Streptokoki

Morfoloģija
Streptococcus ģints, šādi nosaukta tās tipiskās
morfoloģijas dēļ (no grieķu valodas streptos
-lokans; coccos- ogu graudiņš), ir Gram pozitīvu
koku (0,5-1-2mkm) sakopojums, kas parasti
novietoti pāros vai ķēdītēs.
Visas sugas ir fakultatīvi anaerobas, lielākā daļa
aug gaisa klātbūtnē, taču daži spēj augt tikai tādos
atmosfēras apstākļos, kas variē no pilnīgi
anaerobiem līdz pat kapnofīliem.(5% CO2)
Sporu, viciņu nav.
Mikrokapsula no hialuronskābes ( pret to
neveidojas Av)
Ir fimbrijas, satur M proteīnu. Ir tikai
virulentiem kokiem ar kapsulu. Ir antifagocit.
īpašības, saista IgFc.
M proteīns nosaka tipu specifitāti, reimatogēnās
un nefritogēnās īpašības.
Streptokoku dabiskā vide
•Streptococcus sugas ir sastopami kā parazīti
gļotādās, kā arī vairākas sugas ir sastopamas
uz cilvēka un dažu dzīvnieku zobu virsmām.

•Ir augšējo elpceļu gļotādu komensālās

mikrofloras sastāvā, daļa kolonizē cilvēka un
vairāku dzīvnieku gremošanas un urīna traktus.
•Lielākā daļa baktēriju izraisa infekciju tikai
nokļūstot normā sterilā organisma vidē vai
imūnkompromitētiem pacientiem. Ir īsti
patogēni, kas izplatās no personas personai
neimūniem indivīdiem, kur tiek pieskaitīts arī
S.pyogenes
Fiziologija
Kultivē cukura buljonā vai asins agārā, pH
7,2-7,6.
Sīkas bezkrāsainas kolonijas, asins agārā
hemolīze.
β pilnīga hemolīze, atkrāsota zona.
α daļēja hemolīze, zaļgana vai brūna zona,
γ nav hemolīzes .
Bioķīmiskā aktivitāte augsta, bet zemāka kā
Stafilokokiem.
Ir saharolītiska, proteolītiska aktivitāte.
KATALĀZE NEGATĪVA
Patogenitātes factori
Virsmas faktori.
1. Adherences faktori- lipoteihoskābe,

 C antigēns – šūnas sienas polisaharīds, grupu

ag.,
M proteīns, arī antifagocitāras īp., inaktivē Ig,
tipu ag.(tie kuriem nav ir nepatogēni)
2. Kapsula.
Invāzijas faktori – hialuronidāze, streptokināze, DN-
āze.
Toksīni. 1. Eksotoksīnam līdzīga substance ar
hemolītiskām, nekrotiskām un letālām īpašībām.
Hemolītiskie toksīni : O-streptolizīni ar imunogēnām
īpašībām,pret to veidojas antistreptolizīni,
S- streptolizīni bez imunogēnām īpašībām. Lizē,
eritrocītus, leikocītus, trombocītus. Organismā
kardiotoksisks efekts.
Toksīni
Citotoksīni, g.k. nefrotoksīni.
Leikocidīni.
Pirogēno eksotoksīnu dzimta:(ierosina
deudzi un šoku)
- eritrogēnais toksīns ( lizogēnija), pie
skarlatīnas,
- eksotoksīns A – TŠS toksīns,
- eksotoksīns B – nekrotiskais fasciīts.

 Fermenti: hialuronidāze, fibrinolizīns

( streptokināze), neiraminidāze u.c.
Klasifikācija
Rebeka Lensfīlde. A – G β hemolītiskie.
Pamatojas uz grupu specif. C ag, tas ir š.sienas
polisah.,un tipu spec. M antigēnu.

Tagad : A -H, K – U , arī α un γ hemolītiskie

A gr. - S. pyogenes
B gr. - S. agalactiae
C gr. - S. equisimilis
D gr.- S. bovis
F gr. - S. anginosus, S. intermedius, S. constellatus.
G gr. – bez nosaukuma.

Streptokoku
patogenitāte.
1.Patogēni cilvēkam – piem., S. pyogenes.
2.Patogēni un nos.pat cilv. un dzīvn.- S. bovis
3.Nosac. patog. cilvēkam – S. mitis
4. Nepatogēni – S. lactis
Streptokoku infekcijas cilvēkam
1. Endogēnas, eksogēnas.
2. Specifiskas, nespecifiskas.
3. Strutainas, nestrutainas.
4. Primāras, sekundāras.
MEHĀNISMI

 1. Iekaisuma dabas.
2. Toksīna radītas.
3. Imunoloģiskas dabas.

Streptokoku slimību
klasifikācija
1. β hemolītisko streptokoku invāzijas infekcijas
a) roze,
b) sepsis, pēcdzemdību drudzis.
2. β hemolītisko streptokoku vietējās
infekcijas:
a) impetigo,
b) faringīts,
c) skarlatīna.
3. Infekciozais endokardīts.
4. Dažādas – jaundzimušo inf., caries,
sastrutojumi.
5. Komplikācijas: reimatisms,
glomerulonefrīts.
Streptococcus pyogenes
•A grupas β hemolītiskais.
•To rīkles galā nēsā > 20% cilvēku.
•Ierosina :
1) Impetigo ( ādā) , piodermija,

 2) faringītu. Slimo g.k. bērni

5-15 g.v. Līdz 20%
asimptomātiski.
ASV uzskats – līdz 7 g.v. katrs
bērns vismaz 1 reizi izslimo
streptokoku infekciju.
Slimības : faringīts, skarlatīna , impetigo,
endokardīts, TšS, roze, glomerulonefrīts.
Vir. fakt.: M proteīns, eritrog. toks., O,S
streptolizīni.
Skarlatīna
Slimība ir zināma cilvēkiem jau vairāk
nekā 4 gs.
Pirmās ziņas par skarlatīnu parādījās
1554.gadā, kad Sicīlijas ārsts
Ingrassias pirmo reizi aprakstīja
slimības ainu. 1675. gadā slimību
nosauca par “purpursarkano drudzi” –
scarlet fever. Krievu zinātnieks G. N.
Gabričevskis (1902.) un amerikāņi Diki
( 1923.) pierādīja, ka skarlatīnu izraisa
Streptococcus pyogenes .
Lizogēns, kas izdala eritrogēno toksīnu.

 Akūta toksikoze ar faringītu,

izsitumiem, ilgst 1 ned. 2.-3. ned.
veidojas alerģisks stāvoklis.

Terapija un komplikācijas
Ārstēšanas pamatā tiek izmantotas antibiotikas
(penicilīns)
7-10 dienu kurss.

Skarlatīnas( faringīta, piodermijas)

komplikācijas
•Poststreptokokāls glomerulonefrīts ( arī pēc piodermijas). O
streptolizīns saistās nierēs, pievien. IgG, C, sākas
iekaisums. Ārstē simptomātiski.
•Reimatisms – saist. sist .iekaisums, skar g.k. sirds-as,v. sist. un
locītavas. Pamatā ir org-a sensibilizāc. ar streptokoku ag.
Hron. recid. raksturs,recidīvs rodas pie atkārtota kontakta ar
streptokokiem. Ag līdzība.
Mūža imunitāte pēc pārslimošanas.

Citas S. pyogenes slimības

Piodermija. Bērni 2-5 g.v.
Roze – Erysipelas –superficials cellulīts ar limfm.
iesaistīšanos.

TšS – cellulīts un izteikta intoksikācija, eritēma,

hipotensija u.c.
Izdalās pirogēnais toksīns, g.k.A.
Nekrotizējošais fasciīts. Izdalās pirogēnais
toksīns, g.k.B.
Citi beta- hemolītiskie streptokoki
S. agalactiae. B grupa. Jaundzimušo
sepsis, meningīts, osteomielīts. Ir
vaginālā un oralā florā.
S. equisimilis. C grupa. Faringīts, sepsis,
fasciīts. Ir rīkles galā.
S. bovis, S. anginosus, D, G grupa-
endokardīts, sepsis, artrīts, dziļie
abscesi, retāk faringīts
Viridans streptococci (α or γ)
In normal microbial flora.
Endocarditis!
S. mitis grupp – S.mitis, S. gordonie,
S. oralis, S. sanguis, S.
pneumoniae.
S. mutans grupp - S. mutans. S.
sobrinus.

 S. salivarius grupp – S. salivarius, S.

vestibularis.
S. milleri grupp – S. intermedius, S.
constellatus
Streptococcus pneumoniae
Sir William Osler : Pneumococcus is the captain of the men
of death.
1881. Pastērs Gram+
Lancetveida diplokoks 0,5-1-1,5 mkm KAPSULA!
Sporu, viciņu nav.
Aerobs. Prasīgs. Asins agārā alfa hemolīze.
Bioķīmiskās īpašības. Saharolīt. vid. aktīvs -šķeļ laktozi
u.c.
Proteolītiskās īp. vājas.
Viegli autolizējas.
Antigēni. 1. Kapsulu polisaharīdi - 90 tipi.
2. Tipu specif. M proteīns ( tas nav virulences
faktors)
3. Sugas specif. C ag- lipoteihoskābe.
Rezistence. Sausumā izdzīvo 2 mēn

Virulences faktori
1.Kapsula.
2.Adherences faktori – virsmas glikolipīdi, M
antigēns.
3.Neiraminidāze, hialuronidāze.

 4.Ig proteāzes – IgA, IgG, IgM.

5.Leikocidīni.
6.Toksiska substance – pneumolizīns O-
hemolizīns, nekrotizējošs faktors.
S. pneumoniae darbība
N- periodiska kolonizācija, iekļūšana LRT,
mukociliārais mehānisms, alveol.makrofāgi.

Predisponējošie faktori
1) vīrusi, toksīni bojā epit.šūnas,
2) slikta cirkulācija, šķidr. uzkrāš.,
3) zema mf aktivitāte.

Pneumonijas attīstība
S. pneum. vairojas uz bojātām epit.š.
vai šķidrumā.
25-33% bakterēmija
Dažādiem serotipiem
ir dažāda virulence

S. pneumoniae diagnostika
1) Tiešā mikroskopija,
2) kultivēšana,
3) kapsulu uzbriešanas
fenomens tipēšanai
Terapija : penicilīns, eritromicīns ( vankomicīns).
Metodes:
•P (optohīna) diska testa metode