1

1. Izlasiet informācijas avotu!

2. Izmantojot informācijas avotus, izveidot Napoleonam I CV!

“ NAPOLEONS”
CURRICULUM VITAE (CV)

Vārds, uzvārds Napoleons I Bonaparts

Dzimšanas gads, 1769. gada 15. augustā

datums, vieta Ažaksjo, Korsika, Francija

Izglītība Mācījies par artilērijas virsnieku kontinentālajā Francijā.

Papildu izglītība Militārajā skolā Parīzē.

Darba pieredze  1794. gada rudenī par ģenerāli tika paaugstināts Napoleons
Bonaparts.
 1797. gadā franči N. Bonaparta vadībā ieņēma Pjemontu un
Lombardiju Ziemeļitālijā.
 1799. gadā par Francijas Republikas pirmo konsulu kļuva
Napoleons Bonaparts.
Citi nozīmīgi fakti  Bonaparts bija stingras hierarhiskas kārtības piekritējs,
godkārīgs un pārspīlēti jūtīgs.
 1804. Gadā Napoleons Bonaparts kronēja sevi par Francijas
imperatoru un uzlika galvā imperatores kroni arī savai sievai.
 Viņš bija arī karaspēka virspavēlnieks, kurš izšķīra iekšpolitikas
un ārpolitikas jautājumus.
 Patiess Napoleona I sasniegums bija jaunas izglītības sistēmas
radīšana.
Intereses un hobiji  Napoleons respektēja, ka liela daļa Francijā bija katoļticīgie.
 Kaujas.

( www.wikipedia.com),
https://www.uzdevumi.lv/p/vesture/11-klase/liela-francu-revolucija-7036/re-
5b557a4e-e9b6-4be5-8f61-e44167c3de1f
https://www.uzdevumi.lv/p/vesture/11-klase/liela-francu-revolucija-7036/re-f492d5d2-
505c-4d9d-a1da-653d10d4e630
https://www.uzdevumi.lv/p/vesture/11-klase/liela-francu-revolucija-7036/re-49c9927c-
1c77-46a7-8fa1-bb3e42bd08ce
2

Francijas karaļa sodīšana ar nāvi un bailes, ka revolūcija var aptvert arī citas Eiropas
zemes, pamudināja valstu valdniekus noslēgt savienību pret revolucionāro Franciju. Franču
karaspēks cieta smagus zaudējumus. Lai glābtu valsti 1793. gadā izsludināja vispārēju
karaklausību. Tika izveidots disciplinēts un kaujas spējīgs karaspēks.
1794. gada rudenī par ģenerāli 24 gadu vecumā tika paaugstināts Napoleons
Bonaparts.
Viņš ir dzimis Korsikas salā, ko Dženovas republika pārdeva Francijai. Viņa ģimene
piederēja pie izputējušās aristokrātijas. 9 gadus vecais Napoleons bija saņēmis karaļnama
stipendiju mācībām Francijā. Par izcilām sekmēm viņš ieguva iespēju bez maksas mācīties
militārajā skolā Parīzē. 1793. gadā viņš sāka strauju karjeru. Apprecoties ar Žozefīni, kuras
vīrs – franču armijas ģenerālis, bija giljotinēts, Napoleons iekļuva ietekmīgajā Parīzes
sabiedrībā.
Direktorijas laikā par Francijas Republikas ārpolitikas mērķi kļuva kundzības
nodibināšana Vidusjūras baseinā. Lai īstenotu šo mērķi, par atbalsta punktu vajadzēja
izveidot Itāliju. 1797. gadā franči N. Bonaparta vadībā ieņēma Pjemontu un Lombardiju
Ziemeļitālijā. Ziemeļitālijā tika izveidotas no Francijas atkarīgas valstiņas. 1797. gadā beidza
pastāvēt Venēcijas republika. 1798. gada sākumā par Francijas vasaļvalsti kļuva Pāvesta
valsts un Šveice.
Pēc neveiksmīgā Ēģiptes karagājiena 1799. gada oktobrī N. Bonaparts pameta
karaspēku Ēģiptē un atgriezās Parīzē, kur brieda opozīcija Direktorijas režīmam. N.
Bonaparts šķita īstā persona, kas spētu glābt valsti no sabrukuma.
 
1799. gada 9. novembrī notika apvērsums – 18. brimēra valsts apvērsums. (Brimēra ir
mēneša nosaukums, kurā tas notika.) To vadīja ģenerālis N. Bonaparts. Ar ieganstu, ka
situācija ir nedroša, Nacionālā konventa locekļus izsūtīja no Parīzes. Tad tie tika piespiesti  
pasludināt konstitūciju par spēkā neesošu un varu nodot trim konsuliem. Tautas nobalsošanā
tika pieņemta jauna konstitūcija.
 
1799. gadā par Francijas Republikas pirmo konsulu kļuva Napoleons Bonaparts. Viņš
pasludināja, ka revolūcija ir beigusies. Francijā nodibinājās diktatūra, tā bija armijas un tās
ģenerāļa diktatūra, nevis partijas un tās vadītāju diktatūra.
N. Bonaparts turpināja jakobīņu iesākto kursu uz stingru varas centralizāciju. 1802.
gadā tika sarīkota tautas nobalsošana, kas noteica, ka konsula pilnvaras tiek piešķirtas uz
mūžu. Bonaparts bija stingras hierarhiskas kārtības piekritējs, godkārīgs un pārspīlēti jūtīgs.
Viņš vēlējās atgriezties pie mantojamas monarha varas. Viņu vilināja ķeizara tituls. Lai to
izdarītu, abi pārējie konsuli tika apcietināti ar ieganstu, ka sadarbojušies pret pirmo konsulu.
Tika arī pastiprināta propaganda – cildināti N. Bonaparta nopelni tēvzemes labā. 1804. gadā,
Romas pāvestam klātesot, Napoleons Bonaparts  kronēja sevi par Vācijas imperatoru un
uzlika galvā imperatores kroni arī savai sievai. Francijas valdījumus Napoleons nosauca par
impēriju. Napoleona laikā Francijā tika īstenota valsts varas koncentrācija un pārvaldes
centralizācija. Tika sašaurināta sabiedrības līdzdalība valsts lietās. Vara koncentrējās viena
cilvēka rokās, pret ko bija vērsusies Lielā franču revolūcija. Formāli arī tad, kad bez N.
Bonaparta, bija vēl 2 konsuli, vara koncentrējās Bonaparta rokās. Viņš bija arī karaspēka
virspavēlnieks, kurš izšķīra iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumus.
 
Napoleons I valdīja ar valsts Padomes palīdzību, kas iecēla ierēdņus, armijas virsniekus un
tiesnešus. Sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē izpaudās tā, ka tās pārstāvniecības orgāns
3

bija tiesīgs apspriest pirmā konsula ierosinātos likumprojektus. Stingri centralizētais valsts
pārvaldes aparāts nodrošināja, ka ikviens lēmums tika ātri nogādāts pat līdz tālākajam
Francijas nostūrim.
 Napoleons tomēr neatteicās no revolūcijas rezultātā sasniegtajām modernas
sabiedrības iezīmēm:

1. visu pilsoņu vienlīdzības likuma priekšā;

2. indivīda brīvības un neaizskaramības.

 
Feodālās klausības netika atjaunotas, zemniekiem tika atstātas tiesības uz revolūcijas
laikā iedalīto zemi, emigrējušajiem franču aristokrātiem atļāva atgriezties, lietot titulus, taču
kārtu privilēģijas atjaunotas netika. Ieviesa jaunus dižciltības titulus, ko piešķīra par dienestu.
 
Šīs vērtības tika nostiprinātas 1804. gadā izdotajā civillikumu krājumā –
Civilkodeksā un citos likumkrājumos.
 
Tika īstenota naudas reforma un nodibināta Francijas banka, noteiktas aizsargmuitas,
būvēti ceļi un sakārtota kreditēšanas sistēma. Tas ļāva saimniecībai pārvarēt krīzi, tomēr
saimniekošanas pilnīgu brīvību valsts neļāva realizēt.
 
Napoleons centās sakārtot arī valsts un baznīcas attiecības. Lielās franču revolūcijas laikā
tika pieņemta likums par baznīcas īpašuma likvidāciju. Tos pārņēma valsts. Tika likvidēti
klosteri, baznīcai atņemta skolu pārraudzība, laulību reģistrēja civilkārtībā. Garīdzniecībai
bija jāzvēr uzticība valstij. Tiem, kuri nodeva zvērestu, valsts maksāja algu, bet tie, kas to
nedarīja, tika vajāti un iznīcināti. Romas pāvests bija pret šādu rīcību, tāpēc revolucionārā
Francija nonāca konfliktā ar Romas Katoļu baznīcu.
 
Napoleons respektēja, ka liela daļa Francijā bija katoļticīgie. Viņš esot teicis: „sabiedrība bez
reliģijas ir kā kuģis bez kompasa.” Ar Pāvesta valsti tika noslēgts konkordāts.
 
Patiess Napoleona I sasniegums bija jaunas izglītības sistēmas radīšana. Valsts uzņēmās
izglītības organizētāja lomu, atzīstot sabiedrības izglītošanu par valsts interešu sfēru.
1802. gadā tika nodibināta izglītības ministrija, kura sagatavoja vienotu mācību plānu. Tika
izveidota trīspakāpju izglītības sistēma. Izglītību varēja iegūt:

1. tautskolās  (nosacīti atbilst mūsdienu pamatskolai),

2. sekundārajās skolās (atbilst mūsdienu vidusskolām),
3. licejos (augstskolās).

Bija gan humanitāras ievirzes liceji, gan eksaktas. Augstākā izglītība bija orientēta uz
utilitārajām (tāds, kas dod praktisku labumu, peļņu) valsts vajadzībām. Parīzē atvēra tehnisko
augstskolu jeb politehnikumu, kurā sagatavoja inženierus. Augstākā humanitārā izglītība
netika uzskatīta par vērtību, jo nebija tieši izmantojama valsts materiālo vajadzību
apmierināšanai.
 Francija tika pasludināta par mantojamu Bonapartu dinastijas monarhiju. Tautas
nobalsošanā lēmums tika apstiprināts. Napoleons vēlējās apvienot visu Eiropu viena
valdnieka pakļautībā. Francijas galvenais pretinieks bija Lielbritānija. 1805. gada 21. oktobrī
Trafalgaras kaujā admirāļa H. Nelsona vadībā briti pilnīgi iznīcināja franču floti. Līdz
ar to Lielbritānija nodrošināja savu kundzību uz jūras.
 Sauszemes cīņās pret Lielbritānijas sabiedrotajiem – Austriju, Krieviju un Prūsiju –
Napoleons guva panākumus. 1805. gadā kaujā pie Austerlicas (Čehijas teritorijā netālu no
Brno pilsētas), kas vēsturē tiek dēvēta par triju ķeizaru kauju (Napoleons, Francis II un
4

Aleksandrs I), Napoleons piedzīvoja triumfu – sakāva Krieviju un Austriju. Nedaudz vēlāk
tika sakauta arī Prūsija.
1807. gadā tika noslēgts Tilzītes miers (pilsēta netālu no Kēnigsbergas Prūsijā, tagad
Sovetska Krievijā). Austrija, Prūsija un Krievija atzina Francijas kundzību kontinentālajā
Rietumeiropā un Viduseiropā. 1806. gada augustā Vācu Romas impērijas ķeizars Francis
II Hābsburgs atteicās no troņa, līdz ar to šis no viduslaikiem pazīstamais politiskais
veidojums beidza pastāvēt. Francis II pieņēma titulu Austrijas ķeizars Francis I.
 Izredzes ar militāru spēku pieveikt Lielbritāniju bija mazas, tādēļ Napoleons I
izvēlējās to sagraut saimnieciski. Vēsturē to pazīst kā kontinentālo blokādi. Tika pārtraukta
jebkāda tirdzniecība ar Lielbritāniju un tās precēm. Napoleons I piespieda pievienoties
kontinentālajai blokādei visas zemes, kurās bija viņa ietekme, arī Krieviju. Lielbritānija
zaudēja savu galveno eksporta tirgu. Tomēr no šie piespiedu saimnieciskā kara cieta arī
Eiropa, tādēļ kontinentālā blokāde ik pa laikam tika apieta. Caur Skandināviju un Krieviju
britu preces joprojām nonāca Eiropas tirgū.
 Lai piespiestu Eiropu pakļauties Francijas diktētajiem noteikumiem, Napoleonam
tomēr nācās izmantot spēku. Portugāle un Spānija tika okupētas, Francijas valsts teritorijā
iekļāva Kataloniju, Vidusitāliju, Dalmāciju, Holandi un Vācijas ziemeļrietumu daļu līdz
Lībekas pilsētai. Formāli neatkarīga vēl bija Prūsija, Austrija, Šveice un Vidusvācijas valstis,
kas bija apvienotas Reinas savienībā, taču Napoleons I bija tās protektors. Viņš bija arī
Ziemeļitālijas un Vidusitālijas karalis. Neapoles karalistes tronī tika iecelts Napoleona I
brālis.
 Francijas teritorijas pletās no Lībekas līdz Romai un no Brestas Atlantijas okeāna
piekrastē līdz Dubrovnikai (mūsdienu Horvātijā). No Varšavas līdz Gibraltāram bija Francijas
ietekmes zona.Napoleons no Eiropas tautu atbrīvotāju kļuva par apspiedēju.
1810. gadā no Lielbritānijas kontinentālās blokādes izstājās Krievija – tās labībai un
kokmateriāliem bija vajadzīgs noieta tirgus. Napoleons I sāka gatavoties kNapoleons I rīkojās
noteikti. Viņš izveidoja milzīgu armiju - lielāko, kāda jebkad vēsturē bija pieredzēta – ap 450
000 vīru. No tiem tikai ap 16 000 bija franči. Pārējie tika iesaukti no Napoleona I pakļautajām
zemēm, kā arī no Austrijas un Prūsijas saskaņā ar Tilzītes miera noteikumiem. Krievijai
nebija apmācītu rezervju, un tā spēja izveidot uz pusi mazākus spēkus salīdzinājumā ar
Napoleona armiju.
 1812. gada 24. jūnijā Napoleona karaspēks bez kara pieteikuma pārgāja
Krievijas robežu. Karadarbība norisinājās arī Latvijas teritorijā – 5 mēnešus bija ieņemta
Kurzeme. Rīgas virzienā franču karaspēks aizgāja līdz līnijai Ķekava-Olaine-Sloka. Krievu
virspavēlniecība izvairījās no izšķirošās kaujas un gaidīja ziemas iestāšanos, jo paredzēja, ka
Francijas armija nebija gatava ilgstoši karot bargajos Krievijas ziemas apstākļos.
 1812. gada 14. septembrī Napoleona I armija iegāja Maskavā. Pilsētu bija
atstājusi liela daļa iedzīvotāju. Sākās ugunsgrēki. Daļa Maskavas pārvērtās kūpošās drupās.
Franču armijai nebija pajumtes un pārtikas. Napoleons I cerēja, ka cars Aleksandrs I piekritīs
miera līgumam, taču uz vairākiem aicinājumiem atbilde saņemta netika. Franču okupētajās
teritorijās sākās partizānu karš, armijai trūka apģērba un apbruņojuma. Rezerves atradās tālu,
jo Napoleons nebija paredzējis karot tika dziļi Krievijas teritorijā, taču karam beigas nebija
paredzamas. Napoleona armijas uzturēšanās Maskavā kļuva bezjēdzīga. 18. oktobrī tai
uzbruka Krievijas armija, franči sāka atkāpties. Gadu mijā tā sasniedza Prūsijas robežu.
Napoleons I ragavās aizbēga uz Parīzi, lai tur formētu jaunu armiju.
Neveiksmes Krievijā bija trieciens N. Bonaparta varai Eiropā. Eiropas zemēs sākās
atbrīvošanās kari, kas ilga 2 gadus (1813 – 1815). Reinas savienība, kuras protektors bija
Napoleons I, saira. 1814. gada marta beigās sabiedrotie iegāja Parīzē, Napoleonu I
piespieda atteikties no troņa. Francijā tika atjaunota Burbonu dinastija. Par Francijas karali
kļuva revolūcijas laikā nogalinātā Luija XVI brālis Luijs XVIII. Viņš par savu valdīšanas
sākumu uzskatīja 1795. gadu, izsludinādams sevi par karali nevis balstoties uz konstitūciju,
bet pamatojoties uz savu izredzētību, kā „karalis no Dieva gribas”. Napoleonam I tika
5

piešķirta Elbas sala Vidusjūrā kā patstāvīgs valdījums. Faktiski viņš bija izsūtīts trimdā.
Ar Luija XVIII valdību sabiedrotie Parīzē noslēdza miera līgumu. Francijai tika noteiktas
1792. gada robežas.