Rakstība Senajā Ēģiptē un Divupē

Rakstību radīja Tuvo Austrumu civilizācijas 4. gt. p.m.ē. To izveidoja divas

tautas – ēģiptieši un šumeri.

1. Ēģiptieši – hieroglifu rakstu (Hieroglifi – „svētās zīmes”. Šāds

nosaukums izveidojies, jo attīstoties ātrrakstam, hieroglifus lietoja tikai kulta
sfērā.).
2. Šumeri – ķīļrakstu (Mīkstā māla plāksnē ar trīsstūrveida irbuli iespiestas
zīmes atgādināja ķīļus.).

Rakstība kalpoja par:

1. jaunu saziņas līdzekli,

2. informācijas uzglabāšanas līdzekli.

Bez rakstības birokrātiskās pārvaldes sistēmas nespētu darboties.

Ēģiptiešu hieroglifi

Iesākumā bija zīmējumu rakstība, tad burtu un zilbju rakstība. Ar laiku

radās nepieciešamība rakstīt ātrāk, zīmes tika ne tikai vienkāršotas, bet arī
samazinātas. Hieroglifu skaits bija ap 3000, bet ātrraksta zīmes bija tikai ap
600. Šumeru ķīļraksta zīmju skaits samazinājās no 2000 uz 500.

Hieroglifi
Vārds hieroglifs sengrieķu valodā nozīmē "svētie grebumi (akmenī)".
Ēģiptieši hieroglifu rakstību dēvēja par "dievišķo valodu". Rakstīšana ar
tiem bija svēta nodarbošanās. Lielākā daļa no hieroglifiem bija vienkāršoti
dažādu priekšmetu un dzīvnieku attēli. Hieroglifs varēja arī apzīmēt vienu
vai vairākus burtus. Hieroglifi varēja būt rakstīti no kreisās uz labo, no labās
uz kreiso pusi vai no augšas uz leju. Uz kuru pusi bija vērsti attēloties
dzīvnieki un cilvēki, tādā virzienā bija jālasa.

Ķīļraksts
Divupē pamata saimnieciskā sistēma bija lauksaimniecība, kas balstījās uz
sarežģītu kanālu sistēmu, kas prasīja lielu cilvēku masu darbu un arī
precīzu centralizētu plānošanu un administrēšanu. Līdz ar to radās
nepieciešamība pēc rakstības. Ķīļraksts iesākumā bija piktogrammu
sistēma. Ar laiku bilžu attēlojumi kļuva vienkāršāki un izveidojās ķīļraksts.
Ķīļraksta plāksnītes tika apdedzinātas ceplī, ja bija nepieciešami tās ilgstoši
saglabāt. Ķīļraksts tika plaši izmantots, lai iemūžinātu valdnieka
sasniegumus.

Šumeru ķīļrakstu pārņēma akadieši, vēlāk tas izplatījās visā Priekšāzijā.

7. att. Ķīļraksta paraugs.

Reliģija Senajā Ēģiptē un Divupē

Reliģiskās sistēmas noformēšana radīja noteiktu kārtību dievu pasaulē un
to attiecībās ar cilvēkiem.

Zemkopju civilizācijām bija raksturīgi auglības kulti un dievi, kuri

atbilstoši gadalaiku cikliem mira un atdzima. Tika pielūgti arī debess
spīdekļi un ūdens.

Agrīnajās civilizācijās pastāvēja tikai politeisms – daudzdievība.

Dievi bija:
1. antropomorfi – cilvēkveidīgi,
2. tādi, kuriem puse no ķermeņa bija no cilvēka, bet otra – no dzīvnieka,
3. dzīvnieka veidolā.

Dievi Senajā Ēģiptē

Senie ēģiptieši ticēja, ka pastāv cilvēku un dievu pasaule. Dievi bija pārāki
par cilvēkiem un noteica cilvēku pasauli. Dievi varēja būt gan labvēlīgi, gan
arī bargi. Līdzīgi kā Divupē arī Ēģiptē pastāvēja daudzdievība.

Tāpat kā šumeru pilsētās arī Ēģiptē katrā nomā bija savs dievs – aizgādnis.
Kad izveidojās vienota Ēģiptes valsts, visi dievi tika apvienoti valsts dievu
sastāvā.

 Atums – ēģiptiešu panteona (dievu kopa, ko pielūdza konkrēta civilizācija)

pirmdievs, kas radies no neesamības (grieķiem – haoss).
 Ra – Saules dievs. V dinastijas laikā – valsts dievs, faraons – viņa dēls. Ra
attēloja kā vīrieti ar piekūna galvu un saules disku. Pirmā Senās Ēģiptes
pilsēta, kur to pielūdza, bija Heliopole 3. gt. p.m.ē. Ra piederēja 14
dvēseles, un viņa svētais dzīvnieks bija piekūns.

Saules dievs Ra.

 Amons – Vidus valsts laikā Tēbu Saules dievs.
 Amons – Ra – Jaunās valsts laikā abi Saules dievi saplūda un kļuva par
ēģiptiešu galveno dievu.
 Ozīriss – mirušo valsts dievs un viņsaules tiesnesis, kā arī auglības un
ūdens dievs. Valdnieks bijis Ozīrisa dēla Hora iemiesojums. Ozīriss pirms
kļuvis par mirušo valstības dievu, esot bijis faraons, kurš iemācījis
ēģiptiešiem audzēt kultūraugus, apstrādāt metālu un celt pilsētas.
 Ozīriss.
 Izīda – Ozīrisa sieva, Hora māte, auglības, ūdens un vēja dieve, kā arī
ģimenes, sievas un mātes aizgādne.
Sākotnējais Izīdas kulta centrs bija Buto pilsētā, kur dievieti pielūdza un
attēloja kā govi vai kā sievieti ar govs galvu. Vēlāk Izīda kļuva par visas
Ēģiptes galveno dievieti.
 Hapi – ēģiptieši pielūdza Nīlu kā dievību Hapi, kas dod velgmi un dzīvību.
 Maata – Ra meita, gudrības dieva Tota sieva, taisnības, patiesības,
tiesiskās kārtības un ētisko normu dieve. (Ozīriss un Maata lēma aizkapa
tiesu mirušo dvēselēm. Ēģiptē tiesneša amata emblēma bija Maatas
statuja.)
 Tots – gudrības dievs.
 Anubiss – nāves dievs, attēlots kā cilvēku ar šakāļa galvu.

Anubiss
 Hors - saules un debesu dievs, Izīdas un Ozīrisa dēls. Pēc Seta uzvaras
viņš kļuva par Ēģiptes valdnieku. Hora Acs ir viens no Senās Ēģiptes
svarīgākajiem simboliem.

Dievi Senajā Divupē

 Divupiešu dievu panteonu izveidoja šumeri. Vēlāk semīti to papildināja ar
saviem dieviem.

 Ans – sākotnēji galvenais dievs, debesu dievs.

 Enlils no Ūras – Ana dēls, 3. gt. vidū p.m.ē. ieņēma tā vietu. Vēju, negaisa,
debess un zemes dievs.
 Inanna no Urukas (semītu Ištara) – auglības, mīlestības, karu un ķildu
dieve.
 Enki jeb Eija no Eridas – pazemes, saldūdens, gudrības dievs – pasaules
kārtības radītājs, kā arī daudzu izgudrojumu (arkla, ķieģeļu) autors.
(Ans, Enlils, Enki – šumeru galveno dievu trijotne.)
 Marduks – Hammurapi laikā Vecbabilonijā Babilonijas pilsētas aizgādnis –
Visuma radītājs.
 Šamašs – babiloniešu saules, taisnības, likumības dievs.

Bez oficiālajiem valsts dieviem, bija arī mājas dievi, kas rūpējās par
ģimenes labklājību.

Dievu mājoklis
Senajā Ēģiptē dievu mājoklis bija kolonnu templis, bet Divupē – templis
uz pakāpieniem – zikurāts. Tempļos glabājās dievu statujas, kas iemiesoja
dievus. Priesteri bija dievu kalpi. Ar rituālu palīdzību tika iegūta dievu
labvēlība.

Dzīve pēc nāves Ēģiptē

Senajām tautām bija izstrādāti priekšstati par dzīvi pēc nāves, īpaši jau
ēģiptiešiem.

Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēka personība sastāv no vairākām daļām:

1. ķermeņa,
2. garīgā dubultnieka un dzīvības spēka „Ka”,
3. dvēseles „Ba”.

Mirst tikai cilvēka ķermenis, bet, lai turpinātu dzīvi pēc nāves, visām daļām
ir jāapvienojas. Vajadzēja saglabāt arī ķermeni un radās mumifikācija –
miruša cilvēka ķermeņa pārvēršana mūmijā. Tā bija pieejama tikai
bagātiem valdniekiem un aristokrātiem. Ēģiptiešiem bija bail nomirt
svešumā, jo tad netiktu apbedīti pēc visiem priekšstatiem, kā arī bailes pēc
nāves ķermeni pazaudēt, piem., kaujas laukā. Dumpiniekus reizēm mēdza
sodīt ar to ķermeņa iemešanu upē.
 Mumifikācija.

Mirušajam līdzi deva visu nepieciešamo dzīves turpināšanai. Kapeņu

sienas sedza dažādas ainas no sadzīves, kurās attēlots mirušais un tā
ģimene, kalpi, utt. Sākotnēji kapenes bija no saulē izkaltētiem ķieģeļiem
celta četrstūrveida būve ar plakanu virsmu virs apbedījuma.

1. Sākot ar II dinastiju cēla akmens piramīdas.

2. Vidus valsts laikā – ķieģeļu piramīdas klātas ar kaļķakmens plāksnēm.
3. Jaunās valsts laikā necēla piramīdas, bet faraonus glabāja klintīs iecirstās
kapenēs valdnieku ielejā pretī Tēbām.

Nabadzīgos apraka tuksneša smiltīs, kur tie izkalta un saglabājās.

Ozīrisa tiesa
Pēc nāves mirušā dvēsele nonāca dieva priekšā, kur tika izvērtēta viņa
dzīve no tikumiskā aspekta. Tiesu vadīja Ozīriss. Uz svariem tika svērta
mirušā sirds , atsvarā tika likta dieves Maatas figūriņa vai arī patiesības
simbols – strausa spalva. Ozīriss bija populārs tautā, jo tiesa neņēma vērā
ne izcelšanos, ne bagātību.

Ozīrisa tiesa.

Dzīve pēc nāves Divupē

Divupē aizkapa kults nebija tik attīstīts kā Ēģiptē. Mirušos apglabāja
pazemes kamerās, kas atradās šahtās. Kapā līdzi deva mantas. Svarīgām
personām sākotnēji deva kapā līdzi upurētus kalpus, karavīrus, zirgus.
Dieva sods vai tieši pretēji – atalgojums viņsaulē cilvēku neskāra. Cilvēka
dvēsele pēc nāves dzīvoja tālāk.

Atsauce:
http://www.ehabweb.net/hieroglyphics.html
http://lv.wikipedia.org/wiki/Literat%C5%ABras_v%C4%93sture
http://klab.lv/users/inese_tk/350770.html
http://homepage.ntlworld.com/nige-d-smith/nelea/osiris.html
http://kenoath.wordpress.com/2008/05/24/pluto-astro/
http://www.civilization.ca/cmc/exhibitions/civil/egypt/egcr06e.shtml
http://www.papyrusmuseum.com/Stories/judgment/index.htm
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/egipte/teksts.htm
"Pasaules vēsture vidusskolām", autoru kolektīvs, Apgāds Zvaigzne ABC,
2001, ISBN 9984-22-109-1