Latvijas Universitātes

Humanitāro zinātņu fakultāte

Referāts
Kabuki aktiermāksla

Autore:
1.kursa student
japāņu valodā
Linda Cipruse

Rīga,2018
 Saturs

Ievads
1. Slavas gaismā
1.1. Skatītāji un pielūdzēji
1.2. Aktieri un māksla dažādās izpausmēs
1.3. Kabuki aktieri
2. Slavenā divu kabuki aktieru sāncēnsība
3. Kabuki teātris
4. Kabuki mūzika
5. Kabuki līdz mūsdienām
Nobeigums
Izmantotā literatūra
Pielikums
 Ievads

Kabuki vārds nāk no japāņu valodas kabuki(歌舞伎), kas ir japāņu drāmas tetrālais žanrs
ar dejas motīviem. Kabuki izplatījās un bija populārs japānā, bet gan arī rietumu valstīs, kurus
pārsteidza krāšņā sejas nokrāsošana, kā arī neatkārtojamie teatrālie priekšnesumi. Ar krāšņo sejas
nokrāsojumu un neparastu priekšnesuma apģērbu rietumnieki kabuki uzskatīja par dīvainu un
traku teatrālo žanru.
Katram kabuki vārda kandži ir sava nozīme atsevišķi, kas arī parāda kabuki teātra
pamatideju. Kandži 歌(utau/うたう) nozīmē dziedāt, ko parasti arī darīja aktieri ar savu talantīgo
balsi. Otrais kandži 舞（mau/まう） apzīmē dejošanu ar ko bija arī atpazīstams pats kabuki
tetrālais žanrs. Kā pēdējais kandži 技（vaza/わざ） nozīmē prasmes, kurus pieprata aktieri.
Tādējādi ,visus trīs kandži saliekot kopā, kabuki vārda nozīme ir dejošanas un dziedāšanas
māksla un prasme.
Kabuki sāka palikt atpazīstams astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā. Kabuki
teatrālais žanrs izplatījās strauji un aktieri sāka radīt priekšnesumus gandrīz katrā pilsētā. Kā arī
bija izveidotas trupas, kuras ceļoja no pilsētas uz pilsētu, lai parādītu savu priekšnesumu. Kā tā
laika modernās kabuki centrs bija Edo ( mūsdienās Tokija) un Kjoto-Osaka, kuru starpā bija sava
veida sāncēnsība. Viens no piemēriem ir divu so pilsētu aktieru sāncēnsība savā starpā vairāku
gadu desmitu laikā. Edo pilsas kabuki bija atpazīstams ar to ka bija skarbs un cietsirdīgs žanra
atveidošnas veids. Tajā pašā laikā Kjoto-Osaka kabuki attēlojās kā romantisku pieskaņu mīlas
stāsts. Edo pilsētā bija vīrišķīgo lomu pratējs ar iesauku Rikan un otrā pusē jeb Kjoto-Osaka
pilsētā bija sieviešu lomu piekritējs ar iesauku Šikan.
Kabuki paliekot vairāk atpazīstamam paradījās kabuki teātra pielūdzīji un pielūdzējas.
Viņi rakstīja poēmas un haiku – tradicionālais japāņu dzejas veids – par saviem iecienītākajiem
aktieriem. Kā arī daži gleznotāji, kuri arī bija šī teātra žanra piekritēji, atveidoja gleznās kabuki
aktierus, ieguva savu labumu šajā visā nozarē. Tagad šos portretus var redzēt dažādās
publikācijās.
Kabuki aktieri uz katru prieksnesumu un jauno lomu gatvojās nopietni un ļoti ilgu laiku.
Aktieriem ir svarīgi izprast savu tēlu un attēlot to savā interpretācijā.
Šī referāta uzdevums ir iepazīstināt ar kabuki teatrālo žanru un izprast šīs mākslas būtību
no dažādiem aspektiem.
 Slavas gaismā

Skatītāji un pielūdzēji

Pilnveidojot savu mākslu, kabuki sāka kļūt aktuāls un populārs sabiedrībai. Par to sāka
interesēties vairāk un vairāk cilvēku no dažādām pilsētām. Ar laiku parādījās pielūdzēju klubi un
cilvēki kļuva apmāti ar aktieriem.
Pielūdzēju klubi tika izveidoti 17.gadsimtā Osakā, kur šos cilvēkus sauc par hīki rendžū
(贔屓連中/hiiki renjū). Viens no pirmajiem pielūdzēju klubiem bija atvērts 1695.gadā ar
nosaukumu Oo - rendžū (Õ-renjū). Šie cilvēki sabiedrībā bija balsts kabuki teātrim, jo viņi
mēģināja popularizēt un atbalstīt kabuki un to aktierus. Kā arī pašiem pielūdzējiem bija sava
loma un vieta sabiedrībā, un tie tika cienīti.
Pielūdzēji bija iesaistīti teātra un aktieru darbā. Viņi mēģināja palīdzēt jebkādā veidā. Kā
viena no šādām palīdzībām ir dekorāciju izveidošana un ziedošana teātriem. Piemēram,
aizkari(hikimaku) bija pirmo reizi parādījušies Osakas periodā un tie tika uzdāvināti teātrim no
Sasase kluba. Laternas un gaismiņas tika uzdāvinātas no Oote (おうて/Õte) pielūdzēju kluba, un
citi ziedojumi un dāvinājumi teātrim no pielūdzēju klubiem.
Ka arī klubi piedalījās ikgadēja pasakumā, kuru sauca “Sanākam kopā, lai pievienotos
trupai”(Zakucuki hiki – avase/Zatsuki hiki-awase). Šis pasākums ieņēma vietu kā sezonas
atklāšanas pasākums(kaomise) kabuki teātrim vienpadsmit mēnešos. Tikai lielākiem un
lojālākiem klubiem bija atļauja piedalīties šajā pasākumā. Aktieri stāvēja viens otram blakus
vienā līnijā. Tajā pašā laikā pasakumā esošie pielūdzēji, kamēr tika tērpti vienādās galvasssegās
un apģērbā, sita kopa koka klapināmos instrumentus – hjoošigi (ひょうしぎ/hyõshigi) un dāvināja
dāvanas un uzslavēja aktierus pēc kārtas. Pielikums 1.Šo koka klapināmo intrumentu klapināšanu
dēvēja arī par aplaudēšanu(te-uči/te-uchi). Šie priviliģētie pielūdzēju klubi bija četri, kurus sauca
te-uči renjū/te-uchi renjū.1
Pielūdzēji bija daudz tuvāk ar aktieriem nekā tas ir iedomājams. Pielūdzēji nodrošināja
visas aktieriem vajadzīgās vajadzības, pat nodrošināja ārstu klātbūtni prieksnesumu laikā.
Aktieriem un kabuki teātriem palīdzēja pilnveidoties un kļūt populāriem ne tikai
pielūdzēju klubi, bet gan arī visdažādākie mākslinieki, kuri attainoja konkrētus aktierus, dzejā,
gleznās vai dziesmās. Pielūdzējiem patika skatīties uz plakātiem, kurā attēlots viņu iecienītais
aktieris. Šādus plakātus sauca par bankuze. Kā arī pielūdzejiem patika baumot savā starpa un
izlaist savus kritikas rakstus, vai žurnālus par aktieirem vai teātri kopumā. Edo pilsēta pielūdzēji
arī raksta kaiku(hokku) vai “trako versiju” haikai( kjooka/きょうか/kyõka) un citus daiļdarbus par
saviem iecienītajiem aktieriem.2
Pielūdzēju vidū arī parādījās uzrakstu, piezīmju grāmata, kurā tika likti visi materiāli par
kādu aktieri vai teātri, vai vismaz bija saistība ar kabuki. Šīs grāmatas bija ka liela pieludzēju
kolekcija, kas stiprināja arī teātra un pielūdzēju saistības. Kā arī šīs piezīmju grāmatas tika
padotas tālāk citiem cilvēkiem, lai izplatītu kabuki teatrālo mākslu.

1
C.Andrew Gerstle, Kabuki heroes on the Osaka stage 1780 – 1830, University of Hawa’i Honogulu,2005.,30.lpp
2
Ibid.31.lpp
 Kabuki aktieri

Katrs aktieris teatrī reprezentē kabuki mākslu. Aktieri spēlē daudz dažādu lomu dažādos
uzvedumos. Sievietēm kopš 1629. gada bija liegts piedalīties uzvedumā kā aktrise3, tāpēc
sieviešu lomas spēlēja , bieži vien jauni, jaunieši, kurus dēvēja par onnagata (onnagata/女形)-
sieviešu lomu speciālists. Pielikums 2.Drīz vien iepriekš sieviešu aktieru spēlētās lomas tika
atdotas vīriešu aktieriem. Ar laiku sāka parādīties arī “jaunības kabuki”, kas bija jauniešu
prostitūcija. 1952. gadā arī šie kolektīvi tika aizliegti, tieši tāda paša iemesla pēc kā sieviešu
kolektīvi tika aizvērti pirms tam. Vēlāk sieviešu lomas atveidoja tikai pieauguši vīriešu aktieri.
4
Kā viens no atpazīstamākajiem sieviešu lomu atveidotājiem kabuki vēsturē ir kabuki aktieris
Nakamura Tomidžūroo (Nakamura Tomijūrõ). Viņa pseidonīms ir Keiši (Keishi). Kā aktieris
viņš savu karjeru turpināja vairāk nekā 50 gadus, piedaloties arī Edo, Kjoto un Osakas pilsētās.
Savu karjeru uzsākot no sešpadsmit gadiem, bet pirms tam Keiši piekopa prostitūciju – iroko.5
Kabuki aktieri ne tikai piekopa aktiermākslu, bet gan arī citas radošās puses, kā
piemēram, dzeja. Bieži vien aktieriem bija viens vai vairāki pseidonīmi, kurus viņi izmantoja
rakstot dzeju, gleznojot vai spēlējot lomas priekšnesumos. Aktieri, kuri raksta dzeju, pseidonīmu
dēvēja par haimjoo ( haimyõ), bet aktieri, kuri gleznoja, pseidonīmu sauca goo(ごう/gõ).6 Kā
piemēram, viens no aktieriem Ičikava Ebidžūroo I (Ichikawa Ebijūrõ I) dzejnieka pseidonīms
bija Šinšoo (しんしょう/Shinshõ), bet viņa mākslinieka vārds bija Sankitei (Sankitei).7
Kioto – Osakas pilsētas līdz 1790-tiem gadiem uz auduma gabala neveidoja aktieru
portreta iespiedumus, kamēr tajā pašā laikā Edo pilsētā tas bija izplatīts. Tādējādi arī Edo pilsētas
aktieri ieguva savu slavu pa visu Japānas valsti.8 Ar laiku Osakas pilsētas makslinieki sāka veidot
grāmatas ar aktieru portretiem, kuras tika veiksmīgi publicētas un izplatītas. Visas grāmatas
izveidoja amatieru mākslinieki – bunjin, suijin.
Kabuki aktieru tērpi parasti bija krāsaini, pamanāmi un krāsņi, kas tieši piesaistīja
skatītāju uzmanību. Kā viens no tērpu tipiem bija “ sarkanā princese”, kura loma lika tērpties
īpatnējos sarkanos tērpos.
Kabuki aktieri lielu uzmanību pievērsa sejas krāsošanai. Bieži vien tika izmantots
jēdziens ēnošana – kuma ( 熊/kuma). Ēnošanā izcēla acis, veidojot garu līniju no acīm līdz
deniņiem baltā krāsā. Sejas nokrāsojums noteica arī tās lomas personāža raksturu priekšnesumā.
Sarkanā krāsā iekrāsoja tikai acs kaktiņu tiem personāžiem, kuri bija varoņi ne tikai spēka ziņā,
bet gan arī romantiskajā sfērā.

3
Ibid.12.lpp
4
Ibid.13lpp
5
Ibid.19.lpp
6
Ibid.19.lpp
7
Ibid.21.lpp
8
Ibid.22.lpp
 Aktieri un māksla dažādās izpausmēs

No 1760-tiem līdz 1860-tiem gadiem kļuva populāri veidot portretus uz koka gabala,
kurus vairāk veidoja Osakas un Edo pilsētā.9 Šaja jaunajā māklsas stilā portreti tika izprintēti uz
koka gabala, kas fascinēja sabiedrību. Katrs portrets tika ar rokām krāsots, kas saglabajās pat
vairāk nekā piecdesmit gadus, bet maksliniekiem trūka krāsas resursi šiem darbiem. Sākumā Edo
pilsēta izmantoja divu vai trīs krāsu kombināciju 18. gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos
gados, bet vēlāk jau 18. gadsimta sešdesmitajos gados izmantoja visu krāsu paleti savos darbos.10
Kā arī, lai izveidotu vairāk dramatiskāku aktieru izskatu portretos izmantoja mākslīgu, orģinālu
krāsu paleti. Tikai vēlāk šo stilu piekopa Osakas pilsēta. 18. gadsimta vidū Kioto – Osakas
pilsēta piekopa jaunu mākslas stilu, izmantojot krāsu trafareti.11 Šis stils bija arī pēc izmaksām
izdevīgāks nekā portretu printēšana uz koka gabala.
Aplūkojot portretus, var saskatīt, ka daži aktieri līdzinās citiem. Japāna šo parādību sauc
par nigao (にがお/nigao), kas tieša tulkojuma nozīmē attēls, kas pielīdzina sejas viena otrai.12
Pielikums 3.Šiem portretiem un mākslas darbiem ir raksturīgs attelot aktierus līdzīgos apģērbos
un uz pirmā acu skatiena arī sejas arī visiem izskatās līdzīgas. Bet ielūkojoties vairāk var
pamanīt, ka katram attēlotajam aktierim ir dažādas emocijas izpausmes uz sejām. Dažādas
ķermeņa formas, acu, mutes un uzacu forma un izvietojums. Šīs īpašības portretos atšķir un
padara aktierus līdzīgus nevis vienādus sava starpā. Šajos nigao portretos attēloja aktieru
ķermeņu augšdaļu13, nevis pilnā augumā, kas bija ierasts darīt citos mākslas žanros. Tādējādi
nigao izcēlās kaut vai ar šo īpašību. Jaunās paaudzes makslinieku skola Torī (Torii) skola bija
pamats nigao mākslas stila attīstībai.14
Māksla attīstījās no astoņpadsmitā gadsimta, it īpaši pilnveidojot nigao portretus. Sāka
veidot ilustrāciju gramats, kuras vairak paradījās Osakas pilsētā. Šīs ilustrāciju grāmatas bija
nozīmīgas ar to, ka tās popularizēja kabuki aktrierus un pašu aktiermākslu sabiedrība. Kā arī tas
spēlēja lielu nozīmi nigao stilā.
Protams, ne tikai māksla kā dzeja un gleznas attīstījās un pilnveidojās laika gaitā, bet gan
arī aktiermāksla pierādīja savu izaugsmi sabiedrība. Kabuki aktiermākslu apmācīja speciālās
kabuki skolās, kuram nebija noteikta žanra, kuru pasniegt un apmācīt jaunajiem aktieriem. Jau
astoņpadsmitajā gadsimtā parādījās jauni aktiermākslas žanri kā tā sauktais “skarbais” stils (あら
がと/aragato), kuru vislabāk izspēlēja aktieris Idžikava Dandžūroo I (Ichikawa Danjūrõ I).15 Šajā
stilā aktiermaksla bija dinamiska un aktieriem, kuri spēlēja tāda tipa lomas, vajadzēja būt ar
varoņa īpašībām. Pēc kāda laika parādījās pretējs “skarbajam” stilam “maigais” stils – vagato (わ
がと/ wagato). Šis aktiermākslas stils arī parādījās astoņpadsmitajā gadsimtā un tas tika vairāk
izplatīts Kioto – Osakas pilsētā. Arī šajā stilā bija savs lietpretējs – Sakata Toodžūroo I (Sakata
Tõjūrõ I).16 Vagato stils attīstījās no sieviešu lomu atveidošanas aktiermākslas stila, kurš arī
piekopj maiguma un romantiskuma iezīmes.
Slavenā divu kabuki aktieru sāncēnsība
9
Ibid.36.lpp
10
Ibid.36.lpp
11
Ibid.36.lpp
12
Ibid.39.lpp
13
Ibid.41.lpp
14
Ibid.42.lpp
15
Ibid.37.lpp
16
Ibid.38.lpp
 Aktieru starpā vienmēr bija domstarpības un nesaskaņa. Biezi vien tādas bija notikušas
starp Edo un Kioto-Osaka pilsētām. Viena no visatpazīstamākajām divu aktieru sāncēnsībām ir
Rikan un Šikan (Shikan) sāncensība. Rikan jeb īstajā vārdā Arashi Kichisaburõ II bija tikai
spēcīgu vīriešu lomu atveidotājs, tādējādi bija populārs sieviešu pielūdzēju vidū. Pielikums 4. Šis
aktieris tika dēvēts par “Vareno Rikan”, kurš bija arī ar māksliniecisku novirzi. Viņa sāncēnsis
bija Šikan jeb īstajā vārdā Nakamura Utaemon III, kuram bija liela ietekme kabuki mākslā
19.gadsimtā. Pielikums 5. Bija spēlējis lomas un bija populārs ne tikai Kjoto – Osaka pilsētā, bet
arī Edo pilsētā, atšķirība no viņa sāncēnša, kurš ne reizi neuzstājās uz skatuves Edo pilsētā.17
Šo divu aktieru sāncensība sākās 1805. gadā, kopš Rikan atteicās spēlēt kopā ar Shikan
vienā uzvedumā. 18No diviem šiem aktieriem Šikan bija popularaks sabiedrībā pateicoties viņa
entuziasmam un dažādu lomu spēlēšanā, bet visvairāk spēlējot sieviešu lomas. Taja pašā laikā
Rikan nebija tik atpazīstams, spelējot vairāk Kioto un Osakā. Kā arī viņš spēlēja tikai galvenās
lomas uzvedumos, atsakoties no sieviešu lomām un uzvedumiem, kuros ir nedaudz savādāki
dejas priekšnesumi. Rikan vienmēr kritizēja Shikan par viņa daudzo lomu maiņu un, protams,
sieviešu lomu atveidošanu. 1819.gada beigās, kad Šikan atgriezās Osakas pilsētā, Rikan apvaino
Šikan, kad viņš kaitē Rikan priekšnesumu veiksmei un Kjoto – Osakas kabuki. Kā arī Rikan
nicina Šikan par to, ka viņš piesaista skatītāju uzmanību un prot ar viņiem komunicēt. Šikan,
protams, sevi aizstāvot kopā ar viņa producentu Zenbei, atvainojas Rikan un pat aizstāv Rikan
statusu sabiedrībā no pielūdzēju kritikas par Rikan.19
Pēc kāda laika Šikan pievienojoties vienam no teātriem Edo pilsētā, spēlē priekšnesumos
Edo pilsētā piecus gadus no 1808. gada.20
Rikan nomainīja savu skatuves vārdu uz Kicusaburoo (Kitsusaburõ) 1821. gadā21, kas
notiek kabuki vēsturē ļoti reti. Rikan nomainīja savu skatuves vārdu, jo vēlējās sekmēt savu
vārdu kabuki makslā, kas bija ļoti gurds solis, lai to darītu.
Ta paša gada vasarā Rikan un Šikan vienojās spēlēt kopā vienā uzvedumā, bet šī
vienošanās nekad netika izpildīta. Rikan nomira pirms šo plānu varētu realizēt. Pēc Rikan nāves
tika izdeidoti daudzi gleznojumi jeb kā tos dēvēja sabiedrībā “ Nāves gleznas”, kuras bieži vien
gleznoja pēc kāda aktiera nāves. Uz Rikan bērēm sanāca lielākā daļa viņa pielūdzēju, kuri
atvadījās no aktiera.
Pēc Rikan nāves Šikan palika bez sāncenša. Protams, vēlāk Rikan māceklis Rikan II
mēģināja sacensties ar Šikan. Viņš visu atlikušo savu karjeru apmācīja jaunos aktierus un
turpināja spēlēt lomas uzvedumos pirms atgriezās atpakaļ Osakas pilsētā. Aktieris spēlēja lomas
līdz savai nāvei, sešdesmit gados, 1838. gadā.22
Deviņpadsmitā gadsimta vidū šī divu aktieru sāncensība turpinājas, bet jau tagad starp
diviem citiem aktieriem. Viens no viņiem bija Rikan vecākā brāļa Isaburoo (Isaburõ) audzēknis
Araši Tokusaburoo II (Arashi Tokusaburõ II).23 Viņš ieguva slavu uzstājoties priekšnesumos Edo
17
Ibid.20.lpp
18
Ibid.132.lpp
19
Ibid.133.lpp
20
Ibid.133.lppp
21
Ibid.134.lpp
22
Ibid.135.lpp
23
Ibid.258.lpp
pilsētā. Vēlāk viņš vēlāk tika pārdēvēts ar jaunu skatuves vārdu Kicusaburoo II (Kitsusaburõ II)
un kļuva par Rikan aktiera “pēcteci”. Aktieris Šikan palīdzeja pilnveidoties un popularizēt
Kicusaburoo II, jo tā bija savā ziņā arī Šikana atbildība par jauno aktieri. Šikan bija talantīgs
aktieris un arī labs skolotājs jaunajiem audzēkņiem, kuri vēlējās apgūt aktiermākslu. Pateicoties
viņam pilnveidojās un parādījās prasmīgi aktieri, kuri bija populāri kabuki vēsturē. Tieši tāpat arī
bija noticis ar jauno aktieri Nakamura Curusuke I (Nakamura Tsurusuke I).24 Šis juanais aktieris
bija prasmīgs dejotājs Edo pilsētā, kuru pamanīja Šikan un atveda un Osakas pilsētu, lai
apmācītu. Vēlāk šis jaunais aktieris kļuva par Šikan pēcteci. Bet pateicoties Tenpoo (Tenpõ)
reformai, viņam bija ligts uzstāties Osakas pilsētā.
Šī nebija īsti sāncensība starp diviem jauniem aktieriem, kuri ir Rikan un Šikan audzēkņi
un aktiermākslas pēcteči. Šī vēl joprojām bija sāncensība starp Rikan un Šikan, kaut arī tas bija
neapzināti.

24
Ibid.258.lpp
 Kabuki teātris
Kabuki tradicionālais teātris ir apvīts ar māksliniecisko noskaņu, kurā notika un notiek
kabuki teātrālie uzvedumi. Bet tajā pašā laikā tas tika strikti noteikts un ierobežots ar likumiem.
Viens no teātra tipiem kabukī, kuru citviet vēl joprojām izmanto ir bugakuden
(bugakuden/ぶがくでん) vai gagakuden (gagakuden/ががくでん), kas ir vairāk kā septiņus metrus
liels kvadrāts, kuru ieksauj margas Bugaku dejas vai Gagaku mūzikas priekšnesumiem.25
Vairāk 19. gadsimta beigās teātru stils tika ietekmēts no dažādiem avotiem visā pasaulē,
it īpaši no Eiropas daļas. Šo pārmaiņu periodā Edo pilsētā jau bija trīs teātri. Kā arī divi teātri
Kioto pilsēta un Osakas pilsētā arī. Sākot ar 1872. gadu kabuki teātris sāka mainīties Japānas
modernizācijas laika dēļ. 26
Viens no populārākajiem teātru tipiem ir hanamiči(花道 /hanamichi). Pielikums6.
Hanamiči vārds sastāv no divām nozīmēm. Hana – zieds ( 花/hana), kas reprezentēja aktieriem
dāvinājumus no skatītājiem, bieži vien tie bija ziedi. Miči – ceļš ( 道/michi), kas kopā nozīmēja
ziedu ceļu – hanamiči. Hanamici ir alejas tipa pāreja, kas ir mazāk par 2 metriem plata, kura ir
novietota pa vidu un labajā auditorijas pusē. Aiz skatuves atrodas maza uzgaidāmā telpa, kurā
parasti uzturas aktieri, lai uznāktu vai noietu no skatuves. Šo uzgaidāmo telpu sauc par toja( とや
/toya), bet istabu, kur aktieri sagatavojas saviem priekšnesumiem sauc par naraku – “elli” (ならく
/naraku).
Tiek uzskatīts, kad hanamiči tika izveidojies un attīstījies no aiz skatuves telpas –
hašigakari (橋掛かり/hashigakari). Kas jau pirms tam bija kā koridoris, bet kuru nevar redzēt
auditorija.
Ir divi hanamiči veidi – suppon (すっぽｎ /suppon) un hikkomi (ひっこみ /hikkomi).
Hikkomi ir neaizstājams, tas turpina uzturēt auditorijas uzmanību un ļauj skatītājiem, pēc
uzveduma noskatīšanās, joprojām izjust emocionālo saikni ar to uzvedumu. Tajā pašā laikā
suppom ir lifts, kuru dēvē par “atlūzušu bruņurupuci”. Pielikums 7Tas ir mazs lifts zem skatuves,
kas ir kā atslēga veiksmīgam uzvedumam tieši tāpat kā hikkomi. Suppon tiek izmantots, lai ātri
parādītos un pazustu kā spoks.27
Hanamiči rada neierobežotu aktiermākslas telpu aktieriem, lai tie izpaustu savu spēlēto
lomu. Vislabakais veids, lai to izdarītu, izmantojot abus hanamiči tehnikas.
Hanamiči koridoris tika izmantots tikai Japāņu stila teātri. Ar laiku teātri sāka mainīties
un pielāgoties eiropejiskajam stilam, kurā nebija jau vairs koridora, bet bija tikai skatuve ar
aizskariem un vieta auditorijai. Hanamiči ļāva pašai auditorijai iesaistīties tādā veidā uzvvedumā
un būt daļai no tā, kas tieši arī popularizēja kabuki un to teātrus, radot ar vien interesantākus
uzvedumus.

25
Frank & Jean Connell Hoff, Kabuki, LTCB International Library Trust International Hause of Japan, 2003.gads,
29.lpp
26
Ibid.31.lpp
27
Ibid.43.lpp
 Kabuki mūzika
Kabuki mūzika tieši tāpat kā aktiermāksla attīstījās gadsimtu laikā. Uzvedumos tika
izpildīti dažādas mūzikas instrumentu un vokālā izpildījuma variācijas.
Viens no svarīgākajiem instrumentiem ir ki (き /ki) jeb hjoošigi (拍子木 /hyõshigi), kas ir
koka klapināmie intrumenti. 28Šis instruments ir svarīgs kabuki teātrī, jo uzvedumu var uzsākt un
arī nobeigt ar šo instrumentu. Hjoošigi ir parasti izveidots no nobrieduša ozola. Katrs koka
klucītis ir grebts ar rokām atsevišķi, vēlāk savienojot vienā saitītē divus klucīšus koka kopā. Šo
metodi sauc par “laulību”.29 Pateicoties šai metodei instrumenta skaņa ir skaidra un skaniska.
Profesiju, kura paluksķina kopā hjoošigi sauc par kjoogen sakuša ( 狂言作詞/kyõgen sakushi).
30
Viņa uzdevums ir būt kā skatuves asistentam un uzraudzīt uzvedumu priekšnesumu. Kā
piemēram, aktieriem ierodoties uz priekšnesumu, lai sagatavotos pirms tam. Kad šis asistents
noplauksķina instrumentu divas reizes, tas nozīmē, kad aktieriem vajaga sākt gatavoties
priekšnesumam. Desmit minūtes pirms uzveduma sākuma, asistents noplaukšķina instrumentu
arī divas reizes, bet šoreiz atstājot nelielu pauzi starp šīm skaņām. Tālāk asistens noplaukšķina
vienu reizi katrā teātra istabā tieši pirms priekšnesuma sākuma, lai pārbaudītu vai viss ir kārtība.
Beidzamie plaukšķieni ir visskaļākie, divi skaļie plaukšķieni dod zīmi, kad priekšnesums sākas
tagad. Tā ir zīme, lai muzikanti sāktu spēlēt mūziku un priekškars attaisītos. Kad priekšnesums
sākas, asistentam nav ne mirklis atpūtas, jo viņs uzrauga, lai viss noritētu labi priekšnesuma
laika. Kā arī vissvarīgākais uzdevums asistentam ir aizvērt priekškaru ar plaukšķiena palīdzību.
Viņš nevar noplaukšķināt instrumentu par agru vai par vēlu, kas padarītu pašu priekšnesumu
nepilnīgu.
Kabuki teātra priekšnesumi nebūtu iedomājami ar muzikas instrumenta šamisen ( 三味線
/shamisen) izpildījuma.31 Šo instrumentu izmantoja katrā mūzikas izpildījumā kaut tas būtu
tradicionālajā vai klasiskajā spēlē. Šamisen instruments no vēstures skatījuma nav Japānas
ieviestais instruments. Kā ari tas tika pārveidots laika gaitā. Šī instrumenta priekštecis ir trīs stīgu
instruments – sanšin (三振 /sanshin), kuru vēl joprojām izmanto dažviet.32
Kabuki mūzika tika izpildīta uz pūšamiem, sitamiem un stīgu instrumentiem kā mūzikas
pavadījums. Fona mūzika – kuromisu ongaku (黒ミス音楽 /kuromisu ongaku)33 – veidoja
priekšnesuma noskaņu un arī pastiprināja aktieru lomas spēli priekšnesumā, it īpašī, kad uzgāja
vai nonāca no skatuves. Kā arī radīja noskaņu atverot vai aizverot aizkarus. Fona mūzika sastāv
no dziemsas, šamisen skanējuma un pūšamiem, sitamiem instrumentie, kas veido kopā veselu
orķestri – ohajaši ( お囃子/ohayashi).34 Orķestra skanējumu variēja, lai veidotu dažādas noskaņas
priekšnesumu laikā. Kā arī parasti dziemas tika izpildītas ansamblī, bet dažreiz arī duetos un
solo, kas bija nedaudz retāk. Orķestris parasti sastavēja no galveniem instrumentiem: lielām

28
Ibid.88.lpp
29
Ibid.89.lpp
30
Ibid.89.lpp
31
Ibid.93.lpp
32
Ibid.94.lpp
33
Ibid.100.lpp
34
Ibid.100.lpp
bungām, bambusa flautas, trīs vai četru stīgu instrumenta uz ieloka, dažādiem metāla un koka
gongiem.
Izņemot šamisen instrumenta otrs pēc nozīmes vienādi svarīgs instruments kabuki
mūzikā ir oodaiko (大台区 /õdaiku), kas ir divas bungas ar sitamiem kociņiem.35 Oodaiku
skanējums ir skanisks un dabīgs, kuru izmanto, lai imitētu skaņu efektus un lai nolīdzinatu
priekšnesuma noskaņu.
Kabuki līdz mūsdienām
Kabuki pilnveidojās līdz mūsdienām strauji, bet arī saglabajot tradicionālo kabuki stilu.
Kā viens no nozīmīgiem pavērsieniem kabuki vēsturē bija Tenpoo ( 天保/tenpõ) reforma.
Šī reforma ilga no 1842. gada līdz 1847.gada. Piecu gadu ilgajā reformā tika veikti daudzi
ierobežojumi kabuki teātros. Kā viena no pirmajām pilsētām tika ietekmēta Osakas pilsēta.
Daudzi teātri tika slēgti, aktieru portreti un ziti mākslas darbi tika aizliegti. Kā arī daudziem
aktieriem tika liegts piedalīties un spēlēs lomas priekšnesumos. Kā vieni no spilgtākajiem
personāžiem, kurus arī ietekmēja šī reforma ir Nakamura Tomijūroo II (中村富十郎 II /
Nakamura Tomijūroo II).36
Ar laiku kabuki atkal sāka pilnveidoties un atgūties no reformas. Kabuki teātris strauji
attīstījās divdesmitajā gadsimtā, kad par kabuki teātri sāka uzzināt ārzemēs. Un jau 1928. gadā
notika pirmais kabuki priekšnesums ārzemēs. Tas notika PSRS, lai nosvinētu revolūcijas
desmitgadi, kur galvenajā lomā bija Ičikava Sadanji II (市川差男児 II /Ichikawa Sadanji II).37
Jau pēc Otrā pasaules kara kabuki kādu laiku neveica nekādus priekšnesumus un nedaudz
vēlāk kabuki sāka izplatīties uz rietumiem. Veica pirmo priekšnesumu Amerikas Savienotajās
Valstīs, lai nosvinētu Japānas – Amerikas draudzību, kas jau ilga piecus gadus.

35
Ibid.103.lpp
36
C.Andrew Gerstle, Kabuki heroes on the Osaka stage 1780 – 1830, University of Hawa’i Honogulu,2005.,51.lpp
37
Frank & Jean Connell Hoff, Kabuki, LTCB International Library Trust International Hause of Japan, 2003.gads,3.lpp
 Nobeigums
Veicot nelielu ieskatu kabuki vēsturē un tā būtībā, var secināt, ka kabuki ir ne tikai
teātris, bet gan pilnīgi jauns mākslas žanrs. Kabuki savu popularitāti ieguva pakāpeniski,
pateicoties sabiedrībai. Bet, lai pievilinātu cienīt un iemīlēt kabuki teatrālo mākslu, vajaga kādu
iemeslu tam. Šis iemesls bija pats teātris, kas ļāva auditorijai pašai it kā piedalīties visā
uzvedumā, mākslinieki, kuri veidoja aktieru portretus un ilutrācijas grāmatas, kas piesaistīja jau
sabiedrības uzmanību. Tādējādi parādījās pielūdzēji, kuri rūpējās par saviem iemīļotajiem
aktieriem.
Aktieri arī paši par sevi pilnveidojās un ar laiku arī parādījās jauni aktiermākslas stili,
kuros spēlēja aktieri. Kā viens no tiem ir sieviešu lomu spēle. Šis stils izveidojās, jo sievietēm
bija liegts spēlēt kabuki teātrī un tikai jaunieši bija vienīga cerība, kad kāds sāks spēlēt šīs lomas.
Protmas, arī aktieru starpā bija sāncensība slavas dēļ. Kā jau tika minēts iepriekš,
populārāka sāncensība bija Rikan un Šikan aktieriem. Šī sāncensība ilga vairākus gadu desmitus
viņu starpā. Visa šī sāncensība notika tikai skaudības un nicinājuma dēļ. Katrs no tiem piekopa
dažādus aktiermākslas stilus, kas padarīja visu daudz vienkāršāku, viņi nekonkurēja vienā
aktiermākslas stilā.
Kabuki teātris ir populār arī mūsdienāsun tas sāk aptvert visu pasauli ar savu pārsteidzošo
mūziku, dejām, izskatu un aktiermākslu. Kabuki mēģināja līdz mūsdienām saglabāties
tradicionāls, bet, protams, pilnveidojoties kabuki teātriem, tie sāka aizņemties dažas iezīmes no
visas paules, it īpaši rietumu, teātriem.
Kabuki bija un ir liela ietekme un cilvēku sabiedrību Japānā. To pierāda vairāku gadsimtu
vēsture, kura pavīta ar dažādiem nostāstiem. Var teikt, ka patiecoties kabuki izveidojās arī jauni
mākslas stili gleznošanā un dzejā.
 Izmantotā literatūra

1. C.Andrew Gerstle, Kabuki heroes on the Osaka stage 1780 – 1830, University of Hawa’i
Honogulu,2005
2. Frank & Jean Connell Hoff, Kabuki, LTCB International Library Trust International Hause
of Japan, 2003.gads
 Pielikums
Pielikums 1

Pielikums 2
Pielikums 3
Pielikums 4
Pielikums 5

Pielikums 6
Pielikums 7