kā revolūcija sākās Latvijā un kā Krievijā

1905. gada revolūcija bija visaptverošs galvenokārt savstarpēji nesaistītu mierīgu protesta akciju un
vardarbīgu sacelšanos kopums Krievijas impērijā, kas bija vērsts pret pastāvošo režīmu. 1905. gada
revolūcijas rezultātā Krievijas impērijā tika ieviestas demokrātiskas reformas, kas gan pilnībā realizētas
netika. Valdības agresīvā reakcija uz revolūcijas notikumiem un pēc tās sekojošās represijas pret
revolūcijas dalībniekiem vēl vairāk mazināja iedzīvotāju uzticību valdošajam režīmam.

1905. gada revolūcija Latvijā sākās pēc 13. janvāra, kad Daugavmalā karaspēks ar varu izklīdināja
mierīgas protesta akcijas dalībniekus - tika nogalināti 56 cilvēki, bet ievainoti - ap 70 cilvēkiem.

Iemesli un cēloņi Krievijā

1905. gada revolūcijas Krievijā cēloņi – Krievijā pastāvošās politiskās un sociālās sistēmas (absolūtā
monarhija, kārtu sistēma) neatbilstība modernizācijas tendencēm ekonomikā un sabiedrībā, nespēja
atrisināt agrāro (muižu zemes sadalīšana zemniekiem), nacionālo (rusifikācija) un strādnieku jautājumu,
ekonomiskā krīze, Krievijas–Japānas karš un citi apstākļi.

Neveiksmes krievu–japāņu karā veicināja nelegālo un legālo politisko opozicionāro grupu un partiju
aktivitāti Krievijā – demokrātisku ideju aģitācija presē; politisko reformu iniciatīvas; pretkara akcijas;
streiki un uzbrukumi varas pārstāvjiem.

20.12.1904./02.01.1905. Krievijas armija piedzīvoja kārtējo sakāvi – kapitulēja Portarturas cietokšņa

garnizons. Šajā laikā Pēterburgā sākās plaši streiki (03./16.–08./21.01.). Strādnieki izstrādāja ekonomiska
un politiska satura prasības. 09./23.01.1905. Pēterburgā vardarbīgi tika izklīdināts gājiens, kura mērķis
bija iesniegt caram strādnieku sastādīto petīciju. Apšaudē nogalināja ap 130 un ievainoja 299 cilvēkus
(Asiņainā svētdiena).

1905. gada revolūcija Latvijā bija daļa no 1905. gada revolūcijas Krievijas impērijā. Tā sākās 1905. gada
13. janvārī ar manifestācijas apšaušanu Rīgā, bet turpinājās ar streiku kustību oktobrī un bruņoto
sacelšanos decembrī. Tās dēļ Kurzemes un Vidzemes guberņā ieviesa karastāvokli un sacelšanās
apspiešanai ieveda Krievijas regulārā karaspēka un kazaku vienības jeb „soda ekspedīciju”.

Vēsturnieku apkopotie dati liecina, ka bez tiesas sprieduma nogalināja vairāk kā 2000 Latvijas
iedzīvotāju, kara tiesa pasludināja 427 nāves spriedumus, katorgā uz Sibīriju izsūtīja 2652 cilvēkus, bet
apmēram 7—8 tūkstošus sodīja ar cietumsodiem. Nodedzināja 449 muižas, apmēram 300 zemnieku
saimniecību, kā arī daudzas skolas un biedrību namus. Aptuveni 5 tūkstoši revolucionāru devās trimdā,
galvenokārt uz ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un Franciju.

1906. gada vasarā revolūcija formāli bija apspiesta, taču vietējie protesti un mežabrāļu darbība
turpinājās un norima tikai 1907. gadā.
Revolūcijas cēloņi Latvijā

Pēc baltvācu mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina domām, 1905. gada nemieru cēloņi bija:

pareizticīgās baznīcas iespiešanās Vidzemē, rosinot zemniekus aiziet no vāciski orientētās evaņģēliski
luteriskās baznīcas,

„Pēterburgas Avīzes” un citi izdevumi, kas veicināja nacionālismu un naidu pret vāciešiem,

Rīgas Latviešu biedrības nacionālistiskā darbība,

Baltijas provinču autonomijas pretinieku ierosinātā senatora Nikolaja Manaseina revīzija 1882. gadā, kas
izraisīja Baltijas pārkrievošanu,

latviešu zemnieku dēlu studēšana Maskavas un citās Krievijas universitātēs, no kurienes tika atnests
krievu studentu nihilistiskais, sociāldemokrātiskais gars.

Bez šiem iemesliem, kurus saskatījis Augusts Bīlenšteins, revolūcijai bija dziļāki cēloņi: nacionālais jūgs,
lielākās iedzīvotāju daļas grūtie dzīves apstākļi un politiskā beztiesība.