Fizika Kodolfizikas pamati

8. ATOMU KODOLU UN ELEMENTĀRDAĻIŅU FIZIKAS ELEMENTI

8.1. Atoma kodols

Atomu kodolu pētniecība sākās XX gs., kad 1911. gadā E. Rezerfords, apstarojot ļoti
plānu zelta plāksnīti ar alfa daļiņām, atklāja atoma kodolu eksistenci. Jauns posms atomu kodolu
pētīšanā sākās 1919. gadā, kad Rezerfordam izdevās eksperimentāli izraisīt atomu kodolu
pārvērtības. Sākot ar 1932. gadu liela nozīme kodola struktūras un īpašību noskaidrošanā bija
dažādiem daļiņu paātrinātājiem. Smago atomu kodolu dalīšanās reakciju, vieglo atomu kodolu
dabiskās pārvēršanās reakciju un mākslīgo kodoltermisko reakciju atklāšana atomu kodolu
fizikai piešķīra ļoti lielu praktisku nozīmi. Ir pietiekami, ja norāda uz to, ka kodolu un
kodolprocesu pētījumu rezultātā tika atklāta kodolenerģija un uzsākta tās praktiska izmantošana.

8.1.1. Atoma kodola uzbūve un sastāvs, tā raksturlielumi

Atbilstoši hipotēzei, kuru 1932. gadā izteica krievu fiziķis D. Ivaņenko (1904 –1994 ) un
vācu fiziķis V. Heizenbergs un kura tagad ir vispāratzīta, visu atomu kodoli sastāv tikai no divu
veidu elementārdaļiņām – protoniem un neitroniem.
Protona (p) elektriskais lādiņš ir pozitīvs un vienāds ar elektrona lādiņu
( q p   e  1,6022  10 19 C ), bet miera masa m p  1,6726  10 27 kg  1836me ( me - elektrona

miera masa). Protons ir stabila daļiņa. Neitronam (n) nav lādiņa, bet masa ir nedaudz lielāka par
protona masu – mn  1,6749  10 27 kg  1839me . Brīvs neitrons ir nestabila daļiņa (tā dzīves
laiks   925 s ). Protonu un neitronu kopīgais nosaukums ir nukloni (nucleus – kodols).
Kodolu un elementārdaļiņu masu parasti izsaka atommasas vienībās – u
(1 u  1,66057  10 27 kg ), tātad m p  1,00728 u, bet mn  1,00866 u.

Protonu skaitu kodolā apzīmē ar Z (tas vienāds ar atoma kārtas skaitli Mendeļejeva
elementu periodiskajā sistēmā), bet neitronu skaitu – ar N. Atoma kodola masas skaitlis A = N +
Z izsaka kodolā esošo nuklonu skaitu. Skaitli Z sauc par kodola lādiņa skaitli.
A
Ķīmisko elementu atomu kodolus pieņemts apzīmēt ar simbolu Z X , kur X – elementa

simbols, piemēram, 24 He .
Kodoli var veidot vairākas izogrupas, ko nosaka protonu skaits Z un neitronu skaits N ;

1) izotopus – vienādi Z, bet dažādi N (resp. A), piemēram, 126C , 13 14

6 C un 6 C vai

14 15
7 N un 7 N utt.;
 Fizika Kodolfizikas pamati

2) izotonus – vienādi N, bet dažādi Z (un A), piemēram, 49 Be un 105 B vai 11

5 B un

12
6 C utt.;

36 36 54
3) izobārus – vienādi A, bet dažādi Z un N, piemēram, 16 S un 18 Ar vai 24 Cr
54
un 26 Fe utt..
Par cik izotopu kodolos ir vienāds protonu skaits, bet dažāds neitronu skaits, tad tie ir
viena ķīmiskā elementa kodoli ar dažādām masām. Piemēram, ūdeņraža izotopiem 11 H , 12 H un
3
1 H , kuru masas relatīvi ir ļoti dažādas, ir diezgan atšķirīgas arī fizikālās un pat ķīmiskās

īpašības, tādēļ tiem ir doti īpaši nosaukumi: protijs (kodols – protons) – 11 H ; deiterijs (kodols –

deitons) – 12 H ; tritijs (kodols – tritons) – 13 H . Savienojumā ar skābekli deiterijs veido smago

ūdeni (D2O), tritijs – pārsmago ūdeni (T2O). Pārējo elementu izotopu ķīmiskās un daudzas
fizikālās īpašības ir līdzīgas, tādēļ izotopu atdalīšana ir visai sarežģīts tehnisks uzdevums.
Mendeļejeva periodiskajā sistēmā redzams, ka dažu elementu atommasas ievērojami
atšķiras no veseliem skaitļiem. 1919. gadā angļu fiziķis F. Astons ar masspektrogrāfu konstatēja,
ka šādi elementi ir vairāku izotopu maisījums. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc elementu
atommasas nav veseli skaitļi.
Patreiz ir zināmi aptuveni 2300 dažādu kodolu, kuriem lādiņa skaitlis Z ir robežās no 1
līdz 109, bet masas skaitlis A – robežās no 1 līdz 266. Dabā sastopami elementi ar Z  92
(urāns). Transurāna elementi (Z > 92) iegūti mākslīgi, un tie visi ir nestabili. Stabili kodoli, kuru

kopskaits 276, ir tikai elementiem, kuru lādiņa skaitlis Z  83 (bismuts), izņemot tehnēciju 43Tc

un prometiju 61 Pm , kuriem vispār nav stabilu kodolu.

Eksperimentāli pierādīts, ka kodola rādiusa R atkarība no masas skaitļa A ir aptuveni

šāda:
1
3
R  R0  A , (8.1)

kur R0  (1,3  1,7)  10 15 m . Pieņemot, ka kodols ir sfērisks, var novērtēt kodola blīvumu:

kg
 k  1,8  1017 (visa Zemes masa, ja tai būtu šāds blīvums, ietilptu lodē ar 200 m rādiusu).
m3

8.1.2. Nuklonu mijiedarbība

Nuklonu saistīšanos atomu kodolos nevar izskaidrot ar elektriskajiem pievilkšanās

spēkiem, jo atoma kodolā atrodas elektriski neitrālas daļiņas – neitroni, bet protoniem ir tikai
 Fizika Kodolfizikas pamati

pozitīvs lādiņš, un starp tiem darbojas atgrūšanās spēki, tāpēc jāpieņem, ka nuklonu mijiedarbību
(un arī kodola stabilitāti) nosaka īpaši kodolspēki. Kodolspēki ir īpaša veida spēki – tie nav ne
gravitācijas, ne elektriskie spēki. To daba un īpašības pagaidām vēl ir izpētes procesā. Pašlaik
par visvarbūtīgāko uzskata kodolspēku mezonu teoriju, saskaņā ar kuru nukloni mijiedarbojas
cits ar citu, apmainoties ar īpašām elementārdaļiņām – mezoniem.
Novērojumi rāda, ka kodolspēki nav atkarīgi no nuklona elektriskā lādiņa, tātad ir
elektriski neitrāli (kodolspēki starp neitroniem un protoniem, neitroniem un neitroniem,
protoniem un protoniem praktiski ir vienādi).
Novērojumi arī rāda, ka, nuklonu attālumam palielinoties, kodolspēki strauji
(eksponenciāli) samazinās, un to darbības rādiuss ir ļoti mazs (  10 15 m ), tātad lielākā attālumā
darbojas tikai salīdzinoši vājie Kulona atgrūšanas spēki starp protoniem. Tātad, kodolspēki ir
tuvdarbības spēki. Sākumā tie ir pievilkšanās spēki, bet, samazinoties attālumam vēl vairāk,
kļūst par atgrūšanās spēkiem.
Kodolspēki ir visintensīvākie mijiedarbības spēki dabā un ir nosaukti par stiprās
mijiedarbības spēkiem.
Vēl jāatzīmē, ka kodolspēki ir atkarīgi arī no nuklonu spinu savstarpējā stāvokļa un arī no
nuklonu savstarpējās kustības relatīvā ātruma. Un vispār tie nav centrāli spēki, t. i., tie
nedarbojas divus nuklonus savienojošās taisnes virzienā.
Kodolspēki ir piesātināmi, t. i., vienam nuklonam var būt mijiedarbība tikai ar ierobežotu
skaitu nuklonu.
Dziļāku izpratni par kodolspēkiem dod stiprās mijiedarbības teorija – kvantu
hromodinamika (šī teorija gan vēl nav pilnīgi pabeigta). Saskaņā ar šo teoriju nukloni sastāv no
kvarkiem un to mijiedarbību izraisa īpašas daļiņas – gluoni.

8.1.3. Saites enerģija un kodola masas defekts

Kodola enerģija ir mazāka par kodolā ietilpstošo brīvo nuklonu pilno enerģiju summu,
tāpēc kodolā apvienotie nukloni veido stabilu sistēmu. Kodola saites enerģija E S ir vienāda ar
darbu, kāds jāpadara, lai kodolā esošos nuklonus atdalītu citu no cita un pārvietotu tādos
attālumos, kuros nuklonu mijiedarbību var neievērot.
Protoniem un neitroniem saistoties kodolā, atbrīvojas zināms enerģijas daudzums, kas
vienāds ar kodola saites enerģiju. Parasti tā aizplūst no kodola ar  kvantiem, elektroniem,
pozitroniem, neitrino u. c. Jo lielāka ir saites enerģija, jo stabilāks ir kodols.
 Fizika Kodolfizikas pamati

Tā kā, saskaņā ar vispārīgo relativitātes teoriju, katrai enerģijai atbilst zināma masa, tad, no
neitroniem un protoniem veidojoties kodolam un atbrīvojoties kodola saites enerģijai, samazinās
arī masa, t. i., rodas t. s. kodola masas defekts. Ja kodols sastāv no Z protoniem un N neitroniem,
kuru masas attiecīgi ir m p un mn , un kodola masa ir mk , tad šī kodola masas defekts m ir

m  Zm p  Nm n  mk . (8.2)

Ja aizvieto protona masu m p ar ūdeņraža atoma masu m 1 H ( m 1 H  m p  me ) un kodola masu

1 1

mk ar atoma masu ma ( ma  mk  Z  me ) , tad masas defektu pietiekami precīzi var aprēķināt

šādi:
m  Zm 1 H  Nm n  ma . (8.3)
1

Tā kā kodolu saites enerģijas E S ir lielas, tad var precīzi noteikt masas defektu m un

aprēķināt E S , tātad

E S  m  c 2 , (8.4)

m
kur c – gaismas ātrums vakuumā ( c  3  10 8 ).
s
Izsakot nuklonu un kodola masu atommasas vienības un ievērojot, ka

c 2  1u 
3  10 
8 2
 1,66  10 27
eV  931MeV ,
1,6  10 19
kodola saites enerģiju var aprēķināt arī megaelektronvoltos (MeV). Šajā gadījumā formulā (8.4)
MeV
jāņem c 2  931 .
u
Dažādu kodolu stabilitātes salīdzināšanai lieto īpatnējo kodolu saites enerģiju
ES
S  , (8.5)
A
t. i., saites enerģiju, kas attiecas uz vienu nuklonu. Īpatnējā kodolu saites enerģija atkarībā no
nuklonu skaita kodolā parādīta 8.1. attēlā. Nuklonu skaitam pieaugot, enerģija  S pakāpeniski

palielinās, tad intervālā A = 50 ... 70 (elementiem – V, Cr, Mn, Fe, Co, Ni, Cu, Zn, Ga – ir
visstabilākie kodoli) sasniedz maksimumu un pēc tam atkal samazinās. Saites enerģijas
samazināšanās smagos kodolos izskaidrojama ar protonu kuloniskās atgrūšanās mijiedarbības
potenciālās enerģijas palielināšanos.
Šāda īpatnējās saites enerģijas un masas skaitļa sakarība rāda, ka ir divas iespējas
kodolenerģijas atbrīvošanai:
 Fizika Kodolfizikas pamati

1) smago elementu kodoliem daloties un

2) vieglo elementu kodoliem apvienojoties.

MeV
S ,
nuklons

8.1. att.

8.2. Radioaktivitāte un tās veidi

Dabisko radioaktivitāti atklāja franču fiziķis A. Bekerels 1896. gadā. Viņš konstatēja, ka
urāna sāļi emitē neredzamus starus, kas spēj izraisīt luminiscenci, jonizēt gāzes, radīt fotoplates
nomelnēšanu. Turpmākie P. Kirī un M. Sklodovskas-Kirī, E. Rezerforda un citu zinātnieku
veiktie pētījumi parādīja, ka dabiskā radioaktivitāte ir raksturīga ne tikai urānam, bet arī
daudziem smagajiem ķīmiskajiem elementiem, it īpaši aktīnijam un torijam. 1898. gadā Pjērs un
Marija Kirī atklāja jaunus radioaktīvus elementus: poloniju Po un rādiju Ra. Visus šos elementus
nosauca par radioaktīvajiem elementiem, bet to emitētos starus – par radioaktīvajiem stariem
(radioaktīvo starojumu).
1908. gadā E. Rezerfords pierādīja, ka radioaktivitāte ir spontāna viena ķīmiskā elementa
pārvēršanās citos elementos. Taču nedaudz vēlāk, kad 1911. gadā tika atklāta atoma uzbūve,
kļuva skaidrs, ka radioaktivitāte ir atomu kodolu pārvēršanās. Tagad uzskata, ka radioaktivitāte
ir kodolu spontāna pārvēršanās citos kodolos, emitējot vienu vai vairākas daļiņas. Šo procesu
sauc arī par radioaktīvo sabrukšanu. Galvenie dabā eksistējošie radioaktīvie elementi ir smagie
 Fizika Kodolfizikas pamati

elementi ar kārtas numuru Z robežās no 84 (polonijs) līdz 92 (urāns). Radioaktivitāte var būt
dabiska un mākslīga, bet abos gadījumos vispārīgās likumsakarības un raksturlielumi ir vienādi.
Ikvienā kodola radioaktīvās pārvēršanās
fotoplate
procesā ir spēkā kodola lādiņa skaitļa, masas
skaitļa, enerģijas, impulsa un impulsa
  -
momenta nezūdamības likumi. + 
Ja analizē radioaktīvā starojuma -
+
nolieci elektriskajā (8.2. att.) un -
+
magnētiskajā laukā, var secināt, ka to veido
trīs dažāda veida starojumi, kurus tūlīt pēc to
svina
atklāšanas, vēl nezinot to dabu, nosauca par
radioaktīvais cilindrs
 stariem,  stariem un  stariem.
preparāts
Apskatīsim šo staru dabu un svarīgākas
īpašības. 8.2. att.

8.2.1. Alfa, beta, gamma starojuma likumi un rašanās mehānismi

1. Alfa starojums ir hēlija atomu kodolu plūsma. Emitējot  daļiņas, radioaktīvo atomu
kodoli zaudē 2 protonus un 2 neitronus, tātad atoma masa samazinās aptuveni par 4u un kodola
lādiņš par 2e.  sabrukšanā elements periodiskajā sistēmā pārbīdās par divām vietām pa kreisi,
bet tā masas skaitlis samazinās par četrām vienībām:
A
Z X  AZ42Y  24He . (8.6)

Piemēram,
210
84 Po 206 4
82 Pb  2 He .

 daļiņas izlido no radioaktīvo elementu atomu kodoliem ar ātrumu, kas atrodas robežās
no 14 000 līdz 20 000 km/s, un to kinētiskā enerģija ir no 4 līdz 9 MeV.

Lidojot caur vielu,  daļiņa jonizē tās atomus, iedarbojoties uz tiem ar savu elektrisko
lauku („izsit” elektronus no vielas atomiem). Iztērējusi enerģiju,  daļiņa apstājas, pievieno
divus elektronus un pārvēršas hēlija atomā. Ceļu, ko  daļiņa noiet vielā, sauc par tās
noskrējienu jeb caurspiešanās spēju, bet jonu pāru skaitu, kurus  daļiņa rada šajā noskrējienā,
– par tās jonizācijas spēju. Eksperimentāli novērojumi rāda, ka gaisā ceļa sākumā daļiņas radīto
jonu pāru skaits uz 1 cm aptuveni ir 20 000 un, ātrumam samazinoties, pieaug līdz 60 000.
 daļiņas noskrējiens gaisā ir 3 ... 9 cm, bet tās jonizācijas spēja ir vienāda ar 100 000 ...
 Fizika Kodolfizikas pamati

250 000 jonu pāriem, tādējādi  daļiņām piemīt liela jonizācijas spēja, bet maza caurspiešanās
spēja.  starus pilnīgi absorbē, piemēram, 0,05 mm biezs alumīnija slānis vai 0,12 mm biezs
bioloģisko audu slānis.

2.  starojums ir elektronu plūsma. Atoma kodols, emitējot vienu elektronu, palielina

savu pozitīvo elektrisko lādiņu, resp., atomnumuru Z, par vienu vienību, tādējādi pārvietojas
periodiskajā elementu sistēmā par vienu vietu uz priekšu (pa labi), bet tā masas skaitlis
nemainās. Katrā  sabrukšanas aktā kopā ar  daļiņu (resp., elektronu) kodols emitē vēl vienu

ļoti vieglu neuzlādētu daļiņu, ko nosauca par antineitrino (~e ):

A
Z X  Z A1Y  01 e  ~e . (8.7)

Piemēram,
24
11 Na 1224 Mg  01 e  ~e .

Tātad kodolā neitrons pārvēršas par protonu:

1
0 n11p  01 e  ~e . (8.8)

Šāds process ir iespējams, ja primārajā kodolā neitronu skaits N ir lielāks par optimālo (neitronu
pārpalikums).

Ja primārajā kodolā protonu skaits Z ir lielāks par optimālo (neitronu deficīts), tad iespējama
  radioaktīvā pārvērtība:

A
Z X  Z A1Y  10 e   e , (8.9)

kad no kodola tiek emitēts pozitrons (   daļiņa) un neitrīno  e , piemēram,

52
25 Mn 2452 Cr  10 e   e .

Tātad kodolā protons pārvēršas par neitronu:

1
1 p  01n  01 e   e . (8.10)

Likumus (8.6), (8.7) un (8.9), kas nosaka radioaktīvā elementa pārbīdi periodiskajā sistēmā, sauc
par pārbīdes likumiem.

 daļiņu vidējais ātrums ir aptuveni 160 000 km/s. Atšķirībā no  starojuma, 

starojumā ir daļiņas ar visām iespējamām enerģijas vērtībām (ātruma vērtībām). Viena un tā paša
 Fizika Kodolfizikas pamati

radioaktīvā elementa atomu kodoli emitē gan  daļiņas, kuru ātrums ir tuvs nullei, gan 
daļiņas, kuru ātrums ir tuvs gaismas ātrumam.

Tā kā  daļiņai ir ļoti maza masa un tikai viens elementārlādiņš, tad tās jonizācijas spēja
ir daudz mazāka (vidēji – 100 reizes) nekā  daļiņai, bet noskrējiens tik pat reižu lielāks. Lielas
enerģijas  daļiņu noskrējiens gaisā sasniedz 40 m, alumīnijā – 2 cm, bet bioloģiskos audos –
6 cm.

3.  stari ir īsi elektromagnētiskie viļņi (  < 10 10 m), kurus emitē atoma kodols, pārejot
no ierosinātā stāvokļa normālā stāvoklī. Viļņa garumam samazinoties, arvien spilgtāk izpaužas
elektromagnētiskā starojuma korpuskulārais raksturs, tāpēc  staru svarīgākās īpašības parasti
izskaidro ar elektromagnētiskā starojuma kvantu teoriju. Emitējot  starus, nuklonu skaits
nemainās, bet mainās kodola enerģija.

 stari rodas, nukloniem kodolā atsevišķi vai grupām spontāni pārejot uz zemākiem
enerģijas stāvokļiem. Šajās nuklonu pārejās emitētie  stari veido līniju spektru.

 stari ir viens no viscaurspiedīgākajiem starojumiem. Viscietākie  stari iziet cauri

5 cm biezam svina slānim vai vairākus simtus metru biezam gaisa slānim, kā arī caurstaro
cilvēka ķermeni.

8.2.2. Radioaktīvās sabrukšanas likums

Nevar precīzi paredzēt, kad notiks kāda noteikta kodola pārvēršanās, jo radioaktīvā
sabrukšana ir varbūtīgs process. Var tikai norādīt šāda notikuma varbūtību, piemēram, varbūtību
, ka kodola sabrukšana notiks laika vienībā. Tad reizinājums dt ir varbūtība, ka kodols
sabruks laika sprīdī dt. Ja radioaktīvo kodolu skaits N ir ļoti liels, tad ar šī varbūtība ir vienāda
dN
arī to kodolu skaita daļu (  ), kas sabrūk laika sprīdī dt (mīnusa zīme ir tāpēc, ka kodolu
N
skaits samazinās, t. i., dN < 0). Tad
dN
  dt . (8.11)
N
Integrējot sakarību (8.11), iegūst radioaktīvo kodolu skaitu N jebkurā laika momentā t:
N  N 0 e  t , (8.12)

kur N 0 – kodolu skaits laika momentā t = 0;  – radioaktīvās sabrukšanas konstante.

Sakarību (8.12) sauc par radioaktīvās sabrukšanas likumu.

 Fizika Kodolfizikas pamati

Tā kā radioaktīvā elementa masa m ir proporcionāla kodolu skaitam N, tad

m  m0 e  t . (8.13)

E. Rezerfords šo sakarību ieguva arī empīriski (eksperimentālā ceļā).

Jo lielāka ir konstante , jo ātrāk notiek sabrukšana un mazāks ir radioaktīvo kodolu
vidējais dzīves laiks . Lielums  ir apgriezti proporcionāls sabrukšanas konstantei:
1
 . (8.14)

1 N 1
Ievietojot t    formulā (8.12), redzams, ka  . Tas nozīmē, ka laika sprīdī 
 N0 e
radioaktīvo kodolu skaits samazinās e reizes.
Radioaktīvo kodolu vidējais dzīves laiks  ir robežās no 10-9 līdz 1022 s.
Radioaktīvā elementa sabrukšanas ātruma raksturošanai lieto pussabrukšanas periodu.
Par pussabrukšanas periodu T 1 sauc laiku, kurā sākotnējā elementa atomu skaits samazinās
2

divas reizes. No izteiksmes (8.12) izriet, ka

1
e t  ,
2
no kurienes
ln 2 0,693
T1    0,693 . (8.15)
2  
Radioaktīvā starojuma avota sabrukšanas intensitāti var raksturot ar fizikālu lielumu
aktivitāti A – radioaktīvās sabrukšanas aktu skaitu laika vienībā:
dN
A . (8.16)
dt
Ņemot vērā formulas (8.11) un (8.15), iegūst
N ln 2
A  N  , (8.17)
T1
2

tādējādi elementa aktivitāte ir proporcionāla tā daudzumam un apgriezti proporcionāla

pussabrukšanas periodam.
No formulas (8.12) izriet, ka
A  A0 e  t , (8.18)

kur A0  N 0 – avota aktivitāte laika momentā t = 0. Aktivitātes SI mērvienība ir bekerels

(1 Bq) – aktivitāte, kurai atbilst viens sabrukšanas akts sekundē.

 Fizika Kodolfizikas pamati

8.2.3. Radioaktīvā starojuma bioloģiskā iedarbība

Radioaktīvo vielu starojums ļoti stipri iedarbojas uz visiem dzīvajiem organismiem. Pat
samērā vājš starojums jau traucē dzīvības procesu norisi organisma šūnās un var izraisīt bīstamas
slimības (staru slimība). Starojuma bīstamību vēl palielina tas, ka apstarošanas brīdī organismā
nerodas nekādas sāpju sajūtas – tās nerodas, pat saņemot nāvējošas starojuma dozas.
Vēl nav pietiekami izpētīts starojuma kaitīgās bioloģiskās iedarbības mehānisms, taču ir
skaidrs, ka tā pamatā ir atomu un molekulu jonizācija, kuras rezultātā mainās atomu un molekulu
ķīmiskā aktivitāte. Visjutīgākie pret starojuma iedarbību ir šūnu kodoli, it īpaši to šūnu kodoli,
kuras strauji dalās. Vispirms starojums organismā ietekmē kaulu smadzenes, tāpēc tiek traucēts
asiņu veidošanās process. Pēc tam tiek traucēta gremošanas trakta šūnu un citu organisma šūnu
darbība.
Dzīvo organismu apstarošanai var būt arī zināma pozitīva nozīme. Ļaundabīgo audzēju
(vēža) šūnas, kuras strauji vairojas, ir jutīgākas pret starojuma iedarbību nekā normālās šūnas.
Uz to pamatojas ļaundabīgo audzēju iznīcināšana, tos apstarojot ar radioaktīvo preparātu 
stariem.
Starojuma iedarbību uz dzīviem organismiem raksturo starojuma doza. Par starojuma
absorbēto dozu D sauc attiecību starp absorbēto jonizējošā starojuma enerģiju E un apstarotās
vielas masu m:
E
D . (8.19)
m
SI sistēmā starojuma absorbēto dozu izsaka grejos (Gy):
J
1 Gy  1 .
kg
Radiācijas dabiskais fons (kosmiskie stari, apkārtējās vides radiācija) sastāda gadā 
0.002 Gy uz cilvēku. Starptautiskā radiācijas aizsardzības komisija noteikusi, ka personām, kas
strādā ar radioaktīvo starojumu, gada pieļaujamā maksimālā starojuma doza ir 0,05 Gy. Gada
starojuma doza 3 ... 10 Gy ir nāvējoša.