“Atceries Pansiju pilī”

Trītments

Ir 1988. gads. Kalifornija. Pasifika Palisādēs, skaistā, modernā mājā iedegta gaisma. Uz
eleganta dīvāna sēž pāris, ANŠLAVS EGLĪTIS (82) un VERONIKA JANELSIŅA (84).
Veronikai rokā vīna glāze, televizorā rāda ziņas. Tur ir kadri no PSRS armijas iziešanas no
Afganistānas, tad Ronalda Reigana tikšanās ar Mihailu Gorbačovu. Anšlavs ieminas savai
sievai, ka saticis uz ielas kādu paziņu no Latvijas laikiem. Šis paziņa strādājis telefona un
telegrāfa centrālē Inciemā. Anšlavs viņam prasījis par senajām, mīļajām vietām, taču ātri vien
no stāstītā sapratis, ka viss ir pārvērties, daudz kas iznīcināts. Anšlava stāsta laikā sāk
parādīties…

1919. gads. Lēdurgas ceļš. Pavasaris. Liela, veca liepa saziedējusi kā dzeltens mākonis. Kāda
veca sieviņa lasa ziedus no tās. Mēs dzirdam arī kā turpinās Anšlava stāstījums, viņš saka, ka
liepa, protams, nocirsta. Upīte, kas turpat blakus tecēja aiz Sluņķa? – Izbagarēta, izregulēta.
Upītē metas peldēties divi zēni – ANŠLAVS (16) un VOLIS (16), pēkšņi, kad abi peld uz
priekšu un Volis pagriežas pret Anšlavu, viņš sāk runāt savādos vārdos: “Anšlav, Rīga ar
daudziem monumentāliem dzīvokļu kompleksiem agrandizēta, spektakulāri, polimorfi un
stichiski maksimalizēta Rīga tev noteikti jāvizitē. Tas splendidi adekvatizētu un revitalizētu
tavus asociatīvos fondus”.

“Volis tā nebūtu runājis!” nosaka Veronika, vēl joprojām sēžot uz dīvāna un skatoties ziņu
pārraidi, kurā rāda, kā tiek atvērta pirmā “Makdonalds” ēstuve Dienvidslāvijā. Anšlavs spēji
pieceļas, un atbild, ka ne jau Volis to teica, to teica paziņa, kurš no PadLatvijas atbraucis un
tagad strādājot pasta kantorī, bet Veronika labo, ka viņš strādā telefona un telegrāfa kantorī.
Tad Anšlavs viņu pārlabo, ka paziņa strādājis telefonu un telegrāfu kantorī Latvijas laikā.
Mirkli klusums, un tad Anšlavs saka, ka uzaicinājis paziņu ciemos, tas sadusmo Veroniku.
Viņa izslēdz televizoru, un atbild, ka viņa necerēja, ka Anšlavs jau domājot par viņas nāvi, jo
viņa nevēlas, vismaz dzīvai esot, redzēt savā mājā nevienu komunistu, nevienu, kurš kaut
attāli saistīts ar krieviem, jo krievi noslepkavoja viņas brāli.

Naktī vecais Anšlavs sēž pie rakstāmmašīnas, viņš klēpī šķirsta grāmatu. Tas ir padomju
laika albums ar Rīgas fotogrāfijām, viņš nepatikā šūpo galvu – Marksa iela, Ļeniņa iela…
Tad viņš ar zīmuli raksta uz papīra vairākus teikumus, un sāk klabināt uz rakstāmmašīnas ar
vienu pirkstu. Tad Anšlavu sauc Veronika; saka, ka viņam jāiet gulēt. Anšlavs turpina strādāt,
nodziest gaisma, bet Anšlavs ieslēdz mazu naktslampiņu – viņš samiedz acis. Kaut kas tikko
palika citādi – Anšlavs klēpī paņemto albumu tuvina acīm, samiedz acis, tad tikai vienu aci.
Viņš nevar vairs saskatīt. Tad paskatās uz sevis rakstīto, tas arī izskatās, kā viegli izplūdušas
svītriņas, burti tajā nav atpazīstami. Viņš uzliek brilles, bet labāk nepaliek. Tad viņš sauc
Veronikai – “būs jaunas brilles jānopērk”.

1919. gads. Agrā pavasarī Rīgas intelektuāļu ģimene – tēvs VIKTORS, māte MARIJA, brālis
VIDVUDS (7) un ANŠLAVS (12) dodas uz agrārās reformas ceļā jauniegūto īpašumu - kādu
baltvāciešu muižu. Ceļš nav viegls, vēl jo vairāk ar smagām paunām – grāmatām un
dārzkopības rīkiem – jāpārceļas pāri pavasara palos pārplūdušajai upei un tad jānolīgst
pajūgs, kas aizved līdz muižai. Uz māju ved liepu aleja. Apkārt redzamas bijušā augļu dārza
un parka paliekas. Pati ēka ir diezgan bēdīgā stāvoklī, taču jaunie īpašnieki ir noskaņoti
optimistiski. Pie lielas verandas stāv pieci tik pat nobružāti stāvi. Kā ierauga tuvojošos
Eglīšus, sāk zemu klanīties, bet palīdzēt ar mantām nesteidzas. Tie ir nelegālie "īrnieki", kas
muižu izmantojuši par pagaidu mitekli juku un karu laikā. Jaunais Anšlavs ar interesi vēro
eksotisko piecinieku- garo, kaulaino, vecuma saliekto MĀRTIŅU, smīnīgo, pelēkajiem,
savēlušamies matiem – PELTMANI, tievo, lieso, ar mazo galvu un garo kaklu - ARNĪTI,
taisnā leņķī saliekušos ARNĪŠA MĀTI, un sīko večiņu - PRIEDAINI. Mulsinošo, abpusējo
vērošanu, pārtrauc Mārtiņš, kurš drebošām rokām izvelk no vecas cigāru kastes dzeltenus
kokvilnas cimdus kā liecību par kādreizējo sulaiņa statusu. Viņš piedāvā godprātīgi pildīt
sulaiņa pienākumus, lai tikai jaunie saimnieki viņu neizliekot no mitekļa. Pārējie seko
Mārtiņa piemēram un sāk viens pēc otra sev piedēvēt "uz vietas izdomātus" muižas amatus,
sākot no dārznieka līdz pat kučierim. Gandrīz raudot un Priedainei pat piesolot sev darīt galu,
ja nāksies iet uz nabagmāju, viņi lūdz atļauju palikt un sola savu īri atstrādāt ar darbu.
Eglīšiem nav izvēles. Jaunsaimniecība nāk kopā ar eksotisko "bagāžu".

Pati ēka ir noslēpumu un brīnumu pilna. Kādu nakti Eglītis vairs nevar aizmigt, jo rīt
jāierodas ciemos ģimenes draugam slavenajam gleznotājam un Anšlava elkam - V.Tonem.
Tas ir tas vecums, kad jaunietis aktīvi domā par savu dzīves ceļa izvēli, un mākslinieka
liktenis ir viņam tieši pa prātam, vēl jo vairāk, kad Inciema muižā par biežiem viesiem kļūst
ģimenes draugi no Rīgas literātu un mākslinieku aprindām. Naktī tukšais nams izskatās vēl
spocīgāks. Anšlavs ieiet zālē, kuras sienas klāj taisnstūra plankumi uz tapetēm (acīmredzot,
to kādreiz ir greznojuši spoguļi) un pieiet pie loga. Cauri alejai lēni velkas kalsna VĪRIEŠA
TĒLS. Tas ir Mārtiņš. Uz kurieni viņš tā spocīgi velkas nav zināms, bet izskatās tik gleznaini,
ka Anšlavs izlemj ierīkot vienā no istabām pats savu gleznošanas studiju.

Skaista saulaina diena Pasifika Pallisādēs, terasē pie mājas sēž divi kungi – Anšlavs un
STAŅISLAVS (~80). Anšlavs draugam atzīstas, ka ar veselību kļuvis nopietni sliktāk, acī
atgriezusies pirms gada izoperētā katarakta. Tad no mājas iznāk Veronika, abi vīri sāk runāt
par pārmaiņām Latvijā, lai novirzītos no tēma; Latvijas Rakstnieku savienība beidzot
attapusies, ka Latvija ir okupēta. Veronikai rokā paplāte ar trīs kokteiļu glāzēm, viņa tās
noliek priekšā abiem kungiem un apsēžas. Veronika pievienojas sarunai. Staņislavs stāsta, ka
dzirdējis par Ziedoņa un Vācieša viesošanos pie Eglīšiem, Anšlavs noliedz baumas, viņi
nepieņemot komunistus savās mājās. Kāds Hausmanis esot viņam rakstījis, ka vēlas izdod
“Līgavu medniekus” Literatūras institūtā, bet Anšlavs to nevarot atļaut, kamēr oficiāli netiks
reabilitēts viņa tēvs Viktors Eglītis, kurš 1945. gadā notiesāts uz 15 gadiem spaida darbos.

Pasifika Palisādes. Naktī gultā viena guļ Veronika, viņa dzird kā klab Anšlava
rakstāmmašīna. Gandrīz vai šķiet, ka kaut kur birst ložmetēja kārta, viņa pieceļas gultā un
smaida. Veronika atceras, kā vēl trimdā Vācijā – viņi abi dzīvoja mazā istabiņā, Anšlavs
rakstīja un viņa centās viņam stāstīt par to, ko uzzinājusi par stāvokli frontē. Lēnām var
redzēt, kā Anšlava seja paliek sarkana, bet Veronika turpina runāt; Anšlavs pieceļas kājās,
paķer rakstāmmašīnu un bļauj: “Stāvi klusu, tu nolādētais tarkšķi, vai es metīšu ar
rakstāmmašīnu”. Ne no kurienes atskan aplausi. Mēs atkal redzam, kā Veronika sēž savā
gultā smaida un klusu atbild, ka tad Anšlavam nebūs, ar ko rakstīt. Rakstāmmašīna turpina
klabēt.

1926. gads, Inciems. Anšlavs bija dzirdējis, ka lielie Renesanses vecmeistari pratuši uzjaukt
īpašu grunts sastāvu, kā rezultātā viņu darbi stāvot gadsimtiem ilgi kā jauni, bet šis
noslēpums mūsdienās esot pazaudēts un to rūpīgi glabājot nedaudzi izredzētie. Bet vecais
muižas "dārznieks" Arnīts neskopojās atklāt sev zināmo ilgnoturīgas krāsas noslēpumu.
Inciema muižā sākušies uzlabošanas darbi un tiek krāsotas istabu sienas. Kādai istabai, kas
paredzēta dzeltena, Arnītis sagatavojis savu krāsas recepti un jau nokrāsojis pāris sienas, kad
telpā ienāk Anšlavs. Tur valda briesmīga smirdoņa. Kas tā par krāsu? – vaicā Anšlavs. Tā
esot pati labākā recepte, izturīga un ar patīkamu toni. Bet smaka ar laiku izgaisīšot, tā ir no
vircas, kas pievienota baltajai krāsai. Tāda, lūk, izrādījusies īstā recepte.

Inciema muižā kādu rītu, ienākot tēva guļamistabā, Anšlavs sastop viņu gultā, tēvs kaut ko
raksta kabatas grāmatiņā un izstāsta, kā naktī redzējis sapni, kurā viņam šķitis, ka kāds
noglāsta viņa krūtis, pārtaustoties tām pāri, viegliem, žigliem pirkstiem. Uz brīdi šķitis, ka tas
varētu būt spoks, kādu barona muižā noteikti ir ne mazums. Viņš aizvēris acis un sācis atkal
laisties miegā. Tad dzirdējis it kā vieglu sievišķīgu nopūtu un viņam pie lūpām piedūries kaut
kas silts un maigs, it kā kāds taisītos kautrīgi noskūpstīt. Bet tad viņš jutis, ka skūpstītājai ir
pacietas ūsas. Uzmodies viņš tumsā ķēris ar roku un saspiedis žurku. Lūk, tur tā joprojām
beigta mētājas istabas stūrī. Vai nu viņš rakstot dzejoli par šo žurku? – vaicājis Anšlavs. Nē,
tā esot poēma par Gaujas laivinieku, atbildējis tēvs.

Žurkas viņi Inciemā mēģinājuši indēt, izvietojot visās malās mazas maizes bumbiņas ar tajās
paslēptiem stikla gabaliem, taču tas nav diez ko līdzējis. Bet vecais dārznieks Arnītis zinājis
stāstīt, ka esot divu veidu žurkas – parastās melnās un brūnās kara žurkas, kas pārvietojoties
līdzi karaspēkam un miera laikos pazūd. Tā arī Inciemā žurkas vairākus gadus pēc kara
beigām ar laiku pašas no sevis.

Vispār Arnītis bijis lāga dvēsele tikai žēl, ka bieži "slimojis". Ir vasara un Anšlavs Inciemā ir
palicis vienīgais no Eglīšu ģimenes. Viņš ar visu nopietnību uzņemas saimnieka lomu. Vienu
dienu, kad Anšlavs bija pārņemts ar domu mobilizēt visus Pils iemītniekus, dodot tiem
uzdevumu pulcēties parka labiekārtošanas darbiem, noliktajā stundā parkā neviens neierodas.
Anšlavs dodas meklēt, kur pazuduši visi strādnieki. Ar dažādām viltībām tie viens pēc otra
atrunājas no darba. Dārznieks Arnītis esot pavisam slims. Anšlavs ienāk viņa istabā un
ierauga veco vīru guļam gultā bez īpašām dzīvības pazīmēm. Līdzās gultai ir spainis ar
dīvainu šķidrumu, kurā peld kartupeļu šķēles. Tā ir brāga – primitīvs alkoholisks brūvējums,
ko Arnītis acīmredzami ir iemīļojis.

1989. gads Pasifika Palisādes. Veronika nopirkusi jaunu BETAMAX video atskaņotāju un
lūdz Anšlavam to pieslēgt pie televizora, kamēr Anšlavs darbojas, Veronika izsaiņo arī
videokameru. Uz galda avīze “Laiks” ar virsrakstu “4. maijs – Latvijas atdzimšana”. Anšlavs
stāsta, ka Dailes teātris iestudējot “Kazanovas mēteli”. Lugu izlase esot izpārdota, visi desmit
tūkstoš eksemplāri. Veronika ir sarkastiska, viņa saka, ka to visu izpirka čeka, lai lasītāji
nevarētu nopirkt grāmatu.

1932. Eglīšu ģimene nolemj Rīgas tirgū iegādāties govi un tūdaļ top skaidrs, ka nogādāt to
līdz muižai būs īsts pārbaudījums. Vest to lopu vagonā līdz Siguldai ir tīrais neprāts, lopiņi
tur sabīstas, gadās, ka sabada viens otru un galā nonāk bēdīgā paskatā. ANNIŅA paziņo, ka
varētu aizvest govi no Rīgas līdz Inciemam kājām. Jaunībā viņa esot strādājusi par lopu
dzinēju un tas attālums jau nemaz neesot tik liels. Divās dienās vajadzētu tikt galā. EGLĪŠU
ģimene ir satraukta, taču uzticas viņas entuziasmam. Saposuši gājēju ceļam, iedevuši līdzi
sviestmaizes un aukstu kafiju pudelē, adītu jaku un lietusmēteli, viņi atvadās pie Aleksandra
vārtiem. Paši brauc ar vilcienu un pēc pāris dienām sāk gaidīt ANNIŅU pārnākam. Taču
ceļinieku nav. ANŠLAVS aizņemas kaimiņu velosipēdu un minas pa lauku ceļu gājējiem
pretim. Puika steidzas, tas ir nozīmīgs uzdevums – no viņa šobrīd varbūt ir atkarīgs nelaimē
nonākušas ANNIŅAS un govs liktenis. Ceļš ir grambu pilns, basās kājas sitas pret pedāļiem,
galu galā ritenis iekļūst dziļākā grambā un ANŠLAVS krīt, saliecot riteni. Nu nelaimē ir
nonācis viņš pats. Puika nosēžas ceļa malā un izmisumā rij asaras. Pēc brīža uz ceļa parādās
VIKTORS un VIDVUDS, kas sameklējuši mašīnu un devušies meklēt ANŠLAVU. Izrādās,
ka ANNIŅA ar govi pavisam nogurušas un ceļā nosalušas, bija apmetušās pārnakšņot kādā
siena gubā tepat pāri pļavai. Nokaunējusies, ANNIŅA nāk pāri pļavai, viņai nopakaļ slāj
nelaimīgā govs.

Inciema muižas parks. No līkuma izskrien divi puikas – Anšlavs un Volis. Viņi ģērbušies
melnās apakšbiksēs un baltos apakškreklos. Anšlavs ir basām kājām, Volim kājās ir vīzes. Pie
improvizēta skrejceliņa viņus sagaida vēl četri puikas, kas nemierīgi dīžājas. Viens no viņiem
iesildās, uz vietas augsti cilājot kājas, izstaipās. Citam ap kaklu uzkārti sporta apavi –
naglenes. Anšlavs kautrējas sava izskata un bažīgi lūkojas apkārt, vai viņu neredz ciema
ļaudis. Volis sapulcējis vietējos iedzīvotājus, stāsta tiem par paredzēto stadiona nozīmi un
iekārtojumu. Anšlavs stāv līdzās un ar sajūsmu novēro drauga aizrautību. Volis staigā pa
lauku un ar kāju atzīmē kurmju rakumu vietas, pielīdzinot un norādot uz to, kam jāpievērš
lielāka uzmanība. Četri puikas nes sameistarotu rāmi, kas kalpos par futbola vārtiem. Viņi
apstājas un jautājoši veras Volī, lai tas norāda, kur vārti liekami. Volis ar karavadoņa skatienu
pārlaiž acis laukumam un droši norāda uz vārtu vietu. Ciema ļaudis stāv maliņā un skeptiski
aprunā notiekošo. Veca sieviņa pelēkā lakatā sašutusi kaut ko bubina un pamet ar roku uz
laukuma pusi. Tur redzami puikas īsajās sporta biksītēs. Mazliet tālāk – Volis nomet kreklu
un demonstrē augstlēkšanu. Volis ieskrienas, eleganti palecas un pārkrīt pāri augstlēkšanas
kārtij, kas atrodas ne pārāk augstu virs zemes. Viņš tomēr ir apmierināts ar savu veikumu un
slepus pamet skatienu uz "publiku", lai redzētu, vai tie viņu turpina vērot. Anšlavs izrādās
vienīgais, kas sekojis drauga lēcienam.

Citu reizi puikas rīko ciema mēroga skriešanas sacensības. Pienāk kāds kungs sporta uzvalkā.
Viņš ir atnesis īstu hronometru. Puikas ar interesi to aplūko. Volis ar citu puiku nomēra simt
metru distanci. Viņi atzīmē finiša līniju. Atpakaļceļā Volis bažīgi aplūko trasi, vai tur nav
nelīdzenumu un kurmju rakumu. Viņš pasper sānis kādu sprunguli. Tikmēr pie starta līnjjas
gatavojas pirmais skrējējs – tā kā naglenes uz visiem ir tikai vienas, viņi skries pamīšus.
Pirmais skrējējs paskrien garām. Viņam nopakaļ basām kājām iesildoties skrien otrais
skrējējs. Kungs sportiskā uzvalkā skatās hronometrā, atzīmē bloknotā rezultātu. Parka malā
pie apmales stāv mazāki bērni, kas garlaikoti vēro notiekošo. Viņu entuziasms par
sacensībām nav tik liels kā pašiem dalībniekiem. Skrien otrais. Trešais. Naglu kurpes tiek
padotas atpakaļ un tās velk kājās nākošais skrējējs. Skrien Volis, viņa rezultāts izraisa
vislielāko pārējo interesi. Puikas sastājušies ap finiša līniju, gaida Voli pieskrienam, žestikulē
un mudina. Finišs. Puikas noliekušies pār hronometru. Viņu sejās redzams šoks un izbīlis.
Anšlavs skatās uz hronometru nesaprot, vai tiešām viņa draugs ir sitis pasaules rekordu.
Kungs uzvalkā bažīgi aplūko hronometru, pakrata to, pieliek pie auss. Ieslēdz un izslēdz.
Pakrata galvu. Hronometrs ir salūzis. Rezultāts 9 sekundes un 7 desmitdaļas izrādās kļūme.

Karsta vasara. Anšlavs ar draugiem dodas peldēties uz vietējo dīķi, kura krastā atpūtās
kaimiņu mājās apmetušās meitenes. Krievietes no Rīgas. Puiši metas peldus un ievēro, ka arī
meitenes iekāpj dīķi un uzsāk peldēt uz pretējo krastu. Dīķis ir diezgan plats, taču puiši nevar
atpalikt un cenšas panākt meitenes. Ūdensrožu kāti ķeras viņiem kājās. Meitenes ik pa brīdim
atskatās un iespurdzas aizvien skaļāk. Sacensība pieaug spēkā, bet meitenes neizdodas
panākt. Pusceļā Anšlavam kāju sarauj krampī un uz brīdi viņš pat iegrimst zem ūdens. Draugi
pagriežas atpakaļ un aiz rokām izvelk Anšlavu virs ūdens. Nākas atgriezties atpakaļ un atzīt
savu sakāvi. Meitenes satraukti lūkojas, kas noticis, bet zēni, piesarkuši kaunā par savu
izgāšanos, paslēpjas aiz krūmiem. Anšlavs ir nokaunējies un satraukts, tikai pēc brīža
saprotot, ka draugi viņu ir izglābuši no noslīkšanas. Kādas tur vairs meitenes?
Inciema muižas parkā satikušies četri vīrieši – Viktors un Anšlavs Eglīši, jaunākais brālis
Vidvuds un ciemos atbraukušais Edvarts Virza. Virza ir maza auguma un aktīvs vīrietis, kas
mīlējis sievietes – arī Anšlava māti. Šajā reizē apciemojuma iemesls ir skumjš – ir mirusi
Anšlava māte un Viktors Eglītis domā par Inciema muižas pārdošanu, neredzot tai vairs jēgu.
Virza jūsmīgi apstaigā iekštelpas, viņš saredz tajās bijušo greznību un cenšas pārliecināt
Eglīti atjaunot muižu. "Spoguļzāle" noteikti ir jārestaurē un tajā jāiekar daudzie spoguļi. Tas
esot Viktora pienākums mirušās sievas piemiņai. Eglīši nolemj sekot padomam un ierīkot
Inciemā smalku pansiju izmeklētiem viesiem. Virza nostājas lielākās telpas vidū, iztēlojas, ka
viņam virs galvas ir kroņlukturis un skaita dzejoli:

VIRZA
Tu, kas no ugunīm un sniega,/ Kā, Tevi mīlot dienas skrien!/ Tu skaties rožaina un liega - /Vairs nav ne
nomoda, ne miega - /Ir tikai mīlestība vien.// Virs tautām augsti lido slava,/ Tas viņas sadragāts, tas celts;/
Man dod to mīlestība Tava,/ Ne saules man, ne zvaigžņu nava,/ Ir tikai Tavu matu zelts.

1935. gads. Latvijas Mākslas akadēmija. Apkārt staigā jaunieši ar gleznošanas piederumiem,
arī kāds pasniedzējs. Divas meitenes, viena no viņām VERONIKA, ieiet telpā, kur notiek
skate. Tur ir Anšlavs, viņa darbus skatās vesels bariņš ar meitenēm. Veronika jautā
draudzenei, kurš tad ir Anšlavs, draudzene parāda. Veronikai šķitis, ka Anšlavs ir liela
auguma, nevērīgi ģērbies, īsts mākslinieka tips. Šis īstais Anšlavs, liekas pārāk gludi
sakopies, nosukājies. Nemaz neatgādina mākslinieku, drīzāk kādu švītīgu bankas ierēdni.
Trīsdaļīgs uzvalks ar vesti. No laba auguma. Pie laba skrodera šūdināts. Pulksteņķēde.
Kurpes nospodrinātas. Viņa pagriež muguru un iet prom. Priekš mani par smalku.

Trakulīga balle, jaunieši staigā riņķī ar glāzēm rokās. Kāds visiem par lielu jautrību uzmet uz
griestiem karbonādes šķēli. Klusākā stūrī Anšlavs cenšas uzrunāt Veroniku, kura ir atturīga.
Tad pēkšņi izsauciens “Bet, Ērik, tu taču esi pievēmis sev ausis”. Veronika un Anšlavs abi
sasmaidās.

Rīga, Eglīšu dzīvoklis Valdemāra ielā. Viktors Eglītis sarkans sēž pie galda, viņam priekšā ar
roku rakstītas lapas ar dzeju. Gaitenī pa durvīm ienāk Anšlavs un Veronika, viņi ir jautrā
prātā. Viktors viņus ierauga un sāk bļaut, ka Anšlavs ir izdarījis visu, lai sabojātu literatūru.
Latvieši vairs nesaprot, kas ir laba un kas slikta gaume, jo viss ir kļuvis par joku. Dēls tēva
centieniem pārvilcis strīpu, un ja viņš grib ārdīties pa naktīm, lai pats īrē savu dzīvokli. Šeit
viņam nav vairs vietas.

1990. gads. Anšlavs Eglītis sēž pie galdiņa Holivudas preses asociācijas pasākumā. Balle ir
grezna. Šampanieša glāžu piramīda, milzīgs furšets. Cilvēki smaida, sprāgs fotoaparātu
lampas. Šķembas mirklī tiek arī uzlasītas. Anšlavs skatās uz kādu sievieti, mēs redzam viņu
tikai ar muguru. Viņai ir sprogaini, kupli mati. Anšlavs var redzēt, ka gaida, kad uzmācīgais
pūlis pie sievietes samazināsies, tad viņš strauji izrauj glāzi pieceļas un dodas viņas virzienā.
Viņš iečukst viņai ausī “Bernard Shaw. Pygmalion”. Sieviete uz viņu paskatās, bet viņas sejas
paliek arvien mums paslēpta. Anšlavs ar acīm rāda uz kādu izcili bezgaumīgi pārģērbtu
sievieti, kura pie furšeta galda stumj ģīmī ikrus. Sieviete smejas, Anšlavs viņai pasniedz roku.
Viņi nostājas blakus, nozibsnī fotoaparāta zibspuldze; viss kļūst balts, tad mēs redzam
fotogrāfiju. Tajā ir Anšlavs Eglītis kopā ar dziedātāju Šēru.

Anšlavs pārrodas no svinībām. Veronika ierauga, ka pie mājas piebrauc mašīna. Anšlavu
atvedis mājās kāds draugs, viņš vairs pats nevar pabraukt ar mašīnu. Var redzēt, ka Veronika
gaidījusi Anšlavu visu nakti, klēpī ieritinājies viņai Anšlava dzeltenais kaķis. Tajā mirklī, kad
Anšlavs nāk pa durvīm, zvana telefons. Anšlavs to paceļ. Zvana latvietis – Hausmanis, esot
šobrīd Mineapolisā. Stundām ilgi Anšlavs sarunās pa telefonu, Veronika jau iegājusi gultā,
bet nevar aizmigt. Tad Anšlavs noslēdz sarunu ar “Jūs būsiet uztaisījis pamatīgu telefona
rēķinu, protams, ka par tālsarunām ir jāmaksā. Vai tad Latvijā sarunas ir par brīvu? Ak, tā.
Tiešām?” Anšlavs atnāk gultā un sāk stāstīt, ka Hausmanis gribot, lai Anšlavs raksta trimdas
literatūras vēsturi. Veronika tēlo, ka guļ un neklausās, viņa nevēlas nekādu kontaktu ar
Latviju.

Latviešu pasākums. Cilvēki ir manāmi veci, bet ļoti dzīvespriecīgi. Ballītē dzied grupa, kas
līdzīga “Čikāgas piecīšiem”, bet visticamāk, ka nav “Čikāgas piecīši”. Cilvēki priecīgi runā
visur apkārt, sarunas notiek latviski. Tiek iznesta kūka un visi dzied daudz baltu dieniņu.
Viens cilvēks tajā visā nepiedalās, tā ir Veronika, kas sēž ārā uz terases. Anšlavs draudzīgi
cilvēku aplenkumā runā par to, ka bijušie čekisti viņa grāmatas izpērkot, lai cilvēki nevarot
tās lasīt, visi smejas. Tad kāds vīrietis stāsta par plāniem pārcelties uz Latviju un visi to
apsveic, izņemot Anšlavs. Kad apkārtējie ierauga, ka Anšlavs kļūst mazliet saīdzis, cilvēki
jautā, kad Anšlavs braukšot uz Rīgu. Anšlavs atmet, ka tad, kad Peters atgriezīsies no
Maskavas.

1945. gads. Netālu no frontes līnijas pie Dobeles. Lauku īpašums. Tālumā dzirdami šāvieni,
vecais večuks sēž pie galda un raksta, atskrien Hilda Vīka, viņa ved pagalmā Viktoru, rāda uz
šāviņa radīto milzīgo cauru. “Ja viņi mums trāpīs? Visi mūsu darbi sadegs! Mums ir tie
jāpaslēpj!” Viktors un Hilda tin gleznas plēvē un Viktors ierok savas dzejas. Atskan skaļi
sprādzieni. Nākamajā dienā jau Eglīša māja ir pilna ar krievu kareivjiem, tie atrakuši gleznas
un pārmet to slēpšanu. Krievu zaldātiem Viktora dzeja izskatās pēc spiega piezīmēm, to
apstiprina divi latviešu kaimiņu, Viktoru aizved projām.

1992. gads. Anšlavs un Veronika iznāk no Santamonikas slimnīcas. Anšlavam ir ieģipsēta

roka. Veronika viņam palīdz turēties kājās, viņš izskatās ļoti vājš. Mājās pārbraukuši Eglīši
izkāpj no mašīnas. Var redzēt, ka pie mājas ir trepes, pagalmā izmētāti dažādi instrumenti.
Anšlavs bija uzkāpis jumtu labot.

Pasifika Palisādes. Anšlavs un Veronika sēž pie galda. Malko zupu. Veronika skaļi sāk strēbt
zupu. Ārā līst lietus un uz grīdas veidojas neliela peļķe. Veronika atgādina par reizi, kad
Anšlavs viņai Vācijā solījis mest ar rakstāmmašīnu. Anšlavam tas nešķiet smieklīgi, viņš sāk
sarunu par politiku. Bils Klintons savāc visu godu par Padomju Savienības novešanas līdz
sabrukumam, lai gan ne jau sarkanie demokrāti to izdarīja, bet gan Reigans.

1938. gads. Pārguris Anšlavs guļ verandā uz veca auduma krēsla, lasa rokas grāmatu
dārzkopībā un neviļus apzīmē grāmatas lapas ar vinjetēm. Mazliet sakustoties dzirdams, kā
irst auduma vīles, tāpat kā viņa sapņi par pansiju. Auduma iršana pāriet MOTOCIKLA
RŪKOŅĀ. No motocikla noplandās milzīgs brezenta lietus mētelis un grabēdams veļas augšā
pa lieveņa kāpnēm. Uzkāpis, mētelis pašķiras, atklādams cilvēku, kura seju aizsedz lielas
motorista acenes. Rokās atbraucējam ir vareni ādas cimdi. Kājas plati izpletis, viņš norauj
vienu, tad otru cimdu un nosviež tos uz grīdas, novelk ādas mici ar brillēm un arī to nosviež
uz grīdas, tad novelk ādas mēteli, saņurca murskulī un nosviež uz grīdas. Ar asu paukotāju
kustību vīrietis pašauj uz priekšu roku un nober: "Mans vārds ir MIĶELIS GOPPERS, es
atbraucu runāt grāmatu lietās!" Goppers Anšlavam piedāvā ilustrēt Edgara Po stāstu
krājumu. Anšlavu šis piedāvājums vienlaikus aizrauj un biedē, bet ieraugot savus īrniekus
Anšlavs saprot, ka viņa grāmatas ilustrējamo tēlu prototipi ir tepat līdzās. Lēmums ir
pieņemts, ardievu Pansijas bizness, tagad sācies jauns dzīves posms Eglīša dzīvē.
ANŠLAVS ierodas Inciemā ar gleznotāju SUTU, lai atpūstos no Rīgas bohēmas dzīves un
nodotos mierīgai, vīru cienīgai izklaidei – makšķerēšanai. Izritinājuši makšķeres un izklājuši
zālē smalko Rīgas ceļasomu saturu, vīrieši spriež par mākslu, sievietēm un dzīvi. "Bet ko
man darīt?" vaicā ANŠLAVS. Par dižu mākslinieku viņš tā arī nav kļuvis, sportošanu pametis
veselības dēļ, ar pansijas biznesu nav veicies, taču viņš tīri veiksmīgi apgrozās grāmatu
izdošanas aprindās, šo to ilustrē, raksta populārus romānus turpinājumos, braukā uz Eiropas
pilsētām un sācis rakstīt lugas teātriem. Taču tas viss ir par sīku, gribas kaut ko lielāku,
varenāku. "Bet tu paskaties savu dzīvi kā uz šo upi," saka Suta. Tā plūst, tā ir skaista, tai ir
savs ritējums. Jā, tajā mīt dažādas zivis – gan lielākas, gan sīki grunduļi. Tu vari mest prom
sīkās zivis un visu laiku cerēt noķert to lielo, bet vari arī vienkārši sēdēt krastā un ar baudu
vērot upes plūdumu. Un tad tu saproti, ka visa šī upe pieder tev. Ar visām tās zivīm un
nogrimušajiem dārgumiem. Dzīve ir skaista, tikai jāprot to saskatīt, – tēvišķi nosaka Suta un
atkorķē šampanieša pudeli, sameklē līdzpaņemtās glāzes un viņi abi apmierināti iedzer.

1939. gads Rīga, vēl rudens. Savā darbnīcā Anšlavs liek vēl pēdējos akcentus savam
pašportretam, tas ir viņa pēdējais darbs. Anšlavam mugurā ir dārgs ārzemju fasona mētelis.
Viņš skatās spogulī un viņš skatās uz gleznu, mētelis ir tas pats, bet vai tas ir tas pats cilvēks.
Anšlavs novelk mēteli, pārmet to pār roku un dodas ārā. Dzelzceļa stacijā Anšlavs satiek savu
jaunāko brāli Vidvudu. Brālim rokās dokumenti, viņš ir uztraucies. Anšlavs pasniedz brālim
mēteli, saka, ka grib, lai Vidvuds to nēsā. Vidvuds ir priecīgs, viņš uzvelk mēteli, tas ir
mazliet par lielu. Ati brauc ar vilcienu uz Siguldu. Anšlavs pārskata dokumentus, tie ir
pārdošanas līgumu par Inciema muižu. Brāļi nonāk pie Inciema muižas, tur stāv sveša
automašīna. Viņus sagaida eleganti tērpts advokāts, kuram mugurā tāds pats mētelis, kā
Vidvudam. Visi trīs ieiet muižā, daži no kalpiem nemierīgi saskatās. Arnītis bļauj, ka Inciems
ir pārdots, var jau meklēt ceļu uz nabagmāju. Anšlavs izgriež no sienas mazu gabaliņu tapetes
un ieliek to savā kabatā. Viņš saskatās ar brāli, kurš nemierīgi staigā riņķī, tad paraugās ārā
pa logu – tur ir brīnišķīgi skaists rudens. Advokāts saka, ka nav vairs laika, lai Anšlavs
paraksta dokumentus un miers. Anšlavs saplēš līgumu.

1993. gads. Santamonikas slimnīca. Anšlavs guļ pieslēgts pie sistēmām, var redzēt, ka viņš ir
novārdzis. Māsiņas pavadībā ienāk KAZIMIRS (86). Viņš atnesis viņam grāmatu, tas ir
romāna “Pansija pilī” pirmizdevums no Anšlava mājām. Anšlavs ar grūtībām atver grāmatu
un viņam uz vēdera izkrīt maz tapetes gabaliņš, kurš izskatās tik trausls, tik saņurcīts, ka šķiet
tas tūlīt sabirs putekļos. Anšlavs prasa, kur ir Veronika. Kazimirs pašūpo galvu, un nosaka,
lai Anšlavs nebēdājas, viņa atnāks, kad būs gatava. Anšlavs cenšas jokot un atbild, ka viņa
atnāks, kad Anšlavs jau būs “gatavs”. Kazimirs rāda Anšlavam fotogrāfijas, kuras tikko
attīstījis, tur ir trīs vīrieši kalnos, Anšlavs, Kazimirs un kāds trešais. Pēc brīža ienāk ārsts,
kurš lūdz Kazimirs iet prom. Ārsts atklāj, ka vēža metastāzes vairs nevar apturēt, un, ja
Anšlavs gribot, ir iespējams pieaicināt psihoterapeitu vai kapelānu. Ārsts jautā, kurai
konfesijai Anšlavs pieder un viņš atbild, ka ir latvietis.

Anšlavs guļ slimnīcas gultā, viņa acis ir aizvērtas. Viņš ir miris. Pie gultas stāv Veronika un
krata viņa roku “Dzirdi, runā, te ir tava sieva, Veronika.” Anšlavs neatbild.

Anšlavs, vecais vīrs, neveikli pāriet pāri Inciema muižas slieksnis. Viņš ar rokām tausta
tapetes ornamentu un meklē vietu, kur mazs gabaliņš trūkst. Viņš atrod, un saņurcītais tapetes
gabaliņš iestiprinās atpakaļ vietā, no kurienes tika izgriezts. Anšlavs nedroši dodas dziļāk
muižā, viss ko viņš redz, viņu pārsteidz. Tad viņš ierauga, kā pie galda sēž Viktors, māte
Marija un Anšlavs jautā, kur brālis. Viņš nesaņem atbildi. Tad nosēžas vecākiem blakus, viņi
ar tēvu ir vienā vecumā tā šķiet. Māte gan ir jaunāka. Anšlavs paraugās ārā pa logu, tur
sastindzis sētā stāv Mārtiņš, saposies savā elegantajā tērpā un baltajos cimdos, kas vairs nav
pelēki.

Pasifika Palisādēs var redzēt, kā pagalmā vairāki bēru viesi atvadās no Veronikas. Tad viņa
nāk iekšā, viņa noliek urnu ar Anšlava pelniem uz galda un ieslēdz televizoru, tajā Anšlavs
mazgā mašīnu. Anšlavs saka, ka Bernards Šovs ir lielākais plātīzeris, kāds starp rakstniekiem
bijis uz ko Veronika televizoram atbild: “Šekspīrs arī nebija pieticīgs”.