Mantojuma tiesību izbeigšanās un zaudēšana

Atteikšanās no mantojuma
Nākamais mantinieks var atteikties no sev piekritušā mantojuma, sastādot mantojuma
atteikšanās līgumu (šāds līgums ir spēkā tikai tad, ja tas ir noslēgts rakstiskā formā).
To personu, kas pēc mantojuma atstājēja nāves varētu kļūt par mantinieku, līdz mantojuma
atklāšanās laikam sauc par mantotāju, tātad iespējamo, nākamo mantinieku, atšķirībā no
mantinieka, kam pieder tiesība iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā.
Mantotāja atteikšanās līgums ir tāds līgums, ar kuru potenciālais mantinieks izsaka savu
nevēlēšanos pieņemt viņam pienākošās mantojuma tiesības (šādi līgumi tiek slēgti starp nākamo
mantinieku un personu, no kuras mantot viņš atsakās).
Lai aizbildnībā vai aizgādnībā esošo personu atteikšanās līgums būtu spēkā, ir
nepieciešama piekrišana no tā (attiecīgi) aizbildņa vai aizgādņa, vai no bāriņtiesas.

Ar mantotāja atteikšanos no mantojuma, izbeidzas viņa mantojuma tiesība, tādējādi

mantojuma atstājējs atbrīvojas no visiem aprobežojumiem kādi pastāv no šā mantinieka puses,
kas varēja rasties mantojuma sakarā (tai skaitā arī no likumiskās neatņemamās daļas).
Ja mantojuma atstājējs nav noteicis nedz testamentā, nedz mantojuma līgumā speciālu
rīkojumu, tad tā mantinieka vietā, kurš ir atteicies mantot, iestājas tas, kuram ir vienādas
tiesības ar šādu mantinieku, savukārt, ja tāda mantinieka, ar vienlīdzīgām tiesībām nav, tad pēc
viņa tuvākais mantojuma atstājēja likumiskais mantinieks.
Ja mantotājs, kas atteicies mantot, nomirst pirms mantojuma atstājēja nāves, tad šī
viņa atteikšanās, nav saistoša viņa mantiniekiem, pat arī tādā gadījumā, ja līgums tiktu noslēgts
arī attiecībā uz viņiem.

Atteikšanās līguma atcelšana

Mantotāja atteikšanās līgums var tikt atcelts tikai abām pusēm rakstiski par to vienojoties.
Ja mantotājs no mantojuma atteicies par labu trešajai personai un, šī persona tieši
piedalījusies līguma noslēgšanā vai arī pievienojusies tam vēlāk, tad šādu atteikšanās līgumu
nevar atcelt bez viņa piekrišanas. Uz trešajām personām pāriet tikai tā mantojuma tiesība, kas
būtu piekritusi pašam mantiniekam, ja viņš nebūtu atteicies no tā (tādējādi šāds līgums nevar būt
uzskatāms kā mantojuma līgums).
Ja trešā persona bez tam ir arī mantojuma atstājēja mantinieks, tad tā saņem gan pēc
likuma pienākošos mantojuma daļu, gan arī uz šī līguma pamata pienākošos mantojumu.

Mantojuma atraidīšana pēc uzaicinājuma mantot

Katrai personai, kurai piemīt visas tiesības brīvi rīkoties ar mantu, piemīt arī tiesība atraidīt
sev pienākušos mantojumu (šeit nepastāv atruna, vai šis mantojums piekritis ar likumu, vai uz
testamentāra pamata. Izņēmums ir līgumiskās mantošanas gadījumos).
Neviens nevar tikt piespiest pieņemt sev piekritušo mantojumu vai mantojuma daļu, bet
katrs pats var izlemt to, vai pieņemt šādu mantojumu vai arī atraidīt to.
Gribas izteikumam par mantojuma atraidīšanu ir jābūt atbilstošam vispārējiem
brīvas gribas izteikumu noteikumiem, proti, šai gribai jābūt izteiktai bez viltus, maldiem un
spaidiem. Gribas izteikums nevar būt veikts ar nosacījumiem vai atrunām un tam jāattiecas uz
visu piekritušo mantojumu, bet nevis atsevišķu tā daļu.

Mantinieka brīvā griba nepieņemt, bet atraidīt sev piekritušo mantojumu var tik izteikta:
1) neizdarot noteiktajos termiņos tās darbības, no kurām var secināt, ka viņš pieņem mantojumu
kā savu;
2) Noteiktā termiņā iesniedzot notāram paziņojumu, kurā atsakās no sev piekritušā mantojuma.

Lai mantojuma atraidījums būtu spēkā, tad tam kas to atraidījis ir, jāzina sava
mantojuma pamats, pēc kura viņš ir uzaicināts mantot, kā arī tas, ka viņš ir mantinieks.
Ja tuvākajam no likumiskajiem mantiniekam ir piešķirta arī mantojuma tiesība uz
testamenta pamata, bet viņš šādu tiesību atraida, tad šādam mantiniekam vienalga paliek spēkā
tiesība mantot pēc likuma.
Ja tuvākajam likumiskajam mantiniekam ir piešķirta arī mantojuma tiesība uz testamenta
pamata un turklāt tas izdarīts viņam nezinot, tad atraidot to mantojumu, kas viņam pienāktos pēc
likuma, viņam ir tiesība mantot uz testamenta pamata.
Savukārt, ja atraidot likumisko mantojumu, viņš zinājis, ka ir iecelts testamentā, tad
viņa mantojuma tiesība izbeidzas gan uz testamenta pamata, gan arī pēc likuma.

Kā zināms, ja aicinātais mantot ir pieņēmis mantojumu, tad viņš to vairs nevar atraidīt.
Savukārt, ja mantot aicinātais atraidījis mantojumu, tad tam vairs nepastāv iespējas
pieņemt to vēlāk (izņemot, ja mantojums atraidīts viltus, maldu vai spaidu ietekmē, tad šādu
atraidījumu mantot aicinātais var apstrīdēt tiesā, noteiktā kārtībā.

Citi mantinieki pēc atraidījuma

Pēc tam, kad kāds no uzaicinātajiem mantot, ir atraidījis viņam piekritušo mantojumu, tad
viņa vietā iestājas tas, kas pēc mantojuma atstājēja gribas izteikuma (bet, ja tāda griba nav
izteikta, tad pēc likuma) aicināts mantot kā tuvākais pēc viņa.
Šādam jaunajam mantiniekam ir doti visi tie paši priekšnoteikumi un termiņi mantojuma
pieņemšanai vai atraidīšanai, kādi tie tika doti pirmajam. Termiņi pieņemšanai vai atraidīšanai
tiek skaitīti no dienas, kad jaunais aicinātais dabūjis zināt par pirmā atraidījumu.

Testamenta atcelšana pretēji testatora gribai

Testamentu var atcelt pretēji testatora gribai, pēc paša testatora nāves, kad ir atklājies mantojums
(Šādos gadījumos testaments var tikt atzīts par spēkā neesošu no paša sākuma, vai arī var zaudēt
savu spēku vēlāk).
Testaments atzīstams par spēkā neesošu no tā taisīšanas brīža, sekojošos gadījumos:
1) kad sastādāmais testaments palicis nepabeigts;
2) Kad testamentā rakstītie rīkojumi ir pretlikumīgi;
3) Kad testamentā noteiktais ir grūti saprotams vai nesaprotams (nerodas pārliecība par testatora
brīvās gribas pareizu izpratni);
4) Ja taisot testamentu, nav ievērota pareiza tā taisīšanas forma;
5) Ja testamenta taisīšana panākta ar viltu vai spaidiem, kā arī, ja taisot testamentu notikusi
valdība.
6) kad ar tiesas spriedumu pierādīti likumā minētie apstākļi, kas padara mantinieku par necienīgu
mantot (kas tīši sagādājis nāvi mantojuma atstājējam vai savam tuvākajam priekšmantiniekam,
vai tīši nodarījis mantojuma atstājējam tādu veselības bojājumu, kurš padara to nespējīgu taisīt
vai atcelt pēdējās gribas rīkojumu);
7) kad testatoru pamudinājusi taisīt jaunu testamentu nepatiesa ziņa par ieceltā mantinieka nāvi.

Testaments savu spēku vēlāk var zaudēt sekojošos gadījumos:

1) Kad taisot testamentu netiek ievērotas neatraidāmo mantinieku tiesības uz viņu
neatņemamo daļu vai arī neatraidāmie mantinieki testamentā ir nepamatoti atstumti;
tādā gadījumā testaments atceļams daļēji, lai neatraidāmie mantinieki saņemtu to, kas
viņiem pēc likuma pienākas;
2) Kad mantojums tiek atrauts necienīgam mantiniekam CL 824.p.5.,6.,7.punktā
norādītajos gadījumos;
3) kad mantojuma atstājējs, kam nav bērnu, ir taisījis testamentu, un viņam pēc tam
piedzimst lejupējais;
4)kad testamentārais mantinieks atkrīt un nav iecelts substitūts vai pēcmantinieks;

Atsevišķu rīkojumu neatbilstība likumiskajām prasībām, nevar tikt uzskatīta par spēku
atņemošu visam testamentam vai pat kādai no tā daļām. Šādos gadījumos, viss tas, kas
testamentā ir neatbilstošs likumam, ir jāsaskaņo ar atbilstošām likuma prasībām vai, ja tas nav
iespējams, jāatmet no testamenta (Šādu saskaņošanu vai atmešanu no testamenta, realizē tikai un
vienīgi tiesa).

Ieinteresētās personas var prasīt, lai testamentu atzītu par spēkā neesošu, sekojošos
gadījumos:
1) Kad mantojuma atstājējs nav bijis tiesīgs vai spējīgs taisīt testamentu;
2) Kad taisot testamentu, nav tikusi ievērota tā taisīšanas forma;
3) Kad testamenta taisīšana panākta ar spaidiem vai viltu, vai kad to taisot notikusi maldība.

Testamenta noilgums

Testaments ir vienpusējs darījums un tā spēku neietekmē tas, cik ilgi pirms testatora nāves,
testaments ir taisīts, respektīvi, uz testamenta taisīšanu noilgums neattiecas.

Testamenta atcelšana ar testatora gribu

Mantojuma atstājējs, kas savu pēdējo gribu paudis sastādot testamentu, vēlāk šo gribas
izpausmi var arī vienpusīgi atcelt. Likumā izšķirami divu veidu šādi atcēlumi.
Ja testators vēlas atcelt sava agrākā testamenta saturu, tad viņš var veikt sekojošas
testamentu atceļošas darbības:
1) pilnībā atceļot iepriekšējo testamentu veicot šī iepriekšējā testamenta atsaukumu,
2) taisot pilnīgi jaunu testamentu (Civillikumā ir noteikts, ka taisot pilnīgi jaunu
testamentu, iepriekšējais (agrākais) testaments tiek atcelts pilnībā pats par sevi, līdz ar to, nav
nepieciešams veikt šādas gribas izteikumu atsevišķā kārtībā, un šajā ziņā ir vienalga, vai
iepriekšējais testaments ir bijis publisks vai privāts. Izņēmumos, ar mutisku testamentu nevar
atcelt rakstisku publisku vai privātu testamentu).
Katram jaunajam testamentam piemīt neaprobežoti atpakaļejošs spēks, izņemot sekojošus
gadījumus:
 Ja nepārprotami redzams, ka jaunais testaments ir tikai kā
papildinājums iepriekšējam testamentam;
 Ja jaunajā testamentā ir noteikts, ka iepriekšējais testaments paliek
spēkā;
 Ja testators ir atstājis divus testamentus, kurus viņš taisīji vienā un
tajā pašā dienā, bet pēc sava būtiskā satura ir atšķirīgi;
 Ja jaunajam testamentam piemīt kādi no trūkumiem, kuru dēļ tas
nevar būt atzīstams par spēkā esošu;
 Ja taisīt jaunu testamentu, testatoru ir pamudinājusi nepatiesa ziņa
par ieceltā mantinieka nāvi..

Testamenta atsaukšana

Savu testamentu, mantojuma atstājējs var atsaukt, netaisot citu testamentu, bet skaidri
izsakot savu gribu (izteikums var būt kā noteikts, tā arī veikts klusējot ar zināmu darbību).

Testamenta atsaukuma izteikums ir uzskatāms par skaidru un neapšaubāmu, ja tādas gribas

izteikums veikts notariālā kārtībā, vai pagasttiesā, vai arī pie Latvijas konsula ārzemēs, kā arī
mājas kārtībā sastādītā rakstiskā aktā ar divu liecinieku parakstiem.

Iznīcināti testamenti

Ja testators pats personiski vai arī caur kādu sevis deleģētu trešo personu, tīši iznīcina visu
testamentu (saplēšot testamentu vai sagriežot to, sadedzinot vai pārsvītrojot visu tā saturu, vai kā
citādi sabojājot vai iznīcinot testamentu vai tā būtiskākās sastāvdaļas), tad visi tajā esošie
rīkojumi un nosacījumi (ja tādi pastāv), ja tie nav saglabājušies vēl kādā citā oriģināli rakstītā
eksemplārā, zaudē savu juridisko spēku.
To, ka trešā persona iznīcinājusi visu testamentu testatora uzdevumā, jāpiedara tam, kas
apgalvo, ka testators testamentu ir atsaucis, jo katrai pusei jāpierada tie apstākļi, uz kuriem tā
atsaucas kā uz savu prasījumu un iebildumu pamatojumu.

Ja testators vai kāda testatora deleģētā persona, iznīcina dažas, bet ne būtiskākās pēdējās
gribas izpausmes rīkojuma akta daļas, tad viss pārējais nezaudē savu spēku.
Tas, ko testators iznīcinājis netīši (aiz neuzmanības), vai arī kāda cita persona to ir
iznīcinājusi bez testatora brīvas gribas (piekrišanas), ir uzskatāms par spēkā paliekošu, ar
nosacījumu, ka vien ir iespējams skaidri salasīt vai kā citādi pierādīt šīs daļas saturu, kas nes
pilnīgu pārliecību par testatora patieso brīvo gribu.

Legāta atcelšana ar legatāra gribu

Legatārs vienmēr var atraidīt viņam piekritušo legātu, bet ja legatārs nav paspējis izteikties
par savu gribu pirms savas nāves, tad šāda tiesība pāriet uz viņa mantiniekiem.
 Atraidīt piekritušo legātu, legatārs var tiklab kā izsakot šo nevēlēšanos pieņemt legātu,
noteiktā formā, tā arī klusējot, ar tādu darbību, kas nepārprotami liecina par legatāra nodomu.
Legatārs nav mantinieks (Ja mantinieks juridiski ir uzskatāms par mantojuma atstājēja
dzīves turpinātāju, tad legatārs par tādu nav uzskatāms), tādējādi, ja mantinieks atraida viņam
piekritušo mantojumu, tad ar to viņš nav atraidījis viņam piekritušo pretlegātu.

Legāta atcelšana ar mantojuma atstājēja gribu

Mantojuma atstājējs, kurš ir piešķīris kādu legātu, var atcelt to ar katru nākamo gribas
izteikumu, kas ir izsacīts vai nu pilnīgi noteiktā formā, vai arī klusējot, ar zināmu darbību, kura
skaidri izsaka mantojuma atstājēja patieso nodomu.
Arī katrs legāta pārgrozījums, atceļ līdzšinējo legātu. Legāta pārgrozījumu var izdarīt
sekojoši:
 Vai nu nosakot jaunu legātu;
 nosakot pilnīgi citu legāta izpildītāju;
 nosakot jaunu legāta priekšmetu;
 nosakot kādu jaunu nosacījumu, ar kādu legāts ir piešķirams.

Ja testators atceļ tikai legātu vienu pašu, tad uzskatāms, ka ar šādu rīcību tiek izgrozīta
testamenta viena daļa, tādējādi pārējā testamenta daļa savu spēku nezaudē.
Ja atkrīt viss testaments, tad atkrīt arī tajā nodibinātie legāti.

Legāts atkrīt arī gadījumos, kad tas jau no paša sākuma nav bijis spēkā, un proti,
sekojošos gadījumos:
 Kad pats novēlējums nav varējis būt par legāta priekšmetu;
 Kad rīkojums par legāta piešķiršanu nav bijis izteikts īsti
saprotami – tādējādi neradot pārliecību par mantojuma atstājēja
brīvās gribas izteikuma pareizu izpratni;
 Kad mantojuma atstājējs nav bijis spējīgs piešķirt legātu vai arī
legatārs – spējīgs to pieņemt;
 Kad legāts ierosināts ar spaidiem vai aiz viltus, vai arī ticis
piešķirts aiz maldības.
Sākumā spēkā esošs legāts vēlāk zaudē savu spēku, sekojošos gadījumos:
1. Ja legatārs nomirst pirms mantojuma atstājēja vai pirms nosacījuma
iestāšanās (ja tāds ir bijis);
2. Ja legatāra priekšmets gājis bojā vai ticis pārvērsts citā;
3. Ja mantojuma atstājējs, būdams dzīvs, šo priekšmetu jau uzdāvinājis pašam
legatāram.

Mantojuma līguma atcelšana

Mantojuma līgums, tāpat kā pārējie līgumi, ir darījums kurā iesaistās divas vai vairākas
puses, tādējādi mantojuma līgums ir atceļams uz tādiem pat vispārējiem pamatiem, kā jebkurš
cits līgums.
 Neviena puse, ja viņa nav to noteikti pielīgusi, nevar ar vienpusēju atsaukumu atcelt
mantojuma līgumu, kaut arī tam par iemeslu būtu līgumā ieceltā mantinieka nepateicība, vai kaut
arī pēc līguma noslēgšanas vienai no pusēm piedzimtu lejupējais.
Ja mantojuma līgumā ieceltais mantinieks nomirst pirms mantojuma atstājēja un pie tam
šim ieceltajam līgumiskajam mantiniekam nav bijuši noteikti iecelti mantinieki par substitūtiem,
tad mantojuma līgums atzīstams par izbeigušos.