Armāns Žans de Plesī kardināls hercogs de Rišeljē

Politiskais testaments vai valsts pārvaldes principi

(fragmenti)

1.daļa, 2.nodaļa „Par dažādu valsts kārtu pārveidošanu”

Par dažādām valsts kārtām varētu sarakstīt veselus sējumus, taču mans mērķis atšķiras
no citu sacerējumu mērķiem, kas tīksminās par sīkumainu dažādu citu valsts sastāvdaļu
aprakstu, bet neņem vērā, vai sabiedrība no tamlīdzīgiem pārspriedumiem gūst kādu labumu.
Es aprobežošos ar to, ka dažos vārdos Jūsu Augstībai izklāstīšu būtiskāko, no kā var gūt
labumu visi Jūsu pavalstnieki, atbilstoši savam statusam.

9.Par paklausību, kas jāizrāda pāvesta priekšā

Kārtība, kādu Dievs liek visiem ievērot, ļauj man Jūsu Augstībai šeit atgādināt, ka
valdniekiem jārespektē Baznīcas vara, jāievēro tās svētie likumi un pilnībā jāpakļaujas tai
lietās, kas attiecas uz garīgo varu, ko Dievs tai piešķīris cilvēku glābšanai. Un, ja valdnieku
pienākums ir aizstāvēt un godāt pāvestus kā sv. Pētera pēctečus un Jēzus Kristus vietniekus,
tad tas nenozīmē, ka viņiem jāpiekāpjas pāvestu nepamatotām pretenzijām, kad tie cenšas
paplašināt savu varu līdz nesaprātīgiem apmēriem.

Karaļiem ne tikai jāciena pirmā garīdznieka tiāra, bet arī jārūpējas par sava kroņa
varenību.

Šo patiesību atzīst visi teologi, taču grūti pareizi noteikt, cik tālu sniedzas šīs divas
varas un kurš kuram pakļaujas.

Šajā jautājumā nevajag ticēt ne galminiekiem, kas parasti mēra karaļa varenību pēc
viņa kroņa formas (kas, būdama apļveida, ir bezgalīga), ne arī tiem, kas izrāda nepamatotu
dedzību un atklāti nostājas Romas pusē.

Saprāts liek uzklausīt kā vienus, tā otrus, lai pēc tam risinātu problēmu, pieaicinot
palīgā ļaudis, kas ir tik izglītoti, ka nevar maldīties, un tik taisnīgus, ka ne valsts, ne Romas
intereses viņus nevar piespiest iet pret veselo saprātu.

Varu droši apgalvot, ka Parīzes universitātes teologi un visu ordeņu izglītotākie mūki
šajā jautājumā vienmēr izrādījuši tik daudz veselā saprāta, ka es nekad neesmu pamanījis
nekādu vājumu, kas tiem liegtu aizstāvēt karalistes taisnīgās intereses, tāpat kā es nekad
neesmu novērojis viņos nekādu pārmērīgu pieķeršanos dzimtenei, kas varētu, pretēji ticības
patiesajai jēgai, mudināt valsts tiesību paplašināšanas vārdā samazināt Baznīcas tiesības.
1.daļa, 3.nodaļa „Par muižniecību”

1.Par muižniecības labklājības paaugstināšanu un tās cienīgas eksistences

nodrošināšanu

Pēc tam, kad esmu izstāstījis par to, kas manuprāt jādara Jūsu karalistes pirmās kārtas
atdzimšanas labad, pāreju pie otrās kārtas un apgalvoju, ka muižniecība jāuzskata par vienu
no valsts balstiem, kas var daudz darīt tās saglabāšanas un nostiprināšanas labā.

Zināmu laiku otrā kārta ir tikusi pazemota no daudzskaitlīgo ierēdņu puses, kuri mūsu
laikos ir paaugstinājuši savu statusu uz muižniecības rēķina. Tāpēc tai nepieciešams atbalsts
pret spiedienu no minēto kungu puses. Vienu greznība un ārišķības padziļina otru nožēlojamo
stāvokli, kuru bagātība ir gandrīz vai vienīgi drosme, kas liek tiem labprātīgi atdot savu
dzīvību par valsti, kam ierēdņi izsūc visas sulas.

Muižniekus vajag aizstāvēt pret viņu apspiedējiem, bet ir arī jāraugās, lai muižnieki
pret tiem, kas stāv zemāk par viņiem neizturētos tā, kā izturas pret viņiem pašiem. Otrās
kārtas pārstāvju vidū ir izplatīts viens netikums: viņi tiecas vardarbīgi izturēties pret tautu,
kam Dievs devis rokas, lai gādātu iztiku nevis lai aizstāvētos.

Ir ārkārtīgi svarīgi ar visu bardzību pastāvīgi cīnīties pret šo nejēdzību, lai Jūsu likumu
paspārnē arī Jūsu vājākie, neapbruņotie pavalstnieki justos tikpat droši kā tie, kas nes ieročus.

Karos muižniecība ir pierādījusi, ka godam mantojusi savu senču varonību, par kuru
Cēzars dižciltīgi kārtai dāvāja priekšrocības, taču tā ir jāpieradina pie disciplīnas, lai tā varētu
saglabāt un vairot savu slavu un kalpot valstij.

Tie, kas sabiedrībai nes zaudējumus, tai nav vajadzīgi. Arī muižniecība, ja tā kara laikā
nekalpo valstij, ir ne tikai lieka, bet arī apgrūtinoša. Tādā gadījumā valsti var salīdzināt ar
ķermeni, kam ir paralizēta roka, kura nevis palīdz, bet ir par apgrūtinājumu.

Kad muižnieki pareizi uzvedas, viņi pelna vislabāko attieksmi. Taču, ja viņu rīcība
liecina, ka viņi noniecina to, ko prasa ievērot viņu izcelsme, tad pret viņiem jāizturas bargi.
Teikšu atklāti: tie, kas izrādās savu senču goda un varonības necienīgi un atsakās ar zobenu
un dzīvību uzticīgi kalpot kronim kā to prasa valsts likumi, ir pelnījuši, ka tiem atņem
privilēģijas un piespiež dalīt likteni ar vienkāršo tautu. Un tā kā gods tiem dārgāks par
dzīvību, labāk tiem to arī atņemt. Atņemt dzīvību tiem, kas ik dienas liek to uz spēles goda
dēļ ir mazāks sods nekā atņemt godu, bet dzīvību atstāt, kas tādā gadījumā viņiem pārvērtīsies
nebeidzamās mokās.

Ir ne tikai rūpīgi jāraugās, lai muižnieki turētos pie senču tikumiem, bet arī jārūpējas,
lai viņi spētu saglabāt un vairot mantotos īpašumus.

Taču tāpat, kā nav vienu zāļu visām kaitēm, nav iespējams piedāvāt vienu līdzekli visu
manis nosaukto mērķu sasniegšanai.

Ja citās valstīs precas tikai vecākais dēls, tad Francijas karalistē katrā ģimenē tiek
slēgtas vairākas laulības, kas ir galvenais cēlonis pat bagātu dzimtu ātrai izputēšanai. Tomēr
kaut arī šis apstāklis noved nabadzībā atsevišķas dzimtas, tas reizē arī dara bagātu valsti,
kuras spēks slēpjas karotāju skaitā. Tāpēc par to nevajag vis žēloties, bet gan to slavēt, un tā
vietā, lai pret to cīnītos, vajag radīt apstākļus, lai tie, kas šajā kārtā nākuši pasaulē, varētu tur
pastāvēt ar neaptraipītu dvēseli, kāda tiem piemīt kopš dzimšanas.

Šajā nolūkā jārada atšķirības starp galma un vietējo muižniecību. Galminieki pat izjutīs
atvieglojumu, ja galma dzīve kļūs mazāk grezna un neprasīs vairs tik nesamērīgus tēriņus,
kādi līdz šim ir iesakņojušies. Tāda pieeja viņiem nebūtu mazāks labums kā piešķiramās
pensijas. Kas attiecas uz vietējo muižniecību, tad tai no šāda lēmuma nebūtu nekāda labuma,
jo tā sava nožēlojamā stāvokļa dēļ jau tagad neatļaujas nekādus liekus izdevumus. Tomēr arī
tā izjustu šā lēmuma labvēlīgo ietekmi, jo tas vajadzīgs visai valstij, kura bez tā nolemta
izputēšanai.

Un ja Jūsu Augstībai bez tā vēl labpatiks arī izdot pavēli par piecdesmit rotu smagās
kavalērijas un tikpat vieglās izveidošanu, kam provincēs regulāri maksās algu, Jūs ar to
piešķirtu nozīmīgus iztikas līdzekļus nabadzīgajai provinču muižniecībai.

Un ja vēl Jūs atcelsiet ieražu pārdot gubernatoru un visus citus amatus, jo muižniecība
par tiem jau pilnībā ir samaksājusi ar savām asinīm, ja ieviesīsiet tādu pašu kārtību arī
attiecībā uz galma amatiem un izdosiet rīkojumu, ka pretēji pašreizējai situācijai, kad,
pateicoties netīrām mahinācijām ar savu maku, galmā nokļūst visraibākā publika, turpmāk
galms būtu pieejams vienīgi tiem, kas var pierādīt dižciltīgu izcelsmi, pat ja tur nokļūtu tikai
tie, kurus Jūsu Augstība atzītu par šā goda cienīgiem, tas nāktu vienīgi par labu visai
muižnieku kārtai.

Šodien muižnieki nevar iegūt augstus amatus un pakāpes citādi kā par savas
izputēšanas cenu. Tāpēc turpmāk nevajadzēs šaubīties par viņu uzticamību, ja viņi amatus un
pakāpes saņems par velti no Jūsu Augstības un sapratīs, ka tie ir mazāk atkarīgi no paša maka
biezuma vai savu kreditoru ietekmes, kuri visu laiku atgādinot par pateicību, ko muižnieks
tiem parādā, rada viņā rūgtumu par veidu, kādā viņš amatā nokļuvis.

Un ja vēl pie visa tā Jums labpatiks izrādīt savu devīgumu un viņu bērnus, kuriem
piemistu nepieciešamā izglītotība un tikumi, apveltītu ar beneficijiem, muižnieku kārta justos
milzīgi daudz parādā Jūsu Augstībai par to, ka Jūs viņus daļēji atbrīvotu no līdzšinējā smagā
jūga un piešķirtu drošu iztikas avotu viņu ģimenēm.

Varētu piedāvāt vēl arī daudzus citus līdzekļus muižnieku kārtas dzīves atvieglošanai,
bet tos es neminēšu, saprotot, ka tos aprakstīt ir viegli, bet ieviest dzīvē grūti vai pat
neiespējami.

1.daļa 4.nodaļa „Par trešo kārtu”

5. Kā apieties ar tautu

Visi politiķi ir vienisprātis, ka, ja tauta dzīvotu pārmērīgā pārticībā, tad to būtu grūti
turēt paklausībā. Viņi balstās uz to, ka tauta, kam ir mazāk zināšanu nekā citām kārtām, kas ir
nesalīdzināmi labāk izglītotas un audzinātas, diezin vai paliktu uzticīga kārtībai, ko tai
nosaka saprāts un likums, ja to neierobežotu līdzekļu trūkums.
 Veselais saprāts neļauj atbrīvot tautu no visiem spaidiem, jo tad tā zaudētu savu
pakļauto stāvokli un aizmirstu par savu statusu, bet, ja to atbrīvotu no nodevām, tā iedomātos,
ka ir atbrīvota arī no paklausības.

Tautu var salīdzināt ar mūli, kas, būdams pieradis pie savas nastas, vairāk bojājas no
atpūtas nekā no darba. Taču strādāt tam arī vajag ar mēru, un nastai, ko tam uzkrauj, jābūt
atbilstošai viņa spēkiem. Tas pats attiecas uz nodevām, ko ievāc no tautas – ja tās nebūs
mērenas, tad, lai kāda arī nebūtu to sabiedriskā nozīme, tās vienalga būs netaisnīgas.

Es labi zinu, ka, ja valdnieks tērē līdzekļus kādiem sabiedriski nozīmīgiem darbiem,
viss tautas sastrādātais atgriežas karaļa kasē taljas (nodevas) formā. Tieši tāpat var teikt, ka
viss, ko valdnieks ievāc no tautas, nonāk pie valdnieka, jo tauta tāpēc maksā nodokļus, lai tos
saņemtu atpakaļ, jo, tieši pateicoties nodokļiem, tā var justies drošībā un rīkoties ar savu
īpašumu, kurš nebūtu drošībā, ja netiktu ieguldīta sava daļa valsts uzturēšanā.

Tāpat es zinu, ka daudzi valdnieki ir pazaudējuši savas valstis un pavalstniekus, jo nav

uzturējuši aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus bailēs apgrūtināt tautu, kuras daudzi pārstāvji
tādā gadījumā nonāk ienaidnieka verdzībā, jo baudījuši pārāk lielu brīvību pie sava valdnieka.
Taču te ir zināms slieksnis, ko nedrīkst pārkāpt un nodarīt netaisnību, jo veselais saprāts
katram māca, ka jābūt atbilstībai starp nastu un nesēja spēkiem. Šī atbilstība jāievēro ļoti
precīzi – jo nevar tikt par labu uzskatīts valdnieks, kas izspiež no pavalstniekiem vairāk nekā
vajadzētu, tāpat kā labākais valdnieks ne vienmēr ir tas, kas nepaņem sev to, kas viņam
pienākas.

Vispār tas ir līdzīgi kā ar ievainoto, kam no asins zuduma novārgusī sirds ņem palīgā
asinis no apakšējiem locekļiem, bet tikai tad, kad augšējos tās gandrīz pavisam izsīkušas.
Tāpat arī valstij grūtos brīžos valdniekam, pirms galīgi atstāt bez asinīm nabagus, vispirms
vajadzīgais iespēju robežās jāņem no aristokrātijas pārpilnības.

1.daļa 5.nodaļa „Par valsti”

1.Par to, cik svarīgi kārtām palikt katrai savās robežās

Kad esmu izstāstījis atsevišķi par dažādām kārtām, no kā valsts sastāv, man nekas
skaidrojams nav atlicis, izņemot to, ka veselums pastāv, vienīgi pateicoties sakārtotām
sastāvdaļām, kas katra atrodas savā dabiskajā vietā. Tā arī lielā Francijas karaliste nevar
plaukt, ja Jūsu Majestāte tās sabiedrības sastāvdaļas nesakārtos atbilstošajā secībā: pirmajā
vietā - baznīca, otrajā – muižniecība, trešajā – ierēdņi, kas ir tautas priekšgalā.

Es nebaidos runāt par to, jo būtu gan svarīgi, gan pareizi izbeigt dažu ierēdņu
pretenzijām, kuri, piepūtušies no sava svarīguma apziņas vai nu tāpēc, ka ieguvuši lielu
bagātību, vai arī pateicoties varai, kas ir to rokās sakarā ar viņu amatu, un izrāda tādu
pašpārliecinātību, ka tiecas pat ieņemt pirmo vietu valstī, kamēr tiem ir tiesības tikai uz trešo.
Tas ir tādā mērā pretēji veselajam saprātam un kaitē Jūsu Augstības interesēm, ka tādi
centieni pilnībā jāizskauž. Citādi Francija nebūs vairs tāda, kāda tā bija un kādai tai jābūt, un
nesasniegs vajadzīgos augstumus, bet gan pārvērtīsies kroplīgā veidojumā, kas nav spējīgs ne
izdzīvot, ne pastāvēt kaut cik ilgstošu laiku.
 Tāpat, kā stihijas savā vidē, arī neviena no Jūsu valsts kārtām nebūs par apgrūtinājumu
citām, kad katra no tām būs spiesta ievērot savu vietu, ko tai paredzējusi daba. Un tāpat, kā
uguns, gaiss vai ūdens nespēj noturēt zemi, jo tā ir pārāk smaga, ja neatrodas savā vietā, tāpat
nav šaubu, ka ne baznīca, ne muižniecība nespētu nest ierēdniecības nastu, ja sadomātu
pamest savu vietu.

Esmu pārliecināts, ka Jūsu Augstība brīnišķīgi spēs katru kārtu noturēt noteiktajās
robežās. (..)

1.daļa 6.nodaļa „Par to, kas karalim jāievēro attiecībā uz savu paša personu”

Tā kā Dievs ir visa sākums un valdnieks pār zemes valdniekiem ir vienīgais, kas var
dāvāt laimīgu valdīšanu, tad, ja vien Jūsu Augstības godprātība nebūtu vispārzināma, es šo
nodaļu sāktu ar spriedumiem par to, ka, ja Jūsu Augstība nesekos Radītāja gribai un
nepakļausies viņa likumiem, tad Jūs nevarat cerēt, ka arī Jūsu likumi tiks ievēroti un
pavalstnieki pakļausies Jūsu rīkojumiem. Taču Jūsu Augstībai atgādināt par godprātību ir
lieki, jo Jums tā piemīt tādā mērā un Jūs esat tik stiprs savā cēlumā, ka nevienam nav
jābaidās, ka Jūs to varētu zaudēt.

Tāpēc tā vietā, lai kavētos pie visām tām priekšrocībām, kas piemīt dievbijīgiem
valdniekiem salīdzinājumā ar visiem pārējiem, atzīmēšu vien to, ka karaļa godprātībai jābūt
nesatricināmai. To saku tāpēc, ka Jūsu jūtīgā sirdsapziņa Jums bieži liek baidīties, ka tikai
nesadusmotu Dievu ar kādu savu rīcību, no kuras Jūs nevarat atturēties nesagrēkojot. Droši
zinu, ka šāds valdnieka trūkums ir daudz mazāk bīstams kā to netikumi, kas ir pašpārliecības
pārpilni un nicina lietas, ko vajadzētu respektēt. Taču, tā kā trūkumi ir trūkumi, tos jācenšas
labot. Sevišķi, ja ir pārliecība, ka no tiem var rasties valstij liktenīgas nepatikšanas. Tāpēc
aicinu Jūsu Augstību rūdīties, pēc iespējas atbrīvoties no nevajadzīgas jūtelības un paturēt
prātā, ka Jūs nevarat būt vainīgs Dieva priekšā, ja strīdīgos un sirdsapziņu skarošos
jautājumos sekosiet savu padomdevēju ieteikumiem, ko apstiprina arī vairāki kompetenti
teologi, kuru objektivitāte nav apšaubāma.

Pēc tam, kad būs ielikts šis pamats, nekas nebūs tik nepieciešams Jūsu Augstībai kā
Jūsu veselības saglabāšana. (..)

Valdnieki un valstis ir daudz cietuši, kad vadījušies pēc jūtām nevis pēc saprāta un kad,
tā vietā, lai orientētos uz valsts interesēm, gājuši savu kaislību pavadā. (..)

Aicinu arī Jūs biežāk atcerēties, ka nav sliktāka stāvokļa valdniekam kā, kad viņš,
nespēdams veikt savus pienākumus, nespēj arī paciest, ka tos padara cits. Tā vietā liela
valdnieka svarīga īpašība ir māka lietas sakārtot tā lai citi tam kalpotu, jo bez tā viņš laidīs
garām izdevības, jo tērēs dārgo laiku nevis valsts attīstībai, bet dažādiem sīkumiem, kas
nepelna ievērību.

Jūsu tēvs, mirušais karalis, kad atradās spiedīgos apstākļos, savus kalpotājus atalgoja ar
labu vārdu un ar laipnu apiešanos piespieda tos paveikt lietas, ko savas nabadzības dēļ citādi
nespētu panākt. Jūsu Augstībai ir citāds raksturs, Jums piemīt no karalienes mātes mantota
atturība, kas, kā viņa ne reizi ir teikusi Jums un man, traucē Jums sekot mirušā karaļa pēdās.
Nevaru nevērst Jūsu uzmanību uz to, ka lietas labā Jums jāizrāda labvēlība tiem, kas Jums
kalpo. Par devīgumu, kam jāpiemīt karaļiem, es runāšu tālāk, bet te pakavēšos pie
nepatikšanām, kas draud tiem, kas pārāk atklāti apspriež savu padoto trūkumus. Zobena
cirstās rētas ātri sadzīst, bet tas nenotiek ar rētām, ko rada karaļa mēle, jo karaļa vara tās
padara nesadziedējamas, izņemot, ja ārstēšana nāk no viņa paša. (..) Karaļa diženums prasa
tādu atturību vārdos, lai no viņa lūpām nenāktu nekas, kas varētu apvainot vienkāršos ļaudis.
Tāpēc viņiem ne tikai jāievēro piesardzība, lai nepateiktu kaut ko apvainojošu par valsts
svarīgākajām sabiedrības daļām, bet gan arī jāizsakās tādā veidā, lai tās justos valdnieka
apmīļotas, jo vissvarīgākās valsts lietas bieži prasa, lai kopējā labuma vārdā tiktu sniegts
garīgs gandarījums.

Lielam valdniekam nepietiek nekad neatvērt muti muļķīgām runām, viņam saprāts
prasa arī aizbāzt ausis pret aprunāšanu un baumām un padzīt un izsūtīt tos, kas tādas izplata,
kā galvenos kaitniekus, kas izplata sērgu galmā un indē dzirdi, prātus un dvēseles sev
visapkārt. Ja bīstami ir necienīgi ļaudis, ja tiem ir brīva piekļuve karaļa ausij, tad simtreiz
bīstamāki ir tie, kas, iekarojuši uzticību, iekļūst viņa sirdī. Es vienmēr esmu baidījies no šādu
cilvēku ietekmes uz Jūsu Augstību vairāk nekā no visvarenākajiem pasaules valdniekiem.
Jums drīzāk jābīstas no sulaiņa intrigām nekā no augstmaņu sazvērestībām. (..)

Karaļi bieži vadās pēc savām kaislībām nevis pēc saprāta. Tādas jūtas liek viņiem
ķildās nostāties kāda pusē, īpaši, ja tādas pastāv galminieku starpā. No tā rodas lielas
nepatikšanas. Tā vietā valdniekam vajadzētu nostāties vienīgi saprāta pusē, kas ir vienīgais
sabiedrotais jebkuros apstākļos. Valdnieks nedrīkst būt nekas cits kā augstākais tiesnesis un
valdītājs. Ja viņš kļūst par strīda dalībnieku, viņš kaut kādā ziņā sevi nostāda vienā līmenī ar
saviem pavalstniekiem un ar to veicina dumpju un sazvērestību rašanos valstī, jo tie, kam
jāaizstāvas pret valdnieku, ļoti labi zina, ka nedrīkst lietot spēku, tāpēc liek lietā intrigas un
viltību, no kā valstī sākas jukas.

Patiesīgums, ko paust klājas cilvēkam, kas stāda testamentu, neļauj man beigt šo sadaļu
bez atzīšanās, kas ir ne vien atklāta, bet arī ļoti noderīga Jūsu Augstības labajai slavai – Dieva
likums vienmēr ir bijis šķērslis kādai slieksmei vai netikumam, kas varētu pārņemt Jūsu
dvēseli, kas, būdama pakļauta sīkiem cilvēciskiem trūkumiem, pateicoties Dieva žēlsirdībai,
vienmēr bijusi brīva no lieliem netikumiem, kas nereti raksturīgi valdniekiem.

1.daļa 7.nodaļa „Par stāvokli karaļa galmā un to, kādiem līdzekļiem tas savedams
kārtībā”

Pēc visiem mākslas likumiem un disciplīnas noteikumiem darbs vienmēr jāsāk ar to,
kas padodas visvieglāk. Uz to balstoties, ikviens arhitekts vispirms izgatavo ēkas modeli, kur
proporcijas ievērotas tik ideāli, ka var kalpot par paraugu lielās ieceres iemiesojumam. Un, ja
viņš tādu modeli nespēj radīt, tad vispār atsakās no savas ieceres, jo pat visai neapķērīgiem
cilvēkiem veselais saprāts māca, ka lielas lietas nepaveiks tāds, kas nevar īstenot mazas.

Pat ļaudis ar viduvēju prātu atzīst, ka, līdzīgi tam, kā cilvēka ķermenis ir Visums
miniatūrā, tā arī parasta ģimene ir valsts modelis. Un, tā kā katrs atzīs, ka tas, kurš nespēj
vadīt savu mājas saimniecību, nespēs ieviest vajadzīgo kārtību arī valstī, tad, lai īstenotu
veiksmīgas reformas valstī, saprāts liek sākt ar pārkārtojumiem Jūsu Augstības galmā.
 Es arī atzīstos, ka tā arī neiedrošinājos tiem pieķerties, jo Jūsu Augstība dēļ savas
labsirdības vienmēr esat bijis pret pasākumiem, kas skartu zināmu personu intereses, un
nekad tādus pasākumus neesat uzskatījis par svarīgiem. Tāpēc nebija iespējams īstenot
pārkārtojumus, neiestājoties pret Jūsu tieksmēm un neaizskarot to daudzo cilvēku intereses,
kas atrodas Jums blakus un, izmantojot Jūsu labvēlību spētu Jūs atrunāt no valstij
nepieciešamu jauninājumu ieviešanas, lai tikai neļautu ieviest kārtību Jūsu galmā, kura
nesakārtotība viņiem ir izdevīga.

Bet, tā kā testamentos tiek izteiktas domas, kuras testatori neuzdrošinās izteikt dzīves
laikā, ar šo es aicinu Jūsu Augstību ieviest kārtību paša galmā, kas līdz šim netika darīts gan
tāpēc, ka, kaut arī likās vieglāk nekā sakārtot valsti, patiesībā bija daudz sarežģītāk, gan arī
tāpēc, ka saprāts liek mums dažkārt skatīties caur pirkstiem uz nelieliem zaudējumiem, ja vien
tā var gūt labumu citur.

Ir zināms, ka nevienam karalim nav izdevies pacelt savas valsts cieņu tādos augstumos
kā Jums, bet tajā pašā laikā būtu nesaprātīgi noliegt, ka neviens arī nav ļāvis tā izbalēt sava
galma spožumam. Ārzemnieki, kas manā laikā ieradās Francijā brīnījās, redzot valsti tādā
pacēlumā, bet karaļa galmu tādā pagrimumā.

Tiešām galms nemanāmi bija tā pagrimis, ka pirmās vietas tajā ieņēma ļaudis, kas Jūsu
priekšteču laikos pat neiedrošinātos sapņot par daudz zemākiem amatiem, bet haoss ir
pārņēmis visu – no virtuves līdz karaļa kabinetam. Ja Jūsu tēva laikā pie karaļa galda parasti
sēdēja prinči, kronētas personas un karalistes augstmaņi, tad rodas iespaids, ka Jūsu laikā
dzīres tiek rīkotas sulaiņiem, zaldātiem un kavalēristiem, un pat tās organizētas tik slikti, ka
no minētajiem daži izrādījās tik izvēlīgi, ka tās nicināja, tā vietā lai alkatīgi turp tiektos. Kas
attiecas uz sēdēšanu pie galda, tad ārzemnieki bieži kritizē to, ka pie galda apkalpo parasti
virtuves kalpotāji netīros apģērbos, kamēr pie citiem valdniekiem apkalpo tikai muižnieki. Es
zinu, ka šī ieraža nav radusies Jūsu laikā, taču senums nepadara to vairāk paciešamu. Zinu, ka
ar to samierinās tādēļ, ka tiek uzskatīts, ka kalpotājs nevar pilnībā atbildēt par ēdiena kvalitāti,
ja pats to nepiedāvās. (..) Tie astoņdesmit jaunie muižnieki, kurus Jūsu Augstība uztur, pāži
Jūsu guļamtelpās un staļļos ir daudz vairāk piemēroti šim dienestam nekā, kad viņi vienkārši
pakalpo pirmajiem kambarkungiem vai staļļmeistariem. (..)

Tīrība, kas piestāv jebkurai telpai, jo vairāk nepieciešama karaļa dzīvesvietai. Mēbeļu
pārpilnība vajadzīga, jo ārzemnieki spriež par valdnieku varenību pēc ārējām pazīmēm. Un,
kaut arī Jūsu Augstībai pieder daudz un skaistu iedzīves priekšmetu, tie bojājas vietās, kur
tiek glabāti, kamēr Jūsu telpās bieži redzami priekšmeti, kādus neviens pēc Jums negribētu
lietot.

Fakts, ka ikvienam atļauts ieiet Jūsu kabinetā. Ne tikai kaitē Jūsu cieņai, bet, kas ne
mazāk svarīgi, apdraud arī Jūsu drošību.

Audiencēs ārzemnieki nereti sastopas ar visādiem sulaiņiem, pāžiem un citiem sīkiem

ļaudīm nevis ar Jūsu valsts augstmaņiem. Taču Jūsu cieņa un karalistes seni ieradumi prasa,
lai tādos gadījumos Jūsu Augstību pavadītu prinči, hercogi un pēri, kronētas personas un
augstas valsts amatpersonas.

Es zinu, ka katrā karalistē ir atšķirīgi ieradumi. Piemēram, Spānijā ievērojamas

personas tiekas ar karali salīdzinoši reti. Anglijā šajā jautājumā ieviesta tik brīnišķīga kārtība,
ka, neskatoties uz visur atvērtajām durvīm, kabinetā un guļamtelpās var sastapt tikai tos, kam
ļauts tur ieiet saskaņā ar ieņemamo statusu vai dienesta pienākumiem. Es zinu arī, ka viena no
Francijas kroņa diktētām privilēģijām ir tāda, ka pieņemamajās telpās allaž drūzmējas
pavalstnieki, tomēr, atšķirībā no tā, kas notiek tagad, šim pūlim jāsastāv no muižniekiem, bet
ārzemnieku pieņemšanas laikā tur jāatrodas arī augstu stāvošām personām, kādu Jūsu valstī ir
pietiekami, lai ar to demonstrētu diženumu.

Kopumā visā karaļa galmā pašreiz valda tāds juceklis, ka nav nevienas amatpersonas,
ko tas neskartu.

Ikviens varens valdnieks tiecas pēc tā, lai viņam būtu ekipāža ar lieliskiem zirgiem, kas
atbilst viņa statusam. Taču Jums visā Lielajā karaliskajā zirgu stallī nekad nav bijis tik labas
ekipāžas, ko varētu vajadzības gadījumā izmantot, kaut arī staļļa uzturēšanai Jūsu Augstība
tērē vairāk nekā jebkurš no Jūsu priekštečiem.

Man nebūtu grūti nosaukt vēl daudzus citus trūkumus, kas krīt acīs ne mazāk kā
iepriekš aprakstītie, bet es neiedziļināšos šajā vispārējā haosā gan tāpēc, lai nepazeminātu šā
sacerējuma cieņu, gan arī tāpēc, ka pietiek apzināties trūkumu, lai to labotu arī bez tā
publiskošanas. Un es izpildīšu savu pienākumu, ja piedāvāšu Jūsu Augstībai līdzekļus, kas
atnestu Jūsu namam tik daudz spožuma, cik tur tagad nolaidības un nekārtības.

Pirmkārt, Jūsu Augstībai ļoti jāvēlas tādas pārmaiņas, jo nav šaubu, ka tāda veida lietās
panākumi no karaļa gribas atkarīgi tikpat daudz kā no Dieva gribas, jo gribēt un darīt šajā
gadījumā ir viens un tas pats.

Otrkārt, svarīgi, lai turpmāk Jūsu Augstība pirmajos galma amatos celtu tikai
augstdzimušas personas, kam piemīt visas īpašības, lai cienīgi pildītu savus pienākumus. Lai
vai cik augstu nestāvētu ierēdnis, viņš centīgi pildīs vissīkākos pienākumus, ja vien būs uz to
spējīgs un uzskatīs tos par svarīgiem. Ja, piemēram, namziņi nerūpēsies par to, lai no rīta un
vakarā tiktu ieviesta kārtība visās ēdamtelpās, tad viņi būs pametuši novārtā savu svarīgu
pienākumu. Tas pats sakāms par visiem svarīgākajiem kalpotājiem pilī, īpaši par Jūsu
kambarkungiem, kam rūpīgi jāseko, lai Jūsu privātajās istabās būtu tīrs un sakopts, kālabad
nebūs par daudz telpas kārtot un iesmaržināt pat trīs, četras reizes dienā, jo tur uzturas daudz
ļaužu, no kā nevar izvairīties pat tad, ja stingri ierobežotu piekļuvi tām. Pie nosacījuma, ka
katrs būs savā vietā lietas galmā noritēs tā, kā Jums labpatiks. Un no tā atkarīga kārtības
ieviešana visā pārējā.

Treškārt, Jūsu Augstībai turpmāk jāizmanto muižnieku pakalpojumi, kam jāieņem visi
galma amati, izņemot pašus zemākos. Tas būtiski cels Jūsu majestātiskumu un veicinās
muižniecības uzticību Jums, jo tai būs vairāk iespēju pacelties Jūsu personas tuvumā. Tādā
kārtā Jūsu Augstība no četrām savas personiskās gvardes rotām var izveidot četras labākās
karalistes rotas, jo ir daudz muižnieku, kas ar sajūsmu būs gatavi tādai dzīvei, ja vien par to
viņi tiks nodrošināti par velti ar lietām, ko tagad pērk. Tad cilvēks, kas tagad neparko
negribētu ieņemt šo amatu, jo redz tajā tikai necienīgas personas, to pieņemtu ar prieku, lai
tikai atrastos pie galma kur kāds gadījums vai karaļa labvēlība var vienā mirklī nodrošināt
viņa nākotni.

Ceturtkārt, turpmāk Jūsu Augstībai galma amati jāpiešķir par velti, neļaujot tos pārdot
ne pie kādiem nosacījumiem. Kāds varbūt iebildīs, ka nav taisnīgi tiem, kas par to dārgi
maksājuši, liegt tos pārdot. Tomēr, tā kā nav iespējams pieņemt sabiedrībai derīgus lēmumus,
neradot zināmas neērtības atsevišķām personām, tas nav jāņem vērā. Turklāt viņi pirka savus
amatus bez garantētām tiesībām tos pārdot tālāk, tāpēc mierīgi var atņemt viņiem cerību, ko
viņi paši sev iedvesuši, nenodarot nekādu ļaunumu. Un kaut arī kāds no šādām pārmaiņām arī
cietīs, muižniecība kopumā un arī ievērojamākās personas no tā pilnīgi noteikti tikai iegūs, jo,
tā vietā, lai, kā agrāk tērētu lielu sava īpašuma daļu galma amatu pirkšanai, kas kļuvis par
liela skaita labāko karalistes dzimtu izputēšanai, viņi varēs rēķināties ar amata iegūšanu tikai
gadījumā, ja tiem piemitīs nepieciešamās īpašības. Tādējādi muižnieki nezaudēs īpašumus un
kops sevī tikumus, ko tagad nicina, jo visam vērtību nosaka naudā. Var atrast daudz
paņēmienu to personu atalgošanai, kas kādu apstākļu dēļ izrādītos cienīgas būt par izņēmumu
no vispārējās kārtības. Tad sabiedrība dabūtu to ieguvumu, ko Jūsu Augstība vēlēsies tai dot.

Un, tā kā šo padomu noderīgums nav apšaubāms, tad nepieciešama tikai Jūsu stingrā
un nesatricināmā griba, lai tos īstenotu un tie nestu augļus, kas Jūsu galmam piešķirtu
kādreizējo spožumu.

2.daļa 2.nodaļa „Par to, ka valsts politikā jāvadās no saprāta”

Dabiska izglītotība māca katram, ka cilvēkam, kas radīts kā saprātīga būtne, vienmēr
jārīkojas tikai saskaņā ar saprātu., citādi viņš nostāsies pret savu dabu un attiecīgi –pret savu
radītāju.

Vēl tā māca, ka, jo cilvēks augsdzimušāks, jo augstāk viņš stāv, jo lielāka uzmanība
viņam jāvelta šim principam un jo retāk tas drīkst ignorēt savu saprātu, kas ir viņa būtības
pamatā. Jo pārākums pār citiem cilvēkiem viņam liek īpaši sargāt to, ko viņam devis tas, kurš
viņu paaugstinājis.

No tā izriet, ka cilvēkam jāļauj saprātam nedalīti valdīt, kas liek ne tikai nedarīt neko
bez saprāta padoma, bet arī uzliek par pienākumu rīkoties tā, lai tie, kas ir viņam pakļauti,
godā saprātu un seko tā padomiem. (..)

To īstenot dzīvē ir jo vieglāk, ja ņem vērā, ka mīlestība ir spēcīgākais dzinulis, kas liek
pakļauties, bet pavalstnieki nevar nemīlēt valdnieku, ja zina, ka visas viņa darbības nosaka
saprāts.

Vara liek pakļauties ar spēku, saprāts pakļauj ar pārliecināšanu, un daudzkārt jēdzīgāk

ir vadīt cilvēkus ar paņēmieniem, kas nemanāmi pakļauj viņu prātus, nekā ar tādiem, kas liek
viņiem kaut ko darīt tikai tik ilgi, kamēr viņus piespiež.

Saprātam jābūt tai lāpai, kas izgaismo valdniekam ceļu viņa paša uzvedībā un pārvaldot
valsti. Un nav pasaulē nekā mazāk savienojama ar saprātu kā kaislība, kas padara tik aklu, ka
liek ēnu pieņemt par priekšmetu, kas to met. Tāpēc valdniekam visiem spēkiem jāvairās no
pazudinošām dziņām, jo tās ir tiešā pretrunā tam, kā jāizturas cilvēkam, lai atšķirtos no
lopiem. Cilvēkiem bieži nākas nožēlot to, ko tie izdarījuši kaisles iespaidā, bet nekad tiem
nenākas sūdzēties par to, ko diktējis saprāts. (..)

Lietas, kas šķiet visgrūtākās, tādas ir tikai dēļ vienaldzības, ar kādu tās cenšas īstenot.
Pavalstnieki vienmēr pakļausies, ja valdnieks būs stingrs un uzstājīgs savās prasībās. No tā
izriet neapgāžama patiesība: ja valstī nav kārtības, tad valdnieks pats ir pie tā vainīgs, jo
pilnīgi droši pie tā vainojama viņa paša vienaldzība un vājā griba. (..)
 Valsts pārvaldīšana prasa vīrišķību un nelokāmu stingrību, kas ir pretstats
mīkstčaulībai, kas tos, kam tā piemīt, noliek zem ienaidnieku trieciena. Visās lietās jārīkojas
izlēmīgi, ņemot vērā, ka pat, ja neizdosies gūt panākumus iecerētajā lietā, vismaz būs
iespējams izvairīties no apkaunojuma. Un lai cilvēks sabrūk no spēku izsīkuma, pildot savu
pienākumu. Ciešanas nesīs viņam laimi. Turpretī jebkurš panākums, kas gūts, atkāpjoties no
tā, kas bija jāpaveic goda un sirdsapziņas vārdā, jāuzskata par izgāšanos. Jo nekāds ieguvums
nevar būt samērojams ar zaudējumiem, kas radušies tāpēc, ka izvēlēti nepietiekami līdzekļi šā
ieguvuma sasniegšanai. (..)

Ja ar vienu reizi neizdodas sasniegt cēlo mērķi, tad jāgaida nākošā izdevība. Kad
sastopas ar grūtībām kas liek nogaidīt, tad saprāts prasa atkal atgriezties uz iepriekšējā ceļa,
līdzko laiks un apstākļi būs atbilstoši. Tātad, nekas nedrīkst novērst no labas ieceres, ja nu
vienīgi kāda nejaušība padara to neiespējamu.

Tas man liek apstāties pie jautājuma par noslēpuma saglabāšanu un disciplīnas
ievērošanu, kas vairāk par visu nepieciešami panākumu gūšanai. Ne tikai pieredze to
apstiprina, bet arī tas, ka dzīve rāda, ka negaidīti pavērsieni mēdz tā saputrot lietas, ka grūti
tos pārvarēt, bet rīkoties lēni un izpaust savus nodomus ir tas pats, kas runāt par lietu, bet to
nedarīt.

No tā izriet, ka sievietes, kas ir pļāpīgas un slinkas pēc savas dabas, maz derīgas valsts
pārvaldīšanā. Bet, ja vēl ņemt vērā, ka viņas stipri pakļautas savām kaislībām un, tātad,
gandrīz nevadās pēc saprāta un taisnīguma, tad ar to vien jau pietiek, lai izslēgtu jebkādu
viņu līdzdalību valsts pārvaldē. Tas gan nenozīmē, ka viņu starpā nevar atrasties viena, kas
būs tik brīva no šīm nepilnībām, ka viņu varētu arī pielaist pie šādas darbības. Nav daudz
likumu, kam nebūtu izņēmumu. Tā arī mūsu gadsimtā bija sieviete, kas pelnījusi visas
uzslavas. Taču nav šaubu, ka parasti rakstura trūkumi sievietes padara nespējīgas izrādīt
vīrišķību, kas nepieciešama valdīšanai, un gandrīz nav iespējams, ka viņu valdīšanu
neiezīmētu maziskums vai mazdūšība, kam par iemeslu ir šim dzimumam piemītošais vājums,
vai arī netaisnība un cietsirdība, kuru patiesais iemesls ir nespēja savaldīt kaislības, kas
sievietēm ir saprāta vietā.

2.daļa 3.nodaļa „Par to, ka valsts interesēm jābūt vienīgajam valdnieka mērķim vai
vismaz šīm interesēm dodama priekšroka salīdzinājumā ar privātajām”

Valsts interesēm jābūt vienīgajam valdnieka un viņa padomnieku mērķim vai arī tām
jāvelta tik sasprindzināta uzmanība, lai tās tiktu paceltas pāri visām privātajām interesēm.
Grūti ir iedomāties to labumu, ko var radīt valdnieks un tie, kā pakalpojumus viņš izmanto, ja
nelokāmi ievēro šo principu, un nevar pat iedomāties to ļaunumu, ko cieš valsts tur, kur valsts
intereses tiek stādītas zemāk par privātajām un atrodas atkarībā no tām. Patiesā filozofija,
kristīgie likumi un politika tik skaidri māca šo patiesību, ka ikviena valdnieka padomniekiem
nepagurušiem jāvērš uzmanība uz šo principu, bet valdniekam pietiekami stingri jāsoda tie no
viņiem, kas izrādītos tik neapdomīgs, ka tam nesekotu.

Sakarā ar šo es nevaru nepateikt, ka labklājība, kas neatlaidīgi pavada Spāniju jau

vairākus gadsimtus, ir izskaidrojama tikai ar vienu cēloni: turienes Padome rūpīgi seko, lai
valsts intereses tiktu stādītas augstāk par visām pārējām, bet lielāko daļu nelaimju, kas vajāja
Franciju, izsauca daudzu, ar savu interešu kopšanu aizņemtu personu ciešā tuvība varai.

Vienmēr ir cilvēki, kas rūpējas par sabiedrības interesēm, kuru raksturs pats par sevi
pievērš uzmanību tam, kas ir izdevīgi valstij. Citi savukārt visu pakļauj savam savtīgumam
vai savām iegribām, zaudējot no redzesloka patiesos mērķus, tā vietā pievēršoties tiem, kas
šķiet patīkamāki vai sola lielu peļņu.

Ministra nāve vai nomaiņa nekad neizsauca būtiskas pārmaiņas Spānijas Padomē.
Francijā tā nebija. Tur valsts politika ne tikai mainījās līdz ar padomnieku nomaiņu, bet pat
ieguva dažādas formas vienu un to pašu padomnieku laikā viņu uzskatu maiņas dēļ. Tāda
politika novestu valsti līdz sabrukumam, ja vien Dievs savā žēlastībā neizvilktu no mūsu
nācijas nepilnībām līdzekli pret šo nelaimi. (..)

Ja tie, kam Jūsu Augstība uztic rūpes par Jūsu lietām, būs spējīgi un godīgi, Jums nebūs
ne par ko jāuztraucas un augstāk minētie principi Jums nesagādās nekādas grūtības, jo
tiekšanās pēc tā, lai valdnieka vārds tiktu saglabāts neaptraipīts un sabiedrības intereses būs
vērstas uz vienotu mērķi.

Parasti valdnieki viegli atbalsta kopīgos noteikumus, kas regulē kārtību valstī, jo, tos
radot, viņi vadās tikai pēc veselā saprāta un taisnīguma, ko arī tauta labprāt atbalsta. Taču,
kad jaukie, valdnieka postulētie principi jāīsteno dzīvē, tad tauta vairs neizrāda tādu stingrību,
jo viena vai otra intereses, līdzjūtība, pretimnākšana kādam vai kāda pastāvīgie lūgumi liek
šķēršļus labajiem nodomiem, un viņiem nepietiek spēka, lai uzveiktu paši sevi un atmestu
privātus apsvērumus, kam nav nekādas nozīmes salīdzinot ar valstiskiem apsvērumiem.

Tieši tādos gadījumos valdniekam jāsakopo visi spēki, lai pārvarētu savu vājumu, un
jāatceras, ka tiem, kam Kungs licis aizstāvēt citus, uzmanība jāpievērš tikai tam, kas kalpo
sabiedrībai un sekmē arī pašu glābšanu.

2.daļa 10.nodaļa „Kas noslēdz šo sacerējumu un rāda, ka viss tā saturs nedos nekādu
labumu, ja valdnieki un viņu ministri nebūs valsts vadīšanā tik centīgi un godprātīgi, ka
nepametīs novārtā nevienu no saviem pienākumiem un neatturēsies no varas
ļaunprātīgas izmantošanas”

Lai sekmīgi nobeigtu savu darbu, man tikai jāpavēsta Jūsu Augstībai, ka sakarā ar to,
ka karaļiem daudz vairāk darāmā ir kā valdniekiem nevis kā parastiem cilvēkiem, tad viņi ne
par mata tiesu nedrīkst atkāpties no savu pienākumu pildīšanas, jo viņu bezdarbība nes līdzi
daudz smagākas sekas nekā parastu cilvēku bezdarbība.

Tieši tas pats attiecas uz tiem, uz kuru pleciem valdnieks pārliek daļu savas varas
nastas, jo šis gods prasa, lai tiktu pildītas tie paši pienākumi, kas jāpilda valdniekam.

Tā kā gan vieni, gan otri ir cilvēki, tad arī viņiem piemīt kļūdas kā visiem citiem. Taču,
ja ņem vērā, ka viņiem uzticēta sabiedrības pārvaldīšana, tad gaismā nāk arī citi viņu trūkumi,
un viņi nevar pieļaut nolaidību un nenodarīt zaudējumus pienākumiem, ko pilda saskaņā ar
ieņemamo amatu.
 Kāds var būt centīgs un kārtīgs kā parasts cilvēks, bet izrādīties nekur nederīgs kā
ierēdnis vai slikts kā valdnieks, ja taupīs spēkus, pildot savus amata pienākumus.

Tātad, ja valdnieki nedara visu, cik vien spēj, lai sakārtotu valsts kārtas, ja necenšas
izvēlēties labu valsts Padomi, ja ignorē labas idejas, ja necenšas būt par piemēru citiem, ja
neveicina Dieva, saprāta un taisnības valsts ieviešanu, ja nesoda vainīgos un neatalgo par
pakalpojumiem sabiedrībai, ja nesoda par nepaklausību un noziegumiem, kas apdraud valsts
drošību, ja slieksme uz favorītiem traucē izvēlēties godprātīgus pretendentus uz augstākajiem
karalistes amatiem, ja ar stingru roku necenšas savu valsti padarīt stipru, ja jebkuros apstākļos
par privātām interesēm nestāda augstāk valsts intereses, tad pat gadījumā, ja dzīvo visai labi,
uz viņiem jebkurā gadījumā gulstas lielāka vaina nekā uz tiem, kas pārkāpj Dieva baušļus un
likumus.

Jāuzsver arī tas, ka, ja tie, kas atrodas karalistes vadībā vai augstākajos tās posteņos, ir
izdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar parastajiem cilvēkiem, tad priekšrocības viņiem ir tāpēc,
ka viņu priekšrocības nes sev līdzi arī apgrūtinājumu, jo var stipri grēkot kā ar savu
bezdarbību, tā arī rīcību.

Ja viņi izmanto savu varu, lai paveiktu kādu netaisnību vai vardarbību, ko viņi nevarētu
paveikt tad, ja būtu parasti cilvēki, tad viņi tādējādi izdara valdnieka vai ierēdņa grēku, kā
avots ir vienīgi viņu vara, un Tiesas dienā Kungs viņus par to stingri sodīs.

Tam, ka ir šādi nodarījuma veidi – valdnieka un ierēdņa, jāliek viņiem apdomāties, ka

viņu darbībām ir īpašs svars nekā parastu cilvēku rīcībai, jo viņu darbības aptver plašu jomu
un ar savu negatīvo pusi ietekmē visus pakļautos. Daudzi, kas spētu glābt savu dvēseli, ja
būtu parasti pilsoņi, ved sevi pretī nolādēšanai kā valsts darboņi. Šo patiesību apjēdzis uz
nāves gultas, kāds mūsu kaimiņzemes valdnieks atzinis, ka nebaidās vis par Fīlipa, bet gan
par karaļa grēkiem. Šī doma patiesi ir pilna godprātības, taču viņš būtu daudz vairāk laba
darījis saviem pavalstniekiem un sev, ja būtu pēc tās vadījies, kad bija varas augstumos nevis
tad, kad vairs nespēja to izmantot politikas veidošanā.

Aicinu Jūsu Augstību no šīs minūtes sākt domāt par to, par ko minētais lielais
valdnieks iedomājās tikai savā pēdējā mirklī. Un lai Jūs pievērstu tam ar piemēriem un
saprāta slēdzieniem, apsolu Jums, ka manā dzīvē nebūs dienas, kad es nedomātu par to, par ko
man uzticēto valsts lietu sakarā man būs jādomā manā nāves stundā.