A.

Čaks

Elēģija

Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,

Ielu troksnis ausīs lēni rims,
Kad uz mūžu manas rokas saliks
Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,

Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,

Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
Būšu es uz mūžu atšķīries.

Un nekad, nekad vairs klusi smaidot,

Nenākšu pie viņas atpakaļ,
Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā

Līdzi gaisam klejošu es viens,
Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

Rīgai

Rīga, mana Rīga,

tevi mīlu es,
zelta bezdelīga,
laimes šūpoles.

Cik daudz skarbu moku

izcietusi tu,
dod man savu roku,
lai to noskūpstu.
Tev kā saldu trauku
laiki jūru nes,
viņā lai tavs augums
līkst pēc atveldzes.

Rīga, tik uz augšu,

kopā celsimies,
līdzi tev es augšu,
viss man labāk ies.

Rīga, tik uz priekšu,

veco projām met,
tad es arī liekšu
to, kas mums ir pret.

Rīga, sirmā Rīga,

kas tu esi man:
līksma, ruda stīga,
kas virs galvas skan.

Jaunā, skaistā Rīga,

augšup mani nes
tā kā bezdelīga
un kā šupoles.

Rīga, laimes ciba,

kuģu klēpis salds,
lai kā saules ziba
mirdz tavs augums balts.

Rīga, mana Rīga

tevi mīlu es,
zelta bezdelīga,
laimes šūpoles.

Ielām

Ne jau tamdēļ savas dziesmas dziedu,

Lai es vienreiz varbūt slavens kļūtu,
Kamēr sirdi nesu es kā ziedu,
Kaut ar jums es vienmēr kopā būtu.
Ielas, ielas, kur jau basām kājām
Tik daudz peļķes izbridis es senāk,
Kur nekad vairs māte mani mājās
Mazos bērnu ratos aizstumt nenāks.

Kur es skaitījis, cik naglu autoriepās,

Straumēs pludinājis papirusu galus,
Tad kad redzējis es lapas plaukstam liepās
Un no ielas smaržām reibis kā no alus.

Un kad prom no jums man kādreiz jāiet – sāp,

Neviens, neviens to nevar līdzi just,
Projām aiziet neklausa man kājas,
Gribas ņemt kā čemodānu līdzi jūs.