Norādošie vārdi

Diemžēl tekstā nav viegli pamanīt slēdzienus. Bieži vien vienu un to pašu tekstu var
interpretēt dažādi – gan kā slēdzienu, gan arī kā izteikumu virkni.

Piemērs.
“Šodien ir pirmdiena. Vakar bija svētdiena.”

Slēdzienus atpazīt var daudz vieglāk, ja tekstā parādās norādošie vārdi.

Piemērs.
“Šodien ir pirmdiena. Tātad vakar bija svētdiena.”

Norādošie vārdi ir vārdi, kuru klātbūtne tekstā liecina, ka tekstā varētu būt slēdzieni.
Kritiskajā domāšanā tiek nošķirti tie vārdi, kas norāda uz secinājumu, un tie, kas
norāda uz premisām.

Secinājumu norādošie vārdi:

tātad
tā ka
tādējādi
tāpēc
jāsecina
tādēļ
rezultātā
līdz ar to
izriet
u.c.

Piemērs.
– “Cilvēki ir mirstīgi, Sokrats arī ir cilvēks. Tātad Sokrats ir mirstīgs.”

– “Ārā līst, tā ka nāksies vien skriet.”

– “Neatkarīgo brīvdomātāju partija šobrīd ir savākusi tikai 5% balsu, un

nekādas labās attiecības ar pārējām partijām viņiem arī nav. Tādējādi
iespēja, ka viņi veidos jauno valdību, šķiet visai nereāla.”

Premisu norādošie vārdi:

jo
tāpēc ka
tā kā
ņemot vērā
u.c.

Piemērs.
– “Es neesmu tas, kas sabrauca Jūsu suni, jo man nemaz nav automašīnas.”
 – “Lielākā daļa latviešu uzskata savu dzīvi par gana pārticīgu, tāpēc ar dzīvi
neapmierināts ir mazākums latviešu.”

– “Tā kā Artūrs spēlē šahu ļoti uzmanīgi un lēni, šī partija visticamāk būs
ļoti ilga.”

Uzmanību! “Tā ka” un “tā kā” ir atšķirīgas nozīmes.

Uzmanību! Saikļi “bet”, “un”, “ka”, “vai”, “lai”, frāzes “ir skaidrs”, “pats par
sevi saprotams”, “ir acīmredzami, ka ” nav norādošie vārdi.

Ja – tad parasti norāda nevis uz slēdzienu, bet sprieduma veidu, kuru loģikā dēvē par
implikāciju. Implikācija ir viens spriedums.

Piemērs.
“Ja tantei būtu riteņi, tad tante būtu auto.” Šeit nav divu spriedumu, jo netiek
apgalvots, ka tantei ir riteņi un ka tante ir auto, šeit tiek apgalvots tikai tas, ka
ja būtu riteņi, tad būtu auto. Apgalvojums ir par saistību starp šīm divām
parādībām. Un, ja mēs gribētu noskaidrot šī sprieduma patiesumu, mums būtu
jānoskaidro, vai patiešām pastāv šāda saistība, un nevis tikai tas, vai, teiksim,
tantei ir riteņi.

Diemžēl, analizējot reālos tekstus, nākas secināt, ka saiklis “ja – tad” tiek izmantots
arī, lai norādītu uz saistību starp premisām un secinājumu.

Piemērs.
“Ja tāda ir Tava attieksme pret mani, tad mēs vairs nevaram būt draugi.” Šo
teikumu, protams, var interpretēt kā implikāciju, tomēr pastāv liela varbūtība,
ka šeit ir domāts secinājums ar pamatojumu, teiksim: “Mēs vairs nevaram būt
draugi, jo Tava attieksme pret mani ir tāda.” To, kurš no variantiem ir
ticamāks, var noteikt tikai pēc konteksta, kurā šāds teikums parādās.

Uzmanību! Šī kursa ietvaros teikumi, kuros izmantots saiklis “ja – tad”,

vienmēr tiks uzskatīti par implikāciju un nevis par slēdzienu.