JAPĀNA – PĀRSKATA TABULA

Laiks Periodi Reliģija Vizuālā māksla – arhitektūra, glezniecība, Literatūra, teātris Zinātņu un
grafika, tēlniecība, lietišķā māksla. tehnoloģiju
sasniegumi
6. – dzjomonu kultūra. dabas dievības, Keramika.
1.gt.p.m.ē. Aini. zemes auglības
spēka pielūgšana
5.gs.p.m.ē.– Jajoji Dabas spēku Primitīvi mājokļi. Senās sintoistu
3.gs.m.ē. Jajoji cilšu, tagadējo pielūgsme kļūst atklātās svētnīcas (plaša pagalma
japāņu priekšteču, par reliģisko ietvertas, no masīviem baļķiem uz
ienākšana Honsju un sistēmu ar pāļiem, bez logiem, divslīpju salmu
Kjusju salās nosaukumu jumts) 1.sintoistu svētnīca – Naiku
“sintoisms” svētnīca Isē. Māla keramika.
4. - Kofuna – senais kaps Senču kulta Valdnieku kapeņu arhitektūra (apaļš Teātra aizsākumi
6.gs.m.ē. attīstība kurgāns ar grāvi apkārt). zemkopju svētku
Jamato (Kofun Nintoku kapenes. Virs kurgāniem rituālos
perioda otra puse) novietotās māla figūras (haniva –
Pirmais valstiskais māla aplis) – pirmie dzīves norišu
veidojums Honsju salā atveidojumi japāņu mākslā.
6. – Asuka No Ķīnas ienāk Reizē ar
7.gs.sāk.m. budisms budismu no
ē. Ķīnas
pārņemta
likumdošana,
rakstība
7. – Nara Pēc Ķīnas galvaspilsētas Čanaņas
8.gs.m.ē. 7.gs. tiek nodibināta parauga uzcelta pirmā Japānas
centralizēta valsts galvaspilsēta Nara. Šajā periodā tiek
celti grandiozi sakrālo celtņu
ansambļi ar plašiem laukumiem un
procesiju ceļiem (Horjudzi, Todaidži,
Jakusidzi) Budisma tēlniecības
attīstība. Monumentālie Budas un
budisma dievību tēli. Pirmie
skulpturālie portreti. Groteskas
maskas reliģiskām izrādēm.
9. – 12. Heiana – Mākslas „Zelta Arhitektūras un dabas organisks
gs.m.ē. (tag. Kioto) laikmets” savienojums (klosteru tempļi). Pilsētu
Centralizētās varas Budisma un kultūras veidošanās saistīta ar
vājināšanās, zemes sintoisma sintēzes laicīgās arhitektūras un mākslas
īpašumu pāriešana process. attīstību. Ainavisko parku un dārzu
ietekmīgu feodāļu arhitektūra. Tiek iedibinātas Japānas
rokās. Fudzivaru skaistuma tradīcijas. Skulpturālās
dzimtas ietekme. mākslas uzplaukums un izplatība
Galvaspilsētas ārpus tempļa ietvariem. Dēmoniski
pārcelšana uz Heianu. budisma aizstāvju tēli (fudo). Reljefu
veidojumi klintīs. Ilustrācijas
literārajiem sacerējumiem.
12. – Kamakura Dzenbudisma Budistu sektu “dzen” klosteri – no Aktivizējas
14.gs.m.ē. Politisko varu iegūst attīstība stabiem, sijām, aizslietņiem veidojas tautas mutvārdu
samuraju kārta, celtnes ar augstu salmu jumtu. daiļrade.
augstākā militārā Literatūrā rodas
vadība- sjogunāts. jauni žanri:
leģendas ,
līdzības, nostāsti.
Mākslas
uzmanības
centrā nokļūst
cilvēka
personība,
individualitāte.
14.-16.gs. Muromači Pakāpeniska Feodāļa ārpilsētas villa (“Zelta 14.gs. beigās
(Kioto rajons) atbrīvošanās no paviljons”), “Sudraba templis”, tējas No teātris.
Politiska nestabilitāte. reliģisko dogmu dzeršanas ceremonijas attīstība,
savstarpējo feodālo varas. tējas paviljonu arhitektūra. Reliģisko
karu periods. un laicīgo tendenču apvienojums
mākslā. Daba – galvenais
mākslinieciskās atveides objekts.
Tušas monohromie zīmējumi. Ziedu
sakārtošanas māksla – ikebana.
16. – 17.gs. Momojamas Pārejas periods no Kulta arhitektūra zaudē savu
pāreja uz miera reliģiskās uz nozīmību. Feodāļu nocietināto piļu
periodu, centralizētas laicīgo apziņu. celtniecība. Baltās dzērves pils.
varas nostiprināšana. Nidzjo pils. Tušas monohromie
zīmējumi.

-1-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
17.gs. Edo (tag. Tokija) Konfuciānisma Pilsētu kultūras un arhitektūras Kabuki teātris.
beigas – Tokugavu dinastijas vadošās lomas intensīva attīstība.
19.gs. valdīšanas laiks. pasludināsana Ksilogrāfija.
Sakaru pārtraukšana ideoloģijā. Neckes – savdabīga tēlniecības un
ar ārvalstīm. Tirgotāju lietišķās mākslas sintēze.
un amatnieku
autoritāte pieaug.
1868.g. – Meidzi 1868.g. revolūcijā sjogunu vara tiek
1912.g. gāzta.

Liela daļa Japānas teritorijas ir pārāk mežonīga, lai būtu piemērota

apdzīvošanai, tādēļ atlikušajā platībā vērojams liels iedzīvotāju blīvums.
Apbrīnojama laiku laikos ir bijusi japāņu prasme dzīves burzmā un
nepārtrauktā saspiestībā nepazaudēt savu būtību, nepazaudēt saikni ar dabu.
Droši var apgalvot, ka Japānā izsenis valda dabas kults. Cilvēks necenšas būt
tās valdnieks, pakļaut to savam prātam un vēlmēm, bet gan dzīvot saskaņā ar
tās likumiem. Japānim daba ir dzīva: dzīvs ir vējš un akmens, priede, ar kuru
var sarunāties, rasas lāse ziedā, no kuras var skaidrību mācīties.
Majestātiskumu viņš atrod vienkāršībā, izsmalcinātību – dabiskumā un
nesamākslotībā.
Japānas kultūras saknes ietiecas neolīta laikmetā. Arheoloģiskās
liecības saglabājušās jau no 8.gt. p.m.ē., un tās vēsta, ka senie japāņi nav šo
salu pirmiedzīvotāji, bet gan ieceļotāji. Arheoloģiskās liecības par materiālās
un garīgās kultūras uzplaukuma periodu saistās tikai ar mūsu ēras sākumu. Ir
gandrīz neiespējami nodalīt Japānas seno kultūru no viduslaiku un jaunlaiku
kultūras. Cēlonis – tradīciju noturība. Japāniskā domāšana, dzīvesveids
sakņojas gadu simteņiem senās tradīcijās un rituālos.
16.gs. vidū Japānu atklāja portugāļi, darot to pazīstamu arī pārējām
Eiropas tautām. Saprotot, ka pārlieku liela eiropiešu ietekme var būt
neatgriezeniska un nekontrolējama, 17.gs. Tokugavu dinastijas valdnieki
veica pasākumus pilnīgai Japānas izolācijai (izraidīja eiropiešus, aizliedza ceļojumus uz ārzemēm), cenšoties saglabāt
savas tautas nacionālo identitāti. Tā rezultātā šodienas Japāna ir savdabīgas kultūras zeme, kur apbrīnojami sadzīvo
paši modernākie zinātnes un tehnikas sasniegumi ar senām tradīcijām, kas cilvēka sūtību pirmām kārtām saskata
savas gara pasaules izkopšanā un pilnveidošanā.
Senāko izpētīto kultūru dēvē par dzjomonu kultūru. Sajā laikā jau bijusi attīstīta keramika. Neapdedzinātos
māla traukus mēdza apsiet ar auklām, no kurām pēc apdedzināšanas palika nospiedumi. Šādus izstrādājumus sauc
par dzjomon – auklas ornamenta keramiku. Līdztekus traukiem ar sadzīvisku nozīmi atrastas arī lielas, līdz 1 m augstas
vāzes, kas, iespējams, izmantotas kādos rituālos. To fantastiskajos izgreznojumos jaušamas stilizētu kalnu smailes,
jūras bangas, lietus, vēja, saules zīmes. Dzjomonu kultūrai raksturīgas arī māla figūriņas dogu, kas veltītas zemes
auglības spēkam. Pastāv arī uzskats, ka dzjomonu keramikas veidotāji pēc sava ķermeņa fiziskās uzbūves bijuši līdzīgi
mūsdienu ainiem, kas pašlaik ir neliela tauta Japānā. Tātad viņi ir Japānas pirmiedzīvotāju pēcnācēji. Uzskata, ka tie ir
ienācēji no Sibīrijas.
2.gt.p.m.ē. Dienvidjapānā ienāca mongoloīdās rases cilvēki, kas pārstāvēja malajiešu polinēziešu tautu tipu.
Šīs ciltis saplūda ar ainiem.
7.-5.gs.p.m.ē. caur Cusimas jūras šaurumu no Dienvidkorejas ienāca jajoi kultūras nesējas ciltis. Tās pazina rīsa
audzēšanu apūdeņotos laukos, mājdzīvniekus, govis, cūkas, zirgus. No Ķīnas un Korejas tika pārņemtas bronzas rīku
gatavošanas prasme. Šī laika īpatnēja liecība ir rituālie zvani dotaku, kuru nozīme līdz galam vēl nav noskaidrota.
Nākamais periods – kofun (“senais kaps, uzkalns”) – saistīts ar kapeņu būvniecību, kas veidotas kā milzīgi
zemes kurgāni. Radās īpaša veida kapeņu plastika “haniva”(māla aplis). Haniva bija tematiski daudzveidīga – gan
vairogu, gan cilvēku, gan dzīvnieku un māju veidā, un tās tika novietotas virs apbedījuma paugura “kofun”. Valdnieka
Ņintoku 5.gs. sākumā celto kapeņu platība ir lielāka nekā Heopsa piramīdai Ēģiptē. Taču šis kurgāns, pretstatā
piramīdām, veidots kā zems pakalns, kas īpaši neizdalās no apkārtējās vides, saplūst ar ainavu. Paviršs skatītājs to
varbūt nemaz nepamanītu. Šajā arhitektūras formā jau saskatāma japāņiem raksturīgā tieksme būt saskaņā ar dabu.
Vērtība ir dabiskumam, saskaņai. Katrai lietai ir maksimāli jāatbilst savam uzdevumam, bet tā var būt ārēji
neuzkrītoša.
VALSTS IZVEIDOŠANĀS.
Neilgi pirms mūsu ēras sākuma Japānā sāka veidoties nelielas valstiņas, cilšu apvienības. Starp lielākajām no
tām notika asa cīņa par virsvaldību. Rezultātā 4.gs.sākumā Jamato valstiņa kļuva par vadošo un pakļāva sev Centrālo
un Dienvidjapānu.
Arhitektūras tālākā attīstība saistās ar 4.-6.gs., kad Japānas mītiskais valdnieks paša saules dievietes Amaterasu dēls
Dzimmu Tenno pakļauj sev Honsju salu, nodibina Jamato valsti un kļūst par japāņu imperatoru dievišķās dinastijas
aizsācēju. Te senču kulta tradīcijas saistījās ar kurgānu izbūvi, tie bija paredzēti valdnieku apglabāšanai un veidoti kā
milzīgas mākslīgi uzbērtas salas, ko no visām pusēm ietvēra ūdens. Kurgānu arhitektūru noteica priekšstati par
Visuma uzbūves pamatprincipiem, simboliski tos atkārtojot. Te meklējami arī japāņu tēlniecības aizsākumi. Pa visu
uzkalna teritoriju tika izvietotas dobjas māla figūras hanīvas karavīru, priesteru, galma dāmu, zemnieku, dzīvnieku,
putnu, māju, laivu, šķēpu un zobenu izskatā, tie tika uztverti kā valdnieki pavadītāji pēcnāves valstībā. Japānas
nacionālās arhitektūras pamatprincipi veidojās mūsu ēras pirmajos gadsimtos.
Formu un konstrukciju tapšana cieši saistīta ar lauksaimnieciskās kopienas dzīves ritmiem un dabas spēku
pielūgšanu, kas pakāpeniski attīstoties, ieguva sintoismam raksturīgo seju. Nozīmīgi, ka šajā laikā aizsāktās
arhitektūras tradīcijas izrādījās noturīgas un dzīvotspējīgas līdz pat mūsdienām. Sintoisma vissenāko svētnīcu veidols
atgādina senās klētis, kurās tika uzglabāti graudi. Japāņu uztverē tās kļuva par neredzamo dabas garu kami
uzturēšanās vietu, tādēļ auglības veicināšanas nolūkā šo ēku priekšā tika ierīkoti laukumi reliģisko rituālu veikšanai.
-2-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
Japāņu seno arhitektūru raksturo vienkāršība un konstrukciju grafiskā skaidrība, bet par materiālu parasti tika
izmantots koks. Savu apmēru ziņā nelielās taisnstūra ēkas tika paceltas virs zemes un balstījās uz resniem stabiem.
Tās sedza masīvs divslīpju jumts, bet iekšpusē valdīja puskrēsla un tukšums. Kā spilgtu paraugu var minēt sintoistu
svētnīcu Isē. Jau sākot ar vissenākajiem laikiem, Japānas arhitektūrai raksturīgs tas, ka nozīmīgāks par atsevišķu ēku
arhitektūru ir ansamblis, kur daudzās celtnes dažādās variācijās atkārto viena otru, harmonijā ar dabu veidojot
savdabīgu kompleksu, kuru no visām pusēm ietver nožogojums, bet svinīgie vārti toriji jau iztālēm iezīmē ceļu uz
galveno svētnīcu.
Jauns posms japāņu kultūrā sākās ar budisma reliģiski filosofisko uzskatu pārņemšanu 5.-6.gs. Dziļas,
paliekošas pēdas tas atsājis arī arhitektūrā un mākslā. Budisma tempļu celtniecības tradīcijas aizsākās ar Horjudzi
klostera celtniecību (607.g. Asukas periods). Līdzīgi sintoisma svētnīcām arī te veidojās ēku komplekss, kurā ietilpa
vārti, ansambļa galvenā ēka kondo, pagoda, relikviju glabātuve u.c. Tas viss stingrā kārtībā ietverts taisnstūra
laukumā, kuru no visām pusēm norobežo sienas. Budisma ietekmētā arhitektūra no sintoismam raksturīgās atšķiras ar
savu parādisko raksturu, kas pirmām kārtām izpaudās lielāka apjoma konstrukcijās, ieejas vārtu greznībā, uz kuriem
veda plaša aleja. Arī pagodas smaile, stūros uzliektie daudzstāvu jumti un sarkanais lakas krāsojums bija raksturīgs
vienīgi budisma arhitektūrai. Tāpat kā sintoistu kompleksos arī te katra celtne savās formās ritmiski atkārtoja pārējās.
Ja sintoistu tempļu iekšpusē valdīja tukšums, tad budisma tempļos liela uzmanība tika pievērsta iekšējam
noformējumam. Par neatņemamu arhitektūras sastāvdaļu kļuva plastiskā māksla. Budas, bodisatvu, citu svēto un
gaismas tempļa ticības sargu tēli tapa par altāra centrālajiem objektiem.
6.gs. beigās, 7.gs.sākumā izveidojā apdzīvots centrs Asuka (upe, kuras tuvumā atradusies imperatora
rezidence).
5.,6.gs. Japānai vēl nebija galavaspilsētas, katrs no valdniekiem savu mītni iekārtoja citā pilsētā. Tikai 710.gadā par
tādu kļuva Nara. Japānas pilnīgu apvienošanu pabeidza tikai valdnieks Tokugava (1542 – 1616) Jaunā Japānas valsts
attīstījās ievērojamā Korejas un īpaši Ķīnas ietekmē. No Ķīnas tika aizgūtas jaunas likumdošanas un
pilsētbūvniecības formas, hieroglifu rakstība, ķīniešu literatūra, filozofiskās un reliģiskās koncepcijas. Arī
priekšstats par divējādo esamības sākotni iņ – jan. Tiek iepazīts gan konfūcisms, gan daoisms, gan
budisms. Ar budisma ienākšanu sākas lielo klosteru celtniecība. Līdz mūsdienām saglabājušies klosteru tempļi
Horjudzi (Naras tuvumā), Jakusidzi un Todaidzi (Narā).
Klostera ansambli veido vairāki desmiti ēku, kuru centrs ir Kondo jeb Zelta templis. Ansamblī ietilpst Pagoda,
sludināšanas templis, dārgumu krātuve, bibliotēka, zvanu tornis un svētie vārti. Japāņu ansambļu raksturīgākās
iezīmes ir kompozīcijas asimetriskums, plašas jumtu plaknes ar lielām pārkarēm, vienkāršība un konstrukcijas
skaidrība, atvērtas galerijas un gludas sienas ar platām logu un durvju ailēm. Budisma tempļu un Pagodu interjeri tika
rotāti ar monumentālām bronzas vai koka budu un bodisatvu figūrām, ko raksturo apjoma plakanība, frontalitāte,
nosacītība un kanonisms. Ir arī budisma glezniecība.
8.gs. vienotas valsts izveide saistījās ar pirmās pilsētas Naras būvniecību. Arī tā projektēta pēc Ķīnas
arhitektūras parauga, par pamatu (samazinātos apmēros) ņemot galvaspilsētas Čaņanas plānojumu. Galvenos
akcentus šajā Japānas galvaspilsētā noteica tieksme pēc sakārtotības valstiskā mērogā, un tas izpaudās regularitātē,
maģistrālo un šķērsojošo ielu simetrijā. Valstiskās nozīmības akcentācija vēl jo vairāk lika pieaugt ēku apjomiem.
Spilgts piemērs tam – gan imperatora pils komplekss pilsētas ziemeļu daļā (atgādina pilsētu pilsētā), gan arī 50 m
augstais Todaidži templis, kam ar savu divpakāpju jumtu un simtmetrīgajām simetriski izvietotajām pagodām
vajadzēja radīt varenības iespaidu. Templis bija uzbūvēts tā, lai tajā varētu ievietot milzīgo 16 m augsto bronzā izlieto
Budas skulptūru. Tā tika atlieta vairākus gadus, un šajā procesā, būvējot ceļus, kuģus un šahtas, gādājot izejvielas,
iesaistījās vai visi valsts iedzīvotāji. Šajā periodā tapa arī pirmie skulpturālie portreti, kuros atveidoti slaveni mūki un
priesteri. Arī šajos portretos saglabāti budisma ikonogrāfijai raksturīgie kanoni ar nolūku akcentēt tādas rakstura
iezīmes kā gudrība, apskaidrība, pacietība.
Nākamo posmu varētu nosaukt par literatūras un mākslas “Zelta laikmetu” japāņu kultūrā. Paši japāņi ļoti
lepojas ar šo periodu un sauc to par “Heian” – “miers un līdzsvars”. Par jauno Japānas galvaspilsētu kļūst Heiana
(mūsdienu Kioto, netālu no Naras), ko uzcēluši varenie Fudzivaras dzimtas feodāļi. Uz 400 gadiem viņi kļūst par
faktiskajiem Japānas valdniekiem. Heianas kultūra – tas ir izsmalcinātās galvaspilsētas aristokrātijas kultūras
uzplaukuma laiks, kas ierakstījis savdabīgas lappuses prozas, dzejas, glezniecības, tēlniecības un arhitektūras vēsturē.
Augstu līmeni sasniedz izglītība, tiek radītas skolas aristokrātu bērniem.
Jaunā galavaspilsēta Heiana izceļas ar savu labiekārtojumu: apzaļumoti kuģojamie kanāli pilsētas centrā, ar
slēgtām galerijām savienotās celtnes dzīvojamajos kompleksos un kā neatņemama sastāvdaļa – gleznainie ainavu
dārzi ar mākslīgi uzbērtiem uzkalniem, dīķiem un tiltiņiem. Ar papīru aplīmētās atbīdāmās sienas sjodzi dārza
paviljonos karstās dienās radīja krēslainas noslēpumainības izjūtu, bet atbīdītas tās noārdīja jebkuru ierobežotības
izjūtu un ļāva saplūst cilvēkam, arhitektūrai un dabai. Heianas perioda kultūrai bija raksturīga īpaši cieša dabas un
arhitektūras saliedētība. Zūd tieksme uz monumentalitāti, parādiskumu, tā vietā daudz lielāka nozīme tiek pievērsta
arhitektūru papildinošajām dzīvās dabas radītajām gleznām. Liela daļa tempļu tiek būvēta kalnainās vietās,
līkumotajam ceļam uz to piešķirot īpašu attīrīšanās jēgu. Šie paši principi izpaudās arī imperatora pils kompleksa
arhitektūrā.
Heianas kultūras laikā tiek likti pamati japāņu galma celtniecībai. Galma muižas veidojas kā sarežģīti
kompleksi, par kuru estētisko centru kļūst svinīgais paviljons “Sinden”. Tā ir atturīga celtne, novietota uz stabu
paaugstinājuma, ar vienu pašu zāli (iekšējās sienas aizstāj aizslietņi). Līdz mūsdienām saglabājies neparasti skaistais
Fēniksa templis, kas ar divkāršo, izliekto, zvīņaino kārniņu jumtu un galerijām atgādina spārnus izpletušu putnu
lidojumā. Īpaši svinīga, krāšņa un daudzveidīga ir budisma tēlniecība.
Heianas kultūras beigu posmā izveidojās galma glezniecības skola jamatoe, brīva no jebkādām ietekmēm un
aizguvumiem (līdz 14.gs. vadošā). Par šīs skolas šedevru uzskatāmas ilustrācijas daiļdarbam “Gendzi monogatori”.
Līdz mūsdienām no 100 gleznām saglabājušās 19. Šo darbu tematikā dominē grafiskums, dinamika un ekspresīvs
dažādu cilvēku tipu raksturojums.
Kamakuras periods.12.gs. beigās noris plaši feodālie kari, un politiskā apvērsuma rezultātā feodālo
aristokrātiju nomaina militārā aristokrātija. Samuraji ar skaudību uzlūkoja centrālās Japānas valdnieka galma
aristokrātijas milzīgos zemes īpašumus. 1185.g. samuraji apvienojās ap Minimato grupējumu, un 1195.g. Minimato

-3-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
Jorimoto sakāva citus sāncenšus un pasludināja sevi par sjogunu. Formāli atzīstot imperatora autoritāti, sjoguns savās
rokās sakoncentrēja visu politisko varu. Imperatoram tika atstāta simboliska valsts garīgās dzīves vadītāja loma.
Militārās muižniecības – samuraju, rokās nonāk liela vara. Šajā periodā izveidojas tā sauktais samuraju goda
kodekss - busido, kura pamatā ir ideja par uzticību savam kungam, vīrišķības kults un nāves nicināšana. Veidojoties
ietekmīgajai bruņoto feodāļu – samuraju – kārtai, auga arī to tieksme pēc varas. Garīgajā sfērā nostiprinās Dzen
(pašiedziļināšanās) budisma ietekme.
Dzenbudisma ietekmē attīstās ļoti savdabīga parādība japāņu literatūrā – japāņu trīsrinde – haiku – viens no
visīsākajiem dzejoļiem pasaulē. Japāņu dzejas atdzejotāja Guna Eglīte par japāņu haiku teikusi: ”Mūsu priekšā tiek
uzburta neliela dabas ainiņa, kura uzjundī nojausmu par teiksmainu pasauli. Tas, kas miniatūrajā trīsrindē ar dažiem
vārdiem ir tikai ieskicēts, tev ir jāmāk papildināt ar savu iztēli. Ja tu nespēsi ieraudzīt to, ko domājis dzejnieks, dzejolis
paliks “mēms”. Šie miniatūrie dzejoļi māca saskatīt skaistumu dabā tev apkārt, pasaulē, kurā tu dzīvo. Un, ja tu pratīsi
saskatīt skaistumu tur, tad tas būs tavā sirdī.
Kā solījums gaišs
Vientuļnieka pavasarī
Uzzied kamēlija” (Tomijasu Fusei)
Kad vientulībā
Man iesmeldzas sirds
Atveras magones (Macune Tojodzjo)
1333.gadā pie varas nāk Ašigaku dzimta. Nodedzinot Kamakuru, jaunie valdnieki pārceļ galvaspilsētu atpakaļ
uz Heianu, izveido rezidenci Heianas rajonā Muromači. Tas ir jaunas arhitektūras uzplaukuma periods. Kā spilgti
paraugi jāmin Ašigaka pils “Zelta paviljons” un Kioto tempļu komplekss “Sudraba paviljons”.
Dzenbudisma skaidrā un dziļā attieksme pret cilvēka dabu īpaši ietekmēja Kamakuras un Muromači perioda
tēlniecības attīstību. Sevišķi populāri ir portreti. Tieksme pēc reālisma ir ne tikai tēlniecības, bet arī glezniecības
raksturīgākā iezīme. Jamatoe glezniecības manierē ieturēti mākslinieka Fudzivaras Takanobu darbi. Monohromajā
glezniecībā spēcīgi jūtamas dzenbudisma tendences – katra detaļa atklāj iekšējas sakarības, un katra norise, parādība
ietver sevī daļu no mūžīgās harmonijas un dabas skaistuma. Tas tiek atklāts ar tušu, ar vislakoniskākajiem līdzekļiem.
Monohromajā glezniecībā bieži tiek izmantots dūmakains fons, kurš grafiski akcentē detaļas – vientuļnieks buda
kalnos, ūdenskritums, kas rada bezgalīgas telpas iespaidu. Tušas glezniecības līniju ritms, kompozīcija ietver
pirmsākumu jeb Dao, kas ir visa būtība.
Pirmo vietu starp daudzajiem monohromās glezniecības meistariem ieņem dzenu mūks Tojo Oda (1420-1506),
kas visvairāk pazīstams ar pseidonīmu Sesju. Viņš strādājis dažādos žanros, tomēr vislabākās ir viņa ainavas, kuras
veido spēcīgu, asu un lauztu līniju ritmi. Līdzās monohromajai glezniecībai radās arī izsmalcinātā galma skola Kano.
Tās dibinātāji Kano Mosonobu (1475 – 1559) savā daiļradē monohromās glezniecības principus apvieno ar jamatoe
spilgto dekorativitāti. Svinīgums un elegance raksturo visjapāniskāko no visiem japāņu māksliniekiem Rin skolas
pārstāvi, Korinu Ogatu (1658 – 1716). Viņa māksla rosināja un joprojām rosina neskaitāmus sekotājus ne tikai Japānā,
bet arī citās pasaules valstīs. Lieliski pazīstot senatnes mantojumu, Korins Ogata spēja izveidot jaunu virzienu japāņu
glezniecībā, kas bija saistīts ar ziedu tēmu. Apvienojot reālistiska tēla uztveri ar dekoratīvu nosacītību, mākslinieks
klāja ziediem gan aizslietņus, gan vēdekļus, gan teātra kostīmus, gan lakas izstrādājumus un keramiku.
Līdz ar lielo pilsētu attīstību veidojas jauni ētiskie un estētiskie priekšstati, kas raksturo trešās šķiras –
tirgotāju, amatnieku, aktieru un geišu – pasaules uzskatu. Parādās jauni mākslas veidi un žanri – novele, kabuki
teātris, gravīra.
14.gs. Kabuki teātra priekštecis ir no teātris, kas izveidojās no mistēriju uzvedumiem. No teātris sevī apvienoja
vārdu, kustību, deju, mūziku. Tekstu dziedāja vai runāja, bet ritmiskais akcents bija mūzika (flauta, bungas, 8-10
dziedātāji). Aktieri darbojās maskās, lomas tēloja tikai vīrieši. Lugas sižetu pamatā bija vēsturiskas hronikas un
budisma leģendas. Bija tikai viena dekorācija – zaļa priede zelta fonā. Kanonizētajā kostīmu kolekcijā bija 94 kostīmi,
maskas vēdekļi. Mūsdienu no teātra repertuārā ir ap 200 klasisko lugu.
Kabuki teātrim daudz demokrātiskāks un tautiskāks raksturs.
Arī kabuki teātrī spēlēj tikai vīrieši, virtuozi izpildot arī sieviešu lomas. Liela nozīme kabuki teātrī tiek piešķirta tērpiem,
frizūrām, grimam. Visam, pat pēdējam sīkumam, ir simboliska nozīme. Ļoti svarīga ir kimono krāsa un zīmējums. Lai
parādītu izmaiņas raksturā, kimono tiek mainīti pat uz skatuves. Izrādes laikā aktierim var būt savilkti pat 12 tērpi, kas
ik pa laikam tiek nomainīti, atraisot speciālas auklas. Ja vēlējās parādīt, ka lugas varone ir kurtizāne, josta tika sasieta
ar pušķi priekšpusē. Liela nozīme bija frizūrām, sevišķi parūkas augšējai daļai mage. Ja vēlējās parādīt, ka varonis ir
tuvu nāvei, tad saspraustie mati ar speciālas auklas palīdzību tika atraisīti. Pastāvēja apmēram 40 parūku veidi. Īpaši
izstrādāta bija grima tehnika. Aktieru sejas no sākuma tika balinātas ar indīgu, svinu saturošu balinātāju, vēlāk ar
dažādām krāsām tika veidots zīmējums.
13. – 16.gs. Japānā risinājās patstāvīgi kari un konflikti starp ietekmīgākajām dzimtām. Sjogunu dinastijas
vairākkārt nomainīja cita citu. No 1274. līdz 1281.g.mongoļi pēc Ķīnas un Korejas iekarošanas devās karagājienā uz
Japānu. Divas reizes mongoļu kara floti iznīcināja pēkšņas vētras, ko vēlāk japāņi nosauca vārdā “kamikadze” –
“dievišķais vējš”. No šejienes nācis apzīmējums, kas Otrā pasaules kara laikā tika piešķirts japāņu lidotājiem
nāviniekiem. Kamikadzes ar bumbu piekrautām lidmašīnām taranēja ienaidnieka kuģus, pašiem ejot bojā.
Momojamas periods.1603.g. par sjogunu kļuva Tokugava Iejasu. Tokugavu dinastija turpināja valdīt līdz
1867.g. Japāna kļuva par centralizētu feodālu valsti. Līdztekus sjoguna īpašumiem saglabājās ap 200 sjogunam
pakļauto pavalstiņu, kuras pārvaldīja lielie feodāļi (daimjo) ar savām karadraudzēm. Izveidojās kārtu sistēma to
nozīmīguma secībā: samuraji, zemnieki, amatnieki, tirgotāji. Tokugavas valdība baidījās no eiropiešu konkurences un
kristietības izplatīšanās. 1634.g. ārzemniekiem tika aizliegts vispār iebraukt Japānā. Ostas svešzemju kuģiem tika
slēgtas. Izņēmums bija ķīniešu un holandiešu kuģi, kuriem atļāva piestāt vienīgi Nagasaki ostā. Japāna pilnībā uz
vairāk nekā 200 gadiem izolējās no pārējās pasaules. Iemesls šādai rīcībai bija bailes no jaunām, Japānas
tradicionālajai dzīves kārtībai bīstamām idejām un feodāļu vēlme iespējami ilgāk saglabāt savu kundzību. Pamatojumu
šādai noslēgtībai Japānas valdošās aprindas daļēji smēlās konfūcismā, kas, tāpat kā daži atsevišķu daoisma virzienu
pārstāvji, bija atceļojis no Ķīnas. Japānai izdevās vēl pamatīgāk nekā Ķīnai realizēt konfūcisma hierarhiskās,
sastingušās kārtu sabiedrības ideālu. Daoisms, kas arī kļuva pazīstams Japānā, viegli saskaņojās un saplūda ar
radniecīgo sintoismu. Līdzīgā orientācija uz senču kultu un dabas pielūgšanu vienoja abas šīs reliģijas. Daoismā
-4-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
raksturīgā noraidošā attieksme pret pārmaiņām, svešzemju ietekmēm un iejaukšanos tradicionālajā kārtībā
papildināja japāņu domāšanā jau esošās ievirzes.
Vēlā feodālisma periods Edo ir vissarežģītākais un pretrunīgākais. Edo (mūsdienu Tokio) – konfuciānisma
jaunā galvaspilsēta un jaunā valdība, sākot ar 17.gs.30.gadiem, pārtrauc visus sakarus ar ārpasauli un pakļauj valsti
pilnīgai izolācijai līdz 1868.gadam, kad notiek tā sauktā Meidzi revolūcija.
Šis Japānas viduslaiku mākslas noslēguma periods ir iezīmīgs ar divu mākslu uzplaukumu – tā ir sīkplastika
necke un koka gravīra (ksilogrāfija).
Meidzi ēra. 1854.g. Japāna bija spiesta “atvērt” savas robežas. Tam par iemeslu bija ASV spiediens. Nāca
atskārta, ka ilgāk vairs nevar turpināt strausa politiku un ignorēt pasaulē notiekošos pārmaiņu procesus. 19.gs.
Japānā sākās pakāpeniska ekonomisko attiecību attīstība, palielinājās tirgotāju, amatnieku, vēlāk arī finansistu
nozīme, sjogunu pārvaldes sistēma pakāpeniski zaudēja savu spēku, izveidojās un nostiprinājās buržuāzija. 1868.g.
revolūcijā sjogunu vara tika iznīcināta. Varu ieguva sīko muižnieku un buržuāzijas valdība. Šo periodu līdz 1912.g. sauc
par Meidzi ēru. Tradicionālajā japāņu kalendārā pēc katra imperatora nākšanas pie varas gadus sāk skaitīt no sākuma.
Sākas jauna ēra. Meidzi laikā tika izveidota konstitūcija, imperatora vara atjaunota, taču viņš kļuva vairāk par
simbolisku Japānas valdnieku. Galvenā vara bija parlamentam, premjerministram un valdībai. Japānā strauji uzplauka
rūpniecība un tirdzniecība. Dažos gadu desmitos japāņi likvidēja savu atpalicību un sāka ieņemt arvien nozīmīgāku
vietu pasaules ekonomikā. Notika izmaiņas arī reliģiskajā dzīvē. Sākās budistu vajāšanas un tempļu likvidācija, jo šī
reliģija saistījās ar iepriekšējo režīmu. Par valsts reliģiju pasludināja sintoismu. Tomēr izrādījās, ka budisms ir laidis
dziļas saknes tautas apziņā, un 1889.g. konstitūcija pasludināja sirdsapziņas brīvību. Budisms tika legalizēts un kļuva
par vienu no valstī esošajām reliģijām.

JAPĀNAS RELIĢIJAS.
SINTOISMS.
Japānas nacionālo reliģiju sauc par sintoismu (tulkojumā – dievu ceļš).Tas saistās ar panteismu, ar
dabas pielīdzināšanu dievībai un animismu – uzskatu, ka it visam ir dvēsele. Katrā lietā, priekšmetā
parādībā, pēc sintoistu uzskatiem, ir sastopams gars, ko japāņi sauc par kami. Visa dzīvā un nedzīvā
daba ir apdvēseļota. Klinšu, upju, vēja, ziedu, pērkona, sniega un vētru kami mīt līdzās cilvēkiem, tos
dažādi ietekmējot. Mīti stāsta, ka sensenos laikos pirms cilvēka rašanās Japānas sala esot bijusi garu
mājvieta. No tiem radies arī cilvēks, bet pēc nāves katra aizgājēja dvēsele jeb kami dodoties uz
kalniem, kuru augstumos rodot mājvietu. Tur tie sastopoties ar pašiem dieviem, kas tur apmetas laiku pa laikam,
apciemojot zemi. Tādā veidā ciešām saitēm saistīta cilvēku, garu un mirušo pasaule, un cilvēks ar to rēķinās. Šī reliģija
māca, kā pareizi uzturēt attiecības ar tiem, ievērojot atbilstošus rituālus un ceremonijas. Sintoisms māca iedziļināties
dabas vienkāršībā un lieliskumā, rosina izprast tās dzīvo dvēseli, tādējādi uztverot dzīves dievišķo gudrību. Sākotnējās
svētvietas esot ierīkotas atklātās gleznainās vietās, vēlāk tās papildinātas ar tempļiem, no kuriem iekšējie domāti
gariem, lai tie netraucēti varētu baudīt dabas lielo mieru. Tos apmeklēt bija atļauts vienīgi priesteriem. Ārējos tempļos
notika rituāli un ceremonijas, nodrošinot pareizu attiecību uzturēšanu ar kami.
Svarīga japāņu mītu īpatnība – tajos nav atrodams mīts par cilvēka izcelšanos. Sintoisti to skaidro tā, ka starp
cilvēku un dievību – kami – nav nekādu atšķirību, cilvēku un garu pasaule ir vienota. Cilvēks nav izdalīts no tās, nav
priekšstata par cilvēka kā būtnes īpatnību, neatkārtojamību, savdabību. Starp dabu, gariem – kami – un cilvēku pastāv
saistība. Katrai dzimtai, katram klanam bija savs dievišķais sencis kami. Leģenda vēsta, ka Japānas imperatora
(mikado) dzimta cēlusies no pašas dievietes Amaterasu. Šie uzskati stiprināja senču kultu un vēlāk tika izmantoti, lai
pamatotu japāņu nācijas izredzētību un dievišķo izcelsmi.
Japāņu mitoloģijā nav Dieva radītāja idejas.
Priekšstati par debesīm, zemi un pazemi japāņu mitoloģijā ir līdzīgi citās Austrumāzijas zemēs sastopamajiem.
Debesīm pretstatīta zeme, bet tām abām – mirušo pasaule, kas atrodas vai nu pazemē, vai uz jūras. Japāņu, tāpat
ķīniešu, tekstos vairāk runāts par ilgu mūžu vai nemirstību šīs zemes dzīvē, nevis par pēcnāves eksistenci. Nevis
pārdabiskajā un laicīgajā japānis meklē savas dzīves piepildījumu, bet gan saskanīgā ģimenē, veselīgā un garā mūžā,
pārticībā un materiālajā labklājībā.
Katra sintoistu tempļa priekšā ir uzcelti vārti toriji ar diviem šķērskokiem, kas simbolizē laktu. Toriju uzskata
par Japāņas nacionālo simbolu, jo tas ir viens no nedaudzajiem īsti japāniskās celtniecības paraugiem, kas pastāvējis
pirms svešzemju ietekmes.
Sintoisma reliģija īpašu uzmanību pievērš tīrībai. Pirms došanās templī tā apmeklētāji skalo muti un mazgā
rokas. Tādu pašu tīrību cilvēki mēdz ievērot arī savos mājokļos (tradīcija prasa, ieejot dzīvoklī, apavus atstātu aiz
sliekšņa).
Sintoisma reliģijai nav savu svēto rakstu, kas noteiktu vienotas uzvedības un morāles normas, bet ir svētā
grāmata, ko sauc par Kodziki (hronika). Tā glabā daudzas senas leģendas un mītus, kas vēsta par salu izcelšanos,
dieviem, varoņiem un imperatora dievišķo izcelsmi no saules dievietes Amaterasu. Šī rakstu pieminekļa aizsākumi
attiecināmi uz 8.gs. Viena no pazīstamākajām leģendām stāsta par pirmā dievišķā pāra Idzanagi un Idzanami laulību,
kuru tie noslēdza uz pašu radītās Japānas salas. Viņi cirtuši jūras klaidā ar savu zobenu, un tā smailes noritējušās
ūdens lāses esot sacietējušas, veidojot salas.
Sintoisms, kas ļoti būtiski ietekmējis gan japāņu sadzīvi, gan mākslu, gan pasaules uzskatu, ir dzīva reliģija
Japānā arī šodien.

Panteisms – uzskats par dievišķās sākotnes atrašanos dabā.

Kami – neredzami dabas gari, arī cilvēka dvēsele pēc nāves pārvēršas par kami.
Dzenbudisms – viens no budisma strāvojumiem, kas māca, ka pasauli var izprast apskaidrības brīdī, kad cilvēks, kas
atsvešinājies no Visumā pastāvošajiem dabas likumiem, nonāk harmoniskās attiecībās ar to.
Satori – pēkšņa dievišķa atskārsme, kas ļauj cilvēkam uztvert dabas un Visuma lielo patiesību.

BUDISMA UN SINTOISMA SINTĒZE JAPĀNAS KULTŪRĀ. DZENBUDISMS.

-5-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
 5.-6. gs. budisma mācība, izplatoties ārpus Indijas teritorijas, lielu atsaucību ieguva Japānas aristokrātiskajās
aprindās. Lielā mērā šo ietekmi nodrošina rakstītā vārda spēks. Tā kā japāņiem šajā laikā vēl nav savas rakstības, tad
var uzskatīt, ka budisma rakstu studijas ir šīs tautas ceļš uz hieroglifiskās rakstības apgūšanu.
Budisms, līdzīgi kā Ķīnā un Tibetā, pamazām apaug ar vietējas izcelsmes skaidrojumiem, dievībām,
ticējumiem. Izveidojās vairāki budisma virzieni. No Indijas caur Tibetu un Ķīnu ienāca tieši ezoteriskās budisma skolas.
12. – 13.gs. izplatījās Ķīnas čaņbudisms. Japānā to sāka saukt par dzenbudismu jeb vienkārši – dzen.
Dzenbudisms ir unikāls budisma variants, kā pamatā ir slēpto iekšējo spēku pamodināšana, kuras rezultātā
cilvēks pārdzīvo apgaismības brīdi un vienotības izjūtu ar dabu. Caur tuvināšanos dabai var izkopt gudrību un iekšējo
garīgo spēku. Dzenbudisti uzskatīja, ka dabas dvēselē ir kāds noslēpums, ko nevar uztvert ar racionālu un intelektuālu
analīzi. Dabas lielās durvis nav atveramas ar prātu. Tikai garīgas koncentrācijas brīdī iespējams uztvert augstāko
patiesību. Atmetot sarežģītus reliģiskus rituālus, dzenbudisms tajā pašā laikā spēcīgi ietekmēja monohromo
glezniecību, haiku žanru, no dramaturģiju.
Dzen raksturīga dzīve klosteros. Tie, raugoties no Rietumu kristiešu mūka viedokļa, ir dīvains klostera, mākslas
un sporta skolas sajaukums. Pēc katra pusgada māceklim ļauts izvēlēties – turpināt nodarbības vai klosteri pamest.
Audzēkņus, kuriem nav panākumu, no klostera izslēdz.
Garīgie vingrinājumi, lasīšana un pārrunas mijas ar strādāšanu dārzā. Dzen skolotāji uzskata, ka, pat veicot
pavisam vienkāršu darbu, ir jāsaglabā pacilāts garastāvoklis. Skolotājs strādā kopā ar citiem un aprūpē pats sevi.
Rituāla daļa ir fiziski vingrinājumi, piemēram, šaušana ar loku. Liela nozīme meditācijai. Garīgās prakses posmus un
metodes var simbolizēt tādas japāņu sadzīvē populāras paražas kā tējas dzeršana, ikebana vai arī tradicionālie cīņas
veidi. Apskaidrību – satori – varot sasniegt, pat nodarbojoties ar kaligrāfiju, piemēram, stundām, mēnešiem un pat
gadiem zīmējot vienu hieroglifu, svēto zilbi vai izteicienu. Klostera dārzs tika veidots kā mākslas darbs. Jebkurš solis
var tikt pārvērsts mākslinieciskā darbībā.
Dzen kļuva par samuraju – japāņu bruņinieku – dzīves filosofiju. Vērojošs apcerīgums japāņu dzen savijies kopā
ar džudo un kendo izteikto kustīgumu. Kendo - paukošanās māksla, džudo – pašaizsardzība bez ieročiem. Džudo
balstās uz principu: darbība bezdarbībā. Pretinieks jāpārspēj, izmantojot viņa paša spēku, izvairoties un piespiežot
pazaudēt līdzsvaru. Dzenbudismā mērķis nav uzvarēt cīņā. Samurajam vienalga – uzvara vai zaudējums. Cīņā jāiet
gatavībā pieņemt nāvi. Galu galā tikai nāve, nevis uzvara ir ne vien cīņas, bet visas dzīves rezultāts.
Nekādas emocijas, bailes vai dusmas nedrīkst iespaidot cīnītāju un traucēt kustībām – tām jābūt mērķtiecīgām un
izkoptām līdz pilnībai. Vienlaikus intuitīvi jājūt pretinieka nodomi un darbības. Cīņa – tā ir rotaļa ar nāvi.
Viens no dzen tekstu paraugiem ir gunaņs (ķīniešu val.) jeb koāns (japāniski). Šāds īss dialoga fragments
starp skolotāju un skolnieku tiek mācekļiem uzdots kā uzdevums vai teksts meditācijai. Bieži vien koāns ir kāds
absurds jautājums vai mīkla. Atbilde uz to tiek meklēta dienu, nedēļu, mēnesi, reizēm pat 3-4 gadus. Meklējot atbildi,
māceklis var piedzīvot tādu stāvokli, kurā apziņa piepeši kļūst brīva no visām problēmām, vienota un nedalīta. Dzen
skolotāji šādu īslaicīgas apskaidrības stāvokli sauc par satori jeb “apziņas pamošanos”. Atšķirbā no tradicionālā
budisma, šeit nav uzsvērti priekšstati par daudzkārtēju pārmiesošanos, līdz kādā no dzīvēm tiek sasniegta nirvāna.
Satori ir acumirklis, kurā pasaule parādījusies nepastarpināti un tieši. Lai to piedzīvotu, tiek izmantotas negaidītas
asociācijas, reizēm jaukts rupjais, nejēdzīgais ar poētisko, izsmalcināto. Dzen nicīgi izturas pret grāmatu gudrībām.
“Tomēr stingri noteikt, kas ir dzens nav iespējams. Dzens - pēc pašu dzena sekotāju vārdiem – ir atklāsme
viņpus vārdiem un zīmēm; pieredze, kas nododama no sirds uz sirdi un ved uz apskaidrību”. (G.Pomerancs)
Dzenbudiskā literatūra rosinājusi īpašu poētisko formulu, kuru uzdevums – intuitīvi tuvoties patiesībai,
noklusējot pateikt nepasakāmo, radot priekšnoteikumu prāta atbrīvošanai no loģiskās domas. Tātad vārda uzdevums –
nevis sniegt izziņu, bet radīt asociācijas, kuru ietekmē raisītos patiesā atskārsme.

Nokrīt viena plūmes ziedlapiņa –

Desmittūkstoš pasauļu smaržo.
Sēžu mierīgi, neko nedarot.
Atnāk pavasars, zāle aug pati no sevis.
Sajust sauli lietū.
Pasmelt ūdeni no uguns dziļumiem.
(Atdzejojusi G.Eglīte)

Nozīmīgs ir jautājums par to, kādas veidojas sintoisma un budisma attiecības. Mūsdienās abas reliģijas pastāv
cieši blakus. Vairums japāņu sevi uzskata gan par sintoistiem , gan budistiem. Sadalītas ir šo reliģiju funkcijas. Sinto
klātbūtne cilvēka dzīvē ir jūtama visos priecīgajos notikumos – atstājot budismam skumjos brīžus.
Unikāla parādība pasaules kultūrā ir japāņu dārza māksla. Pirmie japāņu dārzi pēc ķīniešu parauga tika veidoti
Narā. Gan Ķīnā, gan Japānā dārzu salīdzināja ar ainavu glezniecību. Kalni – dabas pamats jeb „skelets”, ūdeņi -
„asinis”. Šī divvienība ir ķīniešu, kā arī japāņu iņ-jan principa divu sākumu kopība un pretmets.
Galvenā nozīme dārzā bija akmeņiem. Sevišķi cienīja to neparastās formas. Japāņu dārza klasiskais laikmets
parādījās 13.gs. beigās, kad sāk veidoties japāņu filozofiskie dārzi. Paši japāņi izšķir 3 tipus:
1. Sausā ainava, kur ezerus un ūdenskritumus sāk aizstāt akmeņu un smilšu, krūmu un koku kompozīcijas. Pazūd ziedi
un ziedošie krūmi, dārzs kļūst monohroms, brīžam pat askētisks.
2. Plakanais dārzs – neliela izmēra kompozīcijas tikai no smiltīm un akmeņiem. Dažreiz to visu vēl papildina sīkas
šķembas un sūnas.
3. Tējas dārza tips – radās 16.gs. vidū. Nelielu koku, krūmāju, zālāju, sūnas un akmeņu kompozīcija miniatūrā tējas
paviljona ieejas tuvumā. Līdztekus pieminētajiem dārzu tipiem vēl tiek atzīmētas trīs dārzu formas: pilnā, daļēji
saīsinātā, saīsinātā. Tādas pašas trīs formas sastopamas arī hieroglifu mākslā. Dārza mākslā šī saīsinātā forma nozīmē
gan dārza elementu saīsinājumu, gan pāreju no romantiskas vides uz simbolisku. Japāņi nosaka arī dārza akcentu:
Akmens dārzs, Ūdens dārzs, Sūnu dārzs.
Māksla izvietot dārzā akmeņus ir pati galvenā. Akmeņiem eksistē pieci veidi: statujveidīgais, zemā vertikāle,
plakanais, guļošais, izlocītais. No pieciem veidiem izvēlējās dominanti. Japāņi zina, ka ir akmeņi, kas bēg, bet ir arī
tādi, kuri vajā. Vieni pieslejas, citi paši atbalsta. Tāpat kā domas, pārliecības un cilvēki. Tikai to visu ievērojot, var
izveidot labu dārzu.
-6-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
 Japāņu dārzu klasifikācija nenoved pie standartizācijas. Katrs dārzs ir vienreizējs un neatkārtojams. Dārzos
tikpat kā nav ziedu, jo tie zied konkrētā gadalaikā, un citos gadalaikos tik un tā iestāsies tukšums. Pats iemīļotākais
koks – priede, kas simbolizē pilngadību, no košumkrūmiem – kamēlija.
Viens no dzen šedevriem ir dārzs – koāns – japāņu pilsētas Kioto apkaimē. Neliels sakopts smilšu laukumiņš
(31x15 m) simbolizē pasaules okeānu, mūžību. Piecpadsmit akmeņi – apdzīvotās pasaules, sūnas – augu un dzīvnieku
valsti, dzīvību. Akmeņi izvietoti tā, lai, raugoties no jebkura skatu punkta, tie visi 15 nekad nebūtu redzami – viens no
tiem vienmēr būs aizsegts. Šāds izkārtojums it kā atgādina nirvānu, norāda uz neesošo, ko aizsedz esošais. Patiesība
sasniedzama viņpus vārdiem un zīmēm.
Viens no visslavenākajiem japāņu dārziem, kas radies 15.gs. Kioto, ir Rjoandzi dārzs. Jau pati dārza shēma
vedina uz iedziļināšanos sevī. Rjoandzi dārzs ir visai neliels, ierobežots četrstūris 23x 9 m. Tas izveidots tā, ka
paviljona veranda novietota gar dārza norobežojumu. Pilnīgi līdzens laukums nobērts ar baltu smilti, kurā izvietojušies
15 akmeņi piecās grupās. Ap katru akmens grupu apkārt ir sūnu oreols. Smiltīs ar speciālu grābekli izveidots raksts,
kurš iet gareniski pa lielāko malu, bet ap akmeni vēlreiz veido oreolu.
Rjoandzi dārzā nav nekā mainīga. Te viss ir mūžīgs. Paradoksāli, bet lakonisms nevis vienkāršo, bet sarežģī
uztveres iespējas. Lai kā arī skatītājs kustētos pa verandu, redzami ir tikai 14 akmeņi, un tas piešķir dārzam sevišķu
noslēpumainību. Rjoandzi dārzu no jebkuras vietas ar skatu var aptvert tikai līdz pusei, lai gan viss ir redzams
vienlaicīgi. Apej apkārt un atkal raugies līdz pusei.
Rjoandzi dārzs ir kā Japānas kultūra miniatūrā. It kā viss ne pārāk liels, ne pārāk skaļš, it kā viss vienkāršs un
saprotams. Tomēr gluži tā viss nav. Tāpat kā pa cilvēka dvēseles ceļiem ar zināšanām aiziesi tikai līdz pusei. Pārējais
jānojauš un ar sirdi jāsaprot.

KONFŪCISMS.
Konfūcija mācības atziņas ienāk Japānā reizē ar budismu, bet kā valsts reliģija tas tika pārņemts 17.gs. pēc tā
laika Tokugavu dinastijas militāro vadītāju iniciatīvas. Nolūks – padarīt Konfūcija mācību par galveno ideoloģisko
balstu, nostiprinot valstisko vienotību. Un tam derēja ideja par sabiedrības harmonizēšanu, veidojot tādas cilvēku
attiecības, kādas parasti pastāv ģimenē: savstarpēja cieņa, uzticība, mīlestība, seno tradīciju godāšanu, pakļaušanās
ģimenes galvas neapstrīdamajai autoritātei. Valstiskā mērogā tas nozīmēja zemākstāvošā pakļautību
augstākstāvošajam un valsts vadītāja neierobežotu varu, gudri rūpējoties par saviem pavalstniekiem, jo, pēc Konfūcija
mācības, cilvēkam jācenšas būt labam savas valsts pilsonim un jāpilda savi pienākumi. Šīs attiecības prasīja katra
gribas bezierunu pakļaušanu vispārīgajām interesēm. Šāda kārtība esot visaugstāko debesu likumu noteikta, un gudrs
cilvēks cenšoties dzīvot saskaņā ar tiem.

Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji. Trīs no tiem – sabi, vabi, sibui, sakņojas sinto reliģijā, ceturtais – jūgen – saistīts ar
budismu.
sabi – burtiskā tulkojumā - rūsa. Laika atstātajās pēdās japāņi saskata īpašu pievilcību. Sabi – senatnes mīlestība, tās
smarža, laika zīmogs. (Nosūnojis akmens dārzā, apdilusi gleznas mala utt.)
vabi – jebkuras samākslotības, demonstratīvā, japāņu uztverē – vulgārā noliegums. Vabi – tas ir ikdienišķā
pievilcīgums, gudra atturība, vienkāršības skaistums. Tā ir prasme samierināties ar mazumu, prast saskatīt skaisto
ikvienā sadzīves priekšmetā.
sibui – vienkāršības skaistums savienojumā ar dabisko. Māksliniekam jāprot ar materiāla minimālu apstrādi panākt
priekšmeta maksimālu praktiskumu. Duncis nav jāizdaiļo ar ornamentiem, bet ir jājūt tā lasmeņa asums un labs
rūdījums. Tase ir laba, ja no tās ir ērti un patīkami dzert tēju, ja māls ir saglabājis savu raupjumu un pirmatnējo
pievilcību.
jūgen - spēja ieklausīties nepasacītajā, priecāties par neredzamo” ir pamatā ceturtajam kritērijam. Jūgen ietver
mājienu, zemtekstu mākslā, tas ir līdz galam neizteiktais skaistums, kas dus lietas vai parādības dzīlēs, necenzdamies
izkļūt virspusē. To var pavisam nepamanīt cilvēks, kam nav gaumes vai sirdsmiera.

-7-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
 JAPĀNAS MĀKSLA

„Zelta Paviljons” Ginkakudzi Todaidži templis Narā. 8.gs. Viss tempļa komplekss ir lielākā Jandzjunoto pagoda Jakusidzi
Rokuodzi klosterī Kioto. 1397.g. koka celtne pasaulē. Lielā Budas zāle. Tajā atrodas Budas klosterī Narā. 8.gs.
statuja no bronzas. 16 m gara un 500 t smaga.

Ņidzjo pils Kioto. Tās celtniecību Japāņu tradicionālās mājas interjers Baltās dzērves pils.
uzsāka karavadonis Oda Nobunaga
1569.g., bet to pabeidza Tokugava
Iejasu.

Haniva Dotaku Dzen filozofiskā dārza fragments Dzjomon keramika

Kurgānu apbedījums Svētais Fudzi kalns. Japānas nacionālais simbols.

Vārti - toriji

-8-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.
parādisko raksturu, kas pirmām kārtām izpaudās lielāka apjoma konstrukcijās, ieejas vārtu greznībā, uz kuriem veda plaša aleja. Arī
pagodas smaile (32,56), stūros uzliektie daudzstāvu jumti un sarkanais lakas krāsojums bija raksturīgs vienīgi budisma arhitektūrai.
Tāpat kā sintoistu kompleksos arī te

-9-
JAPĀNAS KULTŪRA. Jelgavas 4.vidusskola. Skolotāja Māra Aprāne.