Brāļi Grimmi

Pasakas
 Īkšķītis

Dzīvoja reiz nabaga zemnieks, tas vakarā

sēdēja pie pavarda un rušināja ogles, kamēr
sieva vērpa.
- Cik bēdīgi, ka mums nav bērnu! — viņš
ierunājās. - Pie mums tik klusu, bet, klau, cik
skaļi un jautri citās mājās!
- Jā, — sieva nopūtās, — bijis mums
vismaz tāds bērniņš kā īkšķītis, arī tad es būtu
laimīga, un mēs viņu tā mīlētu!
Un gadījās, ka sievai pēc septiņiem
mēnešiem piedzima bērns, kas bija gan vesels,
tomēr tikai īkšķa lielumā. Taču vecāki sacīja:
- Nu ir noticis tā, kā mēs gribējām, un savu
bērniņu mēs mīlēsim.
Un viņi nosauca to par Īkšķīti. Bērnam
netrūka barības, tomēr lielāks viņš nekļuva, bet
palika tai pašā augumā, taču acis viņam bija
gudras, un drīz īkšķītis parādīja, ka saprāta un
izveicības viņam netrūkst un viss izdodas, ko
viņš uzsāk.
Kādu dienu tēvs dzīrās iet uz mežu malku
cirst un runāja ar sievu:
-2-
 - Labi gan būtu, ja kāds vēlāk atbrauktu ar
zirgu, lai varu malku pārvest.
- Tēt! — Īkšķītis iesaucās. — Es aizbraukšu
pēc malkas; vari paļauties, ka noteiktā laikā būšu
mežā.
Tēvs pasmējās.
- Ej nu ej, tu esi pārāk mazs, lai vestu zirgu
pie pavadas.
- Tas nekas, tēt, ja vien māte iejūdz zirgu,
tad es iesēdīšos tam ausī un saukšu, uz kuru pusi
jāiet.
- Var jau pamēģināt, kas tur iznāks, - tēvs
piekrita.
Kad pienāca braukšanas laiks, māte iejūdza
zirgu, iesēdināja Īkšķīti ausī, un zēns dzina
zirgu, klaigādams:
- Nū! Tprr! Uz labo! Uz kreiso!
Viss gāja kā labam braucējam, un rati ripoja
taisnā ceļā uz mežu. Kādā ceļa līkumā, kad
Īkšķītis skubināja zirgu, nāca pretī divi
svešinieki.
- Cik ērmīgi! - pirmais ierunājās. — Rati
ripo, braucējs skubina zirgu, bet pats nav
redzams.

-3-
 - Tur slēpjas kāds joks, - otrs atbildēja. -
Sekosim ratiem un noskatīsimies, kas tur notiks.
Rati brauca mežā iekšā, taisni uz priekšu,
kur dzirdēja cērtam malku. Kad Īkšķītis
ieraudzīja tēvu, tad uzsauca viņam:
- Re nu, tēt, es esmu ar ratiem klāt! Nocel
mani zemē!
Tēvs saņēma ar kreiso roku zirgu aiz
iemauktiem, bet ar labo izcēla no auss savu
dēliņu, kurš līksmi uzsēdās uz smilgas stiebra.
Kad abi svešinieki ieraudzīja Īkšķīti, viņi
nezināja, ko aiz izbrīna sacīt. Pirmais pasauca
otro sānis un iečukstēja tam:
- Klau, šis zēns varētu atnest mums laimi, ja
mēs to pilsētā rādītu par naudu. Nopirksim viņu!
Viņi pienāca pie zemnieka un uzrunāja to:
- Pārdodiet mums šo mazo vīriņu, viņam
pie mums neklāsies slikti.
- Nē, - tēvs atbildēja, — viņš ir mans
lielākais dārgums, un es viņu nepārdošu ne par
kādu naudu.
Bet Īkšķītis, izdzirdējis, ka viņu grib pirkt,
uzrāpās pa tēva apģērba kroku uz viņa pleca un
iečukstēja ausī:

-4-
 - Pārdod mani, tētiņ, gan es tikšu pie tevis
atpakaļ!
Un tā tēvs pārdeva viņu par krietnu naudas
žūksni abiem svešiniekiem.
- Kur lai tevi uzsēdina? — viņi vaicāja
zēnam.
- Uzsēdiniet mani uz cepures malas, tur es
varēšu pastaigāties un apskatāt apkārtni, — krist
jau es nekritīšu.
Viņi izpildīja zēna vēlēšanos. īkšķītis
atvadījās no tēva, un visi trīs devās ceļā. Tā viņi
gāja labu laiku, kamēr iestājās krēsla, tad Īkšķītis
ierunājās:
- Noceliet mani ātrāk zemē, man ir liela
vajadzība.
- Paliec vien turpat augšā, — atbildēja vīrs,
uz kura cepures viņš sēdēja, — es par to daudz
neuztraukšos. Putni arī kādreiz kaut ko tādu
uzmet uz galvas.
- Nē, nē, - Īkšķītis turējās pretī, - es zinu,
kā jāuzvedas, laidiet mani ātrāk zemē.
Svešais noņēma cepuri un nolaida Īkšķīti uz
tīruma ceļa malā. Viņš sāka tur lēkāt pa
kukuržņiem, pamanīja peles alu un aši iešmauca
tanī.
-5-
 - Uz redzēšanos, kungi, turpiniet savu ceļu
bez manis, — viņš uzsauca izzobodams. Svešie
pieskrēja klāt un sāka bakstīt peles alu ar
spieķiem, bet veltīgi, — īkšķītis līda aizvien
dziļāk, un, tā kā drīz sametās tumšs, tad viņiem
nācās doties mājās sapīkušiem un ar tukšām
kabatām.
Kad Īkšķītis manīja, ka svešie projām, viņš
izlīda no savas apakšzemes slēptuves. "Tumsā
iet pa tīrumu ir ļoti bīstami," viņš prātoja, "te
viegli var lauzt kaklu vai kāju!"
Par laimi, ceļā pagadījās tukšs
gliemežvāciņš.
- Paldies Dievam, nu varēšu mierīgi pārlaist
nakti, — viņš sacīja un ielīda tanī. Taču pēc
brītiņa, kad viņš jau gribēja iemigt, gāja garām
divi vīri un viens teica otram:
- Kā mēs varētu nozagt bagātajam
mācītājam viņa zeltu un sudrabu?
- Es tev pateikšu, kā tas izdarāms! - īkšķītis
iesaucās.
- Kas tur ir? — zaglis izbijies jautāja. - Es
dzirdēju kādu runājam.
Abi apstājās un sāka klausīties, un Īkšķītis
atkal ierunājās:
-6-
 - Ņemiet mani līdzi, es jums palīdzēšu.
- Bet kur tu esi?
- Pameklējiet pa zemi un paklausieties, no
kurienes skan balss, - viņš tos pamācīja.
Beidzot zagļi atrada Īkšķīti un pacēla viņu
gaisā.
- Ko tu vari mums palīdzēt, knauķi? — viņi
jautāja.
- Redziet, es varu ielīst caur logu restēm
mācītāja kambarī un pasniegt jums visu, ko vien
vēlaties.

- Pareizi gan, - viņi piekrita, — redzēsim

tikai, kā tu to izdarīsi.
Viņi aizgāja uz mācītāja muižu. Īkšķītis
ielīda pieliekamajā kambarī un kliedza pilnā
kaklā:
- Vai gribat pievākt visu, kas te ir?

Zagļi izbijās un apsauca viņu:

- Runā taču klusāk, lai kāds neuzmostas.
Taču īkšķītis izlikās nesaprotam un atkārtoja
tikpat skaļi:
- Ko jus gribat, - vai visu, kas šeit ir?

-7-
 To izdzirdēja mācītāja saimniece, kas
gulēja blakusistabā, pacēlās gultā sēdus un sāka
klausīties. Zagļi aiz bailēm bija aizskrējuši labu
gabalu, bet tad sadūšojās un nodomāja: "Mazais
knauķis grib mūs izjokot." Viņi atnāca atpakaļ
un čukstēja:
- Diezgan jokots, pasniedz mums kaut ko
pa logu.
Taču Īkšķītis atkal iesaucās pilnā balsī:
- Es jums došu visu, pastiepiet tikai rokas
pretī!
Saimniece dzirdēja to pavisam skaidri, viņa
izlēca no gultas un steberēja pa tumsu uz
durvīm. Zagļi laidās lapās, it kā viņiem vajātāji
jau būtu pie papēžiem, bet saimniece,
nevarēdama nekā saskatīt, aizgāja pēc sveces.
Kad viņa ienāca pieliekamajā, Īkšķītis bija
nemanīts aizlavījies uz šķūni. Saimniece,
izlūkojusi visus kaktus un nekā neatradusi,
nolēma, ka tas viss viņai rādījies sapņos, un likās
gulēt.

Īkšķītis ielīda sienā un, uzgājis tur ērtu

vietiņu, nolēma krietni nosnausties, lai rīt varētu
doties uz tēva mājām. Taču viņam bija lemts
-8-
pieredzēt ko citu! Jā, pasaulē daudz posta un
likstu! Tikko svīda gaisma, saimniece piecēlās
lopus barot. Viņas pirmais gājiens bija uz šķūni,
kur viņa paķēra klēpi siena, pie tam taisni to,
kurā gulēja nabaga Īkšķītis. Viņš bija tik cieti
aizmidzis, ka nekā nema¬nīja un pamodās tikai
govs mutē, kur bija iekļuvis kopā ar sienu.
- Ak Dievs! — viņš iesaucās. — Es laikam
būšu iemaldījies vadmalas veltuvē!
Tomēr viņš drīz noprata, kur atrodas, un
centās neaizskarts izslīdēt caur govs zobiem, lai
tā viņu nesamaltu miltos, un bija spiests laisties
lejup kuņģī.
- Šai istabiņā aizmirsuši logus ierīkot, —
viņš sacīja. — Ne te saule iespīd, ne gaismu
iededzina.
Taisnību sakot, šis dzīvoklis viņam nemaz
nepatika, un - tas bija pats ļaunākais — pa
durvīm spiedās iekšā aizvien vairāk siena, un
telpas palika aizvien mazāk. Ikšķītis sāka aiz
bailēm brēkt, cik skaļi vien jaudāja:
- Nedodiet man vairs sienu, nedodiet man
vairs sienu!
Saimniece tobrīd slauca govi. Viņa dzirdēja
saucam, bet saucēju nekur nevarēja ieraudzīt, un
-9-
balss šķita līdzīga tai, ko viņa bija dzirdējusi
naktī. Viņa tā sabijās, ka noslīdēja no soliņa un
izgāza pienu. Aizelsusies viņa metās pie
mācītāja un kliedza:
- Ak Dievs, mācītāja kungs, — mūsu govs
runā!
- Tu sāc jukt prātā! - mācītājs atcirta, taču
gāja līdzi uz kūti, lai redzētu, kas tur notiek.
Tikko viņš spēra kāju pār slieksni, te Īkšķītis
sauca atkal:
- Nedodiet man vairs sienu, nedodiet man
vairs sienu!
Nu arī mācītājs sabijās un nodomāja, ka
govī iemājojis ļaunais gars. Viņš lika govi
nokaut un iekšas izmest atkritumu kaudzē,
Īkšķītim bija daudz pūļu, lai tiktu laukā, un tas
viņam gandrīz izdevās, pat galva jau bija ārā, bet
te uzbruka jauna nelaime: garām skrēja izsalcis
vilks, kas vienā kampienā aprija lopa iekšas.
Tomēr Īkšķītis nezaudēja dūšu. "Varbūt ar vilku
būs iespējams kaut kā sarunāties," viņš
nodomāja un uzsauca:
- Mīļais vilks, es varu tev pagādāt gardu
kumosu!
- Kur tas dabūjams? — vilks atsaucās.
- 10 -
 - Tādā un tādā mājā, tikai tev tur jālien pa
noteku cauruli, tur tu atradīsi gan pīrāgus, gan
desas, gan speķi, — un viņš sīki aprakstīja
vilkam sava tēva mājas. Vilkam tas nebija
divreiz jāsaka, viņš naktī ielavījās mājā un
pieēdās pieliekamajā, cik vien līda. Saēdies līdz
kaklam, viņš gribēja tikt laukā pa to pašu ceļu,
kur ienācis, taču pilnais vēders to neļāva. Īkšķītis
to bija paredzējis un sacēla vilka vēderā veselu
traci, klaigādams un ķepurodamies, cik jaudas.
- Rimsties jel! - vilks uzsauca. —
Pamodināsi vēl cilvēkus!

- Ko niekus, - mazais atbildēja, — tu esi

labi pieēdies, tad nu ļauj man arī papriecāties, —
un viņš brēca, cik vien spēka.
Beidzot pamodās tēvs un māte, piesteidzās
pie kambara durvīm un ieskatījās pa spraugu.
Kad viņi ieraudzīja, ka tur ielauzies vilks, tēvs
aizskrēja pēc cirvja, bet māte paķēra izkapti.
- Turies man aiz muguras, — tēvs sacīja
mātei, kad abi ienāca pieliekamajā kambarī, -
kad es viņam cirtīšu un viņš būs vēl dzīvs, tad
nāc talkā ar izkapti.
Īkšķītis izdzirdēja tēva balsi un sāka saukt:
- 11 -
 - Mīļais tēt, es esmu te, vilka vēderā!
Tad tēvs priekā iesaucās:
- Tavu laimi, mūsu bērniņš, ir atkal
atradies! — un lika sievai aizvākt izkapti, lai
neievainotu Īkšķīti. Viņš nosita vilku, sameklēja
nazi un šķēres, pārgrieza vilkam vēderu un
izlaida savu mazo dēlēnu brīvībā.
- Kā mēs bēdājāmies tevis dēļ! — tēvs
sacīja.
- Jā, tēt, es arī ne mazumu izceļojos, bet nu,
par laimi, esmu atkal svaigā gaisā!
- Kur tad tu biji?
- Ak, tēt, es biju gan peles alā, gan govs
kuņģī, gan vilka vēderā, bet nu palikšu pie Jums
un nekur vairs neiešu.
- Un mēs tevi neatdosim vairs nevienam ne
par kādiem pasaules dārgumiem, — māte un
tēvs nosolījās un glāstīja, un skūpstīja savu mīļo
Īkšķīti. Paēdināja viņu, padzirdināja un lika
viņam uzšūt jaunas drēbes, jo vecās ceļojuma
grūtībās bija pavisam noplīsušas.

- 12 -
 Runcis zābakos

Kādam dzirnavniekam bija trīs dēli,

dzirnavas, ēzelis un runcis; dēliem vajadzēja
malt, ēzelim — piegādāt labību un aizvest
miltus, bet kaķim — ķert peles. Kad
dzirnavnieks nomira, viņa trīs dēli sadalīja
mantojumu: vecākais dabūja dzirnavas, vidējais
dēls — ēzeli, bet jaunākais — runci, jo nekas
cits vairs pāri nebija palicis. Jaunā kais dēls
bēdājās un teica sev:
— Es tomēr esmu saņēmis vismazāk;
vecākais brālis var malt, vidējais brālis — jāt ar
savu ēzeli, bet ko lai es iesāku ar runci? Ja likšu
no viņa ādas pašūt sev dūraiņus, tad tas arī būs
viss mantojums.
Runcis, to noklausījies un sapratis, teica:
— Paklau, nenogalini vis mani slikta cimdu
pāra dēļ: labāk liec man pagatavot izejamos
zābakus, lai varu rādīties ļaudīs, tad es tev
palīdzēšu.
Dzirnavnieka dēls nobrīnījās par tādu kaķa
valodu, bet, tā kā tai brīdī gāja garām kurpnieks,
tad iesauca viņu iekšā un lika noņemt zābakiem
- 13 -
mēru. Kad jaunie zābaki bija gatavi, runcis tos
uzvilka, paņēma maisu, iebēra tā dibenā mazliet
graudu, augšgalā piestipri nāja auklu, lai varētu
maisu savilkt ciet, pārmeta to pār plecu un izgāja
pa durvīm uz divām kājām, gluži kā cilvēks.
Tolaik tajā valstī valdīja karalis, kam ļoti
garšoja irbes. Nelaime tikai, ka tās nekā nevarēja
noķert. Mežs bija pilns ar irbēm, bet šie putni
bija tik bailīgi, ka neviens mednieks netika tiem
klāt. Runcis to zināja un nodomāja, ka viņš gan
rīkosies gudrāk. Iegājis mežā, viņš atvēra maisu,
bet auklu nostiepa zālē un tās galu aizlika aiz
krūmiem. Tur viņš paslēpās arī pats, ložņāja
apkārt un glūnēja. Drīz vien atlidoja irbes, atrada
graudus un cita pēc citas salēca maisā. Kad jau
bija salasījies krietns bars, runcis savilka auklu
ciet, pieskrēja klāt un putnus nokāva, bet pēc
tam pārmeta maisu pār plecu un devās taisnā
ceļā uz karaļa pili. Sargkareivji sauca:
— Stāt! Uz kurieni?
— Pie karaļa,— runcis aši attrauca.
— Vai tu esi traks — runcis pie karaļa?
- Ļaujiet viņam iet,— teica kāds cits,—
karalis bieži garlaikojas, varbūt runcis ar savu
murrāšanu un blēņu stāstiem viņu iepriecinās.
- 14 -
 Nonācis pie karaļa, runcis paklanījās un
teica:
- Mans kungs, grāfs,— viņš nosauca kādu
garu un slavenu uzvārdu,— sūta mūsu kungam
karalim sveicienus un arī šīs irbes, kuras noķēris
cilpās.
Karalis izbrīnījies skatījās uz skaistajām,
treknajām irbēm, jutās ārkārtīgi iepriecināts un
pavēlēja no sava dārgumu kambara sabērt
runcim maisā tik daudz zelta naudas, cik vien
viņš spēj panest. Viņš teica:
- Aiznes to savam kungam un tencini
daudzreiz par dāvanu! Nabadzīgais dzirnavnieka
dēls sēdēja mājās pie loga, atbalstījis galvu rokā,
un domāja, ka ir atdevis pēdējos grašus par runča
zābakiem, bet ko lielu runcis viņam par to
atnesīs? Tad ienāca iekšā runcis, nometa maisu
no muguras, atsēja un izbēra zelta naudu
dzirnavnieka dēlam priekšā.
- Te tev būs kaut kas par maniem zābakiem,
karalis arī liek tevi sveicināt un saka lielu
paldies.
Dzirnavnieka dēls ļoti priecājās par iegūto
bagātību, kaut gan īsti vēl nespēja apjēgt, kā tā

- 15 -
radusies. Runcis, vilkdams nost zābakus, visu
izstāstīja un tad teica:
- Tagad tev naudas ir kā spaļu, bet ar to vēl
nebūsim mierā; rīt atkal vilkšu zābakus kājās, lai
tu kļūtu vēl bagātāks, es jau karalim teicu, ka tu
esi grāfs.
Otrā dienā runcis, kā jau bija teicis, apāvās
zābakos, atkal devās medībās un aiznesa karalim
krietnu guvumu. Tā tas turpinājās diendienā,
katru dienu runcis pārnesa mājās zeltu, bet
karalis bija viņu tā iemīlējis, ka ļāva nākt uz pili,
kad vien runcim gribējās, un staigāt tur, cik
patīk. Reiz, kad runcis pils virtuvē sildījās pie
pavarda, ienāca kučieris un lādējās:
- Velns parāvis karali ar visu princesi!
Gribēju aiziet uz krogu, iedzert kādu lāsi un
uzspēlēt kārtis, bet man jāved šie izbraukumā uz
ezeru!
Runcis, to izdzirdis, aizmanījās uz mājām
un teica savam saimniekam:
- Ja gribi kļūt par grāfu un iedzīvoties
bagātībā, tad nāc man līdzi uz ezeru peldēties!
Dzirnavnieka dēls nezināja, ko par to sacīt,
tomēr gāja līdzi, izģērbās pliks un ielēca ūdenī.
Runcis paņēma viņa drēbes, aiznesa prom un
- 16 -
paslēpa. Tiklīdz tas bija izdarīts, piebrauca
karalis; nu runcis sāka gauži vaimanāt:
— Ak, visužēlīgais karali! Mans kungs šeit
ezerā peldējās, bet atnāca zaglis un nozaga viņa
drēbes, kas bija atstātas krastā, tagad nu grāfa
kungs ir ūdenī un nevar tikt ārā, bet, ja viņš tur
paliks ilgi, tad saaukstēsies un nomirs.
Karalis, to noklausījies, lika apturēt zirgus
un pavēlēja vienam no kalpotājiem steigties
atpakaļ un atnest vienu kārtu no paša karaļa
drēbēm. Grāfs nu ietērpās greznajās drānās, un
karalis aicināja viņu sev blakus karietē, jo bija
ļoti labvēlīgi noskaņots, domādams, ka šis ir tas,
no kura viņš saņēmis irbes. Princese arī
nedusmojās par jauno ceļabiedru, jo grāfs bija
jauns un skaists un viņai labi patika.
Runcis pa to laiku bija aizsteidzies pa
priekšu un nonācis pie lielas pļavas, kur vairāk
par simt cilvēkiem vāca sienu.
— Ļaudis, kam pieder šī pļava?—runcis
jautāja.
— Lielajam burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks
karalis, un, kad viņš jautās, kam pļava pieder,

- 17 -
tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi
tiksiet nogalēti.
Tad runcis devās tālāk un nonāca pie
labības lauka, kas bija tik liels, ka tam nevarēja
saredzēt ne gala, ne malas; šajā laukā vairāk
nekā divi simti gājēju pļāva labību.
— Ļaudis, kam pieder šī labība?
— Burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks
karalis, un, kad viņš jautās, kam labība pieder,
tad atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi
tiksiet nogalēti.
Beidzot runcis nonāca pie skaista meža; tur
strādāja vairāk nekā trīssimt cilvēku, viņi zāģēja
lielos ozolus un cirta malkā.
— Ļaudis, kam pieder šis mežs?
— Burvim.
— Paklausieties, tūlīt te garām brauks
karalis, un, kad viņš jautās, kam mežs pieder, tad
atbildiet: grāfam. Ja tā nedarīsiet, tad visi tiksiet
nogalēti.
Runcis aizgāja tālāk, bet ļaudis noraudzījās
viņam pakaļ, un, tā kā viņš izskatījās tik
brīnumains un staigāja zābakos gluži kā cilvēks,
viņus pārņēma bailes. Drīz runcis nonāca pie
- 18 -
burvja pils, droši gāja iekšā un tūlīt devās pie
pils saimnieka. Burvis nomēroja viņu ar nicīgu
skatienu un jautāja, ko šis gribot. Runcis
paklanījās un teica:
— Esmu dzirdējis, ka tu pēc patikas varot
pārvērsties, kādā dzīvniekā vien gribot. Varu
noticēt, ka tu varbūt spēj pārvērsties par suni,
lapsu vai pat par vilku, bet, ka tu varētu pārtapt
par ziloni, tas nu gan šķiet pilnīgi neiespējami;
esmu atnācis, lai pārliecinātos pats savām acīm.
Burvis lepni atbildēja:
— Tas man ir tīrais sīkums,— un tai pašā
mirklī pārvērtās par ziloni.
— Tas ir ko vērts! Bet vai par lauvu arī vari
pārtapt?
- Tas man arī tīrais nieks,— burvis atbildēja
un tūlīt nostājās runča priekšā lauvas izskatā.
Runcis izlikās nobijies un sauca:
-Tas ir neticami un nedzirdēti, kaut kas tāds
man pat sapnī nevarētu rādīties, taču, ja tu vēl
pārvērstos tik mazā dzīvnieciņā kā pele, tad ar to
pārspētu visu iepriekšējo. Tu savās mākslās gan
esi pārāks par jebkuru citu burvi pasaulē, bet kļūt
par peli — tas laikam ir pāri taviem spēkiem.

- 19 -
 Noklausījies šos glaimus, burvis kļuva visai
laipns un teica:
- Jā gan, mīļo kaķīt, es varu arī to,— un,
pārvērties par peli, saka lēkāt pa istabu. Runcis
metās pelei pakaļ, uzklupa tai vienā lēcienā un
apēda.
Pa to laiku karalis kopā ar grāfu un princesi
turpināja savu izbraukumu un nonāca pie lielās
pļavas.
— Kam pieder šis siens?— karalis jautāja.
- Mūsu kungam, grāfam,— visi atsaucās, kā
runcis pavēlējis.
- Jums pieder visai smuks zemes gabals,
grāfa kungs,— karalis teica. Tad viņi nonāca pie
lielā labības lauka.
- Ļaudis, kam pieder šī labība?
— Mūsu kungam, grāfam.
— Oho, grāfa kungs, jūsu zeme ir plaša un
skaista!
Kad bija tikuši pie meža, karalis atkal
jautāja:
— Ļaudis, kam pieder šis mežs?
— Mūsu kungam, grāfam.
Nu karalis brīnījās vēl vairāk un teica:

- 20 -
 — Jums gan jābūt ļoti bagātam, grāfa
kungs; šķiet, ka pat man nav tik lieliska meža.
Beidzot viņi aizbrauca līdz pilij, tur runcis
jau stāvēja kāpņu galā un, kad kariete apstājās,
pielēca klāt, atvēra durvis un teica:
— Karali, jūs esat ieradies mana kunga
grāfa pilī; šis pagodinā-jums darīs manu kungu
laimīgu uz visu mūžu.
Karalis izkāpa un apbrīnoja krāšņo ēku, kas
bija gandrīz lielāka un skaistāka par viņa paša
pili, bet grāfs veda princesi augšā pa kāpnēm uz
zāli, kas zaigoja zeltā un dārgakmeņos.
Grāfs ar princesi apprecējās, un, kad vecais
karalis nomira, kļuva par karali un par savu
pirmo ministru iecēla runci zābakos.

- 21 -
 Sarkangalvīte

Reiz dzīvoja maza, jauka meitenīte, kuru

visi, kas vien viņu ieraudzīja, tūlīt iemīlēja, bet
visvairāk mazo mīlēja Vecmāmiņa, kura
nezināja vien, ko visu bērnam dāvināt. Reiz vina
mazmeitiņai uzdāvināja sarkanu samta cepurīti,
un, tā kā cepurīte meitenei tik labi piestāvēja, ka
viņa to vien tikai gribēja valkāt, tad viņu iesauca
par Sarkangalvīti. Kādu dienu māte teica:
"Panāc, Sarkangalvīt, te būs kūkas gabals Un
vīna pudele, aiznes tos vecmāmiņai, viņa ir veca
un slima, lai viņai tiek, ko atspirdzināties.
Dodies ceļā, iekams nav kļuvis karsts, un, kad
iziesi no ciema, ej kārtīgi pa ceļu un neskrien
nekur projām, citādi kritīsi un sasitīsi pudeli, un
tad vecmāmiņai nekas netiks. Kad ieiesi
vecmāmiņas mājiņā, neaizmirsti pateikt labrītu
un neskaties tūlīt apkārt visos kaktos!"
- Es visu izdarīšu, kā pienākas, -
Sarkangalvīte atbildēja un par zīmi, ka solījumu
pildīs, sniedza mātei roku.
Vecmāmiņa dzīvoja mežā pusstundas
gājuma attālumā no ciema. Nonākusi mežā,
- 22 -
Sarkangalvīte satika vilku. Meitenīte nezināja,
ka tas ir tik ļauns zvērs, un tāpēc nebaidījās.
- Labdien, Sarkangalvīt, - vilks teica.
- Labdien, vilciņ!
- Uz kurieni tik agri dodies, Sarkangalvīt?
- Pie vecmāmiņas.
- Kas tev tur zem priekšautiņa?
- Vīns un kūka, kuru izcepām vakar. Nesu,
lai arī slimā un vārgā vecmāmiņa iebauda no
ciemakukuļa un spēcinās.
- Kur tava vecmāmiņa dzīvo, Sarkangalvīt?
- Vēl labas ceturtdaļstundas gājums pa
mežu, viņas mājiņa atrodas pie trim lielajiem
ozoliem, lejāk aug lazdas, tu jau gan zināsi, —
Sarkangalvīte atbildēja.
Vilks savā prātā domāja: "Šis mazais,
maigais bērns ir gards kumoss, kas garšos vēl
labāk nekā vecā. Jārīkojas viltīgi, lai dabūju
abas." Viņš kādu brītiņu gāja Sarkangalvītei
blakus un tad teica:
- Sarkangalvīt, paskaties, cik skaistas
puķes zied visapkārt, kāpēc tu uz tām ne aci
nepamet? Laikam nemaz nedzirdi, cik līksmi
dzied putniņi? Tu soļo tik nopietna un domīga, it
kā ietu uz skolu, bet šeit, mežā, taču ir tik jauki.
- 23 -
 Sarkangalvīte pacēla acis un, ieraudzījusi,
kā kokos rotājas saules stari un cik skaisti
visapkārt zied puķes, nodomāja: "Ja aiznesīšu
vecmāmiņai svaigu puķu pušķi, tas arī taču viņai
darīs prieku. Vēl ir agrs, gan tikšu laikā galā."
Tad viņa noskrēja no ceļa mežā un sāka lasīt
puķes. Kad bija noplūkusii vienu, viņai šķita, ka
tālāk aug vēl skaistāka, viņa steidzās pie tās un
tā iekļuva arvien dziļāk mežā. Vilks tikmēr
devās taisni pa mežu uz vecmāmiņas māju un
pieklauvēja pie durvīm.
— Kas tur ir?
— Sarkangalvīte, es tev atnesu kūku un
vīnu, atver!
— Nospied tikai rokturi, - vecmāmiņa
sauca, — es jūtos ļoti vārga un nevaru piecelties.
Vilks nospieda rokturi, durvis atvērās, un
viņš, ne vārda neteikdams, piegāja pie
vecmāmiņas gultas un aprija viņu. Tad viņš
uzģērba vecās sievas drēbes, uzlika viņas
naktscepuri, iegulās gultā un aizvilka aizkarus.
Sarkangalvīte pa to laiku bija skraidījusi,
puķes lasīdama, un, kad pušķis jau bija tik liels,
ka to vairs nevarēja rokā saturēt, viņa atcerējās,
ka jāiet pie vecmāmiņas, un devās ceļā.
- 24 -
Nonākusi pie mājiņas, viņa brīnījās, ka durvis
atstātas vaļā, bet, tiklīdz iegāja istabā, viņu
pārņēma pavisam dīvaina sajūta, un viņa
nodomāja: "Ak Dievs, kāpēc man šodien tā bail,
es taču parasti ļoti labprāt nāku pie
vecmāmiņas!" Viņa uzsauca: - Labrīt! - bet
atbildi nesaņēma. Tad Sarkangalvīte piegāja pie
gultas un atvilka aizkarus. Tur nu vecmāmiņa
gulēja, naktscepuri zemu pār seju pārvilkusi, un
izskatījās gluži svešāda.
- Vai, vecmāmiņ, kādas tev lielas ausis!
- Lai es tevi varētu labāk sadzirdēt.
- Vai, vecmāmiņ, kādas tev lielas acis!
- Lai es tevi varētu labāk saredzēt.
- Vai, vecmāmiņ, kādas tev lielas rokas!
- Lai es tevi labāk varētu saķert.
- Bet, vecmāmiņ, kāda tev šausmīgi liela
mute!
- Lai es tevi varētu labāk aprīt.
To pateicis, vilks tūlīt izlēca no gultas un
norija nabaga Sarkangalvīti.
Kad izsalkums bija remdēts, vilks atkal
likās gultā, aizmiga un sāka šausmīgi skaļi krākt.
Tobrīd mājai garām gāja mednieks un nodomāja:
"Cik skaļi vecā sieviņa krāc! Jāpaskatās, vai
- 25 -
viņai kas nekait." Viņš devās iekšā un, piegājis
pie gultas, ieraudzīja, ka tajā guļ vilks.
- Ak te nu es tevi atrodu, vecais grēciniek,
ilgi gan esmu tevi meklējis, - viņš teica.
Mednieks jau gribēja ķerties pie bises, bet tad
iedomājās, ka vilks varbūt ir vecmāmiņu aprijis
un večiņu vēl var glābt, tāpēc nešāva, bet
paņēma grieznes un sāka guļošajam vilkam
griezt vaļā vēderu. Mazliet pagriezis, viņš jau
ieraudzīja spīdam sarkano cepurīti, un vēl pēc
pāris griezieniem meitenīte izlēca ārā un sauca:
— Ak, kā es biju nobijusies, vilka vēderā
bija tik tumšs!
Pēc tam izrāpās vecmāmiņa, viņa arī vēl
bija dzīva, bet tik tikko spēja elpu vilkt. Tad
Sarkangalvīte ātri salasīja lielus akmeņus, un
viņi tos salika vilkam vēderā. Pamodies vilks
gribēja lēkt no gultas ārā, bet akmeņi bija tik
smagi, ka viņš atkrita atpakaļ un beigts bija.
Nu visi trīs bija apmierināti: mednieks
novilka vilkam ādu un paņēma līdzi, vecmāmiņa
mielojās ar kūku un vīnu, ko mazmeitiņa bija
atnesusi, un kļuva žirgtāka, bet Sarkangalvīte
domāja: "Savu mūžu vairs neskriešu mežā viena
nost no ceļa, ja māmiņa to būs aizliegusi."
- 26 -
 Ļaudis stāsta, ka reiz, kad Sarkangalvīte
atkal nesusi vecmāmiņai svaigi ceptu kūku, viņai
piesities kāds cits vilks un gribējis aizvilināt
viņu nost no ceļa. Taču Sarkangalvīte bija
piesardzīga un viņu neklausīja. Viņa pastāstīja
vecmāmiņai, ka satikusi vilku, kurš laipni
sveicinājis, bet skatījies niknām acīm.
- Ja tas nenotiktu uz ceļa, viņš būtu mani
apēdis.
- Nāc, - vecmāmiņa teica, - aizslēgsim
durvis, lai viņš netiek iekšā.
Drīz pēc tam vilks klauvēja pie durvīm un
sauca: - Vecmāmiņ, atver, te Sarkangalvīte, es
tev atnesu tikko ceptu kūku.
Viņas abas sēdēja klusu, bet durvis vaļā
nevēra. Pelēcis dažas reizes klusām apskrēja
mājiņai apkārt un beidzot uzlēca uz jumta, kur
gribēja gaidīt, kamēr Sarkangalvīte vakarā ies uz
mājām. Tad viņš lavītos nopakaļ un tumsā
meitenīti apēstu. Taču vecmāmiņa nomanīja, kas
vilkam prātā. Mājas priekšā atradās liela akmens
mulda un viņa teica: — Sarkangalvīt, vakar es
vārīju desas. Paņem spaini, izsmel desu ūdeni un
izlej muldā!

- 27 -
 Sarkangalvīte nesa un nesa, līdz lielā
mulda bija pilna līdz malām. Desu smarža, kas
nāca no ūdens, plūda vilkam degunā, viņš
ostīdams skatījās lejup, līdz beidzot izstiepa
kaklu tik garu, ka nespēja vairs noturēties uz
jumta, un, kā sāka slīdēt lejā, tā iekrita tieši
lielajā muldā un noslīka. Sarkangalvīte nu
priecīga devās uz mājām, un neviens viņai vairs
nekā ļauna nedarīja.

- 28 -
 Sniegbaltīte

Reiz ziemas vidū, kad sniegpārslas krita no

debesīm kā pūkas, kāda karaliene sēdēja pie
loga, kam bija melnkoka aplodas, un šuva. Kad
viņa šūdama palūkojās laukā, kā snieg sniegs,
viņai pirkstā iedūrās adata, un sniegā nopilēja
trīs asins lāses. Tā kā asiņu sarkanums sniega
baltumā izskatījās ļoti skaisti, viņa pie sevis
nodomāja: «Kaut man būtu bērniņš - tik balts kā
sniegs un tik sārts kā asins, ar tik melniem
matiem kā melnkoks!» Drīz viņai piedzima
meitiņa — tik balti sārta kā sniegs un asinis un
ar matiņiem melnkoka melnumā, tāpēc viņu
nosauca par Sniegbaltīti. Tikko bērns bija
piedzimis, karaliene nomira.
Pēc gada karalis apņēma citu sievu. Tā bija
skaista sieviete, bet pārāk lepna un augstprātīga
un nevarēja ciest, ka cita kāda viņu pārspētu
skaistumā. Viņai piederēja brīnumspogulis; kad
viņa pie tā piegāja, aplūkoja sevi un teica:

— Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:

Kura šai zemē visskaistākā? —
- 29 -
 Spogulis atbildēja:
— Jūs, karalien, esat visskaistākā.

Tad viņa jutās apmierināta, jo zināja, ka

spogulis saka patiesību. Pa to laiku Sniegbaltīte
auga un kļuva arvien skaistāka, septiņu gadu
vecumā jau bija tik skaista kā dzidra, saulaina
diena, skaistāka par pašu karalieni. Kad nu
augstprātīgā karaliene atkal reiz jautāja
spogulim:

— Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:

Kura šai zemē visskaistākā? —

Tas atbildēja:
— Vēl šeit esat skaistākā, karalien, jūs,
Bet Sniegbaltīte tūkstošreiz skaistāka būs.

Nu karaliene izbijās un kļuva zili zaļa aiz

skaudības. Kopš šā brīža, ieraugot Sniegbaltīti,
viņai iekšā viss sagriezās, tik ļoti viņa meitenīti
ienīda. Skaudība un augstprātība auga un zēla
viņas sirdī arvien kuplāk, un viņai vairs nebija
miera ne dienu, ne nakti. Karaliene pasauca kādu
mednieku un teica:
- 30 -
 - Aizved šo bērnu mežā, es viņu vairs
negribu ne acīs redzēt. Nogalini viņu, un par
apliecinājumu, ka esi to izdarījis, atnes man
meitenes plaušas un aknas!
Mednieks paklausīja un aizveda meitenīti
mežā, bet, kad viņš izvilka dunci un gribēja ar to
caurdurt Sniegbaltītes nevainīgo sirsniņu, viņa
sāka raudāt un lūdzās:
- Mīļais medniek, atstāj mani dzīvu! Es
aizskriešu tālu meža biezoknī un nekad vairs
šurp nenākšu.
Tā kā Sniegbaltīte bija tik skaista,
medniekam kļuva viņas žēl un viņš teica:
— Tad bēdz projām, nabaga bērns!
"Gan meža zvēri viņu drīz aprīs," viņš
nodomāja un jutās, it kā akmens būtu novēlies
no sirds, jo nu pašam vairs nevajadzēja meitenīti
nogalināt. Tajā mirkli pieskrēja klāt mežacūkas
sivēns, mednieks to nokāva, izņēma plaušas un
aknas un aiznesa karalienei par pierādījumu.
Ļaunā sieviete lika pavāram tās izvārīt un
piemest sāli, un tad apēda tās, domādama, ka ēd
Sniegbaltītes plaušas un aknas.

- 31 -
 Nabaga bērns nu lielajā mežā jutās tik
bezgala vientuļš un tik ļoti baiļojās, ka šausmās
raudzījās apkārt un nezināja, kur meklēt glābiņu.
Tad meitenīte metās skriet, viņa skrēja pār
asajiem akmeņiem un cauri ērkšķiem, meža
zvēri lēkāja turpat blakus, bet neko viņai
nedarīja. Viņa skrēja, ko kājas nesa, līdz pienāca
vakars, un tad ieraudzīja mazu mājiņu un iegāja
iekšā atpūsties. Mājiņas iekārtojumā viss bija
ļoti mazs, bet tik tīrs un glīts, ka nav nemaz
izstāstāms. Tur bija balti klāts galdiņš ar
septiņiem maziem šķīvīšiem, pie katra šķīvīša
karotīte, nazītis un dakšiņa, un arī dzeramais
kausiņš. Pie sienas cita citai blakus bija saliktas
septiņas gultiņas, pārklātas ar sniegbaltiem
paladziņiem. Tā kā Sniegbaltīte bija ļoti
izsalkusi un izslāpusi, bet negribēja vienam
ēdējam domāto šķīvīti izēst gluži tukšu, tad ēda
no katra šķīvīša mazliet sakņu un maizes un
nodzēra no katra kausiņa pa lāsītei vīna. Viņa
bija arī ļoti nogurusi, tāpēc gribēja atgulties, bet
neviena gultiņa nederēja — viena bija par garu,
otra - par īsu, beidzot septītā likās pašā laikā, tur
viņa palika, noskaitīja lūgsnu un aizmiga.

- 32 -
 Kad bija jau pavisam satumsis, pārradās
mājiņas saimnieki — septiņi rūķīši, kuri kalnos
cirta un raka rūdu. Viņi aizdedza savas septiņas
svecītes, un mājiņā kļuva gaišs. Nu viņi
pamanīja, ka tur kāds bijis, jo nekas vairs
neatradās tādā kārtībā, kādā bija atstāts.
Pirmais rūķītis iesaucās:— Kas sēdējis uz
mana krēsliņa?
Otrais:— Kas ēdis no mana šķīvīša?
Trešais:— Kas lauzis no manas maizītes?
Ceturtais:— Kas ņēmis no manām
saknītēm? Piektais:— Kas lietojis manu
dakšiņu?
Sestais:— Kas griezis ar manu nazīti?
Septītais:—Kas dzēris no mana kausiņa?
Tad pirmais palūkojās apkārt, pamanīja
iedobumu savā gultiņā un jautāja:— Kas gulējis
manā gultiņā?— Citi pieskrēja klāt un sauca:—
Manā arī kāds ir gulējis!— Septītais, pametis
skatienu uz savu gultiņu, ieraudzīja tajā guļam
Sniegbaltīti. Viņš pasauca citus, tie saskrēja
kopā, no brīnumiem iekliedzās un, pacēluši
savas septiņas svecītes, apgaismoja meiteni.—
Ak tu mīļais Dievs! Ak tu mīļais Dievs!— viņi
klaigāja.— Cik skaists bērns!— Rūķīšu prieks
- 33 -
bija tik liels, ka viņi Sniegbaltīti nemodināja, bet
ļāva, lai guļ. Septītais rūķītis pārgulēja pie
saviem biedriem - pie katra pa stundai, un tad
jau nakts bija pagājusi.
No rīta Sniegbaltīte pamodās un,
ieraudzījusi septiņus rūķīšus, izbijās. Taču rūķīši
izturējās laipni un jautāja:
— Kā tevi sauc?
— Mani sauc par Sniegbaltīti,— meitene
atbildēja.
— Kā tu nonāci mūsu mājiņā?— rūķīši
taujāja tālāk. Meitene pastāstīja, ka pamāte
pavēlējusi viņu nogalināt, bet mednieks dāvājis
viņai dzīvību, un kā pēc tam viņa visu dienu
skrējusi, līdz beidzot atraduši šo mājiņu. Rūķīši
teica:
- Ja esi ar mieru pārraudzīt mūsu
saimniecību, vārīt, klāt gultas, mazgāt, šūt un
adīt un ja tu visu turēsi kārtīgu un tīru, tad vari
pie mums palikt un tev nekā netrūks.
- Jā, ļoti labprāt,— Sniegbaltīte atbildēja un
palika pie viņiem. Viņa gādāja par kārtību mājā.
No rīta rūķīši devās kalnos un raka rūdu un
zeltu, vakaros nāca mājās, un tad ēdienam

- 34 -
vajadzēja būt gatavam. Visu dienu meitene bija
vienā, tāpēc labie rūķīši viņu brīdināja:
- Piesargies no savas pamātes, gan viņa drīz
uzzinās, ka esi šeit, tāpēc nelaid nevienu iekšā!
Kad karaliene bija apēdusi plaušas un
aknas, domādama, ka tās izņemtas Sniegbaltītei,
viņa atkal bija pārliecināta, ka ir vispārākā un
visskaistākā; piegājusi pie spoguļa, viņa teica:

— Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:

Kura šai zemē visskaistākā?

Spogulis atbildēja:
— Šeit, karaliene, esat skaistākā jūs,
Bet tālu aiz septiņiem kalniem,
Kur septiņi rūķīši mīt,
Gan Sniegbaltīte tūkstošreiz skaistāka būs.

Nu karaliene izbijās, jo zināja, ka spogulis

vienmēr runā taisnību, un noprata, ka mednieks
viņu piekrāpis un Sniegbaltīte vēl ir dzīva. Tad
viņa no jauna sāka prātot, kā meiteni nogalēt, jo
aiz skaudības nekur nevarēja gūt mieru, kamēr
nebija kļuvusi skaistākā visā valstī. Beidzot viņa
bija kaut ko izdomājusi, tāpēc nokrāsoja seju un
- 35 -
apģērbās kā veca pauniniece, lai būtu pavisam
nepazīstama. Tādā izskatā viņa aizgāja pāri
septiņiem kalniem uz septiņu rūķīšu mājiņu,
pieklauvēja pie durvīm un sauca:
— Skaistas preces, lētas preces!
Sniegbaltīte palūkojās laukā pa logu un
jautāja:
— Labdien, mīļā sieviņa, ko jūs labu
pārdodat?
- Labas preces, skaistas preces, jostas
visādās krāsās,— vecā atbildēja un rādīja no
krāsainiem zīda diegiem pītu jostu.
«Šo godīgo sieviņu es varu ielaist,»
Sniegbaltīte domāja, atvilka durvju bultu un
nopirka skaisto jostu.
- Kā tu izskaties, bērns!— vecā iesaucās.—
Nāc, es tev sasiešu jostu kārtīgi!
Sniegbaltīte bez ļaunām aizdomām piegāja
klāt un ļāva jauno jostu sasiet, bet vecā ātri
savilka jostu tik cieši, ka meitene nevarēja
paelpot un nokrita mirusi.
- Tagad tu vairs neesi skaistākā,— vecā
noteica un aizsteidzās.
Drīz vien septiņi rūķīši pārnāca vakariņās,
bet kā viņi izbijās, kad ieraudzīja mīļo
- 36 -
Sniegbaltīti guļam zemē pavisam nekustīgu,
gluži kā mirušu! Viņi meiteni pacēla un,
redzēdami, ka viņai pārāk cieši savilkta josta,
pārgrieza to; tad Sniegbaltīte ievilka elpu un
pamazām atdzīvojās. Dzirdējuši, kas noticis,
rūķīši teica:
- Vecā pauniniece nebija neviens cits kā
bezdievīgā karaliene! Piesargies un nelaid iekšā
nevienu pašu, kad mēs neesam mājās!
Ļaunā sieva, pārnākusi savā pilī, piegāja pie
spoguļa un jautāja:

— Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:

Kura šai zemē visskaistākā?

Taču spogulis atbildēja kā iepriekš:

— Šeit, karalien, esat skaistākā jūs,
Bet tālu aiz septiņiem kalniem,
Kur septiņi rūķīši mīt,
Gan Sniegbaltīte tūkstošreiz skaistāka būs.

To dzirdot, karalienei likās, ka sirds vai

plīsīs, tik ļoti viņa izbijās, jo saprata, ka
Sniegbaltīte vēl ir dzīva.- Tagad gan es
izdomāšu kaut ko tādu, ka tu uz vietas būsi
- 37 -
pagalam,— viņa teica un, ņemot palīgā dažādas
burvju mākslas, kuras prata, saindēja matu suku.
Tad viņa pārģērbās par citāda izskata vecu sievu
un devās pāri septiņiem kalniem pie septiņiem
rūķīšiem, pieklauvēja pie durvīm un sauca:
— Labas preces, lētas preces!
Sniegbaltīte palūkojās laukā un teica:
— Ejiet vien tālāk, es nedrīkstu nevienu
laist iekšā.
- Bet paskatīties taču tev ir atļauts,— vecā
teica, izvilka saindēto suku un pacēla gaisā. Suka
meitenītei tik ļoti patika, ka viņa ļāva sevi
apmānīt un atvēra durvis. Kad suka bija
nopirkta, vecā sacīja:—Tagad es tevi labi
sasukāšu.— Nabaga Sniegbaltīte neko ļaunu
nenojauta un ļāva to darīt, taču, tiklīdz suka bija
ielikta matos, inde iedarbojās un meitene
bezsamaņā nokrita zemē. Ļaunā sieva teica:—
Nu, pati skaistākā, tagad ar tevi ir beigas!— un
aizgāja. Par laimi, drīz jau pienāca vakars un
septiņi rūķīši atgriezās mājās. Kad viņi
ieraudzīja Sniegbaltīti guļam zemē kā mirušu,
viņiem tūlīt radās aizdomas, ka te bijusi pamāte,
viņi sāka meklēt un atrada saindēto suku; tiklīdz
tā bija izvilkta no matiem, Sniegbaltīte atkal
- 38 -
atmodās un izstāstīja, kas noticis. Rūķīši vēlreiz
brīdināja viņu būt ļoti piesardzīgai un neatvērt
durvis nevienam pašam.
Pārnākusi, mājās, karaliene nostājās pie
spoguļa un teica:

— Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:

Kura šai zemē visskaistākā?

Spogulis atbildēja tāpat kā iepriekš:

— Šeit, karalien, esat skaistākā jūs,
Bet tālu aiz septiņiem kalniem,
Kur septiņi rūķīši mīt,
Gan Sniegbaltīte tūkstošreiz skaistāka būs.

Izdzirdusi spoguli tā runājam, karaliene aiz

dusmām trīcēja un drebēja.— Sniegbaltītei
jāmirst, kaut arī tas maksātu dzīvību man
pašai!—viņa iesaucās. Tad viņa iegāja slepenā
istabā, kur neviens nekad nevarēja iekļūt, un
pagatavoja indīgu ābolu. Pēc izskata tas bija ļoti
skaists — bālgans ar sārtumu vienā pusē, tā ka
jebkuram, kas to ieraudzītu, vajadzētu vēlēties to
iegūt, taču, ja kāds no tā nokostu kaut vienu
kumosiņu, tam tūlīt būtu jāmirst. Kad ābols bija
- 39 -
gatavs, karaliene izkrāsoja sev seju, pārģērbās
par zemnieci un aizgāja pāri septiņiem kalniem
pie septiņiem rūķīšiem. Viņa pieklauvēja,
Sniegbaltīte izbāza galvu pa logu un teica:

- Es nevienu nedrīkstu laist iekšā, septiņi

rūķīši man to aizliedza.
— Tad lai tā arī paliek,— zemniece
atbildēja,— gan jau es savus ābolus pārdošu.
Taču vienu gribu tev uzdāvināt.
— Nē,— Sniegbaltīte atvairījās,— es neko
nedrīkstu ņemt.
— Vai baidies, ka saindēsies?— vecā
jautāja.— Paskaties, es pārgriežu ābolu uz
pusēm; sarkano pusi ēd tu, bālo ēdīšu es.

Ābols bija sagatavots tik prasmīgi, ka

indīga bija tikai sarkanā puse. Sniegbaltītei ļoti
kārojās skaistā ābola, un, redzēdama, ka
zemniece pati to ēd, viņa vairs ilgāk nespēja
nociesties, izstiepa roku un paņēma saindēto
pusi. Tiklīdz viņa nokoda gabaliņu, tā nokrita
zemē kā beigta. Karaliene to vēroja ar zvērojošu
skatienu, tad skaļi iesmējās un teica:— Balta kā
sniegs, sārta kā asins, ar tik melniem matiem kā
- 40 -
melnkoks! Šoreiz rūķīši tevi vairs
neuzmodinās.— Kad nu viņa mājās jautāja
spogulim:

— Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:

Kura šai zemē visskaistākā? —

Spogulis beidzot atbildēja:

— Jūs, karalien, esat visskaistākā.

Tagad karalienes skaudīgajai sirdij bija

miers, cik nu vispār mierīga var būt skaudīga
sirds.
Rūķīši, vakarā pārnākuši mājās, atrada
Sniegbaltīti guļam zemē, viņa vairs neelpoja un
bija mirusi. Rūķīši viņu pacēla un meklēja, vai
neatradīs kaut ko saindētu,— atraisīja jostu,
sukāja matus, nomazgāja meiteni ar ūdeni un
vīnu, taču nekas nelīdzēja,— mīļais bērns bija
un palika miris. Rūķīši uzlika viņu uz līķu
nestuvēm, sasēdās visi septiņi apkārt un
apraudāja trīs dienas. Tad viņi gribēja
Sniegbaltīti apbedīt, bet viņa vēl izskatījās tik
svaiga, ar skaistiem, sārtiem vaidziņiem, gluži kā
dzīva. Rūķīši teica:
- 41 -
 — Tādu mēs viņu nevaram aprakt melnajā
zemē, — tāpēc lika pagatavot caurspīdīgu stikla
zārku, lai varētu Sniegbaltīti no visām pusēm
redzēt, ieguldīja viņu tur un uz zārka ar zelta
burtiem uzrakstīja viņas vārdu un to, ka viņa ir
princese. Zārku viņi novietoja laukā kalna galā,
un viens no rūķīšiem vienmēr palika tur par
sargu. Arī zvēri nāca un apraudāja Sniegbaltīti,
pirmā atlidoja pūce, pēc tam krauklis un
visbeidzot balodītis.
Sniegbaltīte gulēja zārkā ilgi, ilgi, taču
netrūdēja, bet izskatījās kā aizmigusi; viņas āda
joprojām bija balti sārta kā sniegs un asinis, bet
mati melni kā melnkoks.

Reiz mežā bija nokļuvis karaļdēls un devās

uz rūķīšu māju, lai tur pārnakšņotu. Viņš
ieraudzīja uz kalna zārku ar skaisto Sniegbaltīti
un izlasīja, kas uz tā ar zelta burtiem bija
rakstīts. Tad viņš lūdza rūķīšus:
— Atdodiet zārku man, es jums par to došu,
ko vien vēlaties.
Taču rūķīši atbildēja:
— Mēs to neatdosim pat par visas pasaules
zeltu.
- 42 -
 Nu karaļdēls teica:
— Tad atdāviniet to man, es nevaru dzīvot,
Sniegbaltīti neredzot, es viņu cienīšu un godāšu,
viņa būs mana mīļotā.
Kad viņš tā runāja, labajiem rūķīšiem kļuva
karaļdēla žēl, un viņi zārku atdeva. Karaļdēls nu
lika saviem kalpiem pacelt zārku uz pleciem un
nest projām. Taču nesēji paklupa pār kādu
krūmu, un no satricinājuma Sniegbaltītei no
mutes izkrita saindētais ābola gabals, kuru viņa
bija nokodusi. Pēc brītiņa viņa jau atvēra acis,
pacēla zārka vāku, piecēlās pati un atkal bija
atdzīvojusies.
— Ak Dievs, kur gan es atrodos?— viņa
iesaucās.
Karaļdēls priecīgs atbildēja:
— Tu esi pie manis.— Viņš izstāstīja, kas
noticis, un vēl teica:— Es tevi mīlu vairāk par
visu pasaulē, nāc man līdzi uz mana tēva pili un
kļūsti mana sieva!
Sniegbaltīte bija ar mieru un devās līdzi, un
abu kāzas tika rīkotas ļoti greznas un krāšņas.
Uz svinībām bija ielūgta arī Sniegbaltītes
nekrietnā pamāte. Saposusies greznas drānas,
viņa piegāja pie spoguļa un teica:
- 43 -
 — Spogulīt, spogulīt, pasaki tā:
Kura šai zemē visskaistākā?

Spogulis atbildēja:
— Karalien, šeit esat skaistākā jūs,
— Bet jaunā karaliene tūkstošreiz skaistāka
būs.

Tad ļaunā sieva izgrūda lāstu, un viņai

kļuva tik ļoti bail, tik bail, ka viņa nezināja, kur
likties. Sākumā viņa nemaz vairs negribēja uz
kāzām iet, taču nekur nevarēja rast mieru, jo
viņai ļoti kārojās redzēt jauno karalieni. Iegājusi
pilī, viņa pazina Sniegbaltīti un aiz bailēm un
šausmām apstājās kā pārakmeņojusies. Taču uz
kvēlošām oglēm jau bija nokaitētas dzelzs
tupeles; tās, saņemtas stangās, tagad ienesa iekšā
un nolika viņai priekšā. Viņai vajadzēja šīs
sarkani kvēlojošās tupeles maukt kājās un dejot
tik ilgi, līdz viņa pakrita beigta.

- 44 -
 Vilks un septiņi kazlēni

Reiz dzīvoja veca kaza; viņai bija septiņi

kazlēni, kurus viņa mīlēja tik ļoti, cik vien māte
savus bērnus var mīlēt. Kādu dienu, kad kaza
gribēja iet uz mežu pēc barības, viņa piesauca
visus septiņus sev klāt un teica:
— Mīļie bērni, es tagad iešu uz mežu, esiet
uzmanīgi un piesargieties no vilka — ja viņš tiks
te iekšā, tad apēdīs jūs ar visiem ragiem un
nagiem. Šis ļaundaris bieži mānās un maskējas,
bet gan jūs viņu pazīsiet pēc rupjās balss un
melnajām kājām.
Kazlēni atbildēja:
— Mīļā māmiņ, mēs uzmanīsimies, tu vari
iet prom bez bēdām.
Tad vecā kaza noblējās un mierīgu prātu
devās ceļā. Nepagāja necik ilgs laiks — te kāds
klaudzināja pie durvīm un sauca:
- Atveriet, mīļie bērni, te ir jūsu māmiņa, es
jums katram kaut ko atnesu!
Taču kazlēni pēc rupjās balss noprata, ka
tas ir vilks.

- 45 -
 — Mēs nevērsim vaļā,— viņi atsaucās,—
tu neesi mūsu māmiņa, viņai ir smalka un mīļa
balss, bet tavējā ir rupja, tu esi vilks.
Tad vilks aizgāja pie sīktirgotāja un nopirka
lielu krīta gabalu; kad viņš to apēda, viņa balss
kļuva smalka. Nu viņš nāca atpakaļ, klauvēja pie
durvīm un sauca:
— Atveriet, mīļie bērni, te ir jūsu māmiņa,
es jums katram kaut ko atnesu.
Taču vilks bija uzlicis savu melno ķepu uz
palodzes, kazlēni to ieraudzīja un sauca:
— Mēs nevērsim vaļā, mūsu māmiņai nav
tādu melnu kāju kā tev, tu esi vilks.
Nu vilks aizskrēja pie maiznieka un teica:
— Es sasitu kāju, apzied to ar mīklu!—
Kad maiznieks ķepu bija apziedis, vilks aizskrēja
pie meldera un teica:
— Apkaisi man ķepu ar smalkiem, baltiem
miltiem!— Melderis noprata, ka vilks grib kādu
piekrāpt, tāpēc negribēja kaisīt, bet vilks teica:—
Ja tu to nedarīsi, es tevi apēdīšu.— Tad melderis
nobijās un nokaisīja kāju baltu. Jā, tādi cilvēki
arī dzīvo pasaulē.
Nu ļaundaris trešo reizi aizgāja pie kazlēnu
namdurvīm, pieklaudzināja un sacīja:
- 46 -
 — Atveriet, bērni, ir pārnākusi jūsu mīļā
māmuliņa un katram kaut ko atnesusi no meža!
Kazlēni sauca:
— Parādi vispirms savu kāju, lai mēs
zinātu, vai tu esi mūsu mīļā māmiņa!
Vilks uzlika ķepu uz palodzes, un kazlēni
redzēja, ka tā ir balta, viņi noticēja un atvēra
durvis. Taču ienāca vilks. Kazlēni izbijās un
gribēja paslēpties. Viens palēca zem galda, otrs
iemetās gultā, tre šais — krāsnī, ceturtais iebēga
virtuvē, piektais paslēpās skapī, ses tais palīda
zem mazgājamās bļodas, un septītais iespruka
sienas pulksteņa kastē. Taču vilks atrada visus
un steigšus citu pēc cita aprija, tikai pašu
jaunāko, kurš bija patveries pulksteņa kastē,
neatrada. Izsalkumu remdējis, vilks aizdipšoja
projām un laukā zaļajā pļavā zem koka likās uz
auss.
Pēc brītiņa vecā kaza pārnāca no meža. Bet
ko viņa ieraudzīja! Mājas durvis līdz galam vaļā,
galds, krēsli un soli apgāzti, no mazgājamās
bļodas lauskas vien palikušas, segas un spilveni
norauti no gultas. Viņa meklēja bērnus, bet tie
nekur nebija atrodami. Kaza visus pēc kārtas
sauca vārdā, bet atbildi nesaņēma. Beidzot, kad
- 47 -
viņa bija nonākusi līdz jaunākajam, atskanēja
smalka balstiņa:
— Mīļā māmiņ, esmu pulksteņa kastē.—
Māte izcēla mazo ārā, un viņš pastāstīja, ka
atnācis vilks un visus pārējos apēdis. Tad nu jūs
varat iedomāties, kā vecā kaza par saviem
nabaga bērniņiem raudāja.
Beidzot viņa vaimanādama izgāja ārā un
mazākais kazlēns iz skrēja līdzi. Kad kaza
nonāca pļavā, tur zem koka gulēja vilks un
krāca tā, ka zari drebēja. Kaza apskatīja vilku no
visām pusēm un pamanīja, ka viņa pilnajā
vēderā kaut kas kustas un ķepurojas. «Ak
Dievs,» viņa domāja, «vai tiešām mani nabaga
bērniņi, kurus viņš aprijis vakariņās, vēl ir
dzīvi?» Nu kazlēnam vajadzēja skriet uz mājām
un atnest šķēres, adatu un stipru diegu. Kaza
grieza vaļā briesmoņa vēderu, un, tiklīdz bija
mazliet pagriezusi, viens kazlēniņš jau izbāza
galvu; viņa grieza tālāk, un tad jau cits pēc cita
izlēca ārā visi seši, viņi visi bija dzīvi, bez
nevienas skrambiņas, jo briesmonis savā
salkumā viņus bija aprijis veselus. Tie tik bija
prieki! Mazie glāstīja mīļo māmiņu un lēkāja, ka
dipēja vien. Taču vecā kaza teica:
- 48 -
 — Tagad ejiet un salasiet akmeņu lauskas,
tās mēs saliksim nešpetnajam zvēram vēderā,
kamēr šis vēl nav pamodies.
Septiņi kazlēni steigšus sanesa akmeņus un
krāva vilkam cik tikai tur gāja iekšā. Pēc tam
vecā kaza žigli jo žigli to atkal aizšuva, tā ka
vilks neko nemanīja un pat nepakustējās.
Kad vilks beidzot bija izgulējies, viņš
piecēlās kājas un gribēja iet pie akas padzerties,
jo akmeņi viņa iekšās radīja lielas sāpes. Tiklīdz
viņš sāka iet un kustēties, akmeņi vēderā sitās
cits pret citu un grabēja. Tad vilks izsaucās:
— Kas sitas manā vēderā?
Kas vāļājas un grab tur tā?
Ak vai, tie seši kazlēni
Ir smagi tā kā akmeņi.
Kad nu vilks piegāja pie akas un noliecās,
lai padzertos, smagie akmeņi viņu novilka lejā,
un viņš noslīka. Septiņi kazlēni, to redzēdami,
pieskrēja klāt un skaļi sauca:
— Vilks ir pagalam, vilks ir pagalam!—
Pēc tam viņi kopā ar māti aiz prieka dejoja
apkārt akai.

- 49 -
 Brēmenes muzikanti

Kādam vīram bija ēzelis, kurš ilgus gadus

neapnicis bija nēsājis labības maisus uz
dzirnavām, bet vecumā viņa spēki sāka izsīkt un
viņš vairs nebija noderīgs grū-tajam darbam.
Vīrs tagad sāka domāt, kā ietaupīt to barību, ko
apēda ēzelis. Ēzelis nomanīja, ka vairs nebūs
labi, tādēļ aizbēga no vīra un devās prom uz
Brēmeni, kur viņš cerēja kļūt par pilsētas
muzikantu. Gājis kādu gabaliņu, viņš redzēja
ceļmalā guļam medību suni, kas smagi elpoja un
bija galīgi nokusis.
- Ko tu tā els, Pakan? — ēzelis prasīja.
- Ak, esmu kļuvis vecs un topu ar katru
dienu nespēcīgāks, — suns atteica, - medībās
vairs nevaru tik žigli paskriet, tādēļ mans ungs
mani gribēja nosist. Tik tikko paguvu no viņa
aizmukt. Nezinu, kā tagad nopelnīšu sev maizi.
-Vai zini ko? - ēzelis ieteicās. — Es dodos
uz Brēmeni, lai kļūtu par pilsētas muzikantu, nāc
man līdzi par palīgu. Es spēlēšu cītaru, bet tu
sitīsi bungas.

- 50 -
 Suns bija ar mieru, un viņi abi gāja tālāk.
Vēl pēc kāda laiciņa viņi sastapa ceļmalā kaķi,
tas tupēja pavisam saviebies.
- Kas tad tev, ņurrātāj, noticies, ka esi tik
bēdīgs? - ēzelis prasīja.
- Kas tur par prieku, ja pavisam vairs
neveicas! — kaķis atbildēja. — Tā kā esmu
vecs, mani zobi kļuvuši trulāki un man pašam
vairāk pa prātam sēdēt aizkrāsnē un ņurrāt nekā
skraidīt pakaļ pelēm. Saimniece mani gribēja
noslīcināt, es izspruku no viņas nagiem, bet nu
pats nezinu, ko iesākt, kā pelnīt sev pārtiku?
- Nāc mums līdzi uz Brēmeni, tu taču proti
spēlēt naktsmūziku, salīgsim tur par pilsētas
muzikantiem.
Kaķim šis padoms patika, un viņš gāja
līdzi. Pēc tam visi trīs bēgļi gāja garām kādām
mājām, kur uz vārtiem tupēja gailis un dziedāja
pilnā kaklā.
- Tu jau aizbļausi visiem ausis, — teica
ēzelis, - kas tev noticis?
- Dziedādams es esot vēstījis jauku laiku,
— gailis stāstīja, — saimniece tāpēc bija
stājusies pie veļas mazgāšanas, bet nu nevar
izžāvēt un dusmojas. Rīt, svētdienā, viņai būs
- 51 -
viesi, tādēļ likusi ķēkšai mani nokaut un izvārīt
zupā. Bet man vēl negribas zaudēt savu galvu,
tādēļ arī pirms nāves vēl kliedzu, cik spēju.
- Ko tu, sarkanseksti, te par niekiem klaigā!
- teica ēzelis. - Nāc labāk mums līdzi uz
Brēmeni, tur tev klāsies labāk nekā zupas katlā.
Tev ir laba balss, tādēļ mums visiem izkopā
iznāks ļoti jauka muzicēšana.
Gailim patika šāds priekšlikums, un viņi
visi četri kopīgi gāja tālāk.
Bet vienā dienā Brēmene nebija
sasniedzama. Pret vakaru draugi nonāca mežā,
kur viņiem nācās pārnakšņot. Ēzelis ar suni
nometās pie kāda liela koka, kaķis ielīda zaros,
bet gailis uzlaidās pašā koka galotnē, jo tur bija
visdrošāk. Bet pirms aizmigšanas viņš pēc veca
paraduma palūkojās vēl visapkārt. Gailim likās,
ka tepat netālu deg uguns, tādēļ viņš uzsauca
saviem biedriem, ka tepat tuvumā esot kādas
mājas, kur logā spīdot svece.
- Tad jau mums jādodas uz turieni, jo te nav
visai teicama naktsguļa, - ēzelis teica.
Suns arī bija ar mieru. Tur visādā ziņā
dabūšot kādu kaulu vai atradīšot pat kumosiņu
gaļas. Tādēļ visi devās uz to pusi, kur spīdēja
- 52 -
uguntiņa. Uguntiņa kļuva arvien gaišāka, arvien
lielāka. Beidzot viņi nonāca pie spilgti
apgaismotas laupītāju mājas. Ēzelis, kā lielākais,
piegāja pie loga vistuvāk un ieskatījās iekšā.
- Ko tu tur redzi, pelēci? — gailis prasīja.
- Ko es redzu? — pārjautāja ēzelis. — Es
redzu apklātu galdu, kas apkrauts visādiem
ēdieniem un dzērieniem. Un laupītāji sēž
visapkārt un mielojas.
- Mums arī derētu krietnas vakariņas, —
gailis noteica.
- Jā, nebūtu peļami pamieloties tur viņu
vietā, - ēzelis atteica.
Biedri savā starpā apspriedās, ko iesākt, lai
izdzītu no mājiņas laupītājus. Beidzot viņi
nosprieda, ka ēzelis pacelšoties pie loga uz
pakaļkājām, suns uzlēkšot ēzelim mugurā, kaķis
uzrāpšoties virsū sunim, bet gailis uzlaidīšoties
uz kaķa galvas. Kad visi tā bija sastājušies, pēc
dotās zīmes viņi reizē iesāka muzicēt: ēzelis
bļāva, suns rēja, kaķis ņaudēja, gailis dziedāja.
Izsituši logu, viņi metās istabā.
Laupītāji briesmīgi izbijās no trakā trokšņa,
pielēca kājās un aizbēga uz mežu. Bet mūsu četri

- 53 -
draugi apsēdās pie galda, ņēmās mieloties un ēst,
it kā būtu badojušies veselu mēnesi.
Paēduši krietnas vakariņas, muzikanti
nodzēsa ugunis un sameklēja guļasvietas, kā jau
katrs bija pieradis. Ēzelis nolikās uz saslaukām,
suns aizdurvē, kaķis saritinājās pie pavarda
siltajiem pelniem, bet gailis uzlaidās uz
plauktiņa. Visi no tālā ceļa bija krietni noguruši
un tādēļ drīz vien aizmiga.
Kad pusnakts bija pagājusi, laupītāji no
tālienes sāka skatīties uz savu māju un neredzēja
vairs uguni. Viss likās klusu, tādēļ laupītāju
virsnieks teica:
- Mums nevajadzēja tik muļķīgi bēgt.
Viņš lika vienam no laupītājiem aiziet un
izzināt, vai tur vēl kāds atrodas. Atsūtītais ārpusē
paklausījās, bet viss bija klusu. Viņš iegāja
virtuvē aizdedzināt uguni. Ieraudzījis kaķa
zvērojošās acis, laupītājs tās noturēja par oglēm
un šāva tām klāt skaliņus, lai aizdedzinātu. Bet
kaķis nebija uz jokiem, ielēca viņam acīs, spļāva
un skrāpēja. Laupītājs briesmīgi izbijās, skrēja
laukā pa durvīm, bet aizdurvē gulošais suns
uzlēca un iekoda viņam stilbos. Kad laupītājs
skrēja gar saslaukām, ēzelis tam krietni iespēra
- 54 -
ar pakaļkāju, gailis no trokšņa pamodās un
sauca: "Kikerigū!"
Laupītājs skrēja atpakaļ pie virsnieka, cik
vien jaudāja, un stāstīja:
- Mājās pie pavarda nometusies briesmīga
ragana, viņa mani apspļaudīja un saskrāpēja visu
ģīmi ar saviem asajiem, garajiem nagiem, bet pie
durvīm stāvēja vīrs ar nazi rokā un iedūra man
kājās. Turpat bija nometies kāds briesmīgs
nezvērs, kas mani sāka dauzīt ar koka vāli. Vēl
kāds sargs bija nolikts kaut kur uz jumta. No
turienes viņš sauca, lai tikai padodot arī viņam!
Bet es liku projām, ko nagi nes.
Pēc tam laupītāji savā mājā vairs
nedrīkstēja rādīties. 'Visiem četriem Brēmenes
muzikantiem te ļoti labi patika, tā ka viņi no
šejienes nemaz vairs negāja projām. Beidzamais,
kas man to stāstīja, apgalvoja, ka viņi vēl tagad
tur dzīvojot.

- 55 -
 SATURS

Īkšķītis.......................2
Runcis zābakos................13
Sarkangalvīte.................22
Sniegbaltīte..................29
Vilks un septiņi kazlēni......45
Brēmenes muzikanti............50

- 56 -