Slēdziens

Ja ielūkojamies, piemēram, Ivana Vedina sarakstītajās loģikas mācību grāmatās,

redzam, ka ieskats loģikas pamatos nebūt nesākas ar jautājumu, kas ir slēdziens. Droši
vien, lai izprastu pareizas domāšanas principus detaļās, vispirms būtu jātiek skaidrībā,
kas īsti ir jēdziens un kas spriedums. Kritiskā domāšana nekādā ziņā nav pretstatāma
loģikai, drīzāk otrādi – cilvēkam, kas apguvis kritiskās domāšanas pieeju, vajadzētu
saprast, uz kādiem jautājumiem kritiskā domāšana kā mācību priekšmets atbildes
nedod, un gluži dabiski vajadzētu nonākt līdz izpratnei par to, kāpēc ir nepieciešams
apgūt loģiku.

Kritiskās domāšanas centrālais jēdziens ir slēdziens. Tieši slēdzieni tiek meklēti

visos tekstos, kas tiek analizēti šajā priekšmetā, un prasība pēc pamatojuma ir pamats
jebkura teksta izvērtēšanai. Kritiskās domāšanas viens no pieņēmumiem ir tāds, ka ir
iespējams analizēt slēdzienus arī tad, ja pilnībā nepārzinām to struktūru un nezinām
pareizu slēdzienu formulas. Arī tie cilvēki, kas nav studējuši loģiku, spēj atpazīt
slēdzienus un tos izmanto kaut vai ikdienas sarunās, teiksim, strīdoties ar kaimiņu.

Piemērs.
Lūk, slēdzieni:
– “Es neesmu tas, kas sabrauca Jūsu suni, jo man nemaz nav automašīnas.”

– “Cilvēki ir mirstīgi, Sokrats arī ir cilvēks. Tātad Sokrats ir mirstīgs.”

– “Ielas ir slapjas. Tātad tās ir slidenas.”

Bet šie nav slēdzieni:

– “Novembrī koki jau ir zaudējuši savu krāšņo lapu rotu. Dienas kļūst
īsākas, un naktis - vēsākas. Gadās, ka cilvēkiem šajā laikā mēdz būt
tumsas depresija.”

– “Lai gan šobrīd spīd saule, vakarā noteikti līs.”

– “Vienmēr, kad ielas ir slapjas, tās ir slidenas.”

Slēdziens ir tāds spriedumu kopums, kur vieni spriedumi pamato citus spriedumus.
Slēdzieni tiek izmantoti, lai pārliecinātu par kāda sprieduma patiesumu. Tas cilvēks,
kurš piedāvā klausītājiem vai lasītājiem slēdzienu, mēģina parādīt, kāpēc viņiem būtu
jāatzīst šī sprieduma patiesums.

Spriedums ir apgalvojums, kurš var būt vai nu patiess, vai aplams. Parasti spriedums
tiek izteikts ar stāstījuma teikuma palīdzību. Atsevišķos gadījumos tas var tikt izteikts
ar jautājuma vai izsaukuma teikuma palīdzību.

Piemērs.
– “Es neesmu tas, kas sabrauca Jūsu suni”, “Man nemaz nav automašīnās”,
“Cilvēki ir mirstīgi”, “Sokrats arī ir cilvēks”, “Sokrats ir mirstīgs” ir
spriedumi.
 – “Šodien līs” ir spriedums, jo tiek apgalvots, ka šodien līs.

– “Vai šodien līs?” nav spriedums, jo nekas netiek apgalvots, jautātājs

paredz gan tādu iespēju, ka līs, gan arī tādu, ka varētu nelīt.

– “Vai vajadzīgi vēl kādi pierādījumi tam, ka šodien līs?” ir jautājuma

teikums, un to var saprast burtiski kā jautājumu par pierādījumiem, tomēr
noteiktās situācijās tas var tikt izmantots kā apgalvojums, ka patiešām līs
vai ka nekādi citi pierādījumi nav vajadzīgi. Jautājumus, uz kuriem
jautātājs nemaz negaida atbildi un pieņem, ka auditorija uz tiem atbildēs
viņam vajadzīgajā veidā, sauc par retoriskiem jautājumiem. Šajā gadījumā
jautātājs varētu pieņemt, ka auditorija atbildēs: “Nē!”

– “Skrienam!” nav spriedums, jo netiek apgalvots ne tas, ka mēs skrienam,

ne arī tas, ka neskrienam. Tas ir aicinājums skriet.

– “Līst! Skrienam!” ietver spriedumu. “Līst!” ir apgalvojums, ka šobrīd līst.

Secinājums ir tas spriedums, kuru pārējie spriedumi pamato. Lai atpazītu un izvērtētu
slēdzienu, pirmām kārtām ir jāatrod secinājums.

Piemērs.
– Slēdzienā “Es neesmu tas, kas sabrauca Jūsu suni, jo man nemaz nav
automašīnas” secinājums ir “Es neesmu tas, kas sabrauca Jūsu suni”.

– Slēdzienā “Cilvēki ir mirstīgi, Sokrats arī ir cilvēks. Tātad Sokrats ir

mirstīgs,” secinājums ir “Tātad Sokrats ir mirstīgs”.

Uzmanību! Studenti bieži mēdz jaukt terminus “slēdziens” un “secinājums”,

varbūt tas notiek tāpēc, ka ikdienas valodā par slēdzienu mēdz saukt arī
secinājumu, proti, to spriedumu, ar kuru pamatojums noslēdzas. Tomēr
kritiskās domāšanas kursa ietvaros slēdziens nevar būt secinājums. Tāpat arī
slēdziens nekad nav tikai viens spriedums, lai gan var būt izteikts vienā
teikumā. Lai varētu runāt par slēdzienu, ir jābūt vismaz diviem spriedumiem,
kur viens spriedums pamato otru.

Premisa jeb arguments ir tas spriedums, kas pamato secinājumu. Slēdzienā var būt
gan viena, gan daudzas premisas.

Piemērs.
– Slēdzienā “Es neesmu tas, kas sabrauca Jūsu suni, jo man nemaz nav
automašīnas” premisa ir “Man nemaz nav automašīnas”.

– Slēdzienā “Cilvēki ir mirstīgi, Sokrats arī ir cilvēks. Tātad Sokrats ir

mirstīgs,” premisas ir divas – “Cilvēki ir mirstīgi” un “Sokrats arī ir
cilvēks”.

Izteikums ir veids, kā spriedums tiek izteikts valodā. Spriedums ir izteikuma saturs.

Vienu un to pašu saturu var izteikt dažādos veidos. Lai gan kritiskajā domāšanā tiek
analizēti konkrēti teksti un tajos sastopamie izteikumi, būtībā jau analīzes mērķis ir
noskaidrot, šo izteikumu satura (sprieduma) patiesumu vai aplamumu.

Piemērs.
“Cilvēki ir mirstīgi” un “Visi cilvēki kaut kad mirst” ir divi izteikumi ar
vienādu saturu.

Uzmanību! Loģikā slēdziens nenozīmē to pašu, ko pierādījums. Atšķirība ir

domāšanas procesā – slēdziena gadījumā cilvēkam ir zināmas premisas un no
tām tiek izsecināts secinājums. Ja tas tiek izdarīts pareizi, var teikt, ka
secinājums izriet no premisām. Pierādījumā gadījumā domātājs sāk ar tēzi,
kura tiek pamatota jeb pierādīta ar argumentu palīdzību. Lai gan galu galā
pierādījums ir slēdziens, šiem atšķirīgajiem domāšanas procesiem ir sava
specifika. Kritiskajā domāšanā šī atšķirībā netiek ņemta vērā, un abos
gadījumos tiek runāts par slēdzienu ar premisām un secinājumu! Iemesls
droši vien ir tas, ka kritiskā domāšana analizē abu domāšanas procesu gala
rezultātu – tekstu, kurā secinājums jau ir izsecināts un tēzei argumenti ir jau
atrasti.

Teksts, kā jau tas ir teikts “Latviešu literārās valodas vārdnīcā” ir “mutvārdos izteikts
vai ar rakstu zīmēm fiksēts vārdu, teikumu, to savienojumu kopums, kam ir kādas
funkcijas sazināšanās procesā”. Būtiski ir tas, ka teksts ietver ne tikai slēdzienus un
tas var būt gan runāts, gan rakstīts. Tādā ziņā kritiskās domāšanas kursā mēs
nodarbosimies ar tekstu analīzi.