Professional Documents
Culture Documents
16 Brāļi Grimmi - Pasakas
16 Brāļi Grimmi - Pasakas
Pasakas
Īkšķītis
-3-
- Tur slēpjas kāds joks, - otrs atbildēja. -
Sekosim ratiem un noskatīsimies, kas tur notiks.
Rati brauca mežā iekšā, taisni uz priekšu,
kur dzirdēja cērtam malku. Kad Īkšķītis
ieraudzīja tēvu, tad uzsauca viņam:
- Re nu, tēt, es esmu ar ratiem klāt! Nocel
mani zemē!
Tēvs saņēma ar kreiso roku zirgu aiz
iemauktiem, bet ar labo izcēla no auss savu
dēliņu, kurš līksmi uzsēdās uz smilgas stiebra.
Kad abi svešinieki ieraudzīja Īkšķīti, viņi
nezināja, ko aiz izbrīna sacīt. Pirmais pasauca
otro sānis un iečukstēja tam:
- Klau, šis zēns varētu atnest mums laimi, ja
mēs to pilsētā rādītu par naudu. Nopirksim viņu!
Viņi pienāca pie zemnieka un uzrunāja to:
- Pārdodiet mums šo mazo vīriņu, viņam
pie mums neklāsies slikti.
- Nē, - tēvs atbildēja, — viņš ir mans
lielākais dārgums, un es viņu nepārdošu ne par
kādu naudu.
Bet Īkšķītis, izdzirdējis, ka viņu grib pirkt,
uzrāpās pa tēva apģērba kroku uz viņa pleca un
iečukstēja ausī:
-4-
- Pārdod mani, tētiņ, gan es tikšu pie tevis
atpakaļ!
Un tā tēvs pārdeva viņu par krietnu naudas
žūksni abiem svešiniekiem.
- Kur lai tevi uzsēdina? — viņi vaicāja
zēnam.
- Uzsēdiniet mani uz cepures malas, tur es
varēšu pastaigāties un apskatāt apkārtni, — krist
jau es nekritīšu.
Viņi izpildīja zēna vēlēšanos. īkšķītis
atvadījās no tēva, un visi trīs devās ceļā. Tā viņi
gāja labu laiku, kamēr iestājās krēsla, tad Īkšķītis
ierunājās:
- Noceliet mani ātrāk zemē, man ir liela
vajadzība.
- Paliec vien turpat augšā, — atbildēja vīrs,
uz kura cepures viņš sēdēja, — es par to daudz
neuztraukšos. Putni arī kādreiz kaut ko tādu
uzmet uz galvas.
- Nē, nē, - Īkšķītis turējās pretī, - es zinu,
kā jāuzvedas, laidiet mani ātrāk zemē.
Svešais noņēma cepuri un nolaida Īkšķīti uz
tīruma ceļa malā. Viņš sāka tur lēkāt pa
kukuržņiem, pamanīja peles alu un aši iešmauca
tanī.
-5-
- Uz redzēšanos, kungi, turpiniet savu ceļu
bez manis, — viņš uzsauca izzobodams. Svešie
pieskrēja klāt un sāka bakstīt peles alu ar
spieķiem, bet veltīgi, — īkšķītis līda aizvien
dziļāk, un, tā kā drīz sametās tumšs, tad viņiem
nācās doties mājās sapīkušiem un ar tukšām
kabatām.
Kad Īkšķītis manīja, ka svešie projām, viņš
izlīda no savas apakšzemes slēptuves. "Tumsā
iet pa tīrumu ir ļoti bīstami," viņš prātoja, "te
viegli var lauzt kaklu vai kāju!"
Par laimi, ceļā pagadījās tukšs
gliemežvāciņš.
- Paldies Dievam, nu varēšu mierīgi pārlaist
nakti, — viņš sacīja un ielīda tanī. Taču pēc
brītiņa, kad viņš jau gribēja iemigt, gāja garām
divi vīri un viens teica otram:
- Kā mēs varētu nozagt bagātajam
mācītājam viņa zeltu un sudrabu?
- Es tev pateikšu, kā tas izdarāms! - īkšķītis
iesaucās.
- Kas tur ir? — zaglis izbijies jautāja. - Es
dzirdēju kādu runājam.
Abi apstājās un sāka klausīties, un Īkšķītis
atkal ierunājās:
-6-
- Ņemiet mani līdzi, es jums palīdzēšu.
- Bet kur tu esi?
- Pameklējiet pa zemi un paklausieties, no
kurienes skan balss, - viņš tos pamācīja.
Beidzot zagļi atrada Īkšķīti un pacēla viņu
gaisā.
- Ko tu vari mums palīdzēt, knauķi? — viņi
jautāja.
- Redziet, es varu ielīst caur logu restēm
mācītāja kambarī un pasniegt jums visu, ko vien
vēlaties.
-7-
To izdzirdēja mācītāja saimniece, kas
gulēja blakusistabā, pacēlās gultā sēdus un sāka
klausīties. Zagļi aiz bailēm bija aizskrējuši labu
gabalu, bet tad sadūšojās un nodomāja: "Mazais
knauķis grib mūs izjokot." Viņi atnāca atpakaļ
un čukstēja:
- Diezgan jokots, pasniedz mums kaut ko
pa logu.
Taču Īkšķītis atkal iesaucās pilnā balsī:
- Es jums došu visu, pastiepiet tikai rokas
pretī!
Saimniece dzirdēja to pavisam skaidri, viņa
izlēca no gultas un steberēja pa tumsu uz
durvīm. Zagļi laidās lapās, it kā viņiem vajātāji
jau būtu pie papēžiem, bet saimniece,
nevarēdama nekā saskatīt, aizgāja pēc sveces.
Kad viņa ienāca pieliekamajā, Īkšķītis bija
nemanīts aizlavījies uz šķūni. Saimniece,
izlūkojusi visus kaktus un nekā neatradusi,
nolēma, ka tas viss viņai rādījies sapņos, un likās
gulēt.
- 12 -
Runcis zābakos
- 15 -
radusies. Runcis, vilkdams nost zābakus, visu
izstāstīja un tad teica:
- Tagad tev naudas ir kā spaļu, bet ar to vēl
nebūsim mierā; rīt atkal vilkšu zābakus kājās, lai
tu kļūtu vēl bagātāks, es jau karalim teicu, ka tu
esi grāfs.
Otrā dienā runcis, kā jau bija teicis, apāvās
zābakos, atkal devās medībās un aiznesa karalim
krietnu guvumu. Tā tas turpinājās diendienā,
katru dienu runcis pārnesa mājās zeltu, bet
karalis bija viņu tā iemīlējis, ka ļāva nākt uz pili,
kad vien runcim gribējās, un staigāt tur, cik
patīk. Reiz, kad runcis pils virtuvē sildījās pie
pavarda, ienāca kučieris un lādējās:
- Velns parāvis karali ar visu princesi!
Gribēju aiziet uz krogu, iedzert kādu lāsi un
uzspēlēt kārtis, bet man jāved šie izbraukumā uz
ezeru!
Runcis, to izdzirdis, aizmanījās uz mājām
un teica savam saimniekam:
- Ja gribi kļūt par grāfu un iedzīvoties
bagātībā, tad nāc man līdzi uz ezeru peldēties!
Dzirnavnieka dēls nezināja, ko par to sacīt,
tomēr gāja līdzi, izģērbās pliks un ielēca ūdenī.
Runcis paņēma viņa drēbes, aiznesa prom un
- 16 -
paslēpa. Tiklīdz tas bija izdarīts, piebrauca
karalis; nu runcis sāka gauži vaimanāt:
— Ak, visužēlīgais karali! Mans kungs šeit
ezerā peldējās, bet atnāca zaglis un nozaga viņa
drēbes, kas bija atstātas krastā, tagad nu grāfa
kungs ir ūdenī un nevar tikt ārā, bet, ja viņš tur
paliks ilgi, tad saaukstēsies un nomirs.
Karalis, to noklausījies, lika apturēt zirgus
un pavēlēja vienam no kalpotājiem steigties
atpakaļ un atnest vienu kārtu no paša karaļa
drēbēm. Grāfs nu ietērpās greznajās drānās, un
karalis aicināja viņu sev blakus karietē, jo bija
ļoti labvēlīgi noskaņots, domādams, ka šis ir tas,
no kura viņš saņēmis irbes. Princese arī
nedusmojās par jauno ceļabiedru, jo grāfs bija
jauns un skaists un viņai labi patika.
Runcis pa to laiku bija aizsteidzies pa
priekšu un nonācis pie lielas pļavas, kur vairāk
par simt cilvēkiem vāca sienu.
— Ļaudis, kam pieder šī pļava?—runcis
jautāja.
— Lielajam burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks
karalis, un, kad viņš jautās, kam pļava pieder,
- 17 -
tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi
tiksiet nogalēti.
Tad runcis devās tālāk un nonāca pie
labības lauka, kas bija tik liels, ka tam nevarēja
saredzēt ne gala, ne malas; šajā laukā vairāk
nekā divi simti gājēju pļāva labību.
— Ļaudis, kam pieder šī labība?
— Burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks
karalis, un, kad viņš jautās, kam labība pieder,
tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi
tiksiet nogalēti.
Beidzot runcis nonāca pie skaista meža; tur
strādāja vairāk nekā trīssimt cilvēku, viņi zāģēja
lielos ozolus un cirta malkā.
— Ļaudis, kam pieder šis mežs?
— Burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks
karalis, un, kad viņš jautās, kam mežs pieder, tad
atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi tiksiet
nogalēti.
Runcis aizgāja tālāk, bet ļaudis noraudzījās
viņam pakaļ, un, tā kā viņš izskatījās tik
brīnumains un staigāja zābakos gluži kā cilvēks,
viņus pārņēma bailes. Drīz runcis nonāca pie
- 18 -
burvja pils, droši gāja iekšā un tūlīt devās pie
pils saimnieka. Burvis nomēroja viņu ar nicīgu
skatienu un jautāja, ko šis gribot. Runcis
paklanījās un teica:
— Esmu dzirdējis, ka tu pēc patikas varot
pārvērsties, kādā dzīvniekā vien gribot. Varu
noticēt, ka tu varbūt spēj pārvērsties par suni,
lapsu vai pat par vilku, bet, ka tu varētu pārtapt
par ziloni, tas nu gan šķiet pilnīgi neiespējami;
esmu atnācis, lai pārliecinātos pats savām acīm.
Burvis lepni atbildēja:
— Tas man ir tīrais sīkums,— un tai pašā
mirklī pārvērtās par ziloni.
— Tas ir ko vērts! Bet vai par lauvu arī vari
pārtapt?
- Tas man arī tīrais nieks,— burvis atbildēja
un tūlīt nostājās runča priekšā lauvas izskatā.
Runcis izlikās nobijies un sauca:
-Tas ir neticami un nedzirdēti, kaut kas tāds
man pat sapnī nevarētu rādīties, taču, ja tu vēl
pārvērstos tik mazā dzīvnieciņā kā pele, tad ar to
pārspētu visu iepriekšējo. Tu savās mākslās gan
esi pārāks par jebkuru citu burvi pasaulē, bet kļūt
par peli — tas laikam ir pāri taviem spēkiem.
- 19 -
Noklausījies šos glaimus, burvis kļuva visai
laipns un teica:
- Jā gan, mīļo kaķīt, es varu arī to,— un,
pārvērties par peli, saka lēkāt pa istabu. Runcis
metās pelei pakaļ, uzklupa tai vienā lēcienā un
apēda.
Pa to laiku karalis kopā ar grāfu un princesi
turpināja savu izbraukumu un nonāca pie lielās
pļavas.
— Kam pieder šis siens?— karalis jautāja.
- Mūsu kungam, grāfam,— visi atsaucās, kā
runcis pavēlējis.
- Jums pieder visai smuks zemes gabals,
grāfa kungs,— karalis teica. Tad viņi nonāca pie
lielā labības lauka.
- Ļaudis, kam pieder šī labība?
— Mūsu kungam, grāfam.
— Oho, grāfa kungs, jūsu zeme ir plaša un
skaista!
Kad bija tikuši pie meža, karalis atkal
jautāja:
— Ļaudis, kam pieder šis mežs?
— Mūsu kungam, grāfam.
Nu karalis brīnījās vēl vairāk un teica:
- 20 -
— Jums gan jābūt ļoti bagātam, grāfa
kungs; šķiet, ka pat man nav tik lieliska meža.
Beidzot viņi aizbrauca līdz pilij, tur runcis
jau stāvēja kāpņu galā un, kad kariete apstājās,
pielēca klāt, atvēra durvis un teica:
— Karali, jūs esat ieradies mana kunga
grāfa pilī; šis pagodinā-jums darīs manu kungu
laimīgu uz visu mūžu.
Karalis izkāpa un apbrīnoja krāšņo ēku, kas
bija gandrīz lielāka un skaistāka par viņa paša
pili, bet grāfs veda princesi augšā pa kāpnēm uz
zāli, kas zaigoja zeltā un dārgakmeņos.
Grāfs ar princesi apprecējās, un, kad vecais
karalis nomira, kļuva par karali un par savu
pirmo ministru iecēla runci zābakos.
- 21 -
Sarkangalvīte
- 27 -
Sarkangalvīte nesa un nesa, līdz lielā
mulda bija pilna līdz malām. Desu smarža, kas
nāca no ūdens, plūda vilkam degunā, viņš
ostīdams skatījās lejup, līdz beidzot izstiepa
kaklu tik garu, ka nespēja vairs noturēties uz
jumta, un, kā sāka slīdēt lejā, tā iekrita tieši
lielajā muldā un noslīka. Sarkangalvīte nu
priecīga devās uz mājām, un neviens viņai vairs
nekā ļauna nedarīja.
- 28 -
Sniegbaltīte
Tas atbildēja:
— Vēl šeit esat skaistākā, karalien, jūs,
Bet Sniegbaltīte tūkstošreiz skaistāka būs.
- 31 -
Nabaga bērns nu lielajā mežā jutās tik
bezgala vientuļš un tik ļoti baiļojās, ka šausmās
raudzījās apkārt un nezināja, kur meklēt glābiņu.
Tad meitenīte metās skriet, viņa skrēja pār
asajiem akmeņiem un cauri ērkšķiem, meža
zvēri lēkāja turpat blakus, bet neko viņai
nedarīja. Viņa skrēja, ko kājas nesa, līdz pienāca
vakars, un tad ieraudzīja mazu mājiņu un iegāja
iekšā atpūsties. Mājiņas iekārtojumā viss bija
ļoti mazs, bet tik tīrs un glīts, ka nav nemaz
izstāstāms. Tur bija balti klāts galdiņš ar
septiņiem maziem šķīvīšiem, pie katra šķīvīša
karotīte, nazītis un dakšiņa, un arī dzeramais
kausiņš. Pie sienas cita citai blakus bija saliktas
septiņas gultiņas, pārklātas ar sniegbaltiem
paladziņiem. Tā kā Sniegbaltīte bija ļoti
izsalkusi un izslāpusi, bet negribēja vienam
ēdējam domāto šķīvīti izēst gluži tukšu, tad ēda
no katra šķīvīša mazliet sakņu un maizes un
nodzēra no katra kausiņa pa lāsītei vīna. Viņa
bija arī ļoti nogurusi, tāpēc gribēja atgulties, bet
neviena gultiņa nederēja — viena bija par garu,
otra - par īsu, beidzot septītā likās pašā laikā, tur
viņa palika, noskaitīja lūgsnu un aizmiga.
- 32 -
Kad bija jau pavisam satumsis, pārradās
mājiņas saimnieki — septiņi rūķīši, kuri kalnos
cirta un raka rūdu. Viņi aizdedza savas septiņas
svecītes, un mājiņā kļuva gaišs. Nu viņi
pamanīja, ka tur kāds bijis, jo nekas vairs
neatradās tādā kārtībā, kādā bija atstāts.
Pirmais rūķītis iesaucās:— Kas sēdējis uz
mana krēsliņa?
Otrais:— Kas ēdis no mana šķīvīša?
Trešais:— Kas lauzis no manas maizītes?
Ceturtais:— Kas ņēmis no manām
saknītēm? Piektais:— Kas lietojis manu
dakšiņu?
Sestais:— Kas griezis ar manu nazīti?
Septītais:—Kas dzēris no mana kausiņa?
Tad pirmais palūkojās apkārt, pamanīja
iedobumu savā gultiņā un jautāja:— Kas gulējis
manā gultiņā?— Citi pieskrēja klāt un sauca:—
Manā arī kāds ir gulējis!— Septītais, pametis
skatienu uz savu gultiņu, ieraudzīja tajā guļam
Sniegbaltīti. Viņš pasauca citus, tie saskrēja
kopā, no brīnumiem iekliedzās un, pacēluši
savas septiņas svecītes, apgaismoja meiteni.—
Ak tu mīļais Dievs! Ak tu mīļais Dievs!— viņi
klaigāja.— Cik skaists bērns!— Rūķīšu prieks
- 33 -
bija tik liels, ka viņi Sniegbaltīti nemodināja, bet
ļāva, lai guļ. Septītais rūķītis pārgulēja pie
saviem biedriem - pie katra pa stundai, un tad
jau nakts bija pagājusi.
No rīta Sniegbaltīte pamodās un,
ieraudzījusi septiņus rūķīšus, izbijās. Taču rūķīši
izturējās laipni un jautāja:
— Kā tevi sauc?
— Mani sauc par Sniegbaltīti,— meitene
atbildēja.
— Kā tu nonāci mūsu mājiņā?— rūķīši
taujāja tālāk. Meitene pastāstīja, ka pamāte
pavēlējusi viņu nogalināt, bet mednieks dāvājis
viņai dzīvību, un kā pēc tam viņa visu dienu
skrējusi, līdz beidzot atraduši šo mājiņu. Rūķīši
teica:
- Ja esi ar mieru pārraudzīt mūsu
saimniecību, vārīt, klāt gultas, mazgāt, šūt un
adīt un ja tu visu turēsi kārtīgu un tīru, tad vari
pie mums palikt un tev nekā netrūks.
- Jā, ļoti labprāt,— Sniegbaltīte atbildēja un
palika pie viņiem. Viņa gādāja par kārtību mājā.
No rīta rūķīši devās kalnos un raka rūdu un
zeltu, vakaros nāca mājās, un tad ēdienam
- 34 -
vajadzēja būt gatavam. Visu dienu meitene bija
vienā, tāpēc labie rūķīši viņu brīdināja:
- Piesargies no savas pamātes, gan viņa drīz
uzzinās, ka esi šeit, tāpēc nelaid nevienu iekšā!
Kad karaliene bija apēdusi plaušas un
aknas, domādama, ka tās izņemtas Sniegbaltītei,
viņa atkal bija pārliecināta, ka ir vispārākā un
visskaistākā; piegājusi pie spoguļa, viņa teica:
Spogulis atbildēja:
— Šeit, karaliene, esat skaistākā jūs,
Bet tālu aiz septiņiem kalniem,
Kur septiņi rūķīši mīt,
Gan Sniegbaltīte tūkstošreiz skaistāka būs.
Spogulis atbildēja:
— Karalien, šeit esat skaistākā jūs,
— Bet jaunā karaliene tūkstošreiz skaistāka
būs.
- 44 -
Vilks un septiņi kazlēni
- 45 -
— Mēs nevērsim vaļā,— viņi atsaucās,—
tu neesi mūsu māmiņa, viņai ir smalka un mīļa
balss, bet tavējā ir rupja, tu esi vilks.
Tad vilks aizgāja pie sīktirgotāja un nopirka
lielu krīta gabalu; kad viņš to apēda, viņa balss
kļuva smalka. Nu viņš nāca atpakaļ, klauvēja pie
durvīm un sauca:
— Atveriet, mīļie bērni, te ir jūsu māmiņa,
es jums katram kaut ko atnesu.
Taču vilks bija uzlicis savu melno ķepu uz
palodzes, kazlēni to ieraudzīja un sauca:
— Mēs nevērsim vaļā, mūsu māmiņai nav
tādu melnu kāju kā tev, tu esi vilks.
Nu vilks aizskrēja pie maiznieka un teica:
— Es sasitu kāju, apzied to ar mīklu!—
Kad maiznieks ķepu bija apziedis, vilks aizskrēja
pie meldera un teica:
— Apkaisi man ķepu ar smalkiem, baltiem
miltiem!— Melderis noprata, ka vilks grib kādu
piekrāpt, tāpēc negribēja kaisīt, bet vilks teica:—
Ja tu to nedarīsi, es tevi apēdīšu.— Tad melderis
nobijās un nokaisīja kāju baltu. Jā, tādi cilvēki
arī dzīvo pasaulē.
Nu ļaundaris trešo reizi aizgāja pie kazlēnu
namdurvīm, pieklaudzināja un sacīja:
- 46 -
— Atveriet, bērni, ir pārnākusi jūsu mīļā
māmuliņa un katram kaut ko atnesusi no meža!
Kazlēni sauca:
— Parādi vispirms savu kāju, lai mēs
zinātu, vai tu esi mūsu mīļā māmiņa!
Vilks uzlika ķepu uz palodzes, un kazlēni
redzēja, ka tā ir balta, viņi noticēja un atvēra
durvis. Taču ienāca vilks. Kazlēni izbijās un
gribēja paslēpties. Viens palēca zem galda, otrs
iemetās gultā, tre šais — krāsnī, ceturtais iebēga
virtuvē, piektais paslēpās skapī, ses tais palīda
zem mazgājamās bļodas, un septītais iespruka
sienas pulksteņa kastē. Taču vilks atrada visus
un steigšus citu pēc cita aprija, tikai pašu
jaunāko, kurš bija patveries pulksteņa kastē,
neatrada. Izsalkumu remdējis, vilks aizdipšoja
projām un laukā zaļajā pļavā zem koka likās uz
auss.
Pēc brītiņa vecā kaza pārnāca no meža. Bet
ko viņa ieraudzīja! Mājas durvis līdz galam vaļā,
galds, krēsli un soli apgāzti, no mazgājamās
bļodas lauskas vien palikušas, segas un spilveni
norauti no gultas. Viņa meklēja bērnus, bet tie
nekur nebija atrodami. Kaza visus pēc kārtas
sauca vārdā, bet atbildi nesaņēma. Beidzot, kad
- 47 -
viņa bija nonākusi līdz jaunākajam, atskanēja
smalka balstiņa:
— Mīļā māmiņ, esmu pulksteņa kastē.—
Māte izcēla mazo ārā, un viņš pastāstīja, ka
atnācis vilks un visus pārējos apēdis. Tad nu jūs
varat iedomāties, kā vecā kaza par saviem
nabaga bērniņiem raudāja.
Beidzot viņa vaimanādama izgāja ārā un
mazākais kazlēns iz skrēja līdzi. Kad kaza
nonāca pļavā, tur zem koka gulēja vilks un
krāca tā, ka zari drebēja. Kaza apskatīja vilku no
visām pusēm un pamanīja, ka viņa pilnajā
vēderā kaut kas kustas un ķepurojas. «Ak
Dievs,» viņa domāja, «vai tiešām mani nabaga
bērniņi, kurus viņš aprijis vakariņās, vēl ir
dzīvi?» Nu kazlēnam vajadzēja skriet uz mājām
un atnest šķēres, adatu un stipru diegu. Kaza
grieza vaļā briesmoņa vēderu, un, tiklīdz bija
mazliet pagriezusi, viens kazlēniņš jau izbāza
galvu; viņa grieza tālāk, un tad jau cits pēc cita
izlēca ārā visi seši, viņi visi bija dzīvi, bez
nevienas skrambiņas, jo briesmonis savā
salkumā viņus bija aprijis veselus. Tie tik bija
prieki! Mazie glāstīja mīļo māmiņu un lēkāja, ka
dipēja vien. Taču vecā kaza teica:
- 48 -
— Tagad ejiet un salasiet akmeņu lauskas,
tās mēs saliksim nešpetnajam zvēram vēderā,
kamēr šis vēl nav pamodies.
Septiņi kazlēni steigšus sanesa akmeņus un
krāva vilkam cik tikai tur gāja iekšā. Pēc tam
vecā kaza žigli jo žigli to atkal aizšuva, tā ka
vilks neko nemanīja un pat nepakustējās.
Kad vilks beidzot bija izgulējies, viņš
piecēlās kājas un gribēja iet pie akas padzerties,
jo akmeņi viņa iekšās radīja lielas sāpes. Tiklīdz
viņš sāka iet un kustēties, akmeņi vēderā sitās
cits pret citu un grabēja. Tad vilks izsaucās:
— Kas sitas manā vēderā?
Kas vāļājas un grab tur tā?
Ak vai, tie seši kazlēni
Ir smagi tā kā akmeņi.
Kad nu vilks piegāja pie akas un noliecās,
lai padzertos, smagie akmeņi viņu novilka lejā,
un viņš noslīka. Septiņi kazlēni, to redzēdami,
pieskrēja klāt un skaļi sauca:
— Vilks ir pagalam, vilks ir pagalam!—
Pēc tam viņi kopā ar māti aiz prieka dejoja
apkārt akai.
- 49 -
Brēmenes muzikanti
- 50 -
Suns bija ar mieru, un viņi abi gāja tālāk.
Vēl pēc kāda laiciņa viņi sastapa ceļmalā kaķi,
tas tupēja pavisam saviebies.
- Kas tad tev, ņurrātāj, noticies, ka esi tik
bēdīgs? - ēzelis prasīja.
- Kas tur par prieku, ja pavisam vairs
neveicas! — kaķis atbildēja. — Tā kā esmu
vecs, mani zobi kļuvuši trulāki un man pašam
vairāk pa prātam sēdēt aizkrāsnē un ņurrāt nekā
skraidīt pakaļ pelēm. Saimniece mani gribēja
noslīcināt, es izspruku no viņas nagiem, bet nu
pats nezinu, ko iesākt, kā pelnīt sev pārtiku?
- Nāc mums līdzi uz Brēmeni, tu taču proti
spēlēt naktsmūziku, salīgsim tur par pilsētas
muzikantiem.
Kaķim šis padoms patika, un viņš gāja
līdzi. Pēc tam visi trīs bēgļi gāja garām kādām
mājām, kur uz vārtiem tupēja gailis un dziedāja
pilnā kaklā.
- Tu jau aizbļausi visiem ausis, — teica
ēzelis, - kas tev noticis?
- Dziedādams es esot vēstījis jauku laiku,
— gailis stāstīja, — saimniece tāpēc bija
stājusies pie veļas mazgāšanas, bet nu nevar
izžāvēt un dusmojas. Rīt, svētdienā, viņai būs
- 51 -
viesi, tādēļ likusi ķēkšai mani nokaut un izvārīt
zupā. Bet man vēl negribas zaudēt savu galvu,
tādēļ arī pirms nāves vēl kliedzu, cik spēju.
- Ko tu, sarkanseksti, te par niekiem klaigā!
- teica ēzelis. - Nāc labāk mums līdzi uz
Brēmeni, tur tev klāsies labāk nekā zupas katlā.
Tev ir laba balss, tādēļ mums visiem izkopā
iznāks ļoti jauka muzicēšana.
Gailim patika šāds priekšlikums, un viņi
visi četri kopīgi gāja tālāk.
Bet vienā dienā Brēmene nebija
sasniedzama. Pret vakaru draugi nonāca mežā,
kur viņiem nācās pārnakšņot. Ēzelis ar suni
nometās pie kāda liela koka, kaķis ielīda zaros,
bet gailis uzlaidās pašā koka galotnē, jo tur bija
visdrošāk. Bet pirms aizmigšanas viņš pēc veca
paraduma palūkojās vēl visapkārt. Gailim likās,
ka tepat netālu deg uguns, tādēļ viņš uzsauca
saviem biedriem, ka tepat tuvumā esot kādas
mājas, kur logā spīdot svece.
- Tad jau mums jādodas uz turieni, jo te nav
visai teicama naktsguļa, - ēzelis teica.
Suns arī bija ar mieru. Tur visādā ziņā
dabūšot kādu kaulu vai atradīšot pat kumosiņu
gaļas. Tādēļ visi devās uz to pusi, kur spīdēja
- 52 -
uguntiņa. Uguntiņa kļuva arvien gaišāka, arvien
lielāka. Beidzot viņi nonāca pie spilgti
apgaismotas laupītāju mājas. Ēzelis, kā lielākais,
piegāja pie loga vistuvāk un ieskatījās iekšā.
- Ko tu tur redzi, pelēci? — gailis prasīja.
- Ko es redzu? — pārjautāja ēzelis. — Es
redzu apklātu galdu, kas apkrauts visādiem
ēdieniem un dzērieniem. Un laupītāji sēž
visapkārt un mielojas.
- Mums arī derētu krietnas vakariņas, —
gailis noteica.
- Jā, nebūtu peļami pamieloties tur viņu
vietā, - ēzelis atteica.
Biedri savā starpā apspriedās, ko iesākt, lai
izdzītu no mājiņas laupītājus. Beidzot viņi
nosprieda, ka ēzelis pacelšoties pie loga uz
pakaļkājām, suns uzlēkšot ēzelim mugurā, kaķis
uzrāpšoties virsū sunim, bet gailis uzlaidīšoties
uz kaķa galvas. Kad visi tā bija sastājušies, pēc
dotās zīmes viņi reizē iesāka muzicēt: ēzelis
bļāva, suns rēja, kaķis ņaudēja, gailis dziedāja.
Izsituši logu, viņi metās istabā.
Laupītāji briesmīgi izbijās no trakā trokšņa,
pielēca kājās un aizbēga uz mežu. Bet mūsu četri
- 53 -
draugi apsēdās pie galda, ņēmās mieloties un ēst,
it kā būtu badojušies veselu mēnesi.
Paēduši krietnas vakariņas, muzikanti
nodzēsa ugunis un sameklēja guļasvietas, kā jau
katrs bija pieradis. Ēzelis nolikās uz saslaukām,
suns aizdurvē, kaķis saritinājās pie pavarda
siltajiem pelniem, bet gailis uzlaidās uz
plauktiņa. Visi no tālā ceļa bija krietni noguruši
un tādēļ drīz vien aizmiga.
Kad pusnakts bija pagājusi, laupītāji no
tālienes sāka skatīties uz savu māju un neredzēja
vairs uguni. Viss likās klusu, tādēļ laupītāju
virsnieks teica:
- Mums nevajadzēja tik muļķīgi bēgt.
Viņš lika vienam no laupītājiem aiziet un
izzināt, vai tur vēl kāds atrodas. Atsūtītais ārpusē
paklausījās, bet viss bija klusu. Viņš iegāja
virtuvē aizdedzināt uguni. Ieraudzījis kaķa
zvērojošās acis, laupītājs tās noturēja par oglēm
un šāva tām klāt skaliņus, lai aizdedzinātu. Bet
kaķis nebija uz jokiem, ielēca viņam acīs, spļāva
un skrāpēja. Laupītājs briesmīgi izbijās, skrēja
laukā pa durvīm, bet aizdurvē gulošais suns
uzlēca un iekoda viņam stilbos. Kad laupītājs
skrēja gar saslaukām, ēzelis tam krietni iespēra
- 54 -
ar pakaļkāju, gailis no trokšņa pamodās un
sauca: "Kikerigū!"
Laupītājs skrēja atpakaļ pie virsnieka, cik
vien jaudāja, un stāstīja:
- Mājās pie pavarda nometusies briesmīga
ragana, viņa mani apspļaudīja un saskrāpēja visu
ģīmi ar saviem asajiem, garajiem nagiem, bet pie
durvīm stāvēja vīrs ar nazi rokā un iedūra man
kājās. Turpat bija nometies kāds briesmīgs
nezvērs, kas mani sāka dauzīt ar koka vāli. Vēl
kāds sargs bija nolikts kaut kur uz jumta. No
turienes viņš sauca, lai tikai padodot arī viņam!
Bet es liku projām, ko nagi nes.
Pēc tam laupītāji savā mājā vairs
nedrīkstēja rādīties. 'Visiem četriem Brēmenes
muzikantiem te ļoti labi patika, tā ka viņi no
šejienes nemaz vairs negāja projām. Beidzamais,
kas man to stāstīja, apgalvoja, ka viņi vēl tagad
tur dzīvojot.
- 55 -
SATURS
Īkšķītis.......................2
Runcis zābakos................13
Sarkangalvīte.................22
Sniegbaltīte..................29
Vilks un septiņi kazlēni......45
Brēmenes muzikanti............50
- 56 -