1.vingrinājums. Vārdus iekavās lieto pareizā locījumā!

Karavāna devās uz austrumiem. Tā virzījās uz priekšu rīta stundās, bet dienas karstajā svelmē sastinga kā
pamirusi un atkal atsāka savu gaitu tikai vēlā pēcpusdienā. Aitu gans tikpat kā nesarunājās ar angli, kurš
gandrīz visu laiku pavadīja pie grāmatām.

Dziļā klusumā aitu gans vēroja dzīvnieku un cilvēku gaitu pāri tuksnesim. Tagad viss bija gluži citādi nekā
ceļojuma pirmajā dienā: toreiz valdīja apjukums un klaigas, bērnu brēcieni un dzīvnieku īdēšana, kam pa
vidu un jaucās vedēju un tirgotāju nervozās pavēles.

 Pa šīm smiltīm es esmu malies neskaitāmas reizes, – reiz vakarā ierunājās viens no kamieļu dzinējiem. –
Un tomēr tuksnesis ir tik milzīgs un apvārsnis – tik tālu, ka cilvēks allaž spiests justies mazs mazītiņš un
gribot negribot ievēro klusumu.

 Aitu gans nojauta, ko dzinējs īsti domāja, lai gan agrāk nebija spēris kāju tuksnesī. Katrreiz, skatoties uz
jūru vai uguni, viņš bija cietis klusu, to pirmatnējā spēka saviļņots.

 “Es esmu mācījies no aitas un esmu mācījies no kristāla,” aitu gans sprieda. “Un es varu mācīties arī no
tuksneša. Tas, šķiet, ir vecs un gudrs.”