---BIOGRĀFIJA

Dzejniece. Dzimusi 1920. gadā Veļikije Lūkos, Krievijā. Līdz 1944. gadam studējusi filozofiju Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. 1944.
gadā emigrējusi uz Austriju, no 1946. gada dzīvo Anglijā, Londonā. Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas ilggadēja prezidente, Latvijas PEN kluba biedre un
delegāte daudzos starptautiskos kongresos; propagandējusi latviešu literatūru. 50. gados apguvusi indiešu dejas mākslu un Austrumu filozofiju, vēlāk
organizējusi un vadījusi jogas skolotāju kursus Anglijā.
Pirmā publikācija – dzejoļu kopa laikraksta „Tēvija” pielikumā „Zīle” 1941. gada 29. augustā. Izdoti vairāki dzejoļu krājumi. Rakstījusi dzeju arī angļu valodā.
Publicējusi darbus arī periodikā.
V. Sniķeres dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu
arhetipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. V. Sniķeres dzejas centrālā tēma – cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un
iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, piesātināts spriegums. V. Sniķere tulkojusi latviešu valodā R.M. Rilkes, I. Jelineka, Č. Miloša dzeju, bet
angļu valodā – Z. Lazdas un Andreja Eglīša dzeju.

Krievu kaŗaspēkam tuvojoties Rīgai, Velta Sniķere 1944.g. otrā pusē dodas bēgļu gaitās, nonāk Austrijā, pēcāk Anglijā (1946), kur mīt vēl šodien. Dzejdarbi
publicēti periodikā (Ceļa Zīmēs, JG, Karogā, Londonas Avīzē, Literatūrā un Mākslā u.c.) un sakopoti krājumos Trīs autori (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un
Dzintaru Sodumu), Nemitas minamais (1961), Piesaukšana (1967), Lietus mutes (1999, izlase), Pietuvoties vārdiem (2003). Citējot literatūrzinātnieku
Viesturu Vecgrāvi, viņas dzeja sakņojas maģijas un simbolu poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu
tautu arhētipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Atdzejas latviski (Rilke, Jelineks, Milošs u.c.) un angliski (Zinaīda Lazda, Gunars Saliņš, Andrejs Eglītis
u.c.). Ilggadēja Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas prezidente. (R.E.)

Velta Sniķere // BIBLIOGRĀFIJA

Dzeja

V ---Pieredze. R.: Mansards (2010)

---Savādībiņas: notika tieši tā, nekas grozīts vai pielikts. R.: Valters un Rapa (2009)
V ---Pietuvoties vārdiem. R.: Valters un Rapa (2003)
---Piesaukšana. Kopenhāgena: Imanta (1967)
---Nemitas minamais. Čikāga: Alfrēda Kalnāja apgāds (1961)
---Trīs autori: Velta Sniķere, Ojārs Jēgens, Dzintars Sodums. Stokholma: Daugava (1950)

Izlases
V Gaisma un noslēpums Pētergailis, 2010
---Lietu mutes. R.: Artava (1991)

V Citā gaismā Nordik, 2005

V Tilti 2. sējums Latviešu mītnes zemju dzejas antoloģija Mansards, 2009

IN ENGLISH

Smile of the unknown (1979)

R - Husks (1999)
NEPIETIEK
  Not enough bruise sky,
 
Nepietiek ziluma debesis,
It is not enough grass greens;
Nepietiek zaļuma zā lē; Depth quiet words
Dziļuma klusajos vā rdos, Volume thunder.
Skaļuma pērkona dā rdos.  
  It is not enough courage to open
Nepietiek drosmes atvērties
Naktij. Nepietiek drosmes. Night. It is not enough courage.
   
   
   
***
***
 
   
Nekavējies,  
Līdz nobrū k pēda aiz pēdas, hesitate,
Pirms soli liec; By crashes foot behind the foot,
 
Krā šnuma ziedus Before you put a step;
Gar malu  
Sveicini. Neaiztiec. glory flowers
along the edge
***
Greet. Do not touch.
 
 
Es atgriezīšos, es pā rnā kšu, ***
Tu teici,  
Jo bez tevis nav ū denim garšas, ne mutei.  
 
Jo bez tevis nav Dievs I will return,
Nav bez tevis You said,
Spēku man devis. Because without you there is no water to taste,
  not your mouth.
Tik stiprs un nemaldīgs un vētrainiem
smiekliem,  
Tu, kas citā ds nekad neesi bijis, Because without you is not God
Tā teici.
 
Not without you
Aiz apvā ršņ a bā luma, aiz saules pamales sā rtas Force has given me.
Tā lu tev jā nā k, tā lu, es iziešu pretī.  
  So strong and infallible and stormy laughter,
  You who have never been different,
 
  It said.
***  
  Behind the pale horizon, behind the sun Pamales
  pink
Pā riet dzīve kā elsas,
You come far, far away, I walk out in return.
Nokopjas galds.
                                        
Pēdējā s druskas dali.
Vizošie putni jau laipni
Stā tā s atvērtā delnā
Dā vanu saņ emt. Skip life as a pant,
 
Nokopjas table.
 
                                           
  Last crumbs dali.
*** Glimmering birds already welcome
  Stat open wrist
 
Vai gan no dzīves
Gift get.
Kas ceļas,  
Vai iznīkst no nā ves;  
Dziesma aizstiepjas pā ri  
Klajumu klajumiem.
 
 
Tek no stelles stellē, ***
Pā rtek pavediens,  
Tek no dzīves dzīvē.  
  Or both from life
Pasaules saklaigā jas,
 Saules pa debesīm staigā . What are rising,
Arī es Or die from death;
Atradīšos.
 
The song over aizstiepjas
  Plain plains.
 ***  
It flows from the loom loom,
Partek thread
Flows from living life.
from HUSKS
 
World saklaigājas,
Crushed by the Russian bear
Eager for Baltic honey, The sun through the sky walk.
Plundered by the West - also, I
Wilson has given away I find.
Baltic money -
When does the fate of the Baltic States
Get mention at UNO?
Where are the Baltic States?

(Krievu lā ča nospiestas / Meklējot Baltijas medu, /

Rietumu izlaupītas - / Vilsons aizlaida / Baltijas naudu -
/ Kad tiks Baltijas valstu liktenis / Pieminēts ANO? /
Kur tad ir Baltijas valstis?).

I met, played with,

Raced
Words,
I ran ahead,
Words fell back.
l am now without words

(Es sastapu, spēlējos, / Skrējos / Ar vā rdiem. / Es

skrēju uz priekšu. / Vā rdi atkrīta. / Esmu tagad bez
vā rdiem.)

Zimuliem

Pencils and pens

That rule writing:
Pour your own juices
Upon the page.
Or I will change
The crows spying,
Peering through the shuttered word windows
Into jubilant joyous
Toy princes for myself

(Zīmuļi un spalvas, / Kas valdiet pā r rakstīšanu: / Lejiet

jū su pašu šķ idrumus / Uz lapas, / Vai arī es mainīšu /
Kraukļu glū nēšanu caur sadauzītiem vā rdu logiem /
Pret gavilējošiem priecīgiem / Leļļu prinčiem sev).

As thousands of mirrors
I have stood,
A thousandfold masked.
And yet, to heal
I have been asked.
But not, to reveal

(Kā tū kstoš spoguļu esmu stā vējusi, / Tū kstošreiz

maskēta. / Un tad vēl dziedēt / Arī ir prasīts. / Taču
nekad, atklā t.)
*** 

DEJOTĀJS
 
 
Dejo Dieva slavai,
Patikšanai savai
Dejotā js.
 
Reiz krēslainā un klusā novakarē
Tu pēkšņ i cēlies, izliecies kā loks
Un pats kā bulta prom no sevis rā vies
Pa gaisiem sudrabainā s dzirkstīs bā rstīdamies.
Mēs redzējā m šī mirkļa gaišo sprīdi pret
mū žību ar ripu ripā m ejam.
 
Spogulis biji vispirms,
Atspoguļodams starus,
Kas kū ļiem un aumaļā m
Sakrita tevī kā spietā .
 
Bet tad
Gaisma, kas biji bijis,
Tapa kā tumsa,
Kad nepalika no tevis
Nekā.
Jo caur tevi, kas biji vērties caurspīdībā,
Ienā ca saprašanā
Mirdzēšana.
 
Un mēs arī bijā m tapuši logi,
Pa kuriem nā kdamas sudraba ugunis
Griezā s virpuļos ap tavu nostā šanos.
SVEŠS PRIEKS
 
 
Es jums atnesu prieka vēsti. . .
Kāds teica un mira par to.
Vēl vienmēr naglu rētas
Asiņo, asiņo.
Jo prieks ir bīstams un svešs.
 
 
 
***
 
 
„Es, kara aiziedams,
Sirdi slēdzu akmenī.”
 
Bet mēs, vaidu vaideloši,
Paši uz saviem
Sāpju šķēpiem metamies,
Pasi savas vaimanas
Neatklausāmies.
 
 
 
 
DZIDRI SPĀRNI
 
 
Man savākt dzintarainu medu
Vēl jāiet caur cik nesvarīgām vasarām?
 
Virspusē nē. Dziļi zem pērnajām saknēm
Atmodusies,
Diena rotājas gaismu.
Pumpuri pilni ar to
Un ausmas sakļautās plaukstas.
 
Saules puķe vēl dus.
Dzidri saceļas spārni.
Tecēdams satek zelts šūnās.
 
 
 
 
LAIMA
 
 
Laime balta un liela,
Zila, balta un spoža.
Mana sirds ir tik droša
Kā dūja, kas ēd no plaukstas.
Visas pazaŗu lapas
Rasā vizina sauli.

**
 
 
Lēnīgais laiks,
Kur vairs nav salaušanas,
Un neplīst spoguļi.
Viss visa spogulis.
 
Sā pīgā s ardievas
No ainā m iepriekšējā m
Izjauca pēdējo,
Kas spēja sakā rtoties.
 
Sudraba ū deņ i,
Kur citkā rt zeme bija.
Un krā su daudzbagā tība,
Jo varavīksna lija.
***

 
Vējš ā beļziedu puteni
Griež vērpetēm pa mani.
 
Dzīvei nodevas dotas,
Celtas un noliktas rotas.
 
Atraisīt vēju...
Ar tevi pieputinā t
Visu savu dzīvi
Baltu.

SADALAITIES
 
 
Dalaities durvis
Saskaldaities
Griezieties
Dzelzs atslēgas!
 
Griezieties atslēgas
Virpuļojiet,
Satecēs soļi.
 
Vēlīni ceļi
Bez baismu un briesmu
Ciemiņ i veļi
Salū dzas dziesmu
 
Dziesmai, ko sen jau zinā s
Un atceras,
Dziedā ties ļaušu.
 
Laidīšos tā lu
Pēc atbalss,
Kas tevī
Tikko tu dzirdēsi
Modīsies manī.
 
Viss labi norit
Viss norit labi.
 
Ne gaisi gaišojas
Ne tricinā s
Ne ausma ar rozēm
Ne magonēm vicinā s,
 
Ne suņ i rējuši,
Ne gaiļi iedziedā jušies.
 
Nē. Vēl vienmēr
Tik smalki velk vilki
Labsirdīgie
Kas pusnakti sarga.
 
 
 
 
SPALVAS KĀTIEM
 
 
Tie zīmuļi un spalvas kā ti,
Kas liek rakstīt,
Lai uzsit paši savas sulas,
Ko papīros šļakstīt;
 
Jo citā di vērtīšu
Uz izliktajā m sacīšanas auklā m
Sēdošos melnos vakts kraukļus
Staltos, baltos spēļprinčos sev.
 
 
 
 
SAULES ZAĶĪŠI
 
 
Te lec un lēkā ,
Nā k un iet ar spulgu,
Zib, ir un aušojas,
Un pazū d neaizlecot.
 
Saule sū ta savas maldugunis,
Lai var kā du gaismu saskatīt.
 
Bet gaisma ienirusi spogulī,
Sasitā s, sakļā vā s un slēdzā s virsmas viļņ i.
Kas redz?
Ik skats kā izriņ ķ ojis bumerangs
Skrien piederīgā acī atpakaļ,
Vien sevi sastapis šai skatījumā .
 
Saule sū ta savas maldugunis,
Lai var kā du gaismu uzskaitīt.
 
Bet gaisma iebēgusi spogulī,
Sasitā s, sakļā vā s un slēdzā s virsmas viļņ i,
Un, kur tā virzā s,
Pēdas neatstāj ne kā pnes,
Tik margojošas pamet
Projekciju plā ksnes.
 
Un tomēr,
Nokabinot savus atspīdumus,
Jū s stikla kalnā uztiksit.
 
 
 
 
ATGRIEZIES
 
 
„Tavs prā ts lai notiek
Kā debesīs
Tā arī virs zemes . . .”
Un ellē ...?
Vai mēs negribam
Lai elle mainītos?
 
Klīda mā te ar meitu,
Demētra ar Persefoni.
 
Klīda mā te ar dēlu —
Izīda ar Horu,
Marija ar Jēzu.
 
Pēdīgi tēvs ar dēlu.
Atgriezies Svētais gars:
 
Vēja mā te,
Ū dens mā te,
Uguns mā te —
 
Atgriez mums
Mū su debesis, pazemi
Un mū su zemi!
 

**

AIZLIEGTAIS AUGLIS

Tāpat vēl pie lielā pasaules koka

karā jas aizliegtais auglis
Un ēd to neskaitā mos rituā los,
Asinis un miesu.
Kā var tā neatēsties nomocītā ,
Un kaut vai par pašu grēkiem

***

DIEVĪBA Čūskuguns acis,

Taisnības mēle.
 
Skaties caur manām acīm,
Brīvība,
Naidniekā cērties,
Smejies ar manu muti,
Nākotne,
Brīvībā vērt
 

KAS GREZNOS? Ir tāds putns ar zilām acīm,

Kas Klusā okeāna salā
Grezno savu ligzdu.
 
Klusā okeāna salā
Putns ar zilām acīm
Grezno savu ligzdu
 Ziliem akmentiņiem,
Grezno savu ligzdu
Savu acu krāsā.
 
Kā mēs sasauksim
Spārnotu lielu,
Kas pušķos Dievzemi
Mūsu krāsām?
 
 
Londonā
28.VII 77
 
 

SAKLAUSĪŠANĀS Liksim ausi pie auss

Un klausīsimies
Viens otrā
Kā gliemežu vāku šalkoņā:
Līdz jūŗas dziļuma,
Līdz telpas plašuma,
Līdz smilšu sanēšanas
Saklausīšanos
Viens otrā.
 
 
SVĒTKU IZSKAŅA Bija labi.
Ka bija tikties.
Tikties mums atkal
Un neapnikties:
Atkal tikties.
 
 

KARTAGAS Zelta vilna virs zemes,

ATSPULGAS Virs ēnās grimušiem kauliem;
  Siltajā saulē spīd puķes
Kā zelta vilna.
 
Jūŗa, kas šūpoja buras,
Vēl seno atspulgu pilna,
Tāpat ka Kartagas acis,
Kas uzviļņo sejās.
Saulriets ir izpletis karogus
Plašumam pāri.
Vēlāk pie ugunskura
Zubeirs ierunājas:
„Nu tu atgriezusies pie mums,
No lielas tāles,
Kā vienmēr.”
 

JOGA Joga ir klusuma uzplaukšana

 Prāta vidū,
Dūmu nostāšanās
Sudraba atvaros,
Telpas vēja neaizturēšana
Ar sevi.
 
Joga ir smaida atvēršanās
Klusuma vidū,
Saules vizināšanās
Skaidrības spoguļos
Un svētības elpas neaizturēšana
Ar sevi.

DĀSNĪBAS KLĀSTI Saulaina stāvu

CAPZEBIB Pie jūŗas malas,
  Kur mirdzums nolaižas
Uz jūŗas malas.
 
Smaidi un čalas
Pie ūdens malas –
Radība ar mani
Sirsnībā dalās.
 
Tik daudz draudzības;
Izstieptām rokām
Skaistums rotājas
Uz jūŗas malas.
LAI GĀDĪGS 1991* Labāk zīle roka
Nekā mednis kokā;
Bet Gorbačovs
Labāk kokā.
 
Lai gādā 1991,
Ka Gorbačovs mēms un viens
Tup kokā,
Bet latviešiem brīvības zīle
Tiek rokā.
 

MANS KAĶIS Mans kaķis,

Melnais Tlalaunksohitls,
Guļ rokās,
Spēlējās ar manām skropstām.
 
Ko viņa zaļās acis man stāsta
Par seno meksikāņu dieviem,
Kas barojas kūpošām sirdīm?
 
Varbūt mūsu dievi
Arī pārtiek no sirdīm,
Bet nežēlīgāk,
Jo neredzamāk — ?

KO TU ESI Atmiņu armijas

IESĀKUSI? Maršē pa dzīvojamo telpu.
Ajanitai Nometuši rūsu, vilcieni atmiņu kravām
Iebrauc un turpina braukāt.
Maršē un brauc atmiņas,
Piepildot telpu.
Man gandrīz vietas vairs nebūs
Kur piemesties.
Jo Tu teici: „Atraksti
Par savu dzīvi”
Un es brīnos
Kā tas viss varēja notikt?
Un kādos laikos?
Un vienlaicīgi?
Rakstīšana pati ļoti patīkama:
Kutina smadzenes,
Apliesmo krūšu būri.
Rakstīšanas riteņi
Aizkustina viens otru.
Riteņu riteņi.
Atmiņu armijas, tālbraucēju
Atmiņu vilcieni,
Un ienāk helikopteri
Ar gaisa pastu.
Piepilda arī gaisu.
Vai būs vēl man
Kur piemesties?
 
„Raksti katru dienu
Kaut vienu teikumu,”
Maigi skubini.
Brikšķ un brākšķ ar smailām kurpēm.
Ar smagiem papēžiem
Un kādiem vēl ne daždažādiem
apaviem
 Atmiņas gāžas iekšā.
Ar un bez durvīm...
Vai paliks vietiņa
Kur man piemesties?