet retos gadījumos nav
nosakāms 6 - 9 mēnešus
- jāizmeklē koagulācijas sistēma
Vakcinācija.
• grūtniecības nav kontrindikācija vakcinācijai
• vakcinācija ir jāturpina vai jāuzsāk, ja tam ir indikācijas
Grūtniecības laikā grūtnieces, hepatīta B antigēna nēsātājas jābrīdina:
• nelietot alkoholu un hepatotoksiskus medikamentus;
• ar partneri jāpārrunā transmisijas riskus
• jāinformē dzemdību palīdzības sniedzējus un pediatru
• jaundzimušā vakcinācija
Ārstēšana.

125
 • akūta HBV infekcijas ārstēšana ir simptomātiska.
• grūtniecības laikā hospitalizācija infekcijas slimību nodaļā.
• dzemdības parastā dzemdību nodaļā (personāla aizsardzība!)
Profilakse.
• riska grupas vakcinācija pirms grūtniecības iestāšanās
• jaundzimušo vakcinācija ir Latvijā no 1997. gada
Jaundzimušā novērošana.
• HBsAg un anti-HBs antivielu noteikšana 1 un 1,5 gadu vecumā
Hepatīts C un grūtniecība
Epidemioloģija.
Vīrusu nēsātāji Latvijā aptuveni 3,2 %.
2004. gadā Latvijā reģistrēti 113 akūta vīrusu hepatīta C gadījumi, kas ir par 8 gadījumiem mazāk kā
2003.gadā.
Izsaucējs. Hepatīta C RNS vīruss.
Vertikāla transmisija ir reti (3 – 5 %):
• transmisija bez virēmijas ir ļoti reti
• augsta vīrusu slodze (5,8 x 105 kopijas/ml) paaugstina vertikālas transmisijas risku
• bieži HIV koinfekcija
Riska grupas.
• asins un asins produktu recipienti pirms 1994. gada (ieskaitot imunoglobulīnus)
• i/v narkotiku lietotāji
• pīrsings, tatoo
• medicīniskas manipulācijas
Jāizmeklē:
• HIV pozitīvas grūtnieces
• i/v narkotiku lietotājas
• pacientes ar:
o aknu fermentu paaugstinātu aktivitāti
o ar aknu slimību simptomiem
o ilgstošu vājumu

Diagnostika.
• anti-HCV antivielas riska grupai (ELISA skrīningam)
• ja testa atbilde aizdomīga, jāpielieto apstiprinošs tests

126
 • HCV-RNA noteikšana pēc indikācijām
• turpmāka izmeklēšana pie infektologa pēc dzemdībām
Profilakse: šobrīd nav vakcīnas.
Ārstēšana:
• grūtniecības laikā simptomātiska
• hronisku aktīvu hepatītu pēc grūtniecības
• specifiska ārstēšana iespējama pēc dzemdībām, vīrusa eliminācija ir iespējama
Prognoze: 20% attīstīsies aknu cirroze.
Dzemdības.
• rekomendē vaginālas dzemdības
• vīrusa slodzes testu rekomendē atsevišķos gadījumos. Ja ir augsta slodze, tā ir
indikācija ķeizargriezienam
• ja ir HIV un HCV ir indicēts ķeizargrieziens
Laktācija.
• Ekskluzīva krūts ēdināšana līdz 6 mēnešu vecumam
Jaundzimušā novērošana.
• mātes antivielas izzūd 18 mēnešu laikā
• nosaka HCV-RNS 1,5 gadu vecumā vai agrāk, ja ir indikācijas
Grūtniecība un B grupas streptokoks. (Streptococcus agalactiae)
Etioloģija un izplatība.
• B grupas streptokoks (GBS) ir pirmajā vietā agrīnas neonatālas sepses etioloģijā
• Eiropā 5 – 30% grūtnieču makstī un taisnajā zarnā ir atrasts GBS
• divos pētījumos Rīgā, uzsējumos no dzemdes kakla, GBS ir atrasts 2,5 – 9,2% grūtnieču
• mātes kolonizācija dzemdību laikā ir būtiskākais agrīnas neonatālās sepses (ANS)
attīstības riska faktors
• jaundzimušā inficēšanās no mātes notiek sākoties dzemdībām vai pēc augļa apvalku
plīšanas
• ja mātei ir GBS, tad risks inficēt jaundzimušo ir 30 – 70% (vidēji 50%) gadījumu
• ANS sākas pirmajā dzīves nedēļā, bet aptuveni 90% pacientu infekcijas pazīmes ir jau
dzimšanas brīdī vai parādās 12 stundu laikā
• ANS sastop 0,5 – 4 gadījumos no 1000 dzīvi dzimušajiem
• mirstība ir aptuveni 5 – 10% iznestajiem jaundzimušajiem, bet var pieaugt līdz 40%
priekšlaicīgi dzimušajiem
Diagnostika.

127
• izmanto universālu transporta barotni ar norādi “uzsējums uz BGS”
• uzsējumu ņem no maksts apakšējās trešdaļas, starpenes un no taisnās zarnas caur anālo
sfinkteru, izmantojot to pašu vai citu tamponu. No dzemdes kakla uzsējumu neņem un
spoguli neizmanto
• paraugi jānogādā laboratorijā dienas laikā
• paraugus var uzglabāt ledusskapī (2 – 8 °C) ne ilgāk kā 48 stundas
Antibakteriāla profilakse dzemdībās ir nepieciešama sievietēm ar kādu no šādiem riska
faktoriem:
• iepriekš dzimis bērns ar GBS
• GBS bakteriūrija (simptomātiska vai asimptomātikas) šīs grūtniecības laikā (sievietēm ar
GBS urīnceļu infekciju nepieciešama ārstēšana tūlīt pēc diagnozes noteikšanas un arī
dzemdībās)
• dzemdības ir līdz 37. grūtniecības nedēļai:
• nav zināms vai ir GBS → veic maksts un rektālo GBS uzsējumu → uzsāk
ārstēšanu → ja pēc 48 stundām uzsējums nav audzis, tad ārstēšanu pārtrauc
• bezūdens periods ≥ 18 stundas
• paaugstināta dzemdētājas ķermeņa temperatūra ≥ 38 °C
• augļūdeņi ar smaku
• ja GBS uzsējums ir pozitīvs 35. – 37. grūtniecības nedēļās
Antibakteriālai profilaksei:
• Ampicilīns: sākumdeva 2 g i/v, tad 1 g i/v ik pēc 4 stundām līdz bērna piedzimšanai
• Penicilīns G: sākumdeva 5 miljoni vienību i/v, tad 2,5 miljoni vienību i/v ik pēc 4
stundām līdz bērna piedzimšanai
Antibakteriāla profilakse ja sievietei ir alerģija pret penicilīnu:
• Klindamicīns 900 mg ik pēc 8 stundām līdz bērna piedzimšanai
• Eritromicīns 500 mg i/v ik pēc 6 stundām līdz bērna piedzimšanai
Visiem jaundzimušajiem, kuru mātes dzemdībās ir saņēmušas antibakteriālu GBS profilaksi,
antibakteriāla profilakse nav nepieciešama.
Grūtniecība un asimptoma bakteriurija.
Ar to saprot 10 5 mikroorganismu 1 urīna kubikmilimetrā bez klīniskiem simptomiem.
Riska grupa.
• anamnēzē atkārtotas urīnceļu infekcijas
• diabēts
Skrīnings.

128
 • katrā antenatālās aprūpes vizītē urīna vidus porcijā nitrītu tests ar dipstiku. Ja tas ir
pozitīvs, javeic urīna kultūra.
• ja ir riska faktori, urīna kultūra pirmajā antenatālā vizītē
Ārstēšana ir ambulatori.
• šķidruma uzņemšana
• 3 – 10 dienas antibakteriāla terapija atkarībā no bakterioloģijas rezultātiem
- Ampicillin - 250 mg trīs reizes dienā 3 līdz 7 dienas kā sākumterapija
- Amoxycillin - 500 mg trīs reizes dienā 3 līdz 7 dienas kā sākumterapija
- Nitrofurantoin - 100 mg četras reizes dienā 3 līdz 7 dienas
- Cephalexin – 500 mg divas reizes dienā 3 līdz 7 dienas
Vienreizējas devas nerekomendē.
Novērošana.
2 – 3 nedēļas pēc ārstēšanas dipstika tests.
Ja pozitīvs, tad atkārto urīna kultūru.
Vulvovagināla kandidiāze (VVK) grūtniecības laikā.
Etioloģija : 85 % Candida albicans (citos gadījumos C.glabrata, C.tropicalis)
Candidu var izolēt līdz 50% grūtnieču bez VVK simptomiem. Latvijā atrod 19%
asimptomātiskām grūtniecēm.
VVK simptomi
• vulvas nieze
• balti „biezpienveida” izdalījumi
• sāpīgums makstī
• dedzināšana makstī
• dispareunia

Diagnostika.
• rekomendēta natīvā mikroskopija (0,9% Na Cl, 10 % KOH)
• Grama iztriepe
• kultūra, ja rekurenta infekcija
Ārstēšanu nozīmē tikai, ja ir klīniski simptomi.
Nozīmē topisku azolu īsu kursu (clotrimazole, miconazole, butoconazole, terconazole,
imidazole). Medikamenta kopējā deva ir būtiskāka nekā ārstēšanas ilgums.
Perorālu Fluconazole 150 mg kā vienu devu var lietot grūtniecības II. un III.trimestrī.
Partnera ārstēšanu rekomendē, ja viņam ir sūdzības vai ja ir rekurenta VVK.

129
Cilvēka papillomas vīruss (HPV).
- cilvēka papillomas vīruss (HPV) ir dubultķēdes DNS vīruss ar epileotropu darbību un
inficē ādu un gļotādas
- vairāk kā 100 dažādi tipi 40 no kuriem ir atrasti cilvēka anoģenitālā apvidū.
- daži HPV tipi ir potenciāli onkogēni (augsta riska) un ir pierādīta to saistība ar dzemdes
kakla vēža attīstību (16., 18., 31. un 45. tips).
- incidence Latvijā grūtniecēm 16. un 18. tips – 11,5%, 6. un 11. tips – 4%
HPV klīniskās izpausmes
1. asās kondilomas uz vulvas, makstī, uz dzemdes kakla, arī ekstraģenitāli anālajā apvidū,
reti uretrā (HPV 6., 11. tips)
2. dzemdes kakla pirmsvēža saslimšanas (CIN I-III) un dzemdes kakla vēzis.
Lielākā daļā gadījumu infekcija norit asimptomi un ir pārejoša. Līdz 10 % sievietēm, kam
atrod augsta riska HPV vīrusu, atrod izmainītu citoloģiju, mazāk kā 1% gadījumu attīstās
dzemdes kala vēzis ilgstošā 15 gadu laikā.
3. Balsenes papillomas jaundzimušo periodā un bērniem izsauc 6. un 11. tipa HPV.
Tā ir reti sastopama patoloģija.
Transmisija.
- dzimumkontaktu ceļā, maksimālā incidence 20 – 24 gadu vecumā
- vertikāla transmisija var notiks vaginālu dzemdību laikā, bet transmisijas biežums ir ļoti
zems
Taktika grūtniecības laikā.
- asās kondilomas var ievērojami proliferēt grūtniecības laikā un sasniegt ievērojamus
izmērus. Daudzi speciālisti uzskatā, ka kondilomas ir jānoņem.
- atrasta CIN grūtniecības laikā prasa papildus izmeklēšanu un novērošanu. CIN II, CIN III
grūtniecības laikā ir indikācijas papildus novērošanai un onkoloģiskās uztriepe ir jāatkārto
ik 3 mēnešus (ja nepieciešams, jāņem dzemdes kakla biopsija). Ārstēšanu veic pēc
dzemdībām.
- CIN I ārstēšanu grūtniecības laikā nerekomendē, jo visbiežāk pēc dzemdībām patoloģijas
izzūd pati no sevis
- HPV noteikšanas testus nerekomendē
- HPV 6. un 11. tipa vertikālas transmisijas ceļš nav pilnībā izpētīts (trasnsplacentāli,
dzemdību lakā vai pēcdzemdību periodā). Tiek rekomendētas vaginālas dzemdības,
izņemot gadījumus, ja kondilomas nosprosto dzemdību kanālu, tad jāveic ķeizargrieziena
operācija.

130
Diagnostika.
- vulvas, maksts, dzemdes kakla apskate
- citoloģija no dzemdes kakla pirmās antenatālās vizītes laikā, ja pēdējā gada laikā tā nav
ņemta un bijusi bez novirzēm no normas
Ārstēšana.
Kopumā grūtniecības laikā nav rekomendēta.
Aso kondilomu ārstēšanas iespējas grūtniecības laikā:
1) TCA (trihloretiķskābes) lokālas aplikācijas
2) lāzerekscīzija
3) krioterapija
Optimālas ārstēšanas laiks nav zināms. To vislabāk ir darīt periodā, kad vairs nedraud
priekšlaicīgas dzemdības. Pastāv brūces superinfekcija, kas var novest pie infekcijas
ascendēšanās un priekšlaicīgām dzemdībām vai priekšlaicīga augļa ūdens apvalku plīsuma. Ja
ārstēšana veikta pārāk agrīni, iespējama kondilomu atkārtota masīva augšana.
HIV infekcija un grūtniecība.
Cilvēka imūndeficīta vīruss HIV ir retrovīruss, kas atklāts 1993. gadā. Tas ir izplatīts visā
pasaulē, īpaši plaši Āfrikā. 2005. gada sākumā pasaulē bija inficēti vairāk kā 40 000 miljoni
cilvēku. HIV incidence Latvijā 2007. gada februārī bija 161 uz 100 000 iedzīvotājiem,
konstatēti 18 HIV vertikālas transmisijas gadījumi no mātes bērnam.
Riska grupa.
• jaunas sievietes
• sievietes ar zemu izglītības līmeni
• vientuļas
• bez antenatālās aprūpes
• narkotiku lietotājas
• diagnosticētas citas STI, HCV, HBV infekcijas
• imigrantes no augstas prevalences zonām vai seksuālais partneris no šim vietām
Skrīnings.
• pretesta konsultācija
• labprātīga HIV testa veikšana stājoties grūtniecības uzskaitē
• pēctesta konsultācija
• ja skrīninga tests pozitīvs, konsultācija Latvijas Infektoloģijas centra (LIC) AIDS nodaļā
specifisku testu veikšanai un ārstēšanas nozīmēšanai

131
• ja ir dzemdētāja bez antenatālās aprūpes, HIV eksprestesta nozīmēšana iestājoties
dzemdību nodaļā
Vertikālas transmisijas profilakse.
No 1996. gada pasaulē lieto PACTG protokolu 079 HIV vertikālas transmisijas profilaksei.
Grūtniecības, dzemdību laikā sieviete un pēc dzimšanas jaundzimušais saņem profilaktisku
antiretrovirālu terapiju ar Zidovudīnu (ZDV). ZDV piemīt unikāla īpašība samazināt
vertikālas transmisijas risku. 10 gadu lietošanas pieredze pierādījusi, ka medikaments ir drošs
lietošanai grūtniecības laikā un jaundzimušajam un izraisa niecīgas blakusparādības.
HIV infekcijas progresēšana ir atkarīga no vīrusu slodzes. Vertikālas transmisijas risks ir
atkarīgs no vīrusu slodzes mātei – jo tā augstāka, jo risks lielāks. HIV inficētām personām
šobrīd ārstēšanā pielieto HAART (highly active antiretroviral treatment – augsti aktīva
antiretrovirāla terapija) – tā ir antiretrovirālu medikamentu kombinācija, kuras rezultātā tiek
panākta iespējami zema vīrusu slodze. HAART pielieto arī grūtniecēm.

Antiretrovirāla terapija.
LIC 2005. gada rekomendācijas.
1. Ja lieto HAART Turpina vai maina medikamentus, ja
ir teratogēna vai toksiska darbība
2. ja HIV RNS < 1000 ZDV 100 mg x 5, vai 200 mg x 3, vai
kopijas/ml 300 mg x 2 sākot ar 14. grūtniecības
nedēļu
Ja nelieto HAART
ja HIV RNS > 1000 NFV 1250 mg x 2 (750 m gx 3) +
kopijas/ml (ZDV 300 mg x 2+3TC 150 mg x 2)
sākot ar 14. grūtniecības nedēļu
Ja nav saņēmusi Neatkarīgi no vīrusu NVP 200 mg vienreizēji pirms
profilaktisku slodzes dzemdībām
ārstēšanu

Dzemdības.
1. Dzemdību laikā vai Ja saņēmusi ZDV IV 2 mg/kg 1. stundas laikā,
ķeizargrieziena laikā antiretrovirālu tad 1 mg/kg/stundā
ārstēšanu Ja plānveida ķeizargrieziens, sāk
grūtniecības laikā terapiju 3 stundas pirms
operācijas
Ja nav saņēmusi NVP 200 mg PO+ZDV IV 2
antiretrovirālu mg/kg/stundā, tad 1 mg/kg/stundā
ārstēšanu
grūtniecības laikā
3. Ja nav pieejams ZDV NVP 200 mg p/o, ja pieejams
Jaundzimušais.
1. Tūlīt pēc dzimšanas Cik ātri iespējams ZDV p/o rēķināts uz
dzimšanas svaru 6 nedēļas

132
 NVP p/o rēķināts uz
dzimšanas svaru vienreizēji 6
nedēļu vecumā, ja māte
saņēmusi vienu devu NVP

Klīniskas situācijas.
1. HIV-1 inficēta grūtniece, kura nekad nav saņēmusi antiretrovirālu terapiju
• uzsākt ārstēšanu pēc I.trimestra
• lieto ZDV kā monoterapiju, ja HIV-1 RNS < 1000 kopijas/ml vai nenosakāmi zems
līmenis
• ZDV kombinē ar citiem medikamentiem, ja RNS kopijas > 1000/ml;
2. HIV-1 inficēta grūtniece, kura saņem antiretrovirālu terapiju:
• turpina terapiju, ja grūtniecība diagnosticēta pēc I. trimestra
• ZDV jāiekļauj ārstēšanas shēmā grūtniecības laikā
• Ja grūtniecības diagnosticēta I.trimestrī, apsver antiretrovirālās terapijas riskus šajā
periodā
• ZDV nozīmē dzemdību laikā un jaundzimušajam
3. HIV- 1 inficēta sieviete dzemdībās, kura agrāk nav saņēmusi terapiju:
• sāk ārstēšanu:
– ZDV i/v dzemdību laikā un 6 nedēļas jaundzimušajam
– vienreizēja Nevirapina deva dzemdību laikā, vienreizēja Nevirapina deva
jaundzimušajam 6 nedēļu vecumā
• izmeklēšana pēcdzemdību periodā – nosaka CD4 skaitu un RNS kopiju skaitu ml un
nozīmē terapiju, ja nepieciešams
4. Bērni, kas dzimuši HIV pozitīvām mātēm, kuras grūtniecības un dzemdību laikā nav
saņēmušas ārstēšanu:
• ZDV 6 nedēļas
• terapiju izsāk pēc iespējas ātrāk pēc dzimšanas, ja iespējams 6-12 stundu laikā
• agrīna jaundzimušā infekcijas diagnostika, lai savlaicīgi uzsāktu ārstēšanu.

Dzemdības.
Plāna ķeizargrieziena operācija pirms dzemdību sākuma 38 grūtniecības nedēļās:
• ZDV i/v uzsāk 3 stundas pirms operācijas
• apsvērt perioperatīvas antibakteriālas terapijas nepieciešamību
• ja sākušās dzemdības, ķeizargrieziena operācija rekomendējama dzemdību latentajā fāzē,
ja augļa ūdeņi nav noplūduši vai noplūduši ne ilgāk kā pirms 4 stundām

133
Vaginālas dzemdības.
• ja vīrusu slodze ir mazāka kā 1000 kopijas/ml vai nenosakāmi zema, nākotnē būs
iespējamas vaginālas dzemdības
• ja hospitalizēta dzemdību aktīvajā fāzē:
- amniotomiju veikt iespējami vēlu
- nelietot invazīvas diagnostikas metodes
- aktīva dzemdību vadīšana.
N.B.! Atteikšanās no krūts ēdināšanas!
HIV infekcijas izplatības ierobežošana
• HIV infekcijas izplatības ierobežošana reproduktīvā vecuma sievietēm:
- drošs sekss
- jaunatnes izglītošana
- cīņa pret narkomāniju
• novērst nevēlamu grūtniecību HIV inficētām sievietēm
• vertikālas transmisijas profilakse
• psihosociāla atbalsta nodrošināšana HIV inficētām grūtniecēm un viņu ģimenēm
Kontroles jautājumi:
1. Kas ir TORCH?
2. Kādas ir klasiskas grūtniecības laikā pārciestu masaliņu komplikācijas
jaundzimušajam?
3. Kādas ir HPV klīniskās izpausmes?
4. Kas ir asimptoma bakteriurija grūtniecībā?
5. Kāda ir dzemdību vadīšanas taktika HIV inficētas grūtniecibas gadījumā?
6. Kāds ir GN skrīnings un izmeklēšana grūtniecībā?

Literatūra.
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.
3. Ginekoloģija Ilzes Vībergas redakcijā, Nacionālais apgāds, 2006.
4. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā
5. LR likumdošana
6. RSU bibliotēkas resursi
7. Latvijas Dzemdību specialistu un ginekologu asociācijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv

134
8. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
9. www.pubmed.com

135
Studiju priekšmeta nosaukums: Embrioloģijas pamati un augļa attīstība

Dzimumšūnu, dzimumdiedzeru un dzimumsistēmas orgānu attīstība

Somatiskās šūnas un dzimumšūnas

Somatiskās šūnas ir cilvēka ķermeņa šūnas, kas attīstījušās no dīgļlapām. Somatiskās šūnas
ir mirstīgas. Tās iet bojā organisma nāves gadījumā. Pirmatnējās dzimumšūnas (gametoblasti)
diferencējas ārpus embrija pirms dīgļlapu rašanās. No ārpusembrija tās aktīvi, amēbām līdzīgi
kustoties, un pasīvi ar asinīm nonāk dzimumdziedzeru aizmetņos. Šeit tās diferencējas
spermatogonijos vai ovogonijos un turpina attīstības ceļu. Dzimumšūnas ir nemirstīgas pa
vertikāli, jo apaugļošanās gadījumā veidojas jauns organisms.

Somatisko šūnu kodolos ir diploīds hromosomu skaits. Cilvēkam tas ir 46 (23

hromosomu pāri). Viens hromosomu pāris ir dzimumhromosomu pāris (XX vai XY). Katrā
pārī ir viena mātes un viena tēva hromosoma. Somatiskās šūnas dalās mitotiski. Starp 2
mitozēm ir interfāze. Tā sākas ar pēcmitozes periodu (Gj fāze), un tai seko DNS sintēzes fāze
(S fāze). Pēdējā ir pirmsmitozes fāze (G2 fāze), kurā šūna pilnīgi sagatavojas dalīšanās fāzei
jeb mitozei.

Dzimumšūnas ir šūnas, ar kurām notiek organismu dzimumvairošanās. Dzimumšūnu

attīstības gaitā to proliferācijai ir raksturīga mitoze, bet spermatoģenēzes un ovoģenēzes
nobriešanas perioda dalīšanās noris mejozes veidā. Tās gaitā hromosomas ģenētiski
pārveidojas un hromosomu skaits samazinās par pusi. No katra pāra paliek tikai viena
hromosoma, kas ģenētiskās krustmijās ir pārveidota. Nobriedušās dzimumšūnas ir haploīds
hromosomu skaits. Apaugļošanās gaitā zigotā no jauna rodas diploīds hromosomu skaits.

Spermatoģenēze, sēklinieki

Indiferentā dzimumdziedzera aizmetnī agrīnajā embrioģenēzē ieceļo indiferentās

pirmatnējās dzimumšūnas jeb gonocīti. Dzimumdiferenciācija ir saistīta ar
dzimumhromosomu pāri XY. Y hromosomā atrodas seksuālās determinācijas rajons. No šī
rajona ir atkarīga testis determinācijas faktora (TDF) veidošanās. Ap 6. un 7. attīstības nedēļu
indiferentais dzimumdziedzeris kļūst par embrionālo sēklinieku. Tajā diferencējas
glandulocīti un Sertoli šūnas {Enrico Sertoli, 1842—1910). Sēklinieka glandulocīti ir Leidiga
(Franz Leydig, 1821-1908) šūnas, kas jau embrioģenēzes periodā aktīvi sekretē testosteronu.
Pēc dzimšanas to sekretorā aktivitāte ir niecīga. Intensīva testosterona sekrēcija sākas no
pubertātes vecuma. Sertoli šūnas ir analogas olnīcu folikulocītiem. Tās veido topošo sēklas
izlocīto kanāliņu sienu. Sertoli šūnu proliferācija noris līdz pubertātes vecumam. No Sertoli

136
šunam ir atkarīgs dzimumšūnu skaits sēkliniekos. Sēklas izlocīto kanāliņu siena pilnīgi
izveidojas pubertātes vecumā. To veido Sertoli šūnas, bazālā membrāna un mioīdās šūnas.
Kanāliņu bazālā membrāna sakļaujas ar asins kapilāru bazālo membrānu. Kapilāru
endotēliocīti, abas bazālās membrānas un Sertoli šūnas veido hematotestikulāro barjeru.
Sertoli šūnas ir neregulāras cilindriskas šūnas. To sānu virsmā ir izaugumi, kas veido jūgles ar
blakus esošo Sertoli šūnu sānu izaugumiem. Tā starp šo šūnu sānu virsmām veidojas atsevišķi
nodalījumi. Jūgles starp Sertoli šūnu izaugumiem ir mainīgas. Tās var izzust un var veidoties
atkal no jauna. Šajos nodalījumos noris vīrieša dzimumšūnu veidošanās jeb spermatoģ eneze.
Sertoli šūnas norobežo nodalījumus ar negatavām dzimumšūnām līdz to gatavības pakāpei,
virzot tās no bazālā nodalījuma uz kanāliņa lūmenu. Sertoli šūnām ir trofiska nozīme. Tās
baro dzimumšūnas. Sertoli šūnas fagocitē attīstības gaitā radušās nederīgās dzimumšūnas un
paliekas, kas radušās spermatozoīdu noformēšanās procesa. Sertoli šūnas sekretē šķidrumu uz
sēklas izlocītā kanāliņa dobumu un arī androgēnus saistošo olbaltumu (ASO). Tas saista
testosteronu, kas nepieciešams spermatoģenēzei.

Mejoze

Spermatoģenēze sākas no pubertātes vecuma hipotalāma un adenohipofīzcs

gonadotropisko hormonu ietekmē (GH). Bazālajā nodalījumā starp Sertoli šūnām atrodas
spermatogoniji, no kuriem četru periodu laikā diferencējas spermatozoīdi. Pirmais ir dalīšanās
jeb vairošanās periods, otrais augšanas periods, bet trešais nobriešanas periods. Ceturto sauc
par noformēšanās periodu jeb spermioģenēzi.

137
 Dalīšanas periodā izšķir A un B spermatogonijus. A spermatogoniju kodols ir ovāls, un
tajā ir viens vai divi kodoliņi, kas atrodas pie tā apvalka. Arī šūnas ķermenis ir nedaudz
saplacināts. Tajā var būt 1 um gari un 0,7 um plati blīvu mikrofilamentu veidoti blīvi
ķermenīši. A spermatogoniji dalās mitotiski, bet tikai apmēram puse no tiem diferencējas par
B spermatogonijiem. Otra to puse atgriežas A spermatogoniju vidū. Tā saglabājas noteikts
spermatoģenēzes cilmes šūnu daudzums. B spermatogoniju kodols ir apaļš. Tā vidū atrodas
apaļš kodoliņš. Pie kodola apvalka ir neliela hromatīna marginācija. Arī B spermatogoniji
dalās mitotiski. Visi spermatogoniji, kas radušies no vienas cilmes spermatogonija, pēc
dalīšanās paliek saistīti ar tieviem citoplazmas tiltiņiem, veidojot vienu šūnu klonu. Šāda
sinhrona šūnu proliferācija turpinās arī nākamās spermatoģenēzes stadijās. Starpšūnu
citoplazmas tiltiņi izzūd spermioģenēzes jeb 4. spermatoģenēzes perioda beigās. Plānos, labi
krāsotos histoloģiskos preparātos pēc norādītajām pazīmēm A spermatogoniji un B
spermatogoniji ir atšķirami. A spermatogoniji atrodas tieši pie sēklas izlocītā kanāliņa bazālās
membrānas. Turpretī lielākā B spermatogoniju daļa ir nedaudz atstatu no bazālās membrānas,
vai arī tikai daži B spermatogoniji piekļaujas bazālajai membrānai. Visu spermatogoniju
kodolos ir diploīds hromosomu skaits jeb (2 n). Sūnas, kas rodas pēc daudzkārtējas (9-11
reižu) spermatogoniju dalīšanās, sauc par I pakāpes spermatocītiem jeb I spermatocītiem. Arī
tās ir diploīdas šūnas (2 n).

Augšanas periodā I pakāpes spermatocītu apjoms nedaudz palielinās.

Nobriešanas periodā noris pirmā mejozes dalīšanās, kuras gaitā no I spermatocītiem

rodas haploīdas šūnas (n), ko sauc par II pakāpes spermatocītiem jeb 11 spermatocītiem. Šīs
šūnas atrodas nodalījumā, kas starp Sertoli šūnu izaugumiem ir jau tuvāk sēklas izlocītā
kanāliņa lūmenam. I spermatocītu kodolos interfāzes S periodā sintezējas otra hromosomas
puse jeb hromatīde. Spermatoģenēzes laikā mejotiskā profāze ilgst apmēram 3 nedēļas. Šai
profāzei ir vairākas stadijas: leptonene, zigotenc, pahitene, diplotene. I spermatocītus
histoloģiskos preparātos var labi pazīt, jo tās ir spermatoģenēzes lielākās šūnas. Leptotenes
stadijā I spermatocītu kodolos kondensējas jau dubultotas tievas, garas hromosomas, bet pāru
hromosomu blakus vēl nav.Zigotenes stadijā pāra hromosomas ir kopā, veidojot bivalentus ap
kodoliņu. Cits nosaukums pāra hromosomām ir tetrādes, jo katra pāra hromosomai ir divas
hromatīdes. Starp pāra hromosomām sāk veidoties sinaptonēmie kompleksi, kas saista pāra
hromosomas. Pahitenes stadijā pāra hromosomas ir īsas un resnas, jo turpinās hromosomu
kondensācija. Šajā stadijā norit ģenētiskā krustmija jeb apmaiņa ar analogiem iecirkņiem pāra
hromosomu hromatīdes. Diplotenes stadijā izzūd sinaptonēmie kompleksi.Diakinēzes stadijā

138
hromosomas atdalās no kodola apvalka. Izzūd kodoliņi un kodola apvalks, un sākas mejotiskā
metafāze.

Jau interfāzes laikā I spermatocītos ir noritējusi centriolu dubultošanās. Prometafāzē

katrā šūnas polā atrodas divas centriolas. Starp tām veidojas dalīšanās vārpstas mikrotubuļi.
Tie ir divējādi: kinetohora mikrotubuļi saistās ar hromosomu kinetohoriem, bet polārie
mikrotubuļi ar hromosomām nesaistās. Būtiska mejozes metafāzes atšķirība no mitozes
metafāzes ir tā, ka pāra hromosomas kopā nostājas ekvatoriālā plaknē. Anafāzē no katra pāra
viena vesela ģenētiski pārveidota hromosoma, kas sastāv no divām hromatīdēm, aiziet uz
vienu polu, bet otra - uz otru polu. Šajā brīdī arī noris hromosomu skaita redukcija no diploīda
par haploīdu. Telofāzē no katra spermatocīta veidojas divi II spermatocīti, kas ir diploīdas
šūnas. Tā kā hromosomas jau ir kondensētas un tām ir divas hromatīdes, interfāze nav
vajadzīga. Sākas otrā nobriešanas perioda dalīšanās, kas noris kā parastā mitoze, jo metafāzes
beigās dalās katras hromosomas centromērs un katras hromosomas viena hromatīde virzās uz
vienu polu,bet otra - uz otru. Pēc šīs dalīšanās šūnas sauc par spermatīdēm. Tās ir mazas,
apaļas, haploīdas šūnas ar apaļu kodolu un nelielu citoplazmas daudzumu. Spermatīdes jau
atrodas nodalījumā tuvu pie sēklas izlocītā kanāliņa dobuma. To citoplazmā ir maz organoīdu.
Tomēr spermatīdes ir labi izveidots Goldži komplekss. Akrosomālās vezikulas parādīšanās
pie Goldži kompleksa norāda, ka ir sācies pēdējais spermatoģenēzes periods jeb
spermioģenēze.

Žurkas sēklinieka griezums

139
 Sēklas izlocītā kanāliņa fragments

Spermioģenēzes pirmā fāze ir Goldži kompleksa fāze, kurā veidojas proakrosomālās

granulas. To saturs uzkrājas akrosomālā vezikulā, kas strauji palielinās. Mitohondriji
pārvietojas uz šūnas ķermeņa perifēriju. Centriolas nokļūst akrosomai pretējā šūnas pusē.
Proksimālā centriola novietojas pie kodola bedrītē, ko veido kodola apvalka ieloce. Distālā
centriola atrodas perpendikulāri pret proksimālo centriolu. Distālajai centriolai veidojas
bazālais graudiņš un skropstiņa jeb viciņa, kuras mikrotubuļi jeb kanāliņi, dicaurītes ir
novietotas pēc formulas 9x2+2. Otrajā – kapuces fāzē akrosomālā vezikula ir pārveidojusies
kapucē, kas piekļaujas kodola priekšējās daļas apvalka ārējai membrānai. Šajā kodola apvalka
daļā ir izzudušas kodola poras. Tās saglabājas pārējā kodola apvalka daļā. Jau no pirmās
spermioģenēzes fāzes noris hromatīna kondensācija, un tāpēc kodola saturs kļūst blīvs un
tumšs. Trešajā –akrosomālā fāzē palielinās akrosomālā kapuce ap kodola smailo, šauro
priekšējo daļu. Mazākajā kodola daļā, kas vērsta uz topošā spermatozoīda kakliņu, porainais
kodola apvalks ir atvirzīts no kondensētā hromatīna. Kā jau teikts, akrosoma ir liela, īpaša
primārā lizosoma. Tā satur daudzus fermentus - arilsulfatāzi, skābo fosfatāzi, neiraminidāzi,
hialuronidāzi un proteolītiskos fermentus. Akrosoma un tai pieguļošā kodola proksimālā daļa
ir novietota virzienā uz sēklas izlocītā kanāliņa pamatni. Nākamā spermatozoīda kakliņa
rajonā blakus kodolam katrā šūnas pusē ir sakopoti mikrotubuļi. Kakliņā un saknes sākumdaļā
pārvietojas mitohondriji.

Pēdējā spermioģenēzes fāze irnobriešanas fāze. Tās laikā veidojas spermatozoīda astīte,
kuras garums ir 50-55 um. Astītes vidusdaļā starp mitohondriju spirāli un aksonēmu ir
novietotas blīvas fibrillas, bet vidusdaļas beigās pie plazmolemmas atrodas fibrozais
gredzens. Nākamā astītes daļa ir galvenā. Tajā mitohondriju vairs nav. Aiz tās ir astītes beigu
daļa. Spermatoģenēze ilgst nedaudz vairāk kā divus mēnešus (apmēram 70 dienas). Cilvēkam
1 mililitrā sēklas šķidruma ir 100 miljonu spermatozoīdu.

140
 Spermatozoīda uzbūve

Spermatozoīds (gr. vai. sperma (spermatos) - sēkla, zoon - dzīvnieks, eidos - veids) ir
kustīga 60 ļum gara vīrišķā dzimumšūna. Tai ir šādas diferencētas daļas:
1) galviņa, kurā ir kodols, akrosoma un postakrosomālais rajons;
2) astīte, kuru veido spermatozoīda kakliņš, vidusdaļa, galvenā daļa un
beigu daļa.

Spermatozoīda galviņas (caput) garums ir 4-5 um. No priekšas skatoties, galviņas forma
ir ovoīda, bet profilā tā ir bumbierveidīga. Galviņā ir kodols, kurā ir izteikti kondensēts
hromatīns, bet kodoliņš nav redzams. Ar akrosomu nosegtās kodola daļas apvalkam nav poru.
Kodola apvalka poras ir tikai tajā kodola apvalka daļā, kas nav nosegta ar akrosomu. Šajā
postakrosomālajā daļā kodola apvalks ir atvirzīts no kondensētā hromatīna. Akrosoma nosedz
apmēram divas priekšējās kodola trešdaļas. Akrosomas iekšējā membrāna atrodas tieši pie
kodola apvalka ārējās membrānas. Postakrosomālā galviņas daļa ir starp akrosomu un
spermatozoīda kakliņu. Kodola virsma, kas atrodas pret kakliņu, veido bedrīti. Izteikti
kondensētais kodola hromatīns aizsargā genomu pret dažādām kaitīgām ietekmēm. Genomā ir
haploīds hromosomu skaits.

Spermatozoīda kakliņš (cervix) ir aptuveni 2,4 um garš savienotā]segments starp galviņu

un astītes vidus daļu. Salīdzinājumā ar galviņu spermatozoīda kakliņā ir vairāk citoplazmas.
Te atrodas proksimālā centriola un distālās centriolas veidojums, kas atbilst bazālajam
ķermenītim, kā arī centrosfēras veidota, periodiski savīta kolonna. Tās sabiezinājums pie
kodola apvalka spermatozoīda galviņas bedrītē veido bazālo plātnīti. Tā saistīta ar otru
sabiezinājumu jeb galviņu (capitellum), kas ir nedaudz izliekts kolonnas priekšējais gals. Šeit
veidojas locītavai līdzīga struktūra starp spermatozoīda galviņu un astīti. Proksimālā centriola
kakliņā ir novietota šķērsām.

141
 Spermatoģenēze
Spermatozoīda astītes vidusdaļas garums ir 5-7 um. Tās vidū esošo akronēmu apņem blīvu
šķiedrmu kūlīši. Spirāliski novietoti mitohondriji perifēri no šiem kūlīšiem veido apvalku.
Mitohondriji ir spermatozoīdu kustības enerģijas avots. Šauro citoplazmas slāni aiz
mitohondrijiem sedz plazmolemma. Vidusdaļa beidzas ar fibrozo gredzenu, kas to norobežo
no astītes galvenās daļas.

Astītes galvenās daļas garums ir apmēram 45 um. Tās citoplazmā plazmolemmas tuvumā ir
šķiedrains slānis, kas sadala šo astītes daļu lielajā un mazajā nodalījumā. Arī šīs astītes daļas
vidū ir aksonēma.

Astītes beigu daļa ir 5-7 um gara. To veido aksonēma, ko nosedz plazmolemma. Tās gaļl
reducējas mikrotubuli.

Spermatoģenēzes endokrīnā regulācija

Vīrieša organismā spermatoģenēze sākas pubertātes vecumā. Tā turpinās visu dzīvi,

tomēr vecumā tās intensitāte ir samazināta. Sēklinieka glandulocītiem jeb Leidiga šūnām, kas
ir olnīcu tekocītiem analogas šūnas, ir LH receptori. Hipotalāma un adenohipofīzes ietekmē
glandulocīti sekretē ne tikai androgēnus, bet arī peptīdu hormonus. Šie hormoni parakrīni
ietekmē sēklinieka asinsriti, tā veicinot spermatoģenēzi. Sēklas izlocīto kanāliņu sienas Sertoli
šūnām ir FSH receptori. Šīs šūnas' ir analogas olnīcu folikulocītiem. Sertoli šūnas uzņem
glandulocītu sekretēto testosteronu un ar 5a reduktāzes palīdzību pārvērš dihidrotestosteronā
(DHT). Turklāt ar ahromatāzes palīdzību rodas nedaudz estradiola (E2). Abi šie hormoni kopā
ar Sertoli šūnu sekretēto ASO nokļūst sēklas šķidrumā, radot spermatoģenēzei nepieciešamo
dihidrotestosteronā daudzumu. Sertoli šūnu sekretētais inhibīns ietekmē hipotalāma

142
gonadotropisko centru, regulējot adenohipofīzes FSH sekrēciju. Pēc jaunākajiem datiem,
nelielais E2 daudzums sēkliniekos nosaka vīrieša fertilitāti.

Ovoģenēze

Ovoģenēzes gaitā no ovogonijiem rodas ovocīti. Kad tie ir nobrieduši, apaugļošanās

gadījumā veidojas olšūna jeb zigota. Ovoģenezei ir trīs periodi:
1) dalīšanās jeb vairošanās periods,
2) augšanas periods,
3) nobriešanas periods.

Ovoģenēzē ir vairākas pauzes, un tās norises ir cieši saistītas ar olnīcas folikulu

veidošanos. Tomēr ovoģenēzi nevar jaukt ar folikulu ģenēzi. Ja embrija šūnu
dzimumhromosomu pāris ir XX hromosoma, indiferentā dzimumdziedzerī gonocīti
mitotiski dalās un ap 6.-7. attīstības nedēļu diferencējas ovogonijos! Tās ir apaļas šūnas, kas
mitotiski dalās trīs līdz piecas reizes, ap 5. attīstības mēnesi pārvēršoties par I ovocitiem.
Embrionālas olnīcas vārtu rajona šūnas šai laikā izstrādā mejozi aktivējošu faktoru. Līdz ar
to I ovocītu kodolos noris mejotiskā profāze (leptotene, zigotene, pahitene, diplotene). Šai
laikā ap I ovocītiem apaug folikulocīti. Tie izstrādā mejozi inhibējošo substanci, un tāpēc
diplotenes beigās mejozē iestājas pirmā pauze, un I ovocītu kodoli iegūst īpašu miera
stāvokli jeb diktioteni. Diktiotenes stadijā dekondensējas dubultās hromosomas un kodolā ir
liels kodoliņš. Ap katru I ovocītu apaug plakani folikulocīti. Šo veidojumu (ovocītu kopā ar
plakaniem folikulocītiem) sauc par primordiālo folikulu. Tātad embrionālā olnīcā noris
ovoģenēzes vairošanās periods, I ovocītu rašanās un mejotiskā profāze, pauze mejozē un
primordiālo folikulu veidošanās. Tomēr jau embrioģenēzes laikā daudzi primordiālie
folikuli apoptozes ceļā aiziet bojā. Vislielākā šūnu atlase noris nervu sistēmas un
dzimumšūnu attīstībā. I ovocītu kodolos (pateicoties mejozes profāzei) ir diploīds
hromosomu skaits un katrai hromosomai ir divas hromatīdes.

Pēc dzimšanas līdz pubertātes vecumam ovoģenēzē un folikulu attīstībā ir pauze. Tā

pakāpeniski izzūd līdz ar pubertātes vecuma iestāšanos. Taču atsevišķu I ovocītu pauze
beidzas dzimumgatavības periodā. Pirms dzimumgatavības perioda ir pauze ovoģenēzē, un
šajā laikā neaug arī folikuli. Tomēr, ja ir bijusi atsevišķu folikulu un to ovocītu augšana, šādi
folikuli un ovocīti aiziet bojā.

143
 Spermotozoīda uzbūve

Dzimumgatavības periodā paralēli noris divi procesi:

1) ovocītu augšana,
2) folikuloģenēze.

Diktiotenes stadijā I ovocīta kodola citoplazmā noris intensīva barības vielu sintēze un
uzkrāšana. Tāpēc ovocīts palielinās un kļūst par 100-110 um lielu šūnu. Folikulocīti veido
barjeru starp asinīm un ovocītu. Ovocīta augšanas periodā aug un pārveidojas primordiālais
folikuls. Folikulocīti dalās un pārvēršas no plakanām šūnām kubiskās un pēc tam cilindriskās
šūnās. Šādos augošos folikulos ar vienu šūnu kārtu ap ovocītu jau veidojas caurspīdīgā zona
(zona pellucida). Tās glikoproteīdus izstrādā ovocīts un folikulocīti. Ovocīta virsma ir nosegta
ar garām mikrobārkstiņām, kas iespiežas caurspīdīgajā zonā. Pretī šiem izaugumiem
folikulocītu apikālajā virsmā parādās tievi izaugumi. Starp mikrobārkstiņām un folikulocītu
izaugumiem veidojas spraugjūgles. Tās nodrošina ovocīta vielmaiņu, bet folikulocītu mejozi
inhibējošais faktors uztur ovocīta mejozes pauzi. Augošos folikulos vienkārtainais epitēlijs
kļūst par daudzkārtainu. Katrā olnīcas cikla folikulārajā fāzē aug vairāki folikuli. To augšanu
sākumposmā (bez likvora) ietekmē vietējie faktori, bet neietekmē hipotalāma un
adenohipofīzes hormonālā regulācija. Folikulus ar vienu folikulocītu kārtu sauc par primāriem
folikuliem, bet folikulus ar daudzkārtu folikulocītiem - par sekundāriem folikuliem.

Folikulocītiem parādās FSH receptori, bet saistaudu tekocītiem aiz folikulārā epitēlija
bazālās membrānas veidojas LH receptori. Šādu folikulu folikulocīti uz šūnstarpu sekretē
šķidruma jeb likvora pilienus. Tie pakāpeniski saplūst un veido folikula dobumu (antrum). Jau
7. menstruālā cikla dienā tekocītu izstrādātos androgēnus folikulocīti pārvērš estradiolā (E2).

144
Folikulocītiem piemīt neliela progesterona sekrēcijas aktivitāte. 7. cikla dienā starp GH
atkarīgiem terciāriem folikuliem izvirzās galvenais folikuls. Tā folikulocītiem parādās
estradiolā receptori, un tāpēc tekocītu izstrādātais E2 inducē sava folikula folikulocītu
proliferāciju. Tā ir pašstimulācija, kas sekmē šā folikula ovulāciju. Pārējie šī cikla terciārie
folikuli ir pakļauti atrēzijai, kuras gaitā izzūd ovocīts un folikulocīti, bet bijušā folikula
dobumā saaug saistaudi. Preovulatorajā fāzē folikulocītiem parādās LH receptori. Galvenā
folikula diametrs ir 2,5 cm. Tas ir pievirzījies olnīcas virsmai, to izvelvējot. Folikula dobumu
robežo trīs līdz četras folikulocītu kārtas. Folikulocītu kodoli ir lieli, bet citoplazmas šūnu
ķermenī ir maz. Tāpēc 19. un 20. gadsimta mijā pētnieki, ievērodami labi krāsotus kodolus
graudiņu veidā, epitēlija slāni nosauca par graudaino slāni(stratum granulosum). Šis slānis
veido ovocīta pauguriņu(cimulus oophorus). Tajā ap I ovocītu ir caurspīdīgā zona, bet aiz tās
- cilindrisku folikulocītu veidots staru vainags(corona radiata). Pirms ovulācijas zūd
spraugjūgles starp I ovocīta mikrobārkstiņām un staru vainaga šūnu izaugumiem. I ovocīta ir
beigusies dzeltenuma sintēze. Cilvēka un zīdītāju ovocītos dzeltenuma ir maz. Zudušo jūgļu
dēļ ir radusies previtelīnā telpa starp caurspīdīgo zonu un ovocītu. Tajā atrodas ovocīta
mikrobārkstiņas. Izzudušo jūgļu dēļ I ovocītu vairs neietekmē folikulocītu izstrādātā mejozi
kavējošā substance, un turpinās pirmā mejotiskā dalīšanās. Tās gaitā kondensējas
hromosomas, un metafāzē hromosomu pāri jeb bivalenti nostājas dalīšanās vārpstas ekvatorā.
Dalīšanās vārpsta ir maza, un tās galos nav centriolu. Metafāzei seko anafāze. Tās laikā no
katra bivalenta viena hromosoma virzās uz vienu polu, bet otra - uz otru. Telofāzē I ovocīts
sadalās lielā šūnā jeb II ovocīta, kurā saglabājas viss dzeltenums, un mazā šūnā. Šī mazā šūna
ir I polārais ķermenītis ar liekām hromosomām. Dalīšanās lielā un mazā šūnā ir bioloģiska
nepieciešamība visa dzeltenuma saglabāšanai. II ovocīts un I polārais ķermenītis ir haploids.
Tā kā katrai hromosomai ir divas hromatīdes, II ovocīta profāzes stadija nav vajadzīga un
telofāzei seko otrās mejotiskās dalīšanās metafāze. Taču mejozes gaitā atkal iestājas pauze. Šī
II ovocīta mejozes pauze var tikt pārtraukta tikai tad, ja pēc ovulācijas olvadā II ovocīta ir
iekļuvis spermatozoīds - tātad tikai pēc apaugļošanās atdalās II polārais ķermenītis un
rodas olšūna, kas jau ir apaugļota. Ja apaugļošanās nav bijusi,pēc dienas vai divām II ovocīts
iziet bojā un pa sievietes dzimumceļiem izdalās no organisma.

Ļoti bieži var sastapt nepareizus izteikumus par olšūnām olnīcās. Sievietes olnīcās ir vai
nu I ovocīts, vai arī II ovocīts. Olšūnas rodas olvadā pēc apaugļošanās. Tādējādi daudzas
sievietes nodzīvo mūžu bez olšūnām.

145
Spermatoģenēzes endokrīnā regulācija

Ovoģenēzi raksturo šādi procesi:

1. noris diploīdu ovogoniju mitotiska dalīšanās agrīnā embrioģenēzē,
2. sākas I ovocīta pirmā mejotiskā dalīšanās (DNS dubultošanās, leptotene, zigotene,
pahitene, diplotene),
3. iestājas ovoģenēzes pauze un „miera stadija" (diktiotene). Šāds I ovocīts ir
diploīds. Katrai hromosomai ir divas hromatīdes. Pauze turpinās pēc dzimšanas
līdz pubertātes vecumam, tad daļa I ovocītu turpina ovoģenēzi līdz
menopauzes sākumam,
4. embrioģenēzes pēdējos 4-5 mēnešos veidojas primordiālie
folikuli,
5. dzimumgatavības periodā katru mēnesi vairāku primordiālo
folikulu I ovocīti turpina ovoģenēzi, kas noris vienlaikus ar šo
folikulu augšanu un pārveidošanos pūšļveida folikulos,
6. jau 6.- 7. dzimumcikla dienā izvirzās viens galvenais folikuls, kas
plīsīs. Pārējie pūšļveida folikuli ar I ovocītiem aizies bojā.
Makrofāgi uzsūks folikulu šķidrumu, fagocitēs apoptotiskās
graudainā slāņa šūnas un I ovocītus. No tekocītiem veidosies
atrētiskie ķermeņi, kas ir pagaidu endokrīni veidojumi,
7. galvenajā folikulā īsi pirms ovulācijas ir pārtraukta I mejotiskās
dalīšanās pauze. Tāpēc turpinās I ovocīta mejotiskā dalīšanās,
rodas II ovocīts un I polārais ķermenītis,
146
 8. II ovocīts veidojas kā haploida šūna, jo tajā ir no katra pāra tikai
viena hromosoma, kurai ir 2 hromatīdes,
9. ovulācijas laikā no galvenā folikula olvadā iekļūst II ovocīts
metafāzes stadijā kopā ar caurspīdīgo zonu, staru vainagu un
ovocīta pauguriņa folikulocītiem,
10. II ovocīta 2. mejotiskās dalīšanās pauzi pārtrauc apaugļošanās,
11. spermatozoīds stimulē II ovocīta otro mejotisko dalīšanos.
Atdalās II polārais ķermenītis, un paliek lielā šūna, kas ir olšūna,
bet jau apaugļota. Tāpēc to sauc par zigotu. Tai ir divi kodoli {S un
§ pronucleus),
12. ja apaugļošanās nav bijusi, II ovocīts mejozi neturpina, jo nav saņēmis
spermatozoīda stimulāciju. Tas aiziet bojā un pēc 1 vai 2 dienām tiek izvadīts no
organisma.

Ovulācijai ir vietēja un centrāla regulācija. Hipotalāma un adenohipofīzes sistēma

samazina FSH sekrēciju, bet palielina LH sekrēciju. Vietēji darbojas prostaglandīni un citi
mehānismi. Pieaug galvenā folikula šķidruma spiediens. Mazākā pretestības virsma ir vērsta
pret olnīcas virsmu. Plīst olnīcas virsma un folikula siena. Iztek folikula šķidrums, aizskalojot
ovocītu un ovocīta pauguriņa šūnas. Bijušā folikula sienas saplok. No pārrautiem asinsvadiem
bijušā folikula dobumā satek asinis, un rodas asins receklis, ko pamazām uzsūc makrofāgi.

Dzeltenais ķermenis (corpus īuteum) ir endokrīns veidojums. Pēc ovulācijas no bijušā

folikula graudainā slāņa šūnām veidojas dzeltenā ķermeņa luteocīti, bet šī ķermeņa malā
atrodas bijušās iekšējās tekas tekocīti. Dzeltenā ķermeņa luteocīti sekretē progesteronu, bet
tekocīti - androgēnus.ļPēc ovulācijas "apmēram divās dienās jaunajā dzeltenajā ķermenī ieaug
asins kapilāru tīkls, bet bijušo folikulocītu kodolos noris ģenētiskās aktivitātes pārmaiņas.
Līdz ar to pārkārtojas šūnas ultrastruktūra. To raksturo gluds endoplazmatiskais tīkls,
mitohondriji ar tubulārām kristām un lipīdu, īpaši holesterīna ieslēgumi. Sajā laikā apmēram
divas reizes palielinās topošo luteocītu ķermenis. Ja nav bijusi apaugļošanās, dzimumcikla 27.
dienā strauji samazinās dzeltenā ķermeņa sekrēcija. Tas ir tāpēc, ka nav saņemta informācija
par apaugļošanos. Šādu dzelteno ķermeni sauc par menstruācijas dzelteno ķermeni jeb neīsto
dzelteno ķermeni. Apaugļošanās gadījumā šai laikā jau ir izveidojusies bārkstainā plēve jeb
horijs, kura GH ietekmē olnīcas dzeltenais ķermenis palielinās, sasniedzot 3 cm diametru, un
turpina aktīvi sekretēt pirmos četrus graviditātes mēnešus. Tas ir graviditātes dzeltenais
ķermenis. Pēc dziedzeršūnu autolīzes tā rētā izgulsnējas kalcija sāls. Šādu veidojumu sauc par
balto ķermeni (corpus albieans). Olnīcā tas saglabājas apmēram piecus gadus.

147
 Spermatoģenēzes endokrīnā regulācija

Dzimumcikla izraisītās olnīcas un endometrija cikliskās pārmaiņas

Sievietes dzimumorgānu sistēmu veido olnīcas, olvadi, dzemde, maksts un piena jeb
krūts dziedzeri. Olnīcās veidojas dzimumšūnas (ovoģenēze) un dzimumhormoni. Olvadā
noris apaugļošanās un embrioģenēzes pirmie attīstības posmi (drostalošanās, morulas,
blastocistas veidošanās) un ieņemteņa (conceptus) virzīšanās uz dzemdi. Dzemdes sienas
gļotādas funkcionālā slānī ieligzdojas embrijs, ko no 3. attīstības mēneša sauc par augli. Te
veidojas arī placenta jeb bērna vieta, kas saista vienotā sistēmā māti un augli. Dzemdes kanāls
(kakls) un maksts ir dzemdību ceļi.

Līdz ar dzimumgatavības iestāšanos olnīcas darbība kļūst cikliska. Normāla sievietes

dzimumcikla vidējais garums ir 28 dienas. Cikla dienas skaita no pēdējās menstruālās
asiņošanas pirmās dienas līdz nākamās asiņošanas pirmajai dienai. Ciklu regulē hipotalāma un
adenohipofizārā sistēma.

Olnīcas ciklam ir divas fāzes. Pirmā ir folikulārā fāze. Tā ilgst līdz ovulācijai, kas
visbiežāk noris 14. cikla dienā. Jau minēts, ka šajā laikā sāk augt vairāki terciārie folikuli, bet
starp 5. un 7. cikla dienu jau ir izšķirams galvenais folikuls, kas nobriestot kļūst par
preovulatoru folikulu jeb Grāfa pūslīti - pēc autora vārda, kas to aprakstījis 1672. gadā
(Regnier de Graaf; 1641-1673). Olnīcas folikulārās fāzes gaitā asinīs pakāpeniski palielinās
estrogēnu daudzums. Tas veicina dzemdes gļotādas funkcionālā slāņa augšanu jeb
atjaunošanos. Ovulācijas sākums ir saistāms ar Grāfa pūslīti. Šai laikā pārējos terciāros jeb
pūšļveida folikulos jau ir sākušās atrētiskas pārmaiņas. Turpretī galvenais folikuls neatkarīgi

148
no hipotalāma un adenohipofizārās sistēmas pats sevī stimulē estrogēnu (E2) sekrēciju. Tāpēc
estrogēnu palielināšanās rada grūdienveidīgu LH sekrēciju hipotalāma un adenohipofizārajā
sistēmā. Tas pēc 10 stundām izraisa ovulāciju. Pēc ovulācijas olnīcā sākas otrā jeb dzeltenā
ķermeņa fāze, kas ilgst no 15. dienas līdz cikla beigām (aptuveni līdz 27. dienai). Dzeltenais
ķermenis sekretē progesteronu un arī estrogēnus (E2). Progesterona ietekmē katrā
dzimumcikla dzemdes gļotādas funkcionālajā daļā sākas sekrēcijas fāze, kas ir sagatavošanās
ieligzdošanās procesam. Ja apaugļošanās un implantācijas nav, izpaliek horija GH ietekme uz
dzelteno ķermeni. Tāpēc dzeltenajā ķermenī veidojas oksitocīns, kas izraisa luteolīzi.

Dzemdes gļotādas jeb endometrija funkcionālā slāņa cikliskās pārmaiņas

Endometrijs ir dzemdes sienas iekšējais apvalks. Tā ir gļotāda, kuras virsepitēlijs ir

vienkārtains, cilindrisks un skropstains. Uz gļotādas virsmas atveras vienkārši tubulāri
dziedzeri jeb kriptas. Gļotādas saistaudi atrodas starp dziedzeriem un zem virsepitēlija.
Dziļākā gļotādas saistaudu daļa ir saistīta ar muskuļapvalka jeb miometrija saistaudiem. Šo
endometrija dziļāko daļu sauc par bazālo slāni (stratum basale). Tā biezums ir 1 mm. Tajā
atrodas dzemdes dziedzeru gali. Bazālais slānis ir atjaunošanās slānis. Tas nemainās nedz
menstruālā cikla, nedz graviditātes laikā. Virsējā endometrija daļa ir funkcionālais slānis
(stratum functionale). Tas menstruālā cikla un graviditātes laikā mainās. Menstruālās
asiņošanas laikā, kā arī pēc dzemdībām funkcionālais slānis noārdās. Nākamajā ciklā un pēc
dzemdībām tas atjaunojas no bazālā slāņa rezervēm. Tāpēc funkcionālā slāņa biezums
dažādās cikla fāzēs ir atšķirīgs.

Dzemdes artērija miometrija sazarojas 6-20 lokveida artērijās. To zari ir radiālās

artērijas, kas ieaug bazālajā slānī, bet no tā - funkcionālajā slānī. Katra menstruālā cikla
sekrēcijas fāzē progesterona ietekmē artērijas spirāliski izlokās. 400 menstruālo ciklu laikā
sieviete zaudē ap 40 / asiņu.

Menstruālā cikla sākumā notiek asiņošana, jo ir noārdījies viss funkcionālais slānis. Ir

palicis tikai bazālais slānis ar dziedzeru galiem. īsu brīdi gļotādas saistaudus nesedz
virsepitēlijs. Tā reģenerācija noris no dziedzeru epitēlija. Ap 5. cikla dienu jau ir notikusi
gļotādas saistaudu epitelizācija. Tāpēc no 5. līdz 14. cikla dienai var noritēt proliferācijas fāze,
kurā olnīcas folikulu estrogēnu (E2) ietekmē atjaunojas endometrija funkcionālais slānis. Tas
pakāpeniski kļūst biezāks. 5. dienā tas ir tikai pusmilimetru biezs, bet 10. dienā - 3 mm.

149
 Ovoģenēze

Ovulācijai olnīcā seko dzeltenā ķermeņa periods. Dzeltenā ķermeņa hormona

progesterona ietekmē endometrija funkcionālajā slānī sākas sekrēcijas fāze. Tā ir
sagatavošanās iespējamai ieņemteņa (conceptus) implantācijai. Sekrēcijas fāzē endometrija
funcionālajā slānī ir izveidojušies divi atšķirīgi slāņi. Virsējais ir blīvais slānis (stratum
compactum). Te atrodas taisnas dziedzeru daļas, bet starp tām saistaudos - noapaļotas šūnas,
ko sauc par menstruācijas deciduālām šūnām. Starp blīvo slāni un bazālo slāni atrodas
sūkļveida slānis (stratum spongiosum). Sūkļveida slānī dziedzeri ir izlocīti un zaroti.
Sekrēcijas fāzē funkcionālais slānis turpina kļūt biezāks. Līdz ar to visa endometrija biezums
variē robežās no 0,4 mm līdz 8 mm. Dažādu slāņu sadalījums ir šāds: % endometrija biezuma
veido blīvais slānis, 2/4 - sūkļveida slānis, bet % - bazālais slānis. Funkcionālā slāņa
virsepitēlija un dziedzerepitēlija šūnās rodas glikogēna ieslēgumi. Šī slāņa dziedzeros sākas
aktīva sekrēcija, bet virsepitēlija tā ir niecīga. Bazālā slāņa dziedzeru gali nesekretē. Olnīcas
dzeltenā ķermeņa izstrādātā progesterona ietekmē spirāliski izlokās funkcionālā slāņa
arteriolas. Tuklo šūnu degranulācija ar histamīnu palielina asins kapilāru caurlaidību. Tāpēc
funkcionālā slāņa saistaudi kļūst tūskaini. Sekrēcijas fāzes beigās ilgstoši kontrahējas
spirāliskās artērijas. Līdz ar to sākas kapilāru endotēlija, dziedzeršūnu un saistaudu šūnu
distrofija. Tas notiek tāpēc, ka nav bijusi apaugļošanās, nav izveidota blastocista un olnīcas
dzeltenais ķermenis nav saņēmis blastocistas horija gonadotropisko hormonu signālus.
Menstruālā cikla beigās tas pārstāj sekretēt. Pēc ilgstošām kontrakcijām spirāliskās artērijas
atveras, rodas saasiņojumi. Norisot miometrija gludo miocītu nelielām kontrakcijām,
150
atmirušais slānis tiek izstumts. Paliek tikai endometrija bazālais slānis, kurā ir dziedzeru gali,
bet nav virsepitēlija. Jaunā cikla 3.-4. dienā šūnas dziedzeru galos dalās, izceļo no tiem un
nosedz gļotādas saistaudus. No cikla 4.-5. dienas sākas jaunā funkcionālā slāņa veidošanās jeb
proli-ferācijas fāze.

Dzemdes kakla gļotāda (tās biezums ir 2-3 mm) menstruālajā ciklā neveido funkcionālo
slāni. Tajā ir zaroti dziedzeri, kas izstrādā gļotas, kuras dzemdes kakla dobumā veido
baktericīdu aizsargslāni. Šim dzemdes daļas muskuļapvalkam ir labi izveidots cirkulārais
slānis, kas saraujoties izspiež no gļotādas dziedzera sekrētu. Atslābis muskuļapvalks veicina
spermatozoīdu iekļūšanu dzemdē. Cikla vidū palielinās dziedzeru viskozo gļotu sekrēcija, kas
veicina spermatozoīdu migrāciju dzemdē, turpretim menstruālā cikla citā fāzē dzemdes
dobuma gļotu aizsargslānis aiztur spermatozoīdu iekļūšanu dzemdē. Cikliskas pārmaiņas
notiek arī olvadu sienas apvalkos. Olvadu gļotādas zarojumu pastiprina progesterons, ko
izdala olnīcas dzeltenais ķermenis. Olvadu gļotādas epitēlijā ir skropstainas un sekretoriskas
šūnas. Olnīcas folikulārajā fāzē augošo folikulu sekretēto estrogēnu ietekmē olvadu epitēlijā
palielinās skropstaino šūnu daudzums, bet pēc ovulācijas dzeltenā ķermeņa progesterona
ietekmē - sekretorisko šūnu daudzums. Katrā ciklā progesterona ietekmē olvada gļotādas
saistaudos veidojas pilnasinība, tuklo šūnu degranulācija un parādās deciduālām šūnām
līdzīgas šūnas. Līdz ar pubertātes iestāšanos cikliskām dzimumsistēmas pārmaiņām ir pakļauti
nesekretējošie krūts jeb piena dziedzeri. Šai laikā katrā krūtī ir 15-25 atsevišķi piena
dziedzeri. Tiem nav sekretorisko daļu, jo mazie piena vadiņi beidzas akli. Starp atsevišķiem
dziedzeriem ir saistaudi ar taukšūnām. Katra olnīcas cikla dzeltenā ķermeņa fāzē progesterona
ietekmē krūšu saistaudos starp piena daiviņām paplašinās asins kapilāri, palielinās to sieniņu
caurlaidība. Tāpēc krūtis šai fāzē piebriest. Noris arī mazo piena vadiņu zarošanās, tomēr
sekretoriskas daļas neveidojas. Pēc menstruācijas dzeltenā ķermeņa regresa ietekmē izzūd
jaunveidotie piena vadiņi un saistaudu pilnasinība.

151
 Olnīca

Cikliskās pārmaiņas endometrijā

Embrionālās attīstības sākuma periods

Embrionālo attīstību iedala sākuma periodā, embrija periodā un augļa periodā. Cilvēka I
ovocītiem augot, dzeltenuma sintēze ir niecīga, un tāpēc zigotas dzeltenuma ieslēgumi ātri
tiek izlietoti drostalošanās laikā. Jau olvadā blastomēri uzsūc barības vielas no olvada
dziedzeršūnu sekrēta. Niecīgo dzeltenuma daudzumu nosaka tas, ka zīdītāju dzīvnieku un
cilvēka embrioģenēzē galvenais ir hemotrofais barošanās veids caur placentu no mātes
asinīm. Tāpēc ļoti nozīmīgs ir sākuma periods, kurā rodas ārpusdīgļa struktūras jeb apvalki,
kas veido nākamā embrija dzīves telpu (amniju), bārkstaino plēvi (horiju) un dzeltenuma
maisu. Sākuma periods ilgst pirmās divas attīstības nedēļas. Šajā laikā neveidojas dīgļlapas,

152
lai gan ir radies to attīstības avots jeb epiblasts. Tādējādi pēc drostalošanās radušos šūnu
kompleksu ir pareizāk nosaukt par ieņemteni jeb conceptus. Šī latīņu vārda sens tulkojums ir -
miesas auglis.

Apaugļošanās

Apaugļošanās norisei nepieciešams, lai dzimumakts notiktu 6-7-12 stundas pēc

ovulācijas. Taču II ovocīts spēju apaugļoties olvadā saglabā vienu vai pat divas diennaktis.
Ovulācijas laikā ap II ovocītu ir zona pellucida. Starp to un II ovocītu perivitelenājā telpā
atrodas I redukcijas ķermenītis. Zona pellucida uzbūvē ļoti nozīmīgi ir trīs glikoproteīdi - ZP1,
ZP2, ZP3. Abi pēdējie ir fibrillāri. To veidotos diedziņus saista ZP1. ZP3 ir savas sugas
spermatozoīdu receptori, tādēļ II ovocītu nevar apaugļot svešas sugas spematozoīdi.
Caurspīdīgā zona pellucida pēc apaugļošanās aizsargā zigotu un no tās radušos blastomērus,
norobežojot to telpu. Tāpēc olvadā blastomēru dalīšanās nav strauja. Aiz zona pellucida ap II
ovocītu ir starainā vainaga šūnas, kuru izaugumi vairs neveido jūgles ar II ovocītu. Bez
starainā vainaga šūnām olvadā nokļūst arī daudzas cumulus oophorus šūnas.

Apaugļošanai ir vajadzīgi 150-200 miljoni kvalitatīvu spermatozoīdu. Šāds daudzums

atrodas 2-5 mililitros ejakulāta. Mūsdienās vairs nepietiek ar atbilstošo spermatozoīdu skaitu,
jo šķietami normāliem spermatozoīdiem var būt pārmaiņas DNS molekulārajā uzbūvē un
apaugļošanās var nenotikt. Biežāk nekā agrāk neauglība ir saistāma ar spermatozoīdu
pārmaiņām. Tās var izraisīt starojums, pesticīdi, iekaisumi un citi nelabvēlīgi faktori.

Ejakulāta sārmainā vide neitralizē skābo vagīnas reakciju. Ovulācijas laikā dzemdes
kakla gļotu blīvums ir neliels. Pēc apaugļošanas prostatas un sēklas pūslīšu dziedzeru sekrēta
ietekmē dzemdes kakla gļotas koagulējas.

Sievietes dzimumceļos spēju apaugļot spermatozoīdi nezaudē 1-2 dienas, turklāt to

kustīgums saglabājas ilgāk nekā spēja apaugļot. Ejakulāta prostaglandīni izraisa dzemdes un
olvada muskulatūras saraušanos. Tas atvieglina spermatozoīdu virzīšanos uz olvadu. Daudzi
spermatozoīdi „iemaldās" dzemdes dziedzeros. Tos fagocitē makrofāgi, kas pēc tam nokļūst
limfmezglos. Tā sievietes organismā sāk veidoties imūnsupresija. Spermatozoīdi kustas pret
šķidruma straumi ar ātrumu 2-3 mm minūtē. Pēc 30-60 minūtēm tie sasniedz dzemdi, bet pēc
2 stundām jau ir olvadā. Šis spermatozoīdu migrācijas process var būt gan ātrāks, gan lēnāks.
Tikai 300-500 spermatozoīdu sasniedz olvada ampulāro daļu. Spermatozoīdu virzību nosaka
pozitīvā hemotakse, t. i., vielas, ko izdala II ovocīts, folikulocīti un olvada epitēlija
dziedzeršūnas.

153
 Pirms apaugļošanās olvada ampulārajā daļā apmēram 7 stundas ilgst spermatozoīdu
kapacitācijas process, ko izraisa dzemdes dziedzeru sekrēts. Kapacitācijas laikā
spermatozoīda galviņas plazmolemma zaudē molekulārās virsstruktūras (glikoproteīdus), ko
tā saistījusi sēklas izvadceļos. Bez kapacitācijas nevar noritēt akrosomālā reakcija. Pirms
apaugļošanas in vitro kapacitāciju izraisa ar asins plazmu. Pēc spermatozoīdu kapacitācijas
var sākties akrosomālā reakcija, kuras gaitā izdalās akrosomas fermenti.

Apaugļošanās procesa shematisks attēlojums

Pirmā barjera apaugļošanas ceļā spermatozoīdiem ir staru vainags. Tā šūnu jūgles saārda
akrosomu izdalītā hialuronidāze. Otrā barjera ir zona pellucida. Spermatozoīda galviņas
plazmolemmas receptoru saistīšanās ar ZP3 izraisa aktīvu akrosomālo reakciju jeb fermentu
eksocitozi. Bez hialuronidāzes fermentu sastāvā ir tripsīnam līdzīgas vielas, kuras šķīdina
zona pellucida, un akrozīns, kas palīdz spermatozoīdam izkļūt caur zona pellucida. No vairākiem
simtiem spermatozoīdu, kas sasnieguši olvada ampulāro daļu, II ovocītu apaugļo tikai viens
spermatozoīds.

Apaugļošana. Virzoties caur zona pellucida, spermatozoīds tangenciāli tuvojas II ovocīta

plazmolemmai, kuru sedz mikrobārkstiņas. Spermatozoīda galviņā ir caurumota akrosomas
ārējā membrāna un plazmolemma. Tikai galviņas sānos ir saglabājusies plazmolemma. Tā
savienojas ar II ovocīta plazmolemmu, un spermatozoīds no perivitelēnās spraugas tiek
ievilkts II ovocītā. Šajā brīdī ir depolarizējusies II ovocīta plazmolemma, radot polispermijas
bloku. II ovocītā iekļuvis spermatozoīds to aktivē. Tā saistās ar kalcija jonu atbrīvošanu.
Spermatozoīds ir ienesis ovocītā tēva ģenētisko materiālu un centriolas, kuru nav ovocītam,

154
kā arī īpašus signālpeptīdus drostalošanās procesa sākumam. Spermatozoīds aktivē arī II
ovocīta vielmaiņu. Veidojas kortikālās granulas, kas ir īpašas lizosomas. To fermenti nokļūst
perivitelēnajā telpā un iedarbojas uz zona pellucida. Līdz ar to molekulas pārkārtojas, un ZP3
zaudē spēju saistīt spermatozoīdus, bet polispermija jeb citu spermatozoīdu iekļūšana nav
iespējama. Tā kā spermatozoīda iekļūšana pārtrauc II ovocīta metafāzes pauzi, turpinās otrā
mejotiskā dalīšanās, tās anafāze un telofāze. Atdalās otrais polārais ķermenītis, un rodas
olšūna. Tā ir apaugļota, un to sauc par zigotu. Zigotu var uzskatīt par organisma attīstības
sākumu. Tātad ar zigotu sakas ontoģenēze. Zigota ir 9 un S pronucleus. $ pronucleus ģenētiskais
materiāls ir ļoti blīvs. Pamazām tas palielinās un uzbriest. Abos pronukleusos noris DNS un
histonu sintēze, jo katrai hromosomai veidojas otra hromatīde. Katrā pronucleus ir haploidāls
hromosomu skaits, bet zigotā kopējais hromosomu skaits no jauna kļūst diploidāls.

Drostalošanās, morulas un blastocistas veidošanās un conceptus ieligzdošanās

dzemdes gļotādā

Par drostalošanos sauc zigotas dalīšanos, jo blastomēros jeb meitšūnās noris tikai
hromosomu atjaunošanās (otras hromatīdes sintēze), bet citoplazma neaug. Tādējādi kopējā
masa nepalielinās. Līdz drostalošanās sākumam aprit 24 stundas un pat vairāk. Drostalošanās
laikā blastomērus norobežo zona pellucida, ko pēc apaugļošanās reizēm sauc par apaugļošanās
membrānu. Tā izšķīst tikai dzemdē. Olvadā zona pellucida norobežo blastomēru telpu. Tai ir
aizsargfunkcija un arī barjeras funkcija, jo vielmaiņa starp blastomēriem un olvada epitēlija
sekrētu noris caur to.

Drostalošanās sākumā (2-4 blastomēru stadijā) ģenētiski aktīvs ir $ pronucleus. Tikai pēc
tam izpaužas tēva hromosomu aktivitāte. Spermatozoīdu mitohondrijus zigota sagremo.
Tādējādi blastomēros un nākamajā organismā ir tikai mātes mitohondriji. Pirmie trīs
blastomēri ir totipotenti. No tiem var rasties vienolas trīnīši, bet no četriem un vairākiem
blastomēriem vairs ne. Visi šie augļi rodas no vairākām zigotām.

Cilvēka zigotā ir maz dzeltenuma. Tā pietiek tikai pašam attīstības sākumam. Tāpēc jau
olvadā barošanās ir histiotrofiska no olvada epitēlija sekrēta vielām.

Cilvēka un zīdītāju zigotas drostalošanās ir pilnīga. Pirmās dalīšanās laikā rodas divi
blastomēri. Tomēr nākamās blastomēru dalīšanās ir nevis sinhronas, bet asinhronas. Līdz ar to
ne vienmēr blastomēru skaits ir pāra skaitlis. Virzīšanās pa olvadu uz dzemdi ir lēna. To
veicina olvada gļotādas epitēlija skropstiņu kustības un muskuļapvalka gludo miocītu
saraušanās. Arī drostalošanās olvadā ir lēna, apmēram viena dalīšanās diennaktī. Olvada
dobumā dzemdes tuvumā pēc drostalošanās rodas šūnu grupa, ko apņem zona pellucida. Šo

155
attīstības stadiju sauc par morulu. Jau 8 blastomēru stadijā starp šūnām veidojas jūgles.
Malējo šūnu jūgles ir blīvas. Tajās saistošais olbaltums ir E kadherīns jeb uvomorulīns.
Vidējos blastomērus saista spraugjūgles. 16 blastomēru stadijā, norisot nātrija jonu plūsmai
caur plazmolemmu uz šūnstarpu, morulā rodas šķidrums un tā pārveidojas blastocistā.
Blastocistas vidū ir ar šķidrumu pildīts dobums. Blastocistas šūnas veido iekšējo un ārējo
šūnu masu. Iekšējo šūnu masu agrāk sauca par embrioblastu. Mūsdienās biežāk lieto jau
minēto nosaukumu - iekšējā šūnu masa. No tās veidojas epiblasts, kurā ir visu triju dīgļlapu
materiāls. Tātad no epiblasta veidojas embrijs. Tomēr embrija attīstība aizkavējas līdz trešajai
attīstības nedēļai, jo vispirms veidojas ārpusdīgļa apvalki, kas piegādā embrijam barības
vielas un veido telpu tā attīstībai. No iekšējās šūnu masas bez embrija rodas amnija pūslis un
dzeltenuma maiss, kā arī ārpusdīgļa mezoderma. Agrīnās blastocistas ārējo šūnu masu veido
plakanu šunu kārta, ko sauc par trofoblastu, jo caur to noris iekšējās šūnu masas vielmaiņa.
Ceturtajā attīstības dienā rodas blastocistā. Tā sasniedz dzemdes dobumu. Apmēram 2-2V,
dienas (6-67, dienas) blastocistā gatavojas ieligzdošanas procesam. Blastocistu aptverošo
zona pellucida šķīdina dzemdes dziedzeru ferments zonalizms. Blastocistā sekretē histamīnu,
kas nepieciešams endometrija funkcionālā slāņa decidualai reakcijai.

Pirms ieligzdošanas dzemdes dziedzeru sekrēta ietekmē strauji dalās trofoblasta šūnas
uz dzemdes sienas pusi. Sūnām saplūstot, trofoblasta ārējo daļu šai vietā veido
sincitiotrofoblasts jeb tīklainais trofoblasts, bet iekšējo daļu - citotrofoblasts. Šūnas dalās
citotrofoblasta slānī, un saplūstot tās iekļaujas smcitiotrofoblastā. Citolītiskās īpašības šis
trofoblasts iegūst pēc saskares ar endometriju. Blastocistas trofoblasts sekretē norija
gonadotropiskos hormonus, kas mātes organismā ietekmē olnīcas dzelteno ķermeni, un tas
kļūst par graviditātes dzelteno ķermeni. Tāpēc endometrija funkcionālajā slānī turpinās
sekrēcijas fāze jeb deciduālā reakcija. Funkcionālā slāņa virsējā daļa veido blīvo slāni, kurā ir
noapaļotas deciduālās šūnas ar glikogēna ieslēgumiem. Starp blīvo slāni un endometrija
bazālo slāni ir plata funkcionālā slāņa dala ar izlocītiem dziedzeriem un tūskainiem
saistaudiem. To sauc par poraino slāni.

156
 Apaugļošanās procesa posmi – akrosomālāreakcija un spermatozoīda savienošanās
ar II ovocītu

Ieligzdošanās

Ja cikla garums ir 28 dienas, ieligzdošanas sākas ap 20. vai 21. cikla dienu, kas atbilst
sekrēcijas fāzes vidum. Ieligzdošanas ir ģenētiski nosacīts process, kura gaitā mijiedarbojas
trofoblasts un dzemdes gļotāda. Ieligzdošanas noris dzemdes priekšējā jeb mugurējā sienā,
endometrija blīvajā slānī starp diviem dziedzeriem. Šajā laikā mainās gan ārējā, gan iekšējā
šūnu masa. Tomēr, kā jau teikts, embrija vēl nav, un tāpēc nav īsti pareizi lietot embrija
nosaukumu. Tas aizstājams ar terminu „ieņemtenis" (conceptusj, kas ietver visa veida
aizmetņus. Ieņemtenim ir trofoblasts jeb ārējā šūnu masa, bet iekšējā šūnu masā attīstās
epiblasts, hipoblasts, amnioblasti un ārpusdīgļa mezoderma.

Sincitiotrofoblasta sekretētie fermenti saārda endometrija epitēliju, dziedzerus un

saistaudus, veidojot ieņemteņa „barību" jeb embriotrofu. To uzsūc trofoblasts. Blīvajā slānī
rodas arvien dziļāka niša, kurā no dzemdes dobuma pārvietojas ieņemtenis. Ap 9. attīstības
dienu plāns sincitiotrofoblasts arī uz dzemdes dobuma pusi sedz citotrofoblastu.
Sincitiotrofoblasta pret dzemdes sienu veidojas lakūnas, kurās no atvērtiem mātes
asinsvadiem satek asinis. Tādējādi sincitiotrofoblasts var saņemt skābekli un barības vielas no
matēs asinīm un uz tām izdalīt norija gonadotropiskos hormonus. Implantācijas vietu no
dzemdes dobuma puses sākumā sedz fibrīna receklis. Apmēram 5 dienu laikā tas tiek uzsūkts,
un tā vietā atjaunojas gļotāda. Graviditātes periodā endometrija funkcionālo slāni sauc par
atlobeni jeb decidua. Ir trīs atlobenes veidi:
157
 1) kapsulārā atlobene (decidua capsularis), kas norobežo ieņemteni no
dzemdes dobuma;
2) bazālā atlobene (decidua basalis), kas atrodas starp ieņemteni un bazālo
slāni, te veidojas placenta;

3) sienas atlobene (decidua parietalis) jeb visa pārējā dzemdes atlobene.

Ieligzdošanas laikā, tāpat kā olvadā, barošanās ir histiotrofiska un tāpēc vajadzīgs

dzemdes dziedzeru sekrēts. Attīstoties hemotrofam barošanās veidam, dzemdes dziedzeri
zaudē savu nozīmi. Tos saspiež deciduālās šūnas. Ap trešo graviditātes mēnesi atlobeni veido
blīvais slānis. Zem tā ir reducēts šaurs porainais slānis, kas robežojas ar bazālo slāni.

Zigotas pronucleus

Ieņemteņa diferenciācija no 7. līdz 15. attīstības dienai

7. attīstības dienā iekšējā šūnu masā ir nojaušams šaurs nākamā amnija dobums un pie tā
- epiblasts un hipoblasts. Ārējai šūnu masai ir citotrofoblasts un sincitiotrofoblasts. 9.
attīstības dienā amnija dobums paplašinās. Sincitiotrofoblastā rodas lakūnas, kurās no
saārdītiem endometrija asinsvadiem satek mātes asinis. No ārpusdīgļa mezodermas, kas
radusies no iekšējās šūnu masas, kā arī no trofoblasta izveidojas barkstaina plēve jeb horijs
(chorion) un tās dobums.

158
 11.-12. attīstības dienā prizmatiskais epiblasts un zemais hipoblasts norāda nākamā
embrija dorsoventrālo virzienu, bet ārpusdīgļa mezodermas sabiezinājums starp epiblastu un
horiju nosaka nākama embrija kaudālo daļu. Tas ir saistītājstiebrs (caulis connectionis). 12.
attīstības dienā sākas mātes asiņu cirkulācija starp savienotām sincitiotrofoblastā lakūnām.
Tas ir placentārās asinsrites sākums. 13. attīstības dienā trofoblasts veido primārās trofoblasta
bārkstiņas. 14. dienā epiblasta kaudālajā daļā sāk augt pirmatnējā līnija (īinea primitīva).
Bārkstainajā plēvē sāk parādīties sekundārās bārkstiņas. To vidū ir ārpusdīgļa mezoderma, ko
nosedz citotrofoblasts un sincitiotrofoblasts. 3. attīstības nedēļā saārdītā bazala atlobene sāk
augt šūnu trofoblasta kolonnas.

Implantācijas sākums

159
 Cilvēka blastocista

Blastocistas peistiprināšanās

Cilvēka blastocistas implantācijas sākums

160
Kontroles jautājumi:
1. Spermatoģenēze.
2. Procesi kas raksturo ovoģenēzi
3. Endometrija pārmaiņas graviditātes laikā.
4. Apaugļošanās norise.
5. Ieligzdošanās

161
 Vecmātes profesijas mācību modulis

Studiju priekšmeta nosaukums: Aprūpes process vecmātes praksē

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem zināšanas par perinatālo aprūpi, kā
arī nepieciešamās praktiskās iemaņas šo zināšanu pielietošanai vecmātes darbā.
1. informācija par perinatālo aprūpi, tās organizāciju Latvijā
2. svarīgākie parinatālās aprūpes rādītāji, to interpretācija
3. informācija par prenatālo diagnostiku
4. ģenētiskais risks, mūsdienu izmeklēšanas iespējas
5. mātes saslimšanu ietekme uz augļa attīstību.
6. informācija par fizioloģisku jaundzimušā periodu – īpatnībām, adaptāciju
7. zināšanas par krūts ēdināšanu, mazulim draudzīgas slimnīcas iniciatīva, vecmātes
loma
8. informācija par jaundzimušā perioda patoloģiju - infekcijām, slimībām, dzemdību
traumu u.c.
9. perinatāla hipoksija, asfiksija, jaundzimušā primārā reanimācija, hipoksijas un
asfiksijas sekas
10. embrionālās cilmes šūnas, to izmantošana medicīnā

Antenatālā aprūpe.
Galvenais antenatālās aprūpes mērķis ir vesela bērna piedzimšanas nodrošināšana ar
minimālu risku mātei. Riska samazināšanu nodrošina šādu noteikumu izpilde:
- agrīnā un precīza grūtniecības laika noteikšana
- savlaicīga mātes riska faktoru apzināšanās un riska grupas noteikšana
- pastāvīga mātes un augļa veselības stāvokļa izvērtēšana un kontrole
- savlaicīga iejaukšanās un palīdzība, ja iespējams, novēršot vai samazinot saslimstību
un mirstību
- pacientes informēšana un izglītība
Antenatālai aprūpei ir jābūt sistēmiskai, uz pierādījumiem balstītai un jāsniedz
medicīniska un psiholoģisks atbalsts grūtniecības laikā. Antenatālās aprūpes
skrīningsprogramma ir izstrādāta kā veselas sievietes pamata klīniskā aprūpe bez
sarežģījumiem noritošās vienaugļa grūtniecības laikā.

162
 Par antenatālās programmas kvalitāti var spriest pēc grūtnieču skaita, kas stājās
savlaicīga uzskaitē pirmajā grūtniecības trimestrī. Par vienu no antenatālas aprūpes mērķiem
būtu uzskatāma arī konsultācija pirms grūtniecības iestāšanās. Tā saucamās nultās vizītes vai
pirmskoncepcijas vizītes laikā, kas notiek grūtniecības plānošanas periodā, sieviete būtu
jāinformē par:
- menstruālā cikla fizioloģisko norisi un grūtniecības iestāšanās piemērotām dienām
- kaitīgo ieradumu un kaitīgo vielu ietekmi uz sievietes un vīrieša reproduktīvo funkciju
- grūtniecības iestāšanās pazīmēm
Pirmskoncepcijas vizītes laikā ir jāpārrunā par dzīves veida nepieciešamām pārmaiņām
pēc grūtniecības iestāšanās, rekomendēt zobārsta apmeklējumu un nepieciešamības gadījumā
mutes dobuma sanāciju. Plānveida rentgenoloģiski izmeklējumi jāveic apmēram pusgadu
pirms grūtniecības iestāšanās. Nepieciešamības gadījumā jāveic plānveida operācijas.
Jāsamazina hronisko saslimšanu paasinājuma risku. Jāizvērtē lietoto medikamentu iespējamā
teratogēnā ietekme. Ja sievietei ir kāda ekstaģenitāla patoloģija, ir jāapmeklē speciālists, kura
aprūpē atrodas sieviete un ir jāpanāk slimības remisija vai optimāla kontrole. Ieteicams veikt
ginekoloģisku apskati, izmeklēšanu uz dzimumceļu infekciju klātbūtni.
Pirmajai vizītei, iestājoties grūtniecībai, jānotiek pēc iespējas agrāk. Agrīna
grūtniecības diagnoze ļauj novērst kaitīgo vielu un medikamentu ietekmi uz augli, palīdz
precīzāk noteikt gestācijas laiku un dzemdību termiņu, sekmē sievietes savlaicīgo stāšanās
uzskaitē. Agrīnās grūtniecības diagnoze balstās un cilvēka horiongonodatropā hormona (β-
hCG) noteikšanu urīnā un/vai asinīs. Uz klīniskām agrīnas grūtniecības pazīmēm diagnozi
nebalsta, bet tās palīdz diferencēt normāli noritošu intrauterīnu grūtniecību no patoloģijām.
Biežākās agrīnas grūtniecības pazīmes ir:
1. menstruāciju kavēšanās – par grūtniecību jādomā, ja menstruālā asiņošana
reproduktīvā vecuma sievietei aizkavējās vairāk nekā par vienu nedēļu. Pat sievietei norādot
uz regulāru kontraceptīvo metožu izmantošanu, jāizvērtē izmantotās metodes drošība un
iespējamas pielietošanas kļūdas. Grūtāk šo simptomu izvērtēt neregulārā menstruālā cikla
gadījumā. Tāpat jāatceras, ka dažām sievietēm regulāra asiņošana var turpināties pirmo
grūtniecības mēnešu laikā. Šī fenomena fizioloģisks izskaidrojums vēl nav atrasts.
2. slikta dūša ar vai bez vemšanas izteikti tiek novērota no 6. līdz
12.grūtniecības nedēļai. Tipiski ir rīta stundās, dienas laikā mazinās, bet var būt sastopama
jebkura dienas laikā. Smagākā izpausme ir Hyperemesis gravidarum.
3. krūšu piebriedums jeb krūšu palielināšanās apjomā, jutības paaugstināšanās
nosaka sekretoro audu hormonālā stimulācija ar β-hCG, progesteronu un estrogēniem.

163
Grūtniecības laikā ir iespējamas arī krūts un vēdera ādas pigmentācijas izmaiņas (tumšāka āda
ap oreolām, viduslīnija uz vēdera linea fusca) un zemādas vēnu zīmējuma pastiprinājums.
4. biežāka urinācija un niktūrija ir raksturīgākas sūdzības grūtniecības laikā.
Šīs pazīmes saista ar urīna apjoma palielināšanos, iespējamo palielinātu šķidruma uzņemšanu,
plazmas apjoma un nieru apasiņošanas intensitātes palielināšanos, kā arī glomerulārās
filtrācijas pieaugumu.
5. nogurums, nespēks tiek novērots biežāk pirmajā trimestrī, otrā trimestra laikā
mazinās. Precīzs iemesls vēl nav zināms, bet to saista ar ļoti ātru un lielu progesterona
koncentrācijas pieaugumu asinīs, kā arī ar izmaiņām kardiovaskulārā sistēmā (sirds izsviedes
tilpuma pieaugums).
6. citi retāk sastopami simptomi: garšas izmaiņas, garastāvokļa svārstības,
meteorisms, aizcietējumi, velkošās sāpes mugurā un vēdera lejas daļā visbiežāk ir saistītas ar
fizioloģiskām izmaiņām grūtniecības laikā.
Grūtniecības diagnoze.
Anamnēzes savākšana. Jāsaņem un jāanalizē sievietes atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
1. Jūsu pēdējas menstruālas asiņošanas pirmā diena? Vai pēdēja menstruālā asiņošana
bija laicīgi un normāla?
2. Jūsu parastais menstruālā cikla ilgums?
3. Vai Jūs esat seksuāli aktīva?
4. Vai Jūs izmantojāt kontracepcijas metodes?
5. Vai Jums ir kādas grūtniecības pazīmes?
6. Vai Jums jūsuprāt varētu būt iestājusies grūtniecība?
Fizikālā izmeklēšana. Tikai daži pētījumi analizēja fizikālās izmeklēšanas vērtību
diagnosticējot agrīno grūtniecību. Pirmkārt, grūtniecības pazīmju identificēšana fizikālās
izmeklēšanas laikā ir atkarīga no ārsta pieredzes. Otrkārt, grūtniecības varbūtība pieaug, ja
tiek noteiktas grūtniecības pazīmes, bet grūtniecības diagnoze nevar būt izslēgta, ja šādas
pazīmes netiek konstatētas.
Pazīmes, kas norāda uz iespējamo grūtniecību:
Drošas grūtniecības pazīmes, kas parādās diezgan vēlu, tāpēc nelīdz agrīnās grūtniecības
diagnostikā:
1. izklausāmi augļa sirds toņi
2. sataustāmi augļa kustības
3. palpējami augļa ķermeņa daļas.
Agrīnā grūtniecības laikā noteicamas pazīmes:

164
 1. dzemdes izmēru palielināšanās (apmēram pa 1cm nedēļā, sākot ar 4.grūtniecības
nedēļu); Dzemde paceļas virs mazā iegurņa robežas pēc 12.grūtniecības nedēļas
2. dzemde forma noapaļošanās
3. dzemdes novietojuma izmaiņas: vairāk dextropositio
4. kā dzemdes kakls tā arī dzemdes ķermenis palpatori kļūst mīkstāks (Goodell un Hegar
pazīme attiecīgi)
5. bimanuālas izmeklēšanas laikā sākot ar apmērām 6.grūtniecības nedēļu, dzemdes
ķermeni vieglāk pārvietot attiecībā uz dzemdes kaklu (McDonald pazīme)
6. paaugstinoties dzemdes apasiņošanas intensitātei dzemdes kakla un maksts gļotādām
parādās violeti-zilgāna krāsa (Chadwick pazīme), to novēro biežāk 8. – 12.
grūtniecības nedēļā
7. no 5. līdz apmērām 11.grūtniecības nedēļai dzemde ir īpaši mīksta un ir sataustāms
izvelvējums grūtniecības implantācijas vietā (Piskaček pazīme)
8. caur maksts velvēm var tikt sapalpēta dzemdes artēriju pulsācija (Osiander pazīme)
Grūtniecības laboratorā diagnostika.
Grūtniecības diagnoze nevar pamatoties tikai uz sievietes subjektīvām izjūtām, agrīnā
grūtniecības laikā diagnoze jāapstiprina ar cilvēka horiongonodatropā hormona (hCG)
noteikšanu urīnā un / vai serumā.
hCG molekula ir 39 500 daltonu liela un sastāv no divām atšķirīgām subvienībām α un
β, kas savā starpā saistītas ar nekovalentām saitēm. Minētās subvienības var būt arī brīvā jeb
nesaistītā formā. Tikai intaktam hCG piemīt bioloģiskā aktivitāte. hCG α-subvienība
strukturāli ir identiska homologo hipofīzes hormonu LH, FSH, TSH α-subvienībām, bet β-
subvienība savukārt ir specifiska.
Mājas apstākļos veicamais grūtniecības tests balstās uz cilvēka β-hCG imunoloģisko
nekvantitatīvo jeb tikai tā kvalitatīvo noteikšanu urīnā. Atkarībā no ražotājfirmas testam var
būt dažāda jutība. Ja tests spēj noteikt β-hCG koncentrācijā 50 – 100 IU/L, tās būs pozitīvs
sākot ar apmērām 8. pēcapaugļošanas dienu. Ja testa jutība sākas ar 500 – 800 IU/L β-hCG
koncentrācijas noteikšanu, tās būs pozitīvs sākot ar pirmo dienu pēc gaidāmas menstruālas
asiņošanas aizkavēšanās. Precīza kvantitatīva β-hCG noteikšana ir iespējama ar
radioimunoloģisko metodi asins serumā sākot ar 3 IU/L. Tādēļ seruma tests var būt jau
pozitīvs, kamēr urīna tests vēl ir negatīvs, neskatoties uz to, ka koncentrācija urīnā ir trīs
reizes augstāka par koncentrāciju serumā. Ikdienas praksē pozitīvs urīna grūtniecības tests ir
pietiekams grūtniecības diagnozes apstiprināšanai. Aizkavējušās mēnešreizes un objektīvi
nosakāma dzemdes palielināšanās arī apstiprina intrauterīnas grūtniecības diagnozi.
Ultrasonogrāfijas izmantošana grūtniecības diagnostikā.

165
 Transvaginālās ultrasonogrāfijas laikā augļa ola ir vizualizējama sākot ar 4. – 5.
grūtniecības nedēļu, jeb sākot ar 1000 – 1500 IU/L β-hCG koncentrāciju asins serumā.
Gadījumā, ja intrauterīna grūtniecība tiek vizualizēta sonogrāfiski, β-hCG noteikšana nav
nepieciešama. Ultrasonogrāfiska izmeklēšana agrīnā grūtniecības periodā ir neaizstājama, ja ir
jāatbild uz sekojošiem jautājumiem:
1. implantācijas vieta
2. augļu skaits
3. gestācijas vecums
4. grūtniecības vitalitāte jeb augļa sirds darbība un kustības

Grūtniecības laika noteikšana.

1. dzemdību termiņa noteikšana pēc Negeļa formulas: pēdējās menstruālās asiņošanas
pirmā diena plus 7 dienas mīnuss 3 mēneši. Šī formula ir precīza, ja sievietei ir
regulārs 28 dienu menstruālais cikls
2. pēc agrīna ultrasonogrāfijas izmeklējuma datiem, visprecīzāk līdz 12. grūtniecības
nedēļai. Grūtniecības laiks tiek pieņemts pēc augļa CRL izmēra, ja sievietei ir
neregulārs menstruālais cikls, ja tās ilgst mazāk par 26 dienām vai ilgāk par 30
dienām, ja nav zināms pēdējo menstruāciju datums, ja trīs mēnešus pirms grūtniecības
iestāšanās paciente lietoja hormonālas kontracepcijas preparātus, vai arī, ja pēc
menstruācijas noteiktais grūtniecības laiks atšķiras no ultrasonogrāfijā noteiktā
grūtniecības laika vairāk par septiņām dienām.
3. pēc augļa pirmām kustībām – pirmdzemdētājas sāk just augļa kustības 18. – 20.
grūtniecības nedēļā, atkārtoti dzemdētājas 16. – 18. grūtniecības nedēļā.
4. pēc sievietes pašas domām, ja precīzi zināma koncepcijas diena vai tika pielietota
kāda no asistētas reprodukcijas metodēm.
5. kvantitatīvo β-hCG testu nevar izmantot grūtniecības laika precizēšanai lielo rādītāju
svārstību dēļ.

Grūtnieču riska faktoru identificēšana.

Svarīgs antenatālās aprūpes uzdevums ir agrīna potenciālo un esošo riska faktoru atpazīšana.
Visas sievietes sūdzības rūpīgi jādokumentē. Sievietei pārejot riska grupā:
1. jānotiek biežākām kontrolēm
2. nepieciešamības gadījumā sievietei jādod nosūtījums speciālista konsultācijai,
3. jāpielieto papildu diagnostiski – terapeitiskās metodes

166
 4. nepieciešamības gadījumā jānosūta uz atbilstošu perinatālo centru tālākai diagnostikai
un terapijai
Apstiprinot grūtniecības diagnozi anamnēzes savākšanas laikā, jāprecizē sekojoši jautājumi:
1. šīs grūtniecības norise pirms ārsta apmeklējuma, pašsajūta un sūdzības
2. ģimenes un dzīves anamnēze (piemērām, iedzimtās saslimšanas)
3. neauglības ārstēšana anamnēzē
4. agrākas grūtniecības, to iznākums (skaits, laiks, norise, sarežģījumi, dzemdību veids,
bērna attīstība, bērna barošana ar krūti u.c.)
5. sociālā anamnēze, psihosociālās problēmas
6. grūtnieces un ģimenes attieksme pret esošo grūtniecību
7. darba apstākļi
8. saslimšanas šīs grūtniecības laikā un anamnēzē
9. operācijas anamnēzē (īpaši dzimumorgānu operācijas)
10. medikamentu lietošana
Grūtniecības riska faktori.
Esošie individuālie riska faktori:
1. ģimenes anamnēzē ģenētiskās slimības, diabēts, hipertensija u.c.
2. psiholoģiskā slodze, konflikti, stress, sociālas problēmas
3. adipozitāte, samazināts ķermeņa svars, mazs augums, skeleta anomālijas
4. kaitīgo vielu atkarība (alkohols, nikotīns, narkotikas).
Esošas vispārējas mātes saslimšanas, kas var ietekmēt grūtniecību:
1. sirds kaite
2. hipertensija, hipotensija
3. sirds-asinsvadu saslimšanas
4. vēnu varikoze
5. hemorāģiskā diatēze
6. plaušu saslimšanas
7. pielonefrīts, nieru mazspēja
8. kuņģa – zarnu trakta saslimšanas
9. aknu slimības
10. diabēts,
11. hipo- un hipertireoze
12. alerģija
13. neiroloģiski – psihiatriskās saslimšanas
14. infekciozās saslimšanas

167
 15. malignas saslimšanas
Riska faktori anamnēzē, kas var ietekmēt esošo grūtniecību:
1. olnīcu nepietiekamība, neauglības ārstēšana
2. dzemdes patoloģijas (attīstības patoloģija, dzemdes mioma, dzemdes operācijas
anamnēzē, piemērām, ķeizargrieziens, miomas mezglu enukleācija)
3. asins pārliešanas
4. divi un vairāk aborti (spontānie vai mākslīgie)
5. intrauterīna augļa nāve
6. priekšlaicīgas dzemdības
7. placentas nepietiekamība
8. imūnkonflikts
9. sarežģījumi iepriekšējās grūtniecībās (trombembolija, placentas priekšguļa,
priekšlaicīga placentas atslāņošanās u.c.)
10. sarežģījumi iepriekšējās dzemdībās
11. multiparitāte (vairāk nekā četras dzemdības)
12. daudzaugļu grūtniecība
13. bērna dzimšanas svars > 4500g vai < 2500g
Esošas grūtniecības riska faktori:
1. mātes vecums < 18 (16) gadiem, vai > 35 (40) gadiem
5. vispārējas saslimšanas
6. esošā psiholoģiskā vai sociāla slodze
7. alkohola, nikotīna vai narkotiku atkarība
8. gestācijas diabēts
9. paaugstināts asins spiediens, preeklampsija, eklampsija
10. hipotonija
11. pielonefrītis
12. ģeneralizēta tūska, pārmērīga pieņemšanās svarā
13. anēmija
14. dzemdes kakla nepietiekamība
15. asiņošana
16. placentas priekšguļa
17. liels augļa svars
18. aizkavēta augļa augšana
19. placentas nepietiekamība
20. daudzaugļu grūtniecība

168
 21. rēzus konflikta iespējamība
22. augļa guļas anomālijas
Pēc Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām katras sievietes risku ir iespējams
novērtēt pēc šādas riska skalas, ievācot akušierisko anamnēzi:
1. iepriekš nedzīvs dzimis vai miris jaundzimušais
2. anamnēzē trīs vai vairāk spontāni aborti pēc kārtas
3. pēdējām bērnam dzimšanas svars < 2500 g
4. pēdējām bērnam dzimšanas svars > 4500g
5. hospitalizācija pēdējās grūtniecības laikā sakarā ar paaugstinātu asinsspiedienu/
preeklampsiju
6. iepriekš ķirurģiskas manipulācijas dzimumceļos (miomektomija, starpsienas
likvidācija, koniskā biopsija, klasiskais ķeizargrieziens, dzemdes kakla sašūšana)
7. diagnosticēta daudzaugļu grūtniecība vai ir aizdomas uz to
8. mātes vecums < 16 gadiem
9. mātes vecums > 40 gadiem
10. izoimunizācija rēzus sistēmā (iepriekšējā vai šajā grūtniecībā)
11. vagināla asiņošana grūtniecības laikā
12. veidojumi mazajā iegurnī
13. diastoliskais spiediens uzsākot antenatālo aprūpi > 90mmHg
14. insulīna atkarīgais diabēts
15. nieru slimības
16. sirds slimības
17. smaga zināma kaitīgu vielu lietošana (ieskaitot alkoholu)
18. citas saslimšanas vai stāvokļi (specificēt)

Vispārējas rekomendācijas sievietei, stājoties grūtniecības uzskaitē.

Uzturs. Ikdienas kaloriju patēriņš pieaug līdz 2300 kcal, kas tikai par 300 kcal pārsniedz
sievietes ikdienas kaloriju patēriņu, kas nav grūtniece. Statistiski pierādīts, ka sieviete patērē
vidēji 2800 kcal dienā, kas pats pa sevi jau pārsniedz nepieciešamo dienas kalorāžu. Līdz ar to
speciāli paaugstināt uzņemama uztura apjomu parasti nav nepieciešams un pat jāuzsver, kā
grūtniecības laikā nav nepieciešams rīkoties pēc devīzes „jāēd par diviem”. Ieteicams
piedomāt pie produktu kvalitātes, kā arī paaugstināt olbaltumu bagātas pārtikas uzņemšanu
(70 – 85g dienā) – olas, zivis, liesā gaļa. Sieviete jāinformē par toksoplazmozes risku, lietojot
termiski neapstrādātu gaļu un svaigus sierus. Lietojot uzturā piena produktus tiek nodrošināta
nepieciešama fosfātu un kalcija daudzuma piegāde, tomēr tīru pienu uzturā lietot neiesaka.

169
Ogļhidrātu nepieciešamais dienas daudzums pieaug līdz 290 – 340 g, bet tauku piegādei
jāsamazinās līdz 15 – 20% no kopēja uztura apjoma (bez grūtniecības 25%).
Vēlamais svara pieaugums grūtniecības laikā atkarībā no mātes ķermeņa masas indeksa
(ĶMI) pirms grūtniecības:
Mātes ĶMI pirms Svara pieaugums kopā Svara pieaugums
grūtniecības (kg) 4 nedēļās (kg)
Pazemināts barojums < 19,8 12,7 – 18,2 2,3
Normāls 19,8 – 26,0 11,4 – 15,9 1,8
Paaugstināts svars 26,1 – 29 6,8 – 11,4 1,2
Aptaukošanās > 29,0 6,8 0,9
Grūtniecības sarežģījumu risks augstāks ir sievietēm ar pazeminātu barojumu un mazu
pieņemšanos svarā grūtniecības laikā.
Dzelzs uzņemšana. Ja nav papildus riska faktoru, teorētiski ir iespējams uzņemt
nepieciešamo dzelzs daudzumu no uztura. Ar dzelzi bagāti produkti ir gaļa, zaļie dārzeņi.
Katras grūtniecības laikā vispirms jāizvērtē dzelzs deficīta anēmijas riska faktori:
1. mazs mātes vecums
2. anamnēzē menorāģijas
3. multiparitāte
4. biežas dzemdības
5. zems ķermeņa masas indekss
6. nepietiekošs vai nesabalansēts uzturs
7. maladsorbcijas sindroms
8. gastrointestinālās asiņošanas
Atbilstoši antenatālai programmai katrai sievietei jāpārbauda hemoglobīna līmenis
vismaz četras reizes (līdz 12. grūtniecības nedēļai, 25. – 26., 29.-30. un 34. – 36. grūtniecības
nedēļā), un ferritīna līmenis divas reizes (līdz 12. grūtniecības nedēļai un 29. – 30.
grūtniecības nedēļā) grūtniecības laikā.
Ja nav riska faktoru un izmeklējamie parametri ir normas robežās – jārekomendē
sabalansēts uzturs.
Folskābe. Grūtnieces ir jāinformē, ka folskābes papildu uzņemšana samazina nervu
caurules defektu attīstības risku. Rekomendēta deva ir 0,4mg/dienā (vai 4mg/dienā, ja
anamnēzē bērnam konstatēti nervu caurules defekti) sākot jau četras nedēļas pirms
koncepcijas un turpinot līdz 12. grūtniecības nedēļām.
Magnijs. Pietiekama magnija uzņemšana ir svarīgs priekšlaicīgo dzemdību un augļa
augšanas aizkavēšanas profilakses nosacījums. Ar magniju bagāti produkti ir pilngraudu
maize, rieksti, kakaoprodukti, pākšaugi.

170
 Kalcijs. Tas ir īpaši nepieciešams kaulaudu veidošanas procesam, nervu sistēmas
attīstībai un pareizai muskuļu darbības nodrošināšanai. Lietojot kalciju grūtniecības laikā,
sieviete pasargā sevi no paaugstināta asinsspiediena. Lietojot uzturā piena produktus (jogurts,
biezpiens), kā jau bija minēts, tiek nodrošināta nepieciešama fosfātu un kalcija daudzuma
piegāde, tomēr tīru pienu uzturā lietot neiesaka. Jāatceras, kā kalcijs kavē dzelzs uzsūkšanās.
Jods. Tas ir svarīgs bērna smadzeņu attīstībai. Ar jodu pietiekami bagāti ir dažādi jūras
produkti (sālsūdens zivis, jūras kāposti), var ieteikt uzturā vārāmās sāls vietā lietot jodsāli.
Profilaktiskā multivitamīnu lietošana. Fizioloģiski noritošās grūtniecības laikā
nepieciešamo vitamīnu daudzumu ir iespējams iegūt no sabalansēta veselīga uztura. Ja
papildus vitamīnu uzņemšana tomēr ir vajadzīga, jārekomendē tikai grūtniecēm piemērotus
vitamīnu kompleksus kurus turpina lietot arī visu bērna zīdīšanas laiku.
Alkohola lietošana. Tā grūtniecības laikā ir aizliegta. Maksimālā pieļaujama alkohola
deva – viena vienība, jeb 8g absolūta alkohola (to pielīdzina viena vīna glāzei vai vienai alus
pudelei). Aprūpes sniedzējam vienmēr jājautā par alkohola lietošanas paradumiem - nedrīkst
izdarīt secinājumus par alkohola lietošanu tikai pēc ārējām pazīmēm vai izejot no sievietes
sociālekonomiskā stāvokļa.
Smēķēšana. Tā, tajā skaitā arī pasīvā, kaitīgi ietekmē augļa attīstību īpaši pirmā
trimestra laikā (placentas nepietiekamība, placentas novietošanās anomālijas, augļa augšanas
aizture, pēkšņās nāves sindroms jaundzimušā periodā). Jāveicina smēķēšanas atmešana,
informējot sievieti, ka risks ir devas atkarīgs, tāpēc arī smēķēšanas samazināšana dod pozitīvo
rezultātu. Nikotīna aizstājēju lietošana nav piemērota grūtniecības laikā.
Sports un vingrinājumi. Grūtniecība nav laiks jauniem rekordiem. Ja grūtniecība norit
bez sarežģījumiem mērena sportiskā aktivitāte (vingrošana, soļošana, peldēšana) var pozitīvi
ietekmēt grūtnieces pašsajūtu, palīdzēt sagatavoties dzemdībām. Aktivitāte nav ierobežota, ja
nav diskomforta. Jāizvairās no smagiem sporta veidiem, no tiem, kuros ir paaugstināts
traumatizācijas risks, kā arī no tiem, kas saistīti ar visa ķermeņa satricinājumiem (slaloms,
vieglā atlētika, teniss). Būtu ieteicama grūtniecēm piemērota vingrošana specializētās grupās
profesionāla trenera uzraudzībā.
Ceļošana. Īsi ceļojumi ar pauzēm, īpaši ar drošiem transportlīdzekļiem, nav bīstami.
Nav vēlami ceļojumi uz valstīm ar krasu klimata maiņu vai vietām, kas atrodas augstu virs
jūras līmeņa. Otrais grūtniecības trimestris ir vislabvēlīgākais ceļojumiem. Ja nav grūtniecības
pārtraukšanās draudu vai asiņošana grūtniecības laikā vai placentas priekšguļa, lidošana ir
droša līdz grūtniecības 36 nedēļām. Lidojuma laikā jālieto kompresijas zeķes, jālieto
šķidrums, lidojuma laikā jākustās.

171
 Seksualitāte. Bez sarežģījumiem noritošās grūtniecības laikā dzimumaktam nav
negatīvas ietekmes uz grūtniecības norisi. Dzemdes kakla nepietiekamības gadījumā vai arī
habituālo abortu gadījumā būtu jārekomendē atturēties no dzimumdzīves, jo mehānisks
dzemdes kakla kairinājums vai arī spermas prostaglandīni var provocēt priekšlaicīgo dzemdes
darbību vai sekmēt priekšlaicīgo augļa apvalku plīšanu.
Saunas apmeklēšana. Asins cirkulācijas sistēma grūtniecības laikā var tikt viegli
ietekmēta, tāpēc būtu jāizvairās no ekstremālo temperatūru iedarbības, no straujām
temperatūras izmaiņām. Saunas apmeklēšana nebūtu ieteicama, jo paaugstinātai temperatūrai
agrīnos grūtniecības laikos ir teratogēna iedarbība.
Jonizējošais starojums. Jāizvairās no starojuma ietekmes grūtniecības laikā.
Medikamentu lietošana. Vispārējais likums: jo mazāk medikamentu tiek lietots
grūtniecības laikā, jo labāk. Praktiski jebkurš medikaments tādā vai cita daudzumā spēj
šķērsot placentu un tikai daļai visu medikamentu ir zināma to ietekmē uz embrija attīstību.
Tomēr, ja medikamenti jālieto grūtnieces slimības kontroles dēļ, arī medikamenti ar potenciāli
teratogēnu ietekmi, tie ir noteikti jālieto, jo slimības pasliktināšanās ietekmē mātes veselību
un augļa attīstību. Grūtniecei ir jāizskaidro iespējamais risks.
Vakcinācija. Grūtniecība nav īstais laiks, lai uzsāktu vakcināciju. Jāapsver ieguvums
pret risku individuāli. Grūtniecības lakā drīkst lietot nonāvētu mikroorganismu vakcīnas.
Ģimene. Personām no 18 gadu vecuma, kuras dzīvo kopā ar grūtnieci, rekomendē krūšu
kurvja orgānu rentgenoloģisko izmeklēšanu, ja tā nav veikta pēdējā gada laikā tuberkulozes
izplatības profilaksei.
Biežākas sūdzības grūtniecības laikā.
Sāpes mugurā. Tās grūtniecības laikā izraisa:
1. vēdera muskuļu izstiepšanās auglim augot un to nespēja vairs piedalīties ķermeņa
stājas uzturēšanā
2. progesterona relaksējoša iedarbība ne tikai uz dzemdi un iegurņa muskuļiem, bet arī
uz locītavu saišu aparātu
3. ķermeņa masas pieaugums un mātes organisma smaguma centra nobīde uz priekšu
4. hiperlordozes parādīšanās mugurkaula lumbālā daļā, līdz ar to grūtāk veikt
amortizācijas funkciju
Ieteikumi muguras sāpju mazināšanai un profilaksei:
1. fizisko nodarbes ierobežošana, kas rada papildus slodzi muguras lejasdaļai un
iegurnim (kāpšana pa kāpnēm, lielu attālumu veikšana kājām, ilgstoša stāvēšana)
2. ergonomiskā darba ievērošana (ieturēt regulārus īslaicīgus pārtraukumus, izvairīties no
smagumu celšanas)

172
 3. nostiprināt muguras muskulatūru, piemērām speciālās grūtnieču vingrošanas
nodarbībās
4. grūtnieču piemērotas bandāžas nēsāšana,
5. naktī, lai atvieglotu spiedienu uz muguru, starp ceļiem likt spilvenu un gulēt uz sāniem
6. muguras muskulatūras atslābināšana ar hidroterapijas palīdzību (piemērām speciālā
grūtnieču vingrošanas ūdenī)
Aizcietējumi un vēdera uzpūšanās. Tie grūtniecības laikā ir izskaidrojami ar tievo un resno
zarnu motorikas palēnināšanos hormonālo izmaiņu dēļ. Ieteikumi aizcietējumu novēršanai:
1. pietiekama šķidruma uzņemšana (rekomendējamais uzņemamā ūdens daudzums ik
dienas ir 1,5 – 2 l, izvairīties no gāzētiem dzērieniem), ja nav kontrindikāciju
2. regulārā fiziskā slodze, t.sk. arī pastaigas,
3. palielināt šķiedrvielu saturu uzturā. Šķiedrvielas uzlabo zarnu funkciju, palielina un
mīkstina izkārnījumu saturu. Pārtikas produkti, kas ir bagāti ar šķiedrvielām ir dārzeņi,
augļi, graudu maize, graudaugu izstrādājumi, žāvētas plūmes, kukurūza, pupiņas,
klijas, kviešu dīgsti, mieži utt.
Hemoroīdi. Tie ir vēnu mezglveida paplašinājumi taisnās zarnas lejasdaļā. Apmērām 30 –
40% grūtnieču sastopas ar šo problēmu. Hemoroīdu rašanos veicina:
1. iedzimta vēnu sieniņu vājums vai nepietiekami attīstīti vēnu vārstuļi
2. saistaudu vājums, kas savukārt var būt nepietiekama uztura sekas
3. visi faktori, kas veicina aizcietējumus (mazkustīgs dzīvesveids, uzturs ar mazu
šķiedrvielu saturu, nepietiekama šķidruma uzņemšana)
4. grūtniecības laikā gan dzemdes palielināšanās, kas daļēji mēdz nospiest mazā iegurņa
vēnas, gan progesterona līmeņa pieaugums, kas var izraisīt vēnu sieniņas elasticitātes
samazināšanos
Hemoroīdu izpausmes grūtniecības laikā nav citādas kā parasti: asiņošana no hemoroidāliem
mezgliem, nieze taisnās zarnas lejasdaļā, diskomforta sajūta taisnās zarnās rajonā, kas var
pastiprināties līdz sāpēm defekācijas laikā
Esošas slimības gadījumā būtu vēlams pirms grūtniecības iestāšanās konsultēties ar
speciālistu, lai individuāli precizēt profilakses un ārstēšanas stratēģiju, nepieciešamības
gadījumā veikt ķirurģisku iejaukšanos pirms plānotas grūtniecības.
Ieteikumi grūtniecības laikā:
1. nav vēlama ilgstoša sēdēšana vai stāvēšana, nemainot pozu
2. vēlams būt fiziski aktīvai iespēju robežās
3. venozās sistēmas atpūtai piemērotākā poza ir guļus stāvoklis vai pussēdus uz
kreisajiem sāniem

173
 4. aizcietējumu profilakse (fiziskā aktivitāte, pietiekams šķidruma daudzums,
šķiedrvielām bagātu produktu lietošana)
5. nepieciešamības gadījumā medikamentozā lokālā ārstēšana,
6. jebkuras ķirurģiskās manipulācijas tikai galējas nepieciešamības gadījumā
Varikozas vēnas. Tās ir biežāk redzamās uz kājām kā vēnu mezgli zilā krāsā un izliekumi,
kas ir pietūkuši. Kaut gan varikozās vēnas var parādīties jebkura ķermeņa daļā, uz kājām tās ir
vieglāk redzamās, jo atrodas tuvāk ādai. Pēc ilgstošas stāvēšanas vai slodzes var parādīties arī
sāpes kājās, nieze, pietūkums, smaguma sajūta, dedzinoša sajūta un pat krampji. Grūtniecība
pati par sevi ir viens no predesponējošiem varikozo vēnu rašanās faktoriem (palielinās
ķermeņa svars, hormonālo izmaiņu dēļ izmainās vēnu sienu elastība, gravīdās dzemdes
spiediens apgrūtina venozo atteci no apakšējām ekstremitātēm), tāpēc jāsamazina citu faktoru
iedarbība:
1. jāizvairās no lielu smagumu pārnēsāšanas
2. jāizvairās no ilgstošas stāvēšanas uz kājām
3. sēžot nedrīkst likt vienu kāju krusteniski pār otru
4. jāizvairās no pārliekas pieņemšanās svara
5. nedrīkst valkāt pārāk ciešus apģērbus
6. apavus labāk izvēlēties ar zemu papēdi
7. atpūtinot kājas, tās jāpaceļ augstāk par galvgali, tādējādi atvieglojot asiņu plūsmu
8. nedrīkst aizmirst par pietiekamu fizisko aktivitāti, jāatceras, ka pat vienkāršas
pastaigas laikā uzlabojas kāju asinsrite
9. valkāt kompresijas zeķes
10. nepieciešamības gadījumos var izmantot vietēji lietojamus medikamentus, piemēram,
heparīnu saturoši gēli, kas mazina iekaisumu, tūsku, noņem smaguma sajūtu un
iedarbojas atvēsinoši
Krampji kājās. Tie ir diezgan izplatīta parādība. Visbiežāk krampji rodas apakšstilbos,
bet var būt arī pēdās un augšstilbos. Parasti tie ilgst mazāk par minūti. Tie rodas kāju
muskuļiem savelkoties un asinīm cirkulējot lēnāk. Grūtniecēm krampju sajūta kājās var
rasties auglim nospiežot asinsvadus vai nervus, vai arī izmainīts kalcija, fosfora, kālija,
magnija vai B6 vitamīna līmenis. B grupas vitamīni organismā neuzkrājas, tādēļ tie patstāvīgi
jāpapildina ar uzturu. Magnijs savukārt veicina muskuļu atslābināšanās spēju. Jāatceras arī par
hronisku vēnu mazspēju, kad novēro diskomforta un smaguma sajūtu kājās, kājas pietūkumu
un nakts krampjus kājās. Ja kājā ir krampis, kāju jāmēģina izstiept un pilnībā atbrīvot.
Muskuli var mēģināt atslābināt ar vieglu masāžu, taču savilkto vietu nevajadzētu saldēt. Tautā
zināmo paņēmienu muskulī iedurt ar adatu izmantot nav ieteicams iespējamas traumatizācijas

174
dēļ. Muskuli var mēģināt atbrīvot, tajā iekniebjot. Nepieciešamības gadījumā var apsvērt
papildus magnija, kalcija, B6 vitamīna uzņemšana.
Strijas. Striae gravidarum s. striae distensae s. striae cutis atrophicans ir zemādas un
ādas saistaudu plīsumi, kas rodas straujas ādas stiepšanās gadījumos, ja āda nav pietiekami
elastīga. Grūtniecības laikā striju parādīšanos ietekmē strauja ādas stiepšanās, dzemdes
izmēru strauja palielināšanās, zemādas tauku slāņa sabiezēšanās, kā arī kortizola līmeņa
pieaugums. Strijas var lokalizēties uz vēdera priekšējas vai sānu sienas, gurniem, krūtīm un
kāju augšstilbiem. Strijas var būt sārtā, zilgansārtā (kad caur ādas virsējo slāņi var redzēt
zemādas kapilārus) vai baltā krāsā ar izteikti redzamu strijas reljefu (visbiežāk laikā pēc
grūtniecības). Domā, kā ir arī pārmantojami faktori, kas nosaka striju parādīšanos. Ļoti
svarīga ir striju rašanās profilakse, jo jau esošo striju mazināšana ar ķermeņa kopšanas
līdzekļiem un procedūrām ir bieži mazefektīva. Striju profilakses metodes:
1. pietiekama ūdens uzņemšana ādas elastības uzturēšanai
2. pietiekama C un E vitamīnu uzņemšana, ādas elastības un vingruma uzturēšanai
(tomāti, spināti, brokoļi, sēklas, rieksti u.c. produkti)
3. pietiekama nepiesatināto taukskābju uzņemšana
4. piemēroto ādas kopšanas līdzekļu izmantošana
Ārsta apmeklējumi bez sarežģījumiem noritošā grūtniecības periodā:
1. pirmreizējais apmeklējums līdz 12. grūtniecības nedēļai
2. vizīte 16. – 18. grūtniecības nedēļā
3. vizīte 25. – 26. grūtniecības nedēļā
4. vizīte 29. – 30. grūtniecības nedēļā
5. vizīte 34. – 36. grūtniecības nedēļā
6. vizīte 38. – 40. grūtniecības nedēļā
7. vizīte 41. grūtniecības nedēļā
Izmeklējumi, kas jāveic visām grūtniecēm:
1. sievietes sūdzības izvērtē un rūpīgi dokumentē katras vizītes laikā. Anamnēzi ievāc
pirmreizējā apmeklējuma laikā un papildina nepieciešamības gadījumā katras vizītes
laikā.
2. vispārēja orgānu sistēmu apskate un izmeklēšana un ginekoloģiskā izmeklēšana
jāveic pirmreizēja apmeklējuma laikā
3. dzemdes augstuma noteikšana jāveic katras vizītes laikā. Dzemdes augstumu mēra
ar centimetru lentu no simfīzes līdz dzemdes dibenam un to dokumentē
gravidogrammā. Novirzes no vidējiem rādītājiem liek domāt par augļa augšanas

175
 atpalicību vai lielu auli, daudzūdeņainību, daudzaugļu grūtniecību un prasa papildus
precizēšanu ar USG.
4. augļa sirdstoņu izklausīšanu veic no 12 grūtniecības nedēļām ar fetālo Dopplera
kardiotokogrāfu. Riska grupā un aizdomu gadījumā uz augļa augšanas atpalicību,
draudošu priekšlaicīgu dzemdību gadījumā var veikt antenatālas kardiotokogrammas
(KTG) pierakstu sākot ar apmērām 26. – 28. grūtniecības nedēļu. Kardiotokogrammas
pieraksts grūtniecēm bez riska faktoriem normāli noritošās grūtniecības laikā nesniedz
papildus informāciju un līdz ar to rekomendējams tikai pēc pilnām 40 nedēļām.
5. Leopolda paņēmienus augļa guļas noteikšanai pielieto sākot ar 34 grūtniecības
nedēļām. Ar 1. paņēmienu, novietojot abas plaukstas uz dzemdes dibena, nosaka kur
atrodas fundus uteri un kādas augļa ķermeņa daļas tur atrodas. Ar 2. paņēmienu, virzot
abas rokas gar dzemdes sāniem uz leju, nosaka augļa pozīciju. Ar 3. paņēmienu, ar
labo plaukstu apņemot priekšgulošo daļu, nosaka kas ir priekšgulošā daļa. Pielietojot
4. paņēmienu, persona, kas veic izmeklēšanu, nostājas/nosēžas ar skatu pret grūtnieces
kājām un abas plaukstas tuvina, novietojot tās starp augļa priekšgulošo daļu un simfīzi
un tādējādi nosaka augļa priekšgulošās daļas attiecības pret mazā iegurņa ieeju.
6. ķermeņa masas indeksu nosaka pirmajā vizītē un turpmāks seko svara
pieaugumam katras vizītes laikā
7. tūsku uz kājām (arī tūsku simetriju) un citām ķermeņa daļām izvērtē katras vizītes
laikā, izvērtē arī zemādas vēnu stāvokli
8. arteriālā asinsspiediena mērīšana jāveic katras vizītes laikā
9. pilnu asins ainas analīzi veic pirmreizējas vizītes laikā
10. hemoglobīna līmeni nosaka pirmās, trešās, ceturtās un piektās vizītes laikā
11. ferritīna līmeni nosaka pirmās un ceturtās vizītes laikā
12. urīna analīzi veic katras vizītes laikā izņemot vizīti 41. grūtniecības nedēļā
13. izmeklēšana uz infekcijām:
a. maksts floras bakterioloģiskā izmeklēšana jāveic pirmreizēja apmeklējuma
laikā
b. HBsAg noteikšanu, IFA anti-HIV ½ testu (ar pirmstesta un pēctesta
konsultēšanu), TPHA reakciju veic vienu reizi grūtniecības laikā pirmreizējā
apmeklējuma laikā
c. SED reakciju veic divas reizes grūtniecības laikā pirmajā un ceturtajā vizītē
d. uztriepi hlamīdiju noteikšanai jāveic vienu reizi grūtniecības laikā pirmreizējas
vizītes laikā

176
 e. obligātā programmā nav ietverts, bet var rekomendēt izmeklēšanu uz B grupas
streptokoku 37. grūtniecības nedēļā. Izmeklēšanas ekonomiskā efektivitāte uz
B grupas streptokokiem vispārēja antenatālā skrīningā Latvijā līdz šim nav
pierādīta.
f. nav obligāti, bet var rekomendēt izmeklēšanu uz C hepatītu
14. ginekoloģisku citoloģisko izmeklēšanu veic pirmreizējas vizītes laikā, ja tā nav veikta
gada laikā līdz grūtniecībai
15. asinsgrupas, rēzus piederības un antieritrocitāro antivielu noteikšana jāveic
visām grūtniecēm pirmreizējas vizītes laikā
16. ultrasonogrāfiskā augļa izmeklēšana jāveic visām grūtniecēm 12.,18. – 20.
grūtniecības nedēļā un 34.grūtniecības nedēļā
17. ja dzemdības nav notikušas līdz 41. grūtniecības nedēļai, skaitot no pēdējo
mēnešreižu pēdējās dienas vai USG datiem) novērtē gatavību dzemdībām un pieņem
lēmumu par turpmāko rīcību (nosūtīšanu uz stacionāru un dzemdību indukciju

Izmeklējumi, kas veicami riska grupās.

1. ģenētiskā riska grupa: skatīt sadaļā diagnostikas metodes vecmātes praksē
2. gestācijas diabēta riska grupa: skatīt patoloģiskas dzemdniecības sadaļā
3. Rēzus negatīvām sievietēm nosaka bērna tēva Rh piederību, ja tas pozitīvs,
antieritrocitāro antivielu noteikšanas tests jāatkārto trešās (25. – 26. grūtniecības
nedēļa) un piektās (34. – 36. grūtniecības nedēļa) vizītes laikā. Sievietēm, kam vīrs ir
Rh pozitīvs un antivielas ir negatīvas, var apsvērt anti D imunoglobulīna ievadīšanu
28. grūtniecības nedēļā.
4. asimptomātiskā bakteriūrija - pacientēm ar recidivējošām urīnceļu infekcijām vai
citiem riska faktoriem anamnēzē rekomendē veikt urīna kultūru pirmreizējas vizītes
laikā un katru reizi, ja pozitīvas nitrīta tests. Sievietēm bez riska faktoriem urīna
kultūra jāņem, ja urīna analīzē ar indikatora strēmelīšu raudzi ir pozitīvs nitrītu tests.

Grūtniecības laikā izsniedzami vai iesniedzami dokumenti.

Mātes pasi izsniedz otrās vizītes laikā 16. – 18. grūtniecības nedēļā. Uzsākot antenatālo
aprūpi, grūtniecei jāsaņem ģimenes ārsta atzinums par veselības stāvokli un esošām
ektraģenitālām saslimšanām. Ja grūtniece atrodas dinamiskā novērošanā pie kāda speciālista,
ir jāsaņem speciālista slēdziens par grūtniecības vadīšanu un dzemdību vadīšanu. Slēdziens
jāpievieno mātes pasei. Grūtniece iesniedz ārsta ģenētiķa atzinumu 16. – 18. grūtniecības
nedēļā, ja ir saņēmusi ārsta-ģenētiķa konsultāciju. Grūtniece 34. – 36. grūtniecības nedēļā

177
iesniedz ģimenes ārsta rakstisku apliecinājumu par jaundzimušā aprūpes nodrošināšanu, kurš
ietver ārsta telefona numuru un ārstniecības iestādes juridisko adresi. Iesniegto informāciju
pievieno Mātes pasei. Mātes pasei pievieno arī ultrasonogrāfisko izmeklējumu protokolus.
Grūtnieces izglītošana.
Svarīgs medicīniskā personāla uzdevums, aprūpējot sievieti grūtniecības laikā, sniegt
informāciju un izglītot sievieti par grūtniecības norisi, nepieciešamiem izmeklējumiem,
sagatavošanās dzemdībām, bērna kopšanu un krūts ēdināšanu. Jāuzsver, kā grūtniecība ir
fizioloģisks organisma stāvoklis, kurā, protams, jāievēro zināma piesardzība. Sievietes
izglītošana var notikt gan individuāli katras antenatālās vizītes laikā, gan šim nolūkam
organizētās grupās. Jāvelta pietiekami daudz laika sarunai ar sievieti, sniedzot nepieciešamo
informāciju un atbildot uz jautājumiem. Labi informēta un līdzestīga grūtniece ir nozīmīgs
priekšnoteikums efektīvās antenatālās aprūpes īstenošanai.
Apmācības process būs veiksmīgs tikai tad, ja grūtniece sapratīs, kādēļ svarīgi ir
mācīties. Pats svarīgākais faktors ir motivācija. Klientes labprāt piedalās nodarbībās, kurās
atrod sev ko lietderīgu. Uzsākot apmācību, klientes jāiepazīstina ar nodarbību tēmām un
praktiskajām iemaņām, kuras būs jāapgūst. Ir novērots, ka mācīšanās aktivitāte pieaug, ja
grūtnieces nodarbībās piedalās aktīvi un teorētiskās zināšanas savieno ar praktiskajām.
Galvenais pirmsdzemdību apmācības uzdevums ir:
1. noskaidrot izjūtas sakarā ar grūtniecību, dzemdībām un motivēti veidot
pozitīvu attieksmi pret dzemdībām;
2. iepazīstināt ar grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda
anatomiskiem, fizioloģiskiem un psiholoģiskiem aspektiem;
3. mācīt dzemdību atsāpināšanas un elpošanas metodes;
4. motivēt sadarbībai ar partneri un ārstniecības personām.
Latvijā šo sagatavošanas veidu izmanto apmēram 70% sieviešu.
Pirmsdzemdību apmācību vada cilvēki, kuru pamatprofesija saistīta ar grūtnieču vai
dzemdību aprūpi, kā, piemēram, vecmātes un māsas.
Lai kļūtu par pirmsdzemdību apmācības speciālistu nepieciešama apmācība, kuras
laikā tiek sniegtas galvenās bāzes zināšanas, kas nodrošina arī daudz plašāku izglītošanas
pieredzi, sniedzot ieskatu mācību procesa organizēšanā, plānošanā un atbilstošas
metodoloģijas pielietošanā. Latvijā šādu programmu ir izstrādājusi un apmāca pirmsdzemdību
apmācības speciālistus Valsts Veselības Veicināšanas aģentūra .
Grūtniecība ir process, kas skar ne tikai sievieti, bet tajā iesaistīta ir visa ģimene. Arī
pirmsdzemdību apmācības procesa laikā notiek sadarbība ar ģimenes locekļiem vai kādu citu

178
grūtnieces atbalsta personu, lai veidotu izpratni par grūtniecību, dzemdībām un atbilstošu
aprūpi.
Mūsdienās grūtnieces daudz labāk apzinās, ka viņām ir lielāka atbildība, precīzāk
sakot, līdzatbildība par savu veselību, un tāpēc vēlas iegūt vairāk informācijas.
Pirmsdzemdību apmācības laikā sieviete tiek iedrošināta pieņemt lēmumu par
pieņemamāko dzemdībpalīdzības veidu un būt atbildīgai par to. Lai to veiktu, topošajai
māmiņai nepieciešama palīdzība, kas radītu skaidrību par vēlmēm un vajadzībām, par
iespējām un tiesībām padarīt dzemdības patīkamas. Ārstniecības personas uzdevumi ir arī
iemācīt elpošanas, relaksācijas vingrinājumus un masāžas paņēmienus, sniegt izpratni par
sāpēm un bailēm, kas sievietē veicina uzticēšanos savam ķermenim, celt pašapziņu un
stiprināt pašpaļāvību. Dzemdības ir dabisks, tomēr reizē arī sarežģīts process, par kura
fizioloģiskām un psiholoģiskām īpatnībām pirmsdzemdību apmācību laikā tik informētas
topošās māmiņas un viņu atbalsta personas.
Pirmsdzemdību apmācība neietver sevī tikai izglītošanu par dzemdību procesu, bet arī
par grūtniecību un tās norisi ietekmējošiem faktoriem. Tā nedaudz iepazīstina ar jaundzimušā
kopšanu, iedvesmo veiksmīgai krūts barošanai, iepazīstina ar pēcdzemdību laiku un dod arī
iespēju tikties, un apmainīties viedokļiem ar domubiedriem .
Lai apmācība noritētu veiksmīgi un īstenotos uzstādītais mērķis, dzemdību apmācību
speciālistiem jāpievērš vērība priekšdarbiem un organizatoriskajiem pasākumiem, kas veicami
pirms apmācības. Tas saistīts ar atbilstošu telpu iekārtojumu, uzskates materiālu sagatavošanu
un mācību plāna izstrādāšanu.
Dzemdību apmācībai visbiežāk izmanto grupu apmācību modeli. Katrā mācību grupā
optimāli 6 – 10 grūtnieces. Šādai mācīšanās formai ir vairākas priekšrocības: tā ir ekonomiski
izdevīga, ir iespēja mācīties vienam no otra balstoties uz pieredzi, sekmējot pozitīvu
attieksmi. Lai gan katrs grupas loceklis var noteikt pilnīgi atšķirīgus mācīšanās mērķus, māsa
– pedagogs novērtē grupas vajadzības, dod padomus vai arī mācīšanās laikā uzdod
jautājumus. Grupu forma ir ideāla, lai mācītu grūtnieces, tomēr pirmsdzemdību apmācības
sākumā būtu vēlams veikt individuālas pārrunas ar katru pretendenti, iegūstot informāciju par
grūtniecību, tās gaitu un aprūpi, vēlmēm, gaidām, pieredzi un neskaidrībām, apskatot to no
dažādiem aspektiem. Tieši šādu pārrunu laikā var uzzināt faktus, kas grūtniecei šķiet
nenozīmīgi, bet svarīgi māsai – pedagogam, izstrādājot mācību plānu un apzinot vajadzības.
Māsai – pedagogam ir jāapkopo arī visa pieejamā informācija, kas var ietekmēt izvirzīto
mācību mērķu sasniegšanu, mācīšanās progresu un rezultātus.
Kvalificēta dzemdību sagatavošana nav viendimensionāla, tā sastāv no vairākām
daļām: teorētiskās, ķermeniskās un emocionālās daļas.

179
 Teorētiskajā daļā topošajām māmiņām tiek sniegtas bāzes zināšanas par anatomiju,
fizioloģiju, lai saprastu, kas notiek grūtniecības laikā un dzemdībās. Pedagogs informē arī par
pieejamiem palīglīdzekļiem, to priekšrocībām un trūkumiem, sniedz ieskatu par jaundzimušā
agrīno adaptācijas periodu un dažādām iespējām, kas saistītas ar krūts barošanu.
Ķermeniskā daļa saistīta ar ķermeņa apzināšanos, ar vingrojumiem, kas stiprina
ķermeni, un atslābināšanos, lai saprastu un zinātu, kā tikt galā ar sajūtām un sāpēm dzemdību
laikā. Šajā daļā tiek strādāts ar dažādiem elpošanas ritmiem, ko daudzas sievietes izmanto
dzemdību laikā, tiek izrunāts un izmēģinātas dažādas dzemdību pozas.
Topošās māmiņas psiholoģiskā sagatavošana vairāk vērsta uz emocionālo sfēru, jo
bērna gaidīšanas un dzemdību laikā liela nozīme ir emocionālajam fonam. Šajā daļā ir iespēja
runāt un noskaidrot attieksmi par to, ko sieviete sagaida no sevis un sava partnera, par
attiecībām, darba situāciju, par jaunās mātes identitāti. Runājot ar citiem, gaidas kļūst reālākas
un piezemētākas, un grūtniece var dalīties pieredzē ar citām sievietēm, pievēršot uzmanību
savām rūpēm. Dzemdības ir ļoti emocionāls notikums un sievietes nāk uz grupu ar zināmu
uztveri un sajūtām, kuras, iespējams, pat nevar izmainīt, vienīgi tās var noteikt un apkopot.
Dažkārt dzemdību procesu mēģina intelektualizēt un standartizēt. Tas var ietekmēt dziļākas
sajūtas, kas var novest pie bailēm un satraukuma, kas tālāk seko cauri visai dzīvei.
Bērna radīšana ir vissvarīgākā funkcija sievietes dzīvē. Var teikt, ka tas ir sievietes
dzīves uzdevums. Gatavojoties mātes lomai un kļūstot par māti, sievietei ir būtiski izprast, ka
Māte ir ne tikai sieviete, kura mazulim sniedz materiālo nodrošinājumu, bet Māte ir dzīves
Kvalitāte, kura pati ir nobriedusi, attīstījusies personība .
Protams, arī sievietes emocionālā sfērā notiek lielas pārvērtības. Gaidot bērnu, var
parādīties nemierīgums un nomāktība. Bieži enerģiskas sievietes pirmajos grūtniecības
mēnešos var kļūt kūtras un vienaldzīgas. Turpretim dažas grūtniecības laikā jūtas laimīgākas
un apmierinātākas nekā jebkad. Bieži novēro straujas garastāvokļa maiņas – no liela
darbīguma un aizrautības līdz dziļai nomāktībai un vienaldzībai. Parasti tas saistīts ar
satraukumu un baiļu sajūtu. Sieviete vēlas kļūt par māti, taču baidās no atbildības, baidās
zaudēt vīra mīlestību. Pakāpeniski bailes izzūd, un attīstās mātes instinkts. Grūtniecības vidus
periodā topošā māte parasti ir mierīga un jūtas labi.
Organizējot pirmsdzemdību apmācību jāievēro nianses, kas raksturīgas konkrētai
auditorijai. Apmācību var sākt tikai tad, ja grūtnieces ir fizioloģiski un psiholoģiski tam
nobriedušas, tas ir, trešajā grūtniecības trimestrī. Tas saistīts ar to, ka pirmajos trimestros
sieviete ne vienmēr ir gatava, jo viņu var pavadīt ambivalentas sajūtas, turklāt sliktā pašsajūta
grūtniecība sākumā ietekmē koncentrēšanās spējas. Sievietei jābūt stiprai gan fiziski, gan
emocionāli, viņai jāapkopo visi savi resursi, lai varētu izvirzīt prasības sev, savam partnerim

180
un profesionālajiem palīgiem. Ja sieviete zina, ko vēlas, tad viņa spēj ietekmēt, piekrist vai
atteikties. Tad kad topošā māmiņa jūtas komfortabli gan fiziski, gan psiholoģiski, tad arī viņai
rodas interese par apmācību. Arī mācību telpai jābūt gaišai un plašai, atbilstoši iekārtotai tā,
lai sievietes un viņu partneri justos ērti un nesaspiesti, nodrošinot iespēju mainīt pozu [5].
Pedagogam, sadarbojoties ar grūtnieci mācību procesā, labāku rezultātu sasniegšanai
svarīgi izvēlēties piemērotas mācību metodes. Mācību metožu izvēli nosaka galvenokārt
mērķis, uzdevums un saturs, tomēr jāņem vērā arī citi faktori: mācību motivācijas līmenis,
saturs apjoms un izvirzītās prasības, materiāli tehnikā bāze, telpas, pacientu sagatavotība,
aktivitātes, interese un savstarpējās attiecības. Izvēli nosaka arī māsas – pedagoga
sagatavotība, vērtīborientācija un izpratne par vienas vai otras metodes efektivitāti. Ne
vienmēr tiek izvēlēta viena konkrēta metode, dažkārt tās tiek kombinētas, lai piemērotos
konkrētai auditorijai un sasniegtu izvirzīto mērķi. Turklāt, veidojot apmācību programmu un
izvēloties piemērotāko metodi, jāatceras, ka nododot cilvēkam interesējošo informāciju tas
iegaumē 10 % no runātā, 20 % no redzētā, 30 % ja redz un dzird, 50% ja dara pats.
Dzemdību pedagogam jābūt gatavam improvizēt dažādu mācību metožu ietvaros,
tādējādi padarot mācību procesu saistošu un daudzveidīgu.
Viena no pamata mācību metodēm, ko izmanto grūtnieču apmācībai ir lekcija. Tā ir
viena no vecākajām mācību formām. Tā ir formāla un var būt gan aktīva, gan pasīva metode,
kuru iespējams veiksmīgi lietot strādājot ar apmācību grupu. Viens no priekšnoteikumiem
izmantojot šo metodi ir dialoga aizsākšana ar grūtniecēm lekciju laikā vai uzreiz pēc tās, lai
pārliecinātos, ka informācija ir saprasta. Izsakot dažādus uzskatus un kopā ar grupas
locekļiem skaidrojot jautājumus, notiek diskusija. Tā ir ļoti noderīga un pacientus motivējoša
mācību forma, kurā pacienti apmainās ar sajūtām pieredzi, zināšanām un uzskatiem par
izvirzīto problēmu, un tādā veidā sievietes rod atbildi uz neskaidriem jautājumiem.
Produktīva diskusija ir tāda, kurā visi grupas dalībnieki tiek mudināti izteikties un tiek
uzklausīti. Diskusija veicina visas grupas dalībnieku mācīšanos.
Kā neatņemama mācību metode, kuru vienmēr izmanto pirmsdzemdību speciālisti, ir
demonstrēšana, rādot un skaidrojot uzskates līdzekļus. Šo metodi lieto lai pacientam parādītu
nepieciešamo materiālu un viņš varētu apgūt nepieciešamās iemaņas. Lai informāciju labāk
izprastu un nepieciešamības gadījumā to prastu pielietot, tiek izmantotas arī lomu spēles.
Uzņemoties mācību situācijā kādu lomu un tipiski rīkojoties, tiek apgūtas vai nostiprinātas
nepieciešamās prasmes.
Apmācība izmantojot audio un video materiālus tiek dota iespēja ne tikai dzirdēt, bet
ar savām acīm redzēt dzemdību norisi. Šādas filmas rosina pacientus uz pārdomām. Tomēr,

181
jāatceras, ka videomateriāli nevar aizstāt māsas izglītošanu, tie var tikai palīdzēt pacienta
apmācības procesā.
Grūtnieču apmācībā iespējams izmantot arī jau gatavus mācību materiālus, kas
ietaupīs laiku pedagogam, ir pārbaudīti un atzīti par derīgiem. Tos lietojot svarīgi atcerēties
katras sievietes individuālās vajadzības. Liela nozīme ir iepriekš veiktām pārrunām, jo māsa
kopā ar sievieti izvērtē un atklāj tās jomas, kas prasa īpaši uzmanīgu pieeju materiālu izvēlei.
Tomēr pats svarīgākais informācijas avots ir māsa – pedagogs, kura savu darbu organizē
noskaidrojot vajadzības un cenšoties tās apmierināt. Kvalitatīvi un atbilstoši mācību materiāli
ir viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai apmācībai, tie papildina un vizualizē māsas sniegto
informāciju, kā rezultātā, tā ir labāk uztverama un saprotama .
Speciāla apmācība nepieciešama grūtniecēm ar cukura diabētu. Šo apmācību parasti
veic veselības aprūpes speciālisti ar skaidru izpratni par šo pacientu un viņu ģimenes locekļu
speciālām un mainīgajām vajadzībām, kas saistītas ar grūtniecību un dzemdībām.

Sociālās aizsardzības garantijas Latvijā saistībā ar grūtniecību,

dzemdībām un bērna kopšanu.
Grūtnieču sociālās aizsardzības garantijas Latvijā nosaka likums “ Par maternitātes un
slimības apdrošināšanu”, kas pēc grozījumiem stājas spēkā 1998. gada 22. jūlijā. Šajā likumā
vēl vairākkārt veikti grozījumi – pēdējais 2004. gada 2. decembrī. Valsts garantē saistībā ar
grūtniecību, dzemdībām un bērna kopšanu sekojošus pabalstus:
I. Maternitātes pabalsts
II. Paternitātes pabalsts
III. Bērna piedzimšanas pabalsts
IV. Bērna kopšanas pabalsts
I. Maternitātes pabalsts.
1. Pabalstu piešķir saskaņā ar likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”
II. nodaļu.
2. Tiesības saņemt maternitātes pabalstu:
a. darba ņēmējai
b. pašnodarbinātai
c. pašnodarbinātā laulātai, kura brīvprātīgi pievienojas sociālai apdrošināšanai
3. Valsts piešķir maternitātes pabalstu par 126 kalendārām dienām (pirmsdzemdību
atvaļinājumu par 70 un pēcdzemdību atvaļinājumu par 56 dienām) un saņem 100%
apmērā no pabalsta saņēmējas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

182
 Maternitātes pabalstu aprēķina, sievietēm, kas strādā algotu darbu par 6 kalendāriem
mēnešiem, kas beidzas 2 kalendāros mēnešus pirms mēneša, kurā sākas pirmsdzemdību
atvaļinājums, bet pašnodarbinātām – pabalstu aprēķina par pēdējo 12 mēnešu periodu, kas
beidzas vienu ceturksni pirms tā ceturkšņa, kurā sākas pirmsdzemdību atvaļinājums. (MK
1998. gada 28. jūlija noteikumi Nr 270).
4. Grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību komplikāciju gadījumā, vai daudzaugļu
grūtniecības gadījumā, ja dzimuši 2 vai vairāk bērnu, piešķir vēl papildus 14 kalendāro
dienu pēcdzemdību atvaļinājumu (kopumā 70 kalendārās dienas).
5. Lielākais periods par kuru var saņemt maternitātes pabalstu ir 140 dienas.
6. Sievietēm, kurām bijušas priekšlaicīgas dzemdības pirms pirmsdzemdību atvaļinājuma
sākuma, pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājumu piešķir pēc iepriekš minētiem
noteikumiem, ne mazāk kā 126 kalendārās dienas.
7. Maternitātes pabalstu par pēcdzemdību periodu var saņemt bērna tēvs vai cita persona,
kura kopj bērnu mājās, bet ne ilgāk kā līdz 70 bērna dzīves dienai šādos gadījumos:
a. slimības dēļ māte nevar kopt bērnu līdz 42 pēcdzemdību dienai;
b. māte atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas (normatīvos aktos noteiktā
kārtībā)
c. māte mirusi dzemdībās vai laika periodā līdz 42 pēcdzemdību dienai
II. Paternitātes pabalsts.
1. Pabalstu piešķir saskaņā ar likumu “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.1,
10.2.10.3 pantu. Pabalstu piešķir bērna tēvam un izmaksā par 10 atvaļinājuma kalendārām
dienām, kas paredzētas sakarā ar bērna piedzimšanu.
2. Tiesības saņemt paternitātes pabalstu ir:
a. sociāli apdrošinātam bērna tēvam,
b. ja darba devējs ir piešķīris 10 dienu ilgu atvaļinājumu (tūlīt pēc bērna
piedzimšanas, bet ne vēlāk kā 2 mēnešu laikā pēc tā) sakarā ar bērna
piedzimšanu
3. Pabalstu jāpieprasa 12 mēnešu laikā no pirmās atvaļinājuma dienas, kas tēvam
piešķirts sakarā ar bērna piedzimšanu.
4. Pabalstu piešķir un izmaksā 80 % apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas
iemaksu algas, ko aprēķina par 6 kalendāro mēnešu periodu, kas beidzas 2 kalendāros
mēnešus pirms mēneša, kad piešķirts atvaļinājums.
III. Bērna piedzimšanas pabalsts.

183
1. Pabalstu piešķir saskaņā ar “Valsts sociālo pabalstu” likumu 8. un 16. pantu. Tas ir
sociālais pabalsts, ko valsts maksā pabalsta saņēmējam neatkarīgi no tā, vai viņš ir sociāli
apdrošināts.
2. Tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu ir Latvijā dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem,
nepilsoņiem, ārvalstniekiem, bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personu
kods – proti vienam no vecākiem vai aizbildnim par bērnu, kuram piešķirts personas kods,
bet ne ātrāk kā 8. dienā pēc bērna piedzimšanas.
3. Bērna piedzimšanas pabalsts ir vienreizējs pabalsts, kuru var pieprasīt 12 mēnešu laikā no
bērna piedzimšanas dienas vai aizbildnības nodibināšanas dienas (ja bērns ņemts
aizbildnībā līdz 1 gadu vecumam).
4. Saskaņā ar MK 2005. gada 8. marta noteikumiem Nr. 166. bērna piedzimšanas pabalsts ir
296 lati par katru bērnu, kas piedzimis no 2004. gada 1. oktobra un vēlāk. Par bērnu, kas
piedzimis no 2006. gada 1. janvāra vai vēlāk, papildus minētam pabalstam par pirmā
bērna piedzimšanu piešķir 100 latus, par otrā bērna piedzimšanu – 150 latus, par trešā
bērna un katra nākamā bērna piedzimšanu – 200 latus.
IV. Bērna kopšanas pabalsts.
1. Pabalstu piešķir saskaņā ar “Valsts sociālo pabalstu” likumu 7. pantu un MK
2006. gada 8. augusta noteikumiem Nr. 644.
2. Tiesības saņemt bērna kopšanas pabalstu ir Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem Latvijas
pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem, bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods,
neatkarīgi no tā vai sociāli apdrošināts.
3. Pabalsts tiek piešķirts vienam no bērna vecākiem vai aizbildnim, kurš kopj bērnu līdz 2
gadu vecumam:
a. līdz viena gada vecumam, ja šī persona nav bijusi nodarbināta vai ir bijusi nodarbināta
pabalstu piešķiršanas brīdī un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā
b. līdz viena gada vecumam, ja šī persona ir bijusi nodarbināta pabalstu piešķiršanas
brīdī un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā
c. no 1 līdz 2 gadu vecumam, ja šī persona nav bijusi nodarbināta vai ir bijusi
nodarbināta un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai strādā
4. Bērna kopšanas pabalstu sāk saņemt:
a. ja saņem maternitātes pabalstu, līdzko būs beidzies apmaksāts pēcdzemdību
atvaļinājums, tas ir vai nu pēc 56 vai 70 dienām pēc bērna piedzimšanas
b. ja nav darba attiecībās un nesaņem maternitātes pabalstu, tad bērna kopšanas pabalstu
sāk maksāt no bērna dzimšanas dienas

184
 c. ja pēcdzemdību maternitātes pabalsts ir mazāks par bērna kopšanas pabalstu, tad
personai ir tiesības atteikties no pēcdzemdību maternitātes pabalsta, izvēloties bērna
kopšanas pabalstu
5. Pabalsts mainās atkarībā no:
a. bērna vecuma
b. personas algas
6. Bērna kopšanas pabalsta apjoms:
a. līdz bērna gada vecumam
• 50 lati mēnesī, ja persona nav nodarbināta
• 56 – 392 lati mēnesī, ja persona ir nodarbināta un atrodas bērna
kopšanas atvaļinājumā, proti pabalsts ir 70% apmērā no vidējās algas:
 personai, kas strādā algotu darbu, aprēķina par 12 kalendārā
mēneša periodu, šo periodu beidzot 3 mēnešus pirms mēneša, kurā
bērns piedzimis,
 pašnodarbinātai – aprēķina par 12 kalendārā mēneša periodu, šo
periodu beidzot 3 mēnešus pirms gada ceturkšņa, kurā bērns piedzimis
• 70% apmērā no vidējās algas, bet ne vairāk kā 392 lati mēnesī, ja
persona ir nodarbināta dienā, ar kuru pabalsts piešķirts un ir nodarbināta
bērna kopšanas laikā, un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā – 2006.
gada 11. decembra Satversmes tiesas lēmumu Nr. 2006-10-03, stājas
spēkā ar 2007. gada 1. martu.
b. no viena līdz divu gadu vecumam bērna kopšanas pabalsts ir 30 lati mēnesī gan
nenodarbinātām, gan nodarbinātām personām. Dokumentus minēto pabalstu
saņemšanai iesniedz jebkurā VSAA nodaļā.

Kontroles jautājumi:
1. Kādas ir biežākās agrīnas grūtniecības pazīmes?
2. Kādi izmeklējumi jāveic visām grūtniecēm?
3. Kādi ir grūtniecības riska faktori?
4. Kā veic grūtniecības laika noteikšanu?
5. Kādus pabalstus valsts garantē saistībā ar grūtniecību, dzemdībām un bērna kopšanu?
Literatūra
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.

185
 3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā
4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
7. Jaundzimušo reanimācijas rokasgrāmata, American Heart association, American
academy of pediatrics, 2004
8. Latvijas dzemdību specialistu un ginekologu asociacijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
9. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Fizioloģiskā dzemdniecība

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par fizioloģisku

grūtniecības un dzemdību norisi.
6. dzemdību palīdzības attīstība Latvijā un pasaulē
7. svarīgākie dzemdību palīdzības rādītāji, to interpretācija
8. likumdošanas akti, kas regulē dzemdību palīdzību Latvijā
9. ētikas pamatprincipi dzemdniecībā, vecmātes loma
10. zināšanas par normālu menstruālo ciklu, tā regulāciju
11. informācija par fizioloģiskiem procesiem - ovulāciju, apaugļošanu,
grūtniecības iestāšanos
12. zināšanas par sievietes dzimumorgānu anatomiju un fizioloģiju
13. mazais iegurnis, tā nozīme dzemdībās
14. zināšanas par fizioloģiskām izmaiņām grūtniecības laikā
15. izpratne par fetoplacentālo kompleksu, tā lomu
16. grūtniecības diagnostikas metodes
17. pirms un pēcdzemdību atvaļinājums, tā aprēķināšanas kārtība, dokumentācija
18. sociālās garantijas grūtniecības laikā
19. iepazīšanās ar augļa intrauetrīnā stāvokļa diagnostikas metodēm -
kardiotokogrāfiju, ultrasonogrāfiju, doplerometriju, amniocentēzi, u.c., to pielietošanas
indikācijas, informatīvā vērtība.
20. iepazīšanās ar grūtnieču ambulatorās aprūpes iestādi.
21. antenatālās aprūpes programma
22. informācija par riska grupām

186
 23. grūtnieču sagatavošana dzemdībām
24. dzemdību rašanās iemesli
25. normālu dzemdību norise, periodi, to vadīšana
26. iepazīšanās ar medicīnisko dokumentāciju - grūtnieces individuālās aprūpes
karti, dzemdību vēsturi u.c., to aizpildīšanas kārtību
27. partogramma – grafisks dzemdību norises atspoguļojums
28. iepazīšanās ar dzemdību biomehānismu pakauša priekšguļas priekšējā un
mugurējā veida gadījumā
29. iepazīšanās ar fizioloģiska pēcdzemdību perioda norisi, laktāciju
ietekmējošiem faktoriem, pēcdzemdību kontracepcijas metodēm
30. vecmātes loma fizioloģiskas grūtniecības un dzemdību norisē.

Placenta un augļa attīstība.

Placenta ir augļa izcelsmes orgāns, kas nodrošina augļa saikni ar māti fizioloģiskas vielu
apmaiņas nodrošināšanai. Placentai ir mātes un augļa daļa. Augļa daļa attīstās no trofoblasta
bārkstiņām un horija mezodermas, kas kopā veido horija plātnīti. Placentas mātes daļa attīstās
no bazālā deciduālā apvalka un veido bazālo plātnīti.

Placentas attīstība.
Drīz pēc ovulācijas dzeltenuma ķermenī izdalītā progesterona ietekmē endometrijā
notiek tipiskas sekretoras izmaiņas. Grūtniecība iestājas, ja pilnvērtīgu olšūnu apaugļo vesels
spermatozoīds 24 stundu laikā pēc ovulācijas. Apaugļotā olšūna sāk dalīties 36 stundu laikā

187
 pēc apaugļošanās un caur olvadiem turpinot dalīšanos virzās uz dzemdes dobuma pusi.
Dzemdes dobumu tā sasniedz 6 – 7 dienu laikā blastocistas stadijā, kur notiek implantācija.

Lielākā daļa šūnu blastocistas sienā ir trofoblastiskas un tikai nedaudzas turpmāk kļūst
par embrija audiem. Kontaktā ar dzemdi trofoblasts veido divus slāņus:
1. iekšējā slāņa šūnas ir stingri norobežotas un to sauc par citotrofoblastu
(Langhansa slānis)
2. ārējais trofoblasta slānis ir daudzkodolainais sincitiotrofoblasts, kurā šūnas
ir zaudējušas savas šūnu membrānas un ir saplūdušas kopā.
Sincītija slānis kļūst par robežslāni augļa audu invāzijai. Dažu stundu laikā pēc
trofoblasta invāzija endometrijā tajā sāk izstrādāties cilvēka horioniskais gonodotropīns
(hCG). hCG ir būtiska nozīmē dzeltenuma ķermeņa transformācijā par grūtniecības
dzeltenuma ķermeni, kas grūtniecības agrīnā laikā ir galvenais progesterona avots.
Implantācija ir pabeigta 13. – 14. dienā, kad virs blastocistas ir sakļāvies dzemdes
funkcionālais slānis, kuru pēc implantācijas sauc par deciduālo slāni.
Amnija
dobums
Endometrija
asinsvadi
Endometrija
dziedzeri

Sincītijtrofoblasts

Dīgļa
disks

Blastocista
Dzemdes gļotādas
Citotrofoblasts cilindriskais epitēlijs

Deciduālajam slānim izšķir trīs daļas:

1. decidua capsularis, kas klāj blastocistu virzienā uz dzemdes dobumu,
2. decidua basalis, kas atrodas starp blastocistu un dzemdes muskulatūru
188
 3. decidua parietalis, kas ir viss pārējais endometrijs, izņemot apvidu, kuru
aizņem blastocista
Invazējošies augļa audi noārda mātes endometrija vēnulu un arteriolu sieniņas, veidojas
mātes asins ekstravazācija un sīku lakūnu veidošanās, kas ir intervillozās telpas priekšteči.
Lakūnas pildās ar mātes asinīm no bojātām vēnām refluksa veidā, atveras atbilstošas mātes
artērijas un ir izveidojusies lēna asins cirkulācija.
Primārās horija bārkstiņas sastāv no:
- citotrofoblasta epitēlija šūnām
- sinsitiotrofoblasta epitēlija šūnām
Proliferējošās trofoblasta šūnas sazarojas un tajās ieaug ekstraembrionālā horija
mezoderma un tādējādi veidojas sekundārās bārkstiņas, bet kad tajās ieaug mezodermas
kapilāri un veidojas terciārās bārkstiņas. Vēlāk kapilāri savienojas ar intraembrionālo
asinsrites sistēmu.
Trešā nedēļas beigās strauji vairojas citotrofoblasta šūnas, veidojot šūnu stabiņus. Tie
piepildās ar augļa mezodermu un kā placentas enkurbārkstiņas un saistās ar endometrija
bazālo plātnīti.

Līdz astotajai nedēļai bārkstiņas sedz visu horija virsmu. Turpmāk vietā, kur veidojas
placenta, sazarojušās bārkstiņas izveido „koku” jeb chorion frondosum, bet vietā, kas turpmāk
klās augļa olu no dzemdes dobuma, bārkstiņas atrofējas, virsma kļūst gluda jeb chorion
laeve. Turpmāk no tā veidojas augļa apvalki sastāvoši no diviem slāņiem:
- amnija
- horija.

189
 40. dienā pēc apaugļošanās trofoblasta invāzija ir skārusi 40 – 60 spirālās artērijas, no
kurām 12 – 15 ir tā saucamās galvenās artērijas. Asinis, kas ar zināmu spiedienu izplūst no
šiem galvenajiem asinsvadiem atvirza horionisko plātnīti no deciduālā slāņa un veido 12 – 15
pamata telpas jeb kotiledonus jeb cotyledonis jeb bārkstiņu daivu koku. Pārējie 24 – 45
atvērtie asinsvadi veido sīkākas asinsvadu vienības ap šiem kotileidoniem.
Tā kā horioniskā plātnīte ir atvirzīta no deciduālā apvalka bazālā slāņa, enkurbārsktiņas,
kas ir piestiprinātas bazālajā slānī, bazālo slāni piestiprināšanās vietās it kā izvirza, veidojot
šķērssienas un tādējādi tiek norobežoti galvenie kotiledoni jeb mātes vaskulārās vienības.
Tātad, katras mātes vaskulārās vienības centrā ir viena artērija, kas beidzas ar
maisveidīgu telpu, kam ir plāna sieniņa. Placentai nav perifēras venozas atteces sistēmas.
Neskaitāmas vēnas atveras bazālajā plātnītē un savāc mātes asinis. Katrā mātes vaskulārajā
vienībā brīvi peld terciāro bārkstiņu „koks”, un tūkstošiem sazarotu bārkstiņu mātes
placentāro asins plūsmu padara dispersu un nodrošina fizioloģisku vielu apmaiņu starp māti
un augli. Kopējais placentas laukums caur kuru notiek vielumaiņa ir aptuveni 15 m2.
Placenta ir iekšējās sekrēcijas orgāns, kas mātes asins cirkulācijā izdala daudz dažādus
hormonus un enzīmus. Vienlaicīgi placenta piegādā auglim barības vielas un aizvada
metabolisma produktus, nodrošina skābekļa un ogļskābās gāzes vielu maiņu. Lai gan tā ir
augļa izcelsmes, placentas darbība ir atkarīga no mātes asins sastāva un cirkulācijas.
Uteroplacentārā cirkulācija.
Iznestas grūtniecības gadījumā dzemdes asinsrite ir 500 – 700 ml/minūtē. Apmēram
85% no tās nonāk kotileidonos, pārējā apgādā miometriju un endometriju. Tātad placentas
asinsrite ir 400-500 lm/min pacientei ar iznestu grūtniecību, kas guļ uz kreisajiem sāniem un
nav dzemdībās.
Placentai nobriestot asinsvadu tromboze samazina artēriju skaitu, kas atveras bazālajā
plātnītē.
Artēriju sieniņa pirms nonākšanas starppbārkstiņu telpā zaudē savu elaticitāti un tādējādi
pēcdzemdību periodā nevar savilkties. No šī ir saprotams, ka galvenais moments
pēcdzemdību asiņošanas apstādināšanā no placentārā lauka ir dzemdes muskulatūras
savilkšanās un asinsvadu nospiešana no ārpuses.
Fetoplacentārā cirkulācija.
Iznestam auglim nabassaites asinsrite ātrums ir 350 – 400 ml/min. Dzemdes
kontrakcijas laikā placenta piepildās ar asinīm, jo plānās vēnu sieniņas tiek nospiestas un
asins attece nenotiek. Vienlaicīgi artēriju sieniņa ir biezāka, un tās tiek saspiestas nenozīmīgi.
Asinis no placentas aizplūst, kad kontrakcija ir beigusies. I.dzemdību perioda kontrakcijas

190
maksimuma periodā apmēram 1 minūti placentārā asinsrite apstājas. Tādējādi ilgstošas
kontrakcijas (dzemdes hiperstimulācija) var novest pie augļa asfiksijas.

Aorto kavāla kompresija jeb mātes supīnās hipotensijas sindroms.

Grūtniecības 3. trimestrī un dzemdībās, mātei guļot uz muguras jeb supina pozīcijā,
gravīdā dzemde nospiež v.cava inferior L3 – 4 līmenī. Gandrīz pilnīga vēnas nospiešana
notiek visām grūtniecēm ar iznestu grūtniecību, bet simptomi attīstās tikai 10% gadījumu kad
kolaterāļu sistēma nespēj nodrošināt asins atgriešanos sirdī. Sindromu raksturo samazināta
sirds izsviede, bradikardija, hipotensija. Šo komplikāciju pilnīgi var novēst noguldot māti uz
sāniem.
Feto placentārās vienības sekretorā funkcija.
Fetoplacentārā vienība sākot no I trimestra beigām producē steroīdos hormonus. Sākot
no apaugļošanās brīža līdz 12 – 13 grūtniecības nedēļām galvenais steroīdu (progesterona)
avots ir dzeltenuma ķermenis olnīcās.
Pēc 42 dienām kopš apaugļošanas pieaug placentas loma steroīdo hormonu produkcijā.
Embrijs sāk producēt steroīdus jau pirms implantācijas. Kad jau notikusi implantācija, sākas
hCG un citu ar grūtniecību saistītu peptīdu sekrēcija. Viens no vissarežģītākajiem
fetoplacentāro steroīdu produkcijas mehānismiem ir to veidošanās augļa organoģenēzes un
hipotalama-hipofīzes-adrenālās ass veidošanās laikā. Adrenohipofīzes bazofīlās šūnas
atrodamas jau 8 nedēļu vecam embrijam un šajā laikā tiek izdalīts ievērojams daudzums
adenokortikotropā (AKTH) hormona. Grūtniecības II. un III. trimestrī liela augļa virsnieru
daļa (80%) ir apzīmēta kā fetālā zona. Šo audu attīstību stimulē unikāli apstākļi, kas darbojas
tikai grūtniecības laikā un regresē pēc dzimšanas. Fetālās zonas ārējā daļa kļūst par pamatu
turpmākai virsnieru attīstībai postnatālajā periodā.

Placentas sekrēcija.

191
Cilvēka horioniskais gonadotropīns (hCG).
Tas ir pirmais aprakstītais placentas hormons. Tam ir bioloģiska un imunoloģiska
līdzība hipofīzes luteinizājošam hormonam (LH) un to izstrādā placentas sincitiotrofoblasts.
hCG izgala visu veidu trofoblasta audi (arī pūslīšmolas, horiokarcinomas gadījumā), tam ir
divas subvienības α un β. α subvienība ir kopīga visiem glikoproteīniem, β subvienība ir
unikāla hormona sastāvdaļa. Neviena no subvienībām pati par sevi nav aktīva – hormonālu
aktivitāti nodrošina tikai intakta molekula. hCG ir nosakāms 8 dienas pēc ovulācijas jeb vienu
dienu pēc implantācijas. hCG noteikšanu izmanto kā grūtniecības testu un ar to var noteikt
grūtniecību sākot ar 11 dienu pēc apaugļošanas. hCG koncentrācija palielinās līdz 9 – 10
grūtniecības nedēļām un tā koncentrācija dubultojas ik 1,3 – 2 dienas ar koncentrācijas
maksimumu 60 – 90 dienā. Turpmāk koncentrācija samazinās un sasniedz līmeni, kas paliek
gandrīz nemainīgs līdz dzemdībām. Pussabrukšanas periods ir 32 – 27 stundas. hCG ietekmē
veidojas corpus luteum gravidarum, kas nodrošina progesteronu agrīnos grūtniecības laikos.
Tas spēj saistīties ar TSH receptoriem un iespējams ietekmē trofoblasta šūnu attīstību. hCG
stimulē augļa sēkliniekos testostrona sintēzi, kas ir būtiska dzimuma diferencēšanās laikā.
Cilvēka horioniskais somatomammotrofīns jeb cilvēka placentārais laktogēns (hPL).
To izdala sincitiotrofoblasts. To var atrast mātes asinīs un urīnā normālas un molāras
grūtniecības gadījumā un tas izzūd dienas laikā pēc grūtniecības izbeigšanās. Somatotropā
aktivitāte ir 3%, kas ir mazāka kā somatotropajam hormonam jeb STH. To uzskata par
grūtniecības „augšanas hormonu”, kam piemīt STH aktivitāte. Tas ietekmē vielumaiņu:
1. stimulē lipolīzi mātei paaugstinot cirkulējošo brīvo taukskābju daudzumu atbrīvojot
enerģiju mātes metabolismam un augļa barošanai
2. antiinsulīna darbība, paaugstinot insulīna līmeni mātei, kas savukārt stimulē proteīnu
sintēzi un nodrošina aminoskābes augļa augšanai

192
 3. potencionāla angiogēna darbība – spēlē lomu augļa asinsvadu attīstībā
4. piemīt arī mammotropa un laktogēna darbība
Cilvēka horioniskais kortikotropīns.
Tas ir līdzīgs kortikotropajam hormonam. Tā fizioloģiskā loma līdz šim nav izzināta.
Relaksīns.
To izdala corpus luteum, deciduālā apvalka šūnas, placenta. Strukturāla līdzība ar
insulīnu un insulīnam līdzīgo augšanas faktoru. Agrīnos grūtniecības laikos progesteronam
līdzīga iedarbība uz dzemdes muskulatūru, nodrošinot tās relaksāciju.
Placentas proteīni.
Placentā vai deciduālajā apvalkā tiek sintizēti proteīni, kas ir specifiski grūtniecībai.
Visbiežāk pieminētie ir četri PAPP (pregnancy associated plasma protein): PAPP-A, PAPP-B,
PAPP-C un PAPP-D. PAPP-D ir hCG (aprakstīts iepriekš). Proteīnu fizioloģiskā loma nav
zināma, izņemot PAPP-D. Pētījumi norāda, ka proteīniem ir loma augļa imunoloģiskā
aizsardzībā, regulējot koagulācijas sistēmu un komplementa sistēmu, kā arī regulējot
ogļhidrātu metabolismu.
Fetoplacentārā sekrēcija.
Placenta sekretē steroīdos hormonus no prekursoriem, kas to sasniedz no mātes un augļa
asins cirkulācijas. Estrogēnu sekrēcija ir atkarīga kā no mātes tā augļa prekursoriem, kas
nonāk placentā. Placentas progesterona produkcija lielā mērā ir atkarīga no mātes cirkulācijā
esošā holesterola. Placentā no tā veidojas pregenolons, pēc tam progesterons. Grūtniecības
beigās dienā tik producēts ap 250 mg progesterona, plazmas līmenis sasniedz 130 mg/ml.
Placentai piemīt aromatizēšanas spējas kā rezultātā no cirkulējošiem androgēniem
veidojas estrogēni. Galvenais androgēnu avots ir auglis, bet ir arī māte. Estrogēnu prekursors
ir dehidroepiandrosterona sulfāts (DHEA-S), kas nāk no augļa virsnierēm. Placentā bagātīgi
atrod sulfatāzi, kuras darbības rezultātā DHEA-S tiek pārveidots par brīvo nekonjugēto
DHEA, tad par androstendionu, testosteronu, estronu un 17β-estradiolu.
Galvenais estrogēns, kas darbojas grūtniecības laikā ir estriols. 90% no grūtnieces urīnā
atrodamiem estrogēniem ir estriols. Estriola ekskrēcija pieaug palielinoties grūtniecības
laikam no 2mg/24h 16 grūtniecības nedēļās līdz 35 – 40 mg/24h pie iznestas grūtniecības.
Estradiols veidojas unikālas biosintēzes rezultātā, kur līdzdalību ņem māte, placenta un auglis.
DHEA-S tiek producēts augļa virsnieru fetālajā zonā. No tā placentā veidojas estrons un
estradiols. Daļa DHEA-S tiek hidroksilēts augļa aknās un šādā hirdoksilētā formā tas nonāk
placentā, kur produkts pārveidojas par nekonjugētu brīvu formu, no kuras tālāk veidojas
estriols. Estriols nonāk mātes cirkulācijā, mātes aknās estriols konjugējas par estriola sulfātu

193
un glukozīduronātu un šādā formā tas tiek izdalīts ar urīnu. Tā kā estradiola sekrēcijā ir
iesaistīts auglis, tā galaproduktu samazināta ekskrēcija urīnā var liecināt par augļa hipoksiju.
Placentas transports.
Placentā pašā ir augsts metabolisma līmenis, notiek skābekļa un glikozes patēriņš, kas ir
augstāks nekā auglim. Metabolisma augstais līmenis nodrošina placentas transporta un
biosintēzes norisi.
Placentas primārā funkcija ir skābekļa un barības vielu transports virzienā uz augli un
CO2, urea un citu katabolītu transports virzienā no augļa uz māti. Pamatā darbība ir vērsta uz
augļa homeostāzes nodrošināšanu un tādu vielu transports kā skābeklis, CO2, ūdens un sāls
tiek nodrošināts ļoti ātri parastas difūzijas veidā. Tādu vielu transports, kā aminoskābes,
enzīmu kofaktori un vitamīni, kas nepieciešamas jaunu audu sintēzei, tiek transportēti aktīvi.
Dažas substances, tādas kā atsevišķi mātes hormoni, kas var ietekmēt augļa augšanu, un ir ar
lielu molekulmasu, placentas barjeru šķērso ļoti lēni, bet tādi proteīni kā IgG, iespējams,
nonāk pie augļa pinocitozes ceļā.
Tātad placentas transports notiek vismaz piecu mehānismu ceļā: parasta difūzija,
atvieglota difūzija, aktīvs transports, pinocitoze un caur robežbarjeras mikrodefektu.
1. parasta difūzija – tas ir veids kā gāzes un citas vienkāršas molekulas šķērso placentu.
Transports ir atkarīgs no ķīmisko vielu gradienta mātes un augļa asins plazmā un
pieejamā placentas transporta laukuma. Šāda mehānisma ceļā tiek notiek
medikamentu transports no mātes auglim.
2. atvieglota difūzija – tās ceļā no mātes auglim nonāk glikoze, galvenais enerģētiskais
avots auglim. Glikozes transports notiek ātrāk nekā to var izskaidrot ar parastās
difūzijas likumiem. Glikozes līmenis augļa asins plazmā ir 2/3 no mātes līmeņa un tas
norāda uz augļa glikozes ātru izmantošanu. Substances ar zemu molekulmasu, nelielu
elektrisko lādiņu un augstu lipīdu šķīstamību difūzijas ceļā šķērso placentu ļoti viegli.
3. aktīvs transports – būtiskās aminoskābe, ūdenī šķīstošie vitamīni augļa asins plazmā
atrodami augstākā koncentrācijā nekā mātei. To nevar izskaidrot ar dažādu vielu
dažādo spēju saistīties ar olbaltumiem. Domājams, ka placenta koncentrē materiālu
aktīvas transporta sistēmas veidā, ko nodrošina enzimātisks mehānisms.
4. pinocitoze – sincitiotrofoblasta slānis spēj sevī ietvert mātes vai augļa asins plazmas
sakopojumus un izdalīt tos pretējā pusē. Šādi tiek nodrošināts dažādu proteīnu
kompleksu transports, neliela daudzuma tauku transports, daži Ig un par vīrusi var
šķērsot placentu šajā ceļā. Proteīnu kompleksu transports ir augsti selektīvs process,
ko nodrošina speciāli receptori. Piemēram, šādā veidā placentu viegli šķērso IgG, bet
citi Ig placentas barjerai cauri netiek.

194
 5. caur robežbarjeras defektu – placentas membrānās var veidoties pārrāvumi, kas atļauj
intaktām šūnām šķērsot placentas barjeru. Neskatoties uz to, ka pastāv hidrostatisks
spiediena gradients no mātes uz augli, kā atsevišķi eritrocīti tā leikocīti var ceļot abos
virzienos. Biežāk šādi placentas membrānu pārrāvumi notiek placentas priekšlaicīgas
atslāņošanās, placentas priekšguļas, ķeizargrieziena, traumas, augļa antenatālas
bojāejas gadījumā. Šāds mehānisms ir par pamatu augļa izoiminizācijas attīstībai.
Medikamentu transports.
Placentas membrānas tiek uzskatītas par barjeru medikamentu transportam no mātes
auglim. Daži medikamenti, kam ir liela molekulmasa (heparīns, insulīns), placentu šķērso ļoti
nelielos daudzumos. Lielākā daļa medikamentu šķērso placentu parastas difūzijas ceļā.
Difūzijas gradients ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Kā viens no tiem ir minama vielas
saistība ar plazmas olbaltumiem (piem., dzimumhormonu saistošais proteīns). Seruma
albumīna līmenis grūtniecības laikā samazinās. Līdz to medikamentiem, kas saistās ekskluzīvi
ar albumīnu (varfarīns, salicilāti), sagaidāma augstāka brīvā medikamenta koncentrācija un
līdz ar to lielāks placentas gradients. Pretēji, CO stigri saistās ar paaugstināto hemoglobīna
daudzumu un tādējādi hemoglobīns, kas pieejams placentas transporta nodrošināšanai stipri
samazinās. Daudz vieglāk placentu šķērso substances, kas šķīst taukos, salīdzinot ar ūdenī
šķīstošam vielām. Jonizētas vielas labi šķist ūdenī un tādējādi tās sliktāk šķērso placentu.
Tomēr vielu jonizēšanās bieži ir pH atkarīga, kas arī ietekmē „parasto difūziju”.
Kopumā jāatceras, ka medikamentu placentas transportu nosaka daudzveidīgi un
sarežģīti mehānismi, un jārēķinās, ka zināmā daudzumā placentu šķērsos jebkurš
medikaments.
Placentas strukturālas anomālijas.
Pēc placentas piedzimšanas ir jāveic tās makroskopiska apskate. Nobriedušai placentai
ir diskveida forma, tās diametrs ir 15 – 20 cm, svars aptuveni 500 g, biezums 1,5 – 2 cm,
nabassaite parasti ir piestiprināta placentas centrā, tai šķērsgriezumā ir trīs asinsvadi: viena
vēna, divas artērijas. Mātes daļa sastāv no 15 – 20 daivām. Ir jānovērtē placentas veselums,
daivu iespējamais iztrūkums, nabassaites piestiprināšanās veids, augļapvalku veselums.
Feto-fetālas transfūzijas sindroms.
Monohoriālu dvīņu gadījumā placentās veidojas anastomozes starp abu augļu asinsvadu
baseinu. Tās var veidoties gan starp artērijām gan vēnām, bet biežāk starp artērijām.
Visbīstamākās ir arteriovenozas anostomozes. Feto fetālās transfūzijas sindroms rodas, ja
asinsvadu anostomozes rada apasiņošanas atšķirības augļu placentās, kuru rezultātā viens
auglis mazāk tiek apgādāts ar skābekli un barības vielām, auglis atpaliek augšanā, viņam
veidojas mazūdeņainība, tas var aiziet bojā. Tajā pašā laikā otram auglim veidojas

195
policitēmija, var veidoties kardiomegālija sirds nepietiekamība, daudzūdeņainība. Sindroms
veidojas 15 – 30% monohoriāliem dvīņiem. Šodien ir iespējama komunikējošo asinsvadu
lazerkoagulācija veicot fetoskopiju. Latvijā šādu procedūru neizdara.
Placentas infarkts.
Placentas infarkts ir išēmiskas nekrozes rajons, kas rodas asinsrites obstrukcijas
rezultātā spirālajā artērijā (asinsvada tromboze). Augļa stāvokli ietekmē plaši placentas
infarkti. Raksturīga patoloģija preeklampsijas gadījumā.
Placentas hirioanginoma.
Tas ir labdabīgs fetoplacentāru asinsvadu veidojums, purpursarkanā krāsā, iekapsulēts,
dažāda lieluma, reizēm vērojama multicentriska augšana. Var būt saistīta ar mātes, augļa un
neonatālām komplikācijām. Var novērot daudzūdeņainību, biežāk novēro preeklampsiju.
Auglim var būt hipoksija, augšanas atpalicība, jo asinis nenonāk bārkstiņās un nevar notikt
vielumaiņa. Var veidoties augļa tūska, hipoalbuminēmija, hemolītiska anēmija,
trombocitopēnija.
Amniotiskās iežmaugas.
Rūpīgi pētot augļa apvalkus, īpaši nabassaites tuvumā, reizēm redz membrānu
elementus, viegli paceltus virs placentas virsmas. Amniotikās iežmaugas rodas no amnija
plīsumiem agrīnā grūtniecības laikā. Amniotiskās iežmaugas var radīt augļa locekļu
amputāciju, galvas un sejas deformāciju.
Amnion nodosum.
Uz augļa apvalkiem var novērot sīkus mezgliņus dažu mm diametrā. Mikroskopiski redz
amniotikā epitēlija izčūlojumu ar šūnu detrīta saturi, iespējams satur vernix caseosa.
Visbiežāk šajos gadījumos ir izteikta mazūdeņainība un novērojamas attīstības anomālijas,
īpaši uroģenitālās sistēmas anomālijas.
Placentas formas anomālijas:
- placenta bilobata
- papildus daiva

196
Nabassaites piestiprināšanās anomālijas.
Tās paaugstina augļa distresa attīstību dzemdībās un izšķir:
1. insertio funiculi umbilicalis marginalis
2. insertio funiculi umbilicalis velomentosa
Placentas patohistoloģiska izmeklēšana nepieciešama sekojošos gadījumos:
- perinatāla augļa bojāeja
- attīstības anomālijas, tūska, anēmija auglim
- daudz- vai mazūdeņainība
- augļa attīstības aizture
- auglis dzimis smagā asfiksijā
- priekšlaicīgas dzemdības
- daudzaugļu grūtniecība
- placentas anomālijas
- perinatāla infekcija vai aizdomas uz to.
Placentas bakterioloģiskā izmeklēšana.
Ja pastāv aizdomas uz intrauterīnu infekciju, var veikt placentas bakterioloģisku izmeklēšanu.
Izmeklējamo materiālu universālā transporta barotnē ņem no starpplēvju telpas sterilos
apstākļos atdalot horiju no amnija.

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir placenta?
2. Kas ir aortokavāla kompresija?
3. Kādos gadījumos nepieciešama placentas patohistoloģiska izmeklēšana?
4. Nosauciet nabassaites piestiprināšanās anomālijas.
5. Kas ir feto-fetālas transfūzijas sindroms?

197
Kaulainais iegurnis.

Dzemdniecībā liela nozīme ir mazajam iegurnim, kas ir dzemdību kanāla sastāvdaļa un veido
kaulu gredzenu caur kuru jāpiedzimst auglim. No iegurņa tipa un izmēriem ir atkarīga
veiksmīga dzemdību norise. Mazo iegurni veido sekojoši kauli un mazkustīgas locītavas:
- krusta (os sacrum) un astes kauli (os coccygis) veido mugurējo sienu
- ar sēžas kauliem krusta kaulu savieno krusta kaula un zarnu kaula locītava (art.
sacroiliaca)
- sēžas kauli (os ishiadica) – sānu sienas
- kaunuma kauli (os pubis) un simfīze (symphisis) – priekšējo sienu
Sievietei sastopami 4 iegurņa tipi (pēc Caldwell un Malloy, 1933. gads):
1. Ginekoīds iegurnis (gynecoid pelvis)
2. Androīds (android pelvis)
3. Antropoīds (anthropoid pelvis)
4. Platipeloīds (platypelloid pelvis)
Tomēr tīrā veidā aprakstīti iegurņa tipi sastopami reti, visbiežāk sastopamas dažādu formu
kombinācijas.

198
Sievietes iegurņa tipi.
Ginekoīds Androīds Antropoīds Platipelloīds
dzimumam sievietei vīrietim pērtiķveidīgs plakans
raksturīgs sievietes
sastopamība 50% 20% 40 – 45% < 3%
melnajām
sievietēm
iegurņa ieejas 12 12 < 12 12
šķērsizmērs (cm)
iegurņa ieejas 11 11 > 12 10
taisnais izmērs (cm)
iegurņa sānu malas taisnas konverģējošas, taisnas, platas,
piltuvveida nedaudz diverģējošas
konverģējošas
Spina isshii neizvirzīti izvirzīti neizvirzīti neizvirzīti

199
Arcus pubis plats > 90o šaurs < 90o vidējs ļoti plats
iegurņa izejas 10 < 10 10 10
šķērsizmērs (cm)
kaulu struktūra vidēja smaga vidēja vidēja

Ginekoīds iegurnis.
Tas ir normāls sievietes iegurnis un dzemdībām vispiemērotākais iegurņa tips. Ieejas palkne ir
mazliet priekšas-muguras virzienā saplacināts ovāls, iegurņa vidusdaļa ir apaļa, iegurņa sienas
taisnas, spina ishii neizvirzīti, simfīzes leņķis ir plats. Os sacrum ir vidēji izliekts un atvirzīts
uz mugurpusi. Parasti augļa galviņa iestājas mazā iegurņa ieejas plaknē priekšējā vaidā ar
bultas šuvi šķērsajā vai kādā no slīpajiem izmēriem. Virzoties caur iegurni galviņa rotē
atbilstoši iegurņa formai un izejas plaknē nonāk ar bultas šuvi taisnajā izmērā. noapaļotas
formas un dzemdību kanāla kaulainā daļa attīstīta normāli un novērojama atbilstība ar augļa
galviņu.
Androīds iegurnis.
Tam raksturīga smaga kaulu struktūra, iegurņa ieejas plaknei ir iedomāta „sirds” forma ar
izvirzītu promantoriju. Iegurņa sānu sienas virzienā uz iegurņa izeju satuvinās, spina osis ishii
ir izvirzīti, os sacrum ir taisns, apakšdaļa novirzīta uz priekšu. Augļa galviņa ar bultas šuvi
parasti iestājas ieejas plaknes šķersizmērā vai taisnajā izmērā (augstais taisnais galviņas
izmērs). Var novērot augļa galviņas stāvēšanu zemā šķērsizmārā un nenotiek iekšējā rotācija
un galviņa iegurņa dobumā un izejas plaknē atrodas ar bultas šuvi šķērsizmērā. Dzemdības
bieži beidzas ar ķeizargrieziena operāciju.
Antropoīds iegurnis.
Tādam iegurnim visi iegurņa taisnie izmēri ir lielāki, salīdzinot ar ginekoīdu iegurni. Iegurņa
sienas parasti ir taisnas, os ishii neizvirzīts, os sacrum parastas formas. Augļa galviņa
viebiežāk iestājas ar bultas šuvi iegurņa ieejas plaknes taisnajā izmērā un nerotējot virzās caur
iegurni. Dzemdības paratsi beidzas labvēlīgi.
Platipelloīds iegurnis.
Tādamiegurņa tipam raksturīgi saīsināti visi iegurņa taisnie izmēri. Citi raksturlielumi ir
līdzīgi kā ginekoīdam iegurnim. Dzemdībās bieži novēro asinklītisku galviņas iestāšanos, kas
traucē turpmāku dzemdību progresu.

Iegurņa īpatnības un tipu nosaka veicot klīnisko pelviometriju – iegurņa kaulu izmeklēšanu
vaginālās izmeklēšanas laikā. Ir jāarod un jāapraksta šādas anatomiskas struktūras: os sacrum,
iegurņa sānu sienas, spina ishiadica, arcus pubicus, ramus descendens osis pubis veidotais
leņķis.

200
Mazajā iegurnī izšķir trīs svarīgas plaknes: ieejas, dobuma un izejas plaknes.

Mazā iegurņa plakņu robežas.

Robežas Ieejas plakne Dobums Izejas plakne
mugurpusē krusta kaula radze 4. un 5. sakrālā astes kauls
(promantorium) skriemeļa (apex osis coccygis)
savienojums
no sāniem loklīnija spina ishii Sēžas kaulu pauguri
(linea arquata) (tuber ishiadicum)
priekšpusē simfīzes un kaunuma simfīzes apakšējā simfīzes apaksējā
kaula augšmala mala mala

Iegurņa plakņu izmēri.

Iegurņa ieejas plaknei izšķir vairākus taisnos izmērus.

201
Conjugata diagonalis noteikšana.

Iegurņa vadošā ass.

Kontroles jautājumi:
1. Kādi ir sievietei iegurņa tipi?
2. Raksturojiet ginekoīdu iegurni.
3. Raksturojiet androīds iegurni.
4. Raksturojiet antropoīds iegurni.
5. Raksturojiet platipelloīds iegurni.

Terminoloģija dzemdniecībā.
Augļa stāvoklis dzemdes dobumā pirms dzemdībām un dzemdību laikā.
Augļa guļa un priekšgulošā daļa ir jānosaka, lai varētu pareizi vadīt grūtniecību un dzemdības.

202
203
Augļa stāvokli dzemdē var noteikt pēc:
- Leopolda paņēmieniem

- veicot ultrasonogrāfiju
- izmeklējot vagināli (nosaka priekšgulošo daļu, galvas šuvju un avotiņu stāvokli)
- kā arī nepieciešamības gadījumā veicot rentgenizmeklēšanu
Augļa ķermeņa daļu savstarpējās attiecības (habitus foetus) atkarīgas no ekstremitāšu un
galvas attiecības pret ķermeni. Normāli auglis dzemdes dobumā atrodas fleksijas pozā
(habitus foetus flexus) - ķermenis saliekts, galva pieliekta pie krūškurvja, rokas saliektas
elkoņa locītavās, sakrustotas uz krūškurvja, kājas saliektas ceļa un gūžas locītavās, piespiestas
pie vēdera. Nabas saites cilpas novietotas starp kājām un rokām. Šajā pozā auglis iegūst
ovoīdu formu, kas maksimāli atbilst dzemdes formai, un auglis aizņem vismazāko vietu
dzemdes dobumā. Ovoīda platākā daļa jeb augļa iegurnis atrodas dzemdes dibena apvidū,
šaurākā daļa jeb augļa pakausis vērsta pret mazā iegurņa ieeju.
Izšķir arī augļa defleksijas guļas (habitus foetus deflexus), ja kāda no ķermeņa daļām
atrodas atliektā stāvoklī. Pie augļa defleksijas guļām pieder:
- paura guļa
- pieres guļa
- sejas guļa
- kāju priekšguļa

204
 Līniju, kas savieno abus ovoīda polus augļa pakausi un tūpli, sauc par augļa garenisko
asi. Iznēsāta augļa garums dzemdē vidēji ir 25 cm - puse no tā īstā garuma.
Augļa guļa.
Augļa guļa jeb situs ir augļa gareniskās ass attiecība pret dzemdes garenisko asi. Izšķir
šādas augļa guļas:
1. situs longitudinalis jeb garguļa: augļa gareniskā ass sakrīt ar dzemdes garenisko asi
2. situs transversus jeb šķērsguļa: augļa gareniskā ass krusto dzemdes garenisko asi
taisnā leņķī
3. situs obliquus jeb slīpguļa: augļa gareniskā ass veido ar dzemdes garenisko asi šauru
leņķi. Viena no augļa lielajām daļām: galva vai tūplis ir novietota zem zarnkaula
šķautnes līmeņa.
99,5% dzemdību auglis atrodas garguļā. Slīpguļa un škērsguļa ir patoloģiskas augļa guļas.
Augļa pozīcija.
Augļa pozīcija jeb positio ir augļa muguras attiecībā pret labo vai kreiso dzemdes pusi.
Izšķir divas pozīcijas:
- pirmajā pozīcijā augļa mugura vērsta pret dzemdes kreiso pusi
- otrajā pozīcijā – pret dzemdes labo pusi.
Šķērsguļas un slīpguļas gadījumos pozīciju nosaka pēc galvas attiecības pret dzemdes
kreiso vai labo pusi:
- ja galva vērsta pa kreisi, tad tā ir pirmā pozīcija
- ja pa labi - otrā pozīcija
Augļa mugura ne vienmēr ir vērsta pa labi vai pa kreisi, tā parasti mazliet pagriezta uz
priekšpusi vai mugurpusi.
Augļa veids.
Augļa veids jeb visus ir augļa muguras attiecība pret dzemdes priekšējo vai mugurējo
sienu:
- ja augļa mugura pagriezta uz priekšpusi, tas ir priekšējai veids jeb visus anterior
- ja augļa mugura pagriezta pret mātes mugurkaulu, tas ir mugurējais veids jeb visus
posterior
Augļa priekšguļa.
Augļa priekšguļa jeb praesentatio norāda kura augļa lielākā daļa: galva vai iegurnis ir
vērsta pret ieeju mātes iegurnī.
Garguļas gadījumā var būt:
- galvas priekšguļa jeb praesentatio capitis, kad virs ieejas mātes iegurnī atrodas
augļa galva

205
 - iegurņa priekšguļa jeb praesentatio pelvica, kad virs ieejas mātes iegurnī atrodas
augļa iegurnis.
Galvas priekšguļa sastopama 96 % dzemdību, iegurņa priekšguļa - 3,5% dzemdību.
Priekšguļošā daļa.
Priekšguļošā daļa jeb pars previa ir tā augļa daļa, kura atrodas tuvāk mazā iegurņa ieejai
un pirmā iziet cauri dzemdību ceļiem.
Galvas priekšguļas gadījumā priekšguļošā daļa visbiežāk ir pakausis, tad pret mazā
iegurņa ieeju vērsts augļa pakausis, galva atrodas fleksijas stāvoklī.
Galvas defleksijas gadījumā priekšguļošā daļa var būt pauris, piere vai seja.
Pakausis kā prieksguļošā daļa sastopams 95% visu dzemdību. 1,5 % gadījumu ir kāds no
defleksijas priekšguļas variantiem.
Ja ir iegurņa priekšguļa, pret ieeju mātes iegurnī var būt pagriezts:
- augļa tūplis jeb nepilnīga tūpļa priekšguļa
- tūplis kopā ar kājām jeb pilnīga tūpļa priekšguļa
- kājas jeb kāju priekšguļa
Kāju priekšguļu iedala:
- pilnīgā kāju priekšguļā - priekšguļošā daļa ir abas kājas
- nepilnīgā kāju priekšguļā - priekšgulošā daļa ir viena kāja (attēli N.... slaidi
10,11,12)
Šķērsguļas un slīpguļas gadījumos priekšguļošās daļas nav.
Galvas iestāšanās.
Galvas iestāšanās jeb inclinatio ir bultas šuves attiecība pret simfīzi un krusta kaula
radzi jeb promontorium.
Lielākajā daļā dzemdību tad, kad galva iestājusies mazā iegurņa ieejas šķērsizmērā,
bultas šuve atrodas vienādā attālumā no simfīzes un krusta kaula radzes. To sauc par
sinklitisku galvas iestāšanos.
Ja bultas šuve ir novirzīta no mazā iegurņa ieejas vidusass, izveidojas asinklītiska galvas
iestāšanās. Normālu dzemdību laikā 10% gadījumu īslaicīgi rodas galvas asinklitisms.
Ja bultas šuve novirzās uz krusta kaula radzes pusi un augļa galvas mugurējais paura
kauls aiz tā aizķeras, tad iegurņa ieejā pirmais nonāk priekšējais paura kauls un veidojas
priekšējais asinklītisms jeb t.s. priekšējā paura iestāšanās jeb asynclitismus anterior.
Priekšējais asinklītisms rodas arī tad, ja dzemdētājai sašaurināts iegurnis, jo augļa galva
piemērojas iegurņa tilpumam un citām tā īpatnībām. To biežāk novēro pirmdzemdētājām.
Ja bultas šuve novirzīta uz simfīzes pusi, tad pirmais iegurņa ieejā iestājas mugurējais
paura kauls un izveidojas mugurējais asinklītisms jeb t.s. mugurējā paura iestāšanās jeb

206
asynclitismus posterior. Mugurējo asinklītisku biežāk novēro atkārtoti dzemdētājām un tas
saistīts ar vēdera priekšējās sienas muskuļu pazeminātu tonusu.
Krasi izteikts priekšējais un mugurējais asinklitisms novērojams patoloģiskās
dzemdībās.

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir augļa guļa?
2. Kas ir augļa pozīcija?
3. Kas ir augļa veids?
4. Kas ir augļa priekšguļa?
5. Kas ir priekšguļošā daļa?

Auglis kā dzemdību objekts,

Nobrieduša augļa galviņa.
Auglis visbiežāk dzimst galvas priekšguļā tāpēc būtiski ir zināt augļa galvas
anatomiskos veidojumus, kas, vagināli izmeklējot un tos atrodot, palīdz precizēt augļa guļu.
Galva ir augļa vislielākā daļa un no tās iestāšanās un tās izmēriem ir atkarīga veiksmīgu
dzemdību norise.
Augļa galvai izšķir:
- sejas daļu
- galvaskausa daļu
Šuves un avotiņi.
Sejas kauli ir cieši savā starpā savienoti. Starp galvaskausa daļas kauliem ir saistaudu
membrānas - šuves. Šuvju krustojuma vietā izveidojas saistaudu laukumi – avotiņi.
Galvaskausa kauli ir padevīgi, šuves un avotiņi ir elastīgi, un kauli var savstarpēji
nobīdīties un pavirzīties viens zem otra. Šīs augļa galvas uzbūves īpatnības piešķir galvai
īpašu plastiskumu, tā spēj mainīt savu formu, kas ir ļoti svarīgi dzemdību laikā.
Augļa galvas galvaskausa daļa sastāv no diviem pieres kauliem (os frontale), diviem
deniņu kauliem (os temporale), diviem paura kauliem (os parietale), viena pakauša kaula (os
occipitale) un sietiņkaula (os ethmoidale). Dzemdībās nozīme ir šādām šuvēm un avotiņiem:
- Sutura frontalis jeb pieres šuve sagitāli savieno abus pieres kaulus
- Sutura coronalis jeb vainaga šuve frontāli savieno pieres kaulu ar paura kaulu
- Sutura sagittalis jeb bultas šuve savieno abus paura kaulus
- Sutura lambdoidea jeb lambdveida šuve savieno paura kaulus ar pakauša kaulu

207
 - Fonticulus major s. magnus s. bregmaticus jeb lielais avotiņš atrodas starp pieres
un paura kauliem vietā, kurā savienojas četras šuves: no priekšpuses - pieres šuve,
no mugurpuses- bultas šuve, no kreisās un labās puses - atbilstošas vainaga šuves
daļas
- Fonticulus minor s. parvus jeb mazais avotiņš ir neliels padziļinājums, kurā
saplūst trīs šuves - bultas šuve un abas lambdveida šuves daļas.
Galvenā abu avotiņu atšķirība ir tāda, ka lielajā avotiņā saplūst četras šuves, kuras, izejot
cauri avotiņam, turpinās, turpretim mazajā avotiņā saplūst trīs šuves, bultas šuve tajā beidzas,
palpējams gluds pakauša kauls.
Bez tam izšķir vēl četrus vēl četrus dzemdniecībā mazāk svarīgus avotiņus. Katrā galvaskausa
pusē tādi ir divi:
- Fonticulus sphenoidalis jeb priekšējais - sānu avotiņš atrodas starp pieres, paura,
deniņi kaulu (tā zvīņaino daļu pars sguamosa) un sietiņkaulu
- Fonticulus mastoideus jeb mugurējais sānu avotiņš atrodas deniņu, paura un
pakauša kaula savienojuma vietā.
Lielas diagnostikas nozīmes šiem avotiņiem nav, taču patoloģiska dzemdību biomehānisma
gadījumā tie var lokalizēties mazā iegurņa dobuma centrā. Tad šos avotiņus viegli sajaukt ar
galvenajiem avotiņiem.
Uz augļa galvas svarīgi atšķirt šādus paugurus:
- tuber occipitale jeb pakauša pauguru
- tubera parietalia jeb paura paugurus
- tubera frontalia jeb pieres kaula paugurus
Dažādu galvas priekšguļu gadījumos augļa galviņa virzās caur mazo iegurni dažādos tās
diametros. Praktiska nozīme dzemdniecībā ir augļa galvas izmēriem.

208
Augļa galviņas izmēri.
1. Mazais slīpais diametrs (diameter suboccipito - bregmatica s. obliqua minor) ir
attālums no zempakauša bedres (fossa suboccipitalis) līdz lielā avotiņa priekšsējam
stūrim un ir 9,5 cm. Galvas apkārtmērs pa šo diametru jeb circumferentia suboccipito
bregmatica ir 32 cm. Ar šo izmēru galviņa piedzimst pakauša priekšguļas priekšējā
veidā.
2. Vidējais slīpais diametrs (diameter subccipito – frontalis s. obliqua media) savieno
zempakauša bedri ar galvas matainās daļas robežu uz pieres un ir 10,0 – 10,5 cm.
Galvas apkārtmērs pa šo diametru jeb circumferentia subboccipito- frontalis ir 33 cm.
Ar šo izmēru galviņa piedzimst pakauša priekšguļas mugurējā veidā.
3. Lielais slīpais diametrs (diameter mento- occipitalis s. obliqua major) ir attālums no
zoda līdz pakauša pauguram un ir 13,0 – 13,5 cm. Galvas apkārtmērs pa šo diametru
jeb circumferentia mento occipitalis ir 35 cm. Ar šo izmēru galviņa dzimst pieres
priekšguļas gadījumā.
4. Taisnais diametrs (diameter fronto occipitalis s. recta) ir attālums no virsdegunes
(glabella) līdz pakauša pauguram un ir 12 cm. Galvas apkārtmērs pa šo diametru jeb
circumferentia fronto-occipitalis ir 34 cm. Ar šo izmēru galviņa dzimst paura guļas
gadījumā.
5. Vertikālais diametrs (diameter trachello bregmatica s. verticalis) ir attālums no
zemmēles kaula (os hyoideum) līdz lielajam avotiņam un ir 9,5 cm. Galvas apkārtmērs
pa šo diametru jeb circumferentia trachello-bregmatica ir 33 cm. Ar šo izmēru galviņa
piedzimst sejas guļas gadījumā.
6. Lielais škērsdiametrs (diameter biparietalis s. transversa major) ir vislielākais
attālums starp abiem paura pauguriem un ir 9,25 – 9,5cm.
7. Mazais škērsdiametrs (diameter bitemporalis s. transversa minor) ir attālums starp
diviem visattālākajiem vainaga šuves punktiem un ir 8 cm.

209
 Pirmie četri izmēri attālumā un apkārtmērā likumsakarīgi palielinās.
Augļa galvas izmēri.
Galvas izmērs Diametrs (cm) Apkārtmērs ( cm)
1. diameter obliqua minor 9,5 32
2. diameter obliqua media 10 – 10,5 33
3. diameter recta 12 34
4. diameter obliqua major 13 – 13,5 35 ( 38 – 42)
5. diameter verticalis 9,5 33
6. diameter transversa minor 8,25 – 8,5 -
7. diameter transversa major 9,25 – 9,5 -

Augļa ķermeņa izmēri.

Auglim nosaka šādus ķermeņa izmērus:
1. Diameter biacromialis ir plecu joslas šķērsizmērs un ir 12 cm. Plecu joslas apkārtmērs
ir 35 cm.
2. Diameter biiliacus ir gurnu joslas šķērsizmērs un ir 9 – 9,5 cm. Gurnu apkārtmērs ir
28 cm.
Kontroles jautājumi:
1. Raksturojiet šuves un avotiņus.
2. Raksturojiet augļa galviņas izmērus.
3. Raksturojiet augļa ķermeņa izmērus.
Fizioloģiskas izmaiņas grūtniecības laikā.
Grūtniecība rada fizioloģiskas, psiholoģiskas, bioķīmiskas un anatomiskas pārmaiņas
sievietes organismā, lai nodrošinātu pilnvērtīgu augļa attīstību.

Svara pieaugums grūtniecības laikā.

Audi/šķidr. 10 n (gm) 20 n (gm) 30 n (gm) 40 n (gm)
Auglis 5 300 1500 3400
Placenta 20 170 430 650
Augļūdeņi 30 350 750 800
Dzemde 140 320 600 970
Krūtis 45 180 360 405
Asinis 100 600 1300 1250
Mātes 310 2050 3480 3345
rezerves
Kopā 650 3970 8420 10 820

Hematoloģiskas izmaiņas.

210
 Asins formelementi Grūtniecības rādītāji

Hematokrits 32 – 36%

Leikocīti 9 – 15 x 103
Trombocīti 140 – 400 x 103
Koagulācijas faktori:
- fibrinogēns līdz 200%
- protrombīns nemainās
-V nemainās
- VII līdz 200%
- VIII līdz 300%
- IX Nedaudz
-X Līdz 200%
- XI Nedaudz
- XIII Nedaudz

Kardiovaskulārās sistēmas izmaiņas.

Palielinās cirkulējošo asiņu tilpums vidēji 40 – 50% virs tā līmeņa, kāds bija pirms
grūtniecības. Cirkulējošo asiņu tilpums sāk palielināties jau I. trimestrī 6 – 10 grūtniecības
nedēļās, maksimumu sasniedzot III. trimestra sākumā (~32 grūtniecības nedēļā). Cirkulējošo
asiņu tilpuma pieauguma pakāpe ir ļoti individuāla. Plazmas tilpums pieaug vairāk kā
eritrocītu tilpums. Plazmas apjoms korelē ar augļa masu, tas pieaug par 50% veselām
pirmdzemdētājām, bet par 60% atkārtoti dzemdētājām un daudzaugļu grūtniecības gadījumā.
Plazmas apjoma pieaugumu nosaka paaugstināta aldosterona produkcija, ko savukārt ietekmē
estrogēni, progesterons un placentārais laktogēns. Līdz ar to, grūtniecībai progresējot, novēro
fizioloģisku hematokrīta un hemoglobīna samazināšanos. Hematokrīta krišanās izraisa asiņu
viskozitātes samazināšanos. Veidojas fizioloģiska hemodilūcija. Papildus šķidruma
uzkrāšanās tiek sadalīta sekojoši: palielinātajā dzemdē, krūtīs, pastiprinātajā asins plūsmā
nierēs, skeleta muskulatūrā un ādā, paaugstinātajā sirds izsviedē un ventilācijā. Šķidruma
apjoma pieaugums nodrošina mātes – augļa gāzu apmaiņu, barības vielu transportu,
metabolismu, kompensē fizioloģisku asins zudumu dzemdībās. Palielinās sirds minūtes
tilpums vidēji par 30 – 50% , sākot ar I. trimestri un maksimumu sasniedzot 28 – 32
grūtniecības nedēļās. Grūtniecības sākumā sirds minūtes tilpuma palielināšanās ir saistīta ar
sirds sistoles tilpuma palielināšanos par 30%, bet vēlākā grūtniecības laikā ar sirds ritma
paātrināšanos, īpaši, 3.trimestrī par 10 – 20 sitieniem minūtē. Sakarā ar v.cava nospiedumu,
guļot uz muguras lielākā grūtniecības laikā, sirds minūtes tilpums samazinās par 25 – 30%.
Grūtniecības laikā samazinās perifēro asinsvadu rezistence par 15%, kas nodrošina
cirkulāciju palielināta cirkulējošā šķidruma daudzuma apstākļos. Rezultātā samazinās

211
diastoliskais asinsspiediens jau I. trimestra sākumā, maksimumu sasniedzot II. trimestrī 15 –
25 grūtniecības nedēļās. Vērojama arī neliela sistoliskā asinsspiediena samazināšanās II.
trimestrī, III. trimestrī asinsspiediens normalizējas, sasniedzot pirms grūtniecības līmeni.
Pazeminās seruma koloidāli osmotiskais spiediens par 10 – 15%. Ekstracelulārais
šķidrums palielinās par 1 – 2 l, kas kopā ar dzemdes radīto v.cava mehānisko kompresiju 50 –
80% rada perifērās tūskas.
Dzemdību laikā palielinās sirds minūtes tilpums par 15% dzemdību latentā fāzē, aktīvajā
fāzē par 30%, izstumšanas periodā par 45%. Tas pieaug sakarā ar autohemotransfūziju, kas
notiek dzemdes kontrakcijas laikā kad asinis no uteroplacentārās gultnes nonāk kopējā
cirkulācijā. Papildus paaugstinās asinsspiediens kā atbildes reakcija uz sāpēm un dzemdību
stresu. Uzreiz pēc dzemdībām sirds minūtes tilpums pieaug par 60 – 80% sakarā ar v.cava
inferior obstrukcijas pārtraukšanos un placentārā lauka autohemotrasnfūziju. Apmēram
stundas laikā pēc dzemdībām sirds minūtes tilpums atgriežas līmenī, kas bija pirms
dzemdībām. Visaugstākais plaušu tūskas risks kardiālas patoloģijas gadījumā ir dzemdību III.
periods un agrīns pēcdzemdību periods.
Grūtniecības laikā diafragma pakāpeniski ceļas augšup un Sirds novietojas vairāk pa
kreisi uz augšu un rotē ap savu garenisko asi. Pieaug tendence uz ekstrasistolēm. Kreisā sirds
kambara sieniņas masa grūtniecības laikā pieaug. Var būt maigs, pārejošs sistolisks troksnis
vai sistolisks troksnis, kas pastiprinās ieelpā vai izelpā un izzūd drīz pēc dzemdībām.
Iespējama pirmā toņa šķelšanās un abu komponenšu skaļuma pieaugums.
Elpošanas sistēmas izmaiņas.
Grūtniecības laikā estrogēni izraisa kapilāro asinsvadu paplašināšanos nasopharynx,
larynx, trahejā un bronhos sakarā ar ko novēro gļotādu tūsku, kas simulē iekaisumu. Bieži
novēro epistaksi, šķaudīšanu, balss pārmaiņas, “aizliktu” degunu, ausis. Lielie elpceļi ir
dilatēti, par 35% samazinās plaušu asinsvadu rezitence. Palielinātā dzemde par 4 cm paceļ
diafragmu, netraucējot tās funkciju, par 2 – 3 cm palielinās kūšukurvja anterior-posterior
izmērs, subkostālais leņķis manās no 680 uz 1030, krūšu kurvja apkārtmērs palielinās par 5 – 7
cm. Tātad, diafragmas pacelšanās saīsina un paplašina plaušas. Diafragmas ekskursijas ir pat
lielākas kā negravidai sievietei, jo samazinās vēderpreses muskulatūras tonuss. Grūtniecības
laikā elpošana primāri ir diafragmāla, jo krūšu kurvja kustības ir ierobežotas. Elpošanas
muskulatūras funkcija praktiski nemainās.
Plaušu tilpuma profils ievērojami mainās grūtniecības 5 – 6 mēnesī un tāds saglabājas
līdz grūtniecības beigām – par 20% samazinās izelpas rezerves tilpums un atlieku tilpums. To
nosaka diafragmas pacelšanās un palielinātais plaušu asinsvadu tilpums. Plaušu slēgšanās

212
tilpums nemainās. Ieelpas tilpums palielinās par 12 – 15%, kas saglabā nemainīgu vitālo
kapacitāti.
Pieaug minūtes ventilācija, ko novēro jau agrīnā grūtniecības laikā un tā pieaug par 50%
pie iznestas grūtniecības. Tas notiek uz palielinātā ieelpas tilpuma, kas palielinās par 40%, un
elpošanas frekvences, kas palielinās par 10%, pieauguma rēķina. Maksimālo hiperventilāciju
novēro 2. – 3. grūtniecības mēnesī, tā ir paaugstinātas CO2 un progesterona produkcijas
noteikta. Hiperventilācijas apstākļos samazinās arteriālais un alveolārais PCO2, bet pieaug
PO2, veidojas respiratora alkoloze ko savukārt kompensē izteikta nieru bikarbonātu
ekskrēcija.
Grūtniecības laikā pieaug skābekļa patēriņš, līdz 30 – 40% grūtniecības beigās. Elpas
trūkums grūtniecības laikā ir fizioloģiska parādība, kas ne vienmēr liecina par
kardiorespiratoru saslimšanu. To skaidro ar progesterona ietekmi uz plaušu ventilāciju un
arteriālo asiņu oglekļa dioksīda koncentrācijas izmaiņām. Elpas trūkums var sākties jau pirms
20 grūtniecības nedēļām ar maksimumu 28 – 31 nedēļās. Elpas trūkums var uznākt spontāni
pat miera laikā un nav saistīts ar fizisku slodzi. Elpas trūkums ir jādiferencē no plaušu
embolisma un kardiomiopātijas. Pēc rūpīgas anamnēzes savākšanas un objektīvās
izmeklēšanas diferenciāldiagnostikai pielieto asins ainu, plaušu rentgenu, ehokardiogrāfiju.
Kā vienkāršu metodi var pielietot skābekļa saturācijas mērījumus. Ja skābekļa saturācija >
95% pie mērenas piepūles, nav pamata domāt, ka pacientei ir kādas nopietnas saslimšanas.
Elpošana dzemdību laikā: ventilācija pieaug, ko nosaka sāpes, bailes, elpošanas treniņš
grūtniecības laikā. Hiperventilācija kontrakciju laikā nosaka PCO2 samazināšanos, pH
paaugstināšanos pat līdz 7,6. Relaksācijas fāzē pēc sāpīgas kontrakcijas sāpes vairs nestimulē
respirāciju, hipokapnija izsauc tranzistoru hipoventilāciju. Iespējama PO2 samazināšanās līdz
hipoksiskam līmenim. Ja auglim hroniska hipoksija, hiperventilācija dzemdībās var izsaukt
vēlīnas decelerācijas. Terapijā palīdz O2 inhalācijas mātei, epidurālā atsāpināšana.
Pastiprināts skābekļa patēriņš dzemdību laikā padara grūtnieci uzņēmīgu pret spējām gāzu
koncentrācijas maiņām elpceļos. Hipoventilācija, elpošanas aizture, elpceļu obstrukcija ārti
noved pie hipoksijas, hiperkapnijas, respiratoras acidozes.
Respiratora alkoloze var izsaukt hemoglobīna disociācijas līknes novirzi pa kreisi –
skābeklis cieši saistās ar mātes Hb un nenonāk pie augļa. Izteikta hiperventilācija (spontāna
vai anesteziologa izraisīta), kas noved pie respiratoras alkolozes, var samazināt cerebrālo
asinsriti, kas var izsaukt pārejošus apziņas traucējumus, karpopedālu spazmu un citus
tetanijas veidus.

213
Gremošanas sistēmas izmaiņas.
Kuņģim novēro pazeminātu tonusu un peristaltiku, ko izskaidro ar motilīna
samazināšanos un progesterona paaugstināšanos. Rezultātā notiek palēnināta kuņģa satura
iztukšošanās.
Paaugstinātais progesteronu līmenis samazina gastrointestinālā trakta motoriku,
atslābinot gludo muskulatūru. Tas ir iemesls arī kardijas mazspējai ar gastro ezofagiālo
atvilni.
Pazemināta tievo un resno zarnu motorika, kas veicina pastiprinātu ūdens adsorbciju,
kas kopā ar mehānisku nospiešanu rada obstipācijas.
Izmaiņas aknās.
Paaugstinās sārmainās fosfotāzes koncentrācija līdz 30% III. trimestrī, kas pēc
dzemdībās strauji pazeminās. Grūtniecības laikā to ražo arī placenta.
Globulīnu koncentrācija palielinās, albumīnu samazinās. Palielinās hormonus saistošo
proteīnu daudzums.
Palielinās triglicerīdu un holesterīna līmenis.

Endokrīnā sistēmas izmaiņas.

Hipofīze.
- grūtniecības laikā palielinās ~ 2 reizes – lielākās izmaiņas notiek priekšējā daļā
- palielinās prolaktīna koncentrācija, ko nosaka estrogēni
- FSH un LH sekrēcija grūtniecības laikā tiek inhibēta
- augšanas hormonu sekrēcija arī ir inhibēta grūtniecības laikā
- adrenokortikotropā hormona koncentrācija paaugstinās
- tireotropā hormona līmenis grūtniecības laikā šķiet nemainīgs
- hipofīzes mugurējā daļā hormonu izmaiņas saistās ar grūtniecības norisi un laktāciju. Lai
gan hormoni pamatā tiek producēti hipotalamā, ar venozās sistēmas palīdzību tie tiek

214
 nogādāti hipofīzes mugurējā daļā. Vissvarīgākais hormons ir oksitocīns, kas dzemdību
laikā stimulē dzemdes kontrakcijas.
Vairogdziedzeris.
- palielinās izmēros sakarā ar hiperplāziju un vaskularizāciju
- kopējais T3 un T4 līmenis paaugstinās I. trimestrī uz saistīto frakciju rēķina, maksimumu
sasniedzot 18 nedēļās. Estrogēnu ietekmē paaugstinās tireoīda saistošo globulīnu
produkcija.
- grūtniecības I. trimestrī subklīniska hipertireoze ir fizioloģisks stāvoklis
- paratireoīdā hormona koncentrācija samazinās I. trimestrī, tad progresējoši pieaug
grūtniecības laikā. Grūtniecības laikā novēro fizioloģisku paratireoīdismu.
Virsnieres.
- paaugstinās adrenokortikotropā hormona koncentrācija, renīna daudzums, estrogēni, ko
producē virsnieru garoza
- virsnieres medulārā daļa sekretē adrenalīnu un noradrenalīnu, kas paaugstinās dzemdību
laikā
- brīvā kortizola palielināšanās 2 – 3 reizes labvēlīgi ietekmē grūtnieces, kam ir steroīdu
atkarīgas slimības

Dzimumorgānu sistēmas izmaiņas.

Dzemdes muskulatūras masa palielinās no 30 – 60g līdz 700 – 1000g, tilpums pieaug
500 reizes. Dzemdes palielināšanās izmēros grūtniecības pirmajā pusē notiek uz muskuļaudu
hipertrofijas rēķina, ne skaita palielināšanās rēķina, vēlākā periodā uz muskuļaudu
iestiepšanās rēķina. Dzemdes sieniņas biezums grūtniecības laikā mainās no 2 cm uz 0,5 – 1
cm.
Ceturtajā grūtniecības mēnesī dzemde nonāk ārpus mazā iegurņa. Šajā laikā dzemdes
novirzīšanās uz vienu vai otru pusi izraisa lig.rotundum iestiepumu Grūtniecības 20 – 24
nedēļās tā noliecas uz priekšu un nodrošina saskari ar vēdera priekšējo sienu. Muskuļšķiedru
augšanu stimulē estrogēni. Dzemdes relaksāciju grūtniecības laikā nodrošina progesterons.

Urīnizvadsistēmas izmaiņas.
Anatomiskas izmaiņas. Sakarā ar pieaugušu vaskularizāciju un šūnu tilpuma
palielināšanos novēro nieru izmēru palielināšanos. Labā niere palielinās vairāk nekā kreisā.
Novēro ureteru un nieru bļodiņu dilatāciju, ko skaidro ar mehānisku nospiešanu un hormonālu
ietekmi uz ureteru tonusu. Ureteru dilatācija novēro līdz 90% gadījumu – grūtnieču
hidronefroze, kas sākas jau ar 6.grūtniecības nedēļu maksimumu sasniedz 22 – 24 nedēļās un

215
saglabājas līdz dzemdībām. Samazināts ir arī urīnpūšļa tonuss, palielinās tā tilpums. Tas
veicina urīna stāzi un vezikouretrālu refluksu, veicina baktēriju proliferāciju un urīnceļu
infekcijas attīstību.
Renālā asins plūsma grūtniecības laikā palielinās par 50 – 80%, paaugstinās glomerulārā
filtrācijas ātrums par 30% pirmajā grūtniecības trimestrī, par 50% - trešajā, samazinās
plazmas urea (9mg/dl) un kreatinīna (0,6 mg/dl) koncentrācija, pieaug kreatinīna klīrenss.
Sakarā ar glomerulārās filtrācijas pieaugumu iespējama elektrolītu, glukozes
aminoskābju ekskrēcija urīnā. Glikozūriju dažkārt var novērot pie normāla plazmas glikozes
līmeņa. Olbaltuma ekskrēcija urīnā < 300 mg/diennaktī uzskatāma par normu.
Palielinātā glikozes ekskrēcija, kas arī ir viens no predisponējošiem faktoriem urīnceļu
infekcijas attīstībā.

Izmaiņas muskuļu-skeleta sistēmā.

Kontroles jautājumi:
1. Kādas ir kardiovaskulārās sistēmas izmaiņas grūtniecībā?
2. Kādas ir urīnizvadsistēmas izmaiņas izmaiņas grūtniecībā?
3. Kādas ir elpošanas sistēmas izmaiņas izmaiņas grūtniecībā?
4. Kādas ir endokrīnā sistēmas izmaiņas izmaiņas grūtniecībā?
5. Kādas ir gremošanas sistēmas izmaiņas izmaiņas grūtniecībā?

Fizioloģiskas dzemdības.
Dzemdības ir fizioloģisks process, kuru raksturo dzemdes kontrakcijas, kā rezultātā notiek
dzemdes kakla atvēršanās, piedzimst bērns, placenta ar apvalkiem un nabas saite. Laicīgas

216
dzemdības sākas laikā no 37. līdz 42. grūtniecības nedēļai, skaitot no pēdējo menstruāciju
pirmās dienas.
Dzemdību norisi ietekmē :
- dzemdību darbības savlaicīga sākšanās un dzemdes kontrakciju un dzemdes kakla
dilatācijas progresēšana
- augļa galviņas – iegurņa saderība (cefalo – pelviska saderība), kas nosaka augļa
pasāžu caur mazo iegurni. To ietekmē:
I. mātes iegurņa tips un izmēri
II. augļa galviņas lielums un iestāšanās
- mātes un bērna veselības stāvoklis
- dzemdētājas sagatavotība dzemdībām

Dzemdību darbības savlaicīga sākšanās un dzemdes kontrakciju un dzemdes kakla

dilatācijas progresēšana.

Dzemdību rašanās iemesli joprojām tiek pētīti, bet ir skaidrs, ka to nosaka

daudzveidīgas izmaiņas dzemdes muskulatūrā, ko savukārt ietekmē endokrīni un parakrīni
signāli, kas nāk kā no mātes tā augļa. Daudzveidīgo faktoru saskaņotas iedarbības trūkuma
gadījumā notiek priekšlaicīgas dzemdības, grūtniecības pārnēsāšana, tas var būt par pamatu
dzemdību distocijai.
Izmaiņas dzemdes muskulatūrā grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā
nosacīti var iedalīt 4 fāzēs:

217
 - 0. fāze – dzemdes muskulatūras miera fāze. Tā sākas jau pirms implantācijas un tā
raksturojas ar dzemdes muskulatūras pilnīgu atslābumu un dzemdes kakla integritātes
saglabāšanos. Dzemdes kakla saīsināšanās un dilatācija šajā fāzē ir saistīta ar
paaugstinātu priekšlaicīgu dzemdību risku. Šajā periodā reizēm sieviete var sajust
nesāpīgu dzemdes tonizēšanos Bekstona – Hiksa kontrakcijas, kas ir fizioloģiska
parādība un neizraisa izmaiņas dzemdes kaklā.
- 1. fāze – dzemdes muskulatūras aktivēšanās. Tā sākas 6 – 8 nedēļas pirms
dzemdībām. Šīs fāzes patoloģiska norise var novest pie priekšlaicīgām dzemdībām vai
tieši pretēji pie prolongētas grūtniecības.
Izmaiņas dzemdes kaklā. Grūtniecības laikā dzemdes atsevišķu daļu muskulatūrai
jānodrošina dažādas funkcijas. Sākotnēji dzemdes ķermeņa muskulatūra ir pakļauta
iestiepumam, bet tajā pašā laikā tā ir atslābusi. Dzemdes kakls grūtniecības laikā ir blīvs, garš,
slēgts. Tuvojoties dzemdībām dzemdes kaklā sākas izmaiņas – tas kļūst mīkstāks, saīsinās,
sāk pavērties. Vienlaicīgi dzemdes ķermeņa un dibena muskulatūras uzbudināmība pieaug, lai
dzemdībās nodrošinātu efektīgas kontrakcijas, kas savukārt nodrošinās dzemdes kala
dilatāciju un augļa, placentas izstumšanu.
Dzemdes kakla gatavošanos dzemdībām galvenokārt nosaka izmaiņas saistaudos –
notiek kolagēna šķiedru degradācija, glikozamīnglikonu, īpaši hialuronskābes koncentrācijas
pieaugums. Vienlaicīgi notiek iekaisuma šūnu migrācija, iekaisuma citokīnu izdalīšanās. No
arahidonskābes miometrijā, deciduālajā apvalkā un augļa apvalkos veidojas prostaglandīni E2
un F2α , kam arī piemīt spēja degradēt kolagēnu, kā arī paaugstināt dzemdes muskulatūras
kontraktilitāti, veicinot oksitocīna receptoru veidošanos. Visu šo procesu rezultātā dzemdes
kakls kļūst mīksts, relaksēts un sāk pavērties.
Dzemdes kakla gatavību dzemdībām izvērtē pēc modificētās Bišopa skalas (1964. gads)

Dzemdes kakla gatavības novērtējums pēc modificētas Bišopa skalas.

Faktors Punkti

0 1 2 3
Atvērums (cm) <1 1-2 3-4 >4
Garums (cm) >3 2-3 1-2 <1
Priekšgulošās daļas pozīcija - 5 līdz - 4 - 3 līdz - 2 -1 -
pret „0” plakni
Konsistence blīva vidēja mīksta -
Novietojums sakrāls centrāls uz priekšu -

218
 Dzemdes kakls dzemdībām ir gatavs, ja novērtējums pēc Bišopa skalas vērtējums ≥ 6
balles.
Priekšguļošo daļas pozīciju novērtē attiecībā pret „0” plakni. Tā ir plakne, kas
savieno spina osis ishii jeb linea interspinalis. „-” plaknes ir cm virs spina ishii līmeņa, bet
„+” plaknes ir cm zem spina ishii līmeņa.

Izmaiņas miometrijā. Dzemdes muskulatūras šķiedrās paaugstinās specifisku

olbaltumu koncentrācijas, kas veicina šūnu kontraktilitāti, palielinās oksitocīna receptoru
skaits, uz muskuļu šķiedru virsmas sintezējas proteīns koneksīns - 43, kas nodrošina šūnu
tiltiņu veidošanos. Visas šīs izmaiņas noved pie dzemdes muskuļškiedru uzbudināmības
pieauguma un nodrošina tās atbildes reakciju uz uterotoniskām vielām.
Šajā fāzē veidojas dzemdes apakšējais segments. Notiek augļa priekšgulošās daļas
noslīdēšana un iestāšanās mazā iegurņa ieejā vai pat iegurņa dobumā. Šāda noslīdēšana ir
saistīta ar vēdera formas izmaņām, grūtniece arī pati bieži to pamana un atzīmē. Galvas
priekšguļas gadījumā augļa galviņa ar dzemdes apakšējo segmentu veido saskares joslu,
sadalot augļūdeņus priekšējos un mugurējos. Pieguļot samērā cieši dzemdes sieniņai, kā arī
iegurņa ieejai, auglis kustoties paaugstina dzemdes muskulatūras uzbudināmību, dzemdes
muskulatūras tonuss paaugstinās biežāk, biežākas kļūst Brekstona – Hiksa kontrakcijas,
sieviete var novērot neregulārā rakstura velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un krustos, ko dēvē
par dzemdību priekšvēstnešiem jeb preliminārais periodu. Grūtniecei ir biežāka vajadzība
urinēt, var pastiprināties izdalījumi no maksts, kas īsi pirms dzemdību sākšanās var būt ar
asiņu piejaukumu jeb „gļotu korķis” - gļotaini izdalījumi ar asins stīgu piejaukumu.

219
 - 2. fāze – dzemdības. Dzemdības sākas ar brīdi, kad sākas regulāras dzemdes
kontrakcijas un beidzas ar placentas un augļapvalku piedzimšanu. Dzemdībās izšķir
trīs periodus :
I. atvēršanās
II. izstumšanas
III. placentārais

Dzemdību periodi.
Nosaukumi Sākuma pazīmes Būtība Beigu pazīmes
Pirmās regulārās 1. dzemdes kakla 1. dzemdes kakls
I. periods - kontrakcijas ar izlīdzināšanās un pilnībā atvērts – 10 cm
atvēršanās intervālu 15 minūtes atvēršanās 2. atvēršanās sāpes
periods un mazāk, kas laika 2. augļa pāriet dzīšanās sāpēs
gaitā samazinās, bet priekšguļošās daļas 3. plīst augļa ūdens
sāpju intensitāte virzīšanās lejup pa pūslis un noplūst augļa
pieaug. dzemdību ceļiem ūdeņi
II. periods - 1. dzemdes kakls augļa izstumšana,
izstumšanās pilnīgi atvērts auglis virzoties caur bērna piedzimšana
periods 2. dzemdes iegurni veic secīgu
kontrakcijām kustību kopumu –
pievienojas dzīšanās biomehānismu.

220
 sāpes.
III. periods – sākas pēc bērna 1. placentas placentas, apvalku un
placentārais piedzimšanas atdalīšanās nabassaites
periods 2. placentas piedzimšana
izdalīšanās vai
izdalīšana

- 3. fāze – pēcdzemdību periods. Tas sākas līdz ar placentas piedzimšanu.

Pēcdzemdību perioda fizioloģija aprakstīta nodaļā: Fizioloģisks pēcdzemdību periods.
Tātad, dzemdību sākšanās brīdis ir regulāru kontrakciju sākšanās brīdis. Regulāras dzemdes
kontrakcijas dzemdētāja izjūt kā sāpes, kas lēkmjveidīgi uznāk vēdera lejasdaļā vai aptver
visu dzemdi. Sāpju rašanos nosaka hipoksija kontrahētajā muskuļa šķiedrā, paracervikālo un
dzemdes apakšējā segmenta nervu gangliju nospiedums, muskuļšiedru un dzemdi klājošā
peritoneja iestiepums.
Dzemdību sākumā kontrakcijas atkārtojas ar 10 – 15 minūšu intervālu, bet izstumšanas
perioda beigās intervāls starp kontrakcijām var samazināties līdz 1 minūtei. Starplaikā starp
kontrakcijām pilnībā atjaunojas placentārā asinsrite, kas nepieciešams augļa oksigenācijas
nodrošināšanai. Jo biežākas ir kontrakcijas jo īsākas ir pauzes starp tām, un biežāk ir jāveic
augļa stāvokļa novērtēšanas. Aktīvajā fāzē kontrakcijas ilgums sasniedz 30 – 90 sekundes.
Kontrakciju vidējā intensitāte ir 40 mm Hg ar svārstību robežām 20 – 60 mm Hg.
Reizēm ir grūti atšķirt dzemdību priekšvēstnešus, viltus dzemdības jeb partus spuria no īsto
dzemdību jeb partus vera sākšanās. Lai precizētu latentās fāzes sākumu, svarīgi klīniski
pareizi ne mazāk kā 6 stundu laikā izvērtēt norādītos kritērijus:
Īsta un viltus dzemdību darbība.
Kritēriji Īstā dzemdību darbība Viltus dzemdību darbība
1. dzemdes kontrakcijas regulāri intervāli neregulāri intervāli
2. intervāli dinamikā saīsinās dinamikā kļūst garāki
3. kontrakciju intensitāte dinamikā pieaug dinamikā nemainās
4. sāpju lokalizācija mugurā un vēderā vēdera lejas daļā
5. efekts no sedatīvu nav reakcija biežāk pozitīvs
līdzekļu lietošanas
6. dzemdes kakla izmaiņas progresīva dzemdes kakla dinamikā bez izmaiņām
saīsināšanās un dilatācija

Dzemdes muskulatūrai ir trīs kārtas – ārējā un iekšējā gareniskas, vidējā cirkulāra.

Dzemdes kontrakcijas laikā muskuļšiedras skar trejādi procesi:
- muskuļšiedras savilkšanās vai kontrakcija

221
 - muskuļškiedru iestiepšanās jeb distrakcija, pārsvarā notiek cirkulārā slāņa šunās
- muskuļškiedru retrakcija jeb iestiepšanās
Dzemdes augšējā un apakšējā segmenta veidošanās, kas jau grūtniecības 1. fāzē, kļūst
izteiktāka. Dzemdes augšējais segments dzemdībās aktīvi kontrahējas un, dzemdībām
progresējot, kļūst biezāks, turpretī pasīvais un plānais dzemdes apakšējais segments un
dzemdes kakls ir relatīvi neaktīvi. Dzemdes augšējais segments kontrahējas, retrahējas un
izstumj augli. Kā atbilde uz augšējā segmenta kontrakciju spēku dzemdes apakšējais segments
dilatējas, kļūstot par plānu fibro muskulāru kanālu caur kuru piedzimst auglis. Dzemdes
augšējā segmenta miometrijs pēc kontrakcijas nerelaksējas pilnīgi un muskuļšķiedra
neatjauno iepriekšējo garumu, bet paliek relatīvi fiksēta īsākajā stāvoklī. Augšējais aktīvais
segments kontrahējoties virza uz leju augli, bet miometrija iestiepums paliek nemainīgs.
Rezultātā augšējais segments dzemdību I. un II. periodā ar katru nākošo kontrakciju kļūst
apjomā mazāks un biezāks.
Izmaiņas apakšējā segmenta muskulatūrā izmaiņas ir pretējas – ar katru kontrakciju tās
arvien vairāk iestiepjas un pēc kontrakcijas tās neatgriežas iepriekšējā stāvoklī, bet paliek
fiksētas iestieptā stāvoklī. Muskuļšķiedru spriegums nemainās. Muskuļškiedras saglabā
tonusu, saglabā pretestību ietiepumam un spēju zināmā mērā atbildēt uz kontraktīlu vielu
iedarbību. Visa rezultātā apakšējais dzemdes segments kļūst ļoti plāns – dažu milimetru
biezumā. Robeža starp apakšējo biezo dzemdes augšējo segmentu un plāno apakšējo
segmentu ir fizioloģiskais retrakcijas riņķis, ko kā valni var palpēt caur vēdera priekšējo
sienu. Normāli tas atrodas horizontāli paralēli simfīzei tik cm virs simfīzes cik liels ir
dzemdes kakla atvērums. Ja apakšējais segments kļūst patoloģiski plāns, piem., draudoša
dzemdes plīsuma gadījumā cefalopelviskas disproporcijas gadījumā, šī robeža ir ļoti izteikta,
valnis novirzās no horizontālā stāvoļa vertikālā virzienā. Šāda segmentu koordinācija
nodrošina dzemdes kala nolīdzināšanos, dzemdību kanāla veidošanos un augļa, placentas
izstumšanu. Dzemdes augšējā segmenta kontrakciju spēkam ir izšķirošā nozīme augļa
izstumšanā.

Izmaiņas dzemdes kaklā dzemdību I. periodā.

Dzemdes kakla struktūrā ir trīs komponentes:
- gludā muskulatūra (6 – 25%)
- kolagēns
- ekstracellulārā matrice.
Dzemdes kakla mīkstināšanās, saīsināšanās un dilatācija, kas aizsākusies grūtniecības 1.
fāzē, kļūst straujāka, sākoties regulārām dzemdes kontrakcijām. Kontrakcijas laikā dzemdes

222
iekšējais saturs ar hidrostatiska spiediena spēku izdara spiedienu uz apakšējo segmentu un
dzemdes kaklu. Ja augļūdeņi noplūduši, augļa priekšgulošā daļa tieši saskaras ar dzemdes
apakšējo segmentu un dzemdes kaklu, izraisot tā saīsināšanos un veicinot dilatāciju. Dzemdes
kakla saīsināšanās jeb izlīdzināšanās sākas no iekšpuses virzienā uz āru. Dzemdes kakla
muskuļšķiedras pārvietojas uz dzemdes apakšējo segmentu. Dzemdes kakla dilatācijas
procesu laikā 1954.gadā aprakstījis Frīdmans radot dzemdes kakla dilatācijas grafisku
sigmoīdu attēlojumu laikā. Dzemdes kakla dilatācijas procesu iedala divās fāzēs un attiecīgi
subfāzēs:
1. latentā fāze
2. aktīvā fāze:
• akcelerācijas subfāze
• maksimālās dilatācijas fāze
• decelerācijas subfāze
Latentās fāzes ilgums ir variabls un to var ietekmēt dažādi eksogēnie apstākļi un tās
norisei nav liela prognostiska nozīme uz dzemdību iznākumu. Šīs fāzes ilgumu ietekmē
dzemdes kala gatavība dzemdībām, lietotie sedatīvie un atsāpināšanas līdzekļi. Savukārt
aktīvās fāzes veiksmīga norise ir saistīta ar priekšgulošās daļas noslīdēšanu un tās norise ļauj
prognozēt dzemdību iznākumu. Aktīvās fāzes decelerācijas subfāzes norise, kad dzemdes
kakla atvērums ir 8 cm, ir tieši atkarīga no priekšgulošās daļas noslīdēšanas, kas
pirmdzemdētājām sākas kad dzemdes kala atvērums ir 7 – 8 cm.
I. perioda fāzes.
Nosaukumi Sākuma pazīmes Ilgums Beigu pazīmes
latentā fāze regulāras dzemdes pirmās dzemdības dzemdes kakls
kontrakcijas, var vidēji 8 stundas, nolīdzināts un dilatēts
novērot gļotaini atkārtotas dzemdības līdz 3 – 5 cm
-asiņainus izdalījumus vidēji 5 stundas
aktīvā fāze dzemdes kakla pirmās dzemdības- dzemdes kakls dilatēts
dilatācija līdz 3 – 5 cm vidēji 5 stundas, pilnīgi ≥ 10 cm
atkārtotas dzemdības
vidēji 4 stundas

Kopējais dzemdību I. un II. perioda ilgums dzemdībām bez epidurālās atsāpināšanas pēc
Kilpatrika un Larosa datiem (1989. gads) ir 9 līdz 18,5 stundas pirmdzemdētājām un 6 līdz
13,5 stundas atkārtoti dzemdētājām. Savukārt, II. perioda ilgums vidēji pēc autoru datiem ir
attiecīgi 50 un 20 minūtes.
Kontrakciju raksturlielumi:

223
 1. regularitāte
2. intensitāte
3. biežums (frekvence jeb kontrakciju skaits 10 minūtēs)
4. ilgums
5. panesamība

Kontrakciju atšķirības dažādās dzemdību fāzēs.

Fāze Biežums Ilgums Intensitāte
Latentā fāze ik pēc 5 – 10 minūtēm 30 – 45 sekundes 20 – 30 mm/Hg
Aktīvā fāze ik pēc 3 – 4 minūtēm 50 – 70 sekundes 40 – 60 mm/Hg
Dzīšanās periods ik pēc 2 – 3 minūtēm 60 – 90 sekundes 100 – 150 mm/Hg

Augļa pārvietošanās un kustības normālās dzemdībās.

Normālu dzemdību gadījumā visbiežāk priekšgulošā daļa ir augļa pakausis. Auglis
atrodas priekšējā veidā. Pirmdzemdētājai grūtniecības beigās augļa galviņa fiksējas mazā
iegurņa ieejā un to var noteikt ar 3. un 4. Leopolda paņēmienu. Atkārtoti dzemdējošām parasti
ir vājāka vēdera prese un augļa galviņa biežāk ir kustīga un piespiežas pie mazā iegurņa ieejas
tikai I. perioda sākumā. Galviņa iestājas mazā iegurņa ieejā ar bultas šuvi šķērsizmērā, vai
kādā no slīpajiem izmēriem un vadošais punkts pie pakauša priekšguļas priekšējā veida ir
mazais avotiņš, pie mugurējā veida par vadošo punktu kļūst viduspunkts starp mazo un lielo
avotiņu. Galviņas vadošā punkta virzība(attēls) dzemdību gaitā pa dzemdību ceļiem notiek pa
iegurņa „vadošo asi”, kas ir visu iegurņa plakņu taisno izmēru viduspunktu savienojums.
Virzoties caur dzemdību ceļiem, auglis veic secīgas kustības, kuras sauc par " biomehānismu"
.

224
Dzemdību biomehānisms pakauša priekšguļas priekšējā veida gadījumā.

Pakauša priekšguļas priekšējā veida gadījumā biomehānismam izšķir sekojošos

momentus :
1. galviņas saliekšanās (flexio capitis)
Zodam piespiežoties pie krūtīm, galviņa iestājas iegurņa ieejā ar bultas šuvi iegurņa
ieejas plaknes šķērsizmērā vai kādā no slīpajiem izmēriem un virzās cauri iegurnim savā
vismazākajā izmērā-mazajā slīpajā diametrā – 9,5 cm, bet vadošais punkts ir mazais avotiņš.
2. galviņas iekšējā rotācija (rotatio capitis interna).
Tā sākas, kad galviņa iestājas iegurņa dobumā, un beidzas, kad tā sasniegusi iegurņa
izeju. Rotācijai beidzoties bultas šuve iestājas iegurņa izejas taisnajā izmērā, bet mazais
avotiņš atrodas zem simfīzes.
3. galviņas atliekšanās (deflexio capitis).

225
 Tā sākas, kad iegurņa izejā galviņa saskaras ar iegurņa pamatnes muskuļu pretestību,
zempakauša bedre fiksējas pie simfīzes apakšējās malas, un veidojas atbalsta punkts,
atliecoties piedzimst paura apvidus, piere, seja, zods, visa galviņa.
4. galviņas ārējā un ķermeņa iekšējā rotācija (rotatio capitis externa et trunci
interna).
Augļa plecu josla iestājas mazā iegurņa ieejas slīpajā izmērā, virzoties caur iegurni rotē
un iegurņa izejā iestājas taisnajā izmērā. Atbilstoši šādai ķermeņa iekšējai rotācijai griežas arī
piedzimusī galviņa. Auglis saglabā to pašu pozīciju.
5. augļa piedzimšana.
Vispirms zem simfīzes piedzimst priekšējais plecs un augšdelma augšējā trešdaļa, tā
atspiežas pret simfīzes apakšējo malu, veidojas atbalsta punkts, augļa ķermenis saliecas, un
piedzimst mugurējā roka, pēc tam priekšējā roka visa plecu daļa, ķermenis, kājas.
1% dzemdību gadījumu sastopams pakauša priekšguļas mugurējais veids. Rašanās
cēlonis ne vienmēr ir skaidrs, biežāk rodas atkārtoti dzemdējošām sievietēm, izveidošanos var
veicināt iegurņa forma, iegurņa pamata muskulatūras anomālijas, dzemdes distocija.

Dzemdību biomehānisms pakauša priekšguļas mugurējā veida gadījumā.

1. galvas daļēja saliekšanās (flexio capitis partialis).
Vadošais punkts ir viduspunkts starp mazo un lielo avotiņu. Galviņa iestājas iegurņa
ieejā ar bultas šuvi iegurņa ieejas plaknes šķērsizmērā vai kādā no slīpajiem izmēriem un
virzās cauri iegurnim ar vidējo slīpo izmēru.
2. galvas iekšējās rotācija (rotatio capitis internum indirectum).
Galviņa virzoties caur iegurni ar pakausi pagriežas pret krusta kaulu. Rotācijai
beidzoties galviņa atrodas mazā iegurņa izejas plaknē ar bulta šuvi taisnajā izmērā, mazais
avotiņš ir vērsts pret os sacrum.
3.a galvas papildus saliekšanās (flexio capitis maximalis).
Augļa galviņa ar matainās daļas robežu atbalstās pret simfīzi, noties saliekšanās un
piedzimst pakausis.
3.b galvas atliekšanās (deflexio capitis).
Galviņa ar fossa suboccipitalis atbalstās pret astes kaulu, notiek galviņas atliekšanās,
piedzimst pauris, piere, seja.
4. galviņas ārējā un ķermeņa iekšējā rotācija (rotatio capitis externa et trunci
interna).

226
 Augļa plecu josla iestājas mazā iegurņa ieejas slīpajā izmērā, virzoties caur iegurni rotē
un iegurņa izejā iestājas taisnajā izmērā Atbilstoši šādai ķermeņa iekšējai rotācijai griežas arī
piedzimusī galviņa. Auglis saglabā to pašu pozīciju.
5. augļa piedzimšana.
Vispirms zem simfīzes piedzimst priekšējais plecs un augšdelma augšējā trešdaļa, tā
atspiežas pret simfīzes apakšējo malu, veidojas atbalsta punkts, augļa ķermenis saliecas, un
piedzimst mugurējā roka, pēc tam priekšējā roka visa plecu daļa, ķermenis, kājas.
Dzemdības bieži beidzas spontāni, bet sakarā ar lielāku augļa galviņas diametru, kādā
galviņa virzās caur iegurni, dzemdībās biežāk novēro ieilgušu izstumšanas periodu, dzemdību
disfunkciju. Diagnozi var precizēt veicot ultrasonogrāfiju vai izmeklējot vagināli.

Dzemdību I. atvēršanās perioda vadīšana.

Dzemdību palīdzība tiek sniegta dzemdību nodaļā. Dzemdības vada ārsts, fizioloģiski
noritošas grūtniecības un dzemdību gadījumos to var darīt vecmāte.
Iestājoties dzemdību nodaļā, ārsts vai vecmāte savāc vispārējo un ginekoloģisko
anamnēzi un iepazīstas ar dzemdētājas mātes pasi, kurā ir dati par grūtniecības norises gaitu,
veiktajiem izmeklējumiem, saslimšanām un to ārstēšanu grūtniecības laikā, dati paredzamo
dzemdību laiku, ultrasonogrāfijas izmeklējumu dati. Dzemdētājai tiek veikta vispārējā
izmeklēšana pa orgānu sistēmām. Būtiski ir pārbaudīt dzemdētājas asins spiedienu, ja tas
paaugstināts, noteikt olbaltumu urīnā, noteikt ķermeņa temperatūru, precizēt asins grupu un
Rh faktoru, tūsku esamību. Dzemdētājai veic ārējo dzemdniecisko izmeklēšanu - Leopolda
paņēmienus, nosaka priekšguļošo daļu, pozīciju, veidu, mēra dzemdes dibena augstuma jeb
fundus uteri, prognozē paredzamo augļa masu. Pēc tam veic ginekoloģisko izmeklēšanu,
kuras laikā novērtē dzemdību ceļu stāvokli: novērtē ārējos dzimumorgānus, maksti, iegurņa
muskuļus un kaulus, dzemdes kaklu gan vizuāli gan palpatori, veic klīnisko pelviometriju,
novērtē priekšguļošo daļu. Visām dzemdētājām veic augļa kardiotokografijas pierakstu 20 –
30 minūtes („durvju tests”). Antenatālās aprūpes laikā pilnvērtīgi izmeklētai dzemdētājai
klīniskos izmeklējumus veic vadoties pēc indikācijām.

Vaginālā izmeklēšana ir indicēta sekojošos gadījumos:

iestājoties slimnīcā
pēc augļūdņu noplūšanas
lai novērtētu dzemdību dinamiku
ja pēkšņi izmainās mātes vai augļa stāvoklis
ja parādās asiņaini izdalījumi no dzimumceļiem

227
 Jāatceras, ka vaginālo izmeklēšanu jāveic tikai pēc pamatotām indikācijām, jo katrs
izmeklējums paaugstina intrauterīnas infekcijas ascendēšanas risku.
Fizioloģisko dzemdību norises gadījumos vispārējo kontroli veic ne retāk kā reizi 3
stundās, par to veicot atzīmi dzemdību norises kartē.
Partogramma.
Partogramma ir grafisks dzemdību norises attēlojums, kur individuāli katrai dzemdētājai
grafiski ataino dzemdes kakla atvēršanos dinamikā un augļa galviņas noslīdēšanu. Katras
dzemdētājas partogramma ir dzemdību vēstures sastāvdaļa.
Dzemdību norises kartē jeb partogrammā dinamikā atzīmē sekojošus raksturlielumus:
1. augļa sirds darbību
2. mātes asinsspiedienu, pulsu temperatūru
3. dzemdes kala stāvokli un dzemdes kala atvēršanās dinamiku
4. priekšgulošās daļas virzības dinamiku
5. dzemdes kontrakciju biežumu 10 minūtēs, kontrakciju ilgumu un spēku
6. augļūdens noplūšanas laiku un raksturojumu
7. pielietotos medikamentus
8. fiksē dzemdību laiku
9. fiksē placentas izdalīšanās un apskates datus
10. fiksē jaundzimušā novērtējumu pēc Apgares skalas un antropometriskos datus
Šodien rutīnveidā dzemdētājām nerekomendē veikt klizmu, razēt apmatojumu.
Dzemdēja dzemdību I. periodā var atrasties guļus stāvoklī vai staigāt, izvēloties komfortablu
stāvokli. Dzemdētājas atbalsts un atbalstošas personas atrašanās blakus samazina vajadzību
pēc dzemdību atsāpināšanas, samazina operatīvu dzemdību skaitu, paaugstina sievietes
apmierinātību. I. dzemdību periodā ūdens procedūras samazina vajadzību pēc atsāpināšanas.
Dzemdību laikā sieviete var uzņemt šķidrumu un viegli asimilējamu pārtiku nelielās porcijās.
Dzemdību aktīvajā fāzē pieaug nepieciešamība pielietot dzemdību atsāpināšanu.

Augļa ūdeņi.
Augļa ūdens pūslis satur apmēram 800 – 1000 ml augļa ūdeņu, kuru pH ir 7,0. Augļa
ūdens ir caurspīdīgs vai viegli duļķains, viegli opaliscējošs šķidrums bez smakas. Tas satur
vernix caeseosa, augļa matus, un ādas epidermas elementus. Dažkārt augļa ūdenim ir asiņu
piejaukums dzemdību ceļu traumas vai placentas atslāņošanās dēļ.
Mekonija piejaukums jeb mekoniāli augļūdeņi galvas priekšguļas gadījumā, liecina par
augļa distresu vai infekciju, bet ir normas variants augļa iegurņa priekšguļas gadījumā.

228
Dzeltenīgi augļūdeņi satopami izoimunizācijas gadījumos. Duļķaini augļūdeņi ar smaku
liecina par infekcijas klātbūtni.
Normāli amniotiskā pūšļa plīsums un augļa ūdeņu noplūšana notiek I. dzemdību perioda
beigās. Taču tas var notikt arī citā laikā. Atkarībā no laika, kad tas notiek, izšķir šādus augļa
ūdens noplūšanas variantus:
1. priekšlaicīgs (diruptio velamentorum ovii pracox spontanea) - pirms pirmā perioda
sākuma (pirms kontrakciju sākšanās). Bieži priekšlaicīgu ūdeņu noplūšana vērojama
priekšlaicīgu dzemdību gadījumā
2. agrīns (diruptio velamentorum ovii praematurus spontane) - dzemdību latentās fāzes
laikā
3. savlaicīgs – I. perioda beigās pie pilna kakla atvēruma
4. vēlīns – II. periodā
5. centrāls – ūdenspūslis plīsis priekšējo augļūdeņu rajonā
6. augsts ūdenspūšļa plīsums – ūdens pūslis ir plīsis virs saskares joslas starp dzemdes
apakšējo segmentu un augļa galviņu, vaginālas izmeklēšanas laikā atrod it kā veselu
augļa ūdens pūsli, bet vienlaicīgi var redzēt vai pierādīt augļūdeņu tecēšanu
Priekšlaicīgas augļūdens noplūšanas gadījumā – 80% gadījumos dzemdību darbība
sākas 6 – 12 stundu laikā. Ja grūtniecības laiks ir > 34 nedēļām, dzemdību vadīšanas taktika
var būt aktīva vai nogaidoša. Aktīvas taktikas gadījumā piedāvā dzemdību indukciju pēc 6 –
12 stundām. Taktika var būt nogaidoša līdz 96 stundām, ja mātes un augļa stāvoklis ir labs.
Intrauterīnas infekcijas profilakses nolūkos pēc 18 stundu bezūdens perioda sasniegšanas
jāuzsāk antibakteriāla terapija. Visos gadījumos grūtniece jāinformē par intrauterīnas
infekcijas risku noplūdušu augļūdeņu gadījumā un nogaidoša taktika iespējama tikai ar
sievietes piekrišanu. Priekšlaicīgu dzemdību gadījumā taktika ir atšķirīga. Augļa ūdens pūšļa
atvēršana jeb amniotomija saīsina dzemdību I. periodu, jo veicina priekšgulošās daļas
noslīdēšanu. Amniotomiju izmanto kā dzemdību indukcijas metodi pie gataviem dzemdību
ceļiem kad Bišopa skalas novērtējums > 6 balles, dzemdību darbības veicināšanai dzemdību
disfunkcijas gadījumā, ja augļūdeņi nav spontāni noplūduši pie dzemdes kakla pilna
atvēruma.
Dzemdību II. izstumšanas perioda vadīšana.
Šajā periodā notiek augļa galviņas virzīšanās caur iegurni, galviņa nospiež sakrālo nervu
pinumu un dzemdes gludās muskulatūras kontrakcijām pievienojas reflektoras vēdera
priekšējās sienas un iegurņa muskulatūras kontrakcijas jeb dzīšanās sāpes, kas ilgst 60 – 90
minūtes un atkārtojas ik pēc 2 – 3 minūtēm.
Perioda ilgums:

229
 1. pirmdzemdētājām līdz 2 stundām
2. atkārtoti dzemdējošām līdz 1 stundai
3. ja pielietota epidurālā atsāpināšana – līdz 3 stundām
II. dzemdību perioda sākumā dzemdes kakls pilnīgi atvērts jeb ≥ 10cm, turpinās augļa
slīdēšana, dzemdētājai rodas vēlēšanās spiesties. To pirmdzemdētāja var aktīvi darīt tikai tad,
kad augļa galviņa atrodas mazā iegurņa izejā.
Izstumšanas periodā dzemdētājai ir ieteicams atrasties vertikālā stāvoklī: tupus, uz
ceļiem, uz dzemdību krēsliņa vai guļus uz sāniem. Šādas pozīcijas samazina II. perioda
ilgumu, samazina augļa distresa biežumu un vaginālu operatīvu dzemdību skaitu, bet
dzemdējot vertikālā ķermeņa stāvoklī, paaugstinās starpenes plīsumu risks. Dzemdētājas poza
guļus uz muguras nav ieteicama nevienā dzemdību periodā. Starpenes masāža pirmsdzemdību
periodā samazina starpenes plīsumu risku pirmdzemdētājām, starpenes masāža un iestiepšana
dzemdībās samazina 3. pakāpes starpenes traumas risku. Spiedienu uz dzemdes dibena
izstumšanas perioda beigās jeb Kristellera paņēmiena dažādas modifikācijas var pielietot,
tādējādi veicinot augļa piedzimšanu, bet tas neuzlabo perinatālo rezultātu un rada biežāku
pacienta neapmierinātību par dzemdību procesu. Izstumšanas perioda atvieglošanai
(ekstraģenitālas patoloģijas gadījumā) vai saīsināšanai (augļa hipoksijas gadījumā) vai
draudoša plīsuma gadījumā, kā arī pie operatīvām vaginālām dzemdībām, var izdarīt starpeni
paplašinošu operāciju – veikt epiziotomiju. Starpenes ādu infiltrē ar lokālo anestētiķi, ja
pacientei nav epidurālā atsāpināšana dzemdībās. Rutīnas epiziotomijas izdarīšana nav
pierādīta kā efektīga metode dzemdību komplikāciju samazināšanai.
Dzemdības pakauša priekšguļas gadījumus pieņem vecmāte, pielietojot roku palīdzību.
Galviņai tuvojoties mazā iegurņa izejas plaknei, kontrakciju laikā dzimumsprauga paveras un
var saskatīt augļa priekšgulošo daļu. Kontrakciju starplaikā augļa galviņa sākotnēji slīd
atpakaļ līdz galviņa ir nonākusi mazā iegurņa izejas plaknē ar savu vislielāko apkārtmēru.
Augļa galviņa zem simfīzes fiksējas ar zempakauša bedrīti. Vecmāte ar vienu roku sargā
starpeni, ar otru kontrolē augļa galviņas defleksiju, lai tā nenotiktu pārāk strauji. Virs
starpenes piedzimst augļa seja, augšējie elpošanas ceļi ir pieejami atsūkšanai, kas noteikti ir
jādara mekoniālu augļūdeņu gadījumā pirms bērns ir piedzimis un veicies pirmo ieelpu. Pēc
galviņas piedzimšanas tā veic ārējo rotāciju, saglabājot savu iepriekšējo pozīciju. Zem
simfīzes parādās priekšējais pleciņš, veidojas atbalsta punkts, piedzimst mugurējā rociņa, tad
priekšējā rociņa, tad viss auglis. Jaundzimušo pēc piedzimšanas novieto mātei uz vēdera,
nabassaiti noklemmē ar divām klemmēm pēc tam kad pārtraukusies tās pulsācija un starp tām
pārgriež. Jaundzimušo novieto uz jaundzimušā pārtinamā galda zem radiācijas siltuma
lampas. Veic nabassaites apstrādi – stumbru dezinficē ar 96o spirta šķīdumu, uzliek

230
vienreizēju nabas klemmi, virs klemmes nabassaiti nogriež, stumbru attīra no asinīm, atkārtoti
dezinficē. Jaundzimušajam pārbauda gremošanas sistēmas caurejamību, nomēra, nosver,
saģērbj, liek mātei pie krūts.
Dzemdību III. placentārā perioda vadīšana
Šis periods turpinās no bērna piedzimšanas līdz placentas apvalku un nabas saites
piedzimšanas un var ilgt līdz 30 minūtēm, bet vidēji ilgst 7 minūtes. Kamēr placenta nav
atdalījusies ir iespējama placentāro cilmes šūnu savākšana.
Pēc bērna piedzimšanas dzemdes tilpums strauji samazinās un dzemdes muskulatūra
atbilstoši saraujas un dzemde augstums palpējot caur vēdera priekšējo sienu atrodas nabas
līmenī. Dzemdes muskulim saraujoties, mazāks kļūst arī placentas piestiprināšanās laukums,
bet placentai nepiemīt spēja samazināt savu laukumu un tāpēc notiek placentas atslāņošanās
no dzemdes sieniņas.
Placenta var atdalīties divējādi:
1. centrāli jeb pēc Šulces
2. perifēri jeb pēc Dunkana
Pirmajā gadījumā veidojas retroplacentārā hematoma placenta piedzimst ar augļa virsmu
pa priekšu, un vispirms piedzimst placenta, un pēc tam izdalās placentārās asinis. Dunkana
veida gadījumā placenta sāk atdalīties no malas, tāpēc, placentas atdalīšanās sākas ar nelielu
asiņošanu un placenta piedzimst ar mātes pusi pa priekšu. Normāli asins zudums vaginālās
dzemdībās nepārsniedz 500 ml.
Placentārā perioda vadīšana var būt nogaidoša vai aktīva.
Nogaidošas taktika.
Šajā gadījumā pēc bērna piedzimšanas dzemdētāju novēro, bet kad konstatē placentas
atdalīšanās simptomus, liek dzemdētājai spiesties un placenta spontāni piedzimst. Šajā
periodā sāpes atsākas, kas liecina par dzemdes tonizēšanos un placentas atdalīšanos no
dzemdes sieniņas. Tūlīt pēc bērna piedzimšanas dzemdes pamatne atrodas nabas līmenī. Sāpju
laikā dzemde kļūst blīva, tās pamats paceļas virs nabas un novirzās uz sāniem, parasti uz labo
pusi. Atdalītai placentai noslīdot dzemdes apakšējā segmentā, dzemdētāja jūt vēlēšanos
spiesties un izstumj placentu. Aprakstītas pazīmes, kas norāda uz placentas atdalīšanos:
1. Šrēdera pazīme - dzemde saplok, kļūst blīvāka, šaurāka, novirzās pa labi no
viduslīnijas, dzemdes pamats paceļas virs nabas līmeņa
2. Ālfelda pazīme - nabassaites ārējais nogrieznis pagarinās par 10 – 12 cm, ko
konstatē uzreiz pēc bērna piedzimšanas uzliekot klemmi uz nabassaites starpenes rajonā, bet
pēc placentas atdalīšanās klemme atrodas atstatu no starpenes

231
 3. Čukalova-Kistnera pazīme - uzspiežot uz vēdera ar plaukstas laterālo virsmu
virs simfīzes nabassaites nogrieznis pēc spiešanās nesaīsinās, pat pagarinās
Ja ar ārējām pazīmēm konstatē, ka placenta atdalījusies, dzemdētājai liek spiesties līdz
placenta un augļa apvalki ir piedzimuši. Pēc placentas piedzimšanas dzemde strauji saraujas
un dzemdes pamats atrodas starp simfīzi un nabu vai nedaudz augstāk.
Pēc placentas piedzimšanas ir jāapskata tās un augļa apvelku veselums, placenta
jāizmēra, jāapraksta redzamās izmaiņas, kas, iespējams, var izskaidrot jaundzimušā veselības
problēmas. Jāapskata arī nabassaite, tās asinsvadu skaits.
Histoloģisko izmeklēšanu iesaka veikt sekojošos gadījumos:
• augļa intrauterīnas augšanas aizture
• priekšlaicīgas dzemdības, augļa anomālijas
• augļa tūska, antenatāla un intranatāla augļa bojāeja
• auglis dzimis smagā asfiksijā
• izoimunizācija
• atrastas izmaiņas placentas makroskopiskajā izmeklēšanā
• ilgstošs bezūdens periods
• aizdomas uz intrauterīnu infekciju
• preeklampsija vai hipertensija mātei
• smagas ekstraģenitālas saslimšanas mātei.
III. dzemdību perioda laikā jākontrolē:
• mātes vispārējais stāvoklis
• pulss
• asinsspiediens
• ādas nokrāsa
Aktīva vadīšana.
2004. gadā Litch publicēja randomizēta kontrolēta pētījuma rezultātus, kas tika veikts
1988. – 1998. gados, un pierādīja, ka trešā perioda aktīva vadīšana salīdzinot ar nogaidošu
taktiku, ievērojami samazināja dzemdes atoniskas asiņošanas gadījumu skaitu. FIGO
(Starptautiskā ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija) un ICM (Starptautiskā vecmāšu
konfederācija) 2004. gadā izdeva kopēju paziņojumu ar kuru rekomendē dzemdību trešo
placentāro periodu vadīt aktīvi. Šajā taktikā ietverti sekojoši komponenti:
- uterotonisku līdzekļu nozīmēšana
- kontrolēta vilkšana aiz nabas saites
- dzemdes masāža pēc placentas piedzimšanas

232
 Pēc bērna piedzimšanas pārliecinās, ka dzemdes dobumā nav vēl cits auglis un i/m
ievada 10 DV oksitocīnu. Tas ir izvēles preparāts, kas iedarbojas 2 – 3 minūšu laikā un tam
praktiski nav kontrindikāciju. Ja oksitocīns nav pieejams, i/m var lietot 0,2 mg ergometrīna
vai p.o. 400 – 600µg mizoprostolu, ja nav pieejami iepriekš minētie. Ergometrīna preparāti ir
kontrindicēti pacientēm ar preeklampsiju vai ar augstu asinsspiedienu, ievadīt uzmanīgi, jo
izteiktas blakusparādības.
Veic sekojošas darbības:
- uz nabassaites uzliek klemmi starpenes rajonā kad beigusies tās pulsācija un tura
to vienā rokā
- otru plaukstu novieto uz vēdera uzreiz aiz simfīzes un nabassaites vilkšanas brīdī
rada pretspiedienu, lai stabilizētu dzemdi

- nabassaiti viegli iestiepj un nogaida 2-3 minūtes līdz iedarbojies oksitocīns un

dzemde uz to reaģē ar savilkšanos
- kad dzemde savilkusies, liek sievietei spiesties un maigi velk aiz nabassaites ar
otru roku radot pretspiedienu līdz placenta ir piedzimusi
- ja placenta nav piedzimusi 30 – 40 sekunžu laikā, procedūru pārtrauc
- ar vieglu iestiepumu turpina turēt nabassaiti
- nākošās dzemdes kontrakcijas laikā atkal atkārto kontrolētu vilkšanu aiz
nabassaites un pretspiedienu

233
NB! Nekad nevilkt aiz nabassaites, ja nav dzemdes kontrakcija un nav nodrošināts
pretspiediens caur vēdera priekšējo sienu.
Kad placenta ir piedzimusi, to tur abās rokās līdz piedzimst visi augļa apvalki. Ja
apvalki notrūkst, ar sterilu cimdu mēģina tos izdalīt caur maksti vai dzemdes kaklu, pielietojot
arī klemmes. Pārbauda placentas veselumu, defektus, iespējamus asinsvadu pārrāvumus.
Tūlīt pēc placentas piedzimšanas caur vēdera priekšējo sienu veic fundus uteri masāžu.

Jāraugās, lai dzemde, beidzot masāžu, nekļūst mīksta.

Dzimumceļus pēc placentas piedzimšanas apskata spoguļos un plīsumus vai
epoziotomiju, ja tādi ir, sašuj lokālajā anestēzijā (ja nav epidurālā atsāpināšana dzemdībās).
Līdz ar to dzemdības beigušās.
Pēc placentas izdalīšanās beidzas dzemdību III. periods un sākas agrīnais pēcdzemdību
periods vai IV. periods. Tas ilgst apmēram 2 stundas pēc normālām un 3 stundas pēc
operatīvām dzemdībām. Nedēļniece šai laikā turpina atrasties dzemdību zālē medicīniskā
personāla uzraudzībā. Šis ir periods, kad visbiežāk, sākas pēcdzemdību asiņošana. Jāseko
nedēļnieces vispārējam veselības stāvoklim, jāpalpē pulss, jāmēra arteriālais asinsspiediens.
Dzemdes tonuss un izdalījumi no dzimumceļiem jāpārbauda vismaz ik 15 minūtes.
Ja nedēļniecei sūdzību nav, pašsajūta ir laba, objektīvie rādītāji liecina par labu vispārējo
stāvokli, dzemde ir blīva un nesāpīga, no dzimumorgāniem nelielā daudzumā izdalās asiņaini
izdalījumi, viņu parasti pārved uz pēcdzemdību palātu kopā ar bērnu.
Kontroles jautājumi:
1. Kas dzemdību norisi ietekmē?
2. Raksturojiet dzemdību biomehānisms pakauša priekšguļas mugurējā veida gadījumā.
3. Raksturojiet dzemdību biomehānisms pakauša priekšguļas priekšējā veida gadījumā.
4. Kāds ir dzemdes kakla gatavības novērtējums pēc modificētas Bišopa skalas?
5. Raksturojiet dzemdību periodus.

234
Fizioloģisks pēcdzemdību periods.
Pēcdzemdību periods (puerperium) sākas no placentas piedzimšanas brīža un ilgst sešas
nedēļas. Šajā periodā notiek orgānu, orgānu sistēmu un to funkciju atjaunošanās
pirmsgrūtniecības stāvoklī. Visvairāk pārmaiņu pēcdzemdību periodā notiek dzimumorgānos.
Dzemde.
Sešu nedēļu laikā atgūst normālu lielumu, tās masa samazinās no 1000 līdz 100 – 50
gramiem. Par dzemdes saraušanos jeb involūciju var spriest pēc dzemdes pamata augstuma
virs simfīzes. Normā tas katru dienu noslīd vismaz par 1 – 2 centimetriem. Sestajā
pēcdzemdību dienā dzemdes pamats ir vidū starp simfīzi un nabu. Dzemdes saraušanās
intensitāte nozīmīgi palielinās tūlīt pēc dzemdībām, strauji samazinoties dzemdes tilpumam.
Dzemdes miometrija aktivitāte veicina hemostāzi, nospiežot intramurālos dzemdes
asinsvadus. Estrogēnu līmenis, kas stimulēja miometrija augšanu, kā arī progesterona līmenis,
kas noteica dzemdes masas palielināšanos grūtniecības laikā, pēc dzemdībām strauji
samazinās. Dzemdes saraušanās 4 – 6 nedēļu laikā notiek, samazinoties miometrija šūnu
lielumam. Miometrija šūnu skaits nemazinās. Dzemdei savelkoties pēc dzemdībām, 2 – 3
dienas nedēļniece jūt atsāpes. Pirmdzemdētājām tās nav tik raksturīgas, jo dzemde pastāvīgi
ir paaugstinātā tonusā. Atsāpes pastiprinās bērna zīdīšanas laikā. Krūšu galu kairinājums
veicina palielināta oksitocīna daudzuma izdalīšanos neirohipofīzē, kas savukārt veicina
dzemdes saraušanos. Atsāpes ir izteiktākas pēc dvīņu dzemdībām, dzemdībām ar lielu augli,
pārstieptas dzemdes dēļ. Atsāpes pastiprinās, lietojot uterotoniskos līdzekļus kā oksitocīnu.
Dzemdes kakls.
Tā iekšējā mute slēdzas pirmās pēcdzemdību nedēļas beigās. Desmitajā dienā dzemdes
kakla kanāls ir pilnīgi izveidojies. Dzemdes kakla ārējā mute pilnīgi slēdzas trešajā nedēļā pēc
dzemdībām. Tā iegūst spraugas formu.
Endometrijs.
Tā reģenerācija noris strauji. Pilnīga tā atjaunošanās notiek trīs nedēļu laikā. Placentas
piestiprināšanās vietā – sestās pēcdzemdību nedēļas beigās. Dzemdes iekšējās virsmas brūcei
dzīstot, rodas pēcdzemdību izdalījumi - lohijas. Tām ir bāziska reakcija, specifiska smaka.
Lohijas sastāv no eritrocītiem, deciduālo audu atliekām, epitēlija šūnām, leikocītiem,
baktērijām. Lochia rubra ir koši sarkani izdalījumi, sastāv galvenokārt no asinīm, deciduālo
audu atliekām, izdalās 3 – 4 dienas un sastāv pārsvarā no eritrocītiem. Lochia serosa -
izdalījumi kļūst bālāki: sārti vai brūngani, izdalās līdz 10. dienai un pārsvarā sastāv no
leikocītiem. Lochia alba - izdalījumi pēc 10. dienas kļūst dzeltenīgi vai balti un satur lielu
daudzumu leikocītu, deciduālo audu atliekas, epitēlija šūnas, gļotas, baktērijas. Var izdalīties
apmēram 2-6 nedēļas pēc dzemdībām.

235
 Maksts.
Tās apjoms samazinās pakāpeniski. Sienu tūska pilnīgi izzūd pēcdzemdību perioda
beigās.
Olnīcas.
Bērna zīdīšanas periodā menstruācijas var nebūt. Ja nav laktācijas, ovulācija parasti
notiek 10. nedēļā pēc dzemdībām, bet pirmā menstruācija ir 12. nedēļā pēc dzemdībām.
Tomēr pirmā menstruācija var būt arī 6. – 8. (7. – 9.) nedēļā pēc dzemdībām. Šajā gadījumā
pirmais menstruālais cikls parasti ir anovulators.
Piena dziedzeri.
Piena sekrēcija ir hormonālas un reflektoras darbības rezultāts. (sk. nod. Laktācija).
Pārmaiņas citās orgānu sistēmās.
Pēcdzemdību periodā notiek pārmaiņas hemodinamikā. Pirmajās 48 stundās pēc
dzemdībām var novērot ortostatisko hipotensiju. Dažas dienas pēc dzemdībām vēl ir
palielināts sirds minūtes tilpums. Droši vien tas ir saistīts ar palielinātu sirds sistolisko
tilpumu, tādēļ ka tai pašā laikā vērojama sirds ritma palēnināšanās. Pirmsgrūtniecības
stāvoklis tiek atgūts divu nedēļu laikā. Diafragmai noslīdot savā vietā, palielinās plaušu
tilpums, normalizējas elpošanas biežums. 3 – 4 nedēļu laikā vielmaiņa sasniedz savu
sākotnējo stāvokli. Pakāpeniski normalizējas iekšējo sekrēcijas dziedzeru funkcijas.
Grūtniecības laikā leikocītu skaits ir 5 - 12 000/mm3. Dzemdību laikā un agrīnā pēcdzemdību
periodā leikocītu skaits pieaug līdz 25 000/mm3. Tā iemesls īsti nav zināms. Leikocitoze
varētu būt saistīta ar fizisko piepūli dzemdībās. Pēcdzemdību periodā iespējama vienreizēja
temperatūras paaugstināšanās. To izskaidro ar fizisko un garīgo pārslodzi dzemdībās. 3. – 4.
pēcdzemdību dienā iespējama temperatūras paaugstināšanās straujākas piena veidošanās dēļ.
Parasti temperatūra ir paaugstināta ne ilgāk kā 24 stundas.
Gremošanas orgānu darbība pēcdzemdību periodā ir normā. Pirmās 2 – 3 dienas zarnas
var neiztukšoties. Pavājināta zarnu darbība reizēm izraisa aizcietējumu.
Nieru funkcijas atjaunojas mēneša laikā pēc dzemdībām. 2 – 8 nedēļas var būt dilatēti
urīnvadi un nieru bļodiņas. 50% nedēļnieču pirmajās divās pēcdzemdību dienās var būt
neliela proteīnūrija (1+). Acetonūrija iespējama pēc ieilgušām dzemdībām ar dehidratāciju.
Dzemdības ar lielu augli, ieilgušu dzemdību otro periodu, starpenes iegriešanu – epiziotomiju
var veicināt stresa urīna nesaturēšanas attīstību pēc dzemdībām. Tā kā pirmajās dienās pēc
dzemdībām, ir pazemināts urīnpūšļa muskuļu tonuss vai nervu saspiedums urīnpūšļa apvidū
(augļa priekšguļošai daļai ilgstoši piespiežoties mazā iegurņa sienai dzemdību laikā),
nedēļniece var nejust vajadzību urinēt vai vispār to nespēj. Nedēļniece var bieži urinēt mazām
urīna porcijām.

236
 2 – 3 dienas pēc dzemdībām iespējama pastiprināta svīšana, īpaši naktīs.
Pēc dzemdībām nereti konstatē hemoroidālos mezglus. Ja tie iesprūst, rodas tūska,
mezgli saspringst, kļūst sāpīgi.
Pakāpeniski nostiprinās vēdera priekšējā siena. Strijas kļūst bālākas.
Agrīnā pēcdzemdību aprūpe.
Pirmajā stundā pēc dzemdībām ieteic:
1. ik pēc 15 minūtēm novērtēt:
a. asinsspiedienu
b. pulsu
c. elpošanu
d. izmērīt temperatūru
e. dzemdes stāvokli, izvērtējot ik pēc 15 minūtēm un normāla atrade ir:
i. blīva
ii. viduslīnijas pozīcijā
iii. zem nabas līmeņa
2. lohiju daudzumu izvērtē
a. ik pēc 15 minūtēm pirmās stundas laikā
b. ik pēc 30 minūtēm otrās stundas laikā
NB! Precīzi jānovērtē asins zudums pirmajās stundās pēc dzemdībām. Par normālu asins
zudumu tiek uzskatīts ne vairāk kā 80 ml pirmās stundas laikā.
Pirmajās stundās pēc dzemdībām ieteicams gultas režīms.
Pēcdzemdību perioda vadīšana.
Ik dienas rūpīgi jāizvērtē:
1. nedēļnieces sūdzības
2. vispārējais stāvoklis
3. dzemdes pamata augstums, konsistence, sāpīgums palpējot
4. lohiju daudzums, krāsa, smaka
5. abu krūtsgalu piemērotība bērna zīdīšanai
6. starpenes stāvoklis, vai nav tūska, hematoma
Pēc dzemdībām sievietei svarīgi ievērot higiēnu. Vismaz reizi diennaktī jānomazgājas
dušā. Pēc katras urinācijas un defekācijas jāapmazgājas ar siltu ūdeni. Intīmo vietu kopšanai
nevajadzētu lietot parastās ziepes un dušas želejas. Var ieteikt ikdienas intīmkopšanu ar
intīmkopšanas līdzekļiem kā Dercome femme. Paketes jāmaina bieži, virzienā no priekšas
uz mugurpusi. Rokas jāmazgā pirms un pēc starpenes apkopšanas.

237
 Sievietei pēc dzemdībām jānodrošina pilnvērtīgs uzturs: 2600 kcal/dienā. Nepieciešami
dažādi produkti. Nav absolūta aizlieguma produktu izvēlē. Tomēr neieteic atsevišķus piena
produktus, kā arī produktus, kuri varētu būt iespējami alergēni. Katram bērnam ir atšķirīga
reakcija. Jālieto 2 – 3 litri šķidruma diennaktī. Divas stundas pēc normālām dzemdībām
sieviete drīkst ēst un dzert, ja vēlas. Pirmos mēnešus pēc dzemdībām ieteic turpināt lietot
vitamīnus un dzelzs preparātus.
Sievietei pēc dzemdībām ir vajadzīga pietiekama atpūta un miegs: dienas miegs 1 – 2
stundas, nakts miegs 6 stundas.
Pirmo 24 stundu laikā pēc dzemdībām starpenes šuvju tūskas gadījumā var ieteikt ledus
pūsli (ne ilgāk kā 20 minūtes). Pēc 24 stundām diskomforta sajūtas mazināšanai var ieteikt
siltu sēdvannu. Ja traucēta urīnpūšļa funkcija, rekomendē ieiet siltā dušā, klausīties tekoša
ūdens skaņās, pastaigāt, izdzert glāzi ūdens. Ja iespējams, jāatsakās no urīnpūšļa
katetrizācijas. Drīkst ordinēt medikamentozu terapiju (0,05% Prozerīna šķīdumu 1 ml
subkutāni 1 – 2 reizes dienā). Svarīgi urīnpūsli iztukšot ik pēc 4 – 6 stundām, lai izvairītos no
urīnpūšļa infekcijas, muskuļu tonusa zaudēšanas urīnpūšļa pārpildīšanās dēļ.
Tā kā pirmajās nedēļās pēc dzemdībām sievietei var būt problēmas ar vēdera
iztukšošanos, iesaka uzturā vairāk lietot dārzeņus, graudaugus un citas šķiedrvielas.
Nepieciešamības gadījumā ieteic Microlax klizmu. Ja izveidojušies hemoroīdi, tie jāārstē.
Jābrīdina: nepiepūlēties tualetē. Labi palīdz silta komprese, sēdvanna. Hemoroīdu ārstēšanai
var ieteikt Derma – Soft mitrās salvetes – salveti saliek vairākās kārtās, pieliek iekaisušajiem
audiem, tur 5 – 15 minūtes, procedūru var atkārtot vairākas reizes dienā. Hemoroīdu
ārstēšanai var ordinēt arī Ultraproct krēmu vai svecītes, svecītes ar smiltsērkšķu eļļu.
Ja sievietei pēc dzemdībām ir ļoti stipras atsāpes, ordinē atsāpinošus medikamentus
(Olfen 50, Diclomelan 100 rektālās svecītes).
Krūtsgalu plaisāšanu var novērst, pareizi zīdot bērnu. Lai piemērotu krūtsgalus bērna
zīdīšanai, izspiež ar rokām vai piena pumpīša palīdzību no krūts nedaudz piena. Ja krūtis
piebriedušas, pašsajūtu var uzlabot ar siltu kompresi vai ledus aplikāciju, kā arī ļaujot dušas
ūdenim no silta līdz aukstam plūst uz krūtīm.
Lai gan sievietei pēc dzemdībām nepieciešama atpūta, fiziskā aktivitāte un kustības
uzlabo orgānu apasiņošanu, atjauno izstiepto un vājo vēdera preses un muguras muskulatūru,
mazina muguras sāpes, stīvumu, mazina aizcietējumu un gāzu uzkrāšanos.
NB! Rh negatīvām sievietēm, kuras nav izoimunizētas, kuru bērni ir Rh pozitīvi,
ievada antirēzus imūnglobulīnu 48 – 72 stundu laikā pēc dzemdībām.
Nav precīzi noteikts, kad drīkst uzsākt dzimumattiecības pēc dzemdībām. Ieteicams ne
ātrāk kā pēc sešām nedēļām.

238
No stacionāra parasti izraksta 3. – 5. dienā pēc dzemdībām, atgādinot:
1. par kontroli pie ginekologa vai ģimenes ārsta pēc 6 – 8 nedēļām

2. noformēt dokumentus:

a. bērna dzimšanas apliecība

b. pēcdzemdību atvaļinājumus
c. izziņa pabalsta naudas saņemšanai
3. par kontracepciju pēcdzemdību periodā

4. pēc izrakstīšanās no stacionāra savlaicīgi doties pie vecmātes/ārsta šādos gadījumos:

a. temperatūras paaugstināšanās

b. asiņošanas pastiprināšanās no dzimumorgāniem

c. smakojoši izdalījumi no dzimumorgāniem

d. bieža, dedzinoša urinācija

e. vēdera sāpes

f. pietūkums, apsārtums vai sāpes piena dziedzeros, kājās vai šuvju vietās

Kontracepcija pēcdzemdību periodā.

Laktācijas amenoreja. Tā var nodrošināt kontracepciju tikai pirmajos sešos
pēcdzemdību mēnešos, regulāri zīdot bērnu, arī naktī. Grūtniecības iestāšanās risks ir
mazāks kā 2%.
Barjermetode. Vienkārši lietojama unplaši pieejama:
1. prezervatīvs, efektivitāte atkarīga no prezervatīva kvalitātes un pareizas
lietošanas
2. spermicīdi, ķīmiskas vielas, kas nomāc un iznīcina spermatozoīdus. Var būt
svecīšu, krēmu, tablešu, tamponu, sūklīšu, filmiņu veidā.
Intrauterīnā kontracepcija. Spirāli var ievadīt:
1. postplacentārā periodā jeb 48 stundās pēc dzemdībām
2. pēcdzemdību periodā jeb no septītās nedēļas pēc dzemdībām
Progestagēnu orālā kontracepcija (POK). Ja sieviete zīda bērnu, POK var uzsākt lietot
ne ātrāk kā pēc 6. pēcdzemdību nedēļas. Ja sieviete nezīda bērnu, POK var uzsākt lietot tūlīt
pēc dzemdībām. Ja POK uzsāk lietot vēlāk nekā 4 nedēļas pēc dzemdībām un menstruācijas
nav atsākušās, jāpārliecinās, vai nav iestājusies grūtniecība.

239
 Kombinētā perorālā kontracepcija (KOK). Ja sieviete nezīda bērnu, KOK lietošanu pēc
dzemdībām var uzsākt 4. nedēļas sākumā. Ja KOK lietošana uzsākta vēlāk nekā 4 nedēļas pēc
dzemdībām un menstruācijas nav atsākušās, jāpārliecinās, vai nav iestājusies grūtniecība.
Pēcdzemdību psiholoģiskie stāvokļi.
Pēcdzemdību skumjas. Parasti novēro no 3. līdz 10. dienai pēc dzemdībām. Skumst
apmēram 75% jauno māmiņu. Pēcdzemdību skumjas var būt saistītas ar hormonālām
pārmaiņām un nogurumu pēc dzemdībām. Raksturīgs:
1. bezmiegs
2. raudulība
3. bailes
4. uzbudināmība
5. slikta apetīte
6. pasliktinātas koncentrēšanās spējas
Pēcdzemdību depresija. Novēro 8 – 15% jauno māmiņu. Izskaidro ar hormonālām
pārmaiņām un dzemdību stresu. Sākums bieži lēns, var netikt pamanīts. Var rasties gada laikā
pēc dzemdībām. Raksturīgs:
1. miega traucējumi
2. raudulība
3. apetītes izmaiņas
4. zūd koncentrēšanās spējas
5. mazvērtības sajūta
6. enerģijas mazināšanās
7. zūd interese par savu izskatu
8. nemiers, paškontroles trūkums, naidīgums
Pēcdzemdību psihoze. Sastop 1:1000 dzemdībām (literatūras dati). Nopietnākais no
pēcdzemdību psiholoģiskiem stāvokļiem. Simptomi parasti rodas pirmo divu nedēļu laikā pēc
dzemdībām. Raksturīgs:
1. uzbudinājums
2. apjukums
3. delīrijs
4. miega traucējumi
5. halucinācijas
6. ikdienas pienākumu pildīšanas nespēja
7. iespējami īslaicīgi atmiņas zudumi par atsevišķiem notikumiem
Pēcdzemdību paniskie traucējumi. Novēro 2. – 4. nedēļā pēc dzemdībām. Raksturīgs:

240
 1. nemiers
2. bailes
3. žņaudzoša sajūta krūtīs
4. paātrināta sirdsdarbība
Liela nozīme pēcdzemdību periodā ir ģimenes atbalstam. Jāpievērš uzmanība ne tikai
jaundzimušajam, bet arī sievietei. Ja jūtams, ka jaunajai māmiņai ir veselības
problēmas, ģimenei jāatbalsta vēlme doties pēc palīdzības pie speciālista. Nopietnos
gadījumos paciente saņem medikamentozu terapiju, psihoterapiju un sociālo atbalstu.
Kontroles jautājumi:
1. Kas ir pēcdzemdību periods?
2. Kāda ir agrīnā pēcdzemdību aprūpe?
3. Kas ik dienas rūpīgi jāizvērtē pēcdzemdību periodā?
4. Kādi ir pēcdzemdību psiholoģiskie stāvokļi?
5. Kad ievada antirēzus imūnglobulīnu Rh negatīvam sievietem pēc dzemdībām?
Zīdīšanas fizioloģija.
Pasaulē arvien vairāk sieviešu zīda bērnu. Šī tendence vērojama pēdējos 20 gados, kopš
medicīnas zinātne ir pierādījusi, ka mātes piens ir labākais, ko var dot bērnam. Lai raksturotu
situāciju valstī vai reģionā, Pasaules veselības organizācija (PVO) iesaka izvērtēt, cik
procentu jaundzimušo tiek zīdīti līdz 3 un līdz 6 mēnešu vecumam. 2002. gadā Latvijā tikai
27,1% jaundzimušo saņēma mātes pienu līdz 4 mēnešu vecumam, 22,3% tika zīdīti līdz 6
mēnešiem, bet 10,7% līdz 12 mēnešu vecumam. Laktācija ir dabisks organisma process, kurā
krūts dziedzeri veido un izdala pienu. Mātes piena sastāvā ir visas pamatbarības vielas,
vitamīni, minerālvielas un mikroelementi, kas pilnībā apmierina zīdaiņa vajadzības. Dabiskai
ēdināšanai pasaulē nav analogu. Zīdīt bērnu ir dabisks process.
Praktiski visas sievietes fizioloģiski ir spējīgas zīdīt savu bērnu.

Katrai sievietei ir:

1. jāizprot mātes piena nozīme vesela bērna attīstībā
2. jāzina krūšu uzbūve un fizioloģija
3. jārūpējas par savu veselību
4. jāievēro veselīgs dzīvesveids
5. jāapzinās, ka tieši viņas piens ir vispiemērotākais viņas mazulim
Krūts dziedzeru attīstībā šķir trīs periodus:

1. Intrauterīni auglim.

241
 Krūts dziedzera aizmetņi auglim sāk veidoties 4. – 6. nedēļā no ektodermas.
Dziedzera atrašanās vietā veidojas valnītis, kas sastāv no 4 – 6 šūnu kārtām. Apmēram 15.
grūtniecības nedēļā valnītī attīstās padziļinājums jeb nākamā piena krātuve un pienvadi un
izveidojas atvere krūtsgalā, kuru apņem areola. Vienlaikus krūtīs veidojas asinsvadi, kas
kļūst par īpašiem apokrīniem dziedzeriem. 32.grūtniecības nedēļā notiek pienavadu
diferencēšanās. Jaundzimušajam, piena dziedzeri ir izveidojušies, un to tālākā attīstība
apstājas.

2. Pubertātes laikā meitenei.

Meitenēm 11 – 12 gadu jeb pubertātes vecumā estrogēnu ietekmē sāk palielināties
krūtis (telarche). Tajās attīstās saistaudi, taukaudi un plašs limfātisko audu tīkls, veidojas
atsevišķas daivas. Dziedzeraudus apņem saistaudu kapsula, areolā un krūtsgalā veidojas
pigmentācija. Krūšu lielumu un formu nosaka saistaudi un taukaudi. Ap krūts daivām ir
daudz taukaudu, kas izveido krūts formu un elasticitāti. Dzimumbrieduma periodā krūts
dziedzeri palielinās un attīstās to funkcija. Kad menstruālais cikls kļūst ovulators, izdalās
progesterons. Tas stimulē alveolu attīstību un sagatavo krūts dziedzerus laktācijai
nākotnē. Estrogēni veicina pienvadu attīstību, bet progesterons izraisa acīnu proliferāciju
(acinus – dziedzera gala pūslītis, alveola).
Krūšu attīstības endokrīnā regulācija ir sarežģīta, to nosaka progesterons, estrogēni,
prolaktīns, kortizols un insulīns, kā arī androgēni, tiroksīns, augšanas hormons un citi
laktogēni faktori. Kortikosteroīdiem ir progesteronam līdzīga darbība, un tie arī veicina
acinus proliferāciju un pienavadu attīstību.
3. Grūtniecības laikā grūtniecei.
Iestājoties grūtniecībai, visa endokrīnā sistēma ir vērsta uz krūts dziedzera tālāko
attīstību. Grūtniecības laikā sievietes organisms sagatavojas zīdīšanai un krūts audi
pārveidojas. Horiongonadotropais hormons veicina krūts dziedzeru palielināšanos. Sākot
ar 6. – 8. grūtniecības nedēļu, krūtis palielinās un mainās to struktūra. Galvenā nozīme
šajā periodā ir estradiolam, progesteronam, prolaktīnam (grūtniecības laikā tā
koncentrācija palielinās 15 reizes), placentāram laktogēnam, placentāram augšanas
hormonam.
Krūts dziedzeris sastāv no 15 – 25 segmentiem, ko veido liels skaits alveolu. Alveolu
iekšpusi klāj kubiskais epitēlijs – pienu radošās jeb sekretējošās šūnas. No ārpuses to apņem
mioepitēlija šūnas – muskuļšūnas. Katra alveola pāriet pienavadā, kas ieplūst kopējā piena
izvadkanālā, kas ir viens katram krūts dziedzera segmentam. Tas ar piltuvveida paplašinājumu
atveras krūts galā. Krūtsgals atrodas areolas centrā, un tajā ir 12 – 16 izvadkanālu atveres.
Areolas diametrs ir 3–5 cm, tajā atrodas Montgomeri dziedzeri, tie izdala šķidrumu, kas

242
savukārt dezinficē krūtsgalu. Krūtsgals un areola ir labi inervēti. Grūtniecības laikā areolā un
krūtsgalā palielinās pigmenta daudzums, tie kļūst tumšāki. Pigments aizsargā krūtsgalu un
areolu pret neierasto slodzi, ko rada zīdīšana.
Grūtniecības pirmais trimestris ir mamoģenēzes periods. Endokrīnā sistēma
grūtniecības laikā ietekmē krūts dziedzeraudu attīstību un sagatavo to nākamam svarīgam
posmam.
Grūtniecības beigu periodā sākas laktoģenēzes periods, bet piena sekrēciju kavē
progesterons. Pēc dzemdībām strauji samazinās progesterona un estrogēnu koncentrācija un to
kavējošā iedarbība un sākas piena sekrēcija. Bērnam zīžot, tiek kairināts krūtsgals un areola,
kur ir daudz receptoru. Te rodas impulsu plūsma, kas nonāk hipofīzē, kur veidojas
prolaktīns, kas tālāk stimulē piena sekrēciju, un oksitocīns, kas veicina piena izdalīšanos no
krūts, samazinās dopamīna sekrēcija.
Tos sauc par:
1. prolaktīna refleksu
2. oksitocīna refleksu
Prolaktīna reflekss.
Krūtsgala stimulācija var palielināt prolaktīna līmeni pat sievietei, kura nezīda bērnu.
Svarīgs ir laiks starp ēdināšanas reizēm, jo prolaktīna līmenis zīdīšanas laikā paaugstinās, bet
ēdināšanas starplaikā „nokrīt” tik zemu, ka nākamās zīdīšanas laikā neatgūst sākumstāvokli,
un pakāpeniski prolaktīna līmenis arvien pazeminās un krūtī sāk samazināties piena
produkcija. Jo biežāk bērnu zīda, jo vairāk piena veidojas, krūts dziedzeris darbojas uz
„pieprasījumu”. Naktī prolaktīns izdalās vairāk nekā dienā.
Oksitocīna reflekss.
Tas ir piena tecēšanas reflekss. Hipofīzes mugurējā daiva izdala oksitocīnu. Alveolu
aptver mioepiteliālās šūnas, kas ir jutīgas uz oksitocīnu. Tām saraujoties, piens izplūst no
alveolas uz izvadkanālu un piena krātuvēm – sinusiem. Oksitocīna izdali, piena tecēšanu lielā
mērā ietekmē psihes emocionālie faktori – mātes domas, emocijas. Ja māte ar mīlestību domā
par bērnu, maigi sarunājas ar viņu, smaida, tad hipofīzē pastiprināti izdalās oksitocīns un
pieriet krūtis. Pozitīvas emocijas veicina piena daudzuma palielināšanos. Negatīvu emociju,
baiļu, nemiera, uztraukuma un dusmu ietekmē sievietes organismā izdalās adrenalīns, kas
vājina piena plūsmu pienavados. Bērna ēdināšanas laikā proporcija starp zīšanu un rīšanu
mainās. Sākumā bērns 8 reizes zīž un reizi norij. Paaugstinoties oksitocīna līmenim, bērns 4
reizes zīž un reizi norij. Kad oksitocīna līmenis mātei ir visaugstākais, tad bērns reizi zīž un
reizi norij.
Nobriedušam jaundzimušam zīšanas, rīšanas un elpošanas refleksi ir koordinēti.

243
 Oksitocīna reflekss darbojas kā nosacījuma reflekss un ir atkarīgs arī no krūtsgala
iestiepuma. Sievietēm, kas bērnu zīda pirmo reizi, oksitocīna reflekss iesākas lēnām.

Oksitocīna reflekss ir ātrāks sievietēm, kas bērnu jau ir zīdījušas, šo refleksu sievietes
ķermenis atceras uz visu mūžu. Oksitocīna ietekmē saraujas arī citi gludie muskuļi, piemēram,
dzemdes muskulatūra, tāpēc bērnu jāliek pie krūts tūlīt pēc dzimšanas. Ir ļoti svarīgi, lai māte
būtu kopā ar bērnu, lai viņu āda saskartos, lai māte sajustu bērna smaržu, dzirdētu viņa
skaņas, redzētu bērnu zīdīšanas starplaikā, tas viss veicina oksitocīna refleksu.
Adrenalīns, kas izdalās stresa situācijās, neietekmē prolaktīna līmeni, bet nomāc
oksitocīna izdalīšanos. Adrenalīns izraisa piena plūsmas apstāšanos pienavados, tomēr piena
rašanās nebeidzas. Tā veidojas piena stāze, kas veicina piena samazināšanos krūtī.
Oksitocīna refleksu veicina:
1. krūtsgala kairinājums, zīšana
2. pozitīvas domas un emocijas
3. silta komprese uz krūtīm, duša
4. muguras un kakla masāža
5. viegla krūšu masāža
6. krūtsgala masāža
7. pilnīga atslābināšanās zīdīšanas laikā
Piena izstrādi kavē:
1. nepilnīga krūts iztukšošanās (pienā ir sekrēciju kavējošas vielas - inhibitori,
kas pasargā piena dziedzeri no pārmērīga piepildījuma)
2. negatīvas emocijas un uztraukums
3. perorālā kombinētā hormonālā kontracepcija
4. smēķēšana
Kas notiek bērna mutē zīšanas laikā?
1. bērna mutē paņemtais krūtsgals izstiepjas divreiz garāks
2. krūtsgals aizpilda muti uz rīkles pusi
3. krūtsgala forma ir elipsveida, saspiežot piena sinusus, kas atrodas areolā, piens
vieglāk izplūst
4. bērnam iestiepjot krūtsgalu, tā muskuļi atslābst un piens izplūst

Zīdīšanas tehnika un vadīšana.

Krūšu gali pirms un pēc zīdīšanas jānomazgā ar ūdeni un bērnu ziepēm. Ja
krūtsgals ir ievilkts vai plakans, to ar pirkstu galiem jāpavelk uz āru. Tomēr šādu krūšu

244
galu sagatavošanu zīdīšanai labāk uzsākt grūtniecības laikā un to nepieciešams pārrunāt
un iemācīt antenatālās aprūpes periodā.
Pareizas zīdīšanas priekšnoteikumi:
1. pirms bērna ēdināšanas mātei ir jāatslābinās un jāieņem ērta poza
2. jāmāk pareizi balstīt krūts, ja tas nepieciešams
3. pareizi jāpaņem bērns, bērns jāpagriež ar vēderu pret mātes vēderu
4. māte ar krūtsgalu viegli pieskaras bērna lūpām, lai bērnam veicinātu krūts
satveršanas refleksu
5. bērnam pareizi jāsatver krūtsgals un areola
6. bērna mutei jābūt pilnai ar krūti, vaigiem un zodam jāpieguļ krūtij. Kad bērns
ir gatavs zīšanai, viņš plaši atver muti, satver dziļi visu krūtsgalu (reizē to arī iestiepjot) un
areolu. Mutē vairāk jābūt apakšējai areolas daļai.
Nepareizas zīdīšanas gadījumā bērna lūpas ir savilktas ,,tūtiņā”, tās aptver tikai
krūtsgalu un bērns ir it kā ,,iekodies” krūts galiņā. Šāda nepareiza zīdīšana norīvē krūtsgalu,
tas kļūst jutīgs un sāpīgs.

Ja krūtsgals ir saplaisājis, 1 – 2 dienas var lietot krūtsgala „aizsargu”, ko var iegādāties

specializētās aptiekās.

Bērna zīdīšanas priekšrocības:

1. mātes piens nodrošina visracionālāko uzturu un imunitāti, jo:
a. ir pilnvērtīgs
b. ir viegli sagremojams un labi uzsūcas
c. aizsargā no infekcijām
2. zīdīšana veicina bērna garīgo attīstību
Pārmaiņas piena sastāvā.
1. Pirmpiens ir īpašs krūts piens, kas sievietei var sākt izdalīties jau grūtniecības
III. trimestrī un izdalās pirmajās dienās pēc dzemdībām: līdz 4. – 5. dienai. Tas ir dzeltenīgs
vai bezkrāsas. Pirmpienā ir īpaši daudz olbaltumu, proti, imūnglobulīni, kas pasargā zīdaiņa
tievās zarnas gļotādu no infekcijām. Tas ir bagāts ar nātriju un kāliju, labāk kontrolē zarnu
mikrofloru, veicina mekonija izdali, kā arī bifidum floras veidošanos. Ar pirmpienu
jaundzimušais saņem arī pirmo imunizāciju, jo mātes antivielas pret dažādām infekcijām ar
pirmpienu uzņem arī viņas bērns.
2. Pārejas piens veidojas no 5. līdz 10. dienai. Tajā palielinās laktozes, tauku un
kaloriju daudzums. Olbaltumi un minerālvielas, salīdzinot ar pirmpienu, samazinās. Taukos
šķīstošo vitamīnu daudzums samazinās, ūdenī šķīstošo vitamīnu – palielinās.

245
 3. Īstais mātes piens sāk izdalīties pēc 10. dienas. Tā daudzums pieaug, krūtis
piepildās, piebriest un kļūst smagas. Mātes piens krūtī vienmēr ir svaigs.
Mātes piena un govs piena salīdzinājums.
g/100ml Pirmpie Pārejas Nobriedi Govs
ns piens s mātes piens piens
Olbaltum 2,7 1,6 1,2 3,3
i
Tauki 2,9 3,6 4,0 3 – 3,5
Cukuri 5,3 6,5 7,0 4,8
Ca 0,031 0,034 0,033 0,125
kcal/100 58 65 69 59-64
ml

Zīdīšana ir kontrindicēta, ja:

1. mātei ir HIV infekcija
2. jaundzimušajam ir galaktosēmija
3. māte lieto medikamentus vai vielas kā narkotikas, alkohols, kas izdalās ar
pienu un var ietekmēt jaundzimušā veselību
4. mātei ir aktīva, neārstēta tuberkuloze
5. citomegalovīrusa infekcija
6. hronisks hepatīts B, ja jaundzimušais nav saņēmis hepatīta B imūnglobulīnu
7. herpes infekcija uz krūšu galiem
Ja sieviete neuzsāk zīdīt bērnu vai viņai zīdīšana ir jāpārtrauc, vairākas dienas ir
vērojama krūts dziedzeru piebriešana, sāpīgums, kuru mazina ledus kompreses un
analgētiskie līdzekļi. Jāieteic stingrs krūšturis vai krūšu nosiešana ar stingru linu dvieli, palaga
apsiešanu ap ķermeni. Medikamentozu laktācijas nomākumu ar bromkriptīnu lieto retāki, jo
tas sievietēm pēcdzemdību periodā var izraisīt blaknes kā krampjus, hipertensiju u.c.

Medikamentu izdalīšanās ar mātes pienu.

Lielākā daļa medikamentu, kurus lieto māte, izdalās ar pienu. Medikamenta daudzumu
pienā nosaka tā koncentrācija mātes asinīs, to piesaistes spēja proteīniem, plazmas un piena
pH līmenis, jonizācijas pakāpe, medikamenta molekulārā masa un citi faktori. Parasti
jaundzimušais saņem niecīgu medikamenta daudzumu. Tomēr ir medikamenti, kuru lietošana
laktācijas laikā ir kontrindicēta, jo var izraisīt laktācijas nomākumu vai ietekmēt jaundzimušā
veselību. Katrā individuālā gadījumā, ordinējot sievietei zīdītājai medikamentus, jāpārliecinās
par to ietekmi uz bērna veselību.

246
 Medikamenti un ķīmiskas vielas, kuru lietošana laktācijas laikā ir kontrindicēta.
Medikaments Ietekme
Bromkriptīns Nomāc laktāciju
Kokaīns Kokaīna intoksikācija zīdainim
Ciklofosfamids Iespējams imūnnomākums, ietekme uz augšanu un
Ciklosporīns kanceroģenēzi
Doksorubicīns
Metotreksāts
Ergotamīns Vemšana, caureja, krampji jaundzimušajam

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir mātes piena sastāvā?
2. Kas oksitocīna refleksu veicina?
3. Kas notiek bērna mutē zīšanas laikā?
4. Kadas ir pārmaiņas piena sastāvā pēcdzemdību periodā?
5. Kad zīdīšana ir kontrindicēta?
6. mm

Izmantotā literatūra
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā
4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. Latvijas Dzemdību specialistu un ginekologu asociācijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
7. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
8. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Patoloģiskā dzemdniecība

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par augsta riska grūtnieces
novērošanu grūtniecības laikā un patoloģisku dzemdību norisi.
grūtniecības riska faktoru identifikācija
dažādu riska faktoru ietekme uz augli un dzemdību gaitu

247
iepazīšanās ar grūtnieču ambulatoro aprūpi riska grupas pacientēm
vecmātes loma augsta riska grūtnieču aprūpē
5. Informācija par imunoloģisko konfliktu dzemdniecībā – Rh sistēmas,
ABO sistēmas nesaderība, retāk sastopamie imūnkonflikta veidi, profilaktiskie pasākumi,
vecmātes līdzdalība
6. zināšanas par asiņošanas iemesliem I. un II. grūtniecības trimestrī –
pazīmes, diagnoze, taktika
7. iepazīšanās ar asiņošanas iemesliem grūtniecības III. trimestrī,
dzemdībās un agrīnā pēcdzemdību periodā, klīnika, taktika.
8. zināšanas par dzemdību distociju – iedalījums, iemesli, dzemdību
norises īpatnības
9. dzemdību traumatisms – iemesli, taktika, profilakse
10. informācija par hipertenzīviem stāvokļiem dzemdniecībā – grūtniecības
hipertensiju, preeklampsiju, eklampsiju, hronisku hipertensiju un HELLP sindromu.
Nemedikamentozā un medikamentozā ārstēšana, indikācijas dzemdībām, vecmātes loma
11. grūtniecības norises un dzemdību vadīšanas īpatnībām pacientēm ar
ekstraģenitālām saslimšanām - sirds-asinsvadu sistēmas slimībām, nieru slimībām, kuņģa-
zarnu trakta slimībām, endokrīnām saslimšanām, anēmiju, epilepsiju, trombofilijām
12. placentas histoloģiskās un bakterioloģiskās izmeklēšanas loma
13. neatliekamie stāvokļi dzemdniecībā - trombembolija, augļa ūdeņu
embolija, posthemorāģisks šoks, krampji, neatliekamās palīdzības algoritms. Patoloģisku
pēcdzemdību periods – infekcijas, asiņošanu, u.c sarežģījumiem, profilakses pasākumi
14. vecmātes loma augsta riska grūtniecības un dzemdību aprūpē.

Pārnesta grūtniecība. (graviditas serotina; graviditas postmaturata)

PVO definīcija: grūtniecība, kas ilgst ≥ 42 grūtniecības nedēļas vai vairāk kā ≥294 dienas.
Vairākās pasaules valstīs to definē kā grūtniecību, kas ilgst vairāk kā 2 nedēļas pēc paredzamā
dzemdību termiņa.
Biežums variē no 4 – 14%, vidēji 7%. Īsta pārnesta grūtniecība sastopama ievērojami retāk
2,5 – 4%, nekā „šķietamā”, kas saistīta ar apšaubāma dzemdību termiņa noteikšanu.
Komplikācijas:
o Mekoniju aspirācija
o Intrauterīna infekcija
o Mazūdeņainība
o Makrosomija

248
 o Izmaiņas KTG
o Zems nabassaites asiņu pH
o Zems Apgares skalas vērtējums jaundzimušajam 5 minūtes pēc piedzimšanas
o Augļa pārnestības sindroms
o Perinatālā mirstība
o Dzemdību distocija
o Dzemdību trauma mātei
o Augsts ķeizargriezienu skaits
Klasifikācija.
- Grūtniecības prolongācija ar novēlotām dzemdībām jeb “ šķietama “ pārnesta grūtniecība
ir uzskatāma par hronoloģisku jēdzienu; dzemdības sākas vēlāk par noteikto dzemdību
laiku, kas noteikts pamatojoties uz apšaubāmām pēdējām menstruācijām un/vai ovulāciju,
bet augļa un placentas funkcionālais stāvoklis ir neizmainīts.
- Īsta pārnesta grūtniecība ir bioloģisks jēdziens, kas saistīta ar placentas disfunkciju un
jaundzimušā pārnestības sindromu. Placenta, kā orgāns, kas pilda barošanas, metabolās un
zināmā mērā arī respiratorās funkcijas, ir ieprogrammēts noteiktam darbības laikam, pēc
kura pārnestas grūtniecības gadījumā seko bioloģiska placentas insuficience, kā rezultātā
tiek apdraudēta augļa izdzīvošana. Morfoloģiskās izmaiņas placentas struktūrā pie īstas
pārnestas grūtniecības izpaužas kā bārkstiņu tūska, fibrinoīda nekroze, hialinoze,
distrofiska pārkaļķošanās, sincītija pseidohiperplazija, placentas mikroinfarkti .
Jaundzimušajam raksturīga maza dzimšanas masa, sausa, krunkaina āda, gari nagi, samazināta
zemādas tauku kārta, mekoniju aspirācijas sindroms, hipoglikēmija, krampji sakarā ar
placentas nepietiekamību. Augļa bojāejas gadījumā grūtniecības pārnestības diagnostikai lieto
pārkaulošanās kodola mērījumus.
Etioloģija.
Nav precīzu datu par pārnestas grūtniecības iemesliem. Biežākie riska faktori ir:
o iepriekš pārnesta grūtniecība
o nulliparitāte
o garš menstruālais cikls un nav veikta agrīna ultraskaņas izmeklēšana
grūtniecības laikā
o placentas sulfatāzes nepietiekamība
o anencefalija
o vīriešu kārtas auglis
Tomēr visbiežāk pārnesta grūtniecība ir saistāma ar nepareizu dzemdību datuma noteikšanu.

249
Diagnostika.
Prognostiski svarīgi ir precizēt grūtniecības laiku, lai diferencētu īstu grūtniecības pārnesumu
no prolongētas grūtniecības.
Grūtniecības vadīšana.
- Gestācijas laiku nosaka pēc pēdējo menstruāciju 1. dienas, I. vai II. trimestra USG. Lai
izvairītos no neprecīzi noteikta gestācijas laika, katrai grūtniecei jāpiedāvā veikt USG līdz
20 grūtniecības nedēļām, vislabāk 12. – 13. grūtniecības nedēļās, kad veic augļa 1.
ģenētisko skrīningu.
- Ja ir neregulārs MC, nav zināms PM datums, 3 mēnešus pirms grūtniecības lietota HOK,
tad, aprēķinot paredzamo dzemdību datumu, ņem vērā USG.
- Ja ultrasonogrāfiski noteiktais gestācijas laiks (pēc CRL vai HC) atšķiras no pēc pēdējām
menstruācijām noteiktā laika par vairāk nekā 7 dienām, tad ņem vērā USG.
- Lai izvairītos no grūtniecības pārnesuma, var veikt augļa apvalku apakšējā pola
atslāņošanu reizi nedēļā, sākot ar 38 grūtniecības nedēļām. Tā ir viena no dzemdību
indukcijas metodēm kad vaginālas apskates laikā, ar pirkstu izejot caur cervikālo kanālu,
atslāņo augļa apvalkus no dzemdes sieniņas, tādējādi veicinot endogeno prostoglandīnu
izdalīšanos.
- Ja grūtniecības laiks ir 41 nedēļa, membrānu atslāņošanu var veikt ik 48 stundas. Krūts
galu stimulācija endogenā oksitocīna izdalīšanās stimulācijai nav pierādīta kā efektīga
metode dzemdību sākšanās veicināšanai.
- Uz pierādījumiem balstīta taktika nosaka, ka, ja gestācijas laiks ir 41 grūtniecības nedēla +
0 diena, nekomplicētas grūtniecības gadījumā grūtniecei jāpiedāvā dzemdību indukcija.
Indukciju veic stacionārā. Rutīna indukcija 41 grūtniecības nedēļā samazina perinatālo
mirstību saistībā ar grūtniecības pārnesumu par 80%, samazina ķeizargriezienu skaitu
primipārām dzemdētājām, ir izmaksu efektīga taktika, salīdzinot ar nogaidošu taktiku.
- Sievietēm ar rētu uz dzemdes dzemdību indukcija paaugstina dzemdes plīsuma risku. Ja
grūtniecei ar dzemdes rētu dzemdības nesākas spontāni līdz 40 – 41 grūtniecības nedēļai,
dzemdības ir jāatrisina ar ķeizargrieziena operāciju.
- Ja grūtniece no indukcijas atsakās, tad veic augļa stāvokļa monitorēšanu:
o Kustību skaitīšanu 2 x dienā
o Nestresa testu (NST)
 no 40 grūtniecības nedēļas + 0 dienas līdz 40 grūtniecības nedēļas + 6 dienas
NST veic 1 x nedēļā
 virs 41 grūtniecības nedēļai + 0 dienas NST 2 x nedēļā
 virs 42 grūtniecības nedēļa + 0 dienas NST 3 x nedēļā

250
o AŪI vai maksimālā vertikālās augļūdeņu kabatasmērījumi

 41 grūtniecības nedēļai + 0 dienas līdz 41 grūtniecības nedēļai + 6 dienas: AŪI 2 x

nedēļā

 virs 42 grūtniecības nedēļai + 0 dienas: AŪI 3 x nedēļā

Ja ir izmaiņas KTG vai samazinās AŪI, tad inducēt dzemdības.

Dzemdības inducē vienmēr, ja grūtniecības laiks ir 43 grūtniecības nedēļas. Grūtniecības

pārnesums jānovērš, ja ir preeklampsija, diabēts, dvīņu grūtniecība, augļa augšanas aizture un
citu medicīnisku vai akušerisku komplikāciju gadījumā.
Kontroles jautājumi:
1. Kas ir pārnesta grūtniecība?
2. Kas ir prolongēta grūtniecība?
3. Kāda ir pārnestas grūtniecības diagnostika?
4. Kāda ir taktika pie pārnestas grūtniecības?
5. Kādas ir pārnestas grūtniecības komplikācijas?

Priekšlaicīgas dzemdības. (partus praematurus)

Definīcija.
Tās ir dzemdības, kas norisinās laikā no 22 līdz 37 grūtniecības nedēļām (36 grūtniecības
nedēļas + 6 dienas ) un augļa masa ir ≥ 500 g.
Sastopamība. Ta ir variabla , vidēji pasaulē 5 – 10 %, vidēji Latvijā 5 – 6%, P.Stradiņa KUS
ap 15%.
Priekšlaicīgas dzemdības ir galvenais perinatālās saslimstības un mirstības cēlonis.
Priekšlaicīgu dzemdību profilakse un novēršana ir būtisks perinatālās aprūpes uzdevums, lai
samazinātu jaundzimušā saslimšanu un mirstību, kā arī uzlabotu bērna dzīves kvalitāti.
Vairums ar priekšlaicīgām dzemdībām saistītu saslimšanu - respiratorā distresa sindroms
(RDS), bronhopulmonālā displāzija (BPD), intraventrikulārā hemorāģija (IVH),
nekrotizējošais enterokolīts (NEK), sepse, retinopātija, un mirstības gadījumu sastopami
jaundzimušajiem, kuri dzimuši līdz 34.grūtniecības nedēļai, un to biežums un smagums ir
apgriezti proporcionāls gestācijas vecumam.
Riska faktori.
Ar anamnēzi saistīti:
• Ginekoloģiskā un dzemdību anamnēze:
o priekšlaicīgas dzemdības (personīgā vai ģimenes anamnēzē)

251
 o vēlīns spontāns aborts
o ≥ 2 dzemdes kakla dilatācijas un dobuma kiretāžas
o dzemdes attīstības anomālijas, dzemdes mioma
o dietilstilbestrola lietošana
o starplaiks starp grūtniecībām īsāks par 18 mēnešiem
o IVF/ICSI
• Noteikti medicīniski stāvokļi, hroniskas slimības - cukura diabēts, arteriālā
hipertensija
• Nepilnvērtīga antenatālā aprūpe
• Mātes kaitīgie ieradumi: smēķēšana, narkotiku atkarība
• Samazināts mātes svars līdz grūtniecībai < 50 kg
• Mātes vecums < 19 un > 35 gadiem
• Zems izglītības līmenis
• Nelabvēlīgs sociāli ekonomiskais stāvoklis
• Nakts, fiziski smags vai kājās stāvošs darbs, stress
Identificēti skrīninga laikā:
• Mutes dobuma infekcija
• Dzimumceļu infekcijas
• Asimptoma bakteriūrija
• Daudzaugļu grūtniecība
• Transvaginālā ultrasonogrāfijā dzemdes kakla garums < 25 mm, īpaši, ja grūtniecība <
30 nedēļām
• Pozitīvs fetālais fibronektīns (fFN) > 50 ng/ml
• Asiņošana no dzimumceļiem grūtniecības laikā - priekšguļoša placenta
• Priekšlaicīgu dzemdību simptomi
Jatrogēni/ medicīniski iemesli:
• Augļa nāve/izteiktas attīstības anomālijas/distress/daudzūdeņainība
• Placentas priekšlaicīga atslāņošanās
• Preeklampsija
Tātad cēloņi priekšlaicīgām dzemdībām var būt jebkurš no minētajiem riska faktoriem vai arī
vairāku šo faktoru iedarbība dažādās kombinācijās.
Būtiskāko jaundzimušo saslimstības daļu rada priekšlaicīgi dzimušie bērni, kuru gestācijas
laiks ir mazāks par 34 grūtniecības nedēļām, kad jaundzimušais ir izteikti nenobriedis un

252
pastāv augsts ar neiznēsātību saistīto komplikāciju risks. 1,2% no šīs grupas priekšlaicīgām
dzemdībām sākas spontāni, 0,8% ir jatrogēnas jeb izraisītas mātes vai augļa veselības stāvokļa
dēļ. Puse no šīm dzemdībām spontāni sākas pirmdzemdētājām, puse atkārtoti dzemdētājām,
pie kam atkārtoti dzemdētājām 30% gadījumu anamnēzē jau ir bijušas priekšlaicīgas
dzemdības.
Simptomi ir dzemdes kontrakcijas, velkošas sāpes vēdera lejasdaļā, spiediena vai lauzoša
sajūta muguras lejasdaļā, iegurnī, pastiprināti vai smērējoši izdalījumi no dzimumceļiem, kas
kombinējas ar izmaiņām dzemdes kakla garumā un progresējošu dilatāciju.
Priekšlaicīgu dzemdību diagnostiskie kritēriji :
1. Grūtniecības laiks 22 – 36 nedēļas un 6 dienas
2. Dokumentētas dzemdes kontrakcijas – 4/20 minūtēs vai 8/60 minūtēs
3. Plīsuši augļa apvalki. Ja augļa apvalki veseli, tad vēl vismaz viena no minētām pazīmēm:
a. Dzemdes kakla saīsināšanās > 75%
b. Dzemdes kakla atvērums > 2 cm
Priekšlaicīgu dzemdību riska izvērtēšana:
1. Dzemdes kakla garuma mērījumi ultrasonogrāfijā. Profesora Nikolaides pētījumā
grūtnieces, kam 22 grūtniecības nedēļās dzemdes kakla garums bija 1 – 15 mm, 31%
gadījumu dzemdēja pirms 34 grūtniecības nedēļām, kam dzemdes kakla garums bija
16 – 25 mm - 3,6% gadījumu, 26 – 60 mm – 0,7% gadījumu
2. Fetālā fibronektīna (fFN) noteikšana dzemdes kakla sekrētā.
3. Ja anamnēzē iepriekšējās dzemdības ir bijušas priekšlaicīgas ir ievērojams risks arī
nākošām būt priekšlaicīgām.
fFN ir glikoproteīns, ko ražo horioniskās membrānas un kas ir kā adhezīva molekula, kas
nodrošina horionisko membrānu saistību ar dzemdes deciduālo slāni. Normā to atrod
cervikovaginālajā sekrētā līdz 22 grūtniecības nedēļām. Ja nav priekšlaicīgu dzemdību draudu
(izmaiņas dzemdes kaklā, iekaisuma izraisīta amniotisko membrānu atslāņošanās no
deciduālā apvalka), fFN cervikovaginālajā sekrētā grūtniecības 24 – 34 grūtniecības nedēļās
nevar noteikt. Ja pēc 22. grūtniecības nedēļas dzemdes kakla kanālā tas atrodams > 50ng/ml,
tas ir vispārliecinošākais priekšlaicīgu dzemdību marķieris.
Sievietēm, kam ir saīsināts dzemdes kakls 22 grūtniecības nedēļās, kam ir pozitīvs fFN un
kam anamnēzē ir bijušas priekšlaicīgas dzemdības ir ļoti augsts risks dzemdēt priekšlaicīgi
pirms 34 grūtniecības nedēļām.

Profilakse.
Pasākumu komplekss, kas piemērojams jebkurai grūtniecei:

253
 • Ģimenes plānošana – vēlamais grūtnieces vecums 19 – 35 gadiem, starplaiks starp
grūtniecībām 18 – 23 mēneši
• Vēlama viena augļa grūtniecība IVF/ICSI gadījumā
• Izvairīšanos no dzīvesveida riskiem – narkotiku lietošanas (kokaīna, amfetamīna),
STS (hlamīdijām, gonorejas, sifilisa un HIV)
• Izvairīšanos no fiziski smaga, kājās stāvoša, vai nakts darba
• Sabalansēta uztura uzņemšanu, svara pieaugumu
Pasākumu komplekss, kas piemērojams sievietēm ar priekšlaicīgu dzemdību riska
faktoriem:
Riska faktors Darbība Efektivitāte un komentāri
Smēķēšana Smēķēšanas atmešana, palīdzības ↓ priekšlaicīgu dzemdību biežumu par
programmas. 16% un samazinātu augļa svaru par
19%.
Priekšlaicīgas Ω-3 taukskābes (zivju eļļa), ko uzsāk ↓ dzemdību biežumu līdz 37.
dzemdības anamnēzē 29. – 30. grūtniecības nedēļā. grūtniecības nedēļai par 46% un līdz 34.
grūtniecības nedēļai par 68%.
Zema riska un dvīņu gadījumos, dodot
Ω-3 taukskābes, priekšlaicīgu dzemdību
biežums nesamazinās.
17-α-OH progesterona kapronāts 250 ↓ priekšlaicīgu dzemdību biežumu par
mg i/m 1x nedēļā, uzsākot 16. – 20. 35%. Citi ievades veidi vai nu nav
grūtniecības nedēļā un turpinot līdz 36 pietiekami pētīti, vai nav efektīvi.
grūtniecības nedēļai.
Priekšlaicīgas Cervix suturācija. Ja grūtniecība ir vienaugļa, tad
dzemdības anamnēzē terapeitiskā suturācija ↓ risku par 40%.
un cervix garums Dvīņu gadījumā priekšlaicīgu dzemdību
TVUS < 25mm 16. – biežums ↑.
23. grūtniecības nedēļai
un 6. dienas
Anamnēzē ≥ 3 Transvagināla cervix suturācija 12. – ↓ priekšlaicīgu dzemdību biežumu līdz
priekšlaicīgas 15. grūtniecības nedēļās. 32. grūtniecības nedēļai no 32% (bez
dzemdības vai vēlīni suturācijas) uz 15%, to veicot; un līdz
spontāni aborti 37. grūtniecības nedēļai no 53% uz
32%. Pētījumi neuzrāda suturācijas
nepieciešamību, ja priekšlaicīgu
dzemdību risks ir zemāks. Pierādījumi
nav pietiekami apgalvojumam, ka
transabdomināla pieeja ir efektīvāka
(tikai 1 case-control pētījums)
Asimptomātiskā Urīna uzsējums un atbilstošas ↓ priekšlaicīgu dzemdību biežumu par
bakteriūrija (sastopama antibiotikas. 40%. Var ierosināt pielonefrītu, kas
2 – 10% grūtniecēm) saistāms ar priekšlaicīgu dzemdību
> 100000 baktērijas/ml biežuma ↑. Nav pierādīts optimālais
urīna uzsējuma un terapijas laiks.
Vairums pētījumos to veikuši 1.vizītē.
Ja konstatēts B gr. Streptokos arī
mazākā skaitā, tad rekomendē

254
 Penicilīnu 1 miljonu x 3 i/m 6 dienas.

Mutes infekcija Atbilstoša terapija, stomatologa ↓ priekšlaicīgu dzemdību biežumu par

apmeklējums.
IVF/ICSI 17-α-OH progesterona kapronāta vai
hCG iknedēļas injekcijas.
fFN cervikālajā kanālā Sniegt informāciju. Tokolīze, GK.
> 50ng/ml Nogādāt uz atbilstoša līmeņa
stacionāru.
Priekšlaicīgu dzemdību Sniegt informāciju. Tokolīze, GK.
simptomi Nogādāt uz atbilstoša līmeņa
stacionāru.
50%.
Pārliecinopši ↑ augļa sirds aktivitāti un
grūtniecības ilgumu > 24 grūtniecības
nedēļām, salīdzinot ar placebo.
Sievietei ar priekšlaicīgu dzemdību
draudiem, bet negatīvu fFN un cervix
garumu > 30mm ir < 2% iespēja
piedzemdēt 1 nedēļas laikā un > 95%
iespēja piedzemdēt pēc 35. grūtniecības
nedēļas, pat nesaņemot terapiju.
Jaundzimušā izdzīvošana variē no 0% -
21. grūtniecības nedēļā, 75% - 25
grūtniecības nedēļās un > 95% 29.
grūtniecības nedēļā.

Profilakses pasākumi, kas nav pamatoti:

• Gultas režīms - nesamazina priekšlaicīgu dzemdību biežumu, taču var būt saistīts ar
tādām komplikācijām kā trombembolija, muskuļu atrofija, kardiovaskulāra
nepietiekamība, kaulu mineralizācijas samazināšanās, glikozes tolerances traucējumi,
aizcietējumi, šķidruma līdzsvara traucējumi, galvassāpes, nogurums, depresija, bailes,
stress, utt. Ja tas tiek rekomendēts, tad sievietei jāļauj apmeklēt vismaz labierīcības,
lai samazinātu komplikāciju iespējamību.
• Profilaktiska antibiotiku lietošana bez infekcijas pazīmēm pat palielina dzemdību
skaitu līdz 34. grūtniecības nedēļai.
• Bakteriālās vaginozes, Trihomonas vaginalis, Ureaplasma urealyticum un
Micoplasma hominis gadījumā lietotas antibiotikas izārstē iekaisumu, taču nesamazina
priekšlaicīgu dzemdību biežumu. Metronidazola lietošana ir saistīta ar palielinātu
priekšlaicīgu dzemdību risku.
• Antibiotiku lietošana sievietēm ar pozitīvu fFN priekšlaicīgu dzemdību risku
nesamazina.
• Nav pietiekami pētījumi, kas norādītu uz pareizu taktiku gadījumos, kad ir cervix
dilatātcija 2.trimestrī, izmeklējot vagināli. Ir tikai neliels pētījums, kas norāda, ja
dilatācija ir ≥2cm, tad veicot suturāciju, priekšlaicīgu dzemdību biežums ↓ par 4
nedēļām, salīdzinot ar kontroles grupu. Netiek rekomendēta iknedēļas cervikāla
izvērtēšana.
Vairums no sievietēm (60%), kurām ir augsts risks priekšlaicīgām dzemdībām cervix
nesaīsinās un viņas dzemdē laikā bez iejaukšanās.

255
Taktika :
• Jāizvērtē riska faktori, jānoskaidro precīzs grūtniecības laiks
• Jānovērtē vitālie rādītāji
• KTG jāizvērtē dzemdes kontrakciju skaits (par diagnostiskām uzskata 4
kontrakcijas/20minūtēs vai 8 kontrakcijas/stundā)
• Apskate per speculam priekšlaicīgu dzemdību draudu gadījumā vai latentajā dzemdību
fāzē. Novērtē vai nav priekšlaicīgi noplūduši augļūdeņi (klepošanas tests, nitrizīna
tests), cervix stāvoklis vizuāli, analīžu paņemšana – fFN, uzsējums uz BGS klātbūtni.
• Vagināla izmeklēšana tikai aktīvajā dzemdību fāzē
• Atkarībā no grūtniecības laika rekomendējama pārvešana in utero uz augstāka līmeņa
stacionāru, ja neizdodas novērst simptomus:
o no 1. līmeņa stacionāra uz 2. līmeņa stacionāru, ja gestācijas vecums ir 29 - ≤
34. grūtniecības nedēļas
o no 1. un 2. līmeņa stacionāra uz 3. līmeņa stacionāru, ja gestācijas vecums ir ≤
28 grūtniecības nedēļas
• Pirms pārvešanas uz otrā un trešā līmeņa stacionāru:
o jāizklausa augļa sirdstoņi
o jāpārrunā ar vecākiem iespējamo prognozi, kas ir atkarīga no gestācijas laika
Ja auglis nedzīvs jeb vecāki izvēlas augli nereanimēt un sniegt tikai paliatīvu aprūpi, nav
pamata grūtnieces transportam.

256
Prognoze jaundzimušajam atkarībā no gestācijas vecuma:

Gestācijas vecums,
Izdzīvošana RDS IVH Sepsis NEK Vesels
nedēļās
24 40% 70% 25% 25% 8% 5%
25 70% 90% 30% 29% 17% 50%
26 75% 93% 30% 30% 11% 60%
27 80% 84% 16% 36% 10% 70%
28 90% 65% 4% 25% 25% 80%
29 92% 53% 3% 25% 14% 85%
30 93% 55% 2% 11% 15% 90%
31 94% 37% 2% 14% 8% 93%
32 95% 28% 1% 3% 6% 95%
33 96% 34% 0% 5% 2% 96%
34 97% 14% 0% 4% 3% 97%

Priekšlaicīgu dzemdību aizkavēšana :

Priekšlaicīgas dzemdības profilaktiski nenovērš neviens no medikamentiem, diskutabls

paliek arī jautājums par profilaktiski veiktu operatīvu dzemdes kakla slēgšanu.

Ārtēšana.
Ja grūtniecības laiks atbilst 24. – 34.grūtniecības nedēļai, tiek uzsākta tokolīze ar mērķi
panākt labāku plaušu nobriedumu jaundzimušajam. Nav pietiekamu pierādījumu tokolīzes un
steroīdu lietošanai pirms 23. un pēc 34. grūtniecības nedēļas.
Kortikosteroīdi.
Tikai divi kortkosteroīdi (Betametazons un Deksametazons) šķērso placentāro barjeru
un samazina RDS (47%), IVH (52%) neonatālās mirstības (40%) rādītājus.
• Lietojami no 24. – 33. grūtniecības nedēļas + 6 dienās
• Deva:
o Betametazons 12 mg i/m 2 reizes ar 24 stundu intervālu
o Deksametazons 6 mg i/m 4 reizes ar 6 stundu intervālu
• Steroīdu efekts parādās pēc 48 stundām un saglabājas 7 dienas pēc ievadīšanas
• Atkārtota glikokortikoīdu ievadīšana rekomendējama tikai tad, ja kopš iepriekšējās
priekšlaicīgu dzemdību draudu epizodes pagājušas vairākas nedēļas. Nevajadzētu
ievadīt vairāk kā divus kursus.

257
 • Nav kontraindikāciju
• Blaknes: pārejoša mātes hiperglikēmija 12 stundas kopš ievadīšanas brīža
Tokolīzes kontrindikācijas:
• No mātes puses:
o Horionamnionīts
o Smaga asiņošana no maksts, placentas abrupcija
o Preeklampsija
o Medicīniskas kontrindikācijas konkrētajam tokolītiķim
o Mātes stāvokļi, kāpēc aizliegts turpināt grūtniecību
• No augļa puses:
o Augļa nāve
o Lielas (īpaši letālas) augļa anomālijas vai hromosomu anomālijas
o Augļa stāvokļi, kāpēc aizliegts turpināt grūtniecību
o Pierādīta augļa nobriešana
Tokolīzes principi:
• Akūtā tokolīze ir viena medikamenta ievade īslaicīgi līdz simptomu izzušanai
• Uzutrošā tokolīze nav nepieciešama, jo nav pierādīta tās nepieciešamība un tā ir
saistīta ar blakusparādībām gan no mātes, gan augļa puses
• Drīkst ārstēt mājas apstākļos, ja cervikālais diametrs nav lielāks par 4 cm, un, ja
salīdzina ar hospitalizāciju, vienāds ārstēšanas efekts un iespēja sasniegt grūtniecības
laiku, kas lielāks par 36 grūtniecības nedēļām
Ciklooksigenāzes inhibitori.
Izvēles preparātu grupa simptomu novēršanai līdz 32.grūtniecības nedēļai!
COX inhibitorus nevajadzētu lietot ilgāk par 48 stundām un gadījumos, kad priekšlaicīgu
dzemdību draudi ir pēc 32 grūtniecības nedēļas.
• Darbības mehānisms: inhibē prostoglandīnu sintēzi un miometrija aktivitāti.
• Devas:
o Indometacīns - sākuma deva 50 – 100 mg p/rectum vai i/vagināli, turpina ar
25 – 50 mg katras 6 stundas, maksimāli 48 stundas
o Sulindac - 200mg p/o katras 12 stundas līdz 48 stundām
o Ketorolac - 60mg i/m, tad 30 mg i/m katras 6 stundas līdz 48 stundām
• Efektivitāte:

258
 o Salīdzinot ar placebo (↓dzemdību biežums par 79%) un jebkuru citu tokolītiķi,
COX inhibitori ir pārliecinoši efektīvāki (73% efektīvāks par β-mimētiķiem,
47% efektīvāks par Ca kanāla blokatoriem).
o Salīdzinot neselektīvos (indometacīns, ketorolac) ar selektīvajiem (sulindac,
rofecoxib, celecoxib, nimesulid) COX inhibitoriem, efektivitāte neatšķiras
• Neietekmē jaundzimušo saslimstības rādītājus
• Kontraindikācijas: nieru, aknu slimības, aktīva kuņģa čūla, vāji kontrolēta hipertensija,
NSPL jutīga astma, koagulācijas traucējumi/trombocitopēnija
• Blaknes: ja lieto tikai 48 stundas, nopietnas blakusparādības nav novērotas. Parasti
māte, salīdzinot ar cietiem tokolītiķiem, COX inhibitorus panes labāk.
o Mātei: gastrointestinālās – slikta dūša, dedzināšana aiz krūšu kaula, asiņošana,
koagulācijas un trombocītu anomālijas, astma, var paaugstināties ķermeņa
temperatūra. Lietojot Vioxx ilgstoši, var rasties insults
o Auglim: lietojot līdz 48 stundām, blaknes nav novērotas. Ja lietošana
ilgstošāka, īpaši pēc 32. grūtniecības nedēļas, tad palielinās ductus arteriosus
priekšlaicīgas slēgšanās risks, kam seko augļa tūska, pulmonāla insuficience,
augļa intrauterīna nāve, nieru nepietiekamību, oligohidraminjs
Ca - kanāla blokatori: Nifedipīns, Nikardipīns.
Otrās izvēles preperāti līdz 32. un pirmās pēc 32. grūtniecības nedēļas.
• Darbības mehānisms: tiek inhibēta Ca infūzija šūnās, tādēļ samazinās miometrija
kontraktilitāte
• Devas abiem preparātiem vienādas:
o 20 – 30 mg vienreizēji, tad 10 – 20 mg katras 3 – 8 stundas, maksimāli 90
(160) mg/dienā. Lietošanas ilgums – 48 – 72 stundas
o Varētu tikt piemērojama uzturošā tokolīze 30 – 60 mg/dienā, taču tā nav
pierādīta
• Efektivitāte:
o Nav pētījumu, kas salīdzinātu tos ar placebo
o Salīdzinot ar β-mimētiķiem, Ca kanāla blokatori ir efektīvāki. Tie par 24%
samazina dzemdības 7 dienu laikā par 17% dzemdības pirms 34. grūtniecības
nedēļai.
• To lietošana par 37% samazina RDS, 79% NEC, 41% IVH un 27% jaundzimušo
dzeltes biežumu

259
 • Kontrindikācijas: sirds slimības, hipotensija < 90/50mmHg, paralēla Mg lietošana,
nieru slimības
• Blaknes:
o Mātei: sārti vaigi, galvassāpes, apjukums, slikta dūša, pārejoša hipotensija un
nieru slimība
o Auglim: nav
Beta - mimētiķi: Ritodrīns, Terbutalīns.
• Darbības mehānisms: stimulē β-2-receptorus caur cAMP, tādējādi samazinot Ca un
miometrija kontraktilitāti
• Devas:
o Ritodrīns
 sākuma deva 50 – 100µg/minūtē i/v; tad devu palielina katras 10
minūtes par 50 µg/minūtē (maksimāli līdz 350 µg/min).
 1 – 20 mg p/o katras 2 – 4 stundas
o Terbutalīns
 0,25 mg i/v ik 20 minūtes pirmajā stundā; devu atkārto ik 2 – 3 stundas
 5 – 10 µg/minūtē i/v, maksimāli līdz 80 µg/minūtē
 2,5 – 5 mg p/o katras 2 – 4 stundas, ja mātes sirdsdarbība nepārsniedz
120 x/minūtē
• Efektivitāte:
o Salīdzinot ar placebo, palīdz aizkavēt dzemdības gan par 48 stundām, gan 7
dienām
• Neietekmē perinatālo mirstību vai saslimstību
• Kontraindikācijas: sirds aritmija vai cita nozīmīga sirds slimība, cukura diabēts, vāji
kompensēta vairogdziedzera slimība
• Blaknes:
o Mātei:
 hiperglikēmija, hiperinsulinēmija, hipokaliēmija, tremors, nervozitāte,
elpas trūkums, sāpes krūtnis, tahikardija, aritmija, izmaiņas EKG,
hipotensija, plaušu tūska
 Ritodrīna lietošana var būt saistīta ar izmaiņām mātes vairogdziedzera
darbībā, antidiurēzi
o Auglim:

260
  Ar Ritodrīna lietošanu saistītas - tahikardija, hipoglikēmija,
hiperbilirubinēmija, hipotensija, hipokalcēmiojam IVH
 Ar Terbutalīna lietošanu saistītas - tahikardija, hiperinsulinēmija,
hiperglikēmija, miokarda un septas hipertrofija, išēmija
Magnija sulfāts.
Nav pierādījumu, ka magnijs būtu lietojams kā tokolītiķis.
• Darbības mehānisms: intracelulārais Ca antagonists
• Deva:
o sākumā 4 – 6 g/30 minūtēs, tad 2 – 4 g/h, 5 g/h nav efektīvāk par 2 g/h, taču ir
saistīts ar nozīmīgiem blakusefektiem
• Efektivitāte:
o Nav efektīvāks par placebo un citiem tokolītiķiem. Nesamazina priekšlaicīgu
dzemdību biežumu.
• Perinatālā mirstība ir augstāka, taču saslimstība līdzīga kā citiem tokolītiķiem
• Kontrindikācijas – miastenia gravis
• Blaknes: mātei: sejas piesārtums, leraģija, galvassāpes, muskuļu vājums, diplopija,
sausa mute, plaušu tūska (varbūtība pieaug, ja hiperhidrācija), sirds apstāšanās
Oksitocīna receptora antagonisti: Atosiban (Tractocile)
• Darbības mehānisms: oksitocīna receptoru bloķēšana
• Deva:
o 6,75 mg bolusā i/v, tad 300 µg/minūtē 3 stundas, tad 100 mikrog/minūtē,
lietojot maksimāli 45 stundas
• Efektivitāte:
o Salīdzinot ar placebo, Atosibāns aizkavē priekšlaicīgu dzemdību biežumu 48
stundu un 7 dienu laikā, taču nesamazina to notikšanu līdz 37 grūtniecības
nedēļai un neuzlabo neonatālo iznākumu
o Salīdzinot ar β mimētiķiem, Atosibānam ir līdzīga spēja aizkavēt priekšlaicīgu
dzemdību biežumu vai perinatālo saslimstību un mirstību
• Blakusparādības nav aprakstītas.
• Ļoti dārgs medikaments!
NO donors: Nitroglicerīns
• Darbības mehānisms: tieša dzemdes muskuļa relaksācija
• Transdermālais plāksteris 0,4 mg/h
• Efektivitāte:
261
 o Pašreiz ir nepietiekami pierādījumi šī medikamenta izmantošanai ar mērķi
novērst priekšlaicīgas dzemdības
o Salīdzinot ar placebo efekts nav pierādīts
o salīdzinot ar β mimētiķiem, tas samazina dzemdību biežumu līdz 37
grūtniecības nedēļai
• Biežākās blaknes: galvasāpes
Priekšlaicīgu dzemdību vadīšana ir atkarīga no gestācijas laika:

• 22. – 23. grūtniecības nedēļas:

o Nelieto KTG
o Neveic operatīvas dzemdības augļa interesēs
o Neveic jaundzimušā reanimāciju
• 24. – 25. grūtniecības nedēļas:
o Nelieto KTG
o Neveic operatīvas dzemdības augļa interesēs
o Jaundzimušā reanimācija- atsevišķos gadījumos
• 26. – 27. grūtniecības nedēļas:
o Lieto KTG
o Veic operatīvas dzemdības, izvērtējot indikācijas
o Veic jaundzimušā reanimāciju
Ja grūtniecības laiks ≥ 34 grūtniecības nedēļām grūtniecības vadīšanas, dzemdību indukcijas
un vadīšanas principi neatšķiras no taktikas iznestas grūtniecības gadījumā.

Priekšlaicīgu dzemdību veids.

• Nav pierādītas nozīmīgas atšķirības jaundzimušā stāvokļa iznākumā priekšlaicīgu
dzemdību (24. – 36. grūtniecības nedēļai) gadījumā starp operatīvām un vaginālām
dzemdībām
• Ir pētījumi, ka ķeizargriezienā dzimušajiem bērniem biežāk sastopams samazināts pH
uzreiz pēc dzemdībām, taču retāk RDS, krampji un zemāki mirstības rādītāji
• Maz pētījumu, lai izdarītu secinājumus par atbilstošu drošāku dzemdību veidu iegurņa
un galvas priekšguļas gadījumā
Prognoze

Augļa un jaundzimušā prognozi nosaka :

262
 • gestācijas laiks un augļa nobriedums
• intrauterīnas infekcijas klātbūtne
• pre- , intra- un postnatālās aprūpes kvalitāte
Priekšlaicīgi noplūduši augļa ūdeņi neiznestas grūtniecības gadījumā.

Spontāni plīsuši augļa apvalki pirms dzemdes kontrakciju sākuma ir kā grūtniecības

komplikācija vidēji 10% gadījumu, tai skaitā vidēji 3% gadījumu līdz 37 grūtniecības
grūtniecības nedēļām - < 1% ar grūtniecības laiku < 24 grūtniecības nedēļas, 2 – 5% ar
grūtniecības laiku 24 – 33 grūtniecības nedēļas, 3 – 8% ar grūtniecības laiku 34 – 36
grūtniecības nedēļas. Etioloģija ir kompleksa un multifaktoriāla. Iespējamais mehānisms, kas
noved pie augļa apvalku plīšanas ir horiodeciduāla infekcija, kolagēna degradācija,
samazināts kolagēna saturs apvalkos, lokāli apvalku defekti, dzemdes pārstiepums. Par
infekcijas klātbūtni liecina fakti, ka priekšlaicīgu noplūdušu ūdeņu gadījumā biežāk tiek
pierādīta intrauterīna infekcija un biežāk tā notiek grūtniecēm ar dzimumceļu infekcijā, īpaši
BV.

Riska faktori: dzemdes kakla garums < 25 mm ir saistīts ar lielāku priekšlaicīgu augļa ūdens
noplūšanas risku, salīdzinot ar priekšlaicīgu dzemdību risku.

Diagnostika :

• izmeklēšana per speculam: vizualizē augļa ūdeņu izdalīšanos no cervikālā kanāla, kas
pastiprinās, uzspiežot uz dzemdes pamatnes vai liekot grūtniecei paklepot
• nosakot pH ar nitrazīna testu maksts spoguļos iegūtajā materiālā , maksts pH ir ≥ 7
(normāli maksts pH ir 4,0 – 4.5), pH izmaina sēklas šķidruma vai asiņu klātbūtne
• mikroskopējot iegūto materiālu nosaka arborizācijas vai papardes zieda fenomenu
Komplikācijas:

• Auglim:
o neiznēsātība
o RDS
o IVH un periventrikulāra leikomalācija
o Infekcija
o NEK
o Perinatāla bojāeja
o Plaušu hipoplāzija
o Kompresijas deformācijas

263
 o Ilgstoša saslimstība
• Mātei:
o Infekcija – horioamnionīts, endometrīts sepse
o Placentas atslāņošanās
o Nabassaites izkrišana
o Palielināts ķeizargriezienu biežums
o Palielināts placentas retences biežums
Augļūdeņu noplūšana jādiferencē :

• no patoloģiskiem kolpīta vai cervicīta izraisītiem izdalījumiem

• no urīna inkontinences , sakarā ar urīnceļu infekciju
• no grūtniecības izraisītas pastiprinātas maksts sekrēcijas

Taktika :

Indikācijas dzemdībām ir intrauterīnas infekcijas klīnika vai izmaiņas augļa sirdstoņos.

Ja grūtniecības laiks ir 24 – 34 grūtniecības nedēļas, plaušu nobriešanas stimulēšanai nozīmē
glikokortikoīdus. Antibiotiķu ampicilīna un eritromicīna vai tikai eritromicīna nozīmēšana
samazina horioamnionīta biežumu, risku dzemdēt tuvāko 48 stundu laikā, priekšlaicīgu
dzemdību biežumu pirmo 7 dienu laikā, neonatālas infekcijas risku, vajadzību pēc surfaktanta
pielietošanas un skābekļa terapijas jaundzimušajam, patoloģisku USG atradi jaundzimušajam.
Tokolīze ir pamatota 48 stundas kortikosteroīdu kursa izvešanai. Ja grūtniecības laiks ir ≥ 32
grūtniecības nedēļām, nekavējoties jānoņem dzemdes kakla šuves. Nogaidoša taktika kopumā
ir indicēta un pieļaujama, ja grūtniecības laiks ir < 32 grūtniecības nedēļas. Ja grūtniecības
laiks ir ≥ 34 grūtniecības nedēļas nogaidoša taktika nav pamatota.

Ja, izmeklējot spoguļos, konstatē augļa ūdeņu noplūšanu, jāizvairās no vaginālas

izmeklēšanas. Vagināla izmeklēšana paaugstina infekcijas risku un samazina latento periodu
līdz kontrakciju attīstībai. Ultraskaņas izmeklēšana ir indicēta lai precizētu augļa priekšguļu,
grūtniecības laiku, augļa anatomiju, placentas un nabassaites stāvokli. Jo mazāks ir augļūdeņu
daudzums (mērīts kā lielākā vertikāla augļa ūdeņu kabata vai kā AŪI), jo lielāks ir infekcijas
risks un īsāks latentais periods.

Indikācijas amniocentēzei:

o infekcijas klātbūtnes noteikšana (nosaka glikozes koncentrāciju, veic uzsējumu,

izmeklē iztriepi krāsotu pēc Grama)

264
 o plaušu nobrieduma noteikšana (fosfatīndiglicerola, surfaktanata/albumīna attiecības
noteikšana, laminālo ķermenīšu skaitīšana)
Ir iespējama pacientes novērošana mājas apstākļos, ja nav infekcijas pazīmes, ja dzīvo
tuvu slimnīcai, auglis ir galvas guļā, augļa ūdeņu lielākā kabata ir > 2cm. Ir jāievēro gultas
režīms, jākontrolē temperatūra un pulss ik 6 stundas, jāskaita augļa kustības, divas reizes
nedēļā jāveic nestresa tests un jāizmeklē asins aina, reizi nedēļā jāveic ultraskaņas
izmeklēšana. Tikai 18% gadījumu ir iespējams nodrošināt augstākminētos kritērijus.
Visbiežāk pacientes hospitalizē.

Būtiska ir savlaicīga intrauterīnas infekcijas identificēšana: paaugstināta temperatūra,

mātes un augļa tahikardija, dzemdes jutīgums palpējot, strutaini izdalījumi no dzimumceļiem.

Rekomendējamie izmeklējumi bez iepriekš minētajiem ir sekojoši:

- Izmeklējumi uz gonoreju un hlamīdijām

- Uzsējums uz BGS, paņemot uzsējumu no maksts, starpenes un taisnās zarnas
- Leikocītu skaits un formula dinamikā
- CRP noteikšana dinamikā
- urīna bakterioloģiska izmeklēšana
Ārstēšana:

• gultas režīms
• kortikosteroīdu pielietošana, ja grūtniecības laiks ir no 24 – 34 grūtniecības nedēļām
• tokolīze (ja nepieciešams prolongēt grūtniecību vismaz par 2 diennaktīm augļa plaušu
nobrieduma veicināšanai), tokolīzes nozīmēšana ilgāk ir sastīta ar nelielu grūtniecības
prolongāciju, nav atšķirības neonatālu komplikāciju biežuma ziņā, pieaug
horioamnionīta un pēcdzemdību endometrīta risks
• antibakteriāla terapija:
- ampicilīns 2 g i/v un eritromicīns 250 mg i/v ik 6 stundas kopā 48 stundas,
turpmāk amoksicilīns 250 mg un eritromicīns 250 mg po katras 8 stundas 5
dienas
- eritromicīns monoterapijā
- ja horioamnionīta klīnika, ampicilīns 2 g i/v katras 6 stundas kopā ar
gentamicīnu 1,5 mg/kg ik 8 stundas
- dzemdībās jānodrošina BGS profilakse, ja nav saņemta uzsējuma atbilde vai ja
grūtniecības laikā ir bijis izdalīts BGS
Prognoze ir atkarīga no grūtniecības laika kad notiek augļa ūdeņu noplūšana, augļa
ūdeņu daudzuma un gestācijas laika kad notiek dzemdības. Vidējais latentais periods ir 7
265
dienas, bet reti tas ir lielāks par 14 dienām. Apmēram 14% gadījumu ar priekšlaicīgu augļa
apvalku plīsumu II trimestrī, pārtraucas augļa ūdeņu tecēšana sakarā ar augļa apvalku
salipšanu – tad grūtniecības tālāka attīstība nav traucēta. Ja grūtniecības laiks ir < par 24
nedēļām, neviens no augstāk minētajiem ārstēšanas veidiem un metodēm neuzlabo
grūtniecības iznākuma prognozi, kas ir jāizskaidro arī grūtniecei, izvēloties nogaidošu taktiku.
Dzemdības indicētas sekojošos gadījumos:

- augļa nāve
- spontāni sākas dzemdību darbība
- mātes vai augļa infekcija
- citi sarežģījumi – placentas atslāņošanās, preeklampsija u.c.
Kontroles jautājumi:
1. Kas ir neiznesta grūtniecība?
2. Kas ir priekšlaika dzemdības ?
3. Kāda ir priekšlaika dzemdību diagnostika?
4. Kāda ir taktika pie priekšlaika dzemdībām?
5. Kādas ir priekšlaika dzemdību komplikācijas?

Izosensibilizēta grūtniecība.
Definējums.
Izosensibilizēta grūtniecība ir stāvoklis, kad mātes specifiskās antivielas darbojas pret augļa
eritrocītiem, izraisot hemolīzi. Patoloģiju, ko dēvē par jaundzimušā hemolītisko slimību,
visbiežāk izsauc imūnkonflikts rezus vai ABO sistēmā.

Rezus izosensibilizācija.
Patoģenēze.
Cilvēki iedalās rezus pozitīvos vai rezus negatīvos, testējot eritrocītus ar anti-D serumu.
Rezus (Rh) tipu nosaka D antigēna blīvums uz eritrocīta virsmas: nav antigēna – Rh negatīvi
(apmēram 15% cilvēku), augsts antigēnu blīvums – Rh pozitīvi (apmēram 85% cilvēku). Ja
antigēnu blīvums uz eritrocīta virsmas ir zems, tas ir, t.s., Du variants. Šos pacientus uzskata
par Rh pozitīviem, jo viņu eritrocīti var stimulēt antivielu produkciju.

Rezus antigēna novietojums uz eritrocīta virsmas.

266
 Augļa asinis nokļūst mātes asinsritē gan grūtniecības, gan dzemdību laikā: grūtniecības
I. trimestrī – apmēram 7%, II. trimestrī – 15% un III. trimestrī – 30%. Ja rezus negatīvas
sievietes asinsritē nokļūst rezus pozitīva augļa eritrocīti, vidēji 3 – 4 mēnešu laikā veidojas
galvenokārt IgG antivielas. Šīs antivielas, nokļūstot augļa asinīs, izraisa eritrocītu hemolīzi.
Sensibilizācijas izraisīšanai pietiek ar 0,1 ml Rh pozitīvu asiņu. Pierādīts, ka apmēram 30%
Rh negatīvu pacientu neizveidojas imūnkonflikts, saskaroties pat ar lielu daudzumu Rh
pozitīvu asiņu. 90% gadījumu sensibilizācija attīstās dzemdību laikā. Pirmais bērns parasti
necieš, jo tik īsā laikā neveidojas pietiekami daudz IgG antivielu.

Antivielu nokļūšana no mātes asinsrites augļa asinsritē.

Riska faktori.
Faktori, kas veicina augļa eritrocītu nokļūšanu mātes asinsritē:
1. Amniocentēze
2. Draudošs aborts, spontāns aborts, placentas priekšguļa, placentas atslāņošanās
3. Ārpusdzemdes grūtniecība
4. Vēdera trauma
5. Augļa ārējais apgrozījums
6. Augļa nāve
7. Daudzaugļu grūtniecība
8. Ķeizargrieziens
9. Augļa anēmija
Faktori, kas ietekmē antivielu veidošanos:
1. Asiņošanas biežums un apmēri
2. Mātes un augļa asins grupu nesaderība

267
 3. Augļa Rh fenotips
4. Mātes imūnās atbildes spēja
5. Antigēna īpašības (tips, stiprums, spēja izsaukt atbildes reakciju)
6. Augļa dzimums
7. Ģenētiska predispozīcija
Diagnostika.
Katrai grūtniecei, atbilstoši antenatālās aprūpes programmai, 1.vizītē nosaka AB0 asins
grupu un Rh piederību geltehnikā ar identifikācijas karti. Ja antivielas nav atrastas, turpmāk
Rh negatīvai pacientei tās atkārtoti nosaka 25. un 36. grūtniecības nedēļā. Riska grupas
pacientēm rekomendē identificēt antivielu tipu. Ja anamnēzē bijušas asins pārliešanas,
jāmeklē Kell antivielas. Ja bērna tēvs ir Rh pozitīvs, tad svarīgi, vai viņš ir homo- vai
heterozigots attiecībā uz Rh piederību.

Ja grūtniecei tiek konstatētas Rh antivielas, tālākas taktikas izlemšanai sākot no 25.

grūtniecības nedēļas rekomendē konsultāciju perinatālās aprūpes centrā atbilstoši
reģionalizācijas principam.

Profilakse.

Profilaksi veic ievadot rezus IgG pirms vai tūlīt pēc saskarsmes ar Rh pozitīvām asinīm
(skat. augstāk minētos gadījumus). Tā darbības pamatā ir imūnsupresija. Līdz 20 grūtniecības
nedēļām pietiekoša ir 250 SV imūnglobulīna deva, bet vēlākā grūtniecības laikā un pēc
dzemdībām nepieciešams ievadīt 500 SV preparāta.

Rh imūnglobulīns jāievada šādos gadījumos:

1) grūtniecības I un II trimestra aborts
2) amniocentēze, kordocentēze vai citas invazīvas manipulācijas
3) antenatāla asiņošana, vēdera trauma, augļa ārējais apgrozījums.
Pēc dzemdībām.
Ja Rh negatīvai nesensibilizētai mātei piedzimis Rh pozitīvs bērns, tad pirmo 72 stundu
laikā jāievada viena anti-D-imūnglobulīna deva.
Grūtniecības laikā.
Daži autori iesaka veikt sensibilizācijas profilaksi grūtniecības laikā, ievadot
imūnglobulīnu vienu reizi (28 grūtniecības nedēļās) vai divas reizes (arī 34 – 35 grūtniecības
nedēļās). Jāatceras, ka pēc šīs manipulācijas antivielas sievietes organismā saglabāsies
apmēram 6 mēnešus titrā 1: 2 līdz 1 : 4.
Izosensibilizētas grūtniecības vadīšana.
Izmeklējumi.

268
 1. Rh antivielu kontrole dinamikā. Pieaugot antivielu titram, pēc 25. grūtniecības
nedēļas rekomendē konsultāciju perinatālās aprūpes centrā atbilstoši
reģionalizācijas principam.
2. Ultrasonogrāfija (biežums atkarīgs no grūtniecības laika un antivielu titra). Augļa
ascīts un mīksto audu tūska liecina par smagu sensibilizācijas pakāpi. Līdztekus
var būt augļa galviņas tūska, kardiomegālija, hepatomegālija, plaušu izsvīdums un
ascīts.
3. Kardiotokogrāfija. Informatīva metode, ja ir aizdomas par augļa distresu
4. Doplerizmeklēšana (pēc indikācijām)
5. Kordocentēze, ko izdara sākot no 18. grūtniecības nedēļas. Ar šo metodi iespējams
precizēt augļa sensibilizācijas pakāpi.
6. Amniocentēze un augļūdeņu spektrālanalīze, ko izdara sākot no 20. grūtniecības
nedēļas. Tā ir augļa hemoglobīna netiešā noteikšanas metode izvērtējot bilirubīna
pigmenta koncentrāciju augļūdeņos (∆ OD450). Iegūtos rezultātus analizē
izmantojot Lileja (Liley) skalu (3.attēls). Amniocentēzi atkārto pēc indikācijām.
Lileja skala ar demarkācijas zonām JHS smaguma pakāpes noteikšanai.

Ja bilirubīna koncentrācija atbilst zemākajai pakāpei (I zona), auglis parasti ir Rh negatīvs vai
viegli skarts. II zonai atbilst vidēja sensibilizāzijas pakāpe, bet, ja rādītāji atbilst III zonai,
pastāv intrauterīnas bojāejas risks.

Bilirubīna noteikšanai augļūdeņos ir vairākas nepilnības:

1) ∆ OD450 noteikšana ir jutīga, bet ne specifiska metode. ∆ OD450 izmaiņas var

ietekmēt asiņu klātbūtne, kā arī dažādas mātes un augļa saslimšanas

269
 2) Lileja skala ļauj izdarīt izmeklējumus no 27 grūtniecības nedēļām, kaut gan augli
iespējams sakt ārstēt daudz ātrāk
3) Izmeklēšanas metode vairāk piemērota Rh (D) hemolītiskai slimībai un citas
antivielas netiek ņemtas vērā
Diferenciāldiagnostika.
Ultrasonogrāfiskā atrade jadiferencē no citiem augļa tūskas iemesliem:

1. Infekcijas: toksoplazmoze, sifiliss, parvovīrusa, citomegalovīrusa un adenovīrusa

infekcijas
2. Hromosomu anomālijas: Tērnera sindroms, 21., 18., 16. un 13. hromosomas
trisomija
3. Augļa attīstības anomālijas: iedzimtas plaušu patologijas, sirds-asinsvadu un
kuņģa-zarnu trakta sistēmu anomālijas
4. Audzēji
5. Hematoloģiski traucējumi: augļa asiņošana, hemoglobinopātijas un hemolīze
Ārstēšana.
Kā veiksmīgākās ārstēšanas metodes smagas izosensibilizācijas pakāpes gadījumā ir
intraperitoneāla vai intravaskulāra asins pārliešana. Pēdējai ir neapšaubāmas priekšrocības, jo
tā ļauj tieši novērtēt augļa stāvokli, nosakot hemoglobīnu un hematokritu, un precīzi plānot
asins pārliešanas laikus un devas. Šo metodi Latvijā vēl neveic.
Dzemdības un pēcdzemdību aprūpe.
Dzemdības pacientēm ar Rh izosensibilizāciju jānodrošina perinatālas aprūpes centrā
atbilstoši reģionalizācijas principam. Dzemdību laiks un metode katrā gadījumā jāizvēlas
individuāli.

Ja māte ir Rh negatīva, visiem jaundzimušajiem tūlīt pēc dzemdībām jānosaka:

1) AB0 asins grupa

2) Rh piederība
3) hematokrits un hemoglobīns
4) seruma bilirubīns
5) asins aina
6) tiešais Kumbsa tests
Jaundzimušā hemolītiskā slimība (JHS).

Tās pamatā ir mātes un augļa asiņu nesaderība. Antivielu izraisītās hemolīzes rezultātā
auglim attīstās anēmija un dzelte. Aknās samazinās olbaltumu sintēze, attīstās

270
hipoproteīnēmija, ascīts un tūska. Izteikta anēmija var radīt auglim iedzimtu sirds mazspēju
un intrauterīnu augšanas aizturi. JHS smaguma pakāpe atkarīga no vecāku fenotipa, antivielu
apakšklases, titra un mātes imūnās atbildes reakcijas.

Pēc piedzimšanas jaundzimušajam attīstās hiperbilirubīnēmija. Ar albumīnu nesaistītais

bilirubīns, izejot cauri hematoencefālai barjerai, bojā neironu šūnas. Galarezultātā
jaundzimušajam izveidojas bilirubīna encefalopātija jeb kodoldzelte, kas var izraisīt
neiroloģiskās attīstības traucējumus.

Ārstēšanas pamatā ir apmaiņas asins pārliešana jaundzimušajam ar mērķi koriģēt

anēmiju, samazināt vai likvidēt antivielas un mazināt neirotoksiskā bilirubīna līmeni asinīs.

Atipiskās antivielas.

Jāatceras, ka iespējama antivielu rašanās pret citu eritrocitāro antigēnu, ne tikai D.

Visbiežākās ir Kell sistēmas antivielas – apmēram 1:1000 grūtniecību, retāk sastop Duffy,
Kidd, Jk u.c. sistēmas. Ja sievietei anamnēzē bijušas asins vai to produktu pārliešanas, noteikti
jāveic šo antivielu tests. Tikko atrastas atipiskās antivielas, jānosaka genotips bērna tēvam.
Tas nosaka antivielu pārnešanas iespējamību auglim.

AB0 izosensibilizacija.

Apmēram 20 – 25% grūtniecību rodas mātes un augļa asins grupu nesaderība, bet JHS
attīstās tikai 10% gadījumu. Parasti slimība norit subklīniskā formā, un tikai mazāk kā 2%
jaundzimušo novēro hemolīzi. Ja mātei ir 0 asins grupa, bet auglim A vai B, tad dažos
gadījumos antivielas, kas ir IgG klases, šķērso placentu. Šīs antivielas reti skar augli
grūtniecības laikā, bet slimība var klīniski izpausties tikai jaundzimušajam. Tā kā nav
sakarības starp antivielu titru un JHS smaguma pakāpi, grūtniecības laikā nav indicēta
speciāla izmeklēšana. Ja mātei ir 0 asins grupa, bērnam pēc dzimšanas jānosaka asins grupa
un bilirubīna līmenis. Visbiežākās AB0 nesaderības pazīmes jaundzimušajam ir viegla
anēmija un agrīna dzelte. Ārstēšana visbiežāk aprobežojas ar fototerapiju, retos gadījumos
nepieciešama asins apmaiņas operācija.

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir izosensibilizeta grūtniecība?
2. Kas ir JHS?
3. Kāda ir izosensibilizētas grūtniecības vadīšana?
4. Kādi faktori ietekmē antivielu veidošanos?
5. Kadi faktori veicina augļa eritrocītu nokļūšanu mātes asinsritē?
Hipertensīvie stāvokļi un grūtniecība.

271
 Hipertensīvie stāvokļi ir visbiežākā komplikācija grūtniecības laikā, izplatība pasaulē
7 – 10% , Latvijā – 6,1 % no grūtniecībām. No hipertensīviem stāvokļiem grūtniecībā
∼ 70% ir preeklampsijas, eklampsijas grūtniecības hipertensijas, bet ∼ 30% hroniskas
hipertensijas. Hipertensīvie stāvokļi grūtniecībā ir saistīti ar paaugstinātu mātes un perinatālās
mirstības risku.
Klasifikācija.
Grūtniecības hipertensīvo stāvokļu klasifikācija.
(Amerikāņu dzemdību speciālistu un ginekologu asociācijas rekomendēta klasifikācija,
1986.gads)
I. Grūtniecības izraisīta hipertensija:
1. preeklampsija:
a) viegla forma
b) smaga forma
2. eklampsija
3. HELLP sindroms
II. Hroniska hipertensija
1. esenciāla
2. sekundāra
III. Hroniska hipertensija, kas padziļina grūtniecību
1. uzslāņojusies preeklampsija
2. uzslāņojusies eklampsija
IV. Grūtniecības vai tranzitora hipertensija
Definīcijas.
Preklampsija – grūtniecības laikā no jauna radusies hipertensija un kvantitatīva proteinūrija
ar/bez tūskām, kas parādās ≥ 20 grūtniecības nedēļām un izzūd pēc dzemdībām 3 mēnešu
laikā.
Eklampsija – krampji vai koma grūtniecēm ar preeklampsijas simptomātiku vai uz HELLP
sindromu fona, ja nav citi krampju iemesli.
Hroniska hipertensija – RR ≥ 140/90 mmHg diagnosticēts un/vai ārstēts pirms grūtniecības
vai pirmās 20 grūtniecības nedēļās un hipertenzija, kas diagnosticēta pirmo reizi grūtniecības
laikā un pastāv ilgāk kā 42 dienas pēc dzemdībām.
Hroniska hipertensija, ko padziļina grūtniecība – preeklampsijas vai eklampsijas pazīmju
parādīšanās uz diagnosticētas hroniskas hipertensijas (esenciālas vai sekundāras) fona.

272
Grūtniecības vai tranzitora hipertensija – hipertensija, kas diagnosticēta pirmo reizi pēc 20
grūtniecības nedēļām (bez tūskas un proteinūrijas) un ar asinsspiediena normalizēšanos 3
mēnešu laikā pēc dzemdībām.
Terminoloģija:
I. Hipertensija.
Amerikāņu dzemdību speciālistu un ginekologu kolēģija definē hipertensiju grūtniecības laikā
kā:
1. sistoliskais asinsspiediens ≥ 140 mm Hg vai sistoliskais asinsspiediens palielinās par ≥
30 mm Hg, salīdzinot ar bazālo asinsspiedienu, kāds bija pirms grūtniecības vai pirmā
grūtniecības pusē
2. diastoliskais asinsspiediens ≥ 90 mm Hg vai diastoliskais asinsspiediens palielinās ≥
15 mm Hg, salīdzinot ar bazālo asinsspiedienu, kāds bija pirms grūtniecības vai pirmā
grūtniecības pusē
3. asinsspiediens ≥ 140/90 mm Hg jānovēro 2 mērījumos, kas veikti ar 6 stundu intervālu

Asinsspiediena līmeņa klasifikācija (PVO, 1999. gads).

Klasifikācija RR sist. mmHg RR diast. mm Hg
Optimāls < 120 < 80
Normāls < 130 < 85
Paaugstināti normāls 130 – 139 85 – 89
I pakāpes hipertensija 140 – 159 90 – 94
(viegla)
Robežhipertensija 140 - 149 90 – 94
(apakšgrupa)
II pakāpes hipertensija 160 – 179 100 – 109
(mērena)
III pakāpes hipertensija ≥ 180 ≥ 110
( smaga)

II. Proteinūrija.
Proteinūrija grūtniecības laikā rodas glomeruļu bojājuma rezultātā, pieaugot bazālās
membrānas caurlaidībai. Proteinūrija var būt fizioloģiska grūtniecības laikā no 50 mg/l pirmā,
otrā trimestrī un līdz 150 mg/l trešā trimestrī, (ko nekonstatē ar indikatora raudzes
strēmelītēm)
Proteinūriju grūtniecības laikā klasificē kā:
1. proteīns ≥ 300 mg 24 stundu urīnā vai
2. proteīns ≥ + (300 mg/l) konstatēts ar indikatora raudzes strēmelītēm 2 urīna analīzēs,
kas veiktas ar 6 stundu intervālu

273
III. Tūska,
Straujš svara pieaugums, proti > 900 g nedēļā vai 2700 g mēnesī trešā trimestrī var būt
pirmās preeklampsijas pazīmes. Tūsku novēro 30 % gadījumu pie fizioloģiski noritošas
grūtniecības, bet preeklampsijas gadījumā tūsku novēro 85 % gadījumu, pie eklampsijas 39 %
gadījumu tūsku nav. Patoloģisks svara pieaugums ir > 2 kg (2,25 kg) nedēļā.

Grūtniecības izraisīta hipertensija

Klasifikācija.
1. preeklampsija:
a. viegla forma
b. smaga forma
2. eklampsija
3. HELLP sindroms

Preklemsija

Definīcija.
Grūtniecības laikā no jauna radusies hipertensija un kvantitatīva proteinūrija ar/bez tūskām,
kas parādās ≥ 20 gūtniecības nedēļās un izzūd pēc dzemdībām 3 mēnešu laikā.
Etioloģija.
Preeeklampsija ir multifaktoriālu traucējumu rezultāts, ko ietekmē rase, paritāte, mātes
kardio-vaskulārās un renālās sistēmas stāvoklis, diēta, placentas stāvoklis, augļa lielums.
Preeklampsija veidojas grūtniecības laikā un novēro multiorgānu bojājumu, kas skar
galvenokārt nieres, CNS, aknas.
Preeklampsijas etioloģija ir neskaidra, pastāv vairākas teorijas:
1. patoloģiska trofoblastu invāzija
2. asinsvadu endotēlija bojājums
3. koagulācijas traucējumi
4. imunoloģiskā
5. ģenētiskā predispozīcija
Mūsdienās prevalē ģenētiskās predispozīcijas teorija. Preeklampsijas izveidošanos var
noteikt 1 recesīvs gēns.vai dominants gēns ar nepilnu penetranci. Penetrance atkarīga no augļa
genotipa. Nozīme ir angiotenzinogēna gēna mutācijai. 1. hromosomā un V. Leidena faktora
gēnu mutācijai (notiek V. faktora molekulā aminoskābes glutamīna aizvietošana ar arginīnu
506. pozīcijā). Angiotenzinogēna gēna T-235 mutāciju nosaka patoloģiska spirālo artēriju

274
invāziju, plazmas apjoma ↓, jo neveidojas fizioloģiskā grūtniecības hipervolēmija,,
hipertensija. V. Leidena faktoru gēnu mutācija nosaka trombožu veidošanos un izraisa
rezistenci pret aktīvo proteīnu C.
Patoģenēze.
Preeklamsijas patoģenēzes pamatā ir neadekvāti mātes asinsvadu atbildes reakcijas uz
placentāciju – proti novirze dzemdes spirālajās artērijās trofoblasta invāzijas procesā,
endotēlija šūnu bojājums, ģeneralizēts vazospazms, trombocītu aktivācija, patoloģiska
hemostāze.

Fizioloģiskā grūtniecībā dzemdes spirālās artērijas placentācijas vietās zaudē

muskuloelastīgos audus, jo trofoblasts migrē to sieniņās. Šīs trofoblasta radītās izmaiņas skar
spirālās artērijas no deciduālā slāņa līdz ⅓ no miometrija. Dzemdes spirālo artēriju endotēlija
un muskuļoto sieniņu aizstāšana ar trofoblastu – paplašina spirālās artērijas, samazina to
rezistenci, palielina asins plūsmu dzemdē grūtniecības laikā. Preeklamsijas gadījumā no 10
līdz 16 grūtniecības nedēļai notiek pirmā trofoblasta invāzija dzemdes deciduālā slānī, un
minētās izmaiņas skar dzemdes spirālās artērijas deciduālā slānī, no 16 līdz 22 grūtniecības
nedēļai fizioloģiskas grūtniecības gadījumā šis process miometrijā, bet pie preeklamsijas
nenovēro otro trofoblasta invāziju, un spirālās artērijas miometrija daļa paliek muskuļotas un
spēj kontrahēties. Preeklamsijas patofizioloģijas pamatā ir endotēliju šūnu bojājums, ko
izraisa citotoksīns, kas radies no patoloģiskā trofoblasta ar samazinātu perfūziju. Endotēlija
šūnu bojājuma rezultātā veidojas disbalance starp prostociklīnu un tromboksānu A.
Prostociklīns sintizējas endotēlija šūnās, tam ir vazodilatējošs un trombocīti agregācijas
efekts. Tromboksāns A sintizējas trombocītos, tam ir vazokonstrikcijas un trombocītu

275
agregācijas efekts. Preeklamsijas gadījumā novēro prostociklīnu un fetoplacentārās asinsrites
samazināšanos, pastiprina vazokonstrikciju, trombocītu agregāciju.

276
Preeklampsijas patoģenēzes shēma.

NESKAIDRA ETIOLOĢIJA

ENDOTĒLIJŠŪNU BOJĀJUMS

↑ TROMBOKSĀNA
IZDALE ↓↓ PGI
PGI22 SINTĒZE
SINTĒZE
↑ TROMBOCĪTU ↓↓ ↑ ASINSVADU JŪTĪBA ↑ GLOMERUĻU
AGREGĀCIJA, VAZODILATĀCIJAS
VAZODILATĀCIJAS UZ ANGIOTENZĪNU II, KAPILĀRU
TROMBOCITOPĒN EFEKTS
EFEKTS NOREPINEFRĪNU, UN CAURLAIDĪBA, UN
IJA, VAZOSPAZMS PROTEINŪRIJA
HEMOLĪTISKĀ
ANĒMIJA,
↑ AKNU FERMENTI

HELLP ↓ JŪTĪBA PRET PGI2 ↓ GFĀ un NAP

↑ PERIFĒRĀ ASINSVADU ↓ ALDOSTERONU IZDALE

REZISTENCE ↑ Na + un H2O RETENCE

TŪSKA
HIPERTENSIJA

PREEKLAMPSIJA,
EKLAMPSIJA

Preeklamsijas patofizioloģisko izmaiņu rezultātā novēro multiplu orgānu disfunkciju,

proti kardiovaskuāro, hematoloģisko, nieru, aknu centrālo nervu sistēmu:
1. Kardiovaskulārā sistēma: samazinās sirds izsviedes tilpums, plazmas tilpums,
palielinās asinsvadu caurlaidība un perifērā rezistence. Preeklamsijas gadījumā novēro
palielinātu perifēro asinsvadu rezistenci, paaugstinātu asinsspiedienu, pastiprinātu
asinsvadu reakciju uz angiotenzīnu II, kateholamīnu, vazopresīnu, un zūd asinsvadu
pretestības spējas pret tiem. Patoloģisku asinsvadu jūtīgumu novēro no 17 grūtniecības
nedēļām. No asinsvadu pretestības spēju izzušanas līdz klīniskai izpausmei paiet 8-12
nedēļas. Asisnvadu pastiprinātu reakciju uz šiem hormoniem veicina prostoglandīni, ja
lieto prostoglandīnu sintētiskos inhibitorus asinsvadu reakcija uz angiotenzīnu II ir
samazināta. Preeklamsijas galvenais kritērijs ir hipertensija, asinsspiediens ir atkarīgs
no sirds izsviedes tilpuma un perifēro asinsvadu rezistences.
2. Hematoloģiskā sistēma: novēro samazinātu reģionālo perfūziju – hemakoncentrāciju
dinamikā palielinās hematokrīts, kas norāda par preeklamsijas smaguma pakāpi pie
preeklampsijas palielinās fibronektīna līmenis, samazinās antitrombīna III un α-2

277
 atiplazmīna līmenis – izmaiņas norāda par endotēlija šūnu bojājumu, asins recēšanas
traucējumiem, fibriolīzi.
3. Nieres: novēro gromeruļu kapilārspazmu, gromeruļu endotēlija tūsku (gromerulārā
endotelioze) ar sekojošu glomeruļu filtrācijas samazināšanos, novēro proteinūriju,
palielinās mātes asins sērumā urīnskābe un kreatenīns.
4. Aknas: periportāla hemorāģiska nekroze, hepatocelulars bojājums, mātes asins sērumā
palielinās aknu enzīmi, bilrubīns.
5. Centrālā nervu sistēma: smadzeņu tūska.
6. Visi minētie patofizioloģiskie procesi nosaka ka preeklampsijas gaita vienmēr ir
progresējoša neskatoties uz savlaicīgi uzsākto terapiju.
Riska faktori
1. Antenatālie riska faktori:
• pirmā grūtniecība
• preeklamsija ģimenes anamnēzē ( mātei, māsai)
• preeklampsija anamnēzē
• pēc iepriekšējām dzemdībām ≥ 10 gadiem
• mātes vecums ≥ 40 gadiem
• mātes ķermeņa masas indeks ≥ 35
• daudzaugļu grūtniecība
• mātes ekstragenitāla pataloģija
a) hroniska hipertensija
b) nieru slimības
c) gestācijas diabēts, cukura diabēts I tipa (insulīna atkarīgs)
d) trombofīlijas:
 antifosfolipītu antivielu sindroms
 proteīnu C, proteīnu S un antitrombīnu deficīts
• iedzimtas augļu attīstības anomālijas
• hromosomālas augļa anomālijas (13 hromosomas trisomija, triproīdija)
2. citi faktori:
• pirmā paternitāte
• ja partnera citai sievietei bijusi preeklamsija
• olšūnas donēšana
• donora spermas inseminācija
• urīnceļu infekcija
278
 • pūslīšu mola
Ja grūtniecei pēc riska faktoru izvērtēšanas ir divi vai vairāki riska faktori tad jāizstrādā
grūtniecei individuālās aprūpes plāns un jāizlemj par preeklamsijas profilakses
nepieciešamību.
Klasifikācija.
1. preeklampsija:
a. viegla forma
b. smaga forma
2. eklampsija
Izplatība.
Preeklampsija ir multisistēmiska saslimšana, kas izveidojas ≥ 20 grūtniecības nedēļām un ir
saistīta ar no jauna radušos hipertensiju un proteinūriju. Preeklampsijas izplatība ir 5 – 7% no
grūtniecībām, starp pirmdzemdētājām 7%.
Preeklampsijas formu izplatība:
• vieglas formas preeklampsija – 5% no grūtniecībām
• smagas formas preeklampsija – 1% no grūtniecībām
• eklampsija – 0,1% no grūtniecībām (bet 1-2% no preeklampsijām)
• HELLP sindroms – 0,1-0,6% no grūtniecībām
Preeklampsijas pacients ir paaugstinātā riska grupā uz kardiovaskulāru saslimšanu
izveidošanos turpmāk dzīvē.
Diagnostika.
Preeklampsija – hipertensija ≥ 140/90 mm Hg konstatēts divos mērijumos ar 6 stundu
intervālu ja iepriekš bijis normāls asinsspiediens un proteīnūrija ≥ 300 mg 24 stundu urīnā vai
≥ + (300 mg/l) konstatēts ar urīna raudzes strēmelītēm pēc 20 grūtniecības nedēļām.
Preeklampsija raksturo klīniskie simptomi:
1. hipertensija
2. proteninūrija
3. tūskas (10 – 40% gadījumos tūskas var nebūt)
Atkarībā no grūtnieces subjektīvām sūdzībām, preeklampsijas klīnisko simptomu
(hipertensijas, proteinūrijas) smaguma pakāpes, laboratorisko izmeklējumu atradnes
preeklampsiju klasificē:
a. viegla forma
b. smaga forma
Smagas formas preeklampsijas kritēriji:
RR ≥ 160/110 mm Hg
279
proteinūrija ≥ 5 g/24 stundu urīnā vai > 3 + ar indikatora raudzes strēmelītēm
3. pastāvīgas galvas sāpes, redzes traucējumi, slikta dūša, vemšana, sāpes epigastrijā
oligūrija < 400 ml/24 stundās
paaugstināti aknu fermenti: ASAT, ALAT ≥ 70 U/L
trombocitopēnija < 100 000 mm3
plaušu tūska
Antenatālās aprūpes taktika.
Grūtniecei pēc 20 grūtniecības nedēļas katrā antenatālās aprūpes vizītē jāizvērtē sekojošas
pacientes sūdzības un preeklampsijas simptomus:
galvassāpes, redzes traucējumi
vemšana, sāpes epigastrijā
no jauna radusies hipertensija
no jauna radusies proteinūrija
samazinātas augļa kustības, mazs gestācijas laikam
Ja grūtniecei nav riska faktori – pamata antenatālās aprūpes programma. Ja pastāv ≥ 1 riska
faktori, individuāla antenatālā aprūpe – kontrole ik 3 nedēļas no 20 – 32 grūtniecības nedēļai,
pēc tam vismaz ir 2 nedēļas līdz dzemdībām.
Grūtniecības vadīšanas principi preeklampsijas gadījumā:
1. preeklampsijas kritēriju kontrole dinamikā
2. hipertensīvās terapijas kontrole
3. augļa intrautrīnā stāvokļa izvērtējums (augļa kustības skaitīšana, nestresa tests, USG –
augļa augšana, AŪI dinamikā, doplerometrija – mātes un augļa asinsrites kontrole
dinamikā)
4. dzemdību laika izvēle

Preeklampsijas kontrole dinamikā.

1. diēta bez sāls ierobežojuma
2. samazināta fiziskā aktivitāte
3. asinsspiediena kontrole (vairākas reizes dienā)
4. proteīnūrija 24 h urīnā
5. kreatinīna klīrenss
6. pilnas asins aina, trombocīti
7. mātes asins serumā nosaka urea, kreatinīnu, urīnskābi, bilirubīnu, kougolācijas faktorus
(protrombīna laiku, fibrinogēnu, aktivētā parciālā tromboplastīna laiks) un aknu
fermentus: ASAT, ALAT, LDH

280
8. dzemdes asinsrites doplerometrija sākot no 20 – 24 grūtniecības nedēļām
Augļa intrauterīnā stāvokļa izvērtēšana dinamikā preeklampsijas gadījumā:

augļa kustību rakstura izvērtējums – katru dienu

nestresa tests:

• nosakot preeklampsijas diagnozi – 1 reizi nedēļā

• nosakot oligohydramnion vai
IUAA – 2 reizes nedēļā

ultrasonogrāfija:
• augļa augšanu dinamikā un AŪI izvērtēšana – 1 reizi 3 nedēļās
• mātes un augļa asinsrites doplerometrija, ja diagnosticētu IUAR – vismaz 1
reizi nedēļā
Taktika.
Grūtniecības atrisināšanas taktika preeklampsijas gadījumā atkarīga no sekojošiem
faktoriem:
preeklampsijas formas
grūtniecības laika
mātes stāvokļa
augļa intrauterīnā stāvokļa
dzemdes kakla gatavības pakāpes izvērtējuma (Bišopa skala)
dzemdību darbības esamības
Indikācijas dzemdībām preeklampsijas gadījumā:
1. grūtniecības laiks ≥ 38 nedēļas
2. nav iespējams kontrolēt RR – ja lieto 2 antihipertensīvos līdzekļus maksimālās devās
3. strauji pasliktinās mātes bioķīmiskie, hematoloģiskie rādītāji – samazinā trombocīti,
attistās koagulopātija, aknu vai nieru mazspēja
4. mātes sūdzības par stiprām galvas sāpēm, redzes traucējumiem, sāpēm epigastrijā, sliktu
dūšu vai vemšanu
5. eklampsija, plaušu tūska
6. aizdomas par placentes atslāņošanos
7. DIK sindroms
8. augļa distress
9. smaga intrauterīna augļa augšanas aizture
10. oligohydramnion

281
Taktika preeklampsijas gadījumā shēma. (Sibai un līdzautori)

PREEKLAMSIJA

IZVĒRTĒT MĀTES UN AUGĻA

STĀVOKLI

GRŪTNIECĪBAS LAIKS > 38 GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻĀM

GRUTNIECĪBAS LAIKS ≥ 34 GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻĀM
SMAGAS FORMAS PREEKLAMPSIJA
Jā
DZEMDĪBAS VAI PAŪN
AUGĻA DISTRESS DZEMDĪBAS
OLIGOHIDRAMNIOM VAI IUAA

Nē

VIEGLAS FORMAS SMAGAS FORMAS < 23 GRŪTNIECĪBAS

PREEKLAMPSIJA PREEKLAMPSIJA NEDĒĻAS

AMBULATORA ANTENATĀLĀ 23-32 GRŪTNIECĪBAS DZEMDĪBAS

APRŪPE VAI HOSPITALIZĀCIJA NEDĒĻAS

33-34 GRŪTNIECĪBAS
NEDĒĻAS
MĀTES UN AUGĻA I/U STĀVOKĻA
PASLIKTINĀŠANĀS KORTIKOSTEROĪDU TERAPIJA
GRŪTNIECĪBAS LAIKS > 38 GRŪTNIECĪBAS ANTIHIPERTENZĪVĀ TERAPIJA
NEDĒĻĀM IKDIENAS MĀTES UN AUGĻA I/U KORTIKOSTEROĪDU
DZEMDĪBAS VAI PAŪN STĀVOKĻA IZVĒRTĒŠANA TERAPIJA
DZEMDĪBAS 34 GRŪTNIECĪBAS DZEMDĪBAS PĒC 48
NEDĒĻĀS STUNDĀM

DZEMDĪBAS

Diferenciālā diagnostika
1) Hroniska esenciāla hipertensija
2) Hroniska hipertensija saistīta ar nieru saslimšanām
• intersticiāls nefrīts
• akūts, hronisks glomerulonefrīts
• diabētiskā glomeruloskleroze
• nieru policistoze
• renovaskulāra stenoze
• hroniska nieru nepietiekamība ar hemodialīzi
• nieru transplantācija

282
3) Hroniska hipertensija saistīta ar endokrīnām saslimšanām
• Kušinga sindroms
• primārais hiperaldosteronisms
• tiretoksikoze
• feohromacitoma
• akromegālija
4) Hroniska hipertensija saistīta ar aortas koarktāciju
5) Autoimūnas saslimšanas
• sistēmas sarkanā vilkēde
• skrelodermija
• nodozais periartrīts
Terapija.
Antihipertensīvo terapiju rekomendē uzsākt pie asinsspiediena ≥ 160/100 mm Hg,
indicēts nekavējoties uzsākt antihipertensīvo terapiju pie asinsspiediena ≥ 160/110 mm Hg.
Antihipertensiju var uzsāks arī pie zemāka asinsspiediena, ja ir mērķa orgānu bojājums (nieru,
kardiovaskulārās sistēmas u.c) vai cukura diabēts. Antihipertensīvās terapijas mērķis sasniegt
sistolisko asinsspiedienu 140-150 mmHg un diastolisko asisnsspiedienu 90 – 100 mm Hg. Ja
pacients saņem adekvātu antihipertensīvo terapiju efekts sagaidāms pēc 12 stundām.
Krampju profilakse:
• MgSO4
• sākumā deva - 4 g (25% 16 ml) i/v + 100 ml šķīduma / 1h
• uzturošā deva 2 – 3 g/1 h (25% 8 – 12 ml)
• Mg2 + kontrole plazmā – max. 4 – m8 mg/dl
• sekot patellāriem refleksiem
Ārstēšanu rekomendē turpināt vismaz 12 – 24 stundām pēc dzemdībām, terapijas ilgums
atkarīgs no preeklampsijas smaguma pakāpes.

MgSO4 komplikācijas:
• samazināts muskuļu tonuss
• redzes dubultošanās
• slikta dūša
• karstuma viļņi
• aritmijas
Pārdozēšanas gadījumā – 1 g i/v kalcija glukonātu 10 minūšu laikā
283
Hipertensijas ārstēšana.
Akūti:
• Labetalols: 20 – 40 – 80 mg i/v bolus veidā, ik 10 – 20 minūtes (maksimāli 200 mg)
• Nifedipīns: 10 – 20 mg p/o, atkārto pēc 30 minūtēm
• Hidralazīns: 5 – 10 mg i/v (vai i/m) ik 20 minūtes, ja neefektīva terapija sasniedzot 30
mg ( maksimālā deva) nomaina terapiju uz citu antihipertensīvo medikamentu
• Nātrija nitroprusīds: sākuma deva 0,25 mikrog/kg/minūtē maksimālā deva 5
mikrog/kg/minūtē
Ilgstoši:
• Metildopa: 250 mg 3 reizes dienā p/o maksimāli 500 mg 3 reizes dienā
• Labetalols: 100 mg 2 reizes dienā p/o
Komplikācijas.
Mātei:
tīklenes tūska
smadzeņu tūska
eklampsija
HELLP sindroms
dzelte
placentes atslāņošanās
DIK sindroms – disseminēta intravaskulāra koagulopātija
mikroangepoatiska hemolīze
priekšlaicīgas dzemdības
pēcdzemdību asiņošana
respiratorais distresa sindroms
operācijas brūces, intraabdomināla hematoma
Auglim, jaundzimušajam:
neiznestība
IUAR (asimetriska, simetriska – mazs gestācijas laikam)
augļu hipoksija, asfiksija
neonatāla encefalopātija
nedzīvi dzimis
Taktika pēcdzemdību periodā.

Nedēļnieces ar smagas formas preeklampsiju jānovēro intensīvās terapijas nodaļā no 12

līdz 24 stundām. Turpinās krampju profilakses un antihipertensīvā terapija (10 – 40% pie

284
smagas formas preeklampsijas pēcdzemdību periodā var novērot eklampsiju). Lielākai daļai
nedēļnieču terapijas rezultātā, uzlabošanos novēro 24 stundu laikā pēc dzemdībām.
Nedēļnieces ar smagas formas preeklamsiju II. trimestrī intensīvi jānovēro 2 līdz 4 dienas pēc
dzemdībām.

Profilakse.
Preeklampsijas profilakses mērķis:
1) samazināt preeklampsijas izveidošanās risku
2) samazināt priekšlaicīgas dzemdības
3) samazināt perinatālo mirstību
Preeklampsijas augsta riska grupa:
1) agrīna preeklampsija anamnēzē
2) anamnēzē daudzaugļu grūtniecība ar IUAR vai preeklampsiju
3) mātes ekstragenitālā patoloģija:
• hroniska hipertensija
• gestācijas diabēts, cukura diabēts I tipa
• nieru slimības
• trombofīlija
Preeklampsijas profilaksē pielieto dažādas metodes, bet pētijumi ir pierādījuši, ka tās ir
mazefektīvas.
Primārā profilakse:
1) sāls ierobežojums diētā grūtniecības laikā nav pierādīts kā efektīvs
2) Mg, Zn un zivju eļļas papildus lietošana uzturā grūtniecības laikā nav pierādīta kā efektīva
3) antioksidantu – E, C vitamīnu papildus lietošana grūtniecības laikā nav pārliecinoša,
nepieciešams veikt papildus pētījumus
4) kalcija papildus lietošana uzturā nedaudz samazina asinsspiedienu grūtniecēm, kas ir
augsta riska grupā uz hipertensijām un grūtniecēm, kas ar uzturu nesaņem pietiekoši
kalciju. Pētījumi pierādījuši, ka kalcija lietošana uzturā ir efektīva preeklmapsijas augsta
riska grupas grūtniecēm, bet neefektīva zema riska grupas grūtniecēm. Rekomendējamā
kalcija deva 1 – 2 g dienā p/o no 20 līdz 32 grūtniecības nedēļām nedaudz samazina
grūtniecības risku
5) Aspirīnu rekomendē preeklampsijas mēranai, augstai riska grupai, neefektīvi zemai riska
grupai. Zemas devas aspirīns samazina trombaksānu izdali, kas var uzlabot
uteroplacentāro asinsriti un augļa augšanu. Pētījumi liecina, ka zemas devas aspirīns
nozīmēts preeklampsijas riska grupai samazina:

285
 • preeklmapsijas attīstības risku par 19%
• priekšlaicīgas dzemdības par 8%
• IUAR par 8%
• perinatālo mirstību par 16%
Preeklampsijas profilaksi uzsāk < 20 grūtniecības nedēļām, bet augsta riska grupai ≤ 12
grūtniecības nedēļām un turpina līdz 37 grūtniecības nedēļām.
Pierādīts ka aspirīna mazu devu nozīmēšana preeklampsijas riska grupai:
1) droša auglim pat I trimestrī
2) mātei nepalielina placentas atslāņošanās un asiņošanas risku
3) var būt citi blakus efekti
Rekomendējamā aspirīna deva 50 – 81 mg dienā p/o (60 – 75 mg/d), uzsākot terapiju 12
grūtniecības nedēļās vai < 20 grūtniecības nedēļās, bet augsta riska grupai rekomendējamā
aspirīna deva vismazākā ir 81 mg dienā p/o, optimālā deva 100 – 150 mg dienā p/o. Mazas
devas aspirīna 50 – 81 mg dienā p/o (60 – 75 mg/d) nozīmēšana samazina IUAR, bet augsta
riska grupai preeklampsijas risku samazina aspirīna devas 100 – 150 mg dienā p/o.
Sekundārā profilakse:
1) antihipertensīvo līdzekļu nozīmēšana neaptur preeklampsijas attīstību
2) kā antihipertensīvos līdzekļus rekomendē centrālās darbības α-2
adreenerģetisko agonistu – metildopu, alternatīvi α un β blokatoru – labetalolu, kalcija
kanālīšu blokators
3) kontrindicēti grūtniecības laikā angiotenzīna konvertējošā enzīmu inhibitori,
angeotenzīna II receptoru antagonisti
4) β-2 blokatori veicina IUAA
5) diurētiķi ir kontrindicēti, jo samazina plazmas apjomu
Prognoze.

Grūtniecēm, kurām pirmā grūtniecība komplicējas ar preeklampsiju, 33% ir risks, ka

turpmāk grūtniecībā attīstīsies preeklampsija, bet ja smagas formas preeklampsiju novēro II.
trimestrī, 65% ir risks, ka turpmāk grūtniecībā attīstīsies preeklampsija.

EKLAMPSIJA.
Definīcija. Eklampsija ir krampju vai komas stāvoklis, kas attīstās uz preeklampsijas
fona – grūtniecības, dzemdību laikā vai pēcdzemdību periodā un nav saistīts ar citām
patoloģiskām izmaiņām smadzenēs.

286
 Patoģenēze. Eklampsijas iemesls ir smadzeņu tūska, kas attīstās asinsvadu paaugtinātas
perfūzijas rezultātā. Smadzeņu asinsrites autoregulācijas zudums izraisa paaugstinātu
smadzeņu asinsvadu perfūziju ar sekojošu akūtas hipertenzīvās encefalopātijas attīstību.
Izplatība.
Viens gadījums uz 1600 grūtniecībām paaugstinātā riska grupā ir pacientes ar:
• daudzaugļu grūtniecību
• pirmdzemdētājas jaunākas par 20 gadiem, vecākas par
35 gadiem
Diagnostika.
Eklampsiju 40% gadījumu novēro pacientēm ar smagas formas preeklampsiju, 25% ir ar
vieglas formas preeklampsiju, bet 20% ir asinsspiediens ir ≤ 140/90 mm Hg, proteinūrija un
tūskas varbūt dažādas pakāpes. Eklampsija var attīstīties pēc 24 grūtniecības
nedēļām,dzemdībās un 48 stundas pēc dzemdībām pacientēm ar preeklampsiju. Eklampsiju
novēro:
• 50% pirms dzemdībām
• 20 – 35% dzemdību laikā
• 10 – 40% pēcdzemdību periodā

Pēcdzemdību periodā eklampsiju visbiežāk novēro pirmās 48 stundas pēc dzemdībām.

Vēlīnu pēcdzemdību eklampsiju definē kā krampju lēkmi vairāk kā 48 stundas pēc
dzemdībām pacientei ar preeklampsijas klīniku. Pacientēm, kam pirmās krampju lēkmes
novēro vairāk kā 48 stundas pēc dzemdībām, jāizslēdz citi krampju iemesli.
Eklampsijas diagnostiskie kritēriji:
Eklampsiju krampju lēkme ar auru, toniskiem, kloniskiem krampjiem un vismaz
2 sekojošiem kritērijiem:
1) hipertensija:
• maksimālais diastoliskais RR ≥ 90 mm Hg vai
• diastoliskais RR palielinās ≥ 25 mm Hg salīdzinot ar bazālo RR
2) proteinūrija:
• urīna analīzē olbaltums ≥ + vai
• 24 stundu urīnā olbaltums ≥ 300 mg
3) trombocīti < 100.000 mm³;
4) aknu enzīmi ↑ - ASAT ≥ 42 V/L
Klīnika.

287
Par eklampsijas lēkmes draudiem liecina aura:
1) pastāvīgas galvas sāpes
2) neskaidra redze
3) fotofobija
4) sāpes epigastrijā
5) slikta dūša, vemšana
6) pastiprināti refleksi, tremors
Eklampsijas krampju lēkme sākas ar mīmikas muskuļu fibrillāciju, tad pāriet uz
augšējām ekstremitātēm (ilgst 15 – 25 sekundes), tālāk seko vispārēji toniski krampji (ilgst 10
– 20 sekundes) - kuru laikā daļēji vai pilnīgi traucēta elpošana, paciente zaudē samaņu, āda
kļūst cianotiska, zīlītes platas, tālāk seko kloniskie krampji (ilgst 1 – 1,5 minūtes). Krampju
lēkmes varbūt viena, divas vai vairākas, pēc kā seko bezsamaņa.
Diferenciālā diagnostika.
Eklampsija jādiferencē no:
1) epilepsijas
2) intrakraniāliem asinsizplūdumiem, trombozes
3) smadzeņu aneirismas plīsuma
4) meningīta
5) encefalīta
6) smadzeņu audzēja
Terapija.
NB! Eklampsijas gadījumā pacientei terapiju un novērošanu veic intensīvās terapijas
nodaļā vai palātā.
Terapijas pamatvirzieni:
1) pretkrampju terapija
2) elpošanas nepietiekamības likvidēšana
3) antihipertensīvā terapija
4) organisma diennakts šķidruma, elektrolītu, skābju – sārmu balansa kontrole un korekcija
5) steidzama grūtniecības un dzemdību atrisināšana
Elpošanas nepietiekamības likvidēšana.
Pirmā palīdzība eklampsijas gadījumā ir pacienta novietošana līdzenā gultā, galvas
pagriešana uz sāniem, elpošanas ceļu atbrīvošana. Pēc lēkmes uzsāk 100% O2 padeves
nodrošināšanu caur masku vai masku ar O2 rezervuāru 8 – 10 L/minūtē, ja pēc lēkmes ir
ilgstoša apnoe uzsāk ventilāciju ar aparātu.

288
 Ja pacientei pēc lēkmes ir ilgstoša apnoe vai krampju lēkme nekupējas, vai atkārtojas
smagas lēkmes 2 – 3 reizes 1 stundā, tad pastiprina sedāciju ar barbiturātiem,
miorelaksantiem, pacienti intubē, veic MPV. MPV pārtrauc, ja pacientei atjaunojas
spontāna elpošana, normalizējas hemodinamiskie rādītāji, atjaunojas normāla diurēze.
Pretkrampju terapija.
Krampju apturēšanai var:
• uzsāk terapiju ar Mg SO4, kas efektīvāk novērš krampju
atkārtošanos kā diazepams vai
• i/v ievadīt 10 – 20 mg diazepamu 5 minūšu laikā
Mg SO4 terapijas shēma:
• sākumdeva (bolus deva) ir 4 – 6 g uz 50 ml fizioloģiskā Na Cl
šķīduma i/v, ko ievada 5 – 15 minūtēs
• uzturošā deva 1 g/h – 2 g/h,
• ja krampju lēkmes atkārtojas, tad nozīmē atkārtoti bolus devu 2
– 4 g Mg SO4 i/v, ko ievada 5 minūtēs
• ja krampji pēc 2. bolus devas turpinās, tad nozīmē i/v:
 amobarbitālu: 100 – 250 mg 3 – 5 minūšu laikā vai
 diazepamu: 5 – 10 mg vai
 tiopentālu: 100 mg
Jāatceras, ka diazepams var izraisīt mātei un auglim respiratoru depresiju!
• terapiju ar Mg SO4 turpina vismaz 24 stundas pēc pēdējās
krampju lēkmes
Pielietojot Mg SO4 terapijā, jāņem vērā tā toksicitāte!

Mg2 + līmenis mātes asinīs serumā un klīniskie simptomi.

Mg² + līmenis serumā mg/dl Klīniskie simptomi

1,5 – 2,5 Norma grūtniecībā
4–8 Terapeitiskais līmenis pie krampju profilakses
9 –12 Slikta dūša, karstuma sajūta, miegainība, patellāro
refleksu zudums
15 – 17 Muskuļu paralīze, elpošanas apstāšanās
30 – 35 Sirds apstāšanās

mmol/L × 2,4 = mg/dl

Mg SO4 terapijas toksicitāte izpaužas ar patellāro refleksu izzušanu, virspusēju elpošanu,
samazinātu diurēzi.

289
Nozīmējot terapiju ar Mg SO4 jāseko:
1) patellāriem refleksiem
2) elpošanas biežumam
3) diurēzei
4) Mg ²+ līmenim mātes asins serumā:
Nosaka Mg²+ līmeni asins serumā 1 reizi 1 stundu pēc terapijas uzsākšanas, turpmāk ik
pēc 6 stundām. Nepieciešams terapijas laikā saglabāt Mg²+ līmeni asins serumā 4,0 – 8,0
mg/dl.
Kā antidotu pie intoksikācijas ar Mg²+ ievada i/v lēni 10 % kalcija glukonātu – 10 ml
Mg SO4 terapijas iedarbība uz jaundzimušo:
1) hipotensija
2) hipotonija
3) elpošanas depresija
4) letarģija
5) pavājināti zīšanas refleksi
Neonatologs jāinformē par jaundzimušiem, kuru mātes saņēmušas terapiju ar Mg SO4.
Antihipertensīvā terapija.
Terapijas mērķis ↓ diastolisko RR 90 – 100 mm Hg robežās.
Terapijā lieto i/v labetalolu, hidralazīnu, natrija nitroprusīdu, p/o – nifedipīnu, i/v
terapiju ar antihipertensīviem medikamentiem turpina vēl 24 stundas pēc lēkmes, pēc tam
pāriet uz perorālu antihipertensīvo medikamentu lietošanu. Skat. smagas preeklampsijas
antihipertensīvo terapiju.
Organisma d/n šķidruma, elektrolītu, skābju – sārma balansa kontrole un
korekcija
Ievadot i/v šķīdumus jāseko diurēzei ne < kā 30 ml/h un jāmonitorē CVP, i/v šķīdumu
ievadīšanu uzsāk ar ātrumu 1 ml/ķermeņa svara kg/h. Ja ir hipoalbuminēmija (< 4,5 g/dl)
ievada 20 % albumīna šķīdumu 200 – 400 ml – 12 stundu laikā. Ja urīna izdale un CVP ir
normas robežās, turpina fizioloģiskā Na Cl ievadīšanu, ja CVP pieaug > 10 mm Hg un ir
oligūrija i/v ievada furazemīdu 40 mg.

Plaušu tūskas gadījumā i/v ievada furazemīdu 20 – 40 mg.

Paciente atrodas ITN vismaz 24 stundas pēc lēkmes un paralēli terapijai nepieciešams
veikt vitāli svarīgo orgānu monitorēšanu un sekojošus izmeklējumus:
1) nieru – diennakts diurēze, šķidruma balans, bioķīmiskie rādītāji
2) plaušu – elpošanas biežums:
 PO2 saturācija asinīs,
290
  plaušu rtg –gramma (pēc indikācijām)
3) hemodinamiskie rādītāji - pulss, asinsspiediens
4) koagulogramma
5) aknu - bioķīmiskie rādītāji
Steidzama grūtniecības un dzemdību atrisināšana.
Ja pēc lēkmes mātes stāvoklis stabils inducē dzemdības 3 – 6 stundu laikā, prioritāri
vaginālas dzemdības, pielietojot epidurālo anestēziju, ja tā nav kontrindicēta. Epidurārā
anestēzija ir kontrindicēta pie koagulopātijām. Ķeizargriezienu veic pēc indikācijām no mātes
vai augļa puses. Ķeizargriezienu biežums pie eklampsijas ir 11% - 57%.
Komplikācijas.
Mātei:
1) placentas atslāņošanās
2) plaušu tūska
3) akūta nieru nepietiekamība
4) tīklenes atslāņošanās
5) intracerebrālas hemorāģijas
6) subkapsulāra aknu hematoma
7) aspirācijas pneimonija
Jaundzimušam:
1) neiznestība (respiratorā distresa sindroms, intraventrikulāras hemorāģijas)
2) augļa hipoksija, asfiksija
Taktika pēcdzemdību periodā.
Pacientei intensīva novērošana ITN 24 – 48 stundas pēc dzemdībām, ja 24 stundu laikā
nav novērotas krampju lēkmes, pārtrauc antikonvulsantu terapiju, i/v antihipertenzīvo terapiju
turpina vēl 24 stundas pēc lēkmes, ja RR stabilizējas var pāriet uz perorālo antihipertensīvo
terapiju.
Ja pēcdzemdību periodā neskatoties uz adekvātu pretkrampju terapiju – krampji turpinās
vai ir atipiski, pacientei jāveic kompjūtertomogrāfiju, lai izslēgtu intracerebrālas asinsvadu
patoloģijas.
Pacientēm, kuras izrakstās no stacionāra, lietojot perorāli antihipertensīvos līdzekļus,
jākontrolē pēcdzemdību periodā RR 1 reizi nedēļā. Ja pēc 4 – 6 nedēļām pēc dzemdībām
urīna analīzē ir olbaltums, jānosaka olbaltums 24 stundu urīna, kā arī kreatinīns klīrens.
Profilakse
1. aspirīns – mazas devas

291
 2. agrīni pie paaugstināta asinsspiediena uzsākta antihipertensīvā terapija grūtniecības
laikā:
• ja diastoliskais RR pastāvīgi > 100 mmHg,
• ja diastoliskais RR ≥ 110 mmHg
Ja diastoliskais RR 100 – 110 mm Hg efektīva ir p/o terapija ar metildopu, nifedipīnu, β
blokatoriem, ja izvesta terapija neefektīva - i/v hidralazīnu, labetalolu.
Profilaktiska pretkrampju terapija, ja:
• diastoliskais RR ≥ 110 mm Hg
• proteinuria ≥ 2+,
• sāpes epigastrijā, galvas sāpes, hiperrefleksija
Mātes mirstība pie eklampsijas ir 0,4 % - 5,8 %.
HELLP SINDROMS.
HELLP sindroms ir smagas formas preeklampsijas un eklampsijas komplikācija, ko pirmo
reizi aprakstīja Veinšteins 1982. gadā.
Definīcija. HELLP sindroms:
• H – hemolysis ( mikroangiopātiska itravaskulāra hemolīze)
• EL – elevated liver enzymes (paaugstināti aknu enzīmi)
• LP – low platelets (trombocitopēnija)

Patoģenēze. HELLP sindroms ir multisistēmas saslimšana, kur novēro patoloģiskas izmaiņas

asinsvados un eritrocītu hemolīzi. Patoloģiskas izmaiņas asinsvados nosaka mikrovaskulārs
endotēlija šūnu bojājums un intravaskulāra trombocītu aktivācija, agregācija un patēriņš.
Hemolīzi novēro sakarā ar eritrocītu pasāžu caur bojātiem asinsvadiem. Pie HELLP sindroma
primārais mērķa orgāns ir aknas. Aknās novēro
parehīmas nekrozi un fibrīna izgulsnēšanos aknu sīnusos.
Riska faktori :
1) multipara (atkārtoti dzemdētāja)
2) baltā rase
3) mātes vecums > 25 gadiem
4) apgrūtināta akušieriskā anamnēze
Izplatība:
• 0,1 – 0,6% no grūtniecībām
• 4 – 12% no smagas formas preeklampsijām
• 30% no eklampsijām

292
70% HELLP sindroms veidojas grūtniecības laikā, visbiežāk no 27 – 36 grūtniecības
nedēļām, 30% pēcdzemdību periodā – parasti 48 stundu laikā pēc dzemdībām, bet var būt līdz
septītai pēcdzemdību dienai.
Diagnostika.
Sūdzības un simptomi:
1) nespēks, gripai līdzīgi simptomi
2) sāpes epigastrijā vai augšējā labā kvadrantā
3) jūtīgums pie palpācijas augšējā labā kvadrantā
4) hipertensija
50% novēro diastolisko RR ≥ 110 mm Hg kā pie smagas formas preeklampsijas, 30%
diastoliskais asinsspiediens ir paaugstināts kā pie vieglas formas preeklampsijas, bet 20% RR
var būt normāls. Hipertensija var būt ar vai bez proteinūrijas.
5) slikta dūša, vemšana
6) galvas sāpes
Pēc Veinšteina un Sibai datiem – proteinūriju > 2+ nosakot ar dipstikiem novēro 85%, bet
tūskas 55% pie HELLP sindroma.
Retāk novēro redzes traucējumus, dzelti, gastrointestinālā trakta asiņošanu, sāpes plecā,
hematūriju, hipoglikēmiju, smagas formas hiponatriēmiju, kortikālu aklumu, pārejošu
nefrogēnu cukura diabētu.
Laboratoriskā diagnostika.
1) hemolīze:
• Patoloģiska asins aina – anēmija (Hb ↓ Ht↓),
• Kopējais bilirubīns > 1,2 mg/dl,
• LDH > 600 V/L.

2) palielināti aknu fermenti:

• ASAT > 70 V/L,
• ALAT > 70 V/L,
• LDH > 600 V/L.

3) trombocitopēnija
• Tr < 100.000 mm³

Trombocitopēnijas klasifikācija (Misisipi Universitāte).

293
I. Tr < 50. 000 mm³
II. Tr no 50. 000 – 100.000 mm³
III. Tr no 100.000 – 150.000 mm³
Šo klasifikāciju var izmantot nosakot nepieciešamību veikt dažādas terapeitiskas
manipulācijas (plazmaforēzi) un prognozējot iznākumu mātei, jaundzimušam. Fibrinogēns,
protrombīna laiks, parciālā tromboplastīna laiks pie HELLP sindroma ir normas robežās,
kamēr nav DIK sindroms.
Diferenciālā diagnostika:
1) akūta aknu taukainā distrofija
2) appendicīts
3) žultspūšļa slimības – akūts holecistīts, holelitiāze
4) gastroenterīts
5) nieru slimības – glomerulonefrīts, pielonefrīts, nefrolitiāze
6) hemolītiskais urēmiskais sindroms
7) idiopātiskā trombocitopēniskā purpura
8) trombotiskā trombocitopēniskā purpura
9) vīrusa hepatīts
10) sistēmas sarkanā vilkēde

HELLP sindroma diferenciālā diagnostika ar biežāk sastopamajām saslimšanām.

Leikoci Trombo ↑ aknu Hemo Dzelte DIK Saslimšanai
toze enzīmi līze specifiskā
citopēnija
simptomātika
HELLP - ++ + ++ - +/- Saistīts ar preek-
lampsiju
AATD +++ +/- ++ - ++ ++ Hipoglikēmija,
↑ slāpeklis
Hepatīts ++ - +++ - +++ +/- Palielināta, jūtīga
akna
Atslāņoš +/- + - - - ++ Vagināla
anās asiņošana, augļa
distress
HUS + +++ - ++ + - Ievērojama nieru
disfunkcija
TTP ++ +++ - ++ + - Neiroloģiskas
novirzes

• AATD – akūta aknu taukainā distrofija grūtniecībā

• HUS – hemolītiskais urēmiskais sindroms

294
• TTD – trombotiskā trombocitopēniskā purpura
Terapija. HELLP sindroma gadījumā taktika un terapija kā pie smagas formas
preeklampsijas!
Taktika.
1) hospitalizācija III līmeņa stacionārā
2) mātes stāvokļa izvērtēšana un stabilizēšana:
• ja DIK klīnika jākoriģē koagulopātiju
• terapija kā pie smagas formas preeklampsijas – pretkrampju profilakse ar Mg
SO4, antihipertenzīva terapija
• ja aizdomas par aknu subkapsulāru hematomu jāveic kompjūtermogrāfija vai
ultrasonogrāfija
3) augļa intrauterīnā stāvokļa izvērtēšana:
• nestresa tests
• BFP
• ultrasonogrāfijā augļa biometrija
4) izlemt jautājumu par grūtniecības pārtraukšanu un dzemdību indukciju. Vienīgā
galīgā terapija HELLP sindroma gadījumā ir grūtniecības pārtraukšana:
a) ja ≥ 34 grūtniecības nedēļas – inducē dzemdības
b) ja < 34 grūtniecības nedēļas – izvērtē augļa plaušu nobrieduma pakāpi:
• dzemdības nekavējoties, ja:
 augļa plaušas nobriedušas
 smagas pakāpes trombocitopēnija
 laboratoriski vai klīniski apstiprinās DIK sindroms
• dzemdības nogaidot, ja:
 augļa plaušas nenobriedušas, nozīmē kortikosteroīdus divas
devas pēc shēmas, tad inducē dzemdības,
 laboratoriski neapstiprinās DIK sindroms
• augļa, mātes stāvokļa nepārtraukta kontrole
c) vaginālas dzemdības iespējamas, ja stabils mātes, augļa stāvoklis, ja iespējamas
problēmas dzemdību indukcijā vai pievienojas DIK sindroms, jāveic
ķeizargrieziens
Ja pacientei ar HELLP sindromu Tr < 100 000mm³ ir paaugstināts risks uz koagulopātijām un
jānosaka – protrombīna laiks, parciālā tromboplasīna laiks, fibrinogēns, ja Tr > 100 000mm³ -

295
zems risks uz koagulopātijām. Dzemdībās jābūt rezervē eritrocītu masai un svaigi saldētai
plazmai, ja nepieciešams koriģēt koagulopātiju.
Vaginālās dzemdībās nepieciešama Tr masas transfūzija, ja:
• Tr < 20 000mm³ vai
• asiņošana aktīvā fāzē
Ķeizargrieziena gadījumā nepieciešama Tr masas transfūzija, ja:
• Tr < 50 000mm³, tad pirms operācijas nepieciešams ievadīt
10 vienības trombocītu masas
Jaundzimušie, kuru mātēm ir HELLP sindroms ir paaugstinātā riska grupā uz jaundzimušo
trombocitopēniju, bet to novēro neiznestiem un intrauterīnas augļa retardācijas gadījumā.
HELLP sindroma gadījumā reģionāla anestēzija kontrindicēta pie koagulopātijas, bet var
pielietot, ja Tr > 100 000mm³ un koagulogramma atbilst normai.
Konservatīvā terapija.
1) gultas režīms
2) pretkrampju profilaktiska terapija ar magnija sulfātu
3) antihipertensīva terapija, ja diastoliskais RR ≥ 110 mm/Hg nozīmē i/v labetalolu,
hidralazīnu vai perorāli nifedipīnu
4) plazmas apjoma atjaunošana – nozīmē kristaloīdus, albumīnu
5) imūndepresanti – nozīmē kortikosteroīdus
6) antitrombotiskie līdzekļi
7) svaigi saldēta plazma, trombocītu masa
8) plazmaforēze – veic pēc dzemdībām
Indikācijas plazmaforēzei:
• ilgstoša, persistējoša trombocitopēnija – vairāk kā 3 dienas pēc dzemdībām
• dinamikā veicot aknu funkcionālos testus palielinās LDH
• dinamikā progresējoši palielinās bilirubīna, kreatinīna līmenis asins plazmā
– saistīts ar hemolīzi
Nav pierādīts, ka kāda no minētām terapijām radikāli uzlabotu mātes un perinatālo iznākumu.
Taktika pēcdzemdību periodā.
30% HELLP sindroms izveidojas pēc dzemdībām 48 stundu laikā, un var būt līdz
septītai pēcdzemdību dienai. Šīs pacientes ir paaugstinātā riska grupā uz plaušu tūsku, akūtu
nieru mazspēju pēcdzemdību periodā, tāpēc jākontrolē RR, šķidruma balans.
Pēc dzemdībām novēro HELLP sindroma gaitas pasliktināšanos – Tr skaits samazinās,
RR palielinās, proteinūrija palielinās. Smagas formas HELLP sindroma gadījumā laika
periods starp dzemdībām un atveseļošanos var būt pat 11 dienas.
296
 Pie HELLP sindroma viszemākais Tr skaits ir 27 stundas pēc dzemdībām, vidēji
nepieciešamas 60 stundas, lai Tr skaits būtu lielāks kā 100 000mm³
Komplikācijas.
Pie HELLP sindroma komplikācijas novēro 13 – 65% gadījumu:
1) DIK sindroms
2) placentas atslāņošanās
3) akūtu nieru nepietiekamība
4) plaušu tūska
5) tīkenes atslāņošanās
6) masīvu aknu nekroze
7) subkapsulāra aknu hematoma
8) aknu plīsums
Mātes mirstība pie HELLP sindroma 1 – 3%, bet perinatālā mirstība 35% - iemesli IUAA,
neiznestība, placentas atslāņošanās, asfiksija
Prognoze.
Risks, ka turpmākās grūtniecībās būs HELLP sindroms ir 3 – 5%, bet ka būs
preeklampsija 75%.
Hroniska hipertensija.
Definīcija
Hroniska hipertensija ir pastāvīgi paaugstināts asinsspiediens (≥ 140/90 mm Hg neatkarīgi no
iemesla), kas diagnosticēts pirms grūtniecības vai pirmās 20 grūtniecības nedēļās un/vai
hipertensija, kas ir ilgāk kā 42 dienas pēc dzemdībām.
Etioloģija.
Hroniskas hipertensijas etioloģiskie faktori:
1) Primāri esenciāla hipertensija (idiopātiska): 80% - 90%
2) Sekundāra hipertensija: 10% - 20%
a) nieru slimības:
• hronisks glomerulonefrīts
• intersticiāls nefrīts
• diabētiskā nefropātija
• nieru policistoze
b) autoimūnās saistaudu slimības:
• sistēmas sarkanā vilkēde
• sklerodermija

297
 • nodozais periarterīts
c) endokrīnās slimības:
• akromegālija
• Kušinga sindroms
• Kona sindroms (primārais hiperaldosteronisms)
• feohromacitoma
• tireotoksikoze
• cukura diabēts (ar izmaiņām asinsvados)
d) asinsvadu slimības:
• aortas koarktācija
• nieru artērijas stenoze
• vaskulīts
e) neiroloģiskas saslimšanas
3) medikamentu inducēta hipertensija
• amfetamīni
• kokaīns
Patoģenēze.
Vieglas hroniskas hipertensijas gadījumā – palielinās sirds minūtes tilpums, asinsvadu
perifērā rezistence nav izmainīta; mērenas hroniskas hipertensijas gadījumā – palielinās
asinsvadu perifērā rezistence, līdz ar to palielinās sirds kambaru darbs, plazmas tilpums
samazinās proporcionāli diastoliskā asinsspiediena pieaugumam; bet smagas vai ļoti smagas
hroniskas hipertensijas gadījumā novēro mērķa orgānu bojājumu (acu, sirds, nieru).
Riska faktori.
1) ģimenes anamnēzē hroniska hipertensija
2) sievietes vecākas par 40 gadiem
3) multiparas (atkārtoti dzemdētājas)
4) adipozitāte
5) cukura diabēts (B – F klase)
6) nieru slimības
7) autoimūnas slimības
8) aortas koarktācija
9) hipertensija, kas attīstās uz orālās kontracepcijas fona
Hipertensijas klasifikācija:
Hipertensijas pakāpe RR sistoliskais (mm Hg) RR diastoliskais (mm Hg)

298
1. pakāpe (viegla) 140 - 159 90 – 99
2. pakāpe (mērena) 160 - 179 100 – 109
3. pakāpe (smaga) 180 – 209 110 – 119
4. pakāpe (ļoti smaga) ≥ 210 ≥ 120

Izplatība.
Hronisku hipertensiju novēro populācijā 0,5 – 4%, bet starp grūtniecēm 0,5 – 2%
Diagnostika.
Hroniskas hipertensijas diagnoze apstiprinās, ja ir viens vai vairāki kritēriji:
• diastoliskais RR pirms apaugļošanās vai pirms 20. grūtniecības nedēļas pastāvīgi ≥ 90
mmHg
un
• anamnēzē hipertensija iepriekšējās grūtniecības laikā vai stresa situācijās
vai
• anamnēzē sekundārās hipertensijas iemesli (hroniskas nieru slimības, autoimūnas slimības
u.c.)
vai
• hipertensija ģimenes anamnēzē
Pirmskoncepcijas aprūpes mērķis ir sasniegt un saglabāt asinsspiedienu tādās robežās, lai būtu
labs mātes un augļa stāvoklis minimāli lietojot medikamentus. Pirmskoncepcijas vizītē
vēlama visām sievietēm ar paaugstinātu asinsspiedienu anamnēzē, bet noteikti tā javeic
pacientēm, kam:
1) hipertensija ir mērena, smaga, ļoti smaga – agrīnā grūtniecības laikā
RR ≥ 160/110 mm Hg
2) pamata saslimšanas – nieru slimības, cukura diabēts B – F klase, autoimūnas slimības
3) mērķa orgānu bojājums – acu, sirds, nieru
Pirmskoncepcijas aprūpē veicamie pasākumi:
1) nosaka hipertensijas iemeslu (ja iespējams) un smaguma pakāpi
2) izvērtē kardiovaskulāro un nieru funkciju
3) izvērtē antihipertensīvo medikamentu nepieciešamību:
• pacientēm ar vieglu vai mērenu hipertensiju, ja nav riska faktori, jāatceļ antihipertensīvā
terapija vai jānomaina pret citiem antihipertensīviem medikamentiem, kas nav
kontrindicēti grūtniecēm,
• grūtniecības laikā kontrindicēti sekojoši antihipertensīvie medikamenti – angiotenzīnu
konvertējošie enzīmu inhibitori, angiotenzīnu II receptoru antagonisti, diurētiķi
4) rekomendē agrīnu pirmo antenatālo vizīti

299
Antenatālā aprūpe
Vieglas pakāpes hroniskas hipertensijas aprūpe ietilpst vispārējā antenatālā
aprūpē, bet mērenas, smagas, ļoti smagas pakāpes hroniskas hipertensijas aprūpe ir
sekojoša:
1) antenatālās vizītes – I., II. trimestrī ik 2 nedēļas, bet III. trimestrī ik nedēļu
2) pirmā antenatālā vizīte – ģimenes ārsta konsultācija. Ja pacientam nav bijusi
pirmsapaugļošanas aprūpe, tad pirmajā antenatālā vizītē jānoskaidro hipertensijas iemesls,
smaguma pakāpe, esošās pamata saslimšanas (nieru slimības, autoimūnās slimības, cukura
diabēts u.c), iepriekšējo grūtniecību iznākums, jāizvērtē kardiovaskulārā un nieru funkcija.
Ģimenes ārsta konsultācijas mērķis:
• apstiprināt vai izmainīt iepriekšējo antihipertensīvo terapiju;
vai
• nozīmēt antihipertensīvu terapiju, ja tā nebija iepriekš nozīmēta

3) izmeklējumi – paralēli vispārējai antenatālai aprūpei veic sekojošus izmeklējumus:

• RR mērīšana (sistoliskais/diastoliskais) – katrā vizītē:
 cukurs, proteīns, nitrāti ar dipstikiem – katrā vizītē,
 ja proteīns urīnā pozitīvs – nosaka to 24 stundu urīnā
• Ht – vienu reizi trimestrī,
• urīna uzsējums – vieni reizi trimestrī
• kreatinīns – klīrens – nosaka pie:
 smagas pakāpes hroniskas hipertensijas,
 ļoti smagas pakāpes hroniskas hipertensijas,
 proteinūrijas
Ja I. trimestrī kreatinīns klīrens atbilst normai, nav nepieciešams to atkārtot:
• EKG – nosaka pie mērenas, smagas, ļoti smagas pakāpes hroniskas
hipertensijas komplikācijām,
• Fundus oculi – ja cukura diabēts

4) Hospitalizācija – veic individuāli, tā ir atkarīga no mātes un augļa stāvokļa.

Augļa intrauterīnā stāvokļa izvērtējums:
1. USG – veic ultrasonogrāfiju:
• 16 – 20 grūtniecības nedēļās – lai apstiprinātu gestācijas laiku

300
 • 30 – 32 grūtniecības nedēļās – lai izslēgtu IUAR
• turpmāk pēc indikācijām
2. KTG – nestresa tests – to veic pie:
• smagas, ļoti smagas pakāpes hroniskas hipertensijas
• uzslāņojusies preeklampsijas
• IUAR vai vēlāk, kad to diagnosticē
• veic no 30. grūtniecības nedēļas – veikšanas biežumu nosaka
individuāli
3. Augļa kustību skaitīšana – to veic no 32. – 34. grūtniecības nedēļas,veikšanas
biežumu nosaka individuāli
Ja augļa stāvoklis normāls, nav IUAR – nav indikāciju NST veikšanai. Ja novirzes NST –
tad veic BFP, Doplera velosimetriju, un pacientu konsultē perinatālos centros.
Diferenciālā diagnostika.
Klīniskā pazīme Esenciāla Nieru Preeklampsija
hipertensija saslimšanas
I II I II I II
Hipertensija +/- + +/- + - +
Proteinūrija - - + + - +
Mikrohematūrija - - +/- +/- - -
Palielināts kreatinīns (>1,0mg d/l) - - +/- +/- - +/-
Palielināta urīnskābe ( > 4 mg d/l) - - - - - +
Koagulācijas traucējumi - - - - - +/-

Piezīmes: I– pirmā grūtniecības puse

II – otrā grūtniecības puse
- parasti nav
+ / - var būt
+ parasti ir
Terapija:
1. Režīms – miegs 8 – 10 stundas d/naktī, atpūtas periodi dienā, guļot uz sāniem
2. Diēta un dzīves veida izmaiņas – rekomendē pēc 20 grūtniecības nedēļām 2g Ca
dienā, atmest smēķēšanu, regulāra svara kontrole
Medikamenti.
Antihipertensīvās terapijas mērķis ir samazināt mātes saslimstību un mirstību, priekšlaicīgu
dzemdību risku, jaundzimušo saslimstību un mirstību.

Antihipertensīvo medikamentu raksturojums:

301
 • ātri, efektīvi stabilizē un kontrolē mātes RR
• drošs medikaments ar minimālu blakus iedarbību un kardiovaskulāru
risku
• saglabā adekvātu feto-placentāro asinsriti
• īslaicīgs medikamenta iedarbības ilgums
Antihipertensīvo medikamentu lietošana neietekmē preeklampsijas uzslāņošanās un
placentas atslāņošanās biežumu, bet radikāli pazeminās mātes komplikācijas pie hroniskas
hipertensijas, kas saistīta ar citām saslimšanām.

Antihipertensīvā terapija:

• pacientēm ar vieglas pakāpes hronisku hipertensiju (kas nav saistīta ar citām saslimšanām)
antihipertensīvo medikamentu lietošana ir pretrunīga. Uzskata, ka tā nav nepieciešama
un var pārtraukt terapiju stājoties grūtniecības uzskaitē
• antihipertensīvo terapiju atsāk vai uzsāk, kad diastoliskais RR > 105 mm Hg
• pacientēm ar hronisku hipertensiju nepieciešams turpināt iepriekšējo terapiju, kas bija
pirms apaugļošanās, izņemot sekojošus medikamentus – angiotenzīnu konvertējošos
enzīmu inhibitorus (kaptoprils, enalaprils, lisinoprils)
• Angiotenzīnu II receptoru antagonistus (losartāns) un diurētiķus
Angiotenzīna konvertējošie enzīmu inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti ir
kontrindicēti grūtniecības laikā, jo izraisa:

1) oligohydramnion
2) augļa anūriju
3) ductus arteriosus neslēgšanos
4) augļa leikopēniju
5) augļa nāvi
6) jaundzimušam nieru nepietiekamību
Antihipertensīvie medikamenti pie hroniskas hipertensijas grūtniecības laikā.

Izvēles preparāts:

• metildopa (aldomets): centrālas darbības α-2 adrenerģisks agonists,

deva 250 mg 4 reizes dienā, p/o maksimālā deva 4 g/dienā
Otrās grupas preparāti:

• labetalols: α un β blokators, deva: 100 mg – 3 – 4 reizes dienā p/o,

maksimalā deva 2400 mg/dienā,

302
 • atenolols: β-2 blokators, deva: 25 – 50 mg 4 reizes dienā p/o,
maksimalā deva 250 mg/dienā
• metoprolols: β-2 blokators, deva: 50 – 100 mg 4 reizes dienā p/o,
maksimālā deva 350 – 400 mg/dienā
• nifedipīns: kalcija kanālīšu blokators, deva: 10 – 20 mg 4 reizes dienā
p/o, nepieciešamības gadījumā var lietot ik pēc 3 – 4 stundām, maksimālā
deva 120 mg/dienā
I. trimestrī neiesaka lietot – kalcija antagonistus, β blokatorus. Antihipertensīvo terapiju
jāturpina dzemdībās un bieži arī pēc dzemdībām.

Taktika.
Nekomplicētas hroniskas hipertensijas gadījumā jāinducē dzemdības ne vēlāk kā 41
grūtniecības nedēļa. Ja hroniskas hipertensijas gadījumā – uzslāņojas preeklampsija vai
novēro augļa i/u stāvokļa izmaiņas (IUAR, augļa distress), tad tūlītēja hospitalizācija (ja
grūtniecības laiks < 28 grūtniecības nedēļas – III. līmeņa stacionārā), antihipertensīva terapija,
izlemt jautājumu par grūtniecības pārtraukšanu un dzemdību indukciju:
a) ja > 34 grūtniecības nedēļas jāinducē dzemdības

b) ja ≤ 34 grūtniecības nedēļas jāizvērtē augļa plaušu nobrieduma pakāpi:

• ja augļa plaušas nobriedušas inducē dzemdības
• ja augļa plaušas nenobriedušas:
 nozīmē kortikosteroīdus divas devas pēc shēmas, tad
inducē dzemdības
• nozīmē konservatīvu terapiju (skat. smagas formas
preeklampsiju)
• augļa, mātes stāvokļa nepārtraukta kontrole
c) prioritāri vaginālas dzemdības, operatīva dzemdību atrisināšana pēc
akušieriskām indikācijām
Dzemdībās vēlams pielietot epidurālo anestēziju. Antihipertensīvie medikamenti pie
hroniskas hipertensijas, ko lieto dzemdību laikā akūtas hipertensijas gadījumā ir i/v
hidralazīns, labetalols, p/o nifedipīns, isradipīns, retāk i/v vai s/l nitroglicerīns, i/v nātrija
nitroprusīds, krampju profilaksei i/v Mg SO4

Taktika pēcdzemdību periodā:

303
 Pēcdzemdību periodā RR kontrole un intensīvā novērošana pirmās 24 stundas pēc
dzemdībām, bet augsta riska grupas pacientu RR kontrole un intensīva novērošana 48 – 72
stundas pēc dzemdībām. Hroniskas hipertensijas augsta riska grupa, ja:

• kombinēta antihipertensīva terapija grūtniecībā

• mērķa orgānu bojājums
• uzslāņojusies preeklampsija
Šīs grupas pacienti ir paaugstinātā riskā uz hipertensīvās encefalopātijas, plaušu tūskas,
akūtas nieru nepietiekamības izveidošanos pēcdzemdību periodā. Riska grupas pacientiem
jāizvērtē kardiovaskulārā un nieru funkcija pēcdzemdību periodā, un jānosaka
antihipertensīvo terapiju pēcdzemdību periodā. Pēcdzemdību periodā jāturpina
antihipertensīvos medikamentus p/o, ko pirms grūtniecības, riska grupai uz smagu
pēcdzemdību hipertensiju i/v labetalols, hidralazīns, p/o metildopa, kalcija kanālīšu blokatori,
diurētiķus lieto plaušu tūskas, kardiovaskulāras nepietiekamības gadījumā. Laktācijas
nomākšanai nelieto bromkriptīnu, jo palielinās risks mātei uz asins izplūdumiem smadzenēs.
Krūts barošana antihipertensīvās terapijas laikā nav kontrindicēta. Izraksta no stacionāra, kad
RR stabilizējies, RR kontrole vienu reizi 1 – 2 nedēļās līdz 42 dienām pēc dzemdībām, svara
samazināšanu uzsāk 3 mēnešus pēc dzemdībām. Pacientiem, kam ir hipertenzija vai
proteinūrija pēc 42. dienām pēc dzemdībām, nepieciešams veikt izmeklējumus nieru funkcijas
izvērtēšanai olbaltuma noteikšana 24. stundu urīnā, kreatinīns klīrens, nieru USG, i/v
urogrāfija, nefrologa konsultācija. Kontracepcijai nerekomendē kombinētos orālās
kontracepcijas preparātus, bet gan barjermetodes, i/uterīnas spirāli, progesterona minipilles,
Depo-provera, ķirurģisko sterilizāciju.

Komplikācijas:

Mātes:

• uzslāņojusies preeklampsiju (5 – 50%) atkarībā no hipertensijas smaguma

pakāpes, visbiežāk veidojas 26 – 34 grūtniecības nedēļās
Risks:

 intrakraniāliem asinsizplūdumiem,
 akūtai nieru nepietiekamībai,
 akūtai sirds nepietiekamībai,
 plaušu tūskai
• placentas atslāņošanās ar/bez DIK sindroma 0,5 – 10%
• mātes nāve no komplikācijām

304
Augļa:
• priekšlaicīgas dzemdības 20 – 30%
• IUAA
• antenatāla augļa nāve
• augļa asfiksija dzemdībās
Jaundzimušā:
• mazs gestācijas laiks
• jaundzimušā nāve

Komplikāciju risks atkarībā no RR grūtniecībā:

• RR diastoliskais ≤ 100 mm Hg un nelieto vai minimāli lieto antihipertensīvos

medikamentus, hroniskas hipertensijas paasinājuma vai preeklampsijas
uzslāņošanās risks neliels
• RR diastoliskais ≤ 105 mm Hg uz pastāvīgas antihipertensīvās terapijas fona,
hroniskas hipertensijas paasinājuma vai preeklampsijas uzslāņošanās risks
minimāls
• RR diastoliskais > 105 mm Hg nepieciešamas lielas devas antihipertensīvie
medikamenti vai kombinēta antihipertensīva terapija, ir 20 – 30% risks uz:
placentas atslāņošanos
preeklampsiju
sirds nepietiekamību
Medikamenti, kas var veicināt arteriālu hipertensiju:

1) medikamenti, kas aiztur nātriju: glikokortikoīdi, AKTH, butadions, indometacīns

2) medikamenti, kas kāpina simpatomimētisko aktivitāti: efedrīns, monoaminooksidāzes
inhibitori (daži antidepreanti)
3) vazokonstriktori: ergotamīna grupa
4) orālie kotraceptīvi: estrogēnu saturošie
5) hipotensīvu medikamentu iedarbība ar tricikliskiem antidepresantiem
Pielikums antihipertensīvai terapijai:

1) antihipertensīvo medikamentu blakus iedarbība

2) antihipertensīvo medikamentu ietekme uz augli
3) antihipertensīvo medikamentu izdalīšanās ar mātes pienu
Antihipertensīvo medikamentu blakus iedarbība:

305
Medikamentu nosaukums
Vazodilatators
1) Hidralazīna hidrohlorīds
2) Nātrija nitroprusīds
3) Nitroglicerīns
α un β blokators
4) Labetalols
β-2 blokatori
5) Atenolols, metoprolols
Kalcija antagonisti
6) Nifedipīns
Antihipertensīvo medikamentu ietekme uz augli:
Medikaments
Vazodilatators
1) Metildopa
2) Hidralazīna hidrohlorīds
3) Nātrija nitroprusīds
4) Nitroglicerīns
Blakus iedarbība
• galvas sāpes,slikta dūša,vemšana
• sejas piesārtums,tahikardija,hipotensija
• sarkanai vikēdei līdzīgs sindroms
• lokāli tromboflebīts
• slikta dūša, vemšana
• svīšana, hipotenzija
• miegainība, baiļu sajūta
• ilgstoši lietojot organismā uzkrājas tiocianāti,
cianīdi-↑risks pie nieru, aknu nepietiekamības
• galvas sāpes, slikta dūša, vemšana,
• slikta dūša, vemšana
• hipotensija, bradikardija
• bronhospazma
• maskē hipoglikēmiju
• miega traucējumi
• atgriezeniska hipertensija
• bronhospazma
• hipoglikēmija
• aukstas ekstremitātes
• lipīdu metabolisma traucējumi
• galvas sāpes
• sejas piesārtums
• hipotensija, tahikardija
Ietekme uz augli
• transplacentāri
• nav negatīva ietekme uz augli
• transplacentāri
• nav negatīva ietekme uz augli
• ja ↑ jūtīgums pret hidralalazīnu:
- mātei-simptomi~sarkanai vilkēdei
- auglim-perikardīts,sirds tamponāde
• transplacentāri,
• pārejoša augļa bradikardija,
• ilgstoši lietojot tiocianātu, cianīdu toksiska iedarbība
uz augļa aknām
• transplacentāri,
• s/l lietošana – nekaitīga,
• i/v lietošana – strauja hipotensija:
- augļu s/d variabilitātes ↓
- vēlīnas decelerācijas
- bradikardija
306
α un β blokators • transplacentāri,
5) Labetalols • nelieto I. trimestrī,
• jaundzimušam:
- elpošanas depresija
- bradikardija
- hipotensija
• ↓neiznestiem risku uz RDS
β-2 blokatori • transplacentāri
6) Atenolols, metoprolols • IUAR, mazs gestācijas laiks
• jaundzimušā bradikardija, hipovolēmija
• jaundzimušam hiperglikēmija
• jaundzimušam respiratorais distress
Kalcija antagonisti • transplacentāri
7) Nifedipīns • nav datu par teratogēnu iedarbību

8) Isradipīns • transplacentāri
• nav datu par teratogēnu iedarbību

Antihipertensīvo medikamentu izdalīšanās ar mātes pienu:

Medikaments Izdalīšanās ar mātes pienu

Vazodilatators • izdalās nelielos daudzumos
1) Metildopa • var barot bērnu

2) Hidralazīna hidrohlorīds • izdalās ar mātes pienu nelielos daudzumos

• var barot bērnu
3) Nātrija nitroprusīds • nav datu par pētījumiem
4) Nitroglicerīns • nav datu par pētījumiem
α un β blokators • izdalās ar mātes pienu
5) Labetalols • jaundzimušo novēro uz bradikardiju, hipotensiju

β-2 blokatori • izdalās ar mātes pienu

6) Atenolols, metoprolols • nerekomendē barot bērnu

Kalcija antagonisti • izdalās ar mātes pienu

7) Nifedipīns • var barot bērnu

8) Isradipīns • nav datu par pētījumiem

Angiotenzīnu – konvertējošo
enzīmu inhibitori
• izdalās nelielos daudzumos
9) Kaptoprils • var barot bērnu
10) Enalaprils • izdalās nelielos daudzumos
• var barot bērnu
11) Lisinoprils • nav datu par pētījumiem

307
HRONISKA HIPERTENSIJA, KO PADZIĻINA GRŪTNIECĪBA.

Hroniska hipertensija, ko padziļina grūtniecība nozīmē, ka jau esošai hroniskai

hipertensijai (jebkuras etioloģijas) grūtniecības laikā pievienojas preeklampsija – vieglas,
smagas formas vai eklampsija. Hroniska hipertensija grūtniecības laikā komplicējas ar
preeklampsiju, eklampsiju vidēji 15 – 30%.

Diagnostiskie kritēriji:

1. hipertensija – sistoliskais RR ≥ 30 mm Hg
a. diastoliskais RR ≥ 15 mm Hg

b. vai vidējais RR ≥ 20 mm Hg salīdzinot ar bazālo RR

2. proteinūrija
3. tūskas kuras iepriekš nav bijušas
Lai diferencētu hronisko hipertensiju no hroniskas hipertensijas, ko padziļina grūtniecība,
jānosaka dinamikā urīnskābe mātes asins serumā – pie preeklampsijas tā dinamikā
paaugstinās, bet pie hroniskas hipertensijas atbilst normai.

Indikācijas grūtniecības pārtraukšanai, ja hroniskai hipertensijai pievienojas

preeklampsija:

• IUAR vai
• urīnskābe mātes asins serumā > 6 mg/dl
• proteinūrija > 1 g/24 h urīnā
Taktika, terapija un aprūpe pēcdzemdību periodā kā pie preeklampsijas.

GRŪTNIECĪBAS TRANZITORA HIPERTENSIJA.

Grūtniecības hipertensija ir hipertensija, kas diagnosticēta pirmo reizi pēc 20

grūtniecības nedēļām (bez tūskas un proteinūrijas) un ar asinsspiediena normalizēšanos 3
mēnešu laikā pēc dzemdībām. Grūtniecības hipertensiju klasificē, ja asinsspiediens ≥ 140/90
mm Hg divos mērījumos, kas veikti vismaz ar 6 stundu intervālu. Grūtniecības hipertensijas
pacientes ir paaugstinātā riska grupā, uz smagas formas hipertensijas, preeklampsijas,
eklampsijas attīstību. Aptuveni 25% no grūtniecības hipertensijas pacientēm attīstās
proteinūrija un uzslāņojas preeklampsija. Šīs grupas pacientēm, izvērtējot mātes un augļa
stāvokli, taktika un terapija kā pie preeklampsijas.

Ja grūtniecības hipertensija nekomplicējas ar smagas formas hipertensiju un

preeklampsiju, tad grūtniecību var turpināt līdz iznestībai.

Grūtniecības hipertensijas prognoze:

308
1) tendence atkārtoties turpmākās grūtniecībās

2) pacientes ir riska grupā uz iespējamu hipertensijas attīstību tupmāk

Saīsinājumu paskaidrojums:

ALAT – alanīnaminotransferāze

ASAT – aspartātaminotransferāze

BFP – biofizikālais profils

CVP – centrālais venozais spiediens

EKG – elektrokardiogramma

Hb – hemoglobīns

i/u – intrauterīni

i/v – intravenozi

IUAR – intrauterīna augļa augšanas aizture

KTG – kardiotahogamma

ĶMI – ķermeņa masas indekss

LDH – laktātdehidrogenāze

NAP – nieru asins plūsma

NST – nestresa tests

p/o – per os

s/l – sublingvāli

RR – asinsspiediens

Tr – trombocīti

USG – ultrasonogrāfija

Kontroles jautājumi:
1. Kādi hipertensīvo stāvokļu veidi jums zināmi?
2. Ko ņemsiet vērā, sastādot antenatālās aprūpes programmu?
3. Kādi jums zināmi smagas preeklampsijas kritēriji?
4. Jūsu taktika eklampsijas lēkmes laikā.
5. Kas liecina par HELLP sindroma attīstību?

309
Augļa augšanas aizture. (AAA)
Augļa augšanas rādītāju nosaka diference starp jaundzimušā izmēriem piedzimstot un
attiecīgajam grūtniecības laikam pieņemtajiem normatīviem.
Normālas grūtniecības laikā augļa svara pieaugums mainās no 5 g/dienā 15 grūtniecības
nedēļās līdz 30 – 35 g/dienā 34 grūtniecības nedēļās. Turpmāk svars pieaug lēnāk, un 42
grūtniecības nedēļās tas var būt 0 vai pat negatīvs.
Izplatība.
AAA sastop ~10% visu grūtniecību, 3 – 5% to novēro veselām sievietēm, un 25% grūtniecēm
ar riska faktoriem (piemēram, hipertensijas gadījumā). Šī patoloģija ir ļoti nopietna, kas 8
reizes palielina perinatālās mirstības un 5 reizes - jaundzimušā asfiksijas risku.
Definējums.
Augļa augšanas aizture (AAA) ir patoloģisks process, kad viena vai vairāku faktoru ietekmē
augļa augšanas rādītājs ir izteikti samazināts. Kā kritērijs visbiežāk tiek uzskatīta 10.
procentīle (retāk – 25., 15., 5. vai 3.), t.i., viens vai vairāki augļa parametri ir par vairāk nekā
10% mazāki attiecīgajam grūtniecības laikam. Nereti augšanas diferences aprēķinos tiek
Svars (g) x 100
3
Garums (cm)
iekļauts arī ponderālais indekss (PI), ko aprēķina:
PI =
AAA vienmēr jāatdiferencē no maza gestācijas laikam (MGL) jaundzimušā, kurš ir
normāls, lai arī mazāks par 10. procentīli.

Klasifikācija.
AAA iedalās (attiecībās: 4,7 : 2,7 : 1,0):
1) simetriska,
2) asimetriska,
3) jaukta.
Simetriska AAA (arī – hipoplastiska jeb I tipa AAA). Vienlīdz samazināts augļa garums un
svars, kas rodas sakarā ar samazinātu šūnu skaitu. Sākas agrīni, sastop augļiem ar hromosomu
vai iedzimtām attīstības anomālijām, kā arī transplacentāras infekcijas gadījumā.

Asimetriska AAA (arī – hipotrofiska jeb II tipa AAA). Normāls augļa garums, bet
samazināts svars, kā cēlonis ir samazināti šūnu izmēri. Sākas vēlīni, placentas mazspējas
rezultātā.

Jaukta AAA. Pazīmes no abu tipu AAA.

Etioloģija.
1. Ģenētiska patoloģija:
310
 a) 13., 18. vai 22. trisomija
b) triploīdija
c) Tērnera sindroms
2. Augļa struktūras anomālijas (CNS defekts, sirdskaite, nieru anomālija)
3. Placentas mazspēja, patoloģiska placentācija:
a) idiopātiska,
b) preeklampsija
c) placentas atslāņošanās
d) placentas priekšguļa
e) placentas infarkti, hemangiomas, attīstības defekti
f) placenta accreta
4. Hroniskas mātes slimības:
a) hipertensija
b) cukura diabēts
c) sirds-asinsvadu sistēmas slimības
5. Imunoloģiskie faktori:
a) antifosfolipīdu sindroms
b) sistēmas sarkanā vilkēde
6. Infekcija:
a) citomegalovīruss
b) masaliņas
c) herpes vīruss
d) toksoplazmoze
e) sifiliss
7. Metabolie traucējumi:
a) fenilketonūrija
b) nepilnvērtīgs barojums
8. Kaitīgu vielu lietošana (marihuāna, kokaīns, heroīns, cigaretes, alkohols, citotoksiskie
preparāti u.c.)
9. Daudzaugļu grūtniecība
10. Zems sociāli ekonomiskais stāvoklis
Patoģenēze
Augļa augšana un simetrija ir atkarīgi no augšanu ierobežojošā procesa rašanās laika,
ilguma un smaguma pakāpes. Ja nelabvēlīgais faktors darbojas agrīni (grūtniecības I. trimestrī
vai II. trimestra sākumā), kad visintensīvāk rodas jaunas augļa šūnas, attīstās simetriska AAA.

311
 Grūtniecības III. trimestrī, kaitīgajam faktoram nomācot augļa intensīvo aknu augšanu
un zemādas tauku slāņa izveidi, rodas asimetriska AAA. Sakarā ar maksimālu smadzeņu
perfūziju, augļa galviņas apkārtmēra attiecība pret vēdera apkārtmēru ir relatīvi lielāka. Arī
jaundzimušā PI ir izmainīts.

Lai gan AAA iemesli ir dažādi, visos gadījumos traucēta dzemdes-placentas perfūzija.
Tiek apgrūtināta augļa apgāde ar skābekli un barības vielām, nomācot normālu augšanas
procesu. Lai nodrošinātu augļa dzīvības funkcijas, ieslēdzas patoloģiski bioķīmiskie
mehānismi – proteolīze, glikoneoģenēze un beta-oksidācija, kas vēl vairāk negatīvi ietekmē
augļa augšanu. Notiek asins apgādes pārdale dzīvībai svarīgo orgānu (smadzeņu, sirds,
virsnieru) darbības nodrošināšanai. Šīs izmaiņas vislabāk var novērtēt doplersonogrāfiskā
izmeklēšanā.

Riska faktori.
AAA identifikācija jau antenatālā periodā ir iespējama aptuveni 50% gadījumu. Liela
nozīme ir anmnēzei, mātes vecumam, veselības stāvoklim un kaitīgajiem ieradumiem.

Diagnostika.
AAA savlaicīgai diagnostikai palīdz precīzi noteikts grūtniecības laiks, kas aprēķināts
pēc pēdējo menstruāciju perioda, noteikts vagināli izmeklējot un ultrasonogrāfiski. Jo agrāk
uzsākta grūtnieces aprūpe, jo šie dati ir precīzāki.

Katras antenatālās vizītes laikā nepieciešams veikt dzemdes augstuma mērījumus, un

iegūtos rezultatus vēlams fiksēt speciālā diagrammā. Šim mērījumam vien ir nepietiekoša
diagnostiskā nozīme, tomēr riska grupas pacientēm aizdomas par AAA liks veikt papildus
izmeklējumus.
Kā galvenais izmeklējums AAA diagnostikai ir ultrasonogrāfija. Ja grūtniecības I.
trimestra augļa garuma mērījums (CRL) atpaliek par 2 – 6 dienām, tas norāda par augstu
AAA risku. Sonogrāfijas izmeklējumos uzmanība jāpievērš galviņas un vēdera apkārtmēru
attiecībai (HC/AC) un femur garuma attiecībai pret vēdera apkārtmēru (FL/AC).
Ultrasonogrāfiskā atrade simetriskas un asimetriskas AAA gadījumā ir atšķirīga.
Ultrasonogrāfijas rādītāji simetriskas un asimetriskas AAA gadījumā:
Izmeklējums Asimetriska AAA Simetriska AAA
Paredzamais augļa svars < 10% Jā Jā
Galviņas apkārtmērs/vēdera Palielināts Normāls
apkārtmērs
Femur garums/vēdera apkārtmērs Palielināts Normāls

312
 Vēdera apkārtmērs < 10% Jā Jā
Augļūdeņi Norma vai Norma vai
samazināti samazināti
Augļa anomālijas Var būt Parasti ir

Kā papildus izmeklēšanas metodi izmanto doplerometriju - AAA gadījumā nabassaites

artērijas sistoles/diastoles attiecība ir paaugstināta. Augsts nabassaites artērijas rezistences
rādītājs jau 12 – 14 grūtniecības nedēļās norāda uz 75% AAA risku. Kā papildus kritērijs ir
neskaidras etioloģijas mazūdeņainība, ko bieži novēro AAA gadījumos.
Grūtniecības un dzemdību aprūpe.
Antenatālās aprūpes pamatprincipiem jābalstās uz AAA rašanās risku.
Antenatālās novērošanas pamatprincipi
Zems AAA risks Augsts AAA risks
Precīza grūtniecības laika Precīza grūtniecības laika diagnostika un
diagnostika pirmā trimestra ultrasonogrāfijas skrīnings
Ultrasonogrāfijas skrīnings 12 un Ultrasonogrāfijas skrīnings 12 un 18 – 20
18 – 20 grūtniecības nedēļās grūtniecības nedēļās
Secīgi dzemdes augstuma mērījumi Secīgi dzemdes augstuma mērījumi
Atkārtota ultrasonogrāfija 32 grūtniecības
nedēļās

Grūtniecības aprūpe augsta riska pacientēm balstās uz optimālu augļa vides radīšanu,
t.i., samazināt vai izslēgt kaitīgos faktorus (smēķēšanu, alkohola un medikamentu lietošanu),
vairāk ievērot gultas režīmu (uzlabo placentāro asinsapgādi), savlaicīgi ārstēt
blakussaslimšanas.

Ja rodas aizdomas par AAA, vēlams veikt papildus izmeklējumus: sonogrāfiski augļa
biometriju (ik 2 – 3 nedēļas), dopplerometriju, bioķīmiskās analīzes augļa anomāliju
diagnostikai, kardiotokogrāfiju un augļa biofizikālā profila noteikšanu.
Nav vienotas rekomendācijas par optimālu intervālu dopplerometrijas veikšanai. Ja
rādītāji ir normāli, izmeklējumu var atkārtot pēc vienas nedēļas, ja patoloģiski, pat 2 reizes
nedēļā.
Tikko apstiprināta AAA diagnoze, jāsastāda dzemdību vadīšanas plāns.
Indikācijas dzemdībām ir sekojošas:
1) augļa attīstības traucējumi
2) apstājusies augļa augšana, ja ir nobriedušas augļa plaušas
3) iznesta grūtniecība, ja ir gatavs dzemdes kakls
4) iznesta grūtniecība, ja ir patoloģiska nabassaites artērijas dopplerometrija
5) patoloģisks (< 6) augļa BFP

313
 6) mazūdeņainība
Lēmuma pieņemšana ir apgrūtināta, ja augļa plaušas nav nobriedušas (līdz 34. grūtniecības
nedēļai). Tādos gadījumos grūtniecei rekomendē kortikosteroīdu preparātus –
betametazonu vai deksametazonu – pa 12 mg ik 12 stundas 2 reizes i/m.

Komplikācijas jaundzimušajam.
Komplikācijas iedalās agrīnās (novēro uzreiz pēc piedzimšanas) un vēlīnās.

Agrīnās:
1) asfiksija
2) mekonija aspirācija
3) policitēmija, hipoglikēmija, hipokalcēmija
4) plaušu hemorāģijas
Vēlīnās:
1) neiroloģiskās problēmas
2) fiziskās attīstības traucējumi

Grūtniecēm, kurām konstatēta AAA, ieteicama sekojoša aprūpes shēma:

Identificeta AAA

Bezstresa tests (2x nedela)

Reaktivs Areaktivs

Biofizikalais profils

8/10 < 6/10

Oligohydramnion Nav oligohydramnion

Plaušu nobriedums
Nobriedušas Nenobrieduša s

Kontrakciju stresa tests

Pozitivs Ša ubigs Negativs

Dzemdiba s Atkartott BFP vai BST < 24 st. BFP vai BST 2x

Kopsavilkums.
AAA ir komplicēta problēma gan pacientam, gan ārstam. Veiksmīgs iznākums atkarīgs
no vairākiem faktoriem: etioloģijas, grūtniecības laika un pareizas dzemdību taktikas izvēles.
Tikai gadījumos, kad ir zināms etioloģiskais faktors, iespējams paredzēt patoloģijas
atkārtošanās iespējamību.

314
Kontroles jautājumi:
1. Kas ir AAA?
2. Kā klasificē AAA?
3. Kādi ir riska faktori AAA?

315
 4. Kāda ir grūtniecības vadīšanas taktika AAA gadījumā?
5. Kāda ir dzemdību vadīšanas taktika AAA gadījumā?

Dvīņu grūtniecība.
Dvīņu grūtniecība piedāvā lielu bioloģisku īpatnību kopumu, kas diemžēl bieži saistās
ar grūtniecības un dzemdību sarežģījumiem un prasa no dzemdību speciālistiem labas
profesionālas zināšanas un profesionālu veiklību.
Dvīņu grūtniecība, tās biežo sarežģījumu dēļ, pieskaitāma augsta riska grūtniecībai un
uzskatāma par vienu no lielākiem izaicinājumiem dzemdniecībā, grūtniecības un dzemdību
vadīšanas ziņā. Perinatālā saslimstība un mirstība ir 4 – 10 reizes augstāka, salīdzinot ar
vienaugļa grūtniecību. Pasaulē pēdējo 10 gadu laikā perinatālās saslimstības un mirstības
rādītāji samazinās, bet daudzaugļu grūtniecības gadījumos tie joprojām saglabājas augstāki,
salīdzinot ar vienaugļa grūtniecību.
Sastopamība.
Daudzaugļu grūtniecības biežums dažādās pasaules valstīs ir ievērojami atšķirīgs.
Vidēji pasaulē 1 – 2% no visiem grūtniecības gadījumiem ir dvīņu grūtniecība, pie kam
Eiropā un ASV 2/3 dvīņu ir dizigoti un 1/3 monozigoti. Pēdējo gadu statistika Latvijā liecina,
ka vidēji 1% dzemdību ir daudzaugļu dzemdības.
Ir zināms, ka uzrādītais dvīņu biežums ir nepietiekami izvērtēts, jo t.s.”zudušā dvīņa”
gadījumi agrīnas grūtniecības laikā ne vienmēr tiek identificēti un reģistrēti statistikā kā
daudzaugļu grūtniecība. Patiesais daudzaugļu grūtniecību skaits varētu būt 3-5% robežās.
Pasaulē pazīstams Hellina likums, pēc kura var aprēķināt trīnīšu un četrīšu biežumu
populācijā, ja zināms, ka dvīņi ir 1/n, tad trīnīši – 1/n2, četrīši – 1/n3. Šis likums ir
piemērojams arī lielākam augļu skaitam, ja vien netiek lietoti līdzekļi auglības veicināšanai.
XXI gadsimta aktualitāte ir reproduktīvo tehnoloģiju pielietošana, kas prasa turpināt
pētījumus par tās ietekmi uz daudzaugļu grūtniecības biežumu.
Etiopatoģenēze.
Divolu jeb dizigotu dvīņi rodas, ja:
• vienā olnīcā nobriest divi folīkuli, notiek ovulācija un apaugļošana
• abās olnīcās nobriest pa folīkulam, notiek ovulācija un apaugļošana
• vienā folīkulī nobriest vairākas olšūnas vai viena olšūna ar dubultkodoliem, notiek
ovulācija un apaugļošana
Divolu dvīņi vienmēr ir bihoriāli un biamniāli (BH-BA). Gadījumā, ja augļa olas
implantējas tuvu viena otrai, abas placentas var cieši savienoties un radīt vienas placentas

316
iespaidu. Divolu dvīņi var būt viena vai pretēja dzimuma, līdzība mazāk izteikta (kā brālis un
māsa). Asins grupas var būt vienādas vai atšķirīgas.

Monozigotu jeb vienolu dvīņi rodas, ja:

• tiek apaugļota olšūna, kurai ir divi kodoli, vai
• drostalošanās stadijā embrionālās šūnas sadalās divās daļās, un no katras daļas attīstās
embrijs
1/3 vienolu dvīņi ir bihoriāli-biamniāli (BH-BA) un 2/3 monohoriāli-biamniāli (MH-BA)
un vidēji 5% no visiem monohoriāliem ir monoamniāli (MA).
Placentācijas veids ir atkarīgs no tā, kādā attīstības stadijā notiek dalīšanās:
• ja apaugļotā olšūna pirmajās trīs dienās pēc apaugļošanas, t.i. pirms sācis diferencēties
trofoblasts un embrioblasts, dalās divās daļās, veidojas divi embriji, kuri ir bihoriāli un
biamniāli,
• ja dalīšanās notiek blastocistas stadijā, kad ir izveidojies trofoblasts, un daļēji amnijs,-
attīstās MH-BA dvīņi ar kopīgu placentu un diviem amnija dobumiem,
• ja dalīšanās notiek 8. – 13. dienā pēc apaugļošanas, kad ir diferencējies horijs un
amnijs, veidojas kopīgs horijs un kopīgs amnija dobums un attīstās monoamniāli-
monohoriāli (MH-MA) dvīņi ar kopīgu placentu un kopīgu amnija dobumu.
Dvīņu perinatālās saslimstības un mirstības rādītāju samazināšana ir tiešā sakarā ar :
• agrīnu dvīņu grūtniecības diagnozes uzstādīšanu
• atbilstošu antenatālās aprūpes noteikšanu un vadīšanu

Dvīņu grūtniecības diagnostika.

Riska faktoru apzināšana (50% gadījumu garantē agrīnu diagnostiku):
• sievietes vecums
• paritāte
• daudzaugļu grūtniecības pārmantotība ģimenē
• hormonālā kontracepcija
• ovulācijas stimulācija
• mākslīgā apaugļošana
• dzemdes attīstības anomālijas
Gestācijas laika atbilstības noteikšana, izvērtējot ginekoloģiskās izmeklēšanas rezultātu:
• precizējot pēdējo menstruāciju pirmo dienu,
• iespējamo ovulācijas un grūtniecības iestāšanās laiku.

317
Ultrasonogrāfija:
Dvīņu antenatālā attīstība un neonatālais iznākums lielā mērā ir saistīts ar
• placentācijas veidu
• amnionitāti
• zigotitāti
Ultrasonogrāfija ir nozīmīgākā metode agrīnai horionitātes un amnionitātes noteikšanai
dvīņu grūtniecības gadījumā. Parasti placentācijas veida noteikšanā grūtības sagādā
savstarpēji tuvu novietotas, t.s., salipušās placentas, kas imitē monohoriālu placentācijas
veidu. Bihoriālam placentācijas veidam raksturīga ir bieza starpsiena jeb sadalošā membrāna,
kuru veido 4 slāņi: amnijs-horijs, horijs-amnijs; starpsienas biezums 2 mm un > ir kritērijs
BH-BA placentācijas veidam. Membrānas biezums < 2 mm, kas sastāv no 2 slāņiem: amnijs-
amnijs, liecina par MH-BA placentācijas veidu. Optimālais laiks placentācijas veida
noteikšanai ir 6. – 9. grūtniecības nedēļa , jo pēc 9. grūtniecības nedēļas sadalošā membrāna
pakāpeniski kļūst plānāka, saglabājot savu biezumu pie pamatnes. 10. – 14. grūtniecības
nedēļā veidojas t.s. ”virsotnes” zīme, kas ļauj diferencēt MH un BH dvīņu grūtniecību.
Amnionitātes rādītājs I. trimestrī sonogrāfiski ir dzeltenuma maisu skaits. Sonogrāfiski
viens vai divi dzeltenuma maisi dod iespēju diagnosticēt mono vai biamnotiskus dvīņus.

Zigotitātes noteikšanai izmanto DNS, veicot:

• horija biopsiju
• amniocentēzi
• augļa kompakto audu analīzi, ko iegūst ādas biopsijas rezultātā
Zigotitāte ir nozīmīga gadījumos, kad vienam no augļiem atklāta iedzimta anomālija, jo
monozigotiem dvīņiem pastāv augsta anomāliju iespēja abiem augļiem, turpretim dizigotu
dvīņu gadījumā otrs auglis var būt vesels vai arī iedzimtās anomālijas ir atšķirīgas.
Dzemdnieciskās izmeklēšanas objektīvā atrade:
• dzemdes lieluma neatbilstība gestācijas laikam (augstāk stāvoša dzemdes pamatne,
sākot no 25. grūtniecības nedēļas, sastopama 80% gadījumu, arī vēdera apkārtmērs lielāks,
salīdzinot ar vienaugļa grūtniecību)
• palpatori konstatē vairākas lielas augļa daļas
• auskultējot saklausāmi atšķirīga ritma sirdstoņi dažādās dzemdes vietās, atbilstoši
augļu guļai dzemdes dobumā

318
Subjektīvi grūtniece atzīmē augļa kustības dažādās vietās vienlaicīgi.
Alfa fetoproteīna noteikšana asins serumā.
Dvīņu grūtniecības gadījumā 14. – 15. grūtniecības nedēļā noteiktais alfa fetoproteīna līmenis
divkāršojas, bet vairākkārtīga tā līmeņa paaugstināšanās liecina par augļu attīstības aizturi vai
iedzimtām augļu attīstības anomālijām.
Papildus izmeklēšans metodes:
• ultrasonogrāfija
• ehokardiogrāfija
• doplersonogrāfija auglim
Šīs metodes grūtniecības gaitā pielieto, vadoties no indikācijām.
Diferenciāldiagnozē svarīgi izslēgt:
• lielu augļa masu (> 4500 g)
• pūslīšmolu
• daudzūdeņainību
• sašaurinātu iegurni
• centrāli novietotas placentas priekšguļu
Daudzaugļu grūtniecības komplikācijas.
Dvīņu grūtniecības norise saistīta ar virkni iespējamām komplikācijām auglim:
• viena augļa bojāeju
• intrauterīnu augļu attīstības atpalicību (IUAR)
• augļu nevienmērīgu attīstību
• iedzimtām anomālijām
• priekšlaicīgu augļa ūdens noplūšanu
Priekšlaicīgu augļa ūdens noplūšanu visbiežāk nosaka nepareizs augļu novietojums
dzemdē, pārstiepta dzemdes muskulatūra, dzemdes kakla nepietiekamība.Tā kā augļa
priekšguļošā daļa, savu mazo izmēru dēļ, nepieguļ dzemdes apakšējam segmentam, noplūstot
augļa ūdeņiem, iespējama augļa nabassaites izkrišana.
• priekšlaicīgām dzemdībām
Aptuveni viena trešdaļa no visām priekšlaicīgām dvīņu dzemdībām sākas ar
priekšlaicīgu augļa ūdens noplūšanu; citi iemesli priekšlaicīgu dzemdību izraisīšanā saistās ar
sarežģīto grūtniecības norisi kā no augļa, tā no mātes puses. Priekšlaicīgu dzemdību biežums
svārstās robežās no 39% - 54%. Lielākā priekšlaicīgo dvīņu dzemdību problēma ir mazā
augļu dzimšanas masa, jo dvīņu perinatālās saslimstības un mirstības rādītāji ir tieši

319
proporcionāli augļu masai, kas saistās ar dziļo neiznēsātību, nenobriedušām plaušām un
respiratoro distresa sindromu.
MH dvīņiem raksturīgās komplikācijas ir:
• hronisks vai akūts feto- fetālais transfūzijas sindroms (FFTS)
• ar hronisku FFTS saistītu parazitāra augļa (acranius-acardius) veidošanos
(sastopamība - 1: 35000 MC dvīņu grūtniecības gadījumu)
MH-MA dvīņiem raksturīgās komplikācijas:
• nabassaišu savīšanās
• Siāmas jeb konjugētie dvīņi (sastopamība ir 1:30000–1:100000 dzīvi dzimušiem)

Dvīņu grūtniecība ir saistīta ar mātes saslimšanu riska paaugstināšanos. Biežāk

novēro:
• hipertensīvus sarežģījumus, preeklampsiju
• anēmiju
• urīnceļu infekciju
Komplikācijas mātei galvenokārt saistītas ar mehāniski izraisītiem respiratoriem un
kardiovaskulāriem traucējumiem, kā arī mazā iegurņa un apakšējo ekstremitāšu varikozi
paplašinātu vēnu un tromboflebītu veidošanos, urīnvadu kompresiju ar sekundāras infekcijas
pievienošanos, ko nosaka dzemdes apjoma izteiktā palielināšanās. Ar paaugstināto
funkcionālo slodzi un lielo asinsvadu kompresiju skaidrojami arī hipertensīvie traucējumi;
dvīņu grūtnieces ir predisponētas preeklampsijai (10 – 37% gadījumu).
Anēmijas rašanās saistās ar grūtnieces pielāgošanos dvīņu grūtniecībai,
palielinoties asins tilpumam un pieaugot dzelzs un folskābes patēriņam.
Komplikācijas auglim.
Zinot placentācijas veidu, iespējams prognozēt dvīņu grūtniecības norisi. BH-BA dvīņu
gadījumā augļu attīstība norit ievērojami labvēlīgāk, perinatālās saslimstības un mirstības
iemesli maz atšķiras no tādiem pie vienaugļa grūtniecības.
• Augļa bojāeja
Viena augļa nāve pirmajā trimestrī un otrā trimestra sākumā pazīstama kā „zuduša
dvīņa” fenomens. Aptuveni 20% no visiem agrīni diagnosticētiem dvīņiem, ar konstatētu
sirdsdarbību abiem augļiem,vēlāk attīstās kā vienaugļa grūtniecība. Visbiežāk šo fenomenu
novēro līdz 12. grūtniecības nedēļai.
MH dvīņiem raksturīga asinsvadu anastomožu veidošanās placentā. Anastomozes
veidojas:

320
 • starp līdzīga lieluma artērijām( A-A anastomozes)
• starp vēnām ( V-V anastomozes), kuras nodrošina asins plūsmu abos
virzienos
• starp artēriju un vēnu (A-V anastomozes), kas atrodas dziļi placentā, kopējā
daivā, kur asinis no 1. dvīņa artērijas ieplūst 2. dvīņa venozā sistēmā, tādējādi tiek zaudēts
transfūzijas līdzsvars starp augļiem, jo asins plūsma notiek vienā virzienā
MH-BA dvīņu gadījumā ar viena augļa nāvi ir apdraudēta arī otra augļa izdzīvošana,
risks saistīts ar izteiktu hipovolēmiju, ko rada asins plūsma pa virspusējām A-A anastomozēm
no izdzīvojušā uz bojā gājušo augli, savukārt mirušā augļa tromboplastiskā materiāla
ieplūšana dzīvā augļa asinsritē, izraisa trombembolijas placentas virspusējo asinsvadu
anastomozēs, kas nosaka galvas smadzeņu, nieru garozas nekrozes, aknu, liesas infarktu,
gastrointestinālā trakta atrēzijas, ekstremitāšu defektu rašanās iespēju dzīvajam auglim. MH-
BA placentācijas (reti MA) dvīņu asinsvadu A-V anastomozes nosaka hroniska FFTS
veidošanos, izjaucot hemodinamisko līdzsvaru starp augļiem. Asinis caur A-V anastomozēm
no dvīņa “donora” nonāk dvīnī “recipientā”, kā rezultātā donors ir vāji attīstīts, anēmisks,
izdala maz urīna, veidojas mazūdeņainība un izteikta augšanas atpalicība līdz pat t. s.
“pielipušā dvīņa” fenomenam (15 – 30 %),kura gadījumā mirstība sasniedz 60 – 100%.
Recipients turpretīm ir hipervolēmisks, ar izteiktu policitēmiju , visceromegāliju, hipertrofētu
sirdi, tūskains, izdala daudz urīnu, kā rezultātā veidojas daudzūdeņainība, izraisot
priekšlaicīgas dzemdības. Gadījumā, ja FFTS attīstās MH-MA dvīņiem pirmajos 2
grūtniecības trimestros, bojāejai nolemti abi augļi. Akūts FFTS attīstās MH dvīņiem stresa
situācijās, strauji mainoties asins sadalei un spiedienam anastomozēs, piemēram, dzemdību
laikā, kas var izraisīt viena vai abu augļu bojāeja.
• Intrauterīna augļa augšanas atpalicība (IUAR)
Abu vai viena augļa augšanas atpalicība sastopama aptuveni 15 – 30% gadījumu. Par
diskordantu IUAR liecina augšanas masas atšķirība starp augļiem > 25%. Biežāk novēro
viena augļa IUAR, kam par iemeslu MH dvīņu gadījumos var būt FFTS, kad asins pieplūde
pa virspusējām anastomozēm no viena augļa uz otru pārsniedz asins atplūdi. Tādējādi
vienam auglim veidojas pilnasinība, bet otram – anēmija un atpalicība augšanā. Atšķirīgus
augļu attīstības apstākļus nosaka arī asins plūsmas izmaiņas nabassaitē, kas saistītas ar
nabassaites apvīšanos ap augļa ķermeņa daļām vai mezgliem nabassaitē.
• Iedzimtas anomālijas
Sastopamas līdz 10 reizēm biežāk, salīdzinot ar vienaugļa grūtniecību. Blakus tādiem
retiem, MH dvīņiem raksturīgiem attīstības traucējumiem kā Siāmas jeb saaugušie dvīņi un
”parazitārais dvīnis”(acardius – acranius), sastopamas anomālijas, saistītas ar CNS
321
defektiem: anencefāliju, hidrocefāliju, meningoencefalocēli , kā arī atsevišķu orgānu vai
orgānu sistēmu attīstības traucējumiem (sirds strukturāli defekti, gremošanas orgānu sistēmas,
uroģenitālās sistēmas, skeleta, hromosomālas anomālijas) .
Dvīņu grūtniecības vadīšana.
Dvīņu grūtnieču antenatālai aprūpei, atkarībā no dvīņu placentācijas tipa , jābūt
individualizētai no diagnozes uzstādīšanas brīža. Dvīņu grūtniecības un dzemdību iznākums
lielā mērā ir atkarīgs no:
• diagnozes uzstādīšanas laika
• aprūpes kvalitātes grūtniecības laikā
• dzemdību vadīšanas kvalitātes un veida
Dvīņu grūtnieču antenatālā aprūpe.
N.B.! Ļoti svarīgi ir agrīni noteikt klīnisko diagnozi – dvīņu grūtniecība (vēlams ar
sonogrāfiski noteiktu placentācijas veidu).
Tālākās grūtniecības gaitā nepieciešami sekojoši izmeklējumi:
• USG 15. – 18. grūtniecības nedēļā diagnozes apstiprināšanai, iedzimtu anomāliju
izslēgšanai, dzemdes kakla vērtējumam
• II. grūtniecības trimestris: katrā apmeklējumā: grūtnieces TA, ķermeņa masas,
dzemdes pamatnes augstuma un vēdera apkārtmēra mērījumi, NST, veicot USG, nosaka
dzemdes kakla stāvokli, (analīzes atbilstoši vienaugļa grūtniecības antenatālās aprūpes
protokolam).
• III. grūtniecības trimestrī katru dienu 2 stundas ilgs gultas miers uteroplacentārās
asinsrites uzlabošanas nolūkā.
Ja grūtniecības gaitā MH dvīņu gadījumā atklāts FFTS, pastāv ārstēšanas iespējas:
• anastomozējošo asinsvadu endoskopiska lāzerkoagulācija
• fetoskopiska nabassaites liģēšana un pārdalīšana, gadījumā, ja viens no augļiem ir ar
izteiktu malformāciju vai antenatāli gājis bojā
• atkārtotas amniodrenāžas sonoskopijas kontrolē, kā rezultātā samazinās i/amniālais
spiediens, samazinot nabassaites un placentas virspusējo asinsvadu kompresiju
Sakarā ar dzemdes pārstiepumu dvīņu grūtniecības gaitā var veidoties dzemdes kakla
nepietiekamība, kad dzemdes kakls sāk saīsināties un pakāpeniski atvērties, kam seko augļa
ūdens noplūšana un priekšlaika dzemdības. Daži autori priekšlaicīgu dvīņu dzemdību
profilakses nolūkā iesaka dzemdes kakla nošūšanu, iepriekš izvērtējot kontrindikācijas šuves
uzlikšanai.

322
 Ja grūtniecības laikā parādās priekšlaicīgu dzemdību simptomi, grūtniece nekavējoties
hospitalizējama tuvākajā perinatālā centrā vai dzemdību nodaļā ar ilgstošas jaundzimušo
intensīvās terāpijas iespēju.
Prognozējot priekšlaicīgas dzemdības, svarīgi zināt gestācijas laiku un atbilstoši tam,-
augļu plaušu nobrieduma pakāpi. Dvīņiem plaušu nobriedums, atšķirībā no vienaugļa
grūtniecības, vērojams par divām nedēļām ātrāk, tāpēc vēlams grūtniecību prolongēt līdz 33.
grūtniecības nedēļai. Pastāv iespēja, ka plaušu nobrieduma pakāpe var būt atšķirīga katram no
dvīņiem. Lai precizētu lecitīna/sfingomielīna (L/S) indeksu augļa ūdeņos, arī dvīņu
grūtniecības gadījumā var pielietot amniocentēzi. Ja L/S indekss ir < par 2, jāapsver
prenatālas augļu plaušu brieduma sekmēšanas iespējas.
Dvīņu dzemdību norise un vadīšana.
Rūpīgas, individualizētas dvīņu grūtniecības antenatālās aprūpes plānā savlaicīgi
jāapsver optimāls dzemdību vadīšanas veids.
Dzemdību vadīšana caur dabīgiem dzemdību ceļiem iespējama, ja:
• sasniegts gestācijas laiks 34 – 35 grūtniecības nedēļas
• grūtniecība noritējusi bez sarežģījumiem kā no augļa, tā no mātes puses
• abi augļi ir galvas priekšguļā
Dzemdību vadīšanā jārēķinās ar paaugstinātu risku vairāku dzemdību norises īpatnību dēļ:
1.dvīnis:
Bieži pagarināts I. dzemdību periods dzemdes muskulatūras pārstiepuma dēļ, kas var
komplicēties ar:
• dzemdību darbības vājumu
• priekšlaicīgu augļa ūdens noplūšanu
• nabassaites izkrišanu
• ieilgušām dzemdībām
II. dzemdību periods parasti ir saīsināts mazas augļa masas dēļ.
2. dvīnis:
I. dzemdību perioda nav. Paaugstināts hipoksijas risks 2. dvīnim, jo pēc 1. dvīņa
piedzimšanas dzemde sāk savilkties, kā rezultātā, samazinoties iekšējās virsmas laukumam,
var sākt atslāņoties placenta.

Vadot dzemdības caur dabīgiem dzemdību ceļiem, jāievēro vairāki noteikumi:

• nepārtraukta, vienlaicīgi abu dvīņu KTG kontrole

323
 • pēc 1. augļa piedzimšanas stingri jānosien nabassaite arī tās placentārajā daļā
dzimumspraugas līmenī, lai nepieļautu 2. dvīņa noasiņošanu caur nenosietu nabassaiti,sevišķi,
ja nav precīzas informācijas par dvīņu placentācijas veidu
• aktīva 2. augļa dzemdību vadīšana; tuvāko 5 min. laikā pēc 1. dvīņa piedzimšanas,
vagināli izmeklējot, jānosaka 2. dvīņa priekšguļošā daļa, uzmanīgi jāatver augļa ūdenspūslis
(BA dvīņiem), pastāvīgi sekojot augļa sirdstoņiem. 2. dvīņa guļas noteikšanai var pielietot US
izmeklēšanas metodi, jo pēc 1. augļa piedzimšanas 2. auglis ir relatīvi kustīgs, tāpēc
iespējama 2. augļa guļas korekcija US kontrolē. Ja pēc augļa ūdenspūšļa atvēršanas 2. dvīņa
piedzimšana nenotiek 30 minūšu laikā, jāapsver jautājums par dzemdību pabeigšanu
operatīvā ceļā.
Ja 2. dvīnis ir šķērsguļā, pieļaujams augļa iekšējais apgrozījums ar sekojošu augļa ekstrakciju
aiz kājiņas, bet, ja dzemdes kakls ir spazmējies, jāveic ķeizargrieziena operācija.
• III. dzemdību periodā ir risks:
• pastiprinātam asins zudumam
• ilgākam placentas atdalīšanās laikam
• iespējamai placentāro audu retencei
• atoniskai asiņošanai
Tāpēc pēc 2. dvīņa piedzimšanas jāveic asiņošanas profilakse ar dzemdi savelkošiem
līdzekļiem (oksitocīns, metilergobrevīns, prostaglandīni).
• Jāņem vērā, ka arī agrīnā pēcdzemdību periodā var sākties atoniska asiņošana.
Mūsdienās augstā riska dēļ dzemdību speciālisti dvīņu grūtniecības atrisināšanu,
paplašinot indikāciju loku, biežāk (38 – 49% gadījumu) veic operatīvā ceļā ar ķeizargrieziena
operācijas palīdzību.

Indikācijas plānveida ķeizargriezienam:

• grūtniecības laiks < 34 grūtniecības nedēļas (iepriekš jāpielieto glikokortikoīdi dvīņu
plaušu nobrieduma veicināšanai)
• 1. dvīnis iegurņa priekšguļā vai viens no dvīņiem šķērsguļā
• viena vai abu dvīņu augšanas atpalicība
• mātes saslimšanas, kas prasa grūtniecības atrisināšanu operatīvā ceļā
Indikācijas steidzamam, neatliekamam ķeizargriezienam:
• priekšlaicīga augļa ūdens noplūšana, ja dzemdes kakla nav gatavs dzemdībām pēc
Bišopa skalas

324
 • dzemdību darbības anomālijas I. un II. dzemdību periodā, ja nav noteikumu dzemdību
pabeigšanai operatīvā ceļā vagināli
• augļu asfiksija
• 2. augļa šķērsguļa, ko nevar koriģēt pēc 1. dvīņa piedzimšanas

Secinājumi:
• dvīņu grūtniecība ir augsta riska grūtniecība
• agrīni noteikta diagnoze ar precizētu dvīņu placentācijas veidu, dod iespēju
individualizēt antenatālo aprūpi katrā atsevišķā gadījumā
• ja nepieciešama dvīņu grūtnieces hospitalizācija pēc 22. grūtniecības nedēļas, tam
jānotiek perinatālā centrā vai dzemdību iestādē ar nodrošinātu jaundzimušo ilgstošas
intensīvās terāpijas iespēju
• dvīņu dzemdību vadīšanā jāpiedalās dzemdību speciālistam, anesteziologam,
diviem neonatologiem un vecmātei
Kontroles jautājumi:
1. Kā klasificē dvīņu grūtniecību?
2. Kādas ir dvīņu grūtniecības antenatalās aprūpes īpatnības?
3. Kādas ir dvīņu dzemdību īpatnības?
4. Kādas ir indikācijas ķeizargriezienam pie dvīņu grūtniecības?
5. Kādas ir dvīņu grūtniecības komplikācijas?

Cukura diabēts un grūtniecība.

Definējums.
Par cukura diabētu sauc dažādu endokrīnu un vielmaiņas traucējumu radītu slimību kopu,
kuru kopīgā pazīme ir hroniska hiperglikēmija un ar to saistītie simptomi un specifiskas
komplikācijas. Cukura diabēts ir metabolisko slimību grupa, kam raksturīga hiperglikēmija kā
insulīna sekrēcijas un darbības (arī abu kopā) rezultāts.
Klasifikācija (PVO, 1985.)
Klīniskās grupas:
1. Cukura diabēts (CD):
A. I tips – insulīnatkarīgais cukura diabēts (IDDM)
B. II tips – neinsulīnatkarīgais cukura diabēts (NIDDM)
a. NIDDM bez aptaukošanās
b. NIDDM ar aptaukošanos
2. Citi specifiski diabēta tipi:
325
 a. aizkuņģa dziedzera slimība
b. medikamentu un ķimikāliju izraisīts
3. Traucēta glikozes tolerance:
a. bez aptaukošanās
b. ar aptaukošanos
4. Gestācijas diabēts (GCD)

Cukura diabēta klasifikācija pēc Vaita (1965., 1971.)

Klase Slimības sākums Cukura diabēta Komplikācijas
ilgums
A Grūtniecības laikā Grūtniecības periods Nav
B Pēc 20 gadu vecuma < 10 gadiem Nav
C No 10 – 19 gadu vecumam 10-19 gadi Nav
D1 Līdz 10 gadu vecumam Ilgāk par 20 gadiem Labdabīga retinopātija
D2 Līdz 10 gadu vecumam Ilgāk par 20 gadiem Apakšējo ekstremitāšu
asinsvadu kalcifikācija
E Jebkurā vecumā Jebkāds Iegurņa asinsvadu
kalcifikācija
F Jebkurā vecumā Jebkāds Nefropātija
H Jebkurā vecumā Jebkāds Sirds slimības
R Jebkurā vecumā Jebkāds Proliferējoša
retinopātija
T Stāvoklis pēc nieres transplantācijas

Aprūpe pirms grūtniecības.

Ja sievietei ir diagnosticēts cukura diabēts, ļoti svarīgi savlaicīgi apspriest viņas nodomus
ģimenes plānošanā. Ikgadējās apskates laikā jāpārrunā ar pacienti un jāizskaidro taktika
gadījumos, ja pāris vēlas bērnu.

Ja pacienta plāno grūtniecību:

- jāieteic ambulatoriskas pārbaudes pie endokrinologa
- jāpārtrauc lietot perorālos cukura diabēta ārstēšanas medikamentus un jāuzsāk cilvēka tipa
insulīna preparātu lietošana
- jāoptimizē metaboliskā kontrole
- jāsasniedz šādi metaboliskie raksturlielumi
- preprandiāli: 3,5 – 5,5 mmol/l (65 – 100 mg%)
- postprandiāli (2 h pēc ēšanas) – 5,0 – 8,0 mmol/l ( 90 – 145 mg%)
- glikozētais hemoglobīns - līdz normas augšējai robežai
- jānovērtē un jānormalizē asinsspiediens ( antihipertensīvu terapiju nosaka ģimenes ārsts)

326
- jākonsultējas ar oftalmologu, jānovērtē acs tīklenes stāvoklis, jāārstē retinopātija, kas
apdraud redzi
- ja sieviete lieto hormonālu kontracepciju, to jāpārtrauc, bet līdz glikozes līmeņa
normalizācijai jālieto kontracepcijas barjermetodes kā prezervatīvi
- grūtniecība jāplāno laikā, kad būs laba cukura diabēta kompensācija, jo normoglikēmija ir
komplikāciju profilakse mātei un auglim grūtniecības laikā
Parasti grūtniecēm diabēts izraisa smagus vielmaiņas traucējumus – gestozes, neiznestu
grūtniecību, urīnceļu iekaisuma procesus, kuri sarežģī grūtniecības gaitu. Savukārt grūtniecība
ietekmē diabēta gaitu, līdz ar to jāmaina lietotā insulīna daudzums. Cukura diabēts rada
pārmaiņas placentas struktūrā, līdz ar to izveidojas placentāra mazspēja, kas izraisa hronisku
augļa hipoksiju, paaugstina perinatālo mirstību.

Aprūpe grūtniecības laikā.

Grūtniecei ar cukura diabētu ir augsta riska stāvoklis - gan mātei, gan auglim.
Latvijas Diabēta asociācijas ieteikumi (vadlīnijas I tipa cukura diabēta pacientu
ārstēšanā, 1997):
• Normāls glikozes līmenis asinīs grūtniecības laikā jāpanāk ar piemērotu apmācību,
regulāru glikozes līmeņa paškontroli un biežām vizītēm pie endokrinologa (reizi nedēļā
vai reizi divās nedēļās)
• Glikozes līmeņa raksturlielumiem jābūt iespējami tuvu normālai, tomēr izvairoties no
hipoglikēmijas:
- glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā < 5,6 mmol/l
- glikozes līmenis asinīs postprandiāli < 8,0 mmol/l
- glikozētais hemoglobīns - tuvu normas augšējai robežai.
• Grūtniecei, kurai ir motivācija, var būt piemērots daudzkārtējs insulīna injekcijas
režīms, un tas var palīdzēt sievietēm, kuras nespēj sasniegt diabēta kompensāciju,
• Jāizmanto cilvēka insulīna preparāti
• Jākonsultējas ar dietologu; uzturam jāapmierina mātes un augļa vajadzības. Biežas un
neliela apjoma ēdienreizes var veicināt kompensācijas uzlabošanos. Enerģijas resursiem
jābūt 30 – 35 kcal/kg ideālas ķermeņa masas
• Jākonsultējas ar oftalmonologu un nepieciešama regulāra oftalmoskopija:
- acs dibena izmeklēšana:
- pirmā trimestra beigās
- 20.-24. grūtniecības nedēļā

327
 - 30. – 34. grūtniecības nedēļā
- ja nepieciešams, jāveic agrīna lāzera fotokoagulācija
• Jāizvairās no hipoglikēmijas:
- 6 ēdienreizes dienā: brokastīs 10 – 15%, otrās brokastīs 5 – 10%, pusdienās 20 – 30%,
vakariņās 30 – 40%, otrās vakariņās 5 – 10% no kopējā kaloriju daudzuma
- glikēmijas paškontrole
- ja glikozes līmenis < 3,3 mmol/l perorāli 10 g glikozes, augļu sula
Grūtniecēm ar cukura diabētu ieteic antenatālās vizītes: I. un II. trimestrī ik pārnedēļu,
III. trimestrī ik nedēļu.
Izmeklējumi vienlaikus ar vispārējo antenatālo aprūpi:
o sistoliskais un diastoliskais asinsspiediens - katrā vizītē
o grūtnieces ķermeņa masas kontrole - katrā vizītē
o urīna analīzes (glikoze, olbaltums, ketonvielas, nitrītu tests ar stripu) - katrā
vizītē
o urīna uzsējums - reizi trimestrī
o α - fetoproteīna noteikšana - 16. – 18. grūtniecības nedēļā
o kreatinīna klīrenss, koaglikogramma, EKG - reizi trimestrī

Grūtniecības laikā pacienti ievieto stacionārā trīs reizes.

Hospitalizācijas mērķi:
I. trimestrī: rūpīga klīniska izmeklēšana:
- blakusslimību konstatēšana
- riska novērtēšana un jautājuma par grūtniecības saglabāšanu vai pārtraukšanu
izlemšana
- precīzi noteikt insulīna optimālo devu
II. trimestrī 20. – 24. grūtniecības nedēļā:
- noteikt optimālo insulīna devu, tā jāpalielina
- grūtnieces organisma nepieciešamība pēc insulīna pieaug, novēro insulīna rezistenci, ko
nosaka placentas laktogēns, prolaktīns un kortizols
- placentas enzīmi paātrina insulīna noārdīšanos
- sarežģījumu profilakse vai ārstēšana
III. trimestrī 34. – 36. grūtniecības nedēļā:
- noteikt optimālo insulīna devu, tā jāsamazina

328
- grūtnieces organisma nepieciešamība pēc insulīna ievērojami samazinās, samazinās
placentas kontrisulāro hormonu sintēze, aktīvi sāk darboties augļa aizkuņģa dziedzeris
- dzemdību laika un metodes izvēle;
Jāstacionē visos gadījumos, kad glikēmiju neizdodas stabilizēt mājas apstākļos.

Augļa intrauterīnā stāvokļa vērtēšana.

Ultrasonogrāfija:
• 16. – 20. grūtniecības nedēļā, lai apstiprinātu gestācijas laiku, augļa attīstības
anomālijas
• 28. – 32. grūtniecības nedēļā, lai noteiktu makrosomiju, IUAR, augļa ūdens apjomu,
malformācijas
• turpmāk pēc indikācijām
• 22. – 23. grūtniecības nedēļā augļa ehokardiogrāfija
KTG, NST, BFP javaic reizi nedēļā. II., III. trimestrī javeic doplerogrāfiju.
Ja NST, BFP ir novirzes, nosūta uz konsultāciju P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas
Perinatālās aprūpes centrā.

Grūtnieču cukura diabēts. (GCD)

Grūtnieču cukura diabēts GCD ir jebkuras pakāpes un izteiktības glikozes tolerances
traucējumi, ko pirmo reizi konstatē pacientei grūtniecības laikā.
GCD patoģenēze.
GCD izraisa:
- insulīnrezistence
- insulīna sekrēcijas mazināšanās
GCD sijājošo diagnostiku ar glikozes slodzi nepieciešams veikt visām grūtniecēm 24. –
28. grūtniecības nedēļā šādos gadījumos:
1) pēc 25 gadu vecuma
2) līdz 25 gadu vecumam, ja ir adipozitāte:
- ķermeņa masas indekss ≥ 27 kg/m² vai
- ķermeņa masa pārsniedz normālo par 20% vai vairāk
3) ģimenes anamnēzē pirmās pakāpes radiniekiem konstatēts cukura diabēts
4) grūtniece pieder pie rases, etniskas grupas ar palielinātu diabēta risku, piemēram, spāņu,
indiāņu, afrikāņu un aziātu izcelsmes amerikāņi, Klusā okeāna salu iedzīvotāji
5) grūtnieču glikozūriju (jāizslēdz alimentārā glikozūrija) vai gestācijas diabēts anamnēzē

329
6) bērnam liela masa (> 4000 g) iepriekšējās dzemdībās
7) neskaidra iemesla augļa bojā eja anamnēzē
8) polihydraamnion un vai fetālās makrosomijas attīstība pašreizējā grūtniecībā

GCD sijājošās diagnostikas metodika.

50 g glikozes slodzes testa rezultātu vērtēšana.

o ja stundu pēc glikozes uzņemšanas plazmā ir < 7,8 mmol glikozes litrā, GCD
nekonstatē
o ja stundu pēc glikozes uzņemšanas plazmā ir ≥ 7,8 mmol glikozes litrā, jāveic
3 h ilgs tests ar 100 g glikozes

100 g glikozes testa rezultātu vērtēšana.

Glikoze plazmā:
o tukšā dūšā ir ≥ 5,3 mmol/l
o 1 h pēc glikozes uzņemšanas ir ≥ 10,0 mmol/l
o 2 h pēc glikozes uzņemšanas ir ≥ 8,6 mmol/l
o 3 h pēc glikozes uzņemšanas ir ≥ 7,8 mmol/l
Tests ir pozitīvs (grūtniecei ir GCD), ja divi rezultāti no četriem ir lielāki par norādītajiem. Ja
tests ir negatīvs (nekonstatē GCD), testu ar 100 g glikozes veic atkārtoti 32. – 34. grūtniecības
nedēļā.

50 g glikozes testa metodika:

o veic neatkarīgi no ēšanas
o 50 g glikozes izšķīdina 200 ml ūdens
o šķīdums jāizdzer dažu minūšu laikā
GCD diagnostikā neizmanto diabēta paškontroles aparātus. Testu vērtē stundu pēc glikozes
uzņemšanas.

100 g glikozes testa metodika:

o veic no rīta tukšā dūšā
o 100 g glikozes izšķīdina 200 ml ūdens, un šķīdumu izdzer dažu minūšu laikā
o nedrīkst ēst vismaz 8 h pirms testa, bet ne ilgāk kā 14 h pirms testa

330
 o 3 dienas pirms testa grūtniece ievēro ierasto diētu (dienā ieteic uzņemt ≥ 150 g
ogļhidrātu) un parasto fizisko slodzi
o grūtniece glikozes slodzes laikā nedrīkst smēķēt
glikozes testa rezultātus vērtē: tukšā dūšā, 1 h, 2 h, un 3 h pēc glikozes uzņemšanas
glikozes daudzumu asinīs noteic laboratorijā ar enzimātiskām metodēm.

Ārstēšana.
• Dietterapija.
• Adekvāta fiziskā slodze
• Glikēmijas paškontrole
Diētai:
- jābūt līdzsvarotai un pilnvērtīgai
- jānodrošina normoglikēmija
- jāpasargā no ketozes rašanās
Grūtniecības laikā ar diētterapiju regulē ķermeņa masas palielināšanos. Dienā jāuzņem
1600 – 1800 kcal, ko veido 35 – 45% ogļhidrātu, 20 – 25% olbaltumu un 35 – 40% tauku. Ja
ar diētu optimālu glikēmiju nevar sasniegt, jāsāk insulīnterapija. Tās laikā jāizmanto tikai
cilvēka insulīna preparāti. Perorālie antidiabētiskie līdzekļi GCD laikā ir kontrindicēti. Ar
diētu vai insulīnterapiju jāsasniedz normoglikēmija, kas mazina jaundzimušā makrosomijas
biežumu. Vismaz četras reizes dienā un regulāri (katru dienu) nepieciešams veikt glikēmijas
paškontroli:
- tukšā dūšā no rīta, pirms brokastīm
- 2 h pēc brokastīm
- 2 h pēc pusdienām
- 2 h pēc vakariņām
Mērķglikēmijas raksturlielumi paškontroles laikā:
- pirms ēšanas mazāk par 5,3 mmol/l
- 2 h pēc ēšanas mazāk par 6,7 mmol/l
- vidējais glikozes līmenis mazāk par 5,36 mmol/l ( 5,0 – 5,6 mmol/l)

Akušieriskā aprūpe.
Grūtnieces ar GCD un grūtnieces ar cukura diabētu aprūpe būtiski neatšķiras.
Dzemdību plāns.

331
 1. Grūtniecei ar sliktu glikozes līmeņa korekciju un augļa makrosomiju vajadzētu
dzemdēt 37. – 38. grūtniecības nedēļā, ņemot vērā augļa plaušu nobrieduma pakāpi.
2. Grūtniecei ar pietiekamu glikozes līmeņa korekciju un normālu augļa lielumu var
nogaidīt līdz dzemdes kakla gatavībai, bet ne ilgāk par 40. grūtniecības nedēļu.
3. Grūtnieci hospitalizē 37. – 38. grūtniecības nedēļā – tas ir vislabākais laiks
dzemdībām.
4. Dzemdību laikā labu diabēta kontroli var sasniegt ar intravenozu 5% glikozes un
īslaicīgas darbības insulīna 0,12 – 0,18 g/kgh ievadīšanu, biežu (ar 1 – 2 h starplaiku)
glikozes līmeņa noteikšanu asinīs līdz augļa dzimšanai glikozes līmenis dzemdībās 4,4
– 5,6 mmog/ l.
5. Dzemdībās pasliktinās cukura diabēta gaita, var būt hiperglikēmija, ketoacidoze,
hipoglikēmija (iemesli: fiziskā slodze, sāpes, stress, bieži paciente atsakās no ēdiena).
6. Pacientei ar GCD dzemdību laikā papildus insulīna ievadīšana parasti nav
nepieciešama.
7. Dzemdībās KTG.
Dzemdībās piedalās:
- dzemdību speciālists, vecmāte
- neonatologs (jaundzimušā novērtēšana)
- anesteziologs (dzemdību atsāpināšana)
- endokrinologs (insulīnterapijas noteikšana)
Uz dzemdībām stacionē savlaicīgi- P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Perinatālās
aprūpes centrā.

Iespējamās komplikācijas mātei un bērnam.

Mātei:
- preeklampsija
- placentas priekšlaicīga atslāņošanās
- priekšlaicīgas dzemdības
- polyhydroamnion
- urīnceļu infekcija
- ketoacidoze
- dzemdību darbības vājums, dzīšanās vājums
- paaugstināts dzemdību traumatisms ( augļa plecu distocija)
- biežāk nepieciešama operatīva iejaukšanās

332
- pēcdzemdību septiskas slimības
- hipogalaktija
Auglim:
- makrosomija (iemesli:↑ insulīna sekrēciju - augšanas faktors,↑ augļa taukaudu masa, ↑
aknas, sirds)
- hroniska augļa hipoksija
- IUAR diabētiskā mikroangiopātija→ placentāra mazspēja
- malformācija (CNS, kardiāla, skeleta patoloģiju ietekmē hiperglikēmiju grūtniecības
pirmajās nedēļās)
- intrauterīna augļa bojāeja (hiperglikēmiju→ ketoacidoze un hipoksija)
Jaundzimušajam:
- hipoglikēmija
- hiperbilirubinēmija
- hipokalcinēmija
- aspiratoriskais distresa sindroms (augļa plaušaudu kavēta nobriešana)

Aprūpe pēc dzemdībām

• Endokrinologa konsultācija.
• Sievietei ar GCD anamnēzē nav nepieciešams injicēt insulīnu, jo glikoztolerance
uzlabojas.
• Visām sievietēm ar GCD anamneēzē 6-12 nedēļas pēc dzemdībām jāveic 75 g
glikozes tests. Ja rezultāts ir normā, 75 g glikozes tests jāatkārto ik pēc trim gadiem.
• Pacientei ar GCD anamnēzē ir jānodrošina iespēja periodiski noteikt glikozes līmeni
asinīs: tukšā dūšā 6 mēnešus pēc dzemdībām, pēc tam reizi gadā.
• Nepieciešams informēt par ģimenes plānošanu un kontracepciju. Var ieteikt
barjermetodes, IUS, mazas devas kombinētos kontraceptīvos līdzekļus (pēc laktācijas
nobeiguma), sterilizāciju.
• Gestācijas diabēta pacientes jāinformē par iespējamo insulinējamā un neinsulinējamā
diabēta attīstību nākotnē.

Kontroles jautājumi:
6. Kas ir GCD?
7. Kāda ir GCD sijājošās diagnostikas metodika?
8. Kāda ir aprūpe grūtniecības laikā sievietei ar cukura diabētu?

333
 9. Kādas ir dzemdību vadīšanas taktika pie GCD?
10. Kādas ir komplikācijas mātei un auglim cukura diabēta gadījumā?

Grūtniecība un plaušu saslimšanas.

Astma.
Bronhiālā astma ir alerģiska elpošanas ceļu slimība, kuras pamatā ir hronisks elpceļu
iekaisums, kas rada bronhu gļotādas hiperreaktivitāti uz dažādiem kairinātājiem un kā
rezultātā rodas variabla elpceļu obstrukcija, kas izpaužas ar elpas trūkuma lēkmēm, čīkstēšanu
krūtīs, smaguma sajūtu krūtīs un klepu. Bronhu sieniņas ir iekaisušas, iekaisums izraisa
paaugstinātu jutību pret dažādiem ārējiem kairinātājiem – alergēniem, kuri savukārt var
izraisīt bronhiālās astmas lēkmes. Kairinātāji var būt visdažādākie, piemēram, putekļi – mājas
putekļi ar tajos esošajām putekļu ērcītēm, pelējuma sēnītes, ziedputekšņi, mājdzīvnieku
spalvas, medikamenti, pārtikas produkti, piesārņots gaiss, auksts gaiss, stipras smaržas, fiziska
slodze, vīrusu infekcijas. Bronhiālās astmas lēkmes izpaužas kā elpas trūkums ar apgrūtinātu
izelpu. Ir čīkstēšana krūtīs, bieži pievienojas arī klepus. Tas var būt ar vai bez krēpām. Klepus
vairāk raksturīgs naktīs un agri no rīta un tas var būt arī kā vienīgā astmas izpausme.

No pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem pasaulē, īpaši attīstītajās valstīs,

vērojams straujš saslimstības pieaugums ar bronhiālo astmu. Pēc iedzīvotāju aptauju datiem
vairumā Eiropas valstu saslimstība ar bronhiālo astmu pieaug par 2 – 4% gadā.

Kā komplikācijas grūtniecēm ar bronhiālo astmu var minēt nelielu priekšlaicīgu

dzemdību, perinatālās mirstības, augļa augšanas atpalicības riska paaugstināšanos. Lielākoties
šīs komplikācijas satopamas neārstētas astmas gadījumos. Apmēram 1/3 gadījumu bronhiālās
astmas norise grūtniecības laikā uzlabojas, 1/3 neizmainās, bet 1/3 slimības norise pasliktinās.
Visbiežākais astmas paasinājuma laiks ir 24 – 36 grūtniecības nedēļās.
Diagnostika: fizikālā atrade ne vienmēr pārliecinoša, var dzirdēt čīkstošu elpu, ir
apgrūtināta izelpa, vērojamas citas alerģiskas izpausmes. Elpceļu obstrukcijas diagnostikai
lieto spirometriju, veicot izelpas maksimplūsmas (PEF) atkārtotus mērījumus. Objektīva
elpceļu obstrukcijas izvērtēšana ir būtiska kā astmas diagnostikā tā smaguma pakāpes
noteikšanā. Nepieciešams izvērtēt elpceļu reaktivitāti, nozīmējot bronhu provokācijas testu ar
metaholīnu, kā arī jāizvērtē elpceļu obstrukcijas variabilitāte, nozīmējot izelpas
maksimumplūsmas (PEF) atkārtotus mērījumus. PEF ir izelpas maksimumplūsma, kas tiek
sasniegta forsētā izelpā, kura sākta pēc pilnas ieelpas. PEF tiek sasniegta izelpas pirmās
trešdaļas laikā. Šis rādītājs ir atkarīgs no izelpā ieliktā spēka un pārsvarā atspoguļo lielo
bronhu caurlaidību. Forsētas izelpas maksimumplūsmas pieļaujamās svārstības diennaktī ir
334
mazākas par 20% no tās absolūtās vērtības. Ja izelpas maksimumplūsmas mērījumi atbilst 80
– 100% no labākā personīgā mērījuma slimības remisijas periodā, slimības kontrole
uzskatāma par labu. PEF diennakts svārstības ir svarīgs rādītājs arī ārstēšanas efektivitātes
novērtēšanai, astmas kontroles novērtēšanai. Pacients var veikt šo rādītāju paškontroli un
identificēt trauksmes rādītāju kad slimības kontrole ir zudusi un nepieciešama tūlītēja
ārstēšanas korekcija.
Slimības klasifikācija un ārstēšana grūtniecēm nav atšķirīga no vispārpieņemtajiem
principiem. Bronhiālo astmu klasificē vieglā periodiskā, vieglā, vidēji smagā vai smagā
pastāvīgā bronhiālajā astmā. Šī klasifikācija palīdz pacientam izvēlēties terapiju, jo bronhiālās
astmas ārstēšanai ir pakāpienveidīga pieeja – pieaugot slimības smagumam, tiek intensificēta
terapija.
Medikamenti bronhiālās astmas ārstēšanā tiek lietoti, lai atvieglotu un novērstu
simptomus un elpceļu obstrukciju un ārstētu elpceļu iekaisumu.
Tos iedala:
• kontrolējošos jeb pretiekaisuma medikamentos – tie tiek lietoti ilgstoši, katru dienu,
lai panāktu un saglabātu pastāvīgas bronhiālās astmas kontroli
• simptomus atvieglojošos jeb glābšanas medikamentos – tie ir ātras darbības
bronhodilatatori, ko lieto ātrai bronhospazmas novēršanai, kas pavada akūtus astmas
simptomus (klepu, cīkstēšanu un smagumu krūtīs).
Astmas ārstēšanas vadlīnijās norādīts, ka izvēles ārstēšana vieglas pastāvīgas bronhiālās
astmas gadījumā ir regulāras pretiekaisuma terapijas uzsākšana. Pašlaik par visefektīgāko
terapijas veidu pastāvīgas bronhiālās astmas ārstēšanā tiek atzītinepārtraukts inhalējamie
glikokortikoīdi (IGK) – Beclomethasonum, Budenosidum, Fluticasonum. Ir pierādīts, ka IGK
samazina astmas simptomus, uzlabo plaušu funkciju, mazina astmas paasinājumu risku un
ievērojami reducē iekaisīgās izmaiņas bronhu gļotādā. Pacientiem, kam ar šo ārstēšanu netiek
panākta slimības kontrole, terapijā tiek rekomendēts pievienot ilgstošas darbības β -2
agonistus. Ilgstošas darbības β -2 agonistu pievienošana ne tikai atvieglo astmas simptomus
un uzlabo plaušu funkciju, bet arī ievērojami samazina smagu astmas paasinājumu risku.
Biežāk lietotie inhalējamie īslaicīgas darbības β -2 agonisti ir Fenoterolum, Salbutamolum,
pagarinātas darbības: Salmeterolum, Formoterolum. Abām medikamentu grupām nav
novērotas teratogēnas blakusparādības. Kopā ar β -2 agonistiem slimības kontrolei reizēm
pielieto teofilīnu, kas ir drošs medikaments grūtniecības laikā. Leikotriēnu receptoru
antagonistu lietošanas drošums grūtniecības laikā šobrīd nav pierādīts. Orālu kortikosteroīdu
lietošana nepieciešama, ja ar IGK un β -2 agonistiem nevar kontrolet slimības norisi.

335
Tādējādi tieši inhalējamo GK un ilgstošas darbības β 2 mimētisko līdzekļu kombinācija ir
atzīta par optimālāko terapiju vidēji smagas un smagas bronhiālās astmas ārstēšanā.
Grūtniecības vadīšana ir komandas darbs. Grūtniecei ir objektīvi jānovērtē plaušu
funkcijas un lietotās ārstēšanas efektivitāte un tas jādara katrā antenatālajā vizītē. Būtiska ir
apkārtējās vides kontrole – izvairīšanās no iespējamiem alergēniem. Būtiska komponente ir
arī pacienta izglītošana. Terapijas mērķis grūtniecības laikā ir paasinājumu novēršana vai
simptomu mazināšana, hipoksijas novēršana. Inhalējamiem medikamentiem ir dodama
priekšroka, jo to lietošana saistāma ar mazāk blakusefektiem. Pretastmas līdzekļi ir jālieto arī
dzemdību laikā. Parasti dzemdības neprovocē astmas lēkmi. Reģionālā anestēzija ir piemērots
anestēzijas veids dzemdētājai ar bronhiālo astmu.
Iespējamais risks, lietojot astmas medikamentus, ir daudz zemāks nekā risks, kas
rodas nekontrolētas astmas rezultātā gan mātei, gan bērnam.

Pneimonija.
Pneimonija ir plaušu parenhīmas iekaisums, kas izpaužas kā klepus, elpas trūkums,
pastiprināta krēpu produkcija, plaušās izklausāmi trokšņi, novēro paaugstinātu temperatūru
vai drudzi, paaugstināti iekaisuma marķieri, redzams aizēnojums plaušu rentgenā. Pneimoniju
var izraisīt baktērijas, vīrusi, parazīti un sēnītes. Biežākie izraisītāji ir Streptococcus
pneumoniae (5 – 30%) un Mycoplasma hominis (5 – 30%). Pneimonijas riska faktori ir
smēķēšana un astma. Iespējamā profilakse ir pneimokoku vakcīna.
Iespējamās komplikācijas ir nepieciešamība pēc plaušu mākslīgās elpināšanas (2%
gadījumu), paaugstināts mātes mirstības risks. Auglim iespējama augšanas aizture, pastāv
priekšlaicīgu dzemdību un perinatālās mirstības risks.
Grūtniece ir jāhospitalizē. Smagākos gadījumos un atkarībā no rentgenoloģiskās atrades
(vairāku daivu iesaistīšanās procesā, izsvīdums pleirā) grūtniecei ir pastāvīgi jāmonitorē
asinsspiediens, elpošanas frekvence, mentālais stāvoklis, hidratācija. Ārstēšanā uzreiz jāuzsāk
antibiotiķi. Iepriekš veselām, ar antibiotiķiem neārstētām grūtniecēm kā izvēles preparāts ir
eritromicīns, azitromicīns vai klaritromicīns. Iepriekš veselām grūtniecēm, kas saņēmušas
antibiotiķus pēdējo 3 mēnešu laikā, papildus pievieno lielas devas amokiscilīnu vai
amoksiklavu. Ja sievietei ir citas saslimšanas, amoksicilīna vietā var lietot cefalosporīnus.
Antibiotiķus lieto 5 – 7 dienas. Ja nozīmētie antibiotiķi ir efektīgi, uzlabošanās iestājas 2 – 4
dienu laikā. Uzsākot antibiotiķus, tos nemaina vismaz 72 stundas. Uzlabošanās rādītāji ir
klepus un dispnoe mazināšanās, afebrilitāte – To normāla vismaz 8 stundas, samazinās
leikocītu skaits, grūtniece pati sevi var nodrošināt ar uzņemto šķidrumu.

336
 Plaušu tuberkuloze.
Aktīvas tuberkulozes gadījumā pacients ar krēpām izdala Mycobacterium tuberculosis.
Latentas tuberkulozes diagnozi apstiprina pozitīva tuberkulīna raudze, ja sievietei nav
simptomu un viņa nav iepriekš vakcinēta, vai atradne plaušu rentgenuzņēmumā un krēpu
uzsējums. Grūtniecība neveicina slimības pāreju no latentās formas aktīvā. Latentu
tuberkulozi grūtniecības laikā ārstē ar izoniazīdu 6 – 9 mēnešus. Aktīvas tuberkulozes
ārstēšanai sākotnēji 2 mēnešus nozīmē izoniazīdu, rifampicīnu, pirazinaminu un etambutolu,
turpmākos 4 mēnešus ārstē ar izoniazīdu un rifampicīnu vai etambutolu. Minētie medikamenti
nav teratogēni un tos var lietot grūtniecības laikā. Ja mikobaktērijas ir rezistentas pret šiem
pirmās izvēles preparātiem, nozīmē alternatīvus medikamentus. Ja mikobaktērijas ir jutīgas
pret nozīmēto terapiju, aktīvas tuberkulozes gadījumā sieviete nav vairs infekcioza pēc 2
nedēļām. Ja terapija saņemta īsāku laiku vai ir multirezsitentas mikobaktērijas, dzemdētāja ir
jāizolē, dzemdības ir jāpieņem negatīva spiediena telpā, personālam jāpielieto aizsarglīdzekļi.
Bērnam profilaktiski nozīmē izoniazīdu, veic BCG vakcināciju, ja mātei multirezistenta
mikobaktērija, bērnu no mātes izolē.

Saskaņā ar MK Noteikumiem Nr. 611 „Dzemdību palīdzības organizēšanas kārtība”

grūtnieces ģimenes locekļiem ar kuriem viņa dzīvo kopā, grūtniecības laikā ir jāveic plaušu
rentgens. Sievietei plaušu rentgenu veic pēc dzemdībām.

Kontroles jautājumi:
1. Grūtniecības vadīšanas taktika astmas gadījumā.
2. Grūtniecības vadīšanas taktika pneimonijas gadījumā.
3. Grūtniecības vadīšanas taktika plaušu tuberkulozes gadījumā.
Nieru saslimšanas grūtniecības laikā.

Komplikāciju attīstības risks grūtniecēm ar nieru slimībām ir tieši proporcionāls

sākotnējam kreatinīna līmenim jeb nieru funkcijām. Biežākās komplikācijas ir priekšlaicīgas
dzemdības, preeklampsija, augļa augšanas aizture, zems dzimšanas svars, perinatālā mirstība.
Ja izejas kreatinīna seruma līmenis ir ≥ 1,4 mg/dl, 10% gadījumu grūtniecības laikā ir
sagaidāma nieru funkciju progresējoša pasliktināšanās. Galvenie rādītāji, kam jāseko
grūtniecēm ar nieru saslimšanām, ir seruma kreatinīna, urea, elektrolītu līmenim, olbaltumam
24 stundu urīnā un kreatinīna klīrensam. Bieža komplikācija nieru saslimšanām ir hipertensija
un nozīmīga ir diastoliskā asinsspiediena korekcija grūtniecības laikā, sasniedzot to ≤ 90 mm
Hg. Sievietēm, kuras nieru nepietiekamības dēļ saņem hemodialīzi, grūtniecība ir

337
kontrindicēta. Ir jānodrošina droša kontracepcija, jāveic nieres transplantācija, grūtniecību var
plānot 1 – 2 gadus pēc tās veikšanas.

Akūts pielonefrīts.

Akūts pielonefrīts grūtniecības laikā attīstās 1% grūtnieču. 3–8% grūtniecēm atrod

asimptomu bakteriūriju, 15 – 45% gadījumos, ja to neārstē, attīstās akūts pielonefrīts.
Urīnceļu infekcijas ir visbiežākais hospitalizācijas iemesls grūtniecēm, kas nav sasitīts ar
pašas grūtniecības norises komplikācijām. Akūts pielonefrīts ir priekšlaicīgu dzemdību riska
faktors, kā jebkurš infekcijas perēklis grūtnieces organismā urīnceļu infekcija ir intrauterīnas
infekcijas attīstības riska faktors. Visbiežākie urīnceļu infekciju izraisītāji ir: Escherichia coli
(80 – 90%), Proteus mirabilis, Klebsiella pneumoniae, Staphylococcus saprophyticus,
Streptococcus agalactiae.

Visbiežāk akūts pielonefrīts attīstās ap 20. grūtniecības nedēļu un agrīnā pēcdzemdību

periodā, biežāk jaunām nulliparām sievietēm un ir unilaterāls labajā pusē. 20% gadījumu
atrod urīnceļu anomālijas, tāpēc sievietēm ar akūtu pielonefrītu grūtniecības laikā rekomendē
padziļinātu urīnizvadsistēmas izmeklēšanu 12 nedēļas pēc dzemdībām. Pielonefrīta riska
faktori grūtniecēm ir pielonefrīts anamnēzē, urīnceļu anomālijas un nierakmeņi.

Akūta pielonefrīta klīniskās izpausmes ir pēkšņs sākums, augsta temperatūra, drudzis,

sāpes mugurā, sānos, slikta dūša, vemšana, galvassāpes, bieža urinācija, disurija. Diagnostika:
urīnā konstatē baktērijas, palielinātu leikocītu skaitu, asinīs – leikocitoze, leikocitārās
formulas novirze pa kreisi, paaugstināts CRO. Jāveic ir urīna uzsējums ar antibiotiķu jutības
noteikšanu, jāizvērtē nieru funkcijas, nosakot kreatinīnu, jāveic ultraskaņas skenēšana nierēm.
Iespējamās komplikācijas mātei ir priekšlaicīgas dzemdības, urosepsis (līdz 10%), bakteriāla
endotoksēmija, endotoksisks šoks, nieru mazspēja, anēmija, leikocitoze, trombocitopenija,
nieru abscess, elpošanas nepietiekamība. Iepējamās kompilācijas auglim ir neiznēsātība,
intrauterīnās augšanas aizture.

Ārstēšana ir jāuzsāk stacionārā ar parenterālu antibiotiku ievadīšanu un hipovolēmijas

korekciju. Antibiotikas i/v nozīmē 24 – 48 stundas jeb tik ilgi kamer paciente afebrila vismaz
24 stundas. 95% gadījumu paciente kļūst afebrila 48-72 stundu laikā.

Antibiotiķu kombinācijas:

• cefazolīns 1g katras 6 – 8 stundas

338
 • ampicilīns 1 – 2 g katras 6 stundas kombinācijā ar gentamicīnu 1,5 mg/kg ik 8
stundas
• ceftriaksons 1 – 2 g katras 24 stundas
Ja terapija neefektīga 48 – 72 stundu laikā, jāizlēdz urolotiāze vai citas strukturālas
urīnceļu anomālijas. Ja pacientes afebrils, turpina ambulatori antibiotiķus po, kopā
antibakteriālu terapiju nozīmē 14 dienas. Pastāv liels slimības rekurences risks. Pēc
simptomātiska pielonefrīta bakteriūriju novēro līdz 30% gadījumu, atkārtota pielonefrīta
klīnika parādās līdz 10% gadījumu. Tādos gadījumos iesaka lietot supresīvu terapiju –
nitrofurantoīnu 100 mg pirms gulētiešanas līdz dzemdībām un puerperija laikā.

Nierakmeņu slimība.

Grūtniecības laikā patoloģijas sastopamība ir tāda pati kā sievietēm vispārējā populācijā

0,03 – 0,35%, biežāk lielākā grūtniecības laikā. Nierakmeņi izraisa obstrukciju, infekciju,
sāpes, hematūriju. Ir nepieciešama atkārtota stacionēšana, pastāv paaugstināts priekšlaicīgu
dzemdību risks, reizēm nepieciešama operatīva iejaukšanās. Nierakmeņu rašanās iemesli ir
vispār zināmie – hroniskas urīnceļu infekcijas, hiperparatireoīdisms vai cita iemesla
hiperkalciurija, podagra, obstruktīva uropātija. Visbiežāk akmeņi sastāv no kalcija oksalāta.

Grūtniecības laikā bieži veidojas hidroureters, īpaši labajā pusē un tas var būt par
iemeslu spontānai akmeņu migrācijai.

Klīniskajā ainā ir raksturīga nieru kolika – sāpes mugurā ar izstarojumu pa ureteru gaitu,
drudzis, slikta dūša, vemšana. Grūtniecei anamnēzē bieži ir atkārtotas urīnceļu infekciju
epizodes, hematūrija. Drudzis, bakteriurija, sāpes sānos varētu liecināt par urīnceļu
obstrukciju. Slimība jādiferencē no apendicīta, žultsceļu kolikas, dzemdes piedēkļu
sagriešanās, placentas atslāņošanās, priekšlaicīgām dzemdībām, horioamnionīta. Ja
pielonefrīta gadījumā drudzis nemazinās 48 stundas pēc parenterālu antibiotiķu ievadīšanas
uzsākšanas, ir jādomā par urīnceļu obstrukciju. Viens no nierakmeņu slimības biežiem
simptomiem ir hematurija – no mikro- līdz makrohematurijai. Klīnisko diagnozi apstiprina
ultrasonogrāfiskā atrade, reizēm nepieciešams veikt ekskretoro urografiju vai
komjutertomogrāfiju. Apstarojuma deva ir niecīga 0,2 rad. Indikācija intravenozai
pielografijai ir mikroskopiska hematurija un bieža urīnceļu infekcija.

Ārstēšana ietver hospitalizāciju, adekvātu hidratāciju, urīna bakterioloģisku

izmeklēšanu, antibakteriālu terapiju, elektrolītu balansa korekciju, pretsāpju līdzekļus (iekaitot
opioīdus). Lielākā daļa akmeņu izdalās spontāni. Reizēm nepieciešama stentu ievietošana

339
ureteros, transuretrāla cistoskopiska akmeņu izņemšana, nefrostomija ar drenāžu. Litotripsiju
grūtniecības laikā neiesaka.

Akūta nieru nepietiekamība.

Definīcija – 24 stundu laikā urīna daudzums ir < 400 ml. Grūniecības laikā to novēro
reti, bet tā ir saistīta ar augstu mātes un perinatālo mirstību, tāpēc to ir jācenšas novērst vai, ja
tā radusies, jāārstē aktīvi. Visbiežākais akūtaa nieru nepietiekamības iemesls ir asiņošana
dzemdniecībā – placentas priekšguļa, placentas priekšlaicīga atslāņošanās, dzemdes atoniska
asiņošana pēc dzemdībām. Klīniski nieru nepietiekamība nozīmē situāciju kad nieres nespēj
veikt ekskretoro un regulācijas funkciju. Paaugstinās seruma urea un kreatinīna koncentrācija.
Pēc bojājuma līmeņa nieru nepietiekamību klasificē kā prerenālu, renālu un postrenālu.
Prerenālas nieru nepietiekamības iemesls ir nieru hipoperfūzija mātes hipovolēmijas dēļ
(asiņošana, dehidratācija, septicēmija, preeklampsija-eklampsija, DIK, izteikta hipoksēmija ar
sirds bojājumu). Renālas nepietiekamības iemesli ir nieru saslimšanas – akūts
glomerulonefrīts, pielonefrīts, amiloidoze. Postrenālas nieru nepietiekamības iemesls ir
urīnceļu nosprostojums.

Nieru hipoperfūzijas stāvoklis ir reversibls, ja tas saglabājas ne ilgāk kā 24-36 stundas.

Kā komplikācija var attīstīties akūta kortikāla nekroze.

Klīnika.

Nieru nepietiekamības klīnikā izdala oligurisko, diurētisko un izveseļošanās fāzi.

Oliguriskajā fāzē urīna izdalīšanās samazinās līdz 30 ml/h, pieaug seruma urea, nitrātu un K
līmenis. Pacientam iestājas acidoze – paaugstinās H jonu koncentrācija, samazinās
bikarbonātu līmenis. Diurētiskajā fāzē novēro poliuriju un elektrolītu zudumu sakarā ar
glomerulu funkciju zudumu. Izveseļošanās fāzē glomerulu funkcijas atjaunojas, urīna sastāvs
normalizējas. Klīniski akūtas nieru nepietiekamības klīnikā novēro anoreksiju, sliktu dūšu,
vemšanu, letarģiju, sirds ritma traucējumus sakarā ar elektrolītu disbalansu, anēmiju, nieru vai
ekstrarenālu infekciju, trombocitopeniju, metabolu acidozi, elektrolītu disbalansu
(kiperkaliemiju, hiponatriemiju, hipermagnezemiju, hiperfosfatemiju, hipokalcemiju).

Ārstēšana.

Būtiski ir ārstēt pamatsaslimšanu. Ja akūtas nieru mazspēja pamatā ir liels asins zudums,
ir jānovērš turpmākais asins zudums un adekvāti jāaizvieto zaudētais asins un šķidruma
apjoms. Ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, ja nieru nepietiekamības iemesls ir

340
obstruktīva nefropatija vai septiski sarežģījumi saistībā ar grūtniecību. Būtiski ir uzturēt
elektrolītu un šķidruma balsanu - ir stingri jamonitorē uzņemtā un izdalītā šķidruma apjoms,
veicot ievadītā un izvadītā šķidruma daudzuma stingru uzskaiti. Hiperkaliemija var būt
nopietna problēma, ko cenšas kontrolēt, parenterāli ievadot glikozes-insulīna maisījumu.
Dietai jābūt ar augstu kalorāžu un ogļhidrātu saturu, bet pazeminātu olbaltumvielu un
elektrolītu daudzumu. Ja terapijā jānozīmē antibiotiķi, izvēlas preparātus ar zemu nieru
toksicitāti. Indikācijas dialīzei ir seruma K līmenis virs 7 mEq/l, urea līmenis > 120 mg/dl vai
diennaksts pieaugums pacientēm ar sepsi ir > 30 mg/dL. Indikācijas grūtniecības
pārtraukšanai ir seruma urea līmenis > 60mg/dl.

Glomerulonefrīts.

Akūts glomerulonefrīts grūtniecības laikā ir reta patoloģija ar incidenci 1 uz 40,000

grūtniecību. Slimības klīniskā norise ir variabla un to jādiferencē no preeklampsijas. Akūta
glomerulonefrīta pacientēm atrod mikro hematuriju. Glomerulonefrīta ārstēšana grūtniecības
laikā neatšķiras no ārstēšanas ārpus grūtniecības – asinsspiediena kontrole, šķidruma un
elektrolītu balansa nodrošināšana, rūpīga novērošana. Grūtniecības iznākums ir atkarīgs no
nieru funkciju traucējuma izteiktības, asinsspiediena pirms grūtniecības iestāšanās, un
līdzšinējās slimības norises. Slikta prognoze ir gadījumos, kad ir izteikta hipertensija,
proteinurija grūtniecības I. trimestrī, primāra fokāla vai segmentāla hialinoze un skleroze.
Grūtniecēm ar aktīvu glomerulonefrītu ir liels preeklampsijas uzslāņošanās risks, ir iespējama
augļa augšanas aizture, priekšlaicīgas dzemdības, placentas priekšlaicīga atslāņošanās, augļa
antenatāla bojā eja. Grūtniecības laikā jāseko nieru funkcijām, jāseko augļa augšanai un
labsajūtai, asinsspiedienam.

Vienīgā niere.

Viena niere ir iespējams iedzimts variants vai arī ir veikta nefrektomijas slimības dēļ.
Grūtniecības laikā vienīgā niere pārcieš anatomisku un funkcionālu hipertrofiju. Ja nieres
funkcija pirms grūtniecības ir normāla, grūtniecības nav kontrindicēta. Ir jāseko urīnceļu
infekcijas attīstībai, tā jāarstē aktīvi.

Nieres transplantācija.

0,5% no nieru transplanta recipientiem ir sievietes reproduktīvajā vecumā. Ja nieru

funkcija pirms grūtniecības iestāšanās nav traucēta, grūtniecības prognoze ir laba. Grūtniecība
nepalielina transplanta atgrūšanas risku. Grūniecības vadīšanai ir multidisciplināra pieeja.
Antenatālās aprūpes vizītēm ir jābūt biežākām: reizi 2-4 nedēļās līdz grūtniecības 32 nedēļām,
341
tad vienu reizi nedēļā. Jāseko līdzi anēmijas attīstībai, nieru funkcionālajiem rādītājiem,
elektrolītu līmenim, olbaltuma diennaksts ekskrēcijai urīnā, urīnceļu infekcijas attīstībai,
jākontrolē asinsspiediens. Sievietēm ar nieru transplantu ir augstāks priekšlaicīgu dzemdību
risks, intrauterīnas augļa augšanas aiztures risks, augļa attīstības anomāliju risks sakarā ar
imunosupresantu lietošanu.

Urīna retence pēc dzemdībām.

Spontānas mikcijas iztrūkums 6 stundas pēc vaginālām dzemdībām vai 6 stundas pēc
katetera izņemšanas no urīnpūšļa pēc ķeizargrieziena operācijas ir uzskatāms par patoloģiju.
Reziduālā urīna daudzums urīnpūslī normā ir < 50 ml, > 200 ml ir uzskatāms par patoloģiju.
Urīna retenci pēc dzemdībām novēro 0,5 – 3% nedēļniecēm. Riska faktori ir pirmās
dzemdības, ieilgušas dzemdības, epidurālā atsāpināšana, ķeizargrieziena operācija.
Pielietojamās metodes urīna retences novēršanai ir pretsāpju līdzekļu nozīmēšana, stāvēšana
un staigšāna, silta ūdens peldes, roku iegremdēšana aukstā ūdenī. Ja urīna daudzums urīnpūslī
ir < 400 ml, taktika var būt nogaidoša, ja > 400 ml rekomendē intermitējošu katetrizāciju ik 4
– 6 stundas līdz nedēļniece pati spēj urinēt un reziduālais urīns ir < 150 ml. Citu
medikamentozu terapiju nerekomendē. Ja nepieciešama atkārtota katetrizācija, profilaktiski
nozīmē antibiotiķus.

Kontroles jautājumi:
1. Grūtniecības vadīšanas taktika pielonefrīta gadījumā.
2. Grūtniecības vadīšanas taktika vienīgās nieres gadījumā.
3. Grūtniecības vadīšanas taktika nieres transplantācijas gadījumā.
4. Grūtniecības vadīšanas taktika nierakmeņu slimības gadījumā.
5. Kas ir urīna retence pēc dzemdībām?

Epilepsija.
Epilepsija ir hroniska neiroloģiska saslimšana, tās prevalence svārstās no 4 – 10 uz 1000
iedzīvotājiem, 25% - sievietes reproduktīvajā vecumā. Epilepsija ir cilvēka apziņas,
uzvedības, uztveres, izjūtu, emociju, motoro un veģetatīvo funkciju pēkšņi traucējumi, kas
nepakļaujas cilvēka gribai, ir stereotipi un mēdz atkārtoties. Galvas smadzeņu elektriskai
aktivitātei raksturīgas specifiskas izmaiņas lēkmes laikā; zūdot līdzsvaram starp bremzējošiem
un uzbudinošiem mediatoriem, notiek pelēkās vielas neironu izlādēšanās, kuru var reģistrēt
elektroencefalogrammā (EEG). Diagnostikā būtiski ir anamnēzes dati. Objektīvi izmeklējot
pacientu, reti atrod objektīvas novirzes no normas.

342
 Klīniskās izpausmes:
• Parciālu krampju lēkmes izcelsmes vieta ir lokalizēti smadzeņu apvidi un krampju
lēkme sākas atbilstošā lokālas neirālas inervācijas apvidū. Pamatā ir lokāli nervu sistēmas
bojājumi kā traumas, audzēju, perinatālā perioda bojājumu vai saslimšanu rezultāts. Izpaužas
kā vienkārši motori toniski, pēc tam kloniski krampji, kas sākas kādā noteiktā ķermeņa daļā
un izplatās uz citiem rajoniem tajā pašā ķermeņa pusē. Apziņa parasti ir saglabāta,
atveseļošanās no lēkmes ir ātra. Parciālās lēkmes var sekundāri ģeneralizēties, ko pavada arī
apziņas zudums.
• Ģeneralizētu krampju izcelsmē ir iesaistītas abas smadzeņu puslodes, pirms lēkmes
ir iespējama aura kam seko pēkšņs samaņas zudums. Liela loma ir iedzimtības faktoriem.
Grand mal lēkmes laikā samaņas zudumam seko toniski krampji, rigida poza, kam seko
kloniska muskulatūras saraušanās, pēc tam muskuļu pakāpeniska relaksācija, pamazām
atgriežas samaņa, paciente var būt dezorientēta vairākas stundas. Petit mal lēkme ir
ģeneralizētas epilepsijas forma, kas izpaužas kā īslaicīgs apziņas zudums bez muskuļu
aktivitātes un raksturojas ar ātru apziņas un orientācijas atgriešanos.
Galvenās problēmas grūtniecēm ar epilepsiju ir lēkmju biežuma pieaugums grūtniecības
laikā un augļa attīstības anomāliju paaugstināts risks. 1/4 – 1/3 grūtnieču grūtniecības laikā
lēkmju biežums pieaug jau sākot ar grūtniecības I trimestri, 50% gadījumu slimības norise
neizmainās, 25% - uzlabojas, vairāk kā 90% gadījumu grūtniecības iznākums ir labs. Lēkmju
biežuma pieaugums ir saistīts ar antiepileptisko medikamentu (AEM) subterapeitisku līmeni
asins plazmā. AEM plazmas līmeņa pazemināšanos nosaka vairāki faktori:
o Slikta dūša un vemšana agrīnos grūtniecības laikos
o Palēnināta kuņģa- zarnu trakta motorika
o Antacīdu medikamentu lietošana
o Plazmas apjoma pieaugums
o Aknu citohroma P450 enzīma aktivitātes pieaugums
o Paaugstināts glomerulu filtrācijas ātrums paātrina medikamentu izvadīšanu
o Sieviete nelieto medikamentus, lai samazinātu iedzimtu attīstības anomāliju risku

Lēkmju biežumu ietekmē dažādi ar grūtniecības norisi saistīti faktori – miega traucējumi,
hiperventilācija un sāpes dzemdību laikā.

Iespējamās komplikācijas auglim.

343
Krampju lēkmes laikā pieaug hipoksijas un acidozes risks, trulas traumas risks. Ģeneralizēta
lēkme dzemdību laikā var būt par iemeslu izmainītai KTG. Iespējama augļa antenatāla bojā
eja (1,3 – 14%), perinatālā mirstība (1,3 – 7,8%), iedzimtas anomālijas (4 – 5% vai divas
reizes augstāks risks kā vispārējā populācijā), hemorāģijas K vitamīna deficīta dēļ, ja lietotas
enzīmus inducējoši AEM, zems dzimšanas svars (7 – 10%), priekšlaicīgas dzemdības (7 –
11%), attīstības aizture, epilepsija jaundzimušo periodā. AEM lietošana grūtniecības laikā pati
par sevi paaugstina iedzimtu attīstības anomāliju risku – sirds anomāliju, nervu caurules
defektu, kraniofaciālu anomāliju, pirkstu u.c. anomāliju risku, kas atkarīgs no lietotajiem
AEM. AEM saistīšanās ar plazmas proteīniem ir pazemināta kā rezultātā paaugstinās brīvā,
nesaistītā, bioloģiski aktīvā AEM frakcija, kas var iedarboties toksiski.

Pirmskoncepcijas vizīte.
Pirms grūtniecības iestāšanās ir jāpanāk laba krampju lēkmju kontrole ar minimālāko
AEM devu, priekšroka dodama monoterapijai. Ja pacientei nav bijušas lēkmes pēdējo divu
gadu laikā un EEG ir normāla, jāizskata iespēja AEM atcelt. Pēc AEM atcelšanas paciente ir
jānovēro 6 – 12 mēnešus un tikai tad rekomendē plānot grūtniecību. 3 mēnešus pirms
grūtniecības iestāšanās un visu grūtniecības I. trimestri nozīmē folskābi 4 mg dienā, no 8
grūtniecības nedēļām devu var mazināt līdz 1 mg dienā. Paciente jāinformē, ka iedzimtu
anomāliju risks auglim ir 4 – 8%. Ir jāsniedz izsmeļoša informācija par sekojošiem
jautājumiem:
o Iespējama lēkmju biežuma maiņa grūtniecības laikā
o AEM lietošana ir saistīta ar attīstības anomāliju riska paaugstināšanos, kā arī ar
neirālās attīstības aizturi bērnam pēc dzimšanas
o AEM asins koncentrācijas izmaiņas grūtniecības laikā, iespējām to monitorēt
o Krūts ēdināšana – par un pret
o Epilepsijas pārmantojamības iespēju
o Bērna aprūpes principi

Antenatālās aprūpes laikā būtiski ir izslēgt augļa attīstības anomālijas, veicot USG
izmeklējumus I. trimestrī un 18 – 20 grūtniecības nedēļās, nosakot α -FP 15 – 18 grūtniecības
nedēļās, lai izslēgtu nervu caurules defektus, veicot augļa ehokardiogrāfiju 22 grūtniecības
nedēļās, lai izslēgtu kardiālu patoloģiju. No 36 grūtniecības nedēļām līdz dzemdībām
grūtniecei, kas lieto enzīmus inducējošus AEM (barbiturātus, karbamazepīnu,
okskarbazepīnu, fenitoīnu, primidonu, topiramātu), nozīmē K vitamīnu 10 mg dienā, kā arī
bērnam pēc piedzimšanas nozīmē 2 mg K vitamīnu po.
344
 Grūtniecības vadīšanā ir multidisciplināra pieeja – grūtnieci novēro ginekologs un
neirologs, konsultē ģenētiķis. Nav pētījumu, kas norādītu kuri AEM ir visdrošākie
grūtniecības laikā. Terapijas uzdevums ir minimizēt medikamentu ietekmi uz augli un panākt
labu lēkmju kontroli. AEM pēc to iedalījuma (pēc Food and Drug Administration) pieder D
un C klasei:
D klase - zināmi teratogēni cilvēkiem:
valproāts, karbamazepīns, fenitoīns, primidons, fenobarbitāls.
C klase - nav zināma teratogenitāte cilvēkiem:
lamotrigīns, gabapentīns, pregabalīns, levetiracetams, okskarbazepīns, tiagabīns,
topiramats.
D klases medikamenti grūtniecības laikā ir jācenšas aizvietot ar C klases
medikamentiem. Jācenšas panākt labu slimības kontroli nozīmējot monoterapiju, jo vairāki
vienlaicīgi lietoti medikamenti paaugstina iedzimtu anomāliju risku. Ja ir pieejams, nosaka
medikamentu seruma līmeni (saistītā un brīvā) katrā grūtniecības trimestrī.

Dzemdību vadīšana Ja ir nekonvulsīvas lēkmes karu dienu vai ģeneralizētas toniski

kloniskas lēkmes vairāk kā 1x nedēļā rekomendē ķeizargrieziena operāciju. 2 – 4% sieviešu
dzemdību stress paaugstina lēkmju risku dzemdību laikā un 24 stundu laikā pēc tām, visu
dzemdību laiku un pēc dzemdībām jāturpina lietot AEM. Epidurālās anestēzijas indikācijas un
kontrindikācijas ir tādas pašas kā citām sievietēm. Biežāk novēro asiņošanu dzemdībās,
biežāk ir priekšlaicīgas dzemdības.

Krūts ēdināšana AEM ekskrēcija krūts pienā ir apgriezti proporcionāla pakāpei, kādā
AEM saistās ar plazmas olbaltumiem. Krūts ēdināšana nav kontrindicēta, jāvēro
jaundzimušais, lai viņam neiestājas pārlieku liela sedācija.

AEM metabolisms atgriežas pirmsgrūtniecības stāvoklī 10 – 14 dienas pēc dzemdībām.

8 nedēļas pēc dzemdībām ir jāpārskata medikamenta deva. Miega trūkums pēcdzemdību
periodā var pasliktināt dažu epilepsijas formu norisi. Sieviete ir jāizglīto par piesardzības
pasākumiem kopjot bērnu – barot sēdus, bērnu likt vannā, nest pa trepēm citu perosnu
klātbūtnē. KOK jānozīmē ar estrogēnu saturu, kas ir ≥ 50 µ g.

Kontroles jautājumi:
1. Taktika parciālu krampju lēkmes gadījumā epilepsijas grūtniecēm.
2. Taktika ģeneralizētu krampju lēkmes gadījumā epilepsijas grūtniecēm.

345
 3. Medikamentoza terapija epilepsijas grūtniecēm.
4. Kādas komplikācijas iespējamas epilepsijas grūtniecēm?
5. Kādas komplikācijas iespējamas auglim?

Anēmija un grūtniecība.

Anēmija ir viena no biezākajām problēmām grūtniecēm. Pēc Veselības statistikas,

informācijas un medicīnas tehnoloģijas centra sniegtās informācijas 1997.gadā Latvijā
grūtnieču mazasinības bija 22,2% gadījumu.
Anēmija sarežģī grūtniecības gaitu, radot draudoša aborta un priekšlaicīgu dzemdību
simptomātiku, hronisku augļa hipoksiju, antenatālu vai intranatālu bojāeju
Definējums. Anēmija ir patoloģisks stāvoklis, kad ir samazināts hemoglobīns (Hb) vai
hematokrīts (Ht).
Grūtniecības laikā mātes organismā pieaug cirkulējošais asins tilpums un eritropoetina
līmenis, izsaucot paaugstinātu eritrocītu produkciju kaula smadzenēs. Plazmas tilpums pieaug
vairāk nekā ertrocītu masa, tādēļ, grūtniecībai progresējot, hematokrīts un hemoglobīns
samazinās un attīstās eritrocītu relatīva anēmija. PVO grūtniecības laikā par pieļaujamu atzīst
hemoglobīna līmeni, kas nav zemāks par 110 g/l. Pieaugušai sievietei dzelzs rezerves parasti
atrodas kaulu smadzenēs, aknās un liesā, feritīna veidā. Kopējās dzelzs rezerves sasniedz
2000 mg.
Dzelzs nepieciešamība pie vienaugļa grūtniecības ir 1000 mg:
• augļa placentas vajadzības 300 mg
• mātes hemoglobīna masas pieaugums 500 mg
• vidēji dzelzs zudums ar asinīm dzemdībās 200 mg

Etioloģija.
Iegūta:
o dzelzs deficīta anēmija
o sekundāra anēmija pēc akūta asins zuduma
o anēmija ļaundabīgo slimību gadījumos
o megaloblastiska anēmija
o aplastiska anēmija
o anēmija hronisku slimību gadījumos
Iedzimta:

346
 o talasēmija
o iedzimta hemoplastiskā anēmija
o sirpjveida šūnu hemoglobinopatijas
o citas hemoglobīnopatijas

Anēmijas riska faktoru novērtējums pirms grūtniecības plānošanas:

• hroniskas kuņģa- zarnu trakta asiņošanas (čūlas, Mekeļa divertikuls, polips)
• alimentāri faktori (vienveidīgs un nepilnvērtīgs uzturs, veģetāra pārtika)
• regulāri asins donori
• infekcijas
• neadekvāta dzelzs absorbcija (čūlaina kolīta gadījumā)
• neskaidras spontānas deguna asiņošanas
• Vilebranda slimība
• reimatisms
• cukura diabēts
• sirdskaites
• neiznestas grūtniecības, mazs jaundzimušā dzimšanas svars, anamnēzē anēmija
grūtniecības laikā, gestozes, daudzaugļu grūtniecība, atkārtota grūtniecība īpaši, ar
nelielu starplaiku

Klasifikācijas.
Patoģēnētiskā.
1. Anēmijas samazinātas sarkano šūnu produkcijas dēļ
Neefektīva eritropoēze:
• Dzelzs deficīta anēmija
• B12 vitamīna deficīta anēmija
• Folijskābes deficīta anēmija
• Mielodisplastiskie sindromi
• Talasēmija
• Leikozes, limfoma
Hipoproliferatīva anēmija
• Aplastiska jeb hiperplastiska anēmija
• Mielofibroze

347
 • Hroniskas nieru slimības
• Endokrīni traucējumi
2. Anēmija pastiprinātas sarkano šūnu destrukcijas dēļ
• Autoimūnas hemolītiskas anēmijas
• Sirpjveida šūnu anēmijas
• Iedzimta mikroskleroze
• Hipersplenisms

3. Anēmijas asins zuduma dēļ

Morfoloģiskā.
1. Hipohroma mikrocitāra anēmija
• samazināts Hb
• samazināts MCV (vidējais eritrocītu tilpums)
• samazināta MCHC (vidēja hemoglobīna koncentrācija eritrocītos)
2. Hiperhroma makrocitāra anēmija
• Izteikti samazināti Er
• palielināts MCV
• palielināta MCHC
3. Normohroma normocitāra anēmija
• samazināts Hb
• normāls MCV
• normāla MCHC

Eritrocītu hipohromija un mikrocīti ir ļoti raksturīgi dzelzs deficīta anēmijas gadījumos.

Makrocīti - tipiski megaloblastiskās-(B12 vitamīna un folijskābes deficīta) anēmijas
gadījumos. Normocitāra anēmija veidojas kombinējoties dzelzsdeficīta anēmijai ar
folijskābes deficīta anēmiju.

Daži anēmijas veidi.

Dzelzs deficīta anēmija.
Biežums 75% - 80% anēmijas gadījumu, kas attīstās grūtniecības laikā. Dzelzs
nepietiekamība var radīt grūtniecības komplikācijas kā priekšlaicīgas dzemdības, augļa
nenobriešanu, mazu jaundzimušā svaru. Mazasinība ievērojami pazemina organisma
pretestību infekcijām, tāpēc pieaug pēcdzemdību septiskās infekcijas risks.

348
 Patofizioloģija.
Dzelzs deficīts grūtniecības laikā ir saistīts ar plazmas tilpuma palielināšanos bez
pietiekama hemoglobīna pieauguma sakarā ar sekundāru dzelzs rezervju nepietiekamību.
Dzelzs deficīta stadijas:
• Dzelzs izsīkums jeb dzelzs krājumu deficīts
• Dzelzs deficīts eritropoēzē jeb latents dzelzs deficīts
• Dzelzs deficīta anēmija
Klīnika.
Kopīgas pazīmes:
• vājums, nespēks, nogurums
• muskulatūras vājums
• tahikardija
• tahipnoe
• bālums
• pica chlorotica- garšas izmaiņas ar tendenci ēst neēdamas vielas
• anoreksija
• ādas, matu nagu, gļotādu trofiski traucējumi (heilīts, trausli, lūstoši nagi u.c.)
• ģībonis
• pazemināta imunitāte
• ļoti reti,smaga dzelzs deficīta gadījumā, - ģeneralizēta nieze

Laboratoriskie izmeklējumi.
Norma - sievietēm, kuras nav grūtnieces 117 – 155 g/l.
Asinsainā atrod:
4. ↓ Hb
5. ↓ eritrocītu daudzums ( N = 3,8 – 5,1 1012 g/l)
6. ↓MCV: vidējais eritrocītu tilpums (N= 80 – 100 f/l normocīts)
7. ↓MCH: vidējais hemoglobīna saturs eritrocītos (N= 2,8 – 34 pg)
8. ↓MCHC: vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītos (N= 315 – 360 g/l)
9. ↓ dzelzs līmenis serumā (N= 6,6 – 28,3 µ mol/l)
10. ↑ transferīna līmenis (N= 1,9 – 3,3 g/l)
11. ↓ feritīna līmenis ( N = 10 – 120 ng/ml)
12. ↑seruma dzelzs saistīšanas spēja (N = 49,0 – 60,0 µ mol/l)

349
Visas laboratorisko izmeklējumu normas uzrādītas atbilstoši E.Gulbja laboratorijas normām .
Dzelzs deficīta stadiju laboratoriskais raksturojums.

Feritīns Transferīns Brīvais Hb

protoporfirīns
eritrocītos
Dzelzs izsīkums ↓ N N N
Dzelzs deficīts eritropoēzē ↓ ↑ ↑ N
Dzelzs deficīta anēmija ↓ ↑ ↑ ↓
Kaulu smadzeņu punkciju un citoloģiskā analīze dzelzs deficīta slimniecēm parasti netiek
veiktas, to veic tikai gadījumos, kad ir aizdomas par citu primāru slimību kaulu smadzenēs
Diferenciāldiagnostika.
• anēmija hronisku slimību gadījumos
• sideroblastiskas anēmijas
• talasēmija
Profilakse.
Jālieto sabalansēts uzturs, ar divvērtīgu dzelzi bagāti produkti: gaļa un gaļas produkti,
zivis, zaļie dārzeņi, augļi. Bio-Multi vai Bio-Ferron 1 tablete dienā. Anēmijas diagnostika
un ārstēšana pirms grūtniecības plānošanas.
Padomi veģetārietēm:
Grūtniecības laikā jāpalielina dzelzs un olbaltumvielu saturs ēdienā. Veģetārietēm, kas
uzturā lieto pienu un olas, vieglāk nodrošināt nepieciešamo olbaltuma un dzelzs daudzumu.
Veģetārietes diētas svarīga sastāvdaļa ir pākšaugi un rieksti.
Ārstēšana.
1. Diētas korekcija.
No kunģa- zarnu trakta var rezorbēties 10 % dzelzs. Divvērtīgā dzelzs ir (gaļā) uzsūcas
daudz labāk nekā trīsvērtīgā dzelzs ( ir dārzeņos). Dzelzs rezorbciju veicina: askorbīnskābe,
dzintarskābe, sorbīts, fruktoze, proteīni. Grūtniecēm uzturā regulāri jālieto gaļa un gaļas
produkti (labākais dzelzs avots), zivis, pilngraudu produkti, zaļie dārzeņi. Gaļas, aknu, zivju
produkti palielina dzelzs absorbciju no dārzeņiem un augļiem. Dzezs rezorbciju kavē : kalcijs,
oksolāti, fosfāti, tanīns.
2. Medikamentozā terapija.
Dzelzs preparāti jālieto perorāli dzelzs fumarāta, sulfāta, glukonāta, aspartāta veidā.
Terapijas ilgums 3 – 4 mēneši.

350
Biežāk pielietojamie preparāti Latvijā.
Preparāts Dzelzs savienojums Elementārā dzelzs mg
Hematopan Dzelzs sulfāts 1 tablete = 60 mg
Plastulen N Dzelzs sulfāts 1 tablete = 102 mg
Tardiferon Dzelzs sulfāts 1 tablete = 80 mg
Tothema Dzelzs glukonāts 1 ampula = 50 mg
Spartocine Dzelzs aspartāts 1 tablete = 36 mg.
Ferretab Dzelzs fumarāts 1 tablete = 50 mg
Ferro- gradumet Dzelzs sulfāts 1 tablete = 105 mg

Perorāli lietojamā preparāta deva dienā parasti ir: 150 – 200 mg elementārās dzelzs un
panāk 10 – 20 mg dzelzs uzsūkšanos dienā.

Blaknes:
Slikta dūša, vemšana, anoreksija, diareja, tumša vēdera izeja, ādas nieze, hiperēmija.
Dispepsijas gadījumā samazina devu, pēc tam to pakāpeniski paaugstinot vai
rekomendējot medikamentu lietot 30 minūtes pirms ēšanas.
Terapijas efektivitātes kritēriji:
o Retikulocītu daudzums sāk palielināties 3. – 5. dienā, maksimumu sasniedz 8.
– 10. dienā, pēc tam mazinās
o Hb līmeņa pieaugumam trīs nedēļu laikā jābūt 20 g/l
o MCV līmenis pieaug paralēli Hb līmeņa pieaugumam
o Asinsaina parasti normalizējas divu mēnešu laikā
Dzelzs preparāti terapeitiskā devā jālieto līdz asinsainas normalizācijai, pēc tam terapiju
jāturpina vēl 3 – 4 mēnešus, lai izveidotu organismam nepieciešamos dzelzs krājumus (devu
šajā laikā uz pusi samazina).Vēlama feritīna līmeņa kontrole. Terapiju var uzskatīt par
pabeigtu tikai tad, ja serumā ir aptuveni 60-80 ng/ml feritīna. Kopējais ārstēšanas ilgums ir 5
– 6 mēneši. Parenterāla terapija grūtniecības laikā var būt potenciāli bīstama. Pēc iespējas
jāizvairās no dzelzs preparātu parenterālas lietošanas, jo bieži iespējamas nopietnas
blakusparādības, kā anafilaktiskais šoks, alerģisks dermatīts, aritmija, dispepsija, lokāla audu
iekrāsošanās, hemosideroze.
Folijskābes deficīta anēmija.
Folijskābe ir viens no elementiem, kas nepieciešams pirms grūtniecības un grūtniecības
sākumā augļa nervu sistēmas veidošanai. Ja tās trūkst, aizkavējas augļa attīstība, var rasties
dažādi defekti.
Etioloģija.
o folijskābes deficīts ( biežākais)

351
 o samazināta folātu uzņemšana
o palielināts folātu patēriņš
o hroniska hemolīze
o augļa patēriņš
o malabsorbcija
o medikamenti, kas traucē rezorbciju ( hidantoīna preparāti)
Diagnoze.
Klīnika:
o nespēks
o vājums
o raupja āda
o glosīts
o slikta dūša
o vemšana
o anoreksija
Laboratorie izmeklējumi:
o asins ainā parādās makrocitāra hiperhroma anēmija
o retikulocitopēnija
o pancitopēnija
o ↓ folijskābe serumā ( N= 4,1 – 38 nmol/l)
o ↓ eritrocīti
o ↓ trombocītu skaits serumā
o ↓ eritrocīti
o ↑ MCV
o ↑ MCHC
o vitamīna B12 līmenis - normas robežās
Diferenciāldiagnostika:
o B12 vitamīna anēmija
o anēmija aknu slimību gadījumos
o mielodisplastiskie sindromi
o dizeritropoēze
Ārstēšana:
o pietiekama folijskābes uzņemšana pirms grūtniecības
352
 o sabalansēta diēta - folijskābes avoti: aknas, klijas, auzu pārslas, rieksti, spināti,
zirņi, briseles kāposti, avokado, pilngraudu maize)

Atbilde uz terapiju un retikulocītu skaita pieaugums paredzams 48 – 72 stundas pēc terapijas

uzsākšanas ar sekojošo trombocītu skaita normalizēšanos 2 – 3 dienu laikā un beigās ar
neitrofīlu skaita normalizēšanos 1 – 2 nedēļu laikā.
B12 vitamīna deficīta anēmija.
Vitamīna B12 deficīts var kavēt augļa smadzeņu attīstību.
Etioloģija.
o vitamīna B12 deficīts ( reti sastopams grūtniecības laikā )
o samazināta uzsūkšanas faktoru produkcija
o malabsorbcijas sindroms
o ar dzīvnieku proteīniem nabadzīga diēta
Klīnika.
o raupja āda
o glossīts
o nespēks, vājums
o neiloģiski traucējumi
o svara zudums
Laboratoriskie izmeklējumi.
o asins aina parāda makrocitāru hipehromu anēmiju
o ↓Hb
o ↓Eritrocīti
o ↑
o ↑MCHC
o retikulocitopēnija
o trombocītu un leikocītu skaits var būt samazināts
o seruma folātu līmenis ir N
o vitamīna B12 līmenis ir zem 100 pg/ ml ( N = 180 – 900 pg/ml)
Diferenciāldiagnostika:
o folijskābes deficīta anēmija
o anēmija aknu slimību gadījumos
o citas sekundārās anēmijas ( medikamenti, alkohols)

353
 o mielodisplastiskie sindromi
o dizeritropoēze
Ārstēšana:
Cianokobalamins 1 x nedēļā 1000 mkg i/m, terapiju turpina 6 nedēļas.
Pacientiem ar perniciozas anēmijas diagnozi būs nepieciešama ikmēneša terapija visu mūžu.
Kontroles retikulocītu atbildes reakcija gaidāma pēc 3-5 dienām.
Hemoglobinopātijas.
Talasēmija, sirpjveida šūnu anēmija ir sastopama citās etniskās grupās.
Riska grupas ir Vidusjūras piekrastē, Ziemeļāfrikā, Dievidaustrumāzijā dzīvojošie un ikā arī
Karību salās un Centrālamerikā dzīvojošie, indiānu populācija. Grūtnieces ar anēmiju ieskaita
riska grupā, novēro individuāli, vispusīgi izmeklējot un savlaicīgi stacionējot pēc
medicīniskām indikācijām. Grūtnieces rūpīgi izmeklē dinamikā.

Kontroles jautājumi:
1. Kādas ir anēmiju klasifikācijas?
2. Kā diagnosticē dzelzs deficīta anēmiju?
3. Kā diagnosticē folijskābes deficīta anēmiju?
4. Kā diagnosticē B12 vitamīna deficīta anēmiju?
5. Kādas ir anēmijas radītas komplikācijas auglim?
Sirds saslimšanas un grūtniecība.
Fizioloģiskas izmaiņa grūtniecības laikā – intravasulārā šķidruma apjoma pieaugums,
hiperkoagulācijas stāvoklis, pazemināta asinsvadu pretestība – var nopietni paasināt sirds
slimību norisi grūtniecības laikā. Relatīva hipervolēmija un hipotezijas novēršana ir
pamatprincipi, kas jāņem vērā dzemdību vadīšanā. Sievietēm ar iedzimtām sirdskaitēm ir
indicēta augļa ehokardiogrāfiska izmeklēšana grūtniecības 22 nedēļās. Lielākajā daļā
sirdskaišu ir prioritāras dzemdības pa dabīgiem dzemdību ceļiem.
Simptomi, kurus atrod gan sirdskaišu gan normāli noritošas grūtniecības gadījumā:
• Elpas trūkums, aizdusa
• Sāpes krūtīs
• Fiziskas aktivitātes ierobežojums
• Paātrināta sirdsdarbība
• Cianoze
Sirds saslimšanas grūtniecēm sastopamas 1 – 4% gadījumu. Saslimstības smaguma pakāpe
un mirstība no sirds slimībām grūtniecības laikā ir atkarīga no:

354
• specifiskā sirds bojājuma
• funkcionālo traucējumu pakāpes
• grūtniecību saistītam komplikācijām
Sirds saslimšanas iedala iedzimtās un iegūtās. Reimatiskām sirds saslimšanām, kas ir
nopietnu sirdskaišu cēlonis, tendence samazināties.
Ja mātei ir iedzimta sirdskaite, auglim iedzimtas sirdskaites risks ir 3 – 5% (1 – 15%).
Ņujorkas sirds asociācijas klasifikāciju izmanto, lai novērtētu kardiālo mazspēju. To
lieto arī Zviedrijā un citās Eiropas valstīs.
I klase - bezsimptomu (nav fiziskās slodzes ierobežojuma)
II klase - simptomi smagas fiziskās slodzes laikā
III klase - simptomi nelielas fiziskās slodzes laikā
IV klase - simptomi var būt miera stāvoklī
Sirds saslimšanu I un II klases grūtniecēm prognoze kopumā laba un grūtniecības
laikā grūtnieces jūtas labi. III un IV klases pacientēm saslimstības un mirstības risks
augsts.
Komplikācijas.
Šodien, pielietojot mūsdienīgas ārstēšanas metodes, mātes mirstības risks ir augsts
pacientēm ar pulmonālu hipertensiju, sirds išēmisko slimību, kardiomiopātiju, endokardītu
un pēkšņām aritmijām.
Atkarībā no mātes mirstības riska pakāpes sirdskaites iedala 3 grupās:
I grupa: mirstība < 1%
• priekškambaru starpsienas defekts
• kambaru starpsienas defekts (bez sarežģījumiem)
• funkcionējošs arteriālais vads
• trikusspidāla vārstuļa bojājums
• koriģēta Fallo tetrāde
• biosintētiskā vārstuļa protēze
• mitrālā stenoze NYHA I un II klase
• Marfāna sindroms ar normālu aortu
• Aortas un mitrāla insuficience
• Hipertoniska kardiomiopātija

II grupa: mirstības risks 5 – 15%

• mitrālā stenoze NYHA III – IV klase

355
• aortas stenoze,
• aortas koarktācija (bez sarežģījumiem),
• nekoriģēta Fallo tetrāde,
• miokarda infarkts anamnēzē,
• mitrālā stenoze ar priekškambaru fibrillāciju,
• mehāniska vārstuļu protēze ar heparīna kā antikoagulanta pielietošanu,
III grupa: mirstības risks > 25%
• plaušu hipertenzija,
• aortas koarktācija ar sarežģījumiem (vārstuļu bojājums)
• Marfāna sirds ar aortas dilatāciju > 4cm
• Smaga dilatācijas kardiomiopātija

Pirmskoncepcijas vizīte.
Sievietēm ar smagu sirdskaiti sirds funkcionālā izmeklēšana jāveic pirms
grūtniecības iestāšanās. Grūtniecības laikā ir jāievēro dieta, jāierobežo fiziskā aktivitāte,
jāizrunā prognoze, iespējamās komplikācijas. Sievietēm ar III grupas saslimšanām vai ar
dilatācijas kardiomiopātiju grūtniecību neiesaka, jo mātes mirstības risks ir augsts.
Grūtniecības vadīšana.
Ir jāievēro sekojoši principi:
1. Jāierobežo fiziska aktivitāte, lai nodrošinātu optimālu skābekļa piegādi audiem un
orgāniem, īpaši pacientēm ar zilajām sirdskaitēm. Gultas režīmu neiesaka
tromboembolisku komplikāciju dēļ.
2. Savlaicīgi jāārstē grūtniecības komplikācijas tādas kā anēmija, hipertensija,
vairogdziedzera saslimšanas.
3. Multidisciplināra pieeja.
4. Dzemdībās vislabākā poza ir guļus uz kreisajiem sāniem. Tas uzlabo asins
atgriešanos sirdī, samazina v.cava nospiešanas simptomus.
5. Dzemdībās iesaka pielietot epidurālo anestēziju ar pirms atsāpināšanas - šķidruma
ievadīšanu. Spinālā anestēzija ir kontrindicēta, jo tās iespējamā blakne ir hipotensija.
6. Iespējams nepieciešama skābekļa inhalācija dzemdību laikā – jāmonitorē spO2.
7. Vienmēr jāapsver bakteriāla endokardīta profilakse.
8. Bakteriālā endokardīta profilakse dzemdībās. Rekomendētā terapija (ASV sirds
asociācijas vadlīnijas):
o Ampicilīns 2 g i/v vai i/m kopā ar Gentamicīnu 1,5 mg/kg

356
 o 30 minūtes pirms dzemdībām, pēc 6 stundām Amoksicilīns 1,5 g p/o

o Ja alerģija uz ampcilīna grupas medikamentiem: Vankomicīns 1 g i/v 1stundas

laikā kopā ar Gentamicīnu 1,5 mg/kg vienu stundu pirms dzemdībām, var
atkārtot pēc 8 stundām pēc sākotnējās devas

o Zema riska pacientēm: Amoksicilīns 3 g p/o 1 stundu pirms dzemdībām,

atkārtoti 1,5 g p/o 6 stundas pēc sākotnējās devas

9. Ķeizargriezienu pamatā veic pēc dzemdnieciskām indikācijām.

10. Jānovērš hipotensija dzemdībās, liels asins zudums.

Iedzimtās sirdskaites.
Apmēram 1% no dzīvi dzimušiem bērniem atrod iedzimtas sirdskaites. 2/3 no
iedzimtām sirdskaitēm ir izraisa nopietnus veselības traucējumus, tām nepieciešama agrīna
operatīvā korekcija vai tās ir nāves iemesls pirmajā dzīves gadā. Iedzimto sirdskaišu
etioloģijā nozīme ir:
 ģenētiskiem faktoriem
 hromosomu defektiem
 mātes slimībām (cukura diabēts, sistēmas sarkanā vilkēde) un
vielu atkarībai

Iedzimtās sirdskaites var iedalīt divās grupās:

I. bojājumi, kas paaugstina asins plūsmu plaušās
II. bojājumi, kas samazina asins plūsmu plaušās
I. grupa
Priekškambaru starpsienas defekts (3 – 10%) ir biežs iedzimts sirds defekts.
Patofizioloģija: asinis no kreisā priekškambara sistoles laikā nonāk labajā
priekškambarī, radot kreisā priekškambara hipertrofiju. Pacientēm parasti simptomu
nav un grūtniecību pacientes panes labi. Iespējamie sarežģījumi, kas varētu rasties, ir
plaušu hipertensijas attīstība. Dzemdībās jāizvairās no pārmērīga šķidruma
uzņemšanas.
Kambaru starpsienas defekts (10 – 30%) ir visbiežāk sastopamais sirds defekts.
Patofizioloģija: savienojums starp kreiso un labo kambari sistoles laikā rada patoloģisku
asins plūsmu no kreisā kambara uz labo. Asinis ar spēku tiek izgrūstas no labā kambara
paplašinātajā plauša artērijā. Defekts parasti tiek operēts bērnībā. Raksturīga arī spontāna
defekta slēgšanās. Ja kambaru starpsienas defekts (KSD) nav koriģēts, grūtniecības laikā

357
defekta lielums ir galvenais komplikāciju attīstību noteicošais faktors. Lielāko tiesu defekti ir
nelieli, ar minimālu šunta apjomu (asins plūsmas novirzīšana no kreisā uz labo kambari
sistoles laikā), bez pulmonālās hipertenzijas. Šādos gadījumos parasti pacientes labi jūtas gan
grūtniecības, gan dzemdību laikā. Minimāls endokardīta un sirds mazspējas attīstības risks.
Lielāki defekti paaugstina risku sirds mazspējai un plaušu hipertenzijai.
Atvērtais Botalla vads (~ 8%). Funkcionējošs arteriālais vads starp plaušu artēriju un
aortu. Parasti slēdzas uzreiz vai pirmās diennakts laikā pēc dzemdībām (līdz 2 mēnešiem).
Viegli diagnosticējama sirdskaite. Ja defekts liels, risks plaušu hipertenzijas attīstībai, sirds
mazspējai, pastāv endokardīta attīstības risks.
II. grupa
Fallo tetrāde ( ~ 15%):
1. sirds kambaru starpsienas defekts
2. aortas transpozīcija
3. labā kambara hipertrofija
4. plaušu artērijas stenoze
Pacientēm ar nekoriģētu Fallo tetrādi (FT), grūtniecība pasliktina slimības norisei un
ievērojami paaugstina mirstības risku. Slikta prognoze ir pacientēm ar augstu hematokrītu (>
65%), samazinātu skābekļa saturāciju (< 80%), sinkopes lēkmēm, kardiomegāliju,
paaugstinātu spiedienu labā kambarī. Pacientēm ar neoperētu FT bieži ir cianoze, elpas
trūkums fiziskās slodzes laikā. Ir augsts augļa bojāejas risks. Pacientes, kuras ir operētas
parasti jūtas labi, mātes mirstības risks nav paaugstināts. Augļa mirstības risks ir nedaudz
augstāks kā veselām grūtniecēm, pastāv spontānu abortu un priekšlaicīgu dzemdību risks.
Aortas koarktācija (3 – 9%) ir aortas sašaurināšanās, kas samazina asins plūsmu.
Koarktācija var būt izveidojusies no aortas atiešanas vietas līdz pat abdominālās aortas
bifurkācijai. Veidojas sastrēguma sirds mazspēja ar mazā asinsrites loka hipertenziju,
pavājinās pulss uz femorālās artērijas. Grūtniecēm paaugstināts risks aortas plīsumam. Līdz
20% operētām pacientēm var būt reziduālā hipertenzija un kreisā kambara hipertrofija.
Nepieciešama endokardīta profilakse dzemdībās.
Iegūtās sirds kaites:
1. Mitrālo vārstuļu insuficience un stenoze
2. Aortālo vārstuļu insuficience un stenoze
3. Dzemdību kardiomiopātija
4. Marfāna sindroms
5. Koronārā sirds slimība u.c.

358
 Mitrālo vārstuļu prolapss (MVP).
Visvienkāršākais vārstuļu bojājums. Novēro jaunām sievietēm (5 – 8%). 15% gadījumu
var attīstīties mitrālo vārstuļu insuficience apmēram 10-15 gadu laikā. Pacientes lielāko tiesu
jūtas labi grūtniecības laikā, bieži tā ir gadījuma atrade grūtniecības laikā. Var būt sūdzības
par nemieru, satraukumu, elpas trūkumu, paātrinātu sirdsdarbību. Diagnozi apstiprina
ehokardiogrāfija. Specifiska terapija reti nepieciešama, izņemot tahikardijas gadījumā.
Mitrālo vārstuļu prolapss var kombinēties ar priekškambaru starpsienas defektu, Marfāna
sindromu. Lai gan MVP paaugstina bakteriālā endokardīta risku, antibakteriālā terapija nav
nepieciešama, ja nav attīstījusies mitrālo vārstuļu nepietiekamība.
Mitrālo vārstuļu insuficience (MVI).
Kambaru sistoles laikā asinis tiek dzītas ne tikai aortā, bet arī atpakaļ kreiso
priekškambarī. Kreisajā priekškambarī un mazajā asinsrites lokā paaugstinās spiediens.
Apgrūtināts gan labā, gan kreisā kambara darbs. Var noritēt asimptomi līdz attīstās sirds
mazspēja, priekškambaru fibrillācijas, endokardīts. MVI bieži ir reimatiskās sirds slimības
rezultāts, bet var būt arī citi iemesli, piem. ģenētisks kolagēnu sintēzes defekts. Tā var būt kā
mitrālo vārstuļu prolapsa vēlīna komplikācija. Sūdzības par elpas trūkumu, sirdsklauves
lielākas fiziskās slodzes laikā. Grūtniece parasti jūtas labi. Grūtniecības laikā pieaug
priekškambaru fibrillāciju, plaušu embolijas, plaušu tūskas, endokardīta risks. Jāārstē sirds
aritmija, jānovērš bradikardija, priekškambaru fibrillācijas. Epidurālā anestēzija laba izvēle
dzemdībās. Efedrīnu var lietot, lai novērstu vai ārstētu hipotenziju. Jāveic bakteriālā
endokardīta profilakse.
Mitrālā stenoze.
Mitrālās stenozes biežākais cēlonis ir reimatisks process jau kopš bērnības.
Manifestācija var būt pēc 15 gadiem. Var būt arī iedzimta mitrālā stenoze, kopā ar
priekškambara defektu.
Patoloģiskā fizioloģija: traucēta asiņu nonākšana no kreisā priekškambara uz kreiso
kambari priekškambaru sistoles, kambara diastoles laikā. Samazinās sirds minūtes izsviede.
Kreisajā priekškambarī rodas sastrēgums. Priekškambaris paplašinās. Paaugstinoties
spiedienam kreisajā priekškambarī, mazajā asinsrites lokā un labajā kambarī, sašaurinās
plaušu arteriolas un palielinās pretestība mazā asinsrites loka asinsvados. Tas samazina asins
pieplūdi kreisajam priekškambarim, palielina slodzi sirds labajam kambarim, kurš
hipertrofējas. Kreisais kambaris strādā ar normālu vai biežāk samazinātu slodzi. Nogurums un
elpas trūkums mērenas fiziskās slodzes laikā ir pirmie simptomi. Elpas trūkums miera
stāvoklī liecina par slimības progresu. Elpas trūkums var sākties arī pēkšņi naktī (sirds astma).
Sakarā ar sastrēgumu plaušās, var būt bronhīts ar asiņu piejaukumu krēpām. Var būt sāpes

359
sirds rajonā, sirdsklauves, vaigu un lūpu cianoze. Ja mitrālās vārstules atvere > 1,5cm2, parasti
grūtniecības iznākums ir labs.
Komplikācijas:
- priekškambara fibrillācijas
- plaušu tūska
- sirds mazspēja
- ļoti bīstama komplikācija - plaušu embolija
- bakteriāls endokardīts
Dzemdībās ir būtiski novērst vai ārstēt tahikardiju, priekškambaru fibrillāciju, izvairīties
no stresa situācijām, fiziskās aktivitātes. Priekšroka dodama vaginālām dzemdībām. Epidurālā
anestēzija ir laba izvēle, jāizvairās no šķīdumu pārdozēšanas epidurālās anestēzijas laikā. Tos
ievadīt pakāpeniski. Rūpīga hemodinamikas monitorēšana dzemdību laikā. Lai izvairītos no
piepūles spiešanās laikā, var pielietot izejas dzemdību stangas. Rūpīgi izvērtēt asins zudumu,
oksitocīnu nepieciešamības gadījumā lietot to piesardzīgi. Bakteriālā endokardīta profilakse.
Ķeizargrieziena laikā var izmantot gan vispārējo, gan reģionālo anestēziju, vispārējās
anestēzijas laikā izvairīties no medikamentiem, kas izsauc tahikardiju.
Aortas vārstuļu nepietiekamība.
Patoloģiskā fizioloģija: kambaru diastoles laikā aortas vārstules slēdzas nepilnīgi.
Palielinās kreisā kambara diastoliskais iestiepums, jo kreisais kambaris saņem asinis no kreisā
priekškambara un aortas. Pieaug sirds sistoles tilpums. Jau miera stāvoklī kreisais kambaris
strādā pastiprināti, līdz sirds muskulis novājinās un attīstās sirds mazspēja. Iemesls -
reimatiska sirds saslimšana. Simptomi var parādīties pēc 7-10 gadiem. Sūdzības par
nogurumu, elpas trūkumu, pastiprinātas sirds darbības sajūtu, sāpēm sirds rajonā, bālums.
Nedaudz paaugstinās sistoliskais asinsspiediens, izteikti pazeminās diastoliskais, pieaug pulsa
spiediens. Grūtnieces parasti jūtas labi. Jānovērš bradikardija. Epidurālā atsāpināšana
dzemdībās ir laba izvēle. Var lietot efedrīnu, lai novērstu vai ārstētu hipotenziju.
Ķeizargriezienu izdara reģionālā vai vispārējā anestēzijā. Dzemdībās antibakteriālā profilakse.
Aortas stenoze
Patoloģiskā fizioloģija: kambaru sistoles laikā asiņu plūsma no kreisā kambara uz aortu
ir traucēta. Kreisais kambaris jau miera stāvoklī strādā pastiprināti. Attīstās kreisā kambara
hipertrofija. Samazinās sirds minūtes tilpums. Aortas stenoze nereti kombinējas ar aortas
vārstuļu daļēju nepietiekamību. Aortas stenoze var būt iedzimta vai veidojas kā reimatiskās
sirds slimības sekas. Asimptomātiskos gadījumos speciāla terapija grūtniecei nav
nepieciešama. Var būt sūdzības par pastiprinātas sirds darbības sajūtu, elpas trūkumu nelielas
fiziskas slodzes laikā, reiboni, stenokardiskām sāpēm sirds rajonā, bālums. Pulss vāji pildīts,

360
nereti palēnināts, sistoliskais spiediens nedaudz samazināts, diastoliskais palielināts.
Iespējamās komplikācijas: sirds mazspēja, sirds apstāšanās, pēkšņa nāve no sirds aritmijas,
bakteriāls endokardīts.
Priekšroka dodama vaginālām dzemdībām ar nepārtrauktu hemodinamikas
monitorēšanu, bakteriālā endokardīta profilakse, novērst tahikardiju, izvairīties no
hipotensijas.
Dzemdību kardiomiopātija.
Kardiomiopātija, kas attīstās grūtniecības pēdējos mēnešos vai pirmos 6 pēcdzemdību
mēnešos bez sirds slimībām anamnēzē un bez citiem sirds mazspējas iemesliem.
Riska faktori:
• daudzaugļu grūtniecība
• preeklampsija
• ilgstoša orālo tokolītiķu terapija (beta mimētiķi)
• dzemdību kardiomiopātija anamnēzē
Etioloģija īsti nav zināma.
Klīniski novēro elpas trūkumu, nespēku, perifēro vai plaušu tūsku, kardiomegāliju,
sāpes krūšu kurvī, ventrikulārās aritmijas, sistolisku troksni. Prognoze atkarīga no slimības
norises - mātes mirstības risks 30 -60%.
Marfāna sindroms.
Autosomāli dominants bojājums ar ģeneralizētu saistaudu vājumu, kā rezultātā veidojas
skeleta, acu un kardiovaskulārās sistēmas anomālijas. Bērniem risks pārmantot 50%.
Grūtniecība ir bīstama sievietēm ar šo saslimšanu - augsts aortas plīsums risks.
Sūdzības par elpas trūkumu, sāpēm krūtīs, atrod sistolisku troksni, diastolisku troksni
uz aortas vārstulēm. Ja sieviete vēlas grūtniecību prolongēt, ierobežot fizisko aktivitāti,
jānovērš hipertensija, Lai samazinātu asins plūsmas spēka iedarbību uz aortas sienu, nozīmē
beta blokatorus. Ja aortas dilatācija ir 3,5 cm un lielāka jāveic ķeizargrieziens.
Koronārā sirds slimība. Grūtniecības laikā sastop reti.
Riska faktori tie paši, kas vispārējā populācijā:
• cukura diabēts
• hiperlipidēmija
• smēķēšana
• hroniska hipertenzija
• ģimenes anamnēze.

361
Miokarda infarkta prognoze grūtniecības laikāir nopietna. Iznākums mātei un bērnam atkarīgs
no infarkta lieluma un komplikācijām. Mirstības risks paaugstinās, ja dzemdības – tuvāko 14
dienu laikā.
Kontracepcija pēc dzemdībām:
o ķirurģiska sterilizācija, ja sirds saslimšana nav savienojama ar grūtniecību
o laba izvēle – Norplant
o piemērota arī Depo Provera
o intrauterīno kontracepciju pielieto tām pacientēm, kurām nav bakteriāla
endokardīta riska.

Kontroles jautājumi:
1. Kā iedala sirds saslimšanas?
2. Kādas ir iegūtas sirdskaites?
3. Kādas ir iedzimtas sirdskaites?
4. Kādās grupās iedala sirdskaites pēc mātes mirstības riska pakāpes?
5. Dzemdību vadīšanas taktika sirdskaites gadījumā.
Literatūra
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga,
1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks
2009.gada sākumā
4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
7. Latvijas dzemdību specialistu un ginekologu asociacijas vadlīnijas mājas
lapā www.ginasoc.lv
8. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Operatīvā dzemdniecība

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par operatīvām metodēm
dzemdību palīdzības sniegšanā.

362
1. Informācija par augļa iegurņa priekšguļu, grūtniecības gaitu un dzemdību vadīšanas
metodēm.
2. Dzemdību biomehānisms.
3. Roku palīdzības metodes.
4. Indikācijas operatīvām dzemdībām.
5. Informācija par daudzaugļu grūtniecību – veidiem, diagnostiku, grūtniecības un
dzemdību īpatnībām.
6. Indikācijas operatīvām dzemdībām.
7. Zināšanas par operatīvām dzemdībām ar ķeizargriezienu – indikācijām, metodēm, riska
faktoriem. Vecmātes līdzdalība.
8. Zināšanas par operatīvām vaginālām dzemdībām - dzemdību stangas, augļa
vakuumekstrakcija- indikācijas, noteikumi, kontrindikācijas, metodika.
9. Grūtnieces/dzemdētājas sagatavošana operācijai.
10. Pēcoperācijas perioda vadīšanas īpatnības. Vecmātes taktika.
11. Zināšanas par dzemdību traumatismu.
12. Starpeni paplašinošas operācijas - epiziotomija, perineotomija, dzemdību ceļu apskate
pēc dzemdībām, dzemdību ceļu traumatisma sašūšana, vecmātes līdzdalība.
13. Sarežģītākās operācijas - dzemdes amputācija, ekstirpācija.
14. Zināšanas par dzemdību atsāpināšanas metodēm – indikācijas, ietekme uz dzemdību
norisi.
15. Atsāpināšana operatīvās dzemdībās. Vecmātes taktika.
16. Informācija par manuālu un instrumentālu dzemdes dobuma pārbaudi – indikācijām,
metodi.
Augļa nepareiza priekšguļa, augļa nepareiza guļa.
Ar augļa nepareizu priekšguļu (malpresentation angļu valodā) saprot augļa guļas
gadījumus kad augļa galviņa nav priekšgulošā daļa: iegurņa priekšguļa, šķērsguļa, slīpguļa.
Ar augļa nepareizu guļu saprot visus gadījumus kad augļis neatrodas priekšējā veidā: pakauša
priekšguļas mugurējais veids, paura, pieres, sejas guļas.
No visu dzemdību kopējā skaita augļa iegurņa priekšguļa sastopama vidēji 3 – 4%
gadījumu dzemdībās ar gestācijas laiku > 37 nedēļām. Jo agrāk notiek priekšlaicīgas
dzemdības jo biežāk satopamies ar augļa nepareizu priekšguļu. Iegurņa priekšguļā dzimušiem
bērniem biežāk novēro attīstības anomālijas, neiznēsātību, dzemdību traumas, zemus Apgares
skalas novērtējumus, pazeminātu asins pH piedzimstot, bet šo komplikāciju biežums
visbiežāk nav atkarīgs no dzemdību veida.
Augļa nepareizu priekšguļu rašanās cēloņi:

363
 1) palielināts augļa kustīgums (daudzūdeņainība, neiznesta grūtniecība, daudz augļu
grūtniecība, ja tā kombinējas ar daudzūdeņainību)
2) samazināts augļa kustīgums sakarā ar mazūdeņainību, īsu nabassaiti, vienraga vai
divragu dzemdi
3) traucēta galviņas iestāšanās mazā iegurņa ieejā: kaulainā iegurņa anomālijas, placentas
priekšguļa, mazā iegurņa audzēji, miomas mezgli dzemdes apakšējā segmentā
4) augļa attīstības anomālijas – hidrocefālija, anencefālija, augļa bojā eja grūtniecības
laikā
5) pazemināts dzemdes muskulatūras tonuss daudz dzemdējušām sievietēm

Diagnostika:
1. Ārēji izmeklējot ar Leopolda paņēmieniem.
2. Iekšējā dzemdnieciskā izmeklēšana.
3. Diagnozi apstiprina ultrasonogrāfija.

Atkarībā no augļa daļu savstarpējām attiecībām izšķir sekojošus iegurņa priekšguļas

(praesentatio pelvica) variantus :
1) tūpļa priekšguļa jeb fleksijas tips
2) kāju priekšguļa jeb defleksijas tips

Tūpļa priekšguļa dalās:

a) nepilnīgā tūpļa priekšguļa – praesentatio clunei

364
 b) pilnīgā – praesentatio clunei et pedes

Kāju priekšguļa – praesentatio pedes iedalās:

a) pilnīgā kāju priekšguļa;
b) nepilnīgā kāju priekšguļa
c) ceļgalu priekšguļa – 0,3%
Augļa pozīciju un veidu tūpļa priekšguļas gadījumā nosaka analogi kā pie galvas priekšguļas.

Grūtniecības vadīšana.
Augļa atrašanās tūpļa guļā agrīnos grūtniecības laikos nav patoloģija. Ja nav traucējošu
apstākļu, visbiežāk notiek augļa pašapgrozīšanās.
Ir aprakstīti speciāli koriģējošās vingrošanas kompleksi augļa iegurņa priekšguļas
pārvēršanai galvas priekšguļā (augļa spontānam apgrozījumam) grūtniecības laikā. Šo
vingrojumu efektivitāte pamatota uz augļa dabiskā kustīguma pastiprināšanos dzemdē. Viena
no biežāk pielietojamām metodēm ir Dikana metode: no 29 līdz 38 grūtniecības nedēļām
komplekss izpildāms 2 – 3 reizes dienā pirms ēšanas 1 stundu ilgi. Kompleksā ietilpst
gulēšana uz sāniem ar pagriešanos no labajiem sāniem uz kreisajiem pēc katrām 10 minūtēm
caur ceļu-elkoņu pozīciju. Miega un atpūtas laikā jāguļ uz sāniem, pretējiem augļa pozīcijai.
Labvēlīgākais laiks augļa spontānam apgrozījumam ir grūtniecības 29. – 32. nedēļa. Tomēr
nav pierādīta vingrošanas efektivitāte.
Uz pierādījumiem balstīta laba prakse ir augļa ārējā apgrozījuma veikšana, kas ir
droša un efektīga metode. Metodes pamatā ir roku paņēmiens kad caur mātes vēdera priekšējo
sienu ārsts ar rokām mēģina augli izkustināt un pagriezt ar galviņu uz leju. Metodes
veiksmīga pielietojuma rezultātā iespējamas vaginālas dzemdības ar augli galvas guļā.
Nopietni sarežģījumi metodes pielietošanas laikā ir retāk kā 1% gadījumu un tie var būt
izmaiņas KTG vai placentas atslāņošanās kad dzemdības jānobeidz ar steidzamu
ķeizargrieziena operāciju. Īslaicīgu pārejošu bradikardiju var novērot vairāk kā 20%
gadījumu. Metodes pielietošana ir iesakāma sākot ar 34 grūtniecības nedēļām, bet visbiežāk to
veic ap 36 grūtniecības nedēļām, jo šajā gestācijas laikā auglim piedzimstot ir salīdzinoši
zems RDS risks.

Kontrindikācijas metodes pielietošanai :

1) placentas priekšguļa;
2) rēta uz dzemdes;

365
 3) daudzaugļu grūtniecība;
4) noplūduši augļūdeņi, mazūdeņainība;
5) dzemdes vai augļa anomālijas;
6) dzemdes asiņošana;
7) dzemdības aktīvajā fāzē;
8) augļa distress
Tā kā metodes pielietošanas komplikāciju biežums ir neliels, bet efektivitāte ir augsta
(samazina dzemdību skaitu tūpļa guļā par 62%, bet ķeizargriezienu skaitu par 45%), to
vajadzētu piedāvāt veikt visām grūtniecēm tūpļa guļas gadījumā tuvu iznestas grūtniecības
laikam. Metodes izdošanās procents vidēji ir 58% (25 – 80%), atkarībā no dzemdību skaita
anamnēzē. Labāki rādītāji ir metodes pielietojmam augļa slīp- un šķērsguļas gadījumā.
Rezultātu pasliktina zems AŪI, placentas lokalizācija priekšējā sienā, grūtnieces
aptaukošanās.
Labāka rezultāta sasniegšanai pirms apgrozījuma veikšanas grūtniecei nozīmē beta
mimētiķus dzemdes muskulatūras atslābināšanai. Ja sākotnēji nelietojot tokolītiķus
apgrozījums neizdodas, to var mēģināt veikt atkārtoti pēc tokolītiķu nozīmēšanas. Augļa ārējo
apgrozījumu iesaka veikt iestādē kur iespējams nodrošināt tūlītēju dzemdību palīdzību. Pirms
manipulācija jāsaņem pacientes rakstiska informēta piekrišana manipulācijas veikšanai. Pirms
un pēc manipulācijas ir jāizvērtē nestresa tests, manipulāciju veic USG kontrolē. Rezus
negatīvām grūtniecēm jāievada AntiD imunoglobulīns.

Dzemdību vadīšana
Dzemdību atrisināšana plānveidā ar ķeizargrieziena operāciju smazina perinatālo
mirstību par 67% un ievērojami samazina perinatālo saslimstību. Ja vaginālās dzemdībās ir
lietota stimulācija ar oksitocīnu vai izstumšanas perioda ilgums ir lielāks par 60 minūtēm, tas
ievērojami pasliktina perinatālo iznākumu. Faktori, kas neietekmē dzemdību iznākumu ir
dzemdību indukcijas, epidurālās atsāpināšanas, augļa sirdstoņu nepārtrauktas monitorēšanas
pielietošana, kā arī kuras pēc kārtas ir konkrētās dzemdības. Perinatālo rezultātu ietekmē ārsta
iemaņas un pieredze augļa tūpļa guļas dzemdību vadīšanā un bērna pieņemšanā. Nav
pierādītas atšķirības bērna neirālajā attīstībā un mirstībā 2 gadu vecumā starp bērniem kas
bijuši tūpļa guļā un dzimuši vaginālās dzemdībās vai ar ķeizargrieziena operāciju. Tā kā
jaunajiem speciālistiem trūkst iemaņu dzemdību vadīšanā pa dabīgajiem dzemdību ceļiem,
arvien vairāk dzemdības tiek atrisinātas ar ķeizargrieziena operāciju (līdz 90%).

Ķeizargrieziens noteikti ir indicēts sekojošos gadījumos:

366
 • Paredzamā augļa masa > 3500g
• Sašaurināts iegurnis
• Galvas defleksijas stāvoklis (izmeklējot USG)
• Pilnā tūpļa priekšguļa, kāju guļa
• Izmainīta KTG
• Ievērojama augļa augšanas aizture
• Nepieredzējis dzemdību speciālists un anesteziologs tūpļa guļas dzemdību vadīšanā
Nav pietiekošu pētījumu datu, kas pārliecinoši norādītu dzemdību vadīšanas taktiku
priekšlaicīgām dzemdībām ar augļa tūpļa guļu. Otrā dvīņa piedzimšana vaginālā ceļā, ja tas
neatrodas galvas priekšguļā, ir pieņemama taktika. Otrā augļa ekstrakcija aiz tūpļa/kājām
samaina jaundzimušā ievietošanas biežumu JITN salīdzinot ar tiem bērniem, kas dzimuši pēc
ārējā apgrozījuma veikšanas, kas izdarīts pēc pirmā bērna piedzimšanas.

Vaginālu dzemdību vadīšanas principi:

• Dzemdības jāvada pieredzējušam speciālistam un jādara tas pacietīgi
• Jāmonitorē augļa stāvoklis
• Izstumšanas periodā nepieciešama i/v oksitocīna ievadīšana, jāveic liela epiziotomija
• Minimāla iejaukšanās līdz auglis ir piedzimis līdz nabas gredzenam
• Pilnīgi spontāna augļa piedzimšana notiek reti, īpaši pirmdzemdētājām, nepieciešamas
pielietot dažus roku paņēmienus. Kā viens no biežāk lietotajiem ir tūpļa guļas
dzemdību pieņemšana pēc Bracht. Paņēmiena pamatā, satverot augļa kājas un
ķermeni, to virza ap mātes simfīzi virzienā uz mātes vēderu, kas veicina spontānu
augļa galviņas piedzimšanu.
• Galvas defleksijas novēršana (Mauriceau paņēmiens – asistents caur vēdera priekšējo
sienu izdara spiedienu uz augļa galviņu neļaujot tai atliekties)
• Iespējama dzemdību stangu uzlikšana galvai kad augļa ķermenis jau ir piedzimis
(Pipera stangas)
• Jānodrošina anesteziologa klātbūtne iespējamo komplikāciju gadījumā kad
jānodrošina laba dzemdes muskulatūras relaksācija.

Dzemdībās atvēršanās periods nereti komplicējas ar:

a) priekšlaicīgu augļa ūdens noplūšanu, jo neveidojas pilnvērtīga saskares josla, kas
sadala ūdeņus priekšējos un mugurējos
b) nabassaites izkrišanu, kas īpaši bieži satopama kāju guļa gadījumā

367
 c) dzemdību darbības vājumu
Izstumšanās periods var komplicēties ar:
1) izteiktu galviņas atliekšanos, kā sekas var būt apgrūtināta galviņas piedzimšana,
galviņas traumatizācija: subdurāla hematoma, muguras smadzeņu kakla daļas trauma
un tentorium cerebelli plīsums
2) rociņu aizkrišanu, kad jāpielieto klasiskais roku paņēmiens, kas arī bieži komplicējas
ar muguras smadzeņu kakla daļas traumu

Augļa šķērsguļa.
Diagnostikai izmanto Leopolda paņēmienus Izmeklējot vagināli neatrod augļa priekšguļošo
daļu. Visbiežāk augļa šķērsguļas gadījumā ir indicēta ķeizargrieziena operācija. Grūtniecības
laikā, ja augļa ūdens pūslis ir vesels, var veikt ārējo augļa apgrozījumu. Neiznests, macerēts
auglis var piedzimt vaginālā ceļā augļa ķermenim dzemdību laikā konduplicējoties.

368
Augļa defleksijas guļas.
Izšķir trīs augļa galviņas defleksijas pakāpes. Augļa galviņa, pirms tā fiksējas mazā
iegurņa ieejā, var stāvēt defleksijas pozīcijā, bet iestājoties iegurņa ieejā, veikt galviņas
saliekšanos un tādējādi turpmāk piedzimt pakauša priekšguļā. Ja galviņa ir fiksējusies mazā
iegurņa ieejā galviņas defleksijas stāvoklī, tad visticamāk dzemdības notiks defleksijas guļā.
Paura un pieres (defleksijas I. un II. pakāpes) guļas gadījumā galviņa dzimst attiecīgi ar taisno
vai lielo slīpo izmēru, kas ir ievērojami lielāki nekā mazais slīpais izmērs un iznests auglis
šajos gadījumos pa dabīgiem dzemdību ceļiem piedzimt nevar. Diagnozi uzstāda izmeklējot
vagināli un atrodot augļa mugurējo veidu, palpējot lielo avotiņu kā vadošo punktu paura guļa
gadījumā vai uzacu loku un deguna sakni pieres guļas gadījumā. III. pakāpes galviņas
defleksija ir sejas priekšguļa.Augļa galviņa dzimst ar vertikālo izmēru, kas ir tikpat liels kā
mazais slīpais izmērs un tādējādi ir iespējamas dzemdības pa dabīgiem dzemdību ceļiem
iznestam auglim mugurējā veidā. Vagināli izmeklējot, atrod degunu, muti. Sejas guļa ir
jādiferencē no tūpļa priekšguļas, kas ir daudz biežāks priekšguļas veids, salīdzinot ar sejas
priekšguļu. Izvēloties dzemdības pa dabīgiem dzemdību ceļiem, jāseko uz kuru pusi griezīsies
augļa zods. Auglis spontāni var piedzimt tikai tad, ja zods ir vērsts pret mātes simfīzi un
auglis atrodas mugurējā veidā. Dzemdībās jāizvairās no oksitocīna lietošanas, jāveic
epiziotomiju, lai atvieglotu augļa piedzimšanu. Auglim piedzimstot, vērojama izteikta sejas
mīksto audu tūska, zemādas asinsizplūdumi, kas ir izteiktāki pirmdzemdētājām ar ilgāku
izstumšanas periodu.
Kontroles jautājumi:
1. Kā iedalās tūpļa priekšguļa?
2. Kā iedalās augļa defleksijas guļas?
3. Ar ko izstumšanās periods var komplicēties tūpļa priekšguļas gadījumā?
4. Kad ķeizargrieziens noteikti ir indicēts tūpļa priekšguļas gadījumā?
5. Kas ir augļa šķērsguļa?

369
Dzemdes plīsums.

Dzemdes plīsums grūtniecības un dzemdību laikā ir reta, bet katastrofāla komplikācija

ar augstu mātes un perinatālo mirstību. Ir vairāki faktori, kas paaugstina dzemdes plīsuma
risku, bet pat pacientiem ar riska faktoriem dzemdes plīsums notiek ļoti reti - pēc daudzu
pētījumu rezultātiem dzemdes plīsums notiek 1 no 1514 grūtniecību (vai 0,007% gadījumu).
Dzemdes plīsumu bez iepriekš esošas dzemdes rētas novēro vienā gadījumā uz 7440
dzemdībām.
Sākotnējās dzemdes plīsuma pazīmes ir nespecifiskas, kas nosaka diagnostiskas grūtības
un novēlotu medicīnisku iejaukšanos.

Definīcija
Dzemdes plīsums grūtniecības laikā notiek ļoti reti un parasti saistīts ar dzīvību
apdraudošu situāciju kā mātei tā auglim. Savukārt dzemdes rētas nepietiekamība ir biežāk
sastopama klīniska situācija un retāk saistīta ar dzīvību apdraudošām komplikācijām. Ar
dzemdes rētas nepietiekamību saprot situāciju kad iepriekšējā dzemdes rēta vai dzemdes
muskulatūras slānis ir pavēries, bet virspusē guļošā vēderplēve nav pārplīsusi un brūces malas
neasiņo. Šajā gadījumā auglis, placenta un nabassaite atrodas dzemdes dobumā un augļa
distresu nenovēro.
Pilna dzemdes plīsuma gadījumā, kad pārplīsuši ir visi dzemdes sieniņas slāņi ieskaitot
serozu, var novērot izteiktu iekšēju asiņošanu, novēro augļa distresu, auglis un placenta tiek
izstumti vēdera dobumā.

Faktori, kas jāizvērtē, nosakot dzemdes plīsuma risku dzemdībās:

1. Dzemdes stāvoklis
o Neizmainīts - nav rētas
o Rēta
Iepriekš veikts ķeizargrieziens:
o Vienu reizi ar šķērsgriezienu apakšējā segmentā (dzemdes sieniņa slēgta vienā
kārtā vai divās kārtās)
o Vienu reizi vertikāls grieziens apakšējā segmentā
o Klasisks vertikāls
o Vairākas ķeizargrieziena operācijas anamnēzē

370
 Iepriekš veikta miomektomija:
o Transabdomināla
o Laparaskopiska
2. Dzemdes konfigurācija
o Normāla
o Iedzimtas anomālijas
3. Grūtniecības dati
o Anamnēzē daudzas dzemdības
o Mātes vecums
o Placentācija (ieaugšana, priekšguļa, atslāņošanās)
o Stūra grūtniecība
o Dzemdes pārstiepums (daudzaugļu grūtniecība, daudzūdeņainība)
o Dzemdes distocija vai augļa makrosomija, sašaurināts iegurnis)
o Trofoblasta dziļa invāzija (mola hydatidosa ar invazīvu augšanu,
horionkarcinoma)
4. Iepriekšējās grūtniecības un dzemdības
o Iepriekš vaginālas dzemdības
o Nav iepriekš vaginālas dzemdības
o Intervāls starp dzemdībām
5. Dzemdību statuss
o Nav dzemdībās
o Spontāni sākušās dzemdības
o Inducētas dzemdības
 Ar oksitocīnu
 Ar prostoglandīniem
o Dzemdībās lietots oksitocīns
o Dzemdību ilgums
o Apgrūtinātas dzemdības
6. Dzemdnieciski sarežģījumi
o Instrumentālas dzemdības (stangas)
o Intrauterīnas manipulācijas (augļa apgrozījums, ekstrakcija)
o Spiediens uz fundus uteri
7. Dzemdes trauma

371
 o Tieša dzemdes trauma (kritiens, autoavārija)
o Vardarbība (šauta brūce, sitiens pa vēderu)
Dzemdes plīsums, kurai nav rētas, notiek ļoti reti (0,0033%) un gandrīz nekad nenotiek
primigravidām sievietēm. Kā iespējamie riska faktori tiek minētas ļoti daudzas dzemdības
anamnēzē (vairāk kā 4-5), ieilgušas dzemdības, nepareiza augļa guļa, augļa ekstrakcija,
instrumentālas dzemdības. Šajā gadījumā visbiežāk dzemdes plīsums notiek dzemdību laikā,
turpretī, ja ir dzemdes rēta 50% plīsumu notiek pirms dzemdību darbības sākšanās un 50% ar
jau sākušos dzemdību darbību.
Nav pietiekošu datu, lai apgalvotu, ka oksitocīna lietošana dzemdību indukcijai un
dzemdību darbības stimulēšanai gadījumā, ja nav dzemdes rēta, paaugstinātu dzemdes
plīsuma risku, kā tas ir, ja ir dzemdes rēta.
Dzemdes anomālijas vidēji sastopamas 1 no 200 sievietēm. Strukturālu anomāliju
gadījumos dzemdes muskuļslāņa biezums visos dzemdes apvidos var nebūt vienāds un kļūt
ļoti plāns atsevišķās vietās pie iznestas grūtniecības, kas var kļūt pa iemeslu dzemdes
plīsumam bez rētas, bet konkrētu anomāliju risks nav zināms.
Visos gadījumos kad dzemdes ruptūras iemesls ir bijusi dzemde rēta pēc abdominālas
miomektomijas, dzemde plīsums ir noticis III trimestrī vai dzemdību laikā. Ir nepieciešami
precīzāki pētījumi, lai apstiprinātu šo saikni, jo atsevišķos ziņojumos sievietes pēc
abdominālas miomektomijas ir dzemdējušas vagināli un dzemdes ruptūra nav notikusi, bet
trūkst precīzas ziņas par miomu lielumu, novietojumu, operācijas un šuvju tehniku. Nav
precīzu datu arī par laparaskopiski veiktām miomektomijām, dažos ziņojumos ir norādīts uz
dzemdes plīsumu vietā, kas nemaz nav saistīta ar miomektomijas rētu.
Visvairāk pētītais dzemdes rētas veids ir rēta pēc ķeizargrieziena operācijas. Dzemdes
plīsuma biežums ir 0,39% sievietēm, kas mēģināja dzemdēt pēc ķeizargrieziena pašas, bet
tām, kam veica plānveida ķeizargrieziena operāciju, dzemdes plīsuma biežums bija 0,16%. Ir
vairāki būtiski faktori, kas nosaka vai ietekmē dzemdes plīsuma risku, ja anamnēzē ir
ķeizargrieziena operācija. Viens no tiem ir dzemdes grieziena veids iepriekšējās operācijas
laikā. Klasiskā ķeizargrieziena tehniku mūsdienu modernajā dzemdniecībā pielieto ļoti reti. Ja
iepriekš bijis klasiskais ķeizargrieziens, dzemdes plīsuma risks dzemdībās ir 11,5%. Ja rēta uz
dzemdes ir apgriezta T vai J veidā, dzemdes plīsuma risks dzemdībās ir 1,9%, ja rēta ir
vertikāla apakšējā segmentā (dzemdes apakšējā segmenta robežās), plīsuma risks dzemdībās
ir 1,1%.
Vislabvēlīgākā situācija spontānu dzemdību iespējai ir iepriekšējā ķeizargrieziena rēta
šķērsvirzienā dzemdes apakšējās segmentā. Tomēr iespējas veiksmīgi dzemdēt vagināli
ietekmē vairāki faktori. Dzemdes plīsuma relatīvais risks vienaugļa grūtniecības gadījumā ar

372
vienreizēju ķeizargrieziena operāciju anamnēzē ir 3,3, salīdzinot ar plānveida atkārtotu
ķeizargrieziena operāciju. Plīsuma risks, ja ir veikta dzemdību indukcija ir ievērojami lielāks.
Prostaglandīnus dzemdību indukcijai lietot nedrīkst, jo to pielietošana paaugstina dzemdes
plīsuma risku gandrīz 16 reizes. Uzmanīgam ir jābūt arī ar dzemdību darbības stimulāciju –
oksitocīna pielietošana paaugstina plīsuma risku 4 reizes. Risks ir par 80% zemāks, ja
iepriekš bijušas vismaz vienas vaginālas dzemdības. Nozīme ir interģenētiskajam
intervālam - ja tas ir mazāks par 6 mēnešiem, dzemdes plīsuma risks dzemdībās ir
paaugstināts 4 reizes, ja interģenētiskais intervāls ir 18 mēneši, plīsuma risks ir paaugstināts 3
reizes salīdzinot ar pacientiem, kam interģenētiskais intervāls ir lielāks par 24 mēnešiem.
Izskaidrojums ir tāds, ka ir nepieciešams laiks, lai dzemdes rēta sasniegtu maksimālo stiepes
izturību pirms rēta ir pakļauta mehāniskas stresam un iestiepumam nākošās grūtniecības laikā.
Būtiska nozīme ir dzemdes šuvju kārtu skaitam iepriekšējā ķeizargrieziena laikā – ja
dzemdes sieniņa ir slēgta tikai vienā kārtā, dzemdes plīsuma risks ir 4 – 5 reizes augstāks
nekā, ja dzemdes siena ir sašūta divās kārtās. Ja iepriekš veiktas divas ķeizargrieziena
operācijas dzemdes apakšējā segmentā, dzemdes plīsuma risks dzemdībās ir 2 reizes lielāks
nekā, ja ir tikai viena dzemdes rēta. Ja augļa svars ir > par 4000 g, dzemdes plīsuma risks ir
augstāks, salīdzinot ar augļa svaru < 4000g. Dzemdētājas ar vecumu lielāku par 30 gadiem
plīsuma risks ir augstāks nekā jaunākām dzemdētājām.
Klīniskā aina.
Klasiskie dzemdes plīsuma simptomi ir augļa distress, pazemināts dzemdes bazālais
tonuss, dzemdes kontraktilitātes pazemināšanās, sāpes vēderā, priekšgulošās daļas
noslīdēšanas regress, asiņošana, šoks. Jaunāko pētījumu dati norāda, ka atsevišķi no
šiem simptomiem parādās reti, bet citi ir līdzīgi arī citās katastrofālās situācijās
dzemdniecībā.
Dzemdes plīsuma simptomātika.
Simptoms Sastopamība %
Izmaiņas augļa sirdstoņos 54
Prolongēta decelerācija vai bradikardija KTG 80
Dzemdes tahisistole vai hiperstimulācija (> 6 kontrakcijas divos 40
sekojošos 10 minūšu garos periodos)
Dzemdes bazālā tonusa samazināšanās 4
Traucēta dzemdību progresēšana 29
Sāpes vēderā 26
Vagināla asiņošana 37
Šoks 33

Prolongēta vēlīna vai atkārtotas variablas decelerācijas vai augļa bradikardija bieži vien ir
vienīgie sākotnējie dzemdes plīsuma simptomi.

373
 Ņemot vērā to, ka pastāv īss laika periods no dzemdes plīsuma līdz neatgriezeniskā
sekām auglim un mātei, diagnostikā nevar pielietot laikietilpīgas diagnostikas metodes. Var
pielietot CT, MRI, rentgenpelviometriju, taču šo metožu pielietojums ir ierobežots. Kā viena
no pieejamākām metodēm ir ultraskaņas izmeklēšana (transabdomināla, transperineāla,
transvagināla, sonohisterogrāfija). Pētījumi norāda, ka pastāv korelācija starp dzemdes
apakšējā segmenta biezumu, kas mērīts grūtniecības 36-38 nedēļā un dzemdes plīsuma risku
dzemdībās. Plīsuma risks ir paaugstināts, ja dzemdes sieniņas biezums šajā grūtniecības laikā
ir < 3,5 mm, vai 1 nedēļu līdz dzemdībām tās biezums ir < 2mm.

Komplikācijas.
Ja ir noticis dzemdes plīsums, auglim, lai nerastos nopietnas komplikācijas, ir jāpiedzimst 10
– 37 minūšu laikā.
Dzemdes plīsuma radītās komplikācijas.
Komplikācijas Sastopamība %
Auglim/jaundzimušajam
Hipoksija, anoksija 8
Acidoze 33
Pazemināts novērtējums pēc Apgares skalas 26
Ievietošana JITN 43
Perinatālā mirstība attīstītās valstīs 7
Perinatālā mirstība jaunattīstības valstīs 74
Mātei
Urīnpūšļa bojājumi 14
Liels asins zuduma 23
Histerektomija 21
Mātes nāve attīstītās valstīs 0,32
Mātes nāve jaunattīstības valstīs 8

Ārstēšana.
Pēc iespējas ir jāsamazina laiks no diagnozes uzstādīšanas līdz ķirurģiskas iejaukšanās
uzsākšanas. Tiklīdz ir uzstādītā diagnoze, jāstabilizē mātes rādītāji un jāatrisina dzemdības.
Pēc augļa piedzimšanas izvērtē dzemdes plīsuma radītos bojājumus:
o Plīsuma tipu
o Plīsuma apjomu (tikai plīsusi rēta vai plīsums ir plašāks)
o Asiņošanas stiprumu
o Mātes vispārējo stāvoli
o Mātes reproduktīvās funkcijas saglabāšanas nepieciešamību

Konservatīva ķirurģiska taktika ir iespējama, ja:

374
 o Ja plīsums ir šķērsvirzienā dzemdes apakšējā segmentā
o Tas nav izplatījies uz plato saiti, dzemdes kaklu uz paravaginālo apvidu
o Ir kontrolējama asiņošana
o Apmierinošs vispārējais stāvoklis
o Jāsaglabā reproduktīvā funkcija
o Nav koagulopātijas klīniskas vai laboratoras pazīmes

Novēršana.
Absolūtais dzemdes plīsuma risks dzemdībās ir zems, bet variabls atkarībā no papildus riska
faktoriem. Izvērtējot pieejamos datus absolūtais dzemdes plīsuma risks ir 1 : 200 (0,5%).
Risks ir lielāks kā 1 : 200 sekojošos gadījumos:
o Iepriekš atkārtotas ķeizargrieziena operācijas
o Iepriekš klasiskais ķeizargrieziens
o Iepriekš dzemdes grieziens vertikāli apakšējā segmentā
o Dzemdes sieniņas iepriekšējā ķeizargrieziena laikā ir slēgta vienā kārtā
o Interģenētiskais intervāls mazāks par 24 mēnešiem
o Ir dzemdes anomālijas
o Neveiksmīgas vaginālas dzemdības, kas nobeigtas ar ķeizargrieziena operāciju
o Neveiksmīga dzemdību indukcija vai stimulācija ar oksitocīnu kālab veikt
ķeizargrieziens
o Ķeizargrieziens iepriekš ir veikts augļa makrosomijas dēļ (> 4000g)
o Veikta miomektomija kā laparatomiskā tā laparaskopiskā ceļā.

Vaginālas dzemdības pēc viena ķeizargrieziena, kas veikts ar šķērsgiezienu dzemdes

apakšējā segmentā, ir modernās dzemdniecības ikdiena. Lai gan pastāv nedaudz paaugstināts
dzemdes plīsuma risks, dzemdības var vadīt pa dabīgiem dzemdību ceļiem medicīnas
iestādēs, kur iespējams sniegt nekavējošu operatīvu palīdzību. Atrisinot dzemdības pa
dabīgiem dzemdību ceļiem pacientēm ar dzemdes rētu ir iespējams novērst komplikācijas, kas
saistītas ar atkārtotām ķeizargrieziena operācijām un ierobežot operatīvu dzemdību skaita
straujo pieaugumu attīstītajās valstīs.
Vaginālas dzemdības būtu jāiesaka tām sievietēm, kam nav kontrindikāciju vaginālām
dzemdībām, kam nav augstāk minēto papildus riska faktoru, ir viens auglis pakauša
priekšguļas priekšējā veidā, augļa masa ir < 4000 g, dzemdības sākas spontāni un laicīgi,
sievietes vecums ir < 30 gadiem un interģenētiskais intervāls nav mazāks par 24 mēnešiem,

375
anamnēzē viena ķeizargrieziena operācija ar dzemdes šķērsgriezienu apakšējā segmentā, kas
slēgts 2 slāņos. Dzemdībās jāveic dzemdētājas pastāvīga novērošana. Epidurālā atsāpināšana
ir droša metode dzemdībās ar dzemdes rētu, arī amnioinfūzija ir droša metode. Dzemdību
indukcija ar prostoglandīniem ievērojami paaugstina dzemdes plīsuma risku un tāpēc nav
piemērojama. Oksitocīna pārmērīga lietošana var novest pie sarežģījumiem jebkurās
dzemdībās, bet dzemdībās ar dzemdes rētu tas jālieto īpaši uzmanīgi un jāsāk ar ļoti mazām
devām kardiotokogrāfa kontrolē.
Kontroles jautājumi:
1. Kādi ir dzemdes plīsuma riska fakrori dzemdībās?
2. Kādas ir dzemdes plīsuma radītās komplikācijas mātei?
3. Kādas ir dzemdes plīsuma radītās komplikācijas auglim?
4. Kāda ir dzemdes plīsuma simptomātika?
5. Kāda ir taktika pie draudoša dzemdes plīsuma?

Operatīvās vaginālās dzemdības.

Dzemdību stangas.
Dzemdību stangu uzlikšanas operācija ir mākslīga augļa izvilkšana aiz galviņas ar
instrumentu, ko sauc par dzemdību stangām, ja steidzami jāpabeidz otrais dzemdību periods.
Dzemdību stangu vēsture saistās ar skotu ārsta Čemberlena vārdu (16. gs. beigas).
Šodien praksē lieto pilnveidotas 1848. gadā skotu ārsta Simpsona izveidotās dzemdību
stangas.
Dzemdību stangu pielietošana pasaulē sastāda 4 – 11,7% pēc literatūras datiem. Ir
valstis, kurās dzemdību stangas nelieto. Latvijā dzemdību stangas 2000., 2001. gadā lietotas
0,2% gadījumu. Igaunijā 1999. gadā 0,2% gadījumu, Čehijā 1997. gadā 1,8% gadījumu.

Klasifikācija.

Latvijā lietotā klasifikācija:

- Izejas dzemdību stangas, kad augļa galviņa atrodas mazā iegurņa izejā
- Dobuma dzemdību stangas, augļa galviņa atrodas mazā iegurņa dobuma šaurā daļā.

ASV lietotā klasifikācija(1988.,1991. gads):

- Izejas dzemdību stangas, augļa galviņa mazā iegurņa izejā jeb augļa galvaskauss
sasniedzis iegurņa pamatu, bultas šuve taisnā vai vienā no slīpiem izmēriem, bet
rotācija nepārsniedz 45º

376
- Zemās dzemdību stangas, kad augļa galvaskausa vadošais punkts ir pozīcijā ≤+ 2,
bet nav sasniegta iegurņa izeja, rotācija ≤ 45º, vai >45º
- Vidējās dzemdību stangas, kad augļa galvaskausa vadošais punkts nedaudz virs
pozīcijas + 2

Latvijā visbiežāk lietoto dzemdību stangu uzbūve:

• 2 zari
• Slēdzis
• Buša āķis
• Rokturis
• Katram zaram karote , kurai ir:
o augšējā riba
o apakšēja riba
Karotes cefāliskais izliekums atbilst galvas apveidam, pelviskais iegurņa asij.
Dzemdību stangu pielietošanas indikācijas:
1. augļa dzīvības un veselības interesēs:
augļa distress,
2. mātes dzīvības un veselības interesēs steidzami jāpabeidz II. dzemdību
periods:
- placentas priekšlaicīga atslāņošanās
- progresē preeklampsijas klīnika
- sirds saslimšanas, kad jāizslēdz spiešanās dzemdībās
- progresē arteriālā hipertenzija
3. dzemdību darbības disfunkcija (dzemdību darbības vājums)
4. dzemdētājas spēku izsīkums

Priekšnoteikumi dzemdību stangu pielietošanai:

• pilns dzemdes kakla atvērums
• plīsis augļa ūdens pūslis
• augļa un iegurņa atbilstība
• pietiekama atsāpināšana: pudendālā, epidurālā, intravenozā anestēzija pudendālo
anestēziju var izmantot izejas stangu gadījumā
• tukšs urīnpūslis, izņēmums varētu būt izejas stangas
• dzīvs auglis

377
 • jābūt skaidrībā par biomehānisma momentiem, šuvju un avotiņu stāvokli
• augļa masa > 1500 g, bet svara grupā 1500 – 2500 g pieļaujamas dzemdību stangas,
bet ar minimālu spēku un lielu piesardzību
Trīs likumi:
1.likums nosaka dzemdību stangu karošu uzlikšanas pareizo kārtību:
pirmo liek kreiso karoti kreisā pusē ar kreiso roku un pirmo noņem labo karoti.
2.likums nosaka dzemdību stangu atrašanās vietu uz augļa galviņas:
- biparietāli, lai augļa ausu gliemežnīcas atrastos abu karošu atverēs
- karošu galotnēm jābūt vērstām vadošā punkta virzienā
- vadošam punktam uz augļa galviņas jāatrodas stangu plaknē
3.likums nosaka trakcijas virzienu. Tas ir atkarīgs no augļa galviņas atrašanās plaknes.

Dzemdību stangu uzlikšanas tehnika:

1. Karošu ievadīšana.
2. Zaru slēgšana.
3. Proves trakcija, lai izvērtētu, vai karotes uzliktas pareizi.
4. Īstās trakcijas.
5. Stangu noņemšana.
Izejas stangas.
Augļa galviņa veikusi iekšējo rotāciju. Dzemdību stangu karotes tiek uzliktas biparietāli
iegurņa izejas šķērsizmērā. Ar dzemdību stangu palīdzību veicam augļa galviņas defleksiju
pakauša priekšguļas priekšējā veida gadījumā, augļa galviņas fleksiju pakauša priekšguļas
mugurējā veida gadījumā. Trakciju virziens horizontāli, pēc tam uz augšu ( priekšpusi).
Dobuma stangas.
Dzemdību stangu karotes tiek uzliktas biparietāli vienā no slīpiem izmēriem. Ar dzemdību
stangu palīdzību tiek pabeigta augļa galviņas iekšējā rotācija par 45° un ≥, kurai seko augļa
galviņas fleksija, vai defleksija. Trakciju virziens uz leju un mugurpusi, tad horizontāli, kamēr
augļa galviņa ir sasniegusi mazā iegurņa izeju. Kad zempakauša bedrīte atrodas zem simfīzes
apakšējās malas, trakcija ir uz augšu uz priekšpusi:

• Trakcijas ilgums atbilst dzemdes kontrakcijas ilgumam, pakāpeniski pastiprinoties un

pakāpeniski pavājinoties. Intervāls starp trakcijām 30 – 60 sekundes.
• Augļa galviņai vajadzētu piedzimt ne vairāk kā 4 – 5 trakciju laikā.
• Starplaikā starp kontrakcijām jāizklausa augļa sirdstoņus.

378
Grūtības uzliekot dzemdību stangas.
1. Apgrūtināta karošu ievadīšana sakarā ar izteiktu augļa galviņas konfigurāciju.
Tā lēnām jāpārvar un tad arī izdodas pareizi uzlikt karotes.
2. Neslēdzas zari, ja karotes neatrodas vienā plaknē. Izejas stangu gadījumā tā
karote, kura atrodas dziļāk, jāpavelk uz āru. Dobuma stangu gadījumā stangu
rokturi jānolaiž uz starpenes pusi, tad mēģina slēgt. Ja neizdodas, tad rokas
kontrolē pārvieto karoti. Ja arī tad neslēdzas, stangas ņem nost un liek
atkārtoti.
3. Nevar satuvināt rokturus. Nepietiekami dziļi ievadītas karotes vai karotes slikti
aptver augļa galviņu, vai nu nepareizi uzliktas karotes, vai augļa galviņa par
lielu.
4. Stangu noslīdējums. Karotes ir uzliktas nepareizi un jāliek atkārtoti, vai augļa
galviņa par lielu.
Lietojot dzemdību stangas, parasti tiek izdarīta starpenes iegriešana jeb epiziotomija,
īpaši ja ir augsta starpene, draudošs starpenes plīsums, augļa makrosomija.
Pēc dzemdībām pārbauda, vai nav traumēti mīksto dzemdību ceļu audi: dzemdes kakls,
maksts, starpene.
Dzemdes dobuma manuālā revīzija tiek izdarīta pēc indikācijām.
Dzemdētājai ar dzemdes rētu dzemdību stangu pielietošana nepieciešamības gadījumā
ir pieļaujama. Šādā situācijā rekomendē izdarīt dzemdes dobuma manuālo revīziju.
Dzemdību stangas var tikt pielietotas arī iegurņa priekšguļas gadījumā un
ķeizargrieziena operācijas laikā augļa galviņas piedzimšanas atvieglošanai.
Ja ar dzemdību stangu palīdzību dzemdības pabeigt neizdodas, jāveic ķeizargrieziena
operācija.
Komplikācijas.
1. Dzemdību ceļu mīksto audu bojājums, retāk dzemdes kakla plīsums, reti
dzemdes apakšējā segmenta plīsums, taisnās zarnas plīsums, simfīzes
pārrāvums.
2. Jaundzimušajam galvas mīksto audu tūska, sejas ādas nobrāzumi, zilumi.
Kefalohematoma. Sejas nerva nospiedums. Nopietna trauma ir galvaskausa
kaulu bojājums ( saspiedums, lūzums), asins izplūdums smadzenēs.
Vakuumekstrakcija.
Augļa vakuumekstrakcija ir dzemdību pabeigšanas operācija otrajā dzemdību periodā
ar vakuumekstraktoru (VE), kura darba princips pamatojas uz negatīvo spiedienu, kas tiek
radīts starp augļa galviņu un VE kausiņu.

379
 Pēc literatūras datiem pasaulē VE pielieto 1,2% - 8,4% gadījumu. Latvijā 2000.gadā
VE lietots 1,2% gadījumu, 2001. gadā 1,3% gadījumu. Igaunijā 1998. gadā 2,2% , 1999.gadā
2,3% gadījumu.
VE pielietošana dzemdniecībā saistāma ar Malmstroma vārdu (1954. gads).
Šodien praksē lieto mīkstas konsistences polietilēna vai silikona VE kausiņus.
VE pielietošanas indikācijas:
1. augļa distress
2. dzemdību darbības disfunkcija (dzemdību darbības vājums)
3. dzemdētājas spēku izsīkums
4. nepieciešams saīsināt II. dzemdību periodu, piemēram mātes sirds saslimšanu
gadījumā

Priekšnoteikumi VE pielietošanai:
- augļa galviņa pakauša priekšguļā
- dzīvs, iznēsāts vai tuvu iznēsātībai auglis, VE nevajadzētu lietot, ja grūtniecības
laiks < 36 nedēļas
- pilns dzemdes kakla atvērums
- plīsis augļa ūdens pūslis
- atbilstība starp augli un iegurni
- jābūt skaidrībā par bultas šuves un avotiņu stāvokli, augļa galviņas atrašanās
plakni
- tukšs urīnpūslis
- kausiņu nedrīkst uzlikt vairāk kā divas reizes
VE pielietošanas tehnika:
VE kausiņu novieto uz bultas šuves tuvāk mazam avotiņam 1 cm attālumā. Pirms
ievadīšanas makstī VE kausiņu var apstrādāt ar lubrikantu. Pārbauda vai netiek skarti mīksto
dzemdību ceļu audi. Rada negatīvo spiedienu 100 – 200 mm Hg staba. Atkārtoti pārbauda vai
VE kausiņš uzlikts pareizi.
Sākoties dzemdes kontrakcijai, negatīvo spiedienu palielina līdz 550 – 600 mm Hg
staba. Ārsts veic trakcijas, ievērojot iegurņa ass virzienu, dzemdētājai līdzdarbojoties.
Pēc kontrakcijas negatīvo spiedienu samazina līdz 100 – 200 mm Hg staba. Lietojot VE
mīkstās konsistences kausiņu, negatīvo spiedienu starp kontrakcijām drīkst nesamazināt.

380
 Literatūrā ir ziņojumi par veiksmīgu iznākumu, lietojot VE, augļa galvaskausa
vadošajam punktam atrodoties pozīcija –1 + 1. Optimālais variants, ja augļa galvaskausa
vadošais punkts ir pozīcijā +2 un zemāk.
Starplaikā starp kontrakcijām jāizklausa augļa sirdstoņus, jāpārbauda, kā novietots VE
kausiņš. Augļa galviņai vajadzētu piedzimt ne vairāk kā 4 –5 trakciju laikā. Kopējam trakciju
ilgumam nevajadzētu pārsniegt 10 minūtes. Kausiņam uz augļa galviņas nevajadzētu atrasties
ilgāk kā 30 minūtes.
Starpenes iegriešana jeb epiziotomija nav obligāta. To izdara pēc indikācijām: augsta
starpene, draudošs starpenes plīsums u.c. Pēc dzemdībām pārbauda vai nav traumēti mīksto
dzemdību ceļu audi: dzemdes kakls, maksts, starpene
Dzemdes dobuma manuālā revīzija tiek izdarīta pēc indikācijām.
Dzemdētājām ar dzemdes rētu VE pielietošana nepieciešamības gadījumā pieļaujama
šādā situācijā rekomendē izdarīt dzemdes dobuma manuālo revīziju.
Augļa vakuumekstrakcijas laikā nav nepieciešama anestēzija.
Jābūt uzmanīgiem, izvēloties VE, ja ir doma par augļa makrosomiju.
Augļa vakuumekstrakcija jāpārtrauc :
1. ja trīs trakciju rezultātā augļa galviņas virzīšanās nenotiek
2. ja atkārtoti uzliekot VE kausiņu un nodrošinot maksimālo negatīvo spiedienu,
VE kausiņš slīd nost
Šajā situācijā jāizdara ķeizargrieziena operācija. Pieļaujama arī dzemdību stangu
pielietošana, kaut gan joprojām diskutējams jautājums par VE un dzemdību stangu
pielietošanu vienai dzemdētājai.
Komplikācijas:
1. dzemdību ceļu mīksto audu bojājums
2. jaundzimušajam galviņas tūska VE kausiņa atrašanās vietā ( izzūd dažu
stundu laikā), ādas nobrāzums, kefalohematoma, ļoti reti asins izplūdumi
smadzenēs un tīklenē
Kontroles jautājumi:
1. Kāda ir dzemdību stangu klasifikācija?
2. Kādi ir izejas stangu uzlikšanas etapi?
3. Kādi ir dobuma stangas uzlikšanas etapi?
4. Kas ir vakuumekstrakcija?
5. Kādas ir ir VE komplikācijas?

Starpenes plīsums dzemdībās.

Starpenes plīsumus iedala 4 pakāpēs:
381
 I - plīsusi tikai starpenes āda
II - plīsuši arī starpenes muskuļi
III - plīsis arī anālā sfinktera komplekss
3a: plīsis mazāk kā 50% m.sphincter ani externa
3b: plīsis vairāk kā 50% m.sphincter ani externa
3c: plīsis m.sphincter anii externa un m.sphincter ani interna
IV - plīsis m.sphincter ani externa, m.sphincter ani interna un taisnās zarnas gļotāda
Ja plīsusi tikai taisnās zarnas gļotāda, tas ir uzskatāms kā cita nozoloģiska vienība. Ja to
nepamana, veidojas rektovagināla fistula.
Starpenes III pakāpes plīsuma risks pastāv aptuveni 1% dzemdību.

Starpenes III pakāpes plīsuma riska faktori ir sekojoši:

o Bērna dzimšanas svars > 4 kg (līdz 2%)
o Mugurējais veids (līdz 3%)
o Nulliparitāte (līdz 4%)
o Dzemdību indukcija (līdz 2%)
o Epidurālā anestēzija (līdz 2%)
o Dzemdību II perioda ilgums > 2 h (līdz 4%)
o Pleciņu distocija (līdz 4%)
o Viduslīnijas epiziotomija (līdz 3%)
o Stangu dzemdības (līdz 7%)

Ārstēšana
Visas sievietes, kam bijušas vaginālas dzemdības un ir dzimumceļu trauma, ir rūpīgi
jāapskata, lai izslēgtu resnās zarnas sfinktera vai gļotādas bojājumu.

Taktika III pakāpes starpenes plīsuma gadījumā.

1. Ķirurģiskā tehnika:
o Sašuj m.sphincter ani externa gals - galā vai muskuļaudiem pārklājoties. III un IV
pakāpes plīsumus jāšuj operāciju zālē labā reģionālā vai vispārējā anestēzijā.
2. Šuvju materiāls:
o m.sphincter ani externa šuj ar monofilamentu vai modernu pītu šujamo materiālu:
PDS vai Vicryl
o m.sphincter ani interna šuj ar smalku šujamo materiālu: 3-0 PDS vai 2-0 Vicryl

382
3. Pēcoperācijas aprūpe:
o intraoperatīvi vai intraoperatīvi un postoperatīvi nozīmē plaša spektra
antibakteriālos līdzekļus, jo brūce ir inficēta un infekcijas progresēšana var novest pie
sekundāras dzīšanas, fekāliju nesaturēšanas vai fistulu veidošanās. Iesaka pievienot
Metronidazolu anaerobās infekcijas profilaksei.
o Laksatīvu preperātu lietošana
4. Padomi par anālā sfinktera plīsuma prognozi.
o Pacientei jāpaskaidro par iespējamiem simptomiem, kādu parādīšanās gadījumā ir
jāgriežas pie ārsta. Ja pieturas gāzu un fekāliju nesaturēšanas simptomi, rekomendē
griezties pie proktologa, veikt endoanālu ultrasonogrāfiju un anālo manometriju.

Vai var izvairīties no anālā sfinktera bojājumiem dzemdībās:

Ja ir indicēta epiziotomija, izvēlēties mediolaterālo tehniku pietiekoši slīpi ar grieziena galu
pēc iespēja tālāk no viduslīnijas.

Prognoze.
Kopumā anālā sfinktera un rectum gļotādas bojājumu prognoze ir laba, 60 – 80% sieviešu pēc
12 mēnešiem nav nekādu simptomu. Visbiežākie simptomi ir gāzu nesaturēšana un vēlme
neatliekami veikt defekāciju.

Rekomendācijas dzemdību vadīšanā.

Ja sievietei ir patoloģiska atrade endoanālās ultrasonogrāfijas izmeklēšanā vai anālās
manometrijas izmeklējumos, nākošās dzemdības iesaka atrisināt ar ķeizargrieziena operāciju.

Kontroles jautājumi:
1. Kā iedala starpenes plīsumus?
2. Kāda ir taktika III pakāpes starpenes plīsuma gadījumā?

Ķeizargrieziena operācija (sectio caesarea).

Definīcija un iedalījums.
Ķeizargrieziena operācija ir viena no grūtniecības atrisināšanas metodēm ar kuras palīdzību
caur griezienu vēdera dobuma priekšējā sienā (laparotomija) un dzemdes sienā (histerotomija)
izņem augli un placentu.

383
Ķeizargrieziena operācija var būt:
1. plānveida - paredzēta pirms dzemdību darbības sākšanās klīnisku indikāciju dēļ.
2. steidzama - indikācijas parādās dzemdību gaitā:
a. neatliekama – operācija jāveic 30 minūšu laikā no lēmuma pieņemšanas par
operāciju. Tās ir situācijas, kurās ir nopietni draudi mātes vai augļa dzīvībai,
piemēram, placentas atslāņošanās ar spēcīgu asiņošanu.
b. daļēji atliekama - operācija jāveic 60 minūšu laikā no lēmuma pieņemšanas
par operāciju Tās ir situācijas kad var ciest māte un/vai auglis, piemēram,
dzemdību disfunkcijas gadījumā.

Dzemdes griezienu veidi:

1. apakšējā dzemdes segmentā
a. mūsdienās visbiežāk izmantotais grieziens ir šķērsgrieziens apakšējā dzemdes
segmentā jeb istmiko transversālais grieziens (1. attēls C)
b. Zemais vertikālais grieziens apakšējā dzemdes segmentā (1. attēls B)
2. korporāls – griezienu izdara dzemdes ķermenī (1. attēls A). Tas ir longitudināls
grieziens pa viduslīniju jeb klasiskais ķeizargrieziens.

Vēsture
Ir trīs atšķirīgi viedokļi par vārda „ķeizargrieziens” izcelsmi. Pirmais skaidrojums saistīts ar
senu leģendu, un to min arī vēsturnieks Plīnijs, ka šādā veidā esot dzimis Jūlijs Cēzars.
Antīkajā mitoloģijā tika uzskatīts, ka šādā pārdabiskā ceļā dzimušie ir apveltīti ar īpašām
spējām. Šaubas par leģendas patiesumu rada fakts, ka Jūlija Cēzara māte dzīvoja vēl daudzus
gadus pēc Cēzara dzimšanas 100. gadā pirms Kristus, bet līdz pat 17. gadsimtam operācijas
beidzās fatāli.

384
Apollons izņem savu dēlu Asklēpiju no viņa mātes vēdera. Kokgriezums no 1549. g.
Alessandro Beneditti „De re Medica”.

Otrs skaidrojums par ķeizargrieziena vārdu radies no Romiešu likumiem 8. gadsimtā

pirms Kristus, nosakot, ka operācija veicama pēdējās grūtniecības nedēļās mirstošai sievietei,
glābjot bērnu. Šis lex regia vēlāk imperatoru laikā kļuva par lex caesarea, un operācija kļuva
pazīstama kā ķeizargrieziena operācija. Latviskais apzīmējums „ķeizargrieziens" (sal. vācu
Kaiserschnitt) ataino šo operācijas nosaukuma izcelsmi.
Trešais skaidrojums saista vārdu caesarea ar latīņu vārdu caedere, kas nozīmē „griezt”.
Līdz pat 19. gadsimtam ķeizargrieziena operācijas galvenokārt tika veiktas pēc mātes nāves.
Operācijas veica ar vertikālu griezienu pa dzemdes viduslīniju – „klasiskais ķeizargrieziens”.
Pirmo reizi nosaukta ķeizargrieziena vārdā un veikta dzīvai sievietei operācija minēta
Francois Rousset (1581) darbā. Tomēr līdz pat 19. gadsimta beigām mātes mirstība pēc
ķeizargrieziena operācijām bija ārkārtīgi augsta. Iemesls tam bija asiņošana un infekcija. Par
pagrieziena punktu kļuva 1882. gads, kad Makss Sangers ieviesa dzemdes grieziena sašūšanu.
Kronigs 1912. gadā veica longitudinālu griezienu dzemdes apakšējā segmentā, un 1926. gadā
Munro Kerrs aprakstīja pirmo šķērsgriezienu apakšējā dzemdes segmentā. Pateicoties
minētajām operācijas metodēm un antibiotiku lietošanai, ķeizargrieziena operācijas drošība
pēdējos 50 gados ir ievērojami uzlabojusies.
Epidemioloģija.
Nav skaitļa, kas noteiktu optimālu ķeizargriezienu biežumu, jo galvenajam vērtēšanas
kritērijam būtu jābūt mātes un jaundzimušā mirstībai un saslimstībai, nevis operāciju
biežumam per se. Pēdējos gados visā pasaulē ķeizargrieziena operāciju biežums aug.
Piemēram, ASV laika posmā no 1965. līdz 1988.gadam ķeizargrieziena operāciju biežums
pieaudzis no 4,5% līdz 25%. Kopējais ķeizargriezienu skaits procentos, primāro

385
ķeizargriezienu skaits un vaginālo dzemdību pēc ķeizargrieziena skaits ASV 1989. – 2001. g.
(Hamilton 2003).

Latvijā 2007. gadā ķeizargrieziena operāciju biežums bija 23,1%.

Iespējamie skaidrojumi ķeizargrieziena operāciju skaita pieaugumam ir šādi:
• Palielinās daudzaugļu grūtniecību skaits, ko atrisina ar ķeizargrieziena operāciju.
• Samazinās vaginālu dzemdību skaits pēc iepriekšējas ķeizargrieziena operācijas un
tūpļa guļas gadījumā.
• Plaši izplatīta kļūst elektroniskā augļa monitorēšana (nepārtraukts kardiotokogrammas
pieraksts), kas liek biežāk diagnosticēt augļa distresu nekā augļa sirdstoņu izklausīšana
ar pārtraukumiem ar stetoskopu vai dopleru.
• Pieaug dzemdētāju vecums, un vecākām sievietēm, sevišķi pirmdzemdētājām, ir
lielāks ķeizargrieziena risks.
• Sievietēm dzimst mazāk bērnu, līdz ar to vairākums dzemdētāju ir pirmdzemdētājas,
kam ir augstāks ķeizargrieziena risks.
• Pieaug adipozu sieviešu skaits, un arī aptaukošanās rada lielāku ķeizargrieziena
operāciju risku.
• Arī arvien biežāku medicīnisku lietu izskatīšanu tiesā ir iemesls ķeizargriezienu skaita
pieaugumam.
• Sievietes pašas pieprasa veikt operāciju, ko sievietes pamato ar bailēm no dzemdību
sāpēm, raizēm par to, lai bērns „neciestu dzemdībās” un vēlmi saudzēt iegurņa
pamatnes muskulatūru no iespējamām traumām. Sievietes bieži nav informētas par
iespējamiem operācijas riskiem un sarežģījumiem, kā arī atsāpināšanas iespējām.

Indikācijas ķeizargrieziena operācijai.

386
 Nosakot indikācijas ķeizargrieziena operācijai, katrā gadījumā jābūt precīzai un
individuālai pieejai. Absolūtas indikācijas ķeizargrieziena operācijai ir situācijās, kad augļa
piedzimšana pa dabīgiem dzemdību ceļiem nav iespējama, vai tā apdraud mātes dzīvību,
piem., cefalo-pelviska disproporcija, pilnīga placentas priekšguļa. Relatīvas indikācijas ir
situācijas, kad dzīva un vesela bērna piedzimšana pa dabīgiem dzemdību ceļiem ir
apšaubāma.
Apmēram 70 – 80% ķeizargrieziena operāciju tiek veikti nesekmīgas dzemdību virzības,
augļa distresa, ķeizargrieziena operācijas anamnēzē vai nepareizas augļa guļas dēļ.
Biežākās plānveida ķeizargrieziena operāciju indikācijas ir šādas:
1. Augsta riska dzemdības. Tās var būt nopietnas slimības, kas vaginālas dzemdības
padara neiespējamas:
• sašaurināts iegurnis
• obstruktīvi audzēji
• lielas rētainas izmaiņas dzemdes kaklā un makstī
• iedzimtas dzemdes attīstības anomālijas
• dzemdes kakla vēzis.
Augsta riska dzemdībām pieskaitāmas arī mātes ģenitāliju infekcijas, kas rada inficēšanās
risku bērnam:
• primāra ģenitāliju herpes infekcija 3. trimestrī
• HIV inficēta māte.
HCV infekcija viena pati nav indikācija ķeizargrieziena operācijai, ja vien vīrusu slodze
nav ļoti augsta.
2. Dzemdes rēta. Tā ir biežākā plānotu ķeizargriezienu indikācija. Ķeizargrieziena
operācija noteikti jāveic tad, ja iepriekš bijušas divas ķeizargrieziena operācijas vai
korporāls dzemdes grieziens. Par vaginālu dzemdību iespēju pēc ķeizargrieziena
operācijas skatīt turpmāk šajā nodaļā. Ja dzemdes rēta ir nevis pēc ķeizargrieziena, bet,
piemēram, konservatīvas miomektomijas, tad indikācijas nosaka individuāli, un
dzemdības vada, ļoti rūpīgi novērojot dzemdētāju.
3. Nepareiza augļa guļa.
• Augļa iegurņa priekšguļas gadījumā pirmdzemdētājām biežāk izšķiras par
ķeizargrieziena operāciju. Pēc 36. grūtniecības nedēļas sievietei jāpiedāvā veikt
ārējo augļa apgrozījumu. Ja ārējais apgrozījums nav izdevies vai ir kontrindicēts,
vai sieviete no tā atteikusies, tad operāciju plāno pēc 39. grūtniecības nedēļas.
• Operāciju plāno šķērsguļas vai slīpguļas gadījumā.

387
 • Daudzaugļu grūtniecības gadījumā lēmums atkarīgs no augļu guļas un
iepriekšējo dzemdību skaita: ja pirmajam auglim ir iegurņa priekšguļa, tad
plāno operāciju.

Biežākās neatliekamu ķeizargrieziena operāciju indikācijas ir šādas:

• Dzemdības nevirzās uz priekšu jeb dzemdību distocija (cefalopelviska
disproporcija, dzemdes disfunkcija)
• Augļa distress
• Asiņošana priekšgulošas placentas dēļ. Zināma (iepriekš ultrasonogrāfiski
diagnosticēta) placenta praevia ir indikācija plānveida operācijai!
• Priekšlaicīga placentas atslāņošanās negatavu dzemdību ceļu un asiņošanas
gadījumā
• Draudoša dzemdes ruptūra
• Nabassaites izkrišana
• Mātes veselības stāvoklis, kas prasa neatliekamu / vadāmu dzemdību atrisināšanu
(piem., smagas formas preeklampsija/eklampsija, nopietna sirds asinsvadu
sistēmas patoloģija)
Mūsdienās absolūtu kontrindikāciju ķeizargrieziena operācijai vairs nav.

Ķeizargrieziena operācijas riski un komplikācijas.

Ar ķeizargrieziena operāciju saistītos sarežģījumus var iedalīt:
1. agrīnie
2. vēlīnie
3. jaundzimušā
4. nākamo grūtniecību ietekmējošie riska faktori.
Pati klīniskā situācija, kas diktē ķeizargrieziena nepieciešamību, būtiski ietekmē
ķeizargrieziena komplikāciju risku. Piemēram, pirmreizējs ķeizargrieziens vidēja svara
sievietei, kas vēl nav dzemdībās, noteikti ir ar zemāku komplikāciju risku nekā
ķeizargrieziens sievietei ar aptaukošanos, kam ir horionamnionīts un ilgas stundas
dzemdībās.
1. Agrīnie ar ķeizargrieziena operāciju saistītie riski:
• Mātes nāve. Mātes nāves risks dzemdībās sievietei, kas dzemdē ar ķeizargrieziena
palīdzību, ir lielāks nekā sievietei, kas dzemdē vagināli, lai arī absolūtos skaitļos tas ir
zems. Ne vienmēr tas ir tieši saistīts ar operāciju, jāņem vērā arī mātes esošās

388
 slimības. Biežākie cēloņi ir trombembolija, sepsis, iespējamās anestēzijas
komplikācijas, asiņošana.
• Trombembolija. Viens no galvenajiem mātes mirstības cēloņiem ir dziļo vēnu
tromboze, kā rezultātā rodas plaušu artērijas trombembolija. Trombembolijas un dziļo
vēnu trombozes risks dzemdībās ar ķeizargriezienu ir 4 reizes lielāks nekā vaginālās
dzemdībās.
• Asiņošana. Asins zudums ķeizargrieziena operācijas laikā ir lielāks nekā vaginālu
dzemdību laikā, tomēr asins pārliešanas biežums ķeizargrieziena laikā paliek zems: 1-
2%. Asiņošanas risks pieaug, ja anamnēzē bijuši vairāki ķeizargriezieni.
• Infekcija. Infekcija ir viena no biežākām ķeizargrieziena operācijas komplikācijām.
Nelietojot profilaktiski antibiotikas, endometrīta risks var sasniegt 35-40%, lielāks tas
ir sievietei, kas jau daudzas stundas ir dzemdībās, salīdzinot ar sievieti kam veikta
plānveida ķeizargrieziena operācija ar veseliem augļūdeņiem. Iespējama arī brūces
infekcija – 2,5-16%.
• Ķirurģiskas traumas. Retas, bet iespējamas ķeizargrieziena operācijas laikā ir
urīnpūšļa traumas, zarnu vai ureteru ievainojumi. Šo bojājumu riska faktori ir iepriekš
veiktas operācijas mazajā iegurnī, neatliekams ķeizargrieziens, histerektomija
ķeizargrieziena laikā.
• Ilgāka hospitalizācija. Sievietes pēc ķeizargrieziena operācijas parasti tiek izrakstītas
mājās vēlāk nekā pēc vaginālām dzemdībām.
• Neatliekama histerektomija. Nepieciešamība veikt histerektomiju pēc vai
ķeizargrieziena operācijas laikā ir lielāks nekā pēc vaginālām dzemdībām.
• Sāpes. Salīdzinot ar vaginālām dzemdībām, pēc ķeizargrieziena operācijas sievietes
biežāk sūdzas par sāpēm. Atsāpināšana ar narkotiskiem analgētiķiem var būtiski
ietekmēt mātes saikni ar bērnu un krūts barošanu.
2. Vēlīnie ar ķeizargrieziena operāciju saistītie riski ir:
• rehospitalizācija
• sāpes
• saaugumu veidošanās.
3. Jaundzimušā riski ķeizargrieziena operācijā:
Lai gan operāciju veic jaundzimušā labā, pastāv arī zināms risks jaundzimušajam:
• Elpošanas problēmas. Tranzitora jaundzimušā tachipnoe pēc plānotām
keizargrieziena operācijām ir 3 reizes biežāk nekā pēc vaginālām dzemdībām (3,1 %

389
 vs. 1,1%). Skaidrojums ir tāds, ka vaginālu dzemdību laikā parasti tiek ierosināta
augļa plaušu šķidruma uzsūkšanās, kas ķeizargrieziena laikā nenotiek.
• Astma. Dažos pētījumos atrasts, ka ķeizargrieziena operācijā dzimušiem ir par 30%
lielāka iespēja dzīves laikā rasties astma.
• Jatrogēnas priekšlaicīgas dzemdības. Iespējamas plānotās ķeizargrieziena
operācijās, nepareizi aprēķinot gestācijas laiku. Lai izvairītos no jaundzimušā
nenobrieduma, operāciju iesaka plānot ne ātrāk kā 39. grūtniecības nedēļā, ja nav citu
iemeslu to darīt ātrāk.
• Jaundzimušā trauma. Arī ķeizargrieziena laikā dzimušajiem iespējamas dažādas
traumas. Tie var būt ādas bojājumi, kaulu lūzumi u.c..
• Neveiksmīga krūts barošana. Gan pēc plānotā, gan neatliekamām ķeizargrieziena
operācijām problēmas ar krūts barošanu sastopamas biežāk nekā pēc vaginālām
dzemdībām. To var skaidrot ar vēlāku krūts ēdināšanas uzsākšanu.
4. Ar ķeizargrieziena operāciju saistītie riski nākamajās grūtniecībās ir šādi:
• dzemdes ruptūra
• placenta praevia
• placenta accreta
• priekšlaicīga normāli novietotas placentas atslāņošanās
• histerektomija

Operācijas metodes, tehnika, sagatavošana, AB lietošana, trombemboliju profilakse.

Ķeizargrieziena operācija – augļa galviņas izcelšana.

Pirms operācijas jāsaņem sievietes informēta piekrišana operācijai. Sniegtās informācijas

apjoms atkarīgs no operācijas steidzamības pakāpes, bet vismaz indikācijas un iespējamās
komplikācijas ir jāizskaidro katrai sievietei.

390
 Izmeklējumu minimums pirms operācijas veselai grūtniecei:
• Hb
• Ja palielināts asiņošanas risks:
o asins saderība, Rh fenotips
o koagulācijas rādītāji (APTL, PL).

Antacīdu un sedatīvu terapiju parasti nozīmē pirms plānotām operācijām. Pirms operācijas
paciente atrodas uz operācija galda nedaudz (par 10-15º) pagriezta uz kreisajiem sāniem, lai
izvairītos no vena cava kompresijas un hipotensijas. Anestēzijas izvēle ir anesteziologa ziņā,
mūsdienās tā parasti ir spinālā anestēzija vai turpinās epidurālā. Ja operāciju veic spinālajā
anestēzijā, tad pēc tās veikšanas pirms operācijas urīnpūslī ievieto pastāvīgo katetru.
Ādas grieziens iespējams vertikāls jeb laparotomia mediana inferior vai šķērsgrieziens
vēdera apakšējā daļā. Šķērsgrieziena priekšrocības ir mazākas pēcoperācijas sāpes un labāks
kosmētiskais efekts. Ieteicamie šķēŗsgriezienu varianti ir:
• Phannenstiel - virs simfīzes, nedaudz uzliekts sānos, biežāk lietojams
ginekoloģijā. Grieziena līnijas ļoti zemu – iespējama pastiprināta sāpju sajūta
pēcoperācijas periodā, vairāk iespējams savainot zemādas asinsvadus,
nepietiekami plaša pieeja bērna izcelšanai.
• Joel-Cohen – taisns, 3-4 cm zem līnijas, kas savieno abas puses spina iliaca
anterior superior. Grieziens ir salīdzinoši augstu, plašs, slikts kosmētisks efekts,
bet plaša pieeja bērna izcelšanai.
• Laparatomia transversa inferior – grieziens pa vidu starp iepriekšminētajiem, labs
kosmētisks efekts, pietiekami laba pieeja bērna izcelšanai.

C
A
D
B

Ādas grieziena veidi: A - laparotomia mediana inferior, B -laparotomia modo Phannenstiel,

C - laparotomia modo Joel –Cohen, D – laparotomia transversa inferior.

391
 Veicot horizontālu ādas griezienu, ādu griež asā ceļā, vidusdaļā šķel zemādu līdz
aponeirozei, tālāk zemādas audus šķeļ ar pirkstiem. Aponeirozi iegriež šķērsvirzienā ar
skalpeli, un tālāk griezienu paplašina ar šķērēm vai pirkstiem. Peritoneju atver trulā vai asā
ceļā, pēc iespējas augstāk, lai izvairītos no urīnpūšļa bojājuma. Plica vesicouterina atbīdīšana
nav obligāti nepieciešama. Dzemdes griezienam mūsdienās parasti iesaka izmantot
šķērsgriezienu dzemdes apakšējā segmentā, to paplašinot ar pirkstiem.
Rekomendē profilaktisku antibiotiku lietošanu (pirmās paaudzes cefalosporīni vai
ampicilīns) vienreizējā devā pēc nabas saites nospiešanas vai atsevišķos gadījumos
preoperatīvi.
Dzemdes atoniju un pēcdzemdību asiņošanas risku novērš intravenoza oksitocīna
ievadīšana infūza veidā.
Placentas atdalīšana iespējama spontāna (viegli pavelkot aiz nabas saites) vai manuāla.
Spontāna placentas atdalīšana samazina asins zudumu un endometrīta risku.
Dzemdi šūšanai atkarībā no operējošā ārsta ieskatiem var izcelt no brūces vai atstāt
vēdera dobumā. Izceļot dzemdi, pastiprinās sāpes pēcoperācijas periodā, un nav pārliecinošu
pierādījumu, ka samazinātos asiņošana. Dzemdi iesaka šūt divās kārtās ar nepārtrauktu šuvi.
Ne parietālās, ne viscerālās vēderplēves šūšanu nerekomendē. Zemādu iesaka šūt tikai tad, ja
tās biezums ir lielāks par 2 cm.
Operācijas gaitā vēdera dobuma tualetei un susināšanai vairāk jāizmanto sūknis un
mazāk tamponi, neliekot vēdera dobumā salvetes.

Ķeizargrieziena operācijas laikā pēc augļa izņemšanas iespējams veikt citas papildus
operācijas: ķirurģisko sterilizāciju, miomas mezglu vai olnīcu cistu enukleāciju, olnīcas
rezekciju, saaugumu atdalīšanu. Miomektomija draud ar asiņošanas pastiprināšanos, tāpēc
subserozus mezglus dažkārt var noņemt, bet intramurālus biežāk atstāj vēlākai operatīvai
terapijai nepieciešamības gadījumā. Rezecējot jebkādus olnīcu veidojumus, jāievēro
onkoloģiskās piesardzības principi, un viss iegūtais materiāls jānosūta histoloģiskai
izmeklēšanai. Atsevišķos gadījumos operācijas apjoms plānoti vai neplānoti var paplašināties
līdz totālai vai subtotālai histerektomijai, kas tehniski ir sarežģīta operācija un bieži ir lielāks
asins zudums.

Trombembolijas profilakse.
• Zema trombožu riska gadījumā (piem., plāna ķeizargrieziens nekomplicētas
grūtniecības gadījumā bez riska faktoriem) visām pacientēm pēc ķeizargrieziena
operācijas veicama agrīna aktivācija un adekvāta šķidruma uzņemšana.

392
 • Vidēja riska pacientēm papildus aktivācijai un hidrācijai iesaka elastīgās kompresijas
zeķes vai mazmolekulāros heparīnus (MMH) profilaktiskā devā. Vidējs risks ir
pacientēm, kam ir vismaz 2 no šiem riska faktoriem:
o izteikta vēnu varikoze
o aptaukošanās jeb svars līdz grūtniecībai vairāk nekā 80 kg
o vecums > 35 gadiem
o steidzams ķeizargrieziens dzemdībās
o preeklampsija
o paritāte > 4
o infekcija
o imobilitāte pirms operācijas vairāk nekā 3 dienas
o smagas slimības (sirds vai plaušu slimības, audzēji, iekaisīga zarnu slimība,
nefrotiskais sindroms)
• Augsta trombožu riska pacientēm indicētas elastīgās kompresijas zeķes un MMH.
Augsta riska grupā ir pacientes ar vairāk kā 3 riska faktoriem no vidējās grupas, dziļo
vēnu trombozēm vai PATE anamnēzē, antifosfolipīdu antivielām, un ja
ķeizargrieziena laikā veic histerektomiju.

MMH pārtrauc lietot 12 – 24 stundas pirms operācijas, bet atsāk lietot 3 – 6 stundas pēc
dzemdībām vai 3 stundas pēc epidurālā katetera izņemšanas.

Vaginālas dzemdības pēc ķeizargrieziena operācijas.

Sievietei pēc ķeizargrieziena operācijas ir divas iespējas nākamajā grūtniecībā: mēģināt
dzemdēt vagināli vai plānot atkārtotu ķeizargrieziena operāciju. Pēdējos gados strauji
samazinās vaginālu dzemdību skaits pēc ķeizargrieziena operācijas. Dzemdes ruptūra ir
galvenā komplikācija, kas iespējama vaginālās dzemdībās pēc ķeizargrieziena operācijas.
Ruptūras risks atkarīgs no vairākiem faktoriem: tas ir 0,7 pēc vienas ķeizargrieziena
operācijas ar šķērsgriezienu apakšējā dzemdes segmentā, un palielinās, ja ir vairāk nekā viens
ķeizargrieziens anamnēzē, vertikāla rēta, iepriekš bijusi ruptūra, dzemdības ir ar indukciju vai
stimulāciju ar oksitocīnu, augļa makrosomija, intervāls starp dzemdībām < 18 mēnešiem,
mātes vecums > 30 gadiem.
Sekmīgs vaginālu dzemdību iznākums atkarīgs no iepriekšējās operācijas indikācijām,
piemēram, ja bijusi augļa iegurņa priekšguļa, tas ir 85%, savukārt dzemdību darbības
traucējumu dēļ zemāks (50 – 60%).

393
Absolūtas kontrindikācijas vaginālu dzemdību mēģinājumam ir šādas:
• Medicīniskas vai akušieriskas komplikācijas, kas liedz dzemdēt vagināli
• Ja klīnikā nav iespējams veikt neatliekamu ķeizargriezienu
• Vertikāla dzemdes rēta (klasiskais grieziens)
• Anamnēzē dzemdes ruptūra
• Rēta cauri visiem trim dzemdes slāņiem fundus rajonā citu operāciju dēļ (piem., pēc
miomektomijas).
Izšķiroties par vaginālām dzemdībām pēc ķeizargrieziena operācijas, vienmēr ļoti rūpīgi
jāizvērtē pacientes, godīgi jānovērtē risks, jāinformē paciente par iespējamām komplikācijām,
jāsaņem informēta viņas piekrišana, jānodrošina pieredzējis personāls un iespēja jebkurā
laikā veikt neatliekamu operāciju.

Vaginālās dzemdībās pēc ķeizargrieziena operācijas nav kontrindicēta dzemdību darbības

stimulācija ar oksitocīnu un epidurālā analgēzija.

Ķeizargrieziena operācija pēc sievietes pieprasījuma.

Par ķeizargrieziena operāciju pēc sievietes pieprasījuma runā tādā gadījumā, ja pirmajās
paredzamajās dzemdībās sieviete, kurai nav medicīnisku indikāciju, pati vēlas plānotu
ķeizargrieziena operāciju. Pieņemot lēmumu par ķeizargriezienu pēc pieprasījuma, sieviete
jāinformē par visiem iespējamiem riskiem un jāatceras princips: Noli nocere!
Vienīgais pierādītais īstermiņa ieguvums plānotai ķeizargrieziena operācijai, salīdzinot
ar vaginālām dzemdībām, ir spēcīgas pēcdzemdību asiņošanas un hemotransfūziju biežuma
samazināšanās. Urīna inkontinences biežuma samazināšanās ir pierādīta tikai pirmā gada laikā
pēc dzemdībām. Ir dati par uterovagināla prolapsa un starpenes rajona sāpju samazināšanu
pēc ķeizargrieziena, salīdzot ar vaginālām dzemdībām. Nav pierādījumu, ka ķeizargrieziena
operācija samazinātu jaundzimušo plexus brachialis bojājumu, encefalopātiju un cerebrālās
triekas risku. Toties ir pierādījumi, ka ķeizargrieziena operācija palielina sāpju, urīnpūšļa un
ureteru bojājumu, trombožu, histerektomiju, jaundzimušā respiratorā distresa risku, un
placenta praevia un dzemdes ruptūru biežumu nākamajās grūtniecībās.
Ar mūsdienu atsāpināšanas iespējām nevajadzētu pieļaut situāciju, kad vienīgais
iemesls, kāpēc sieviete vēlas ķeizargriezienu, ir bailes no sāpēm. Ķeizargriezienu pēc
sievietes pieprasījuma nerekomendē sievietēm, kas vēlēsies vairākus bērnus, ņemot vērā
iespējamās placentācijas problēmas nākamajās grūtniecībās. Ķeizargriezienu pēc sievietes

394
pieprasījuma veic ne ātrāk kā 39. grūtniecības nedēļā, lai izvairītos no augļa plaušu
nenobrieduma.

Pēcoperācijas aprūpe un konsultācija.

Pamatprincipos aprūpe pēcoperācijas periodā neatšķiras no aprūpes pēcdzemdību
periodā. Pacientei regulāri jānovērtē pulss, asinsspiediens, temperatūra, urīna daudzums,
zarnu funkcija, dzemdes tonuss, izdalījumu daudzums un raksturs. Trombožu profilaksei
nepieciešama agrīna aktivācija, pacienti mudina celties jau pēc 8 stundām, iesākumā staigāt ar
palīdzību, nākamā dienā bez palīdzības. Uzņemtā šķidruma daudzumam pirmo 24 stundu
laikā pēc operācijas jābūt 3 l, paciente pa malciņam sāk dzert pati uzreiz pēc operācijas. Ja
urīna izdale samazinās zem 30 ml stundā, sieviete jānovēro. Nekomplicētos gadījumos ēst var
ļaut jau 8 stundas pēc operācijas, jo adinamiska ileusa iespēja pēc ķeizargrieziena operācijas ir
daudzkārt retāka nekā pēc citām abdominālām operācijām, tomēr jāvēro tā pazīmes: uzpūsts
un sāpīgs vēders, nenoplūst gāzes, izklausāma vāja peristaltika. Urīnpūšļa katetru parasti var
izņemt 12 stundas pēc operācijas vai nākamās dienas rītā. Atsāpināšanai var izmantot
nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus vai izmantot epidurālo atsāpināšanu, ja ir bijis ievietots
epidurālais kateters. Pārsēju ilgstoša turēšana nav nepieciešama, 2. – 3. dienā paciente drīkst
mazgāties dušā. Krūts barošana jāsāk operācijas dienā, tiklīdz tas iespējams. Pacienti pēc
ķeizargrieziena operācijas iespējams izrakstīt 3. – 4. dienā.
Izrakstot no stacionāra, pacientei jāsniedz konsultācija par nākamo grūtniecību
plānošanu un kontracepciju. Rekomendē spermicīdus, barjermetodes, minipilli, bet IUS var
ievietot pēc 6 mēnešiem. Nākamo grūtniecību iesaka ne ātrāk kā pēc 2-3 gadiem.

Kontroles jautājumi:
1. Kāda ir ķeizargrieziena operācijas klasifikācija?
2. Kādi ir ķeizargrieziena operācijas veidi?
3. Kādas ir ķeizargrieziena operācijas komplikācijas?
4. Kādi ir ķeizargrieziena operācijas ādas grieziena veidi?
5. Kāda ir trombembolijas profilakse ķeizargrieziena operācijas gadījumā?

Literatūra:
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā

395
 4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
7. Operative obstetrics / 2006
8. Latvijas dzemdību specialistu un ginekologu asociacijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
9. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Neonatoloģija un perinatālā aprūpe

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem zināšanas par perinatālo aprūpi un
neonatoloģiju, kā arī nepieciešamās praktiskās iemaņas šo zināšanu pielietošanai vecmātes
darbā.
1. informācija par perinatālo aprūpi, tās organizāciju Latvijā
2. svarīgākie parinatālās aprūpes rādītāji, to interpretācija
3. informācija par prenatālo diagnostiku
4. ģenētiskais risks, mūsdienu izmeklēšanas iespējas
5. mātes saslimšanu ietekme uz augļa attīstību.
6. zināšanas par priekšlaicīgām dzemdībām – etioloģiskajiem faktoriem, vadīšanas
taktiku, medicīniskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem
7. zināšanas par neiznēsāta jaundzimušā īpatnībām
8. informācija par intrauterīnu augļa augšanas aizturi – riska faktoriem, iespējamiem
sarežģījumiem
9. nformācija par augļa makrosomija, to ietekmējošiem faktoriem, diagnostiku
10. zināšanas par prolongēta grūtniecību – diagnostiku, atrisināšanas metodēm, pārnestu
jaundzimušo
11. informācija par intrauterīnu augļa bojāeju – medicīniskiem un psiholoģiskiem aspekti.
Vecmātes līdzdalība.
12. zināšanas par placentas, augļūdeņu un nabassaites patoloģiju, patologanatomiskās
izmeklēšanas iespējām
13. informācija par fizioloģisku jaundzimušā periodu – īpatnībām, adaptāciju
14. zināšanas par krūts ēdināšanu, mazulim draudzīgas slimnīcas iniciatīva, vecmātes
loma
15. informācija par jaundzimušā perioda patoloģiju - infekcijām, slimībām, dzemdību
traumu u.c.

396
 16. perinatāla hipoksija, asfiksija, jaundzimušā primārā reanimācija, hipoksijas un
asfiksijas sekas
17. embrionālās cilmes šūnas, to izmantošana medicīnā

Jaundzimušā stāvokļa novērtēšana, adaptācija.

Vitālie rādītāji.
Tos izvērtē dzemdību zālē un pirmajās 24 dzīves stundas:
1. sirdsdarbības frekvence: 120 – 160 reizes minūtē

2. elpošanas frekvence: 30 – 60 elpošanas minūtē

3. arteriālais spiediens: sistoliskais: 60 – 70 mm/Hg, diastoliskais: 35 – 40 mm/ Hg

(jākontrolē slimiem bērniem)

4. temperatūra – rektālā: 36,5 – 37,2°C, aksillārā 36,5 – 37°C, ādas: 36,0 – 36,8°C

5. Ādas krāsa- sārta, akrocianoze

Novērtējums pēc Apgares skalas.

Novērtējumus veic 1. un 5. minūtē pēc piedzimšanas. Ja 5.minūtē rādītājs ir < 7 ballēm ,
novērtējums jāatkārto 10. un 20.minūtē.
BALLES
Kritērijs
0 1 2
sirdsdarbības nav < 100 reizes min. ≥ 100 reizes min.
frekvence
nav lēna, neregulāra normāla, skaļš
elpošana
kliedziens
atonija nedaudz fleksētas aktīvas kustības
muskulatūras tonuss
ekstremitātes
reflektorā Nav grimases klepus vai šķavas
uzbudināmība
(deguna atsūkšana)
ādas krāsa cianotiska, bāla ekstremitātes sārta
cianotiskas

Iedzimtas anomālijas. Iedzimtas anomālijas var būt:

1. pārmantotas vai sporādiskas

2. izolētas vai multiplas
3. acīmredzamas vai slēptas
4. lielas vai mazas

397
 Tās var būt par cēloni līdz pat pusei no iznēsātu jaundzimušo nāves cēloņiem. Lielās
anomālijas ir acīmredzamas dzemdību brīdī no 2 – 4% jaundzimušo; līdz pat 7,5% bērnu
iedzimtas anomālijas manifestējas līdz 5 gadu vecumam. Iedzimtas anomālijas var izraisīt
ģenētiski un/vai teratogēni faktori. Dažādu faktoru iedarbība vienā un tanī pašā
organoģenēzes periodā var izsaukt identiskus defektus. Ģenētiskie faktori var izraisīt daudzas
mazās anomālijas un sindromus, darbojoties caur vienkāršu Mendeļa vai multifaktoriālu
mehānismu. Teratogēnie faktori ietver apkārtējās vides toksīnus, radiāciju, diētu, narkotikas,
infekcijas un metabolisma traucējumus.
Prenatālā diagnostika var tikt veikta ar ultrasonogrāfiju, amniocentēzi vai horiona
bārkstiņu biopsiju.
Akušieriskie faktori, kas varētu likt domāt par iedzimtu anomāliju:
1. tūpļa guļa
2. daudzūdeņainība, kuru var izsaukt augļa rīšanas traucējumi smagas CNS patoloģijas
rezultātā vai kuņģa – zarnu trakta necaurejamība
3. mazūdeņainība sakarā ar samazinātu augļa urīna izdali sakarā ar urīnizvadsistēmas
anomāliju
Gestācijas izvērtējums.
Visbiežāk tiek izmantota Dubovica Balarda skala ar kuras palīdzību pēc punktu sistēmas tiek
izvērtēts neiro – muskulārais un fiziskais bērna nobriedums. Punktu kopējais skaits tabulā
uzrāda iespējamo bērna gestācijas vecumu.
Piezīme: Bērniem, kuri saņem CNS ietekmējošus medikamentus vai atrodas klīniski smagā
stāvoklī, nav iespējams iegūt ticamu rezultātu.
Definīcijas.
1. iznēsāts bērns - gestācijas vecums 37 – 42 grūtniecības nedēļas
2. pārnēsāts bērns - gestācijas vecums > 42 grūtniecības nedēļām
3. neiznēsāts bērns - gestācijas vecums 22 – grūtniecības 36 nedēļas
Jaundzimušā adaptācija. Dzemdību procesā bērns iziet cauri diviem etapiem:
1. etaps. Jau ar pirmajām dzemdību sāpēm sākas izmaiņas augļa organismā.
Uz augli iedarbojas sekojoši faktori:
• placentārās asinsrites izmaiņas, hipoksija, pCO2 paaugstināšanās un metabola
acidoze ,dzemdes iekšējais spiediens, humorālie dzemdētājas stresa faktori –
kateholamīni
• šīs slodzes auglim ir nepieciešamas kā normālais stāvoklis dzemdību laikā kā
atbilde uz šiem procesiem aktivējas augļa, neiro-endokrīnais aparāts, kas

398
 raksturojas ar kateholamīnu, AKTH un somatotropā hormona līmeņa
paaugstināšanos
2. etaps. Dzimšanas brīdī auglis ļoti strauji ir mainījis vidi, kurā tas atradās. Uz
jaundzimušo sāk darboties atmosfēras temperatūras izmaiņas, gaisa aerācija, taktīlie
un skaņu kairinātāji, spoža gaisma, gravitācija. Pārgriežot nabassaiti, bērns momentā
pāriet no fetālās uz neonatālo cirkulāciju, sāk darboties mazais asinsrites loks un sākas
pāreja uz plaušu elpošanu un mainās cirkulācija aknās. Kompensatorajā adaptācijas
mehānismā izšķir:
a. neatliekamo un
b. pakāpenisko adaptāciju
Neatliekamu (2 – 6 stundas pēc piedzimšanas) adaptāciju nodrošina neiro-endokrīnā,
kardio-respiratorā un asinsrites sistēmas. Pakāpenisku adaptāciju (agrīnajā neonatālajā
periodā) nodrošina metabolisma procesi. Tiem raksturīga sākotnēja katabolismu procesu
dominante pirmajās 3 - 4 dzīves dienās:
• aktīva glikolīze un glikogenolīze, tā rezultātā veidojas tranzitora
hipoglikēmija
• lipolīze
• hiperbilirubinēmija
• tranzistors ķermeņa masas zudums
• tranzistori siltuma līdzsvara traucējumi
• hipokalciēmija, hipomagniēmija
No 5. – 7. dzīves dienai notiek adaptācijas procesu nostabilizēšanās .
Jaundzimušo adaptācija ir atkarīga no:
1. fetoplacentārā kompleksa stāvokļa
2. dzemdību gaitas
3. jaundzimušā brieduma
4. nabassaites nospiešanas laika, kas optimāli veicama 30” – 2’ pēc bērna piedzimšanas
5. apkārtējās vides nodrošinājuma pēc bērna piedzimšanas:
a. agrīns mātes un bērna kontakts
b. agrīna pielikšana pie krūts
c. adekvāta primāra reanimācija nepieciešamos gadījumos
Jaundzimušā reanimācija dzemdību zālē.
Veiksmīgas reanimācijas pamats ir:
1. iespējamas reanimācijas paredzēšana
2. adekvāta personāla apmācība un aprīkojuma sagatavošana
399
Vairumā gadījumu jaundzimušā reanimācija ir iepriekš paredzama un
1. dzemdību zāles personālam vienmēr jābūt gatavam saskarties ar problēmām
2. jaundzimušā iespējamais nomākums var tikt paredzēts balstoties uz ante- un
intranatālās anamnēzes datiem
3. svarīga pilnvērtīga informācija par dzemdētājas stāvokli, anamnēzi un pielietotajiem
medikamentiem
Jebkurā dzemdību norises vietā jābūt sekojošam aprīkojumam:
1. apsildāmam reanimācijas galdam
2. vakuumatsūcējam ar zondi vai baloniņam
3. O2 pievadei
4. jaundzimušo elpināšanas maisam un maskai
5. medikamentiem:
a. adrenalīnam
b. fizioloģiskam NaCl šķīdumam
c. 4,2% NaHCO3 šķīdumam
Jaudzimušo asfiksijas riska grupas:
Antenatāli:
1. mātes vecums > 35 gadi
2. diabēts mātei
3. grūtniecības hipertenzija
4. hipotonija mātei
5. anēmija vai izoimunizācija
6. anamnēzē antenatāli vai dzemdībās bojā gājis vai perinatālajā periodā miris
jaundzimušais
7. asiņošana II. vai III. trimestrī
8. mātes infekcija
9. daudzūdeņainība vai mazūdeņainība
10. priekšlaicīgi noplūduši augļūdeņi
11. pārstaigāta grūtniecība
12. daudzaugļu grūtniecība
13. nesaskaņa augļa izmēri/gestācija
14. medikamentoza terapija, piem.,Litija karbonāts, Magnijs, adrenoblokatori
15. mātes narkomānija/toksikomānija
16. augļa iedzimtas patoloģijas
17. samazināta augļa aktivitāte

400
 18. bez antenatālas aprūpes
Intranatāli:
1. akūts ķeizargrieziens
2. tūpļa vai patoloģiska augļa guļa
3. priekšlaicīgas dzemdības
4. bezūdens periods > 24 stundām
5. straujas dzemdības
6. ieilgušas dzemdības >24 stundām
7. ieildzis II. dzemdību periods > 2 stundām
8. nepārliecinošs sirdsdarbības pieraksts
9. vispārējās narkozes pielietojums
10. dzemdes tetānija
11. narkotikas mātei 4 stundu laikā pirms bērna piedzimšanas
12. mekonija piejaukums augļūdeņiem
13. nabassaites izkrišana
14. placentas priekšlaicīga atslāņošanās
15. placentas priekšguļa
Reanimācijas pamatprincipi. Reanimācijas pasākumus jāveic jaundzimušo asfiksijas
gadījumā: apnoe, sirdsdarbības frekvence < 100 reizēm minūtē, cianoze, bālums.
A. atbrīvot elpceļus
• atsūkšana- mute- deguns
• poza ar viegli atliektu galvu
B. ierosināt elpošanu
• taktīla stimulācija 10-15 sekunžu laikā ( pēdas papliķēšana, knipis pa papēdi,
viegla viegla paberzēšana, viegla ķermeņa parīvēšana)
• maskas- maisa ventilācija jāveic ar 100% skābekli, elpināšanas ritms 40 reizes
minūtē. Bērna spontānu elpu jāizvērtē ik pa 30 sekundēm.

C. stimulēt sirdsdarbību un asins cirkulāciju ar netiešo sirds masāžu

• ja pēc A un B soļu veikšanas, sirdsdarbības frekvence < 100 reizēm minūtē un
nepieaug
• ja sirdsdarbības frekvence = 0
Netieša sirds masāža: jāizdara krūšu kurvja kompresijas ar frekvenci 90 reizes minūtē,
kompresijas dziļums 1,5 – 2 cm.
Sirdsdarbības kontrole jāveic ik pa 30 sekundēm līdz sirdsdarbībai > 100 reizēm minūtē.
401
D. ievadīt medikamentus
Medikament Koncentrācija Deva Ievadīšanas noteikumi
s
Adrenalins 1 : 10 000 0,1 – 0,3 ml/ i/v strauji vai endotraheāli
kg
Tilpuma NaCl 0,9% vai 10,0 ml/ kg ievada i/v 5 – 10 minūšu laikā
aizvietotājs Ringera laktāts
NaHCO3 4,2% 4 ml/ kg i/v nabas vēnā ne ātrāk kā 2
šķīdums minūšu laikā
Adrenalīnu :
• ja sirdsdarbības frekvence = 0
• ja pēc ABC soļu veikšanas sirdsdarbības frekvence < 60 reizēm minūtē
Fizioloģisku NaCl šķīdumu :

ja ir aizdomas par iespējamu asins zudumu ( asiņošana dzemdībās vai izteikts
ādas bālums bērnam)
 ja ir izteikti mikrocirkulācijas traucējumi (kapilāru pildīšanās laiks > 4
sekundēm)
Nātrija bikarbonātu pēc nodrošinātas elpināšanas, ja sirdsdarbības
frekvence = 0
Reanimācija dzemdību zālē.

• Novietot zem radiācijas siltuma

sildītāja
• (Mekoneālu augļūdeņu gadījumā –
atsūkt traheju)
• Nosusināt Novērtēt elpošanu
• Izmest mitro autu
• Poza, atsūkt muti, degunu
• Taktilā stimulācija
Nav vai krampjaini
atsevišķi elpas vilcieni Spontāna
MPV

< 100
Novērtēt sirdsdarbību
Novērtēt sirdsdarbību (skaitīt 6 sekundes x 10)
(skaitīt 6 sek. x 10)
< 60 60 – 100 > 100
> 100
• Turpināt • Nepieaug un • Sagaidīt
ventilāciju < 80 – spontānu Novērtēt ādas krāsu
• Uzsākt ventilācija un elpu un
ārējo sirds ārējā sirds pārtraukt
masāžu masāža ventilāciju
• Pieaug – 402
turpināt Cianotiska
ventilāciju O2 ar masku
 Sārta vai
akrocianoze

Novērot

Cianotiska

< 80 pēc 30 “ MPV un ārējās sirds masāžas – O2 ar masku

medikamentoza terapija

403
Mekonija piejaukums augļūdeņiem.

Mekonija piejaukums augļūdeņiem

Atsūkšana dzemdību vai operācijas

laikā pēc galviņas piedzimšanas:
mute, rīkles gals, deguns

Šķidri mekoneāli augļūdeņi Biezi mekoneāli augļūdeņi

Bērns aktīvs Bērns nomākts

Novērojiet Atsūciet traheju

Nepieciešamie reanimācijas pasākumi

Svarīgi:
NB! Izvairieties no taktilas stimulācijas pirms elpceļu atsūkšanas!

Kontroles jautājumi:
1. Kas notiek dzimšanas brīdī, lai bērns varētu saņemt skābekli no plaušām?
2. Kāda ir bērna atbildes reakcija uz traucējumiem normālā adaptācijā?
3. Kā var noteikt, ka jaundzimušajam bijis perinatāls nomākums?
4. Kādi riska faktori ir saistīti ar jaundzimušā reanimācijas nepieciešamību?
5. Kā jūs sagatavosieties reanimācijai?

Literatūra
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā

404
 4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
7. Jaundzimušo reanimācijas rokasgrāmata, American Heart association, American
academy of pediatrics, 2004
8. Latvijas dzemdību specialistu un ginekologu asociacijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
9. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Anestezioloģija un reanimatoloģija

dzemdniecībā

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par fizioloģisku un

patoloģisku grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda norisi un anestezioloģiskās un
reanimatoloģiskās aprūpes nepieciešamību un lomu tajā. Studiju priekšmeta apguves rezultātā
iegūst pamatzināšanas un kompetenci biežāko grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību
perioda akūtu komplikāciju diagnostikā, kad nepieciešama anestezioloģiska un
reanimatoloģiska aprūpe sievietei un jaundzimušajam.
Asiņošana grūtniecības otrajā pusē.
Izmeklējot un ārstējot grūtnieci ar dzimumorgānu asiņošanu, jāņem vērā šādi fakti:
• Kamēr nav precizēta diagnoze, jebkura asiņošana grūtniecības laikā var būt
bīstama dzīvībai.
• Asiņošana ir viens no galvenajiem mātes mirstības iemesliem.
• Kamēr ir aizdomas par placentas priekšguļu, vagināla izmeklēšana ir kontrindicēta.
• Fizioloģiskas hipervolēmijas dēļ (30 grūtniecības nedēļās cirkulējošais šķidruma
apjoms pieaug par 40%) mātes atbildes reakciju uz asiņošanu reizēm novēro, ja
asins zudums pārsniedz 25 – 30% no kopējā asins apjoma. Kopējais asins apjoms
ir apmēram 7% no ķermeņa masas.
• Atbildes reakcija uz asiņošanu noris divās fāzēs. Pirmā ir akūtā, tai raksturīga
vazokonstrikcija, lai nodrošinātu dzīvībai svarīgo orgānu apasiņošanu. Otrā ir
hroniskā, apmēram 4 stundas pēc asiņošanas epizodes, kad transkapilāri cirkulācijā
atgriežas ap 30% no asins tilpuma. Uzreiz pēc asiņošanas epizodes Hb un Ht nav
objektīvi raksturlielumi, kas raksturo asins zudumu.
• Visjutīgākais hipovolēmijas raksturlielums ir stundas diurēze. Ja stundas diurēze ir
lielāka nekā 30 ml, ir eivolēmija.

405
 • Ja grūtniece ar ievērojamu asins zudumu ir jātransportē, viņa jānovieto uz
kreisajiem sāniem. Šādā pozīcijā palielinās sirds izsviedes tilpums un uzlabojas
placentārā asinsrite.
• Ja asiņošana grūtniecības laikā ir rēzus negatīvai sievietei, jāordinē antirēzus
imūnglobulīns.
Placentas novietojuma anomālijas.
Placentas priekšguļa (placenta praevia).
Placentas priekšguļa ir situācija, kad placenta ir implantējusies dzemdes apakšējā segmentā un
placentas audi aizšķērso ceļu augļa priekšgulošai daļai. Placentas priekšguļa paaugstina mātes
asiņošanas risku.
Etioloģijā nozīme ir endometrija bojājumam iepriekšējo grūtniecību laikā.
Patoģenēze ir neskaidra.
Riska faktori:
• multiparitāte (ierobežota placentas migrācija),
• grūtniece ir gados,
• anamnēzē ķeizargrieziena operācija,
• daudzaugļu grūtniecība,
• iepriekš placentas praevia,
• smēķēšana.
Klasifikācija. Šķir trīs placentas priekšguļas veidus:
1. Pilnīga vai centrāla placentas priekšguļa jeb placenta praevia centralis – placentas audi
sedz visu dzemdes kakla iekšējo muti.
2. Parciāla vai daļēja placentas priekšguļa jeb placenta praevia partialis – placentas audi
daļēji sedz dzemdes kakla iekšējo muti.
3. Margināla priekšguļa jeb placenta praevia marginalis – placentas mala atrodas līdz 2 cm
no iekšējās mutes.
Sastopamība. 1 no 200 dzemdībām iznēsātas grūtniecības gadījumā. Vairāk nekā 90%
placentas priekšguļas gadījumos, kas diagnosticēti II. trimestī, līdz dzemdībām izzūd, to
skaidro ar placentas migrāciju, grūtniecībai progresējot.
Klīniskā aina.
Pēkšņa, nesāpīga asiņošana no dzimumceļiem II. vai III. trimestrī: maksimums 34
nedēļas, kad veidojas apakšējais segments. Kontrakcijas novēro reti – līdz 25% gadījumu.
Bieži kombinējas ar nepareizu augļa guļu.
Diagnostika.

406
 95% gadījumu precīza ir ultraskaņas diagnostika. Transabdominālo skenēšanu veic
pacientei ar pilnu, tad iztukšotu urīnpūsli. Pietiekami droša ir arī transvaginālā skenēšana, kas
dažkārt nepieciešama diagnozes precizēšanai. Vagināla izmeklēšana kontrindicēta, jo var
provocēt spēcīgu asiņošanu. Nepieciešamības gadījumā vaginālo izmeklēšanu var veikt tikai
tad, ja sagatavota operāciju zāle.
Diferenciāldiagnostika.
Pazīme Placentas priekšguļa Placentas atslāņošanās
Sāpīga dzemde reti Parasti
Arteriāla hipertensija < 5% 25 – 50%
Dzemdes kontrakcijas < 25% > 75%
Nepareiza augļa guļa 35% < 5%
Augļa augšanas atpalicība 10 – 15% > 80%

Ārstēšana. Nekavējoties grūtniecības pārtraukšana ar ķeizargrieziena operāciju ir

indicēta, ja sākas stipra asiņošana, neatkarīgi no grūtniecības laika. Par operāciju asiņošanas
gadījumā jāizšķiras arī tad, ja grūtniecība ilgst vismaz 34 nedēļas vai ja pierādīts augļa plaušu
nobriedums. Nogaidoša taktika būtu pieļaujama, ja asiņošana nav stipra, auglis stipri
nenobriedis un jebkurā brīdī, nepieciešamības gadījumā, var tikt veikta ķeizargrieziena
operācija. Konservatīvā ārstēšana:
• gultas režīms
• antianēmiska terapija
• tokolītiskie līdzekļi: β simpatomimētiķi relatīvi kontrindicēti, izvēles preparāts ir
MgSO4
• plaušu nobrieduma stimulēšana
Ja placentas priekšguļu atrod, veicot sonogrāfisko izmeklēšanu grūtniecības II trimestrī
un grūtniecei nav bijušas sūdzības par asiņainiem izdalījumiem no dzimumorgāniem, viņai
izskaidro iespējamās komplikācijas, kad nekavējoties jādodas pie ārsta, un turpina
ambulatorisku grūtniecības aprūpi. Atkārto sonogrāfiju 34. grūtniecības nedēļā, lai lemtu
jautājumu par dzemdību vadīšanas taktiku. Rodoties sūdzībām par asiņainiem izdalījumiem,
grūtnieci nekavējoties hospitalizē un turpmākā taktika ir atkarīga no asiņošanas stipruma un
grūtniecības laika.
Grūtniecību atrisina ar plānveida ķeizargrieziena operāciju, kad augļa plaušas ir nobriedušas
vai 37. grūtniecības nedēļā. Marginālas placentas piestiprināšanās gadījumā iespējams uzsākt
dzemdību vadīšanu pa dabīgiem dzemdību ceļiem, asiņošanas gadījumā veicot agrīnu
amniotomiju.
Komplikācijas.

407
 Mātei reti ir smags stāvoklis, ja nav asiņošanu provocējošu faktoru. Tomēr dažkārt
asiņošana var būt dzīvībai bīstama. Asiņošanu var apstādināt tikai, nekavējoties pārtraucot
grūtniecību. Grūtnieci ar masīvu asiņošanu nogādā tuvākajā slimnīcā, kur iespējams veikt
ķeizargrieziena operāciju. Pacienti nogādā tieši operāciju zālē, nodrošina vairākas venozas
pieejas, gatavojas asinis pārliešanai.
Pastāv paaugstināts placentas ieaugšanas risks, īpaši, ja ir rēta uz dzemdes un placenta
piestiprināta rētas apvidū. Koagulopātijas risks ir zems. Ir paaugstināts asiņošanas risks
pēcdzemdību periodā, jo placenta piestiprināta dzemdes apakšējā segmentā. Neiznēsātība ir
biežākais perinatālās nāves iemesls.

Zemu piestiprināta placenta (placenta inferior inserta).

Placenta implantēta dzemdes apakšējā segmentā 2 – 5 cm no iekšējās mutes. Pastāv

paaugstināts pēcdzemdību asiņošanas risks, jo dzemdes apakšējā segmentā ir maz miometrija
kontraktilo audu un pēcdzemdību periodā iespējama apakšējā segmenta atonija.

Normāli novietotas placentas priekšlaicīga atslāņošanās (abruptio placentae normaliter

insertae praecox spontanea partialis, totalis).
Normāli novietotas placentas priekšlaicīga atslāņošanās ir placentas daļēja vai pilnīga
atdalīšanās no dzemdes sieniņas grūtniecības laikā vai dzemdībās pirms augļa piedzimšanas.
Sastopamība Latvijā 2005. gadā – 1,1% dzemdību.
Etioloģija ir neskaidra.
Patoģenēze un riska faktori:
• hipertensīvi stāvokļi grūtniecības laikā
• multiparitāte
• sievietēm gados risks ir paaugstināts
• placentas atslāņošanās iepriekšējās grūtniecības laikā
• smēķēšana
• kokaīna lietošana
• priekšlaicīga augļūdens noplūšana
• strauja intrauterīnā spiediena pazemināšanās (daudzūdeņainība, dvīņu dzemdības)
• leiomioma
• trauma
Klasifikācija.

408
Izšķir daļēju un pilnīgu priekšlaicīgu placentas atslāņošanos. Ja atslāņošanās laukums ir
lielāks par 30% - novēro augļa stāvokļa pārmaiņas. 50% atslāņošanās izraisa augļa bojāeju.
Pēc atslāņošanās lokalizācijas šķir perifēro un centrālo formu.
• Perifērās formas gadījumā atslāņošanās sākas no placentas malas. Klīniskajā ainā
tā izpaužas ar asiņošanu no dzimumorgāniem. Šai formai nav raksturīga
koagulopātija, tā biežāk saistīta ar priekšlaicīgu augļūdens noplūšanu un
priekšlaicīgām dzemdībām.
• Centrālās formas gadījumā ir pierādīta saistība ar deciduālu vaskulopātiju. Puse
gadījumu ir vieglā formā bez hemodinamikas traucējumiem un koagulopātijas.
50% gadījumu novēro smagu formu, kad veidojas Kuvelera dzemde, kas
komplicējas ar koagulopātiju. Kuvelera dzemdi konstatē ķeizargrieziena operācijas
laikā, un tai raksturīga dzemdes muskulatūras imbibīcija retroplacentārās
hematomas apvidū. Retroplacentārajā hematomā tiek patērēti asis recēšanas
faktori, veidojas koagulopātija. Imbibētā dzemdes muskulatūra zaudē spēju
sarauties, veidojas atonija.
Izplatība. 80% no asiņošanas iemesliem III. trimestrī.
Diagnostika. Sūdzības par pēkšņām vēdersāpēm dzemdes apvidū. Ja placenta
piestiprināta dzemdes priekšējā sienā, nereti var lokalizēt sāpīgu izvelvējumu. Dzemdes
tonuss ir paaugstināts, 80% gadījumu novēro asiņošanu no dzimumorgāniem, asins
piejaukumu augļūdenim. Ja atslāņošanās laukums ir liels, novēro augļa hipoksijas pazīmes un
mātes hemodinamikas traucējumus. Patoloģiju diagnosticē, ņemot vērā anamnēzi un fizikālās
izmeklēšanas datus. Ultrasonogrāfijas dati var būt neprecīzi, bet palīdz diferencēt no placentas
priekšguļas.
Ārstēšana. Grūtnieci ar aizdomām par placentas atslāņošanos nekavējoties hospitalizē
tuvākajā dzemdību nodaļā. Grūtniecības laikā, ja sievietes stāvoklis ir stabils, nav augļa
distresa un gestācijas laiks ir mazāks par 34 nedēļām, iespējama konservatīva terapija - gultas
režīms, antianēmiska terapija, tokolītiskie līdzekļi, plaušu nobrieduma stimulēšana, mātes un
augļa parametru monitorēšana. Nepieciešamie laboratorie izmeklējumi – asins grupa, Rh
faktors, Hb, Ht, APTL, protrombīns, fibrinogēns, D dimeri. Augļa stāvokli izvērtē, veicot
atkārtotus kardiotokogrāfijas pierakstus. Ja mātes stāvoklis ir nestabils, nekavējoties
grūtniecība jāpārtrauc ar ķeizargrieziena operāciju.
Dzemdībās, ja mātes un augļa stāvoklis ir stabils un dzemdības adekvāti progresē,
iespējamas dzemdības pa dabīgajiem dzemdību ceļiem. Jālieto agrīna amniotomija, drīkst
lietot arī oksitocīnu dzemdību stimulācijai.
Ķeizargriezienu veic:

409
 • ja atslāņošanās ir smaga un bīstama mātei
• ja progresē augļa distress un dzemdības pa dabīgiem dzemdību ceļiem nevar tūlīt
pabeigt
Ja izveidojusies Kuvelēra dzemde, pēcdzemdību atoniskas asiņošanas profilaksei lemj
jautājumu par histerektomiju.
Komplikācijas.
• dzemdes atoniska asiņošana pēc dzemdībām
• koagulopātijas pievienošanās
• hipovolēmiska šoka attīstība liela asins zuduma gadījumā
Profilakse.
Atturēšanās no smēķēšanas.
Placentas piestiprināšanās anomālijas, asiņošana placentārajā periodā.
Patoloģiju noteic decidua basalis defekts: tā ir ļoti plāna vai tās nemaz nav. Placentas
enkurbārkstis dziļi ieaug nepilnvērtīgajā deciduālajā slānī (placenta adhaerens) vai
muskuļslānī (placenta accreta, increta) vai cauraug muskuļslāni un dzemdes serozo apvalku
(placenta percreta).
Riska faktori Situācijas, kad varētu paredzēt plānu vai bojātu deciduālo slāni:
• placentas implantācija apakšējā segmentā,
• placentas implantācija dzemdes rētas vietā,
• anamnēzē dzemdes kiretāža.
Izplatība.Vidēji 1 uz 7000 dzemdību.
Iedalījums:
• pilnīga vai totāla – patoloģiski ieaugušas visas enkurbārkstiņas
• daļēja vai parciāla – patoloģiski ieaugusi daļa enkurbārkstiņu
• fokāla – patoloģiski ieaugušas atsevišķas enkurbārkstiņas
Diagnostika un taktika.
Iespējamu placenta accreta var paredzēt ultraskaņas izmeklējumos – trūkst
hipoehogēnās retroplacentārās zonas. Tomēr visbiežāk šo patoloģiju diagnosticē placentārajā
periodā. Ja placentas piestiprināšanās anomālija ir totāla, t.i., visā tās laukumā, tad 30 minūšu
laikā pēc bērna piedzimšanas placenta neatdalīsies, nenovēros arī asiņainus izdalījumus no
dzimumorgāniem. Ja pusstundas laikā placentas atdalīšanās simptomi ir negatīvi, i/v
anestēzijā vai epidurālā anestēzijā jāveic placentas atdalīšana ar roku jeb manuāla ablācija. Ja
patoloģiskā piestiprināšanās ir daļēja, placentas atdalīšanās simptomi ir negatīvi, sākas
asiņošana. Nekavējoties i/v anestēzijā jāveic placentas manuāla ablācija. Ja enkurbārkstiņas

410
cieši ieaugušas tikai bazālajā slānī, placentu atdalīt no dzemdes sieniņas ir viegli. Placentas
ieaugšanu muskuļslānī visbiežāk diagnosticē, veicot placentas manuālu atdalīšanu. Tā ir
apgrūtināta, tiek traumēts muskuļslānis un sākas spēcīga asiņošana. Visdrošākā ārstēšanas
metode šajā gadījumā ir histerektomija. Literatūrā aprakstītas arī citas ārstēšanas metodes,
placentas audus atstāj dzemdes dobumā un ārstē ar metotreksātu, taču šāda ārstēšanas metode
Latvijā nav pieņemta. Iespējams, ka fokāla placenta accreta ir biežāk sastopama nekā tiek
uzstādīta šī diagnoze un ir par iemeslu atoniskai asiņošanai pēcdzemdību periodā.

Asiņošana agrīnā pēcdzemdību periodā.

Definīcija.
Patoloģisks asins zudums vaginālās dzemdībās ir asins zudums, kas pārsniedz 500 ml,
ķeizargrieziena operācijas gadījumā vairāk par 1000 ml.
Organisma atbildes reakciju uz asins zudumu nosaka:
• cirkulējošās asins tilpums
• grūtniecības hipervolēmijas lielums
• anēmijas pakāpe grūtniecības laikā
• asins zuduma ātrums
Etioloģija.
Visbiežākais iemesls asiņošanai agrīnā pēcdzemdību periodā ir dzemdes muskulatūras atonija.
Patoģenēze.
Iznēsātas grūtniecības gadījumā vienā minūtē 600 ml asiņu izplūst caur intervilozo telpu.
Placentai atslāņojoties, dzemdību trešajā periodā plīst artērijas un vēnas. Placentārā lauka
hemostāzi nosaka:
• placentārā lauka asinsvadu vazospazma
• asins recekļa veidošanās
• dzemdes gludo muskuļšķiedru kontrakcija un retrakcija, kas nospiež asinsvadus
Dzīvībai bīstama asiņošana ir iespējama, ja dzemdes muskulatūra ir atoniska, jo koagulācijas
sistēma nespēj nodrošināt hemostāzi bez citu faktoru iedarbības.

Antenatālie riska faktori:

o anamnēzē asiņošana iepriekšējās dzemdībās
o placenta adhaerens iepriekšējās dzemdībās
o liels dzemdību skaits: risks ievērojami palielinās, ja ir vairāk par sešām dzemdībām
o daudzaugļu grūtniecība

411
 o liels auglis
o daudzūdeņainība
o anēmija
o asiņošana grūtniecības laikā
o dzemdes mioma
o ķeizargrieziens apakšējā segmentā
Intranatālie riska faktori:
o mākslīgi izraisītas dzemdības
o ieilgušas dzemdības ar ilgstošu stimulāciju
o dzemdes muskulatūras tonusu pazeminošu medikamentu lietošana
o instrumentālas dzemdības
o infekcija dzemdībās
o mātes nogurums
o koagulopātija
o grūtniecības izraisīta hipertensija
o normāli novietotas placentas priekšlaicīga atslāņošanās
o augļūdens embolija
o antenatāla augļa bojāeja
o iedzimta koagulopātija
o straujas dzemdības
o dzemdes plīsums
Faktori dzemdību III. periodā:
o ieildzis III. periods
o placentas daļu aizture dzemdes dobumā
o dzemdes inversija
Sastopamība. 2005. gadā Latvijā dzemdībās asins zudums lielāks par 0,5% no dzemdētājas
ķermeņa masas bija 2,8% gadījumu.

Diagnostika un taktika.
Ja pēc placentas piedzimšanas novēro asiņošanu no dzimumorgāniem, maigi veic
dzemdes ārējo masāžu. Profilaksei ievada uterotoniskus medikamentus – oksitocīnu 10 - 20
DV sistēmā ar 1000 ml fizioloģiskā šķīduma strauji vai metilergobrevinu 0,2 mg ar 20 ml
fizioloģiskā šķīduma i/v lēni. Ja dzemdes tonuss ir apmierinošs, veic dzemdību ceļu apskati.

412
Ja ir dzemdību ceļu trauma, to nošuj, nodrošinot labu dzimumceļu pārredzamību un
anestēziju. Ja pēc dzemdes ārējās masāžas un uterotoniķu ievadīšanas dzemdes tonuss ir
neapmierinošs, i/v anestēzijā veic dzemdes dobuma pārbaudi ar roku jeb manuālu revīziju.
Pārbauda dzemdes veselumu, no dzemdes dobuma evakuē asins recekļus, iespējamās
placentas daļas un veic dzemdes bimanuālu masāžu. Nepieciešamības gadījumā, ja
placentārais lauks ir negluds un dzemdes tonuss nav apmierinošs, var veikt instrumentālu
revīziju. Šāda manipulācija agrīnā pēcdzemdību periodā gan ir bīstama. Dzemdes
muskulatūrā caur vēdera priekšējo sienu manuālās revīzijas laikā var ievadīt metilegrobrevinu
vai prostaglandīnu F2α. Ja dzemde joprojām atoniska, veic dzemdes bimanuālo kompresiju.
Pētījums Anglijā parādīja, ka histerektomija ir visbiežākā manipulācija sievietēm, kas
nepadodas dzemdes atonijas ārstēšanai ar uterotoniskiem līdzekļiem. Protams, histerektomija
ir saistīta ar papildus asins zudumu un tāpēc tiek meklētas alternatīvas procedūras. Viena no
šādām metodēm ir tamponādes tests, kas samazina asins zudumu un samazina ķirurģiskas
iejaukšanās nepieciešamību skaitu. Tamponādes testu jāveic pēc iespējas agrīni, ja asiņošanas
iemesls nav dzimumceļu trauma vai placentas audu retence. Pagātnē tika veikta dzemdes
dobuma tamponāde ar garu, starilu marles lentu ultraskaņas kontrolē. Lietojot šo metodi,
dzemdes dobumu blīvi piepildīja ar garu marles tamponu, ko, ja asiņošana apstājusies, izņēma
pēc 12 – 24 stundām. Metodes pielietošanai nepieciešama anestēzija, blīvu dobuma pildījumu
panākt bija grūti, ja asiņošana tomēr turpinājās, to konstatēt nevarēja uzreiz. Šodien pielietotā
metode ir balontamponāde ar sterilu balonkateteru, ko ievada dzemdes dobumā un piepilda ar
siltu sterilu fizioloģisko šķīdumu (SOS Bakri Tamponade Ballon Catheter). Balonkatetera
iedarbība ir tūlītēja, ja vispār šī metode dod efektu un efektivitāti novērtēt ir viegli. Ievietojot
balonkatetru, uzsāk antibakteriālu terapiju, turpina uterotoniķus. Balonkatetru izņem pēc 6 – 8
stundām to atslogojot pakāpeniski operāciju zālē, paralēli veicot oksitocīna infūziju.
Nesenā pagātnē lietotās pēcdzemdību asiņošanas novēršanas metodes – smaguma maisa
novietošanas aiz dzemdes dibena daļas caur vēdera priekšējo sienu, ētera tampona ievietošana
maksts mugurējā velvē nav pierādītas kā efektīvas.
Vienlaikus veic pacientes novērošanu: monitorē asinsspiedienu, pulsu, diurēzi: ievieto
urīna ilgkatetru, uzskaita asins zudumu, kontrolē laboratoriskos raksturlielumus, punktē ar
liela diametra katetriem (G 14) vienu vai divas perifērās vēnas. Būtiska ir zaudētā asins
apjoma ātra aizvietošana, tāpēc nekavējoties uzsāk i/v šķidruma ievadīšanu. Cirkulējošā
šķidruma apjomu atkarībā no asins zuduma aizvieto ar kristaloīdiem, koloīdiem, svaigi
saldētu natīvo plazmu, eritrocītu masu. Lai panāktu dzīvībai svarīgo orgānu asins apgādes
nodrošināšanu, no pretšoka līdzekļiem var lietot pretšoka apģērbu apakšējām ekstremitātēm
un vēderam. Ilgstoši pilienveidā ievada uterotoniskos līdzekļus.

413
 Ja visi minētie pasākumi nesniedz vēlamo efektu, veic laparotomiju. Sākotnēji liģē
dzemdes asinsvadus - a.uterina ascendējošo zaru un a.ovarica dzemdes zaru (atrodas
starp ligamentum latum lapiņām tuvu olvada atzarošanās vietai) kā arī uzliek dažāda
cita veida šuves uz dzemdes. Uzrauga dzemdes muskulatūras tonusu un asiņošanu no
maksts. Ja asiņošana joprojām turpinās, veic histerektomiju.
Taktikas algoritms.
H.A.E.M.O.S.T.A.S.I.S.
H (help) – sauc kādu palīgā
A (assess) – nosaki vitālos parametrus, sniedz atbalstu to korekcijai
E (establish) – nosaki asiņošanas iemeslu, ievadi uterotoniskus medikamentus, nosaki asins
preparātu pieejamību
M (massage) – masē dzemdi
O (Oxitocine) – oksitocīna infūzija
S (shift) – pārved pacientu uz operācijas zāli, izslēdz placentas un to daļu retenci, veic
bimanuālu kompresiju
T (tamponade) – balontamponāde
A (apply sutures) – uzliec kompresijas šuves
S (systemic devascularization) – sistēmiska dzemdes devaskularizācija
I (intervention radiologist) – iespējama dzemdes asinsvadu embolizācija
S (subtotal) – subtotāla vai totāla histerektomija
Bimanuāla dzemdes kompresija

414
Bakri tamponāde

Pēcdzemdību asiņošana, kuras iemesls ir dzemdes muskulatūras atonija, ir dzīvībai

bīstama situācija, kad aprūpes sniedzēju vienotam taktikas algoritmam un laika faktoram ir
noteicošā loma labvēlīga rezultāta nodrošināšanā.
Profilakse:
• savlaicīga dzemdētājas asins grupas un Rh fenotipa noteikšana
• šķidruma uzņemšana dzemdību laikā, lai nodrošinātu pietiekamu cirkulējošā
šķidruma apjomu
• perifēro vēnu katetrizācija riska grupas pacientēm
• uterotonisku līdzekļu lietošana
Asins zuduma novērtējums un aizvietošanas principi

Asins zudums ml
< 750 ml 750 – 1500 1500 – 2000 ≥ 2000
% no cirkulējošā
asins daudzuma < 15% 15 – 30% 31 – 40% > 40%
Asinsspiediens N N ↓ ↓
Pulsa spiediens N vai ↑ ↓ ↓ ↓
Pulss < 100 > 100 > 120 > 140
Elpošana minūtē 14 – 20 21 – 30 31 - 40 > 40
Diurēze ml/h 30 un ↑ 20 - 29 5 - 19 niecīga
CNS Nemiers Neliels Uzbudinājums, Apziņas
uzbudinājums apziņas traucējumi
traucējumi
Aizvietošanai KR KR 75% Er 20% Er 20%
izmantojamo KO 25% SSP 30% SSP 20%
šķīdumu % KO 20% KR 40%
attiecības KR 30% KO 20%
KR – kristaloīdi (fizioloģiskais šķidums, Rigera šķīdums)
KO – koloīdi (gelofuzīns)
Er – eritrocītu masa
SSP – svaigi saldēta plazma
415
Hipovolēmisks (hemorāģisks) šoks.
Hipovolēmisks šoks ir cirkulators kolapss, ko izraisa strauja intravaskulārā cirkulējošā
asins apjoma samazināšanās. Tā visbiežākais iemesls ir asiņošana. Ilgstošs hipovolēmisks
šoks rada audu hipoksiju un neatgriezeniskus dzīvībai svarīgu orgānu šūnu bojājumus. Šoka
smagumu nosaka ķermeņa masa, izejas hemoglobīna līmenis un ķermeņa metabolisms.
Pasaulē hemorāģiskais šoks ir viens no galvenajiem mātes mirstības iemesliem. Jo ilgāks laiks
paiet kopš šoka iestāšanās un adekvātas palīdzības, jo sliktāka ir prognoze pacientam.

Hipovolēmiska šoka fāzes un klīniskās izpausmes.

Primārs šoks
Klīniskā pazīme Agrīns Vēlīns Sekundārs šoks
CNS trauksme kavējums koma
Āda normāla krāsa, silta bāla, vēsa cianotiska, vēsa
Asinsspiediens viegla hipotensija vidēji izteikta izteikta hipotensija
hipotensija
Elpošana viegla tahipnoja tahipnoja tahipnoja, cianoze
Urīna izdale 30 – 60 ml/h < 30 ml/h anūrija
0,5 – 1 ml/kg/h < 0,5 ml/kg/h
Atbildes reakcijas uz
tilpuma aizvietošanu:
 Asinsspiediens ↑ Viegli ↑ Nav atbildes
 Urīna izdale ↑ Viegli ↑ Nav atbildes

Taktika.
Hipovolēmiska šoka ārstēšanas pamatā ir cirkulējošā šķidruma apjoma ātra atjaunošana,
asiņošanas apturēšana, operatīva reanimācijas pasākumu nodrošināšana.
Pēc hemorāģiskā šoka diagnosticēšanas, aprūpes sniedzējam:
• jāizsauc papildspēki
• jānodrošina laba venoza pieeja
• jāuzsāk šķidrumu ievadīšana intravenozi
Pārliešanu uzsāk ar kristaloīdiem un koloīdiem, ko ievada strūklveidā. Jāņem vērā, ka
stāvokļa smagumu nosaka hipovolēmija, nevis anēmija. Situācijā, kad nekavējoties jāuzsāk
asins pārliešana un nav iespējams precizēt rezus piederību, un noteikt asis individuālo
saderību, hemotransfūziju var uzsākt ar O(I) rh negatīvu eritrocītu masu. Veicot masīvu svaigi
saldētas plazmas pārliešanu (1000 – 2000 ml), tiek kompensēts ne tikai cirkulējošā šķidruma
apjoms, bet piegādāti arī zaudētie asins koagulācijas sistēmas faktori. Pacientes aprūpe
jānodrošina intensīvās terapijas nodaļā vai operāciju zālē, kur iespējama nepārtraukta
pacientes monitorēšana, pieejams skābekļa avots un nepieciešamības gadījumā var ātri uzsākt
operatīvu ārstēšanu asiņošanas apturēšanai.

416
Disiminēta intravazāla koagulopātija (DIK sindroms) dzemdniecībā.

Etioloģija un patoģenēze.
DIK sindroms attīstās patoloģiskas asins recēšanas pārmērīgas aktivācijas dēļ.
Patoloģiskā procesa rezultātā rodas smagi hemostāzes traucējumi, kas ir iemesls plazmas
recēšanas faktoru un trombocītu pārtēriņam. Aktivējoties fibrinoģenēzei, progresē
ģeneralizēta fibrīna depozīcija mazajos asinsvados, tiek bloķēta mikrocirkulācija. Vienlaicīgi
aktivējas asins fibrinolītiskā sistēma. DIK nav primāra patoloģija, bet attīstās sekundāri.
DIK attīstības mehānisms gŗūtniecības laikā:
Asinsvadu endotēlija bojājums • Preeklampsija
• Hipovolēmisks šoks
• Septisks šoks
Audu tromboplastīna atbrīvošanās • Placentas atslāņošanās
• Augļūdens embolija
• Antenatāla augļa bojāeja
• Horionamnionīts
• Placenta accreta
• II trimestrī aborts ar hipertoniskā šķīduma
ievadīšanu
Prokoagulantu fosfolipīdu produkcija • Augļa un mātes hemorāģija
• Nesaderīgu asiņu pārliešana
• Septicēmija
• Intravaskulāra hemolīze

DIK sindroms var veidoties, ja nepareizi novērtēts asins zudums un zaudētais šķidruma
apjoms tiek neadekvāti aizvietots ar kristaloīdiem un koloīdiem. Šajā situācijā
hiperkoagulācijas iemesls ir kompensatorās vazospazmas izraisīts endotēlija bojājums.
Diagnostika.
Antitrombīna III samazināšanās vienmēr liecina par paaugstinātu koagulāciju. Uz DIK
sindromu norāda laboratoriskie izmeklējumi - atrod fibrīna degradācijas produktus (D
dimērus). Ja DIK sindroms progresē, dinamikā samazinās asins recēšanas faktori – pagarinās
protrombīna laiks, aktivētā parciālā tromboplastīna laiks, samazinās fibrinogēna
koncentrācija.
Dzemdniecībā DIK sindroms visbiežāk attīstās akūti, piemēram, kā komplikācija pēc
normāli novietotas placentas priekšlaicīgas atslāņošanās. Šajā gadījumā novēro asins
koagulācijas raksturlielumu krasas pārmaiņas, trombocitopēniju, strauji attīstās klīniskā aina.
Hroniska DIK sindroma gadījumā asins recēšanas raksturlielumiem ir niecīgas novirzes no

417
standarta, nenovēro raksturīgās klīniskās izpausmes, bet par DIK sindromu liecina
paaugstināta D dimēru koncentrācija asins plazmā.

DIK sindroma klasifikācija pēc smaguma pakāpes (pēc Letsky, 1985. gads)
Paaugstināta fibrīna degradācijas produktu
1. stadija Kompensēts DIK koncentrācija.
sindroms Paaugstināta šķīstošo fibrīna kompleksu
koncentrācija.
Viss augstāk minētais.
2. stadija Dekompensēts DIK Samazināts trombocītu skaits.
sindroms, nav Pazemināta fibrinogēna koncentrācija.
hemostatisku Pazemināta V un V, III asins recēšanas faktoru
traucējumu koncentrācija.
Viss augstāk minētais.
3. stadija Spilgta DIK klīniskā Ļoti mazs trombocītu skaits.
aina Izteikts koagulācijas faktoru deficīts.
Ļoti zems fibrinogēna līmenis.
Augsta fibrīna degradācijas produktu koncentrācija.

Ārstēšanas pamatprincipi.
• jāārstē pamatslimība - jānovērš DIK sindromu izraisošais faktors;
• jānodrošina cirkulējošais šķidruma apjoms;
• jāaizvieto recēšanas faktori un eritrocīti.
Zaudētos koagulācijas faktorus iespējams aizvietot tikai, pārlejot lielu daudzumu svaigas
saldētas natīvās plazmas un krioprecipitātu. Plazma satur antitrombīnu III, V un VII recēšanas
faktorus, fibrinogēnu, nodrošina zaudētā šķidruma apjoma aizvietošanu. Fibrinogēna un AT
III koncentrācijas paaugstināšanai krioprecipitātu izmanto reti. Atkarībā no klīniskās
situācijas un laboratoriskiem raksturlielumiem jāpārlej eritrocītu masa (ja Hb < 7 g/l, Ht <
21%).
Nepieciešamo eritrocītu masas daudzumu aprēķina pēc šādas formulas:
Eritrocītu masa = (Ht vēlamais – Ht reālais) x pacienta svars kg.
Viena vienība eritrocītu masas Hb paaugstina par 1 g/l.
Trombocītu masu pārlej, ja to skaits ir mazāks par 50 x 109.
Heparīna lietošana DIK ārstēšanā nav pierādīta kā efektīvāka salīdzinājumā ar aizvietojošu
terapiju. Heparīnu visbiežāk izvēlas lietot DIK sindroma gadījumos, ja to izraisījusi augļūdens
embolija vai sepse. DIK ārstēšanā var lietot AT III koncentrātu.

Lietotie saīsinājumi:
Ht – hematokrīts

418
Hb – hemoglobīns
APTL – aktivētais parciālais tromboplastīna laiks
AT III – antitrombīns III

Kontroles jautājumi:
1. Par kādiem asiņošanu izraisošiem iemesliem jāzina grūtniecības otrajā pusē?
2. Pastāstiet par klīniskās ainas atšķirībām starp asiņošanu saistītu ar placentas novietojuma
anomālijām un normāli novietotas placentas priekšlaicīgu atslāņošanos.
3. Nosauciet jums zināmos primārās un sekundārās pēcdzemdību asiņošanas iemeslus.
4. Kādas asiņošanas novēršanas iespējas pastāv pēcdzemdību periodā?

Dzemdību anestēzijas veidi.

Mūsdienās dzemdniecība tāpat kā jebkura ķirurģiska medicīnas nozare ir cieši saistīta ar
anestezioloģiju. Jaunākās anestēzijas metodes ir ļoti atšķirīgas, un katru no tām izmanto
visdažādākajās situācijās.
Dzemdniecībā tās izmanto:
• dzemdību sāpju remdēšanai
• ķeizargrieziena operācijā
• vaginālās operatīvās dzemdībās
• placentārā un agrīnā pēcdzemdību perioda ķirurģiskās manipulācijās

Dzemdību atsāpināšana ir viens no mūsdienu medicīnas lielākajiem sasniegumiem,

tomēr jānovērtē gan tās labvēlīgā iedarbība, gan risks. Visbiežāk anesteziologa palīdzība
dzemdībās nepieciešama operatīvu dzemdību gadījumā, bet 21. gadsimtā anestēzija ir
iespējama arī tad, ja sieviete dzemdē pati. Dzemdību sāpju samazināšanai medikamenti
jāizvēlas tā, lai tie neietekmētu mātes un augļa veselību un nesamazinātu dzemdes kontrakciju
spēku, un līdz ar to nepagarinātu dzemdību ilgumu.
Sievietes organisma adaptācija grūtniecībai izraisa ievērojamas pārmaiņas organisma
sistēmās jau dažas nedēļas pēc grūtniecības iestāšanās, un dažas no tām saglabājas arī kādu
laiku pēc dzemdībām.

Lietojot anestēziju, īpaša uzmanība jāpievērš šādām pārmaiņām sievietes organismā:

Asinsrites sistēma.

419
 1. Trešajā trimestrī grūtniecei, guļot uz muguras un labajā laterālajā pozīcijās, nereti
(aptuveni 15 – 20%) novēro strauju sirds izsviedes pasliktināšanos, kas izpaužas kā
arteriālā sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena ievērojama pazemināšanās. Šā
fenomena cēlonis ir palielinātā dzemde, kas nospiež apakšējo dobo vēnu un ierobežo
asinu pieplūdi sirdij. To sauc par aorto kavālās kompresijas sindromu (v.cava
sindromu). Vieglākos gadījumos grūtnieces pārdzīvo vienīgi tahikardiju bez
nozīmīgām asinsspiediena pārmaiņām, taču šā sindroma gadījumā var attīstīties
bīstama bradikardija ar strauju asinsvadu sistēmiskās rezistences samazināšanos un
arteriālu hipotoniju, kas savukārt izraisa placentārās asinsrites pasliktināšanos un augļa
hipoksiju.

Ārstēšana: Vairumā gadījumu no aorto kavālā kompresijas sindroma izdodas atbrīvot,

pagriežot grūtnieci uz kreisajiem sāniem par 15 grādiem. Tomēr, ja oklūzijas sindroms
neizzūd, tad grūtniece vai galds, uz kura viņa guļ, jāpagriež pa kreisi, līdz sievietes
hemodinamika normalizējas (par 30 grādiem un vairāk). Var izmantot spilvenu vai kādu citu
paliktni, kuru noliek zem labā sāna. Īpaši smagos gadījumos ķeizargrieziena operācija jāveic,
pacientei guļot uz sāniem.
2. Grūtniecības laikā pavājinās asinsvadu reakcija (vazokonstrikcija un vazodilatācija) uz
alfa un beta adrenoerģisko stimulāciju. Šā iemesla dēļ grūtnieču arteriālas hipotensijas
ārstēšanai visbiežāk izmanto efedrīnu, kam piemīt alfa-1 agonista īpašības. Tas
paaugstina asinsspiedienu, paātrina sirdsdarbības frekvenci, bet neizraisa dzemdes
asinsvadu konstrikciju un neietekmē uteroplacentāro perfūziju. Beta adrenoerģiskā
stimulācija (piemēram, izadrīns, alupents) izraisa tahikardiju un arteriālu hipotensiju.
Elpošanas sistēma.
1. Hiperventilācijas dēļ grūtniecēm jau 12. grūtniecības
nedēļā PCO2 samazinās līdz 4 kPa (30 mm Hg), paliekot šajā hipokapnijas līmenī līdz
dzemdībām. Šī respiratoriskā alkaloze ir racionāls mehānismas, kas atvieglo CO2
pārvietošanos mātes asinīs, kas savukārt mazina augļa acidozi. Respiratorisko alkalozi
kompensē nieres (serumā samazinās bikarbonāts, nedaudz pieaug arteriālo asiņu pH),
un skābekļa pārvietošanās no mātes hemoglobīna uz augli nav traucēta. Dzemdību
laikā mātes hiperventilācija pieaug un attīstās izteikta hipokapnija un alkaloze. Šis
stāvoklis var komplicēties ar apnoju un hipoksiju, kas ir izteiktāka laika brīžos starp
sāpīgām kontrakcijām, bet sistēmiska opioīdu lietošana vai to izmantošana epidurāli
dzemdību analgēzijas nolūkos var vēl vairāk nomākt un padziļināt hipoksēmiju.

420
 Adekvāta epidurāla dzemdību analgēzija, lietojot vietējās anestēzijas līdzekļus, mazina
dzemdību izraisīto hipoksēmiju un novērš nevēlamās pārmaiņas.
2. Grūtniecības gaitā, sākot no grūtniecības 20. nedēļas,
par 20% samazinās funkcionālā reziduālā kapacitāte, tanī pašā laikā skābekļa patēriņš
un pieprasījums pēc skābekļa pieaug par 60%. Tas grūtnieci pakļauj arteriālās
hipoksēmijas riskam, kas īpaši strauji attīstās apnojas laikā vispārējās anestēzijas
ievadnarkozes posmā. Vairums mātes nāves gadījumu dzemdībās ir saistīti ar
apgrūtinātu intubāciju, kas grūtniecēm ir sastopama 10 reizes biežāk nekā akūtiem
pacientiem vispārējās ķirurģijas klīnikā. Elpceļu gļotādas tūska un sastrēgums
asinsvados var veicināt asiņošanu endotraheālās caurulītes un nazogastrālās zondes
ievadīšanas laikā.
Gastrointestinālā sistēma.
Grūtniecēm ir ievērojami paaugstināts kuņģa skābā sekrēta regurgitācijas un aspirācijas
risks, it īpaši narkozes sākumā pēc miorelaksantu ievades. Tam ir vairāki iemesli:
 aizkavēta kuņģa iztukšošanās, t.s. „smilšu pulksteņa’’ kuņģis
 paaugstināts kuņģa sulas sekrēcijas tilpums
 pazemināts barības vada apakšējā sfinktera tonuss
 paaugstināts intragastrālais spiediens

Regurgitācijas un aspirācijas profilakse:

1. Badošanās 6 līdz 12 stundas pirms anestēzija
2. Jāvairās no vispārējās anestēzijas nepamatotas lietošanas, tās vietā jāizmanto un agrīni
jāuzsāk vietējā anestēzija.
3. Ja nepieciešama vispārējā anestēzija, pirms narkozes jāordinē kuņģa sulas skābumu
samazinoši vai sekrēciju nomācoši līdzekļi:
 antacīdu preparāti (per os),
 H2 – receptoru blokatori (i/v),
 protonu-sūkņu inhibitori (i/v),
 metoklopramīds (cerukāls) (i/v).
Ievadnarkoze un pacientes intubācija jāveic paātrināti, ar Sellika paņēmienu (nepārtraukts
spiediens ar trīs pirkstiem uz gredzenskrimsli, lai veicinātu barības vada oklūziju).
Operācijas laikā jālieto nazogastrālā zonde, kuru izvada īsi pirms ekstubācijas.
Jāņem vērā, ka:
• per os 0,3 molārs nātrija citrāta šķidums jādod neilgi pirms operācijas

421
• i/v ievadīta 50 mg ranitidīna pilna iedarbība attīstās tikai pēc 2 stundām
• viena deva per os vai i/v omeprazola nav pietiekami efektīva
• metoklopramīds paaugstina barības vada apakšējā sfinktera tonusu un jau dažās minūtēs
samazina kuņģa tilpumu, taču opioīdi nomāc metoklopramīda darbību

Skelets un muskulatūra.
Grūtniecības laikā corpus luteum pastiprināti producē relaksīnu, kas pēdējā grūtniecības
trimestrī paaugstina symphisis pubis, perifēro locītavu un mugurkaula saišu saistaudu
elasticitāti. Šis fenomens paaugstina saišu bojājuma risku dzemdību laikā, veicina
mugurkaulāja, īpaši jostas daļas, sāpju rašanos grūtniecības beigās un arī pēcdzemdību
periodā. Tas ir arī viens no galvenajiem pēcdzemdību galvassāpju cēloņiem.
Nervu sistēma.
1. Pēkšņa sāpju sliekšņa paaugstināšanās 1-2 dienas pirms dzemdībām (pastiprinās
endorfīnu, enkefalīnu un progesterona produkcija).
2. Spinālai un epidurālai anestēzijai jāizmanto mazāks medikamentu tilpums/daudzums, jo
šo telpu tilpums samazinās (vēnu paplašināšanās dēļ īpaši samazinās epidurālās telpas
tilpums).
3. Palielinās nervu šķiedru jutīgums/sensitivitāte pret lokālā anestēzijā lietotajām vielām. Šie
preparāti iedarbojas pat divkārt ātrāk.
Medikamentu farmakokinētika.
Grūtnieces organismā medikamentozās vielas „uzvedas” citādi, jo palielinās aknu
fermentatīvā aktivitāte, bet, pieaugot cirkulējošo asiņu daudzumam, samazinās albumīna
koncentrācija plazmā. Tāpēc ievērojami palielinās dažu anestezioloģijā nozīmīgu preparātu
(piemēram, diazepāms, fenitions, fenazepāms, lidokaīns) ar proteīniem nesaistītā frakcija
asinīs. Medikamentu (piemēram bupivakaīns, diazepāms, tiopentāls, teofilīns) izvadīšana no
grūtnieces organisma palēninās. “Jonu lamatas” ir nejonizētā medikamenta daļa mātes asinīs,
kas labi šķērso placentāro barjeru. Augļa asinis ir “skābākas”, tāpēc medikaments
“pārvēršas” jonizētā formā, kura nespēj atgriezties atpakaļ mātes asinsritē.

Anestēzijas metodes dzemdniecībā.

Vispārējā anestēzija.

Pasaules pieredze rāda, ka vispārējās anestēzijas/narkozes lietošanas biežums dzemdniecībā ir

atšķirīgs ne tikai dažādās valstīs, bet pat vienas valsts klīnikās. Ir zināmi daži faktori, kas to
ietekmē, piemēram augsta riska dzemdību centros, kur augļa distress nav retums,

422
ķeizargrieziena operācijas biežāk veic vispārējā anestēzijā. Konstatēta arī kāda cita saikne - jo
biežāk spontāno dzemdību laikā lieto epidurālo anestēziju, jo retāk ķeizargrieziena operācijas
tiek veiktas vispārējā anestēzijā. Taču noteicošais faktors ir un paliek dzemdību speciālistu un
anesteziologu kopīgā sadarbība.
Vispārējās anestēzijas metodei piemīt daudzas priekšrocības, kas pilnīgi attaisno tās
lietošanu dzemdniecībā arī mūsu dienās. Nozīmīgākās no tām, protams, ir:
• mazs pirmsoperācijas laika patēriņš,
• neliels anestēzijas neizdošanās risks,
• pilnīga elpceļu izolācija un kontrole ķirurģiskās operācijas laikā.
Ar vispārējo anestēziju var nodrošināt ātru un pilnīgu pacienta gatavību ķirurģiskai operācijai,
un vispārējās anestēzijas efektivitāte nav atkarīga no pacienta bailēm ‘’būt nomodā narkozes
laikā’’. Tomēr pastāv arī pārliecinoši pierādītas nepilnības, kuras jāņem vērā katrā
individuālā gadījumā, kad jāizvēlas anestēzijas veids ķeizargrieziena operācijai:
• augsts apgrūtinātas un pat neiespējamas intubācijas risks
• augsts regurgitācijas/aspirācijas risks
• jaundzimušā elpošanas nomākuma risks
• „apziņas klātbūtnes’’ iespējamība narkozes laikā
• alerģiskas reakcijas pret anestēzijas vielām
• dzemdes hipotonijas risks
Indikācijas vispārējai anestēzijai:
• operācija jāsāk neatliekami
• koagulopātija
• asiņošana, hipovolēmija
• iedzimta sirdskaite: pierādīta primāra pulmonāla hipertensija, aortas stenoze
• cita iemesla hemodinamiska nestabilitāte
• eklampsija
• neskaidra apziņa
• sepse
• paciente pieprasa vispārējo anestēziju

Kontrindikācijas ir tikai relatīvas šādos gadījumos:

423
• prognozē grūtu/neiespējamu intubāciju
• iepriekš zināma alerģija vai atipiska reakcija pret anestēzijas vielām
• dažas ekstraģenitālas slimības: miastēnija, malignā hipertermija u.c.
Par spīti tam ka, uzlabojoties anestēzijas metodēm un pacienta novērošanas iespējām, kopš
80. gadiem samazinās ar anestēziju saistītie mātes mirstības gadījumi, ar vispārējo anestēziju
saistītais risks paliek nemainīgs. Izmantojot vietējās anestēzijas metodes, nāves gadījumu
skaits ir 17 reizes mazāks.

Vietējā jeb reģionālā anestēzija (RA).

Kopš 1899. gadā vācu ķirurga Augusta Biera (August Bier) veiktās pirmās plānveida spinālās
anestēzijas ar kokaīnu RA metodes ar mainīgiem panākumiem izmantoja arī dzemdniecībā.
Mūsdienu zinātne, farmakoloģija un medicīniskā tehnoloģija ir ievērojami paplašinājušas to
lietojumu. Tagad RA raksturīga augsta drošība un efektīva pretsāpju darbība. Modernajā
ķirurģijā, t. sk. arī dzemdniecībā, daudzās situācijās anesteziologi arvien biežāk dod
priekšroku tieši vietējās anestēzijas metodēm.
Dzemdniecībā lielāko popularitāti ir ieguvušas divas līdzīgas un vienlaicīgi atšķirīgas
RA metodes:
• Spinālā anestēzija: lokālās anestēzijas vielu šķīdumu ievada subarahnoidāli spinālajā
telpā, izraisot atgriezenisku aferento un eferento impulsu pārvades blokādi nervu šķiedrās.
• Epidurālā anestēzija: lokālās anestēzijas vielu šķīdumu ievada epidurālajā telpā, tā
absorbējas nervu audos un inhibē sāpju impulsu pārvadi uz muguras smadzenēm.
Lokālās anestēzijas viela rada atgriezenisku elektriskā impulsa rašanās un vadāmības
blokādi nervu šķiedrās, jo uz laiku pārtrauc Na jonu plūsmu caur neironu lipīdu membrānu.
Šo vielu iedarbību iespējams pastiprināt, pievienojot t. s. adjuvantus, piemēram epinefrīnu
(adrenalīnu), Na bikarbonātu, opioīdus vai klonidīnu.

Spinālā anestēzija Epidurālā anestēzija

1. Lokālās anestēzijas vielu ievada 1. Lokālās anestēzijas vielu ievada epidurāli.

subarahnoidāli.
2. Punkcija ir vienkāršāka.
3. Veicama ātrāk.
4. Ievada nelielu tilpumu, bet augstas
koncentrācijas lokālās anestēzijas vielu
(2,0 – 3,0 ml).
5. Blokāde attīstās ātri
6. Dziļa motoriska un sensoriska blokāde.
2. Punkcija un katetra ievade ir komplicētāka.
3. Veikšanai nepieciešams vairāk laika.
4. Ievada 3-5 reizes lielāku lokālās anestēzijas
vielu tilpumu, koncentrācija dažāda, parasti
zemāka.
5. Blokāde attīstās lēnāk.
6. Blokādes intensitāte ir variējama.
7. TA ↑ retāk sastopama.

424
7. TA ↓ biežāk un strauji. 8. Augstāks neadekvātas analgēzijas risks.
8. Blokāde retāk neizdodas. 9. Iespējama ilglaicīga vadāma analgēzija.
9. Īsāka pēcoperācijas analgēzija.

RA metodes jāveic, stingri ievērojot aseptiku, telpās, kur pieejams anestezioloģiskai praksei
atbilstošs tehniskais nodrošinājums, t.sk. visi līdzekļi iespējamo komplikāciju ārstēšanai.
Augļa sirdstoņi jāmonitorē pirms vietējās anestēzijas veikšanas un pēc tās uzsākšanas.
RA metožu īpašās priekšrocības:
• dod iespēju mātei piedalīties pat ķirurģiskajās dzemdībās un redzēt savu jaundzimušo
bērnu jau tā pirmajās dzīves minūtēs
• operatīvu dzemdību gadījumā ievērojami samazinās kuņģa satura
regurgitācijas/aspirācijas risks, jo paciente ir nomodā un rīkles refleksi nav nomākti
• nepastāv neveiksmīgas intubācijas risks, kā arī māte un auglis netiek pakļauti stresam, ko
vienmēr izraisa intubācija
• ja epidurālo anestēziju izmanto dzemdību sāpju remdēšanai, nepieciešamības gadījumā
pacientei ķeizargrieziena operāciju var uzsākt tikpat ātri, kā izmantojot vispārējo
anestēziju
• reģionālā anestēzija neietekmē dzemdes tonusu un samazina asins zudumu operācijas
laikā
• maz iespaido jaundzimušā elpošanu un Apgares raksturlielumus, jo, izmantojot adekvātas
lokālās anestēzijas vielu devas, augļa asinsritē nonāk minimāls to daudzums
• spinālai anestēzijai ir viszemākais iespējamais jaundzimušā elpošanas nomākuma risks
• māte var agrīni uzsākt zīdīšanu, pat pirms operācijas beigām
Absolūtas kontrindikācijas:
• koagulopātijas
• asiņošana, nekompensēta hipovolēmija
• ādas infekcija RA punkcijas vietā
• sepse
• pacientes atteikšanās no RA
• CNS u.c. akūtas neiroloģiskas slimības
• alerģija pret lokālās anestēzijas vielu
Relatīvas kontrindikācijas:

425
• neskaidra apziņa
• neiroloģiskas slimības anamnēzē
• mugurkaula deformācija
• muguras sāpju sindroms
• izteikta adipozitāte
Epidurālās anestēzijas izmantošana dzemdībās.
Pieredzējuši dzemdību speciālisti labi zina, cik nenovērtējama ir mātes efektīva un
adekvāta piedalīšanās visā dzemdību norisē. Profesionāli veiktas epidurālās anestēzijas laikā
mātei ir iespējams saglabāt motoriskās funkcijas un viņa var aktīvi piedalīties dzemdībās. To
panāk, epidurāli ievadot zemas koncentrācijas lokālās anestēzijas vielu ar vai bez opiātiem,
kas dod iespēju vēl vairāk samazināt lokālās anestēzijas vielas koncentrāciju šķīdumā.
Epidurālā anestēzija ir vienīgā dzemdību analgēzijas metode, kas objektīvi bloķē sāpju
impulsu pārvadi uz CNS. Salīdzinājumam, sistēmiski lietoti opiāti paaugstina sāpju slieksni,
vienlaicīgi maina arī grūtnieces attieksmi pret sāpēm un efektīvajās devās nereti izraisa
jaundzimušā elpošanas nomākumu.
Dzemdes kakla atvērums nav praksē izmantojams faktors, kas nosaka brīdi, kurā jāuzsāk
vietējā anestēzija. Katrs gadījums ir individuāls, un lēmuma pieņemšanā ir svarīga
anesteziologa un dzemdību speciālista sadarbība. Tomēr ieteicams sākt epidurālo anestēziju,
ja dzemdes kakla atvērums pirmdzemdētājai ir 4-5 cm un atkārtoti dzemdējošai sievietei - 3
cm.
Vispāratzītas epidurālās anestēzijas indikācijas dzemdībās:
• grūtniece vēlas epidurālo analgēziju
• pacientei ir zems sāpju slieksnis
• priekšlaicīgas dzemdības
• ieilgušas dzemdības (ilgāk par 12 h)
• ieildzis dzemdību preliminārais periods
• grūtniecei ar preeklampsiju
• pacientei ar ekstraģenitālu patoloģiju: piemēram, hronisks bronhīts, bronhiāla astma,
iedzimta/iegūta sirdskaite, hronisks pielonefrīts u.c.
• pacientei ar augļa tūpļa guļu vai daudzaugļu grūtniecību
• Foetus mortus
Epidurālās un spinālās anestēzijas iespējamie sarežģījumi.
426
 - Slikta dūša, vemšana, nieze.
- Pēcpunkcijas galvassāpes.
- Operācijai neatbilstoša anestēzija:
• pārāk vāja ķirurģiska anestēzija
• marmorveida vai unilaterāla anestēzija
• pārāk stipra vai pilnīga spināla blokāde
- Asinsspiediena pazemināšanās (simpatolīze).
- Lokālās anestēzijas vielu izraisīta akūta intoksikācija (pārsniedzot
medikamenta devu).
- Neiroloģiskas komplikācijas:
• nervu saknīšu kairinājums/bojājums
• epidurāla hematoma
• epidurīts/meningīts
Visām dzemdētājām nav nepieciešama anestezioloģiskā aprūpe. Sievietei, kura vēlas
dzemdību sāpju remdēšanu, ir piedāvājamas vairākas analgēzijas metodes. Ar mātes lūgumu
pietiek, lai uzsāktu atsāpināšanu, bet metodes izvēle ir atkarīga no pacientes veselības,
dzemdību stadijas un gaitas, kā arī anestezioloģiskā dienesta nodrošinājuma. Galvenais
anesteziologa uzdevums ir nodrošināt adekvātu analgēziju ar cik vien iespējams, mazāku
motorisko blokādi.
Pasaulē epidurālo anestēziju izmanto, lai nodrošinātu labāku analgēzijas kvalitāti,
salīdzinot ar parenterāli lietotiem opiātiem. Tomēr pētījumu dati liecina, ka ķirurģiskās
dzemdības notiek biežāk, ja ir lietota epidurāla dzemdību sāpju remdēšana. Taču līdz šim nav
pārliecinošu pierādījumu, ka operācijas veicina epidurālā anestēzija.
Pacientes monitorēšana.

Ķeizargrieziena operācijas un grūtnieces narkozes/anestēzijas laikā jāizmanto tāds pats

monitorēšanas un anestezioloģiskās aparatūras nodrošinājums kā jebkuram citam pacientam
akūtas abdominālas operācijas laikā.
• Pulsa oksimetrija.
• EKG monitorēšana.
• Neinvazīvais arteriālais asinsspiediens.

427
• Kapnometrija – tai ir nozīme, jo tā papildus apstiprina pareizu intubācijas caurules
novietojumu un palīdz izvairīties no nevēlamas mātes hiperventilācijas, kas var slikti
ietekmēt placentāro asinsriti.

Dzemdību anestezioloģijā izmantojamie medikamenti.

Narkotiskie analgētiskie līdzekļi.

Visbiežāk lietotie narkotiskie analgētiskie līdzekļi ir fentanils, sufentanils, alfentanils,

butorfanons un nalbufīns, petidīns (promedols), meperidīns, morfīns.
Meperidīns. Parasti lieto 50 – 100 mg intramuskulāri ik pēc 3 – 4 stundām kombinācijā
ar kādu no trankvilizatoriem (25 mg prometazīna). Biežāk lieto mazu devu un biežāk, tādējādi
samazinot iespējamo medikamenta ietekmi uz augļa elpošanu. Analgēzijas maksimums
iestājas 45 minūtes pēc medikamenta intramuskulāras ievadīšanas un gandrīz uzreiz pēc
intravenozas ievadīšanas.
Fentanils. 1µg/kg i/v nodrošina pietiekamu analgēziju (piemēram, dzemdību stangu
lietošanai) un neizraisa bīstamu augļa elpošanas nomākumu.
Morfīns. Vairs neizmanto dzemdību anestezioloģijā, jo jaundzimušie ir pārāk jutīgi uz
tā elpošanu nomācošo iedarbību.

Narkotiskie analgētiskie līdzekļi ir efektīvi un izplatīti, bet:

• dzemdētājai izraisa miegainību un elpošanas nomākumu
• veicina sliktu dūšu, vemšanu
• potencē ortostatisku hipotensiju
• izraisa kuņģa un zarnu trakta atoniju
• ievadot epidurālā vai subarahnoidālā telpā, 50 – 90% gadījumu dzemdētājai attīstās
dažādas pakāpes nieze (pruritus)
Narkotisko analgētiku ietekme uz augli:
• Opiāti viegli šķērso placentu, nokļūst augļa asinsritē un var izraisīt jaundzimušā
elpošanas nomākumu. Vienlaikus paaugstinās arī augļa acidozes risks. Šīs
komplikācijas rodas, ja dzemdību sāpju remdēšanai parenterāli ievada nepārdomāti
augstu opiātu devu. Lai novērstu opiātu pārdozēšanas sekas jaundzimušajam, i/v
jāievada naloksons (0,1 mg/kg).
• Opiātus lietojot epidurāli vai subarahnoidāli, par 3 – 30% pieaug augļa sirdstoņu
variabilitāte, bet operatīvo dzemdību risku tas nepaaugstina. Šo pārmaiņu iemesls ir

428
 strauja kateholamīnu koncentrācijas samazināšanās plazmā, ko novēro, iestājoties
analgēzijai. Tas rada pārejošu dzemdes hiperaktivitāti un, iespējams, īslaicīgi palēnina
placentāro asinsriti. Jaundzimušā Apgares raksturlielumi nemainās ne pēc vienreizējas
fentanila ievades intratekāli, ne arī turpinot analgēziju ar bupivakaīna/fentanila
epidurālu infūziju.

Sedatīvie jeb miega līdzekļi.

Tie nodrošina anksiolīzi, sedāciju un muskuļu relaksāciju. Dzemdībās sedatīvos līdzekļus
plaši nelieto iespējamo blakņu dēļ.
Diazepāms. Viela ar zemu jonizācijas pakāpi un augstu lipofilitāti. Diazepāms mātes
organismā metabolizējas ļoti lēni (T ½ = līdz 48 h) un labi potencē opiātus. Dzemdību laikā
augļa organismā tas var uzkrāties augstākā koncentrācijā nekā mātes asinīs un
jaundzimušajam izraisīt:
• hipotoniju, hipotermiju un elpošanas nomākumu
• hiperbilirubinēmiju ar CNS kodolu dzelti
Dizepāmu dzemdniecībā nelieto.
Midazolāms (Dormicum). Jaunās paaudzes benzodiazepīns ar ievērojami zemāku
lipofilitāti, – hidrofils un organismā sadalās ātri (T ½ mātei 2 h, auglim 6,5 h), neveido
aktīvus metabolītus. 2 – 3 reizes spēcīgāka iedarbība (3 – 5 mg Dormicum = 10 mg
diazepāma) labs anksiolītiķis, tāpēc tas biežāk izraisa mātei dzemdību amnēziju. Tomēr par to
ietekmi uz jaundzimušo literatūras dati ir pretrunīgi.
Medikamenti ievadnarkozei.
Barbiturāti.
Latvijā visbiežāk lieto Na tiopentālu. Tas ir īsas darbības lipofils intravenozs
anestētisks līdzeklis, kas ātri šķērso placentāro barjeru un ir drošs lietošanai dzemdniecībā, jo
ātri sadalās kā mātes, tā augļa organismā. Na tiopentālam nepiemīt analgētiskas īpašības.
Barbiturāti nedaudz palēnina placentāro asinsriti, jo atkarībā no devas pazemina mātes
asinsspiedienu.
Ketamīns (Kalipsol).
Neinhalācijas narkotiskā viela ar lēnu iedarbību un spēcīgu analgētisku efektu, bet tai
piemīt halucinogēnas īpašības. Svarīga šā medikamenta priekšrocība ir simpatomimētiskais
efekts (paaugstina TA, paātrina sirdsdarbību), tāpēc tas ir neaizstājams arteriālas hipotensijas
gadījumos. Kontrindicēts pacientēm ar augstu asinsspiedienu un preeklampsiju. Lietojot
devās līdz 1 mg/kg, tas neizraisa vērā ņemamus mātes vai bērna veselības traucējumus.
Propofols.

429
 Ātras iedarbības anestētisks līdzeklis, kas labāk nekā tiopentāls nomāc elpceļu refleksus,
pamošanās no narkozes noris ātri. Īpaši ieteicams grūtniecēm un dzemdētājām, kas slimo ar
bronhiālo astmu. Labi šķērso placentāro barjeru un ātri metabolizējas jaundzimušā organismā.
Propofols ietekmē mātes un bērna organismu līdzīgi kā tiopentāls. Jāņem vērā, ka
medikamenta ievade maza diametra vēnās ir sāpīga.
Etomidāts.
Tas ir ātras iedarbības, īsas darbības anestētisks līdzeklis, kura i/v ievade nereti izraisa
sāpes pa vēnas gaitu. Zināms, ka etomidāts minimāli iespaido kardiorespiratorisko sistēmu,
tāpēc īpaši piemērots, ja ķeizargrieziena operācija jāveic grūtniecei ar mitrālo stenozi.
Gāzveida anestēzijas vielas.
Inhalējamie anestētiskie līdzekļi (halotāns, izoflurāns, sevoflurāns)

ir augsti lipofilas gāzveida vielas ar mazu molekulāro masu, tāpēc labi šķērso placentāro
asinsriti, bet tajā pašā laikā ātri tiek izvadītas no jaundzimušā organisma caur plaušām un
neiespaido Apgares raksturlielumus. Dzemdību anestēzijā jāizmanto zema šo vielu
koncentrācija (MAC < 0,5), jo augstā koncentrācijā tie samazina dzemdes tonusu un var
veicināt dzemdes hipotoniju un asiņošanu.
N2O. Slāpekļa oksiduls, „jautrības gāze” – , parasti lieto maisījumā ar skābekli attiecībā
1:1 citu inhalējamo anestēzijas līdzekļu darbības pastiprināšanai ķeizargrieziena operācijas
laikā. Gaistošās anestēzijas vielas zemās koncentrācijās kopā ar N2O neietekmē dzemdes
tonusu, un tos var droši izmantot anestēzijas nodrošināšanai.
Muskuļu relaksanti.
Visbiežāk izmantotais preparāts ir īsās darbības miorelaksants sukcinilholīns (Listenon)
– lipofobs - ūdenī šķīstošs preparāts ar augstu jonizācijas pakāpi, tāpēc tie slikti šķērso
placentāro barjeru un gandrīz nemaz neiespaido augli. Problēmas var rasties, ja mātei vai
bērnam ir iedzimts pseidoholīnesterāzes defekts, kas ievērojami paildzina sukcinilholīna
darbību. Praksē sastopamas situācijas, kad sukcinilholīna lietošana ir kontrindicēta, un tāpēc
tiek izmantoti citi nedepolarizējošie miorelaksanti: rokuronijs, vekuronijs. Šo preparātu
pilns iedarbības efekts iestājas nedaudz vēlāk un darbība ir ilgāka. Taču rokuronijs un
vekuronijs, kā arī trakrijs, izmantojami miorelaksācijas nodrošināšanai pēc bērna
piedzimšanas.
Lokālās anestēzijas vielas.
Novokaīns (Procaine), lidokaīns (Xylocaine), bupivakaīns (Marcaine) un
Ropivakaīns (Naropin) ir plaši lietojami medikamenti dzemdniecībā visdažādāko
manipulāciju anestezēšanai. Lokālās anestēzijas vielu tiešā ietekme uz augli ir atkarīga no to
koncentrācijas v.umbilicalis asinīs. Augļa acidoze izraisa šo vielu aizkavēšanos fetālajā

430
asinsritē, bet tā kā bupivakaīns un ropivakaīns labāk saistās ar olbaltumiem, augļa asinīs tos
konstatē ievērojami zemākās koncentrācijās nekā, piemēram lidokaīnu. Netiešā darbība uz
placentāro asinsriti atkarīga no mātes arteriālās hipotensijas, ko var izraisīt simpātiskās
inervācijas blokāde anestezētajā ķermeņa daļā.
Kontroles jautājumi:
1. Kāda ir regurgitācijas un aspirācijas profilakse?
2. Kādi ir narkotiskie analgētiskie līdzekļi?
3. Kādi ir sedatīvie jeb miega līdzekļi?
4. Kādi ir medikamenti ievadnarkozei?
5. Kādas ir dzemdniecībā lietotās RA metodes?

Literatūra saraksts:
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā
4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
7. Operative obstetrics / 2006
8. Latvijas dzemdību specialistu un ginekologu asociacijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
9. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Diagnostikas metodes vecmātes praksē

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par izmeklēšanas

metodēm, to pielietošanas indikācijām un rezultātu interpretāciju vecmātes praksē:
1. grūtniecības diagnostika
2. fizioloģiskas izmaiņa grūtniecības laikā un to ietekme uz laboratoriem
rādītājiem
3. izmeklējumi un to interpretācija pamata antenatālās aprūpes laikā
4. glikozes tolerances tests
5. ģenētiskais skrīnings
6. horija bārkstiņu biopsija

431
 7. amniocentēze
8. kordocentēze
9. ultrasonogrāfijas izmeklēšana, indikācijas, metodes priekšrocības un trūkumi
dažādos grūtniecības laikos
10. 3D un 4D ultrasonogrāfija, priekšrocības un trūkumi
11. dopplersonogrāfija, indikācijas augļa stāvokļa diagnostikā
12. magnētiskā rezonanse augļa stāvokļa diagnostikai
13. augļa intrauterīnā stāvokļa diagnostika - augļa augšanas novērtēšana,
gravidogramma, kustību skaitīšana, kardiotokogrāfija, nestresa tests, biofizikālais profils,
saīsinātais biofizikālais profils
14. arējā un iekšējā kardiotokogrāfija
15. kardiotokogrāfija antenatālajā periodā un dzemdībās
16. STAN metode
17. augļa pH noteikšana
18. amnioskopija
19. fetoskopija
20. kaulainais iegurnis, tā tipi
21. augļa guļa, tās noteikšanas veidi
22. priekšgulošās daļas atrašanās noteikšana
23. dzemdes kakla gatavība noteikšana dzemdībām
24. grūtniecības laika aprēķināšana
25. infekciju t.sk. TORCH infekciju diagnostika
26. antibiotiķu jutības noteikšana
27. izoimunizācija grūtniecības laikā - tās diagnostika
28. laboratoro rādītāju izmaiņas grūtniecības patoloģijas gadījumos: anēmija,
preeklampsija, nieru saslimšanas, vairogdziedzera hormoni, cukura līmeņa kontrole,
preeklampsija u.c.
29. placentas un nabassaites makroskopiska un mikroskopiska izmeklēšana
30. rentgenizmeklēšana grūtniecei, pēcdzemdību periodā
31. ehokardiogrāfija grūtniecei, auglim
32. laboratoro rādītāju normālās vērtības jaundzimušo periodā
33. jaundzimušajam veicamie izmeklējumi dzemdību zālē un agrīnā pēcdzemdību
periodā, to interpretācija, nozīmīgums

432
 Studiju rezultāti: Studiju priekšmeta apguves rezultātā iegūst pamatzināšanas un
kompetenci dažādu diagnostikas metožu pielietošanā un izmeklējumu rezultātu interpretācijā
grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā.
Prasmes un iemaņas:
- izprot pamata antenatālās aprūpes laikā veikto izmeklējumu informativitāti
dažādos grūtniecības laikos un māk atšķirt normu no patoloģijas
- izprot augļa stāvokļa diagnostikas metožu būtību, nozīmēšanas laikus,
pielietojamo metožu priekšrocības un trūkumus, māk atšķirt normālu atradni no patoloģiskas
- māk interpretēt kardiotokogrāfijas rezultātus grūtniecības laikā un dzemdībās

Augļa patoloģiju diagnostika.

Literatūrā minēti trīs augļa patoloģijas rašanās periodi:

1. proģenēze – stadija līdz olšūnas apaugļošanai

2. blastoģenēze – zigotas drostalošanās un augļa dīgļlapu veidošanās periods

3. organoģenēze – orgānu, orgānu sistēmu attīstības stadija

Organoģenēzes periods ir ļoti svarīgs augļa attīstībā.
CNS 3. – 5. grūtniecības nedēļa (11.)
Sirds 3. – 6. grūtniecības nedēļa
Acis/ausis 6. – 9. grūtniecības nedēļa
Locekļi 4. – 8. grūtniecības nedēļa
Zobi/aukslējas 7. – 8. grūtniecības nedēļa
Dzimumorgāni 7. – 9. grūtniecības nedēļa
Lūpas 5. – 6. grūtniecības nedēļa
Kuņģa/zarnu trakts 11. – 12. grūtniecības nedēļa

433
 Riska faktori hromosomu trisomijām un iedzimtām augļa attīstības anomālijām:

1. grūtniece ir vecumā virs 35 gadiem

2. bērna tēvs ir vecumā virs 45 gadiem

3. ja ģimenē ir dzimis bērns ar iedzimtām attīstības anomālijām

4. viens vai abi vecāki ar iedzimtām attīstības anomālijām, gēnu vai

hromosomālām slimībām

5. radniecīga laulība

6. anamnēzē ir nedzīvi dzimuši bērni, spontānas grūtniecības pārtraukšanās

7. mātei hroniskas infekcijas

8. anamnēzē smaga preeklampsija

9. anamnēzē imunoloģiskais konflikts – bērni ar hemolītisko slimību

10. radiācijas ietekme uz topošajiem vecākiem

11. akūta infekcijas slimība I. grūtniecības trimestrī

I. trimestra (13 grūtniecības nedēļas un 6 dienas) skrīnings.

Eiropā to veic 11. – 13. grūtniecības nedēļā.

Bioķīmiskais skrīnings 10. ± 1 grūtniecības nedēļa.

Asins serumā nosaka:

434
 - PAPP –A (ar grūtniecību saistītais plazmas proteīns)

- brīvo β-hCG

Transvaginālā ultrasonogrāfija (USG) 9. – 12. grūtniecības nedēļā:

- precizē grūtniecības laiku

- jāredz deguna kauls

- skausta krokas mērījums (norma < 2,4 mm)

Skausta krokas mērījuma nobīde no normas korelē ar sirds patoloģiju. Ja skausta kroka

≥ 2,4 mm, rekomendē augļa ehokardiogrāfiju 20. grūtniecības nedēļā.

Ja skausta kroka ≥3,5 mm, nepieciešama augļa ehokardiogrāfija 11. – 14. grūtniecības

nedēļā un 20. grūtniecības nedēļā.

Brīvais β-hCG ↑ Dauna sindroms

PAPP-A ↓

Brīvais β-hCG ↓ 13,18 trisomija

PAPP-A ↓

II. trimestra skrīnings.

Bioķīmiskais skrīnings 16. ± 1 grūtniecibas nedēļā.

Asins serumā nosaka:

- α-fetoproteīnu

- brīvo β-hCG

USG:

- skausta krokas mērījumu veic 16. – 18. grūtniecības nedēļā

- riska grupas pacientēm USG vajadzētu veikt arī 20. – 21. grūtniecības nedēļā , kad

labāk redzama augļa sirds anatomija

Kalcināti – hiperehogēni ieslēgumi jeb „golfa bumbiņas” līdz 1 % gadījumu liecina par

iespējamu ģenētisku patoloģiju un iedzimtu sirds kaiti auglim.

Invazīvās antenatālās izmeklēšanas metodes.

435
 - Horionbiopsija, ko veic 9. – 13. grūtniecības nedēļā (~10 grūtniecības nedēļā), kad ir

ģenētiskas indikācijas, pārmantotas slimības ģimenē

- Amnioncentēze, ko veic 16. – 18. grūtniecības nedēļā, literatūrā minēts arī no 14.

grūtniecības nedēļā

- Kordocentēze, ko veic no 18. grūtniecības nedēļas, kad ir augļa problēmas:

imūnokonflikta grūtniecība, hemoglobinopātija, augļa infekcija

Pastāv grūtniecības pārtraukšanās risks:

- 0,5 – 1% amniocentēzes gadījumā

- 2 – 3% horionbiopsijas gadījumā

- 7% kordocentēzes gadījumā

Lielākoties riska grupas pacientēm augļa intrauterīnā stāvokļa papildus izvērtēšana

nepieciešama sākot ar 32. – 34. grūtniecības nedēļā, bet ir gadījumi, kad augļa stāvokļa

monitorēšana jāsāk jau ar 26. – 28. grūtniecības nedēļā, piem., ja aizdomas par intrauterīnu

augļa retardāciju.

Populārākie testi augļa antenatālai monitorēšanai:

- augļa kustības

- nestresa tests (NST)

- modificētais BFP

- BFP

- nepieciešamības gadījumā - doplerometrija.

Augļa kustības.

Pirmās augļa kustības tiek atzīmētas 16. – 20. grūtniecības nedēļā, bet USG var noteikt
~ 6. – 10. grūtniecības nedēļā.
Kustīgums ir viens no augļa labsajūtas rādītājiem. Laikā līdz 30. grūtniecības nedēļai
augļa kustīgums pakāpeniski pieaug. No 30. līdz 40. grūtniecības nedēļai vesels auglis ir
aktīvs. Adekvāts augļa kustīgums liecina, ka CNS ir oksigenēta. Samazināts augļa kustīgums
asociējas ar augļa hipoksiju.
Samazināta augļa kustīguma iemesli, kas nav saistīti ar hipoksiju:

436
 - augļa miera stāvoklis
- grūtniecības laiks < 30 grūtniecības nedēļām
- medikamenti
Auglis ir aktīvs, kad māte atpūšas. Visaktīvākās augļa kustības no plkst. 8.00

pēcpusdienā līdz pusnaktij. Ēdienreizes augļa kustīgumu neietekmē. Ja placenta piestiprināta

priekšējā dzemdes sienā, māte augļa kustības var just sliktāk. Augļa kustības sāk skaitīt ne

ātrāk kā pēc 28. grūtniecības nedēļas. Ja mātes izpratnē samazinājušās augļa kustības, tam

jāpievērš pienācīga uzmanība. Šāda veida sūdzības var būt nopietns augļa i/uterīnās

nāves brīdinājums.

Augļa kustību skaitīšana:

- stāvoklis guļus uz sāniem

- vajadzētu sajust 10 kustības < 2 stundu laikā

- sajūtot 5 pārliecinošas augļa kustības 1 stundas laikā, var pieņemt ka augļa stāvoklis ir

labs

- ja 5 augļa kustības jūt 30 minūšu laikā, augļa kustību skaitīšanu var pat neturpināt

Ja nav apmierinoša augļa kustīguma, rekomendē tālāku augļa intrauterīnā stāvokļa

monitorēšanu.

Augļa sirdsdarbība.

Augļa sirdsdarbību regulē CNS ar garozas un zemgarozas struktūrām. To ietekmē aortas

lokā novietotie ķimioreceptori un baroreceptori, virsnieru hormoni, kā arī cirkulējošās asins

daudzums. Tomēr galvenokārt augļa sirds darbība mainās simpātiskās un parasimpātiskās

nervu sistēmas mijiedarbības rezultātā.

1876. gadā Alphonse- Pinard izgudroja stetoskopu, kuru praksē lieto vēl šodien. 1958.

gadā dzemdībās sāka lietot augļa sirdsdarbības elektronisko monitoru. Mūsdienās augļa

sirdsdarbības izvērtēšanai lieto ultraskaņas kardiogrāfus, kuru pamatā ir doplera efekts.

Kardiotokogrāfija. (KTG)
Izvērtējot KTG pierakstu, var spriest par apmierinošu vai neapmierinošu augļa stāvokli,
kas saistīts ar augļa hipoksiju, respiratoro vai/un metabolo acidozi.

437
 KTG pierakstu vajadzētu veikt pozīcijā uz sāniem.
Bazālais ritms.
Līdz ~ 32. (30. – 34.) grūtniecības nedēļai sakarā ar simpātiskās nervu sistēmas
dominanti augļa sirdsdarbības bazālā līnija ir ~ 160 – 170 reizes/minūtē.
Grūtniecībai progresējot, parasimpātiskā iedarbība (n.vagus) palēnina augļa
sirdsdarbības ritmu. Veselam iznēsātam auglim bazālais ritms ir robežās no 110 (120 ) līdz
160 reizēm/minūtē. Tas norāda par normālu līdzsvaru starp simpātisko un parasimpātisko
nervu sistēmu.
Ja grūtniecības laiks > 40 grūtniecības nedēļām, bazālā līnija var būt starp 110 – 120
reizēm/minūtēm. Tas norāda uz nedaudz lielākas parasimpātiskās kontroles ietekmi.
Augļa sirds ritma variabilitāte.
Variabilitāte ir augļa sirds ritma svārstības bazālā ritma līknē 1 min. Svārstības ir
mainīgas biežumā un amplitūdā: no augstākā līdz zemākam sirds sitienu skaitam minūtē.
Izvertē:
- nav variabilitātes: diapazons nav nosakāms
- samazināta variabilitāte: diapazons 1 – 5 sitieni/minūtē
- normāla variabilitāte: diapazons 6 – 25 sitieni/minūtē
- pastiprināta variabilitāte: diapazons > 25 sitieni/minūtē
Variabilitāte ir vissvarīgākais augļa sirdsdarības raksturlielums.
Variabilitāte norāda uz normālu līdzsvaru starp simpātisko un parasimpātisko nervu
sistēmu., kā arī atspoguļo augļa oksigenāciju un skābekļa rezerves augļa audos.
Samazināta variabilitāte vai tās iztrūkums:
- liecina par augļa hipoksiju, acidozi
- vērojama augļa attīstības anomāliju gadījumā (anencefālija, sirds attīstības
anomālijas)
- var būt kombinācija ar augļa tahikardiju
- augļa sirds aritmija
- neiznēsātas grūtniecības gadījumā (līdz 32. grūtniecības nedēļai)
- var būt medikamentu iedarbības rezultātā (MgSO4, Nitroglicerīns, Atropīns,
barbiturāti, trankvilizatori, narkotikas)
- augļa miegs variabilitāti parasti ietekmē → 40 minūtēm
Pastiprināta variabilitāte:
- pastiprināta variabilitāte ir simpātiskā atbilde uz īsu akūtu hipoksijas epizodi
(mehāniska nabas saites nospiešana)
- medikamenti (simpatomimētiķi)

438
 - variabilitāte var pastiprināties pielietojot akustisko stimulāciju, palpējot
dzemdi
Akcelerācija.
Līknes pacēlums ne mazāk kā par 15 sitieniem minūtem virs bazālā ritma, ilgst vismaz
15 sekundes.
Akcelerācija atspoguļo attiecību starp motoro un simpātisko nervu impulsiem un liecina
par adekvāti oksigenāciju smadzenēs.
Tā nav atbilde uz augļa kustībām, bet ir cieši saistīta ar to esamību.
Nestresa tests. (NST)
Augļa sirds ritma reaktivitāte ir labs normālu augļa funkciju indikators. Tās iztrūkums
var būt saistīts ar augļa miegu vai CNS nomāktību, ieskaitot augļa acidozi.
Reaktīvs NST ir, ja 20 minūšu laikā konstatē 2 vai vairāk akcelerācijas ar vai bez augļa
kustībām.
Areaktīvs NST, ja:
- nav akcelerāciju vairāk 40 minūšu laikā
- tikai 1 akcelerācija atbilst kritērijiem
- divas vai vairākas akcelerācijas, bet neatbilst kritērijiem
Neiznēsātas grūtniecības gadījumā bieži novēro areaktīvu NST ar labu augļa pašsajūtu:
- 24. – 28. grūtniecības nedēļā ~ 50% gadījumu
- 28. – 32 grūtniecības nedēļā ~ 15% gadījumu

Augļa sirds ritma akcelerācijas var izsaukt, izmantojot akustisko stimulāciju. Tā

ierosinās augļa sirds darbības paātrināšanos tikai gadījumos, kad auglis jūtas labi.
Stimulatoru pieliek pie vēdera priekšējās sienas 1 – 2 sekundes. Var atkārtot 3 reizes
līdz 3 sekundes ilgi.
Pirms NST veikšanas sieviete nedrīkst būt nesen smēķējusi. Var būt viltus negatīvi
rezultāti.
Augļa stāvoklis apmierinošs:
- bazālais ritms 110 (120) – 160 reizes/minūtē
- ilgstoša normāla variabilitāte
- spontānas akcelerācijas
- nav decelerāciju
Augļa bradikardija – augļa sirds ritma bazālā līkne ≤ 110 reizes/minūtē vairāk kā
10 sekundes:
- nopietna augļa hipoksija

439
 - medikamentu iedarbības rezultāts ( MgSO4, Nitroglicerīns, Labetalols)
- iedzimta augļa sirdskaite un miokarda vadīšanas traucējumi
- grūtnieces hipotenzija (v. cava sindroms)
- ilgstoša nabas saites kompresija
- grūtniecei ilgstoša hipoglikēmija

Augļa sirdsdarbība 100 – 110 reizes/minūtē ar apmierinošu variabilitāti un bez vēlīnām

decelerācijām var tikt uzskatīta par pieņemamu. To novēro prolongētas grūtniecības
gadījumā.
Īslaicīgas bradikardijas epizodes ir raksturīgas agrīnā grūtniecības laikā, un tās ir
nenozīmīgas.
Augļa tahikardija:
- augļa hipoksija
- mātei drudzis
- mātei hipertireoze
- horionamnionīts
- narkotikas
- augļa anēmija, augļa sirds patoloģija
- medikamenti (β-mimētiķi, Atropīns)
- augļa sirds aritmija
- neiznēsāta grūtniecība

Sinusoidāla augļa sirds toņu līkne (reti):

Gludas, vienādas un persistējošas viļņveida modulācijas virs un zem nosacītā bazālā
ritma līnijas; iztrūkst variabilitāte, nav akcelerāciju.
Vērojama:
- Rh izosensibilizācijas gadījumā
- smagas augļa anēmijas gadījumā
- nopietnas augļa hipoksijas gadījumā
Variablas decelerācijas:
Raksturojas ar pēkšņu augļa sirds ritma palēnināšanos un atgriešanos bazālās līknes
līmenī ar bieži tai sekojošu nelielu sirds ritma akcelerāciju. Tās ir nenoteiktas ilgumā, formā
un dziļumā. Var būt saistīta ar nabas saites īsto mezglu, nabas saites kompresiju.Ja variablas
decelerācijas neatkārtojas un ir neilgas: līdz 30 sekundēm, nav nepieciešama akušēriskā
iejaukšanās. Atkārtotas variablas decelerācijas vismaz 3 20 minūšu laikā, pat ja nelielas,

440
palielina ķeizargrieziena nepieciešamības risku. Decelerācija, kas ilgst 1minūti un vairāk jeb
ir prolongēta decelerācija, korelē ar augstu ķeizargrieziena risku un augļa nāves risku.
Augļa sirds ritma traucējuma gadījumā jāizslēdz arī strukturāla sirds patoloģija.
Biofizikālais profils. (BFP)
Sastāv no NST kombinācijā ar USG veiktiem 4 augļa rādītāju novērtējumiem.
Rādītājs 2 balles 0 balles
augļa elpošanas 30 min. laikā ritmisku augļa iztrūkst elpošanas kustības
kustības elpošanas kustību epizode ilgst
≥ 30 sekundes
augļa kustības ≥ 3 atsevišķas ķermeņa vai < par 3 kustībām 30 minūšu
ekstremitāšu kustības 30 laikā
minūšu laikā
augļa tonuss ≥ 1 augļa ekstremitāšu lēna ekstenzija ar atgriešanos
ekstenzijas ar sekojošu fleksiju daļējā fleksijas pozīcijā,
epizodi vai plaukstas ekstremitātes ir pilnīgi
atvēršanās, vai aizvēršanās izstieptas, plauksta ir daļēji
atvērtā stāvoklī
Augļa ūdens AŪI > 5 cm, maksimālā samazināts
apjoms vertikālā kabata ≥ 2 cm

Novērtējums:
- 8 – 10 balles: norma
- 6 balles: prasa ievērību
- 4 ballles un mazāk: nopietna situācija
- Neņemot verā baļļu skaitu, ja ir mazūdeņainība, jāveic tālāka augļa stāvokļa
izvērtēšana
Modificētais BFP.
Iknedēļas nestresa tests un augļa ūdens indeksa noteikšana (NST+AŪI).
Modificētā BFP norma:
- NST reaktīvs
- AŪI > 5 cm.
BFP novirze no normas:
- NST areaktīvs
- AŪI ≤ 5 cm
Augļa intrauterinā stāvokļa novērtēšanas biežums.
Ja mātes veselības stāvoklis stabils, augļa funkcionālie testi labi, tos atkārto 1 reizi
nedēļā:
- NST
- BFP vai modificētais BFP
Funkcionālie testi jāatkārto 2 – 3 reizes nedēļā, ja:
441
 - prolongēta grūtniecība
- intrauterīna augļa retardācija
- grūtniecības ierosinātā hipertenzija
- I tipa cukura diabēts
Taktika.
1. ja pasliktinās augļa kustīgums, jāveic NST, modificētais BFP
2. ja NST areaktīvs vai modificētais BFP ar novirzi no normas, javeic pilns BFP
un/vai doplerometrija
3. ja BFP ir 6 balles:
- iznēsātas grūtniecības gadījumā grūtniecība atrisināma
- neiznēsātas grūtniecības gadījumā atkārto BFP pēc 24 stundam un, ja
grūtniecības laiks ir mazāks kā 34 grūtniecības nedēļas, nozīmē
glikokortikoīdus.
- ja atkārtoti BFP ir 6 balles, jautājumu izlemj individuāli: vai grūtniecību
atrisināt, vai turpināt intensīvā uzraudzībā
4. ja BFP ir 4 balles, jāapsver jautājums par grūtniecības atrisināšanu
- neiznēsātas grūtniecības gadījumā turpmākā taktika individuāla
5. ja BFP ir mazāk kā 4 balles, jāveic grūtniecības atrisināšana
Doplerometrija. (Fetoplacentārās asins cirkulācijas novērtēšana)
Visvairāk pielietojama intrauterīnās augļa retardācijas gadījumā. Doplerometriju nozīmē, ja ir:
- placentas priekšlaicīga nobriešana
- iedzimtas augļa attīstības anomālijas
- daudzaugļu grūtniecība
- mazūdeņainība
- nabas saites attīstības anomālijas
- Rh izosensibilizācija
- mātes saslimšanas:
o hipertenzīvie stāvokļi
o sistēmiskā sarkanā vilkēde
o antifosolipīdu sindroms
o cukura diabēts
Fetoplacentārās asinsrites traucējumi korelē ar augļa hipoksiju, acidozi, palielina perinatālo
saslimstību un mirstību.
Taktika fetoplacentārās asinsrites traucējumu gadījumā.
1. Pakāpe:

442
 - iznēsātas grūtniecības gadījumā jādomā par dzemdību indukciju
- vaginālas dzemdības KTG kontrolē
- neiznēsātas grūtniecības gadījumā:
o skaitīt augļa kustības 2 x dienā
o KTG kontrole ik 3 dienas
o doplerometrija 1 x nedēļā
- ja grūtniecības laiks < 34 grūtniecības nedēļām, jālieto glikokortikoīdi
2. Pakāpe:
- grūtnieci stacionē
- iznēsātas grūtniecības gadījumā jādomā par grūtniecības atrisināšanu
- ja KTG rādītāji normas robežās un aa.uterine rādītāji nav kritiski, iespējamas
vaginālas dzemdības KTG kontrolē
- jāveic KTG katru dienu, doplerometrija - katru otro dienu, un, ja tiek iegūtas
patoloģiskas līknes abās dzemdes artērijās, sevišķi, ja pasliktinās KTG rādītāji,
jādomā par grūtniecības atrisināšanu ar ķeizargrieziena operāciju
- ja grūtniecības laiks < 34 grūtniecības nedēļai, jālieto glikokortikoīdi
3. Pakāpe:
- grūtnieci stacionē
- doplerometriskos izmeklējumus, KTG veic katru dienu
- ja pasliktinās augļa asinsrites rādītāji: pazūd diastoles beigu ātrums (aorta!!!)
vai parādās reversa diastoles plūsma nabas artērijā, kā arī KTG parādās augļa
distresa pazīmes, tad jādomā par steidzamu ķeizargrieziena operācijas
nepieciešamību
- ja grūtniecības laiks < 34 grūtniecības nedēļai, jālieto glikokortikoīdi

Intrauterīna augļa retardācija. (IUAR)

Definē kā augļa individuālā ģenētiski noteiktā augšanas potenciāla ierobežojums ar novērtēto
masu mazāku par 10 percentīlēm no attiecīgam gestācijas laikam raksturīgā svara.
Intrauterīna augļa retardācija.

Rādītājs Asimetriska Simetriska

Aprēķ. augļa masa < 10 % attiecīgajam + +
gestācijas vecumam
Izpausme vēlīns sākums: II. agrīns sākums: jau no
trimestra beigas, I. trimestra, II.
III. trimestris trimestris

443
Galvas apkārtmērs/vēdera apkārtmērs ↑ N lieluma
Femur/vēdera apkārtmērs ↑ N lieluma
Vēdera apkārtmērs < 10 % (5%) + +
Augļa ūdens daudzums N vai ↓ N vai ↓
Anomālijas Var būt bieži

Mazūdeņainība sastopama ~ 70-80% IUAR gadījumu.

IUAR riska faktori:
1. ģenētiskais faktors: ~ 5% gadījumu IUAR korelē ar hromosomu anomālijām
(13,18,21 hromosomu trisomija)
2. IUAR vērojama anencefālijas gadījumā
3. placentas hipoplāzija, insufficience
4. horioangioma
5. placentas priekšguļas gadījumā novēro IUAR
6. nabas saites patoloģijas:
a. īsa nabas saite
b. nabas saite piestiprināta augļa apvalkos
c. intensīvs nabas saites savijums ap savu asi (norma 10 - 11 vijumi)
d. nabas saites mezgls
e. asinsvadu patoloģija
7. daudzaugļu grūtniecība
8. infekcija:
a. sifiliss
b. CMV
c. Toksoplazmoze
d. Masaliņas
e. Herpes simplex vīruss
9. hipertenzija, preeklampsija
10. hroniskas sirds, plaušu, nieru slimības
11. sistēmiskā sarkanā vilkēde
12. hemoglobinopātijas
13. cukura diabēts (reti)
14. ilgstoši nepilnvērtīgs uzturs
15. smēķēšana, alkohols, narkotikas un teratogēni.
Intrauterīnās augļa augšanas aiztures diagnostika.
1. svarīgi precīzi noteikt grūtniecības laiku (agrīna USG)
2. atkārtoti fundus uteri mērījumi 18. – 32. (34.) grūtniecības nedēļai
444
 3. rutīna augļa biometrija 32 grūtniecības nedēļās
4. atkārtoti USG izmeklējumi augļa augšanas izvērtēšanai:
a. galvas apkārtmērs (HC)/vēdera apkārtmērs
b. femur garuma/vēdera apkārtmēra attiecības aprēķinātā augļa masa ir labākais
indikators
Grūtniecības vadīšana.
Ja rodas aizdomas par IUAR, tiek noteikts individuālais aprūpes plāns, pamatojoties uz IUAR
smaguma pakāpi, cēloni un augļa funkcionālo stāvokli:
1. ieteikumi grūtniecei:
o sabalansēts uzturs ar pietiekamu olbaltumvielu un kaloriju daudzumu
o atteikties no kaitīgiem ieradumiem
o izvairīties no smaga darba
o gultas režīms
2. apzināt IUAR iespējamo cēloni, novērst tā iedarbību, ārstēt grūtnieces pamata
saslimšanu:
o ir dati par heparīna/ fragmīna lietošanu placentārās asinsrites uzlabošanai.
3. augļa intrauterīnā stāvokļa izvērtēšana:
o augļa kustību skaitīšana 2 x dienā
o USG :
i. augļa augšanas novērtēšana ik 2 – 4 nedēļas
ii. BFP
iii. AŪI
o KTG – NST
o doplerometrija
Ja kāds no testiem nav normas robežās, izmeklējumi jāveic biežāk, lai noteiktu optimālo
dzemdību laiku. Katrā konkrētā gadījumā grūtniecības atrisināšanas taktika ir individuāla.
Taktika.
1. hospitalizācija un grūtniecības atrisināšana:
a. ja stabilas novirzes no normas KTG, BFP
b. ja izmaiņas doplerometrijā (diastoles plūsmas iztrūkums nabas saites artērijās)
2. ja ir diastoles beigu asins plūsmas iztrūkums vai tā ir reversa, ieteicams
ķeizargrieziens
3. neiznēsātas grūtniecības gadījumā nozīmē glikokortikoīdus

445
 4. vaginālu dzemdību laikā augļa IUAR gadījumā nepieciešama nepārtraukta augļa sirds
toņu monitorēšana
5. mazūdeņainības gadījumā var veikt amnioinfūziju
6. neonatologa klātbūtne dzemdībās
7. placentas histoloģiska izmeklēšana
Jaundzimušais ar IUAR.
Jaundzimušo izvērtē pēc percentiļu tabulām.
Raksturīgi:
o samazināta zemādas taukaudu kārta, muskuļu masas apjoms
o sakrunkojusies sejas āda rada veca cilvēka izskatu
o asimetriskās IUAR gadījumā sejai triangulāra forma
Bērni, kas nav cietuši no asfiksijas un kam nav hipoglikēmijas, ir īpaši aktīvi zīšanā.
Komplikācijas jaundzimušajam.
Agrīnās:
- asfiksija
- mekoniju aspirācija
- ādas trofikas traucējumi
- policitēmija
- hipoglikēmija
- hipokalcinēmija
- hiperbilirubinēmija
- respirators distress
- termoregulācijas traucējumi
Vēlīnas:
- kavēta psihomotorā attīstība
- II tipa cukura diabēta risks pēc 30 gadu vecuma
Taktika prolongētas grūtniecības gadījumā.
Fizioloģiski noritošas grūtniecības gadījumā:
1. grūtniecības laika precizēšana, ņemot vērā:
- pēdējās menstruācijas
- USG līdz 18 grūtniecības nedēļai
2. grūtnieci var novērot ambulatori līdz 41 grūtniecības nedēļai
3. augļa intrauterīnā stāvokļa novērtēšana:
- 40. grūtniecības nedēļa – 40. grūtniecības nedēļa un 6 dienas:
i. augļa kustību skaitīšana 2 x dienā

446
 ii. NST 1 x nedēļā
- 41. grūtniecības nedēļa – 41. grūtniecības nedēļa 6 dienas:
i. augļa kustību skaitīšana 2 x dienā
ii. NST 2 x nedēļā
iii. BFP 2 x nedēļā
4. 42 grūtniecības nedēļas: jāveic dzemdību indukcija
Grūtniecības prolongācija korelē ar mazūdeņainību un palielinātu mekoniālu augļa ūdeņu
risku.
Mazūdeņainības gadījumā jādomā par grūtniecības atrisināšanu.
Kontroles jautājumi:
1. Kādi ir augļa patoloģijas rašanās periodi?
2. Kas ir NST?
3. Kas ir BFP?
4. Kas ir IUAR?
5. Raksturojiet KTG parametrus.
Sonogrāfijas izmantošana grūtnieču izmeklēšanai.
Ultraskaņas izmeklējumu drošība.
Ultraskaņa ir skaņas vilnis, kura frekvence ir lielāka par 20 000 Hz. Sonogrāfijā izmanto
ultraskaņu ar frekvenci 2 – 25 MHz.
Pirmā zinātniskā publikācija par ultraskaņas izmantošanu dzemdniecībā tika publicēta
1958. gadā (I. Donald u.c.).
Neilgi pēc ultraskaņas izmantošanas sākuma parādījās jautājums par šī izmeklējuma
drošību. Tika uzsākti pētījumi, lai spētu atbildēt uz šo jautājumu un noteiktu, vai pastāv kāda
sakarība starp diagnostiskiem ultraskaņas izmeklējumiem grūtniecēm un hromosomu vai
iedzimtām anomālijām, vai bērnu psihomotorās attīstības traucējumiem.
Par lielākām ultraskaņas bioloģiskās iedarbības sekām tiek uzskatīta termālā je
temperatūras paaugstināšanās un kavitācija jeb ar gāzi pildīto burbuļu rašanās un pārplīšana.
Kaut arī tika pierādīts, ka ultraskaņas diagnostikas laikā temperatūra var paaugstināties līdz
1°C, maz ticams, kas tas varētu klīniski ietekmēt cilvēku vai augli. Turklāt, kavitācija (kam
nepieciešama iepriekšēja stabila ar gāzi pildīta kodola esamība) var tikt radīta laboratorijas
izmēģinājumos, tomēr maz ticams, ka tā rastos cilvēkiem.
Lielākās grūtības, ar ko saskārās pētījumu laikā, lai izmeklētu iespējami kaitīgo
ultraskaņas ietekmi, bija:
1. eksperimentālais ultraskaņas ekspozīcijas lielums bieži krietni vien pārsniedza
to, kas parasti tiek izmantots diagnostikā

447
 2. sistēmas, kas tika izmantotas, lai parādītu ultraskaņas ietekmi (augi, šūnu
kultūra, laboratorijas dzīvnieki) nevar būt pielīdzināmi cilvēkam
Pārskatā par ultraskaņas drošību auglim, tika secināts, ka “esošie dati liecina, ka nav
tādas pierādītas bioloģiskās ietekmes uz pacientu un augli, kas rastos ultraskaņas diagnostikas
rezultātā un ka pacientam sniegtie labumi piesardzīgas šis metodes izmantošanas rezultātā
pārsver riskus, ja tādi vispār pastāv”.
Terminoloģija.
Visbiežāk jauktais termins dzemdniecībā ir grūtniecības laiks. Ikdienā šis termins
nozīmē augļa faktisko vecumu no apaugļošanās līdz brīdim kad paciente apmeklē ārstu vai
tiek veikta ultraskaņas izmeklēšana. Patiesībā, šis termins, ko lieto ginekologi un dzemdību
speciālisti, kā arī ārsti-ultraskaņas diagnostiķi, visbiežāk ir sinonīms vārdiem menstruālais
laiks. Menstruālais laiks attiecas uz laika posmu, ko rēķina no pēdējo normālo menstruāciju
pirmās dienas līdz brīdim, kad noteikta grūtniecība. Patiesais embrija vai augļa vecums ir reti
zināms precīzi, izņemot gadījumus, kad pacientei tiek veikta IVF vai viņai ir ārkārtīgi precīzi
menstruālie cikli un ir zināma apaugļošanās diena, tādēļ ginekologi grūtniecības laika
aprēķināšanai lieto menstruālo laiku.
Dotajā tekstā termins grūtniecības laiks (gestācijas laiks) un menstruālais laiks ir lietoti
kā sinonīmi. Svarīgs iegaumēt, lai ārsts, kurš veic pārbaudi un kolēģis, kas nozīmējis pārbaudi
– izmanto vienu un to pašu terminoloģiju.
Gestācijas (grūtniecības) laika noteikšana.
Precīza grūtniecības laika aprēķināšana ir ļoti svarīga:
1. optimālai dzemdību palīdzības sniegšanai

2. augļa augšanas izvērtēšanai

3. sēruma skrīninga marķieru izvērtēšanai, amniocentēzes laika precizēšanai

4. kā arī priekšlaicīgu dzemdību vai pārnēsātu grūtniecību gadījumos

US izmeklējums ir labākā metode grūtniecības laika aprēķināšanai. Pēdējo menstruāciju

pirmā diena jājautā pacientēm, lai aprēķinātu iespējamo grūtniecības laiku ultraskaņas
izmeklējuma veikšanas brīdī. Jāsalīdzina menstruālais laiks un grūtniecības laiks, kas
aprēķināts pēc US datiem.
Jo agrāk tiek veikts US izmeklējums, jo precīzāku grūtniecības laika aprēķinu iegūstam.
No 4,5. – 6. grūtniecības nedēļai, kad nav redzams embrijs, izmanto augļa olas diametra
mērījumu grūtniecības laika noteikšanai. Visprecīzākais mērījums ir augļa garuma mērījums
(CRL), pēc kā nosaka grūtniecības laiku (kļūda ± 2,1 diena). Augļa galviņas mērījuma (BPD)
kļūda ir 2,8 dienas (otrs precīzākais rādījums pēc CRL 12 – 14 nedēļās). CRL var tik

448
izmantots līdz 14 nedēļām, BPD un FL (augštilba merījums) no 14 nedēļām. BPD, AC
(vēdera apkārtmērs) un FL ir parasti lietotie lielumi grūtniecības laika aprēķināšanai II. un III.
trimestrī.
Pirmais trimestris (0-13 grūtniecības nedēļas un 6 dienas).
Apmēram 20% no grūtniecēm, kas tiek izmeklētas I trimestrī, jūtas drošākas par savu
grūtniecību, salīdzinot ar tām grūtniecēm, kuras pirmo reizi tiek izmeklētas tikai 18. – 20.
grūtniecības nedēļā.
Ultraskaņas izmeklējums I. trimestrī ir precīzākā metode grūtniecības laika noteikšanai.
Visprecīzāk grūtniecības laiku nosaka, mērot CRL (15 – 60 mm) no 8. – 12. grūtniecības
nedēļai. I. trimestrī ir vieglāk noteikt daudzaugļu grūtniecības diagnozi (horiju skaits, amniju
skaits). Parasti izmeklējumu veic transvagināli, bet diagnozes precizēšanai ir iespējams skatīt
papildus transabdomināli I. trimestra beigās. I. trimestra beigās iespējams mērīt BPD, FL u.c.
mērījumus, taču tie nav tik precīzi kā CRL.
I. trimestra skrīningu veic no 11. līdz 13. grūtniecības nedēļām un 6 dienām (vidēji 12
grutniecības nedēļās). Ar augstas izšķirtspējas US iekārtām ir iespējams izvērtēt visas augļa
orgānu sistēmas. Obligāti izmeklē kakla kroku (NT), kuras norma ir līdz 2,4 mm un augļa
profilu (deguna kaula esamība, augšžokļa hipoplāzija), kas ir svarīgi hromosomālo patoloģiju
marķieri. Ja kakla kroka lielāka par 2,4 mm, jāveic ehokardiogrāfija grūtniecības laikā 12. –
13. grūtniecības nedēļas un 6 dienas.
Indikācijas pirmā trimestra izmeklējumiem:
1. apstiprināt intra/uterinu grūtniecību
2. izslēgt vai apstiprināt ārpus dzemdes grūtniecību
3. noteikt vaginālas asiņošanas iemeslu
4. sāpes mazajā iegurnī
5. aprēķināt grūtniecības laiku (CRL mērījums ir precīzāks grūtniecības laika
rādītājs nekā augļa olas diametrs)
6. diagnosticēt daudzaugļu grūtniecību
7. apstiprināt embrija sirdsdarbību, diagnosticēt bojā gājušu grūtniecību
8. pirms horija bārkstiņu biopsijas
9. pirms embrija transfēra
10. IUS lokalizācijai
11. iegurņa veidojumu vai dzemdes attīstības anomāliju gadījumos
12. aizdomām par trofoblastisko slimību
Kas jāizmeklē:
• augļa ola (lokalizācija, vidējais diametrs) vizualizē pie β-hCG līmeņa > 1500 mIU/ml

449
 • dzeltenuma maiss (diametrs)
• embrija, augļa garums (CRL)
• augļa anatomijas izvērtējums
• anomāliju noteikšana (omfalocēle pēc 12 nedēļām, cistiskā higroma, anencēfalija no
11 nedēļām u.c.)
• embrija, augļa sirdsdarbības izvērtēšana
• daudzaugļu grūtniecības diagnoze (embriju skaits, augļa olu, amniju skaits)
• agrīnas grūtniecības komplikācijas (bojā gājusi grūtniecība, ektopiska grūtniecība,
trofoblastiska saslimšana)
• dzemdes, dzemdes kakla un piedēkļu izvērtēšana
Jāņem vērā, ka auglim līdz 12 grūtniecības nedēļām var būt tā saucamā fizioloģiskā
nabassaites trūce, kas ir norma, taču pēc 12 grūtniecības nedēļām trūce uzskatāma par
patoloģiju. Galvaskausa kaulu osifikācija beidzas līdz 11. grūtniecības nedēļai, tādēļ nav
lietderīgi veikt skrīningu 10 grūtniecības nedēļas, jo anencēfālija var manifestēties pēc šī
izmeklējuma.
II. un III. trimestra sonogrāfija
Labākais laiks vienai II. trimestra izmeklēšanai ir 18 – 22 grūtniecības nedēļas, mērķis ir
ne tikai iegūt precīzu grūtniecības laiku, bet arī augļa anatomijas izvērtēšana, anomāliju
diagnostika, lai ļautu pacientei izvēlēties, vai grūtniecību turpināt vai pārtraukt.
Vislabākais laiks malformāciju vizualizācijai (diagnostikai) ir 20 – 24 grūtniecības
nedēļas pat specializētos centros. No otras puses svarīgi šo informāciju iegūt pēc iespējas
ātrāk, lai pagūtu veikt papildus izmeklējumus (atkārtot sēruma bioķīmiskos marķierus vai
veikt amniocentēzi līdz 22 grūtniecības nedēļām). Gadās, ka II. trimestra ultraskaņas
izmeklējums ir jāatkārto, īpaši, ja tas tiek veikts līdz 18 grūtniecības nedēļām. Biežākie cēloņi,
kāpēc netiek ieraudzītas augļa strukturālas anomālijas ir ultraskaņas izmeklējumu veikšana
nepareizos laikos. Ja II. trimestra skrīningizmeklējums ir veikts 16 nedēļā, noteikti ir jāviec
atkārtots izmeklējums 20 – 22 grūtniecības nedēļās.
III. trimestra US datu izvērtēšana ir atkarīga no iepriekšējo izmeklējumu kvalitātes. Ja
pirmais izmeklējums tiek veikts III. trimestrī, tad tā ieguvums ir līdzvērtīgs II. trimestra
rezultātiem (augļa anatomija, placenta utt.), izņemot precīzu grūtniecības laika noteikšanu un
agrīnu anomāliju atklāšanu. III. trimestra skrīningu parasti veic 30 – 32 grūtniecības nedēļās,
augļa augšanas izvērtēšanai un atkārtotai augļa orgānu struktūru izpētei. Jo lielāks
grūtniecības laiks, jo grūtāk izvērtēt augļa anatomiju (palielinās augļa kaulu blīvums,
mazūdeņainība, apgrūtināta priekšgulošās daļas apskate zemā novietojuma dēļ u.c.).

450
 Augļūdeņu izvērtēšana.
Ir vairākas metodes augļūdeņu daudzuma noteikšanai:
- vienas dziļākās kabatas mērījums
- četru kvadrantu augļūdens lielāko kabatu mērījumu summa jeb augļūdeņu
indekss AŪI
AŪI lielums ir atkarīgs no grūtniecības laika. Vienkāršāk normas noteikšanai ir izmantot
percentiļu tabulas: 5% zemākā normas robeža, 50% vidējais lielums, 95% augstākā normas
robeža.
Mazūdeņainība norāda uz augļa nieru funkciju pavājināšanos vai nieru attīstības
anomālijām, protams, ja nav noticis priekšlaicīgs augļa ūdens apvalku plīsums un augļūdeņu
noplūšana.
Daudzūdeņainība dažos gadījumos var būt saistīta ar ievērojamiem sarežģījumiem mātei
un auglim (priekšlaicīgas dzemdības, augļa ūdeņu apvalku plīsums, nabas saites izkrišana
u.c.). Rūpīgi jāizvērtē augļa anatomija un jāizslēdz kuņģa-zarnu trakta patoloģijas, audzēji,
nervu caurules attīstības defekti u.c. Vairākumu gadījumu daudzūdeņainība ir idiopātiska
(60%), nereti to konstatē grūtniecēm ar cukura diabētu vai rēzus izosensibilizāciju.
Placenta.
Jebkurā grūtniecības laikā jāizvērtē placentas atrašanās vieta un attālums līdz dzemdes
kakla iekšējai mutei, sevišķi ja ir aizdomas par zemu novietotu vai priekšgulošu placentu.
Agrīnā grūtniecības laikā vairumā gadījumu placenta ir zemu novietota vai pat priekšguloša,
taču grūtniecībai progresējot tā „migrē”. Literatūrā ir aprakstīts liels skaits nepareizi pozitīvu
placentas priekšguļas diagnožu, kas noteikts agrīnā grūtniecības laikā vai pārpildīta urīnpūšļa
dēļ III. trimestrī.
Placentai ir 4 gatavības pakāpes:
1. 0 līdz 26 nedēļām
2. I. pēc 26 nedēļām
3. II. pēc 32 grūtniecības nedēļām (ja agrāk, tad pastāv risks IUAR)
4. III. parasti pēc 35. grūtniecības nedēļas
Priekšlaicīgu placentas atslāņošanos ar ultraskaņas izmeklēšanu diagnosticēt ir sarežģīti,
jo dažkārt miometrijs un tā asinsvadi un miometrija lokālas kontrakcijas var simulēt placentas
atslāņošanos. Nereti pie spēcīgas vaginālas asiņošanas atslāņošanās zonu vispār nav iespējams
vizualizēt, sevišķi, ja placenta novietota mugurējā sienā.
Indikācijas grūtniecības ultraskaņas izmeklējumiem II. un III. trimestrī:
• grūtniecības laika noteikšana pacientiem ar neskaidriem datiem, pirms
ķeizargrieziena operācijas, dzemdību indukcijas vai grūtniecības pārtraukšanas

451
 • augļa augšanas izvērtēšanai, ja pacientēm ir konstatēta:
o uteroplacentālās asinsrites nepietiekamība
o smaga preeklampsija
o hroniska hipertonija
o smaga hroniska nieru kaite
o smagas gaitas cukura diabēts
o citu medicīnisku grūtniecības komplikāciju gadījumos, kad ir aizdomas
par IUAR vai makrosomiju
• vaginālā asiņošana grūtniecības laikā
• augļa priekšguļas noteikšana
• aizdomas par daudzaugļu grūtniecību
• pirms amniocentēzes (horija bārkstiņu biopsijas)
• nozīmīga dzemdes izmēru/klīnisko datu neatbilstība
• aizdomām par iegurņa veidojumiem
• aizdomas par pūslīšu molu
• aizdomas par dzemdes anomālijām
• pirms šuvju uzlikšanas uz dzemdes kakla
• intrauterīnā kontracepcijas līdzekļa lokalizācijai
• aizdomas par augļa bojāeju
• biofizikālā profila noteikšana (pēc 30 nedēļām)
• intranatālo procesu novērošana (piemēram, otrā dvīņa priekšguļa, veids,
manuālā placentas atdalīšana)
• aizdomas par daudzūdeņainību vai mazūdeņainību.
• aizdomas par priekšlaicīgu placentas atslāņošanos
• papildinājums ārējam augļa apgrozījumam no augļa tūpļa guļas (iegurņa)
galvas guļā
• augļa svara un/vai guļas novērtēšana priekšlaicīgu augļūdeņu noplūšanas un/vai
priekšlaicīgu dzemdību gadījumos
• anomāli bioķīmiskie marķieri II trimestra skrīninga laikā.
• konstatētas augļa anomālijas novērošana
• iedzimtas augļa attīstības anomālijas iepriekšējā grūtniecībā
• augļu augšanas secīgs novērtējums daudzaugļu grūtniecības gadījumā

452
 • grūtniecības laika novērtējums, ja paciente nav savlaicīgi stājusies grūtniecības
uzskaitē
Ko skatīt:
• augļa sirdsdarbības izvērtēšana
• augļu skaits pie daudzaugļu grūtniecības:
o horiju
o amniju skaits
o augļu izmēru salīdzināšana
o AŪI aprēķināšana katram auglim
o augļu dzimums
• priekšgulošā daļa
• placentas lokalizācija, izskats un attālums līdz iekšējai mutei
o ja zemu novietota vai priekšguloša placenta diagnosticēta iepriekš, ir indicēta
obligāta atkārtota ultraskaņa III. trimestrī
• nabas saite, tās asinsvadu skaits
• grūtniecības laika noteikšana jeb grūtniecības laika aprēķināšanai
o I. trimestra CRL mērījums ir visprecīzākais grūtniecības laika noteikšanai
o vēlāk izmanto biparietālo diametru (BPD)
o galvas apkārtmēru (HC)
o vēdera apkārtmēru (AC)
o augšstilba garumu (FL)
• augļa svara aprēķināšana (izmanto BPD, HC, AC un FL)
o rezultātus salīdzina ar augļa svara percentilēm pēc tabulām
o atkārtots ultraskaņas izmeklējums augļa augšanas izvērtēšanai indicēts pēc 2 – 3
nedēļām
• grūtnieces dzemdes un piedēkļu veidojumu izvērtēšana
• vislabākā augļa anatomijas izvērtēšana iespējama no 18 grūtniecības nedēļām un
svarīgākie standarta izmeklējuma elementi ir:
o galva un kakls: smadzenītes, plexus chorioideus, laterālie ventrīkuli, viduslīnija,
cavum septi pellucidi, lielā cisterna
o krūškurvis: sirds 4 kambaru griezums, griezumi caur lielajiem asinsvadiem un 3
asinsvadu griezums, plaušas

453
 o vēdera dobums: kuņģis (esamība, lielums, novietojums), nieres, urīnpūslis, nabas
saite (nabassaites ieejas vieta augļa vēderā)
o mugurkauls: kakla, krūšu, vidukļa un krustu daļa
o ekstremitātes: kājas, rokas un pirksti
o dzimums
Būtiski ir ultrasonogrāfijas izmeklējumu atainot protokolā, oriģinālu pievienojot mātes
pasei un kopiju ievietojot grūtnieces novērošanas kartē.

Dopplerogrāfija.
Dopplerogrāfija ir papildinājums konvencionālai sonogrāfijai, ar tās palīdzību izmeklē
asins plūsmu specifiskos asinsvados. Dzemdniecībā galvenie izmeklējamie asinsvadi ir
sekojoši: augļa pusē – nabassaites artērija, vidējā smadzeņu artērija auglim, augļa aorta, augļa
nabas vēna un ductus venosus – un mātes pusē – dzemdes artērijas. Šobrīd rekomendē
izmeklēt dzemdes artērijas kā skrīninga izmeklējumu no 22 – 24 grūtniecības nedēļām, lai
atrastu grūtnieces, kuras ir preeklampsijas attīstības riska grupā.
Svarīgākais izmeklējamais augļa asinsvads ir nabassaites artērija, tas ir samērā viegli
izmeklējams asinsvads, taču vēl aizvien nav vienota viedokļa, vai tas būtu izmeklējams visām
grūtniecēm kā skrīnings. Parasti dopplerogrāfiju veic retardētiem augļiem vai augļiem, kas
neatbilst grūtniecības laikam. Ja dopplerā ir izmaiņas nabassaites artērijā, ir lietderīgi veikt
mērījumus pārējos asinsvados, īpaši ductus venosus, kas ir jutīgs augļa dzīvotspējas rādītājs.
Indikācijas dopplerogrāfijai dzemdniecībā:
1. mātes saslimšanas:
• hroniska hipertenzija
• hroniskas nieru saslimšanas
• sistēmas saslimšanas
• cukura diabēts
• preeklampsija
• Rh izosensibilizācija
2. ar augli saistītas indikācijas:
• augļa izmēra nesakrišana ar grūtniecības laiku
• augļa retardācija
• iedzimtas augļa attīstības anomālijas
• augļa hydrops
• daudzaugļu grūtniecība

454
 • neskaidras dabas mazūdeņainība
• priekšlaicīga placentas nobriešana
• nabas saites attīstības anomālijas
3. ar anamnēzi saistītas indikācijas:
• nedzīvi dzimis auglis iepriekšējās dzemdībās
• retardēts auglis iepriekšējā grūtniecībā
• preeklampsijas attīstība iepriekšējā grūtniecībā

Var izmantot arī, tā saucamos, limitētos ultraskaņas izmeklējumus, kuri tiek veikti
īpašās situācijas, lai atbildētu uz specifiskiem izolētiem jautājumiem, piemēram, augļūdeņu
daudzums, biofizikālā profila noteikšanai, placentas izmeklēšanai, dzemdes kakla
izmeklēšanai, augļa pozīcijas noteikšanai utt. To var izmantot tikai tādos gadījumos, ja
iepriekš ir veikts kvalitatīvs grūtniecības standarta USG izmeklējums.

Sonogrāfija ir vienkārši veicama, viegli pieejama, neinvazīva, informatīva un relatīvi

lēta izmeklēšanas metode. Šobrīd vadošo pasaules speciālistu ieteikumi prenatālajam
skrīningam ir sekojoši:
• I. trimestra skrīnings 11 – 13 grūtniecības nedēļās un 6 dienās (12 grūtniecības
nedēļas), lai varētu atsijāt riska grupas grūtnieces
• II. trimestra skrīnings 18 – 22 grūtniecības nedēļām (24 grūtniecības nedēļās):
īpašās situācijās US atkārto 20 – 24 grūtniecības nedēļās, iespējams veikt dzemdes artēriju
dopplerometriju no 22. grūtniecības nedēļas
• III. trimestra skrīnings 30 – 32 grūtniecības nedēļās
Pēdējās desmitgades laikā strauji attīstās ultraskaņas iekārtu tehniskās iespējas,
sonogrāfiskās iespējas sāk līdzināties kompjūtertomgrāfijai un ir iespējams dažu minūšu laikā
iegūt nepieciešamo informāciju un apstrādāt to, pirms pacients jau ir aizgājis. Iespējams, ka
pēc dažiem gadiem šajā nodaļā sniegtā informācija būs novecojusi, jo daudzo pētījumu
rezultātā strauji pieaug prasības UGS izmeklējumu kvalitātei, un, iespējams, nākotnē var tikt
mainīti arī USG laiki.

Kontroles jautājumi:
1. Kas ir menstruālais laiks?
2. Kas ir grūtniecības laiks?
3. Kas ir dopplerogrāfija?

455
 4. Indikācijas grūtniecības ultraskaņas izmeklējumiem II. un
III. trimestrī.
5. Kas ir augļūdeņu izvērtēšana?

Literatūra
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”,
Rоga, 1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks
2009.gada sākumā
4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. Latvijas Dzemdību specialistu un ginekologu asociācijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
7. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
8. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Pēcdzemdību perioda vadīšana

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par fizioloģisku un

patoloģisku pēcdzemdību perioda norisi, krūts ēdināšanas fizioloģiju.
1. Studiju priekšmeta apguves rezultātā iegūst pamatzināšanas un kompetenci
fizioloģiski noritoša pēcdzemdību perioda vadīšanā, biežāko pēcdzemdību
perioda komplikāciju diagnostikā.
2. Dzimumorgānu involūcija, lohijas, plīsumu, šuvju dzīšana.
3. Pēcdzemdību perioda norise pēc vaginālām un operatīvām dzemdībām.
4. Hipotalama-hipofīzes-olnīcu ass funkcijas laktācijas periodā.
5. Higiena, uzturs (Ca, vitamīni, dzelzs), fiziskās aktivitātes (iegurņa pamatnes
mm stiprināšana), potēšana, ceļošana.
6. Sekundāra asiņošana pēcdzemdību periodā.
7. Urīna aizture, taktika.
8. Paaugstināta To pēcdzemdību periodā.
9. Urīnceļu infekcija.

456
 10. Pēcdzemdību septiskās saslimšanas, to nozoloģiskās vienības, diagnostika,
ārstēšana.
11. Pēcdzemdību aprūpe inficētiem pacientiem (HIV, tbc, herpes, CMV u.c.)
12. Krūts ēdināšanas priekšrocības.
13. Bērnam draudzīgas slimnīcas iniciatīva.
14. Laktostāze, mastīts.
15. Izmeklēšanas metodes pēcdzemdību periodā - asins aina, tās interpretācija,
CRO, asins koagulācijas rādītāji.
16. Virspusējo vēnu varikoze, tromboflebīts.
17. Dziļo vēnu tromboze.
18. Hemoroidālā slimība pēc dzemdībām.
19. Starpenes brūces kopšanas īpatnības pēc starpenes III. pakāpes plīsuma.
20. Kaulainā gredzena bojājums dzemdībās, pēcdzemdību perioda vadīšana.
21. Pēcdzemdību perioda īpatnības sievietēm ar ekstraģenitālu patoloģiju,
medikamentu lietošana pēcdzemdību periodā.
22. Pēcdzemdību psiholoģiskie stāvokļi - pēcdzemdību skumjas, depresija.
23. Bēdas un sēras bērna zaudējuma vai slimības gadījumā.
24. Psiholoģiskās attiecības ģimenē pēcdzemdību periodā.

Pēcdzemdību septiskās saslimšanas. (PSS)

Par pēcdzemdību septiskām slimībām sauc infekciozas iekaisuma slimības, kas attīstās
sievietei 1. – 28. pēcdzemdību dienā un raksturojas gan ar lokālām izmaiņām, gan ar vispārējo
organisma reakciju: paaugstināta temperatūra u.c. Visbiežāk lietotais kritērijs PSS ir ķermeņa
temperatūras paaugstināšanās virs 38°C, ja tas notiek vairāk kā 24 stundas pēc dzemdībām un
paaugstināta temperatūra ir konstatēta 2 mērījumos ar 6 stundu intervālu. PSS var noritēt arī
bez temperatūras pacēluma, tomēr paaugstināta temperatūra ir būtiskākā PSS pazīme un
nedēļniecei ar paaugstinātu temperatūru ir jāuzskata, ka ir PSS kamēr nav pierādīta cita
temperatūras etioloģija.
Aktualitāte. Pēc vidējiem statistikas datiem, PSS tiek atzīmētas 1,0 – 1,6% nedēļnieču,
bet speciāli organizētos pētījumos 1,0 – 8,0 % nedēļnieču. Pasaulē šī slimība izraisa ap 8% no
visiem mātes mirstības gadījumiem. Latvijā 2005. gadā 0,5% gadījumu pēcdzemdību periodā
diagnosticētas strutainas komplikācijas. Biežāk PSS sastop sievietēm ar zemu
sociālekonomisku statusu, tām, kurām bijušas operatīvas dzemdības, ilgstošs bezūdens

457
periods, veiktas daudzas vaginālas izmeklēšanas dzemdībās. PSS var izraisīt paliekošas
veselības problēmas sievietei, tādu kā neauglība, un var novest pie histerektomijas.
Etioloģija un patoģenēze:
PSS cēlonis visbiežāk ir dzimumceļu infekcijas – seksuāli transmisīvas infekcijas (STI)
vai endogēnā dzimumceļu flora. PSS izraisītāji var būt rinda Gram pozitīvo un Gram
negatīvo, aerobo un anaerobo mikrobu. Dzemdības ir saistītas ar virkni fizioloģisko
aizsargbarjeru izzušanu, kas grūtniecības laikā pasargā intrauterīno vidi no inficēšanās. No
dzemdes dobuma tūlīt pēc dzemdībām var izdalīt mikroorganismus gandrīz visām sievietēm,
dzemdes dobums kļūst sterils apmēram 3 - 4 nedēļu laikā pēc dzemdībām. Tomēr PSS attīstās
salīdzinoši reti un tas ir atkarīgs no organisma imunitātes, predisponējošiem faktoriem un
mikroorganismiem - kas un kādā daudzumā ir nonākuši dzemdes dobumā.
Lohijas veido labu vidi mikroorganismu savairošanai, arī cita veida nekrotiski audi un
svešķermeņi: operatīvas dzemdības, šuvju materiāls rada papildus riska faktorus
Ņemot vērā arī, ka grūtniecības laikā ir pazemināta šūnu imunitāte, grūtniecība un agrīns
pēcdzemdību periods ir paaugstināta riska periods infekciju komplikāciju attīstībai. Jāatzīmē,
ka smagas PSS var noritēt gandrīz asimptomi, ko arī saista ar imunosupresiju.

Galvenie pēcdzemdību septisko slimību izraisītāji.

I. Fakultatīvi aerobie 50 – 55% (Gr +) Anaerobie 45-50%
A, B un D gr. Streptokoki: Bacteroides fragilis
Staphylococcus epidermidis Prevotella bivia
Staphylococcus aureus Prevotella disiens
Enterococcus faecalis Clostridium spp.
Corynebacterium spp. Fusobacterium spp.
Peptostreptococcus spp.
Bacteroides spp.
II. Fakultatīvi anaerobie Gr. (-) Dažādi
Gardnerella vaginalis Chlamydia trachomatis
Esherichia.coli Mycoplasma hominis
Enterobacteriaceae Ureaplasma urealyticum
Proteus mirabilis

PSS riska faktori:

1. Pirms dzemdībām:
- nepietiekama vai vēlīna antenatālā aprūpe
- biežas infekciju slimības anamnēzē
- dzimumceļu infekcija grūtniecības laikā (bakteriālā vaginoze, B gr. Streptococci u.c.)

458
 - svešķermeņi – šuves uz dzemdes kakla
- aptaukošanās
- cukura diabēts
- anēmija
- nabadzīgs, nepilnvērtīgs uzturs, avitaminoze
- novājināta organisma imūnā sistēma, imūndeficīta stāvokļi
- zems sociālais un ekonomiskais līmenis,
- ierobežota pieejamība pilnvērtīgai medicīniskai palīdzībai
- coitus pie iznestas grūtniecības
2. Dzemdību laikā:
- horioamnionīts
- ieilgušas dzemdības
- priekšlaicīga augļa ūdens noplūšana
- dzimumorgānu traumas, hematomas
- atkārtotas vaginālās izmeklēšanas
- augļa stāvokļa un/vai dzemdību darbības intrauterīna monitorēšana
- urīnceļu kateterizācija
- intravenozo katetru ievadīšana
- epiziotomija
- manuāla placentas atdalīšana
- ķeizargrieziena operācija
- aseptikas principu neievērošana

Pastāv dažādas PSS klasifikācijas.

Klīniskā pēcdzemdību septisko slimību klasifikācija. (Eschenbach, 1992. gads)
Vēlīnas: Sākums 3 dienas – 4 nedēļas pēc
Agrīnas: Sākums < 48 h pēc dzemdībām
dzemdībām
Agrīns endometrīts Epiziotomijas infekcijas
Intravenozo katetru infekcija Vēdera ādas brūces infekcija
Urīnceļu infekcijas Vēlīns endometrīts
Nekrotizējošs fasciīts Parametrīts
Iegurņa vēnu tromboflebīts
Peritonīts
Sepse
Toksiskais šoks
Mastīts
Pneimonija

459
Diagnostika.
PSS diagnostika balstās uz:
1. simptomiem, kas norāda uz iekaisuma bojājumiem un ir atkarīgi no to lokalizācijas un
vispārējās organisma reakcijas - paaugstināta temperatūra, drudzis, svīšana, vājums,
ēstgribas zudums, tahikardija, asinsspiediena izmaiņas, tahipnoe u.c.
2. vispārējās objektīvās izmeklēšanas rezultātiem - apskate, palpācija, perkusija,
auskultācija
3. vaginālas ginekoloģiskas izmeklēšanas atrades, novērtējot dzemdes un citu iegurņa
orgānu iespējamās izmaiņas, sāpīgumu, izdalījumu raksturu
4. ultrasonogrāfiskās izmeklēšanas rezultātiem
5. laboratoriskiem izmeklējumiem, kas norāda uz iekaisumu:
• asins ainā leikocitoze ar novirzi pa kreisi, palielināts EGĀ
• C reaktīvais olbaltuma koncentrācijas paaugsināšanās
• urīna analīzē pozitīvs nitrīta tests, leikocīti
• bakterioloģiskie uzsējumi no maksts izdalījumiem, sastrutojušām vietām, urīna
uzsējums, hemokultūra, antibiotiķu jutības noteikšana
1. neskaidros gadījumos diagnozes precizēšanai pielieto šādas papildmetodes:
• Iegurņa orgānu izmeklēšana ar kodolmagnētiskās rezonances metodi
• Iegurņa orgānu, urīnceļu, plaušu rentgenoloģiskā, arī kompjūtertomografiskā
izmeklēšana

Ārstēšanas pamatprincipi.
Sievietēm ar PSS ir nepieciešama intensīva, kombinēta ārstēšana, kura iekļauj šādas metodes:
• Plaša spektra antibakteriāla terapija lielās devās i/v, jo grūti panākt pietiekošu
antibiotiķu koncentrāciju dzemdes audos, jo ir trombozēti asinsvadi
• Hidratācija: > 2 – 2,5 l šķidruma i/v fizioloģiskā šķīdums vai Ringera šķīdums
• Strutojoša iekaisuma lokālā terapija: antiseptiskā apdare, drenāžas nodrošināšana,
neatgriezeniski bojāto audu ekscīzija, smagos gadījumos histerektomija ar abpusēju
salpingektomiju
• Nespecifiski pretiekaisuma līdzekļi
• Olbaltumu disbalansa atjaunošana: i/v albumīns
• Elektrolītu disbalansa korekcija
• Pretsēnīšu preparāti: Flucanasolum 150 mg 1 x nedēļā

460
 • Anēmijas korekcija
• Imūnstimulējoša terapija
• Antikoagulati (mazmolekulārie heparīni)
• Sirds un elpošanas sistēmas atbalsts

PSS Antibakteriālas terapijas pamatprincipi :

1. Ja diagnosticēta PSS, nekavējoties sākt antibakteriālu terapiju. Pirms terapijas paņemt
materiālu bakterioloģiskai izmeklēšanai. Terapiju uzsākt, negaidot bakterioloģiskās
izmeklēšanas rezultātus.
2. Pēc bakterioloģiskās izmeklēšanas rezultātu saņemšanas un mikrobu jutības
noteikšanas, nepieciešamības gadījumā, veikt antibakteriālās terapijas korekciju.
3. Antibiotikas ievada i/v
4. Vairākuma gadījumu vienlaicīgi lieto divas vai trīs antibiotikas, kombinējot dažādu
grupu preparātus
5. Neefektīvas antibakteriālas terapijas gadījumā jāmaina medikamentu kombinācija pēc
48 – 72 stundām. Enterococcus spp. gadījuma jāpievieno Ampicilīns!
6. Efektīvas terapijas gadījumā turpināt i/v antibiotiku ievadīšana vēl 24 - 48 h pēc
temperatūras normalizēšanās.
Antibiotikas, kas tiek lietotas pēcdzemdību septisko slimību ārstēšanā.
Mikroorganismu
raksturojums pret
Preparāts Deva Biežums i/v
kuriem medikaments
parasti iedarbojas
Ampicillinum/ 2 g bolus, tad pa ik 6 h Staphylococcus spp.
Sulbactam 1g Enterococcus spp
vai 3 g Klebsiella spp.
Gentamycinum 2,0 mg/kg bolus, ik 8h Gr (-), Staphylococcus
tad 1,5 mg/kg ik 8h spp.
vai 5 mg/kg
ik 24 h
Clindamycinum 300 – 900 mg ik 8 h Gr + koki
Bakteroides fragilis
Clostridium perf.
Mycoplasma homiis
Metronidazolum 500 mg ik 8 h Clostridium spp.
Anaeroba flora
Erythromycinum 1000 – 4000 mg 24 h laikā Chlamydia
trachomatis,
Ureaplasma
urealyticum
Meropenemum 0,5 – 1,0 ik 8 h Gr – (!!) Gr + (!)
Imipenemum/ 0,5 – 1,0 g ik 6 h Gr + (!) Gr – (!)

461
Cilastatinum

Tienam 0,5 g ik 12 h ja meticilīnrezistents

Staphylococcus
aureus
Vancomycinum 15 mg/kg (1g) ik 12 h ja meticilīnrezistents
Staphylococcus
aureus
Cefuroxim 0,75 – 1,5 g ik 8 h E. Coli
Cefoxitinum 2,0 g ik 6 h Klebsiella fragilis
Bacteroides
Ceftriaxonum 1,0 – 2,0 g 24 h Pseidomonas spp.
Enterobacteriaceae
Ceftriaxonum 2,0 g pirmā deva, Pseidomonas spp
tad 1,0 g ik 24 h Enterobacteriaceae
Cefoperazonum 2,0 g ik 12 h Pseidomonas spp
Ceftazidimum 1,0 – 2,0 g ik 8 – 12 h Enterobacteriaceae
Cefepimum 1,0 – 2,0 g ik 8 – 12 h Gr+(!!) Gr–(!!)
Cefpiromum 1,0 – 2,0 g ik 12 h Gr+(!!) Gr–(!!)
Gr+(!!) Gr–(!!)

! – stipra iedarbība
!! – ļoti stipra iedarbība (lieto tikai sevišķi smagos gadījumos)
Krūts ēdināšanas iespējas jāizsver katrā gadījumā atsevišķi.

Biežāk rekomendējamo antibiotiku kombināciju piemēri:

1. Metronidazolum vai Clindamycinum un Cefoxitinum
2. Clindamycinum un Gentamycinum
3. Ampicillinum/Sulbactam un Gentamycinum un Metronidazolum
4. Clindamycinum un Gentamycinum un Metronidazolum
5. Ceftriaxonum un Gentamycinum un Metronidazolum
6. Gentamycinum un Ampicillinum vai Vancomycinum (ja izdalīts enetrokoks)

Superficiālas pēcdzemdību septiskās slimības

Starpenes brūces sastrutojums (pēc eziotomijas vai perineotomijas, plīsumiem). Maksts un
starpenes brūces vienmēr ir inficētas, bet sastruto salīdzinoši reti 0,5 – 3% gadījumu, ko
skaidro ar audu labo asins apgādi.
Klīniskā aina:
• lokālas sāpes no 2. – 3. dienas pēc dzemdībām
• vispārēja reakcija: vājums, nespēks, subfebrila temperatūra, bet var arī nebūt
• objektīvi: hiperēmija, pietūkums, iespējami strutaini atdalījumi, brūces aplikums

462
 Ārstēšana:
1. Lokālas manipulācijas:
• noņemt šuves
• izgriezt nekrotiskos audus
• apstrādāt ar antiseptiskiem līdzekļiem, likvidēt iekaisuma parādības
• granulāciju audu veidošanās veicināšana
• var ļaut aizvērties dabiski
• kad likvidēta infekcija, var uzlikt sekundārās šuves
2. Vispārēja terapija – atkarīgi no klīniskās ainas. Visbiežāk pielieto antibakteriālus
līdzekļus.
Pēcdzemdību endometrīts. (PE)
Pēcdzemdību endometrīts diagnosticē 0,2%– 3,0 % vaginālo dzemdību gadījumos. Tas
biežāk attīstītās nedēļniecēm ar šādiem riska faktoriem:
1. Horioamnionīts (HA) dzemdību laikā
2. Ilgstošs bezūdens periods ( > 18 stundām)
3. Biežas atkārtotas vaginālās izmeklēšanas
4. Manuāla placentas atdalīšana un citas dzemdes manipulācijas
5. Placentas daļu vai augļa apvalku retence pēc dzemdībām
6. Ieilgušas dzemdības
7. Uroģenitāla hlamidioze, bakteriālā vaginoze, cervicīts pirms dzemdībām
8. Anēmija (Hb <110 g/l)
9. Ķeizargrieziena operācija

Agrīns PE visbiežāk ir horioamnionīta turpinājums un to izraisa sekojošie

mikroorganismi (biežāk 2-3 mikrobu kombinācijas): Esherichia coli, Staphylococcus aureus,
Streptococcus agalactiae, Enterococci spp., Bacteroides spp., Clostridium spp., Peptococcos
sp. Micoplasma hominis, Ureaplasma urealyticum. Mikroorganismi nokļūst amnijā
galvenokārt no maksts ascendējošā ceļā, daudz retāk – hematogēni. Horioamnionīts biežāk
attīstās priekšlaicīga augļa ūdens noplūšanas gadījumā vai jatrogēni - pārāk biežu vaginālo
manipulāciju gadījumā (vaginālas izmeklēšanas, amnioskopija, intracervikāla prostoglandīnu
gēla ievadīšana). Intrauterīnas infekcijas bieži ir priekšlaicīgu dzemdību iemesls.
Horioamnionīta klīniskie simptomi ir:
– paaugstināta temperatūra
– tahikardija mātei un auglim
– duļķaini izdalījumi no maksts ar nepatīkamo smaku
463
 – dzemdes sāpīgums palpējot
– priekšlaicīgas dzemdības
– izteikta leikocitoze
– augļa ūdeņos > 1000/ml mikroorganismu, lekocīti (iegūti amniocentēzes ceļā)
Tomēr horioamnionītam visbiežāk ir asimptoma norise. Kā vienīgais rādītājs var būt
augļa tahikardija . HA var pierādīt veicot placentas histoloģisko analīzi, jo pēc pētījumu
datiem bakterioloģiskie izmeklējumi ir pozitīvi 75% gadījumā.
Dzemdību laikā HA gadījumā jāuzsāk i/v antibakteriāla terapija ar ampicilīnu (sākotnēja
deva - 2.0 ik pēc 6 h) vai gentamicīnu (sākotnēja deva - 1,5 mg/kg ik pēc 8 stundām)
kombinācijā ar metronidazolu i/v.
Izšķir divas agrīna PE klīniskās formas.

Agrīna pēcdzemdību endometrīta klīniskās formas.

Klīniskās izpausmes laiks
Temperatūra
Sāpes vēdera lejasdaļā
Lohijas
Leikocitoze asins ainā
Vaginālā izmeklēšana (arī
sonogrāfiskā atrade)
Viegla forma Endometritis
superficialis
5. – 6. pēcdzemdību dienā
līdz 38 – 38,5˚ C bez
drebuļiem
neizteiktas , velkošas
parastas, atbilstošas
pēcdzemdībi dienai
< 20000 1mm3
Neliela dzemdes
subinvolūcija
Smaga forma
Endomyometritis
2. – 4. pēcdzemdību dienā
Līdz 39 – 40˚ C ar drebuļiem
stipras, mokošas
strutainas, ar smaku
> 20000 1mm3
Izteikta dzemdes involūcijas
aizture

Komplikācijas.
Neadekvāti ārstējot, gan agrīna, gan vēlīna PE pacientēm var attīstīties šādas komplikācijas:
• Peritonīts
• Parametrīts (ar abscesiem)
• Iegurņa vēnu tromboze (ar plaušu artērijas trombemboliju)
• Sepse
• Septiskais šoks
• Iegurņa iekaisuma slimība (neauglība u.c. tās komplikācijām)
Ārstēšanas principi.
• Kopējie principi - kā minēts iepriekš
• Dzemdi savelkoši līdzekļi
• Lokālā ārstēšana:
- vakuumaspirācija: ja dzemdes dobumā ir sonoskopiski redzams saturs

464
 - ķiretāža: ja ir aizdomas par placentāru audu atliekām dzemdes dobumā
- dzemdes dobuma skalošana ar antibakteriāliem līdzekļiem
Profilakse.
• Likvidēt vai samazināt riska faktorus
• Riska faktoru gadījumā jāveic savlaicīga PE profilakse – antibakteriālā terapija

Pēcdzemdību parametrīts (celulīts).

Tas ir infiltrāts parametrijā, kurš var komplicēties abscesa/abscesu izveidošanos. Infekcija
nokļūst saistaudos ap dzemdi:
• no metrīta pa spraugām starp lig. latum lapām
• no dzemdes ķermeņa vai maksts plīsumiem
• no taisnās zarnas plīsumiem un paraproktīta
• no salpingīta

Klīniskā aina (no 7. – 8. dienas pēc dzemdībām):

• velkošas sāpes vēdera lejasdaļā
• remitējoša temperatūra (līdz 39 – 40˚C), var saglabāties 1 – 2 nedēļas
• tahikardija, tahipnoe
• izteikta leikocitoze
• palpējot var atrast infiltrātu vai abscesu, kas novirza dzemdi laterāli
• diagnozi var apstiprināt ar ultrasonogrāfijas vai kodolmagnētiskas rezonanses metodi.
Ārstēšana.
• Antibakteriāla u.c. terapija pēc iepriekš minētiem principiem
• Infiltrācijas stadijā ķirurģiskā iejaukšana nav nepieciešama
• Ja ir abscess, un tas lokalizējas:
1) priekšējā parametrijā – laparaskopiski drenē un turpina vispārēju terapiju;
2) mugurēja parametrijā – drenāža caur kolpotomiju;
3) parametrija sānu daļā – laparatomija ar histerektomiju un salpingektomiju, drenāža

Pēcdzemdību septiskais iegurņa vēnu tromboflebīts.

Var attīstīties kā endometrīta vai parametrīta komplikācija, sastopamība 1 gadījums uz
2000-3000 nedēļniecēm. Septisks iegurņa vēnu tromboflebīts pēc dzemdībām var izveidoties
arī gadījumos, kad nav citas lokalizācijas septisku komplikāciju. Par saslimšanu jādomā, ja,
neskatoties uz adekvātu plaša spektra antibakteriālu terapiju 72 stundu laikā, pieturas
465
temperatūra un drudzis. Paciente sūdzas par pastāvīgām sāpēm vēdera lejasdaļā. Diagnozes
precizēšanai pielieto komjutertomogrāfiju vai kodolmagnētisko rezonansi. Papildus klasiskām
iekaisuma parādībām ileofemorālo vēnu trombozes gadījumā var novērot sāpes vienā kājā un
asimetrisku tūsku uz apakšējām ekstremitātēm, arī tūsku uz ārējiem dzimumorgāniem.
Vagināli izmeklējot dažkārt var palpēt sabiezētas, sāpīgas iegurņa vēnas. Agrāk par iegurņa
vēnu tromboflebītu domāja, ja antibakteriālās terapijas efektivitāti sasniedza tikai pievienojot
antikoagulantus. Šodien visbiežāk pielieto mazmolekulāros heparīnus 2 nedēļas, vēlāk pārejot
uz netiešiem antikoagulanteim. Lai gan pēdējos 20 gadus tromboemboliskas komplikācijas
novēro reti, patoloģijas risks pieaug pieaugot ķeizargriezienu skaitam.
Rekomendējamās taktikas piemērs:
KT vai MR Antibiotiķi Antikoagulanti Ārstēšanas Iznākums
atrade ilgums
Lb. olnīcas Gentamycinum, Enoxaparin 3 – 6 mēn KT pēc 3
vēnas tromboze Ampicillinum, (1mg/kg), Varfarinum mēnešiem, ja
Clindamycinum Varfarinum atrod trombus,
7 dienas (INR 2,5) turpina
antikoagulantus
vēl 3 mēnešus
Iegurņa vēnu Gentamycinum, Enoxaparin 2 nedēļas Nav
tromboze Ampicillinum, (1mg/kg) nepieciešama
Clindamycinum atkārtota KT vai
7 dienas MR izmeklēšana
Neatrod trombus Gentamycinum, Enoxaparin 1 nedēļu Nav
iegurņa vēnās Ampicillinum, (1mg/kg) nepieciešama
Clindamycinum atkārtota KT vai
7 dienas MR izmeklēšana

Nekrotizējošs fascīts.
Tā ir smaga PSS – dziļa audu infekcija, kad infekcija līdz muskuļiem un fascijām nonāk
no starpenes vai maksts brūces vai ķeizargrieziena brūces. Visbiežākie izraisītāji ir sinerģiski
aerobi un anaerobi mikroorganismi, kas veido dziļas audu nekrozes:
• anaerobie (Bacteroidesspp., Clostridium perfringens, Peptostreptocus spp.)
• aerobie (E.coli, Streptococcus A, B, D grupas )
Klīniskā aina (3 – 5 dienas pēc dzemdībām):
Sākotnējā klīniskā aina var neatšķirties no zemādas celulīta klīniskās ainas. Manifestācijas
periodā ir stipras sāpes, sepses klīniskā aina, izdalījumi no brūces ir šķidri, netīri. Slimības
manifestācija var būt fulminanta diabēta un imunkompromitētiem pacientiem. Uz ādas var
parādīties bullas, palpējot var just audu krepitāciju.

466
 Ārstēšana.
1. Ķirurģiskā: dziļi un plaši atverot brūci un radikāli uzreiz izgriežot bojātus audus
2. Antibakteriāla terapija
3. Pretšoka pasākumi

Septiskas komplikācijas pēc ķeizargrieziena operācijas.

Pasaulē 6 % gadījumu pēc ķeizargrieziena operācijas attīstās septiskas komplikācijas. Gandrīz
puse mātes nāves gadījumu, kuru cēlonis ir PSS pacientēm veikts ķeizargrieziens.
Septisko slimību veidi pēc ķeizargrieziena:
1. Ādas brūces virspusēja infekcija
2. Dziļš muskuļu un fasciju sastrutojums (nekrotizējošs fasciīts)
3. Endometrīts
4. Peritonīts
5. Parametrīts
6. Iegurņa vēnu tromboflebīts

Ādas brūces virspusēja infekcija.

Papildus riska faktori ir aptaukošanās, ilgstoša hospitalizācija pirms operācijas, augstāks
risks ir neatliekamas operācijas gadījumā, salīdzinot ar plānveida operāciju. Visvieglākā
forma ir ādas un virsfascijas zemādas taukaudu infekcija. Infekcijas izpaužas kā ādas
apsārtums, karstums, lokāla tūska un sāpes. Ja nenovēro šķidruma uzkrāšanos, zemādā, nav
hematoma, visbiežāk pietiekoša būs antibakteriālā terapija. Ja ir neliela seroza šķidruma
uzkrāšanās, tam rada atteci, bet kopumā brūce nav jāatver. Ja ir strutaini atdalījumi, brūce
jādrenē plaši, lai būtu laba strutu attece un iespēja evakuēt nekritiskos audus. Rūpīgi
jāpārbauda fascijas integritāte. Ja fascija vesela, labi palīdz brūces apstrāde ar antiseptiskiem
šķīdumiem, atstājot brūcē marli, kas piesūcināta, piemēram, ar sāls šķīdumu un ūdeņraža
peroksīda šķīdumu attiecībā 1 : 1, mainot pārsēju trīs reizes dienā.

Endometrīts pēcķeizargrieziena operācijas.

Visbiežāk to izraisa tie paši mikroorganismi, kas ir horioamnionīta cēlonis.
Biežāk attīstās sekojošu riska faktoru gadījumā :
• Horioamnionīts
• Ieilgušas dzemdības (> 24 stundas pirms operācijas)
• Ieildzis bezūdens periods, atkārtotas vaginālas izmeklēšanas
• Operācijas ilgums > 1 stunda

467
 • Asins zudums > 1000 ml
Klīniskā aina: kā smagas formas endometrīta gadījumā, bet pacientēm pēc
ķeizargrieziena parasti vairāk izteikta hipoproteinēmija, sāļu balansa traucējumi, tendence uz
zarnu parēzes attīstīšanos.
Ārstēšana: kā smagas formas endometrīta pacientēm. Papildus ir jāpalielina šķidruma
infūzijas līdz 2,0 – 2,5 l/d, savlaicīgi jāsāk zarnu stimulācija. Ja infekcija nav skārusi dziļākus
audus (miometriju), konservatīvā terapija parasti ir efektīga. Ja 24 – 48 stundas laikā nav
ārstēšanas efekta, tas nozīmē, ka pacientei ir endomiometrīts un peritonīts.
Profilakse.
• Likvidēt vai minimizēt riska faktorus: vaginālu apskati veikt tikai pēc indikācijām,
plānveida operāciju gadījumā neskatīt vagināli vispār
• Apsvērt perioperatīvas antibiotiku profilakses indikācijas
• Augsta riska gadījumos veikt infekcijas profilaksi: antibiotikas i/v 30 minūtes pirms
operācijas vai visas operācijas laikā infūzijas veidā

Peritonīts pēc ķeizargrieziena operācijas

Peritonīts var attīstīties no 1. līdz 9. dienai pēc ķeizargrieziena operācijas. Klīniskā aina ir
atkarīga no izraisītājiem (parasti 2 – 3 mikrobi), patomorfoloģiskām izmaiņām (serozas,
fibrinozas, strutainas) un peritonīta fāzes (reaktīva, intoksikācijas, termināla).
Peritonīta veidu klīniskās ainas un ārstēšanas taktikas atšķirības sievietēm pēc
ķeizargrieziena operācijas.
Raksturojums Agrīns Vidējais Vēlīns
Sākums pēc 1. – 2. dienā 3. – 4. dienā 5. – 9. dienā
dzemdībām
Inficēšanās avots Inficēti augļūdeņi Paralizētas zarnas Dzemdes brūces
operācijas laikā sastrutojums, šuvju
nepietiekamība
Anamnēzē Horioamnionīts, Pirmās diemās viegla Pirmās 2 – 3 diemas
ieilgušas dzemdības, endometrīta klīnika var būt bez
ilgs bezūdens periods simptomiem
Vēderplēves Mazizteikti Izteikti Ļoti izteikti
kairinājuma
simptomi
Zarnu peristaltika Novājināta Nav Nav

Ārstēšana Intensīva vispārēja Relaparatomija un Relaparatomija un

terapija 12 – 24 totāla histerektomija totāla histerektomija
stundas. Ja nav ar olvadiem ar olvadiem
efekta:
relaparatomija,
histerektomija

468
 Vispārēja intensīvā terapija:
1. Antibakteriāla terapija (i/v antibiotikas maksimālās devās 48 stundas, ja nav efekta –
cita kombinācijā 48 h)
2. Infūzu terapija: 2 – 2,5 L šķidruma i/v : Ringera šīdums , fizioloģisks šķīdums
3. Elektrolītu balansa korekcija
4. Mazmolekulārie heparīni
5. Olbaltuma disbalansa atjaunošana: albumīna pārliešana
6. Oksigenoterapija (ja anēmija, tās korekcija)
7. Zarnu stimulācija
8. Uterotoniskie līdzekļi (oksitocīns, dezaminoksitocīns u.c.)
9. Kardiovaskulārās un elpošanas sistēmas atbalsts

Pēcdzemdību mastīts.
Mastīts ir krūts dziedzera iekaisums. Sastopams 5-33 % barojošām sievietēm .
74-95 % attīstās pirmās 6 nedēļās, retāk sešu mēnešu laikā. Tas biežāk mēdz būt vienā
krūts dziedzerī.
Definīcija un diagnoze. Klīniskās izpausmes ir krūts sacietējums, apsarkums, tūska,
karstuma, sāpes kādā no piena dziedzera sektoriem, ko pavada T virs 38,5oC ar drudzi, kaulu
laušanu, sistēmiskām saslimšanas parādībām. Pēc būtības mastīts nozīmē piena dziedzera
iekaisumu. Tomēr šajā gadījumā tas var būt ar vai bez baktēriju klātbūtnes. Apsarkums,
sacietējums, sāpes, karstums ir parādības, ko var novērot arī piena vada aizsprostojuma
gadījumā bez mikroorganismu klātbūtnes.
Etioloģija. Visbiežākie mastīta izraisītāji ir penicilīna rezistents S.aureus, retāk E.coli.
Mikrobi iekļūst krūts dziedzerī caur mamilla no mātes rokām vai arī no bērna mutes. Par
ieejas vārtiem biežāk var kļūt krūtsgala plaisas, areolas nobrāzumi un ievainojumi.
Veicinošie apstākļi:
- Reta, neregulāra krūts ēdināšana
- Izlaistas barošanas reizes
- Slikta krūšu gala satveršana barošanas laikā, kas nenodrošina piena dziedzera
iztukšošanos
- Krūts gala bojājums, īpaši, ja ir S.aureus kolonizācija
- Mātes vai bērna slimības
- Piena pārprodukcija
- Strauja pāreja uz barošanu ar maisījumiem

469
 - Piena dziedzera saspiešana (stingrs krūšturis, mašīnas jostas u.c.)
- Baltas pūtītes uz krūts galiem, nosprostota krūts gala pora vai dziedzera izvads,
Candida infekcija
- Sievietes stress un izsīkums
- Slikts uzturs, anēmija
- Roku mazgāšanas hIgiēnas neievērošana
Izmeklējumi.
Piena uzsējumu rekomendē tikai gadījumos, ja neefektīva antibakteriāla terapija 2 dienu
laikā, atkārtotas mastīta epizodes, ja ir aizdomas par intrahospitālu infekciju un sevišķi
smagos gadījumos.
Ārstēšana:
1. Efektīga piena dziedzera iztukšošana. Tā kā piena stāze ir visbiežākais mastīta
iemesls, bērns jābaro biežāk, sākot vienmēr ar slimo krūti. Bērns piemēroti
jāpozicionē, var veikt vieglu krūts dziedzera masāžu barošanas laikā to ieeļļojot ar eļļu
vai neitrālu lubrikantu. Pēc barošanas krūts jāatslauc. Vesela bērna barošana ar krūti
šādā situācijā nav jāpārtrauc.
2. Atbalsts. Atpūta, adekvāta dieta, šķidruma uzņemšana, atbrīvošana no mājas darbiem
ir būtiskas ārstēšanas sastāvdaļas. Rekomendē krūts dziedzeri pirms barošanas sasildīt
(duša, silta, sausa siltuma aplikācijas). Hospitalizācija nepieciešama tikai smagos
gadījumos un tad arī kopā ar bērnu.
3. Medikamenti. Pretsāpju līdzekļi tādi kā nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi palīdz
mazināt sāpes un līdz ar to palīdz atbrīvot piena dziedzera izvadus no spazmām. Ja
simptomi ir mazizteikti un izzūd 24 stundu laikā pielietojot iepriekš minētos
pasākumus, antibiotikas nav nepieciešamas. Ja simptomi neuzlabojas 12 – 24 stundu
laikā vai tie ļoti izteikti jāuzsāk antibakteriāla ārstēšana. Lieto antibakteriālos
līdzekļus, kas darbojas pret penicilīnrezistentiem baktēriju štammiem –
Dicloxacillinum, Cephalexinum. Antibiotiku lietošanas ilgums varētu sasniegt 10 – 14
dienas.
Parasti mastīts labi padodas terapijai. Ja dažu dienu laikā nav uzlabošanās, jāveic
diferenciāldiagnostika (rezistents štamms, abscess, veidojumi krūtī, piena vados).
Komplikācijas.
1. Agrīna krūts ēdināšanas pārtraukšana.
2. Abscesa veidošanās. Kā palīgdiagnostikas metode jāpielieto ultraskaņas izmeklēšana.
Daudzveidīgu strutaino abscesu gadījumā sonoskopiskā aina atgādina “ bišu stropa

470
 šūniņas”. Ja konstatē šķidruma sakopojumu, to punktē, saturu atsūc. Ķirurģiska
drenēšana var būt nepieciešama, ja abscess ir liels, vai tie ir multipli.
Candida infekcija ir bieža krūts galu infekcija. Sieviete sūdzas par sāpīgām krūts galu plaisām
Šāda infekcija var veidoties pati no sevis vai arī kā komplikācija pēc mastīta ārstēšanas ar
antibiotikām. Aizdomu gadījumos rekomendē mātes un bērna ārstēšanu ar pretsēnīšu
preparātiem.
Novēršana. Pareizas barošanas tehnikas apgūšana, papildus barojumu izslēgšana, krūts
jāatslauc gadījumā, ja tā ir par pilnu, lai nodrošinātu bērnam pareizu krūts gala satveršanu. Ja
māte pamana piena stāzi, bērns jābaro biežāk, krūts jāsilda, jāmasē. Ja 24 stundu laikā nav
uzlabošanās – jāapmeklē ārsts.
Kontroles jautājumi:
1. Kādi ir galvenie pēcdzemdību septisko slimību izraisītāji?
2. Kādi ir septisko slimību veidi pēc ķeizargrieziena?
3. Kas ir pēcdzemdību mastīts?
4. Kādi ir pēcdzemdību endometrīta riska faktori?
5. Kādi ir PSS ārstēšanas pamatprincipi?

Literatūra saraksts:
1. A.Bergmanes redakcijā ”Dzemdniecība”, Rоga, 1982.
2. A.Bergmane, A.Andrējeva, M.Orleāna “Normālā dzemdniecība”, Rоga, 1987.
3. Dzemdniecība” D.Rezebergas redakcijā „Nacionālais apgāds” iznāks 2009.gada
sākumā
4. LR likumdošana
5. RSU bibliotēkas resursi
6. „Williams Obstetrics” atkārtoti izdevumi
7. Operative obstetrics / 2006
8. Latvijas dzemdību specialistu un ginekologu asociacijas vadlīnijas mājas lapā
www.ginasoc.lv
9. www.pubmed.com

Studiju priekšmeta nosaukums: Neauglības diagnostika un ārstēšanas

metodes

471
 Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par pāra neauglības
iemesliem, izmeklēšanas metodēm un ārstēšanas taktiku.
Studiju priekšmeta apguves rezultātā iegūst pamatzināšanas neauglības iemeslu
noskaidrošanā un ārstēšanā pielietojamām metodēm. Neauglības definīcija, statistikas rādītāji.
Neauglības iemesli: dzīvesveida faktori, vīrieša neauglība, ovulācijas faktori (policistisku
olnīcu sindroms, hipotalamiskie un hipofizārie faktori, citas endokrinopātijas, luteālās fāzes
nepietiekamība, olnīcu funkciju izsīkums), olvadu/peritoneālie faktori (proksimāla olvada
obstrukcija, hidrosalpinx, peritubāli saaugumi, endometrioze), dzemdes faktori (mioma,
sinehijas, iedzimtas anomālijas, endometrija patoloģija), cervikālie faktori (pretspermas
antivielas), neizskaidrojami faktori. Postkoitālais tests. Endometrija biopsija. Ovulācijas
dokumentācija. Sēklas analīze. Histerosalpingogrāfija. Laparaskopija. Ārstēšana: ovulācijas
indukcija, dzemdes faktoru ārstēšana, olvadu faktoru ārstēšana, endometriozes ārstēšana,
vīrieša neauglības ārstēšana. Mākslīgas apaugļošanas metodes: inseminācija, in vitro
fertilizācija un embriotransfers, luteālās fāzes atbalsts, sasaldētu embriju uzglabāšana.
Reproduktīvo tehnoloģiju pielietošanas ētiskie aspekti, likumdošana Latvijā, pasaulē.
Neauglības ārstēšanas iespējas Eiropā, Latvijā.
Līdztekus draudošai iedzīvotāju pārprodukcijai dažos zemeslodes reģionos pastāv cita
problēma — pieaug bezbērnu ģimeņu skaits, it īpaši attīstītajās valstīs (apm. 2 mlj katru
gadu). Neauglīga laulība ir ļoti nopietna medicīniska un sociāla problēma, kas ietekmē ne
tikai atsevišķu cilvēku fizisko, psihisko veselību un likteni, bet arī nāciju un valstu likteni.
Ja valstī 15% ģimeņu ir neauglīgas, tā kļūst par demogrāfiski sociālu problēmu valsts
mērogā.
Kontracepcijas nelietošana nav vienīgais kritērijs neauglības konstatēšanai. Tiek ņemti
vērā citi nosacījumi — coitus (dzimumakta) biežums un tehnika. Uzskata, ka pārim pietiek
vidēji ar diviem dzimumaktiem nedēļā, lai trīs līdz sešu mēnešu laikā iestātos grūtniecība.
Turklāt grūtniecības iestāšanās ātrums ir tieši proporcionāls dzimumakta biežumam.
Dzimumakta tehnika svarīga tikai no tā viedokļa, lai tā nodrošinātu ejakulāta iekļūšanu
makstī. Nozīme ir arī lubrikantu lietošanai maksts mitrināšanai pirms coitus. Kaut gan šiem
speciālajiem lubrikantiem nav kontraceptīvas iedarbības, tomēr tie var kļūt par vienu no
faktoriem, kas var traucēt grūtniecības iestāšanos pārim, kas ir uz neauglības robežas.

Izplatība
Reproduktīvo funkciju ietekmē ģeogrāfiskie un sociāli ekonomiskie faktori. Piemēram,
Skotijā, Vidusjūras valstīs un Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta dzimumorgānu tuberkuloze, bet
Austrālijā tā ir reta slimība. Olvadu necaurlaidība gonokoku infekcijas dēļ raksturīga dažiem

472
 Āfrikas un Jaungvinejas rajoniem. Rietumvalstīs neauglības raksturu un biežumu var skaidrot
ar sociāli ekonomiskiem cēloņiem, piemēram, endometrioze un ovulācijas traucējumi biežāk
sastopami sievietēm, kuras ir materiāli nodrošinātas, bet nabadzīgām sievietēm raksturīga
olvadu necaurlaidība.
Reproduktīvo funkciju var ietekmēt kontracepcijas metodes. Intrauterīna kontracepcija
var paaugstināt neauglības risku, kā arī iekaisumu veidošanos. Auglība mazinās līdz ar
vecumu — sievietēm pēc 35 gadu vecuma un vīriešiem pēc 40 gadu vecuma.

Cēloņi
Grūtniecības iestāšanos nodrošina šādi mehānismi:
1) spermatoģenēze,
2) menstruālā funkcija,
3) dzimumšūnu pārnese un embrija implantācija.
Ikviens šo mehānismu traucējums var būt neauglības cēlonis. No medicīniskā viedokļa
neauglīga laulība ir unikāla situācija, jo šī "slimība" rodas divu indivīdu dēļ.
Tāpēc neauglības cēloņi tiek iedalīti divās grupās:
• vīrieša jeb vīrišķais faktors,
• sievietes jeb sievišķais faktors.
35% gadījumu vienīgais pāra neauglības cēlonis ir t. s. vīrieša faktors, 25% gadījumu —
kā sievietes, tā vīrieša faktors, bet 35% — sievietes faktors. 5% gadījumu cēloņi nav atrasti.
Par dažādu neauglības iemeslu biežumu dati ir ļoti pretrunīgi, jo ne visi pāri dodas pie
ārsta.
Pēc ārstēšanas var sasniegt vēlamo rezultāti vidēji 45% gadījumu. Tas atkarīgs no
cēloņiem un terapijas metodēm. 5% neauglīgo pāru palīdzēt nevar, jo nav iespējams konstatēt
neauglības cēloņus. Tiesa, pēdējos gados ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību un citām
papildmetodēm dažiem šādiem pāriem neauglības problēmu izdodas atrisināt.

Sievišķais faktors
1. Ovulācijas traucējumi — anovulācija:
a) anovulācijas primārie iemesli hipotalāma un hipofīzes olnīcu sistēmā ir:
• hipotalāma hipofizāra mazspēja (hipotalāmiskais hipogonādisms),
• hiperprolaktinēmija,
• olnīcu hiperandroģenēze — PCOS,
• agrīns olnīcu izsīkums,
• rezistentas olnīcas,

473
 • gonādu disģenēze;
b) sekundāru pārmaiņu iemesls var būt sistēmas slimības, metaboliski traucējumi,
endokrinopātijas, piemēram, vairogdziedzera funkcijas traucējumi, virsnieru garozas
hiperplāzija u. c. Šo slimību diagnosticēšana un terapija vairumā gadījumu var atjaunot
menstruālo funkciju.
2. Dzimumšūnu pārneses un embrija implantācijas traucējumi. Spermatozoīdiem caur cervikālo
kanālu jānokļūst augšējos dzimumceļos, un olvadam jānodrošina olšūnas uztveršana un
apaugļotās olšūnas pārnese dzemdes dobumā. Dzemdē ir jābūt implantācijai atbilstošiem
apstākļiem:
a) cervikālais faktors (sk. arī Cervikālais faktors sadaļā Diagnostika. Vīrišķais
faktors);
b) olvadu caurlaidības traucējumu cēloņi:
• iekaisums,
• endometrioze,
• saaugumi mazajā iegurnī.

Diagnostika
Abi partneri ir jāizmeklē vienlaikus. Izmeklēšanai jābūt pēc iespējas pilnīgākai un ātrākai,
ņemot vērā vecumu, anamnēzes datus un partneru vēlēšanos. Jāsāk ar ļoti sīku anamnēzi, jau
no bērnības. Nepieciešams izzināt pārciestās eketraģenitālās un ginekoloģiskās slimības,
operācijas, visu par kaitīgiem faktoriem: radiāciju, alkohola lietošanu, smēķēšanu,
ķimikālijām. Izsmēķējot vairāk par 15 cigaretēm dienā, sievietei pieaug neauglības risks.
Droši vien tas saistīts ar steroīdo dzimumhormonu, īpaši estrogēnu, metabolismu.
Pēc vispārīgo datu precizēšanas sāk menstruālās un dzimumfunkcijas izpēti.
Noskaidro:
• menarche vecumu,
• menstruālā cikla parametrus,
• menstruālā cikla pārmaiņas dzīves laikā,
• kontracepcijas lietošanu (kāda, cik ilgi?),
• libido, coitus regularitāte, biežums,
• lubrikantu lietošana.
Ja iespējams, ļoti svarīgi uzzināt, kā attīstījusies grūtniecība pacientes mātei:
• preeklampsija, eklampsija un citas slimības grūtniecības laikā,
• kaitīgie ieradumi, faktori,

474
• hormonāli aktīvu preparātu (īpaši dietilstilbestrola) un citu medikamentu lietošana
grūtniecības laikā.

Nākamais izmeklēšanas posms ir vispārklīniskā un sievietei ginekoloģiskā izmeklēšana. Ja

spermogrammā ir novirzes no normas, vīrieti var nosūtīt pie androloga vai urologa. Pāriem
nereti nepieciešama seksologa vai psihologa konsultācija.
Vīrišķais faktors
Diagnostiskās papildmetodes
1. Noskaidrojot vīrišķo neauglības faktoru, primāri un tradicionāli sāk ar spermas izmeklēšanu.
Pirms spermas izmeklēšanas visi vīrieši izmeklējami uz STI (tāpat kā sievietes). Sperma tiek
savākta tīrā speciālā konteinerā masturbējot (medicīnas iestādē vai mājās). Ja tas notiek
mājās, sperma jānogādā laboratorijā stundas laikā. Nav vēlams savākt spermu coitus rezultātā
prezervatīvā. Pirms spermas izmeklēšanas ieteicams trīs dienas atturēties no dzimumsakariem.

Normāla spermogramma:
• apjoms >2—5 ml;
• spermatozoīdu skaits ir >20 mlj/ml;
• kustīgums >50%;
• morfoloģija:
- WHO >30% normālas formas,
- Kruger/Strict >14% normālas formas;
• pH 7,2—7,8;
• leikocīti <10 r.l.
Ja ir novirzes, analīze jāatkārto ne mazāk kā trīs reizes. Galīgo slēdzienu par spermas
nespēju apaugļot var apstiprināt tikai tad, ja ir stabila azospermija vai absolūta spermatozoīdu
nekustība vairākkārtējos izmeklējumos. Pretējā gadījumā ar secinājumiem nevajadzētu
pārsteigties.
Spermas variantu nomenklatūra
• Normospermija — visi parametri atbilst normāliem rādītājiem.
• Oligozoospermija — spermatozoīdu koncentrācija mazāka nekā 20 mlj/ml.
• Astenozoospermija — mazāk nekā 50% spermatozoīdu ar virzību uz priekšu.
• Teratozoospermija — mazāk nekā 30% spermatozoīdu ir ar normālu morfoloģiju.
• Oligoastenoteratozoospermija — traucējumi kustīgumā, skaitā un morfoloģijā.
• Azoospermija — ejakulātā nav spermatozoīdu.
• Aspermija — nav ejakulāta.

475
2. Postkoitālais Sims-Hurner tests ir labākā no zināmajām raudzēm, lai noteiktu spermatozoīdu
skaitu un kustīgumu cervikālajās gļotās. Metode ir ļoti vienkārša un pieejama, veicama visās
medicīniskajās iestādēs. Raudzes veikšanai ļoti svarīgi izvēlēties pareizu laiku: 6—8 h laikā
pēc coitus un ne ilgāk kā 36 h līdz ovulācijai. Gļotas no cervikālā kanāla tiek uzziestas uz
priekšmetstikliņa, uzlikts segstikliņs un apskatītas mikroskopā. Ja redzes laukā konstatē 5—
10 kustīgus spermatozoīdus, tā uzskatāma par normu.
Gļotu fizikāli ķīmiskas pārmaiņas, ko nosaka estrogēni, atvieglo spermatozoīdu iekļūšanu
cervikālajā kanālā.
Iemesls, kāpēc samazinās spermatozoīdu skaits var būt t. s. cervikālais faktors.
Šis jēdziens ietver:
• dzemdes kakla patoloģiju — deformāciju, iekaisuma procesus, tai skaitā STI;
• endometriozi;
• antispermisko antivielu esamību cervikālajās gļotās;
• cervikālo gļotu patoloģiju: klomifēna lietošana, kas veicina hipoestrogēniju, kuras dēļ
cervikālās gļotas zaudē īpašības, kas nodrošina spermatozoīdu nokļūšanu tālāk. Šajos
gadījumos klomifēnu ieteic lietot agrāk no 3. līdz 7. menstruālā cikla dienai.

Ārstēšana
1. Pareiza coitus izvēles diena.
2. Hormonālo traucējumu korekcija.
3. Dzemdes kakla iekaisuma procesa ārstēšana.
4. Elektrokonizācija vai ķirurģiska deformāciju terapija.
5. Imunoloģiskie aspekti nav pietiekami izpētīti, un arī terapija, kas veikta ar glikokortikoīdiem,
šajos gadījumos nav devusi vēlamo rezultātu. Neveiksmīgas cervikālo faktoru terapijas
gadījumā ieteic lietot papildmetodes apaugļošanai — insemināciju vai in vitro fertilizāciju
(IVF).
Šīs metodes ieteica arī azospermijas un absolūta spermatozoīdu nekustīguma gadījumā, tikai
— izmantojot donora spermu.

Sievišķasi faktors
Diagnostiskās papildmetodes
I. Ovulācijas traucējumi — anovulācija.
Vispirms nepieciešams noskaidrot, vai menstruālais cikls ir ovulatorisks. Ne vienmēr to
noskaidrot ir viegli. Metodes, kas tiek izmantotas, ir netiešas.
Tās ir:

476
• menstruālais kalendārs,
• bazālās temperatūras tests,
• hormonālā kolpocitoloģija,
• endometrija biopsija,
• hormonu koncentrācijas noteikšana,
• sonogrāfiska augoša folikula monitorēšana.
Absolūts notikušas ovulācijas pierādījums ir grūtniecības iestāšanās.
Šīm metodēm var būt kā pseidopozitīvi, tā arī pseidonegatīvi rezultāti. Tāpēc vienlaikus
lieto vairākas izmeklēšanas metodes.
Bazālās temperatūras tests
Šīs metodes priekšrocības: pieejama, lēta, neinvazīva, veic pati paciente.
Progesterona koncentrācijas noteikšana asins plazmā ir pietiekami informatīva metode.
Trūkumi: tā ir relatīvi dārga, ne vienmēr pieejama.
Progesterona koncentrāija >15 ng/ml, nosakot vienu reizi luteīnās fāzes vidū (vienu nedēļu
pēc bazālās temperatūras paaugstināšanās), 60% gadījumu pierāda ovulācijas esamību.
Koncentrācija no 10 līdz 15 ng/ml var būt kā normālas, tā arī traucētas menstruālās funkcijas
gadījumā. Ja progesterona koncentrācija ir <10 ng/ml, menstruālā funkcija reti mēdz būt
normāla, tas norāda uz anovulāciju.
Ļoti viegla un vienkārša LH pacēluma diagnostikas metode ir kolorometriskais tests.
Testu veic pati sieviete mājās, izmantojot savu urīnu un speciālu diagnostikumu (Biocard
Stick, Somija). Ar šā testa palīdzību var diezgan precīzi noteikt ovulācijas dienu un tādējādi
izvēlēties vispiemērotāko dienu apaugļošanai.
Ultrasonogrāfija, īpaši dinamikā, dod iespēju vērot folikula attīstību. Nobriedis folikuls,
kā zināms, diametrā sasniedz 2 cm. Diametra palielināšanās atkarībā no folikula attīstības
precīzi korelē ar estradiola koncentrāciju asins plazmā. Sonogrāfiskā metode ir īpaši vērtīga
kombinācijā ar progesterona noteikšanu asinīs luteīnā fāzē.
Histoloģisku endometrija izmeklēšanu veic dažas dienas pirms menstruācijām.
Sekretoriskas pārmaiņas un to izteiktības pakāpe pietiekami precīzi norāda uz notikušo
ovulāciju un dod iespēju novērtēt corpus luteum funkciju. Endometrija biopsijas rezultāti labi
korelē ar progesterona koncentrāciju asins plazmā. Tomēr šī metode ir sarežģīta, invazīva un
kaitīga sievietes veselībai, tāpēc to veic izmeklēšanas beigās, pirms hormonālās terapijas.
Endometrija biopsija indicēta sievietēm ar neregulārām mēnešreizēm un neregulāru
dzemdes asiņošanu, ar ilgstošu slimības gaitu, lai izslēgtu endometrija patoloģiju un
onkoloģiju.

477
 Anovulācija var būt hipotalāma-hipofīzes-olnīcu sistēmas jebkura līmeņa primāru
traucējumu rezultāts, kā arī šīs sistēmas sekundāru traucējumu rezultāts.
No primāriem traucējumiem hipotalāma-hipofīzes-olnīcu sistēmā īpaša vieta ir
hiperprolaktinēmijai. Funkcionāla hiperprolaktinēmija hipofīzes adenomas rezultātā izraisa
anovulāciju vai hipopluteinismu, kas var izpausties ar oligomenoreju vai amenoreju. Daļai
slimnieču var vērot arī galaktoreju. Lai diagnosticētu prolaktinomu, visas slimnieces ar
paaugstinātu prolaktīna koncentrāciju obligāti izmeklējamas rentgenoloģiski, t. i., sella
turcica datortomogrāfiska izmeklēšana.
Sekundāru pārmaiņu iemesls var būt sistēmas slimības, metaboliski traucējumi,
endokrinopātijas, piemēram, vairogdziedzera funkcijas traucējumi, virsnieru garozas
hiperplāzija u. c. Šo slimību diagnosticēšana un terapija vairumā gadījumu atjauno menstruālo
funkciju. Terapiju labāk saskaņot ar speciālistu.
II. Dzimumšūnu pārneses un embrija implantācijas traucējumi
Lai diagnosticētu olvada patoloģiju, lieto dažādas metodes. Pati izplatītākā ir
histerosalpingogrāfija (HSG).
HSG ieteicams veikt menstruālā cikla I fāzē, uzreiz pēc menstruācijām, izmantojot ūdenī
šķīstošas kontrastvielas.
Ar HSG vienlaikus var konstatēt arī dzemdes patoloģiju:
• saaugumus dzemdes dobumā,
• submukozus mezglus, polipus,
• dzemdes attīstības anomālijas.
HSG trūkums: diezgan bieži ir nepareizi negatīvs rezultāts (15—25%), kā arī olnīcu
rentgena apstarojums. Nepareizi negatīvu rezultātu var izskaidrot ar olvadu muskulatūras
spazmu, kas ir atbildreakcija uz kontrastvielas ievadīšanu, un ar tehniskām grūtībām
procedūras veikšanas laikā. To pierāda uzreiz pēc tam veicot laparoskopisku izmeklēšanu,
kurā konstatē normālu olvadu caurlaidību. Pārējos gadījumos par HSG lietderību jālemj katrā
konkrētā gadījumā.
Laparoskopija ir ļoti informatīva metode, jo dod iespēju atklāt ne tikai olvadu patoloģiju,
bet arī citus peritoneālus neauglības cēloņus: endometriozi, peritubāru saaugumu.
Laparoskopijas laikā veic hromatogrāfiju (lieto metilēnzilā šķīdumu), pārbauda olvadu
caurlaidību, ārstē: atdala saaugumus, salpinoglīzi, veic piededzināšanu, endometriozes
heterotopiju u. c.
Laparoskopija indicēta visos gadījumos, kad neauglības iemesli ir neskaidri un arī kad
HSG rezultāti ir apšaubami. Laparoskopiju ieteicams veikt folikulārā fāzē.

478
 Dzemdes patoloģiju var diagnosticēt ar histeroskopijas palīdzību. Nereti ar šo metodi var
atklāt patoloģiju, kas histerosalpinogrammā nav redzama:
• endometrija patoloģija,
• starpsiena dzemdes dobumā.
Histeroskopijas laikā veic dzemdes patoloģiju ārstēšanu:
• saaugumu atdalīšanu,
• starpsienu sadalīšanu,
• submukozu miomatozu mezglu izņemšanu u. c.,
• endometrija biopsiju histoloģiskai izmeklēšanai.

Sievišķais faktors
Ārstēšana
I. Ovulācijas traucējumi — anovulācija
Hiperprolaktinēmija labi padodas terapijai ar parlodēlu, kas ir dopamīnerģiskās sistēmas
receptoru agonists un tieši inhibē prolaktīna sintēzi hipofīzē. Hiperprolaktinēmija var būt
sekundāra hipotireozes gadījumā, jo TSH, kura koncentrācija paaugstinās, ir viens no
prolaktīnatbrīvojošiem faktoriem. Terapijas mērķis tādā gadījumā ir normalizēt
vairogdziedzera funkciju.
Parlodēla sākumdeva ir 2,5 mg, devu pakāpeniski palielina par 1,25 mg vai 2,5 mg katru
otro nedēļu, pastāvīgi kontrolējot prolaktīna līmeni. Terapiju turpina, līdz iestājas grūtniecība
vai ovulācija. Blaknes: slikta dūša, vemšana (tādēļ jālieto ēšanas laikā), caureja, nespēks.
Preparāti ovulācijas stimulācijai:
Ir trīs preparātu grupas:
1. Antiestrogēni — Clomiphen.
2. Gonadotropīni:
• HMG — cilvēka menopauzālais gonadotropīns, kas satur vienādās devās FSH un
LH:
- Pergonal,
- Humegon,
- Urofollitropin — īpaši attīrīts gonadotropu preparāts, kas satur FSH,
- Metrodin HP.
• Rekombinētie folikulu stimulējošie hormoni:
- Follitropīns alfa-Gonal F,
- Follitropīns bēta-Puregon,
- Pregnyl,

479
 - Profasi.
3. GnRH sintētiskie analogi
(agonisti: Difereline, Dekapeptil, Zoladex, Buserilin; antagonisti: Orgalutran, Cetrotaid).
Klomifēna bioloģiskā darbība izpaužas antagonismā pret 17-estradiolu, attiecībā pret
estradiola receptoriem mērķorgānos, tai skaitā hipotalāma-hipofizārā sistēmā, veidojot
hipoestrogēnijas efektu. Kā atbilde uz to pastiprinās GnRH sintēze hipotalāmā, kas savukārt
izraisa gonadotropu sintēzes pastiprināšanos hipofīzē. Parasti preparātu ordinē pa 50 mg
dienā, 5 dienas no menstruālā cikla 5. dienas. Lietojot klomifēnu, var būt šādas blaknes:
ķermeņa masas pieaugums, depresija, fotofobija, mastalģija. Visnopietnākā komplikācija ir
olnīcu hiperstimulācijas sindroms: olnīcu palielināšanās, plīšana, sāpju sindroms. Olnīcu
hiperstimulācijas sindroms veidojas 10% gadījumu, parasti pirmajos terapijas ciklos, lietojot
mazu devu. Tāpēc nepieciešama vagināla apskate pirms preparāta ordinēšanas un no 5. līdz
10. dienai pēc tablešu lietošanas beigšanas. Vēlama sonogrāfiska kontrole.
Pacientes jābrīdina par iespējamām komplikācijām. Terapijas efektivitātes kontrole
veicama ar bazālās temperatūras testu. Ja sākumdeva ir neefektīva, nākamajā ciklā devu
palielina par 50 mg dienā. Terapija dažos gadījumos var ilgt līdz sešiem mēnešiem.
Tomēr pēc trim neveiksmīgiem stimulācijas mēģinājumiem vēlams veikt
papildizmeklēšanu, jo, iespējams, nav diagnosticēti citi neauglības cēloņi, piemēram,
endometrioze.
Visoptimālākās dienas dzimumaktam ir no 5.—10. dienai pēc tablešu lietošanas beigām.
Atjaunot ovulāciju izdodas 70% gadījumu, taču grūtniecība iestājas tikai 40% pacienšu. To
var skaidrot ar klomifēna antiestrogēno darbību.
Grūtniecības iestāšanās biežumu var paaugstināt, kombinējot klomifēnu ar hCG, ko ordinē
vienai reizei 5000—10 000 vienības, kura ievadīšanas dienu precizē , sonogrāfiski
monitorējot augošu folikulu.
Jāpiebilst, ka tām pacientēm, kas lieto klomifēnu, daudzaugļu grūtniecību novēro 2—4%
biežāk nekā vispār populācijā.
Ovulācijas stimulāciju ar gonadotropīnu lieto pacientēm, kurām pierādīta hipofizārā
mazspēja un kuras ir rezistentas pret klomifēnu, kā arī mākslīgās apaugļošanas (IVF)
gadījumā.
Visus lietojamos gonadotropos hormonus pēc to darbības var iedalīt divās grupās:
1. grupa — bioloģiskā darbība analoga endogēna FSH darbībai,
2. grupa — analoga LH darbībai.
Pirmās grupas preparātus iegūst no menopauzālu sieviešu urīna un sauc par cilvēka
menopauzālo gonadotropīnu — HMG.

480
 Otrās grupas preparātu iegūst no gravīdu sieviešu urīna un sauc par cilvēka horionisko
gonadotropīnu — hCG.
• Lietošana kontrindicēta:
- hipofīzes audzēja gadījumā,
- organisku dzimumorgānu slimību gadījumā,
- olnīcu disģenēzes un priekšlaicīgas izsīkšanas gadījumā.
• Menopauzālais gonadotropīns stimulē:
- folikula augšanu un nobriešanu,
- E2 sintēzi granulozā,
- LH receptoru veidošanos folikulā.
• Cilvēka horioniskais gonadotropīns:
- inducē ovulāciju,
- stimulē corpus luteum formēsanos un funkciju.
Gonadotropīnu devas un to lietošanas shēmas ir ļoti dažādas un tiek pielāgotas katrā
atsevišķa gadījumā individuāli.
Lietojot gonadotropīnu, nepieciešams rūpīgi monitorēt folikula augšanu.
Coitus tiek ieteikts hCG preparātu injekcijas dienā un divās nākamajās dienās.
Komplikācijas:
• hiperstimulācijas sindroms (to var novērst, stingri ievērojot stimulācijas monitorēšanas
protokolu),
• daudzaugļu grūtniecība 20—25% gadījumu.
Gonadotropo hormonu stimulācijai ir augsta efektivitāte — 35%.
Sievietēm ar hipotalāmisku mazspēju ovulācijas stimulācijai var lietot GnRh sintētiskos
analogus.
Šīs metodes priekšrocības:
• diezgan zems hiperstimulācijas risks,
• daudzaugļu grūtniecība sastopama retāk.
Galvenais trūkums ir neērtība un dārdzība.
Dzimumšūnu pārneses un embrija implantācijas traucējumi. Mākslīgās apaugļošanas
metodes (MAM)
1. Inseminācija:
• ar vīra spermu,
• ar donora spermu.
2. IVF/ET (In vitro fertilization and embryo transfer) — apaugļošana ārpus ķermeņa un embrija
pārnese dzemdes dobumā.

481
3. GIFT (Gamate intrafalloppian transfer) — dzimumšūnas pārnešana uz olvadu.
4. ZFR (Zigote intrafallopian transfeer) — zigotas pārnešana uz olvadu.
5. IVF/TET (kombinēta IVF ar Tubal embryo transfer) — apaugļošana ārpus ķermeņa ar
sekojošu embrija pārnešanu uz olvadu.
6. ICSI — intracitoplazmatiska spermas injekcija.
7. MESA — mikroķirurģiska epididimālās spermas aspirācija.
8. TESE — testikulāra spermas ekstrakcija.
Mākslīgās apaugļošanas metožu mērķis ir nodrošināt dzimumšūnu savienošanos, apejot
dabiskos ceļus.
Tādējādi indikācijas šīm metodēm ir diezgan plašas:
• neskaidras ģenēzes neauglība,
• iepriekšējās terapijas neefektivitāte.
Nosauktās metodes balstās uz manipulācijām ar dzimumšūnām un ir diezgan sarežģītas,
invazīvas, dārgas un procentuāli bieži bez rezultāta. Pēc dažādu centru datiem grūtniecība
iestājas 15—30% gadījumu.
Efektivitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem:
• pacientēm pēc 35 gadu vecuma efektivitāte ievērojami mazinās,
• rādītāji ir sliktāki vīrieša neauglības gadījumā,
• liela nozīme ir laboratoriskajam nodrošinājumam un darba organizācijai.
IVF pamatposmi
Sievietēm ordinē medikamentozu terapiju, lai panāktu superovulāciju. Šim nolūkam lieto
dažādas ārstēšanas shēmas ar gonadotropīniem.
36—38 stundas pēc hCG ievadīšanas ar punkcijas metodi caur mugurējo maksts velvi
sonogrāfijas kontrolē paņem olšūnu. Olšūnu inkubē kopā ar atmazgātiem spermatozoīdiem.
Apaugļošanās (savienošanās) parasti notiek 24 h laikā un dalīšanās sākas pēc 48 stundām.
Embrijs dalīšanās stadijā 2—8 šūnas tiek pārnestas uz dzemdes dobumu. Grūtniecības tests
tiek veikts 14 dienas pēc embrija pārstādīšanas.
GIFT
Olšūnu paņem pēc ovulācijas stimulācijas, parasti ar laparoskopijas palīdzību. Taču
olšūnas paņemšanu ir iespējams veikt arī ar parasto punkcijas metodi caur mugurējo velvi.
Pēc tam ar laparoskopijas palīdzību divas olšūnas un atmazgātos spermatozoīdus pārnes uz
olvadu, kur notiek apaugļošanās dabiskā vietā un veidā. Procentuāli grūtniecības iestāšanās ir
augstāka, nekā veicot IVF. Dažos centros lieto arī savdabīgu šo metožu kombināciju. Pirmais
posms ir tāds pats, tikai iegūtās liekās olšūnas netiek likvidētas, bet inkubējas kopā ar

482
spermatozoīdiem. Un, ja grūtniecība neiestājas pēc pirmā posma, tad nākamajā ciklā var
izmantot iegūto embriju un pārnest uz dzemdes dobumu.
Nākamā kombinācija ir ZIFT, IVF, TET kopā ar embrija vai zigotas pārnešanu uz olvadu
ar laparoskopijas palīdzību. Pašlaik šo tehnoloģiju uzskata par labāko no visām mākslīgās
apaugļošanas metodēm, jo tā ir maksimāli tuvināta fizioloģijai un pastāvīgi tiek uzlabota.
Protams, šī metode ir lietojama tikai tām sievietēm, kurām ir laba olvadu caurlaidība un
funkcija. Embriju pārnesi olvadā veic ar speciālu katetru palīdzību caur cervikālo kanālu un
dzemdes dobumu ultrasonogrāfiskā kontrolē, tādējādi iztiekot bez invazīvas un sarežģītas
procedūras — laparoskopijas, turklāt to veikt ir iespējams ambulatoriskos apstākļos.

ICSI — intracitoplazmatiska spermas injekcija

Ārpusķermeņa mikroķirurģiska apaugļošanas metode, kurā izvēlas vienu spermatozoīdu
un injicē to tieši olšūnā. Metodi izmanto gadījumos, kad olšūnas iegūtas pēc ovulācijas
stimulācijas, kā IVF gadījumā.
MESA — mikroķirurģiska epididimālās spermas aspirācija
Spermatozoīdus iegūst tieši no epididymis (zona sēkliniekos, kur nobriest un uzkrājas
spermatozoīdi) un apaugļošanu veic ar ICSI metodi.

TESE — testikulāra spermas ekstrakcija

Veic sēklinieku biopsiju, lai iegūtu spermatozoīdus tiešī no sēklinieku audiem,
apaugļošanu veic ar ICSI metodi.
Visās nosauktajās metodēs var izmantot donoru spermatozoīdus un olšūnas, tas dod
iespēju palīdzēt arī tiem pāriem, kuriem agrāk tas nebija iespējams, piemēram, azospermijas
gadījumā.
Donoru dzimumšūnu izmantošana ir saistīta ar daudziem juridiskiem aspektiem.
Lietojot minētās metodes (histeroskopiju un laparoskopiju) un mākslīgās apaugļošanas
metodes, būtiski paplašinājušās sievietes neauglības diagnostikas un terapijas iespējas.

Literatūra saraksts:
1. Ginekoloģija Ilzes Vībergas redakcijā, Nacionālais apgāds, 2006.
2. Ilona Auziņa. Bērnu un pusaudžu ginekoloģija, Rasa ABC, 2004.
3. RSU bibliotēkas resursi
4. www.pubmed.com

483
Studiju priekšmeta nosaukums: Sievietes reproduktīvās veselības
diagnostika

Studiju priekšmeta apraksts un mērķis: dot studentiem izpratni par ginekoloģijā

izmantojamām dzimumsistēmas izmeklēšanas metodēm.
Studiju priekšmeta apguves rezultātā iegūst pamatzināšanas un kompetenci sievietes
dzimumsistēmas izmeklēšanā dažādu ginekoloģisku patoloģiju gadījumā.
Ģimenes anamnēze, sociālā anamnēze, vispārējo slimību anamnēze, uzturs un kaitīgie
ieradumi, vardarbības pazīmes ģimenē. Sievietes fizikālā izmeklēšana pa orgānu sistēmām,
atradnes saistība ar dzimumsistēmas fizioloģiju un patoloģiju dažādos sievietes dzīves
periodos.
Ginekoloģiskā anamnēze - pastāvošās sūdzības, menstruālais cikls, seksuālā anamnēze,
grūtniecības, to norise, dzemdības, lietotie medikamenti (t.sk. kontraceptīvi,
hormonaizvietojošā terapija), pārciestās operācijas. Dzimumsistēmas objektīvā izmeklēšana.
Krūts dziedzera izmeklēšanas metodes - pašizmeklēšana, palpācija, mamogrāfija,
ultrasonogrāfija, biopsija, reģionālo limfmezglu izmeklēšana.
Dzimumorgānu ārējā apskate, vulvas, maksts, uretras, anālās atveres un perianālā
apvidus apskate, dzemdes kakla izmeklēšana spoguļos, kolposkopijas vieta dzemdes kakla
patoloģijas diagnostikā. Izmeklējumi uz maksts floru (natīvā mikroskopija, iztriepe pēc
Grama, bakterioloģiskā izmeklēšana), pirmsvēža salimšanu diagnostika (citoloģija).
Ginekoloģiskā biamanuālā izmeklēšana. Taisnās zarnas izmeklēšana. Rektovagināla
izmeklēšana. Menstruālā cikla izmeklēšana, funkcionālās diagnostikas testi. Ultrasonogrāfijas
pielietojums ginekoloģijā, dopplersonogrāfija, olvadu caurlaidības noteikšana ar
ultrasonogrāfijas metodi. Rentgenizmeklēšana ginekoloģijā. Kompjutertomogrāfijas
pielietojums ginekoloģijā. Duglasa dobuma punkcija. Biopsija, dzemdes dobuma frakcionēta
abrāzija. Histoloģiskā un citoloģiskā izmeklēšana. Histeroskopija, rezektoskopija, metožu
pielietošanas indikācijas, pacientes sagatavošana manipulācijām. Diagnostiskā laparaskopija,
indikācijas, pacientes sagatavošana manipulācijai. Izmeklēšana urīna nesaturēšanas un
dzimumorgānu noslīdējuma gadījumā. Izmeklēšana dzimumceļu infekciju un STI
diagnostikai. Kaulu blīvuma noteikšana menopauzē. Diagnostikas standarti dažādām
ginekoloģiskām patoloģijām. Izmeklēšanas īpatnības ļaundabīgu saslimšanu gadījumā.
Literatūra saraksts:
1. Ginekoloģija Ilzes Vībergas redakcijā, Nacionālais apgāds, 2006.
2. Ilona Auziņa. Bērnu un pusaudžu ginekoloģija, Rasa ABC, 2004.
3. RSU bibliotēkas resursi
4. www.pubmed.com

484
485
 Klīniskā prakse
1. Fizioloģiskas grūtniecības vadīšana un aprūpe.
1.1. Konstatē grūtniecību un nosaka tās aptuveno laiku nedēļās;
1.2. Ievāc ģimenes, sociālo, dzīves, seksuālās un reproduktīvās veselības
anamnēzi, ieskaitot iepriekšējās grūtniecības, dzemdības, pēcdzemdību
periodus;
1.3. Veic grūtnieces ārējo izmeklēšanu – inspekciju, palpāciju, perkusiju,
auskultāciju, pulsa, arteriālā asinspiediena, tº noteikšanu,
1.4. Veic grūtnieces specifisko izmeklēšanu:
• izdara vaginālo izmeklēšanu,
• nosaka iegurņa tipu,
• nosaka dzemdes augstumu, augļa guļu, pozīciju,
• izklausa un novērtē augļa sirdstoņus.
1.5. Nodrošina precīzu un savlaicīgu laboratorisko izmeklējumu veikšanu
(materiāla paņemšana un sagatavošana izmeklēšanai, izmeklējumu
veikšana patstāvīgi ar ekpress metodēm vai nosūtīšana uz laboratoriju):
• asins paraugi – venozās, kapilārās;
• urīna paraugi,
• iztriepe no dzemdes kakla – maksts flora, onkocitoloģija;
• urīna savākšana bakterioloģiskai izmeklēšanai (kateterizējot);
• ekspress diagnostikas metodes – hemoglobīns asinīs, olbaltums
urīnā, cukurs asinīs un urīnā, acetons urīnā,
1.6. Analizē grūtnieces izmeklēšanas datus:
• aprēķina iespējamo dzemdību laiku,
• sastāda fizioloģiskas grūtniecības vadīšanas un aprūpes plānu,
• identificē iespējamos riskus, to varbūtības pakāpi konkrētai
grūtniecei,
• identificē grūtniecības komplikācijas,
• saskaņo ar ārstu komplicētas grūtniecības vadīšanu un sastāda
aprūpes plānu,
1.7. Sagatavo grūtnieci specifiskajām diagnostiskajām procedūrām
(ultrasonogrāfija, amniocentēze, amnioskopija, biofizikālais profils) un

486
informē viņu par procedūras mērķi, gaitu, iepējamajiem rezultātiem,
riskiem,
1.8. Veic regulāru grūtnieces fiziskā, psiholoģiskā, emocionālā stāvokļa
izmeklēšanu, grūtniecības gaitas novērtēšanu, grūtniecības vadīšanas un
aprūpes plāna koriģēšanu,
1.9. Veic aprūpes darbības, kas nodrošina grūtnieces pamatvajadzību
apmierināšanu:
vajadzību pēc skābekļa un adekvātas audu perfūzijas, vajadzību pēc
šķidruma uzņemšanas, vajadzību pēc urīna izvadīšanas, vajadzību pēc
barības uzņemšanas,
vajadzību pēc zarnu satura izvadīšanas, vajadzību pēc izvadīšanas
procesiem caur ādu,
normāla ķermeņa temperatūras uzturēšana, vajadzību pēc ādas un audu
integritātes (veseluma), vajadzību pēc atpūtas, miega, aktivitātēm,
vajadzību pēc drošības un aizsardzības, vajadzību pēc sapratnes, garīga
atbalsta, pašvērtības,
vajadzību pēc psihosociāla atbalsta un psihosociālas neatkarības,
vajadzību pēc sāpju novēršanas.
1.10. Veic grūtnieces darba apstākļu , to ietekmes uz grūtniecību analīzi,
rekomendē nepieciešamās izmaiņas.
1.11. Veic infekciju ierobežošanas un novērošanas pasākumus aprūpes
darbā.
1.12. Sniedz psiholoģisku atbalstu, veicina grūtnieces līdzestību, informē
viņu un viņas ģimenes locekļus par: grūtniecības gaitu, tās ietekmi uz
sievietes fizisko, psihisko un emocionālo pašsajūtu, uztura nozīmi
grūtniecības un augļa attīstībā; kaitīgo ieradumu ietekmi uz grūtniecības
un augļa attīstību; izmeklēšanas metodēm un rezultātiem, pazīmēm, kas
raksturo grūtniecības pārtraukšanās draudus, pazīmēm, kas liecina par
dzemdību darbības sākšanos, psihoemocionālās vides nozīmi grūtniecības
attīstībā,
sievietes tiesībām izvēlēties dzemdību vietu, iespējamajiem dzemdību
norises veidiem, dzemdētājas pozīcijām, grūtnieces darba un aktivitāšu
ietekmi uz grūtniecības procesu,
valsts sociālajiem pabalstiem, kurus nosaka normatīvie akti.

487
1.13. Veic grūtnieces un ģimenes gatavošanu dzemdībām un vecāku
lomai:
• organizē un vada topošo vecāku nodarbības;
• izzin baiļu un raižu iemeslus;
• atbalsta sievieti īpašos gadījumos (piem. nepilnas ģimenes,
mazgadīga grūtniece, grūtniece invalīde, nesakārtotas attiecības
ģimenē u.c.) un to risinājumu meklēšanā.
1.14. Dokumentē visas grūtniecības laikā veiktās aktivitātes.

2. Fizioloģisko dzemdību vadīšana

2.1. Ievāc anamnēzi, konstatē pazīmes, kas liecina par dzemdību darbības
sākumu, precizē gestācijas laiku, novērtē risku, plāno turpmāko rīcību
(veicina dzemdību darbību vai grūtniecības saglabāšanu - prolongēšanu);
2.2. Izklausa augļa sirdstoņus un novērtē tos;
2.3. Pieraksta kardiotokogrammu, analizē to;
2.4. Veic dzemdētājas ārējo izmeklēšanu atbilstoši dzemdību gaitai -
inspekciju, palpāciju, auskultāciju, pulsa, arteriālā asinspiediena, tº
noteikšanu u.c.;
2.5. Veic dzemdētājas specifisko izmeklēšanu:
• izdara dzemdētājas vaginālo apskati:
• nosaka dzemdes kakla stāvokli, tā atvēruma pakāpi un novērtē
dinamiku,
• nosaka augļa ūdenspūšļa stāvokli,
• precizē augļa priekšguļošo daļu un tās atrašanās vietu;
• nosaka augļa guļu un pozīciju,
• novērtē dzemdētājas iegurni;
• novērtē dzemdes kontrakcijas (ilgumu, biežumu, stiprumu,
efektivitāti),
2.6. Nodrošina nepieciešamo laboratorisko izmeklējumu veikšanu – precīzu
un savlaicīgu savākšanu, paņemšanu, uzglabāšanu un nosūtīšanu uz
laboratoriju.
2.7. Analizē iegūtos datus:
• nosaka iegurņa un augļa funkcionālu saderību,

488
 • identificē iespējamos riskus, to iepējamības pakāpi konkrētai
dzemdētājai,
• identificē iespējamās dzemdību komplikācijas konkrētai dzemdētājai
dzemdību laikā,
2.8. Veicina dzemdētājas līdzestību, informē viņu un viņas partneri par:
veikto izmeklējumu rezultātiem; paredzamo dzemdību darbības attīstību;
iespējām sekmēt dzemdību darbību ar kustībām, elpošanas
vingrinājumiem, dabīgiem atslābināšanās un atsāpināšanas paņēmieniem
(piem. partnera atbalsts, silts ūdens, duša, ēteriskās eļļas, masāžas,
mūzika, akupresūra u.c.) un dažādām pozām, iespējamām aprūpes
aktivitātēm dzemdētājas pamatvajadzību nodrošināšanai, tiesībām
izvēlēties partnera un citu personu klātbūtni dzemdībās (studenti u.c.) un
pēcdzemdību periodā, farmakoloģisko atsāpināšanas metožu
nepieciešamību un to blaknēm;
2.9. Sastāda fizioloģisku dzemdību vadīšanas un aprūpes plānu, veicinot
dzemdētājas līdzestību plāna sastādīšanā un lēmumu pieņemšanā.
2.10. Kopā ar ginekologu/dzemdību speciālistu sastāda komplicētu
dzemdību vadīšanas un aprūpes plānu, informējot dzemdētāju un iesaistot
viņu lēmumu pieņemšanā.
2.11. Vada un pieņem fizioloģiskas dzemdības galvas priekšguļas
gadījumā:
• veic regulāru dzemdētājas un bērna vitālo funkciju izmeklēšanu un
reģistrēšanu,
• novērtē un reģistrē dzemdību procesa gaitu (partogramma);
• mudina dzemdētāju ieņemt aktuālai dzemdību situācijai atbilstošas,
dzemdes kakla atvēršanos veicinošas, pozas;
• pievērš uzmanību sāpju remdēšanai, noguruma pazīmēm un
psiholoģiskai dzemdētājas labsajūtai dzemdību laikā;
• nozīmē un pielieto dabīgos atslābināšanās un atsāpināšanas
paņēmienus;
• nepieciešamības gadījumā nozīmē un pielieto atļautās
farmakoloģiskās atsāpināšanās metodes;
• mudina dzemdētāju ieņemt aktuālajam dzemdību izstumšanas
periodam atbilstošu, veicinošu, fizioloģisku dzemdību pozu;

489
 • nepieciešamības gadījumā veic episiotomiju, informējot par to
dzemdētāju.
2.12. Pieņem daudzaugļu dzemdības galvas guļā;
2.13. Psiholoģiski sagatavo dzemdētāju placentas atdalīšanās procesam
(mazināt bailes, aktivizēt dzemdētāju);
2.14. Atbilstoši situācijai vada placentas atdalīšanos, veic asiņošanas
profilaksi (pielikt bērnu pie krūts);
2.15. Atvieglo jaundzimušā adaptācijas periodu:
• atbrīvo elpceļus;
• nodrošina situmu;
• veicina kontaktu ar māti (un tēvu);
• nodrošina stresu mazinošu vidi (neliela gaisma, maz trokšņu,
mierīgas kustības u.c.);
2.16. Neatliekamības gadījumā pieņem dzemdības iegurņa priekšguļas un
daudzaugļu gadījumā;
2.17. Veic dzemdētājas aprūpi dzemdību laikā:
• nodrošina šķidruma un uztura adekvātu uzņemšanu,
• sniedz piemērotus atbalsta paņēmienus – fizioloģisku dzemdību
veicinošas pozas un fizioloģiskus sāpju remdēšanas paņēmienus,
• rūpējas par urīnpūšļa un zarnu iztukšošanu,
• nodrošina vajadzību pēc atpūtas un aktivitātēm;
2.18. Dokumentē visas dzemdību laikā veiktās aktivitātes.

3. Fizioloģiska pēcdzemdību perioda vadīšana

3.1. Nosaka un novērtē nedēļnieces vitālās funkcijas;
3.2. Veic dzemdes kakla, maksts, starpenes apskati pēc dzemdībām,
nepieciešamības gadījumā lieto ginekoloģiskos spoguļus;
3.3. Nepieciešamības gadījumā veic dzemdes kakla I un II pakāpes
plīsumu, maksts plīsumu un starpenes I un II pakāpes plīsumu un
episiotomijas grieziena sašūšanu;
3.4. Izvērtē un sekmē agrīnā pēcdzemdību perioda fizioloģiskās norises;
3.5. Aprūpē nedēļnieci pēc dzemdībām agrīnajā periodā;
3.6. Nodrošina labvēlīgu vidi mātes un bērna pozitīvas emocionālās saites
radīšanai;

490
3.7. Atbalsta un veicina zīdīšanu iespējami agrīnā pēcdzemdību periodā;
3.8. Dokumentē visas agrīnā pēcdzemdību perioda laikā veiktās
aktivitātes.
3.9. Veic nedēļnieces ārējo izmeklēšanu - inspekciju, palpāciju,
auskultāciju, pulsa, arteriālā asinspiediena, tº, zarnu un urīnpūšļa funkciju
notekšanu u.c.;
3.10. Veic nedēļnieces specifisko izmeklēšanu:
• izmeklē krūts dziedzerus;
• nosaka dzemdes augstumu;
• novērtē lohijas;
• novērtē starpenes brūču šuvju dzīšanu;
• novērtē simfīzes stāvokli;
• novērtē mazā iegurņa un apakšējo ekstremitāšu vēnu stāvokli.
3.11. Nodrošina nepieciešamo laboratorisko izmeklējumu veikšanu.
3.12. Veic iegūto datu analīzi:
• analizē nedēļniecei veikto izmeklējumu datus,
• identificē iespējamos riskus, to iepējamības pakāpi konkrētai
nedēļniecei,
• identificē iespējamās pēcdzemdību komplikācijas konkrētai
nedēļniecei,
3.13. Sastāda fizioloģisku pēcdzemdību perioda vadīšanas un aprūpes
plānu, veicinot nedēļnieces līdzestību plāna sastādīšanā un lēmumu
pieņemšanā.
3.14. Atbalsta un veicina zīdīšanu, informē vecākus par tās fizioloģiju un
pareizu tehniku, sniedz atbalstu, padomu un palīdzību iespējamo problēmu
un komplikāciju gadījumos;
3.15. Izvērtē un sekmē vēlīnā pēcdzemdību perioda fizioloģiskās norises;
3.16. Veic aprūpes darbības, kas nodrošina nedēļnieces pamatvajadzību
apmierināšanu:
vajadzību pēc skābekļa un adekvātas audu perfūzijas, vajadzību pēc
šķidruma uzņemšanas, vajadzību pēc urīna izvadīšanas, vajadzību pēc
barības uzņemšanas,
vajadzību pēc zarnu satura izvadīšanas, vajadzību pēc izvadīšanas
procesiem caur ādu

491
 normālas ķermeņa temperatūras uzturēšanu, vajadzību pēc ādas un
audu integritātes (veseluma), vajadzību pēc atpūtas, miega, aktivitātēm
(īpaši iegurņa pamatnes muskulatūrai); vajadzību pēc drošības un
aizsardzības, vajadzību pēc sapratnes, garīga atbalsta, pašvērtības,
vajadzību pēc psihosociāla atbalsta un psihosociālas neatkarības.
vajadzību pēc sāpju novēršanas.
3.17.Izglīto sievieti, viņas partneri par pēcdzemdību perioda
fizioloģiskajām norisēm, higiēnas īpatnībām, iespējamām seksuālajām
aktivitātēm, piemērotiem kontracepcijas pasākumiem u.c.
3.18. Dokumentē vēlīnā pēcdzemdību perioda norisi un veiktās aktivitātes.

4. Jaundzimušā aprūpes veikšana.

4.1. Novērtē jaundzimušā funkcionālo stāvokli pēc Apgares skalas.
4.2. Novērtē grūtniecības riska faktoru ietekmi uz jaundzimušo.
4.3. Novērtē jaundzimušā vispārējo stāvokli pirmajās stundās pēc
dzimšanas.
4.4. Analizē izmeklēšanas datus:
Nosaka jaundzimušā gestācijas laiku un jaundzimušā atbilstību gestācijas
laikam. Nosaka dzemdību komplikāciju un operatīvo dzemdību ietekmi uz
jaundzimušo un jaundzimušā adaptācijas īpatnības. Nosaka jaundzimušā
atbilstību vakcinācijas priekšnoteikumiem, veic vakcināciju; Diferencē
jaundzimušā fizioloģiskos robežstāvokļus no patoloģiskām izmaiņām:
• jaundzimušā dzemdību traumas.
• jaundzimušā iedzimtās anomālijas.
• jaundzimušā ģenētiskās patoloģijas.
• jaundzimušā intrauterīnās specifiskās un nespecifiskās infekcijas.
4.5. Veic jaundzimušā pirmo aprūpi.
4.6. Aprūpē bērnu jaundzimušā un agrīnajā zīdaiņa periodā.
4.7. Palīdz uzsākt zīdīšanu, informē vecākus par tās fizioloģiju un pareizu
tehniku, sniedz atbalstu, padomu un palīdzību iespējamo problēmu un
komplikāciju gadījumos visā zīdīšanas periodā.
4.8. Veic jaundzimušā primāro reanimāciju nepieciešamības gadījumā.
4..9. Veic jaundzimušo profilakses pasākumus – potes un skrīningtesti.

492
4.10.Sniedz psihoemocionālu atbalstu vecākiem un ģimenei
nepieciešamības gadījumā.
4.11. Informē vecākus par tiesībām un pienākumiem lēmumu pieņemšanā
attiecībā uz bērna vakcināciju.
4.12. Dokumentē jaundzimušā perioda norisi un veiktās aktivitātes.

5. Konsultēšana ģimenes plānošanas un kontracepcijas

jautājumos
5.1. Lieto sievietes reproduktīvās sistēmas izmeklēšanas metodes,.
5.2. Informē par vīrieša reproduktīvās sistēmas izmeklēšanas metodēm,
5.3. Analizē sievietes un vīrieša reproduktīvās sistēmas izmeklēšanas
datus,
5.4. Analizē vides faktoru (ekoloģisko, psihosociālo, kultūrvēsturisko,
reliģisko u.c.) ietekmi uz sievietes un vīrieša reproduktīvo veselību,
5.5. Nosaka sievietes reproduktīvās sistēmas anatomiskās un fizioloģiskās
(ieskaitot ovariāli menstruālo ciklu) īpatnības un patoloģiskās izmaiņas.
5.6. Orientējas ģimenes plānošanas metožu un kontraceptīvo līdzekļu
klāstā, skaidro to lietošanas indikācijas un kontrindikācijas, lietošanas
īpatnības, priekšrocības, trūkumus un efektivitāti.
5.7. Organizē konsultatīvo darbu un sniedz individuālās konsultācijas
ģimenes plānošanas jautājumos.
5.8.Risina aktuālos ģimenes plānošanas jautājumus grūtniecības periodā
(sterilizācijas iespēja ķeizargrieziena laikā).

6. Sievietes seksuālās un reproduktīvās veselības vecināšana.

6.1. Pārzin tiešos un netiešos māšu un jaundzimušo saslimšanas un
miršanas iemeslus valstī un konkrētā novadā;
6.2. Plāno un rīko sabiedriskus seksuālo un reproduktīvo veselību
veicinošus pasākumus:
• Novērtē sabiedrības veselības vajadzības;
• Nosaka darbības prioritātes;
• Plāno un veic pasākumus, lai apmierinātu tās cilvēku veselības
vajadzības, kas kļuvušas aktuālas konkrētā vidē un kuras var
ietekmēt vecmātes sniegtā palīdzība;

493
 • Izvērtē veiktās darbības;
6.3. Informē par seksuālo veselību ietekmējošajiem faktoriem:
• Fiziskā veselība (uzturs, fiziskā aktivitāte un atpūta, smēķēšana,
alkohola lietošana, medikamentu lietošana, u.c.)
• Sociālā, emocionālā un psiholoģiskā veselība (ģimene, paplašinātā
ģimene, laulības institūcija, socializācija, sabiedriskās attiecības,
kultūras ietekme u.t.t)
• Seksualitāte, tās veidošanos ietekmējošie faktori - kultūras noteiktās
sievietes un vīrieša lomas, seksuālā audzināšana no dzimšanas
brīža,
• Veselīgs sekss,
• Kontacepcijas jautājumi, ģimenes plānošanas metodes,
• Veselīga grūtniecība, dzemdības, pēcdzemdību periods;
• Seksuāli transmisīvās slimības,
6.4. Veic sabiedrības veselības veicināšanas pasākumus ikdienas praksē;
6.5. Veic pārrunas par STS un ādas lipīgajām slimībām, to profilaksi un
pretepidēmiskajiem pasākumiem;
6.6. Apmāca sievieti veikt pašizmeklēšanas un pašnovērtēšanas
pasākumus (krūšu dziedzeru pašizmeklēšana, menstruālā cikla
novērtēšana);
6.7. Organizē un veic sievietes seksuālās un reproduktīvās veselības
novērtēšanas pasākumus, motivē sievietes piedalīties tajos:
• Krūšu dziedzeru izmeklēšana, mammogrāfija;
• Dzemdes kakla un dzemdes izmeklēšana;
• Iztriepe no dzemdes kakla (STS, maksts mikroflora, onkocitoloģija)
6.8. Sadarbojas ar citiem veselības veicināšanas pasākumu
organizētājiem;
6.9. Izvērtē un dokumentē pacientu kompetences un rīcības dinamiku
veselību veicinošajos
un uzturošajos jautājumos.

7. Sievietes un jaundzimušā veselības stāvokļa izvērtēšana,

veselības traucējumu diagnosticēšana, nepieciešamās ārstēšanas
nozīmēšana un veikšana veselības stāvokļa stabilizēšanai
494
7.1. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas grūtniecības laikā, ārsta
vadībā nodrošina un veic nepieciešamo ārstēšanu, lai tās novērstu,
7.2. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas dzemdībās, ārsta vadībā
nodrošina un veic nepieciešamo ārstēšanu, lai tās novērstu,
7.3. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas pēcdzemdību periodā,
ārsta vadībā nodrošina un veic nepieciešamo ārstēšanu, lai tās novērstu,
7.4. Veic operatīvo dzemdību palīdzību dzemdētājai:
• episiotomijas, perineotomijas sašūšana;
• dzemdes kakla I, II pakāpes plīsuma, vagīnas, starpenes I, II
pakāpes plīsumu sašūšana;
7.5. Nodrošina ārsta vadībā operatīvo dzemdību palīdzību dzemdētājai:
• vakumekstrakcija;
• stangu dzemdības;
• ķeizargrieziena operācija;
• augļa sadalīšanas operācijas;
7.6. Asistē ārstam veicot operatīvo dzemdību palīdzību;
7.7. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas jaundzimušajam, ārsta
vadībā nodrošina nepieciešamo ārstēšanu, lai tās novērstu,
7.8. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas ginekoloģisku
traucējumu gadījumā, ārsta vadībā nodrošina nepieciešamo ārstēšanu, lai
tās novērstu,
7.9. Veic pacientes aprūpi pēc ginekoloģiskas operācijas vai manipulācijas,
nodrošinot viņas pamatvajadzības;
7.10. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas seksuāli transmisīvo
slimību radīto traucējumu gadījumā, ārsta vadībā nodrošina nepieciešamo
ārstēšanu, lai tās novērstu,
7.11. Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas ekstragenitālo slimību
radīto traucējumu gadījumā, ārsta vadībā nodrošina nepieciešamo
ārstēšanu, lai tās novērstu,
7.12.Savlaicīgi identificē iespējamās komplikācijas organisma šķidruma un
elektrolītu maiņas traucējumu gadījumā, ārsta vadībā nodrošina
nepieciešamo ārstēšanu, lai tās novērstu;
7.13. Sniedz psihoemocionālo atbalstu sievietei, viņas ģimenei radušos
komplikāciju gadījumā;

495
7.14. Dokumentē vecmātes veiktās diagnostiskās, konsultatīvās,
ārstnieciskās, profilaktiskās darbības.

8. Precīzas un drošas medikamentu saņemšanas nodrosināšana

8.1. Sagatavo konkrēto pacientam nozīmēto medikamentu, izvērtē riska
grupas saistībā ar konkrēto medikamentu (alerģija, jūtīgās orgānu
sistēmas, kontrindikācijas u.t.t.).
8.2. Informē pacienti par konkrētā medikamenta farmakoloģisko iedarbību,
tā lietošanas nosacījumiem, mijiedarbību ar citiem medikamentiem,
uzturu, baudvielām, iespējamām blaknēm, pasākumiem nevēlamo efektu
samazināšanai,
8.3. Iegūst pacienta vai viņa aizbildņa piekrišanu medikamenta
saņemšanai, informējot par pacienta atbildību;
8.4. Nodrošina nozīmētā medikamenta ievadīšanu enterāli (iekšķīgi vai
taisnajā zarnā).
8.5. Veic nozīmētā medikamenta ievadīšanu parenterāli (muskulī; ādā;
zemādā; intratraheāli, urīnpūslī).
8.6. Nodrošina intravenozo pieeju ar adatu un perifēro venozo katetru un
veic medikamenta ievadīšanu intravenozi, izmantojot nepieciešamo
aprīkojumu.
8.7. Veic nozīmētā medikamenta ievadīšanu acs konjunktīvas maisā, ausīs,
degunā, makstī, dzemdes kaklā, transdermāli (caur ādu).
8.8. Novērtē pacienta agrīno un vēlīno reakciju pēc medikamenta
ievadīšanas.
8.9.Veic medikamentu aprites dokumentēšanu (pasūtīšana, uzskaite,
uzglabāšana, nozīmēšana, izlietošana, norakstīšana).

9. Nozīmēto diagnostisko un ārstniecisko procedūru veikšana

9.1. Sagatavo pacienti ginekoloģiskām izmeklēšanām;
9.2. Kompetences robežās analizē ginekoloģiskās izmeklēšanas datus;
9.3. Sagatavo pacienti konkrētas akūtas vai plāna ginekoloģiskās
manipulācijas vai operācijas veikšanai;
9.4. Sagatavo nepieciešamos instrumentus un materiālu konkrētas akūtas
vai plāna ginekoloģiskās manipulācijas vai operācijas veikšanai;

496
9.5.Apkopo ginekoloģiskos instrumentus un materiālu pēc lietošanas,
sagatavo to sterilizācijai, sterilizē, sagatavo uzglabāšanai;
9.6. Sagatavo vidi, personālu un aprīkojumu ginekoloģiskām procedūrām
un operācijām.
9.7.Palīdz vai asistē ārstam ginekoloģisku procedūru un operācijas izpildes
laikā.
9.8. Veic brūču aprūpi - brūces apkopšana, skalošana, tamponēšana,
pārsēju uzlikšana u.c.
9.9. Veic pacientes aprūpi pēc ginekoloģiskas operācijas vai manipulācijas;
9.10. Veic pacientes apskati seksuāli transmisīvo un ādas slimību
noteikšanai;
9.11.Paņem, uzglabā, sagatavo transportēšanai un nosūta izmeklēšanai
materiālu seroloģiskiem izmeklējumiem;
9.12.Paņem, uzglabā, sagatavo transportēšanai un nosūta uz laboratoriju
materiālu izmeklējumiem (gonoreju, urogenitālo hlamīdiju infekciju,
ureaplazmozi, mikoplazmozi, kā arī maksts mikrofloras un herpes genitalis
noteikšanai u.c.);
9.13.Paņem uzsējumu uz gonoreju, ureoplazmozi, mikoplazmozi,
trihomonozi u.c.;
9.14. Paņem bakterioskopisko un bakterioloģisko materiālu meitenēm;
9.15. Kompetences robežās analizē pacientes apskates un laboratoriskās
izmeklēšanas datus;
9.16. Nosaka pacientes vitālos un antropometriskos rādītājus.
9.17. Veic asins paraugu savākšanu laboratorisko izmeklējumu veikšanai,
nodrošina to sagatavošanu transportēšanai un organizē atbilstošu
transportēšanu.
9.18. Veic urīna, feču, krēpu paraugu savākšanu laboratorisko
izmeklējumu veikšanai, nodrošina to sagatavošanu transportēšanai un
organizē atbilstošu transportēšanu.
9.19. Veic pacientes sagatavošanu diagnostiskajām un ārstnieciskām
procedūrām un izmeklēšanām.
9.20. Veic pacienšu izglītošanu par dažādu izmeklējamo materiālu pareizu
savākšanu.
9.21. Veic procedūras, kas saistītas ar gremošanas traktu (zondēšana,
klizmošana, zarnu stomas aprūpe, pacienta barošana caur zondi u.c.).
497
9.22. Veic procedūras, kas saistītas uroģenitālo sistēmu (katetrizācijas,
skalošanas, urostomas kopšana u.c.).
9.23. Veic acu, ausu, deguna skalošanu, kopšanu.
9.24. Veic procedūras, kas iedarbojas uz asinsriti (kompreses, termofori,
plāksteri, u.c.).
9.25. Veic skābekļa terapiju.
9.26. Veic šķidruma līdzsvara mērījumus (pacientu svēršana, uzņemtā,
izdalītā šķidruma mērīšana u.c.).
9.27. Diferencē iespējamās komplikācijas organisma šķidruma un
elektrolītu maiņas traucējumu gadījumā, nodrošina nepieciešamo
ārstēšanu, lai tās novērstu;
9.28. Veic saderināto asiņu pārliešanas procedūru.
9.29. Veic pacienta traheostomas kopšanu (sekrēta atsūkšana, pārsēja
maiņa, medikamentu ievadīšana trahejā).
9.30. Piedalās rehabilitācijas pasākumu veikšanā pacientes veselības
atjaunošanai vai stabilizēšanai.
9.31. Veic pacientu izglītošanu dažādu veselību uzturošo procedūru
veikšanā – glikozes līmeņa uzraudzība un insulīna pašinjekcijas, stomu
kopšana u.c.
9.32.Veic nozīmēto un izpildīto aprūpes pasākumu dokumentēšanu,
saistībā ar diagnostiskajām un ārstnieciskajām procedūrām.

10.Neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana

10.1. Veic kardiopulmonālo reanimāciju pieaugušajiem vai bērniem kritiskā
situācijā.
10.2. Veic elpošanas nodrošināšanu (ABC etapā, Heimliha paņēmiena
lietošana, elpināšana ar palīgaprīkojumu).
10.3. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem akūtu
sirdsdarbības traucējumu gadījumā;
10.4. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem ar akūtu elpas
trūkumu;
10.5. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem ar akūtām
sāpēm vēderā;
10.6. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem komas
gadījumā;
498
10.7. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem šoka gadījumā
(hipovolēmiskais šoks, anafilaktiskais šoks);
10.8. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību jaundzimušajiem un
zīdaiņiem kritiskās situācijās (krampji, elpas trūkums, hipovolēmijas
gadījumā, saindēšanās u.c.).
10.9. Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību un veic sievietes aprūpi
akūtu ginekoloģisku stāvokļu gadījumā;
10.10. Iesaistās cietušo primārajā apskatē un šķirošanā katastrofu
gadījumā (vitālo funkciju novērtēšana, atjaunošana un uzturēšana,
papildus ievainojumu novēršana, sagatavošana transportēšanai uz
slimnīcu).
10.11. Lieto individuālās aizsardzības līdzekļus toksikoloģisku, radioloģisku
katastrofu gadījumā.
10.12.Sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību grūtniecības un dzemdību
laikā sievietei un bērnam (preeklampsija, eklampsija, asiņošana,
jaundzimušā asfiksija, u.c.).
10.13. Ievēro normatīvos aktus, kuri nosaka vecmātes darbību katastrofu
un neatliekamo situāciju gadījumā.
10.14. Dokumentē iegūtos datus, sniegto palīdzību un pacienta stāvokļa dinamiku
neatliekamajās situācijās.

Nobeigums
Izstrādātā programma un tiem atbilstošie mācību metodiskie materiāli atbilst vecmātes
profesionālās kvalifikācijas iegūšanai noteiktajām prasībām. Programmas izstrādē tika ņemta
vērā iepriekš iegūtās Māsas profesionālās kvalifikācijas noteiktās zināšanas un prasmes. Īpaša
uzmanība tika pievērsta nepieciešamām zināšanām un prasmēm veicot pirmsgrūtniecības,
grūtnieces, dzemdētājas, nedēļnieces un jaundzimušā aprūpi, vadot un atbildot par
fizioloģiskas grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodu, piedaloties ārstniecībā,
organizējot un vadot dzemdībpalīdzību. Lai sekmētu studējošā un nākamā speciālista
veiksmīgu darbību veselības aprūpes sistēmā vecmātes profesijā, programmā pievērsta
uzmanība arī darba relevantās uzvedības attīstībai un pilnveidei, apgūstot Psihosociālās
aprūpes un pacientu izglītošanas moduli. Atbilstoši programmā un materiālos izskatītajām
tēmām, izstrādāti sekojoši kontroles jautājumi :

499
 1. Kādi ir saskarsmes veidi.?

2. Kādas ir komunikācijas barjeras, to raksturojums?

3. Kādas ir konfliktu risināšanas taktikas?

4. Kādi ir personāla vadības uzdevumi?

5. Kādas ir galvenās morfīna i/v ievades iespējamās blakusparādības?
6. Kādas ir galvenās antihipertensīvo medikamentu grupas?
7. Kādas ir antiaritmisko līdzekļu klases?
8. Kādi ir tiešās darbības antikoagulanti? Kādas ir iespējamās komplikācijas tiešas
darbības antikoagulantu lietošanai?
9. Kādi ir hormonalās kontracepcijas veidi?
10. Kadas ir KOK kontrindikācijas?
11. Kādi ir vecuma ierobežojumi sterilizacijas procedūras veikšanai Latvijā?
12. Kas ir anamnēzes galvenie jautājumi ginekoloģiskai slimniecei?
13. Kā jāveic bimanuālā izmeklēšana?
14. Kas ir radioloģiskās izmeklešanas metodes ginekologijā?
15. Kāda ir hemorāģijas riska sijājošā diagnostika pirms ginekoloģiskas operacijas?
16. Kāda ir mākslīgo abortu klasifikācija?
17. Līdz kurai grūtniecības nedēļai atļauta mākslīga grūtniecības pārtraukšana pēc
sievietes lūguma Latvijā?
18. Kādas ir mākslīgas grūtniecības pārtraukšana metodes?
19. Kādas ir makslīga aborta komplikācijas?
20. Kas ir TORCH?
21. Kādas ir klasiskas grūtniecības laikā pārciestu masaliņu komplikācijas
jaundzimušajam?
22. Kāda ir dzemdību vadīšanas taktika HIV inficētas grūtniecibas gadījumā?
23. Kādas ir biežākās agrīnas grūtniecības pazīmes?
24. Kādi ir grūtniecības riska faktori?
25. Raksturojiet dzemdību biomehānisms pakauša priekšguļas mugurējā veida gadījumā.
26. Raksturojiet dzemdību biomehānisms pakauša priekšguļas priekšējā veida gadījumā.
27. Kāds ir dzemdes kakla gatavības novērtējums pēc modificētas Bišopa skalas?
28. Kadas ir pārmaiņas piena sastāvā pēcdzemdību periodā?
29. Kad zīdīšana ir kontrindicēta?
30. Kāda ir pārnestas grūtniecības diagnostika?
31. Kādas ir pārnestas grūtniecības komplikācijas?

500
32. Kas ir neiznesta grūtniecība?
33. Kāda ir priekšlaika dzemdību diagnostika?
34. Kas ir izosensibilizeta grūtniecība?
35. Kādi faktori ietekmē antivielu veidošanos?
36. Kādas ir dvīņu dzemdību īpatnības?
37. Kāda ir GCD sijājošās diagnostikas metodika?
38. Kādas ir dzemdību vadīšanas taktika pie GCD, astmas, pneimonijas, tuberkulozes,
pielonefrīta ?
39. Kas ir urīna retence pēc dzemdībām?
40. Kādas komplikācijas iespējamas epilepsijas grūtniecēm?
41. Kādās grupās iedala sirdskaites pēc mātes mirstības riska pakāpes?
42. Dzemdību vadīšanas taktika sirdskaites gadījumā.
43. Ar ko izstumšanās periods var komplicēties tūpļa priekšguļas gadījumā?
44. Kad ķeizargrieziens noteikti ir indicēts tūpļa priekšguļas gadījumā?
45. Kāda ir dzemdes plīsuma simptomātika?
46. Kāda ir taktika pie draudoša dzemdes plīsuma?
47. Kāda ir dzemdību stangu klasifikācija?

48. Kādi ir izejas stangu uzlikšanas etapi?

49. Kādi ir dobuma stangas uzlikšanas etapi?

50. Kas ir vakuumekstrakcija?

51. Kādas ir ir VE komplikācijas?

52. Kas notiek dzimšanas brīdī, lai bērns varētu saņemt skābekli no plaušām?
53. Kāda ir bērna atbildes reakcija uz traucējumiem normālā adaptācijā?
54. Kā var noteikt, ka jaundzimušajam bijis perinatāls nomākums?
55. Kādi riska faktori ir saistīti ar jaundzimušā reanimācijas nepieciešamību?
56. Kā jūs sagatavosieties reanimācijai?
57. Par kādiem asiņošanu izraisošiem iemesliem jāzina grūtniecības otrajā pusē?
58. Pastāstiet par klīniskās ainas atšķirībām starp asiņošanu saistītu ar placentas
novietojuma anomālijām un normāli novietotas placentas priekšlaicīgu atslāņošanos.
59. Nosauciet jums zināmos primārās un sekundārās pēcdzemdību asiņošanas iemeslus.
60. Kādas asiņošanas novēršanas iespējas pastāv pēcdzemdību periodā?
61. Kāda ir regurgitācijas un aspirācijas profilakse?
62. Kādi ir narkotiskie analgētiskie līdzekļi?
63. Kādi ir sedatīvie jeb miega līdzekļi?
501
 64. Kādi ir medikamenti ievadnarkozei?
65. Kādas ir dzemdniecībā lietotās RA metodes?
66. Kādi ir augļa patoloģijas rašanās periodi?
67. Kas ir NST?
68. Kas ir BFP?
69. Kas ir IUAR?
70. Raksturojiet KTG parametrus.
71. Kas ir menstruālais laiks?
72. Kas ir grūtniecības laiks?
73. Kas ir dopplerogrāfija?
74. Indikācijas grūtniecības ultraskaņas izmeklējumiem II. un III. trimestrī.
75. Kas ir augļūdeņu izvērtēšana?
76. Kādi ir galvenie pēcdzemdību septisko slimību izraisītāji?
77. Kādi ir septisko slimību veidi pēc ķeizargrieziena?
78. Kas ir pēcdzemdību mastīts?
79. Kādi ir pēcdzemdību endometrīta riska faktori?
80. Kādi ir PSS ārstēšanas pamatprincipi?
81. Kas ir raksturīgs lietišķam pētījumam un kas fundamentālam?
82. Kādi ir secīgi zinātniskā pētījuma posmi?
83. Kas nosaka izlases metodes lietošanas nepieciešamību datu ieguves procesā?
84. Ko nozīmē reprezentatīva izlase?

Izmantotās literatūras saraksts

1. Ālbotiņa M.. Kā aug mūsu bērns. – Rīga: Datorzinību centrs, 1998.
2. Aleksis O. Neatliekamā torokālā ķirurģija R., 1981.
3. Amoļiņš A., N.Bāliņa, I.Baško, Praktiskā pulmonoloģija, Zvaigzne, 1988.
4. Andrejeva N. redakcijā Diferenciāldiagnostika iecirkņa ārsta praksē. R., 1985.
5. Andrejevs N., Andrejeva T. Praktiskā geriatrija. Rīga. 2006.
6. Andrejevs N., J.Anšelevičs, I. Siliņš, Praktiskā kardioloģija, Zvaigzne, 1988.
7. Anšelevičs J. un līdzautori. Iekšķīgo slimību klīniskā farmakoterapija. Rīga, Zvaigzne,
1994.
8. Apinis P. Cilvēks. – Rīga, 2001.
9. Akūts koronārs sindroms, Autoru grupa, Rīga, 2003.
10. Bērnu kopšanas mazā enciklopēdija. Autoru kolektīvs – Rīga: Jumava, 1995.
11. Medicīniskas aprūpes rokasgrāmata, Autoru kolektīvs - Jumava, 2001.
12. Lūiss R. Kaplans, Marks L.Dikens, Dž.Donalds Īstons. Rokasgrāmata ikvienam par
insultu. Ārstēšana, atveseļošanās, profilakse, R: Kontinents, Rīga, 2000.

502
13. Auziņa I. Bērnu un pusaudžu ginekoloģija, Rasa ABC, 2004.
14. Balode A., Laboratoriskā diagnostika, Nacionālais apgāds, 2008.
15. Baltiņas D. vadībā autoru kolektīvs. Klīniskā Onkoloģija. R: Zvaigzne ABC, 1999.
16. Baltiņš M. Lietišķā epidemioloģija. Rīga .Zinātne. 2003.
17. Bērziņa J. Perifērās nervu sistēmas slimības, R: Zvaigzne, 1990.
18. Biksone G. Medikamentozā ārstēšana un aprūpe, Rīga, SIA Karena, 2002.
19. Biksone G. Medikamentozā ārstēšana un aprūpe. Rīga, Kerena 2002
20. Biksone G., Medikamentozā ārstēšana un aprūpe, SIA Kerena, 2002.
21. Bisjarina V. Bērnu slimības un bērna kopšana. Rīga Zvaigzne .1989.
22. Bisjarina V.. Bērnu slimības un bērna kopšana. - Rīga: Zvaigzne, 1989.
23. Bļugers A.. Davidova V.. Novickis I.. Infekcijas slimības. Zvaigzne. 1977.
24. Bogdanovs V. Garīgā aprūpe. Realitātesignorēšana mirstot. Rīga. 2001.
25. Brila A. Infekcijas slimību epidemioloģija .Nacionālais apgāds.2005.
26. Brūveris U., Čerņevskis H., Lazovskis I. Praktiskā nefroloģija R., 1990.
27. Brūveris. U., Čerņevskis. H., Lazovskis.I. Praktiskā nefroloģija. Rīga, Zvaigzne, 1990.
28. Ceisa G.. Bērna veselībai. – Rīga: Jumava, 1996.
29. Cukura A. Latkovska S.. Agrīna un pirmsskolas vecuma bērna racionāls uzturs. Rīga:
Zinātne, 1998.
30. Cukura A.. Zīdaiņa un mazbērna uzturs un ēdināšana. Rīga: Zvaigzne, 1996.
31. Danilāns A., Gastroenteroloģija, Nacionālais apgāds, 2005.
32. Danilāns A., Pokrotnieks J, Derova J, Puķītis A. Pa gastroenteroloģijas džungļu takām
(vadlīnijas gastroenteroloģijā). Nacionālais apgāds. Rīga, 2005.
33. Deksters G.s, Vošs M. Rokasgrāmata psihiatrijas māsām, Jumava, 2006.
34. Dzīves jautājumi. Zinātniski metodisks rakstu krājums. 1 un 2 daļa. Rīga, 1995.
35. Edeirs Dž. Efektīva komunikācija. Vissvarīgākā vadības mākslas metode. - R.: Asja,
1999.
36. Edeirs Dž. Efektīvas vadības skola. - R.: Asja, 1999.
37. Eglītis I. Psihiatrija, R: Zvaigzne, 1989.
38. Eglītis I., „Vispārīga psihopatoloģija”,Zvaigzne, 1982.
39. Eikens Dž. Pilnīgs dzīves menedžments. Iespējams ir viss: International Frendsetters. -
Corporate training and Consultation, 2000.
40. Eiropas Savienības Ministru padomes rekomendācijas Rec(2003)24 Eiropas Savienības
dalībvalstīm par paliatīvās aprūpes organizēšanu. Nacionālais Apgāds, 2005.
41. Eljota M. Proti aizstāvēt sevi./ Psiholoģiski padomi, kā pārvarēt bezpalīdzību. - R.:
Zvaigzne ABC, 2001.
42. Eniņa G., Godļevska M., Smeltere E. Neiroloģiskie sindromi, R: Zvaigzne, 1987.
43. Eniņa G., Godļevska M., Smeltere E. Neiroloģiskie sindromi. Smadzeņu garozas un
VNS bojājumi, R: Zvaigzne, 1989.
44. Eniņa G., Godļevska M., Smeltere E., Mētra M. Neatliekamā neiroloģija, R: Zvaigzne,
1982.
45. Fenvika E.. Māte un bērns. – Rīga: Jumava, 1998.
46. Flēmiga I.. Zīdaiņa attīstība un attīstības traucējumi. – Rīga: Zvaigzne, 1987.
47. Forands I. Vadītājs un vadīšana. - R.: Kamene, 1999.
48. Gardovska J. redakcijā. Ķirurģija. Uroloģija. Urogenitālās sistēmas audzēji. R : Rīga,
2001.
49. Gardovskis J. u.c., “Ķirurģija”, j. Gardovska redakcija, Rīga: Latvijas Medicīnas

503
 Akadēmija/Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Ķirurgu Asociācija, 2001.
50. Gārša I. Ievads neiroķirurģijā, R: Nacionālais apgāds, 2000.
51. Geske A., Grīnfelds A, „Izglītības pētniecība”, LU Akadēmiskais apgāds, 2006.
52. Geske A., Grīnfelds A. „Izglītības pētījumu metodoloģija un metodes”; RaKa, 2001.
53. Goša Z., „Statistika”, Latvijas Universitāte, Izglītības soļi Rīga, 2003.
54. Goulmens D. Tava emocionālā inteliģence. – R.: Jumava, 2003.
55. Granuma V. Pacientu izglītošana. R: MPIC, 1998.
56. Grejs Dž. Kā iegūt to, ko tu vēlies. – R.: Jumava, 2004.
57. Halta K. Veiksmīga karjera vai mobings – psiholoģiskais terors darb/a. – R.: Jumava,
2004.
58. Hārdenga S.. Bērna ēdināšana. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1994.
59. Heglins J. Ķirurģiskā izmeklēšana. R., 1985.
60. Helds A., Klīniskā endokrinoloģija (2 s.), SIA REVI-2, 2002.
61. Hellbrige T.. Pirmās 365 dienas bērna dzīvē. – Rīga: Elpa, 2000.
62. Hofbauere G. Laboratorijas analīzes. Apgāds Jumava, 2006.
63. Iļķēns G. Sāpju patoģenēzes mehānismi. Medikamentozās terapijas iespējas.
SIA”Lapa”, Valmiera, 2003.
64. Jakubaņeca Dz., Šoks, Nacionālais apgāds, 2004.
65. Kalnciema E. Onkoloģija māsām. R: NMA, 2002.
66. Kalnciema E., Onkoloģija māsām. Rīga: NMA. 2002.
67. Kalniņa J. Sabiedrības veselības māsām. R:MPIC 1999.
68. Keris V. Insulta profilakse un ārstēšana. MA, Rīga, 2007.
69. Kolemens R., Berijs G. Uzmanību, menedžeri! 525 ieteikumi jums. - R.: Zvaigzne
ABC, 1995.
70. Krastiņš O. Statistika un ekonometrija, mācību grāmata augstskolām, LR CSP, Rīga,
1998.
71. Krieviņš D. Hroniska vēnu mazspēja. Nacionālais medicīnas apgāds, 2002.
72. Kristapsone S., Zinātniskā pētniecība studiju procesā,Turība, 2008.
73. Kulbergs J. Dinamiskā psihiatrija, R: Jumava, 2001.
74. Kulbergs J. Krīze un attīstība. Liepāja LPA. 1998.
75. Lācis A., Lācis G. Augšējās ekstremitātes un plecu joslas kaulu lūzumi. NMA. 2007.
76. Laizāne, S. G. Puriņa. Ģimenē aug bērns. Zīdainis. – Rīga: Zvaigzne, 1984.
77. Lanka S. Pedagoga un audzēkņa mijiedarbība mācību vidē. – Rīga: Rīgas Tehniskā
Universitāte, 1999.
78. Lapsa T. Sabiedriskās attiecības (ievads teorijā un praksē).- R.: Biznesa augstskola
"Turība", 2002.
79. Lasmanis A. „Datu ieguves, apstrādes un analīzes metodes pedagoģijas un psiholoģijas
pētījumos”, „Mācību apgāds NT”, Rīga, 1999.
80. Lasmanis A. „Datu ieguves, apstrādes un analīzes metodes pedagoģijas un psiholoģijas
pētījumos”, „Mācību apgāds NT”, Rīga, 1999.
81. Latvijas veselības aprūpes statistikas gada grāmata 2007, LR Latvijas Ministrijas
veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju aģentūra. Veselības statistikas
departaments. R: Rīga 2007.
82. Latvijas veselības aprūpes statistikas gadagrāmata LRVM VSMTVA 2006. 8
izdevums Rīga . 2007.

504
83. Lazovskis I. Klīniskie simptomi un sindromi, R: Nacionālais medicīnas apgāds, 2001.
84. Lazovskis I. Klīniskie simptomi un sindromi, R: Nacionālais medicīnas apgāds, 2001.
85. Lazovskis I., Ievads reimatoloģijā, Rīgas starptautiskais medicīnas, zinātnes un
farmācijas centrs, 1995.
86. Leja J. Klīnisko analīžu novērtēšana. III. Organisma šķidrumi. Rīga, AML, 1997.
87. Leja J. Klīnisko analīžu novērtēšana. IV. Olbaltumvielas, ogļhidrāti, lipīdi, pigmenti,
vitamīni. Rīga AML, 1999.
88. Leja J. Pacients un veselības kontroles testi. Rīga, 2007.
89. Leja J. Veselības paškontrole. Rīga, 2000.
90. Lejniece S., Klīniskā hematoloģija, Nacionālais apgāds, 2005.
91. Lejniece S., Klīniskā hematoloģija. SIA Nacionālais medicīnas apgāds, 2002.
92. Lemon 3. grāmata. Saskarsme, 1. izdevums, 1996.
93. Lemon 3 grāmata. Saskarsme. WHO. 1996.
94. Lemon 8 grāmata. Klīniskā māsu prakse, WHO. 1996.
95. Lemon projekta 8. grāmata. Klīniskā māsu prakse. WHO. 1996.
96. Lemon. Salvage I. Māsu prakses pilnveide. WHO. 1996;.
97. Līdumnieks A. Vadīšana (menedžments).- R.: 1996.
98. Liepiņa S. Gerontoloģijas psiholoģiskie aspekti, 1998.
99. Madara L.. Kas notiek ar manu ķermeni. Grāmata meitenēm. – Rīga: Juventa, 1997.
100
Madara L.. Kas notiek ar manu ķermeni. Grāmata zēniem. – Rīga: Juventa, 1997.
.
101
Mazjānis I. Tirāns E. Infekcijas slimības rokasgrāmata. Autorkolektīvs. 2006.
.
102 Mazjānis I. Tirāns E. Infekcijas slimību un sindromu ārstēšana un profilakse kabatas
. rokasgrāmata. Autorkolektīvs. 2002.
103 Mazjānis I. Tirāns E. Vakcinācija imūnsistēma antimikrobiskā infekciju profilakse
. kabatas rokasgrāmata. Autorkolektīvs. 2002.
104
Medicīnas aprūpes rokasgrāmata, R: Jumava, 2001.
.
105
Medicīnas aprūpes rokasgrāmata. – Rīga: Jumava, 2001.
.
106
.
107
Medicīniskās aprūpes rokas grāmata. Jumava. 2001.
.
108
Medicīniskās aprūpes rokasgrāmata, R: Jumava, 2001.
.
109
Medicīniskās aprūpes rokasgrāmata, Rīga, Jumava, 2001.
.
110
Medicīniskās Aprūpes Rokasgrāmata. R: Jumava, Roche 2001.
.
111
Menis A. Prostatas vēzis.// Doctus. – 2002 (10).
.
112 Mētra M., Bērziņa G. Multiplās sklerozes pacientu apr;upes vadlīnijas, Rīga, 2002.

505
113 Mikažāne H. Jauni aspekti reimatoīdā artrīta ārstēšanā. Promociju darba kopsavilkums.
. Rīga, 1999.
114
Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku. Saskarsmes psiholoģija, R: Kamene, 1996.
.
115 Ozoliņš Dz. Nenoteiktības koncepcijas izmantošana laboratorijas izmeklējumu
. rezultātu vērtēšanā. Latvijas Ārsts. 2007 (5).
116 Ozoliņš Dz., Ar pacientu saistīto faktoru vērtējums, interpretējot praksē biežāk
. nozīmēto laboratorisko testu atbildes. Medicine.2007 (9).
117
Pacienta izglītošanas pamatprincipi. R: MPIC. 1999..
.
118
Purviņš I. Praktiskā farmakoloģij.- Rīga: 2.izd.- Farmserviss, 2002.
.
119
Paraugu savākšanas rokasgrāmata. SIA ,,NMS-Laboratorija’’, 2004.
.
120
PCR iekārtas Philips – 2004.
.
121
Personāla vadīšana Latvijā: problēmas un risinājumi. - R.: 1997.
.
122 Petersons A., E.Vēverbrants, I.Lazovskis, Kā atklāt un ārstēt nieru slimības, A.
. Petersona autorizdevums, 1998.
123
Pildava I. Visa pamatā ir precīzi izmeklējumi.Latvijas Ārsts. 2000 (11).
.
124
Puškarevs I., A. Golubeva. Bērna attīstība. – Lielvārds, 1999.
.
125 Puškarevs I., A. Golubeva. Bērnu veselīgas attīstības veicināšanas skolā. – Rīga:
. Latvijas Universitāte, 1997.
126
Puškarevs I.. Attīstības psiholoģija. – Rīga: RaKa, 2001.
.
127
Raipulis. J. Vides piesārņojuma ietekme uz iedzimtību. – Rīga: Vērmaņparks, 1999.
.
128
Ranka I.Latvijas Ārsts. Zīdīšana – Fizioloģisks process. 1996 (2).
.
129
Raščevska M. „Psiholoģisko testu un aptauju konstruēšana un adaptācija”, RaKa, 2005.
.
130 Ratniece G., Sants M., Sosārs V. u.c. Paliatīvā aprūpe. 3. Starptautiskās paliatīvās
. aprūpes konferences materiāli. Rīga, 1997.
131 Rokas grāmata pediatrijā. – Rīga: Starptautiskā medicīnas zinātnes un farmācijas
. centra apgāds, 1996.
132
Rokasgrāmata ikvienam par insultu. R. Kontinen. 2000.
.
133 Rubaha J. M. Veselības izglītības pamati. R: Lielvārde, 1997.

506
134
Rubana I.M.. Veselības izglītības pamati. – Rīga: RaKa, 1997.
.
135 Rudzītis K. Diagnostikas pamati un terapijas preambula. Nacionālais apgāds. Rīga,
. 2005.
136
Sīle V. Medicīnas ētikas pamatprincipi. Rīga: Zinātne, 1999.
.
137
Siliņš I., I.Lazovskis, Praktiskā reimatoloģija, Zvaigzne, 1988.
.
138 Skuja N., A.Danilāns, G.Geldnere, Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģia,
. Zvaigzne ABC, 1999.
139 Skuja N., Danilāns A., Geldnere G. Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija.
. Apgāds Zvaigzne ABC, 1999.
140
Slaidiņš J., Dobelis J. Uroloģija. R., Zvaigzne 1990.
.
141
Sosārs V. Paliatīvās aprūpes (Hospisu) vēsture. Rīga. 2002.
.
142
Sosārs V., Albina I. Sāpju terapija paliatīvajā aprūpē. Rīga. 2002.
.
143
Sosārs V., Kalniņš – Bergs D. Paliatīvā aprūpe Latvijā. žurnāls “Doctus” 2001 (1).
.
144 Sosārs V., Plūme I., Ņikitina M., Bogdanova V., Pavlpvska I. Hroniskas sāpes
. onkoloģijā. Rīga. 2003.
145 Spulle Ā. A. Praktiskais personālmenedžments. - R.: SIA Biznesa augstskola "Turība",
. 1999.
146
Stengrevics A. Vēzis ir ārstējams. Prostatas vēzis. R: NMA 2002.
.
147
Studente A.. Ģimenē aug bērns. Mazbērns, pirmsskolas bērns. – Rīga: Zvaigzne, 1985.
.
148
Supe I. Rokasgrāmata neiroloģijā, R: Nacionālais apgāds, 2004.
.
149 Suveizde R., Sosārs V., Baltkāje S. Laikus atklāt krūts vēzi var sieviete pati. Latvijas
. Onkoloģijas centra izdevums.
150 Šiliņa M., Dupure I. Pacientu izglītošana – māsu kompetence. – R īga: Nacionālais
. apgāds, 2004.
151
Šķiltere D. Vadīšanas pamati: Mācību palīglīdzeklis.- R.: 2000.
.
152
Špona A., Čehlova Z. „Pētniecība pedagoģijā”,RaKa, 2004.
.
153
Urdze T. Būt, zināt, prast. – Rīga, Latvijas pieaugušo izglītības apvienība, 1999.
.
154 Utināns A., Cilvēka psihe.Tās darbība,funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas

507
 iespējas,Nacionālais Apgāds, 2005.
155
Utkins V. Klīniskā ķirurģija. R., Zvaigzne 1992.
.
156
Uzņēmēja rokasgrāmata.- R.: Jumava, 2003.
.
157
Valtners A.. Bērnu un pusaudžu fizioloģija. – Rīga: Zvaigze ABC.
.
158 Vanags I., Daugulis E., Tomiņš P. Anestezioloģija, Reanimācija un Intensīvā terapija.
. R: Nacionālais Apgāds,2002.
159
Vasermanis E., Šķiltere D. “Statistika 1”, Mācību līdzeklis, Rīga, 1996.
.
160
Vasiļevskis E. Anestezioloģijas pamati. R: NMA 2000.
.
161
Vībergas I. redakcijā Ginekoloģija, Nacionālais apgāds, 2006.
.
162
Vīksna L. Vakcinācija. Nacionālais apgāds .2008..
.
163
Volkolakovs J., „Vispārīgā ķirurģija”, R: izdevniecība „Zvaigzne”, 1985.
.
164
Werterberger L. Psihiatrijas rokasgrāmata, Zviedrija, 1993.
.
165 WHO/EPI/GEN/95,3.Globālā vakcīnu un imunizācijas programma Imunizācijas
. politika. PVO. Ženēva, Šveice.1995..
166
Zeidlers I. Klīniskā fizikālā medicīna, R: Nacionālais apgāds, 2004.
.
167
Zelmenis. V. Pedagoģijas pamati. – Rīga: RaKa, 2000.
.
168 Amar D.F. The role of the hospice social worker in the nursings home setting.
. American Journal of Hospice & Palliative Care. 11(3): 18 -23, 1994.
169
American Collage of Rheumatology. Arthritiis 2002 Update.
.
170 Babler J. E. A comparison of spiritual care provided by hospice social workers, nurses
. and spiritual care professionals. Hospice Journal 12 (4): 12 – 15, 1997.
171 Beyers M., Dudas S. The clinical practice of medical – surgical nursing
. Boston/Toronto 1984.
172 Brockopp D. Young, Hastings-Tolsma M. T., „Fundamentals of Nursing
. Research”,Jones and Barlett Publishers, 2003.
173
Cancer Pain. Publication of the WHO, USA. Volume 16, Nos. 3&4- 2003.
.
174 Colin McDonald, Phyllis Vangelder, „ESOMAR Handbook of Market and Opinion
. Research”, 4-th edition, ESOMAR, 1998.
175 Faull C., Richard W. Palliative Care – An Oxford Core Text. New York: Oxford

508
 University Press, 2002.
176 Friedman S.L., McQuaid K.R., Grendell J.H. Current Diagnosis & Treatment in
. Gastroenterology// Lange Medical Books/McGraw-Hill, 2003.
177 Goetz Ch.G., Pappert E. J. Textbook of Clinical Neurology, 1 st. ed.W.B.Saunders,
. 1999.
178 Gulanick M., Klopp A., Galanes S., Gradishan D., Puzas K.M., Nursing Care Plans.
. Nursing Diagnosis and Intervention. Third Edition. Copyright. Mosby – Year Book
Inc. 1994.
179 ISO 9004: 2000. Quality management systems: guidelines for performance
. improvements. Geneva: ISO; 2000.
180 ISO/IEC 15189; 2003. Medical laboratories: particular requirements for quality and
. competence. Geneva: ISO; 2003.
181
Kingdon R.T. et al. Handbook on pain management. W.B. Saunders Company, 1998.
.
182 Kubler-Ross E. On Death and Dying. New York: The Macmillan Publisching company
. Inc. 1969.
183 McDonald Colin, Vangelder Phyllis, „ESOMAR Handbook of Market and Opinion
. Research”, 4-th edition, ESOMAR, 1998.
184 Nursing Care Plans Guidelines for Individualizing patient care . Prostatectomy and
. psycolosocial aspects of care. 2003.
185 Philips Medical Systems DMCGmbh Roentgenstasse 24, Hamburg (57. – 99. lpp),
. 2003.
186 Richards W.R., Burgess D.E., Petersen F.R., McCarthy D.L. Genograms a
. psychosocial assessment tool for hospice. Hospice Journal. 9(1): 1 -12, 1993.
187
Robbins J. Caring for the during patient and the family: Chapman & Hall. 1989.
.
188
Salout V. et al. Arthritis Rheum 2002.
.
189
Saraux A. et al. Arthritis Rheum (Arthritis Care Res) 2002.
.
190
Solthis Brunner I., Smith Suddarth D. The lippincott manual of nursing practice, 1999.
.
191 Storey P. Social workers and volunteers at different stages of palliative care. American
. Journal of Hospice & Palliative Care. 11(2): 5 – 7, 1994.
192
The Merck Manual of Diagnosis and Therapy, 17th ed, 2005.
.
193 The spiritual and psychological explantations for loss experience. Hospice Journal. 12
. (1): 17 – 27, 1997.
194
Thompson J.M., Clinical Nursing. C.V. Mosby Company ST.LOUIS Toronto, 1996.
.
195 Urinalysis and Collection, Transpotation and Preservation ofUrine Specimens;
. Approved Guideline, NCCLS,1995, Vol 15 No 15;

509
196 Walsh P.C., Alan B.R., Darracott E.V., Wein A.I. Campbell’s Urology. Seventh
. Edition. W.B .Saunders Company. 1998.
197
Waters Ch.H. Diagnosis and Management of Parcinsons Disease, USA, 1999.
.
198 Willard M.D., Tvedten H., Turnvald G.H. Small Animal Clinical Diagnosis by
. Laboratory Methods. - W.B.Saunders Company, 1989.-380 p.; 1994.
199 Wilson Holly Skodo, Introducing research in nursing, A division of the
. benjamin/Cummings Publishing Company,Inc.,1993.
200 Wolf J.M., Zattoni F., Aus G., Abbou CC., Heidenreich A., Schmid H.P., Poppel H.
. Van. European Association of Urology. Guidelines on Prostate Cancer. February
2003.
201 Zabalegui A. Coping Strategies and Psychological Distress in Patients with Advaced
. Cancer.// Oncology Nursing Society. 1999; Vol. 26( No 9):p.1511 – 1517.
202 Девятко И.Ф. Методы социологического иследования, Москва, Университет
. Книжный Дом, 2006.
203 Добреньков В.И.б Кравченко А.И. Методы социологического иследования,
. Москва, ИНФРА-М, 2009.
204 Нисевич Н. И.. Учаикин В .Ф.. Инфекционные болезни у детей. Москва.
. Медицина.1990.
205 Психические расстройства в общей медицинской практике: диагностика и
. лечебно профилактические мероприятияю. Всемирная организация
здравохранения: Женева, 1996.
206
Страусс А., Корбин Д. Основы качественного исследовния, Москва,URSS, 2007.
.
207 Учаикин В.Ф.. Шамшева О.В..Епидемиология и инфекционные болезни. УДК
. 616/98-084:615.371.N=4.2006.17-19 lpp.
208 Moшкин A. B. Dолгов B. B. Oбеспечение качества в клинической лабораторной
. диагностике. ,,Meдиздaт” Mockвa, 2004.
209
Ядов В.А. Стратегия социологического исследования, Москва, Омега – Л, 2007.
.
210
www.csb.lv / Latvijas Republikas centrālā statistika par ļaundabīgiem audzējiem.
.
211
www.hopkinsprostate.com/prostate/libaries/pl/prostate_ca
.
212
www.my.webmd.com/hw/prostate cancer/hw 77111.asp.
.
213
www.urologs.lv/ lv prostatas slimības.
.

510