Sengrieķu teātris

Teātra pirmsākumi meklējami Dionīsa kultos. Tajā ne tikai tika izrādītas traģēdijas un
komēdijas, bet galvenokārt notika tautas sapulces, svētās ceremonijas, mūzikli un vēlā
antīkajā laikmetā pat sporta cīņas. Slavenākais teātris Senajā Grieķijā bija Atēnu teātris. No
šejienes viss sākās - tā tiek uzskatīta arī par traģēdijas pirmsākumu.
Senā komēdija attīstījās no Dionīsa sātīra lugas. Tā tika tālāk attīstīta romiešu senatnē.
Senā teātra sastāvdaļas ir:

 spēles telpa, (gandrīz apļveida)

 spēles laukums
 orķestris (deju grīda)
 uz kuras īpaši uzstājās koris;

dekorāciju ēka, saukta arī par skene (būda), kas norobežoja orķestri no aizmugures, ar durvīm
un plakanu jumtu, uz kura varēja parādīties un runāt dievu figūras,
šaura, iegarena, taisnstūra formas josla starp skatuvi un orķestri, kurā uzstājās atsevišķi
aktieri, saukta par logeionu (runas vietu),
teātra sānu ieejas starp skatītāju zāli un skeju: pa tām kora dalībnieki pārvietojās garām
skatītājiem uz orķestri.
Uz jumta atradās arī pirmās iekārtas, ar kurām aktieri varēja lidot gaisā. Kopš tā laika šāda
veida konfliktu risināšanu dēvē par "Deus ex machina". Kad varonis neredzēja izeju, Dievs
iejaucās un izglāba viņu.

Auditorija
Auditoriju veidoja visi brīvie pilsoņi vīrieši, un valsts maksāja ieejas maksu mazāk
turīgajiem. Vienā dienā tika iestudētas piecas komēdijas, bet trīs dienās - tetraloģija, t. i., trīs
traģēdiju un satīras lugu virknējums, bieži vien ar kontekstuālu saistību. Kārtību noteica ar
izlozes palīdzību. Dzejnieks režisēja izrādes. Uzvarējušais dzejnieks saņēma balvu natūrā.

Aktieri
Tikai vīrieši drīkstēja būt aktieri. Viņi baudīja augstu reputāciju un bija atbrīvoti no militārā
dienesta. Katram no 3 aktieriem parasti bija 3-4 lomas.

Traģēdijā viņi parādījās garās, plīvojošās, krāsainās drēbēs ar bagātīgiem rotājumiem,

komēdijā - īsās drēbēs ar plašiem ādas spilventiņiem uz ķermeņa,
ar lielizmēra maskām un zābakiem ar īpaši biezu zoli, lai viņi būtu redzami pat pēdējā rangā.

Masku, caur kuru senie aktieri runāja uzstājoties, sauca par personu, no tā arī cēlies vārds
persona.
Epidaura teātris
Epidaura teātrī, kas datējams ar 3. gadsimtu p. m. ē., bija vietas aptuveni 14 000 skatītāju. Tās
izmērs joprojām ir fascinējošs. No augšējās sēdvietu rindas joprojām var saprast katru
orķestrī teikto vārdu.

Atēnu teātris
Atēnās teātris ir dokumentēts kopš 6. gadsimta pirms mūsu ēras beigām. Atēnu teātris tiek
uzskatīts arī par traģēdijas pirmsākumu.

Klasiskās traģēdijas un to sasniegumi

Klasiskajā 5. gs. p.m.ē. radās izcilākie sengrieķu traģiķi.

 AISHILS (525 P.M.Ē.-456 P.M.Ē.),

 SOPHOKLES (496 p.m.ē.-406 p.m.ē.) un
 EIRIPĪDS (485/84-407/06 P.M.Ē.).
 AISCHYLOS ieviesa otro aktieri
 SOPHOKLES - trešo aktieri
 EURIPIDES - "Deus ex Machina"
 EURIPIDES ir pirmais darbs, kurā cilvēku figūras darbojas savās kaislīgajās
pretrunās.

Viņa tēmas ir:

Kritika par sieviešu pakārtoto stāvokli Atēnu sabiedrībā,

Kritika par netaisnīgo attieksmi pret ārlaulībā dzimušiem bērniem,
Kara slavināšanas kritika.
Sofokls attīstīja analītisko traģēdiju, kurā notikumi risinās no aizmugures un kuras centrā ir
indivīds, kas meklē patiesību un pašizziņu. Viņa luga "Antigone" ir šīs pieejas paraugs.

Bailes un žēlums - Aristotelis par traģēdiju

Traģēdijas skatītājam vajadzētu izjust bailes (fobos) un žēlumu (eleos), vismaz tā teica
filozofs Aristoils. Beigās viņam jāatgriežas mājās šķīstītam, attīrītam no kaislībām - tas ir
termins "katarse".

Rakstnieku un literatūrzinātnieku vidū šīs kategorijas joprojām tiek pretrunīgi apspriestas.

Vienprātības nav pat par tulkojumu: "drebuļi un žēlums" "baiļu un žēluma" vietā, "prieks"
"attīrīšanās" vietā - ticības jautājumi, uz kuriem jau Lessings atbildēja citādi nekā Gēte.
Apgaismības filozofa Lessinga skatījumā traģēdija cilvēka kaislības pārvērš "tikumiskās
prasmēs" - izrāde ir beigusies, un skatītājs kļūst par labāku cilvēku.

Reālistam Gētem tas viss ir muļķības: "katarse" nozīmē tikai to, ka konflikts tiek atrisināts uz
skatuves: katram stāstam ir nepieciešams pienācīgs noslēgums. Tam nav nekāda sakara ar
auditoriju.
Droši vien abiem ir mazliet taisnība. Grieķu traģēdija, iespējams, nāk no kulta, bet tā ir tikpat
daudz par reliģiju un tikumiem, cik par labu izklaidi.

Izrādes beigās nedisciplinēti skatītāji regulāri tiek sodīti par aktieru apvainošanu vai pat
uzbrukumu skatuvei. Savukārt dzejniekiem ir jāsaskaras ar desmit tiesnešiem. Skatītāju
labvēlības iekarošana vienmēr ir bijusi teātra sastāvdaļa.

Lielā trijotne: Eskils, Sofokls, Eiripīds

Trīs traģiķi ir īpaši veiksmīgi publikas vidū: Ešils, Sofokls un Eiripīds. Visas viņu svarīgākās
traģēdijas ir sarakstītas 5. gadsimtā p.m.ē., demokrātisko Atēnu uzplaukuma laikā, un ar katru
no tām traģēdija nedaudz attālinās no dieviem un tuvojas cilvēkam.

Ēshilam viņa varoņu liktenis joprojām ir liktenis, kas klusi jācieš - galu galā tas parasti ir sods
par pārdrošību un pašapmānu. Turpretī Sofokla traģiskais diženums ir drīzāk varonīga pat
visnevainojamāko ciešanu pieņemšana - apzināts lēmums.

Eiripīds, jaunākais no dramaturgu triumvirāta, ir psihologs. Viņa varoņi sāk apšaubīt

dievišķos likumus. Vai tās patiešām ir liktenis - vai tikai nežēlīga sagadīšanās?

Viņa Mēdeja, akli atriebīga sieviete, nogalina savus bērnus, lai sodītu vīru Jāsonu. Beigās
koris uzstājas publikas priekšā un pasludina: Dievs Dzeuss zina ceļu pat tur, kur cilvēks
nesaprot. Tas šķiet kā izsmiekls, un tā tas arī ir domāts.
Traģēdijas būtība

Bet kas tas patiesībā ir traģiskais? Tas ir pārdomāts gandrīz vairāk nekā Aristoteļa mācība par
bailēm un žēlumu. Divu vērtību sadursme, kuras abas uzskata par derīgām, ir viena no
atbildēm, un bēdas ikvienam, kam nākas saskarties ar šo konfliktu.

Saskaņā ar citu labi zināmu formulu viņš kļūst nevainīgs. Saskaņā ar trešo skaidrojumu,
viņam šajā konfliktā ir jāiet bojā, jo visas traģēdijas ir bezcerīgas. Atbildes, kas saskaņoti
iekļaujas kopējā ainā, tiklīdz, piemēram, aplūkojam Sofokla "Antigonu".

Traģēdijas darbība norisinās senatnē, ap 1230. gadu pirms mūsu ēras, pēc kaujas par Tebām.
Brāļi Eteokls un Polineiks ir krituši - viens kā Tēbu aizstāvis, otrs kā nodevis. Antigone vēlas
apglabāt savu brāli, nodevēju Polineiku.

Taču jaunais ķēniņš Kreons to ir aizliedzis: Viņš uzstāj, ka valstij ir tiesības atstāt ienaidnieku
nesakoptu.

"Ne ienīst, bet mīlēt esmu es," Antigone viņam pretojas - viņa pārstāv mirušo dievu, ģimenes,
māsas mīlestības tiesības. Kad viņa nepakļaujas Kreonam, viņš Antigoni paņem gūstā. Viņa
pakārās. Beigās Kreons, būdams tuvu neprātam, nožēlo savu vainu.

Taču tikai šķiet, ka Kreons ir vienīgais vaininieks. Senajās Atēnās valsts likums bija tikpat
derīgs kā mirušo likums. Tāpēc abas vērtības ir derīgas. Tomēr gan Antigone, gan Kreons
seko tikai vienam no tiem, turklāt ar spītīgu ekskluzivitāti.

Tādējādi viņi kļūst vainīgi, lai gan patiesībā ievēro likumus un ir nevainīgi, un iejaucas
konfliktā, kas var beigties tikai ar bojāeju.
Traģēdija tagadnē
Kas palicis no antīkās traģēdijas? Modernitāte vienmēr ir cīnījusies ar teātra izcelsmi kulta,
dievu un likteņa dēļ. Bet kāds materiāls, kāda drāma!

Piemēram, karalis, kurš, pats to nezinādams, nogalina savu tēvu un apprecas ar savu māti, un,
kad viņš beidzot to ierauga, izurbj sev acis (Sofokla "Ķēniņš Edips"):

Vispirms tas ir jāizdomā. Daudzas traģēdijas, ko mums atstājusi antīkā pasaule, ir vienkārši
lielisks teātris. Un cilvēki to vienmēr vēlēsies redzēt.