Atmiņas un liecības par “padomju laikiem”.

Mūsu un jūsu Brežņeva laiki

Plaisa, ko nevaram aizlāpīt
Laikraksts Latvietis Nr. 347, 2015. g. 15. febr.
Sanita Upleja

Kad pagājušā gada nogalē Saskaņas kongresa dienā Nils Ušakovs, kritizējot valdības darbu, stāvokli Latvijā
pielīdzināja PSRS tā sauktajiem stagnācijas laikiem un mūsu valsts valdības vadītāju Laimdotu Straujumu
nosauca par Brežņevu brunčos, kā pirmā prātā ienāca doma, cik gan rupjš un slikti audzināts viņš ir, ja var šādi
sabiedrības priekšā apsaukāt sievieti, kas vecuma ziņā varētu būt viņa māte. Tomēr iespējams, ka kļūdos, jo
manis saskatītā rupjība varbūt ir tikai viņa tiesību uz vārda un izteiksmes brīvības pilnīga izmantošana, ko
Eiropas kultūrtelpai piederošā Latvijas valsts nodrošina visiem tās iemītniekiem ar ļoti dažādiem pasaules
uzskatiem.

Var jau sevi mānīt ar domu, ka visas ciešanas beidzās līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā, taču mēs paši ļoti labi
zinām, ka tā tas nebija. Galu galā Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā no 1964. gada līdz 1982. gadam notika
gan Čehoslovākijas brīvības cīņas nežēlīga apspiešana 1968. gadā, gan Afganistānas kara sākšana
1979. gadā. Abi šie notikumi ļoti tieši skāra daudzus Latvijas iedzīvotājus, kas bija iesaukti dienestā padomju
armijā. Nemaz nerunājot par Latvijas rakstnieku un kultūras darbinieku vajāšanām, politieslodzītajiem un izteiktu
pārtikas trūkumu, kas arī attiecas uz Brežņeva laiku.

Patiesībā man gan būtu jāpateicas N. Ušakovam par Brežņeva laiku piesaukšanu, jo tas ne vien aizveda manās
bērnības atmiņās uz to laiku, bet sakārtoja arī vairākas lietas manā galvā, kas savukārt ļauj labāk izprast
domāšanas un dzīves veida atšķirības mūsdienu Latvijā.

Bērna pieredze

Brežņeva nāves gadā man bija deviņi gadi, un es mācījos trešajā klasē. Viņa bēru tiešraidi vēroju mājās
televīzijā, jo 1.-3. klašu skolēniem (vismaz manā atmiņā) mācības bija atceltas, kamēr vecākiem bērniem bija
pienākums skolā kopā visiem skatīties šo ceremoniju raustīgajos, melnbaltajos TV ekrānos, kādi vismaz tie bija
tolaik mūsu skolā.

Tā kā PSRS valdīja tradīcija, ka līdz ar PSKP ģenerālsekretāra maiņu, mainās arī valsts kurss, vairojot vai
mazliet mazinot represijas pret savas valsts iedzīvotājiem, valsts vadītāja aiziešana mūžībā un pakaļpalicēju
uzvedība bērēs un pēc tam bija cilvēku uzmanības lokā, cenšoties izzīlēt, ko nesīs nākotne.

Es tolaik biju vien bērns, tāpēc visas Brežņeva, tam sekojošās Andropova un Čerņenko laika ikdienas šausmas
nevaru nedz atcerēties, nedz aprakstīt. Vienlaikus tās nenoliedzami bija sajūtamas arī bērnam caur vecāku un
citu pieaugušo sarunām, caur pārtikas trūkumu un rindās stāvēšanu, caur vienmēr klātesošām bailēm par
iespējamām represijām.

Tomēr divas ainas no tiem laikiem es atceros ļoti spilgti. Viena no tām ir tieši saistīta ar Brežņevu. Kad
1980. gada septembrī sāku iet 1. klasē, mūsu komunālā dzīvokļa kaimiņiene man uzdāvināja grāmatu. (Mums
bija tīri laba dzīvošana, jo tobrīd dzīvokli dalījām tikai ar vienu ģimeni.) Ar kaimiņiem – krievu ģimeni – attiecības
bija tīri labas, vismaz brīžos, kad netikām saukti par fašistiem.

Kaimiņiene man uzdāvināja L. Brežņeva grāmatu – laikam par paša pieredzēto Otrajā pasaules karā – Mazā
zeme. Godīgi sakot, es nezinu, par ko tā grāmata bija, jo tā arī nekad to neizlasīju. Tas bija īpaši grezns
izdevums, auduma vākos un liela izmēra. Es to nelasīju, jo acīmredzot jau septiņu gadu vecumā man bija
skaidrs, ka Brežņeva grāmatas nav jēgas lasīt.

Kad es tagad par to domāju, tad diezin vai man kāds no vecākiem teica, lai es to nelasu. Laikam tomēr es jau
biju uzsūkusi pati tik daudz informācijas par padomju varu un tā brīža valsts vadītāju, ka man bija skaidrs, ka tur
nekādas patiesības nevar būt. Kaimiņiene man to dāvināja no sirds, bet es to noglabāju grāmatplauktā, lai
nekad nelasītu.
Divi pasaules Otra atmiņu aina saistās ar kādu brīdi vēlāk, kad kaimiņiene ar manu mammu
nesadalīja virtuves izlietnes lietošanas tiesības, par ko kaimiņi manus vecākus iesūdzēja Biedru tiesā. Neesmu
vēsturniece un nevaru pateikt precīzi, ko tieši nozīmēja un kā veidojās Biedru tiesa. Zinu tikai to, ka tās
uzdevums padomju sistēmā laikam bija izteikt sabiedrisko nopēlumu gadījumos, kad milicijā sūdzēties nebija
jēgas. Mūsu ģimenes gadījumā Biedru tiesa notika blakus mājas pagrabā, kur bija iekārtots namu
pārvaldes Sarkanais stūrītis.

Es īsti neatceros, kādu tieši biedrisku nosodījumu mani vecāki saņēma, jo bērnus jau līdzi uz šo pasākumu
neņēma. Jebkurā gadījumā nekādu kriminālu vai nopietnu seku tam nebija. Taču man ļoti spilgti iespiedies
atmiņā, kā mani vecāki uz tiesu devās kopā ar saviem sabiedriskajiem aizstāvjiem.

Pirms tiesas mūsu mājās sapulcējās mammas māsa ar vīru, mana tēva darba biedrs un varbūt vēl kāds. Tēva
darba biedrs bija pirmskara Latvijā studējis un nodarbojies ar tieslietām, bet padomju laikos tas viņam bija liegts.
Viņš strādāja rūpnīcā un labprāt sniedza juridiskus padomus saviem darbabiedriem, un viņa patiesie uzskati par
padomju varu nebija noslēpums.

Tā kopējā noskaņa, kas izstaroja no šiem aizstāvjiem, bija ļoti dedzīga vēlme pacīkstēties ar padomju varu un
tās nejēdzīgākajām izpausmēm Biedru tiesas paskatā. Tā nu viņi, uzvalkos un ar kaklasaitēm, aizgāja uz
strādnieku namu pārvaldes Sarkano stūrīti. Katrā ziņā pēc šī notikuma mana ģimene un tās aizstāvji jutās morāli
uzvarējuši. Kaimiņi Biedru tiesu uztvēra pavisam nopietni, bet mēs – frontes līnijas otrā pusē – kā iespēju
paņirgāties par padomju varu ar tās pašas radītiem līdzekļiem.

Mēs un jūs Abas šīs ainas no manas bērnības un ne tikai tās, ļoti skaidri iezīmē divas dažādas
attieksmes un pieredzes. Tas bija skaidrs jau tad, un nekas nav mainījies arī tagad. Katrā no
nosacītās frontes pusēm bija savi Brežņeva, savi Staļina, savi Hruščova un arī pārējie sekojošie laiki, ko cilvēki
paši ļoti labi apzinājās un uz savas ādas izbaudīja.

Tādējādi es pilnīgi saprotu, ka tad, kad N. Ušakovs un viņa domubiedri runā par Brežņeva laikiem, viņi noteikti
gara acīm redz kaut ko pilnīgi citu nekā es un man līdzīgu pieredzi saņēmušie. Varbūt viņiem tiešām Brežņeva
laiki saistās tikai ar tautsaimniecības izaugsmes palēninājumu, ar apgrūtinātām ceļošanas iespējām un
nepietiekamu TV kanālu skaitu. No tāda viedokļa, protams, var salīdzināt arī dzīvi mūsdienu Latvijā ar Brežņeva
laikiem, jo tautsaimniecība neko strauji neattīstās, visu pasauli tāpat neapceļosi, un izklaides nekad nevar būt
par daudz.

Tikmēr mums otrā pusē tas bija latviešu valodas, kultūras un tautas izdzīvošanas jautājums, nemitīga vajāšanas
sajūta, smacējošs personīgās brīvības trūkums un absurda teātris ar Biedru tiesām labākajā gadījumā un
nonākšanu Stūra mājā – sliktākajā gadījumā. Nekā tamlīdzīga nav šodien Latvijā, tāpēc mums nenāk prātā
šodienas ikdienas grūtības salīdzināt ar jebkādu laika sprīdi no padomju verdzības pusgadsimta.

Tas nepāriet Lai cik mani uzskati un pieredze nebūtu atšķirīga no otras puses pieredzes padomju laikā,
es ļoti labi saprotu, ka neviena no pusēm nevar un nemainīs savus pasaules uzskatus un domāšanu. Tas īsti
nav iespējams kaut vai tā iemesla dēļ, ka mēs savu pieredzi neveidojam paši vien, bet tā veidojas vairāku
paaudžu laikā.

Tādēļ es labi apzinos, ka daudzi ļaudis Latvijā vēl ilgi svinēs padomju laika svētkus, jo nevar atteikties un
neatteiksies no saviem priekštečiem un viņu tiešās pieredzes. Tāpat kā otrā pusē tie, kam derdzas padomju
laiks, to slavināšana un svētku svinēšana, arī neatteiksies no savu priekšteču pieredzētā.

Nedomāju, ka varam cerēt, ka nākotnē tas viss izbeigsies kaut kā pats no sevis, jo, atsakoties no savas
pagātnes, cilvēks atteiktos no savas cilvēka būtības. Un kas tad paliek pāri? Pagātne nav nekas tāds, kas pāriet
un pazūd, jo pagātne dzīvo cilvēkos kā iegūta pieredze, kas savukārt atspoguļojas mūsu attieksmē pret pasauli
un lietu kārtību. Tā arī turpinās bērnos un bērnu bērnos, jo cilvēks var apzināties sevi kā cilvēku tikai tad, ja viņš
saprot, no kā viņš cēlies – no saviem vecākiem un vecvecākiem, no viņu sāpēm un ciešanām, laimes brīžiem un
priekiem. Tāpēc pagātne nepāriet, tā pārtop nākotnē.
APSKATIES VIDEO

https://www.youtube.com/watch?v=IChJ43h9W4Q 20.Gadsimts - Saimniecība Un Sadzīve Padomju

Laikā. 2 daļa.

https://www.youtube.com/watch?v=TnrejloDUFA

20.Gadsimts - Saimniecība Un Sadzīve Padomju Laikā. 1 daļa.

https://www.laikmetazimes.lv/tag/padomju-laiki/

*
https://www.youtube.com/watch?v=G8--kbTZbNE
Наме́дни 1961—2003: Наша Эра 1961 HTB

*
https://www.laikmetazimes.lv/2017/06/12/padomju-latvija-muzam-lai-dzivo%E2%80%A6-1dala/
palasiet komentārus, paši nerakstiet!!!

https://www.laikmetazimes.lv/2017/06/19/padomju-latvija-muzos-lai-dzivo%E2%80%A6-2dala/

*
https://youtu.be/9sNGInzO6gQ
Uzdevums darbam ar filmu "Jaunatne" Noskaties filmu un atbildi uz jautājumiem!

1. Ko nozīmēja būt vienlīdzīgiem PSRS?

2. Kāds bija padomju izglītības sistēmas galvenais mērķis?

3. Kādas iespējas bērniem un pusaudžiem PSRS bija atpūsties brīvi, ārpus sabiedrības kontroles?

5. Kā padomju vara veidoja padomju režīmam uzticamus cilvēkus?

6. Vai jaunatne varēja pretoties padomju ideoloģijai un režīmam? Pamato savu atbildi!

7. Kāpēc audzināšana ģimenē dažreiz nesakrita ar audzināšanu padomju skolā?

*
https://youtu.be/YDPzlqMoVPo
Padomju propoganda:
Kā padomju vara centās panākt iedzīvotāju lojalitāti?
Kāds bija padomju propogandas pamatvēstījums?
Kur padomju propoganda manifestējās? ( bija redzama )
Kā padomju vara vērsās pret reliģiju?

*
http://okupacijasmuzejs.lv/files/Dzive%20Latvijas%20PSR/Propaganda/06_DziveLPSR_Propaganda_03.pdf
Darbs ar karikatūrām
*
http://okupacijasmuzejs.lv/files/Dzive%20Latvijas%20PSR/Avotu%20anali%CC%84zes%20uzdevums%20Pa
domju%20Savieni%CC%84bas%20iedzi%CC%84vota%CC%84ju%20ikdienas%20dzi%CC%84ve.pdf
Darbs ar plakātiem
*
http://okupacijasmuzejs.lv/files/Dzive%20Latvijas%20PSR/Propaganda/06_DziveLPSR_Propaganda_04.pdf
Darbs ar noformējuma analīzi
* Apskatīt ilustrācijas:

https://www.google.com/search?q=padomju+laiki+latvij%C4%81&rlz=1C1GCEA_enLV924LV924&
source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=2ahUKEwiRmciB3vfsAhWkw4sKHX8CDVcQ_AUoAXoECAU
QAw&biw=1536&bih=754

Kāda bilde visvairāk piesaistīja Jūsu uzmanību?Kāpēc? Ko Jūs zinājāt par šo tēmu un ko jūs
uzzinājāt ?

Sērkociņi, eglīšu rotājumi un citas pērles padomju sieviešu skaistumkopšanas arsenālā

Arhīva foto: Kā izskatījās padomju spa kūrorti piecdesmitajos gados

PSRS mantojums: komunālo dzīvokļu spožums un posts

Laptops, planšete, pleijeris un cita PSRS laika elektronika

Kā latviešu bērni pirmo septembri sagaidīja padomju laikā

10 īpaši izteiksmīgas fotogrāfijas no padomju laikiem

Kā 1985. gadā latviešus no dzeršanas atradināt gribēja

Šoseja nav kosmoss: PSRS laika ceļu satiksmes drošības plakāti

Viešņa no nākotnes – padomju bērnu pielūgsmes objekts

pionieru nometņu spožums un posts

Latvijas basketbola Goda zāles leģendas

Vērienīga Padomju auto kolekcija Ogrē

Leģendārās rūpnīcas 'RAF' spozme un bankrots

Pēckara arhitektūra Latvijā