štehlmahere, ruta

pie viņu debesīm Se agrieta el sol

saplaisā saule en su cielo – su sudor
viņu sviedri ir lauskas son esquirlas, su risa precipicios/desfiladeros
viņu smiekli ir kraujas
mēs kāpjam turp lēni con dificultad ascendemos
bet krītam strauji pero caemos en un instante
viņu smieklu pakājē a los pies de su risa
balo cerību kauli blanquean los huesos de la esperanza
imperatori neraud los emperadores no lloran.

attālināties no gudrās sevis alejarse del yo ilustrado

no aizņemtās sevis el yo ocupado,
tātad vientuļās sevis por ende el yo solitario
augstu virs pilsētas muy por encima de la ciudad
satvert pavasara rokturi tomar el picaporte de la primavera
ieiet gaisa istabā (abrir las puertas a la primavera)
sakliegties ar dzērvēm entrar al aire de la habitación
gritar con las garzas

vibra/se estremece tu rostro en el viento

bailan los años sobre tu sien
y graban con sus macillas
un mensaje cifrado

te contemplas en los amplios espejos

del rio en el brocal del pozo
entre las líneas de las arrugas
es posible leer lo indescifrable.

***

Lido horizonts slīpiem vēzieniem

Lido jūra ar krabjiem un vēdzelēm
Aizlido buras kā balti nēzdogi
Aizlido piecstāvu izmisumi
Patvērums vētras acij pa vidu
Guļu laivā kā atvērta vēstule
*
caur piķa katlu
caur tīru aklumu
redzam ik kukainīša
ik zāles prieku
ik zibens stiebru
biezs lietus rieciens
griež saule dienu
vai saulei ir grieži
vai saulei ir brieži
vai Dievs smejas saule
kad skandina piešus
 
*
viņš spēlēja neprātīgi
visas meitenes izlaida bizes
visi augļi novilka mizas
visiem kioskiem plaisāja sienas
un saldējums plūda pa ielām
mēness suņi peldēja pienā
viņš dziedāja: Dievs ir miris
un meitenes sauca: tā ir!
zem liepas pilsētas vidū
viņam pēkšņi iespēra zibens
 
Līvāni
Ceļš uz Grīvas mežu
 
dūc trimmeri bites un dunduri, –
noslāpē lielgabalus no septiņdesmit gadus dziļa meža.
Pār tveicīgiem laukiem lido ebreji
milzīgās kurpēs kā cerību dirižabļos
mākoņu pujenes pabirst virs milzīgām priedēm.
liepziedu smarža ieberžas grantī, ceļam uz krūtīm Dāvida zvaigzne.
vietējie zēni lāpa pairušo dzīvi bārā, kas ierīkots sinagogā
 
Upes iela
ubaglīcī katram nabagam savs ielas līkumiņš, ainavas gabaliņš ar meldriem
pie Dubnas upes un dzeltenbaltu saules vēršaci ūdenī. tik skaisti, ka grūti
pamanīt Dievu, kas nāk pa Upes ielu ubaga tarbiņu kaklā.
 
***
agrāk vai vēlāk strazdi apēdīs ķiršus
saimnieks pievarēs putnus
tad aizies pa krastu grantij šņirkstot
suns zem būdas slēps kaulus
paliks kafija nemalta nenopļauts lauks
agrāk vai vēlāk saule upmalā nokāps
apliks lakatu mēļu notupsies niedrēs
nogrims atspīdums upē
kopā ar krastu un putniem
agrāk vai vēlāk zivtiņa iznirs
bērni mācīsies runāt
sirmgalvji klusēt*
 
*Ebreju sakāmvārds: “Sākumā bērni mācās runāt, un tad klusēt”
 
Zasa
*
Skolas direktore nogurusi atlaižas piesaulē, nemanot paceļas virs sakoptajām
ēkām un pamana, kā barons jāj no medībām melnā spīdīgā zirgā. Melni
medību suņi izgaiņā pie skolas izstīdzējušos pusaudžus, kuru rokās zied
trejkrāsu telefoni. Vecā vešeriene, tos redzēdama, aiz brīnumiem alejā salapo
kā simtgadu liepa.
*
smiltis ir piekrastes atmiņu klade
naktī barons viens iziet peldēties upē
nemana – tumšzaļā zālē ņudz silta radība
peldvietā pārīši zviln mobilo telefonu sofās
gail skolas internāta zēnu cigarešu gali
barons iziet viņiem cauri nepieskaroties
ielaižas tumši pelēkos ūdeņos
pie kājām tam elpo kapara zivtiņas
pie vaiga pieskaras silpurenes
nākamajā rītā barons guļ slims spilvenu ierakumos
kalpiem slepus liek no upes izzvejot
revolūcijā degošās pils atspīdumu
dzer dzērveņu vīnu baidās pamest slēptuvi
tapt ievainots no slēptu skatienu lodēm
 
pēc gadsimta skolas direktore šajā istabā vāra kafiju
aizturēti skatieni trāpa viņas logā
 
*
Pēc priekšsēdētāja lūguma uz talku pils parkā ierodas mākoņi tumšpelēkās
pufaikās ar skārda lejkannām, līst tik ilgi, ka izveidojas līkumaina upe ar
mazām saliņām. Barons, kas cukurkalniņā dzer rīta tēju, vairs netiek atpakaļ.
Ūjina kalpus, lai taisa tiltu.
 
***
manu putniņ skrajā Kurzemes priežu mežā
mēļi oranža gaisma spēlē lautu un klavesīnu
neej Matilde skaistā tur sūnās mīt dzelžu eži
celmu dobumos vecos zeļļi lej melnu vīnu
neej viena kur vēji min neprāta plēšas
mūzika – ugunsmūris kas nenodzēšams
barons netiks tam cauri kad pārbrauks no tālās Vīnes
manu zīlīt neej gar upi kalpi tur zvejo vēžus
tavi mirušie bērni straumes vidū reiz redzēti sēžam
skumjas kā zīdītājas sekos tev nobristās vīzēs
 
***
ģipša putekļu dūmakā gar bronzas pieminekļiem kas apslāpē šķavas
gar ieputinātiem gruvešiem ko noapaļojis jūgendstila tēlnieks Laiks
uzvilkuši apspīlētus neesamības tērpus un cukurvates cepures
mēs slīdam pa neredzamām ielām kurlos tramvajos
tikai kafija bažīgi šļakst baltās iedomu krūzītēs
bet mēs nezaudējam mieru
https://satori.lv/article/vinas-diena

Viņas diena
***
no mākoņiem smalki maltiem
tinkšķ tinas lītavu diegi
rīts tamborē mežģīnes vieglas
kad uzklāj tu galdautu baltu
vējš pēkšņi tev blūzīti burza
rau kafija izlīst uz galda
bet suns saplēš gurķu burku
pa pagalmu aizklibo vārna
sev vilkdama līdzi spārnu
***
no mākoņiem smalki maltiem
visaugstākā labuma prieka
vistīrāko asaru riekšas
mans mīļais cep maizi baltu
džinkst fajansa krūzītes bālas
viz garaiņi sirmi virs galda
no sveces krīt gaisma vālos
aiz rūts aizdip sudraba pieši
mēs klusējam sēžamies ciešāk
***
tinkšķ tinas lītavu diegi
auž līgava guldzošu tērpu
no meldriem ūdens un mētrām
skrien atspole vasarā viegli
bet saule slīd lejup nāk rudens
līdz sānis stieg saiva sniegā
lūst mētras un apledo dūres
trīs dienas pirms pavasara
tās mīļotais pārnāks no kara
 
***
rīts tamborē mežģīnes vieglas
kad lapsām apsarmo skropstas
un skudras uz stiebru stobriem
marts peļķes ieada sniegā
vējš klusē ievilcis elpu
bet gaisā iesprakstas spriegums
pirms izkūst leģions elku
pirms pali atkorķē upi
pirms debesis izlaiž putnus
 
***
kad uzklāj tu galdautu baltu
kam ornaments pasūtīts kodēm
ar sanošām smilšu lodēm
ar kafiju jaunībā maltu
kad cukurs bez cukurtrauka
kā kristāls rau nolikts uz galda
un plātsmaizes pēdējā rauga
viss notiek kā vienmēr ir bijis
nav lūzušas laika sijas
***
vējš pēkšņi tev blūzīti burza
un saktas skariņas notrīc
aiz rītdienas aizķeras roka
un apgāž saulrieta turzu
virs debesu upes grīvas
slīd līgani gājputni murdā
tu ienirsti dziļumā brīva
vien blūzīte vizuļo krēslā
kā nesakults putukrējums
***
rau kafija izlīst uz galda
kā skuķis nolaižu acis
tu bezkaislīgs avīzi lasi
jā sētniekiem paceltas algas
rīts nopūš sarkanās sveces
es iestumju atvilktnē malku
un jaunās kaprona zeķes
vien izžauto veļu lokot
tavs krekls man apliek roku
***
bet suns saplēš gurķu burku
slaids kaķis ielido ķirsī
skumjš dzērājs man pārdot viršus
un vīstošus suņuburkšķus
es iemācos noplēst tāsi
no ikdienu malkas iekuram
tur uzzīmēts gājputnu kāsis
un negaidot degošā krūmā
pārvēršas nopūta rūgtā
 
***
pa pagalmu aizklibo vārna
skrien kaķis ar zīlīti zobos
un izlido cauri logam
sienai un aizslēgtiem vārtiem
caur kokiem un šķūnīšu jumiem
gar ēnainu kaimiņu dārzu
ar asti kā jautājumu
tas mūžam neatrod mieru
ne apēsto vakardienu
 
***
sev vilkdama līdzi spārnu
es iespraucos autobusā
un apsēžos vietiņā klusā
pie skuķa ar kaķēnu kārnu
šīs vietas šķiet pazīstamas
man priekšā snauž pavecs pāris
kā mazas un laimīgas salas
tā gribētos saskatīt ceļu
man uzsmaida Kāds un es ceļos
https://www.ebaznica.lv/rutas-stelmaheres-dzejoli-1475/

runā mākoņi lietū

pār sēkliņu vājo
runā parastas lietas
kurās tu mājo
es runāšu Tevi
nerunājot
viņa uzliek rokas uz galda
neiežēlina. neraud. negaida algu.
tā ir mana mamma. viņas vārda nav laikrakstos
viņai trīc rokas. viņa grib dot
mana mamma nevar ievērt adatā diegu
pasaule kļūst viņas acīm par tievu
viņa nevar redzēt. viņa redz Dievu
***
ābolu sēkliņas
tuksnesī dziļā
starp vakara ziņām
un sirdsapziņām
Elija Elija
debess ir zila
***
kad aizbrauc māja paliek jumts
tu paliec Dieva neatstumts
pār tevi pusnakts seja gumst
bet nesatumst bet nesatumst
***
kādā sapnī vēl īstenākā par īstenību
es redzēju Tavu seju. tā bija caurspīdīga
tai cauri spīdēja tuksneša smiltis
un kalna avoti tīri
bet cilvēki dzisa smiltīs
kā rētas. kas nesadzīst
kādā sapnī es skaidri redzēju dzīvi
caur Tavu seju.
nesasalstošu nesatrūdošu. tīru
kā stikla spoguli.
kā patiesību
***
starp koku klinšu kolonnu ēnām
plūst mūsu ēnas starp lietu ēnām
un izstiepjas izstīdz palien zem ēkām
saplūst ar arkām un logailām senām
tik zilas kā tinte pār dzēšlapu lēnām
Dievs izraksta ielas pats būdams bez ēnām
***
es vasaras tvirtumā iršos
starp kamenēm bitēm un iršiem
no karstuma laimīgi tirpšu
līdz iegrimšu mirdzošos viršos
es dzīvošu nenorimis
kad es vairs nebūšu miris
kad es vairs nebūšu miris
***
balts rūtī saules ugunskurs
es atgriezīšos. būšu tur
kur debess zemi plaukstā tur
un aizsargā lai nenobur
to čūska. kas visapkārt dur
es esmu melnai čūskai nē.
es atgriezīšos Ēdenē
***
manas sadedzinātās.
tēta neparakstītās dienasgrāmatas.
kaut kur. kaut kad.
paraksta Dievs.
es pazīstu Viņa rokrakstu.
uz katras. vēl nenodzīvotas.
dienas rīta
***
zīžains rīts saloka tumsas zīdu
žīds nošauts aiziet pa ezera grīdu
tava sirds asins joprojām pasaules vidus
ik rītus kāds atstāj slapjas pēdas uz grīdas
saules plūdi no ielām nožāvē bezcerību
tava sirds asins joprojām pasaules vidus
es pazīstu Tevi nenošaujamo žīdu