Jaunā Strāva

Jaunā strāva bija latviešu demokrātiskās inteliģences grupa 19. gadsimta beigās, kas izplatīja jaunu
virzienu domāšanā un pasaules uztverē.

1880. gadu beigās un 1890. gadu sākumā latviešu tautā sāka izplatīties jauns kultūras virziens, ko sauca
par "Jauno strāvu". Šī virziena piekritēji jeb jaunstrāvnieki sludināja mācības, kas ievērojami atšķīrās no
iepriekšējo Atmodas darbinieku idejām. "Jaunās strāvas" izplatīšanos veicināja izmaiņas sabiedrības
struktūrā, kas bija saistītas ar strauju pilsētnieku skaita, rūpniecības un tirdzniecības pieaugumu.
Savukārt Atmodas darbinieku aktivitātes pierima sakarā ar Aleksandra III veicināto pārkrievošanas
politiku un Rietumu ideju arvien lielāko ietekmi.

Jaunās strāvas idejas parādījās vispirms latviešu daiļliteratūras dažādo virzienu kritiska novērtējumā.
Rietumeiropas literatūrā toreiz bija izplatījies reālisma virziens, tas vairāk centās tagadnes dzīvi patiesi
(reāli) attēlot. Šo virzienu jaunstrāvnieki gribēja nostiprināt arī latviešu literatūrā.

Viens no pirmajiem reālisma sludinātājiem latviešu literatūrā bija Teodors Zeiferts (1865—1929).
Apskatīdams 1888. gada "Austrumā" Lautenbaha-Jūsmiņa dzeju, Zeiferts pārmeta viņam, ka tas savā
dzejā pārāk cieši atbalstoties uz tautas gara mantām. Zeiferts prasīja, ka dzejai jābūt dzīvā sakarā ar savu
laiku un jāstāv uz tagadnes pamatiem. Reizē ar to viņš gribēja, lai dzeja kalpo zināmiem sabiedriskiem
nolūkiem. Vēl asāk līdzšinējo literatūru kritizēja Jānis Jansons-Brauns 1893. gadā Jelgavā noturētā
priekšlasījumā "Domas par jaunlaiku literatūru". Jansons pārmeta latviešu rakstniekiem, ka viņu darbos
īstenība esot attēlota pavirši un nedabiski; viņi nododoties par daudz senatnes un tautas gara mantu
cildināšanai; viņu darbos trūkstot nopietnāku ideju utt. Jansons uzaicināja latviešu rakstniekus "pludināt
citu tautu varenās, spēcīgās idejas uz mūsu dzimtenes klajumiem un vest tautu pie atziņas un plašākiem
uzskatiem". Sakarā ar literatūras kritiku, jaunstrāvnieki sludināja arī jaunus uzskatus ētikā. Viņi mācīja, ka
līdzšinējā stingrā (jeb absolūtā) ētika neesot piemērota jaunajiem dzīves apstākļiem, kāpēc tikumiskā
dzīvē esot atļaujama lielāka brīvība. Jaunstrāvnieki atzina arī, ka līdzšinējais sievietes stāvoklis sabiedrībā
esot pārāk ierobežots un tāpēc prasīja sievietes tiesību paplašināšanu (sieviešu emancipācija).
Jaunstrāvnieki ļoti cildināja zinātni un aicināja iepazīties it sevišķi ar dabas zinātnēm. Tās popularizēdami,
viņi sevišķu vērību piegrieza darvinismam.

No filozofiskiem virzieniem jaunstrāvniekiem vistuvāk stāvēja materiālisms, t.i. uzskats, ka visas īstenības
pamatā ir matērija. Sabiedriskās zinātnēs viņi centās latviešus iepazīstināt ar vēsturisko materiālismu,
kas visas kultūras dzīves pamatā redz saimniecisko attīstību. Reliģiskos jautājumos liela jaunstrāvnieku
daļa bija nonākusi pie ateisma.

Deviņdesmito gadu sākumā jaunstrāvnieki galveno vērību sāka piegriezt sociāliem un politiskiem
jautājumiem. Liela daļa no viņiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.
Sludinādami latviešiem šādus uzskatus, jaunstrāvnieki aicināja viņus vispirms uz nesaudzīgu
revolucionāru cīņu pret Krievijas patvaldību. Apkarojot nacionālismu, jaunstrāvnieku marksisti centās
latviešu strādniekus atdalīt no pārējām šķirām, aicinot viņus uz nesaudzīgu cīņu ar tām. Viņi stipri
kritizēja tautas kopējos pasākumus (piem., Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki|vispārējos
dziesmu svētkus).

Jaunās strāvas idejas sākumā atrada vislielāko piekrišanu latviešu inteliģences jaunajā paaudzē, sevišķi
tai daļā, kas apmeklēja krievu augstskolas. Tērbatas Universitātes studenti 1888. gadā nodibināja literāri
zinātnisku biedrību, ko dēvēja par Pīpkaloniju, arī pie Krievijas augstskolām nodibinājās latviešu studentu
pulciņi, kas apsprieda kulturālos, sociālos un politiskos jautājumus jauno ideju garā. Arī pie dažām
ģimnāzijām nodibinājās līdzīga rakstura skolnieku pulciņi. Jauno ideju piekritēji sāka tās izplatīt arī
plašākās tautas aprindās. Šai nolūkā viņi noturēja biedrībās priekšlasījumus un uzstājās jautājumu
izskaidrošanas vakaros. Tāpat savas mācības viņi centās izplatīt ar brošūru un laikrakstu palīdzību.
Tērbatas jaunstrāvnieku studenti izdeva trīs rakstu krājumus "Pūrs" (1891—1893), bet Maskavas
studenti — "Populārzinātnisku rakstu krājumu" (1892). Sevišķi liela loma jaunās strāvas ideju izplatīšanā
bija laikrakstam "Dienas Lapa", kas sāka iznākt 1886. gadā. Sākumā laikraksts darbojās tautiskā garā, bet
pēc tam, kad par jaunā laikraksta redaktoru kļuva Pēteris Stučka un vēlāk Rainis, tas pamazām savu
virzienu mainīja. Ar lielu dedzību "Dienas Lapa" nodevās jauno ideju paušanai, visvairāk 1894.—1897.
gadā. Šos gadus parasti uzskata par jaunās strāvas ziedu laikiem.

Ilgu laiku jaunstrāvnieki varēja diezgan netraucēti sludināt savas mācības latviešu tautā, jo valdība
sākumā nesaprata jaunstrāvnieku ideju opozicionāro raksturu. Marksisma revolucionārās idejas par šķiru
cīņu izplatījās arī Rīgas fabriku strādniekos un dažās fabrikās 1896. un 1897. gadā izcēlās strādnieku
streiki. Tas pamudināja valdības iestādes piegriezt nopietnāku vērību jaunstrāvnieku darbībai. 1897.
gada vasarā notika plašas kratīšanas, apcietināja un vēlāk uz Krievijas vidienes guberņām izsūtīja Pēteri
Stučku, Raini un Jāni Jansonu-Braunu. "Dienas Lapu" apturēja uz 8 mēnešiem. Tas bija smags trieciens
jaunstrāvniekiem, tomēr jaunās strāvas ideju izplatīšanu tas neaizturēja. Jaunstrāvnieki sāka tagad savas
idejas izplatīt nelegālā ceļā.

Ar savu darbību jaunstrāvnieki ienesa lielāku rosību latviešu kultūras dzīvē. Tagad bija spiesti dzīvāk
darboties arī tautībnieki, sākot vairāk interesēties par tiem jautājumiem, kurus līdz šim viņi bija gandrīz
pilnīgi ignorējuši.

Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās
tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja
latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus. Tiek kritizēta marksistu jaunstrāvnieku cīņa pret
nacionālismu un šķiru cīņas mācība.