A.

Čaks
Mana paradīze

Tikai tad, kad nomalē es tieku,

Kur no dārziem vēji smaržas nes,
Priecīgs pieri es pie smiltīm lieku
Un zem rokas ņemu ābeles.

Tur no sētas varu stundām ilgi

Skatīties, kā ūdens lēni plūst
Mīkstos grāvjos, līdzi liecot smilgas,
Kā uz lapām saulē rasa žūst.

Tur es suņiem akmeņus un skaidas

Metu dīķos, lai tiem ir ko riet.
Maziem bērniem, kas bez biksēm skraida,
Dodu naudu, ko pēc kvasa skriet.

Tur pie tarkšķiem mieloju es dzirdi,

Zaļus kāļus ēdu, cik man tīk.
Krūtīs puķi iespraužot par sirdi,
Varu es līdz naktij maurā slīkt.

Un, kad, garām ejot, savu purnu

Kaza piegrūž manai sejai klāt,
Tad, aiz auss to saņemdams, es burnu,
Un kā draugu noskūpstu labprāt.

Bet, kad vakars mucu sārta vīna,

Atsperot to, iešļāc debesīs,
Tad es zinu – skumjas mandolīnes
Sāks no logiem visur dziedāt līdz.

Tad es zinu – rudas matiolas

Spaiņiem smaržas visā telpā lies
Un starp kokiem tā kā zelta olas
Slaikos kātos spuldzes iedegsies.

1.Dzejoļa noskaņa ir sāpīga, jo pasaka ir par Čaka paradīze, kura nebūs.

2.Dzejoļa pamatdoma ir par Aleksandra Čaka paradīze. Viņš grib labu
paradīze, bet neko neizradas.

3.Dzejoļa liriskais varonis ir Aleksandrs Čaks. Vins ir labs

4.Nosauciet spilgtākos tēlainās izteiksmes līdzekļus, kuri rada dzejoļa

noskaņu! ....................................................................................................................
.....
........................................................................................................................
........................................................................................................................

5. Tēli, kas rada liriskā varoņa „paradīzi” ..............................................

.........................................................................................................................
........................................................................................................................