Pilsētnieku dzīve viduslaikos

Viduslaiku pilsēta bija no lauku apkārtnes ar mūru nodalīta zona, kuras pilsoņi dzīvoja pēc
saviem likumiem un baudīja ekonomiskas un tiesiskas privilēģijas.

Pilsētas bija juridiskas personas ar tiesībām pieņemt jaunus un grozīt esošos likumus, slēgt
savienības ar citām pilsētām, spriest tiesu, iekasēt nodokļus un citus maksājumus, pārvaldīt
finanses, algot amatpersonas, noteikt svarus un mērus u.c.

Pilsētu augšupeju veicināja tirdzniecības un amatniecības uzplaukums, ko Eiropa piedzīvoja

12 un 13. gadsimtā.

Pilsētniekiem bija raksturīga kolektīva solidaritāte un no lauku iedzīvotājiem atšķirīgs

nodarbošanās veids, dzīvesveids un atšķirīga kultūra.

Kā vienu no galvenajām pilsētnieku privilēģijām var minēt tiesības uz pašpārvaldi, t.i.,

pilsētas priekšgalā atradās personas, kas nāca no pašu pilsētnieku vidus vai amatu ieņēma
saskaņā ar pilsētnieku gribu (Ziemeļitālijā). Katrai viduslaiku pilsētai bija vairāk vai mazāk
jārēķinās ar tās senjora – ķeizara, karaļa, zemāka ranga laicīga augstmaņa vai bīskapa –
interesēm. Tomēr, pieņemot lielāko daļu lēmumu, pilsētas pārvaldes orgāni – rātes – rīkojās
patstāvīgi.

Formāli visiem pilntiesīgajiem pilsoņiem bija vienādas tiesības, taču faktiski pilsētā
pastāvēja noteikta sociāla hierarhija. No bagātāko pilsētas iedzīvotāju ģimenēm, galvenokārt
tāltirgotājiem un lielajiem zemes īpašniekiem izveidojās augšslānis. Šie pilsētnieki ieņēma
svarīgākos amatus un sadalīja līdzekļus. Pie augšslāņa tika pieskaitīti arī tie pilsētnieki, kuru
ienākumi bija mazāki, taču viņi varēja lepoties ar senu dzimtas pagātni.

Pieaugošā plaisa starp pilsētas augšslāni un vidusslāni atsevišķos gadījumos izraisīja sociālus
konfliktus – nemierus un bruņotas sadursmes.

Palielinoties materiālajai labklājībai, uz ietekmi pilsētā sāka pretendēt arī citas sociālās
grupas. Visbiežāk neapmierināti ar esošo sociālo stāvokli bija amatnieku virsslānis, kurš bija
atbīdīts no pilsētas pārvaldes un lemšanas par nodokļu naudas izlietojumu.

Savukārt apakšslāņiem līdzdalība politiskajā dzīvē un pieeja amatiem pilsētas pārvaldē bija
liegta.

Rātes reglamentēja dažādas pilsētu iedzīvotāju dzīves sfēras. Sīkai reglamentācijai bija
pakļauts amatnieku darbs. Tas izskaidrojams ar šauro tirgu, kas parasti aptvēra tikai pilsētu
un tās tuvāko apkārtni. Tā kā patēriņš bija ierobežots, rātes ar dažādu ierobežojumu palīdzību
centās novērst konkurenci un amata ietvaros panākt pēc iespējas lielāku sociālo vienlīdzību.
Vienlaikus piederība pie cunftēm tās locekļiem nodrošināja sociālās garantijas.

Izdodot kāzu, kristību un bēru norisi reglamentējošus noteikumus, pilsētu rātes centās atturēt
pilsētniekus no nevajadzīgiem tēriņiem, kas varētu ietekmēt iekasēto nodokļu apjomu
pilsētas vajadzībām.
Ārpus pilsētu jurisdikcijas parasti atradās pilsētās dibinātās universitātes un hospitāļi, tomēr
atsevišķos gadījumos rātei nācās iesaistīties ar to darbību saistītos jautājumos kā, piemēram,
telpu izīrēšana studentu vajadzībām, konflikti starp studentiem un pilsētniekiem u.c.