Mac Mater 2011 Ģim Ārstu Māsas Ārstu Palīgi

EIROPAS SAVIENĪBA
IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ
ESF fonda aktivitāte: programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība”

papildinājuma 1.3.2.3. aktivitātes „Veselības aprūpes un veicināšanas
procesā iesaistīto institūciju personāla kompetences, prasmju un iemaņu
līmeņa paaugstināšana” projekta „Veselības aprūpes un veicināšanas
procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītība nozares ilgtspējīgai
attīstībai”
MĀCĪBU MATERIĀLS
ĢIMENES ĀRSTA PRAKSĒ

IESAISTĪTO MĀSU UN ĀRSTU
PALĪGU APMĀCĪBA VESELĪBAS
VEICINĀŠANAS UN
SABIEDRĪBAS VESELĪBAS
JAUTĀJUMOS
Rīgas Stradiņa universitāte

2011. gads
1
SATURS
1. DAĻA. IEVADS SABIEDRĪBAS VESELĪBĀ, VESELĪBAS VEICINĀŠANA PRIMĀRAJĀ

APRŪPĒ .................................................................................................................................................. 4
1.1. SABIEDRĪBAS VESELĪBA, VESELĪBAS VEICINĀŠANA, SLIMĪBU PROFILAKSE UN TO LĪMEŅI.
INDIVIDUĀLĀS UN SABIEDRĪBAS VESELĪBAS VAJADZĪBAS..................................................................... 4
1.2. SKRĪNINGS JEB SIJĀJOŠĀ DIAGNOSTIKA UN TĀS PAMATPRINCIPI .................................................... 8
1.3. BIOPSIHOSOCIĀLAIS PRINCIPS VESELĪBAS VEICINĀŠANĀ. ............................................................ 10
MĀCĪŠANĀS ORGANIZĒŠANAS PEDAGOĢISKIE PRINCIPI ...................................................................... 10
2. JAUNDZIMUŠO, ZĪDAIŅU UN PIRMSSKOLAS VECUMA BĒRNU VESELĪBAS
VEICINĀŠANA UN SLIMĪBU PROFILAKSE ................................................................................ 17
2.1. VESELA JAUNDZIMUŠĀ, ZĪDAIŅA UN PIRMSSKOLAS VECUMA BĒRNA ANATOMISKĀS UN
FIZIOLOĢISKĀS ĪPATNĪBAS .................................................................................................................. 17
2.2. BĒRNA ATTĪSTĪBAS POSMI............................................................................................................ 21
2.3. BĒRNA AUGŠANA UN ATTĪSTĪBA, TĀS NOVĒRTĒŠANA .................................................................. 25
2.4. JAUNDZIMUŠĀ, ZĪDAIŅA UN PIRMSSKOLAS VECUMA BĒRNA APRŪPES ĪPATNĪBAS ....................... 30
2.5. BĒRNA ĒDINĀŠANA ...................................................................................................................... 34
Zīdīšana ........................................................................................................................................ 34
Mākslīgā ēdināšana ...................................................................................................................... 37
2.6. BIEŽĀKĀS INFEKCIJAS SLIMĪBAS UN TO PROFILAKSE ................................................................... 40
2.7. VAKCINĀCIJA .............................................................................................................................. 48
2.8. GALVENIE DRAUDI BĒRNA DZĪVĪBAI UN VESELĪBAI, PROFILAKSES IESPĒJAS ............................... 55
2.9. VARDARBĪBA PRET BĒRNU........................................................................................................... 63
3. SKOLAS VECUMA BĒRNU VESELĪBAS VEICINĀŠANA UN SLIMĪBU PROFILAKSE .. 69
3.1. VESELA SKOLAS VECUMA BĒRNA FIZIOLOĢISKĀS UN ANATOMISKĀS ĪPATNĪBAS ......................... 69
3.2. AUGŠANA UN ATTĪSTĪBA .............................................................................................................. 72
3.3. VESELĪGAS ĒŠANAS PAMATPRINCIPI ............................................................................................ 74
4. PUSAUDŽU VESELĪBAS VEICINĀŠANA UN SLIMĪBU PROFILAKSE .............................. 81
4.1. GALVENIE DRAUDI PUSAUDŽA DZĪVĪBAI UN VESELĪBAI, PROFILAKSES IESPĒJAS .......................... 81
4.2. TRAUMU PROFILAKSE PUSAUDŽIEM ............................................................................................. 91
4.3. ŅIRGĀŠANĀS SKOLĀ UN PUSAUDŽU VESELĪBA ........................................................................... 109
4.4. ATKARĪBAS – SMĒĶĒŠANA, ALKOHOLS UN NARKOTIKAS ........................................................... 116
5. PIEAUGUŠO VESELĪBAS VEICINĀŠANA UN SLIMĪBU PROFILAKSE .......................... 129
5.1. PIEAUGUŠO NEINFEKCIJU SLIMĪBU RISKA FAKTORI UN PROFILAKSE .......................................... 129
5.2. FIZISKĀS AKTIVITĀTES SEKMĒŠANA UN VESELĪGA UZTURA VEICINĀŠANA AMBULATORO MĀSU
DARBĀ .............................................................................................................................................. 131
5.3. APTAUKOŠANĀS, TĀS IETEKME UZ VESELĪBU. DARBS AR PACIENTU SVARA SAMAZINĀŠANAS
JOMĀ ................................................................................................................................................ 136
5.4. ATKARĪBAS VIELU LIETOŠANAS PROFILAKSE AMBULATORĀS APRŪPES MĀSU DARBĀ ............... 139
5.5. PIEAUGUŠO HRONISKO SASLIMŠANU UN TRAUMATISMA PROFILAKSE PRIMĀRĀS VESELĪBAS
APRŪPES MĀSU DARBĀ ..................................................................................................................... 140
5.6. GARĪGĀS VESELĪBAS VEICINĀŠANA UN SLIMĪBU PROFILAKSE .................................................... 144
PRIMĀRĀS APRŪPES LĪMENĪ .............................................................................................................. 144
5.7. INFEKCIJU SLIMĪBU PROFILAKSES PRINCIPI. PIEAUGUŠO AKTĪVĀ SPECIFISKĀ IMŪNPROFILAKSE –
VAKCINĀCIJA .................................................................................................................................... 146
6. VECU CILVĒKU VESELĪBAS VEICINĀŠANA UN APRŪPE ............................................... 155

6.1. NORMĀLS NOVECOŠANAS PROCESS ........................................................................................... 155
6.2. VECU CILVĒKU FUNKCIONĀLĀ STĀVOKĻA NOVĒRTĒJUMS ......................................................... 156
6.3. GALVENIE DRAUDI VECU CILVĒKU VESELĪBAI UN DZĪVĪBAI ....................................................... 161
2
1. pielikums. Ikdienas darbības sevis apkopšanai....................................................................... 165
2. pielikums. Ikdienā nepieciešamo praktisko darbību veikšana ................................................ 166
3. pielikums. Folsteina prāta darbības mazā izmeklēšana .......................................................... 167
4. pielikums. Geriatriskā depresijas skala .................................................................................. 168
7. PRIMĀRĀS VESELĪBAS APRŪPES VIETA VESELĪBAS APRŪPES SISTĒMĀ, MĀSAS
UN CITU SPECIĀLISTU LOMA PRIMĀRAJĀ VESELĪBAS APRŪPĒ ................................... 170
8. ĢIMENES ĀRSTA PRAKSES DARBA ORGANIZĒŠANA UN DOKUMENTĀCIJA
ĢIMENES ĀRSTA PRAKSĒ. KOMANDA UN MĀSAS LOMA TAJĀ ...................................... 175
9. KOMUNIKĀCIJAS UN SASKARSMES SPECIFIKA PRIMĀRAJĀ VESELĪBAS APRŪPĒ –
PRAKSĒ UN TELEFONKONSULTĀCIJĀS ................................................................................. 183
10. MEDIKAMENTU LOMA SABIEDRĪBAS VESELĪBAS NODROŠINĀŠANĀ, SLIMĪBU
PROFILAKSĒ, MEDIKAMENTU BLAKNES UN TO IZVĒRTĒŠANA ................................... 188
11. SIEVIETES VESELĪBA GRŪTNIECĪBAS UN LAKTĀCIJAS PERIODĀ .......................... 194
11.1. JAUNIEŠU, SIEVIEŠU, VĪRIEŠU KONSULTĒŠANAS PAMATPRINCIPI ĢIMENES PLĀNOŠANAS
JAUTĀJUMOS ĢIMENES ĀRSTA PRAKSĒ. RISKA FAKTORI DAŽĀDĀS VECUMA GRUPĀS, KAS IETEKMĒ
REPRODUKTĪVO VESELĪBU ................................................................................................................ 194
11.2. FIZIOLOĢISKI NORITOŠAS GRŪTNIECĪBAS KONSULTĀCIJAS PAMATPRINCIPI, VEICOT
GRŪTNIECĪBAS APRŪPI ĢIMENES ĀRSTA PRAKSĒ ............................................................................... 197
11.3. ĢIMENES PLĀNOŠANA. KONTRACEPCIJAS VEIDI. HORMONĀLĀS KONTRACEPCIJAS IZVĒLES
PAMATPRINCIPI, BLAKNES, IETEKME UZ ORGANISMU........................................................................ 202
11.4. PROFILAKSES NOZĪME REPRODUKTĪVĀS VESELĪBAS SAGLABĀŠANĀ ........................................ 210
11.5. KONSULTĀCIJAS PAR REPRODUKTĪVĀS VESELĪBAS JAUTĀJUMIEM DAŽĀDĀS VECUMA GRUPĀS213
11.6. SIEVIETES KONSULTĀCIJA PAR KONTRACEPCIJAS METODES IZVĒLI ......................................... 215
12. BIEŽĀK SASTOPAMĀS PROBLĒMAS ĢIMENES ĀRSTA PRAKSĒ ............................... 219
3
1. daļa. Ievads sabiedrības veselībā, veselības
veicināšana primārajā aprūpē
Mērķis ir ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

sabiedrības veselības un veselības veicināšanas pamatprincipiem, veselību
ietekmējošiem faktoriem, profilaksi un tās līmeņiem. Pēc kursa noklausīšanās
ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi izpratīs iepriekšminētos
konceptus, izpratīs primārās veselības aprūpes lomu sabiedrības veselībā, kā arī mācēs
uzstādīt mērķus individuāla pacienta veselības veicināšanā.
1.1. Sabiedrības veselība, veselības veicināšana, slimību

profilakse un to līmeņi. Individuālās un sabiedrības veselības
vajadzības
Pēc šīs sadaļas Jums būs priekšstats par sekojošo:

 Vai cilvēks ir individuāla būtne vai kopienas sastāvdaļa?
 Kas ir veselība un kā katra indivīda veselību var ietekmēt sabiedrība?
 Kas ir veselības veicināšana, slimību profilakse, to līmeņi, mērķi un
iespējamās problēmas?
Primārajā veselības aprūpē Jūs strādājat ar individuālu personu vai nelielu cilvēku
grupu. Taču katrs indivīds ir kopienas un populācijas pamatvienība, kas arī veido
sabiedrības veselību. Strādājot ar pacientu ikdienas darbā, pielietojams integratīvs
modelis gan analizējot veselības un slimības ietekmējošos faktorus, gan plānojot
pacienta aprūpi.
Veselība ir pilnīgas fiziskas, garīgas un sociālas labklājības stāvoklis un ne tikai
slimības vai kādas citas patoloģijas trūkums (PVO, 1948). Tāpēc, raugoties uz
veselības veicināšanu šajā aspektā, Jums ir nepieciešami daudz plašāki līdzekļi nekā
tikai tradicionālais medicīnas modelis, kur fiziskiem jeb bioloģiskiem simptomiem vai
riska faktoriem ir noteicošā loma, neņemot vērā pārējos veselību ietekmējošos, proti –
psiholoģiskos un sociālos, faktorus. Tas ir biopsihosociālais modelis jeb domāšanas
veids (sīkāk par šo sk. 1.3. sadaļu).
Sabiedrības veselības uzdevums – vesels indivīds veselīgā vidē! Sabiedrības veselība
ir pasākumu kopums, ko mēs kā sabiedrība īstenojam, lai aizsargātu, veicinātu un
4
atjaunotu cilvēka veselību. Tai, tāpat kā medicīnai, ir jābūt gan zinātnei, gan mākslai
(Last J. M., 2001).
1. attēls. Indivīds un veselību ietekmējošie faktori
5
2. attēls. Slimības norise un profilakses līmeņi – ledāja princips (šo shēmu Jūs
varat izmantot jebkuras saslimšanas gadījumā, plānojot tās profilaksi un aprūpi)
Profilakses līmeņi:
 Primārā profilakse – pasākumi, kuru mērķis ir slimību riska faktoru
samazināšana, slimību cēloņu likvidēšana, piem., smēķēšanas samazināšana,
vakcinācija.
 Sekundārā profilakse – pasākumi, kuru mērķis ir slimības likvidēšana vai
izplatības ierobežošana sabiedrībā; pasākumi, kas saīsina slimības ilgumu
piem., audzēju agrīna diagnostika, skrīnings, ārstēšana.
 Terciārā profilakse – pasākumi funkcionālo traucējumu mazināšanai pēc
saslimšanas, hronisku slimnieku dzīves kvalitātes paaugstināšanai, piem.,
diabētiskās nefropātijas profilakse, kritienu profilakse osteoporozes gadījumā,
paliatīvā aprūpe.
Veselības veicināšana ir process, kas stiprina cilvēku spējas un iespējas uzņemties
atbildību par veselību – to saglabāt un uzlabot (Last J. M., 2001). Uzsvars šajā
procesā tiek likts uz visu populāciju un tās ikdienas dzīvi, nevis uz cilvēku grupu,
kuriem ir kādas konkrētas slimības risks, kā tas ir profilakses gadījumā.
Veselības veicināšana primārajā aprūpē notiek individuālā līmenī un ir balstīta uz
zinātniskiem pierādījumiem, ir praktiska un indivīdam pieņemama kulturālā un
sociālā kontekstā.
1. tabula. Kopīgais un atšķirīgais veselības veicināšanas līmeņos
Veselības veicināšana Veselības veicināšana
primārās aprūpes līmenī populācijas līmenī
Mērķis Indivīds Populācija kopumā
Prioritātes Pacienta (tomēr bieži arī Zinātniski aprēķinātas un
medicīnas personāla!) politiski izstrādātas sabiedrības
veselības prioritātes konkrētā
populācijā
Metodes Izglītošana, vakcinācija, aprūpe, Stratēģiju īstenošana visos
atbalsts līmeņos (t. sk. primārās aprūpes
līmenī)
Gaidāmais iznākums Apmierināts un vesels/-āks Konkrētās saslimstības
pacients samazināšanās populācijā
Vērtējuma kritērijs Kvalitāte Izmaksu efektivitāte, kvantitāte
Veselības veicināšanā iesaistīto lomas primārajā aprūpē (Stanhope M., Lancaster J.,
2008):
 aprūpētāji (angl. caregivers),
6
 izglītotāji,
 padomdevēji, atbalstītāji (angl. counselors),
 veselības popularizētāji sabiedrībā,
 aprūpes menedžeri,
 zinātnieki.
Izplatītākie šķēršļi veselības veicināšanā primārajā aprūpē:
1. No pacienta puses:
o noliegums (“tas nav iespējams, ka tas notiek/notiks ar mani”),
o motivācijas trūkums (“man nav laika”).
2. No medicīnas personāla puses:
o laikietilpīgi (“tāpat pacients to neņems vērā, bet es te šķiežu savu
laiku”),
o finansiāls motivācijas trūkums (zema finansiālā iniciatīva attiecībā
pret ieguldīto darbu),
o psiholoģisks motivācijas trūkums (“neticu, ka man ar tādām muļķībām
būtu jānodarbojas, labāk taču ārstēt slimus cilvēkus”).
3. No sabiedrības puses:
o ētiskie un cilvēktiesību aspekti (piem., kāpēc man kā indivīdam nav
tiesības pašam izvēlēties, kur smēķēt),
o industriju ietekme (piem., akcents uz slimību un tās ārstniecību, jo šajā
jomā ir lielāka peļņa) u. c. (Pencheon D., 2003).
2. tabula. Primārās veselības aprūpes darbinieku mērķi veselības veicināšanā
AISĪL (latviešu val.) SMART (angļu val.)
Atbilstoši pacienta vajadzībām (piem., aptaukošanās gadījumā ieteikumi, Specific
kā samazināt svaru)
Izmērāmi (piem., sasniegt svara samazinājumu par 10 kg) Measurable
Sasniedzami (piem., svara samazināšana 0,5 kg/ned., nevis 5 kg/ned.) Achievable
Īsteni, reāli (ņemot vērā pacienta iespējas, piemēram, finansiālās – Realistic
piedāvāt kā fizisko aktivitāti skriešanu, bet ne personīgo treneri)
Laicīgi, īstajā laikā (fiziskā aktivitāte katru dienu, nevis 7 stundas Timely
svētdienā)
Pašreiz Latvijā tiek izstrādātas Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017.

gadam, kuru galveno rīcības virzienu īstenošanā ir liela loma arī Jūsu darbam:
7
 Partnerības un starpnozaru sadarbības nodrošināšana, veicinot vienlīdzīgas
veselības iespējas visiem iedzīvotājiem.
 Neinfekcijas slimību riska faktoru mazināšana.
 Grūtnieču un bērnu veselības uzlabošana.
 Traumatisma mazināšana.
 Infekcijas slimību profilakse.
 Kvalitatīvas veselības aprūpes pakalpojumu sistēmas veidošana, nodrošinot
pakalpojumu vienlīdzīgu pieejamību visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Jūs kā primārās aprūpes speciālisti varat kļūt par ļoti efektīvu veselības veicinātāju, jo
vairumā gadījumu cilvēki uzticas Jūsu sacītajam un mēģina izpildīt dotās norādes.
Veselības veicināšana ir būtisks ieguldījums gan sociālajā un ekonomiskajā attīstībā,
gan katra cilvēka individuālās labklājības un dzīves kvalitātes nodrošināšanā.
1.2. Skrīnings jeb sijājošā diagnostika un tās pamatprincipi

skrīninga jeb sijājošās diagnostikas pamatprincipiem, skrīninga ietekmi uz sabiedrību
un indivīdu, kā arī konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un izglītošanu
skrīninga jomā. Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un
ārsta palīgi izpratīs, kas ir skrīninga testa jutība un specifiskums, mācēs izglītot un
informēt pacientu par skrīninga testa principiem, labumu indivīdam un sabiedrībai,
zinās pašreizējās skrīninga programmas Latvijā bērniem un pieaugušajiem.
Skrīnings jeb sijājošā diagnostika ir ar vienkāršu testu palīdzību veikta tādu cilvēku
izdalīšana no kopējās apsekotās populācijas, kuriem noteiktas asimptomātiskas
slimības varbūtība ir palielināta (Baltiņš M., 2003). Tātad skrīninga uzdevums nav
slimību diagnostika, skrīninga testi tikai atsijā cilvēkus ar iespējamu slimību. Taču
slimības esamību vai neesamību nosaka tālāk sekojošie apstiprinošie diagnostiskie
testi. Piemēram, skrīninga tests – slēpto asiņu tests fēcēs, ņemts 3 reizes,
apstiprinošais diagnostiskais tests pozitīva skrīninga testa gadījumā –
fibrokolonoskpija ar audu histoloģisko izmeklēšanu.
N. B. Neviens skrīninga tests nav 100% jutīgs un 100% specifisks!
8
Diemžēl ideālu skrīninga testu pasaulē nav. Labs skrīninga tests nosaka pēc iespējas
vairāk gadījumus, kur ir saslimšana (tie ir testi ar augstu jutību), un testa rezultāts ir
negatīvs pēc iespējas vairāk gadījumos, kad saslimšanas nav (tie ir testi ar augstu
specifiskumu).
Piemēram, pētījuma rezultāti no ASV, kur tika analizēti dati par vairāk nekā 5800
cilvēkiem, parādīja, ka slēpto asiņu testam fēcēs (gvajaka tipa tests, ko izmanto arī
Latvijā) jutība ir 64,3%. Tātad apmēram 26 cilvēkiem no 100 būs viltus pozitīvs testa
rezultāts – t. i., tests būs pozitīvs, bet zarnu audzēja patiesībā nav.
Savukārt testa specifiskums ir 90,1%. Tātad 10 cilvēkiem no 100, ko Jūs pārbaudīsiet,
būs viltus negatīvs rezultāts – t. i., tests būs negatīvs, bet patiesībā ir zarnu audzējs
(Allison J. E., et al., 2007).
Tātad nav ideāla skrīninga testa, tāpēc sarunā ar pacientu par konkrēto skrīninga testu
Jums vajadzētu pārrunāt sekojošo:
1) skrīninga mērķi;
2) viltus pozitīva un viltus negatīva rezultāta iespējamība;
3) izskaidrot diagnostiskā testa nepieciešamību pēc pozitīva skrīninga testa, kas
varētu apstiprināt slimības esamību vai neesamību;
4) izskaidrot citus ar skrīningu saistītos riskus, piemēram, paša skrīninga testa
potenciālo ļaunumu, ja tāds ir (fibrokolonoskopija kā skrīninga tests un zarnu
perforācijas risks), vai arī lieka trauksmes radīšana tiem cilvēkiem, kuriem ir
viltus pozitīvi skrīninga testa rezultāti (Chantal S., 2005).
Skrīninga mērķis nav tikai uz indivīdu vērsts, jo pozitīvas diagnozes gadījumā notiek
agrīnāka un efektīvāka ārstēšana, bet tas dod labumu arī sabiedrībai – agrīna atklāšana
palīdz ierobežot slimību pārnesi uz citiem cilvēkiem infekciju gadījumos, ietaupa
veselības aprūpes resursus.
Latvijā pašreiz tiek realizētas sekojošas populācijas skrīninga programmas:
1. Bērniem:
 fenilketonūrijas skrīnings,
 iedzimtās hipotireozes skrīnings,
 dzirdes skrīnings,
 hemoglobīna koncentrācijas noteikšana asinīs.
2. Pieaugušajiem:
9
 dzemdes kakla vēža skrīnings – onkocitoloģija vienu reizi trijos
gados sievietēm no 25 līdz 70 gadu vecumam;
 krūts vēža skrīnings ar mammogrāfijas metodi sievietēm no 50 līdz 69
gadu vecumam – reizi divos gados;
 resnās zarnas vēža skrīnings – slēpto asiņu izmeklējums fēcēs (no 3
sekojošām vēdera izejām) cilvēkiem, kas vecāki par 50 gadiem, reizi
gadā.
3. Grūtniecēm:
 iedzimtu augļa attīstības anomāliju skrīnings.
1.3. Biopsihosociālais princips veselības veicināšanā.

Mācīšanās organizēšanas pedagoģiskie principi
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar
biopsihosociālo pieeju un tās integrāciju mācību procesā, lai efektīvāk varētu
organizēt cilvēku mācīšanu un mācīšanos veselības veicināšanas ietvaros, kā arī
konfidencialitātes ievērošanu pacientu motivēšanas un izglītošanas procesā. Pēc kursa
noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās, kā
veiksmīgāk organizēt indivīdu izglītošanu par veselības veicināšanas jautājumiem,
pamatojoties biopsihosociālajā vai holistiskajā pieejā pacienta veselībai, mācēs
organizēt un veikt pacientu mācību plāna izveidošanu, ievērojot pedagoģiskos
principus un didaktikas metodes, izglītot gan pacientus un viņu ģimenes, gan ārsta
praksē reģistrētos veselos indivīdus par veselības veicināšanas un profilakses
jautājumiem, kā arī motivēt tos mainīt veselību ietekmējošos paradumus.
Biopsihosociālais princips tika izveidots 1977. gadā, kad G. L. Engels izvirzīja jaunu,
holistisku pieeju veselībai pretstatā iepriekš dominējošajam biomedicīniskajam
modelim.
Definīcija: indivīda veselība ir ne tikai bioloģisku, bet arī psiholoģisku (domu,
emociju, uzvedības) un sociālu (ģimenes, sociālā atbalsta, tradīciju, kultūras) faktoru
mijiedarbības kopums.
Viens no psiholoģiskajiem faktoriem ir indivīda veselības uzvedība. Tā ir tikpat
daudzveidīgi un sarežģīti determinēta kā citi indivīda sociālās uzvedības veidi, tāpēc
veselības uzvedības izpratne ne tikai paplašina mūsu zināšanas par šo jomu, bet arī
10
palīdz saprast, kā būtu iespējams ietekmēt un veicināt veselību apdraudošu paradumu
maiņu. Veselības uzvedība ir skaidrota dažādās teorijās un modeļos. Ieskats pāris
populārāko modeļu pamatprincipos.
Veselības pārliecības modelis (angl. The health belief model) (Becker, 1974). Modelis
parāda, ka veselības uzvedība ir noturīgu, pārliecībā pamatotu apstākļu kopums, kas
ietekmē viens otru. Māsa, veicot izglītojošas darbības, var palīdzēt aktivizēt indivīda
rīcību un veidot pārliecību pašam pieņemt pareizos lēmumus.
Aizsardzības motivēšanas teorija (angl. protection motivation theory) (Rogers, 1975).
Daudzas veselības veicināšanas kampaņas mēģinājušas motivēt cilvēkus mainīt savu
attieksmi, izmantojot bailes vai vainas apziņu. Piemēram, kampaņās pret braukšanu
dzērumā. Lai arī bailes var pamudināt mainīt veselību apdraudošus paradumus, taču
ar laiku un arī tad, kad indivīds nonāk reālā situācijā, kad jāpieņem reāls lēmums, tām
ir tendence izzust.
Pārmaiņu posmu modelis (angl. The stages of change model) (Prochaska &
DiClemente, 1984; 1986). Šajā modelī parādīts, ka jebkuras izmaiņas, ko mēs veicam,
nav galējas, bet gan daļa no notiekoša pārmaiņu cikla. Pārmaiņu cikls sastāv no
vairākiem posmiem: pirmsnodoma periods, nodoms, gatavošanās pārmaiņām,
darbība, saglabāšana. Dažiem cilvēkiem saglabāt jauno attieksmi pret dzīvesveidu ir
grūti un viņi var atgriezties atpakaļ jebkurā no iepriekšējiem posmiem. Atgriešanās
citā posmā nav neveiksme, jo indivīds var virzīties gan atpakaļ, gan uz priekšu caur
neskaitāmiem šiem pārmaiņu cikliem – kā virpuļdurvīs. Tādējādi smēķētājs var
daudzkārt atmest smēķēšanu, līdz atmet to pavisam. Jebkurā gadījumā indivīds jau ir
apzinājies ieguvumu no smēķēšanas atmešanas. Māsai būtu svarīgi identificēt to
posmu, kurā atrodas indivīds, lai veiksmīgāk varētu organizēt izglītošanas darbu.
Tātad ir jāievēro:
1) indivīda bioloģiskās un fiziskās vajadzības:
 indivīda dzimums, izglītība, vecums (indivīda vecuma posmi), dzīvesvieta (vai
tie ir pilsētas vai lauku iedzīvotāji);
2) psiholoģiskie faktori un veselību ietekmējošā uzvedība, izvērtējot, kāda ir:
• indivīda riska uztvere,
• sociālā ietekme,
• emocionālo kairinājumu uztvere (stress, bailes),
• atbalsta gaidas;
3) veselību ietekmējošie sociālie faktori:
11
• indivīda piederība kādai sociālajai grupai (ģimene, kopiena, kolektīvs,
piemēram, skolēni, darba kolektīvi, aprūpes centru iemītnieki u. c.),
• ekonomiskie faktori, kas nosaka indivīda vai grupas iespējas.
Izvēloties mērķa grupu, kurā māsai un ārsta palīgam veikt veselības izglītības darbu,
nepieciešams fokusēties uz visvairāk socioekonomiski apdraudētajām un
marginalizētajām vai sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām un to veselību
apdraudošajiem riska faktoriem, jo tā var panākt visievērojamākos rezultātus
sabiedrības veselības uzlabošanā, īpaši, raugoties no ekonomiskās rentabilitātes
viedokļa (Lis K., et al., 2008). Ņemot vērā iepriekš minētos principus, var veidot
mācību plānu iedzīvotāju izglītošanai. Tajā papildus vēl arī jādomā par izglītības
darba organizāciju un plānošanu, kā arī atbilstošu pedagoģisko metožu izmantošanu
un ētikas un konfidencialitātes principu ievērošanu.
Mācīšanās organizēšanas pedagoģiskie principi. Veidojot plānu, kā veiksmīgāk

organizēt indivīdu izglītošanu par veselības veicināšanas jautājumiem, noteikti
jāizmanto holistiskā pieeja jeb biopsihosociālais princips. Kā to veiksmīgāk īstenot?
Mērķa grupa Riska faktori
Vajadzības Motivācija Vērtības
Darbības plāns
Zināšanas Attieksmes kompetence

(informācija) prasmes
Informācijas Saturs: Mācību metožu Mācību

izplatīšanas Ko izvēle līdzekļu
stratēģija Kāpēc 12 izvēle
Kādā secībā
3. attēls. Plāns indivīdu veselības veicināšanai (Upmale I., 2009)
Veidojot mācību plānu konkrētai mērķa grupai, būtu vēlams ievērot noteiktus
principus:
 jānoskaidro, kādas zināšanas un iemaņas šajā grupā jau ir;
 jāformulē izglītošanas mērķi;
 jāsistematizē mācību saturs;
 jāizvēlas efektīgākas mācīšanas metodes izvirzīto mērķu sasniegšanai;
 jāizvēlas piemēroti mācību līdzekļi;
 jāparedz ierobežojošie faktori (piemērotu telpu trūkums, indivīdu fiziskā
pašsajūta, uztveres spējas konkrētajā brīdī u. c.);
 jāizvērtē sasniegtie mērķi, līdz ar to gūstot informāciju par mācību procesa
kvalitāti un efektivitāti (sk. 3. att.).
Izvēloties mērķa grupas, jāņem vērā:

 indivīda dzimums, izglītība, vecums (indivīda vecuma posmi), dzīvesvieta (vai
tie ir iedzīvotāji pilsētā vai lauku apvidū);
 grupa un tās lielums; vai tie ir: indivīdi, ģimene, kopiena (cilvēki, kas iesaistīti
kaut kādā vienā kolektīvā: piemēram, skolēni, darba kolektīvi, aprūpes centru
iemītnieki u. c.), sabiedrība.
Riska faktori izvēlētajā grupā. Jāizvērtē, kāda ir:
 indivīda riska uztvere,
 sociālā ietekme,
 emocionālo kairinājumu uztvere (stress, bailes),
 atbalsta gaidas.
13
Izvēloties mērķa grupu, jāatzīmē, ka, fokusējoties uz visvairāk socioekonomiski
apdraudētajām un marginalizētajām vai sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām un tās
apdraudošajiem riska faktoriem, var panākt vislabākos rezultātus sabiedrības
veselības uzlabošanā, īpaši, raugoties no ekonomiskās rentabilitātes viedokļa (Lis K.,
et al., 2008).
Jebkuram mācību procesam ir noteiktas prasības, kuru izpilde nodrošina tam
nepieciešamo kvalitāti. Te ietilpst mācību mērķu un uzdevumu izvirzīšana, atbilstoši
mācību saturam izvēlētas mācību metodes un mācību organizācijas formas, kā arī
mācību rezultāts un tā novērtēšana.
Darbības plāns:
1. Informācijas izplatīšanas stratēģija. Informāciju var izplatīt, izmantojot:
 oficiālos avotus (masu plašsaziņas līdzekļus – arī vietējo presi, kas šobrīd ir
gandrīz katrā pašvaldībā; dažādus bukletus, plakātus un videoklipus);
 neoficiālos avotus. To izmantošana nozīmē, ka māsa informatīvu darbību veic
dažādos vietējās kopienas pasākumos (informācijas sniegšana sieviešu klubos,
draudžu pasākumos, bibliotēkās, pašvaldību sarīkojumos u. c.). Šis
informācijas izplatīšanas ceļš, īpaši lauku apvidos, ir ļoti veiksmīgi
pielietojams;
 tiešas pārrunas ar indivīdiem, indivīdu grupām vai atsevišķām ģimenēm.
2. Mācību saturs. Tajā māsa paredz, ko viņa stāstīs teorētiski un ko rādīs
praktiski; jāpamato – kāpēc tieši tas indivīdam būtu jāzina un kādā secībā noritēs
mācīšanās. Te jāparedz:
 cik ilgs laiks tiks atvēlēts katrai apmācības reizei un cik tikšanās reizes būs
nepieciešamas, teorētisko / praktisko mācīšanās sadaļu attiecības un mācīšanās
vieta (māsas prakses vieta, indivīda dzīvesvieta, kolektīva telpas);
 vai mācīšanās būs indivīdam, vienai ģimenei vai vairākām un cik liela
pieredze ir katram indivīdam veselības aprūpes jautājumos. Mācību plānam
jābūt pārdomātam, ar sasniedzamiem mērķiem. Tas jāveido kopā ar
indivīdiem, kas iesaistīsies mācību procesā, ņemot vērā, kāds ir viņu
priekšzināšanu līmenis (ieskaitot vispārējās izglītības līmeni) un ko viņi
sagaida un ko vēlas iegūt šajā procesā sev.
3. Mācību metodes, ar kādām tiks realizētas mācības. Te jāņem vērā, ka
mācīšanās notiek darbībā, līdz ar to jāizmanto interaktīvas mācību metodes:
14
 teorētiskajai daļai var izmantot īsu māsas lekciju, kā arī vienas lapas
instrukciju, kur hronoloģiskā secībā sarakstīta indivīdam nepieciešamā
informācija (iepriekš pārrunāta);
 lai māsa saņemtu atgriezenisko saiti, izmanto dialogu. Savukārt, ja mācās
vairāki indivīdi vienlaicīgi, var izmantot diskusijas metodi, kuras gaitā tiek
noskaidroti jautājumi, kas grupai ir svarīgi;
 lai veiksmīgi varētu apgūt, kā rīkoties dažādās situācijās, var izmantot lomu
spēles. Teorētiskā informācija, lai tā tiktu padarīta saprotamāka, tiek
papildināta ar demonstrējumu. Tiek izmantoti dažādi uzskates līdzekļi, un tie
var būt gan māsas sagatavoti palīglīdzekļi un materiāli, gan katra indivīda
veselības aprūpei iegādātie priekšmeti.
4. Mācību un uzskates līdzekļi:
 grāmatas, brošūras, bukleti, kuros skarta veselības veicināšana un aprūpe,
izvairīšanās no traumatiskām situācijām, neatliekamā palīdzība, kāda jāapgūst
katram indivīdam, plakāti, maketi;
 audiovizuālie ieraksti un informāciju tehnoloģiju vide (t. sk. TV pārraižu
skatīšanās, raidījumu klausīšanās radio vai interneta vidē esošu resursu
izmantošana, videospēles un diskusija par izvēlētajām tēmām pēc skatīšanās /
klausīšanās).
5. Mācību rezultāta izvērtēšana. Tā notiek, pamatojoties uz indivīdu
jautājumiem par pārrunās skartajām tēmām.
Kopsavilkums
Indivīda veselību veido ne tikai bioloģiski faktori, to ietekmē arī dažādi psihosociāli
faktori, kas jāņem vērā, domājot un veidojot mācību plānu, lai veiktu veselības
izglītības darbu. Mācību procesam ir noteiktas prasības, kuru izpilde nodrošina tam
nepieciešamo kvalitāti. Te ietilpst mācību mērķu un uzdevumu izvirzīšana, atbilstoši
mācību saturam izvēlētas mācību metodes un mācību organizācijas formas, mācību
rezultāts un tā novērtēšana, kā arī konfidencialitātes un ētikas principu stingra
ievērošana.
Kontroljautājumi
1. Kādi mērķi ir jāizvirza, uzsākot konkrēto veselības veicināšanas darbu?
15
2. Kas ir skrīninga testa viltus pozitīvs un viltus negatīvs rezultāts?
3. Kas, pirmkārt, būtu jāveic māsai, domājot par to, kā atbalstīt un izglītot
indivīdu, kurš vēlas mainīt veselību apdraudošus paradumus?
Literatūra
1. Albrehta Dz. Didaktika. – Rīga: RaKa, 2001. – 167. lpp.
2. Baltiņš M. Lietišķā epidemioloģija. – Rīga: Zinātne, 2003. – 284.–297. lpp.
3. Rubana I. M. Mācīties darot. – Rīga: RaKa, 2004. – 262. lpp.
4. Allison J. E., Sakoda L. C., Levin T. R., et al. Screening for colorectal
neoplasms with new fecal occult blood tests: update on performance
characteristics // J Natl Cancer Inst, 2007; 99(19): 1462–1470.
5. Carney P. A., Miglioretti D. L., Yankaskas B. C., et al. Individual and
combined effects of age, breast density, and hormone replacement therapy use
on the accuracy of screening mammography // Ann Intern Med, 2003; 138(3):
168.
6. Chantal S., Hazel E., Kendrick T. Oxford handbook of general practice. – 2nd
ed. – Oxford: Oxford University Press, 2005. – Pp.158–168.
7. Edelman C. L., Mandle C. L. Health promotion throughout the life span. –
Mosby, 2010. – Pp. 69–98.
8. Pencheon D., Guest C., Melzer D., et al. Oxford handbook of public health
practice. – Oxford: Oxford University Press, 2003. – Pp.7–24.
9. Stanhope M., Lancaster J. Public Health Nursing: population-centered health
care in the community. – 8th ed. – Mosby Elsevier, 2008 – Pp. 238–269.
10. LR Veselības ministrija. Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017.
gadam // http://www.vm.gov.lv/index.php?top=121&id=834 (sk. 11.09.2011.).
11. Wills J. Health studies: an introduction. – Palgrave Macmillan, 2008. –
Pp.148–180.
16
2. Jaundzimušo, zīdaiņu un pirmsskolas vecuma
bērnu veselības veicināšana un slimību profilakse
2.1. Vesela jaundzimušā, zīdaiņa un pirmsskolas vecuma bērna
anatomiskās un fizioloģiskās īpatnības
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar bērnu
aprūpē iesaistīto medicīnas speciālistu darba mērķiem un uzdevumiem, sniegt
zināšanas par bērnu dzimstību, veselības stāvokli Latvijā. Pēc kursa noklausīšanās
ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās, iegūs prasmes veikt bērnu
dalījumu pa veselības grupām un pratīs izvērtēt iespējamos bērna veselību
ietekmējošos riska faktorus.
Bērnu veselības aprūpē iesaistīto medicīnas speciālistu darba mērķis
17
Visu bērnu aprūpē iesaistīto speciālistu darba mērķis ir palīdzēt katram bērnam
sasniegt iespējami labāko augšanas un attīstības potenciālu, lai bērns kļūtu par
nobriedušu, veselu un harmonisku personību.
Latvijas Pediatru asociācija (Latvijas Pediatru asociācija, 2011) ir definējusi, ka
pediatrija kā medicīnas nozare sevī ietver:
1. Prevenciju – mācību par veselīgu dzīves veidu un veselīgiem apstākļiem
ģimenē,pasargāšanu no bērnu slimībām un traumām.
2. Profilaksi – vakcināciju, infekcijas slimību agrīnu pazīšanu un ārstēšanu,
slimību izplatības aizkavēšanu un apturēšanu.
3. Rehabilitāciju – slimo bērnu atveseļošanu, integrēšanu sabiedrībā un vidē.
Bērnu veselības stāvoklis Latvijā

Kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā pēdējos gados turpina strauji samazināties. 2011.
gada 1. jūlijā Latvijā bija 2 miljoni 216 tūkstoši iedzīvotāju. Tas ir par 13,8
tūkstošiem iedzīvotāju mazāk nekā 2011. gada sākumā, turklāt 8 tūkstoši iedzīvotāju
no tiem devās starptautiskās migrācijā. Pirmo reizi iedzīvotāju skaita samazinājumā
lielākā ietekme bija negatīvajam migrācijas saldo nekā negatīvam iedzīvotāju
dabiskaajm pieaugumam. Pēdējos gados Latvijā bija vērojams bērnu dzimstības
pieaugums. 2008. gadā valstī bija augstākā dzimstība pēdējos desmit gados –
piedzima 23 948 bērni, bet turpmākos gadus dzimstība samazinājās – 2009. gadā
piedzima 21 677 bērni, 2010. gadā – 19 219 bērni. 2011. gada pirmajos sešos mēnešos
dzimuši mazāk bērnu nekā attiecīgā laika posmā 2010. gadā (attiecīgi 9,2 tūkstoši un
9,7 tūkstoši bērnu). Sarucis arī noslēgto laulību skaits – 2007. gadā tika noslēgtas 15
486 laulības, bet 2010. gadā – tikai 9925 laulības (LR Centrālā statistikas pārvalde,
2011). Latvijā ir augsts neprecēto cilvēku skaits – 40% vīriešu un 31% sieviešu
vecumā no 25 līdz 49 gadiem nesastāv oficiāli reģistrētā laulībā (LR Centrālā
statistikas pārvalde, 2011).
Zīdaiņu mirstība
Zīdaiņu mirstība ir viens no rādītājiem, kas sniedz priekšstatu par iedzīvotāju
vispārējo veselības stāvokli valstī, raksturo pirmsdzemdību un pēcdzemdību veselības
aprūpi, kā arī sociālo stāvokli valstī. Latvijā pēdējos gados vērojama zīdaiņu mirstības
samazināšanās – 2010. gadā mirušo zīdaiņu skaits bija 5,7 uz 1000 dzīvi dzimušiem,
18
iepriekš 2009. gadā nomira 7,8 bērni, bet 1995. gadā zīdaiņu mirstība bija 18,8, 2004.
gadā – 9,4 bērni uz 1000 jaudzimušajiem. Zīdaiņu mirstības samazinājuma rezultātā
pieaudzis iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums. 2010. gadā dzimušiem provizoriskais
mūža ilgums ir 83,8 gadi, t. sk. vīriešiem – 68,8 gadi, sievietēm – 78,4 gadi (LR
Centrālā statistikas pārvalde, 2011).
Veselības grupas
I veselības grupa – veseli bērni, kuriem nav hronisku slimību, novērošanas periodā
var būt viegli noritošas akūtas slimības; orgānu un sistēmu funkcijas bez patoloģijas,
fiziskā attīstība atbilstoši vecumam.
II veselības grupa – bērni ar hronisku slimību attīstības draudiem. Akūtas
saslimšanas norit ar komplikācijām, rekonvalescences periodā vērojams nogurums,
paaugstināts uzbudinājums, miega traucējumi, slikta ēstgriba, subfebrilitāte. Pirmā
dzīvības gada bērniem ir problemātiska dzemdību un ginekoloģiskā anamnēze
(toksikoze, cita patoloģija). Funkcionāli traucējumi. Fiziskā attīstība normāla, var būt
1. pakāpes svara deficīts. Normāla neiropsihiskā attīstība vai neizteikta neiropsihiskās
attīstības atpalicība.
III veselības grupa – bērni ar hroniskām slimībām kompensētā, subkompensētā vai
dekompensētā veidā. Iedzimtas orgānu un sistēmu patoloģijas. Funkcionālas
patoloģijas. Fiziskā attīstība normāla, svara deficīts vai liekais svars I, II pakāpē, mazs
augums. Neiropsihiskā attīstība normāla vai atpalikusi.
Veselības grupā esošo bērnu īpatsvars – attiecīgajā veselības grupā iedalīto bērnu
skaits uz kopējo apskatīto vai uzskaitē esošo bērnu skaitu.
3. tabula. Jaundzimušo, bērnu un pusaudžu īpatsvars veselības grupās 2007.–

2010. gadā*
T. sk. statistiskajā reģionā

Gads Skaits Latvija
Rīga Pierīga Vidzeme Kurzeme Zemgale Latgale
Jaudzimušie
I veselības grupa 59,5 49,2 65,5 72,3 65,5 73,1 52,6
II veselības grupa 37,3 47,6 31,2 24,6 30,8 24,3 44,2
2010
3,2 3,2 3,2 3,1 3,7 2,6 3,1
III veselības grupa
Bērni
3–14 g. v.
2010
II veselības grupa 38,8 47,6 36,4 30,4 34,3 31,2 41,6
19
III veselības grupa 3,9 4,5 3,9 3,1 4,3 1,9 4,5
Pusaudži
15– 17 g. v.
2010 II veselības grupa 37,9 45,2 36,2 29,1 35,0 29,2 45,2
III veselības grupa 3,9 5,7 3,5 2,9 3,9 2,1 5,7
*Avots: Veselības ekonomikas centrs
Bērni sadalīti pa Latvijas statiskajiem reģioniem, ņemot vērā ārstniecības iestādes

kodu. Ārstniecības iestādes sadalītas pa statistiskajiem reģioniem atbilstoši Ministru
kabineta 2004. gada 28. aprīļa noteikumiem Nr. 271 “Par Latvijas Republikas
statistiskajiem reģioniem un tajos ietilpstošajām administratīvajām vienībām, ar
grozījumiem 03.06.2009.”
Veselība
Jau 1946. gadā Pasaules Veselības organizācija definēja, ka veselība ir fiziska, garīga
un sociāla labsajūta harmoniskā vidē. Arī pediatrijā veselība definēta kā bioorganiska,
emocionāla un garīga harmonija (Nelson, 2007).
Bērna veselību ietekmē:
1) ģenētiskie faktori;
2) vecāku veselība;
3) grūtniecības norise;
4) sociālie faktori: mikroklimats un kultūras līmenis ģimenē, bērnudārzā, skolā;
vecāku izglītības līmenis;
5) ekonomiskie faktori: dzīves apstākļi; uzturs un ēšanas paradumi;
6) politiskie faktori.
Nozīme ir katram no šiem faktoriem atsevišķi, kā arī to savstarpējai ietekmei.
Fetālā perioda riska faktori (teratogēni):
1) infekciju ierosinātāji (toksoplazmoze, masaliņas, citomegalovīruss, sifiliss
u.c.);
2) ķīmiski aģenti (medikamenti, alkohols, cigaretes, narkotikas);
3) radiācija;
4) psiholoģiski aspekti.
Bērna veselību noteicošie bioloģiskie faktori:
1) orgānu un sistēmu funkcionālais stāvoklis;
2) organisma reaktivitātes spēja (imunoloģiskais stāvoklis);
20
3) bērna fiziskās un psihomotorās attīstības līmenis;
4) hronisko slimību esamība.
Kopsavilkums
1. Bērnu aprūpē iesaistīto medicīnas speciālistu darbs sevī ietver gan
prevencijas, gan profilakses, gan rehabilitācijas aktivitātes.
2. Latvijā ik gadu vidēji dzimst ap 20 000 bērnu, bet pēdējos gados dzimstībai
ir tendence mazināties.
3. Latvijā ir zems precēto cilvēku īpatsvars, līdz ar to daudzi bērni aug sociāli
nepilnīgās ģimenēs.
4. Zīdaiņu mirstības rādītājs Latvijā vēl joprojām ir augsts.
5. Tikai nedaudz vairāk nekā puse bērnu Latvijā atbilst I veselības grupai – ir
praktiski veseli.
6. Bērna veselība ir ne tikai fiziska, bet arī garīga un sociāla harmonija.
7. Bērna veselību ietekmē daudzu faktoru kopums, sākot ar grūtniecības norisi
un vecāku veselības stāvokli līdz pat sociāliem apstākļiem ģimenē.
2.2. Bērna attīstības posmi

dažādiem bērna vecumposmiem, atšķirīgām fizioloģiskām īpatnībām un iespējamām
patoloģijām dažādos bērna vecumposmos. Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta
praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi iegūs komunikāciju prasmes darbam ar bērna
vecuma pacientiem, ņemot vērā vecumam specifiskās situācijas, iegūs prasmes
pareizai anamnēzes savākšanai pediatriska profila pacientiem.
Dažādi cilvēka dzīves vecumposmi

1. Prenatālais periods: no apaugļošanās momenta līdz 37.–42. grūtniecības
nedēļai.
2. Intranatālais – no pirmajām dzemdību sāpēm līdz piedzimšanas brīdim.
21
3. Perinatālais – no 22. grūtniecības nedēļas līdz 6. dzīves dienai.
4. Postnatālais – no dzimšanas līdz mūža beigām.
Bērna vecumposmi (Nelson, 2007)

1. Neonatālais periods vai jaundzimušais (newborn): no dzimšanas līdz 28.
dzīves dienai;
2. Zīdaiņa periods (infant): no 28. dzīves dienas līdz 1 gada vecumam;
3. Mazbērna periods (second year, toddlers): 1–3 gadi;
4. Pirmsskolas periods (preschool): 3–6 gadi;
5. Jaunākais skolas vecums (middle childhood): 6–12 gadi;
6. Vecākais skolas vecums: 12–18 gadi.
Pusaudžu periods (angl. adolescence)

Agrīnais pusaudžu periods: 10–14 gadi
Vidējais pusaudžu periods: 14–17 gadi
Vēlīnais pusaudžu periods: 17–21 gadi
Bērnu slimību izpausmes dažādos bērnu vecumposmos ir atšķirīgas un stipri atšķiras
arī no pieaugušo slimību izpausmēm.
4. tabula. Fizioloģiskās īpatnības un iespējamās patoloģijas dažādos bērna

vecuma posmos*
Bērna vecumposms Fizioloģiskās īpatnības Raksturīgākās patoloģijas

Neonatālais periods 1. Pakāpeniska adaptācija apkārtējā 1. Prenatālā attīstības perioda
vidē. sekas: lielās un mazās
2. Vāja nervu sistēmas morfoloģiskās anomālijas,
diferenciācija, prevalē kavēšanas fizioloģiskie defekti.
procesi. 2. Dzemdību traumas, asfiksija.
3. Vājas “aizsargbarjeras”. 3. Infekcijas.
4. Nepietiekama orgānu un sistēmu
attīstība.
Zīdaiņa periods 1. Strauja fiziskā augšana un 1. Vitamīnu un vielmaiņas

attīstība. traucējumi (rahīts, anēmijas).
2. Strauja psihomotorā attīstība. Alerģisku slimību
3. Valodas attīstības sākums. manifestācija.
4. Nenobriedusi imūnā sistēma. 2. Gremošanas sistēmas darbības
5. Orgānu un sistēmu funkcionāls traucējumi.
vājums (CNS, gremošanas, 3. Akūtas elpceļu slimības.
asinsrites).
Mazbērna periods 1. Augšanas intensitātes 1. Biežas akūtas respiratoras
22
samazināšanās. infekciju slimības.
2. Organisma funkcionālo spēju 2. Alerģisku slimību attīstība.
pakāpeniska pilnveidošanās. 3. Zarnu infekcijas.
3. Apkārtējās vides intensīva
izzināšana.
Pirmsskolas periods 1. Augstākās nervu sistēmas un 1. Pieaug traumatisms.

intelekta strauja attīstība. 2. Retāk slimo ar akūtām
2. Sagatavojas lasītā un rakstītā infekciju slimībām.
uztveršanai – pirmoperatīvā fāze.
3. Pilnveidojas kustību
koordinācija.
4. Nostiprinās imunitāte.
*Avots: RSU Pediatrijas katedra, 2004
Efektīva komunikācija pediatrijā (Nelson, 2007; RSU Pediatrijas katedra, 2004)

Unikālais pediatriskā pacienta izmeklēšanā: veidojas attiecību trijstūris – bērns,
vecāki, medicīnas personāls.
Efektīva komunikācija ar bērnu un / vai vecākiem ir pamats visai tālākai ārstēšanai un
būtiski ietekmē tās rezultātus. Svarīgi jebkuru kontaktu ar vecākiem veidot tā, lai gan
vecākiem, gan bērnam rodas pārliecība, ka medicīnas darbinieks ir ieinteresēts viņu
problēmā, grib un spēj palīdzēt. Pret pacientu un viņa vecākiem jāizturas ar sapratni –
empātiju. Nevajadzētu izteikt vērtējošu viedokli par situāciju, bērna vispārējo
veselības stāvokli pirmās tikšanās laikā. Ir jāmēģina izprast, kā jūtas vecāki, un pēc
iespējas jāiedrošina, ka vecāki rīkojušies pareizi (ja vien nav veicinājuši dzīvībai
bīstamas situācijas attīstību vai klaji kaitējuši bērna veselībai). Sarunā jāizmanto
atklāti jautājumi, jācenšas runāt “vecāku vārdiem”.
Apskate
Lai samazinātu bailes, mazam bērnam sākotnēji vēlams sēdēt mammai klēpī.
Vispirms labāk runāt ar vecākiem un ļaut bērnam sevi aplūkot un iepazīt. Vēlams
runāt pieklusinātā, draudzīgā balsī. Kustības jāizdara maigi un lēni, izvairoties no
trokšņa un straujām manipulācijām. Jānoskaidro, kas ir pieaugušais bērnam, kuru viņš
pavada. Jāpajautā, kādā vārdā bērnu sauc vecāki. Pēc iespējas vēlams ievērot bērna
dienas režīmu, lai apskate būtu pēc iespējas produktīvāka. Bērna raudāšana var
provocēt kādus saslimšanas simptomus – vemšanu, klepu.
Anamnēze
23
Tās avots līdz apmēram 8 gadiem ir vecāki, bet vienmēr jāuzrunā arī bērns, pēc
iespējas veicinot un atbalstot bērna paša stāstu par savām izjūtām un sāpēm.
Slimības anamnēze ir īsa, skaidra problēmas attīstības hronoloģija, uzzinot:
1. Kad bērns saslimis?
2. Slimības sākums: akūts (pēkšņs) vai pakāpenisks.
3. Kādos apstākļos sākās slimība? (Mājās, ciemos, bērnu iestādē)
4. Slimības cēlonis pēc vecāku domām.
5. Simptomu secība, attīstības gaita, cikliskums: īpaši būtiski bērniem ir
noskaidrot slimības vispārējās izpausmes (paaugstināta temperatūra, apetītes,
šķidruma patēriņa, pašsajūtas, miega režīma izmaiņas, sagurums,
hiperaktivitāte, galvas sāpes). Pēc tam jānoskaidro slimības izpausmes pa
orgānu sistēmām.
6. Iepriekšējo laboratoro un instrumentālo izmeklējumu rezultāti.
7. Līdz šim lietotā ārstēšana un tās efektivitāte.
Jāietver tikai svarīgākā informācija.
Loģiski jāatsijā tās lietas, kas patiešām attiecas uz bērnu un saslimšanu.
Papildus noskaidrojams:
• Ģimenes ciltskoks, iedzimtība.
• Vecāku un tuvāko radinieku veselības stāvoklis un ieradumi.
• Bērna dzīves apstākļi, ieradumi, skolas un bērnudārza ietekme uz bērnu.
• Pacienta līdzšinējā attīstība atsevišķos dzīves posmos, ja tas nepieciešams, arī
grūtniecības norise, dzemdību un pēcdzemdību periods, barošana, tās
efektivitāte, fiziskā un garīgā attīstība, dzimumattīstība, pārslimotās slimības.
Obligāti: alergoloģiskā anamnēze, veiktā vakcinācija, iespējamais kontakts ar
infekcijas slimnieku.
Kopsavilkums
1. Bērna vecums ir iedalāms hronoloģiski secīgos vecuma posmos.
2. Katram bērnu vecuma posmam ir raksturīgas savas fizioloģiskās īpatnības, kā
arī iespējamās patoloģijas un slimības, ar kurām biežāk slimo bērni attiecīgā
vecumposmā.
3. Kontaktējot ar jebkura vecuma bērnu, svarīgas ir medicīnas speciālista
komunikācijas prasmes, īpaši ņemot vērā, ka bērna vecumā komunikācijā liela
nozīme ir bērna vecākiem.
24
4. Ievācot bērna slimības anamnēzi, īpaša vērība jāpievērš slimības vispārējiem
simptomiem – bērna mazaktivitātei, miegainumam, ēstgribas trūkumam, kas ir
nespecifiskas, bet ļoti būtiskas pazīmes un var norādīt uz slimības smaguma
pakāpi.
5. Ļoti būtiski ir noskaidrot datus par bērna vakcināciju.
2.3. Bērna augšana un attīstība, tās novērtēšana

parametriem, kas raksturo bērna fizisko attīstību, iepazīstināt ar bērna psihomotorās,
psihosociālās un valodas attīstības norisi, sniegt zināšanas par nepieciešamību veikt
izvērtējumu noteiktā regularitātē. Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē
iesaistītās māsas un ārsta palīgi iegūs prasmes novērtēt bērna fiziskās attīstības
parametrus atbilstoši vecuma normām, kā arī izvērtēt bērnu psihomotoro, psihosociālo
un valodas attīstību dažādos vecuma posmos un to atbilstību vecuma normām.
Bērna fiziskā attīstība

Zināšanas par pareizu jeb normālu bērnu augšanu ir ļoti svarīgas, jo, tikai atpazīstot
novirzes no normas, ir iespējams novērst vai noteikt dažādas slimības.
Bērna fizisko attīstību raksturojošie lielumi:
• Svars.
• Augums.
• Ķermeņa proporcijas.
Līdz divu gadu vecumam arī:
• Galvas apkārtmērs.
• Krūšu apkārtmērs.
Bērna fiziskās attīstības novērtējums ir būtisks, jo tas:
1) ļauj spriest par bērna fizisko attīstību un atspoguļo vispārējo somatisko
veselību. Jebkuras fiziskās attīstības novirzes ir nespecifiski, bet ļoti būtiski
indikatori nopietnām veselības problēmām;
2) ir nepieciešams, nosakot bērnam ārstēšanu, – pediatrijā gandrīz visi
medikamenti tiek dozēti, ņemot vērā bērna svaru.
Būtisks ir fiziskās attīstības novērtējums dinamikā:
25
1) lai objektīvi izvērtētu stāvokli dinamikā un ļautu spriest par katra bērna
individuālo attīstību, izšķiroša nozīme ir regulāri veiktam fiziskās attīstības
novērtējumam;
2) katram bērnam vajadzētu būt savai individuālai augšanas kartei;
3) svarīgi ir vērot attiecības starp svara un auguma, galvas un krūšu apkārtmēra
mērījumu rezultātiem.
Bērna fiziskās attīstības novērtējums veicams:
 Pirmā dzīves gada laikā: 1 reizi mēnesī.
 No 1 līdz 3 gadu vecumam: ik 6 mēnešus.
 Pēc 3 gadu vecuma: 1 reizi gadā.
Savlaicīgi dzimis jeb iznēsāts jaundzimušais (dzimis laikā no 37. līdz 42. grūtniecības
nedēļai):
 Svars 2600–3800 g
 Garums 46–52 cm
 Galvas apkārtmērs 32–36 cm
 Galvas apkārtmērs 1–2 cm lielāks nekā krūšu apkārtmērs.
Svars
Svara pieaugums 1. dzīves gadā
Jaundzimušais 1. nedēļas laikā (3. dienā) var zaudēt 10% no dzimšanas svara, kas ir
fizioloģiski. Bērns atgriežas dzimšanas svarā 7.–10. dzīves dienā.
Bērns dubulto dzimšanas svaru 4–5 mēnešu vecumā, trīskāršo viena gada vecumā.
Viena gada vecumā bērnam vajadzētu svērt apmēram 10 kg.
5. tabula. Bērna svara pieaugums pirmā dzīves gada laikā

Laika periods Svara pieaugums mēnesī / dienā
(gramos)
I kvartāls 750 / 25–30

II kvartāls 700/ 20–25
III kvartāls 550 / 15–20
IV kvartāls 350–400 / 10
Svara pieaugums pēc viena gada vecuma
26
Līdz 9 gadiem svars pieaug par 2 kg/gadā (10kg + 2n (n = vecums gados)).
Augums
6. tabula. Bērna auguma pieaugums pirmā dzīves gada laikā
Auguma palielināšanās
Laika periods
kvartālā / mēnesī (cm)
I kvartāls 10–11 / 3–3,5
II kvartāls 7,5 / 2,5
III kvartāls 4,5 / 1,5
IV kvartāls 3 / 1,5–1,0
Galvas un krūšu apkārtmērs

1. Piedzimstot bērna galvas apkārtmērs ir par 2 cm lielāks nekā krūšu
apkārtmērs.
2. 3–4 mēnešu vecumā galvas un krūšu apkārtmērs ir vienāds.
3. Pēc 4 mēnešu vecuma straujāk sāk palielināties krūšu apkārtmērs.
4. Viena gada vecumā:
• galvas apkārtmērs ir 45–47 cm,
• krūšu apkārtmērs ir 46–48 cm.
7. tabula. Bērna galvas apkārtmēra pieaugums pirmā dzīves gada laikā
Periods Galvas apkārtmēra palielināšanās mēnesī
1. mēnesis 2 cm
2. mēnesis 1–1,5 cm
3. mēnesis 1 cm
No 3. līdz 6. mēnesim 1 cm/mēnesī
No 6. līdz 12. mēnesim 0,5 cm/mēnesī
Psihomotorā attīstība
Ietver lielu daudzumu mehānismu, kuri nosaka ekstremitāšu regulāciju, pozu,
muskuļu sasprindzinājumu. Bērnam jānovērtē gan lielās, gan mazās motorās kustības
un to attīstība dinamikā.
8. tabula. Lielo motoro kustību attīstība bērniem līdz viena gada vecumam
Darbība Vecums Iespējamā ietekme
mēnešos
Guļot uz vēdera pagriež galvu, paceļ 2 mēneši Iespējami labāka vizuāli saskarsme
27
krūšu daļu
Veļas (vispirms no muguras uz vēdera) 6,5 mēneši Uzmanīgi ar kritieniem!
Sēž bez atbalsta 8 mēneši Pieaug spēja izzināt, pētīt, apzināties
sevi
Stāv, turoties pie atbalsta, rāpo 9–10 mēneši Strauji palielinās sasniedzamās vides
apjoms, daudz jaunu iespaidu
Staigā patstāvīgi 12–16 mēneši Nepieciešams radīt drošu vidi
9. tabula. Lielo motoro kustību attīstība bērniem pēc viena gada vecuma
Vecums Darbība
15 mēneši Patstāvīgi staigā, rāpo pa kāpnēm.
18 mēneši Sēž uz krēsliņa, kāpj pa trepēm, pieturoties ar vienu
roku, ar vienu kāju, izzina atvilknes un atkritumu
grozus.
2 gadi Skrien labi, kāpj uz augšu un leju pa kāpnēm pa vienam pakāpienam, atver
durvis, rāpjas uz mēbelēm, lec.
3 gadi Kāpj pa trepēm, mainot kājas, brauc ar trīsriteni, var uz brīdi stāvēt uz vienas
kājas.
4 gadi Lēkā uz vienas kājas, met bumbu uz augšu, lieto šķēres, lai sagrieztu papīru.
5 gadi Veikli lēkā, mainot kājas.
10. tabula. Mazo motoro kustību attīstība bērniem līdz viena gada vecumam
Darbība Vecums Iespējamā
mēnešos ietekme
Plauksta pārsvarā aizvērta ar īkšķi plaukstā Jaundzimušais
Plaukstas bieži viegli pavērtas, īkšķis brīvs 1–2 mēn.
Virza puspavērtas plaukstas uz priekšā stāvošu 3. mēneša beigas Mācās lietot
sarkanu priekšmetu priekšmetus
Spēlējas ar savām rokām, virza priekšmetus uz muti 4. mēneša beigas Vizuāli motora
koordinācija
Rotaļlietu mērķtiecīgi satver. Liek rotaļlietas no 6. mēneša beigas Bērns spēj kontrolēt
vienas rokas otrā, pilns palmārs tvēriens savas rokas
Pincetes tvēriens – satver mazus priekšmetus ar 10. mēneša beigas Pieaug patstāvīgas
izstieptu rādītājpirkstu un īkšķi. Vienu pret otru sit spēlēšanās laiks
priekšmetus.
Knaibļu tvēriens – satver mazus priekšmetus ar 11. mēneša beigas –
saliektu rādītājpirkstu un īkšķi. 12. mēnesis
11. tabula. Mazo motoro kustību attīstība bērniem pēc viena gada vecuma
15 mēneši Ceļ torni no diviem kubiem, novelk ķeburainu līniju ar zīmuli, ievieto sīku
priekšmetu pudelē.
3 gadi Ceļ torni no 10 kubiem, var izveidot tiltu no trim kubiem, atdarina krustu,
pats velk apļus.
4 gadi Veido vārtus no pieciem kubiem, zīmē apli un kvadrātu, krustu, zīmē cilvēku
ar galvu un citām divām sastāvdaļām, nosauc garāko no divām līnijām.
5 gadi Zīmē trijstūri pēc parauga, nosauc smagāko no divām lietām
12. tabula. Psihosociālā attīstība bērniem līdz gada vecumam

Darbība Vecums Iespējamā ietekme
28
mēnešos
Pirmais smaids. Rūpīgi lūkojas mātes un tēva sejās. 1. mēnesis Pirmie kontakti
Parādās “sociālais” smaids: pazīst savu mammu un 2. mēnesis Mērķtiecīgas

citus pastāvīgi apkārt esošos cilvēkus. Bērns seko darbības
cilvēkiem ar skatienu. Šajā vecumā bērns sāk
smieties.
Labi atšķir konkrētas personas: svešus cilvēkus 6. mēnesis Jūtu izpausmes

nepieņem, reakcija uz tiem parasti ir noraidoša. diferencējas
13. tabula. Psihosociālā attīstība bērniem pēc viena gada vecuma

15 mēneši Ar pirkstu norāda savas vēlmes un vajadzības, apskauj vecākus.
18 mēneši Pats ēd, meklē pēc palīdzības, ja ir kādas problēmas, sūdzas, kad ir slapjš vai
netīrs, skūpsta vecākus, savelkot lūpiņas.
36 mēneši Spēlē spēles paralēli ar citiem bērniem. Parādās interaktīvās spēles – kopā ceļ
pili, izspēlē situācijas – ceļojums, zooloģiskais dārzs u. tml.). Iet uz tualeti,
uzvelk krekliņu, pazīst apģērbu priekšpusi un mugurpusi.
14. tabula. Valodas attīstība bērniem līdz viena gada vecumam

1 mēnesis Balsene vēl darbojas slikti, tādēļ sākumā bērns kliedz pietiekoši
2 mēneši Attīstās balss saites. Raudāšanai parādās dažādas nianses, pēc kurām var
saprast, ko bērns grib. Parādās pirmās skaņas.
4 mēneši Šajā vecumā bērns sāk smieties. Izdod visādas skaņas, kombinē burtus zilbēs
(ga, agu u. tml.).
6 mēneši Bērns daudz “stāsta”, veidojot zilbes un tās atkārtojot (piem., la-la-la, ba-ba-ba).
Bieži lalina.
9 mēneši Saprātīgi lieto zilbes, dažiem priekšmetiem parādās apzīmējumi, kurus saprot
tikai mamma.
12 mēneši Pareizi lieto jēdzienus “mamma” un “tētis”.
15. tabula. Valodas apguve pēc viena gada vecuma

Vecums Valoda Artikulācija Klausa
(gados) (runas apjoms, komandas
ko saprot
svešinieks)
1 gads 1–3 vārdi, paklausa komandai ar žestu 1 soļa komanda
1,5 gadi 30–50 vārdi, parāda 4 ķermeņa daļas 50% 2 soļu komandas
2 gadi Divu vārdu kombinācijas 50%
(mans suns, ēst zupu), saka “es”, ”tu”
3 gadi Veido teikumus, nosauc pilnu vārdu, 50%
vecumu, dzimumu
4–5 gadi Strauji pieaug vārdu krājums, tiek Gandrīz visu
apgūtas gramatiskās formas un abstrakti
jēdzieni. Izprot – zem, aiz, priekšā.
Kopsavilkums
29
1. Fiziskās attīstības izvērtējums ietver svara, auguma, ķermeņa proporciju un
galvas, krūšu apkārtmēra (līdz 2 gadu vecumam) izvērtējumu.
2. Fiziskās attīstības novirzes ir nespecifiski, bet ļoti būtiski indikatori
nopietnām veselības problēmām.
3. Svarīgi ir veikt fiziskās attīstības novērtējumu dinamikā, un katram bērnam ir
nepieciešama sava individuālā augšanas karte.
4. Būtiski ir zināt katra bērna pašreizējo svaru, jo gandrīz visi medikamenti
pediatrijā ir ordinējami uz bērna svara kilogramiem.
5. Svarīgi ir sekot bērna psihomotorajai, psihosociālajai un valodas attīstībai un,
konstatējot neatbilstību vecuma perioda normām, laikus meklēt attiecīgā
speciālista palīdzību.
2.4. Jaundzimušā, zīdaiņa un pirmsskolas vecuma bērna aprūpes

īpatnības

jaundzimušā perioda īpatnībām, adaptācijas procesu norisi, to īpatnībām dažādiem
bērniem un sniegt uz pierādījumiem balstītas rekomendācijas jaundzimušo aprūpē.
Pēc kursa noklausīšanās jaundzimušo aprūpē iesaistītās māsas un māsu palīgi zinās
jaundzimuša bērna fizioloģiskās īpatnības, mācēs novērtēt jaundzimušo, atšķirt slimu
no vesela zīdaiņa pēc raksturīgas atrades, mācēs vecākiem izskaidrot izmaiņas bērna
organisma funkcijās, kas saistītas ar agrīnu adaptāciju, apmācīt vecākus pareizi
aprūpēt zīdaini.
Pirmā vizīte un saruna ar vecākiem

Pirmkārt, jānoskaidro bērna gestācijas vecums un attīstības atbilstība gestācijas
laikam, iespējamie riski dzeltes dinamikai u. c. Informācija ir svarīga bērna veselības
grupas noteikšanai. Pirmajā apskatē mainās apkārtējās vides temperatūras
rekomendācijas (priekšlaicīgi dzimušiem un pārlieku maziem priekš gestācijas laika
tai jābūt augstākai).
Otrkārt, jāpārliecinās par zīdīšanas tehniku un efektivitāti, izvērtējot bērna aktivitāti
un spēju zīst krūti.
Pirmās nedēļas laikā:
30
• vismaz 4–5 reizes diennaktī jābūt pamanāmam urīna daudzumam pamperā;
• jābūt vismaz 2–3 defekācijām diennaktī;
• pie krūts tiek likts vismaz 8 reizes diennaktī.
Par nepietiekošu ēdināšanu var liecināt dzeltes pastiprināšanās pirmās nedēļas
beigās. Šo informāciju var iegūt arī telefoniski.
Ādas higiēna, ikdienas aprūpe un vannošana
• Kamēr nabas saite nav nokritusi, bērnu nevanno, tikai apmazgā.
• Bērnu ietin biezā dvielī. Apmazgāšanas secība: acis, seja, ausis (ar tīru ūdeni),
kakls un tālāk uz leju, pakāpeniski atsedzot un pēc tam apklājot visas ķermeņa
daļas ar ziepjainu ūdeni, mati. Nabas saiti neaiztikt!
Bērna āda ir jutīga un ātri kļūst sausa, jāvanno 2–3 reizes nedēļā. Labākais laiks –
vakaros pirms ēdienreizes vai 15 minūtes pēc ēšanas, ja bērns ir ļoti izsalcis. Izstāstīt
vecākiem par bērna drošību vannošanas laikā.
Ikdienas ādas aprūpe – mitra ādas un kroku apstrāde ar ūdeni, nosusināšana. Sausas
ādas gadījumā lietojami ādas mitrinātāji krēmi 2 reizes dienā.
Apkopjot pamperu apvidu – ūdens, nepieciešamības gadījumā izmantojot pH neitrālas
ziepes.
Autiņu dermatīts:
• bērns izjūt izteiktu diskomfortu;
• ādas izmaiņas – eritēma, vezikulopapulāri vai bullozi izsitumi (atsevišķi vai
saplūstoši), plaisas, erozijas – reakcija uz berzi un macerāciju;
• komplikācijas – baktēriju vai sēnīšu infekcijas pievienošanās 3–5 dienu laikā.
Ārstēšana:
• biežāk mainīt pamperus;
• lietot Zn saturošas ziedes, Bepantēna ziedi;
• ja autiņu dermatīts komplicējas ar sēnīšu infekciju – pretsēnīšu ziede;
• pūderu lietošana netiek rekomendēta.
Nabas aprūpe
Bērnu izrakstot no dzemdību iestādes 2.–3. dienā, viņam var būt daļēji mumificējusies
nabas saites atlieka. Dabīgi tā nokrīt 7–10 dienu laikā. Šajās dienās vērojams ādas
gredzens ap nabas saiti; apsārtums, tūskainība, strutas liecina par nabas brūces
infekciju (omfalīts). Ja āda ap nabu ir bez iekaisuma pazīmēm, neliels daudzums
serozu izdalījumu ir normāls.
• Mazgāt rokas, turēt tīru ādu ap nabas atlieku, tīras drēbes.
31
• Brīva gaisa pieeja nabas saitei, nepieskarties nabas saitei bez vajadzības.
• Pamperam jābūt zem nabas saites atliekas.
• Izvairīties no alkohola, krāsvielu un betadīna lietošanas rutīnā (jāvadās pēc
ģimenes higiēnas izvērtējuma).
• Jādiferencē normālas izmaiņas (granuloma), ko vēro dzīšanas procesā, no
patoloģijas – infekciozas vai neinfekciozas.
Iespējamās nabas patoloģijas, kas manifestējas pirmajās nedēļās:
• neslēdzies pirmatnējais urīnvads (nabas gredzens bez iekaisuma, no nabas
gredzena izdalās caurspīdīgs urīns, kura daudzums palielinās, uzspiežot virs
nabas);
• ductus omphaloentericus – izdalījumi no nabas līdzinās fekālijām.
Abos pēdējos un omfalīta gadījumā jaundzimušais stacionējams.
Adaptācijas perioda ādas izmaiņas, par kurām var jautāt vecāki:
1. Jaundzimušo pinnes – papulas, mezgliņi, lokalizācija – seja, kakla, krūšukurvja
augšdaļā. Tās ir mātes androgēno hormonu stimulācijas rezultāts.
• Izzūd līdz 3 mēnešu vecumam bez ārstēšanas, var lietot ziepes ar zemu pH.
2. Mutes dobuma piena sēne (soor) – balti aplikumi mutes gļotādā, pāriet 2
nedēļās. Inficēšanās notiek tieša kontakta ceļā, avots – mātes mutes dobums,
māneklīši, sasprēgājuši krūšu gali mātei. Novēro 3–4% jaundzimušo, biežāk
neiznēsātiem bērniem.
• Māneklīšu, piena sūkņu un pudelīšu gumijas daļu sterilizācija, nomaiņa.
• Roku mazgāšana, sevišķi pēc autiņu nomaiņas, bērna apmazgāšanas.
• Ja bērnam mutē ir soor, jāārstē gan mātes krūtis, gan bērns. Mātes diētā iesaka
Lactobacillus acidophilus saturošus produktus, diētā samazināt cukuru.
• Bērna mutes dobuma apstrāde ar 0,1% hlorheksidīnu, boraks-glicerīnu,
dentozānu. Specifiska terapija – nistatīns.
3. Jaundzimušo toksiskā eritēma. Etioloģija neskaidra, ir 30–70% jaundzimušo.
Uz eritēmas fona pēc 24 stundām parādās papulas 1–2 mm diametrā. Novēro līdz 2
nedēļu vecumam uz ķermeņa, rokām, kājām.
• Nav jāārstē.
4. Fizioloģiskā mastopātija: imetriski vai viegli asimetriski palielināti abi krūšu
dziedzeri; nav apsārtuma un citu infekcijas izmaiņu.
• Nesmērēt ar briljantzaļo, turēt tīru.
Raudošss zīdainis. Māciet vecākiem saprast savu bērnu.
32
Izsalkums. Bērns raud pamostoties, 2–3–4 stundas pēc ēšanas, raud pēc pamperu
nomaiņas.
Nogurums. Par to liecina samazināta aktivitāte, intereses zudums par rotaļlietām un
cilvēkiem, acu berzēšana, žāvāšanās.
Diskomforts. Mitrums, aukstums, pārkaršana. Bērns raudot izliecas tiltiņā.
Sāpes. Kliedziens ir pēkšņs un sāpīgs, raudāšana var ieilgt, tās starplaikā bērns aiztur
elpu, tad atsāk kliegt. Šajos gadījumos jāizmēra bērna temperatūra, jāizģērbj un
jāapskata bērns.
Pārstimulācija. Parasti pēcpusdienās, vakaros vai ja apkārtnē ir daudz ļaužu un
trokšņi, bērns aizver acis, aizgriež galvu. Tad laiks iet uz klusu istabu un pabūt
vienatnē.
Zīdaiņu kolikas. Tās izskaidro ar sāpīgām zarnu trakta kontrakcijām gremošanas
trakta nenobrieduma dēļ. Parasti vēro zīdaiņiem no 3 nedēļām līdz 3 mēnešiem, bet
raudāšana var ieilgt līdz 5 mēnešiem.
Iemesli neskaidri, bet dažādos pētījumos minēti: mātes smēķēšana, arī grūtniecības
laikā; mākslīgā barošana, alerģija, paaugstināta jutība pret pārtikas satāvdaļām; lielāks
vecāku vecums un augstāka izglītība, pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresijas
sindroms mātei.
Iespējamā terapija:
• mātes hipoalergēna diēta samazina raudāšanu;
• 30% glikozes šķīdums mazina koliku simptomus;
• fenheļa, kumelīšu, lakricas, piparmētru tēja;
• probiotikas, piem., Lactobacilluus reuteri.
Kopsavilkums
Sadaļā apskatīti jaundzimušo aprūpes principi, vēršot uzmanību uz atsevišķām
problēmām, kas rodas bērna aprūpē.
Aprakstītas fizioloģiskas jaundzimušo adaptācijas perioda izmaiņas.
Kontroljautājumi
1. Par ko jādomā, ja ekskluzīvi zīdītam bērnam pirmās dzīves nedēļas beigās
novēro intensīvu dzelti, vēdera izeja ir vienu reizi dienā?
2. Vai mātes sūdzības par vienpusēji palielinātu, apsārtušu, sāpīgu krūts
dziedzeri bērniņam var izskaidrot ar fizioloģisko mastopātiju?
33
3. Māte apstrādā nabas brūcīti ar briljantzaļo. Vai tas ir pareizi? Kādu padomu
Jūs dosiet mātei?
4. Māte sūdzas, ka bērns kopš mēneša vecuma ir nemierīgs, dienā vairākas
stundas raud, viņam pūšas vēders. Kādi ir Jūsu padomi?
2.5. Bērna ēdināšana
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar bērnu
ēdināšanas pamatprincipiem zīdaiņu un mazu bērnu vecumā, ievērojot bērna tiesības
uz veselīgu un vecumam piemērotāko uzturu.
Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās,
kā arī pratīs izskaidrot un sekot zīdaiņu un mazu bērnu veselības un vecumam
atbilstošas un nepieciešamas ēdināšanas pamatprincipiem.
Ekskluzīva zīdīšana – zīdainis saņem tikai krūts pienu no savas mātes vai citas
zīdītājas, vai noslauktu krūts pienu, un nesaņem nekādus citus šķidrumus vai cietu
barību, izņemot medicīniski indicētus medikamentus, minerālvielas vai vitamīnu
pilienus un sīrupus.
Pārsvarā zīdīšana (dominējoša, predominanta) – šķidrumi, kas ir kā ēdiens (piem.,
piens, kas nav cilvēka piens vai citi šķidrumi, kas nav barība) atļauti saistībā ar šo
definīciju.
Papildu ēdināšana – zīdainis saņem gan krūts pienu, gan citu cietu vai daļēji cietu
barību. Šī definīcija ietver jebkādu barību vai šķidrumu, kas ir kā barība, ieskaitot
pienu, kas nav cilvēka piens.
Zīdīšana nenotiek – zīdainis krūts pienu nesaņem vispār.
Zīdīšana
Mātes piena sastāvs un nozīme
Krūts piena sastāvs ir ļoti variabls un mainās atkarībā no:
1) ēšanas reizes fāzes:
• sākuma piens – augstā koncentrācijā satur laktozi un olbaltumvielas;
• beigu piens – satur 5 reizes vairāk tauku;
2) laktācijas fāzes.
34
Pirmpiens – to iznēsāts jaundzimušais saņem no dzimšanas līdz septītajai dienai, tas
ir olbaltumvielām bagāts, augstā koncentrācijā satur visas 5 Ig klases, kā arī citus
aizsargfaktorus, A un K vitamīnu, augšanas faktorus, tajā ir zemāka tauku un
ogļhidrātu koncentrācija. Pirmpienā esošajām olbaltumvielām galvenokārt ir
imunoloģiska, mazāk barojoša nozīme. Pirmpiens satur 80% ūdens!
N.B. Pirmpiens ir bērna pirmā dabīgā imunizācija!
Daudzums, kas jaundzimušajam jāsaņem pirmajās barošanas reizēs un dienās, ir
atkarīgs no kuņģa tilpuma. Laikā dzimušam bērniņam tas ir:
1. dienā – 37 ml/dn vai 7 ml/reizē,
2. diennaktī – 84 ml/dn vai14 ml/reizē.
N.B. Tas ir viss, kas nepieciešams jaundzimušajam, pat ļoti karstās valstīs.
Pirmpienā būtiskā daudzumā vēl ir steroīdhormoni (estrogēns un progesterons) no
mammas grūtniecības perioda, kuri bloķē prolaktīna darbību krūts dziedzerī, tāpēc ir
nepieciešamas 1–3 dienas, lai progesterona līmenis pietiekamā daudzumā samazinātos
un producētā piena apjoms palielinātos.
Pārejas piens – starp pirmpienu un nobriedušu pienu ar pieaugošu olbaltumvielu,
tauku un ogļhidrātu līmeni.
Nobriedis piens – krūts dziedzeris to sāk veidot 10.–14. diennaktī pēc dzemdībām.
Tas tāpat satur visus komponentus kā pirmpiens, papildus lielākā apjomā nekā
pirmpienā ir tauki un laktoze.
Involūcijas piens – veidojas, kad zīdīšanas biežums samazinās, kļūst līdzīgs
pirmpienam – ar augstu imūno faktoru koncentrāciju, relatīvi zemu ūdens, tauku un
laktozes koncentrāciju.
Mātes pienam ir svarīga imunoloģiska, aizsargājoša un briedinoša nozīme. Krūts
dziedzeris pēc dzemdībām darbojas kā placentas turpinātājs bērniņa attīstībā. Mātes
piens ir “funkcionāls ēdiens” vai “biopiens”, tas satur bioloģiski aktīvas un bērna
veselībai un attīstībai labvēlīgas sastāvdaļas. Pašreiz pasaulē zinātniskos pētījumos ir
noskaidrotas vairāk nekā 130 dažādas mātes piena sastāvdaļas, taču pētījumi turpinās.
Mātes piena sastāvu sargā mātes pašas kompensatorie mehānismi, kas uztur mātes
piena kvalitāti uz pašas mātes rezervju rēķina, tādējādi bērns vienmēr saņems visas
sev nepieciešamās uzturvielas, kā arī imunoloģisko aizsardzību.
Mātes piena sastāvā ir:
1) komponenti ar bioaktīvām īpašībām:
 aizsargfaktori,
35
 komponenti ar nobriešanas īpašībām,
 komponenti, kas uzlabo gremošanu, un citi;
2) barojošie krūts piena komponenti:
 tauki,
 olbaltums un ne-olbaltuma N,
 ogļhidrāti;
3) barojošie krūts piena mikrokomponenti:
 vitamīni,
 minerālvielas
Mātes piena veidošanās un izdalīšanās ir atkarīga no atbilstoša hormonu līmeņa un
adekvātas piena plūsmas krūtī, ko nodrošina prolaktīns, kas adenohipofīzē stimulē
piena ražošanu, un oksitocīns, ko ražo neirohipofīze un kas rada muskuļu šūnu
kontrakcijas, tādējādi atļaujot saražotajam un uzkrātajam pienam izdalīties.
Pēc dzimšanas ir nepieciešamas 4–6 nedēļas, lai izveidotos patiesais bērnam
nepieciešamais piena daudzums.
Šajā vecumā piena produkcija (400–1100 ml/24 h) ir visprecīzāk saistīta ar bērna
lielumu (t. i., pieprasījums regulē piedāvājumu) un, ja iejaucas šajā piena daudzuma
kalibrēšanas laikā ar citu produktu došanu bērnam, piem., ja bērnu piebaro ar
mākslīgo maisījumu, tas izjauc to daudzumu, ko bērns sev izveido, un krūts dziedzeris
nepietiekami novērtē bērna kopējās vajadzības. Tādā gadījumā piena produkcija
nesasniegs savu patieso potenciālu.
Kopš brīža, kad nepieciešamā piena produkcija ir sasniegta atbilstoši bērna
vajadzībām, tā saglabāsies aptuveni tādā līmenī, ja bērns saņems ekskluzīvu zīdīšanu,
līdz pat papildus ēdiena ieviešanas brīdim. Vienam zīdainim tas ir aptuveni 750
ml/dn, divkāršoti tas ir dvīņiem – 1500 ml/dn. Visbeidzot, arī citi faktori var radīt
piena produkcijas samazināšanos no “jau gatavā daudzuma”, piem., bērna slimība,
papildus uztura ieviešana. Piena produkcijas daudzums neturpina paaugstināties,
pieaugot bērna svaram, jo viņa enerģētiskā nepieciešamība uz kilogramu ķermeņa
masas samazinās aptuveni jau no 6 nedēļu vecuma, tāpēc ka kaloriju daudzums, kas
nepieciešams uz kilogramu masas, bērnam augot samazinās, tāpēc bērnam pietiek ar
to pašu daudzumu piena, ko viņš ir izveidojis sev kā individuāli nepieciešamo.
Bērnam nav nepieciešams vairāk enerģētiskās uzturvērtības, bet viņam nepieciešami
36
mikroelementi un vitamīni. Turklāt, pārstrādājot mātes pienu, bērns patērē daudz
mazāk enerģijas, nekā uzturā saņemot mākslīgos maisījumus.
Mākslīgā ēdināšana
Lielākās un nozīmīgākās veselības organizācijas, piem., PVO, Amerikas Pediatru
akadēmija, Amerikas Medicīnas asociācija (American Medical Association),
Amerikas Dietologu asociācija nepārprotami apgalvo, ka mātes piens ir ideālais uzturs
zīdaiņiem, jo īpaši pirmajos 6 dzīves mēnešos.
Komerciāli ražoto mākslīgo maisījumu (MM) sastāvs tiek strikti regulēts, lai
nodrošinātu visu zīdainim nepieciešamo.
Mākslīgo maisījumu veidi:
1. Pulveri, kas jāsajauc ar ūdeni (vislētākie).
2. Koncentrāti, kas jāsajauc ar ūdeni.
3. Gatavi lietošanai, ko uzreiz var liet pudelītē (visdārgākie; noder, ja nav
pieejams sterils ūdens).
Mākslīgo maisījumu iedalījums pēc sastāva:
• uz govs piena olbaltuma bāzes – lielākā daļa no piedāvājuma; vairumam
pievienots Fe un citi mikroelementi;
• uz sojas olbaltuma bāzes (zīdaiņiem ar laktozes intoleranci, govs piena
olbaltumvielu alerģiju). 30–50% bērnu ar govs piena olbaltuma nepanesību ir
arī sojas olbaltuma alerģija(!);
• uz kazas piena olbaltuma bāzes;
• hipoalerģiskie – olbaltumu hidrolizāti (dažādas pakāpes sašķeltas Ask);
• specializētie mākslīgie maisījumi – priekšlaicīgi dzimušiem, bērniņiem ar
zemu dzimšanas svaru.
N.B. Atbilstošu mākslīgo maisījumu rekomendē ārsts!
Mākslīgo maisījumu lietošanas indikācijas:

1) ārstniecisks nolūks – bērnu slimības gadījumā (fenilketonūrija, galaktozēmija
vai citi aminoskābju metabolisma traucējumi);
2) mātes slimības, piemēram, audzēji, izteikta nieru nepietiekamība, psihiski
traucējumi (ja māte ir bez uzraudzības), tuberkuloze (drīkst uzsākt barošanu pēc 2
nedēļām, kopš uzsākta prettuberkulozes terapija), HIV.
37
Ārstnieciskie mākslīgie maisījumi:
 Olbaltumu hidrolizāti (Pregomin, Neocate u. c.)
 .... AR – pret atgrūšanu (angl. anti regurgitation)
 HN 25 – diarejas gadījumā
 ... HA – hipoalerģisks (angl. Hypoalergenic)
 Nutramigen – kazeīna hidrolizāts
 Low lactose – ar zemu laktozes līmeni, u. c.
Devas un apjoms
Pirmajās 10 dzīves dienās:
 1. diennaktī – 60 ml/kg/dn;
 Turpmāk – plus vidēji 10–20 ml klāt katru dienu, līdz sasniedz 150
ml/kg/dn (reizēm pat 200 ml/kg/dn), kā tad aprēķina arī vēlāk.
Mākslīgo maisījumu bērnam dod ik pēc 3 stundām, vēlāk starplaiki kļūst garāki. Sešu
mēnešu vecumā kopējais diennakts apjoms vidēji ir 1 litrs, pēc 6 mēnešu vecuma –
pavairo par 100 ml.
16. tabula. Mākslīgā maisījuma ēdienreižu biežums atkarībā no vecuma

Vecums 1 nedēļa – 1 1–3 mēneši 4–7 mēneši 8–12 mēneši
mēnesis
Biežums, reizes 6–8 × 5–6 × 5× 4–5 ×
Papildu ēdināšana
Papildu ēdiens vai šķidrums mazulim tiek dots, lai papildinātu, nevis aizvietotu, mātes
pienu. Uzsākot papildu ēdināšanu, mazulis pakāpeniski pierod pie ģimenes ēdiena,
aptuveni divu gadu vecumā mātes piens ir aizvietots pilnībā. Mazulim augot un
kļūstot aktīvākam, ir sasniegts vecums, kad mātes piens vairs nespēj apmierināt visas
uztura nepieciešamības. Kopumā nepieciešamais ir: mātes piena nodrošinātais +
papildu ēdiens.
Uzsākot papildu ēdināšanu, zīdīšanu turpina tik bieži, cik iepriekš – tik bieži, cik
bērniņš vēlas, katrai zīdīšanas reizei jāilgst neierobežoti ilgi.
6–7 mēnešu vecumā papildu ēdienu dod 3 reizes dienā, 12 mēnešu vecumā – līdz 5
reizēm dienā.
Papildēdināšanas uzsākšanas pamatprincipi. Iedrošināt bērnu ēst ēdienreizēs un
uzkodas starp tām, tīri un savi galda piederumi, lietot karotes, krūzītes u. tml. – ne
38
pudeli. Ja papildusēdiens netiek uzglabāts ledusskapī, istabas temperatūrā tas var
uzglabāties 2 stundas. Slimības laikā un pēc tās zīda biežāk, kā arī nodrošina papildu
ēdienu, turklāt slimības laikā vai citos neierastos apstākļos neuzsāk jaunu ēdienu. Sāk
ar 1 tējkaroti jaunā ēdiena, tā turpinot 5 dienas, rūpīgi vērojot bērnu.
17. tabula. Papildu ēdiena kvantitāte

Vecums (mēneši) Daudzums katrā ēdienreizē
6–8 100 g × 2–3 ēdienreizes 2–3 tējk., pamazām palielinot līdz
(200 kcal/d) ¾ krūzītes katrā ēdienreizē
9–11 150 g × 3 ēdienreizes + 2 uzkodas Pilna krūzīte (200 ml) katrā
(300 kcal/d) ēdienreizē
12–24 200 g × 3 ēdienreizes + 2 uzkodas Vairāk kā pilna krūzīte / bļodiņa
(550 kcal/d) katrā ēdienreizē
Kontroljautājumi
Cik reizes diennaktī ieteiksiet māmiņai zīdīt bērnu pirmajās dzīves nedēļās un
turpmāk?
a) pēc pieprasījuma
b) 10–12 reizes
c) 6–8 reizes
d) 10–12 reizes, turpmāk ēdienreižu skaitu samazinot
Kas jāievēro, ēdinot bērnu ar mākslīgajiem maisījumiem?

a) noteikts intervāls starp ēdienreizēm
b) noteikts ēdiena apjoms
c) mākslīgais maisījums nenodrošina nepieciešamo šķidruma apjomu
d) viss augstāk minētais
Kad jāuzsāk papildu ēdiena ieviešana bērna ēdienkartē ar mātes pienu ēdinātiem
bērniem?
a) 5 mēnešos
b) 6 mēnešos
c) 4 mēnešos
d) 3 mēnešos
39
Literatūra
1. Ieteikumi veselīga uztura pagatavošanai bērniem vecumā no diviem līdz
astoņpadsmit gadiem: [LR] Veselības ministrijas 2003. g. 25. jūlija rīk. Nr. 202 //
http://phoebe.vm.gov.lv/misc_db/web.nsf/bf25ab0f47ba5dd785256499006b15a4/
195448bbbf7b0975c2257313001f19e0/$FILE/ieteikumi_berniem.pdf
2. Ieteicamās enerģijas un uzturvielu devas Latvijas iedzīvotājiem: [LR] Veselības
ministrijas 2008. g. 15. oktobra rīk. Nr. 174 //
http://phoebe.vm.gov.lv/misc_db/web.nsf/626e6035eadbb4cd85256499006b15a6
/195448bbbf7b0975c2257313001f19e0/$FILE/IEUD_300908.pdf
3. Veselīga uztura ieteikumi zīdaiņu barošanai: [LR] Veselības ministrijas 2003. g.
25. jūlija rīk. Nr. 201 //
195448bbbf7b0975c2257313001f19e0/$FILE/zidainu_uzturs.pdf
4. Ieteikumi veselīga uztura pagatavošanai bērniem vecumā no diviem līdz
astoņpadsmit gadiem: [LR] Veselības ministrijas 2003. g. 25. jūlija rīk. Nr. 202 //
195448bbbf7b0975c2257313001f19e0/$FILE/ieteikumi_berniem.pdf
5. Evidence for the ten steps to successful breastfeeding. WHO, 1998, 111 p. //
http://www.who.int/child_adolescent_health/documents/9241591544/en/index.ht
ml
6. Global strategy for infant and young child feeding. – Geneva: WHO, 2003.
http://www.who.int/nutrition/topics/global_strategy/en/index.html
7. Lang S. Breastfeeding special care babies. Bailliere Tindall, 1997, 178 p.
8. Lawrence R. A., Lawrence R.M. Breastfeeding: A Guide for the medical
profession. – 7th edition. – New York: Elsevier Science, 2008.
9. Nelson textbook of pediatrics / Edited by Kliegman R. M., et al. – 18th ed. –
Philadelphia: W. B. Saunders Company, 2007. – 3147 p.
10. The CDC guide to breastfeeding interventions //
http://www.cdc.gov/breastfeeding/resources/guide.htm
2.6. Biežākās infekcijas slimības un to profilakse
40
biežākajām vakcīnkontrolējamām bērnu infekcijas slimībām, to klīniku un profilaksi,
kā arī konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un izglītošanu.
Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās
vakcīnkontrolējamās infekcijas slimības, pratīs atpazīt tipiskos slimības gadījumus,
pratīs bērnu vecākiem paskaidrot slimību bīstamību, klīniku un komplikācijas. Mācēs
organizēt un veikt pretepidēmisko pasākumu kopumu, kas saistīts ar
vakcīnkontrolējamām infekcijas slimībām. Mācēs izglītot pacienta vecākus
vakcīnkontrolējamo infekcijas slimību jautājumos, kā arī motivēt vecākus un bērnus
infekcijas slimību profilakses jautājumos.
Vīrusu B hepatīts (VHB)

B hepatīts ir vīrusu izraisīta slimība, kas bojā aknas. Slimības sekas var būt hronisks
aknu iekaisums, ciroze, aknu vēzis. Jāatceras, ka inficētam bērnam visas dzīves laikā
nebūs iespējams no šīs slimības atbrīvoties. Tā var novest līdz aknu cirozei, kam seko
aknu vēža attīstības iespējamība.
Inficēties iespējams tieša kontakta ceļā ar asinīm, arī medicīnisko un kosmētisko
manipulāciju laikā, piemēram, pārlejot asinis, apmeklējot zobārstu, higiēnistu,
manikīru, arī lietojot inficēta cilvēka zobu birsti. Vīrusa avots var būt slimnieks vai
vesels cilvēks — vīrusa nēsātājs. B hepatīts ir izteikti dzīvotspējīgs uz ārējām
virsmām.
Vakcinē 2, 4 un 6 mēnešu vecumā.
Vakcīna ir ieteicama arī pieaugušajiem, kas bērnībā nav saņēmuši vakcīnu pret B
hepatītu (vakcīna iekļauta vakcinēšanas kalendārā 1997. gadā, kopš tā laika deviņas
reizes samazinājusies saslimšana ar B hepatītu bērniem vecumā līdz sešiem gadiem).
Tuberkuloze (Tbc)
Tuberkuloze ir lipīga, M. tuberculosis izraisīta slimība, kas visbiežāk skar plaušas,
taču var bojāt arī citus orgānus, piemēram, nieres, smadzenes, limfmezglus un kaulus.
Nevakcinēti zīdaiņi un pirmsskolas vecuma bērni var saslimt ar tādām smagām
tuberkulozes formām kā tuberkulozo meningītu un plaušu tuberkulozi, kas var izraisīt
smagas komplikācijas un pat letālu slimības iznākumu. Tuberkulozes mikobaktērija ir
izteikti izturīga ārējā vidē. Inficēties iespējams no slima cilvēka, tam runājot, klepojot,
šķaudot.
41
Pēc saslimušo indivīdu skaita Latvija saslimstības līmenis atbilst epidēmijai.
Vakcinācija paredzēta 2–5 dienas pēc dzimšanas, kamēr bērns vēl nav kontaktējies
apkārtējā vidē bīstamo tuberkulozes izdalītāju.
Difterija
Difterija ir smaga, lipīga C. diphteriae izraisīta slimība. Toksīnu veidojošā difterijas
baktērija iekļūst organismā caur elpceļiem. Bērns var inficēties no difterijas slimnieka
vai vesela cilvēka – difterijas baktērijas nēsātāja. Baktēriju izdalītā toksīna iedarbībā
veidojas specifisks iekaisums rīkles galā, balsenē, degunā vai ādā. Rīkles galā un
balsenē var veidoties plēves, kas apgrūtina elpošanu un var izraisīt smakšanu.
Baktērijas izdalītais toksīns var izraisīt smagas komplikācijas, piemēram, sirds un
nieru audu bojājumu vai pat nāvējošu slimības iznākumu.
Difteriju nepieciešams atšķirt no citas etioloģijas rīkles, mandeļu un balsenes
iekaisuma, taču, ja ārstēšanu pret difteriju neuzsāk pirmajās trīs dienās pēc
saslimšanas, pastāv ļoti liela iespēja, ka pacients mirs no vēlīnām difterijas izraisītām
komplikācijām.
Pateicoties vakcinācijai, ar difteriju saslimušo skaits samazinājies – no 209
slimniekiem 1960. gadā līdz 6 slimniekiem 2009. gadā. No 2002. līdz 2009. gadam
Latvijā reģistrēti 18 difterijas gadījumi, 4 gadījumos saslimušie bija bērni.
Vakcinē 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu, 7 un 14 gadu vecumā, un vēlāk ik pēc 10 gadiem.
Stingumkrampji (tetanus)
Stingumkrampju izraisītājs ir baktērija, kas atrodas augsnē un var tur ilgstoši
saglabāties. Ar putekļu starpniecību baktērijas nokļūst uz cilvēka ādas, apģērba un
apkārtējiem priekšmetiem. Pat sīkākie ievainojumi un ādas nobrāzumi var būt saistīti
ar inficēšanās risku.
Slimības pazīmes ir augsta temperatūra, košanas muskulatūras krampji, arī ilgstoši
ķermeņa muskulatūras krampji. Var rasties muskuļu pārrāvumi, kaulu lūzumi,
elpošanas muskulatūras paralīze un nāvējošs slimības iznākums 1–2 dienu laikā.
Pateicoties pūļa imunitātei, pēdējos gados Latvijā nav fiksēta saslimšana ar
stingumkrampjiem.
Vakcinē 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu, 7 un 14 gadu vecumā, un vēlāk ik pēc 10 gadiem.
Garais klepus (pertussis)
42
Garā klepus izraisītājs ir baktērija B. pertussis, kas rada iekaisumu elpceļos. Tā ir
gaisa pilienu infekcija, ar kuru bērni viegli inficējas cits no cita. Slimībai raksturīgas
smacējošas klepus lēkmes, kas var noslēgties ar vemšana. Pirmajā dzīves gadā
nepotētiem zīdaiņiem nereti pievienojas komplikācijas – apnojas lēkmes. Garais
klepus visvairāk apdraud zīdaiņus ar jau minētajām apnojas lēkmēm, kas var
rezultēties ar smadzeņu bojājumu, ļoti reti iestājas nāve. Klepus lēkmes var izraisīt arī
iekšējās trūces organisma vājākajās vietās un asins izplūdumus.
Vakcinē 2, 4, 6 un 12–1 5 mēnešu, un 7 gadu vecumā.
Poliomielīts
Poliomielīta (bērnu triekas) izraisītāji ir trīs tipu poliomielīta vīrusi (enterovīrusi).
Vieglas poliomielīta saslimšanas gadījumā slimība var noritēt ar parastai vīrusu
infekcijai līdzīgu ainu. Smagos gadījumos novēro temperatūras paaugstināšanos,
sāpes muskuļos un paralīzes. Daļai saslimušo bērnu paralīzes var saglabāties visu
mūžu.
Pateicoties vakcinācijai, poliomielīts Latvijā pēdējos gados nav fiksēts. Poliomielīta
kā slimības likvidācija bija paredzēta līdz 2005. gadam, taču joprojām tiek fiksēti
slimības uzliesmojumi vairākās pasaules valstīs (un tas nozīmē, ka bez vakcinācijas
pilnībā no šīs slimības mēs neesam pasargāti).
Vakcinē: 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu vecumā.
Haemophilus influenzae
H. influenzae ir baktērija, kas organismā iekļūst caur elpceļiem. Bērniem pirmajos
dzīves gados tā izraisa strutainu meningītu, plaušu karsoni vai iekaisumu uzbalsenī
(epiglotītu). Strutains smadzeņu plēves iekaisums var izraisīt smagas komplikācijas ar
kustību, redzes un dzirdes traucējumiem vai pat letālu iznākumu. Jāatceras, ka
uzbalseņa iekaisums var saistīties ar pēkšņu elpceļu nosprostošanos un nāvi.
Vakcinē 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu vecumā.
Pneimokoku (Streptococcus pneumoniae) infekcija

Pneimokoks jeb Streptococcus pneumoniae ir baktērija, kas var izsaukt neinvazīvas
(lokālas) saslimšanas – akūtu vidusauss iekaisumu, deguna blakusdobumu iekaisumu,
plaušu karsoni un konjunktivītu. Bet gadījumos, kad baktērija pārrauj organisma
aizsargbarjeras un uzsāk savu ceļojumu ar limfu vai asinīm, tā rada ļoti bīstamas
43
saslimšanas, ko sauc par invazīvām pneimokoku saslimšanām. Baktērijām nonākot
smadzenēs, tiek ierosināts strutains meningīts, plaušās – pneimonija, kaulos –
osteomielīts, vēderplēvē – peritonīts jeb vēderplēves iekaisums, sirdī – strutainas sirds
infekcijas. Šīs invazīvās slimības norit smagi un ir saistāmas ar augstu pacienta
mirstības risku. Papildu šķēršļus ārstēšanai rada fakts, ka pneimokoka infekciju ir
grūti atpazīt, jo nav specifisku klīnisko pazīmju un visnotaļ ierobežotas ir arī
izmantojamās laboratoriskās diagnostikas metodes. Turklāt slimību var ierosināt tādi
pneimokoki, kas ir nejutīgi pret vienu, divām vai pat trīs antibiotiku klasēm, tādējādi
padarot ārstēšanu vēl sarežģītāku.
Kā bīstams fons saslimšanai var būt citas elpceļu slimības, piemēram, astma, bronhīts,
hroniskas plaušu slimības, diabēts, kā arī dažādi imūndeficīta stāvokļi.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, pneimokoka ierosinātās slimības ir
uzskatāmas par vienu no galvenajiem iemesliem bērnu mirstībai vecumā līdz 5
gadiem.
Vakcinē 2, 4, 6 un 12–15 mēnešu vecumā.
Masalas un masaliņas
Masalu un masaliņu izraisītāji ir vīrusi. Ar šīm slimībām viegli inficēties, ja bērns
nonāk saskarē ar citu slimu bērnu.
Masalas norit ar augstu temperatūru, makulopapuloziem izsitumiem, kuri pārklāj
ķermeni 3 dienu laikā, iesnām, klepu, acu iekaisumu. Šīs infekcijas rezultātā var
rasties akūts vidusauss iekaisums un plaušu karsonis. Masalu vīruss var izraisīt arī
galvas smadzeņu iekaisumu ar krampju lēkmēm, dzirdes zudumu un garīgu atpalicību.
Masaliņu gadījumā pacientam raksturīga subfebrila temperatūra, makulopapulozi
izsitumi, kas pārklāj ķermeni dažu stundu laikā, kakla limfmezglu palielināšanās.
Retos gadījumos iespējams locītavu iekaisums.
Masalu un masaliņu vīrusi ir bīstami gaidāmajam mazulim grūtniecības laikā. Ja
topošā māmiņa saslimusi ar kādu no šīm infekcijas slimībām, grūtniecība pirmajā
trimestrī var beigties ar spontānu abortu, otrajā un trešajā trimestrī iespējamas
attīstības anomālijas. Masaliņas jaundzimušajam, kura māte grūtniecības laikā
pārslimojusi šo slimību, var komplicēties ar aklumu, kurlumu un iedzimtām
sirdskaitēm, masalas – ar multiplām iedzimtām anomālijām.
Vakcinē 12–15 mēnešu un 7 gadu vecumā.
Epidēmiskais parotīts
44
Epidēmiskā parotīta jeb cūciņu izraisītājs ir vīruss, kas izplatās tieša kontakta veidā
caur elpošanas ceļiem. Slimībai raksturīga temperatūras paaugstināšanās, galvassāpes,
siekalu dziedzeru pietūkums un sāpīgums, kas turpinās 5–8 dienas. Vīruss var bojāt
jebkurus dziedzeraudus. Infekcijai var būt bīstamas komplikācijas – smadzeņu
apvalka iekaisums, dzirdes pavājināšanās, sēklinieku iekaisums jeb orhīts, kas 70%
gadījumu komplicējas ar neauglību. Pirms 10 gadiem Latvijā reģistrēts epidēmiskā
parotīta uzliesmojums. Pateicoties vakcinācijai, 2009. gadā reģistrēts tikai viens
saslimšanas gadījums.
Vakcinē 12–15 mēnešu un 7 gadu vecumā.
Vējbakas (varicellae)
Vējbakas ir akūta, izteikti lipīga infekcijas slimība, kam raksturīgi vezikulāri izsitumi
uz ādas un gļotādām. Vējbaku ierosinātājs ir vīruss, kas atrodams vezikulās.
Sākotnējie simptomi parasti ir nespecifiski, galvassāpes, nespēks, temperatūra un
apetītes zudums. Vienu vai divas dienas pēc pirmajiem simptomiem parādās niezoši
izsitumi, evolucionējot no makulas uz papulu, vezikulu un kreveli. Ādai sadzīstot,
izsitumi parasti izzūd bez pēdām, tomēr to vietās var attīstīties rētas, īpaši, ja tie tikuši
inficēti.
Visās vecuma grupās slimība var izpausties kā viegli, tā arī smagi, un pūslīšu
daudzums var būt no dažiem līdz pat vairākiem tūkstošiem. Riska grupā ir bērni ar
variablām fona, it īpaši ādas, slimībām. Jāatceras, ka, jo vecāks bērns, jo lielāka
varbūtība komplikāciju attīstībai.
Vējbaku vīruss ir bīstams grūtniecēm – tas var apdraudēt kā mātes, tā gaidāmā bērna
dzīvību, nemaz nerunājot par iedzimtu patoloģiju, priekšlaicīgu dzemdību vai
spontānā aborta risku.
Vējbaku komplikācijas var izpausties kā strutainas ādas un mīksto audu infekcijas,
pneimonija, meningoencifalīts u. c.
Vakcinē 12–15 mēnešu vecumā, ieteicama revakcinācija 4–6 gadu vecumā.
HPV (cilvēka papilomas vīruss)

Cilvēka papilomas vīruss (angl. Human papilloma virus – HPV) ir viena no visbiežāk
sastopamajām dzimumceļu jeb reproduktīvā trakta infekcijām pasaulē. Vairums HPV
infekciju (50–70%) izzūd pašas no sevis – laika periodā no dažiem mēnešiem līdz pat
pāris gadiem, neatstājot negatīvu ietekmi uz sievietes veselību, tomēr HPV augsta
45
riska tipu nepārejoša infekcija var izraisīt dzemdes kakla vēzi. Eiropas Savienības
valstīs katru gadu diagnosticē 60 tūkstošus jaunu dzemdes kakla vēža gadījumu, 30
tūkstoši sieviešu no vēža nomirst.
Prezervatīva lietošana var nepasargāt no HPV, jo vīruss dažkārt atrodas pie vīrieša
dzimumlocekļa pamatnes, ko prezervatīvs nenosedz, otrkārt, ar HPV inficēšanās
iespējama, tikai saskaroties partneru ādai dzimumorgānu apvidū. Tieši tāpēc
vakcināciju iesaka no 12 gadu vecuma, pirms meitenei sākušās jebkāda veida intīmas
attiecības.
Vakcinācija pret HPV infekciju 12 gadus vecām meitenēm uzsākta ar 2010. gada 1.
septembri.
Vakcinē meitenes 12 gadu vecumā.
Vīrusu A hepatīts (VHA)

Vīrusu A hepatīts ir visā pasaulē sastopama smaga aknu infekcijas slimība, tāpēc,
plānojot ceļojumus uz dažādiem reģioniem, jāņem vērā tā izplatība un jāapsver
profilakses nepieciešamība. Dienvidu un Austrumeiropā hepatīta risks ir vidējs.
Slimības izraisītājs – hepatīta A vīruss cilvēka organismā iekļūst fekāli orālā ceļā.
Tiek uzskatīts, ka inficēšanās var notikt, ja sadzīves kontaktos netiek ievērotas
higiēnas normas, piemēram, pēc tualetes apmeklējuma nemazgājot rokas, ēdot
nemazgātus augļus un dzerot netīru ūdeni. Taču ir zināmi gadījumi, kad, cilvēkiem arī
rūpīgi sekojot higiēnas prasībām, inficēšanās var notikt augstas klases kūrortos –
peldoties baseinā, lietojot ar ledu atdzesētus dzērienus utt. Iespējamie A hepatīta
infekcijas simptomi: nespēks, nelaba dūša, vemšana, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi,
dzelte (var sākties no acu baltumiem un pārņemt visu ķermeni). Dažkārt kāds no
simptomiem var nebūt vai slimība noritēt vispār bez jebkādiem simptomiem (jo īpaši
bērniem).
Rota vīruss
Rota vīrusa infekcija ir biežākā no akūtām zaru infekcijām bērnu vecumā. Biežākās
slimības izpausmes ir ūdeņaina diareja un vemšana, var būt arī drudzis. Bērniem ar
rotavīrusa infekciju diareja parasti ilgst 3–7 dienas. Pēkšņi paaugstinoties
temperatūrai (taču šis simptoms var arī nebūt), sākas vemšana vai šķidra vēdera izeja,
vai arī abi šie simptomi kopā. Parasti vēdera izeja ir apjomīga, ūdeņaina un ar izteikti
skābu smaku. Paaugstināta ķermeņa temperatūra, bieža diareja un vemšana var izraisīt
46
dehidratāciju. Tas nozīmē, ka samazinās cirkulējošā šķidruma daudzums un var ciest
kāds no mazuļa iekšējiem orgāniem, piemēram, nieres. Pirmā nopietnā dehidratācijas
pazīme ir sausas lūpas un gļotādas, kam seko urinācijas biežuma un daudzuma
samazināšanās.
Rotavīrusam ir zināmi vairāki serotipi un imunitāte, kas veidojas pēc pārslimošanas, ir
tipu specifiska. Tas nozīmē, ka ar rotavīrusu infekciju iespējams saslimt vairākkārt.
Visefektīvākā aizsardzība pret šo infekciju ir vakcinācija, ko veic mazuļiem līdz 6
mēnešu vecumam.
18. tabula. Bērniem biežāk sastopamo infekcijas slimību inkubācijas periodi,

izolācijas laiki*
Slimība Inkubācijas periodi

Min. Max. Vid. Pacienta Kontakta personu
izolācija izolācija
Masalas 8 17 (21) 8–10 Ne mazāk kā 4 dienas no  17 dienas
(Rubeola) izsitumu sākuma.  21 diena, ja
saņēmis IG
Masaliņas 15 24 16–18 7 dienas no izsitumu Nav

(Rubella) parādīšanās brīža
Cūciņas 11 21 18 9 dienas 11.–21. diena

(Parotitis
epidemica)
Vējbakas 11 21 14–16 No izsitumu parādīšanās  11.–21. diena
(Varicella) brīža + 5 dienas no pēdējo  25 dienas, ja
elementu parādīšanās saņēmis IG
brīža, ~ 9 dienas jeb
kamēr ir vezikulas
Šarlaks 2 12 2–7 24 stundas no Nav
(skarlatīna) antibakteriālās terapijas
sākuma
Garais klepus 3 20 7–8 5 dienas no antibakteriālās Ciešām kontakta
(Pertussis) terapijas uzsākšanas personām 14 dienas,
p/o Eritromicīns 40
mg/kg/24h
Meningokoku 2 10 3–5 24 stundas no Ciešām kontakt-
infekcija antibakteriālās terapijas personām:
sākuma  Ceftriaksons
125 mg i/m <
12. g. v.
250 mg i/m >12. g.
v.
Difterija 2 10 8–10 Izolē līdz negatīviem  Penicilīns V
bakteriāliem uzsējumiem 25– 30
mg/kg/24h p/o,
sadalot ik pa 6–
8 stundām;
 Eritromicīns p/o
40 mg/kg/24h,
47
sadalot uz 4
reizēm
* Avots: RSU Pediatrijas katedra (pēc Red Book, 2010)
Kontroljautājumi
1. Biežākās komplikācijas pacientam ar vējbaku infekciju.

2. Kurai vakcīnkontrolējamai infekcijas slimībai raksturīgi ~ 20 jauni slimības
gadījumi ik mēnesi?
3. Kurai no slimībām nepieciešama ciešo kontaktpersonu ķīmijprofilakse?
4. Kurai no minētajām infekcijas slimībām, ja saslimst grūtniece, ir būtiska
ietekme uz augli, izraisot kataraktu, kurlumu un iedzimtas sirdskaites?
5. Kurai no minētajām infekcijas slimībām iespējams kontaktpersonas vakcinēt,
pasargājot tos no iespējamas saslimšanas?
6. Kā šķirojami pacienti bērnu kolektīvā, ja konstatēta saslimšana ar
vakcīnkontrolējamu infekcijas slimību?
2.7. Vakcinācija

vakcinācijas būtību, vakcīnu sastāvu, klasifikāciju, vakcinācijas kontrindikācijām un
blaknēm, vakcinācijas kalendāru Latvijā, saistošiem MK noteikumiem, kā arī
konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un izglītošanu.
vakcinācijas kalendāru, vakcinācijas indikācijas un kontrindikācijas, mācēs motivēt
bērna vecākus ievērot vakcinācijas kalendāru, sagatavot pacientu un tā vecākus
vakcinācijai, izskaidrojot katras vakcīnas nozīmīgumu un iespējamās blaknes, zinās
par blakņu ziņošanas kārtību, mācēs aizpildīt dokumentāciju, kas saistīta ar
vakcināciju.
 Vakcīna – no mikroorganismiem vai to vielmaiņas produktiem iegūts
preparāts, kas izmantojams infekcijas slimību aktīvai specifiskai profilaksei
vai terapijai.
 Vakcinācija – mākslīga specifiskas imūnās atbildes radīšana, ievadot vakcīnu,
lai radītu neuzņēmību pret infekcijas slimībām.
48
 Farmakovigilance – zinātne un darbības, kas saistītas ar nevēlamu
blakusparādību vai jebkuru citu ar zālēm saistītu problēmu noteikšanu,
novērtēšanu, izprašanu un novēršanu.
Vakcīnu klasifikācija
A. Dzīvas (novājinātas) vai nedzīvas (inaktivētas).
B. Šūnu (celulāras / korpuskulāras / pilnviriona) vai bezšūnu (acelulāras /
ķīmiskas).
C. Anatoksīni (galvenā sastāvdaļa – bakteriālie eksotoksīni).
D. Attīrīta proteīna vai polisaharīdu.
E. Ar gēnu inženierijas metodēm radītas vai rekombinantās.
F. Monovakcīnas (pret vienu ierosinātāju) vai asociētās / kompleksās (pret
vairākiem ierosinātājiem).
G. Vīrusu, baktēriju, sēnīšu vai vienšūņu.
H. “Split” vakcīnas (satur atdalītus viriona komponentus).
I. Profilaktiskās (infekcijas slimību imūnterapijai, alergovakcīnas) vai
ārstnieciskās (onkoloģisko slimību ārstēšanai).
19. tabula. Vakcīnu komponenti
A. Imunizējošais antigēns Novājināti dzīvi vīrusi, nonāvētas baktērijas, polisaharīdu

komplekss, novājināts toksīns (anatoksīns) vai ierosinātāja
fragments.
B. Speciāli pievienoti • Adjuvanti – vielas, kas paaugstina imunogenitāti;
komponenti • stabilizatori – vielas, kas nodrošina antigēno īpašību
stabilitāti;
• konservanti – vielas, kas nodrošina sterilitāti.
C. Vielas, kuru klātieni vakcīnās • Kultivācijas objekta substrāta heteroloģiskie olbaltumi;
nosaka ražošanas tehnoloģijas • antibiotikas;
• barotnes komponenti.
A. Par vakcīnas šķidro bāzi parasti kalpo ūdens vai sāls šķīdums, bet tas var būt arī sarežģīts,
audu kultūrai nepieciešams šķīdums, ko izmanto vīrusa audzēšanai.
B. Adjuvanti • Adjuvantu klātbūtne samazina preparāta antigēno
slodzi un tādējādi mazina to reaktogenitāti;
• kā adjuvantu biežāk izmanto alumīnija fosfātu vai
alumīnija hidroksīdu.
C. Antibiotikas • Pretvīrusu vakcīnās mēdz izmantot antibakteriālus

līdzekļus – neomicīnu vai kanamicīnu.
Vakcinācijas efektivitāti noteicošie faktori
49
• Ievadāmā antigēna deva.
• Antigēna ievadīšanas laika shēma – noteiktu intervālu ievērošana.
• Imunizējošā preparāta kvalitāte.
• Vakcinācijas procesa kvalitāte.
• Neskatoties uz procesa ievērošanu ~ 3% no vakcinētajiem neveidojas
aizsargājošs antivielu daudzums.
• Augstāka mākslīgā imunitāte veidojas pret tām slimībām, pret kurām arī
dabiskas inficēšanās apstākļos veidojas pietiekama aizsardzība.
Svarīgi zināt:
• Vakcinācijas efektivitāte un drošums ir pierādīta zinātniskajos pētījumo,s un tā
nav apšaubāma.
• Ir zināms, ka vakcīnas kopš 20. gadsimta 30. gadiem ir visvairāk zinātniski
pētītais medicīnas produkts, kas tiek ievadīts cilvēka ķermenī.
• Visas Latvijā pieejamās vakcīnas ir reģistrētas un drošas.
• Neviena no Latvijas tirgū esošajām vakcīnām nesatur tiomersālu, kas tika
vainots autisma izraisīšanā, lai gan pētījumi šo hipotēzi nav apstiprinājuši.
• Ilgstošas un stabilas imunitātes iegūšanai nepieciešama atkārtota
vakcīnpreparātu ievadīšana.
• Svarīga nozīme specifiskās imunitātes aizsarglīmeņa uzturēšanā ir noteiktai
vakcīnpreparāta ievadīšanas shēmai – ievadīšanai pēc noteiktiem laika
intervāliem.
• Imūnā atbilde uz vakcīnas ievadīšanu ir stingri specifiska un individuāla.
• Visaugstāko mākslīgo imunitāti var iegūt pret tām slimībām, pret kurām mēdz
veidoties pietiekama dabiskā imunitāte pēc pārslimošanas.
• Vakcinācija ierosina imunitātes veidošanos tikai pēc noteikta laika, tādēļ tā ir
izmantojama profilakses mērķiem; ārstēšanas nolūkiem tās izmantošana ir
ierobežota.
Atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 26. maija noteikumiem Nr. 487 “Grozījumi
Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumos Nr. 330 “Vakcinācijas
noteikumi” Latvijā paredzēts, ka obligāti vakcinējami ir:
• bērni (saskaņā ar 1. pielikumu) – pret tuberkulozi, difteriju, stinguma
krampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko
50
parotītu, b tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu, vējbakām,
pneimokoku infekciju un rotavīrusu infekciju (vakcinācija pret rotavīrusu
atcelta 2010. gada decembrī);
• pieaugušie – pret difteriju un stinguma krampjiem (2. pielikums);
• bērni un pieaugušie – pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai
cilvēkiem, kuri ir slimi vai tiek turēti aizdomās par saslimšanu ar trakumsērgu;
• 12 gadus vecas meitenes – pret cilvēka papilomas vīrusa infekciju;
• hemodialīžu slimnieki – pret B hepatītu.
Valsts apmaksā endēmiskos rajonos bērnu vakcināciju pret ērču encefalītu un arī
bērnu bāreņu vakcināciju pret ērču encefalītu.
Papildus, veicot samaksu, iespējama vakcinācija pret sezonālo gripu, ērču encefalītu,
pneimokoku infekciju, vējbakām, vīrusu A hepatītu un cilvēka papilomas vīrusa
infekciju tiem bērniem, kuri pēc vecuma neatbilst valsts apmaksātai potēšanai
atbilstoši potēšanas kalendāram.
20. tabula. Vakcinācijas kalendārs
Vecums Vakcīnas
2.–5. diena BCG
2 mēneši DTaP – IPV – Hib – HB + PCV
1 1 1 1 1
2 2 2 2 2
3 3 3 3 3
12–15 mēneši DtaP – IPV – Hib – HB + PCV
4 4 4 4 4
MPR – Varicella
1
7 gadi DTaP – IPV + MPR
5 2
12 gadi (meitenes) MPR un / vai MPR
1 2
CPV + CPV + CPV
1 2 3
14 gadi dT – IPV + HB
6 6 1-2-3
Atšifrējumi
Vakcinācijas kontrindikācijas
A. Īstās kontrindikācijas:
• smaga vai vidēji smaga slimība vai hroniskas slimības paasinājums;
• anafilsktiska reakcija pret konkrētu vakcīnu iepriekšējā vakcinācijas reizē;
• jau zināma dzīvībai bīstama organisma atbildes reakcija uz kādu no vakcīnas
sastāvdaļām;
• grūtniecība vai imunokompromitēts stāvoklis, ievadot dzīvās vakcīnas.
B. Kļūdainās kontrindikācijas:
51
• lokālas reakcijas pēc jebkuras vakcīnas ievades;
• paaugstināta ķermeņa temperatūra, < 40,5 °C;
• viegla akūta infekcijas slimība;
• antibakteriālā terapija;
• rekonvalescence pēc nopietnas slimības;
• neiznestība;
• neskaidras etioloģijas alerģija anamnēzē;
• alerģija pret jebkuru antibakteriālo līdzekli, izņemot anafilaksi pret neomicīnu;
• krampji ģimenes anamnēzē pēc masalu vai garā klepus vakcīnas.
Jautājumi, kas uzdodami bērna pavadonim pirms imunizācijas uzsākšanas

Pirms vakcinācijas rūpīgi apskatāma potēšanas pase un pacienta ambulatorā karte ar
datiem par vakcināciju.
• Vai bērns ir vesels un kad slimojis pēdējo reizi (vai šajās dienās bērnam ir bijusi
paaugstināta temperatūra, caureja, vemšana vai kādas citas patoloģiskas
parādības vai neparastas izjūtas)?
• Vai bērns kādreiz vakcinēts un vai vakcinēts pret doto slimību?
• Vai bērns pašreiz ārstējas no kādas slimības, izmantojot medikamentus,
apstarojumu, citas medicīniskas procedūras?
• Vai iepriekš bērns ir vakcinēts ar šo vakcīnu, vai bijusi reakcija uz to? Ja
reakcija bijusi, tad kā tā izpaudusies?
• Vai bērnam ir alerģija pret zālēm, pārtikas produktiem vai citiem alergēniem?
• Vai bērnam ir konstatēta kāda imunosupresijas forma?
• Vai bērns bieži slimo un ar kādām slimībām?
• Vai pēdējā gada laikā bērnam ir pārlietas asinis vai ievadītas antivielas
(imunoglobulīni)?
21. tabula. Vakcinācijas blakusparādības*
Vakcīna Vieglas (biežas) Vidēji smagas Smagas (ļoti retas)

blakusparādības (retākas) blakusparādības
blakusparādības
(DTaP) Paaugstināta Krampju lēkme. Ilgstošas krampju
Vakcinācija pret temperatūra. Nepārtraukta raudāšana lēkmes.
difteriju, Apsārtums, pietūkums trīs vai vairāk stundas. Bezsamaņa.
stingumkrampjiem, garo vakcinācijas vietā. Temperatūra – 40,5 °C Smadzeņu bojājumi.
klepu Sāpīgums vakcinācijas un augstāka
vietā. A. Šīs blaknes ir tik
52
Vieglāka retas, ka ir grūti
uzbudināmība. noteikt, vai to
Miegainums vai slikta cēlonis ir bijusi
apetīte. vakcinācija.
Vemšana.
(Hib) Paaugstināta
Vakcīna pret b tipa temperatūra,
Haemophilus influenzae >38 °C
Apsārtums, pietūkums
vakcinācijas vietā.
(MMR) Paaugstināta Febrili krampji. Smaga alerģiska

Vakcīna pret masalām, temperatūra. Īslaicīgas sāpes. reakcija.
masaliņām un Viegli izsitumi. Stīvums locītavās
epidēmisko parotītu (pārsvarā pusaudžiem, B. Atsevišķas citas
sievietēm). blaknes ir tik
Īslaicīga retas, ka ir grūti
trombocitopēnija noteikt, vai to
(asiņošanas iemesls). cēlonis ir bijusi
vakcīna
(IPV) Sāpīgs apsārtums

Vakcīna pret vakcinācijas vietā
poliomielītu
(Varicella) Paaugstināta Febrili krampji. Pneimonija.
Vakcīna pret vējbakām temperatūra.
Sāpīgums, pietūkums
Viegli izsitumi.
(PCV) Paaugstināta
Vakcīna pret temperatūra.
pneimokoku Sāpīgums, pietūkums
* Avots: Slimību kontroles un profilakses centra (angl. Centers for Disease Control and Prevention,
USA) informācija
22. tabula. Imunogēno proteīnu un polisaharīdu daudzums / slodze vakcīnās

pēdējos 100 gados *
53
* Avots: Offit P. A., Quarles J. Addressing Parents’ Concerns: Do Multiple Vaccines Overwhelm or
Weaken the Infant’s Immune System? // Pediatrics, 2002; 109 (1): 124–129.
Kontroljautājumi
1. Kura no nosauktajām vakcīnām nav ietverta vakcinācijas kalendārā?
2. Tiomērsāls, kurš nosacīti saistīts ar autisma attīstību ietverts sekojošās
vakcīnās?
3. Kura no minētajām blaknēm uzskatāma par nopietnu?
4. Cik reizes un kādā vecumā vēlams ievadīt vējbaku vakcīnu, lai sasniegtu
pietiekošu aizsargājošo Av titru?
5. Kādas vakcīnas papildus saņemtajām rekomendējamas 4 gadus vecam bērnam
ar bronhiālo astmu?
6. Kura no minētajām kontrindikācijām ir īsta?
Literatūra
1. Glazunova L. // Bērnu Veselības Avīze, 2011. gada jūnijs.

2. Mazjānis I., Tirāns E. Infekcijas slimības. – Autorkolektīvs, 2006.
3. Vīksna L. Infekcijas slimības. – SIA Medicīnas apgāds, 2011.
4. Nelson textbook of pediatrics. – 18th Edition. – Saunders Elsevier, 2007.
5. Offit P. A., Quarles J. Addressing Parents’ Concerns: Do Multiple Vaccines
Overwhelm or Weaken the Infant’s Immune System? // Pediatrics, 2002; 109 (1):
124–129.
54
2.8. Galvenie draudi bērna dzīvībai un veselībai, profilakses
iespējas
Mērķis: iepazīstināt māsas un ārstu palīgus ar daudzveidīgiem faktoriem, kas rada

bērnam paliekošus veselības traucējumus vai rada draudus bērna dzīvībai.
Pēc kursa noklausīšanās māsas un ārstu palīgi pārzinās medicīniska rakstura
problēmas, kuras ilgstoši un paliekoši ietekmē bērna veselību, tāpat ārējos faktorus,
kas rada draudus bērna veselībai un dzīvībai dažādos bērna vecumposmos. Mācēs
izglītot pacientu vecākus par bērna apkārtējās vides pareizu organizāciju, riskiem, kas
rodas bērna nepareizas aprūpes rezultātā, kā arī motivēt vecākus nepieļaut bērna
veselības un dzīvības apdraudējumus.
Grūtniecības un dzemdību ietekme

Jo jaunāks ir bērns, jo lielāka iedzimtības, grūtniecības un dzemdību norises ietekme
uz bērnu. Problēmas, kas radušās antenatālu un intranatālu problēmu dēļ, pārsvarā
izpaužas agrīnā zīdaiņu vecumā.
1. Ģenētiskas patoloģijas
Par tām jādomā, ja bērnam ir 5 vai vairākas disembrioģenēzes stigmas, bez
izskaidrojama iemesla kavēta bērna fiziskā un / vai garīgā attīstība, vai citas
neskaidras izmaiņas. Šādi bērni nosūtāmi konsultācijai pie ģenētiķa.
Biežākie sindromi, kas saistīti ar ierobežotu dzīvildzi: 13. un 18. hromosomas
trisomijas (Patau un Edwards sindromi). Lai gan literatūrā tiek minēts, ka dzīves
ilgums ir no dažām stundām līdz dažām nedēļām, realitātē tas var būt ilgāks, tāpēc ar
šādiem bērniem nākas sastapties arī ambulatorajā aprūpē.
Visbiežāk sastopama 21. hromosomas trisomija (Dauna sindroms) ar raksturīgo apaļi
plakano seju un mongoloīdo acu griezumu, tā saistīta ar īpašu bērna aprūpi attīstības
aiztures dēļ. Smagākos gadījumos bērniem ir arī sirdskaites, imūndeficīts, kas būtiski
ierobežo arī dzīvildzi.
2. Grūtniecības patoloģija un mātes slimības

Īpaši specifiskas un nespecifiskas infekcijas, kas skar augli dažādās attīstības stadijās,
var būt par iemeslu gan iedzimtām orgānu attīstības anomālijām, gan infekcijām, kas
55
izpaužas jau jaundzimušā periodā ar neiroloģiskām, redzes, dzirdes un attīstības
problēmām. Visbiežākās iedzimtās anomālijas ir iedzimtas sirdskaites, iedzimtas nieru
un centrālās nervu sistēmas anomālijas.
3. Asfiksija un dzemdību trauma
Šīs ir būtiski atšķirīgas diagnozes ar atšķirīgu etioloģiju, iespējams, līdzīgu klīniku,
bet būtiski atšķirīgu prognozi, tādēļ ir ļoti svarīgi nemaldināt vecākus ar terminu
“dzemdību trauma”, kas var radīt navajadzīgas negatīvas asociācijas.
Dzemdību trauma – mehānisks audu bojājums, kas radies dzemdību rezultātā
(kefalohematoma, stobrkaulu lūzumi, nobrāzumi u. c.). Paliekošas sekas var palikt
plecu nervu pinuma smaga bojājuma gadījumā (parētiska roka), kas ir reti. Pārējie
dzemdību traumu gadījumi pārsvarā nav ar paliekošām sekām.
Smaga asfiksija (skābekļa nepietiekamība, slāpšana) dzemdībās ir saistīta ar
paliekošiem CNS bojājumiem un invalidizāciju. Biežums – 0,3 uz 1000 dzemdībām.
Tās iemesli pārsvarā meklējami pirmsdzemdību periodā, bet var būt saistīti arī ar
komplicētu dzemdību norisi. Smagas asfiksijas klīniskie kritēriji:
• Apgares skalas novērtējums < 5 (10. minūtē);
• krampji pēc dzemdībām;
• izteikts bērna nomākums vai koma.
Sekas – hipoksiski išēmisks CNS bojājums un bērnu cerebrālā trieka. Mājās šādiem
bērniem lielākās problēmas ir ar uzbudinājumu, pabarošanu un aizrīšanos. Bērniem ar
smagu smadzeņu hipoksiski išēmisku bojājumu iespēju robežās nepieciešama
paliatīva, īpaša aprūpe, ģimenei nepieciešams psiholoģisks un sociāls atbalsts.
Diagnozēs sastopamais termins “neonatāla encefalopātija” apzīmē smadzeņu
bojājumu, kura iemesli var būt precizēti, neprecizēti vai kombinēti.
4. Bērnu cerebrālā trieka (BCT)

Bojājums radies smadzeņu attīstības procesā, kad smadzeņu reģioni, kas atbild par
bērna kustībām, neattīstās pareizi vai tiek bojāti. Simptomi var būt redzami tūlīt pēc
dzimšanas vai izpausties pakāpeniski kā staigāšanas grūtības, izteikti traucēta sīkā
motorika, iespējami krampji, garīga atpalicība, redzes, dzirdes deficīts, muskuļu
koordinācijas traucējumi, izdarot spontānas kustības (ataksija) u. c. Pārsvarā iemesli ir
antenatāli (smadzeņu attīstības anomālijas, intrauterīnas infekcijas, iedzimti
vielmaiņas traucējumi), bet smadzeņu bojājums var attīstīties arī dzemdību laikā
56
(hipoksiski išēmisks bojājums) vai postnatāli (bilirubīna encefalopātija, meningīti,
encefalīti), taču bieži iemesls paliek neatklāts.
BCT risks paaugstināts ir priekšlaikus dzimušiem bērniem, bērniem no traumatiskām
dzemdībām, daudzaugļu grūtniecības.
BCT nav izārstējama, bet ar fizioterapijas, fizikālās terapijas, medikamentu palīdzību
var uzlabot bērna dzīves kvalitāti. Ar BCT pacientu darbojas komanda.
5. Bilirubīna encefalopātija
Attīstās jaundzimušo vecumā, ja ir ļoti augsts netiešā bilirubīna līmenis, var attīstīties
jaundzimušo hemolītiskās slimības vai iedzimta aknu bilirubīnu saistošo fermentu
trūkuma gadījumā.
Bērni ir ar izteiktu ādas dzelti, sākotnēji letarģiski, slikti ēd, izliecas tiltiņā, monotoni
spalgi kliedz, vēlīni bērniem ir krampji, redzes, dzirdes un intelekta traucējumi.
Profilakse: grūtnieču kvalitatīva novērošana un bīstamo simptomu atpazīšana un
ārstēšana.
Kratītā bērna sindroms

Kratītā bērna sindroms ir viena no vardarbības izpausmēm, kā rezultāts ir traumatisks
smadzeņu bojājums. Parasti cieš bērni 6–12 mēnešu vecumā, retāk līdz 2 gadiem.
Riska faktori:
• zems sociālekonomiskais statuss, alkoholisms vai narkomānija ģimenē;
• bērni ar īpašām vajadzībām;
• nemierīgi, raudulīgi bērni (“bērns raud visu laiku”);
• jauni, stresaini vecāki, kuri nav varējuši nomierināt bērnu un zaudē kontroli
pār savām darbībām.
Iemesls – zīdaiņa galva ir relatīvi liela, kakla muskulatūra vāja un nespēj to kontrolēt
un noturēt. Kratīšanas rezultātā dažādās intrakraniālās struktūras intensīvi kustas
attiecībā viena pret otru un galvaskausu, tādēļ rodas asinsizplūdumi un difūza
smadzeņu tūska, un sekas ir smagi un paliekoši smadzeņu bojājumi, smagos
gadījumos pat nāve.
Raksturīgie bojājumi: asinsizplūdumi smadzenēs, asinsizplūdumi tīklenē, muguras
smadzeņu un kakla traumas, ribu lūzumi.
Sākotnējā klīniskā aina: uzbudinājums, ko nomaina letarģija, atteikšanās no ēdiena,
elpošanas problēmas, krampji, vemšana, bālums vai cianoze.
57
Prognoze, salīdzinot ar ceļa negadījumu traumu, ir daudz smagāka. Tīklenes
savainojumu dēļ bērni kļūst akli, smadzeņu bojājuma dēļ attīstās bērnu cerebrālā
trieka un garīga atpalicība. Bērniem nepieciešama īpaša aprūpe visu atlikušo mūžu.
Profilakse – vecāku izglītošana.
Bērna dzīvību šķietami apdraudoši notikumi – akūtas un negaidītas epizodes ar

bērna uzvedības izmaiņām, kuras rada satraukumu vecākos
Tās var attīstīties miegā, nomodā vai bērnam ēdot. Simptomi – apnoja, cianoze vai
bālums, ļenganums, uztraucošas skaņas. Vecākiem šīs epizodes liekas bērna dzīvību
apdraudošas.
50–70% šo gadījumu izskaidrojami ar medicīnisku iemeslu, pārējie gadījumi saistāmi
ar sadzīviskām epizodēm. Problēma – epizodes laikā nav zināms, vai iemesls ir
patoloģija, vai novēršams aprūpes jautājums.
No medicīniskiem iemesliem minamas:
• gremošanas problēmas (50% no zināmajiem iemesliem);
• GER, īpaši skābie refluksi. Klīniski – elpas aizture, bieži tūlīt pēc ēšanas, var
kombinēties ar aizrīšanos, vemšanu, klepošanu, žagošanos;
• neiroloģiskās problēmas (30%);
• lēkmes tiek aprakstītas kā elpas aizture, žagošanās, ļenganums vai rigiditāte,
kas kombinējas ar netipiskām ķermeņa kustībām, opistotonusu, ko bieži dēvē
par krampjiem. Attīstās nomoda stāvoklī un, ja iemesls ir vasovagāls reflekss,
– bērnam raudot. Šādu simptomātiku var novērot arī sinusa tahikardijas
gadījumā un neiroinfekcijas sākuma periodā;
• respiratoras problēmas (20%);
• obstruktīva miega apnoja saistībā ar infekcijām, anatomiskām elpceļu
īpatnībām, alerģiju. Biežāk novērojama agrīna vecuma zīdaiņiem, priekšlaikus
dzimušiem bērniņiem ar anēmiju;
• mazāk nekā 3% gadījumu lēkmes iemesls ir vardarbība. Lai to atklātu,
nepieciešama rūpīga ķermeņa apskate un apstākļu pārzināšana;
• ap 50% epizožu iemesls paliek neskaidrs, jo netiek atrastas nekādas novirzes
no normāla veselības stāvokļa. Atkārtotas epizodes liek domāt, ka tām ir kāds
objektīvs iemesls.
58
Visi šie zīdaiņi stacionējami, izmeklējot viņu elpošanas, nervu, sirds un asinsvadu
sistēmu.
Zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms

Ar šo terminu apzīmē pēkšņu, neizskaidrojamu zīdaiņa nāvi. Tas ir galvenais nāves
iemesls daudzās attīstītās pasaules valstīs bērniem vecumā no 1 mēneša līdz 1 gadam
(visbiežāk – 2–6 mēnešu vecumā). Iemesli joprojām neskaidri.
Vadošā hipotēze – zīdaiņa nervu sistēmas šūnu, kas atbild par elpošanu un
sirdsdarbību, nepilnīga attīstība. Izmeklējot smadzeņu stumbru pēkšņā nāvē mirušiem
bērniem, atklāta serotonīnu piesaistošu neirotransmiteru attīstības aizture. Elpošanas
centra nepilnīga funkcija neļauj bērnam regulēt elpošanas frekvenci, ja dažādu
apstākļu dēļ asinīs uzkrājas CO2.
Otra hipotēze – guļot uz vēdera, gaisa apmaiņa ap muti var būt ierobežota, un bērns
atkārtoti ieelpo jau izelpoto CO2. To veicina segas, mīkstas gultas un spilveni.
Trešā hipotēze – hipertermija, kā rezultātā zīdaiņu metabolisms paaugstinās un
pasliktinās elpošanas kontrole (nav skaidrs, vai temperatūras paaugstināšanās ir
cēlonis vai sekas mehāniskai pārkarsēšanai).
Riska faktori:
• mātes smēķēšana, narkomānija, toksikomānija grūtniecības laikā un pēc tam;
• slikta prenetālā aprūpe;
• priekšlaikus dzimušie un bērni ar zemu dzimšanas svaru;
• guldināšana uz vēdera;
• bērna pārkarsēšana, pārmērīga sasegšana guļot.
Profilakse – novērst iepriekš minētos riska faktorus, informējot vecākus par
vienkāršiem piesardzības pasākumiem: iekārtot bērnam ērtu, nepārblīvētu guļas vietu,
neatstāt uz vēdera guļošu bērnu bez izraudzības, neguldināt bērnu uz vēdera nakts
miegam.
Bērna dzīvību un veselību var nopietni apdraudēt arī tādi akūtu saslimšanu
simptomi kā vemšana, caureja, augsta temperatūra, kas izsauc ķermeņa atūdeņošanos,
nieru un cirkulācijas sistēmas traucējumus, neiroloģiskus simptomus.
Atūdeņošanās risks īpaši augsts ir zīdaiņu un mazbērna vecumā.
Traumatisms
59
Bērniem biežākās traumu iegūšanas vietas ir:
42% – mājās,
18,2% – uz ceļiem,
10% – sportam paredzētās vietās,
7% – skolā.
Visbiežāk bērni iet bojā ceļu satiksmes negadījumos (30%), seko pašnāvības un
noslīkšanas (~ 18%), pa 5–7% bērnu iet bojā nosmokot, ugunsgrēkos, uzbrukumos.
Biežākie traumu iemesli zīdaiņu vecumā:
• kritieni ( no augstuma – pārtinamā galda, dīvāna, mācoties staigāt);
• apdegumi, bērnam atrodoties pie galda vai plīts, uz kuras ir karsti šķidrumi,
trauki;
• aizrīšanās un smakšana;
• saindēšanās ar sadzīves ķīmiju, medikamentiem;
• dzīvnieku (visbiežāk tie ir ģimenes mīluļi) kodumi;
• ceļu satiksmes negadījumi, nelietojot bērnu sēdeklīšus, vai citi smagi
negadījumi.
Biežākie traumu veidi mazbērnu vecumā:
• kritieni no augstuma, bērnam rāpjoties uz galda, krēsla, pa trepēm, izkrītot pa
logu vai no balkona;
• apdegumi sadzīves situācijās mājās;
• saindēšanās, slīkšana, atstājot bērnu bez uzraudzības;
• dzīvnieku kodumi, bērnam rotaļājoties ar tiem;
• ceļu satiksmes negadījumi;
• elektrotrauma, bāžot pirkstus pie vadiem un rozetēm;
• pirkstu iespiešana.
Biežākās traumas pirmsskolas periodā:
• kritieni no augstuma (“jo augstāk, jo labāk”);
• apdegumi – sērkociņi un atklāta uguns;
• slīkšana;
• ceļu satiksmes negadījumi, nepiesprādzēšanās;
• aktīva atpūta.
Profilakse:
60
• droša vide mājās (gulta, virtuve, vannas istaba, atvilknes, krēsli utt.);
• bērnu un mājdzīvnieku uzraudzīšana (mājdzīvnieki – tie ir un paliek
dzīvnieki);
• droša pārvietošanās uz ielas un automašīnā, atstarotāji;
• bērnu pieskatīšana (!);
• vecāku izglītošana un informatīvo materiālu sagatavošana vecākiem par katru
vecuma grupu, jo katrā traumatisma cēloņi ir nedaudz atšķirīgi;
• sociālais darbs ar ģimenēm, kurās iespējama nevērība pret bērnu;
• rakstiski materiāli vai vecāku apmācība pirmās palīdzības sniegšanai. Laiks,
kas patērēts vecāku izglītošanai daudzkārt tiks atgūts, sniedzot labāku
palīdzību bērnam.
Apdegumu un applaucējumu gadījumā:
• Aizdegoties apģērbam, nekavējoties apslāpēt liesmas (bērnam nav ieteicami
sintētiski apģērbi, kas viegli uzliesmo).
• Atbrīvot bērnu no apģērba, ja tas pielipis pie ādas, bet neraut nost. Ja bērns
apdedzinājs ar karstu šķidrumu, nekavējoties jāatbrīvo bērns no mitrajām
drēbēm. Apdeguma vietu atdzesēt zem auksta ūdens strūklas, tas arī noņems
sāpes.
• Pēc iespējas ātri nogādāt slimnīcā.
Dzīvnieku kodumu gadījumā:
• Nomierināt bērnu, pārsiet koduma vietu, nogādāt bērnu slimnīcā.
• Insektu kodumu vietas jāapstrādā ar spirtu, bērnam var iedot antihistamīna
preparātu.
• Čūskas kodiena gadījumā ekstremitāte jāimobilizē, bērns nešus steidzami
jānogādā slimnīcā.
Vemšanas un caurejas gadījumā:
• Bērnam dot papildu šķidrumu.
• Atkārtotas vemšanas gadījumā, ja apgrūtināta šķidruma ievade, bērns
jāstacionē. Jāiemāca vecākiem šādos gadījumos ievērot izdalītā urīna
daudzumu.
Drudzis:
• Atsegt bērnu, apklāt ar vēsā ūdenī samērcētiem apklājiem, dot dzert šķidrumu.
• Vienkāršākais medikaments – paracetamols.
• Neierīvēt bērnu ar spirtu!
61
Elektrotrauma:
• Atslēgt strāvu.
• Pārbaudīt samaņu, elpošanu, sirdsdarbību, nepieciešamības gadījumā uzsākot
elpināšanu un sirds masāžu.
• Izsaukt ātro palīdzību.
• Pārklāt apdegumu brūces ar sterilu pārsēju.
Slīkšana:
• Pārbaudīt samaņu, elpošanu, pulsu.
• Atbrīvot mutes dobumu un elpceļus.
• Nekavējoties vajadzības gadījumā uzsākt elpināšanu un netiešo sirds masāžu,
liekot kādam no apkārtējiem izsaukt ātro palīdzību.
Veselību ietekmējošie paradumi bērniem (saskaņā ar Pasaules Veselības

organizācijas (PVO) atbalstītā Health Behaviour in School-aged Children (HBSC)
monitoringa ietvaros VEC veiktajiem pētījumiem):
1. Fiziskā aktivitāte un sēdošs dzīvesveids skolas vecuma bērniem.
Tikai 46,3% Latvijas skolēnu pusaudžu vecumā ir pietiekoši aktīvi.
2. Latvijā pusaudžu veselības pašnovērtējums ir zem vidējā starptautiskā
līmeņa. Pusaudžu vecumā ir izplatītas dažāda rakstura sāpes, kas var norādīt
uz organisma pārslodzi un iespaidot slimību attīstību vēlākā vecumā.
3. Uztura paradumi un ķermeņa masa skolas vecuma bērniem Latvijā: 6,7%
aptaujāto skolēnu ir palielināts ķermeņa svars, bet 0,9% – aptaukošanās,
zēniem tas ir par 4,2% vairāk kā meitenēm.
4. Pieaudzis smēķēt mēģinājušo skolēnu skaits, vairāk palielinoties smēķējošo
meiteņu īpatsvaram.
5. Bērni ir viena no riska grupām psihoaktīvo vielu lietošanā. Saskaņā ar SVA
sniegto informāciju, LNSAVLR 2006. gada beigās bija 1025 nepilngadīgie
(no 0 līdz 17 gadiem) ar alkohola, narkotisko un citu psihoaktīvo vielu
lietošanas izraisītām problēmām (no tiem – 33% meitenes), lielākā daļa (80%
jeb 100) ir bērni vecumā no 15 līdz 17 gadiem.
Kopsavilkums
62
Sadaļā apskatīti iemesli, kas var ietekmēt dažādu vecuma grupu bērnu veselību.
Atsevišķi izdalītas saslimšanas, kurām ir augsts hronizācijas risks un ietekme uz bērna
fizisko un psihoemocionālo stāvokli. Shematiski apskatīti ārējie faktori, kas rada
draudus bērna veselībai un dzīvībai. Īsumā pieminēti profilakses principi.
Kontroljautājumi
1. Ja bērnam ir 5 kosmētiska rakstura izmaiņas sejā un ekstremitātēs – par ko tas
liek aizdomāties?
2. Kādu padomu temperatūras pazemināšanai Jūs sniegsiet mātei, ja bērnam ir
drudzis?
3. Kur bērni visbiežāk gūst traumas, kādi secinājumi no tā izdarāmi?
4. Padomi vecākiem, lai novērstu iespējamo zīdaiņu pēkšņo nāvi.
5. Par ko jādomā, ja ekskluzīvi zīdītam bērnam pirmās dzīves nedēļas beigās
novēro intensīvu dzelti, vēdera izeja ir 1 reizi dienā?
6. Vai mātes sūdzības par vienpusēji palielinātu, apsārtušu, sāpīgu krūts
dziedzeri bērniņam var izskaidrot ar fizioloģisko mastopātiju?
7. Māte apstrādā nabas brūcīti ar briljantzaļo. Vai tas ir pareizi? Kādu padomu
Jūs dosiet mātei?
8. Māte sūdzas, ka bērns kopš mēneša vecuma ir nemierīgs, dienā vairākas
stundas raud, viņam pūšas vēders. Kādi ir Jūsu padomi?
2.9. Vardarbība pret bērnu
Mērķis: iemācīties atpazīt vardarbības emocionālās, fiziskās un seksuālās pazīmes un

sekas un spēt adekvāti rīkoties.
Vardarbībai pret bērnu ir daudz formu: nevērība, fiziska vardarbība, seksuāla

vardarbība, emocionāla vardarbība.
Nevērība – atbildīgais pieaugušais (māte, tēvs, vecvecāki, audzinātāji u. c.)
nenodrošina bērna pamatvajadzības, t. sk. fiziskās (ēšana, higiēna, apģērbs),
63
emocionālās (bērns netiek mīlēts un emocionāli aprūpēts), medicīniskās (bērnam
netiek nodrošināta adekvāta medicīniskā aprūpe, to neved pie ārsta, nevakcinē utt.).
Riska faktori vecāku nevērībai:
 vardarbības pieredze bērnībā;
 ķīmiska atkarība;
 garīga slimība, t. sk. personības traucējumi;
 bērns pārņem vecāku pozīciju, vecāks – bērna.
Risks bērnam kļūt par nevērīgas apiešanās upuri pieaug, ja bērns ir hroniski slims un /
vai invalīds.
Riska faktori ģimenē:
 ģimenes dzīvē daudz pārmaiņu;
 bezdarbs, zemi ienākumi, nabadzība;
 ģimenē hroniski slimnieki, nāves gadījumi;
 dzīves prasmju trūkums, nespēja meklēt palīdzību.
Pazīmes, kas liecina par iespējamu nevērību pret bērnu:

 stereotipas ķermeņa kustības – šūpošanās sēžot vai stāvot;
 nesātīga ēšana;
 hronisks izsalkums;
 zagšana, diedelēšana;
 vecumam neatbilstošs ķermeņa svars;
 noslēgšanās sevī, vientulība;
 redzams nogurums, var pēkšņi iemigt nepiemērotā situācijā;
 ātra attiecību izveidošana ar svešu cilvēku;
 izteikta tieksme pēc pieaugušo uzmanības;
 ķermeņa robežu neievērošana.
Sekas:
 daudz ielaistu somatisku saslimšanu;
 personiskās higiēnas neievērošana;
 pusbads;
 utis, blusas.
64
Fiziskā vardarbība – fiziski pāridarījumi, ko bērns saņem no pieauguša cilvēka, t. sk.
grūstīšana, kratīšana, sišana, dedzināšana, spārdīšana, pēršana, žņaugšana, slīcināšana.
Riska faktori kļūšanai par fizisku varmāku:
 fiziskas vardarbības pieredze bērnībā;
 antisociāla uzvedība;
 sodi par vardarbību;
 zema impulsu kontrole, emocionāli “sprādzieni”;
 atkarības vielu lietošana;
 pārliecība, ka fizisks sods ir labākais audzināšanas veids.
Riska faktori bērnam kļūt par fiziskas varmācības upuri:

 bērnam ir uzvedības problēmas;
 bērna temperaments ir atšķirīgs no vecāku temperamenta.
Riska faktori ģimenei – sk. Riska faktori nevērībai.

Pazīmes, kas liecina, ka bērns var būt kļuvis par fiziskas varmācības upuri:
 nelieli, grūti pamanāmi nobrāzumi, skrāpējumi, zilumi;
 plaši asinsizplūdumi, kaulu lūzumi, bērna nāve;
 sakratītā bērna sindroms – neirololoģiska simptomātika (paaugstināts
intrakraniālais spiediens pēc asinsizplūdumiem), traumēts mugurkauls, ribu un
/ vai citu kaulu lūzumi;
 traucēta atsevišķu smadzeņu rajonu attīstība, kas rada kognitīvus, valodas
attīstības traucējumus u. c.;
 citi fiziskās veselības traucējumi – alerģijas, astma, bronhīts, hipertensija,
čūlas;
 bērns izskatās iebaidīts, nemeklē kontaktu ar pieaugušajiem;
 pārmērīgs kautrīgums vai pārmērīga agresivitāte;
 vecāki noliedz jebkādu vardarbības iespēju vai piedāvā neloģiskus
izskaidrojumus bērna traumām;
 vecāki maina izskaidrojumus traumas cēloņiem;
 vecāki atsakās no medicīniskas palīdzības vai arī izmanto dažādu medicīnas
iestāžu pakalpojumus.
Sekas:
65
 agresivitāte;
 mazkustīgums;
 hiperaktivitāte;
 nespēja atrast kontaktu ar citiem bērniem;
 traumas, savainojumi;
 miega traucējumi;
 kauna, vainas, baiļu sajūta;
 dusmu lēkmes;
 nespēja uzticēties pieaugušajiem;
 vāja emociju kontrole.
Seksuāla vardarbība – pieaugušais izmanto bērnu, lai gūtu seksuālu apmierinājumu,

t. sk. – iesaista savās seksuālajās darbībās, rāda bērnam savas ģenitālijas, demonstrē
pornogrāfiska satura materiālus, skatās vai fiziski pieskaras bērna ģenitālijām, iesaista
bērnu pornogrāfisku materiālu veidošanā.
Riska faktori pieaugušajam kļūt par seksuālu varmāku:
 seksuālas izmantošanas pieredze bērnībā;
 sodīts par seksualu vardarbību.
Riska faktori bērnam kļūt par seksuālas vardarbības upuri:

 bērns ar īpašām vajadzībām;
 garīgi atpalicis bērns;
 bērns ar saskarsmes grūtībām;
 ielu bērns.
Pazīmes, kas liecina, ka bērns varētu būt kļuvis par seksuālas vardarbības upuri:
 bērns izspēlē, zīmē seksuāla rakstura ainas;
 bērnam ir vecumam neatbilstošas zināšanas par seksu;
 intensīva masturbācija;
 nevēlēšanās vai atsacīšanās izģērbties, t. sk. ārsta kabinetā;
 grūtības staigāt vai sēdēt;
 panikas lēkmes;
 sāpes vēderā vai nieze ģenitāliju rajonā;
 zilumi, asiņošana u. c. savainojumi ģenitāliju rajonā;
66
 sāpīga urinēšana;
 neizskaidrojamas somatiskas sūdzības.
Sekas:
 grūtības koncentrēties;
 grūtības atcerēties;
 vecumam neatbilstoši seksualizēta uzvedība;
 izteikta agresivitāte vai pakļaušanās;
 regresija (aizmirst jau apgūtās prasmes, uzvedas vecumam neatbilstoši);
 autoagresīvas darbības (skrāpē, kož sev, var arī dedzināt);
 bailes pazaudēt kontroli attiecībās vai izteikta pakļaušanās;
 traumas, savainojumi ģenitāliju rajonā;
 galvassāpes;
 muguras sāpes;
 enurēze, enkoprēze;
 kauns, vainas sajūta, bailes;
 dusmu lēkmes;
 bezspēcības sajūta;
 fantazēšana (angl. daydreaming);
 disociācija;
 uzmācīgas domas un atmiņas, atmiņu uzplaiksnījumi;
 panikas lēkmes;
 ēšanas traucējumi.
Emocionālā vardarbība – ietver bērna noniecināšanu, apsaukāšanu, ņirgāšanos,

rotaļlietu iznīcināšanu, neizpildāmu prasību izvirzīšanu, pazemošanu.
Riska faktori pieaugušajam kļūt par emocionālo varmāku:
 vardarbības pieredze bērnībā;
 antisociāla personība;
 prasīgs, kontrolējošs raksturs;
 nespēja pieņemt bērnu tādu, kāds tas ir.
67
Riska faktori bērnam kļūt par emocionālas vardarbības upuri – sk. sadaļu pie fiziskās
vardarbības.
Pazīmes, kas liecina, ka bērns varētu būt emocionālas vardarbības upuris:
 emocionāls vēsums, vienaldzība;
 skumjas, depresīvs noskaņojums;
 pirkstu sūkāšana, monotona šūpošanās;
 izteikta noslēgšanās sevī vai izteikta agresivitāte,
 nav intereses par rotaļāšanos;
 miega traucējumi, nakts bailes;
 dienas un / vai nakts enurēze;
 psihosomatiskas sūdzības – galvas vai vēdera sāpes, slikta dūša, duršana sirds
apvidū;
 palēnināta fiziskā un emocionālā attīstība.
Sekas:
 nespēja rotaļāties;
 pasīva uzvedība;
 izolēšanās;
 agresīva uzvedība;
 runas traucējumi;
 grūtības koncentrēties;
 zīdaiņiem – aizkavēta fiziskā attīstība;
 psihosomatiskas slimības – astma, kolīts, neirodermīts u. c.
Taktika, pacientam konstatējot vardarbības pēdas:

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 56.1 pantu:
(1) Ja ārstniecības iestāde sniedz palīdzību pacientam un ir pamats uzskatīt, ka
pacients cietis no vardarbības, ārstniecības iestāde nekavējoties, bet ne vēlāk
kā 12 stundu laikā paziņo par to Valsts policijai.
(2) Ja ārstniecības iestāde sniedz palīdzību nepilngadīgam pacientam un ir pamats
uzskatīt, ka pacients cietis no pienācīgas aprūpes un uzraudzības trūkuma vai
68
cita bērnu tiesību pārkāpuma, ārstniecības iestāde nekavējoties, bet ne vēlāk kā
12 stundu laikā paziņo par to Valsts policijai.”
Vai kontaktēties ar rajona Sociālo dienestu!
Literatūra:
1. http://en.wikipedia.org/wiki/Child_abuse
2. http://www.bernskacietusais.lv/lv/vardarbiba_pret_bernu_teorija/sekas/vardar
bibas-pret-bernu-sekas-88/
3. http://www.emedicinehealth.com/domestic_violence/page4_em.htm
3. Skolas vecuma bērnu veselības veicināšana un

slimību profilakse
3.1. Vesela skolas vecuma bērna fizioloģiskās un anatomiskās

īpatnības
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar skolas
vecuma bērnu fizioloģiskām īpatnībām un raksturīgām slimībām, skolas vecuma
69
bērnu psihosociālo attīstību. Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās
māsas un ārsta palīgi iegūs prasmes profilaktiskās apskatēs īpašu uzmanību pievērst
biežāk sastopamām patoloģijām – stājas un redzes traucējumiem, izvērtēt skolas
vecuma bērnu fizisko un psihosociālo attīstību.
23. tabula. Fizioloģiskās īpatnības un iespējamās patoloģijas skolas vecuma

bērniem*
Bērna Fizioloģiskās īpatnības Raksturīgākās patoloģijas

vecumposms
Jaunākais 1. Lielo smadzeņu pusložu strauja 1. Stājas, ortopēdiskās problēmas.
skolas attīstība 2. Alerģiskas slimības.
vecums 2. Konkrētās domāšana attīstība
3. Endokrīnās sistēmas strauja attīstība
Vecākais 1. Strauja dzimumattīstība. 1. Emocionāla labilitāte,
skolas 2. Pastiprināta muskulatūras attīstība anoreksija, bulīmija.
vecums zēniem un tauku slāņa attīstība 2. Dzimumattīstības traucējumi.
meitenēm. 3. Ādas problēmas.
3. Strauja psihosociālā attīstība; 4. Autoimūnas slimības.
neatkarība no ģimenes, pieaug kontakti 5. Atkarību veidošanās.
ar vienaudžiem. 6. Ar dzimumdzīvi saistītas
4. Attīstās pieauguša cilvēka pasaules problēmas.
uzskati.
*Avots: RSU Pediatrijas katedra, 2004
Psihosociālā attīstība skolas vecumā

Gatavība skolai ir izvērtējama ģimenes ārsta, bērnudārza pedagoga un psihologa
sadarbībā, jo psiholoģiskā un “pases” gatavība atšķiras. Būtu jāvērtē kognitīvā
attīstība, personības attīstība un sociālā attīstība.
Agrīnais skolas vecums:
1. Parādās saskarsmes “nozīmīgais cits” – skolotājs.
2. Ļoti nozīmīgs pašvērtējuma un motivācijas attīstībā ir “nozīmīgo citu”
vērtējums.
3. Perioda beigās saskarsmē pieaug vienaudžu nozīme.
4. Sāk apgūt jauna veida saskarsmi – lietišķo saskarsmi.
5. Pakāpeniski draugus izvēlas pēc to atsaucības, interesēm.
6. Rodas vajadzība meklēt savu vietu grupā.
Ģimenei ir ļoti liela nozīme tieši līdz pusaudžu vecumam, kad vēl ir vislielākā iespēja
apgūt ētikas un morāles normas.
Pusaudžu periods:
70
 Fizioloģiskā attīstība apsteidz sociālā brieduma attīstību.
 Emancipācija: “Nevadājiet mani aiz rokas!”
 Autoritāšu maiņa: pieaugušie → vienaudži.
 Konformisms: saskarsmē vadās pēc tā, ko saka vienaudži, ne veselais saprāts
vai pieklājības normas.
 Pašapliecināšanās un pašidentificēšanās.
 Infantilisms – neredz tālāk par konkrēto situāciju.
Psihologu ieteiktie kritēriji, kas palīdzētu bērnam izdzīvot, gūt panākumus un
atbilstošo pašcieņas līmeni (Svence, 1999):
1. Bērns ir līdzsvarots.
2. Bērns spēj sevi kontrolēt.
3. Bērns māk kontaktēt ar citiem cilvēkiem.
4. Pieaugušie prot adekvāti novērtēt bērnu.
5. Bērnam ir savas speciālas nodarbošanās, piemēram, ārpus skolas.
6. Bērnam ir pārliecība, ka dzīvei ir jēga.
7. Bērnam ir cerības uz panākumiem nākotnē.
24. tabula. Bērnu profilaktisko apskašu rezultāti Latvijā 2010. gadā*
Apskašu rezultāti
Pazemināta Citi stājas
Rindas Nr.
Valodas
Apskatīti
Skolioze
dzirde redze traucējumi traucējumi
M21.4;
H90; H53– F80; F81; M40;
M41
H91.9 54 F98.5; R47
M41–45
A B 1 2 3 4 5 6
Iestājās 1. klasē 1.2 19 422 101 1 777 1 277 495 2 649
Pārējie skolēni 125
(līdz 14 gadiem 1.3 753
653 14 406 2 438 6 728 19 139
ieskaitot)
Veselības stāvokļa
dēļ neapmeklē 1.4 416 49 89 213 67 111
skolu
Pusaudži
(15–17 gadus 2.0 65 050 419 8 397 564 4 517 9 126
ieskaitot)
*Avots: Veselības ekonomikas centrs
Traumatisms un ārējie nāves cēloņi bērniem

Latvijā katru gadu ārējo cēloņu dēļ (ceļu satiksmes negadījumos, saindējoties,
noslīkstot, nosmokot u. tml.) iet bojā aptuveni 70 bērni vecumā līdz 14 gadiem un
71
apmēram tikpat jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Traumatisms un tā sekas
būtiski ietekmē dzīves kvalitāti, ierobežojot ne tikai bērna fiziskās, bet arī garīgās
aktivitātes, spēju mācīties un integrēties sabiedrībā. Pēc EUROSTAT datiem, ārējo
nāves cēloņu īpatsvars mirstības cēloņu struktūrā bērniem Latvijā ir vislielākais
Eiropas Savienībā. Analizējot ārējo nāves cēloņu iemeslu struktūru, visbiežāk tiek
konstatēts, kā nāves iemesls ir ceļu satiksmes negadījumos gūtas traumas (30,1%
gadījumu), slīkšana – 18,3%, pašnāvības 15,7%, uzbrukumi 7,8%, nosmakšana 6,5%,
bet ugunsnelaimes – 5,2% gadījumu. Gan mirstība, gan traumatisms zēnu vidū ir
augstāks nekā meiteņu vidū. Augstākie traumatisma rādītāji ir vecuma grupā no 15
līdz 19 gadiem. No pusaudžu vecuma aizvien mazāk tiek lietoti dažādi drošības
līdzekļi – atstarotāji, drošības jostas, ķiveres (Veselības ekonomikas centrs).
Kopsavilkums
1. Katram bērnu vecuma posmam ir raksturīgas savas fizioloģiskās īpatnības,
kā arī iespējamās patoloģijas un slimības, skolas vecumā vairāk raksturīga
emocionāla labilitāte, dzimumattīstības traucējumi un autoimūnas slimības.
2. Pusaudžu vecumā raksturīga pazīme ir fizioloģiskā brieduma ātrāka norise,
salīdzinot ar sociālā brieduma stabilizāciju.
3. Profilaktiskās apskatēs skolas vecuma bērniem visbiežāk konstatē stājas un
redzes traucējumus.
3.2. Augšana un attīstība

parametriem, kas raksturo bērna fizisko attīstību skolas vecumā un vecumam
atbilstošām normām, apgūt prasmi aprēķināt prognozējamo bērna augumu pēc vecāku
auguma parametriem. Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas
un ārsta palīgi iegūs prasmes izvērtēt skolas vecuma bērnu fiziskās attīstības aizturi
loģiskā secībā, secīgi izslēdzot biežākos maza auguma cēloņus.
Svars
72
Līdz 9 gadu vecumam svars pieaug par 2 kg gadā (10 kg + 2n (n = vecums gados)),
no 9 līdz 12 gadu vecumam – par 3 kg gadā, pēc 12 gadu vecuma – vidēji par 5 kg
gadā.
Augums
Lineārais augšanas ātrums sastāv no trīs fāzēm:
1) ātra augšana zīdaiņa periodā;
2) pakāpeniski augšanas temps samazinās līdz pubertātes laikam;
3) augšanas pīķis (lēciens) pubertātes periodā.
Auguma prognoze:
Meitenēm:
tēva augums (cm) + mātes augums (cm) – 12,5
2
Zēniem:
tēva augums (cm) + mātes augums (cm) + 12,5
2
Maza auguma cēloņi (Lašiene, 2007; Nelson, 2007):

1. Sociālie un ekonomiskie faktori (nepilnvērtīgs uzturs, nepareizs dienas režīms,
fizisku aktivitāšu trūkums, psihotraumas).
2. Iedzimts mazs augums (konstitucionāli).
3. Hroniskas slimības (uzsūkšanās traucējumi kuņģa un zarnu traktā, nieru, sirds,
plaušu slimības, anēmijas, onkoloģiskas un autoimūnas slimības).
4. Mātes veselība grūtniecības laikā (kaitīgie ieradumi, augļa hipoksija,
infekcijas slimības).
5. Ģenētiski faktori (Ternera, Pradera–Willi sindroms).
6. Ilgstoša medikamentu lietošana (imūnsupresējoši medikamenti, sistēmiski
glikokortikoīdi).
7. Endokrīni iemesli (augšanas hormona deficīts, hipotireoze, cukura diabēts,
Kušinga sindroms u. c.).
8. Iedzimtas skeleta patoloģijas (osteogenesis imperfecta,
hipohondrodisplāzijas).
Kopsavilkums
73
1. Līdz 9 gadu vecumam bērns pieņemas svarā par 2 kg gadā, 9–12 gadu
vecumā – par 3 kg, pēc tam – par 5 kg gadā.
2. Bērna vecuma posmā vērojami divi augšanas pīķi – pirmajā dzīves gadā
un pubertātes vecumā.
3. Bērna auguma prognoze atkarīga no tēva un mātes auguma.
Literatūra
1. Latvijas Pediatru asociācija // http://www.lpa.lv/parmums/
2. LR Centrālā statistikas pārvalde, 2011. Par demogrāfisko procesu attīstību
Latvijā 2011. gada 1. pusgadā // http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-
demografisko-procesu-attistibu-latvija-2011gada-1pusgada-32059.html
3. LR Centrālā statistikas pārvalde, 2011. Par demogrāfiskās situācijas izmaiņām
Latvijā 2010. gadā // http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-demografiskas-
situacijas-izmainam-latvija-2010gada-31978.html
4. Metodiskie materiāli pediatrijā / RSU Pediatrijas katedra; prof. D. Gardovskas
redakcijā, 2004.
5. Metodiskie materiāli pediatrijā / RSU Pediatrijas katedra; prof. I. Rankas
redakcijā, 2004.
6. Svence G. Attīstības psiholoģija. – Zvaigze ABC, 1999. – 36.–37. lpp.
7. Veselības ekonomikas centrs. Bērnu veselība: Statistikas dati par bērnu
saslimstību pirmajā dzīves gadā, profilaktisko apskašu rezultātiem, sadalījumu
pa veselības grupām no 2007. gada līdz 2010. gadam // http://vec.gov.lv/lv/33-
statistika/statistikas-dati-par-2010gadu-ieklauts-ari-salidzinajums-ar-
ieprieksejiem-gadiem.
8. Veselības ekonomikas centrs. Traumatisms un ārējie nāves cēloņi bērniem un
jauniešiem, Rīga, 2007, http://vec.gov.lv/uploads/files/4d00e189491a2.pdf.
9. Nelson. Textbook of pediatrics. – 18th Edition. – Saunders Elsevier, 2007. –
Pp.18–24, 101–105.
3.3. Veselīgas ēšanas pamatprincipi
74
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītām māsām un ārsta palīgiem veidot zināšanas
un izpratni par uztura ietekmi uz bērna augšanu un attīstību, bērna organisma
fizioloģiju un patoloģijām visos bērna vecuma posmos.
Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās un
mācēs izglītot pacienta vecākus un bērnus par uztura ietekmi uz bērna augšanu un
attīstību, veselīgu ēšanu visos bērna vecumposmos.
Latvijas Republikas Satversmes 111. pants nosaka, ka Valsts aizsargā cilvēku

veselību. Latvijas valdībai ir jādrošina iespējami labāka veselība ikvienam Latvijas
iedzīvotājam. Veselība pieder ne vien pie cilvēka pamattiesībām, bet ir arī pamats
dzīves kvalitātei, personīgajai un ģimenes labklājībai.
Uzturs jeb barības vielas ir nepieciešamas normālu dzīvības procesu uzturēšanai

organismā. Uzturs ir organisma enerģijas avots, kas nodrošina fizisko aktivitāti un
organisma iekšējo orgānu funkcijas.
Nepieciešamo uzturvielu daudzumu nosaka:
1) enerģijas patēriņš dzīvības procesu uzturēšanai;
2) darbā patērētās enerģijas daudzums.
Cilvēka organisms nepieciešamo enerģijas daudzumu var uzņemt tikai ar uzturu, un
uzņemtās enerģijas un patērētās enerģijas daudzumam ir jābūt līdzsvarā.
Ar uzturu uzņemtās enerģijas daudzumu aprēķina kalorijās un kilokalorijās:
1 kcal = 1000 kal.
Uzturs sastāv no ogļhidrātiem, šķiedrvielām, olbaltumvielām, taukiem,

minerālvielām, vitamīniem un ūdens.
Uzņemamais šķidruma daudzums dienā bērniem ir:

• ja ķermeņa masa ir līdz 10 kg – nepieciešams 100 ml/kg;
• ja ķermeņa masa ir līdz 20 kg – nepieciešams 100 ml/kg + 50 ml/kg uz katru kg virs
10 kg;
• ja ķermeņa masa ir lielāka par 21 kg – nepieciešams 1500 ml + 20 ml/kg uz katru kg
virs 20 kg.
Veselīga uztura piramīda bērniem
75
Bērniem no divu gadu vecuma un pusaudžiem ir izstrādāta pašiem sava uztura
piramīda, kas atšķiras no pieaugušo uztura piramīdas.
4. attēls. Uztura piramīda bērniem pirmsskolas (2–6 gadu) vecumā
2011. gadā USDA (United States Department of Agriculture) ir pārstrādājis vecās

uztura piramīdas jaunā My Plate variantā, kas būtiski neatšķiras uzņemamo produktu,
makro- un mikroelementu saturā, taču ir mainīts to rekomendējamais apjoms.
5. attēls. Uztura piramīda My Plate

Uztura piramīdā attēlotie principi nav negrozāmi, taču ļauj katram pašam izvēlēties
piemērotu un veselīgu uzturu.
Katra no uztura piramīdā attēlotajām produktu grupām nodrošina dažas, bet ne visas
organismam nepieciešamās uzturvielas. Lai bērnu un pusaudžu uzturs būtu pilnvērtīgs
un veselīgs, vairākas reizes dienā uzturā ir jālieto maize, graudaugu produkti vai
kartupeļi, tomēr jāatceras, ka veselīgs uzturs ir jāpagatavo pareizi, piemēram, eļļā
76
vārīti kartupeļi (“frī”) neatbilst veselīga uztura principiem. Pusaudžiem īpaši ieteicami
produkti ir maize, griķi, auzas un putraimi, un tos speciālisti iesaka lietot vairākās
ēdienreizēs. Būtiska nozīme bērna un jaunieša ēdienkartē ir dārzeņiem un augļiem.
Dārzeņos un augļos ir maz tauku, tādēļ to lietošana uzturā palīdz kontrolēt ķermeņa
svaru. Šie produkti satur arī pusaudžiem tik ļoti nepieciešamo B vitamīnu un citas
organisma attīstībai svarīgas vielas.
Bērnu un pusaudžu uzturā vairāk būtu jālieto pupiņas, pākšaugi, lēcas un zivju
produkti, mazāk dzīvnieku izcelsmes produkti. Bērniem un pusaudžiem uzturā ir
jālieto tikai liesa gaļa, bet redzamie tauki ir jānogriež. Svarīgi atcerēties, ka cīsiņos,
desās un gaļas konservos ir daudz tauku un sāls, kas bērna un pusaudža organismam
nav nepieciešami, tādēļ šos produktus labāk aizstāt ar svaigi pagatavotām pupiņām,
lēcām, zivīm, liesu gaļu, olām, putnu gaļu u. c.
Ļoti svarīgi bērniem un jauniešiem ir kontrolēt tauku lietošanu uzturā. Jauniešiem
nepieciešamo tauku daudzumu satur iepriekš minētie produkti, tādēļ papildus
nav nepieciešams lietot citas produktu grupas, kurās ir augsts tauku saturs.
Svarīgi ir arī pareizi pagatavot maltīti un neizmantot taukus vai to saturošus produktus
ēdiena sagatavošanā. Bērniem ikdienas ēdienkartē noteikti ir jāiekļauj arī piena
produkti, kuros ir zems tauku saturs, nav vēlams lietot treknu pienu, pietiek, ja tiek
lietots piens, kas satur tikai 2% tauku. Piena produkti bērnam un pusaudzim ir jālieto
regulāri, jo tie palīdz kaulu un zobu attīstībai.
Arī bērniem un pusaudžiem ir jākontrolē cukura lietošana uzturā, izvairoties no
ēdiena saldināšanas un saldumu lietošanas. Jākontrolē arī sāls lietošana uzturā, jo
cilvēka organismam pietiek ar to sāls daudzumu, kas tiek uzņemts no rūpnieciski
ražotajiem produktiem, piemēram, arī maizē ir sāls. Tādēļ ēdiena pagatavošanai
ieteicamāk ir lietot dažādas garšvielas un garšaugus, tādējādi bagātinot ēdiena garšu.
Uztura komponenti
Ogļhidrāti – nodrošina organismu ar enerģiju un palīdz organismam pilnvērtīgi
izmantot pārējās vērtīgās vielas. Nozīmīgākie ogļhidrātu avoti uzturā ir: graudi un to
izstrādājumi – milti, maize, kukurūza; dārzeņi – kartupeļi, bietes un saldumi un citi
produkti, kurus gatavojot lietots cukurs.
77
Ar barību uzņemtie ogļhidrāti kuņģa un zarnu traktā tiek sašķelti par vienkāršajiem
cukuriem jeb monosaharīdiem – glikozi, fruktozi un galaktozi. Tie ir galvenais šūnu
enerģijas avots. Ogļhidrāti, kurus neizmanto tūlītējai enerģijas ieguvei, tiek pārvērsti
polisaharīdā – glikogēnā, kas uzkrājas aknās un muskuļos, veidojot enerģijas rezervi.
Šo ogļhidrātu rezervi organisms izmanto starp ēdienreizēm, naktīs, badošanās vai
fiziskas slodzes laikā.
Šķiedrvielas jeb balastvielas – augu produktu saliktie ogļhidrāti, kas gremošanas
traktā nesašķeļas un tievajās zarnās neuzsūcas. Šķiedrvielas izvada no organisma
toksīnus un uzlabo zarnu mikrofloru. Tās mazina holesterīna līmeni asinīs, kaitīgu
vielu iedarbību un risku saslimt ar sirds slimībām. Šķiedrvielas veicina uzturvielu
uzsūkšanos un regulē liekā svara problēmas. Šķiedrvielas bagātīgi satur dārzeņi, augļi
un ogas, klijas, maize (rupjmaize, kliju maize, veselības maize, pilngraudu maize),
sēnes un rieksti.
Tauki – veselīga uztura gadījumā veido 30–35% no kopējās uztura enerģētiskās
vērtības. Dienas laikā ar uzturu būtu jāuzņem ~ 1 grams tauku uz kilogramu svara.
Tauki organismā ir enerģijas avots un šūnas uzbūves sastāvdaļa. Ar to palīdzību
organismā uzsūcas dažādas vielas, piemēram, taukos šķīstošie vitamīni. Uzturā pēc
iespējas jāsamazina piesātināto taukskābju tauku daudzums un jāpalielina to
uztura produktu daudzums, kas satur nepiesātinātās taukskābes (īpaši
mononepiesātinātās). Organismā svarīgākas ir polinepiesātinātās taukskābes, jo tās
ir iesaistītas bioloģiski aktīvu vielu sintēzē un piedalās šūnas apvalka veidošanā.
Savukārt piesātinātās taukskābes dod koncentrētu enerģiju. Ja piesātinātos taukus
uzturā lieto par daudz, tie pārvēršas taukaudos un veicina aptaukošanos.
Olbaltumvielas – cilvēka ķermeņa uzbūves materiāls, kas nodrošina pilnvērtīgu
augšanu, rūpējas, lai būtu stipri kauli, veseli zobi, mati un nagi. Tās organismā rada
aizsargvielas pret infekcijām un piedalās vielmaiņas procesos. Olbaltumi ietilpst visu
šūnu uzbūvē un piedalās šūnas dzīvības procesos. Olbaltumvielas veido 15% no
dienas uztura kopējās enerģētiskās vērtības. Tas atbilst 0,8 gramiem olbaltumu uz 1
kilogramu svara jeb 50–75 gramiem olbaltuma dienā.
Ir divi galvenie olbaltumu avoti:
1) dzīvnieku izcelsmes olbaltumi – gaļa un gaļas produkti, zivis un jūras produkti
(vēži, garneles, kalmāri), olas, piens un tā produkti (krējums, biezpiens, siers, jogurts);
2) augu izcelsmes olbaltumi: graudi un graudu produkti (visu veidu maize, auzu
78
pārslas, griķi), pākšaugi (pupas, zirņi, sojas pupas), nedaudz olbaltumu ir arī dārzeņos
un augļos.
Lai uzņemtu neaizvietojamās aminoskābes, uzturā obligāti jālieto dzīvnieku
olbaltumi, tomēr proporcionāli vairāk būtu ieteicams lietot augu izcelsmes
olbaltumus. Olbaltumus ar uzturu nepieciešams uzņemt katru dienu. Svarīgi, ka
atšķirībā no ogļhidrātiem un taukiem organismā olbaltumu rezerves neveidojas.
Minerālvielas ietilpst cilvēka šūnu sastāvā, audos, asinīs, limfā, kaulaudos.
hormonos, nodrošina olbaltumu sintēzi, skābju un bāzu līdzsvaru, piedalās visos
organismā notiekošajos procesos. Visi dabā sastopamie ķīmiskie elementi vairāk vai
mazāk atrodami arī augu un dzīvnieku valsts produktos. Cilvēka organisms
minerālvielas uzņem ar uzturu un dzeramo ūdeni, tādējādi nodrošinot organisma
normālu attīstību un darbību.
Minerālvielas, kas gan pārtikas produktos, gan cilvēka organisma sastāvā ietilpst
niecīgā daudzumā (mazāk par 0,01%), sauc par mikroelementiem. Lai gan
minerālvielas un mikroelementi cilvēka organismā ir nelielā daudzumā, normālai
organisma darbībai tie ir ļoti nepieciešami. Organismam vajadzīgais minerālvielu
daudzums ir atkarīgs no audu augšanas intensitātes un no minerālvielu izdalīšanās
intensitātes. Augošā organismā notiek intensīvi audu veidošanās procesi, tāpēc
bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un grūtniecēm nepieciešams lielāks minerālvielu
daudzums nekā pieaugušajiem.
Minerālvielas izdalās ar sviedriem, tāpēc ilgstošas pastiprinātas svīšanas laikā
(sportistiem, arī fiziska darba darītājiem) nepieciešams uzņemt daudz lielāku
minerālvielu daudzumu. Nepieciešamais enerģijas daudzums vienādā darba intensitātē
sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgs. Tas izskaidrojams ar atšķirīgo dzimumu dažādo
anatomisko uzbūvi. Vīriešiem jāuzņem vairāk kaloriju. Bērniem, pusaudžiem un
jauniešiem, salīdzinot ar pieaugušajiem, diennakts kaloriju patēriņš ir lielāks, jo liels
enerģijas daudzums tiek izmantots augšanai un attīstībai.
Literatūra
1. Aizsargājot zīdaiņu veselību: Veselības aprūpes darbinieku ceļvedis “Krūts
piena aizstājēju aprites starptautiskais kodekss”. – LKĒVAB, 2002. – 71 lpp.
2. Livdāne J. Zīdaiņu ēdināšanas aktualitātes // Doctus, 2005; 9: 4–7.
79
3. Veselīga uztura ieteikumi pusaudžiem. Veselīga uztura pagatavošana bērniem
vecumā no 2 līdz 18 gadiem un orientējošas produktu patēriņa dienas normas
// http://www.vm.gov.lv/?id=197&top=117
4. Global strategy for infant and young child feeding. – Geneva: WHO, 2003.
5. Lawrence R. A., Lawrence R. M. Breastfeeding: A guide for the medical
profession. – 6th ed. – New York: Elsevier Science, 2005.
6. Nelson textbook of pediatrics / edited by Kliegman R. M. et al. – 18th ed. –
Philadelphia: W. B. Saunder Company, 2007. – 3147 p.
7. Sheridan M. D. From birth to five years // Children Development Progress. –
Routledge, 2006. – 68 p.
8. USDA // http://www.choosemyplate.gov/index.html
80
4. Pusaudžu veselības veicināšana un slimību profilakse
4.1. Galvenie draudi pusaudža dzīvībai un veselībai, profilakses

iespējas

biežākajiem galvenajiem draudiem pusaudžu dzīvei un veselībai, to īpatnībām, norisi
un profilaksi, kā arī konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un
izglītošanu.
biežākos galvenos draudus pusaudžu dzīvei un veselībai, pratīs atpazīt tipiskos
uzvedības un slimību gadījumus, izskaidrot biežāko galveno draudu pusaudžu dzīvei
un veselībai, bīstamību, klīniku un komplikācijas. Mācēs organizēt un veikt
profilaktisko pasākumu kopumu, kas saistīts ar biežākajiem galvenajiem draudiem
pusaudžu dzīvei un veselībai, izglītot pacientus un viņu vecākus par galvenajiem
draudiem pusaudžu dzīvei un veselībai, kā arī motivēt vecākus un bērnus pievērst
uzmanību profilakses jautājumiem.
Pusaudžu vecums – robeža, kad saplūst aizejošās bērnības, vēl austošās jaunības un
pieauguša cilvēka pasaules realitātes.
Šim vecumam ir savas anatomiskās, fizioloģiskās un psiholoģiskās īpatnības, kuras
var radīt zināmas novirzes un sūdzības, kas gan bieži netiek labi definētas un
atpazītas. Sekas var būt dažāda rakstura veselības traucējumi ar draudiem veselībai un
dzīvībai.
Pusaudža trauslums un kautrīgums un pieaugušo pasaules priekšstati reizēm neļauj
saprasties. Pusaudža sūdzības tiek pārprastas kā slinkums, nevēlēšanās, atteikums vai
arī kā izvairīšanās vai uzmanības piesaistīšana.
Ir svarīgi radīt profesionāli zinošu vidi, kurā tiek pamanītas un atpazītas pusaudžu
vecuma īpatnības saistībā ar veselībai un dzīvībai svarīgām problēmām, kas tiek
savlaicīgi risinātas kopīgā komandas darbā, ko realizē medmāsa, ārsta palīgs, ārsts.
Pārejas posmi no bērnības uz briedumu:

1) pirmspubertāte (agrīnās pubertātes posms):
meitenēm 10,5–13,5 g. v., zēniem 12–14 g. v.;
81
2) pubertāte (dzimumnobriedums jeb dzimumgatavība):
meitenēm 13,5–15,5 g. v., zēniem 14–16 g. v.;
3) adolescence (uzsverot garīgās nobriešanas nozīmi):
meitenēm 15,5–20 g. v., zēniem 16–21 g. v.
Vīrietim un sievietei raksturīgais seksuālās uzvedības modelis veidojas jau

intrauterīnajā periodā – mātes 4.–7. grūtniecības mēneša laikā. Zēni kļūst nobrieduši
aptuveni divus gadus vēlāk nekā meitenes.
Pusaudžu vecuma īpatnības

Vecumā no 12 līdz 17–18 gadiem pusaudžu organismā notiek krasas endokrīno
dziedzeru funkciju (darbības) izmaiņas. Meitenēm šis ir straujš dzimumnobrieduma
periods, zēniem (jauniešiem) – tā sākums. Tas ir ar pubertāti saistīts augšanas
“lēciens” ar dzimumam raksturīgu iezīmju rašanos un attīstību, kā arī ar manāmu
disharmoniju.
Pusaudžiem ir raksturīgi fiziskās un dzimumattīstības traucējumi, vērojama
veģetatīvās regulācijas nestabilitāte (kas reizēm var izsaukt grūti panesamus
asinsvadu tonusa traucējumus). Meitenēm var tikt traucēta termoregulācija. Plaši
izplatīti ir arī ēšanas traucējumi un kuņģa un zarnu trakta slimības (gastrīts, duodenīts,
kuņģa čūla).
Bioloģiskās attīstības temps katram pusaudzim ir individuāls, un viņa bioloģiskais
vecums zināmā mērā var atšķirties salīdzinājumā ar vienaudžiem. Daudzi organisma
funkcionālo iespēju un reaktivitātes sistēmu rādītāji pirmām kārtām korelē (ir saistīti)
ar bioloģisko, nevis kalendāro vecumu.
Pusaudžu psiholoģiskās attīstības īpatnības. Šis ir visgrūtākais psiholoģiskās

attīstības, gribasspēka, apzinīguma, pilsoniskās un tikumiskās (morāles) apziņas
veidošanās periods. Šajā vecumā nereti notiek diezgan dramatiska vērtību sistēmas
revidēšana gan attiecībā pret sevi, vecākiem un vienaudžiem, gan sabiedrību kopumā.
Tas var izpausties kā galēji spriedumi, galēja rīcība, centieni pašapliecināties un
tieksme konfliktēt (Мазурин, Воронцов, 1985).
Pusaudžu gadus raksturo: 1) seksuālo un agresīvo instinktu pastiprināšanās;

2) regresija agrīno psihoemocionālās attīstības stadiju virzienā; 3) agrāk neatrisinātu
82
konfliktu aktualizēšanās; 4) narcisma un visvarenības fantāziju pieaugums; 5) sava
rakstura un personības, sava es tēla robežu nenoteiktība; 6) identitātes meklējumi;
7) pārdzīvojumi, mainoties (izzūdot) bērnības priekšstatiem par sevi; 8) vēlme būt
neatkarīgiem un patstāvīgiem; atkarīguma no vecākiem mazināšanās (izzušana);
9) bērnībā piedzīvotā emocionālās tuvības deficīta izraisīto seku spēcīga izpausme.
Apkārtējās vides ietekme uz pusaudzi un viņa veselību

Svarīgākie faktori, kas nodrošina pusaudžiem labvēlīgu vidi: 1) ģimeniskuma izjūta;
2) mīļa cilvēka klātbūtne, tās izjūta (pusaudzim svarīgāk ir nevis zināt, ka viņu mīl,
bet to sajust); 3) viedokļu saskaņotība vidē ap pusaudzi; 4) stresu radošu apstākļu
samazināšana un novēršana; 5) uz savstarpēju sapratni balstītu attiecību veidošana
(pusaudzim ļoti svarīgs ir veids, kā ar viņu runā).
Standartsituācijas un galvenie iemesli, kas pusaudžos izraisa trauksmi:

1) laika trūkums; 2) morāles normu robežu pārkāpšana; 3) nesakārtota vide un
neizprotama, neskaidra gaisotne; 4) neparedzami un grūti kontrolējami notikumi;
5) bīstamība vai risks zaudēt ko mīļu un dārgu.
Nestabilitātes un bezpalīdzības izjūta kopā ar slēptu destruktīvu trauksmi var pārvērst
traumatisku pārdzīvojumu par pastāvīgu regresijas avotu un nobremzēt pusaudža
attīstību.
Simptomi kā varbūtējs signāls, ka pusaudzim nepieciešama palīdzība

Pusaudžu slimību profilaksē laikus jāpievērš uzmanība tādām pusaudžu attieksmes un
uzvedības izmaiņām, kas var signalizēt, ka pusaudzim ir nepieciešama psiholoģiska
vai cita veida medicīniska palīdzība: 1) bezmiegs ilgāk par trim diennaktīm; 2) ēšanas
traucējumi (anoreksija, bulīmija); 3) izteikts intereses zudums par ierastām nodarbēm
vai draugiem; 4) pēkšņa un krasa sekmju pasliktināšanās skolā, regulāra skolas
kavēšana; 5) atteikšanās respektēt kārtības noteikumus sabiedrībā un mājās; 6) naidīga
un nicīga attieksme pret iepriekš mīlētiem ģimenes locekļiem; 7) nemotivētas
agresijas lēkmes; 8) roku palaišana pret vecākiem; 9) seksuālo partneru maiņa;
10) alkohola un narkotiku lietošana; 11) piesliešanās kādai sektai;
12) likumpārkāpumi; 13) domas un izteikumi par pašnāvību.
83
Uzvedības īpatnības, kuru dēļ nav pamata uztraukumam:
1) istabā valdoša nekārtība; 2) periodiska izvairīšanās no saskarsmes; 3) idealizēšana,
esošo vērtību (t. sk. vecāku nozīmes) devalvēšana; 4) neparasti vai neikdienišķi
apģērbi un frizūras; 5) viegli izteiktas garastāvokļa svārstības (pusaudzim tās ir
dabiskas, ja ilgstoši neiespaido viņa ierastās nodarbes).
Ar identitāti saistīti traucējumi

Savas identitātes veidošana ir svarīgākais pašattīstības jautājums pusaudžu vecumā.
Dažādo iespēju un piedāvājumu vidū pusaudzim ir grūti izvēlēties sev piemērotāko
vienaudžu grupu, dzīvesveidu, filozofiskos priekšstatus un garīgās vērtības. Pusaudžu
vecumā ir dabiski un normāli iejusties un izmēģināt dažādas “lomas”, izvēloties savu
ģērbšanās stilu vai autoritāti. Reizēm pusaudzis nonāk galējībās – sāk atdarināt savas
autoritātes uzvedību, tādējādi šķietami kļūstot pats sev par elku. Ja nav citu turpmāk
minēto problēmu, tad parasti šādi ar identitāti saistīti traucējumi ir pārejoši.
Ēšanas traucējumi
Mūsdienu sabiedrībā anoreksija un bulīmija ir visai izplatīta un nopietna problēma.
Pusaudzim ar šādiem traucējumiem palīdzība būtu jāsaņem pēc iespējas ātrāk.
Depresija
Pusaudžiem bieži var novērot garastāvokļa svārstības. Parasti tās ir pārejošas un
saistītas ar pārdzīvojumiem attiecībās, ar neizmantotām iespējām vai vecāku
cietsirdīgām audzināšanas metodēm. Neliela daļa pusaudžu (ap 5%) cieš no diezgan
smagas depresijas. Meitenes slimo biežāk nekā zēni. Ģimenēs, kur pieaugušie slimo
ar depresiju, arī bērniem ir lielāks risks kļūt depresīviem. Apmēram trešdaļa depresīvu
pusaudžu nāk no šādām ģimenēm.
Bipolāri traucējumi
Tiem raksturīgi depresīvi periodi, kurus nomaina maniakālas pacilātības
(uzbudinājuma) periodi ar pārmērīgu enerģiskumu un eksaltētu uzvedību. Attiecībā uz
pusaudžiem šos traucējumus viegli var sajaukt ar normālām garastāvokļa svārstībām.
Sociālās uzvedības traucējumi

Šādi traucējumi pusaudžu vecumā var izpausties gan individuāli, gan grupās, gan
84
agresīvi, gan pasīvi. Ne ikkatra antisociāla rīcība būtu vērtējama tikai kā dabiska
pusaudžu protesta izpausme. Tā var būt arī psihiskas slimības sākumstadija. Apmēram
puse pusaudžu ar sociālās uzvedības traucējumiem tādi paliek, arī kļūdami pieauguši.
Šizofrēnija
Tā ir smaga hroniska, ilgstoša slimība, kurai raksturīgi domāšanas un garastāvokļa
traucējumi. Nereti tos pavada arī murgainas idejas (izkropļoti priekšstati par ārējo
pasauli), halucinācijas, iedomātas sajūtas, dažādu balsu dzirdēšana. Reizēm slimības
sākums ir lēns un izpaužas kā mazliet neskaidra domāšana, iracionāla uzvedība vai
nespēja uzturēt ciešas attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Pamazām zūd saikne ar
realitāti. Visbiežāk šizofrēnija sākas 15–22 gadu vecumā. Pētnieki ir novērojuši, ka
bērnībā šiem slimniekiem ir bijušas nemotivētas agresijas lēkmes, grūtības
koncentrēties un uzturēt attiecības ar vienaudžiem. Jo agrāk uzsāk ārstēšanu, jo
lielākas ir izredzes palīdzēt jaunietim piemēroties sociālai videi un saglabāt personību.
Galvenais terapijas uzdevums ir novērst pusaudža atsvešināšanos un objektīvās
realitātes zaudēšanu.
Augšanas sāpes
Kas tās ir? Par augšanas sāpēm sauc īpatnēju sāpju veidu locekļos; šādas sāpes parasti
ir bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem, bet nereti – arī pusaudžiem.
Cik bieži tās sastopamas? Pediatrijā sāpes locekļos ir viens no galvenajiem
iemesliem, lai meklētu ārsta palīdzību. Visā pasaulē 10–20% bērnu piedzīvo augšanas
sāpes, galvenokārt 3–12 gadu vecumā. Vienlīdz tās skar kā zēnus, tā meitenes.
Kādi ir galvenie simptomi? Galvenokārt tās parādās kājās (lielos, ceļgala un
augšstilba mugurpusē) un parasti ir abpusējas. Sāpes parādās vakarpusē vai naktī,
liekot bērnam vai pusaudzim pamosties. Vecāki parasti uzskata, ka šādas sāpes
izraisījusi pastiprināta fiziska aktivitāte. Sāpes parasti ilgst no 10 līdz 30 minūtēm, bet
var turpināties no minūtēm līdz pat vairākām stundām. Parasti šīs sāpes ir pieaugošas.
Intensitātes ziņā tās var būt gan vāji izteiktas, gan ļoti stipras. Augšanas sāpes ir
intermitējošas, ar bezsāpju periodiem dienu vai pat mēnešu garumā, reizēm var
atkārtoties ik dienu.
Kā tās diagnosticē? Par diagnozi liecina raksturīgās sāpju izpausmes kombinācijā ar
tādiem fizikālas izmeklēšanas rezultātiem, kas atbilst normai. Nav nepieciešamības
veikt laboratoriskas analīzes vai rentgendiagnostiku, jo viss ir normas robežās.
85
Kāda ir ārstēšana? Procesa labdabīgā rakstura izskaidrošana samazina nemieru
bērnam un ģimenei. Sāpju laikā var palīdzēt viegla masāža vai viegli pretsāpju
līdzekļi. Bērnam un pusaudzim ar biežām sāpju epizodēm pretiekaisuma preparāta
deva vakarā sāpes var samazināt vai novērst.
Prognoze. Augšanas sāpes nav saistītas ne ar vienu nopietnu organisku saslimšanu un
vēlīnā bērnībā (pirmspubertātes laikā) parasti izzūd. Ar gadiem augšanas sāpes izzūd
pilnīgi (100%) visiem.
Labdabīgs hipermobilitātes sindroms

Kas tas ir? Labdabīgs hipermobilitātes sindroms (LHS) attiecas uz sāpēm
ekstremitātēs, ko izraisa pastiprināts locītavu kustīgums, kas nav saistīts ar kādu
iedzimtu kaiti vai saistaudu slimību. Tāpēc LHS drīzāk ir nevis slimība, bet normāla
atrade.
Cik plaši tas sastopams? LHS ļoti bieži ir sastopams bērniem, no kuriem 25–50% ir
jaunāki par 10 gadiem. Attiecībā uz pusaudžiem šī sindroma biežums ar gadiem
samazinās. LHS nereti sastopams vairākiem vienas ģimenes locekļiem.
Kādi ir galvenie simptomi? Hipermobilitāte bieži izraisa intermitējošas, dziļas,
periodiskas sāpes dienas beigās vai naktī ceļgalos, pēdās un / vai potītēs. Ja bērns
spēlē klavieres, vijoli u. c. instrumentus, hipermobilitāte var skart pirkstus. Fiziska
aktivitāte vai slodze var radīt vai pastiprināt sāpes. Retāk var rasties neliels locītavas
pietūkums.
Kā to diagnosticē? Pamatojoties uz iepriekšminēto kritēriju jeb būtisko pazīmju
kopumu, kas kvantitatīvi raksturo locītavu pārmērīgu kustīgumu.
Terapija. Ārstēšana ir nepieciešama ļoti reti. Ja bērns nodarbojas ar tādu sporta veidu,
kas saistīts ar daudzkārt atkārtotām konkrētām kustībām un periodiski izraisītiem
sastiepumiem / plīsumiem locītavās, ir jālieto muskuļus nostiprinoši un locītavu
aizsargājoši apsēji (funkcionālās saites).
Ikdienas dzīve. Hipermobilitāte ir labdabīgs stāvoklis, kas ar gadiem samazinās.
Ģimenei būtu riskanti savus bērnus atturēt no normālas dzīves aktivitātēm. Turpretī
vajadzētu mudināt, lai viņi ir fiziski aktīvi un nodarbojas ar jebkuru sev interesējošu
sporta veidu.
86
Patellofemorālās sāpes – sāpes ceļgalā
Patellofemorālās sāpes ir visbiežākais pārslodzes sindroms pediatrijā. Pārslodzes
slimības izraisa ar atkārtotām kustībām vai ilgstošu piepūli saistīti ievainojumi
noteiktā ķermeņa apvidū.
Kas tās ir? Patellofemorālās sāpes ir sāpes ceļa locītavas priekšpusē, kas rodas, veicot
darbības ar papildu slodzi patellofemorālai locītavai (to veido ceļa kauliņš – patella –
un augšstilba kaula apakšējā daļa).
Cik bieži tās sastopamas? Šīs sāpes ļoti reti rodas bērniem, kas jaunāki par 8 gadiem.
To izplatība progresīvi pieaug pusaudža gados. Patellofemorālās sāpes biežāk rodas
meitenēm. Nereti tās sastopamas bērniem, kuriem ir izmaiņas ceļa locītavas leņķī – x-
veida kājas (genu valgum) vai o-veida kājas (genu varum). Šādas sāpes rodas arī
bērniem ar ceļa kauliņa slimībām (atkārtota nestabilitāte un locītavu virsmu
neatbilstība).
Kādi ir galvenie simptomi? Raksturīgs simptoms ir sāpes ceļa locītavas priekšpusē.
Tās pastiprina tāda slodze kā skriešana, uzkāpšana vai nokāpšana pa kāpnēm,
tupēšana vai lēkāšana, kā arī ilgstoša sēdēšana ar saliektu ceļgalu.
Kā to diagnosticē? Patellofemorālās sāpes veseliem bērniem ir klīniska diagnoze
(laboratoriski vai rentgenizmeklējumi nav nepieciešami). Sāpes var izsaukt, uzspiežot
ceļa kauliņam vai kavējot tā kustību augšup, kad ir savilkts augšstilba (četrgalvu)
muskulis.
Terapija. Parasti nav nepieciešama. Vairumā gadījumu bērniem bez pavadošām jeb
blakus slimībām (tādām kā ceļa locītavas leņķa deformācija vai patellāra nestabilitāte)
tas ir labdabīgs stāvoklis, kas izzūd pats no sevis. Ja sāpes traucē sportot vai veikt
ikdienas aktivitātes, var palīdzēt pasākumi (vingrinājumi) četrgalvu muskuļa
spēcināšanai. Ledus var atvieglot sāpes pēc fiziskas slodzes.
Augšstilba kaula galviņas – epifīzes – noslīdēšana

Kas tā ir? Tā ir nezināma iemesla izraisīta epifīzes jeb augšstilba kaula galviņas
noslīdēšana, kas notiek kaula augšanas zonā. Augšanas zona ir skrimšļa slānis, kas
atrodas starp kaulaudiem. Tā ir trauslākā kaula daļa; kad tā mineralizējas un kļūst par
kaulaudiem, kauls pārstāj augt.
Cik plaši tā sastopama? Epifīzes noslīdēšana skar tikai 3–10 no 100 tūkstošiem
bērnu, daudz biežāk zēnus pusaudžu vecumā. Domājams, ka aptaukošanās ir
veicinošs faktors.
87
Kādi ir galvenie simptomi? Klibošana un sāpes gūžā (kas pastiprinās fiziskas
aktivitātes laikā) un samazināts gūžas locītavas kustīgums. Sāpes var sajust augšstilba
augšējā (divas trešdaļas) vai apakšējā (viena trešdaļa) daļā un palielinās līdz ar slodzi.
15% bērnu šī slimība skar abas gūžas locītavas.
Kā to diagnosticē? Šo slimību nosaka pēc fizikālās izmeklēšanas rezultātiem un pēc
tai raksturīga samazināta kustīguma gūžas locītavā. Diagnozi apstiprina
rentgenizmeklējumi, vēlams – aksiālā virzienā vai saliektā pozā.
Terapija. Ķirurģiska, ar stieplēm (ievadot stieples, stabilizē augšstilba kaula galviņu,
lai noturētu to vietā).
Prognoze. Atkarīga no tā, cik ilgi noslīdēšana ir bijusi pirms diagnozes uzstādīšanas
un cik tā ir izteikta.
Osteohondroze un tās paveidi

Vārds “osteohondroze” nozīmē “kaula bojāeja”. Tā ir atšķirīgu slimību grupa ar
nezināmu izcelsmi un raksturīgiem asins pieplūdes traucējumiem primārajam un
sekundārajam pārkaulošanās (osifikācijas) centram slimības skartajos kaulos. Bērnam
piedzimstot, viņa kauli galvenokārt sastāv no mīkstākiem audiem (skrimšļa), ko laika
gaitā nomaina vairāk mineralizēti un izturīgāki audi – kaulaudi. Katrā kaulā šī
nomaiņa jeb aizvietošanās sākas noteiktās vietās, tā saucamajos osifikācijas centros,
ar laiku izplatoties uz pārejām kaula daļām.
Ar nosaukumu “osteohondroze” apzīmē procesu, kas saistīts ar pārtrauktu asins
piegādi kaulu osifikācijas centram un tai sekojošu audu aizvietošanos ar reparatīviem
kaulaudiem. Sāpes ir galvenais šīs slimības simptoms. Diagnozi apstiprina
rentgenizmeklējumi. Tie uzrāda kaula fragmentāciju (“saliņas” kaulā), kolapsu
(sabrukumu), sklerozi (palielinātu blīvumu, kauls uzņēmumos izskatās “baltāks”) un
bieži – reosifikāciju (jauna kaula veidošanos) ar kaula kontūru atjaunošanos. Lai gan
osteohondroze izklausās pēc nopietnas slimības, bērniem tā ir diezgan parasta; ja nav
izteiktu bojājumu gūžā, tad slimība ir pilnībā izārstējama.
Daži osteohondrozes paveidi ir tik bieži izplatīti, ka tiek uzskatīti par kaula attīstības
“normālu variantu” (Severa slimība); citus var pieskaitīt pārslodzes sindromiem:
Osguda–Šlatera (Osgood-Schlatter) slimība, Sindinga–Larsena–Johansona (Sinding–
Larsen–Johansson) slimība.
88
Lega–Kalvē–Pertesa (Legg–Calvé–Perthes) slimība
Kas tā ir? Šī slimība skar augšstilba kaula galviņu – augšstilba kaula daļu, kas atrodas
vistuvāk gūžas locītavai.
Cik bieži tā sastopama? Tā nav bieža slimība un ir sastopama vienam no 10
tūkstošiem bērnu, turklāt daudz biežāk zēniem (4 vai 5 zēni attiecībā pret katru
meiteni) 3–12 gadu vecumā, īpaši bērniem vecumā no 4 līdz 9 gadiem.
Kādi ir galvenie simptomi? Lielākā daļa slimības skarto bērnu klibo un viņiem ir
dažādi izteiktas sāpes gūžā; dažkārt to nav. Parasti ir skarta viena gūžas locītava, bet
ap 10% gadījumu slimība skar abas.
Kā to diagnosticē? Kustības gūžā ir ierobežotas un var būt sāpīgas. Tiek veikta
rentgendiagnostika, kaulu skenēšana un magnētiskā rezonanse.
Terapija. Bērni ar Lega–Kalvē–Pertesa slimību vienmēr jāvirza uz bērnu ortopēdijas
nodaļu. Smagākos gadījumos ārstēšanas mērķis ir noturēt augšstilba kaula galviņu
gūžas locītavā, jo, veidojoties jaunajam kaulam, augšstilba kaula galviņa atgūst tās
sfērisko formu. To panāk, izmantojot abdukciju nostiprinošus palīglīdzekļus
(jaunākiem bērniem) vai ķirurģiski atjaunojot augšstilba kaula galviņas formu.
Prognoze. Atkarīga no tā, cik nobriedusi ir gūžas locītava, kā arī no bērna vai jaunieša
vecuma (prognoze ir labāka bērniem līdz 6 g. v.). Viss process (no fragmentācijas līdz
reģenerācijai) ilgst 12–18 mēnešus. Kopumā divām trešdaļām saslimušo ilgstoši ir
labs gūžas radiogrāfisko izmeklējumu rezultāts.
Ikdienas dzīve. Atkarīga no lietotās ārstēšanas. Novērošanā esošiem bērniem
jāizvairās no smagas slodzes uz gūžu (lēkšana, skriešana). Tomēr viņi var iekļauties
parastā skolas dzīvē un piedalīties visās citās aktivitātēs, kas nav saistītas ar liela svara
celšanu vai nešanu.
Osguda–Šlatera (Osgood–Schlatter) slimība

Šo slimību izraisa lielā liela kaula tuberozes (tuberoze – neliels kaula izaugums
apakšstilba augšējā daļā) atkārtota ceļa kauliņa cīpslas trauma. To sastop apmēram
1% pusaudžu, biežāk tiem, kuri nodarbojas ar sportu. Sāpes pastiprina dažādas
fiziskas aktivitātes: skriešana, lēkšana, uzkāpšana vai nokāpšana pa kāpnēm un
stāvēšana uz ceļiem. Ārstēšana balstīta uz tādas aktivitātes piemērošanu, kas neizraisa
sāpes; pēc slodzes jāuzliek ledus un jāatpūšas. Ar laiku slimība izzūd.
89
Severa (Sever) slimība
To sauc arī par papēža apofizītu. Tā ir papēža kaula apofīzes (apofīze – kaula
izaugums; izcilnis) osteohondroze, kura, iespējams, saistīta ar trakciju (vilkšanu), ko
rada Ahilleja cīpsla. Tas ir viens no biežākajiem papēža sāpju iemesliem pediatrijā.
Severa slimība ir saistīta ar fizisku aktivitāti un biežāk sastopama zēniem. Parasti tā
sākas aptuveni 6–10 gadu vecumā ar sāpēm papēdī un nereti ar klibošanu pēc slodzes.
Diagnozi uzstāda, klīniski izmeklējot. Nav vajadzīga cita terapija kā vien tāda
aktivitātes līmeņa piemērošana, lai nerastos sāpes; ja tas nelīdz, jālieto papēža
polsteris. Ar laiku slimība izzūd.
Freiberga (Freiberg) slimība

Tā ir pēdas otrā pleznas kaula galviņas osteonekroze. Tās varbūtējais iemesls ir
trauma. Šī slimība nav visai izplatīta un lielākoties skar meitenes pusaudžu vecumā.
Sāpes pastiprina fiziska aktivitāte. Fizikālā izmeklēšana atklāj jutīgumu otrā pleznas
kaula galviņas apvidū un nereti arī pietūkumu. Diagnozi apstiprina
rentgenizmeklējumi, kaut gan no simptomu sākuma jāpaiet divām nedēļām, lai
saskatītu izmaiņas. Ārstēšana – miera režīms un polsteris pleznas kaula apvidū.
Šeiermaņa (Scheuermann) slimība

Šeiermaņa slimība jeb juvenilā kifoze ir muguras skriemeļa ķermeņa gredzena
apofīzes osteonekroze. Biežāk to novēro zēniem pusaudžu vecumā. Vairumam bērnu,
kurus skar šis process, ir slikta stāja ar vai bez sāpēm mugurā. Sāpes ir saistītas ar
fizisku aktivitāti un mazinās atpūšoties.
Uz šo diagnozi vedina izmeklēšanā pamanāms ass izliekums mugurā, bet diagnozi
apstiprina rentgenogramma. Šeiermaņa slimību var apstiprināt tad, ja atrod novirzes
skriemeļu plātnēs un priekšējo “ķīlēšanos” vismaz trijos pēc kārtas esošos skriemeļos.
Šai slimībai nav vajadzīga cita terapija kā vien aktivitātes līmeņa piemērošana un
regulāra novērošana, bet smagākos gadījumos – fiksējoši palīglīdzekļi (PRINTO,
2004).
Kopsavilkums
Svarīgi zināt pusaudžu vecuma īpatnības, lai atpazītu simptomus, kas varētu liecināt
par draudiem veselībai un dzīvībai, lai objektīvi novērtētu un atšķirtu šos draudus, lai
savlaicīgi veiktu profilakses darbu, kas dotu vislabāko risinājumu pusaudzim.
90
Kontroljautājumi:
1. Kādas ir pusaudžu gadus raksturojošas īpatnības?
2. Kā izpaužas sociālās uzvedības traucējumi?
3. Kas ir augšanas sāpes un un kādi ir tās raksturojoši simptomi?
Literatūra
1. Pediatric Rheumatology INternational Trials Organisation (PRINTO), 2004.
2. Мазурин А. В., Воронцов И. М. Пропедевтика детских болезней. –
Медицина, 1985. – Стр. 28.
3. http://www.printo.it/pediatric-rheumatology/information/Lettonia/12.htm
(sk. 23.09.2011.)
4.2. Traumu profilakse pusaudžiem
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi iegūs priekšstatu par
negadījumu daudzveidību pusaudžu populācijā un to radītajām sekām, biežākajiem
traumu veidiem, atšķirībām starp vecuma un dzimuma grupām, klasifikācijas
principiem.
Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi izpratīs
negadījumu un traumu rašanās mehānismu, to cēlonības izpētes algoritmu un apgūs
profilakses darba pamatprincipus traumu mazināšanai un drošības veicināšanai.
Traumatisms joprojām ir viens no galvenajiem mirstības, hospitalizācijas un

nespējas cēloņiem gan pasaulē, gan Eiropas reģionā, gan Latvijā. Negadījumi
notiek dažādās vietās (darbā, mājās, skolā, sporta zālē, brīvā dabā u. c.), un tie ir
saistīti ar dažādiem nodarbošanās veidiem (strādājot, sportojot, pārvietojoties ar
transportlīdzekļiem u. c.). Pasaules Veselības organizācija (PVO) ziņojumā teikts,
ka ik gadus visā pasaulē 950 000 bērnu vecumā līdz 18 gadiem mirst no
ievainojumiem. 90% gadījumu tās ir netīšas traumas. Bērniem no 10 līdz 19
gadiem traumas ir galvenais nāves cēlonis (WHO, UNICEF, 2008). Eiropas
reģionā traumu dēļ katru gadu dzīvību zaudē 42 000 bērnu, un tas ir pirmais
iemesls nāvei vecumā no 5 līdz 19 gadiem. Savukārt 5 gadījumi no sešiem
reģistrēti valstīs ar zemākiem sociāli ekonomiskajiem rādītājiem. Kā biežākie
91
iemesli letālam negadījumam minēti ceļu satiksmes negadījumi, noslīkšana,
saindēšanās, apdegumi un kritieni (WHO, 2008).
Ņemot vērā lielo negadījumos cietušo un bojāgājušo bērnu un pusaudžu skaitu,
PVO Eiropas reģiona politikas pamatnostādnēs Veselība visiem 21 gadsimtā 4.
mērķī noteikts, ka līdz 2020. gadam mirstība un invaliditāte no vardarbības un
nelaimes gadījumiem, kuros tiek iesaistīti jaunieši, jāsamazina vismaz par 50 %,
būtiski jāsamazinās jauniešu īpatsvaram ar riskantu uzvedību. Savukārt 9. mērķī
paredz līdz 2020. gadam vismaz par 50 % samazināt darbā, mājās vai atpūšoties
notikušo negadījumu skaitu un mirstību no tiem ( PVO, 1999).
Uzdevums paškontrolei: Iepazīties ar PVO publikācijām un salīdzināt negadījumos
mirušo bērnu statistiku dažādās valstīs.
Ievainojumi pusaudžiem Latvijā

Pusaudžu vecums, kas raksturojas ar strauju augšanu, kuru var pavadīt koordinācijas
grūtības, pārgalvību vai riskantu uzvedību, vēlmi pārbaudīt savas fiziskās spējas,
izteiktu izjūtu par nemirstīgo ir pats par sevi būtisks priekšnoteikums negadījumam.
Pieredzes trūkums, sensāciju meklējumi, impulsivitāte, alkohola un narkotiku
pamēģināšana nereti noved pie traumas (Robertson, 2007).
Mirušo skaits no ievainojumiem un ārējas iedarbes sekām vecumā no 10 līdz 19
gadiem ik gadus Latvijā ir tuvu simtam. Nāves gadījumi iestājas ceļu satiksmes
negadījumos, ugunsgrēkos, noslīkstot, vardarbības rezultātā. Liels slogs veselības
aprūpes sistēmai ir arī stacionāros ārstēto pusaudžu īpatsvars ar ievainojumiem,
saindēšanos un citām ārējas iedarbes sekām, kas sastāda ~ 10% no hospitalizēto
kopskaita vecuma grupā no 10 līdz 19 gadiem (Veselības ekonomikas centrs -
www.vec.gov.lv).
Starptautiskajā veselības paradumu pētījumā skolas vecuma bērniem (Health
Bechaviour School Age Children – HBSC) konstatēts, ka katrs trešais Latvijas 11, 13,
un 15 gadus vecs pusaudzis pēdējā gada laikā iegūst ievainojumu, kura ārstēšanai
nepieciešama medicīniska palīdzība (HBSC pētījuma dati). Šo savainojumu dēļ
pusaudži kavē skolu, nevar piedalīties sporta nodarbībās. Kā negadījumu galvenās
notikumu vietas aptaujā tiek minētas – iela, mājas, sporta nodarbības u. c. Zēni biežāk
nekā meitenes iegūst traumas, tāpat traumu veidi mainās dažādās vecuma grupās. Tas
nozīmē, ka, lai labi izprastu profilakses prioritātes un saplānotu rīcību noteiktā
92
apdzīvotā vietā, nepieciešams vispirms savākt un izanalizēt negadījumus raksturojošu
informāciju.
Uzdevums paškontrolei: iepazīties ar Veselības ekonomikas centra publicētiem datiem
par traumām un ievainojumiem, kas iegūti no ar noteiktām slimībām slimojošu
pacientu reģistra (www.vec.gov.lv).
Ievainojumu un traumu uzskaites problēmas

Negadījumā iegūtās traumas smaguma pakāpe ir viens no noteicošajiem faktoriem
medicīniskās palīdzības meklēšanai. Veselības aprūpes speciālistu redzes lokā parasti
nonāk smagākās traumas. Līdz ar to statistikā uzskaitītie un analizētie gadījumi
nedod pilnīgu priekšstatu par ievainojumu izplatību un traumatisma problēmas
aktualitāti. Paliek neuzskaitīti un nezināmi vieglāki ievainojumi, ar kuriem cietušie
tiek galā pašu spēkiem. Par tiem mēs no rutīnas uzskaites statistikas uzzināt nevaram,
jāveic pētījumi.
Traumu piramīda
Nāve
Traumas dēļ veikta

hospitalizācija
Ambulatora ārstēšana vai
neatliekamā medicīniskā palīdzība
traumas novēršanai
Trauma, kas prasa ārstēšanu

primārās veselības aprūpes vidē
Trauma, ko ārstē tikai paramediķi (medmāsa,

fizioterapeits, pirmās palīdzības sniedzējs)
Viegla, ārstniecības iestādēs neārstēta trauma vai

neziņota trauma
6. attēls. Ievainojumu un traumu slogs pēc to smaguma
Uzdevums grupās nodarbību laikā: apspriest traumatisma radīto slogu, izmantojot

traumu piramīdas principus. Kāda veida informācija jāiegūst un kā to iegūt, lai pilnībā
izprastu ar traumatisma saistīto situāciju konkrētā teritorijā?
93
Traumu izpētes epidemioloģiskais modelis
Liela daļa pētniecisko darbu par traumām sabiedrības veselības skatījumā ir veikti,
izmantojot tradicionālo epidemioloģisko pieeju, kādu izmanto infekciju slimību izpētē.
Pirmo reizi traumatisma izpētei to adaptēja Gordons 1948. gadā. Šajā modelī ietilpst
sekojoši elementi: enerģijas saņēmējs vai saimnieks, traumas izraisītājs aģents
(enerģijas nodošana līdzeklis) un enerģijas nodošanas vai pārneses vektors, kā arī vide
(Robertson, 1998). Saņēmēja, vektora un aģenta mijiedarbība noteiktā vidē sekmē
traumas rašanos (sk. 2. att.). Piemēram, ceļu satiksmes negadījumos saņēmējs varētu
būt persona, kas brauc ar automašīnu bez drošības jostas, vektors būtu motorizētais
transportlīdzeklis, kas avarē, un aģents, kas izraisījis traumu, būtu triecienā iesaistītā
enerģijas apmaiņa. Vide varētu būt mitrs ceļa segums, slikta redzamība, koku tuvums
braucamajai daļai u. c.
Vid Saņēmējs
e
Aģents Vektors
7. attēls. Epidemioloģiskais modelis
Vairāku gadu garumā daudzu zinātnieku darbos var lasīt dažādus skaidrojumus traumu
rašanās iemesliem. Viens no pasaulē labi zināmiem negadījumu profilakses teorētisko
koncepciju autoriem Viljams Hadons uzskata cilvēku kļūdas par galveno cēloni
negadījumos (Haddon, 1980). Šī teorija ir daudz kritizēta, galvenokārt apšaubot
absolutizēto indivīda vainu. Ja uz pieaugušu cilvēku šo teorētisko koncepciju vēl
varētu attiecināt, tad tā būtu pilnīgi nederīga bērniem un jauniešiem, kuri vēl turpina
fiziski, garīgi attīstīties un kuri nav spējīgi uzņemties pilnīgu atbildību par notiekošo.
Ievainojumu cēlonībā nozīme ir arī vides, iesaistītā priekšmeta vai produkta, struktūras
un organizācijas nepilnībām (Villeruša, 2005).
94
Virkne autoru dažādos pētījumos norāda uz faktoriem, kuriem ir būtiska saistība ar
nelaimes gadījumu, ievainojumu un traumu biežumu. Salīdzinot ekonomiski mazāk
attīstītas valstis ar attīstītām valstīm, pirmajās konstatē ievērojami augstākus traumu
rādītājus (Baker, 1992). Pusaudžiem kļūstot vecākiem, traumu skaitam ir tendence
palielināties, pie tam visās vecuma grupās ievainojumi biežāk ir zēniem, mainās arī
nodarbošanās, kuru rezultātā ievainojums iegūts. Daudzi pētījumi liecina par ienākuma
līmeņa, dzīvesvietas un citiem sociāldemogrāfiskiem un ekonomiskiem faktoriem, kuri
ietekmē traumu biežumu (Laflamme, 2010; Macpherson, 2010). Arī indivīda
personībai, uzvedības paradumiem un kopienas vides mijiedarbībai ir noteikta loma
traumu cēlonībā (Reimers, 2005; Howard, 2010).
Terminoloģija un ievainojumu klasifikācija

Ievainojumu epidemioloģijā izmantojamās terminoloģijas vēsturisko maiņu noteikusi
tās pielietojamība. Pirmais savu definīciju nelaimes gadījumam deva amerikāņu
industriālās drošības pionieris Herberts Viljams Heinrihs (Herbert William Heinrich,
dz. 1886). Viņš nelaimes gadījumu definēja kā neplānotu, nekontrolētu gadījumu,
kurā kāda objekta, substances, personas vai radiācijas iedarbībā rodas savainojums vai
tā iespējamība (1959). Viņš arī attīstīja teoriju par cilvēka uzvedībā balstītu drošību,
pēc kuras apgalvoja, ka vairākums negadījumu notiek tieši nedrošas rīcības dēļ.
Mūsdienās izmantotā Starptautiskā slimību un nāves cēloņu klasifikācija (SSK-10) ar
ievainojumu saprot tūlītēju somatisku efektu no pēkšņas fizikālas vai ķīmiskas
ietekmes. Turklāt termins ievainojums ietver ne tikai atsevišķu bioloģisku vai fizisku
savainojumu, bet arī psiholoģiskas un sociālas sekas.
Nav tādas vienas visaptverošas un savstarpēji izslēdzošas metodes, lai klasificētu
dažādu negadījumu rezultātā iegūtos ievainojumus vai traumas. Katrai no zināmām un
pieejamām klasifikācijām ir savas priekšrocības un nepilnības, tādēļ praksē bieži tiek
izvēlēta kombinēta pieeja atkarībā no izmantošanas nolūka.
Svarīgākās klasifikācijas kategorijas:
• iegūtās traumas smagums, kas lielā mērā nosaka nepieciešamo medicīniskās
palīdzības līmeni;
• vide, kurā iegūts ievainojums (piemēram, mājas, skola, darba vieta, uz ceļa u.
c.),
• aktivitātes, kuras rezultātā iegūta trauma (piemēram, sports, atpūta, darbs u.
c.),
95
• traumas mehānisms (piemēram, kritiens, suņa kodums, motorizētu
transportlīdzekļu sadursme, slīkšana u. c.),
• tīšuma pakāpe (tīši, netīši);
• traumas veids (lūzums, apdegums, sasitums, brūce u. c.).
Negadījumu un tā rezultātā iegūto ievainojumu analīzē tiek ņemti vērā arī cietušā
demogrāfiskie aspekti: vecums, dzimums, sociāli ekonomiskais statuss, etniskā
izcelsme. Šāda griezuma informācija dot iespēju saskatīt iespējamās dažādo traumu
veidu riska grupas un izvērtēt profilakses darba piemērotākās pieejas. Lai maksimāli
ņemtu vērā visus no iespējamiem traumu raksturojošiem aspektiem, līdzās
Starptautiskajai slimību un nāves cēloņu klasifikācijai daudzās valstīs, to starpā arī
Latvijā, ievainojumu uzskaitei ieviesta NOMESCO klasifikācija, kas ir adaptēta no
Ziemeļvalstu medicīnas statistikas komitejas. Pēc NOMESCO uzskaitītie gadījumi
dod lielāku iespēju izprast traumas rašanās apstākļus, kas ir būtiski, plānojot
profilaksi.
Biežākās traumu vietas un traumu izraisoši apstākļi pusaudžu vecumā

Katrai vecuma grupai novēro atšķirīgus ievainojumu mehānismus un līdz ar to arī
traumu veidus. Tas saistīts ar galvenajiem nodarbošanās un brīvā laika pavadīšanas
veidiem noteiktā vecumā. Pusaudžu vecuma posmā tās ir traumas, kas iegūtas:
• sportojot – sporta traumas;
• brīvajā laikā / rotaļu laukumā;
• ceļu satiksmes negadījumos (gājēji, riteņbraucēji, drošība automašīnā) – ceļu
satiksmes negadījumu traumas;
• ugunsnelaimēs (ugunsgrēks, sprāgstvielas, salūts, petardes);
• slīkstot;
• saindējoties (sadzīves ķīmija, medikamenti);
• vardarbībā / bezrūpībā;
• pašnāvības un to mēģinājumi;
• citādā veidā.
Negadījumus sagrupējot pēc to mehānisma, iegūst lielāku priekšstatu par to izcelsmē
iesaistītiem kopējiem aģentiem un enerģijas pārneses vektoriem un vides riskiem.
Tāpat vieglāk varam novērtēt, kādi darbību veidi noteiktā vecuma un dzimuma grupā
noved līdz traumai. Arī katrā no pieminētajiem negadījumu veidiem pastāv atšķirības
starp dzimumiem un vecumiem. Tā, piemēram, zēniem biežākie sporta veidi, kuros
96
gūst traumas, ir futbols, hokejs, basketbols, kamēr meitenēm vingrošana, skriešana.
Dzimumu atšķirības parādās arī darbības veidos, kurās iegūts ievainojums (Latvijas
skolēnu veselības paradumu (HBSC) pētījuma dati, sk. 8. att.).
35
30
25
20 Zēni
15
Meitenes
10
5
0
it s
na
s
a
a
ts
no
tie
an
an
or
C
ša
rie
o
oš
sp
uj
uk
uk
sk
uļ
Ka
s/
ra
ra
ri t
/
e
ot
b
/b
Sk
ēl
lo
Ej
Sp
na
Ve
ša
Jā
8. attēls. Visu gūto ievainojumu sadalījums saistībā ar nodarbošanos (%), kuras

laikā gūta trauma pusaudžiem 11, 13 un 15 gadu vecumā Latvijā dzimuma
grupās (HBSC, 2006)
Jautājums grupu darbam: Apspriest kāda rakstura traumas skolēni iegūst dažādos
sporta veidos. Kādas ir tipiskākās traumas mājās, skolā un atpūtas vidē? Vai traumām
ir sezonāls raksturs?
Drošības veicināšanas un traumu mazināšanas teorētiskās koncepcijas

Faktiski trauma ir gala rezultāts dažādu apstākļu kopumam un iepriekš pastāvošu
nosacījumu secībai kā notikumu ķēdei. Viljama Hadona ierosinātā pieeja, kas
pazīstama kā Hadona matrica, ir modelis, kurš palīdz izprast notikumu virknes
cēlonisko saikni ar traumu (Haddon, 1968). Modelis paplašina iepriekš pieminēto
epidemioloģisko pieeja un ar matricu ļauj labāk izprast traumā iesaistīto cēlonisko
faktoru mijiedarbību pirms notikuma, notikuma brīdī un pēc notikuma. Negadījuma
“cēloniskie faktori” matricā sakārtoti pret saņēmēju vai personu, aģentu (produktu) un
vides faktoriem (fiziskiem vai sociāliem) tā, kā tas ir jau iepriekš pieminētajā
epidemioloģiskajā modelī. Kad šīs divas asis (laiks un citi faktori) tiek sakombinēti,
tie veido Hadona matricu. Hadona modelis labi atklāj tos faktorus, kas sekmējuši
traumas rašanos (posms pirms notikuma), no paša notikumā vainojamiem faktoriem
(notikuma posms), kurā uz saņēmēju tiek pārnesta enerģija tādā apjomā, kas rada
bojājumu. Hadons savā modelī ir iekļāvis arī posmu pēc notikuma, kurā ietverta
cietušā transportēšana, medicīniskā, t. sk neatliekamā, palīdzība un rehabilitācija, no
97
kuru savlaicīgas saņemšanas bieži ir atkarīga izdzīvošana un galējais veselības
iznākums pēc traumas.
Hadona matricu (sk. 25. tab.) izmanto gan traumas izcelsmes izpētei, gan profilakses
plānošanai. Tajā iekļautās laika fāzes vispārēji saistītas ar primāro (pirms notikuma),
sekundāro (notikuma) un terciāro (pēc notikuma) profilaksi.
Modelis norāda uz dažādām iejaukšanās vai traumatisma profilakses iespējām, kuru
mērķis var būt gan traumas novērst, gan mazināt to smaguma pakāpi. Profilakses
pasākumus var īstenot jebkurā no negadījumu ķēdes posmiem.
Enerģijas Sociāli
Saņēmējs devējs Fiziskā vide, ekonomiskā
(persona) (līdzeklis vai kurā notiek vide
produkts) negadījums
Vai persona ir Vai līdzeklis/ Vai vide ir Vai vide
Pirms predisponēta riskam? produkts ir bīstama ? stimulē vai
notikuma bīstams/kaitīgs? kavē riskēšanu
un bīstamību?
Vai persona spēj Vai notikumā Vai vide sekmē Vai vide sekmē
Notikums izturēt spēku vai iesaistītais notikuma traumatiskā
enerģijas nodošanu līdzeklis/ gaitu? notikuma
traumas brīdī? produkts rada gaitu?
aizsardzību?
Cik nopietna ir Vai produkts/ Vai vide Vai vide sekmē
Pēc trauma vai līdzeklis padziļina atkopšanos?
notikuma kaitējums? sekmē traumas traumas sekas
rašanos? pēc notikuma?
25. tabula. Hadona matrica ievainojumu cēlonības izzināšanai un profilakses

darba plānošanai
Traumatisma profilaksē akcenti jāliek uz indivīda uzvedības maiņu, drošas vides

nodrošināšanu, no drošības aspekta saudzējošu priekšmetu un produktu radīšanu, kā
arī sabiedrības attieksmi un likumdošanu.
Uzvedības maiņa šajā nosaukto pasākumu rindā ir īpaši svarīga. Tieši pusaudžu
vecumā novēro nepakļaušanos noteiktajām sabiedrības normām, kas izpaužas ar
riskantu uzvedību (Morrongiello, 2000). Šajā vecuma posmā bērniem ir tendence
attālināties no vecākiem, meklēt savu neatkarību, ietekmēties no vienaudžiem. Gan
bērniem, viņu vecākiem un sabiedrībai kopumā ir jāsaņem visaptveroša informācija
98
un izglītošana par iespējamiem traumatisma riskiem un to mazināšanas iespējām. Bez
informācijas sniegšanas nepieciešams palielināt vecāku un sabiedrības atbildību un
modrību par ikviena bērna drošību. Pieaugušajiem jāmudina pusaudži izpildīt
noteiktās drošības prasības, jāierobežo riskanta uzvedība, jāpanāk drošībai paredzēto
līdzekļu izmantošana, jāveido un jānodrošina ikvienam droša vide vai apkārtne un
pozitīva attieksme pret sabiedrības piedāvātiem drošības pasākumiem. Pēdējo var
sasniegt, strādājot pie likumu un kultūras normu pilnveidošanas un ievērošanas, arī
rādot pozitīvu piemēru. Katrā ģimenē, bērnu iestādē, skolā bērnus nepieciešams mācīt
novērtēt riska situācijas, ievērot drošības prasības un attīstīt prasmes pirmās
palīdzības sniegšanā un pašaprūpē pie dažādiem negadījumiem. Profilakses darba
panākumu nodrošināšanai svarīga ir visas vietējās sabiedrības atbalsts un
iesaistīšanās.
Kā liecina dati no Veselības paradumu pētījuma, arī Latvijas skolēnu vidū (HBSC)
drošības jautājumi nebūt nav prioritāte. Pasīva ir arī pieaugošo darbība informācijas
sniegšanā. Tikai 88% respondentu ir atbildējuši aptaujā, ka vecāki ar viņiem ir
pārrunājuši, kā izvairīties no negadījumiem, ar skolotājiem par šiem jautājumiem
diskutējuši tikai 67%, bet ar ārstiem – 46% aptaujāto.
Vides modifikācija ir otrs būtisks traumu profilakses elements, un tā pamatmērķis ir
padarīt apkārtni drošāku. Regulāra tās pārraudzība un normatīvo prasību ieviešana un
kontrole ir divas no stratēģijām, kuras izmanto traumu profilaksē (Peek-Asa, 2003).
Daudzviet Eiropā pašvaldību funkcija ir regulāra drošības uzraudzība. Speciāli
drošības darbinieki regulāri apseko skolas, sporta un atpūtas laukumus, publiskās
peldvietas, lai novērtētu to atbilstību noteiktajām drošības prasībām. Daudzviet, lai
mazinātu bērnu traumatismu, mājas vides apsekošana ir viens no ģimenes ārstu, māsu
un sociālo darbinieku pienākumiem. Māsa, ierodoties mājās, pievērš vecāku
uzmanību potenciāliem vides riskiem un iesaka tos novērst. Šie riski dažādām bērnu
vecuma grupām atšķiras. Līdzīgi arī skolā traumatisma riskus novērtē skolu
medicīniskais personāls, ņemot vērā iepriekšējā periodā notikušo negadījumu analīzi
un skolas vides apskati. Pusaudžu periodā bīstamākās vietas mājās ir balkoni, logi,
trepes, kurtuves, jāpārrunā arī medikamentu un sadzīves ķīmijas bīstamība, kā arī
ugunsdrošības noteikumi, lietojot sadzīves elektriskās iekārtas un gatavojot maltīti.
Katrs no mūsu ikdienā izmantotajiem priekšmetiem vai produktiem noteiktos
apstākļos var kļūt par ievainojuma ieroci. Tādēļ svarīga ir ikdienā izmantojamo
priekšmetu lietošanas instrukciju ievērošana. Plašākā mērogā par šādiem nedrošiem
99
izstrādājumiem, kas ir bijuši saistīti ar ievainojumu rašanos, informāciju apkopo
patērētāju aizsardzības iestādes un to ražotāji.
Drošībai tiek izstrādāti arī speciāli aizsardzības līdzekļi. Jau kā ikdienas norma
daudzās valstīs tiek pieprasīta speciāla ķivere, braucot ar velosipēdu, skrituļojot vai
slēpojot. Lai ķiveres būtu pievilcīgākas, ražotāji pat izstrādā modernus, speciāli
noteiktai vecuma grupai radītus dizainus. Skrituļojot prasība ir roku un ceļu aizsargi,
māju drošībai tiek uzstādīti dūmu detektori, logu fiksatori, drošības nolūkos tiek radīti
īpaši iesaiņojumi sadzīves ķīmijai un medikamentiem, u. tml. Traumu profilakses
nolūkos gan ar vecākiem, gan pusaudžiem būtu jāpārrunā nepieciešamo drošības
līdzekļu izmantošana ikdienā, jāmotivē to iegāde un lietošana. Piemēram, dūmu
detektora uzstādīšana mājās varētu būt labs ģimenes ieguldījums, lai pasargātu savus
bērnus no ugunsnelaimes.
Turpinājumā apskatīsim dažus piemērus, kuros izmantota vides, uzvedības un
produkta / priekšmeta modifikācijas stratēģijas negadījumu profilakses darbā.
PIEMĒRS: Slīkšanas profilakse
Vide
 Iežogot atklātās ūdenstilpnes, baseinus, kas atrodas dzīvojamās mājas
pagalmā.
 Atklātās ūdenstilpnēs norādīt peldvietas, organizēt uzraudzību.
 Peldvietu tuvumā izvietot norādes par glābšanu un pirmo palīdzību.
 Pieņemt un kontrolēt normatīvās prasības izbūvētiem baseiniem.
Uzvedība
 Peldētprasmes apmācība.
 Atbildīga uzvedība uz ūdeņiem.
 Glābšanas prasmju un pirmās palīdzības treniņi.
 Izmantot drošības vestes un citu ekipēju, nodarbojoties ar dažādiem ūdens
sporta veidiem vai braucot ar laivu un makšķerējot uz ūdens.
Aizsardzības līdzekļi
 Drošības vestes, braucot ar laivu.
 Peldriņķi vai vestes peldētnepratējiem.
 Svilpes.
 Glābšanas dienests un glābšanas aprīkojums.
100
Uzdevums nodarbībās: apspriest kādi varētu būt nepieciešamie pasākumi, kas būtu
jānodrošina no uzvedības, vides un iesaistītā priekšmeta/produkta viedokļa, lai
mazinātu apdegumus, saindēšanos ar medikamentiem, traumas ceļu satiksmes
negadījumos, traumas sportojot.
Plašāku traumu profilakses programmu plānošana

Sabiedrības veselības pieeja traumām un vardarbības profilaksei ir balstīta uz
detalizētām zinātniskās metodes prasībām. Pārejā no problēmas līdz risinājumam ir
četri galvenie posmi (sk. 9. att.).
Ievainojumu Riska
Profilakses
monitorings faktoru
programma Novērtēšana
noskaidrošana
9. attēls. Profilakses darba plānošanas galvenie elementi
Uzsākot plānot profilakses programmu, sākotnēji nepieciešams iegūt pēc iespējas

vairāk informācijas par visiem traumu aspektiem lokālā vidē, ko panāk, apkopojot
visus pieejamos datus par traumām un to veidiem. Tas saistīts ar esošās rutīnas
statistikas datu sistematizēšanu (mirstība, traumu biežums, hospitalizācija), kā arī
papildu informācijas iegūšanu (ar aptaujām, pārrunās, novērojumu pierakstiem u. c.).
Pēdējās metodes tiek izmantotas datu savākšanai, kuri netiek rutīnas ceļā apkopoti, un
tas attiecas uz uzvedību, vides raksturojumu, esošo normu ievērošanu u. c. Tāpat
svarīgi ir iepazīties ar citu valstu pieredzi līdzīgu problēmu risināšanā, izpētīt, kuras
no profilakses programmām ir bijušas visefektīvākās, kāds ir to ekonomiskais
ieguvums. Uz pierādījumiem balstīta prakse ir viens no stūrakmeņiem profilakses
darba veiksmei. Datu savākšana reizē ļauj izpētīt to, kāpēc rodas traumas, kādi ir to
cēloņi, to savstarpējā sakarība, vai ir vērojami kādi faktori, kas samazina vai palielina
traumas risku, kurus varētu modificēt, veidojot profilakses programmas. Visu iegūto
informāciju izmanto tālāk, lai plānotu, īstenotu, uzraudzītu un vērtētu intervences /
iejaukšanās pasākumus vai profilakses programmas.
101
Profilakses programmu īstenošanā tiek izmantotas dažādas rīcības stratēģijas. Taču kā
būtiskākie to elementi jāmin izglītošana, kas palielina informētību par iespējamiem
riskiem un veidiem, kā no tiem izvairīties, cilvēkiem drošāku produktu ražošana,
mazināt personas savainošanās iespējamību, samazinot vides riskus un drošas rīcības
pastiprināšana ar likumdošanas, normatīvo prasību, standartu ieviešanu (Cole, 1998;
Naidoo, 2005). Viena no plašāk izmantotajām un lētākajām profilakses pieejām ir
indivīda vai sabiedrības informēšana un izglītošana, taču viena pati tā reti ir pietiekoši
efektīva. Turklāt jāņem vērā, ka mērķa grupai nododamā ziņa ir jāatkārto
vairākkārtēji, pietiekoši ilgstoši, un informatoram jābūt autoritātei. Īpaši tas ir svarīgi,
strādājot ar bērniem un pusaudžiem. Paliekošāku efektu uzvedībā var panākt, ja
prasību ievērot piesardzību vai pieņemt noteiktu rīcības modeli pastiprina kāds
motivējošs vai piespiedu mehānisms, kā, piemēram, normatīvas prasības, likumi, soda
sankcijas (drošības jostas, braucot automašīnā). Uzvedības izmaiņas var stimulēt arī
netieši, radot apstākļus, kurus ievērot ir izdevīgāk, vai piedāvājot izmaksu efektīvo un
drošāko modeli kā pirmo izvēli ( piemēram, konstruējot logus ar vēdināšanas režīmu,
lai izvairītos no bērnu izkrišanas pa logu).
Traumu profilaksei nepieciešamos rīcības aspektus var saskatīt arī, izmantojot Hadona
stratēģijas. Pēc Hadona definīcijas, trauma rodas tad, kad enerģiju nodod tādā veidā
un apjomā un tik ātrā secībā, ka cilvēkam tiek radīts bojājums. Pamatojoties uz šo
definīciju, Hadons izstrādāja 10 pamatstratēģijas (Haddon, 1980):
1. Novērst riska veidošanos vai izvairīties no bīstamības radīšanas (piemēram,
aizliegt etiķa esences ražošanu).
2. Samazināt riska apjomu vai radītās bīstamības apjomu (piemēram, ierobežojot
automašīnas braukšanas ātrumu pie skolām).
3. Novērst riska izplatīšanos vai novērst jau pastāvošas bīstamības izpaušanos
(piemēram, iznīcinot cilvēkam bīstamos pesticīdus).
4. Pārveidot bīstamības pielietošanas apjomu no tās avota vai tās sadalījumu
telpā vai mainīt riska izplatīšanās biežumu (piemēram, samazināt iesācējiem
paredzētas slēpošanas trases slīpumu).
5. Norobežot (telpā un laikā) risku no aizsargājamā subjekta (piemēram, gājēju
pārejas uz noslogotiem ceļiem, riteņbraucēju celiņi).
6. Norobežot risku no aizsargājamā, izmantojot dažādas barjeras vai šķēršļus
(piemēram, lietojot aizsargķiveres, elkoņu aizsargus).
102
7. Pārveidot bīstamības pamatīpašības vai mainīt attiecīgā riska faktora
kaitējuma pamatīpašības (piemēram, veidot mēbelēm noapaļotus stūrus,
izmantot gaismu atstarojošas uzlīmes uz ceļa stabiem).
8. Palielināt aizsargājamā indivīda izturību pret riska faktoru vai kaitējumu
(piemēram, piemērojot stingrākus celtniecības standartus bērnu iestādēm).
9. Strauji rīkoties, lai noteiktu un / vai likvidētu bīstamību (piemēram, izmantot
ugunsgrēka apsmidzināšanas un noteikšanas sistēmas).
10. Stabilizēt, labot un atjaunot bojāto objektu (piemēram, savlaicīgi sniedzot
neatliekamo medicīnisko palīdzību traumas notikuma vietā).
Šīs stratēģijas sākotnēji vairāk tika izmantotas, lai mazinātu negadījumu biežumu
industriālā vidē. Taču pamazām šī dziļā filozofiskā pieeja tika pielāgota arī citām
vidēm. Tā palīdz profilakses darbā iesaistītai personai saskatīt problēmas plašumu un
nepieciešamās profilaktiskās rīcības daudzveidību.
Uzdevums nodarbības laikā grupās vai individuāli: atrast un apspriest citus piemērus
profilakses pasākumiem izmantojot Hadona 10 pamatstratēģijas.
Profilakses darba veikšanai izmanto individuālu pieeju, riska grupas stratēģiju un

populācijas stratēģiju. Medicīnā vairāk izmanto individualizētu pieeju, taču
profilakses darbā, īpaši, lai panāktu uzvedības maiņu, populācijas stratēģija ir
efektīvāka. Tā vērsta uz sabiedrību kopumā, darbojoties sabiedrības veselības labā.
Arī ievainojumu kontrolē un negadījumu mazināšanā individuāla pieeja ir daudz
mazāk efektīva nekā plašāka populācijas stratēģija. Tā vairs nav rūpes par atsevišķiem
traumas pacientiem, bet gan pasākumu kopums, lai novērstu negadījumus, to izraisītās
veselības problēmas, uzlabotu aprūpi un garantētu drošību sabiedrībai kopumā. Šāda
pieeja ir multidisciplināra un tās īstenošanai nepieciešama ekspertu komanda ar
dažādām zināšanām, proti, medicīnā, epidemioloģijā, inženiertehniskajās
specialitātēs, socioloģijā, psiholoģijā, pedagoģijā, likumdošanā u. c.
Daudzās pasaules valstīs tiek veidotas specifiskas profilakses programmas noteiktas
mērķa grupas sasniegšanai un konkrēta ievainojumu veida mazināšanai. Uz šiem
principiem ir veidota arī PVO atbalstītā Drošu kopienu kustība. Drošu kopienu modelī
galveno atbildību par drošības uzlabošanas jautājumiem un ievainojumu mazināšanu
uzņemas pašvaldība. Kopienā veidotā profilakses programmā parasti iejaukšanās
modeļi tiek pielāgoti vietējai videi, kultūrai, sociālajam mikroklimatam un nodrošina
103
plašāku atsaucību un līdzdalību. Plaša vietējās sabiedrības iesaistīšanās tiek uzskatīts
par galveno veiksmes stūrakmeni. Falkopinga (Zviedrija) bija pirmā no pašvaldībām
Zviedrijā, kur 1978. gadā tika veidota profilakses programma ievainojumu
mazināšanā, un jau pēc trīs gadiem traumu skaits bija sarucis par 23%. Šajās
pašvaldību programmās parasti būtiska vieta ir ierādīta dažādu negadījumu
mazināšanai bērniem un pusaudžiem (Svanstrom, 2000). Pusaudžu programmu
novērtējumā, kuras bija vērstas uz ievainojumu mazināšanu mājas vidē, sportā un
brīvajā laikā, konstatēts, ka īslaicīgas programmas ir mazāk efektīvas nekā ilgstošās.
Tāpat svarīgi ir vienlaicīgi izmantot dažādas pieejas, kombinējot izglītojošos un
iemaņu trenējošos elementus ar vides uzlabošanu, normatīvo prasību kontroli un masu
mediju piesaistīšanu.
Daži piemēri traumatisma profilakses darbam

Turpmāk apskatīsimies atsevišķus piemērus, kā veikt traumu profilakses darbu. Kā
jau iepriekš tika minēts, strādājot ar bērniem un pusaudžiem svarīga ir ne tikai paša
bērna, bet arī vecāku izpratne un atbalsts. Vecākiem būtu jābūt ne tikai informētiem
par profilakses darba mērķi un metodēm, bet arī jādod sava piekritība un jāatbalsta tās
īstenošana. Lai palielinātu vecāku un bērnu informētību par drošības jautājumiem, var
izmantot dažādus informācijas nodošanas kanālus. Tie var būt:
 vecāku organizācijas;
 atgādinājums ģimenes ārsta apmeklējuma laikā vai māsu mājas vizītēs;
 dažādu par drošību atbildīgo institūciju informatīvi materiāli un speciālistu
piesaistīšana;
 regulāras kampaņas masu medijos;
 speciāli veidotas negadījumu profilakses programmas dzīvesvietās, skolās, un
citos organizētos bērnu kolektīvos;
 vienaudžu iesaistīšana apmācībā.
Šāda daudzveidīgā sadarbība var sekmēt ne tikai jauna uzvedības modeļa
pārņemšanu, bet arī kopienas lielāku saliedēšanu un iesaistīšanos sociālos procesos.
PIEMĒRS: Ugunsdrošības veicināšana

Pusaudžu vecumā bieži tiek reģistrētas smagas traumas, kas rodas, neievērojot
ugunsdrošības pasākumus. Par šiem aspektiem ar bērniem maz runā vecāki,
104
nepietiekoši tos apskata skolā, masu medijos un saskarsmē ar veselības aprūpes
speciālistiem. Ir valstis, kurās aktīvi ievainojumu profilaksē darbojas māsas. Lai
novērstu ugunsnelaimes, ģimenes ārsta māsas mājas vizītēs pievērš uzmanība telpu
aprīkojumam, runā ar bērnu vecākiem un pašiem pamatskolas un vidusskolas
skolēniem par iespējamiem riskiem. Ugunsdrošības nodrošināšanai tiek veidotas
programmas, kurās tiek ietverti svarīgākie jautājumi, par kuriem jārunā gan skolā, gan
ārpus tās. To vidū ir:
 ugunsdrošības aspekti guļamistabā;
 apkures krāsnis / kamīns;
 elektrība;
 ugunskurs / grils;
 smēķēšana;
 dažādi svētki (sveces, eglīte, uzliesmojoši priekšmeti, vielas);
 uguņošana (publiska, individuāla, drošības pasākumi, piemēram, instrukciju
ievērošana, konkrētu apstākļu novērtēšana, ūdens sagatavošana, attālums,
drošs apģērbs);
 maltītes gatavošana;
 ko darīt ugunsnelaimes gadījumā.
Tāpat bērniem un viņu vecākiem jābūt skaidram, kā jārīkojas, lai izvairītos no
cietušajiem ugunsgrēkā. Svarīgi būtu veikt gan drošības pasākumus mājas vidē, gan
teorētiski sagatavoties rīcībai nelaimes gadījumā.
Būtiskākie rīcības aspekti:
 apspriest ar bērniem, cik strauji izplatās uguns un kā uguni var nodzēst;
 zināt evakuācijas plānu, to kopā ar bērniem apspriest un izmēģināt;
 pārbaudīt, vai katrs zina atrast izeju, var atvērt logu, durvis;
 atgādināt, ka evakuācijas ceļam vienmēr ir jābūt brīvam;
 izrunāt, kurā vietā ārpus ēkas ir visu satikšanās vieta;
 iemācīt sazvanīt palīdzību.
Protams, svarīgi ir arī gan mājās, gan skolā uzstādīt dūmu detektorus un nodrošināties
ar ugunsdzēšamo aprīkojumu.
105
PIEMĒRS: Galvas traumu profilakse
Pusaudžu un jauniešu vecumā bieži gan sportojot, gan pavadot brīvo laiku tiek iegūtas
galvas traumas. Aptuveni 35% gadījumu, bet bērniem līdz 14 gadiem pat 50%,
traumas rašanās iemesls ir kritieni. Tāpat tās var būt saistītas ar transporta vidi vai
uztriekšanos kādam priekšmetam, pieaug arī bērnu vardarbības gadījumi. Riskantākās
nodarbes ir braukšana ar velosipēdu, kalnu slēpošana, slidošana, hokejs, jāšanas
sports. Galvas traumas tiek iegūtas arī krītot no augstuma.
Lai novērtu sportojot iegūtās galvas traumas profilakses darbā jāpievērš uzmanība
sekojošiem aspektiem:
 Sportā izmantot paredzēto aizsarg ekipējumu – ķiveres;
 Sportojot ievērot noteikumus, vienmēr domāt par savu un sporta biedru
drošību;
 Traumas gadījumā veikt veselības pārbaudes;
 Līdzsvara treniņi un fiziskās formas uzturēšana;
 Izanalizēt sporta negadījumus, pārrunāt notikušo iesaistot pašu cietušo;
 pirms mācību gada sākuma vienmēr iepazīstināt ar biežākajiem
iespējamiem traumu veidiem , nopietni novērtēt bērnu veselību un fizisko
sagatavotību iesaistot sporta sacensībās;
 Skolā apmācīt personālu, vecākus un pašus bērnus noteikt smadzeņu
satricinājuma simptomus;
 pēc smadzeņu satricinājuma atgriežoties skolā pareizi plānot pakāpenisku
mācību un sportošanas slodzes pieaugumu;
 Apmācīt sporta skolotājus un pārējos pedagogus novērtēt galvas traumas
smagumu.
PIEMĒRS: Ceļu satiksmes negadījumu profilakse

Pusaudžu vecumā daudz vairāk brīvā laika tiek pavadīts publiskajā telpā, tai skaitā uz
ielas. Arī vecāki mazāk vērības piegriež bērna nodarbošanās veidiem. Šajā vecuma
periodā bērni no pasīviem satiksmes dalībniekiem kļūst par ikdienas transporta
līdzekļu vadītājiem. Sākumā tie ir velosipēdi, bet vēlāk arī automašīnas. Tādēļ,
plānojot profilakses darbu satiksmes drošības nodrošināšanā, svarīgi ir:
 mācīt bērniem satiksmes noteikumus;
 kontrolēt to ievērošanu;
106
 panākt satiksmes ierobežojumus pie mācību iestādēm;
 mācīt izmantot satiksmes drošībai paredzētos līdzekļus (drošības jostas
automašīnās, atstarotājus, ķiveres, braucot ar velosipēdu).
Īpaša vērība jāvelta jauno satiksmes dalībnieku apmācībai:
 pārbaudīt, vai zina un ievēro satiksmes noteikumus un vai prot braukt;
 pārrunāt visus satiksmes dalībnieka riskus (pieredze un izvēlētais ātrums,
pusaudžu pasažieri, braukšana tumsā un krēslā, dalīta uzmanība, vadot
transportlīdzekli (austiņas, mobilais telefons, radio u. c.), pārdrošība (distance,
pārredzamība, ātrums), reakcijas ātruma maiņa alkohola, narkotiku reibumā,
nogurumā.
Uzdevums grupās un paškontrolei: Sastādīt sarakstu, kādi varētu būt svarīgākie
traumatisma profilaksē iekļaujamie aspekti, lai samazinātu pusaudžu saindēšanos,
lūzumus, dzīvnieku kodumu izraisītus ievainojumus.
Kopsavilkums
Traumatisma problēmas apzināšanai nepieciešams savākt visaptverošu informāciju
pat traumu biežumu, smagumu, mehānismu, notikuma vietu, nodarbi. Tādā veidā tiks
atklāti negadījuma un ievainojuma cēloņi.
Ievainojumu profilakses darbam nepieciešams izmantot dažādas stratēģijas.
Izglītošana viena pati nedod nepieciešamo efektu.
Drošības veicināšanā būtiski ir daudzdimensionāla rīcība un plaša sabiedrības
iesaistīšana.
Kontroljautājumi
1. Kāpēc traumu klasifikācijai izmanto citus principus kā slimībām, kādi tie ir?
2. Kādas ir atšķirība starp traumu profilaksi un drošības veicināšanu?
3. Kādi būtu būtiskākie traumu profilakses programmas elementi, lai panāktu to
skaita samazināšanos?
Literatūra
1. Traumas un ievainojumi: Statistikas dati par traumu un ievainojumu skaitu
sadalījumā pa vecuma grupām, dzimuma, ievainojuma veida, traumas gūšanas
107
vietas, nolūka saistībā ar gūto traumu no 2007. gada līdz 2010. gadam. //
http://vec.gov.lv/lv/33-statistika/
2. Veselība-21: veselību visiem politikas pamatnostādnes PVO Eiropas reģionam. –
Pasaules Veselības organizācija,1999; 30: 67.
3. Villeruša A. Bērnu traumatisms un tā risināšanas iespējas // Latvijas Ārsts, 2005; 6:
55–57.
4. Baker S. P., O’Neill B., Ginsburg M., Li G. The injury fact book. – 2nd ed. – New
York: Oxford University Press, 1992.
5. Cole J., Naidoo J., Wills J. Reducing accidents // Practising Health Promotion
Dilemmas and Challenges / by Naidoo J., Wills J. – London: Bailliere Tindall, W. B.
Saunders, 1998. – Pp. 187–200.
6. European report on child injury prevention, WHO, 2008.
http://www.euro.who.int/_data/assets/pdf_file/0003/83757/E92049.pdf
7. Haddon W. Advances in the epidemiology of injuries as a basis for public policy //
Public Health Report, 1980; 95(5): 411–421.
8. Haddon W., Jr. The changing approach to the epidemiology, prevention, and
amelioration of trauma: the transition to approaches etiologically rather than
descriptively based // Am J Public Health Nations Health, 1968; 58(8): 1431–
1438.
9. Haddon W. J. The basic strategies for preventing damage from hazards of all
kinds // Hazard Prevention, 1980; 16: 8–11.
10. Howard A. W. Keeping children safe: rethinking how we design our
surroundings // CMAJ, 2010; 182(6): 573–578 //
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2845685/pdf/1820573.pdf
11. Laflamme L., Hasselberg M., Burrows S. 20 years of research on
socioeconomic inequality and children's unintentional injuries understanding
the cause-specific evidence // Hand Int J Pediatr, 2010; 2010: 819687 //
http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2913857/pdf/IJPED2010-
819687.pdf
12. Macpherson A. K., Jones J., Rothman L., et al. Safety standards and
socioeconomic disparities in school playground injuries: a retrospective cohort
study // BMC Public Health, 2010; Sep 8 (10): 542.
108
13. Morrongiello B. A., Matheis S. Understanding children’s injury-risk
behaviors: The independent contributions of cognitions and emotions //
http://jpepsy.oxfordjournals.org/content/32/8/926.full.pdf
14. Naidoo J., Wills J. Public health and health promotion developing practice. –
2nd ed. – Elsevier Limited, 2005. – Pp. 216–218.
15. Peek-Asa C., Zwerling C. Role of environmental interventions in injury
control and prevention // Epidemiol Rev, 2003; 25: 77–89.
16. Reimers A., Laflamme L. Neighbourhood social and socio-economic
composition and injury risks // Acta Paediatr, 2005; 94(10): 1488–1494.
17. Robertson L.S. Injury epidemiology: Research and control strategies. – Oxford
University Press, 1998. – Pp. 6–10.
18. Robertson L. S. Injury epidemiology: Research and control strategies. – 3rd ed. –
Oxford University Press, 2007. – Pp. 123–127.
19. Svanstrom L., Haglung B. Evidence-based safety promotion and injury prevention –
an introduction. – Lund, 2000. – Pp. 58–69, 84–98.
20. World report on child injury prevention, WHO, UNICEF, 2008;
http://whqlibdoc.who.int/publications/2008/9789241563574_eng.pdf
4.3. Ņirgāšanās skolā un pusaudžu veselība
ņirgāšanās pazīmēm skolā, to izpausmes veidiem un pēc kursa noklausīšanās varēs
savlaicīgi identificēt un izvērtēt ņirgāšanās gadījumus, pratīs konsultēt un sniegt
atbalstu no ņirgāšanās cietušam pusaudzim.
Ņirgāšanās (angl.val. bullying) skolās ir zināma un izplatīta parādība, tā ir uzskatāma

par īpašu agresijas formu ar šādām raksturīgām specifiskām pazīmēm:
1) agresīva uzvedība ar nodomu tīši nodarīt kādam pāri;
2) ņirgāšanās gadījumā persona atkārtoti un ilglaicīgi ir pakļauta negatīvām
tīšām rīcībām no citu/-as personu/-as puses;
3) ņirgāšanās gadījumā pastāv spēka disbalanss fiziskā vai psiholoģiskā ziņā.
Ņirgāšanās var izpausties gan tiešā veidā (relatīvi atklāti fiziski vai psiholoģiski
109
(apsaukāšanās, apsmiešana u. tml.) uzbrukumi), gan arī netiešā veidā, kas izpaužas
sociālās izolācijas, ignorēšanas u. tml. formās (Olweus, 2000).
Skolā iespējamai arī tipiski vardarbības gadījumi bez ņirgāšanās pazīmēm, piemēram,
fizisks kautiņš starp skolasbiedriem asa strīda laikā. Ir situācijas, kad iespējama abu
agresijas subkategoriju – ņirgāšanās un vardarbības – pārklāšanās. Tas notiek
gadījumos, kad ņirgāšanās notiek fiziskā veidā (sišana, spārdīšana u. tml.) un ir arī
citas specifiskas ņirgāšanās pazīmes. Tomēr vairumā gadījumā ņirgāšanās skolās nav
pieskaitāma pie klasiskās vardarbības (Olweus, 2000).
Pēc Pasaules Veselības organizācijas atbalstītā 2005./2006. gada Starptautiskā
skolēnu veselības paradumu pētījuma rezultātiem 40 dalībvalstu vidū visaugstākā
ņirgāšanās prevalence skolās ir Baltijas valstīs (Craig et al., 2009). Latvijas skolēnu
veselības paradumu pētījuma rezultāti liecina, ka vidēji 14% pusaudžu 11, 13 un 15
gadu vecumā cieš no atkārtotas ņirgāšanās skolā. Zēnu īpatsvars pusaudžu vecumā,
kas regulāri ņirgājas par citiem skolasbiedriem, ir 20%, savukārt šādu meiteņu
īpatsvars – 14%. Kopumā 9% zēnu un 6% meiteņu ir iedalāmi skolēnu grupā, kas gan
paši cieš no ņirgāšanās skolā, gan arī ņirgājas par citiem (Gobiņa, 2010).
Atkārtota un ilglaicīga ņirgāšanās atstāj negatīvu un komplicētu ietekmi gan uz
pusaudžu personību, gan veselību un dzīves kvalitāti kopumā (Wolke et al., 2000;
Nansel et al., 2004; Salmivalli, 2010; Harastald et al., 2011).
Kā traģiskākās ņirgāšanās sekas pusaudžiem ir iespējamas pašnāvības (Kim &
Leventhal, 2008). Ņirgāšanās var tiešā veidā būt saistīta ar traumu gūšanu pusaudžiem
skolā. Tomēr ņirgāšanās arī netiešā veidā var veicināt traumatismu, jo ņirgāšanās
epizodes gadījumā pusaudzim mazinās uzmanības koncentrēšanās uz citiem
apkārtējās vides faktoriem (Laflamme et al., 2002; Starkuviene & Zaborskis, 2005).
Ņirgāšanās pusaudžiem ir cieši saistīta ar depresīvām izjūtām un trauksmi (Brunstein
Klomek et al., 2007; Oort et al., 2011; Wang et al., 2011). Pusaudžiem novēro ciešu
saistību starp ņirgāšanos skolā un dažādām hroniskām psihosomatiskām veselības
sūdzībām, no kurām visizplatītākās ir nervozitāte, miega traucējumi, kā arī
galvassāpes un vēdera sāpes (Due et al., 2005; Fekkes et al., 2006; Gobina et al.,
2008; Wolke et al., 2001). Lielāka veselības sūdzību izplatība ir ņirgāšanās upuriem
un pāridarītājiem / upuriem (Nansel et al., 2004; Gobina et al., 2008). Taču
pusaudžiem, kuri ir tikai ņirgājušies par citiem, novēro lielāku atkarības vielu
lietošanas un uzvedības problēmu izplatību (Nansel et al., 2004; Gini, 2008).
110
Lai mazinātu ņirgāšanās izplatību skolās, ir izstrādātas speciālas sabiedrības veselības
programmas, kas apliecinājušas savu efektivitāti, īpaši Skandināvijā un ASV. Šādās
programmās tiek iesaistīti gan skolotāji, gan vecāki, gan arī paši skolēni (Olweus,
2003; Vreeman & Carroll, 2007). Taču ņirgāšanās identificēšanā un reizē ar to saistīto
pusaudžu psihosociālo un veselības problēmu risināšanā būtiska nozīme un iespējas
paveras arī primārajā veselības aprūpē (Borowsky et al., 2004; Eisenberg & Aalsma,
2005; Srabstein et al., 2008). Primārajā veselības aprūpē jautājums par ņirgāšanos
skolā būtu jāiekļauj pusaudžu psihosociālās veselības novērtēšanas rutīnas skrīningā
(American Academy of Pediatrics, 2004).
Galvenie uzdevumi primārajā veselības aprūpē ņirgāšanās profilaksē un

mazināšanā (adaptēts no Olweus, 2003; Michael & Manocha, 2011):
1) savlaicīga ņirgāšanās gadījumu identificēšana;
2) ņirgāšanās gadījuma izvērtēšana;
3) konsultēšana un atbalsts ņirgāšanās gadījumā;
4) sadarbība ar vecākiem individuālā ņirgāšanās gadījuma novēršanā;
5) ņirgāšanās profilakse un mazināšana sabiedrības līmenī:
• sadarbība ar skolām, aktualizējot ņirgāšanos skolā kā nepieņemamu rīcību un
iesaistoties ņirgāšanās profilakses programmās;
• sadarbība ar vecākiem, uzsverot drošas un patīkamas skolas vides nozīmi
pusaudža attīstībā un labklājībā.
Savlaicīga ņirgāšanās gadījumu identificēšana

Jo īpaši rūpīga uzmanība iespējamu ņirgāšanās gadījumu identificēšanā jāpievērš
pusaudžiem ar dažādām hroniskām psihosomatiskām veselības sūdzībām. Ir jāņem
vērā, ka pusaudži par ņirgāšanos runā nelabprāt, tādējādi labs izejas punkts šādai
sarunai varētu būt apmierinātība ar skolu kopumā, kā arī atkārtotas sūdzības par
veselību. Balstoties uz Amerikas Pediatru akadēmijas izstrādāto pusaudžu
psihosociālās veselības novērtēšanas interviju (angl. HEEADSS), turpmāk ir minēti
praktiski jautājumi par skolu, kas var palīdzēt primārajā veselības aprūpē apzināt ar
skolu saistītās problēmas un tādējādi arī identificēt ņirgāšanās gadījumus.
Jautājumi par skolu (piemēri)
1. Ko Tu domā par skolu?
2. Kas Tev patīk / nepatīk skolā?
111
3. Kas Tev skolā vislabāk padodas / nepadodas?
4. Kādas ir Tavas sekmes mācībās?
5. Kādas ir Tavas lielākās problēmas skolā / mācību procesā?
6. Kādas Tev skolā ir attiecības ar skolotājiem / skolasbiedriem?
7. Daudzi skolēni skolā saskaras ar ņirgāšanos. Vai Tu arī esi saskāries ar
ņirgāšanās problēmām savā skolā?
Ņirgāšanās gadījumu izvērtēšana

Ir jānoskaidro ņirgāšanās veids (fiziska, verbāla, psiholoģiska, piemēram, ignorēšana),
intensitāte un ilgums, kā arī iespējamais izraisītais fiziskais vai psiholoģiskais
diskomforts pusaudzim.
Jautājumi par ņirgāšanos (piemēri)
1. Kādā veidā Tu ciet no ņirgāšanās savā skolā? Vai Tevi fiziski aiztiek, aizskar?
Vai Tevi apsmej, apsaukā? Vai aiztiek, bojā Tavas mantas? Vai Tevi atstumj,
ignorē? Vai Tevi ļauni izjoko vai aizskar, izmantojot mobilos telefonus vai
interneta vidi?
2. Cik regulāri Tu ciet no ņirgāšanās savā skolā?
3. Cik ilgi Tu jau ciet no ņirgāšanās savā skolā?
4. Vai Tu esi kādam skolotājam stāstījis, ka ciet no ņirgāšanās skolā?
5. Vai Tu esi saviem vecākiem stāstījis, ka ciet no ņirgāšanās skolā?
Konsultēšana un atbalsts ņirgāšanās gadījumā

Nepieciešamie svarīgākie vēstījumi konsultēšanas un atbalsta sniegšanas gadījumā no
ņirgāšanās cietušam pusaudzim:
• atzīt sevi kā ņirgāšanās upuri ir drosmīgi, un tā nav sūdzēšanās;
• ņirgāšanās skolā nav akceptējama;
• katram skolēnam skolā ir tiesības justies droši;
• ņirgāšanās izplatītāka vidē, kur “pieņemts” neizteikties par savstarpējām
attiecībām;
• labākais veids par ņirgāšanos ir izstāstīt kādai autoritātei skolā un ģimenē.
Sadarbība ar vecākiem individuālā ņirgāšanās gadījuma novēršanā

Ņemot vērā konfidencialitāti un savstarpējās attiecības pusaudža ģimenē, ir jācenšas
pusaudzi tomēr pārliecināt uzticēties izstāstīt par ņirgāšanos saviem vecākiem vai
112
kādai citai autoritātei savā ģimenē. Iespējas gadījumā sniedziet savu palīdzību sarunā
ar vecākiem. Vecākiem būtu jāsniedz konkrēti priekšlikumi rīcībai turpmākās
ņirgāšanās novēršanai.
Ieteikumi vecākiem (piemēri)

Ko noteikti vecākiem nevajag darīt?
• Stāstīt pusaudzim, ka ņirgāšanās skolā ir normāla parādība, un katram pašam
jātiek ar to galā.
• Kritizēt pusaudzi par nespēju pašam skolā risināt savstarpējās attiecības.
• Paziņot pusaudzim, ka pats noteikti ir vainīgs, kāpēc citi par viņu skolā
ņirgājas.
• Iedrošināt pusaudzi pāridarītājam/-iem kaut kā atriebties.
• Meklēt pašiem personisku kontaktu / tikšanos ar pašu pāridarītāju un / vai viņa
vecākiem.
Ko noteikti vecākiem vajag darīt?

• Uzmanīgi uzklausīt savu bērnu, skaidri noskaidrojot ņirgāšanās veidu, ilgumu,
pāridarītāju/-us.
• Pārliecināt pusaudzi, ka ņirgāšanās atklāšana saviem vecākiem bija pareiza
rīcība.
• Pajautāt pašam pusaudzim, kāda rīcība turpmākās ņirgāšanās novēršanā šajā
gadījumā viņam liktos pareizākā.
• Nomierināt pusaudzi, ka rīkosieties uzmanīgi un piesardzīgi.
• Sazināties ar skolotāju (klases audzinātāju) un / vai skolas direktoru, lai
meklētu kopēju risinājumu.
Ņirgāšanās profilakse un mazināšana sabiedrības līmenī

Primārās veselības aprūpes speciālisti (medmāsas, ģimenes ārsti, pediatri) var būt
svarīgi vidutāji starp pusaudzi, vecākiem un skolu individuālu ņirgāšanās gadījumu
risināšanā. Taču primārās veselības aprūpes speciālistiem ir iespējams iesaistīties un
atbalstīt ņirgāšanās profilakses programmas skolās, pirmkārt, nosodot ņirgāšanos kā
“normālu” parādību skolās un, otrkārt, apstiprinot ņirgāšanās negatīvās sekas uz
indivīda veselību.
113
Literatūra
1. Gobiņa I. Hronisku sāpju asociētie faktori pusaudžiem: Promocijas darbs. –
Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2010. – 200 lpp. //
http://www.rsu.lv/petnieciba/publikacijas (sk. 09.09.2011).
2. American Academy of Pediatrics. Getting into adolescent heads: An essential
update, 2004 / Goldenring J. M., Rosen D. S. //
http://www.aap.org/pubserv/PSVpreview/pages/Files/HEADSS.pdf (sk.
09.09.2011.).
3. Borowsky I. W., Mozayeny S., Stuenkel K., Ireland M. Effects of a primary
care-based intervention on violent behavior and injury in children // Pediatrics,
2004; 114: e392–e399.
4. Brunstein Klomek A., Marrocco F., Kleinman M., et al. Bullying, depression,
and suicidality in adolescents // Journal of American Academy of Child and
Adolescent Psychiatry, 2007; 46: 40–49.
5. Craig W., Harel-Fisch Y., Fogel-Grinvald H., et al. A cross-national profile of
bullying and victimization among adolescents in 40 countries // International
Journal of Public Health, 2009; 54: Suppl 2: 216–224.
6. Due P., Holstein B.E., Lynch J., et al. Bullying and symptoms among school-
aged children: international comparative cross sectional study in 28 countries
// European Journal of Public Health, 2005; 15: 128–132.
7. Eisenberg M. E., Aalsma M. C. Bullying and peer victimization: position
paper for the Society for Adolescent Medicine // Journal of Adolescent Health,
2005; 26: 88–91.
8. Fekkes M., Pijpers F. I., Fredriks A. M., et al. Do bullied children get ill, or do
ill children get bullied? A prospective cohort study on the relationship between
bullying and health-related symptoms // Pediatrics, 2006;117: 1568–1574.
9. Gini G. Associations between bullying behaviour, psychosomatic complaints,
emotion and behavioural problems // Journal of Paediatrics and Child Health,
2008; 44: 492–497.
10. Gobina I., Zaborskis A., Pudule I., et al. Bullying and subjective health among
adolescents at schools in Latvia and Lithuania // International Journal of
Public Health, 2008; 53: 272–276.
11. Haraldstad K., Christophersen K. A., Eide H., et al. Predictors of health-
related quality of life in a sample of children and adolescents: a school survey
114
// Journal of Clinical Nursing, 2011 Feb 15. doi: 10.1111/j.1365-
2702.2010.03693.x.
12. Kim Y. S., Leventhal B. Bullying and suicide: A review // International
Journal of Adolescent Medicine & Health, 2008; 20: 133–154.
13. Laflamme L., Engström K., Möller J., et al. Bullying in the school
environment: an injury risk factor? // Acta Psychiatrica Scandinavica, 2002;
412: 20–25.
14. Michael M., Manocha R. Bullying: Effects, prevalence and strategies for
detection // Australian Family Physician, 2011;40: 98–102.
15. Nansel T. R., Craig W., Overpeck M. D., et al. Cross-national consistency in
the relationship between bullying behaviors and psychosocial adjustment //
Archives of Pediatrics & Adolescent Medicine, 2004; 158: 730–736.
16. Olweus D. The nature of school bullying: A cross-national perspective / Ed.
by Smith P. K., et al. – London & NY: Routledge, 2000. – Pp. 7–27.
17. Olweus D. Bullying at school. – Oxford: Blackwell Publishing, 2003.– Pp. 7–
60.
18. Oort F. V., Greaves-Lord K., Ormel J., et al. Risk indicators of anxiety
throughout adolescence: the TRAILS study // Depression and Anxiety, 2011;
28: 485–494.
19. Salmivalli C. Bullying and the peer group // Aggression and Violent
Behaviour, 2010; 15: 112–120.
20. Srabstein J., Joshi P., Due P., et al. Prevention of public health risks linked to
bullying: a need for a whole community approach // International Journal of
Adolescent Medicine and Health, 2008; 20: 185–199.
21. Starkuviene S., Zaborskis A. Links between accidents and lifestyle factors
among Lithuanian schoolchildren // Medicina (Kaunas), 2005; 41: 73–80.
22. Vreeman R. C., Carroll A. E. A systematic review of school-based
interventions to prevent bullying // Archives of Paediatrics and Adolescent
Medicine, 2007; 161: 78–88.
23. Wang J., Nansel T. R., Iannotti R. J. Cyber and traditional bullying:
differential association with depression // Journal of Adolescent Health, 2011;
48: 415–417.
115
24. Wolke D., Woods S., Bloomfield L. & Karstadt L. The association between
direct and relational bullying and behaviour problems among primary school
children // Journal of Child Psychology and Psychiatry, 2000; 41: 989–1002.
25. Wolke D., Woods S., Bloomfield L., Karstadt L. Bullying involvement in
primary school and common health problems // Archives of Disease in
Childhood, 2001; 85: 197–201.
4.4. Atkarības – smēķēšana, alkohols un narkotikas
Atkarība un atkarības veidi

Ir divu veidu atkarības – pozitīvā un negatīvā.
Negatīvā atkarība ir hroniska un progresējoša slimība, kas graujoši ietekmē cilvēku
fiziski un psihiski, radot sociālas problēmas un traumējot visu personību kopumā.
Atkarīgs cilvēks “ne redz, ne dzird, ne jūt” – tas nozīmē, ka problēmas, ko viņš ir
radījis, pašam nav saprotamas. Atkarība skar emocionālo veselību un ir smags
psihisks traucējums, kas neveidojas vienā dienā, bet izmaiņas (arī fiziskajā veselībā)
rodas pakāpeniski (LRVM, jaunatnei).
Ar atkarības rašanos saistītie faktori ir: 1) pašapziņa, pašcieņa, pašvērtība
(pašvērtējums); 2) spēja veidot, uzturēt un pārvaldīt kontaktus; 3) mērķu apzināšanās;
4) komunikācijas spējas; 5) sociālais atbalsts; 6) ģimenes atbalsts.
Par atkarīgajiem visbiežāk kļūst cilvēki, kuros dominē negatīvās izjūtas: bailes, kauns,
vainas izjūta, dusmas u. tml. (izņēmums daļēji ir alkohola atkarība, kas saistīta ar
dzīvesveidu).
Atkarību fizioloģija. Kad prāts ir mierīgs, atpūšas galvas smadzeņu garoza un
aktivizējas smadzeņu zemgarozas centri (hipofīze regulē iekšējās sekrēcijas
dziedzerus; hipotalams – uztveri un emocijas; epifīze veic bioritmu regulāciju).
Prātam atpūšoties, samazinās galvas smadzeņu aktivitāte, tāpēc tajā “dziest”
uzbudinājuma perēkļi, t. i., – elektriskie impulsi un elektriskā aktivitāte pārslēdzas uz
ķermeņa iekšieni. Aktivējas kortikoviscerālās saites (smadzenes – iekšējie orgāni).
Atpūšas muskulatūra (labāka asinsapgāde, mazāka impulsācija uz smadzenēm – un
otrādi).
116
Atkarību veidojošie bioloģiskie faktori: 1) iedzimtība; 2) personības iezīmes: zems
pašvērtējums, zema pašapziņa, pašapmierinātība, liels nemiers, impulsivitāte, zema
paškontrole.
Atkarību veidojošie psiholoģiskie faktori: 1) ģimenes problēmas (vardarbība pret
bērnu, pusaudzi ģimenē; nepietiekams vecāku atbalsts; ciešu savstarpējo kontaktu
trūkums; alkohola lietošana ģimenē; ģimenes sociālā izstumtība); 2) atkarību
izraisošās vielas visbiežāk sāk lietot nepārliecināti, neuzņēmīgi cilvēki, kas tādējādi
cenšas kompensēt savu mazvērtības izjūtu; 3) nespēja nodibināt patiesas intīmas
attiecības ar citiem cilvēkiem var radīt atsvešinātību, neapmierinātību, vientulību,
ieraušanos sevī; 4) nespēja saskatīt savas dzīves perspektīvas.
Atkarība sākas jau ar bērna pirmajiem dzīvības mēnešiem, kad viņš ir atkarīgs no
vecākiem un apkārtnes. Kroplīgi virzītas, šīs attiecības cilvēkam var radīt smagas
problēmas viņa turpmākajā dzīvē, kad jāsāk pieņemt patstāvīgus, nopietnus lēmumus.
Atkarība rodas, smadzenēs izdaloties narkotikām līdzīgām vielām (endorfīniem), kas
“dzēš” negatīvo emociju un situāciju iespaidu.
Atkarību veidi var būt: 1) vielas; 2) internets; 3) azartspēles; 4) mobīlie telefoni;
5) diētas; 6) iepirkšanās u. c.
Ēšanas atkarība
Lielākoties tā ir pusaudžu meiteņu un jaunu sieviešu (14–24 g. v.) slimība, kuras
biežākais iemesls ir emocionāla kontakta trūkums ar māti (t. i., emocionāli māte
netiek sajusta). Saskaņā ar statistikas datiem, Latvijā ar anoreksiju vai bulīmiju slimo
ne mazāk par divām jaunietēm katrā vidusskolas klasē. Ēšanas atkarība (īpaši
anoreksija) ir bīstama – ar augstu pašnāvības risku un lielu mirstību.
Anoreksija. Slimniecēm/-kiem raksturīgas izteiktas bailes kļūt resnām/-iem,
neraugoties uz acīmredzamu novājēšanu un izmainīta sava ķermeņa uztvere
(pārliecība, ka “mani neviens nepieņem tādu, kāda esmu”); sekas ir attiecību
neveidošanās un cilvēka norobežošanās no apkārtējās pasaules. Svars vismaz par 25%
zemāks salīdzinājumā ar normu. Izmeklējot netiek konstatēta kāda cita slimība, ar
kuru varētu izskaidrot esošo veselības stāvokli. Daļai anorektisko pacientu novēro
periodisku bulīmiju (pārēšanos).
Bulīmija. Slimniekiem raksturīgas biežas lēkmjveida pārēšanās ne retāk kā 2 reizes
nedēļā vismaz 3 mēnešus, pastāvīgas rūpes par ēdienu un nepārvarama tieksme pēc tā.
Svara pieaugumu viņi cenšas novērst ar vemšanu, caurejas līdzekļiem, periodisku
117
badošanos, medikamentiem (piemēram, diurētikām).
Vielas un darbības, kas izraisa neveselīgas atkarības

• Alkohols.
• Narkotiskās un psihotropās vielas.
• Smēķēšana.
• Azartspēles un datorspēles.
(Sk.: http://www.vm.gov.lv/index.php?id=860&top=117)
Šo atkarību veidu raksturo četras pazīmes:
1) tieksme lietot vielu vai veikt darbību atkal un atkal (psiholoģiskā atkarība);
2) lai iegūtu vēlamo sajūtu, jāpalielina deva vai biežums (tolerance);
3) laicīgi nesaņemot attiecīgo vielu vai darbību, rodas psiholoģiski un fiziski
veselības traucējumi (absistence);
4) turpinot lietot vai saņemt vajadzīgo, veidojas veselības traucējumi, kas
maina uzvedību un cilvēks var kļūt bīstams apkārtējai sabiedrībai.
Alkohols
Alkohols kā toksīns kaitē organismam kopumā. Pat niecīgas alkohola devas ietekmē
1) mainās galvenie dzīvības funkciju rādītāji; 2) zūd psihiskā līdzsvarotība, spēja
spriest un izvērtēt; 3) samazinās situācijas novērtēšanas spēja; 4) pazeminās
paškontrole; 5) parādās tieksme pārvērtēt savas spējas; 6) tiek traucēta kustību
koordinācija un automātiskums; 7) zūd spēja noteikt attālumus; 8) samazinās redzes
asums; 9) pavājinās dzirde; 10) palielinās ēstgriba; 11) samazinās pretestība infekcijas
slimībām; 12) pastiprinās dzimumtieksme, bet seksuālo attiecību kvalitāte samazinās
(LRVM, jaunatnei).
Narkotiskās un psihotropās vielas

Narkotiskās (marihuāna, hašišs, ekstazī, amfetamīns u. c.) un psihotropās
(halucinogēnās sēnes, amfetamīni, trankvilizatori u. c.) vielas īsā laikā rada izteiktu
psihisku un fizisku atkarību ar nepārvaramu vēlēšanos atkārtoti uzņemt šīs vielas, kā
arī nomāc visas pārējās vēlēšanās un intereses. Šo neveselīgo atkarību uztur arī
abstinences parādības – smagas fiziskas ciešanas, kuras iestājas, ja pārtrauc narkotisko
vai psihotropo vielu lietošanu.
118
Katrai narkotiskajai vielai ir atšķirīga iedarbība, nav iespējams precīzi paredzēt katras
konkrētās narkotikas radīto efektu, jo tas ir atkarīgs arī no uzņemtā daudzuma,
lietotāja veselības stāvokļa, noskaņojuma un vides.
Narkotiskās un psihotropās vielas atņem izvēles brīvību, radot atkarību no to patēriņa
(LRVM, jaunatnei).
Narkotikas rada īslaicīgu apmierinājuma sajūtu, kas beidzas līdz ar atkarību
veidojošās vielas iedarbības beigām. Cilvēks attopas, juzdamies vēl sliktāk nekā pirms
tam un aptverdams, ka arī sadzīves un pārējās problēmas nav atrisinājušās. Atkarību
izraisītājs nenojauc iekšējās barjeras (piemēram, nepārliecinātību), kas neļauj
aizstāvēt savu viedokli. Atmiņā saglabājas labās sajūtas, kādas bijušas, atrodoties
narkotisko vielu iedarbībā, un cilvēks šādas situācijas vai vielas izvēlas atkārtoti.
Paradokss – patīkamas sajūtas, kaut viss iet bojā un sagrūst.
Narkotiskās vielas un to iedarbība

• Kaņepes bieži mēdz dēvēt par “vieglajām narkotikām”; diemžēl – pretstatā
patiesībai – plaši tiek izplatīts uzskats, ka tās ir nekaitīgas.
• LSD (lizergīnskābes dietilamīds) – narkotiskā viela, kas izsauc visstiprākās
halucinācijas. Halucinogēnās sēnes. Daži sēņu veidi iedarbojas līdzīgi kā LSD.
• Metadols, ko ārsti lieto narkomānijas ārstēšanai, dažkārt tiek lietots arī kā
narkotiska viela.
• Kreks – kokaīna pārpalikumu produkts, ko lieto smēķējot un kura iedarbība ir
daudz spēcīgāka nekā kokaīnam. Sevišķi bīstama narkotika, kas ļoti ātri izraisa
spēcīgu atkarību.
• Kokaīns ir narkotiska viela, kas tiek gatavota no Kokas krūma lapām.
• Amfetamīns ir viena no pasaulē izplatītākajām sintētisko narkotiku grupām,
īpaši jauniešu vidū.
• Ekstazī (Extacy) grupas narkotiskās vielas ir radniecīgas amfetamīnam. Tās
mēdz dēvēt par dizaina narkotikām vai deju narkotikām.
Kā atpazīt šo narkotisko vielu lietotājus? Kādas sekas tās izraisa?
Marihuāna un hašišs
Atkarībā no ražošanas veida no kaņepju lapām iegūst divas narkotiskas vielas. Tās ir:
• marihuāna (arī “zālīte, gandža, kanabiss”) – žāvētas un sasmalcinātas kaņepju
augu lapas un ziedi; līdzīga zaļgani brūnai tabakai;
119
• hašišs (arī “heks”) – žāvēti un sapresēti kaņepju stiebru sveķainie izdalījumi;
parasti mazu brūnu piciņu formā, var būt arī tumši zaļā krāsā.
Kā un kādēļ lieto? Lieto smēķējot. Kaņepes padara cilvēku šķietami mierīgu un
draudzīgu. Lietotājs smejas, vēlas daudz runāt, apkārtējās krāsas viņa uztverē kļūst
spilgtākas un skaņas – patīkamākas. Marihuānas aktīvās vielas THC
(tetrahidrokanabinols) iedarbība ir atkarīga no smēķētāja garastāvokļa, rūpēm un pat
kompānijas, kurā šī viela tiek lietota. Parasti sākumā lietotājs iesācējs neko nejūt vai
izjūt vieglu reibumu, kas mijas ar mazliet nelabu dūšu.
Tipiskākie efekti, ko izraisa marihuānas smēķēšana: 1) rodas viegla eiforija;
2) pastiprinās jūtīgums; 3) šķietami palēninās laika ritējums; 4) palielinās apetīte;
5) izmainās telpas, krāsu, skaņu un smaržu uztvere; 6) rodas koordinācijas un
uzmanības koncentrēšanās traucējumi; 7) paātrinās sirds ritms, bet ķermeņa
temperatūra pazeminās; 8) paplašinās acu zīlītes, acu baltumi kļūst sarkani, parādās
sausums mutē.
Papildus tam lietotājiem šķiet, ka viņos pamodusies lieliska humora izjūta, savukārt
cilvēki, kas vēro no malas, saprot, ka viņu smiekliem nav nekāda iemesla un runas
plūdi ir visai bezjēdzīgi. Dažkārt gaidāmās atslodzes un atslābināšanās vietā
lietotājiem var rasties spēcīgas baiļu un panikas lēkmes, sākties halucinācijas,
trauksme, apjukums. Turklāt THC reibumā ievērojami pasliktinās arī spēja vadīt
transportlīdzekļus un pie stūres apreibušie ir ļoti bīstami gan apkārtējiem, gan paši
sev. Lielākā daļa vielu, ko organismā rada marihuāna (t. s. kanabioīdu metabolisma
produkti), no organisma izdalās tikai pēc 3–4 dienām, bet urīnā liecības par
marihuānas smēķēšanu saglabājas pat vairākas nedēļas.
Kādēļ marihuānas un hašiša lietošana ir kaitīga? Salīdzinājumā ar dažām citām, pat
t. s. “stiprajām” narkotiskajām vielām, dažādu veselības traucējumu rašanās un
pastiprināšanās risks no marihuānas un hašiša ir daudz lielāks. Mūsdienās noskaidrots,
ka marihuānas un hašiša lietošanas ietekmē var attīstīties vai saasināties dažādas
psihiskas slimības.
• Atkarība.
• Delīrijs. Šķietami neilgs (no pāris stundām līdz pat vairākām dienām), taču
laiks šajā nozīmē ir relatīvs jēdziens. Cilvēka apziņa ir ļoti miglaina, ar
apgrūtinātu orientēšanos laikā un telpā; viņš nepazīst draugus, ģimenes
locekļus un paziņas un nesaprot, kas apkārt notiek. Delīrijs visbiežāk parādās
gadījumos, kad cilvēks lietojis marihuānu vai hašišu, būdams neizgulējies vai
120
alkohola reibumā.
• Psihoze – no delīrija atšķiras ar to, ka zūd spēja analītiski domāt, tas nozīmē –
saikne ar realitāti ievērojami pavājinās vai izzūd pavisam. Piemēram, cilvēks
marihuānas radītā psihozes stāvoklī atrazdamies uz daudzstāvu mājas jumta un
vienlaikus nespēdams atcerēties savu vārdu, var “izdomāt”, ka nolēkt no jumta
ir daudz prātīgāk un normālāk, nekā sēdēt uz tā malas.
• Šizofrēnija. Zinātnieki vēl nav pierādījuši, ka marihuāna izraisa šizofrēniju,
taču ir noskaidrots un apstiprinājies, ka tiem marihuānas lietotājiem, kuriem ir
nosliece uz šo slimību, tā parādās vairākus gadus agrāk nekā normālos
apstākļos;
• Pastiprināta trauksme un panikas lēkmes. Kaņepes var izraisīt dažāda stipruma
panikas lēkmes, biežāk tās konstatē nejaušiem lietotājiem vai tiem, kuri
lietojuši THC vairāk nekā parasti. Šādas lēkmes var būt ļoti spēcīgas un
biedējošas. Cilvēkam sāk šķist, ka viņš zaudē kontroli pār visu apkārt
notiekošo, ka viņam trūkst skābekļa, viņš tūlīt nomirs vai sajuks prātā utt.
Bieži rodas nerealitātes izjūta. Dažkārt panikas lēkmes izraisa pastiprinātu
trauksmainību, kuras ārstēšanā nepieciešama psihiatra palīdzība, turklāt
vairumā gadījumu tā nav pilnībā izārstējama;
• Depresija. Ar pētījumiem pierādīts, ka marihuānas un hašiša lietotājiem
depresijas pazīmes novērotas četrreiz biežāk nekā cilvēkiem, kuri šādas vielas
nelieto. Depresija savukārt var attīstīties kā dažāda veida psihiska rakstura
traucējumi, piemēram, paaugstināta trauksmainība;
• Amotivācijas sindroms. Cilvēks, kas ilgstoši lieto marihuānu, kļūst
vienaldzīgs, apātisks, nespēj vairs ilgstoši koncentrēties. Lai gan, iespējams,
viņš veido nākotnes plānus, tomēr nespēj tos piepildīt. Viņam ir grūti pierast
pie jaunas situācijas vai pārvarēt grūtības; viņa attieksme pret dzīvi kļūst
pasīva. Rodas problēmas ar īslaicīgo atmiņu; cilvēks neatceras, ko tikko teicis
vai kas noticis pirms mirkļa. Pasliktinās spēja analizēt, pavājinās uzmanība,
reakcijas ātrums un laika izjūta. Visbiežākā pozīcija: “Viņi mani nesaprot, jo
esmu īpašs un neiederos viņu sabiedrībā.”
No šīm vielām atkarīgie – pat atzīstot šo pazīmju esamību – atsakās pieņemt, ka tās ir
saistītas ar narkotiskajām vielām. Tā kā marihuānas un hašiša smēķēšanas rezultātā
izdalās daudz sveķu un citu (kancerogēno) vielu, kas var izraisīt vēzi, ilgstošas
121
lietošanas sekas smēķētājiem ir dažādas plaušu slimības, tai skaitā tādas hroniskās
kaites kā bronhīts, emfizēma, plaušu vēzis u. c.
Kā atpazīt lietotāju? Raksturīgas šādas pazīmes: 1) apsārtuši acu baltumi, acu zīlītes
kapilāri ir labi redzami; 2) paplašinātas acu zīlītes; 3) smieklu lēkmes un nesakarīga
runa; 4) pastiprinātas slāpes; 5) palielināta apetīte; 6) dažkārt arī liels nogurums.
LSD (lizergīnskābes dietilamīds)

Izskatās kā pastmarkām līdzīgi mazi papīra gabaliņi, uz kuriem var būt dažādi attēli.
Kā un kādēļ lieto? Lieto apēdot. LSD spēcīgi izmaina lietotāja uztveri: pasaule ap
viņu izmainās, rodas sajūta, ka priekšmeti sāk pārvietoties, viss paātrinās vai – tieši
pretēji – kļūst lēnāks. Parādās dīvainas vīzijas un dzirdes halucinācijas.
Kādēļ LSD ir kaitīgs?
• LSD veicina psihisko atkarību: lietotājs atkal un atkal vēlas just LSD ietekmi.
• Lietošanas sekas nevar paredzēt, bieži vien jautru pārdzīvojumu vietā parādās
baisi murgi. Tā kā LSD ietekme saglabājas ļoti ilgi, “slikta kaifa” radītās
šausmas un murgi cilvēku moka stundām ilgi.
• Lietošana var izraisīt tieksmi uz vardarbību vai radīt sajūtu, ka cilvēkam kāds
seko, vēlēdams ļaunu.
• Iespējami nopietni nelaimes gadījumi, jo lietotājs vairs nespēj atšķirt realitāti no
savām fantāzijām.
• Ilgstoša lietošana var novest pie klīniska vājprāta.
• Dienas, nedēļas un pat vairākus gadus pēc LSD lietošanas halucinācijas atkal
var negaidīti parādīties.
Kā atpazīt lietotāju? Raksturīgas pazīmes ir: 1) paplašinātas acu zīlītes; 2) augsta
temperatūra; 3) nesaprotama runa un neizprotama uzvedība; 4) hiperaktivitāte;
5) paātrināts pulss; 6) dažkārt – auksti sviedri un vemšana.
Ekstazī
Ekstazī grupas narkotiskajām vielām piemīt gan spēcīga stimulējoša, gan
halucinogēna iedarbība. Tās ir dažādu krāsu nelielas tabletes, bieži vien ar dažādiem
zīmējumiem.
Kā un kādēļ lieto? Lieto apēdot. Pēc sākotnēja diskomforta lietotājs izjūt spēcīgu
apmierinājumu, eiforiju un enerģijas pieplūdumu. Cilvēks kļūst komunikabls, pēc
iespējas vairāk vēlas dalīties savās izjūtās, zināšanās un piedzīvojumos. Ekstazī
122
iespaidā cilvēkam palielinās pašpārliecinātība un saasinās uztvere, tiek piedzīvots
emocionāls pacēlums. Taču, attīstoties atkarībai, iepriekšējo pacēlumu sasniegšanai
vajadzīgā deva aizvien jāpalielina, tāpēc ekstazī lietotāji nereti pāriet uz spēcīgākām
narkotikām. Lietošanas pārtraukšana rada garīgu diskomfortu un depresiju.
Kādēļ ekstazī ir kaitīgs?
• Ekstazī paātrina sirdsdarbību un paaugstina asinsspiedienu, kas var izraisīt sirds
un asinsvadu problēmas;
• notiek dehidrācija – organisms izžūst;
• var sākties muskuļu spazmas, trīce, galvassāpes, pastiprināta svīšana;
• tiek izjaukta organisma dabīgā termoregulācijas sistēma – ķermeņa temperatūra
fiziskas slodzes laikā var neadekvāti paaugstināties (pat līdz 40 grādiem un
vairāk);
• iespējama sirds pārslodze (bieži vien ekstazī lietotāji fiziskas pārslodzes dēļ
vienkārši saļimst uz deju grīdas);
• intoksikācijas laikā lietotājs nejūt slāpes, badu, nogurumu un nelabumu;
• būtiski pieaug risks saslimt ar dažādām nieru un aknu slimībām;
• dzirdes un redzes halucinācijas atkārtojas arī pēc lietošanas pātraukšanas;
• rodas depresija, pašnāvnieciskas tieksmes.
Kā atpazīt lietotāju? Raksturīgas pazīmes ir: 1) paplašinātas acu zīlītes;
2) hiperaktivitāte; 3) nelabums; 4) sausums mutē; 5) slāpes.
Amfetamīns
Tas ir nespodri balts pulveris, visbiežāk mazos papīra sainīšos vai maisiņos.
Amfetamīns strauji rada spēcīgu atkarību, kas balstās uz pirmo lietošanas reižu
“pozitīvo” reibumu, kuru lietotājs pēc tam cenšas atgūt, taču ar katru reizi vajadzīgā
deva aizvien jāpalielina.
Kā un kādēļ lieto? Lieto apēdot, dzerot, šņaucot, injicējot, smēķējot. Amfetamīns ir
spēcīgs stimulators, kura iedarbība līdzinās kokaīnam, taču ir daudz ilgāka. Lietošanas
sākumposmā amfetamīns izraisa eiforiju, paaugstinātu možuma un enerģijas sajūtu.
Amfetamīna izraisītā reibumā cilvēks jūtas ļoti pašpārliecināts, rodas sajūta, ka
palielinās fiziskās un intelektuālās spējas, kā rezultātā cilvēks var pārvērtēt savas
patiesās spējas. Vienlaikus amfetamīna lietotāji var kļūt viegli uzbudināmi un
agresīvi.
Kādēļ amfetamīns ir kaitīgs?
123
• Amfetamīns paātrina sirdsdarbību, var parādīties sirds ritma traucējumi,
paaugstinās asinsspiediens, parādās sāpes krūtīs;
• muskulatūras krampji, iespējamas arī epilepsijas lēkmes;
• pastiprināta urinēšana, caureja, vemšana;
• paranoja, uztveres un apziņas traucējumi;
• var rasties redzes, ožas un taustes halucinācijas;
• agresivitāte, aizdomīgums, paniskas bailes;
• psihisko traucējumu laikā lietotājam saglabājas atmiņa, tādēļ piedzīvotās
šausmas un bailes var spilgti atcerēties vēl ilgu laiku.
Kā atpazīt lietotāju? Raksturīgas pazīmes ir: 1) bāla seja; 2) apetītes trūkums,
nenogurdināmība, bezmiegs; 3) pārmērīgs acu spīdums, paplašinātas acu zīlītes, kas
nereaģē uz gaismu; 4) trīcošas rokas.
Smēķēšana
Tabakas industrija katru gadu tērē desmitiem miljardu dolāru savu produktu
popularizēšanai, jo jauniešu ievilināšana tabakas atkarībā ir šo pūļu galvenais mērķis.
Pateicoties cieši savītam mārketinga tīklam, kas sastāv no tabakas reklāmas,
tirdzniecības veicināšanas un sponsorēšanas, industrija ir veiksmīgi saistījusi tabaku
ar valdzinājumu, izpriecām un piedzīvojumiem, lai pievilinātu jauniešus.
Tabakas industrijas dzīvotspēja ir atkarīga no tās produktu potenciālo patērētāju –
jauniešu – pievilināšanas un paturēšanas, jo bez jauniem tabakas izstrādājumu
patērētājiem, kas aizstātu tos, kuri ir atmetuši smēķēšanu vai miruši, tabakas industrija
nespētu turpināt eksistēt.
Tabakas ražotāji velta milzīgas pūles, lai kontrolētu jauniešu paradumus, pētot viņu
dzīvesveidu, motivāciju, lai pēc iespējas veiksmīgāk spētu ievilināt smēķēšanas
atkarībā. Jauni smēķētāji ātri vien no eksperimentētājiem kļūst par atkarīgajiem, un
vienīgie uzvarētāji šajā gadījumā ir tabakas ražotāji un to akciju īpašnieki.
Tabakas industrija vēlas, lai tabaku uzskatītu par “normālu” plaša patēriņa preci, taču
jāpiebilst, ka tā ir vienīgā plaša patēriņa prece, kas nogalina pusi tās lietotāju! Tabakas
lietošana ir galvenais nāves cēlonis visā pasaulē. Atkārtoti pētījumi un apsekojumi
pierādījuši tabakas lietošanas negatīvo ietekmi uz veselību. Cigarešu (arī ūdenspīpes)
smēķēšana īstermiņā izraisa elpošanas ceļu problēmas, bet ilgtermiņā – vēzi,
hroniskas plaušu un sirds slimības, insultu, kā arī traucējumus reproduktīvajā sistēmā.
124
Ūdens īpes lietošanas reizē vienas stundas laikā tiek ieelpots 100–200 reizes lielāks
dūmu tilpums, nekā izsmēķējot 1 cigareti; tiek ieelpots nikotīns un oglekļa dioksīds,
turklāt, lietojot kopēju iemuti, ir nopietns risks inficēties ar tuberkulozi, hepatītu,
herpes vīrusu un citām infekcijas slimībām.
Šobrīd Latvijā aktivizējusies arī elektronisko cigarešu industrija, piedāvājot
elektroniskās cigaretes kā mazāk kaitīgu produktu, tomēr šim apgalvojumam nav
objektīva pamatojuma. Elektronisko cigarešu kārtridži (izņemot beznikotīna
kārtridžus) satur nikotīnu, kas darbojas kā stimulators, paātrinot smēķētāja
sirdsdarbību, asinsspiedienu, un tas ir spēcīgs atkarību izraisošs riska faktors (LRVM,
jaunatnei).
Smēķēšana ir degošas tabakas dūmu ieelpošana caur muti, kuras rezultātā rodas
daudzas slimības, piemēram, ļaundabīgie audzēji, sirds un asinsvadu slimības un
hronisks bronhīts.
Pastāv divu veidu nikotīna atkarība:
• psiholoģiskā atkarība – cigarešu smēķēšana ietver sevī automātiskas un
atkārtotas rīcības rituālu, kas saistīts ar dažādiem apstākļiem (atpūta, atbilde uz
stresu, intelektuālā stimulācija, morāles celšana, bara instinkts); šī ir
psiholoģiskā un izturēšanās atkarība;
• fiziskā atkarība – organisma vajadzība pēc nikotīna skaidrojama ar šīs vielas
iedarbību uz nervu sistēmu.
Kas ir pasīvā smēķēšana? Pasīvā smēķēšana notiek, nesmēķētajam ieelpojot dūmus,
kas izplūst gan no smēķētāja aizdedzinātās cigaretes, gan viņa izelpotajiem tabakas
dūmiem. Jebkura situācija, kad nesmēķētājs ir spiests ieelpot tabakas dūmus,
uzskatāma par pasīvo smēķēšanu.
Kā pārvarēt smēķēšanas atkarību?
Ārsta palīdzība – palīdzība, padoms un kontrole, kuru var sniegt ārsts vai farmaceits,
ir ļoti nozīmīga pirmo sešu mēnešu laikā pēc smēķēšanas pārtraukšanas. Iespējams
apmeklēt arī speciālās klīnikas, kas palīdzēs pārtraukt smēķēšanu – īpaši, ja ir jau
bijusi iepriekšēja neveiksmīga atmešanas pieredze.
Psiholoģiskā palīdzība – smēķēšanas pārtraukšanai īpaši nozīmīgs ir labvēlīgs
ģimenes atbalsts un apkārtējās vides piemērotība. Papildus iespējams izmantot
pagaidu ārstēšanās līdzekļus, kas satur nikotīna aizvietotājvielas.
Diēta – dažu mēnešu laikā pēc smēķēšanas pārtraukšanas var nedaudz palielināties
ķermeņa svars, jo cilvēki, kas mēģina pārtraukt smēķēšanu, šī procesa vietā mēdz
125
apēst nelielas uzkodas. Ar to jārēķinās un, iespējams, jāierobežo uzkodu daudzums
vai jānomaina tās pret ko veselīgāku.
Ieguvumi, atmetot smēķēšanu:
• 20 minūtes pēc pēdējās cigaretes arteriālais asinsspiediens pazemināsies līdz
normālam, atjaunosies normāla sirdsdarbība, uzlabosies asins piegāde pēdām
un plaukstām;
• pēc astoņām stundām normalizēsies skābekļa saturs asinīs;
• pēc divām diennaktīm pastiprināsies spēja sajust garšu un smaržu;
• pēc nedēļas uzlabosies sejas krāsa, pazudīs ādas, matu, izelpas nepatīkamā
smaka;
• pēc mēneša kļūs manāmi vieglāk elpot, pazudīs nogurums, galvassāpes, it
sevišķi no rītiem, vairs nemocīs klepus;
• pēc pusgada palēnināsies pulss, uzlabosies sportiskie panākumi, radīsies vēlme
uzsākt fiziskas aktivitātes;
• pēc gada koronāro slimību risks salīdzinājumā ar smēķētājiem samazināsies
par pusi;
• pēc pieciem gadiem strauji samazināsies iespēja saslimt un nomirt ar plaušu
vēzi, salīdzinot ar tiem, kas izsmēķē paciņu cigarešu dienā;
• manāmi ietaupīsies naudas līdzekļi, kurus iespējams izlietot daudz vērtīgāk,
turklāt cigaretes Latvijā ar laiku kļūs aizvien dārgākas, tāpēc atmest ir
patiešām izdevīgi!
Azartspēles un datorspēles
Pie azartspēlēm pieder spēļu automāti, kazino spēles, bingo, kāršu spēles, totalizators
un derības, loterijas u. tml. Azartspēles Latvijā atļauts spēlēt no 18 gadu vecuma.
Azartspēļu atkarība rada uzvedības impulsu kontroles traucējumus – nepacietību,
steigu, neapdomību, pēkšņumu, uzliesmojumu. Ja cilvēks kļūst atkarīgs no
azartspēlēm, viņš nespēj pretoties saviem impulsiem izpildīt darbību, kaut arī tā nes
kaitējumu sev vai citiem. Pirms šīs darbības veikšanas tiek izjusts pieaugošs
sasprindzinājums vai aktivācija, darbības izpildīšanas laikā tiek izjusts vai nu prieks
par vēlmes piepildījumu, vai atvieglojuma izjūta, tūlīt pēc darbības – patiesa nožēla,
pašnosodīšana vai vainas izjūta. (LRVM, jaunatnei)
Datoratkarība ietver sevī šādas atkarības:
• interneta,
126
• spēļu,
• čata.
Brīdinājuma signāli, kas norāda uz iespēju kļūt par datoratkarīgo: (1) datora lietošana,
lai aizdzītu sliktu noskaņojumu, baudas gūšanai, lai atbrīvotos no stresa; (2) ja nav
iespējas spēlēt, pārņem nemiers, parādās nekontrolējama uzvedība, depresijas
iezīmes; (3) pieaug laiks, kas tiek pavadīts pie datora, tiek tērēta lielāka naudas
summa internetam, programmām, citai datora atribūtikai; (4) tiek traucēta pienākumu
izpilde skolā, darbā, ģimenē; (5) melošana par laiku, kas tiek pavadīts pie datora;
(6) plānoto karjeras, izglītības iegūšanas vai ģimenes mērķu zudums; (7) nespēja
kontrolēt laiku, kas pavadīts pie datora (LRVM jaunatnei).
Pazīmes, kas liecina par pusaudžu pārmērīgu datora lietošanu:
• sekmju pasliktināšanās skolā;
• tukšuma izjūta, neatrodoties pie datora;
• pilnībā zaudēta laika izjūtu, darbojoties datorvidē;
• celšanās agrāk vai iešana gulēt vēlāk, lai vairāk laika pavadītu pie datora;
• portatīvais dators (ja tāds ir) visur tiek nēsāts līdzi, lai pavadītu laiku virtuālajā
vidē;
• nervozitāte, ja kādu brīdi (dienu vai pat stundu) nav būts pie datora;
• viedoklis, ka labākie draugi ir tie, kuri satikti virtuālajā vidē.
Vairākas pazīmes, kas liecina tieši par atkarību no videospēlēm:
• lai apmeklētu datorsalonu vai pirktu spēļu diskus, tiek zagta nauda vai neēstas
pusdienas;
• melošana par savu atkarību (piemēram, stāsti par to, ka ir darīts kas cits, nevis
būts datorsalonā);
• slepus došanās uz datorsalonu stundu laikā, starpbrīžos un pēc skolas;
• spēlēšana, lai aizmirstu savas problēmas skolā vai nesaskaņas ar draugiem vai
tuviniekiem;
• strīdi ar ģimenes locekļiem, ja tiek aizrādīts par datorspēļu spēlēšanu.
Atkarība no iepirkšanās
Jēdziens “atkarība no iepirkšanās” nav vien tukša skaņa – tā ir reāla atkarība, kas rada
tikpat reālas problēmas kā alkoholisms, narkomānija u. c. No iepirkšanās procesa
cilvēks gūst zināmu uzbudinājumu un baudu. Arī Latvijā ir cilvēki, kas kļuvuši
atkarīgi no iepirkšanās un slēpj no ģimenes savus kārtējos nevajadzīgos pirkumus un
127
tēriņus. Lielveikali (ar preču pārbagātību, neskaitāmajām akcijām un atlaidēm)
pastiprina vēlmi iepirkties. Pilnīgi normāli ir iegādāties sev ikdienā vajadzīgo vai reizi
pa reizei papildināt savu apģērbu kolekciju. Tomēr, ja iepirkšanās kļūst par
sistemātisku dienas režīma sastāvdaļu vai sāk atkārtoties arvien biežāk, kompensējot
kādu citu emociju vai aktivitāšu trūkumu, tad var sākt runāt par atkarību. Iepirkšanās
kļūst kā “zāles”, kas palīdz aizmirst nebūšanas, iepriecina un pat relaksē, taču tā var
kļūt par nekontrolējamu atkarību. Šādos apstākļos vajadzētu atrast sev citu
nodarbošanos un laika pavadīšanas veidu (piemēram, sporta zāles apmeklēšana,
iešana uz kino, pastaiga pa parku, grāmatas lasīšana u. tml.).
Attiecību atkarība, līdzatkarība

Mēs visi esam emocionāli cilvēki un vēlamies, lai mūs kāds mīlētu un lai mums būtu
kāds, kuru mīlēt, lai apkārt būtu draugi, ar kuriem kopā pavadīt laiku. Ir gluži dabiski,
ka cilvēki veido tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Attiecību sākuma posmā mēs
otru cilvēku bieži idealizējam, nespējot saskatīt viņā ne sliktās īpašības, ne trūkumus.
Var gadīties, ka kļūstam pārņemti ar otru cilvēku, domājam un sapņojam tikai un
vienīgi par viņu. Šo jūtu pārņemti, protams, nevēlamies atzīt, ka šis cilvēks,
piemēram, lieto atkarību izraisošas vielas (alkoholu, narkotikas) vai spēlē azartspēles,
tādēļ mēģinām rast šīm darbībām izskaidrojumu, aizbildinājumus. Vēloties cilvēkam
palīdzēt, reizēm mēģinām viņu atrunāt, bet varbūt pat pievienojamies, lietojot kopīgi,
domājot, ka tā varēsim otru labāk izprast. Rezultātā varam kļūt atkarīgi no šīm
attiecībām, jo nevēlamies pamest otru cilvēku vienu. Un tā jau ir līdzatkarība.
Tāpat atkarība attiecībās mēdz veidoties, kad viens cilvēks sāk izvirzīt savus
noteikumus otram, uzsverot, ka bez viņa nespēj dzīvot, aizies bojā u. tml., bet otrs aiz
žēluma, vainas izjūtas vai kādu citu līdzīgu emociju dēļ pilda viņa lūgumus, saglabā
attiecības utt. Šāda atkarība attiecībās agrāk vai vēlāk noved pie attiecību sabrukuma,
tikai – jo ilgāk šāda atkarība pastāvēs, jo nomocītāks un ar zemāku pašapziņu no tās
izkļūs atkarīgais.
Kontroljautājumi:
1. Kādi ir atkarību veidojošie bioloģiskie faktori?
2. Kādas ir atkarību raksturojošas pazīmes?
3. Kādas vielas un darbības var izraisīt neveselīgu atkarību?
128
5. Pieaugušo veselības veicināšana un slimību
profilakse
5.1. Pieaugušo neinfekciju slimību riska faktori un profilakse

neinfekcijas slimībām, to veidojošajiem riska faktoriem un profilaksi, kā arī
konfidencialitātes ievērošanu pacientu motivēšanas un izglītošanas procesā. Pēc kursa
noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās, kādas ir
neinfekcijas slimības, pratīs atpazīt tās veidojošos novēršamos riska faktorus un
pacientiem paskaidrot, kā izvairīties no šīm slimībām. Mācēs organizēt un veikt
ģimenes ārsta praksē reģistrēto pacientu izglītošanu par novēršamajiem riska
faktoriem, ieteikt alternatīvus variantus esošajiem paradumiem, lai saglabātu veselību,
kā arī motivēt indivīdus pievērst uzmanību profilakses jautājumiem.
21. gadsimts ir atnācis, līdzi nesdams tā saucamās neinfekcijas slimības. Visā pasaulē,
tajā skaitā arī Latvijā, pašreiz galvenie saslimstības, invaliditātes un mirstības cēloņi ir
neinfekcijas slimības. Vadošās no tām ir sirds asinsvadu slimības, audzēji, cukura
diabēts, hroniskas plaušu slimības un ārējie nāves cēloņi (WHO, 2010).
Neinfekcijas slimības ir slimības, ko neizraisa patogēni organismi, un tās netiek
pārnestas kontaktu ceļā no vienas personas uz otru (WHO, 2000).
Galvenie riska faktori pieaugušo neinfekcioza rakstura saslimšanām

Nesabalansēts uzturs (satur par daudz sāls, cukura un tauku). Uzturā tiek lietoti
produkti ar augstu piesātināto tauku un ogļhidrātu saturu. Tā tiek uzņemts daudz
vairāk kaloriju, nekā nepieciešams organismam, un veidojas liekais svars, kas
savukārt ietekmē vielmaiņu, asinsspiediena līmeni, lipīdu saturu asinīs, insulīna
rezistenci. Arī viens no endometrija, resnās zarnas un nieru audzēja riska faktoriem ir
liekais svars un aptaukošanās (Calle E. E., et al., 2003).
Nepietiekama fiziskā aktivitāte. Mūsdienās cilvēki daudz laika pavada piespiedu pozās
(pie datora), telpās bez iespējām pietiekoši uzturēties svaigā gaisā. Rezultātā rodas
problēmas kaulu un muskuļu sistēmā, cilvēkiem sāp mugura, pazeminās slodzes
tolerance, mazkustīgs dzīvesveids veicina aptaukošanās risku.
129
Smēķēšana. Tā ir viens no kaitīgākajiem riska faktoriem. Smēķēšana vairāk par 20
cigaretēm dienā, sevišķi pirmajās 30 minūtēs pēc pamošanās, par 7–47% palielina
mirstību no sirds slimībām. Smēķēšana ir riska faktors, kas paaugstina iespēju saslimt
ar plaušu vēzi (pēc dažiem datiem, pat līdz 500 reizēm, salīdzinot ar nesmēķētājiem),
hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS), apakšējo ekstremitāšu artēriju
aterosklerozi. Jaunākie pētījumi rāda, ka sievietēm smēķētājām ir par 25% lielāks
risks saslimt ar kardiovaskulārām slimībām, salīdzinot ar smēķētājiem vīriešiem.
Risks palielinās, jo ilgāk sieviete smēķē (Huxley R., Woodwart M., 2011). Smēķēšana
ir arī tas riska faktors, kuru indivīds pilnībā var pārtraukt. Ja tiek atmesta smēķēšana, tad
koronārās sirds slimības (infarkts, stenokardija) risks samazinās 2–3 gadu laikā, bet
“atlieku” parādības saglabājas pat līdz 20 gadiem (KVS profilakses vadlīnijas, 2007, 17.
lpp.).
Alkohola un apreibinošo vielu, tajā skaitā narkotisko, lietošana. Alkohola deva vairāk
par 20 g/dienā (nedēļā >190 g vīriešiem un 130 g sievietēm) var palielināt mirstību no
cirozes, nelaimes gadījumiem, hemorāģiskā insulta, psihiskām problēmām, tādejādi
pazeminot indivīda dzīves kvalitāti.
Pastāvīgs stress.
Fiziska un emocionāla vardarbība.
Paaugstināta riska un sociāli bezatbildīga uzvedība kā ārējo nāves cēloņu izraisītāja
(ceļu satiksmes drošības neievērošana – pārvietošanās bez atstarotājiem, braukšana ar
velosipēdu bez aizsargķiveres, sēšanās pie stūres vai peldēšana alkohola reibumā u.
tml.).
Aroda riska faktori.
Profilakse:
 profilakses pasākumi, kas saistīti ar veselīga dzīvesveida apguvi (tabakas un
alkohola lietošanas samazināšana, veselīgs uzturs, pietiekama fiziskā
aktivitāte, organisma norūdīšana);
 iedzīvotāju izglītošana slimību atpazīšanai un rīcībai saslimšanas gadījumā.
Kopsavilkums
Pieauguša cilvēka veselību un dzīves kvalitāti visvairāk apdraud neinfekcijas
slimības, kur galvenie riska faktori ir: nesabalansēts uzturs, nepietiekama fiziskā
130
aktivitāte, smēķēšana, alkohola un citu apreibinošo vielu lietošana, stress, vardarbība
un paaugstināta riska un sociāli bezatbildīga uzvedība.
Kontroljautājums: Kādi ir neinfekciju slimību riska faktori pieaugušajiem?
Literatūra
1. Kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas. – Rīga, 2007. – 17 lpp.

2. Calle E. E., Rodriguez C., Walker-Thurmond K., Thun M. J. Overweight,
obesity, and mortality from cancer in a prospectively studied cohort of U.S.
adults //New England Journal of Medicine, 2003; 348: 1625–1638.
3. Global status report on noncommunicable diseases 2010. WHO //
http://www.who.int/nmh/publications/ncd_report2010/en/index.html (sk.
09.09.2011.).
4. Huxley R., Woodwart M. Cigarette smoking as a risk factor for coronary heart
disease in women compared with men: a systematic review and meta-analysis
of prospective cohort studies //
http://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-
6736%2811%2960781-2/fulltext (sk. 08.09.2011.).
5.2. Fiziskās aktivitātes sekmēšana un veselīga uztura

veicināšana ambulatoro māsu darbā
Mērķis: spēja novērtēt pacientu fizisko aktivitāšu / uztura paradumus un sniegt

praktiskus padomus fizisko aktivitāšu izvēlē, slodzes dozēšanā un uztura
pilnveidošanā hronisko slimību profilaksei.
Fiziskā aktivitāte (FA) ir jebkura organisma kustība, kas tiek veikta ar muskuļu
palīdzību un patērē enerģiju virs miera stāvokļa enerģijas patēriņa (Caspersen C. J.,
Powell K. E., Christtenson G. K., 1985). Katru atsevišķu fizisko aktivitāti raksturo
mērķis, veids un intensitāte. Kopējo cilvēka fiziskās aktivitātes daudzumu kā veselību
ietekmējošu paradumu raksturo fiziskās slodzes intensitāte, ilgums un biežums.
131
Fiziskās aktivitātes veicina cilvēka fizisko sagatavotību. Fiziskā sagatavotība ietver
šādas fiziskās īpašības: kardiorespiratorās spējas, muskuļu spēku, muskuļu izturību,
ātrumu, lokanību un kustību koordināciju.
Fiziskā aktivitāte un asinsrites sistēma

Saslimstību ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām (SAS) ietekmē fizisko aktivitāšu
līmenis un dienā sēdus pavadītais laiks. Fiziskās aktivitātes palīdz samazināt vai
novērst SAS riska faktorus: lieko ķermeņa masu un aptaukošanos, insulīna rezistenci
un hiperinsulinēmiju, augstu asins lipīdu līmeni, augstu zema blīvuma lipoproteīnu
līmeni un zemas kardiorespiratorās spējas. Kardiorespiratoro spēju attīstīšanai kalpo
mērenas intensitātes aktivitātes – ātra iešana, skriešana, riteņbraukšana, slēpošana,
peldēšana, vāji fiziski sagatavotiem vai veciem cilvēkiem – vienkārši pastaigas.
SAS slimniekiem pirms fizisko aktivitāšu uzsākšanas jāveic fiziskās sagatavotības
tests uz veloergometra vai slīceliņa (J. Krievkalns, 2010). Fiziskās aktivitātes ar
atbilstošu intensitāti ieteicamas perifēro asinsvadu slimību un arteriālās hipertensijas
gadījumos. Pacienti, kuriem asinsspiediens ir augstāks par 250/115 mm Hg, fiziskās
aktivitātes veikt nedrīkst.
Fiziskās aktivitātes un ķermeņa masa

FA palielina diennakts enerģijas patēriņa lielumu, tā ļaujot uzturēt līdzsvaru starp
uzņemto un patērēto enerģiju. Veselību labvēlīgi ietekmē FA, kuru laikā nedēļā patērē
ne mazāk kā 1000 kilokaloriju (Pate RR, Pratt M, Blair S., et al, 1995).
Fiziskās aktivitātes regulē arī apetīti.
Fiziskās aktivitātes un balsta un kustību sistēma

Fiziskās aktivitātes labvēlīgi ietekmē kaulus, locītavas un muskuļus. Regulāri izpildīti
spēka vingrinājumi palielina kaulu blīvumu un aizkavē kaulu demineralizāciju
pusmūžā, tādējādi samazinot osteoporozes attīstības risku. Fiziskās aktivitātes ietekmē
palielinās muskuļu masa, uzlabojas muskuļu kapilarizācija un mitohondriju skaits
šūnās. Līdz ar to uzlabojas enerģijas avotu – ogļhidrātu un tauku – izmantošana
enerģijas ražošanai aerobā ceļā.
132
Fiziskā aktivitāte un garīgā veselība
Fiziskās aktivitātes veicina par garastāvokli atbildīgu neirotransmiteru – endorfīnu,
enkefalīnu, dopamīna – veidošanos, tās veicina atmiņu, izziņas spēju attīstību, spēju
tikt galā ar nepatīkamām emocijām un stresu, uzlabo saskarsmi un komunikāciju.
Kopumā ikdienas fiziskās aktivitātes:
 uzlabo atsevišķu orgānu un orgānu sistēmu darbību;
 attīsta fizisko sagatavotību / fiziskās darbaspējas;
 palīdz saglabāt veselīgu ķermeņa masu;
 kalpo par profilakses līdzekli pret sirds un asinsvadu slimībām, osteoporozi,
dažu lokalizāciju ļaundabīgajiem audzējiem (sk. 26. tab.);
 labvēlīgi ietekmē garīgo veselību.
26. tabula. Fizisko aktivitāšu nozīme saslimstības risku samazināšanā*

Riski FA ietekme
Aktīvais dzīves ilgums ↑↑↑

SAS slimību attīstības risks ↓↓↓
Otrā tipa cukura diabēta risks ↓↓↓
Hipertensija ↓↓
Artrīts ↓
Osteoporozes risks ↓↓
Ļaundabīgo audzēju risks ↓↓
*Avots: Konferences “Prevention for Health. Nutrition and Physical Activity – A Key to Healthy
Living” materiāli (Badenveilerā, Vācijā, 25.–27.02.2007.)
Fiziskās aktivitātes minimums pieaugušajiem

Pieaugušiem cilvēkiem (18–65 gadi) ieteiktais minimums ir 30 minūtes vidējas
(mērenas) intensitātes aerobā fiziskā aktivitāte vismaz piecas dienas nedēļā, ko var
aizvietot ar 20 minūšu augstas intensitātes aerobo aktivitāti trīs dienas nedēļā (Haskell
W. I., Lee I. M., Pate R. R., et al., 2007) .
133
Darbības
sēdus
Vingrinājumi
spēka un
lokanības
attīstīšanai
Mērenas intensitātes aerobi

vingrinājumi: skriešana, peldēšana,
sporta spēles,spēles,
riteņbraukšana
Aktīva ikdiena: aktivitātes darba vietā, ātra iešana,

kāpšana pa kāpnēm, mājas darbi, iepirkšanās, utt.
10. attēls. Kustību piramīda (Pēc: Rauramaa R., Leon A. S., 1996)
Fiziskās slodzes intensitātes novērtēšana

Fizisko aktivitāšu intensitāti visbiežāk nosaka, izmērot pulsu. Vidēja fiziskās slodzes
intensitāte atbilst 50–75% no maksimālā pulsa. Maksimālo pulsu nosaka, no 220
atņemot personas vecumu (piemēram, 56 gadus veca sieviete, maksimālais pulss: 220
– 56 = 164 sitieni minūtē). Veciem cilvēkiem lieto formulu: 206 – (0,71 × vecums
gados).
Slodzes intensitāti var novērtēt arī ar sarunāšanās vai dziedāšanas testa palīdzību (sk.
27. tab.).
27. tabula. FA intensitātes raksturojums

Tests Zema intensitāte Vidēja intensitāte Augsta intensitāte
Sarunu tests FA laikā iespējams FA laikā iespējams Sarunāties var ar
dziedāt sarunāties grūtībām vai nespēj
Pulsa biežums Mazāks par 50% no 50–75% no maksimālā 75–90% no maksimālā
maksimālā pulsa pulsa pulsa
Pulsa biežuma noteikšanai jāņem vērā indivīda fiziskā sagatavotība. Indivīdam ar

mazkustīgu dzīvesveidu pulsa paātrināšanās līdz 45% no maksimālā pulsa var būt
vidēji intensīva aktivitāte, bet trenētam indivīdam vidēji intensīva aktivitāte var būt arī
85% no maksimālā pulsa (Sauka M., Lāriņš V., 2008).
Veselīga uztura pamatprincipi
134
Veselīgs uzturs ir uzturs, kas nodrošina cilvēku ar visām nepieciešamajām
uzturvielām un enerģiju. Veselīgs uzturs ir dažāds, sabalansēts, samērots ar enerģijas
patēriņu, satur maz sāls un piesātināto tauku avotu, bagātīgi – dārzeņus, augļus,
graudu produktus, pietiekami – pilnvērtīgus olbaltumvielu avotus. Uztura piramīda
atspoguļo nepieciešamību uzturā iekļaut produktus no graudu, dārzeņu, piena un
gaļas, zivju grupas. Uztura pamatā ir bagātīga graudu produktu izvēle.
Praktiskie ieteikumi māsām

 Iztaujājiet pacientu par viņa fizisko aktivitāšu un uztura paradumiem.
 Izskaidrojiet izmaiņu nepieciešamību fiziskajās aktivitātēs un / vai uzturā un
sagaidāmos rezultātus.
 Ievērojot pacienta diagnozi, palīdziet izvēlēties piemērotas fiziskās aktivitātes
atbilstīgi visiem fizisko aktivitāšu piramīdas līmeņiem un to intensitātes
līmeni.
 Palīdziet aprēķināt vēlamo pulsu slodzes laikā. Piemēram, 56 gadus vecas
sievietes maksimālais pulss: ir 220 – 56 = 164 sitieni minūtē. Fiziskās slodzes
intensitāte ieteicama 50% no maksimālā pulsa: 0,5 × 164 = 82 sitieni minūtē.
 Iemāciet pacientu kontrolēt fiziskās slodzes intensitāti. Iepazīstiniet ar
sarunāšanās vai dziedāšanas testu.
 Sniedziet padomus, ko uzturā izmainīt saistībā ar uzstādīto diagnozi. Palīdziet
izvēlēties atbilstošus pārtikas produktus. Ja iespējams, palīdziet uzturā
ieplānot funkcionālās pārtikas produktus, piemēram, SAS slimniekiem
polinepiesātinātās taukskābes, prebiotikas un probiotikas saturošus produktus.
Kontroljautājumi
1. Kā aprēķināsiet vēlamo pulsu fiziskas slodzes laikā? Kāds pulss 60 gadus
vecam cilvēkam liecinās par mērenas (vidējas) intensitātes slodzi?
2. Kā izskaidrosiet sarunāšanās testa piemērošanas iespējas slodzes intensitātes
novērtēšanai?
3. Kādas fiziskās aktivitātes ieteiksiet kaulu, muskuļu un saišu stiprināšanai?
4. Kādas fiziskās aktivitātes ieteiksiet kardiorespiratoro spēju veicināšanai?
5. Kādas fiziskās aktivitātes būs piemērotas perifēro asinsvadu slimību
gadījumos?
135
6. Kādus produktus ieteiksiet izslēgt no uztura hiperholesterinēmijas /
hipertonijas / palielinātas ķermeņa masas gadījumā?
Literatūra
1. Caspersen C. J., Powell K. E., Christtenson G. K. Physical activity, exercise
and physical fitness // Public Health Rep., 1985; 100: 125–131.
2. Haskell W. I., Lee I. M., Pate R. R., et al. Physical activity and public health:
undated recommendation for adults from the American College of Sports
Medicine and the American Heart Association // Med Sci Sports Exerc., 2007;
39(8): 1423–1434.
3. Krievkals J. Fiziskās aktivitātes sirds un asinsvadu slimību gadījumā //
Latvijas Ārsts, 2010; 10: 18–20.
4. Pate R. R., Pratt M., Blair S., et al. Physical activity and public health –
recommendations from the centers for disease control and prevention and the
American College of Sports and Medicine // JAMA, 1995; 273: 402–407.
5. Rauramaa R., Leon A. S. Physical Activity and risk of cardiovascular disease
in middle aged individuals // Sports Medicine, 1996; 22(2): 65–69.
6. Sauka M., Lāriņš V. Minimālā nepieciešamā fiziskā aktivitāte pieaugušajiem //
Latvijas Ārsts, 2008; 12: 15–20.
5.3. Aptaukošanās, tās ietekme uz veselību. Darbs ar pacientu

svara samazināšanas jomā

pieaugušo ķermeņa barojuma novērtēšanas principiem, tā ietekmējošiem faktoriem,
kā arī konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un izglītošanu svara
samazināšanas jomā. Pēc kursa noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas
un ārsta palīgi pratīs novērtēt pieaugušo ķermeņa barojumu, zinās par ķermeņa svara
samazināšanas metodēm, pratīs novērtēt pacienta gatavību uzvedības maiņai, pratīs
motivēt, izglītot un sniegt praktiskus padomus aptaukošanās profilaksē un
samazināšanā pieaugušajiem pacientiem.
136
Ķermeņa barojuma noteikšana
Visbiežāk nosaka divus galvenos parametrus – ķermeņa masas indeksu (ĶMI) un
vidukļa apkārtmēru (V.a.). ĶMI ir netiešais organisma tauku daudzuma noteikšanas
mērs. Tas ir precīzāks nekā tikai svara mērījums, jo ĶMI formulā ir ietverts gan svars,
gan augums, t. i., tas tiek aprēķināts kā svara attiecība pret augumu (WHO, 1998).
Taču jāņem vērā, ka šis rādītājs tomēr nav 100% precīzs, jo svaru var ietekmēt arī citi
faktori, kas nav saistīti ar palielinātu tauku daudzumu, piem., palielināta muskuļu
masa, ascīts.
ĶMI = Svars (kg) / Augums (m2)
Pārāk mazs svars ≤ 18,5 kg/m2
Svars normas robežās = 18,5–24,9 kg/m2
Liekais svars = 25–29,9 kg/m2
Aptaukošanās ≥ 30 kg/m2
Vidukļa apkārtmēra mērījums netieši ataino intraabdominālo tauku daudzumu, kas
savukārt ir saistīts ar palielinātu sirds un asinsvadu slimību risku. To nosaka cilvēkam
izelpā, mērlentu novietojot ap vēderu viduspunktā starp apakšējo krūšu kurvja malu
un zarnu kaula augšējo malu (bieži tas ir nabas līmenis).
28. tabula. Vidukļa apkārtmēra normas*

Vīriešiem Sievietēm
Normāls < 94 cm < 80 cm
Palielināts 94–102 cm 80–88 cm
Liels > 102 cm > 88 cm
*Avots: Havensone G., 2011

Plānojot svara samazināšanas programmu, pirmkārt, ir jānovērtē pacienta motivācija
un gatavības pakāpe mainīt ieradumus. Svara samazināšanas programmu var veikt
gan individuāli, gan arī grupās.
Ķermeņa svara samazināšana sastāv no komponentiem, kurus vēlams savstarpēji
kombinēt, obligāti pielietojot pirmos trīs komponentus (Chantal S., 2005):
1) diētas rekomendācijas;
2) fiziskās aktivitātes rekomendācijas;
3) uzvedības paradumu maiņa;
4) medikamentozā ārstēšana;
5) ķirurģiskā ārstēšana.
137
Šajā sadaļā vairāk runāsim par pirmajiem trim komponentiem, kas arī ietilpst PVA
māsu un ārsta palīgu pienākumos.
Uztura rekomendācijās pašreiz par visefektīvāko uzskata diētu, kas rada enerģijas
deficītu, t. i., 500–800 kcal/dienā, ierobežojot tauku saturu, ogļhidrātus, kas ātri
uzsūcas organismā, kā arī ierobežojot sāli un alkoholu, papildus palielinot balastvielu
daudzumu un ūdeni (Zariņš Z., 2009).
Fiziskās aktivitātes – vidējas intensitātes slodze 30–60 minūšu garumā katru dienu
(sk. 5.2. nodaļu).
Uzvedības paradumu maiņā būtiska ir paškontrole, mērķu definēšana, izraisītāju
kontrole, domāšanas pārveidošana, problēmu risināšana, recidīvu novēršana, stresa
kontrole, iespējamību kontrole un sociālais atbalsts (LKB, 2007).
Praktiski ieteikumi māsām

1. Nosakiet pacienta ĶMI un vidukļa apkārtmēru.
2. Nosakiet pacienta gatavības pakāpi svara samazināšanas maiņai – iepriekšēja
nodoma, nodoma pakāpe, gatavojas pārmaiņām, ir gatavs pārmaiņāmām.
3. Ja pacients ir gatavs pārmaiņām, vienojieties par izvirzāmajiem mērķiem un
pārmaiņu izpildes laika termiņiem. Svara samazinājuma ātrumam optimāli
jābūt apmēram 0,5–1 kg/nedēļā, ne vairāk kā 5–10% no kopējā svara gada
laikā.
4. Pārrunājiet ar pacientu un vienojieties par konkrētiem un pacientam pēc
iespējas sasniedzamiem uztura, fiziskās aktivitātes un uzvedības maiņas
mērķiem līdz nākošajai konsultācijas reizei.
5. Ja pacientam, ir pre-diabēts vai augsts kardiovaskulārais risks, izmantojiet to
kā motivāciju viņam samazināt svaru, kā arī izmantojiet objektīvos mērījumus
(piem., svaru, V.a.) vai laboratoriskos rādītājus (piem., glikozes vai
holesterīna rādītājus), lai pacientu uzslavētu par sasniegto un uzturētu viņā
interesi par normāla ķermeņa barojuma noturēšanu, ja tas ir sasniegts.
6. Iespēju robežās, kad mērķa svars sasniegts, periodiski sniedziet pacientam
telefonkonsultāciju, lai motivētu pacientu uzturēt veselīgu dzīvesveidu un
tādējādi arī normālu ķermeņa svaru. To var darīt, arī izmantojot mobilo
telefonu īsziņas vai e-pastu.
138
Kopsavilkums
Aptaukošanās profilakses darbā jāizmanto gan uztura rekomendācijas, gan
rekomendācijas par atbilstošāko fizisko aktivitāšu veidu un apjomu, ņemot vērā
individuālās pacienta motivāciju, vērtības un iespējas.
Literatūra
1. Latvijas Kardiologu biedrība. Kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas.
– Rīga, 2007. – 70.–76. lpp.
2. Zariņš Z., Neimane L. Uztura mācība. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds,
2009. – 150.–156. lpp.
ed. – Oxford: Oxford University Press, 2005. – Pp. 230–231.
4. Havensone G. Veselīga uztura pamatprincipi // Doctus, 2011; 9(126): 24–28.
5. World Health Organization (WHO). Obesity: Preventing and managing the
Global Epidemic: Report of WHO Consultation on Obesity, Geneva, 3–5 June
1997. – Geneva: WHO, 1998.
5.4. Atkarības vielu lietošanas profilakse ambulatorās

aprūpes māsu darbā

biežākajām atkarībām pacientu dzīvē un apdraudējumu veselībai, to īpatnībām, norisi
un profilaksi, kā arī konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un
izglītošanu.
biežākās atkarības, to veidojošos faktorus, galvenos draudus dzīvei un veselībai, pratīs
atpazīt tipiskos uzvedības un slimību gadījumus, izskaidrot atkarību draudus dzīvei
un veselībai, bīstamību, klīniku un komplikācijas. Mācēs organizēt un veikt
profilaktisko pasākumu kopumu, kas saistīts ar biežākajiem atkarību draudiem
pacientu dzīvei un veselībai, izglītot pacientus atkarību jautājumos, kā arī
motivēt viņus ievērot un zināt profilakses pasākumus.
Alkohola atkarība Latvijā skar vismaz 10–15% iedzīvotāju, galvenokārt tie ir

darbaspējīga vecuma cilvēki. Alkoholismam raksturīgi, ka slimība attīstās pamazām,
nav izteikta slimības sākuma, preklīniskā stadija var ilgt pat 5–10 gadus. Ir ļoti svarīgi
139
jau laikus ierobežot alkohola patēriņu. Efektīvs palīgs savlaicīgai pārmērīgas
lietošanas profilaksei ir International Labour Office izstrādātais t. s. “luksofora”
modelis. Tajā alkohols tiek skaitīts devās, viena deva satur apm. 15 g absolūtā (100%)
alkohola, tātad 1 alkohola deva = apm. 30 g degvīna, 300 g alus, 1 glāze vīna.
Pieaudzis vesels vīrietis nedēļā drīkst lietot maksimāli 22 devas, sieviete – 12 devas.
Devas nedrīkst uzkrāt nākošajai nedēļai.
Ieteikumi saprātīgai alkohola lietošanai:

 vienā reizē izdzert ne vairāk kā 5 devas;
 nedzert pēc pusnakts;
 vismaz 2–3 dienas nedēļā alkoholu nelietot vispār;
 spēt pateikt “NĒ” un nedzert, ja negribas.
Pacientam, kurš ir nobažījies par savu alkohola patēriņu, ieteicams izveidot alkohola
lietošanas kalendāru, vairākus mēnešus katru dienu atzīmējot izdzerto alkohola
daudzumu. Ja vidēji nedēļā devu skaits nesasniedz maksimālo, pagaidām īpašam
uztraukumam pamata nav, tomēr patēriņu vienmēr ir vērts ierobežot.
NB! Ne visi, kuri lieto alkoholu, ir alkoholiķi, taču risks saslimt lietotājiem pastāv
vienmēr, tāpēc ir vērts jau no paša sākuma alkohola patēriņu limitēt!
5.5. Pieaugušo hronisko saslimšanu un traumatisma profilakse

primārās veselības aprūpes māsu darbā

biežākajām pieaugušo hroniskajām saslimšanām, biežākajiem pieaugušo traumatisma
veidiem, to riska faktoriem un primārās profilakses iespējām primārajā veselības
aprūpē, kā arī ar konfidencialitātes ievērošanu, pacientu motivēšanu un izglītošanu
hronisko saslimšanu primārās profilakses jomā pieaugušo vecumā. Pēc kursa
noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās biežākās
pieaugušo hroniskās saslimšanas, traumatisma veidus, to riska faktorus, pratīs motivēt
un izglītot pacientus hronisko saslimšanu un traumatisma primārajā profilaksē.
140
Biežākās hroniskās slimības pieaugušajiem primārās veselības aprūpē ir sekojošas:
 sirds un asinsvadu slimības (SAS);
 diabēts (CD);
 osteoporoze;
 audzēji;
 hroniska obstruktīva plaušu slimība.
29. tabula. Sirds un asinsvadu slimību un diabēta riska faktori*

(LKB, 2007; LDA, 2007)
Sirds un asinsvadu slimības Diabēts

Ietekmējamie riska faktori,  Virssvars vai aptaukošanās
kas ir kopēji abām  Uztura kļūdas: liels piesātināto tauku daudzums uzturā
saslimšanām  Mazkustīgs dzīvesveids
 Smēķēšana
 Augsts asinsspiediens (TA 140 /  90 mm Hg)
Neietekmējamie riska faktori,  Vecums  45 g. (SAS risks sievietēm  55 g.)

kas ir kopēji abām  Ģenētiskā predispozīcija – SAS/CD 1. pakāpes
saslimšanām radiniekiem
Specifiskie riska faktori  Hiperlipidēmija  Agrāk konstatēts pre-

 CD diabēts
 Palielināta  Metabolais sindroms
sirdsdarbības frekvence  Dislipidēmija: TG  2,8
 Psiholoģiskie faktori, mmol/l un / vai ABLH ≤
piem., depresija, 0,9 mmol/l
agresīva personība  Koronārāa sirds slimība
 Policistisko olnīcu sindroms
(PCO)*
 Sievietes, kuru bērnu
dzimšanas svars > 4,1 kg*
 Gestācijas diabēts*
* Neietekmējamie riska faktori
Lai ātrāk un efektīvāk varētu atlasīt pacientu grupas ar augstu saslimšanas risku, ir
pieejamas risku tabulas gan SAS, gan arī 2. tipa CD riska novērtēšanai (sk.
pielikumu), kur aprēķinos ņemti vērā nozīmīgākie riska faktori.
Profilaktiskie pasākumi SAS un CD primārai profilaksei – sk. pielikumu.
Osteoporoze
Riska faktori:
 vecums;
 sievietes, īpaši sievietes postmenopauzē;
141
 ĶMI < 19 kg/m2 vai auguma samazināšanās > 3 cm;
 izteikti mazkustīgs dzīvesveids (t. sk. ilgstoša imobilitāte);
 alkohola lietošana > 3 alkohola vienības dienā;
 smēķēšana;
 ļoti zems kalcija (Ca) patēriņš uzturā (piem., anoreksijas gadījumā);
 ģimenes anamnēze, t. sk., ja lūzumi bijuši mātei līdz 75 gadu vecumam;
 ilgstoša amenoreja, agrīna menopauze (< 45 g. vec.);
 hroniskas slimības, piem., 1. tipa cukura diabēts, iekaisīgas zarnu slimības,
celiakija, hroniskas aknu, nieru slimības, hipertireoīdisms, reimatoīdais artrīts
u. c.;
 ilgstoša medikamentu lietošana – steroīdu preparāti, protonu sūkņu inhibitori
(Hippisley-Cox J., 2009).
Osteoporozes primārā profilakse – sk. pielikumu.
Ikdienas uzturā ir nepieciešams adekvāts kalcija (Ca) daudzums, īpaši kaulu
veidošanās periodos. Vidējās normas ir sekojošas:
 800 mg/d – 4–8 g. vec.
 1300 mg/dn – 9–18 g. vec.
 1000 mg/dn – 19–50 g. vec.
 1200 mg/dn – > 50 g. vec.
Parasti pietiek ar to kalcija daudzumu, kas tiek uzņemts ar uzturu, ja ikdienā lieto
piena produktus. Ja tas nav iespējams vai cilvēks uzturā tos nelieto, nepieciešami
uztura bagātinātāji (Zariņš Z., 2009).
Traumatisms
Traumatismam visvairāk pakļautas sekojošas cilvēku grupas:
 bērni ≤ 4 g. vec.;
 zēni pusaudžu vecumā;
 veca gadagājuma cilvēki;
 alkohola atkarīgie.
Traumatisma veidi pieaugušajiem (Chantal S., 2005):
1) satiksmes negadījumos iegūts;
2) slīkšana;
142
3) mājās / telpās notiekošie – ugunsgrēkos iegūti, saindēšanās, kritieni, sadzīves
traumas;
4) darba drošības pārkāpumu dēļ radies traumatisms.
Primārajā aprūpē ir nepieciešams apzināt iepriekšminētās traumatisma riskam
visvairāk pakļautās grupas, kā arī, lietojot pedagoģiskos apmācības principus (sk. 1.
nodaļu), informēt pacientu par transporta līdzekļu vadīšanas, peldēšanas un mājas
drošības pasākumiem.
Kopsavilkums
Primārās aprūpes veselības uzdevums ir pēc iespējas efektīvāk strādāt pieaugušo
hronisko saslimšanu ietekmējamo riska faktoru profilakses jomā.
Literatūra
1. Kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas / Latvijas Kardiologu Biedrība.

– Rīga, 2007.
2. Konrāde I., Krūmiņa G., Ārente L. Cukura diabēta ABC. – Nacionālais
apgāds, 2004.
3. 2. tipa cukura diabēta profilakses, diagnostikas un ārstēšanas vadlīnijas /
Latvijas Diabēta asociācija, Latvijas Endokrinologu asociācija. – Rīga, 2007.
4. Sirds veselības veicināšanas ieteikumi / LR Veselības ministrija, Veselības
veicināšanas valsts aģentūra, Latvijas Kardiologu biedrība. – Rīga, 2006.
5. Zariņš Z., Neimane L. Uztura mācība. – Rīga: LU Akadēmiskais apgāds,
2009.
ed. – Oxford: Oxford University Press, 2005. – Pp. 162–319.
7. Hippisley-Cox J., Coupland C. Predicting risk of osteoporotic fracture in men
and women in England and Wales: prospective derivation and validation of Q
Fracture Scores // BMJ, 2009; 339: b4229.
8. Webster-Gandy J. et al. Oxford handbook of nutrition and dietetics. – Oxford
University Press, 2006.
143
5.6. Garīgās veselības veicināšana un slimību profilakse
primārās aprūpes līmenī
Mērķis: iemācīties psihisko slimību riska faktorus, slimību priekšvēstnešus, kā arī

slimību sākumu un spēt adekvāti rīkoties.
Primārās aprūpes līmenī svarīgi ir mācēt savlaicīgi saskatīt divu slimību grupu
pazīmes. Pirmajā grupā ietilpst šizofrēnija, bipolāri afektīvie traucējumi (maniakāli
depresīvā psihoze) un endogēnā (psihotiskā) depresija. Otrajā grupā ir t. s. neirotiskie
traucējumi – depresija, fobijas, trauksmes, uzmācības utt.
Slimības riska pazīmes 1. grupai:

 vecākiem psihiska slimība;
 intensīva atkarības vielu lietošana;
 sociāla izolētība;
 pieredzēta seksuāla izmantošana bērnībā vai jaunībā;
 nespēja koncentrēties, noturēt uzmanību;
 straujas garastāvokļa svārstības;
 pastāvīgas attiecību problēmas, īpaši ar vienaudžiem;
 pārspīlēta aizraušanās ar reliģijām, filozofiju.
Psihisko slimību vispārējie simptomi pieaugušajiem:

 apjukums;
 ilgstoša grūtsirdība vai aizkaitināmība;
 izteikts bažīgums, trauksme;
 sociāla izolēšanās;
 krasas izmaiņas ēšanas un gulēšanas režīmā, svara izmaiņas;
 nespēja tikt galā ar ikdienas aktivitātēm;
 pašnāvības domas;
 neizskaidrojamas somatiskas sūdzības;
 intensīva alkohola un / vai narkotiku lietošana;
 halucinācijas, balsis galvā.
144
Psihisko slimību vispārējās pazīmes pusaudžiem:
 alkohola un / vai narkotiku lietošana;
 nespēja tikt galā ar ikdienas pienākumiem, aktivitātēm;
 izmaiņas ēšanas un gulēšanas režīmā;
 autoritāšu noliegšana, skolas kavēšana, agresija, zagšana;
 izteiktas bailes pieņemties svarā;
 bieži dusmu uzliesmojumi;
 ilgstoši pazemināts garastāvoklis, bieži kopā ar samazinātu apetīti, pašnāvības
domas.
Psihisko slimību vispārējās pazīmes bērniem:

 uzvedības izmaiņas skolā;
 sliktas sekmes par spīti pūlēm;
 izteikta trauksme, bažīgums;
 hiperaktivitāte;
 pastāvīgi sapņi ar šausmīgu saturu;
 pastāvīgs nepaklausīgums, agresīva uzvedība;
 biežas garastāvokļa svārstības.
NB! Šīs ir vispārējas pazīmes, kas var attiekties uz daudzām psihiskām

saslimšanām. Novērojot šīs pazīmes, pacients noteikti jāsūta uz konsultāciju pie
psihiatra vai ārsta – psihoterapeita!
Depresijas simptomi:
 bezpalīdzības un bezcerības sajūta – nekas nav labi, un neko nevar mainīt;
 ikdienas interešu zudums – zūd spēja izjust prieku no ikdienas aktivitātēm –
hobijiem, brīvā laika, seksa utt.;
 apetītes un ķermeņa svara izmaiņas – vairāk kā 5% mēnesī;
 miega traucējumi – bezmiegs, agra pamošanās, dažkārt arī pārspīlēta
miegainība;
 dusmīgums, aizkaitinātība – viss kaitina, tracina, ir uzbudinājums, nemiers,
trauksme;
145
 enerģijas zudums – noguruma, izsīkuma sajūta. Ķermenis šķiet smags,
neveikls, pat nelielu uzdevumu izpilde ir apgrūtinoša;
 sevis vainošana – izteikta vainas un paša bezvērtīguma sajūta, sevis
kritizēšana;
 mēģinājumi uzlabot pašsajūtu ar atkarības vielu vai azartspēļu palīdzību;
 koncentrēšanās grūtības – nespēja fokusēties, pieņemt lēmumus, atmiņas
problēmas;
 neizskaidrojams diskomforts un somatizācija.
Taktika:
1) kontaktēties ar rajona psihiatru;
2) kontaktēties ar ārstu – psihoterapeitu.
Saites:
 www.gvva.gov.lv
 www.arstipsihoterapeiti.lv
Literatūra
1. http://www.preventmentalillness.org/know_the_signs.html
2. Dr. Dawn-Elise Snipes. Prevention of mental illness, 05/30/2007 //
www.ezilon.com
5.7. Infekciju slimību profilakses principi. Pieaugušo aktīvā

specifiskā imūnprofilakse – vakcinācija
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītāts māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

pieaugušo vakcinācijas indikācijām, kontrindikācijām un vakcīnas ievadīšanas
veidiem. Pēc tēmas noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta
palīgi izpratīs un zinās praktiskās lietas par vakcināciju ikdienas darbā ģimenes ārsta
praksē.
Infekcijas slimību profilakse ir plānota pasākumu organizēšana un izpildīšana
valsts, reģionālo, pašvaldību programmu ietvaros atkarībā no infekcijas slimību
prognozējamā izplatīšanas mēroga.
146
Pasākumi tiek plānoti visu trīs epidēmiskā procesa posmu pārtraukšanai:
1. Pasākumi, kas vērsti pret epidēmiskā procesa pirmo posmu, nodrošina ne tikai
infekcijas avota agrīnu atklāšanu, bet izolāciju un sanāciju. Lai nepieļautu
infekciozo personu (slimnieku un mikroorganismu nēsātāju) iesaisti darbos, kur
pastāv citu cilvēku inficēšanas risks, stājoties darbā uzņēmumos, iestādēs un
organizācijās, kuras iesaistītas pārtikas apritē vai kuru darbības veids ir
pakalpojumu nodrošināšana klientiem, ārstniecības iestādēs, kā arī vispārējās un
profesionālās izglītības iestādēs, bērnu interešu izglītības iestādēs, jāveic veselības
pārbaude saskaņā ar LR Ministru kabineta noteikto kārtību (2001.gada
27.novembra noteikumi Nr.494 „Noteikumi par darbiem, kuri saistīti ar iespējamu
risku citu cilvēku veselībai un kuros nodarbinātās personas tiek pakļautas
obligātām veselības pārbaudēm”).
Profesionālo darbību ierobežojošo infekciju saraksts un darbavietu uzskaitījums
apstiprināts ar LR Ministru kabineta noteikumiem Nr.359 2000.gada 18.oktobrī.
2. Epidēmiskā procesa otrajā posmā profilakses sistēmā galvenais ir infekcijas

izplatīšanas ceļu pārtraukšana:
 apdzīvoto vietu labiekārtošana;
 cieto atkritumu savākšana un utilizācija;
 ūdensvadu, kanalizācijas tīkla, attīrīšanas iekārtu celtniecība;
 iedzīvotāju apgāde ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni;
 higiēnas prasību ievērošana uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kas
iesaistītas pārtikas apritē un pakalpojumu sniegšanā.
Pasākumi, kas vērsti pret infekcijas avotu ir slimnieka vai infekcijas slimības
izraisītāja nēsātāja izolācija slimnīcā vai dzīvesvietā.
Epidemioloģiskās indikācijas slimnieku hospitalizācijai ir sekojošas:

 ja konstatēta saslimšana vai ir pamatotas aizdomas par saslimšanu ar akūto
poliomielītu, difteriju, holeru, epidēmisko izsitumu tīfu, vēlīni recidivējošo
izsitumu tīfu (Brila slimību), lepru, liesas sērgu (Sibīrijas mēri), mēri,
neskaidras etioloģijas hemorāģisko drudzi, tuberkulozi (ja pierādīta
tuberkulozes mikobaktēriju izdalīšana), trakumsērgu, utu atguļas tīfu,
vēdertīfu;
 ja nav iespējams izolēt saslimušo dzīvesvietā;
147
 ja saslimušais vai viņa tuvinieki nav spējīgi nodrošināt pretepidēmijas
režīmu slimnieka ārstēšanās laikā.
Pasākumi, kas vērsti pret infekcijas pārnešanas faktoriem. Lai ierobežotu

infekcijas slimību izplatību un veiktu nepieciešamos pretepidēmijas pasākumus,
infekcijas slimības perēklī pēc slimnieka hospitalizācijas obligāta noslēguma
dezinfekcija, ko jāveic konkrētu infekcijas slimību gadījumos (skatīt A.Brila
„Infekcijas slimību epidemioloģija”, 2009.).
Infekcijas slimības perēklī kārtējās dezinfekcijas nepieciešamību un veidu

nosaka ārstniecības persona, kas diagnosticējusi infekcijas slimību.
Ja infekciozā persona ārstējas mājās, pēc ārstniecības personas norādījuma

kārtējo dezinfekciju veic iedzīvotāji pašu līdzekļiem. To nodrošina:
 fizikālās dezinfekcijas metodes (piemēram, gludināšana, vārīšana);
 mehāniskās dezinfekcijas metodes (mazgāšana, telpu vēdināšana);
 sadzīves ķīmiskos līdzekļus;
 personiskās higiēnas stingra ievērošana.
3. Profilakses pasākumi, kas tiek izmantoti epidēmiskā procesa trešajā posmā, ietver
pasākumus, kuru galamērķis ir specifiskās imunitātes veidošana un cilvēka
organisma nespecifisko aizsargspēju palielināšana. Pamatā ir vakcinācija un
veselības izglītības darbs:
 kā izvairīties no inficēšanās;
 kādi pasākumi jāveic, lai mazinātu citu cilvēku inficēšanās risku;
 skaidrot profilaktiskās vakcinācijas nozīmi, vakcīnregulējamo infekcijas
slimību apkarošanā;
 skaidrot personiskās higiēnas pamatus un to ievērošanas nepieciešamību.
Pasākumus, kas attiecas uz pret infekcijas slimībām uzņēmīgām personām

regulē 2000.gada 26.septembra LR MK noteikumi „Vakcinācijas noteikumi” un
2006.gada 19.septembra LR MK noteikumi Nr.774 „Kontaktpersonu noteikšanas,
primāras medicīniskās pārbaudes, laboratoriskās pārbaudes un medicīniskās
novērošanas kārtība”. Noteikumi nosaka kontaktpersonu noteikšanas, primāras
medicīniskās pārbaudes, laboratoriskās pārbaudes un medicīniskās novērošanas
kārtību, lai atklātu infekciozas personas un veiktu nepieciešamos ārstniecības un
pretepidēmijas pasākumus.
148
Kontaktpersonu primāro medicīnisko pārbaudi, medicīnisko novērošanu,
nepieciešamības gadījumā laboratorisko pārbaudi slimības maksimālajā inkubācijas
periodā veic ārstniecības persona.
Novērošanas laikā kontaktpersonas tiek laboratoriski izmeklētas.

Nepieciešamības gadījumā veic ķīmijprofilaksi vai imunizāciju, iesaka individuālās
aizsardzības pasākumus, atsevišķos epidēmiskos perēkļos jāveic epidemioloģiskā
novērošana.
Vakcīnprofilakse ir mākslīga aktīvās specifiskās imūnprofilakses radīšana, ievadot

vakcīnu, tās mērķis – radīt imunitāti pret infekcijas slimībām. Vakcīnu lietošana
infekciju profilaksē ir viens no lielākajiem 20. gadsimta medicīnas sasniegumiem, un,
pateicoties vakcīnām, ievērojami samazinājusies saslimstība ar bīstamām infekciju
slimībām.
Vakcinācija ir droša metode, lai pasargātu pieaugušos un bērnus, jo īpaši zīdaiņus, no
saslimšanas ar dzīvībai un veselībai bīstamām infekcijas slimībām. Imunitāte
(organisma aizsardzība) rodas tādējādi, ka imūnās sistēmas šūnas pret slimību
ierosinātājiem 7–21 dienu laikā izveido antivielas (pretvielas). Tāpēc, organismā
nokļūstot infekcijas ierosinātājam atkārtoti (ar vakcīnu vai inficēšanās gadījumā), ātri
un lielā daudzumā veidojas antivielas.
Radot noturīgu imunitāti, ievērojot noteiktās vakcinācijas shēmas, pasaulē ir izdevies
pilnīgi likvidēt īstās bakas, jūtami ierobežot un dažos pasaules rajonos pilnīgi likvidēt
difteriju, poliomielītu, masalas un iedzimtās masaliņas. Vakcīnas tiek izstrādātas tā,
lai pasargātu no slimības, invaliditātes vai nāves, ko izsauc infekciozie aģenti.
Vakcīnu sastāvs nepārtraukti tiek uzlabots, lai varētu mazināt vakcinācijas
komplikācijas.
Vakcīnu galvenais komponents ir imunizējošais antigēns. Par šādu antigēnu var būt
novājināti dzīvi vīrusi, nonāvētas baktērijas, polisaharīdu komplekss, novājināts
toksīns (anatoksīns) vai ierosinātāja fragments. Svarīgi, lai par antigēnu izmantotais
substrāts kodētu (ierosinātu) specifisko antivielu izstrādi.
Pasaules Veselības organizācija iesaka medicīnas darbiniekiem izmantot iespēju
vakcinēt katru pacientu, viņam ierodoties ambulatorajā veselības aprūpes iestādē. Arī
hospitalizētus bērnus un pieaugušos jāimunizē, tiklīdz uzlabojas viņu vispārējais
veselības stāvoklis. Personai, kas atbild par imunizācijas drošības uzraudzību, jābūt
149
izglītotai par aktuālajām problēmām imunizācijas jomā. Māsai ir jābūt informētai arī
par maldīgiem pieņēmumiem sabiedrībā, lai varētu tos profesionāli kliedēt.
Pēdējo desmit gadu laikā praksē ieviests ap 20 jaunu vakcīnu, bet daudz ir tādu, kas
drīzumā tiks izmantotas veselības aizsardzībai. Zinātnieku izpētes redzeslokā pašlaik
ir vairāk nekā 60 vakcīnu pret dažādām infekcijas slimībām.
Sakarā ar to, ka PVO Eiropas Tiesību politikas nostādnēs Veselību visiem 21.
gadsimtā noteikts, ka līdz 2020. gadam ievērojami jāsamazina infekcijas slimību
negatīvā ietekme uz iedzīvotāju veselību, imunizācijas valsts programmas mērķis ir
nodrošināt Latvijas iedzīvotāju aizsardzību pret vakcīnregulējamām infekcijām,
sasniedzot vismaz 95% imunizācijas līmeni vakcīnu kalendārā noteiktajām infekcijas
slimībām bērniem un 80% imunizācijas līmeni pret difteriju un stingumkrampjiem
pieaugušajiem ne mazāk kā 90% Latvijas administratīvo teritoriju.
Īstās kontrindikācijas vakcinācijai ir dažas:

 Anafilakse, kolapss, šoks;
 encefalīts, encefalopātija;
 afebrili krampji pēc iepriekšējas konkrētās vakcīnas ievadīšanas;
 ir īpašas situācijas, kad nav pieļaujama dzīvas vakcīnas ievadīšanas personām
ar izteiktu imūndeficītu vai personām, kurām imūnsistēma ir novājināta:
slimības dēļ (onkoloģisku vai HIV / AIDS); imūnnomācošas terapijas laikā;
staru terapijas laikā.
Atsevišķās situācijās ir jāuzdod papildu jautājumi, lai precizētu anamnēzes datus

vakcinējamās personas drošības kontekstā.
Ārsti visā pasaulē bieži bez pamatota iemesla nepārtraukti paplašina kontrindikāciju
sarakstu, tāpēc Pasaules Veselības organizācija, apkopojot un izanalizējot faktus, ir
publicējusi sarakstu par veselības stāvokļiem, kas vakcinācijai nav absolūtas
kontrindikācijas:
 vieglas pārejošas slimības, tādas kā augšējo elpceļu infekcijas vai caureja ar
temperatūru līdz 38,5 °C;
 alerģija, astma vai citas līdzīgas slimības, polinoze vai alerģiskas iesnas;
 neiznēsātība, gestācijas vecumam nepietiekams jaundzimušā svars, bērna
zīdīšana;
150
 malabsorbcija;
 krampji ģimenes anamnēzē;
 antibiotiku terapija, kortikosteroīdi mazās devās vai lokāla terapija;
 atopisks dermatīts, ekzēma vai lokāla ādas infekcija;
 hroniskas sirds, plaušu, nieru un aknu slimības;
 kompensētas neiroloģiskas patoloģijas, piemēram, bērnu cerebrālā trieka un
Dauna sindroms.
Ambulatorajā praksē stingri jāievēro nosacījums, ka cilvēka imūnglobulīns (pasīvā

mākslīgā imunizācija) jāievada vismaz 2–4 nedēļas pēc masalu, cūciņu un masaliņu
vakcīnām, lai antivielas nekavētu šo novājināto vīrusu vakcīnu darbību. Ja
imūnglobulīns ir ievadīts, tad jāpaiet 3–5 mēnešiem (atkarībā no devas lieluma), lai
varētu efektīvi vakcinēt ar kādu no trim minētajām vakcīnām.
Imūnglobulīnu var ievadīt vienlaikus ar inaktivētām vakcīnām un anatoksīnu vai
jebkurā laikā pēc pasīvās imunizācijas. Piemēram, kombinētu aktīvo un pasīvo
imunizāciju var veikt vienlaikus, ja ir bijusi saskare ar stinguma krampjiem, A
hepatītu, B hepatītu, trakumsērgu, bet svarīgi zināt, ka vakcīna un imūnglobulīns
ievadāmi dažādās ķermeņa vietās.
Dažādās vietās vienlaikus var injicēt vai lietot perorāli vairākas dažādas inaktivētas
vakcīnas. Vakcīnu skaits ir atkarīgs arī no tā, cik daudz injekciju pacients ir ar mieru
saņemt. Ja vairākas dzīvu vīrusu vakcīnas netiek ievadītas vienā dienā, tad tās iesaka
ievadīt tikai ar mēneša intervālu, jo ir konstatēts, ka pēc 1–3 nedēļu pārtraukuma,
ievadot dzeltenā drudža vakcīnu un parenterālu holēras vakcīnu, nedaudz samazinās
neitralizējošie antivielu titri.
Dažas svarīgākās atziņas / apkopojums ambulatorās aprūpes māsas darbā pieaugušo

vakcinācijas aspektā:
1. Svarīgi atcerēties, ka ir iespējama vairāku vakcīnu kombinācija vienlaikus,
izņemot dzīvās vakcīnas.
2. Ambulatorajā praksē ir noderīgi zināt, ka grūtniecības laikā, neatkarīgi no
trimestra, nedrīkst ievadīt dzīvās vakcīnas.
3. Vakcīnas ievade i/m, s/c jāveic saskaņā ar tehniskajiem vakcīnas ievades
norādījumiem.
151
4. Pirms vakcinācijas pret vīrusa hepatītu B pacientam veic asins parauga
izmeklējumu uz HBs Ag esamību un atkarībā no rezultātiem, tālākais rīcības
plāns ir vienīgi ārsta kompetencē.
5. Jebkuru seroloģisko izmeklējumu izvērtēšana pieaugušo imunizācijas
kontekstā ir tikai un vienīgi ārsta atbildība un pienākums, un ambulatorā māsa
ir ārsta rīkojuma izpildītājs.
6. Ar ceļošanu saistītie vakcinācijas un citi aktuālie jautājumi tiek risināti V/a
“Latvijas Infektoloģijas centrs”, savlaicīgi pierakstoties uz konsultāciju pie
tropu slimību ārsta – infektologa, zvanot pa informācijas tālruni 67014560.
Latvijas apstākļos pieaugušajiem indivīdiem ir piemērojamas bezmaksas vakcīnas,

proti, vakcīna pret difteriju un stingumkrampjiem plānveida kārtā.
Rekomendējošs raksturs ir komercvakcīnām, ko persona var saņemt plānveidīgi:
ērču encefalīta vakcīna, vīrushepatīta B un / vai kombinētā vakcīna pret A vīrusa
hepatītu, kā arī pneumo 23 vakcīna, gripas vakcīna, vējbaku, masaliņu, masalu un
parotīta vakcīna, kā arī tiek piedāvāta virkne vakcīnu ar ceļošanu saistītu risku
mazināšanai, proti, meningokoku, vēdertīfa, japāņu encefalīta, poliomielīta, dzeltenā
drudža, holēras, kā arī trakumsēŗgas un citas vakcīnas.
Secinājumi
1. Nenoliedzami – vakcinācija ir visefektīvākais veids, kā cīnīties pret infekcijas
slimību izplatīšanos.
2. Jāsaprot, ka viena vien vakcīna nepasargās no bīstamas infekcijas, tāpēc ģimenēm
būtu jāpievērš uzmanība gan higiēnai, gan sociālajiem apstākļiem, kas ietekmē
infekciju izplatību.
3. Jādomā arī par racionālu vakcinācijas lietošanu, jo, kā zināms, mikroorganismiem
piemīt spēja kļūt rezistentiem, tādējādi veidojot netipiskas slimības klīniskās
norises.
4. Svarīgi ir novērst vakcīnu radītos blakusefektus, lai vakcinācija neradītu lielākus
draudus veselībai kā pati slimība.
5. Rūpīgi ievērot vakcinācijas indikācijas un kontrindikācijas.
152
Kopsavilkums
Vakcinācija nenoliedzami ir visefektīvākais veids, kā cīnīties pret infekcijas slimību
izplatīšanos. Jāsaprot, ka viena vien vakcīna nepasargās no bīstamas infekcijas, tāpēc
ģimenēm būtu jāpievērš uzmanība gan higiēnai, gan sociāliem apstākļiem, kas
ietekmē infekciju izplatību. Jādomā arī par racionālu vakcinācijas lietošanu, jo
mikroorganismiem piemīt spēja kļūt rezistentiem, tādējādi veidojot netipiskas
slimības klīniskās norises. Svarīgi ir novērst vakcīnu radītos blakusefektus, lai
vakcinācija neradītu lielākus draudus veselībai kā pati slimība. Rūpīgi jāievēro
vakcinācijas indikācijas un kontrindikācijas.
Kontroljautājumi
1. Ko nozīmē jēdziens “vakcīnprofilakse”?
2. Kādas ir vakcinācijas īstās kontrindikācijas?
3. Kuras pēc PVO apkopotajiem datiem nav vakcinācijas absolūtās
kontrindikācijas?
Literatūra
1. Brila A. "Infekcijas slimību epidemioloģija", Nacionālais apgāds, 2009.
2. Vīksna L. Vakcinācija. – Rīga: Nacionālais apgāds, 2008.
3. Vīksna L. Ceļotāja veselības rokasgrāmata. – Nacionālais medicīnas apgāds,
2002.
4. Vīksna L. Infekcijas slimības. – Medicīnas apgāds, 2011.
5. Alksne Filipsa Z. Par vakcīnām un vakcināciju // Latvijas Ārsts, nov. 2010.
6. Perevoščikovs J., Nikiforova R. Imunizācijas valsts programma un bērnu
vakcinācijas kalendārs Latvijā // Latvijas Ārsts, nov. 2010.
7. Edward Jenner and the history of smallpox and vaccination / Stefan Riedel //
Baylor University Medical Center Proceedings, 2005; 18(1).
8. The history of vaccines and immunization: Familiar patterns, new challenges /
Aleksandra Minna Stern and Howard Markel // Health Affairs, 2005; 24(3).
9. Advances in Vaccinology, 2007; 1(4): 5–34.
10. International travel and health: Vaccination requirements and health advice. –
Geneva: World Health Organisation, 2010.
11. The World Health Report 2006. Working Together for Health, 14.
12. Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 “Vakcinācijas
noteikumi” // http://www.likumi.lv/doc.php?id=11215
153
13. Guidance for the introduction of HPV vaccines in EU countries. ECDC,
Stockholm, January 2008. //
http://www.ecdc.europa.eu/en/publications/Publications/0801_GUI_Introduction_
of_HPV_Vaccinesin_EU.pdf
13. Pneumococcal conjugate vaccine for childhood immunization – WHO position
paper. Weekly epidemiological record. No. 12, 2007, 82, 93–104 // http://
www.who.int/immunization/wer8212pneumococcus_child_Mar07_position_pape
r.pdf
15. Rotavirus vaccines: an update – WO position paper. Weekly epidemiological
record. No. 5–52, 2009, 84, 533–540 //
http://www.who.int/wer/2009/wer8451_52.pdf
16. Varicella vaccines – WHO position paper. Weekly epidemiological record. No.
32, 1998, 73, 241–248 //
http://www.who.int/immunization/wer7332varicella_Aug98_position_paper.pdf
17. V/a “Latvijas Infektoloģijas centrs” // www.lic.gov.lv/Imunizacija
18. http://www.vec.gov.lv/sabves.html
19. http://www.who.int/mediacentre/factsheets/smailpox/en/
20. http://www.cdc.gov/rabies/
21. http://www.nozare.lv/inf
154
6. Vecu cilvēku veselības veicināšana un aprūpe
Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar vecu
cilvēku veselības veicināšanu un aprūpi, novecošanas īpatnībām, veselības problēmu
atpazīšanu un profilaksi, kā arī konfidencialitātes ievērošanu.
Kursu noslēgumā ģimenes ārstu māsām un palīgiem jāizprot normāla novecošanās
procesa īpatnības, jāpārzin profilaktiskās izmeklēšanas apjoms veciem cilvēkiem,
jāprot noteikt fizisko un mentālo funkciju traucējumus, izvērtēt nepieciešamās
aprūpes apjomu un veikt atbilstošus profilaktiskos pasākumus.
6.1. Normāls novecošanas process
Līdzīgi kā citās attīstītajās valstīs, arī Latvijā populācija noveco. 2000. gadā vecāks
par 65 gadiem bija katrs septītais Latvijas iedzīvotājs, bet 2030. gadā būs katrs
piektais. Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties, turklāt Latvija atrodas vienā
no visstraujāk novecojošiem Eiropas reģioniem. Pēc demogrāfu prognozēm, 2030.
gadā aptuveni 57% iedzīvotāju būs virs ekonomiski aktīvā vecuma, patreiz tie ir
apmēram 45%.
Normālu novecošanās procesu aplūko no bioloģiskā, psiholoģiskā un socioloģiskā
aspekta.
Bioloģiskais vecums. Vairums bioloģisko teoriju uzsver funkciju pavājināšanos,
izdzišanu, zaudējumu. Pavājinās spēja panest stresu, izturību, reakcijas laiks, izziņas
spēja, imūnās reakcijas, barības vielu uzņemšana un absorbcija, dzirde, redze,
kardiovaskulārās funkcijas, šūnu diferenciācija, elpošanas funkcijas. Lai kompensētu
šo zaudējumu, palielinās laiks, kas nepieciešams, lai veiktu ikdienas pienākumus,
iemācītos jaunas prasmes un izteiktu sevi kā personību.
Psiholoģiskais vecums ir organisma adaptīvo spēju izpausme. Galvenās organisma
sistēmas, piemēram, kardiovaskulārā un centrālā nervu sistēma, ietekmē psiholoģisko
vecumu, kā arī atmiņu, spēju mācīties, inteliģenci, iemaņas, jūtas un motivāciju.
Psiholoģiskais vecums izpaužas daudzos uzvedības aspektos. Uzvedību būtiski
iespaido sociālās iemaņas un to grūti izskaidrot, ja neņem vērā sociāli pieņemtās
lomas, normas un sociālo stāvokli.
Socioloģiskais vecums ir indivīda raksturojums sociālo ieradumu un lomu aspektā,
salīdzinot ar citiem šāda paša vecuma sabiedrības locekļiem. Sociālais stāvoklis ir
155
katra indivīda stāvoklis sociālo attiecību struktūrā, atspoguļojot dzīves notikumu
secību, aptver katra tiesības, pienākumus, adaptīvās spējas un sociālos kontaktus.
Sekmīgi adaptēties spēs tie vecie cilvēki, kuriem ir labas attiecības ar citiem, savas
patstāvības un identitātes vērtības izjūta.
Novecošanās ir individuāls process, kurš ne vienmēr sakrīt ar hronoloģisko vecumu.
Profesionāliem veselības aprūpes darbiniekiem jābūt pozitīvai pieejai, vērtējot
novecošanas procesu, jāspēj palīdzēt vecākam cilvēkam samazināt bioloģisko izmaiņu
radīto atkarību, atrast piemērotu vaļasprieku un sabiedrisku aktivitāti. Jo patstāvīgāks
un neatkarīgāks būs vecais cilvēks, jo lielāka būs viņa pašcieņa, intelektuālās
funkcijas, izziņas spējas un aktivitāte.
Geriatrija ir zinātne par vecu cilvēku slimībām. Daļai veco cilvēku ir vairākas
hroniskas slimības, kuras nereti nosaka arī novecošanās procesu.
6.2. Vecu cilvēku funkcionālā stāvokļa novērtējums
Funkcionālā stāvokļa novērtējums ietver katra indivīda spēju noteikšanu dažādu

uzdevumu veikšanā un sociālo pienākumu izpilde ikdienā, sākot ar vienkāršiem
pašaprūpes darbiem līdz sarežģītākiem pienākumiem. Mērķis ir identificēt un
aktualizēt problēmas, tās savlaicīgi un adekvāti risināt un izvērtēt progresu vai
pasliktināšanos dinamikā. Svarīgi no drošības viedokļa ir izvērtēt spēju dzīvot un
veikt ikdienas aktivitātes vienam pašam.
Funkcionālā stāvokļa novērtējumam ir diagnostisks, nevis ārstniecisks mērķis.
Funkcionālā stāvokļa izvērtēšanā var apvienot pašnovērtējumu, tiešu novērošanu un /
vai ģimenes locekļu vērtējumu.
Kvalitatīvam veco cilvēku veselības veicināšanas un aprūpes procesam svarīgi ir
savlaicīgi atklāt problēmas, atbilstoši situācijai tās risināt, sekot tām un izvērtēt
rezultātus.
Funkcionālā stāvokļa novērtēšanas mērķis ir:
1) definēt funkcionālo kapacitāti un / vai nespēju;
2) izvērtēt mentālo un emocionālo stāvokli, vecuma nespēku;
3) veikt profilaksi un veicināt veselību;
4) savlaicīgi atklāt akūtas un hroniskas slimības;
5) nodrošināt nepieciešamo aprūpi atbilstoši problēmai un situācijai;
156
6) iesaistīt nepieciešamos finanšu un sociālos resursus;
7) izvērtēt ģimenes atbalstu.
Vecu cilvēku funkcionālā stāvokļa novērtējums ietver:

1) pašaprūpes novērtējumu;
2) kognitīvo spēju un emocionālā stāvokļa novērtējumu;
3) sociālās situācijas novērtēšanu.
Funkcionālā stāvokļa novērtēšanu ieteicamāk veikt ar tiešo novērošanu vecā cilvēka

dzīves vietā, ņemot vērā katra indivīda noskaņojumu un pašsajūtu, vēlmi uzklausīt,
spēju saprast un atbildēt uz jautājumiem. Uzdodiet vienkāršus un saprotamus
jautājumus, uzzinot vēlmes un motivāciju ko mainīt savā dzīvesveidā.
Pašaprūpe
Katra cilvēka dzīvē svarīgas ir rūpes par savu izskatu, ķermeņa personīgo higiēnu,
svarīgi ir spēt pagatavot ēdienu, uzturēt kārtību vidē, kurā dzīvojam, un veikt vēl
daudz ikdienā svarīgas lietas un pienākumus. Nereti šīs darbības vecam cilvēkam nav
iespējams veikt vai tās ir daļēji ierobežotas saistībā ar vecuma radītajām pārmaiņām
vai slimību. Lai to varētu sekmīgi veikt, var izmantot S. Kaca izveidoto shēmu (sk. 1.
pielikumu), iegūstot informāciju par vecā cilvēka spējām apģērbties, mazgāties, paēst,
lietot tualeti, kontrolēt vēdera izeju un urīna izvadi, pārvietoties. Traumatisma
profilaksē liela nozīme ir mobilitātei un balansa izvērtēšanai.
Tikpat svarīgi ir izvērtēt ikdienā nepieciešamo praktisko darbību veikšanu – mājokļa
uzkopšanu, telefona lietošanu, iepirkšanos, naudas līdzekļu pārvaldīšanu un spēju
nokļūt pie ārsta, uz veikalu utt. Izvērtēt šīs spējas var ar S. Kaca piedāvāto shēmu (sk.
2. pielikumu).
Sociālo funkciju svarīgi aspekti ir sociālās attiecības (biežums, kontaktēšanās
kvalitāte), sociālās aktivitātes, sociālie resursi un atbalsts. Iegūtā informācija ir
noderīga lēmuma pieņemšanā par atbilstošas aprūpes un palīdzības nepieciešamību.
Iespējamie uzdodamie jautājumi varētu būt šādi:
• cik bieži jūs tiekaties ar citiem cilvēkiem;
• ar ko jūs tiekaties vislabprātāk;
• kādos pasākumos jūs iesaistāties;
• vai jūs labprāt ejat sabiedrībā;
157
• ja nepieciešams, ko jūs varat aicināt palīgā;
• vai jums ir informācija par sociālās aprūpes dienesta darbību un pieejamību;
• vai jums ir zināma kāda sabiedriska un / vai baznīcas organizācija, kur var
griezties pēc palīdzības.
Kognitīvās funkcijas
Pārbaudot kognitīvās funkcijas, varam izvērtēt atmiņu, uztveri, sazināšanos,
orientēšanos, rēķināšanu, izpratni, problēmu risināšanas iespējas, domāšanas procesu,
valodu, radošās spējas, abstrakciju un uzmanību. Šo pamatfunkciju novērtēšanai
noderīga shēma – Folsteina prāta darbības mazā izmeklēšana (sk. 3. pielikumu).
Novērtējot emocionālo stāvokli, būtiskākais ir mācēt atpazīt depresijas pazīmes.
Depresiju veciem cilvēkiem var veicināt:
• atkarība no bērniem vai citiem tuviniekiem;
• aktīvo darba gaitu pārtraukšana un pensionēšanās realitāte;
• sabiedriskā stāvokļa, ienākumu, laulātā, ģimenes, draugu, mājas, mājdzīvnieka
zaudējums;
• funkcionālo spēju, veselības zudums;
• nespēja nodarboties ar vaļaspriekiem.
Nereti veciem cilvēkiem depresiju grūti atpazīt, tāpēc sekojošas sūdzības un simptomi
varētu vedināt uz domām par depresijas esamību:
• sūdzības par bezmiegu, svara zudums bez redzama iemesla, apetītes trūkums;
• pārmērīga kavēšanās pagātnē;
• pazemināta spēja pieņemt lēmumus, koncentrēties;
• citas somatiska rakstura sūdzības, kas nav saistāmas ar zināmajām veselības
problēmām.
Tipiskām depresijas epizodēm raksturīgs nomākts garastāvoklis (skumjas), interešu,

prieka un emocionālas apmierinātības izjūtas trūkums, enerģijas trūkums (ātri nogurst,
samazinātas ikdienas aktivitātes). Dažkārt pašnāvības iemesls ir tieši depresija, kas
jāņem vērā, izvērtējot pašnāvības risku. Atpazīt depresiju varētu palīdzēt arī Brinka
“Geriatriskā depresijas skala” (sk. 4. pielikumu).
Novērtēšanas procesā jāvērš uzmanība uz ļaunprātīgas alkohola lietošanas
problēmām. Grūtības sagādā veco cilvēku alkoholisma kā slimības noliegums,
uzskatot alkohola lietošanu kā līdzekli pašsajūtas un garastāvokļa uzlabošanai.
158
Sociālās situācijas novērtēšana
Svarīgs aspekts veco cilvēku funkcionālā stāvokļa novērtēšanā un plānojot aprūpi ir
sociālās situācijas un vides novērtēšana. Veco cilvēku populācijā svarīgi identificēt
apstākļus un situāciju to cilvēku vidū, kuriem ir paaugstināts traumatisma risks. To
vidū ir vecie cilvēki ar sekojošām hroniskām slimībām un simptomiem:
• depresija;
• demence;
• cukura diabēts;
• kustību traucējumi;
• dzirdes un redzes traucējumi;
• osteoartrīts;
• osteoporoze;
• insulta sekas;
• hipertoniskā slimība;
• sirds išēmiskā slimība.
Ikdienā nākas saskarties arī ar veco cilvēku auto vadīšanas spēju izvērtēšanu, jo spēja
vadīt automašīnu nodrošina zināmu neatkarību, iespēju realizēt plašākus kontaktus,
satikties ar draugiem un turpināt nodarboties ar saviem vaļaspriekiem. Bieži vien,
zaudējot šo spēju, paaugstinās sociālās izolācijas, depresijas un funkcionālo spēju
pazemināšanās risks. Prognozes liecina, ka ASV 2015. gadā autovadītāji pēc 65 gadu
vecuma būs 27% no kopējā autovadītāju skaita. Lai mazinātu negadījumu risku,
iesaka veikt nelielus attālumus, braukt diennakts gaišajā laikā un labos laika
apstākļos, braukšanai izmantot lielceļus, atjaunot zināšanas ceļu satiksmes
noteikumos.
Seksualitāte mūža otrajā pusē ir normāla un ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Katra
indivīda komforta līmenis šādām sarunām ir stipri individuāls. Parasti vecie cilvēki
sarunas uzsākšanai dod priekšroku otram cilvēkam. Svarīgi atcerēties, ka jautājumiem
jābūt atvērtiem un vienkāršiem, cenšoties saprast iespējamās problēmas, ņemot vērā
esošās veselības problēmas, lietojamos medikamentus, fizisko nespēju un kognitīvos
traucējumus.
Sociālais atbalsts
Veco cilvēku veselības veicināšanā, profilaksē un aprūpē nozīmīgu vietu ieņem
sociālā atbalsta tīkls un pieejamība. Te cieši sadarbojas sociālās aprūpes dienesti un
159
institūcijas, valsts sociālā nodrošināšana, izveidotie mājas aprūpes dienesti un
nevalstiskās organizācijas. Regulāra sadarbība ar ģimenes locekļiem ir būtiska to veco
cilvēku aprūpē, kuriem zināmu iemeslu dēļ ir augsts traumatisma risks.
Sociālā atbalsta skrīningam noder sekojoši jautājumi:
• cik daudz piederīgo (draugu un / vai kaimiņu ) satiekat vai saņemat no viņiem
kādu ziņu mēneša laikā;
• ar kuriem piederīgajiem (draugiem, kaimiņiem) ir vislabākais kontakts;
• vai ir kādi tuvi cilvēki, ar kuriem varat pārrunāt un uzticēt privātas lietas;
• ar kuriem draugiem ir visciešākais kontakts;
• ja jāpieņem svarīgs lēmums, vai ir kāds, ar ko to pārrunāt;
• vai ir kāds, kurš varētu palīdzēt uzkopt māju, iepirkties, pagatavot ēst vai
pavadīt pastaigā;
• vai pats palīdzat kādam veikt šos pienākumus;
• vai dzīvojat viens vai kopā ar kādu citu cilvēku.
Motivācija
Nereti, lai uzturētu labsajūtu, risinātu un pārvarētu radušās problēmas, uzlabotu dzīves
kvalitāti, vecos cilvēkus nepieciešams motivēt nepieciešamajiem pasākumiem. Tas
attiecināms uz hronisku slimību paasinājumiem, dzīves veida izmaiņām, fiziskajām
aktivitātēm, kaitīgo ieradumu pārtraukšanu un citiem profilaktiskiem un veselību
veicinošiem pasākumiem. Vecu cilvēku motivāciju ietekmē pagātnes pieredze,
negatīva attieksme pret novecošanos, noteikti uzskati par neatkarību un atkarību, ar
novecošanos saistības organisma izmaiņas, dažādi ārējie faktori (sabiedrības normas
un attieksme, laiks, nauda).
Raksturīgākās motivācijas problēmas, kas saistītas ar novecošanos, ir šādas:
• jāpārslēdzas no sasniegumu motivācijas uz saglabāšanas motivāciju;
• vecu cilvēku arvien grūtāk motivēt sniegties pēc kā jauna, ja tik daudz jau
zaudēts;
• vecumā katrs uzdevums liekas grūtāks nekā jaunībā;
• nelabprāt uzsāk ko jaunu, baidoties no neveiksmes, un tas izpaužas ar
pastiprinātu uztraukumu vai pazeminātu vēlēšanos uzņemties risku;
• grūti ko paveikt ātri, noteiktā laikā un spriedzes apstākļos;
• veciem cilvēkiem biežāk nepieciešams izjust pastiprinātu uzmanību un
atzinību.
160
Objektīvā izmeklēšana
Lai sekmīgi izdarītu objektīvo izmeklēšanu, jāizvērtē vispārējā situācija – vecā
cilvēka kopējais noskaņojums, attieksme un sadarbības iespējas, emocionālais
stāvoklis. Sarunu uzsāk ar vispārīgiem jautājumiem par pašsajūtu, garastāvokli un
esošām problēmām konkrētajā brīdī. Savlaicīgi atklātas izmaiņas varētu pasargāt no
sociālas izolācijas, nespējas attīstības un mazināt traumatisma risku.
Objektīvajā izmeklēšanā novērtējam:
• ķermeņa svara izmaiņas; ja ĶMI ir mazāks par 21, tas var liecināt par
nepietiekošu uzturu vai tā vienveidību, arī par depresiju, lielāku traumatisma
risku; palielinātas ķermeņa masas gadījumā nepieciešami padomi par diētas
pasākumiem;
• augumu; tā samazinājums liecina par iespējamu kifozi, osteoporozi,
nepieciešami padomi lūzumu riska samazināšanai;
• arteriālo asinsspiedienu sēdus un guļus stāvoklī, sirdsdarbību, pulsa frekvenci
minūtē;
• ādas stāvokli – nokrāsa, iespējamie jaunveidojumi, izsutumi, atrofijas,
izgulējumi, iekaisumi;
• vestibulārā aparāta funkcijas – var lūgt paiet dažus soļus ar aizvērtām acīm,
Romberga poza, koordinācijas pārbaude ar “pirksts-degungals” provi;
• dzirdi;
• redzi;
• muskulatūras stāvokli;
• pēdu stāvokli;
• kognitīvās funkcijas.
6.3. Galvenie draudi vecu cilvēku veselībai un dzīvībai
Turpmāk apskatīsim biežākās vecu cilvēku problēmas, to cēloņus un iespējamos

risinājumus aprūpes procesā.
Redzes traucējumi
Fizioloģiskās izmaiņas līdz ar vecumu var kļūt par cēloni dažādiem redzes
traucējumiem, biežākie no tiem ir katarakta un glaukoma. Kopumā līdz ar vecumu
161
cilvēkiem nepieciešams labāks apgaismojums, veicot ikdienas aktivitātes, piem.,
lasot, gatavojot ēst, nodarbojoties ar rokdarbiem, veicot sīkus darbiņus, vadot
automašīnu.
Biežākās problēmas un sūdzības ir:
1) presbiopija (saistīta ar lēcas un acs muskuļu elasticitātes mazināšanos) –
grūtības salasīt sīku rakstu, ielu uzrakstus; avīzi lasa, turot to izstieptās rokās.
Problēmu risina, ikdienā lasīšanai lietojot atbilstošas brilles, kuras jāmaina
vidēji ik pa pieciem gadiem;
2) sīku melnu punktiņu vai plankumu “peldēšana” acu priekšā, īpaši spilgtākā
apgaismojumā, parasti ir normāla parādība, bet, ja kļūst arvien biežāka,
nepieciešama speciālista konsultācija;
3) acu asarošana liecina par acs jutības palielināšanos vēja, apgaismojuma vai
temperatūras izmaiņu gadījumā – var ieteikt lietot saulesbrilles;
4) sausās acs sindroms (samazināta asaru izdale), sūdzības par dedzināšanas,
graušanas sajūtu – viegli koriģējams ar mākslīgo asaru palīdzību;
5) glaukoma (intraokulārā spiediena palielināšanās) – akūtā stāvoklī sūdzības par
pēkšņām sāpēm un redzes traucējumiem, hroniskas slimības gadījumā sūdzību
var nebūt, tāpēc svarīgi veikt acs spiediena kontroli reizi 2–3 gados;
6) katarakta (lēcas saduļķošanās un caurlaidības samazināšanās) – sūdzības par
redzes pasliktināšanos – speciālista konsultācija.
Dzirdes traucējumi
Dzirdes pasliktināšanās notiek līdz ar novecošanu, pazeminoties katru gadu pēc 50
gadu vecuma, un 60–70 gadu vecumā 25% cilvēku ir izteikti dzirdes traucējumi. Par
dzirdes traucējumiem liecina veco cilvēku skaļā runa, nespēja uztvert apkārtējo
sarunas, izvairīšanās no sabiedriskām aktivitātēm, skaļi uzgriezts televizors un / vai
radio, lūgums atkārtot teikto, nereaģēšana uz skaļu troksni. Parasti dzirdes zudums
sākas ar nespēju sadzirdēt augstos toņus vai augstas frekvences skaņas, pakāpeniski
zūd spēja sadzirdēt arī zemos toņus. Grūtāk sadzirdēt līdzskaņus, augstāks ir
dzirdamības slieksnis. Jāatceras, ka dzirdes pasliktināšanos var izraisīt arī palielināts
auss sēra saturs auss ārējā ejā.
Alcheimera slimība un demence

Slimības patofizioloģiskā procesa pamatā ir:
162
1) impulsu pārvades traucējumi sinapsēs;
2) neirona un neironu izaugumu bojāeja, patoloģiska olbaltuma veidošanās ar
sekojošu nogulsnēšanos smadzeņu vielā, smadzeņu asinsvadu sieniņās;
3) lokālas iekaisīga rakstura izmaiņas glijā ar visām iekaisuma procesam
raksturīgām izmaiņām;
4) neiromediatoru sintēzes un darbības traucējumi.
Alcheimera slimības galvenā pazīme ir demence – smadzeņu darbības traucējumi, kas
rada pastāvīgus, daudzpusīgus kognitīvo funkciju (atmiņa, valoda, vizuāli telpiskā
izjūta, dažādas prasmes, cēloņsakarību izpratne, spriešanas spējas) traucējumus. Šīs
izmaiņas kombinējas ar dažādas intensitātes personības un uzvedības izmaiņām un
ietekmē indivīdu viņa ikdienas aktivitātēs, ierobežojot tās salīdzinājumā ar iepriekšējo
dzīves periodu. Svarīga ir agrīna simptomu atpazīšana un demences attīstības
aizkavēšana.
Vieglai slimības stadijai raksturīgi atmiņas (galvenokārt īslaicīgās) traucējumi, tostarp
darba atmiņas traucējumi, abstraktās domāšanas traucējumi, valodas izmaiņas,
vienkāršu teikumu veidošana. Bieža personisko mantu zaudēšana, neuzmanība, miega
traucējumi, trūkst iniciatīvas, parādās personības izmaiņas.
Vidējā stadijā pārliecinoši izpaužas atmiņas traucējumi, pieaug dažādu praktisku
iemaņu deficīts un valodas grūtības, zūd spriešanas spējas, rodas nepieciešamība pēc
darbību kontrolētāja, dažās ikdienas aktivitātēs kļūst atkarīgs no aprūpētāja. Pieaug
garastāvokļa un uzvedības traucējumi, izmainās personība.
Smagai slimības stadijai raksturīgi rupji atmiņas traucējumi, tā saglabāta tikai
fragmentāri. Nepazīst cilvēkus, arī savus tuviniekus. Valodas traucējumu dēļ nav
verbāla kontakta, slimnieks nereti ir gulošs un kopjams.
Profilakse
Veiktais veco cilvēku funkcionālā stāvokļa novērtējums un objektīvās izmeklēšanas
dati veselības aprūpes vidējā posma personālam ļauj izvērtēt profilaktisko pasākumu
apjomu un aprūpes nepieciešamību katram indivīdam.
Primārā profilakse ietver padomu sniegšanu un imunizāciju (pretgripas, Pneumo-23
un Imovax vakcīnas).
Sekundārās profilakses mērķis ir atklāt slimību tās agrīnā stadijā (piem., valstī
noteiktie agrīna vēža diagnostiskie skrīningi).
Padomu sniegšana:
163
1) par smēķēšanas pārtraukšanu;
2) samazināt vai pārtraukt alkohola lietošanu;
3) veselīga uztura nodrošināšana, kas ietver sekojošus principus:
• ikdienas uzturā samazināt kalorijām bagātus produktus (eļļa, sviests,
margarīns);
• samazināt rafinētos ogļhidrātus (cukurs, saldināti dzērieni, miltu ēdieni);
• vairāk uzturā lietot svaigus dārzeņus un graudaugus;
• samazināt cukura un vārāmās sāls lietošanu;
• pietiekoša šķidruma daudzuma lietošana;
4) fiziskās aktivitātes (pastaigas, braukšana ar velosipēdu, peldēšana, nūjošana).
Traumu profilakse. Pēc atsevišķu pētījumu datiem ASV vairāk nekā trešdaļa veco
cilvēku gūst kādu traumu katru gadu, 20–30% gadījumu tie ir gūžas kaula kakliņa
lūzumi un galvas traumas, kuras rada pārvietošanās grūtības un atkarību no
aprūpētāja. Traumu psiholoģiskie un sociālie cēloņi ir bailes no krišanas, apjukums,
sociāla izolācija un pašpaļāvības trūkums. Traumu patoģenēzei raksturīga dažādu
faktoru mijiedarbība – ar vecumu noteiktās psiholoģiskās izmaiņas, medikamentu
lietošana, gaitas un līdzsvara traucējumi, nepiemērota apkārtējā vide, apgaismojums,
apavi.
Traumu profilakse un risku faktoru samazināšana ietver multidimensionālu pieeju,
apvienojot pārvietošanos un stājas stabilitāti, funkcionēšanas spējas kopumā,
medikamentozo terapiju un vides novērtējumu. Te tiek ņemti vērā aktualizētie redzes,
dzirdes, gaitas un līdzsvara traucējumi, esošās hroniskās slimības un to terapijā
lietotie medikamenti, mentālā veselība. Aktīva rīcība nepieciešama vides uzlabošanai
un riska faktoru novēršanai, kas skar apgaismojumu dzīvojamās telpās, tualetes telpas
un vannas istabas pielāgošanu vecā cilvēku vajadzībām, kā arī nepieciešamās
palīgierīces ikdienas aktivitāšu veikšanai un iespējami labākas dzīves kvalitātes
nodrošināšanai.
***
Kopsavilkums
Nodaļā apskatītas svarīgākās veco cilvēku novecošanas īpatnības, raksturīgākās
problēmas, to identificēšana un risināšanas iespējas. Zinot novecošanas psiholoģiskās,
164
bioloģiskās un sociālās saknes, veiksmīgāk un katram individuāli iespējams veikt
nepieciešamos profilaktiskos un aprūpes pasākumus. Iespējami labākas dzīves
kvalitātes nodrošināšana svarīga ikvienā vecumā. Pielikumos dotās shēmas palīdzēs
ātrāk identificēt problēmas un turpmāk pamatoti tās risināt.
Kontroljautājumi
1. Kas ir geriatrija?
2. Kāds ir funkcionālā stāvokļa novērtējuma mērķis?
3. Ko ietver funkcionālā stāvokļa novērtējums?
4. Kas ir pašaprūpe?
5. Kādas ir kognitīvās funkcijas?
6. Kādos apstākļos un situācijās ir paaugstināts traumatisma risks?
7. Vai ir nepieciešama veselības veicināšana, profilakse, sociālā atbalsta tīkls?
8. Kādas ir raksturīgākās motivācijas problēmas saistībā ar novecošanos?
9. Kas ir objektīvā izmeklēšana?
10. Biežākās problēmas, to cēloņi un iespējamie risinājumi veco cilvēku aprūpes
procesā?
11. Kas ir normāls novecošanās process?
1. pielikums. Ikdienas darbības sevis apkopšanai
1. Mazgāšanās – ar sūkli, vannā vai dušā:

 0 – bez palīdzības, iekāpj vannā un izkāpj;
 1 – lieto palīgierīci iekāpjot vai izkāpjot, mazgājas pats;
 2 – mazgājoties vajadzīga daļēja palīdzība;
 3 – nespēj patstāvīgi mazgāties, nepieciešama vannošana.
2. Ģērbšanās – ieskaitot veļas un apģērba izņemšanu no skapja, atvilktnēm, aizverot
dažāda veida aizdares:
 0 – veic bez palīdzības;
 1 – sameklē apģērbu un apģērbjas, vajadzīga palīdzība uzvilkt apavus;
 2 – saņem palīdzību, paņemot apģērbu un ģērbjoties;
 3 – vajadzīga pilnīga palīdzība.
165
3. Tualetes lietošana:
 0 – nav vajadzīga palīdzība;
 1 – palīdzība nav vajadzīga, bet izmanto palīgierīci (spieķi, staigāšanas
balstu, riteņkrēslu, gultas podu naktī);
 2 – saņem daļēju palīdzību, ejot uz tualetes telpu;
 3 – nepieciešama pilnīga palīdzība, neiet uz tualeti.
4. Pārvietošanās:
 0 – bez palīdzības iekāpj gultā un izkāpj, apsēžas un pieceļas;
 1 – iekāpj gultā un izkāpj, apsēžas un pieceļas ar palīgierīces palīdzību;
 2 – iekāpj gultā un izkāpj, apsēžas un pieceļas ar piepalīdzēšanu;
 3 – nepieciešama pilna palīdzība.
5. Vēdera izejas un urīna saturēšana:
 0 – pilnībā kontrolē;
 1 – reti nesaturēšanas gadījumi;
 2 – bieži nesaturēšanas gadījumi;
 3 – tiek lietots katetrs.
6. Ēšana:
 0 – pagatavo ēdienu, uzliek uz šķīvja un paēd;
 1 – vajadzīga palīdzība, lai pagatavotu, ēd patstāvīgi;
 2 – vajadzīga palīdzība pagatavot ēdienu;
 3 – vajadzīga pilnīga palīdzība, ēd daļēji vai pilnībā tiek barots
mākslīgi.
Rezultāts 0 liecina par pilnīgu patstāvību, 18 – pilnīga atkarība no aprūpes.
2. pielikums. Ikdienā nepieciešamo praktisko darbību veikšana
1. Vai spējat lietot tālruni?

0 – bez palīdzības sameklē un sastāda numuru
1 – var atbildēt uz zvanu, piezvanīt ātrajai palīdzībai, bet vajadzīgs kāds,
kas sameklē un / vai sastāda numuru
2 – nespēj izmantot tālruni
2. Vai spējat ar satiksmes līdzekli nokļūt tur, kur vajadzīgs?
0 – bez palīdzības, brauc ar autobusu, vada savu auto
166
1 – ar nelielu palīdzību iekāpjot vai izkāpjot
2 – ar kāda palīdzību brauciena laikā
3 – pilnīgi atkarīgs vai arī nebrauc nekur
3. Vai varat iepirkties?
0 – bez palīdzības nopērk visu nepieciešamo
1 – spēj iepirkties, bet vajadzīgs kāds līdzās, kas varētu palīdzēt
2 – vajadzīga palīdzība sastādot iepirkumu sarakstu un pavadonība
iepērkoties
3 –pilnīga atkarība
4. Vai varat sev pagatavot ēst?
0 – bez palīdzības
1 – kādam piepalīdzot
2 – neko nespēj pagatavot
5. Vai varat padarīt mājas darbus?
0 – bez palīdzības
1 – var veikt vieglus darbiņus
2 – nespēj darīt nekādus darbus
6. Vai pats varat iedzert zāles?
0 – bez palīdzības (pareizo devu, īstajā laikā)
1 – var, ja kāds sagatavo
2 – var, ja kāds sagatavo un atgādina iedzert
3 – nepieciešams, lai kāds sagatavo un iedod
7. Vai spējat rīkoties ar savu naudu?
0 – bez palīdzības apmaksā rēķinus
1 – tiek galā ar iepirkšanos, bet vajadzīga palīdzība rēķinu apmaksāšanai
2 – bez palīdzības nespēj rīkoties ar savu naudu
3. pielikums. Folsteina prāta darbības mazā izmeklēšana
Orientēšanās spējas:
5 – kāds pašlaik gads, gadalaiks, datums, diena, mēnesis?
5 – kur mēs atrodamies – valsts, rajons, pilsēta, pagasts, stāvs?
167
Iegaumēšanas spējas:
3 – nosauciet trīs priekšmetus, katram atvēlot vienu sekundi, un lūdziet
atkārtot šos vārdus, par katru dodot 1 punktu.
Uzmanība un rēķināšana:
5 – aiciniet sākt ar 100 un nosaukt atpakaļejošā kārtībā ik pa septiņi. Var likt
arī nosaukt kāda vārdu pretējā virzienā.
Atsaukšana atmiņā:
3 – palūdziet nosaukt tos trīs priekšmetus, kurus pirms brīža nosaucāt.
Valoda:
2 – parādiet zīmuli un pulksteni un lūdziet tos nosaukt;
1 – lieciet atkārtot “nekādi ja, nekādi un, nekādi bet”;
3 – dodiet trīspakāpju rīkojumu: “paņemiet papīru labajā rokā, pārlokiet uz
pusēm un nolieciet uz grīdas”;
1 – parādiet uzrakstītu teikumu “Aizveriet acis” un lūdziet izlasīt un darīt, kā
rakstīts;
1 – lieciet uzrakstīt kādu teikumu;
1 – lieciet uzzīmēt saliktu daudzstūri.
Iespējamo punktu skaits – 30.
Rezultāts:
24–30 pareizi – neskarta kognitīvā funkcija
20–23 pareizi – nelieli bojājumi kognitīvajā funkcijā
16–19 pareizi – mēreni traucēta kognitīvā funkcija
15 n mazāk pareizi – smagi kognitīvi bojājumi
4. pielikums. Geriatriskā depresijas skala
Izvēlieties atbildi, kas vislabāk atbilst jūsu pagājušās nedēļas noskaņojumam.

1. Vai jūs visumā esat apmierināts ar savu dzīvi?
2. Vai esat atmetis daudzus no saviem vaļaspriekiem un nodarbībām?
3. Vai jums liekas, ka dzīve ir tukša?
4. Vai jūs bieži garlaikojaties?
5. Vai jūs lielākoties esat labā garastāvoklī?
6. Vai jums ir bail, ka ar jums notiks kas slikts?
168
7. Vai jūs lielāko daļu laika jūtaties laimīgs?
8. Vai jums labāk patīk palikt mājās vai arī doties kaut kur, lai uzsāktu ko
jaunu?
9. Vai jūs bieži jūtaties bezpalīdzīgs?
10. Vai jums liekas, ka jums ir vairāk problēmu ar atmiņu nekā citiem?
11. Vai jūs domājat, ka dzīvot ir brīnišķīgi?
12. Vai jūs jūtaties bezvērtīgs savā pašreizējā situācijā?
13. Vai jūs jūtaties spēkpilns?
14. Vai jums šķiet, ka jūsu situācija ir bezcerīga?
15. Vai jūs domājat, ka vairākums cilvēku ir labāk nodrošināti nekā jūs?
Sekojošās atbildes vērtējamas ar vienu punktu, rezultāts “pieci” norāda uz iespējamu

depresiju:
1. nē 5. nē 9. jā 13. nē
2. jā 6. jā 10. jā 14. jā
3. jā 7. nē 11. nē 15. jā
4. jā 8. jā 12. jā
Literatūra
1. Liepiņa S. Gerontoloģijas psiholoģiskie aspekti. – RaKa, 1998.
2. Medicīniskās aprūpes rokasgrāmata. – Jumava, 2001. (tulkoj. no angļu valodas
– “The Lippincott Manual of nursing practice”)
3. Current diagnosis & treatment // Family medicine. – 3rd ed. – 2011.
4. Harrisson’s manual of medicine. – 17th ed. – 2009.
5. Murtagh J. Patient education. – 4th ed. – 2005.
169
7. Primārās veselības aprūpes vieta veselības aprūpes
sistēmā, māsas un citu speciālistu loma primārajā
veselības aprūpē

primārās veselības aprūpes vietu veselības aprūpes sistēmā, kā arī ar māsas un citu
speciālistu lomas nozīmīgumu šajā veselības aprūpes posmā, iekļaujot
konfidencialitātes ievērošanas principu, pacientu motivēšanas un izglītošanas procesa
nozīmi primārās veselības aprūpes māsas un ārsta palīga darbā. Pēc kursa
noklausīšanās ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās, kāda ir
primārās veselības aprūpes nozīme kopējā valsts veselības aprūpes sistēmā. Mācēs
organizēt māsas vai ārsta palīga darbu, ievērojot pieejamības, taisnīguma, pēctecības,
koordinētas rīcības un vispusības principus, kā arī būs motivēti racionālai sadarbībai
ar citiem primārās veselības aprūpes komandas locekļiem.
Veselības aprūpes iedalījums

 Neatliekamā medicīniskā palīdzība – tiek sniegta pēkšņas saslimšanas vai
traumas gadījumā, kad ir apdraudēta cietušā dzīvība.
 Primārā veselības aprūpe – pirmais saskarsmes posms starp pacientu un
veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju (ģimenes ārstu, ārsta palīgu, māsu,
vecmāti, zobārstu, zobārsta asistentu, zobārsta māsu un higiēnistu). Primārā
veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko primārās
veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji sniedz personai ambulatorajās
ārstniecības iestādēs, stacionārās ārstniecības iestādes ambulatorajā nodaļā vai
dzīvesvietā.
 Sekundārā veselības aprūpe – specializēta ambulatorā un stacionārā veselības
aprūpe, kas orientēta uz neatliekamu, akūtu vai plānveida veselības aprūpi
(kuru sniedz ambulatorajā ārstniecības iestādē, slimnīcas ambulatorajā nodaļā,
neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādē, dienas stacionārā, slimnīcā).
 Terciārā veselības aprūpe – augsti specializēti veselības aprūpes pakalpojumi,
kurus specializētās ārstniecības iestādēs nodrošina vienas vai vairāku
medicīnas nozaru speciālisti ar papildu kvalifikāciju (MK noteik. Nr. 1046).
Primārās veselības aprūpes izveidošanās iemesls
170
Satraukums par sabiedrības veselību, par iedzīvotāju veselības pamatvajadzību
nepilnīgu apmierināšanu bija stimuls Pasaules Veselības organizācijai (turpmāk PVO)
1978. gadā rīkot starptautisku konferenci Alma-Atā, kur pirmo reizi kā nozīmīgs
faktors veselības aprūpes sistēmā tika minēta primārā veselības aprūpe (turpmāk
PVA). PVA ietver iedzīvotāju izglītošanu par veselības problēmām, slimību profilaksi
un to ierobežošanu, atbilstošu produktu un veselīga uztura lietošanas propagandu,
pietiekami tīra ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanu, mātes un bērna veselības
aprūpi, ieskaitot ģimenes plānošanu, endēmisko slimību profilaksi un kontroli,
iedzīvotāju imunizāciju pret svarīgākajām infekcijas slimībām un to, ka aprūpei jābūt
saskaņotai ar sociālajiem un citiem ar veselības aprūpi saistītiem dienestiem.
Primārā veselības aprūpe ir svarīgākā veselības aprūpes sastāvdaļa, kas balstās uz
zinātniski pamatotām un praktiskām metodēm, kas ir pieejamas iedzīvotājiem un kuru
izmaksas ir valstij un sabiedrībai pieņemamas (WHO, 1978). PVA ir indivīda pirmais
kontakts ar veselības aprūpes sistēmu, tā ir pieejama, taisnīga, pēctecīga, koordinēta
un vispusīga.
Primāro veselības aprūpi savā pacientu sarakstā reģistrētajiem pacientiem nodrošina
ģimenes ārsti kopā ar savu komandu (ārsta palīgu vai māsu un vecmāti), kā arī ar
zobārstu, zobārsta asistentu, zobārsta māsu un higiēnistu ambulatorajās ārstniecības
iestādēs un stacionāro ārstniecības iestāžu ambulatorajā nodaļā (Sabiedrības veselības
pamatnostādnes 2011.–2017. gadam). Tā kā PVA ir salīdzinoši jauna paradigma,
nereti šajā sistēmā strādājošajiem ir jāpārvar dažādi šķēršļi, kas ir gan ekonomiska
rakstura (nepietiekams finansiālais atbalsts PVA pilnvērtīgai darbībai un principu
īstenošanai), gan arī kā nepilnīga PVA nozīmes izpratne, tajā skaitā arī māsas lomas
neizpratne.
Māsas loma PVA

Dažbrīd vēl vērojama nepietiekama māsas lomas izpratne visos sabiedrības līmeņos,
sākot no indivīda līdz politisko procesu vadītājiem. Tāpēc PVO uzsver, ka māsai ir
centrālā loma PVA (WHO, 2010). Arī PVO Eiropas reģiona veselības politikas
stratēģijā “Veselību visiem 21. gadsimtā” māsas loma PVA tiek uzsvērta kā ļoti būtiska,
taču arī pašām māsām ir jāapzinās sava loma primārajā veselības aprūpē.
Māsas misija sabiedrībā ir palīdzēt cilvēkiem, ģimenēm un cilvēku grupām noteikt un
sasniegt viņu fizisko, garīgo un sociālo potenciālu, un tas ir jāveic tajā vidē, kurā šie
cilvēki dzīvo un strādā. Te ietilpst ne tikai medicīniskā aprūpe un kvalificēta
171
manipulāciju veikšana, tikpat svarīga māsas prakses sastāvdaļa ir sabiedrības
izglītošana veselības saglabāšanā un uzturēšanā un aprūpes procesa vadība. PVA māsa
ir tā persona, kurai jāredz indivīda un ģimenes veselības vajadzības arī sabiedrības
veselības kontekstā.
Primārās veselības aprūpes māsa – reģistrēta māsa, kas strādā primārās veselības
aprūpes līmenī, veicot iedzīvotāju aprūpi PVA ārsta darba vietā un / vai PVA māsas
darbības teritorijā atbilstoši darba apjoma aprakstam, ievērojot darbības kārtību un šo
kārtību īstenojot (MK noteikumi Nr. 1046). Primārās veselības aprūpes māsas darba
apjoma aprakstā ietilpst:
 profilakse un pacientu izglītošana;
 pacientu novērošana un izmeklēšana;
 pacientu aprūpe,
 dokumentēšana (MK noteikumi Nr. 1046).
Ārsta palīgs ir ārstniecības persona, kas nodrošina PVA pakalpojumu sniegšanu
(sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību, nosaka pacientam diagnozi un turpmāko
ārstēšanu, izraksta medicīniskos preparātus, nodrošina medicīnisko profilaksi).
PVO noteiktie uzdevumi PVA māsas darbā, īstenojot veselības veicināšanu:
1) novērtē indivīda un viņa ģimenes veselību un identificē vajadzības, ievērojot
sociokulturālos un ētikas principus, kur pamatā ir ideja par garīgi brīvu
personību, kuras rīcību nosaka personiskā pārliecība un izvēle;
2) plāno, uzsāk un nodrošina veselības aprūpi indivīdiem un ģimenēm;
3) nosaka prioritātes veselības saglabāšanā un veic iedzīvotāju profilaksi;
4) veicina indivīda, viņa ģimenes un sabiedrības veselību;
5) pielieto dažādas mācīšanas un mācību stratēģijas, lai izglītotu indivīdu un
sabiedrību par veselības saglabāšanu;
6) izmanto un novērtē dažādas komunikācijas iespējas un metodes;
7) atbalsta indivīdu un ģimeni veselībai labvēlīgu lēmumu pieņemšanā;
8) koordinē un nodrošina veselības veicināšanas pasākumus;
9) kompetenti rīkojas gan individuāli, gan darbojoties komandā;
10) sistemātiski dokumentē veiktās darbības;
11) nepārtraukti papildina savas zināšanas un praksē izmanto pierādījumos
balstītus datus un metodes. PVA māsai un ārsta palīgam ir jābūt dziļām
zināšanām par veselību ietekmējošiem faktoriem un jāpārzina PVA un sabiedrības
veselības principi un vadības principi (WHO, 2001). Vadības principi māsas /
172
ārsta palīga praksē atbilst kvalitātes vadības principiem: plāno → organizē →
dari → novērtē. Vadības principu ievērošana māsas praksē dod būtisku
ieguldījumu aprūpes darbā, kas nākotnē nodrošina aprūpes kvalitātes
uzlabošanos (Fitzpatric, Wallace, 2008).
Kopsavilkums
Primārā veselības aprūpe un veselības veicināšana ir salīdzinoši jauni jēdzieni un
jauna pieeja, domājot par veselību. Attīstīt un īstenot šo jēdzienu praksē var daudz
labāk, ja māsas / ārsta palīga lomu skaidri izprot visi veselības aprūpes procesā
iesaistītie (t. sk. arī sabiedrība), tiek izmantots komandas darbs un ievēroti vadības
principi, kas nozīmē vienotu redzējumu par sabiedrības veselības saglabāšanu,
kopējas stratēģijas un plānu izstrādi un īstenošanu dzīvē.
Kontroljautājumi:
1. Kāds ir primārās veselības aprūpes mērķis?
2. Kādi uzdevumi veselības veicināšanai būtu jāīsteno PVA strādājošajām
māsām / ārsta palīgiem?
Literatūra
1. Bryar R. Primary health care: does it defy definition? / Editorial. // Primary
Health Care Research and Development, 2000; 1: 1–2.
2. Declaration of Alma-Ata International Conference on Primary Health Care,
Alma-Ata, USSR, 6–12 September 1978 //
http://www.who.int/publications/almaata_declaration_en.pdf (sk.
03.09.2011.).
3. Fitzpatric J. J., Wallace M. Doctor of nursing practice and clinical nurse
leader; Essentials of programm development and Implementation for Clinical
Practice. – Springer Publish Company, 2008. – 302 p.
4. LR MK noteikumi Nr. 1046 // http://www.likumi.lv/doc.php?id=150766 (sk.
10.09.2011.).
5. Strategic directions for strengthening nursing and midwifery services, 2011–
2015. – WHO, 2010. //
http://whqlibdoc.who.int/hq/2010/WHO_HRH_HPN_10.1_eng.pdf (sk.
20.09.2011.).
173
6. Wills J. Health studies: an introduction. – Palgrave Macmillan, 2008. – Pp.
287–319.
7. Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017. Gadam // www.vm.gov.lv
174
8. Ģimenes ārsta prakses darba organizēšana un
dokumentācija ģimenes ārsta praksē. Komanda un
māsas loma tajā
ģimenes ārsta darba īpatnībām un izpratīs komandas darba nozīmi ģimenes ārsta
praksē, kā arī savu lomu un uzdevumus ģimenes ārsta prakses komandā.
Veselības aprūpes komandas darbs ir dinamisks process, kurā ir iesaistīti divi vai
vārāki veselības aprūpes speciālisti ar papildu pieredzi, prasmēm un iemaņām, lai
īstenotu kopīgus mērķus, saskaņojot fizisko un garīgo darbu, plānojot un novērtējot
pacientu aprūpi. Vairākos zinātniskos pētījumos pierādīts, ka pacienti izsaka lielāku
apmierinātību ar ārsta praksi, kur darbinieki strādā komandā (Jayasinge et al., 2008).
Spēcīgas komandas vīzija ir aktīva personāla līdzdalība, orientācija uz uzdevumu
izpildi, inovācijas metožu ieviešana, kas savukārt ir saistīts ar labāku, kvalitatīvāku
aprūpi (Campbell et al., 2001).
Ģimenes ārsta darba īpatnības:
 pacienta tikšanās ar ģimenes ārstu – tā ir pirmā pacienta tikšanās ar veselības
aprūpes sistēmu;
 nepieciešamība ilgstoši novērot katru pacientu;
 smagu un draudošu slimību agrīnas diagnostikas iespēja;
 ierobežotās diagnostikas iespējas, kas saistītas ar dažādiem sociāli
ekonomiskiem faktoriem;
 psiholoģiskas palīdzības sniegšana pacientam un viņa ģimeneip
 profilakses veikšana;
 vispusīga pieeja ģimenes veselībai;
 nepieciešamība koordinēt visas pacienta veselības aprūpes vajadzības.
Latvijā primārās veselības aprūpē aizvien lielāka nozīme ir komandas darbam.
Galvenie komandas darba mērķi:
 uzlabot veselības aprūpi;
 ierobežot izmaksas;
 pēc iespējas labāk izmantot ierobežotos cilvēkresursus.
175
Komandas darbam ir daudzas prioritātes, salīdzinot to ar individuālo darbu.
Komandas izveide novērš “ierūsēšanu” tradicionālajās metodēs vai savas
profesionalitātes “rāmjos”. Komanda veicina savstarpējo atbalstu un rada labvēlīgu
klimatu problēmas risināšanai.
Katram komandas biedram ir atšķirīgas prasmes, darbības joma un atbildība, taču visi
dalībnieki strādā kopā, lai risinātu kopīgu problēmu, sasniegtu kopīgu mērķi.
Komandas darbā dalībnieki demonstrē savas specifiskās spējas, notiek pastāvīga
savstarpēja komunikācija un tiek novērtēts katra komandas dalībnieka individuālais
darbs grupas kopīgā mērķa sasniegšanā. Katrs grupas loceklis ir atbildīgs par visas
grupas darbu. Komandā var iekļaut gan dažādu, gan vienas profesijas pārstāvjus, un to
skaits ir atkarīgs no konkrētā uzdevuma specifikas.
Komandas darbs nepieciešams tādēļ, ka, strādājot kopā, tās dalībnieki var efektīvāk
apvienot individuālos katra speciālista uzdevumus un sasniegt labākus rezultātus.
Komandas dalībnieki var:
 veiksmīgāk sadalīt pienākumus uzdevumu veikšanai;
 precīzāk noteikt uzdevumus tiem, kas vislabāk sagatavoti tos atrisināt un
veikt;
 izdarīt mazāk viennozīmīgu, nepārdomātu lēmumu;
 panākt pēc iespējas labāku rezultātu.
Komanda ir neatkarīga cilvēku grupa, kas var sastāvēt no ģimenes ārstiem un
reģistratora, ārsta palīga / medmāsas, vecmātes (un arī citiem primārās veselības
aprūpes darbiniekiem), kuriem ir kopīgs mērķis un atbildība.
Katrs komandas dalībnieks skaidri saprot savas un komandas biedru funkcijas, katram
ir nepieciešamās prasmes un zināšanas, lai sniegtu kvalitatīvu primārās veselības
aprūpes pakalpojumu.
Ambulatorās aprūpes ārsti, strādājot dažāda lieluma praksēs, var nodarbināt dažādu
daudzumu klīniskā un neklīniskā personāla. Attīstītajās valstīs šis atbalsta personāls
visbiežāk sastāv no medmāsām, vecmātēm, ārstiem un citiem profesionāļiem, kas
saistīti ar medicīnu, ar administratīvo atbalsta personālu.
Primārās aprūpes ārsti papildus var sadarboties ar profesionāļiem no citām nozarēm,
piemēram, sociālās aprūpes speciālistiem un aprūpes speciālistiem slimnīcā, utt.
176
Pēc kādiem principiem pieaug efektivitāte, strādājot komandā?
Darba laika efektivitāte tiek panākta ar koordinēšanu un organizēšanu komandas iekšienē,
izmantojot koleģiālās lēmumu pieņemšanas metodes. Nepievēršot tik lielu uzmanību
darbinieku darba laikam, bet gan rezultātiem, iedvesmot un motivēt komandas dalībniekus
rezultātu paaugstināšanai. Organizāciju attīstības konsultantu pieredze (G. Sartan, T.
Zinkevich-Evstigneeva) parāda nepieciešamību pēc augstas motivācijas šādas komandas
dalībniekiem. Šiem darbiniekiem ieteicams nodrošināt netradicionālas motivācijas
metodes: iezīmēt karjeras perspektīvas, paredzēt interesantus komandējumus, parūpēties
par komandas sasniegumu vērtību atzinību sabiedrībā, izskaust stingru administratīvo
vadību.
Būtisks pamatprincips komandas veidošanā ir katra atsevišķa dalībnieka spēja būt
komandas spēlētājam. Dažas personības pamatiezīmes, kas atspoguļo visas komandas
darbu, ir:
 pašvērtējuma īpatnības;
 vērtības;
 darbinieka aktuālās vajadzības.
Ļoti svarīgi, lai komandas dalībniekiem ir:
 augsti attīstītas komunikācijas prasmes;
 aktīvas klausīšanās prasmes;
 pārrunu vadīšanas prasmes;
 produktīva pieeja kritikai;
 deleģēšanas spējas un atgriezeniskās saites sniegšana;
 laika vadības spējas.
Ne katram speciālistam, kurš ir komandas dalībnieks, pateicoties augstam profesionālajam

līmenim, piemīt komunikācijas spējas. Tādēļ komandas veidošanā ir būtiski paredzēt
apmācības savstarpējās komunikācijas un sadarbības veidošanai. Izmantojot iespējas
darboties komandā, katram speciālistam ir ļauts sasniegt daudz augstāku profesionālo
rezultātu un dot nozīmīgāku profesionālo ieguldījumu, nekā tas būtu iespējams, darbojoties
individuāli.
Jebkura cilvēku grupa nav uzskatāma par komandu. Lai grupa kļūtu par komandu, ir jābūt
sekojošiem nosacījumiem:
1) kopējiem un skaidriem mērķiem;
2) pieņemtām un sabiedrībai atbilstošām normām;
177
3) vienotībai un savstarpējai solidaritātei;
4) regulārai sadarbībai;
5) skaidrai struktūrai (vadītājs, informācijas devējs u. c.);
6) noteiktam komandas locekļu skaitam.
Komandas darba efektivitāti un produktivitāti veicinošie un kavējošie faktori

Lai komandas darbs būtu efektīvs, ļoti būtiska loma ir vadītājam.
“Labas vadības” paradumi:
 empātija, izpalīdzība, iecietība;
 prasme iesaistīt visus komandas dalībniekus aktīvā produktīvā sadarbībā;
 prasme izveidot komandas identitāti jeb vienotības apziņu un spēja šo
vienotību izkopt un uzturēt;
 spēja aizsargāt komandas locekļu intereses un reputāciju;
 prasme dalīties ar informāciju un deleģēt uzdevumus;
 prasme saredzēt un attīstīt kolēģu talantus, spējas un personības labākās
īpašības.
Piecas galvenās efektīva komandas darba barjeras

Darbs komandā tiek uzskatīts par efektīvu līdzekli uzdevumu izpildē, tomēr arī tam ir
savas barjeras jeb kavējošie faktori, kas var pasliktināt uzdevuma izpildes kvalitāti.
Galvenās no šīm barjerām ir:
1) neskaidra vai neproduktīva komunikācija (nepārdomāta komunikācija vai tās
trūkums rada neizpratni, kļūdas un demotivē dalībniekus);
2) komandas dalībnieki uztver lietas atšķirīgi, neuzticas viens otram;
3) dalībnieki nespēj pieņemt vienprātīgus lēmumus, kad tas ir nepieciešams;
4) dalībnieki nesaprot pārējo komandas dalībnieku lomas komandā;
5) komandas dalībniekiem nav skaidri komandas darba mērķi.
Kāpēc ārsti strādā komandās?

 Lielākai komandai ir iespējas vairāk aptvert pacientus,
 uzlabot veselības aprūpes kvalitāti, vienlaikus ierobežojot izdevumus.
Ģimenes ārsta praksē māsu zināšanu potenciālu īpaši būtiski ir izmantot pacientu
izglītošanas jautājumos un ārstēšanās pēctecības nodrošināšanā – skaidrojot
178
profilakses un veselības veicināšanas nozīmību, kā sadzīvot ar slimību hroniskajiem
slimniekiem, par turpmākās ārstēšanās organizēšanu pēc izrakstīšanās no slimnīcas,
pārliecinoties par ārstu norādījumu ievērošanu un labas sadarbības nodrošināšanu ar
pašvaldības sociālajiem darbiniekiem. Vienlaicīgi ārstam atliek vairāk laika to
funkciju veikšanai, kuras prasa īpašas ilgos mācību gados iegūtās specifiskās
zināšanas un klīnisko pieredzi. Rezultātā ieguvēji ir visi – pacienti ātrāk saņem
nepieciešamo aprūpi, uzlabojas savstarpējā sapratne un līdzestība, būtiski palielinās
ārstu darba efektivitāte. Turklāt šāds veselības aprūpes modelis ļauj maksimāli
racionāli izmantot nozarei piešķirto finansējumu, kas savukārt ir viens no
priekšnosacījumiem ārstniecības personāla atalgojuma palielināšanai.
Ģimenes ārsta māsas un ārsta palīga (feldšera) darba apjoms

(15. pielikums Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumiem Nr. 1046)
Ģimenes ārsta darba vietā vai ģimenes ārsta darbības pamatteritorijā strādājošas
māsas un ārsta palīga (feldšera) pamatuzdevumi, pildot ģimenes ārsta uzdotos
uzdevumus slimību diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē:
1) veikt pacientu un viņu piederīgo izglītošanu veselības veicināšanas un
veselības aprūpes jautājumos;
2) sniegt informāciju par saslimšanas riska faktoriem;
3) sekot profilaktisko apskašu programmas izpildei;
4) piedalīties pacientu veselības aprūpes un sociālo jautājumu koordinēšanā un
risināšanā;
5) sadarbībā ar ģimenes ārstu veikt pacientu aprūpi ārsta darba vietā un, ja
nepieciešams, arī pacientu aprūpi mājas apstākļos;
6) veikt ģimenes ārsta noteiktās procedūras ārsta darba vietā un, ja nepieciešams,
arī mājas apstākļos;
7) sadarbībā ar ģimenes ārstu sastādīt un īstenot vakcinācijas kalendāru;
8) veikt riska grupu izvērtēšanu un novērošanu pēc individuālas shēmas;
9) sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību, nodrošināt pirmsārsta
palīdzību darba laikā;
10) dokumentēt veikto aprūpi;
11) nodrošināt medicīniskās un uzskaites dokumentācijas uzglabāšanu un
nepieejamību personām, kas nav saistītas ar pacientu aprūpi un ārstēšanu.
179
1988. gadā Pasaules Veselības organizācijas Eiropas konferencē par māsu praksi
Eiropas reģiona māsas izvēlējās stratēģiju “Veselību visiem” kā vadošo mērķi, uz
kuru tiekties savas profesijas attīstībā. Viņas pašas noteica sev mērķi “radīt” jauna
tipa māsas, kas būtu neatkarīgi, kvalificēti praktiķi, kas varēs strādāt patstāvīgi vai arī
sadarbībā ar citiem profesionāļiem, lai nodrošinātu veselības aprūpi jebkuros
apstākļos. Viņu loma būs informēt, atbalstīt un aprūpēt pacientu un sabiedrību, nevis
tikai pakalpot citiem ārstniecības profesionāļiem.
No Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas pētījuma datiem par medicīnas
māsu profesionālo darbību (2000. g.) izriet, ka 46,2% primārās aprūpes māsu vidēji
vienā dienā aprūpē apmēram 20 pacientu. Ap 24% māsu norādījušas, ka vidēji dienā
aprūpē ap 30 pacientu. Aptaujā konstatēts, ka vidēji 74,6% māsu strādā vienā darba
vietā, 21,2% – divās, bet 3,8% māsu ir nodarbinātas trīs darba vietās.
Ģimenes ārsta prakses darbību galvenie reglamentējošie likumi un noteikumi:

1) Ārstniecības likums;
2) Ministru kabineta noteikumi Nr. 431 (Rīgā 1997. gada 23. decembrī, prot. Nr.
72 7.§) “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”;
3) Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumi Nr. 1046 “Veselības
aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”;
4) Ministru kabineta noteikumi Nr. 265 (Rīgā 2006. gada 4. aprīlī, prot. Nr. 19
37.§) “Ārstniecības iestāžu medicīniskās un uzskaites dokumentācijas
lietvedības kārtība”;
5) Ministru kabineta noteikumi Nr. 133 (Rīgā 2001. gada 20. martā, prot. Nr. 12
15.§) “Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācijas kārtība”;
6) Likums “Par atbilstības novērtēšanu”;
7) Ministru kabineta noteikumi Nr. 170 (Rīgā 2005. gada 8. martā (prot. Nr. 13
34.§) “Noteikumi par ārstniecības iestāžu reģistru”;
8) Ministru kabineta noteikumi Nr. 60 (Rīgā 2009. gada 20. Janvārī, prot. Nr. 6
26.§) “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to
struktūrvienībām”.
180
Kopsavilkums
1. Komandas darbs ir dinamisks process, kurā ir iesaistīti ārsts, māsa / ārsta
palīgs, reģistrators ar speciālām prasmēm un iemaņām, lai īstenotu kopīgus
mērķus, lai novērtētu un veicinātu pacientu veselību.
2. Lai komandas darbs būtu produktīvs, tās dalībniekiem ir jāattīstīta un
jāpilnveido komunikācijas prasmes, aktīvās klausīšanās prasmes, pārrunu
vadīšanas prasmes, jāveicina produktīva pieeja kritikai, deleģēšanas spējas un
atgriezeniskās saites sniegšana komandas dalībniekiem.
3. Ģimenes ārsta praksē māsu zināšanas potenciālam būtiska nozīme un loma ir
pacientu izglītošanas jautājumos, ārstēšanās pēctecības nodrošināšanā –
skaidrojot profilakses un veselības veicināšanas nozīmību, kā sadzīvot ar
slimību hroniskajiem slimniekiem, par turpmākās ārstēšanās organizēšanu pēc
izrakstīšanās no slimnīcas.
Kontroljautājumi
1. Kādas ir būtiskākās ģimenes ārsta prakses darba atšķirības no darba
sekundārajā veselības aprūpes iestādē?
2. Kādi nosacījumi ir jāizpilda, lai grupa kļūtu par labu komandu?
3. Kāda ir māsas / ārsta palīga loma un pienākumi ģimenes ārsta praksē?
Literatūra
1. Interneta resursi:
Likums par prakses ārstiem // http://www.likumi.lv/doc.php?id=43338
Ārstniecības likums // http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108&from=off
Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība //
http://www.likumi.lv/doc.php?id=150766
2. Pētījums par medicīnas māsu profesionālo darbību. – LU Filozofijas un
socioloģijas institūts, 2000.
3. Campbell S. M., Hann M., Hacker J., et al. // Identifying predictors of high
quality care in English general practice: observational study // BMJ, 2001;
323(7316): 784–787 // doi: 10.1136/bmj.323.7316.784
4. Chantal S., Hazel E. Oxford handbook of general practice (Oxford
Handbooks) (Paperback), 2006.
181
5. Hall P. & Weaver L. Interdisciplinary education and teamwork: a long and
winding road // Medical Education, 2001; 35:867–875.
6. Jayasinge U., Proudfoot J., Holton C., et al. Chronically ill Australians’
satisfaction with accessibility and patient-centredness // International Journal
for Quality in Health Care, 2008; 20: 105–114 // doi: 10.1093/intqhc/mzm071
182
9. Komunikācijas un saskarsmes specifika primārajā
veselības aprūpē – praksē un telefonkonsultācijās
Mērķis: iemācīties kvalitatīvi komunicēt ar pacientiem, veidojot līdzvērtīgas
attiecības, spēt atpazīt komunikatīvi sarežģītus pacientus, iemācīties saskarsmes
prasmes ar šādiem pacientiem.
Cilvēki nespēj nekomunicēt, taču mediķu praksē īpaši svarīgi ir izveidot savstarpējas
uzticēšanās pilnas attiecības ar pacientu.
Mediķu un pacientu attiecības jau pašā sākumā patiesībā nav īsti līdzvērtīgas, jo
pacients uz pieņemšanu ierodas satraukts, nobažījies, varbūt pat nobijies un tādēļ
agresīvs, turpretī mediķu rokās ir vara šo pacienta slikto pašsajūtu mainīt. No mediķa–
pacienta attiecību kvalitātes, pirmkārt, atkarīga pacienta spēja uzticēties, līdz ar to arī
sniegt pēc iespējas dziļāku informāciju par sevi un savu slimību, kas ir veiksmīgas
ārstēšanas priekšnoteikums.
Svarīgi ir jau kopš pirmās tikšanās reizes nodibināt līdzvērtīgas un savstarpējas cieņas
pilnas attiecības. Sasveicinoties skaļi un skaidri jānosauc savs vārds un amats, lai
pacients zina, kā mediķi uzrunāt.
Tālākā saruna risinās jau divos līmeņos – verbālajā un neverbālajā.
Neverbālajā līmenī mēs uztveram līdz 85% informācijas, tāpēc ir svarīgi:
 sēžot ieņemt “atvērto” pozu, nekrustojot kājas un rokas; tas veicina pacienta
paļaušanos un atklātību;
 acu kontakts apmēram 70% no kopējā laika. Ja tas būs ilgāks, pacients jutīsies
hipnotizēts un nobīsies vēl vairāk; ja acu kontakts būs minimāls, pacients
jutīsies neērti un viņam būs grūtības uzticēties;
 sejas izteiksme – ieinteresēta un mierīga;
 vēlams sēdēt nevis galda pretējās pusēs, bet gan ar seju pret seju (bez
šķēršļiem) vai vismaz galda stūros.
Verbālajā līmenī svarīga sarunas sastāvdaļa ir t. s. aktīvā klausīšanās, kas nozīmē
aktīvi parādīt, ka pacients tiek sadzirdēts:
 ik pēc dažiem pacienta teikumiem var lietot tādus apstiprinājuma vārdus kā,
piem., “skaidrs”, “mhm” u. tml.;
 sarunas laikā apstiprinoši māt ar galvu;
183
 ja jūtams, ka pacientam ir grūtības izteikties (kauns), var atkārtot viņa teiktos
vārdus, piem.: “lēkmes sākas pamatā vakaros, Jūs sakāt...”. Tas palīdz
pacientam paskaidrot faktus sīkāk.
Līdzvērtīgas mediķa–pacienta attiecības sastāv no:
 empātijas,
 tolerances,
 patiesuma.
Empātija ir spēja uztvert pacienta pārdzīvojumu, iedziļināties tajā, vienlaikus
saglabājot spēju šo pārdzīvojumu analizēt. Empātiska attieksme parāda, ka mediķis
saprot un jūt līdzi pacienta pārdzīvojumam, taču vienlaikus turpina savu profesionālo
darbu – analizē pacienta sūdzības.
Tolerance – spēja pieņemt pacientu tādu, kāds viņš ir, arī dusmīgu, īgnu, kašķīgu,
nelaipnu, nokaunējušos, nelaimīgu, nobijušos, raudošu. Paša mediķa garastāvoklis,
pārdzīvojumi, pārliecības un principi pakārtojas pacientam. Pacients ir ieradies pēc
profesionālas palīdzības, nevis lai saņemtu nosodījumu vai kritiku.
Patiesums – spēja runāt ar pacientu bez bailēm vai vainas sajūtas. Diemžēl mediķu
darbs nav iedomājams bez sliktu ziņu nodošanas, tādēļ jāspēj mierīgi un pārliecināti
par to runāt ar pacientu, respektējot kā viņa, tā savas jūtas.
Veiksmīgas mediķa un pacienta attiecības:

1) iepazīšanās procedūra;
2) draudzīgas, līdzvērtīgas attiecības (nejaukt ar frivolām, “čomiskām”
attiecībām!);
3) savstarpēja uzticēšanās;
4) partnerattiecības – respektējot abpusējas tiesības un pienākumus;
5) ja attiecībās iestājas krīze neveiksmīgas terapijas vai slimības recidīva
rezultātā, krīze tiek pārvarēta kopējiem spēkiem.
Neveiksmīgas mediķa un pacienta attiecības:

1) neveiksmīga iepazīšanās;
2) draudzīgas attiecības;
184
3) familiāras attiecības (īpaši uzmanīgi ar antisociālām un / vai ķīmiski atkarīgām
personībām, kurām piemīt izteikta tendence veidot familiāras, pārāk privātas
attiecības!);
4) distances zudums – vienmēr jāatceras, ka pacients pie mediķiem vēršas pēc
palīdzības, ne pēc draudzības. Profesionāla distance ir absolūts
priekšnoteikums veiksmīgai sadarbībai ar pacientu. Distances zudums veicina
pacienta neuzticēšanos mediķim, kas var beigties ar:
 frustrāciju, neapmierinātību, kļūdainu varas lietošanu no
mediķa puses;
 respekta zudumu, bailēm no mediķa, paaugstināti prasīgu
izturēšanos un pat agresiju no pacienta puses.
Specifika darbā ar sarežģītiem pacientiem

Pacients krīzē:
1) nodibināt emocionālu kontaktu. Tas var būt grūti, jo pacients ir uzbudināts,
trauksmains, var būt agresīvs vai, pretēji, nobijies un raudošs;
2) saprast problēmas mērogus. Runāt par “šeit un tagad” notiekošo. Lietot
atvērtos jautājumus (kuri neprasa atbildi “jā” vai “nē”, bet ļauj pacientam
izstāstīt atbildi aprakstošā veidā);
3) ļaut pacientam justies atbilstoši viņa emocionālajam stāvoklim un arī izrādīt
to, paužot empātisku, atbalstošu un labvēlīgu (bez nosodījuma) attieksmi;
4) piedāvāt alternatīvus risinājumus – atbalsta grupas, krīžu centrus,
psihoterapeitisko palīdzību;
5) gadījumā, ja pacients kļūst agresīvs un personiski aizvainojošs, neuztvert to
personiski, jo šādas reakcijas ir raksturīgas akūtas krīzes situācijai.
Gados vecs pacients:

1) ja pacientam ir pavājināta dzirde, jācenšas sēdēt ar seju pret seju, nelielā
attālumā, lietot “aktīvo klausīšanos” un žestu valodu;
2) pievērst uzmanību tādiem simptomiem kā sociāla izolēšanās, aizkaitināmība,
runas par zaudējumiem, pašvērtības kritums – tie var liecināt par depresivitāti;
3) cieņa un pacietība – atslēgas vārdi darbā ar veciem ļaudīm!
185
Agresīvs pacients:
1) mediķiem telpā vēlams atrasties tā, lai pacients neaizšķērso ceļu uz izeju;
2) uzmanīgi ar pacientiem, kas jau iepriekš pret personālu bijuši agresīvi vai
rupji, par to vēlams veikt ierakstus pacienta kartē;
3) pacienta agresivitātes pazīmes – ažitācija (uzbudinājums), nikns balss tonis,
sažņaugtas dūres, aprautas pirkstu kustības, ķermeņa saspringums;
4) personāla rīcība – saglabāt mierīgu balss toni, turēt acu kontaktu, ieturēt
fizisku distanci, nekad neuzgriezt muguru, sarunā censties pacientu novirzīt no
sāpīgās tēmas, katru vizīti rūpīgi dokumentēt;
5) nekad neteikt tiešu “NĒ” pacienta prasībām, bet censties solīt rezultātu uz
rītdienu.
Ķīmiski atkarīgs pacients:

1) jāpatur prātā, ka atkarības slimnieki ir ļoti manipulējoši, īpaši narkomāni, un
mēģina mediķus iežēlināt;
2) sarunā izmantot konkrētus faktus, ar tiem konfrontējot pacienta slimības
noliegumu;
3) izturēties ar cieņu, tomēr paturēt prātā, ka pacienta vienīgais mērķis ir saņemt
jebkāda veida atbalstu atkarīgo vielu lietošanai;
4) nežēlot pacientu, bet mēģināt motivēt vizītei pie narkologa vai ārsta
psihoterapeita.
Slima bērna vecāki:

1) rēķināties ar to, ka vecāki uzvedīsies neadekvāti tikai un vienīgi sava
uztraukuma dēļ;
2) censties saglabāt mieru un pašcieņu, pacietīgi vēl un vēlreiz izskaidrot
situāciju.
Kopsavilkums
Mediķa darbs ir ārkārtīgi grūts un atbildīgs, tas prasa milzu pacietību, empātiju un
toleranci attiecībās ar visdažādākajiem pacientiem, tāpēc personālam ļoti svarīgi ir
rūpēties arī par savu emocionālo un fizisko labsajūtu. Ļoti ieteicama ir atbalsta
psihoterapija personālam – Bālinta grupas, supervīziju grupas, arī individuāla
186
psihoterapija. Tas palīdz nošķirt profesionālos no personiskajiem pārdzīvojumiem,
ļaujot saglabāt dzīvesprieku, pašvērtību un izvairīties no izdegšanas sindroma.
Informācijai:
www.balints.lv
www.arstipsihoterapeiti.lv
Literatūra
1. Ancāne G. Ārsta un pacienta attiecības // Doctus, 1999; 1.
2. O’Brien S. How to have more effective communication with elderly,
about.com Guide,
http://seniorliving.about.com/od/lifetransitionsaging/a/communication.htm
3. http://www.medicalprotection.org/uk/sessional-gp/issue-2/how-to-handle-
aggressive-patients
187
10. Medikamentu loma sabiedrības veselības
nodrošināšanā, slimību profilaksē, medikamentu
blaknes un to izvērtēšana

biežākajām problēmām, kas saistītas ar medikamentu lietošanu, kā arī nepieciešamību
ievērot konfidencialitāti, motivēt un izglītot pacientus. Pēc kursa noklausīšanās
ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgi zinās identificēt situācijas, kad
medikamenti lietoti nepareizi un atpazīt pacientus, kuru medikamentu lietošanas
paradumiem jāpievērš pastiprināta uzmanība. Mācēs izglītot un motivēt pacientus
ievērot ārsta vai farmaceita ieteikumus.
Teorētiskais pamatojums
Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Medikamentu stratēģija 2008.–2013. gadam
par pamatmērķiem uzskata medikamentu pieejamības, kvalitātes un racionālas
lietošanas nodrošināšanu. Pieejamo medikamentu skaits nepārtraukti pieaug, un tas
arvien vairāk sarežģī medikamentu izvēli primārajā ārsta praksē un palielina
farmaceitisko kompāniju spiedienu un ietekmi. Lai nodrošinātu medikamentu
pieejamību, Latvijas Zāļu valsts reģistrā iekļauti visi medikamenti, kas ir PVO
Būtisko zāļu sarakstā (WHO, 2008).
Viens no primārās veselības aprūpes uzdevumiem ir nodrošināt racionālu
medikamentu lietošanu ambulatorajā praksē. Tas nozīmē, ka pacients saņem
klīniskajām vajadzībām atbilstošus medikamentus – atbilstošās devās (atbilst
individuālām prasībām), atbilstošā ilgumā, ar pēc iespējas mazākām izmaksām
indivīdam un sabiedrībai (Holloway, 2011; WHO, 2009). Pasaulē visbiežāk
konstatētās medikamentu lietošanas nepilnības ir pārmērīga medikamentu lietošana (t.
sk. antibiotiku lietošana vieglām un nebakteriālas izcelsmes infekcijām, pretsāpju
līdzekļu lietošana), nevajadzīga dārgu medikamentu lietošana (piemēram,
hipertensijas ārstēšanai), nepietiekama efektīvu medikamentu lietošana (piemēram,
depresijas ārstēšanai) un medikamentu lietošana nepareizās devās un ilgumā.
Neracionālas medikamentu lietošanas sekas ir zema terapijas kvalitāte (palielinās
saslimstība, mirstība), resursu nelietderīga tērēšana, nevēlamu efektu biežums
(blakusparādības, antibakteriālā rezistence) un psihosociālas problēmas, kad pacienti
paļaujas uz nevajadzīgiem medikamentiem (Holloway, 2011).
188
Medikamentu izvēli ietekmējošie faktori
Medikamenti nav preces, uz kurām attiecas pirkšanas un pārdošanas pamatprincipi, jo
pacientam nav atbilstošu zināšanu, lai izvēlētos sev piemērotāko medikamentu. Izvēli
nosaka citas autoritātes (ārsts, farmaceits). Ietekme ir arī ģimenei, draugiem un masu
medijiem, normatīvajai sistēmai, kas liedz iegādāties noteiktus medikamentus.
Pacienta pārdomas par medikamenta izvēli notiek divas vai pat trīs reizes. Pacients
ārsta kabinetā ienāk jau ar gaidām (domām un vēlmēm), kuras var iespaidot gan ārsta
lēmumu par piemērotāko terapiju, gan pacienta lēmumu pēc vizītes iegādāties vai
neiegādāties medikamentu. Pēc medikamenta iegādes un iepazīšanās ar instrukciju
lēmuma pieņemšana notiek atkal – ievērot vai neievērot ārsta vai farmaceita
rekomendācijas. 89% Latvijas iedzīvotāju interesējas arī par medikamentu lietošanas
instrukcijām. Tas vērtējams pozitīvi, bet var arī veicināt atsacīšanos no medikamenta
(V. Ozoliņa, 2006).
Medikamenta izrakstītāja (ārsta) lēmumu ietekmē gan objektīvi, gan subjektīvi
faktori. Ārstam jāievēro uz pierādījumiem balstītas medicīnas pamatprincipi. Tomēr
lēmumu var ietekmēt arī pacienta sociālais stāvoklis un pacienta gaidas. Pētījumi
pierāda, ka gadījumos, kad pacients, ierodoties pie ārsta, vēlas, lai viņa saaukstēšanās
ārstēšanai tiktu izrakstītas antibiotikas, ārsts to arī īsteno, jo vēlas apmierinātu
pacientu. Ja ārsts izraksta pacienta gaidām neatbilstošu medikamentu, ir lielāk risks,
ka pacients neievēros ārsta ieteikumus.
Māsas medikamentus neizraksta, bet Latvijā veikts pētījums rāda, ka līdz pat 18%
gadījumu arī primārās aprūpes māsai ir bijusi loma lēmuma pieņemšanā (V. Ozoliņa,
2006). Medicīnas personālam jāsniedz profesionāla informācija, bet līdztekus
jāveicina pacienta iesaiste lēmuma pieņemšanā. Medicīnas personālam jāvar piedāvāt
alternatīvus medikamentus un jāizskaidro to priekšrocības un trūkumi. Pētījumi
pasaulē rāda, ka līdz pat 50% gadījumu pacienti neievēro visas ārsta un farmaceita
rekomendācijas (Holloway, 2011). Pacientam jāatgādina, ka ir būtiski ievērot ieteikto
medikamentu lietošanas ilgumu, nevis pārstāt terapiju pēc simptomu samazināšanās.
Jāuzsver nepieciešamība lietot atbilstošas devas un ievērot medikamentu lietošanas
intervālus (piemēram, ibuprofēna preparātu lietošanas gadījumā bērniem).
Medicīnas darbiniekiem ir jāizprot zāļu nosaukumi un klasifikācijas sistēma. Pasaulē
izmanto ATC klasifikāciju, kas ir balstīta uz galvenajām aktīvajām vielām, un tās
grupētas pēc iedarbības uz orgāniem un orgānu sistēmām. Vienam nepatentētam
(“ķīmiskam”) nosaukumam var atbilst vairāki ģenēriskie nosaukumi un vairāki ATC
189
kodi. Ārstam un farmaceitam jāvar sniegt paskaidrojumus par šādu medikamentu
iedarbību.
Būtiskākās problēmsituācijas
1. Antimikrobā rezistence (AMR) ir būtiskākā sabiedrības veselības problēma, kas
saistīta ar medikamentu lietošanu. AMR attīstība ietekmē gan individuālu pacientu
ārstēšanu, gan rada ekoloģiskas sekas, jo rezistences izplatība samazina ārstēšanas
iespējas cilvēku un dzīvnieku populācijā. Piemēram, nepabeigtas prettuberkulozes
terapijas epizodes veicina multirezistentas tuberkulozes izplatību un apgrūtina
pacienta ārstēšanu. Tas palielina pacienta ciešanas un prasa lielus finansiālus resursus.
Racionālas antimikrobo līdzekļu lietošanas veicināšana uzskatāma par prioritāti, kuru
atzīst gan Eiropas Savienības vadošās institūcijas, gan PVO.
Biežākās antibiotiku lietošanas kļūdas primārajā aprūpē ir:
 antibiotiku izrakstīšana pacientiem ar vīrusu izsauktām saslimšanām;
 neatbilstošu antibiotiku īzrakstīšana (pārāk plašs to iedarbības spektrs);
 netiek veikta mikrobioloģiskā izmeklēšana (arī neveiksmīgas terapijas
gadījumā);
 pacients neievēro ārsta ieteikumus par antibiotiku lietošanas intervāliem,
devām un ilgumu;
 antibiotiku iegāde bez receptes vai pārpalikumu lietošana.
Īpaša vērība, izrakstot antibiotikas, jāpievērš pacientiem, kuri iepriekš ārstējušies
stacionārās ārstniecības iestādēs. Viņiem saslimšanu biežāk rada rezistentas baktērijas
(Holloway, 2011). Eirobarametra 2009. gada pētījuma dati rāda, ka 7% Latvijas
iedzīvotāju ir iegādājušies antibiotikas bez receptes. Tas nozīmē, ka šie pacienti nav
saņēmuši atbilstošu konsultāciju un izmeklēšanu pirms terapijas uzsākšanas
(European Commision, 2010).
2. Pacienti ar ilgstoši nepieciešamu terapiju. Noteiktām pacientu grupām
medikamenti ir jālieto ilgstoši (pacienti ar cukura diabētu, bronhiālo astmu,
tuberkulozi, onkoloģiskām slimībām, mentālām slimībām, sirds un asinsvadu sistēmas
slimībām). Terapijas ievērošanai jāseko. Piemēram, cilvēkiem, kuri lieto
asinsspiedienu samazinošas zāles, jālūdz pievērst uzmanību simptomiem un kontrolēt
asinsspiedienu, lai laicīgi veiktu terapijas korekcijas. Šādiem pacientiem ir būtiski
190
samazināt administratīvos šķēršļus recepšu saņemšanai, kā arī jāpārliecinās, vai
medikamenti patiešām tiek lietoti.
3. Bezrecepšu medikamentu, uztura bagātinātāju un vitamīnu lietošana. Ja
pacientam ir kāda mazāk smaga vai akūta saslimšana, tad jānodrošina, lai pacients
izvēlētos adekvātu terapiju. Vēlams, lai šī izvēle būtu balstīta uz ārsta vai farmaceita
ieteikumiem. Lielu nozīme ir informatīvajiem materiāliem, kuri pieejami medicīnas
iestādē. Īpaši iedarbīgi tas var izrādīties situācijās, kad pacientam ir kāda sensitīva
(intīma saslimšana), par kuru viņš nevēlas konsultēties ar ārstu. Piemēram, urinācijas
traucējumi, prostatas problēmas vīriešiem, hemoroīdi. 16% gadījumu pacienti paši
atzīst, ka lēmumu izvēlēties konkrētu medikamentu noteikusi reklāma (V. Ozoliņa,
2006). MK noteikumi “Zāļu reklamēšanas kārtība un kārtība, kādā zāļu ražotājs ir
tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus” nosaka, ka aizliegts reklamēt recepšu
medikamentus, kompensējamos medikamentus, psihotropos medikamentus u. tml.
Latvijā bezrecepšu zāļu daļa ir 46% (2010. gads) no kopējo izsniegto iepakojumu skaita.
Vispopulārākās pašārstēšanās vajadzībām iegādājamās zāles ir pretsaaukstēšanās,
pretklepus, pretsāpju, gremošanas traucējumus atvieglojoši, ādas slimību ārstēšanai
paredzēti medikamenti, vitamīni un minerālvielas saturoši līdzekļi (Zāļu valsts
aģentūra, 2011). Uztura bagātinātāji netiek reģistrēti Zāļu valsts aģentūrā, bet Pārtikas
un veterinārajā dienestā un nav pakļauti tādai kvalitātes kontrolei kā medikamenti, bet
tie var saturēt tādas pašas aktīvās vielas kā medikamenti. Pacientus jāaicina saprātīgi
lietot šos līdzekļus.
4. Medikamentu atlikumu (pārpalikumu) lietošana. Tā kā pacienti bieži neievēro
medikamentu lietošanas norādījumus, var veidoties medikamentu uzkrājumi mājas
aptieciņā. Tas veicina pašārstēšanos, kas var novest pie nevēlamiem veselības
sarežģījumiem. Piemēram, ja ārsts nav apmierinājis pacienta gaidas saņemt
antibakteriālu terapiju vīrusu radītas infekcijas ārstēšanai, pacients var izvēlēties
uzsākt terapiju pašrocīgi. Tāpēc mājas vizīšu laikā vēlams pārliecināties, vai pacienta
zāļu krājumi nav pārāk lieli, to derīguma termiņš nav beidzies un vai pacients ir
informēts par šo medikamentu lietošanas indikācijām. 2009. gada Eirobarometra
pētījuma rezultāti rāda, ka Latvijā 5% aptaujāto lietojuši antibiotikas jau no esošiem
medikamentu krājumiem, citās Eiropas Savienības dalībvalstīs – 0–2% (European
Commision, 2010).
5. Medikamentu blakusparādības. Pacients jāinformē par biežākajām medikamentu
blakusparādībām un jāaicina par jebkuru netipisku reakciju noteikti informēt ārstu. Ja
191
pacientam ir kontstatēta būtiska medikamentu izraisīta blakne (kas izraisījusi smagus
veselības traucējumus vai dzīvības apdraudējumus, bijusi hospitalizācijas (vai tās
pagarināšanas) iemesls vai kas neatbilst instrukcijai), par to jāziņo Zāļu valsts
aģentūrai, aizpildot atbilstošu veidlapu (7 dienu laikā) un telefoniski (nekavējoties vai
nākamajā darba dienā). Ziņo ārsti un farmaceiti. Ziņošana par blaknēm palielina
pieejamo informāciju par medikamentu iedarbību un tiek sistemātiski apkopota valsts,
Eiropas Savienības un PVO datubāzēs.
6. Kompensējamie medikamenti un zāļu cenas. Zāļu cena ir būtisks faktors, kas
nosaka medikamenta izvēli. Kompensējamos medikamentus ambulatorai aprūpei var
saņemt katrs pacients, ja tam ir ārsta noteikta diagnoze, kura minēta LR Ministru
kabineta noteikumos Nr. 899 (31.10.2006.) “Ambulatorai ārstēšanai paredzēto zāļu un
medicīnisko ierīču iegādes kompensācijas kārtība”. Diagnozes ir izvēlētas, ņemot vērā
slimības raksturu un smaguma pakāpi. Zāļu valsts aģentūras mājaslapā
(http://www.vza.gov.lv) ir pieejama arī informācija par katra medikamenta maksimāli
pieļaujamo medikamenta cenu. Tas var palīdzēt izvēlēties lētāku medikamentu, un
uzzināt, vai iespējami lētākais līdzvērtīgas efektivitātes medikaments ir pieejams aptiekās.
Kopsavilkums
Medikamentu lietošana ir būtisks priekšnosacījums sabiedrības veselības
nodrošināšanai populācijā. Pacients jāiesaista lēmuma pieņemšanā par medikamenta
izvēli un lietošanu, kā arī jāņem vērā pacienta individuālie faktori, kuri var kavēt
racionālu medikamentu lietošanu (iepriekšējā pieredze, veselības problēmas un
finansiālās iespējas).
Kontroljautājumi
1. Kādas ir biežākās antibakteriālo līdzeļu lietošanas kļūdas?
2. Kādos gadījumos jāinformē Zāļu valsts aģentūra, ja pacientam ir medikamentu
izraisītas blakusparādības?
3. Būtiskākie faktori (4–5), kuri ietekmē pacienta lēmumu lietot vai nelietot
izrakstītu medikamentu.
192
Literatūra
1. Ozoliņa V. Pašārstēšanās un farmaceitiskās aprūpes pētījumi Latvijā:
tendenču, ieguvumu un risku analīze: Promocijas darba kopsavilkums, 2006. //
www.3.acadlib.lv/greydoc/OzolinasV_disertacija/Ozolina_lat.doc
2. Zāļu patēriņa statistika 2010 / Zāļu valsts aģentūra. – Rīga, 2011.
3. Antimicrobial resistance / European Commission. Special Eurobarometer 338,
2010. //
http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/ebs/ebs_338_fact_lv_en.pdf
4. Holloway K., van Dijk L. Rational use of medicines. – Geneva: WHO, 2011.
5. Implementing the third WHO Medicines Strategy (2008–2013). – Geneva:
WHO, 2009. // http://www.who.int/medicines/en/
6. WHO Medicines Strategy 2008–2013 (Draft). – Geneva: WHO, 2008. //
http://www.who.int/medicines/publications/Medicines_Strategy_draft08-
13.pdf
Normatīvie dokumenti
1. MK noteikumi Nr. 378 “Zāļu reklamēšanas kārtība un kārtība, kādā zāļu
ražotājs ir tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus” 2011. gada 17.
maijā.
2. MK noteikumi Nr. 919 “Zāļu lietošanas izraisīto blakusparādību uzraudzības
kārtība” 2005. gada 6. decembrī.
193
11. Sievietes veselība grūtniecības un laktācijas
periodā

sievietes veselību grūtniecības un laktācijas periodā.
jauniešu, sieviešu un vīriešu konsultēšanas pamatprincipus ģimenes plānošanas
jautājumos, riska faktorus, kas ietekmē reproduktīvo veselību dažādos vecumos,
fizioloģiski noritošas grūtniecības vadīšanas pamatprincipus, profilaktisko pasākumu
veikšanas kārtību, pratīs informēt pacientus par veselīgu dzīvesveidu grūtniecības
plānošanas, grūtniecības un laktācijas periodā, analizēt un ieteikt piemērotāko
ģimenes plānošanas metodi, konsultēt par reproduktīvās veselības jautājumiem
dažādu vecuma iedzīvotājus, veikt ginekoloģiskās profilaktiskās apskates un paņemt
onkocitoloģiskās iztriepes. Mācēs izglītot sievietes, informējot par kontracepcijas
metodes izvēles principiem, kā arī organizēt konsultācijas fizioloģiski noritošas
grūtniecības novērošanas gaitā ģimenes ārsta praksē.
11.1. Jauniešu, sieviešu, vīriešu konsultēšanas pamatprincipi

ģimenes plānošanas jautājumos ģimenes ārsta praksē. Riska
faktori dažādās vecuma grupās, kas ietekmē reproduktīvo veselību
Ģimenes ārsta darba pamatprincipi ir noteikti specialitātes definīcijā, ko 2005. gadā

apstiprinājusi pasaules ģimenes ārstu organizācija WONCA. Profilaktiskais darbs,
veselības veicināšanas jautājumi, slimību ārstēšana, laba darba organizācija, kas
pacientiem nodrošina optimālu primārās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību,
ir tie galvenie uzdevumi, kas pilnībā jāpārzina ne tikai pašam ģimenes ārstam, bet arī
viņa komandas locekļiem – ģimenes ārsta palīgam un māsai, kuriem ar savu darbu
jānodrošina kvalitatīva, personificēta, pieejama, koordinēta, vispārēja, pēctecīga
primārās veselības aprūpe katram pacientam un viņa ģimenes locekļiem.
Viens no svarīgākajiem aspektiem, kas skar ģimenes ārstu palīgu un māsu kompetenci
ģimenes medicīnā, ir viņu teorētiskās un praktiskās prasmes konsultēt sievieti par
reproduktīvās veselības jautājumiem, īpaši izceļot ģimenes plānošanas jautājumus.
Pēc PVO atzinumiem, reproduktīvās veselības aprūpes integrācija primārajā veselības
aprūpē ir viens no galvenajiem veidiem, kā panākt labākus veselības aprūpes rādītājus
194
šajā jomā ilgtermiņā – neplānotu grūtniecību, abortu samazināšanos, pamatotu
kontracepcijas izvēli, laikā uzsāktu grūtniecības uzraudzību, seksuāli transmisīvo
slimību samazināšanos, pareizi izprastu dzimumaudzināšanas kultūru, informējot
pacientes par skrīninga un vakcinācijas nozīmi, saslimstības samazināšanos ar
dzemdes kakla vēzi u. c.
Taču ģimenes ārsta palīgam vai māsai pirms katras sarunas par šiem sievietēm tik
sensitīvajiem jautājumiem jābūt zināšanām par konsultācijas pamatprincipiem.
PVA komandas uzdevumi reproduktīvās veselības aprūpē ir vienlīdz svarīgi visiem
tās locekļiem:
 Veselības izglītība (viegli pieejama, pēctecīga informācija, kas ieteicama
indivīda un ģimenes apkalpošanai).
 Slimību profilakse, ieskaitot vakcināciju un skrīningu.
 Mātes un bērna aprūpe, ieskaitot ģimenes plānošanu.
 Sociālo, vides un psiholoģisko riska faktoru identifikācija, profilaktisko
pasākumu un sabiedrības veselības veicināšanas attīstība.
 Slimību diagnosticēšana un ārstēšana.
 Fizikāla, psiholoģiska un sociopsiholoģiska rehabilitācija.
Vislabāk, ja konsultācija par ģimenes plānošanas jautājumiem ir jau nozīmēta iepriekš
un sieviete zina, ka vizīte ir plānota noteiktā laikā un viņa tiek gaidīta.
Pozitīvu attiecību veidošanos starp ģimenes ārsta palīgu, māsu un sievieti nosaka
vairāku labas konsultācijas pamatprincipu ievērošana:
 Piemērotas vietas un laika izvēle.
 Konfidencialitātes ievērošana.
 Kompetence.
 Pacienta uzklausīšana, lai saprastu viņa problēmu un viedokli konkrētajā
jautājumā.
 Neverbālā komunikācija, radot uzticības pilnu gaisotni, atbalsta izteikšana ar
tām (balss, tonis, mīmika, poza, kustības, runas veids).
 Empātija.
Sarunas mērķtiecīga vadīšana, izmantojot gan izskaidrošanu, pamatojoties uz pacienta
uztveri, gan atvērtos jautājumus, atspoguļošanu, kopsavilkumu un atzinības izteikšanu
par pacienta veikto rīcību, darbībām.
195
Lai veicinātu labu attiecību veidošanu, konsultējot sievieti par ģimenes plānošanas
jautājumiem, saskarsmē jāievēro:
1) uzmanība pret otru cilvēku;
2) uzklausīšana;
3) rūpes un gādība;
4) atklātība;
5) patiesums;
6) labvēlīga attieksme.
Principi, kas jāievēro, uzklausot un atbildot pacientam:
1) pacients ir jāciena;
2) jābeidz runāt un jāļauj izteikties pacientam;
3) jānovērš blakus traucējumi;
4) ieklausoties jāuztver svarīgākais;
5) jācenšas uztvert vārdos neizteikto;
6) jāseko stāstītāja emocionālajai attieksmei;
7) jācenšas “nošķirt” cilvēku pašu no viņa izteiktās domas;
8) jāspēj iejusties un uztvert problēmu no pacienta skatu punkta;
9) atbildot pēc iespējas “jānošķir” savas emocijas;
10) jābūt uzmanīgam, izdarot pieņēmumus un secinājumus.
Vispārēji ieteikumi ģimenes ārsta palīga, māsas un sievietes sekmīgas sadarbības
veicināšanai konsultācijā:
 pacienta un ārsta palīga, māsas labvēlīga saskarsme palīdz motivēt pacientu
mainīties uztverē, domāšanā, rīcībā;
 saruna jāorganizē tā, lai pacients un ārsta palīgs būtu līdzvērtīgi partneri;
 jālieto ikdienas valoda, nevis profesionāls žargons;
 iespējami jālieto pacienta izteicieni;
 jāpieņem pacienta izpratne, viedoklis par savu problēmu un apstākļiem:
nepieciešamības gadījumā jāizsaka šaubas, taču neaizskarot pacientu. Labi, ja
ārstsa palīgs vienkāršiem vārdiem pacientam var izskaidrot problēmu un tās
risinājumu, balstoties uz pierādījumiem medicīnā;
 jāatvainojas par pārpratumiem izteicienos un izpratnē;
 jāuzslavē pacients par to pozitīvo, ko viņš dara un ir izdarījis;
 jāuztur labvēlīga un draudzīga saruna;
196
 ģimenes ārsta palīgam, māsai jābūt godīgam, atvērtam, līdzjūtīgam;
 jāprot izteikt savas jūtas;
 jāprot klausīties, izskaidrot, saprast un koordinēt aprūpi;
 jābūt konsekventam.
11.2. Fizioloģiski noritošas grūtniecības konsultācijas

pamatprincipi, veicot grūtniecības aprūpi ģimenes ārsta praksē
Labu grūtniecības aprūpi veicinoši faktori
1. Ģimenes ārsta komandas locekļu zināšanas un izpratne par grūtniecības gaitu,

iespējamiem riskiem un komplikācijām.
2. Praktiskā pieredze grūtnieču aprūpē. Ja tādas nav, jāveic praktiskās apmācības
pie ginekologa.
3. Iespēja izmantot labu diagnostisko aprīkojumu.
4. Zināšanas par perinatālās aprūpes dažādiem līmeņiem un likumdošanu.
5. Reāla vadlīniju “Grūtniecības uzraudzība ģimenes ārsta praksē” ievērošana.
6. Pozitīva cilvēciska un profesionāla sadarbība starp ģimenes ārsta komandu un
ginekologu.
7. Psiholoģiski labvēlīgas attiecības starp grūtnieci un ģimenes ārstu, viņa palīgu
un māsu.
Grūtniecības plānošana
Pirmsgrūtniecības aprūpe ir jāsaprot kā topošās mātes un topošā tēva veselības
aprūpe. Izvērtējot veselības stāvokli un plānojot grūtniecības iestāšanos, pārrunas tiek
veltītas iespējamam grūtniecības riskam, tiek dotas rekomendācijas. Pirmajā vizītē
tiek izzināta un izvērtēta sievietes un vīrieša medicīniskā un sociālā anamnēze, īpaši
akcentējot uzmanību uz sievietes veselību. Tiek noskaidrots, vai topošie vecāki ir
vakcinēti pret infekcijas slimībām (masaliņas, B hepatīts u. c.), izvērtēta slimību
anamnēze un līdzšinējā ārstēšana (hipertensija, cukura diabēts, trombozes, bronhiālā
astma, infekcijas u. c.), izvērtēti diētas paradumi, doti padomi par pilnvērtīgu uzturu,
noskaidroti kaitīgie darba faktori (fizikālie apstākļi, smags fizisks darbs, darbs ar
ķīmiskām vielām, radiāciju u. tml.), tiek diskutēts par dzīvesveidu un paradumiem –
197
smēķēšanu, alkohola, narkotiku lietošanu. Izskaidrota atkarību izraisošo vielu ietekme
uz augli grūtniecības laikā, noskaidrota medikamentu lietošanas nepieciešamība.
Konsultācijas laikā ir jāakcentē uzmanība uz iepriekšējo grūtniecību iznākumiem –
ieraduma abortiem, iedzimtām anomālijām, priekšlaicīgām dzemdībām, dvīņu
grūtniecību u. c. Konstatējot kādu no riska faktoriem, ļoti svarīga ir to izvērtēšana. Ja
nepieciešams – tiek nozīmēta papildus izmeklēšana.
Viena no galvenajām konsultācijas sastāvdaļām sievietei grūtniecības laikā ir
rekomendācijas par veselīgu dzīvesveidu. PVA speciālistiem ir nepieciešamas
zināšanas par iespējamu folskābes lietošanu iedzimtu CNS patoloģiju profilaksei.
Folskābe profilaktiski jālieto no pēdējo mēnešreižu brīža līdz 12. grūtniecības nedēļai.
Grūtniece ir jāinformē par vēlamo stāšanos uzskaitē līdz 11. grūtniecības nedēļai.
Grūtniecības diagnoze
Apšaubāmās grūtniecības pazīmes: aizkavējušās mēnešreizes, tādas subjektīvās

sūdzības kā nelaba dūša, vemšana, krūšu piebriešana, mastalģija, svara izmaiņas, ādas
pigmentācija, arī paaugstināta ķermeņa bazālā temperatūra, palielināta dzemde, ko
nosaka bimanuāli. Grūtniecības diagnostikai jānoskaidro pēdējo menstruāciju datums,
cikla garums, lietotā kontracepcijas metode un iespējamais ovulācijas laiks.
Neapšaubāmās grūtniecības pazīmes: pozitīvs grūtniecības tests (testa pamatā ir
horiongonadotropā hormona noteikšana urīnā, ko ir iespējams noteikt no nenotikušās
menstruācijas otrās dienas), ultrasonogrāfiski konstatēta augļa ola (USG pēc
indikācijām), augļa kustību konstatēšana un augļa sirds toņu izklausīšana, HCG asins
serumā – nosakāms 1 nedēļu pēc apaugļošanas.
Konsultāciju pamatprincipi
 Saskarsmei ar grūtnieci ir jābūt draudzīgai, sirsnīgai un atklātai.
 Grūtnieces veselības aprūpes nepārtrauktība nodrošina labāku grūtniecības
gaitu un rada iespēju sagatavoties vai izvairīties no iespējamām grūtniecības
komplikācijām vai ekstraģenitālo slimību paasinājumiem.
 Lietojot hipoalergēnu uzturu grūtniecības laikā, jaundzimušo alerģisko slimību
iespējamība nemazinās. Tādēļ grūtniecības laikā jālieto pilnvērtīgs uzturs,
izņemot gadījumus, kad mātei pašai ir tendence uz alerģiskām reakcijām pret
noteiktu produktu. Šis princips jāievēro arī laktācijas laikā.
198
 Ir daži pētījumi, ka pietiekams kalcija daudzums grūtniecības laikā samazina
preeklamsijas iespēju, kā arī novērš sūdzības par krampjiem kājās. Ja sieviete
nelieto uzturā piena produktus, šajos gadījumos kalciju rekomendē ārsts.

Ir dažādi pētījumi par vitamīnu lietošanu grūtniecības laikā, tādēļ ģimenes
ārsts katrai konkrētai grūtniecei to nosaka individuāli pēc vajadzības.

Dzelzs lietošana grūtniecības laikā tiek rekomendēta individuāli pēc
indikācijām.

Pēc indikācijām rekomendēt folskābi līdz grūtniecības 12. nedēļai.

Pārrunāt ar grūtnieci par smēķēšanas pārtraukšanu vai samazināšanu
grūtniecības laikā, pastāstot par iespējamām sekām jaundzimušā veselībai.
 Informēt par alkohola un narkotiku lietošanas sekām grūtnieces un
jaundzimušā veselībai.
 Medikamentu lietošana grūtniecības laikā iespējama pēc ārsta norādījumiem.
 Nav iemesla grūtniecības laikā pārtraukt dzimumdzīvi, izņemot pirmajā
trimestrī draudoša aborta gadījumā un pēdējā trimestrī, ja draud priekšlaicīgas
dzemdības.
 Sporta nodarbības, kas saistītas ar ķermeņa satricinājumiem, intraabdominālā
spiediena pieaugumu un lielu slodzi asinsrites sistēmai (spēka vingrojumi),
nav vēlamas, it īpaši grūtniecības otrajā pusē. Grūtniecei vēlamās fiziskās
nodarbības ir peldēšana, pastaigas, kā arī speciālu vingrojumu kurss.
 Jebkuru neskaidrību vai problēmu gadījumā, novērojot grūtnieci, jābūt labai
sadarbībai ar ginekologu.
Grūtnieces veselības novērošana un medicīniskā izmeklēšana pirmajā trimestrī

Ideāli, ja pacientei grūtniecība ir plānota un ģimenes ārsts ir veicis pirmsgrūtniecības
aprūpi. Pirmā grūtnieces vizīte pie ģimenes ārsta varētu būt, tikko parādījusies
grūtniecības iespējamība. Jānosaka grūtniecības diagnoze, izmantojot grūtniecības
testus, precizējot menstruālo ciklu, pēdējās mēnešreizes, ja nepieciešams, nozīmējot
ultrasonogrāfiju.
7.–8. grūtniecības nedēļā, vēlākais – 11.–12. nedēļā, skaitot no pēdējo mēnešreižu
pirmās dienas, vizītē pie ģimenes ārsta (vai ginekologa) jānosaka grūtnieces
subjektīvais un objektīvais stāvoklis, jānoskaidro slimību, ģimenes un dzīves
anamnēze, iepriekšējo grūtniecību iznākumi.
199
Sievietei jāsniedz informācija par veselības aprūpes programmu visā grūtniecības
laikā.
Menstruālā anamnēze
Konsultācijā jānoskaidro: menarche, coitarche, pēdējās mēnešreizes, menstruālā cikla
garums, cik ilgi ilgst mēnešreizes, kāda kontracepcija ir lietota pirms grūtniecības
iestāšanās.
Dzemdību laika aprēķināšana tiek veikta pēc formulas (pēdējās menstruācijas pirmā
diena + 7 dienas – 3 mēneši). Formula izmantojama, ja pacientei ir bijis regulārs 28
dienu menstruālais cikls. Grūtniecības laika precizēšanai līdz 20. nedēļai izmanto
ultrasonogrāfiju.
Reproduktīvā un ginekoloģisko slimību anamnēze

Ņemot sievieti grūtniecības uzskaitē, jānoskaidro un jāieraksta mātes pasē sekojoša
informācija: vai ir bijuši ieraduma vai spontāni aborti, iepriekšējo grūtniecību
iznākumi, dzemdību un pēcdzemdību sarežģījumi mātei vai jaundzimušajam,
iepriekšējo bērnu svars, vai tas nav bijis lielāks par 4500 g, diagnosticēta
istmikocervikālā nepietiekamība, priekšlaicīgas dzemdības, rēta uz dzemdes,
neauglība, ginekoloģiskās un citas operācijas, seksuāli transmisīvās slimības.
Ekstraģenitālā patoloģija
Izvērtējot citu ekstraģenitālo slimību ietekmi uz grūtniecību, ģimenes ārstam
jānoskaidro, vai pacientei ir sirds un asinsvadu, nieru, nervu sistēmas, aknu slimības,
metabolie, imūnie traucējumi, trombozes vai hroniskas infekcijas.
Ģimenes anamnēze
Svarīga ir informācija par vecāku, tuvāko radinieku slimībām, kas var tikt
pārmantotas (cukura diabēts, ģenētiski noteiktas slimības u. c.), vai ģimenē ir bijuši
dvīņu vai daudzaugļu grūtniecības gadījumi.
Sociobioloģiskās vides faktori, dzīvesveids un paradumi ir jānoskaidro jau pirmajā
konsultācijā, jo tie var nozīmīgi ietekmēt grūtniecību. Īpaši svarīgi ir noskaidrot, vai
sieviete smēķē, cik bieži un cik daudz smēķē, cik bieži un daudz lieto alkoholu vai
narkotikas, kādus medikamentus lieto. Jānoskaidro sadzīves apstākļi un sociālās
200
problēmas, kāds ir sociālekonomiskais atbalsts ģimenē, vai darbs ir kaitīgos apstākļos,
kādi ir ēšanas paradumi.
Grūtnieces objektīvā stāvokļa novērtēšana

Pirmajā konsultācijā, stājoties grūtniecības uzskaitē, sieviete jānovērtē un attiecīgie
dati jāieraksta grūtnieces novērošanas kartē un mātes pasē, kurā jānorāda grūtnieces
vecums, grūtnieces augums un svars, ķermeņa masas indekss, arteriālais
asinsspiediens, jāveic vairogdziedzera, reģionālo limfmezglu, krūšu un vēdera
palpācija, sirds toņu un plaušu auskultācija. Jānovērtē grūtnieces zobu stāvoklis, to
sanācijai nepieciešams rekomendēt konsultāciju pie stomatologa.
Pirmajā konsultācijā jāveic sekojošas analīzes: pilna asins aina, ferritīns, Rh faktors,
antivielas, ABO, TPHA, RPR, HBsAg, jāveic HIV tests, izskaidrojot tā
nepieciešamību, urīna analīze (ar stripiem).
Ginekoloģiskā izmeklēšana ietver:

 fundus uteri augstuma novērtējumu (izdarot atzīmi gravidogrammā). Fundus
uteri mērījumi ir obligāts antenatālās aprūpes vizītes laikā veicams mērījums.
Mērījumu veic ar mērlentu, nosakot attālumu no simfīzes līdz fundus uteri
centimetros. Visinformatīvākā ir mērījumu atspoguļošana grafikā dinamikā
(gravidogrammā). Pielietojot fundus uteri mērījumus un gravidogrammu, ļoti
vienkārši var noteikt dzemdes augšanas novirzes un agrīni paredzēt iespējamu
patoloģiju;
 ārējo dzimumorgānu, maksts, mazā iegurņa izvērtējumu;
 spoguļos jānovērtē dzemdes kakla gļotādas veselums (erozijas hiperēmija),
izdalījumu raksturs (krāsa, smaka, viskozitāte), dzemdes kakla mugurējās
velves stāvoklis;
 izmeklējot vagināli, jānovērtē dzemdes lielums, konsistence, kustīgums,
jutīgums, vai palpē olnīcas (citus veidojumus);
 jāpaņem uztriepes bakterioskopiskai izmeklēšanai un, ja rodas aizdomas par
bakteriālo vaginozi, vēlams noteikt maksts pH un KOH testu.
Turpmākās konsultācijas
201
Katrā vizītē jāparedz laiks sarunai ar grūtnieci, lai atbildētu uz visiem uzdotajiem
jautājumiem par grūtniecības norisi:
 16.–18. grūtniecības nedēļā ģimenes ārsts izvērtē grūtnieces sūdzības, nosaka
fundus uteri augstumu, AT, nozīmē uz US, urīna analīzi un nosūta uz
konsultāciju pie ginekologa;
 25.–26. grūtniecības nedēļā tiek izvērtētas grūtnieces sūdzības, noteikts augļa
kustību raksturs, svars, AT, fundus uteri augstuma un augļa sirdsdarbības
izmeklēšana, urīna analīze, Hb un antieritrocitāro antivielu izmeklēšana Rh
negatīvām grūtniecēm;
 29.–30. grūtniecības nedēļā izvērtē grūtnieces sūdzības, nosaka augļa kustību
raksturu, veic svara, AT, fundus uteri augstuma un augļa sirdsdarbības
izmeklēšanu, nodrošina urīna analīzes, Hb un feritīna, RPR izmeklēšanu;
 34.–36. nedēļā izvērtē grūtnieces sūdzības, nosaka augļa kustību raksturu, veic
svara, AT, fundus uteri augstuma un augļa sirdsdarbības, augļa guļas
izmeklēšanu, nodrošina urīna analīzes, Hb, antieritrocitāro antivielu Rh
negatīvām grūtniecēm, US izmeklēšanu;
 pēdējā apmeklējuma reizē 38.–40. grūtniecības nedēļā ģimenes ārsts izvērtē
grūtnieces sūdzības, nosaka augļa kustību raksturu, veic svara, AT, fundus
uteri augstuma, augļa guļas un augļa sirdsdarbības izmeklēšanu, nodrošina
urīna analīzes veikšanu.
Grūtniecei medikamentus nozīmē vienīgi pēc rūpīgi pamatotām indikācijām, vienmēr
pārliecinoties medikamentu anotācijā par to pielietošanu grūtniecības laikā.
11.3. Ģimenes plānošana. Kontracepcijas veidi.

Hormonālās kontracepcijas izvēles pamatprincipi,
blaknes, ietekme uz organismu
Jautājumiem par ģimenes plānošanu mūsdienu mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos

un kultūras apstākļos ir piešķirta svarīga loma cilvēku savstarpējās attiecībās. Tāpēc
veselības aprūpes nozares speciālistiem ir jābūt informētiem par ģimenes plānošanas
metodēm, izvēles pamatprincipiem, blakusparādībām, ietekmi uz organismu un
kontrindikācijām.
202
Pacienti visbiežāk paši izvēlas sev piemērotāko kontracepcijas metodi. Veselības
aprūpes nozares speciālists konsultācijas laikā palīdz šo izvēli pārim atbalstīt vai
ieteikt lietot kādu citu kontracepcijas metodi. Konsultāciju nepieciešams uzsākt ar
jautājumu: “Vai ir kāda konkrēta kontracepcijas metode, ko pāris vēlas lietot?” Ja šī
izvēle ir notikusi, jāuzsāk ievākt veselības un sociālo anamnēzi. Sarunā var minēt arī
citas kontracepcijas metodes, kas ļautu pacientiem pārdomāt un varbūt piekrist
veselības aprūpes nozares speciālista piedāvātajai citai, šim pārim piemērotākai,
kontracepcijas metodei.
Ja pacientam konsultācijas brīdī nav izvēlēta noteikta kontracepcijas metode,
veselības aprūpes nozares speciālistam ir jāsniedz informācija par visām
kontracepcijas metodēm, kas būtu lietojamas konkrētam pacientam. Lai to
profesionāli veiktu, nepieciešamas zināšanas par kontracepcijas metodēm, to
lietošanu, indikācijām, blakusparādībām un kontrindikācijām.
Lai palīdzētu izvēlēties piemērotāko kontracepcijas metodi, jāņem vērā: sievietes
vecums, grūtniecību skaits, plānoto bērnu skaitu ģimenē, dzimumdzīves biežums,
attiecības ar dzimumpartneri, sievietes zināšanas par savu reproduktīvo veselību
kopumā.
Veselības aprūpes nozares speciālists, sniedzot informāciju par pāra izvēlēto
kontracepcijas metodi, tajā iekļauj metodes raksturojumu, tās efektivitāti, darbības
principus, kontrindikācijas, blaknes, precīzu lietošanas instrukciju, mijiedarbību ar
citiem medikamentiem, novērošanas un lietošanas ilguma noteikumus, kā arī
situācijas, kad metode nekavējoties jāpārtrauc lietot un jākonsultējas ar speciālistu.
Metodes efektivitāti raksturo grūtniecību iestāšanās skaits uz 100 sieviešu gadu,
lietojot konkrēto metodi. To sauc par Pearla indeksu (PI). Jo PI ir mazāks, jo augstāka
ir konkrētās kontracepcijas metodes lietošanas efektivitāte.
Pusaudži un jaunieši
Šajā vecumā vispiemērotākā kontracepcijas metode ir berjermetode – prezervatīvs.
Barjermetode pasargā sievieti no nevēlamas grūtniecības iestāšanās, neļaujot
spermatozoīdiem iekļūt dzemdes dobumā, kā arī novērš iespējamību inficēties ar
seksuāli transmisīvajām infekcijām. Šīs metodes priekšrocība ir tās vienkāršā
lietošana un pieejamība. Metodes efektivitāte ir atkarīga no tās precizitātes lietošanā.
Pareizi lietojot, tai var būt 98% efektivitāte, PI ir 2,0.
203
Ja dzimumattiecības ir regulāras un pāris vēlas uzsākt pastāvīgu kontracepcijas
lietošanu, tad veselības aprūpes nozares speciālists, izvērtējot tās lietošanas
nepieciešamību, iespējamās blaknes un lietošanas precizitāti, var ieteikt hormonālo
kontracepcijas metodi.
Reproduktīvais vecums
Šajā vecumā dzimumpartneri var būt brīvi savā kontracepcijas metodes izvēlē, taču ir
jāņem vērā grūtniecību skaits, laktācijas perioda esamība vai neesamība un vēlme
lietot konkrēto kontracepcijas metodi. Šis vecums ļauj eksperimentēt ar kontracepcijas
metožu maiņu, ja tas ir nepieciešams kādu ārējo un iekšējo faktoru dēļ.
Hormonālā kontracepcija. Pēc sava darbības principa visi hormonālās kontracepcijas
līdzekļi ir ar sistēmisku iedarbību uz organismu – tie ietekmē visu organismu.
Hormonālās kontracepcijas preparāti veidoti progestagēna un estrogēna kombinācijā
vai satur tikai progestagēnu jeb progestīnu.
Hormonālās kontracepcijas iedalījums pēc lietošanas un ievadīšanas veida:
 Kombinētā orālā kontracepcija (KOK).
 Progestagēna orālā kontracepcija (POK).
 Avārijas kontracepcija (AK).
 Injicējamā kontracepcija.
 Hormonālais kontraceptīvais plāksteris (Evra).
 Hormonālais kontraceptīvais maksts riņķis (NuvaRing).
 Subdermālā implantu kontracepcija (Norplant).
 Intrauterīnā hormonālā sistēma (Mirena).
Kombinētā orālā kontracepcija (KOK) – tie ir preparāti, kas satur sintētiskos
steroīdos estrogēnus un progestagēnu. Šos preparātus lieto atbilstoši tablešu skaitam,
pielāgojot to sievietes menstruālajam ciklam. Izšķir divus KOK veidus:
1) monofāziskie jeb vienfāziskie – noteikta fiksēta estrogēna un gestagēna
hormonu koncentrācija tiek lietota visa menstruālā cikla garumā;
2) vairākfāzu – divfāziskie un trīsfāziskie estrogēna un gestagēna koncentrācijas
dažādie varianti tiek lietoti visa menstruālā cikla garumā.
Darbības principi:
 ovulācijas aizkavēšana – nomāc hipofīzes dziedzera FSH un LH izdali, līdz ar
to folikulu nobriešanu, un likvidē preovulatoro LH vilni;
204
 rada biezāku dzemdes kakla gļotu slāni, kas apgrūtina spermatozoīdu iekļuvi
dzemdes dobumā;
 samazina endometrija spēju uzņemt blastocistu, ja apaugļošanās ir notikusi.
Efektivitāte, lietojot KOK, ir ļoti augsta – 99,2–99,9%, un PI ir 0,5.
Kontrindikācijas:
 Grūtniecība.
 Smaga hroniska hipertensija.
 Kardiovaskulāras vai cerebrovaskulāras patoloģijas.
 Smagas aknu slimības šobrīd vai anamnēzē.
 Estrogēnatkarīgi audzēji vai aizdomas par to esamību.
 Endometrija atipiska hiperplāzija.
 Neskaidras diagnozes vagināla asiņošana.
 Porfirija.
 Hiperlipoproteīnēmija.
 Anamnēzē izteikta ķermeņa ādas nieze grūtniecības vai steroīdu lietošanas
laikā, kā arī herpes gestationis.
Metodes lietošanas blaknes, aplūkojot tās iedarbību uz organismu:
1) reproduktīvo orgānu sistēma – mainīta dzemdes kakliņa sekrēcija,
starpmenstruālā dzemdes asiņošana, menstruāciju pazušana pēc lietošanas,
miomu mezglu palielināšanās, endometriozes manifestācija, vaginālās
kandidozes uzliesmojumi;
2) piena dziedzeri – paaugstinās jutīgums, sāpīgums, sekrēcija, izmēru
palielināšanās;
3) kuņģa un zarnu trakts – slikta dūša, vemšana, žultsakmeņu veidošanās,
holestātiska dzelte;
4) sirds un asinsvadu sistēma – trombozes, asinsspiediena paaugstināšanās;
5) āda – hloasma, pūtītes, erythema nodosum;
6) acis – radzenes diskomforta sajūta, ja tiek nēsātas lēcas;
7) centrālā nervu sistēma – galvassāpes, migrēna, garastāvokļa maiņas;
8) šķidruma aizture organismā, pazemināta tolerances pret glikozi, ķermeņa
masas pārmaiņas.
Progestagēna orālā kontracepcija (POK) – satur zemu gestagēna devu un nesatur
estrogēnus. POK lieto pastāvīgi katru dienu neatkarīgi no sievietes menstruālā cikla.
205
Galvenie darbības mehānismi:
 progestagēna iedarbība uz dzemdes kakla gļotām, kas kļūst biezākas un
apgrūtina spermatozoīdu nokļuvi dzemdes dobumā;
 progestagēns iedarbojas uz hipotalamu un hipofīzes dziedzeri, nomācot LH
izdali, kas atbild par ovulāciju. Tā tiek nomākta 50% menstruālo ciklu
gadījumu;
 progestagēns maina dzemdes gļotādas histoloģisko arhitektoniku, traucējot
grūtniecības attīstībai.
Efektivitāte ir atkarīga no metodes lietošanas precizitātes. PI ir 0,5–1,0.
Kontrindikācijas:
1) grūtniecība;
2) neskaidras diagnozes asiņošana no dzimumorgāniem;
3) ļaundabīgi veidojumi dzemdes kaklā, dzemdē vai olnīcās;
4) ļaundabīgi veidojumi piena dziedzeros.
Blaknes:
1) reproduktīvā orgānu sistēma – neregulāra menstruālā asiņošana, menstruāciju
pazušana;
2) piena dziedzeri – paaugstināts jutīgums, sāpīgums;
3) kuņģa un zarnu trakts – slikta dūša, vemšana;
4) āda – hloasma, erythema nodosum, pūtītes;
5) centrālā nervu sistēma – galvassāpes, migrēna, garastāvokļa maiņas;
6) ķermeņa masas pārmaiņas.
Injicējamā kontracepcija. Depo-Provera kontraceptīvā darbība balstās uz folikulu
nobriešanas kavēšanu olnīcās un līdz ar to uz ovulācijas nomākšanu, kā arī palielina
dzemdes kakla gļotu viskozitāti.
Efektivitāte – pilnīgi pielīdzināma kombinēto orālo kontraceptīvo līdzekļu efektam. PI
ir 0,25.
Indikācijas:
1) sievietēm, kurām ir grūtības atcerēties tablešu ikdienas lietošanas laikus;
2) gadījumi, kad nepieciešams progestīnu efekts bez androgēnu vai estrogēnu
blakusiedarbības;
3) endometriozes gadījumā, ja nepieciešama kontracepcija;
206
4) laktācijas periodā, jo medroksiprogesterons nonāk mātes pienā, bet tā deva
bērnu neietekmē.
Lietošana – pirmā injekcija jāveic pirmajās 5 menstruālā cikla dienās, un tās regulāri
jāatkārto ar 3 mēnešu intervālu.
Brīdinājums – sievietēm, kurām ir progresējoša aknu slimība, cukura diabēts, nosliece
uz depresiju, jābūt ļoti uzmanīgām, lietojot šo kontracepcijas metodi.
Blaknes:
1) reproduktīvo orgānu sistēma – neregulāra asiņošana no dzimumorgāniem,
menstruāciju pazušana;
2) piena dziedzeri – pieaug jutīgums;
3) kuņģa un zarnu trakts – slikta dūša;
4) centrālā nervu sistēma – galvassāpes, viegla nosliece uz depresiju;
5) ķermeņa masas izmaiņas, dzimumtieksmes vājināšanās.
Hormonālais kontraceptīvais plāksteris (Evra) – plāns matricveidīgs transdermāls
plāksteris, kas sastāv no trim kārtām, kuras satur hormonu aktīvās vielas. Plākstera
sastāvā esošā hormonu kombinācija maina hormonu līdzsvaru organismā, novēršot
ovulāciju, ietekmējot dzemdes kakla gļotādas sekretoro funkciju un endometrija spēju
nodrošināt blastocistas implantāciju.
Efektivitāte – lietojot atbilstoši instrukcijai, drošības rādītāji šai metodei ir 99%, PI ir
0,9. Kontracepcijas efektivitāti mazina sievietes ķermeņa masa virs 90 kg.
Brīdinājumi:
1) Evras plāksteri nedrīkst likt uz piena dziedzeriem vai uz apsārtušas, iekaisušas
vai bojātas ādas;
2) ja plāksteris ir daļēji vai pilnīgi atlipis un vairs ādai nepielīp, kontraceptīvais
efekts zūd;
3) plāksteris atkārtoti jāuzlīmē, ja iepriekšējais ir daļēji vai pilnībā atlipis, 24
stundu laikā ievērojot piesardzību dzimumattiecībās, izmantojot kādu citu
kontracepcijas metodi.
Hormonālais kontraceptīvais riņķis (NuvaRing) – elastīgs, caurspīdīgs, bezkrāsains
riņķis ar ārējo diametru 54 mm un šķērsgriezuma diametru 4 mm, izgatavots no
etilēnvinilacetāta. Ievadot hormonālo riņķi makstī, hormoni nokļūst tieši asinsritē caur
maksts gļotādu. Hormonu kombinācija maina hormonālo līdzsvaru organismā,
novēršot ovulāciju, ietekmējot endometrija un dzemdes kakla gļotādas sekretoro
funkciju.
207
Efektivitāte – drošības raksturlielums ir 99,3%, PI ir 0,65. Efektivitāte var mazināties
sievietēm, kuru ķermeņa masa ir lielāka par 90 kg.
Brīdinājums – ja vaginālais riņķis izkrīt no maksts, tas jānoskalo ar aukstu ūdeni un
jāievada makstī pēc iespējas ātrāk, t. i., 4 stundu laikā.
Intrauterīnās kontracepcijas metode (IUS) – svešķermeņa ievadīšana dzemdes
dobumā, lai novērstu grūtniecības attīstību.
Plastikāta kontraceptīvs, kas apvīts ar metālu saturošu stieplīti, nodrošina:
1) sterila svešķermeņa reakciju dzemdes dobumā un endometrijā;
2) spermatozoīdu kustības kavēšanu uz olvadiem;
3) blastocistas implantācijas procesa izmaiņu endometrijā.
Efektivitāte – IUS kļūdu skaits pirmo 12 mēnešu laikā variē no 0,4% līdz 2,5%, PI ir
1,5.
Indikācijas:
1) laktācijas periods;
2) pēc dzemdībām, ja nepieciešama droša un atgriezeniska kontracepcijas
metode;
3) sievietēm, kurām ir grūtības atcerēties lietot regulāras kontracepcijas metodes
un finansiālas problēmas tās iegādāties;
4) sievietēm, kurām ir kontrindikācijas lietot hormonālās kontracepcijas metodes.
Lietošana – vidējais lietošanas laiks, kas ir atkarīgs no metāla satura, ir 5 līdz 8 gadi.
Dabīgā ģimenes plānošanas metode – balstās uz sievietes fizioloģiskajām pārmaiņām
menstruālā cikla laikā. Organisma fizioloģisko procesu pārzināšana un izmantošana
ļauj novērst apaugļošanos dabīgā ceļā.
Izmantojot šo kontracepcijas metodi, jāseko:
 dzemdes kakla un maksts sekrēta pārmaiņām menstruālā cikla laikā;
 bazālās temperatūras līknes izmaiņām menstruālā cikla laikā;
 ovulācijas periodam;
 menstruālā cikla garumam un regularitātei.
Efektivitāte – PI ir 2–20.
Ovulācijas periodā partneri atturas no dzimumattiecībām vai lieto kādu no
barjermetodēm.
Ķirurģiskā kontracepcija – operatīvi tiek pārtrauktas reproduktīvās spējas.
208
Sterilizācija neietekmē sievietes un vīrieša seksuālo un reproduktīvo veselību un
seksualitāti. Sievietei ķirurģiski veic olvadu nosiešanu vai pārdalīšanu, bet vīriešiem –
sēklas vadu pārdalīšanu.
Indikācijas:
1) sievietēm pēc 35 gadu vecuma, ja ir ne mazāk kā trīs bērni, un pēc 40 gadu
vecuma neatkarīgi no bērnu skaita;
2) sievietēm, kurām ir medicīniskas kontrindikācijas citu kontracepcijas metožu
lietošanai.
Efektivitāte sieviešu sterilizācijai – PI ir 0,04, bet vīriešu sterilizācijai – 0,15.
Pārejas vecuma posms

Intrauterīnā hormonālā sistēma (Mirena) – intrauterīnā sistēma, kas satur gestagēnu.
Darbība – endometrijs kļūst plāns un neaktīvs, mainās dzemdes kakla gļotu slāņa
viskozitāte, rodas lokāla svešķermeņa reakcija dzemdes dobumā.
Efektivitāte – PI ir 0,15.
Indikācijas:
1) kontracepcijas nepieciešamība;
2) spēcīga asiņošana menstruāciju laikā;
3) paaugstināta riska grupas sievietēm, kuras nevar lietot estrogēnus saturošu
hormonālo kontracepciju;
4) sāpīgas menstruācijas;
5) sievietēm, kuras nespēj precīzi atcerēties tablešu ikdienas lietošanu.
Lietošana – lietošanas ilgums ir 5 gadi.
Blaknes – subjektīvas blaknes parādās pirmajos mēnešos pēc ievadīšanas, taču ar
laiku tās izzūd.
Biežākās blaknes:
1) menstruālie traucējumi – neregulāri asiņaini izdalījumi no dzimumorgāniem;
2) piena dziedzeru jutīgums;
3) pirmās dienas pēc ievadīšanas velkošas sajūtas vēdera lejasdaļā;
4) acne vai citas ādas pārmaiņas;
5) galvassāpes un muguras sāpes.
209
11.4. Profilakses nozīme reproduktīvās veselības saglabāšanā
Ģimenes ārsta komandas locekļu darbībai, konsultējot sievietes, jābūt saskaņotai un

koordinētai. Daudzus jautājumus par sieviešu veselību, dzīvesveidu, kaitīgiem
paradumiem sarunā var risināt ģimenes ārsta palīgs un māsa. Abu teorētiskās un
praktiskās zināšanas par sieviešu veselības aprūpi var ievērojami uzlabot PVA darbu
kopumā un, galvenais, sievietes veselību.
Sieviešu ginekoloģiskās profilaktiskās apskates ir primārās, sekundārās un arī
terciārās profilakses sastāvdaļa, kas domāta, pirmkārt, lai pasargātu sievieti no
saslimšanas, otrkārt, lai agrīni veiktu slimību diagnostiku, izmantojot diagnostiskās
skrīningprogrammas, treškārt, lai jau konstatētas slimības gadījumā novērstu vai
mazinātu komplikāciju iespējas.
Latvijā ginekoloģiskās profilaktiskās apskates jāskata kontekstā ar
skrīningprogrammu, jo ir notikušas būtiskas izmaiņas valsts likumdošanā, kas
balstītas uz Eiropas Savienības valstu pozitīvo pieredzi.
Ministru kabineta noteikumos Nr. 1046. “Veselības aprūpes organizēšanas un
finansēšanas kārtība”, kas ir spēkā no 2007. gada 1. janvāra, ir definēts ginekoloģisko
apskašu algoritms, kuru var veikt vai nu ģimenes ārsts, vai ginekologs, bet no 2009.
gada 1. janvāra valstī ir ieviests šo programmu organizētais skrīnings, taču saskaņā ar
profesijas nolikumu to var veikt arī ģimenes ārsta palīgs. Attīstītajās Eiropas valstīs
aizvien biežāk lielu daļu no sieviešu veselības aprūpes, ieskaitot onkocitoloģijas
paņemšanu, veic tieši ģimenes ārstu palīgi un māsas. Šis ceļs būtu ejams arī Latvijā.
Ginekoloģiskajā apskatē ģimenes ārsts vai palīgs novērtē pacientes sūdzības,
reproduktīvo anamnēzi, ņemot vērā kontracepcijas metožu izmantošanu, veic
dzemdes novērtēšanu bimanuāli, olnīcu palpāciju, krūšu dziedzeru palpāciju, novērtē
to izskatu, dzemdes kakla un mugurējo velvju stāvokli, kā arī rektāli digitālo
palpāciju. Sasniedzot 50 gadu vecumu, šis izmeklējums jāveic reizi gadā.
Ginekoloģiskā apskate kopā ar onkocitoliģisko skrīningu visām pacientēm ir
bezmaksas, jo to finansē valsts. Ļoti svarīga ir sadarbība starp ģimenes ārsta komandu
un ginekologu. Ginekologs ir brīvās pieejamības speciālists. Tas nozīmē, ka uz
ginekoloģisko apskati pie viņa sieviete var iet bez ģimenes ārsta nosūtījuma.
Ar 2009. gada 1. janvāri šajos pašos noteikumos ir apstiprinātas trīs valsts finansētas
skrīninga programmas agrīnā audzēju diagnostikā. Viena no tām nosaka, ka sievietēm
vecumā no 25 līdz 69 gadiem dzemdes kakla onkocitoloģisko izmeklējumu kā
210
skrīninga testu dzemdes kakla vēzim veic reizi trijos gados. Otrajā noteikts, ka
pacientiem no 50 gadu vecuma reizi gadā ģimenes ārsta praksē vai laboratorijā jāveic
slēpto asiņu izmeklējums fēcēs (no trīs sekojošām vēdera izejām). Trešā skrīninga
programma paredz to, ka pacientēm no 50 līdz 69 gadu vecumam ik pēc diviem
gadiem tiek nozīmēta mammogrāfija, lai veiktu agrīnu krūts audzēju diagnostiku.
Sievietes ginekoloģiskā apskate ir daudz plašāka nekā skrīninga izmeklējumi, kas
pacientiem jāveic valsts noteiktās programmas ietvaros, noteiktā vecumā un noteiktos
intervālos. Tā ietver jautājumus par dzimumorgānu slimībām un ārstēšanu,
reproduktīvo veselību, veselības problēmām menopauzē, slimību profilaksi, tajā
skaitā agrīno skrīninga diagnostiku noteiktajām vecuma grupām. Slimību profilaksē
tiek ietverti arī veselības veicināšanas pasākumi, t. sk. vakcinācija pret HPV, ko var
veikt vai nu pats ģimenes ārsts, vai arī piedāvāt pacientei to veikt pie ginekologa.
Sieviešu ginekoloģiskajā profilaktiskajā aprūpē pagaidām ir nozīmīga tikai viena
vakcinācija. Tā ir vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusa diviem apakštipiem. Sevišķi
svarīgs ir 16 un18 apakštips, kas sievietēm var izraisīt dzemdes kakla vēzi.
Vakcinācija ir jāveic meitenēm un jaunietēm no 9 līdz 26 gadu vecumam, kuras vēl
nav uzsākušas dzimumdzīvi. Latvijā to veic 12-gadīgām meitenēm valsts imunizācijas
programmas ietvaros.
Ginekoloģiskās apskates laikā jāpievērš īpaša uzmanība jautājumiem par
kontracepcijas metožu izvēli un iespējām, HAT izvēli un iespējām, seksuāli
transmisīvo slimību profilaksi un diagnostiku, osteoporozes profilaksi, diagnostiku
un ārstēšanu.
Konsultācijā pacientes konkrētās sūdzības jāsaista ar noteiktiem apstākļiem –
menstruālo ciklu, dzimumaktu u. c., jānoskaidro sūdzību rašanās brīdis, ilgums,
pastiprināšanās vai pavājināšanās dinamika un lokalizācija. Pārbaudes laikā paciente
vienmēr tiek iztaujāta par menstruālo funkciju, menarche vecumu, menstruālā cikla
raksturojumu, pēdējo menstruāciju datumu, pārmaiņām, ja tādas ir, menopauzes
vecumu, HAT lietošanu.
Runājot ar pacienti par reproduktīvo veselību, jānoskaidro dzimumdzīves sākšanas
laiks, kontracepcijas veids, grūtniecību skaits, abortu skaits, veids un kā tie beigušies,
grūtniecības plānošana nākotnē, neauglības esamība un tā iespējamie iemesli.
Šajā konsultācijā pacientei tiek jautāts arī par seksuālām problēmām, ginekoloģiskām,
ekstraģenitālām, seksuāli transmisīvām, ģenētiskām slimībām, kaitīgiem paradumiem,
kas varētu ietekmēt sievietes veselību.
211
Lai novērtētu sievietes dzimumorgānu stāvokli, tiek veikta ārējo dzimumorgānu
apskate un palpācija, kā arī apskate spoguļos – per speculum. Šādi izmeklējot sievieti,
tiek novērtēta maksts gļotāda, izdalījumu raksturs, maksts pH līmenis, paņemts
materiāls onkocitoloģiskai un bakteriālai izmeklēšanai.
Bimanuāli izmeklējot, pacientei tiek novērtēts dzemdes kakls palpatori, dzemdes
stāvoklis iegurnī, tās lielums, konsistence, forma, kustīgums, sāpīgums un dzemdes
piedēkļu pārmaiņas.
11. attēls. Ārējo dzimumorgānu novērtēšana un izmeklēšana spoguļos
12. attēls. Izmeklēšana bimanuāli
212
13. attēls. Ginekoloģiskās špāteles un birstītes onkocitoloģiskās iztriepes
paņemšanai
14. attēls. Pareiza onkocitoloģiskās iztriepes paņemšana
Rektāli tiek noteikts taisnās zarnas stāvoklis un iespējamās slimības, novērtētas

iegurņa sienas. Ginekoloģiskajā apskatē ir ietverta arī krūšu apskate, detalizēta
palpācija, padušu un kakla limfmezglu palpācija. Ģimenes ārsta palīgam vai māsai ir
jāprot sievietei pastāstīt par krūšu pašizmeklēšanas iespējām. Lielākajā daļu attīstīto
valstu atbilstoši to nacionālajām programmām sieviešu ginekoloģiskās apskates ir
saistītas ar onkocitoloģisko un mammogrāfijas skrīningu un konsultācijām par
kontracepcijas jautājumiem un krūšu izmeklēšanu.
11.5. Konsultācijas par reproduktīvās veselības jautājumiem

dažādās vecuma grupās
Konsultācijas laikā par reproduktīvās veselības jautājumiem var apspriest noteiktus

jautājumus.
Pusaudži un jaunieši
1. Vispārējo slimību esamība.
2. Zināšanas par reproduktīvās orgānu sistēmas anatomiju un fizioloģiskajām
norisēm.
3. Menstruālā funkcija.
4. Dzimumattiecību uzsākšana un to biežums.
5. Kontracepcijas metodes lietošana.
6. Zināšanas par seksuāli transmisīvajām infekcijām.
7. Personīgās, menstruālās un dzimumattiecību higiēnas ievērošana.
213
8. Psiholoģiskie faktori partneru savstarpējās attiecībās.
Reproduktīvais periods
1. Akūtu un hronisku citu orgānu sistēmu slimību esamība.
2. Sūdzības, kas skar reproduktīvo orgānu sistēmu, tai skaitā seksuāli
transmisīvās infekcijas.
3. Menstruālā un reproduktīvā funkcija.
4. Ginekoloģisko pārbaužu regularitāte un valstī noteikto skrīningu izmeklēšanas
veikšana.
5. Dzimumattiecību biežums.
7. Grūtniecības plānošanas aspekti.
8. Psiholoģiskā partnerattiecību sakārtotība.
Pārejas periods
1. Vispārējas slimības.
2. Pārejas perioda norise pašai pacientei un viņas ģimenes sievietēm.
3. Organisma hormonālo izmaiņu radītās sūdzības.
4. Dzimumdzīves aktivitāte.
6. Vēlmes medikamentozi mazināt pārejas perioda simptomus.
7. Vēlmes un prasmes nemedikamentozi mazināt pārejas perioda simptomus.
8. Ginekoloģisko pārbaužu regularitāte un valstī noteikto skrīningu izmeklēšanas
veikšana.
9. Psiholoģiskie aspekti partneru savstarpējās attiecībās.
Vecuma periods
1. Hroniskās slimības.
2. Organisma hormonālo izmaiņu radītās sūdzības.
3. Pārejas perioda vispārējie simptomi.
4. Ginekoloģisko pārbaužu regularitāte.
214
11.6. Sievietes konsultācija par kontracepcijas metodes izvēli
Konsultācijas laikā veselības aprūpes nozares speciālistam jāprot:

1) palīdzēt pieņemt lēmumu par nepieciešamību dzimumattiecību laikā lietot
kādu no kontracepcijas metodēm;
2) palīdzēt pieņemt brīvprātīgu lēmumu uzsākt kādas konkrētas kontracepcijas
metodes lietošanu;
3) sniegt pilnīgu informāciju par izvēlētās kontracepcijas metodes darbību,
efektivitāti, indikācijām, lietošanu, kontrindikācijām un blaknēm;
4) izskaidrot, kā jārīkojas, ja ir atklātas izvēlētās kontracepcijas metodes
blaknes vai sākušās raizes par kontracepcijas efektivitātes mazināšanos;
5) brīdināt, kādos gadījumos steidzami jāsazinās ar savu ārstu, ja nav ievērota
izvēlētās kontracepcijas metodes lietošana.
Iesakot kādu konkrētu kontracepcijas metodi sievietei, kura ir griezusies ar šādu
jautājumu pie veselības aprūpes nozares speciālista, jāņem vērā:
 abu partneru vecums,
 sievietes kaitīgie ieradumi;
 seksuālo partneru skaits;
 vispārējais veselības stāvoklis – uroģenitālā orgānu sistēma, gastrointestinālā
orgānu sistēma, kardiovaskulārā orgānu sistēma, endokrīno orgānu sistēma,
centrālā nervu sistēma, maņu orgānu sistēma;
 dzimumattiecību biežums;
 pašas vēlmes.
Lai veselības aprūpes nozares speciālists spētu profesionāli konsultēt iedzīvotājus par
seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, viņam jābūt:
1) zinošam par seksuālās un reproduktīvās veselības iespējamām problēmām un
to risināšanas ceļiem;
2) informētam par iedzīvotājiem pieejamiem dienestiem, kuri spēj palīdzēt
atrisināt problēmas, kas saistītas ar seksuālo un reproduktīvo veselību;
3) zinošam iedzīvotāju vajadzībām, kas skar seksuālo un reproduktīvo veselību;
4) motivācijai un vēlmei sniegt šo konsultāciju;
5) konsultēšanas prasmēm – prasmei aktīvi klausīties, neverbāli komunicēt, uzdot
jautājumus, atklāt savas izjūtas, sniegt informāciju;
215
6) pacientam labvēlīgam, ievērojot adekvātu attieksmi – nenosodīt, neuzmākties
ar savām vērtībām, būt ieinteresētam, atsaucīgam un iejūtīgam.
***
Kopsavilkums
Ģimenes ārsta loma sieviešu reproduktīvās veselības uzlabošanā ir ļoti nozīmīga, jo
tas ir pacientes pirmais kontakts ar ārstu, kad tiek saņemta informācija par garīgās,
fiziskās un seksuālās veselības jautājumiem. Šī saskarsme turpinās visa mūža garumā
(WONCA, 2005). Ģimenes ārsta palīgiem un māsām kā primārās veselības aprūpes
komandas locekļiem ir jābūt teorētiskām un praktiskām iemaņām patstāvīgi konsultēt
sievietes par reproduktīvās veselības jautājumiem, īpaši pievēršot uzmanību ģimenes
plānošanas jautājumiem. Kompetence, zināšanas un pareizi organizēta konsultācija
nodrošina rezultātu – labāku sievietes veselību un dzīves kvalitāti kopumā.
Sievietes reproduktīvajā veselībā svarīga nozīme ir ginekoloģiskajām profilaktiskajām
apskatēm, onkocitoloģiskajam skrīningam, ģimenes plānošanas aspektiem. Īpaša
nozīme ir ģimenes ārsta aprūpei fizioloģiski noritošas grūtniecības gadījumā. Ģimenes
ārstam, ārsta palīgam un māsai jāzina, kā sievieti konsultēt par veselīga dzīvesveida
ievērošanu, kaitīgo paradumu samazināšanu vai atmešanu, kas var ietekmēt jaunās
dzīvības veselību. Konsultējot sievieti kontracepcijas līdzekļu izvēlē, jārespektē pašas
sievietes zināšanas, reliģiskā pārliecība, filozofiskā domāšana šajā jomā. Ārsta palīgs
ar savām zināšanām par kontracepcijas metodēm un konkrētās sievietes veselību var
būtiski ietekmēt pretapaugļošanās līdzekļu izvēli un neplānotu grūtniecību iestāšanos,
līdz ar to samazinot abortu skaitu.
Kontroljautājumi
1. Kāda no kontracepcijas metodēm būtu piemērotākā pusaudžu vecumā, kad ir
neregulāras dzimumattiecības?
2. Kādas blaknes biežāk min sievietes, runājot par hormonālo kontracepciju?
3. Kāds ir hormonālās kontracepcijas metodes galvenais darbības princips?
4. Kas nepieciešams sarunai ar pusaudzi par reproduktīvās veselības
jautājumiem?
5. Kādiem jautājumiem konsultācijā par reproduktīvo veselību nepieciešams
pievērst uzmanību sarunā ar reproduktīva vecuma sievieti?
216
6. Kas būtu jāuzsver sarunā ar sievieti par reproduktīvās veselības
jautājumiem?
7. Kas nosaka sievietes kontracepcijas metodes izvēli?
8. Kas būtu nepieciešams veselības aprūpes speciālistam, lai spētu informēt
pacientus par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem?
9. Kādas kontracepcijas metodes ir ieteiktas PVO praktiskajās rekomendācijās
par kontracepcijas līdzekļu izvēli?
10. Kādiem jautājumiem jāpievērš īpaša uzmanība, pārrunājot ar sievieti par
izvēlēto kontracepcijas metodi?
11. Kādas kontracepcijas metodes sievietei ir iespējams izvēlēties laktācijas
periodā?
12. Kādi konsultācijas pamatprincipi ir jāievēro ģimenes ārsta praksē, runājot ar
sievieti par ģimenes plānošanas jautājumiem?
13. Ko nozīmē primārā, sekundārā un terciārā profilakse ginekoloģiskās
profilaktiskās apskates ietvaros?
14. Kā jāveic vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusa 16. un 18. apakštipu ?
15. Kādā vecumā Latvijā meitenēm veic vakcināciju pret cilvēka papilomas
vīrusa 16. un 18. apakštipu?
16. Kādiem jautājumiem jāpievērš uzmanība ginekoloģiskajā profilaktiskajā
apskatē, iztaujājot sievieti?
17. Cik Latvijā sievietei maksā apmeklējums pie ģimenes ārsta vai ginekologa,
veicot ginekoloģisko profilaktisko apskati un vēža skrīninga programmu?
18. Kā izpaužas valsts organizētā vēža skrīninga programma?
19. Kādēļ sievietei ir svarīgi izskaidrot valsts organizētā vēža skrīninga
programmas nozīmi un atgādināt par nepieciešamību apmeklēt ģimenes ārstu
vai ginekologu, ja saņemts uzaicinājums?
20. Pastāstiet, kā pareizi paņemt onkocitoloģisko uztriepi!
21. Ko ietver mazā iegurņa izmeklēšana un kā to dara?
22. Kāds ir fizioloģiski noritošas grūtniecības menedžments ģimenes ārsta praksē
pašreizējās likumdošanas ietvaros?
23. Kādi izmeklējumi un konsultācijas par kādām tēmām jāveic katrā grūtnieces
apmeklējuma reizē?
24. Kādi faktori nosaka labu fizioloģiski noritošas grūtniecības uzraudzību
ģimenes ārsta praksē?
217
25. Kas ir pirmstesta konsultācija, grūtniecei nozīmējot asins analīzi uz HIV
valsts programmas ietvaros?
26. Kāds ir ultrasongrāfiskās izmeklēšanas mērķis grūtniecības vadīšanas laikā
un cik reizes tā jāveic?
27. Kad un kāpēc jāveic fundus uteri mērījums grūtniecei?
28. Kādā grūtniecības laikā paciente jānosūta pie ginekologa, ja fizioloģiski
noritoša grūtniecības uzraudzība tiek veikta pie ģimenes ārsta?
29. Kādi ir riska faktori un kaitīgie ieradumi, kas ietekmē sievietes reproduktīvo
veselību?
30. Kādas veselīga dzīvesveida rekomendācijas sievietei ietver konsultācija
ģimenes ārsta praksē pirmā grūtniecības apmeklējuma laikā?
31. Kādi faktori visbiežāk izraisa dzemdes kakla vēzi un kā no tā izsargāties?
32. Kādi aspekti jāņem vērā, konsultējot jauniešus par ģimenes plānošanas
jautājumiem?
Literatūra
1. Andrejeva A. Sieviete un menopauze. – Rīga: Nacionālais apgāds, 2003.
2. Baltiņa D. Klīniskā onkoloģija. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 30.–39. lpp.
3. Grūtniecības uzraudzība – vadlīnijas ģimenes ārstiem. – Rīga, 2001.
4. Ginekoloģija / Ilzes Vībergas redakcijā. – 2006. – 23.–30. lpp.
5. Grūtniecības un dzemdību mazā enciklopēdija. – Rīga: Jumava, 2003.
6. Lazdāne G. Iegurņa iekaisuma slimība. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999.
7. Baltiņš M. Lietišķā epidemioloģija. – Rīga: Zinātne, 2003. – 283.–297. lpp.
8. Ministru kabineta noteikumi Nr. 1046. “Veselības aprūpes organizēšanas un
finansēšanas kārtība”, 2010.
9. DeCherney A. H., Nathan L. Current obstetric & gynecologic diagnosis &
treatment. – 9th edition. – 2003. – Pp. 573–584.
10. Baker B. Risk communication and public health, 1999.
11. Comprehensive cervical cancer control: A guide to essential practice // World
Health Organization Library, 2006. – Pp. 109–123. (ISBN 978 92 4 154700 0)
12. Council Recommendation of 2 December 2003 on cancer screening, point 26.,
327/35.
13. Cancer prevention in primary care / PAPPS Cancer Prevention Work Group. –
Barcelona, 2000; 23: 55–58.
218
14. Decision-making tool for family planning clients and providers / World Health
Organization and John Hopkins Bloomberg School of Public Health; Center
for Communication Programs, 2005. (ISBN 92 4 159322 9)
15. Gardner J., Miller L. Journal Womens Health, 2005.
16. NHG Practice Guidlines: Cervical smears. Intrauterine device. Vaginal
bleeding. The Menopause / Dutch College of General Practitioners, 2004; 1–8.
17. The European definition of General Practice // Family Medicine, WONCA
EUROPE, 2005; 6–8.
18. Womens health care handbook. – 2nd edition / Edited by B. E. Johnson, C. A.
Johnson, J. L.Murray, B. S.Apgar. – Philadelphia: Hanley & Belfus, INC,
2000.
19. Women and health // Canada and the United Nations General Assembly:
Special Session<Beejing+5Factsheets, 2003; 43–46.
20. Чен П. Т. К., Гоулстайн М., Роузенвэкс З. Cекреты репродуктивной
медицины. – Москва: МЕДпресс-информ, 2006.
21. Свод практических рекомендаций по применению средств контрацепции.
– Издание второе. – Женева: ВОЗ, 2005.
22. Медицинские критерии приемлемости для использования контрацепции.
– Третье издание. – Женева: ВОЗ, 2004.
12. Biežāk sastopamās problēmas ģimenes ārsta

praksē
Ģimenes ārsta palīga vai māsas darbs ikdienā ir ļoti atbildīgs, jo katrs pacients ir
unikāls kā personība un arī katra cilvēka veselības problēmas ir atšķirīgas. Diemžēl
konsultācijas laiks ir īss, bet lēmums par tālāko ārstēšanas taktiku ir jāpieņem ātri.
Tāpēc ģimenes ārsta komandai pacienta apmeklējuma laikā jāspēj veikt gan akūto un
hronisko slimību menedžmentu, gan, ja iespējams, izmeklēt pacientu profilaktiski un
konsultēt viņu par veselīga dzīvesveida nepieciešamību.
219
Sastopoties ar pacientu, ļoti svarīga ir ģimenes ārsta palīga vai māsas spēja vienlaicīgi
izprast un novērtēt pacienta fiziskās, garīgās, seksuālās veselības problēmas,
sociālpsiholoģisko faktoru ietekmi uz viņa veselību, kā arī izprast eksistenciālos
aspektus. Tas ir viens no ģimenes medicīnas pamatprincipiem.
Novērtējot pacientu primārajā līmenī, ļoti svarīga ir simptomātiskā un
sindromoloģiskā pieeja. Analizējot sindromu, jādomā par simptomiem, kurus
nepieciešams izvērtēt uzreiz un pieņemt ātru lēmumu par tālāko taktiku. Tādi
simptomi un sindromi kā strauja svara zaudēšana, nespēks, nogurums, ilgostoša
subfebrilitāte, caurejas, obstipācijas, muguras, galvas sāpes, sāpēs krūtīs un vēderā,
miegainība, depresija, nomākums, trauksme, urīna nesaturēšana, asiņošana, izsitumi,
dzirdes un redzes traucējumi nekavējoties prasa īpašu uzmanību un rīcību. Tā ir tikai
viena daļa no problēmām, ar kurām ikdienā jāsastopas un jāspēj risināt ģimenes ārsta
komandas locekļiem.
Vienlīdz svarīgi arī novērtēt biežāk sastopamās veselības problēmas dažādās
iedzīvotāju vecuma grupās. Tāpēc katrai vecuma grupai ir savi specifiskie
konsultāciju principi, kas ir jāievēro, lai nodrošinātu holististisku un vienlaicīgi
individuālu pieeju pacientam. Visos gadījumos, kad pacients atnāk pie PVA
speciālista ar konkrētām sūdzībām, rūpīgi jāveic:
 anamnēzes ievākšana;
 pacienta subjektīvā un objektīvā stāvokļa novērtēšana;
 darba diagnozes uzstādīšana;
 iespējamie uz vietas veicamie izmeklējumi, kas varētu pamatot darba
diagnozi;
 jāizvēlas taktika tālākai diagnozes precizēšanai, ārstēšanai, rehabilitācijai un
nepieciešamības gadījumā jānosūta uz izmeklējumiem, konsultācijām pie
speciālistiem vai arī jāmeklē citu dienestu atbalsts.
Ik dienas, strādājot ar pacientiem, ir jāveic vienlaicīgs akūto un hronisko pacienta
slimību menedžments, jāspēj agrīni diagnosticēt grūti pamanāmu nopietnu veselības
problēmu simptomus un novērtēt prognostiski smagus, neatliekamo medicīnisko
palīdzību prasošus stāvokļus, tādus kā akūtas pēkšņas galvas sāpes, kas varētu būt
saistītas ar subdurālu hemorāģiju, sāpes krūtīs, ko varētu izraisīt akūts koronārs
sindroms, akūtas sāpes vēderā, kas varētu būt saistītas ar akūtu apendicītu, utt.
220
Svarīgi ir ne tikai novērtēt šos stāvokļus, bet arī prast pieņemt ātru, kompetentu
lēmumu par tālāko taktiku, kas balstīta uz vadlīnijām un zinātniskiem pierādījumiem.
Tas nozīmē, ka šādos nopietnu sarežģījumu gadījumos ģimenes ārsta komanda strādā
kā viens vesels, atbilstoši rekomendācijām risinot problēmu uz vietas, kamēr paralēli
tiek izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība.
2009. gada janvārī tika publicēts aprakstošs pētījums par akūtu vēdera sāpju
diagnostiku Norvēģijas ģimenes ārstu praksēs, kurā no 2007. gada rudens līdz 2008.
gada pavasarim piedalījās 134 pacienti. Pacienti atnāca uz vizīti pie ģimenes ārsta
sakarā ar akūtām sāpēm vēderā. Visbiežāk uzstādītā diagnoze bija nespecifiskas sāpes
(20%), kam sekoja gastroenterīts (13%), apendicīts (12%), čūlas slimība (11%),
ginekoloģiska saslimšana (9%) un urīnceļu problēmas (7%).
25% pacientu pēc klīniskas izmeklēšanas tika nosūtīti mājās bez jebkādām īpašām
darbībām. 25% pacientu steidzami tika nosūtīti uz slimnīcu. 25% pacientu tika ārstēti
ar medikamentiem. Pārējie tika vai nu nosūtīti tālākai plānveida izmeklēšanai (14%)
vai arī tika nozīmēta atkārtota vizīte pie ģimenes ārsta (10%). Aizdomas par
apendicītu bija visbiežākais iemesls, kādēļ pacienti tika steidzami nosūtīti uz slimnīcu.
Pētījuma rezultāti ļāva secināt, ka ģimenes ārstu praksēs ikdienā, konsultējot
pacientus ar akūtām sāpēm vēderā, ir jāsaskaras ar plaša spektra, nehomogēnām
sūdzībām. Primārajā veselības aprūpē tiek konsultēti 75% šādu pacientu.
Konsultējot pacientus par veselīgu dzīvesveidu, kaitīgo paradumu samazināšanu,
veicot profilaktiskās apskates, īpaši svarīgi pievērst uzmanību agrīnai vizuālai
ļaundabīgo audzēju diagnostikai.
Onkoloģiskās modrības pamatprincipi

1. Iespēju robežās izmantot jebkuru pacienta vizīti pie ģimenes ārsta vai viņa
palīga, lai novērtētu pacienta veselības stāvokli, akcentējot uzmanību uz
agrīnu vizuālās lokalizācijas ļaundabīgo audzēju diagnostiku.
2. Pacientiem ar zināmiem paaugstināta riska faktoriem (pozitīva ģimenes
anamnēze, kaitīgie paradumi vai arodfaktori u. c.) ambulatorajā kartē fiksēt
šos datus un, ja, iespējams, marķēt šīs kartes.
3. Mazāko šaubu gadījumā neuzņemties lieku atbildību un nosūtīt pacientu pie
speciālista.
221
30. tabula. Vizuālās lokalizācijas ļaundabīgie audzēji
N.
p. Audzēja Riska faktori Ieteikumi pacientam Agrīnās izpausmes
k. lokalizācija
1. Mutes dobums Smēķēšana Atmest smēķēšanu Ilgi nedzīstošs

pušums
Alkohols Ierobežot alkohola
patēriņu Veidojums, mezgls,
Hroniski gļotādas sabiezējums
bojājumi
Bālgans vai sārts
plankums
2. Vairogdziedzeris Vairogdziedzera Pievērst uzmanību Veidojums, mezgls

apvidus apstarojums jebkuriem
anamnēzē veidojumiem kaklā Palielināti kakla
limfmezgli
MEN-2 sindroms un/
vai vairogdziedzera Sāpes vairog-
vēzis personīgajā vai dziedzerī
ģimenes anamnēzē
Vairogdziedzeris
strauji palielinās
3. Āda UV starojums Ierobežot intensīvu Pigmentveidojuma

sauļošanos, Lietot pārmaiņas:
I–II ādas tips individuālus palielināšanās,
aizsarglīdzekļus, neviendabīgs
Pret insolāciju jūtīga krāsojums,
āda Sekot dzimumzīmju, izplūdušas
kārpu un asimetriskas
Ādas audzēji personīgā pigmentlaukumu kontūras, robainas
vai ģimenes anamnēzē pārmaiņām malas, asiņošana,
sulošana
Atipiskas dzimumzīmes
vai liels Rozā puscaurspīdīgs
pigmentlaukumu skaits plankums vai
mezgliņš ar
HPV infekcija vaļņveida maliņu vai
teleangiektāzijām
Imūnsupresija
Ilgstoša lokalizēta
ādas zvīņošanās vai
kreveļošanās bez
epitelizācijas
pazīmēm
4. Krūtis Novecošana, Krūšu Veidojums,

pašizmeklēšanu veikt sacietējums
Krūts vēzis personīgajā katru mēnesi cikla 9.
vai ģimenes anamnēzē –12. dienā vai Sāpes
menopauzē jebkurā
Labdabīga displāzija ar brīvi izvēlētā katra Spontāni izdalījumi
šūnu atipijas pazīmēm mēneša datumā (asiņaini vai jebkādi
222
sievietēm
Mudināt piedalīties menopauzē).
skrīningdiagnostikas
programmā Krūtsgala pārmaiņas
5. Dzemdes kakls, HPV infekcija un citas Mudināt sievietes Ar menstruācijām

ārējie STS piedalīties valsts nesaistīta asiņošana
dzimumorgāni skrīningprogrammā
Agrīni uzsākt no 25 gadu vecuma Citādi neparasti
dzimumzīme (< 16 g.v.) līdz 70 gadiem katru izdalījumi
trešo gadu
Dzimumdzīve Nieze, sūrstēšana
daudzpartnerībā ārējo dzimumorgānu
apvidū
Zema dzimumdzīves
kultūra un higiēna
6. Prostata Novecošana Urinācijas traucējumu Bieža urinācija,

gadījumā griezties pie
Pozitīva ģimenes ģimenes ārsta Urīnstrūklas
anamnēze Nepieciešamības vājināšanās
gadījumā izvērtēt
PSA testa nozīmēšanu Biežas un atkārtotas
urīnceļu infekcijas
Nepilnīga urīnpūšļa
iztukšošanās
7. Sēklinieki Sēklinieku vēzis Atrodot neparastu Veidojums vai

personīgajā vai ģimenes sacietējumu vai sacietējums
anamnēzē veidojumu, mudināt
nekavējoties griezties Sēklinieka
Kriptorhisms pie ārsta palielināšanās
Smaguma sajūta vai

trulas sāpes
sēkliniekos vai pa
sēklvadu gaitu
Ginekomastija
8. Anorektālais Šī apvidus audzēji Mudināt atsaukties Sāpes

apvidus personīgajā vai ģimenes ieteiktajiem
anamnēzē izmeklējumiem, Nieze
valsts
HPV infekcija skrīnigprogrammai Vēdera izejas
traucējumi
Mazā iegurņa orgānu
apstarojums anamnēzē Neparasti izdalījumi
no tūpļa
Nepilnīgas
defekācijas sajūta
Pacientu, kas slimo ar tādām hroniskām slimībām kā cukura diabēts, koronārās sirds
slimības, primāra arteriāla hipertensija, bronhiālā astma, hroniska obstruktīva
223
plaušu slimība u. c., aprūpe ir ļoti nozīmīga PVA speciālista darba sastāvdaļa, jo
ilgtermiņā nodrošina labāku pacienta dzīves kvalitāti un labākus veselības rādītājus
kopumā. Pēdējos gados medicīnas zinātne par šīm un citām slimībām ir strauji
attīstījusies, tāpēc jebkuram mediķim ir nepārtraukti un regulāri jāstrādā pie savas
kvalifikācijas celšanas, sekojot jaunākajiem sasniegumiem visā sava darba mūža
garumā.
Kopsavilkums
Nodaļā pieminētas biežāk sastopamās problēmas ģimenes ārsta praksē. Uzsvērts PVA
speciālistu prasmju nozīmīgums, vienlaicīgi veicot pacientu akūto un hronisko
slimību menedžmentu, agrīni diagnosticējot nopietnas slimības, pieņemot kompetentu
lēmumu par savlaicīgu tālāko ģimenes ārsta taktiku. Tikpat svarīgi jebkurā pacienta
apmeklējuma reizē pievērst uzmanību brīdinošiem simptomiem, kas varētu norādīt uz
dažādu vizuālo ļaundabīgo audzēju esamību.
Kontroljautājumi
1. Kāds ģimenes medicīnas pamatprincips ir ļoti nozīmīgs, konsultējot pacientus ar
dažādām problēmām?
2. Uz kādiem kritērijiem jābalstās, ārstam pieņemot ātru lēmumu par neatliekamās
medicīniskās palīdzības nepieciešamību?
3. Kādi ir onkoloģiskās modrības pamatprincipi?
4. Kādos gadījumos nepieciešama tālāka speciālista konsultācija, citi
izmeklējumi?
Literatūra
1. Braunwald's heart disease: A textbook of cardiovascular medicine. – 8th ed. –
2007.
2. Brekke M. Acute abdominal pain in general practice: tentative diagnoses and
handling: A descriptive study // Scand J Prim Health Care, 2009; 27(3): 137–
140.
3. European Resuscitation Council Guidelines for Resuscitation 2010 / Nolana J.
P., Soarb J., Zidemanc D. A., et al., on behalf of the ERC Guidelines Writing
Group.
224
4. Evaluation of acute abdominal pain in adults / American Academy of Family
Physicians // American Family Physician, 2008; 77(7).
5. Schroeder K. The 10-minute clinical assessment // BMJ/Books, Wiley-
Blackwell, 2011; 3–26.
6. The European definition of General Practice // Family Medicine, WONCA
Europe, 2005; 6–8.
225

Mac Mater 2011 Ģim Ārstu Māsas Ārstu Palīgi

Uploaded by

Document Information

Original Title

Copyright

Available Formats

Share this document

Share or Embed Document

Sharing Options

Did you find this document useful?

Is this content inappropriate?

Copyright:

Available Formats

Mac Mater 2011 Ģim Ārstu Māsas Ārstu Palīgi

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

EIROPAS SAVIENĪBA

IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ

ESF fonda aktivitāte: programmas „Cilvēkresursi un nodarbinātība”

ĢIMENES ĀRSTA PRAKSĒ

Rīgas Stradiņa universitāte

1. DAĻA. IEVADS SABIEDRĪBAS VESELĪBĀ, VESELĪBAS VEICINĀŠANA PRIMĀRAJĀ

6. VECU CILVĒKU VESELĪBAS VEICINĀŠANA UN APRŪPE ............................................... 155

Mērķis ir ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

1.1. Sabiedrības veselība, veselības veicināšana, slimību

Pēc šīs sadaļas Jums būs priekšstats par sekojošo:

1. attēls. Indivīds un veselību ietekmējošie faktori

Pašreiz Latvijā tiek izstrādātas Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2011.–2017.

1.2. Skrīnings jeb sijājošā diagnostika un tās pamatprincipi

Mērķis ir ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

1.3. Biopsihosociālais princips veselības veicināšanā.

Mācīšanās organizēšanas pedagoģiskie principi. Veidojot plānu, kā veiksmīgāk

Mērķa grupa Riska faktori

Vajadzības Motivācija Vērtības

Zināšanas Attieksmes kompetence

Informācijas Saturs: Mācību metožu Mācību

Izvēloties mērķa grupas, jāņem vērā:

1. Kādi mērķi ir jāizvirza, uzsākot konkrēto veselības veicināšanas darbu?

Bērnu veselības aprūpē iesaistīto medicīnas speciālistu darba mērķis

Bērnu veselības stāvoklis Latvijā

3. tabula. Jaundzimušo, bērnu un pusaudžu īpatsvars veselības grupās 2007.–

T. sk. statistiskajā reģionā

Bērni sadalīti pa Latvijas statiskajiem reģioniem, ņemot vērā ārstniecības iestādes

2.2. Bērna attīstības posmi

Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

Dažādi cilvēka dzīves vecumposmi

Bērna vecumposmi (Nelson, 2007)

Pusaudžu periods (angl. adolescence)

4. tabula. Fizioloģiskās īpatnības un iespējamās patoloģijas dažādos bērna

Bērna vecumposms Fizioloģiskās īpatnības Raksturīgākās patoloģijas

Zīdaiņa periods 1. Strauja fiziskā augšana un 1. Vitamīnu un vielmaiņas

Mazbērna periods 1. Augšanas intensitātes 1. Biežas akūtas respiratoras

Pirmsskolas periods 1. Augstākās nervu sistēmas un 1. Pieaug traumatisms.

*Avots: RSU Pediatrijas katedra, 2004

Efektīva komunikācija pediatrijā (Nelson, 2007; RSU Pediatrijas katedra, 2004)

2.3. Bērna augšana un attīstība, tās novērtēšana

Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

Bērna fiziskā attīstība

5. tabula. Bērna svara pieaugums pirmā dzīves gada laikā

I kvartāls 750 / 25–30

Svara pieaugums pēc viena gada vecuma

Galvas un krūšu apkārtmērs

7. tabula. Bērna galvas apkārtmēra pieaugums pirmā dzīves gada laikā

Periods Galvas apkārtmēra palielināšanās mēnesī

12. tabula. Psihosociālā attīstība bērniem līdz gada vecumam

Parādās “sociālais” smaids: pazīst savu mammu un 2. mēnesis Mērķtiecīgas

Labi atšķir konkrētas personas: svešus cilvēkus 6. mēnesis Jūtu izpausmes

13. tabula. Psihosociālā attīstība bērniem pēc viena gada vecuma

14. tabula. Valodas attīstība bērniem līdz viena gada vecumam

15. tabula. Valodas apguve pēc viena gada vecuma

2.4. Jaundzimušā, zīdaiņa un pirmsskolas vecuma bērna aprūpes

Mērķis: ģimenes ārsta praksē iesaistītās māsas un ārsta palīgus iepazīstināt ar

Pirmā vizīte un saruna ar vecākiem

2.5. Bērna ēdināšana

Mākslīgo maisījumu lietošanas indikācijas:

16. tabula. Mākslīgā maisījuma ēdienreižu biežums atkarībā no vecuma

17. tabula. Papildu ēdiena kvantitāte

Kas jāievēro, ēdinot bērnu ar mākslīgajiem maisījumiem?

2.6. Biežākās infekcijas slimības un to profilakse