Epifānijas analīze

Darba iesūtīšanas termiņš: 18.01.2021.

Iesūtīt word failu E32_epifan_uzd
Kopā 12 punkti
1. Raksturojiet stāstītāju un dažādās sabiedrības grupas! (1-3 punkti)
Es varētu raksturot stāstītāju šādi, viņš dalās ar savu pieredzi stāstot par cilvēku pazīšanās zīmēm, tapēc
viņam varbūt ap 25 gadiem. No sākuma stāstītājs ievēroja cilvēku dalīšanu uz slāņiem, bet ar laiku,
saprata, ka tas ir bezjēdzīgi, ka nekad nevārēsi atbilsts citu cilvēku standartiem. Dažādas sabiedrības
grupas dalās pēc rasas, finansiālā stāvokļa, izglītības līmeņa, veselības stāvokļa un c. Sabiedrības grupas
vienmēr bija, ir un būs, jo cilvēkiem ir raksturīgs šķirot un līmēt etiķetes uz cilvēkiem, tā ir pieņemts visā
pasaulē.
2. Raksturojiet sabiedrībā pieņemtos stereotipus un stāstītāja attieksmi pret tiem! (1-3 punkti)
Sabiedrībā ir pieņemti dažādi stereotipi, piemēram etniskie stereotipi, tagad jau vel joprojām romas
tautības (čigāni) cilvēkus uzskata par krāpniekiem, zagļiem vai narkotikas tirgotājiem. Sabiedrība domā ka
viņiem nekad nav patiesības. Vel populāri ir dzimumu stereotipi sabiedrībā, pimēram ka sieviete nevar
pelnīt vairāk par vīrieti vai ka visas blondīnes ur stūlbas.
Stāstītājs raksturo savu attieksmi pret to šādi: „Es ilgi mocījos. Es biju pieņēmis no jums etiķeti.” „Visu
laiku es baidījos, nu es saku: - Ej ellē!
Es biju skaista, mirdzoša pudele! Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā.
Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā.” Kā saprotam no teksta
stāstītājs visu laiku baidijās sociāla spiediena, bet pienāca tas laiks, kad viņam tas apnika un viņš sagribēja
dzīvot savu dzīvi bez citu cilvēku domām un aizspriedumiem.
3. Raksturojiet vārda ,,etiķete’’ dažādās nozīmes! (1-3 punkti)
Stāstītājs salīdzināja atšķirību zīmi kā „etiķeti”, tā ir sociālā klišeja. Stāstītājs lietoja „etiķeti” raksturojot
cilvēkus, salīdzinot tos ar kārbām, burkām un afišu stabiem, bet „etiķete” ir pielīmēta katram ar dažādu
mesidžu, tās nozīme - galvenā doma pēc kā atšķir cilvēkus. Ir ļoti līdzīgi svitra kodiem uz precēm.
4. Nosauciet un raksturojiet stereotipus mūsdienu sabiedrībā! Vai un kā tie ietekmē jūs? (1-3 punkti)
Ir ļoti daudz dažādu sabiedrības steriotipu, piemēram daži no tiem ir ka:
visi skolnieki ar brillēm ir zubri. Ir jaunieši ar brillēm divnieku karaļi un pie tam vēl stilīgi.
Ar tumšās krāsas BMW automašīnām brauc tikai urlas un agresīvi braucēji. Esmu redzējis arī
daudzbērnu māmiņu un parastus cilvēkus braucot ar šīs markas mašīnām.
Ja tev nav meitenes, tu esi gejs jeb zilais. Bet varbūt cilvēkam neveicas dzīvē meklējot otro pusīti.
 Viss kas ražots Ķīnā ir lēts un nekvalitatīvs. Tāpat kā citās valstīs, Ķīna izgatavo 2 pakāpju kvalitātes
preces. Viena mazkvalīva, bet otra ļoti kvalitatīva. Apple un Samsung kā arī Nokia ražoti Ķīnā, lai
ierīces cena būtu zema un konkējoša.
Ja cilvēks guļ ar sarkanu seju uz ielas, viņš noteikti ir dzērājs. Bet gadās ka, tas ir cilvēks, kuram palika
slikti, vai kurš zaudēja samaņu.
Ir steriotipi kuri ietekmē arī mani, sabiedrībā ir pieņemts, ka elektriķis ir zemu apmaksāta profesija, ka
daudzi elektriķi ir alkoholiķi, manuprāt tas nav patiesība, es domāju, ka augsta līmeņa meistars ir
pieprasīts un labi atalgots vienmēr.
...........................................................................................................................................................
Visi mēs esam pudeles un kārbiņas, burkas un afišu stabi. Visus mūs aplīmēja, aplīmē un aplīmēs –
sabiedriska paradumība. Jo etiķete ir cilvēku pazīšanās zīme: tev ir plats gabardīna mētelis – tu esi savējais; tev
ir tetovējumi uz rokām un krūtīm – tu esi mūsējais; tev ir ģitāra un pinkaini mati – tu esi mūsu puika. Tu esi
džentlmenis, tu esi nelga, tu esi snobs, un tu esi pilsonis. Citus pazīst pēc importa apģērba gabaliem, pasaules
modes saules brillēm, cepurēm, kamzoliem un bikšturiem. Citiem ir nekur nedabūjamas dārgas zvērādu
cepures.
Bet pienāk laiks, kad tu kasi to visu nost un kļūsti tīrs, kā no sākuma bijis.
Es ilgi mocījos. Es biju pieņēmis no jums etiķeti. Es biju ilgi bijis pacietīgs, es biju ilgi sēdējis pie viena
galda ar jums un baidījies pakustēties. Es biju baidījies, vai mana kaklasaite nav kādam likusies šķība. Es biju
baidījies, vai man elkonis nav ielikts jums salātos.
Biju nobijies, vai tikai žaketei visi pogcaurumi pareizi aizpogāti (tagad es pigu iespraužu pogcaurumā!).
Pievilkt kreiso kāju, puisīt, un paklanīties; lūdzot uz deju, neiet pāri zālei; dāmai roku skūpstīt; pīpēt pīpi kā
Ērenburgam; nepārtraukt runātāju un klausīties ar cieņu. Un es klausījos. Zobus griezdams. Mokās stenēdams.
Līdz izmisuma septītajiem sviedriem. Baidījos piecelties un aiziet. Baidījos gāzt šim pa plecu, lai polsteri
izmežģījas (Tev ir sveši vārdi, vecīt, vai neesi tos zadzis?), baidījos nokrist zāles vidū kā epilepsijas lēkmē un
izmisīgi raustīties, kad tu runā. Baidījos pateikt, ka ķīselis saliets tavā taurē. Vai tu pats nemaz nedzirdi, kad tu
spēlē šo maršu?
Visu laiku es baidījos, nu es saku: - Ej ellē!
Es biju skaista, mirdzoša pudele! Tad mani aplīmēja etiķetēm, un saule vairs nemirdz manā stiklā.
Lēni plēšu nost etiķetes. Jūtu vēl etiķetes līmi uz ādas, bet drīz būšu brīvībā.
Mana naba ir tikai mana naba, kāpēc man jāļauj līmēt etiķeti uz nabas?
Bērns piedzima pliks. Pēc tam viņam uzlika zilu micīti galvā – tādu puikam, un sārtu micīti galvā – tādu
meitenei. Kaut gan tāpat bija redzams, ka puikam ir tas, kas puikam pienākas, un meitenei, kas meitenei.
Pēc tam līmēja citas etiķetes.
 Jūtīgākos etiķete nobendē. Es atceros, kādreiz pie eglītes viscaur aplipināja ar staniolu zēnu, iztaisīja par
eņģeli. Cilvēks elpo ar visu ķermeni, ar visu savu virsmu. Bet viņu aplīmēja tā, ka pietrūka elpas. Viņš paģība,
neviens nezināja, ko ar viņu darīt. Kad viņš bija nosmacis, atnāca ārsts un teica, ka zēns par daudz aplīmēts.
Bet eņģelis bija jau miris.
Visi mēs esam pudeles, burkas un afišu stabi. Visus aplīmē un aplīmēs. Paradumība? Nepieciešamība? Es
runāju par dialektiski otro nepieciešamību – kasīt nost.