Polija Un 1938 1939 Gada Starptautiska K PDF

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”
VI sējums
POLIJA UN 1938.–1939. GADA

STARPTAUTISKĀ KRĪZE EIROPĀ
Sastādījis, tulkojis un komentējis

Ēriks Jēkabsons
Sērija “Vēstures avoti augstskolai”
VI sējums
POLIJA UN 1938.–1939. GADA

STARPTAUTISKĀ KRĪZE
EIROPĀ
Vēstures avotu krājums

Ēriks Jēkabsons
LU Akadēmiskais apgāds
UDK 94(438+4)
Je 304
Sērija “Vēstures avoti augstskolai”/ Atbildīgais redaktors

profesors Ilgvars Misāns
6. sējums
Polija un 1938.–1939. gada starptautiskā krīze Eiropā : vēstures avotu

krājums / Sastādījis, tulkojis un komentējis Ēriks Jēkabsons. –
Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2010. – 288 lpp.
Krājums sagatavots un izdots par

Bernharda Holandera fonda (Bernhard Hollander Stiftung) un
Polijas Republikas vēstniecības Latvijā
(Ambasada Rzeczypospolitej Polskiej w Rydze)
līdzekļiem
© Ēriks Jēkabsons, 2010

© Latvijas Universitāte, 2010
ISBN 978-9984-45-178-7
SATURA RĀDĪTĀJS
IEVADS. POLIJAS REPUBLIKA 1918.–1939. GADĀ ................................ 13
1. POLIJAS ĀRĒJAIS STĀVOKLIS 1938. GADA MARTĀ–SEPTEMBRĪ ...... 19
1.1. Izvilkums no Latvijas sūtņa M. Valtera konidenciālā ziņojuma
ārlietu ministram V. Munteram (Varšavā, 1938. g. 14. martā) ..... 21
1.2. Polijas valdības oiciālais ziņojums sakarā ar incidentu
uz Polijas un Lietuvas robežas (Varšavā, 1938. g. 14. martā) ...... 22
1.3. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija sūtnim Igaunijā
V. Pšesmickim par ultimatīvās notas iesniegšanu Lietuvai
(Varšavā, 1938. g. 17. martā) ...................................................... 24
1.4. Lietuvas valdības nota Polijas sūtnim Igaunijā V. Pšesmickim
diplomātisko attiecību nodibināšanas lietā (Tallinā, 1938. g.
19. martā) .................................................................................... 25
1.5. Latvijas ģenerālkonsula Dancigā A. Birznieka ziņojums
Ārlietu ministrijai par reakciju uz Polijas–Lietuvas konliktu
(Dancigā, 1938. g. 19. martā) ...................................................... 26
1.6. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais raksts Latvijas
sūtņiem ārvalstīs par Polijas un Lietuvas konliktu
(Rīgā, 1938. g. 4. aprīlī) .............................................................. 28
1.7. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministram
V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku
Lietuvas jautājumā (Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī) ........................ 37
V. Munteram par visu Baltijas valstu sūtņu apspriedi
(Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī) ....................................................... 38
1.9. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministra
v. i. A. Bērziņam par sarunu ar Čehoslovākijas sūtni J. Slaviku
(Varšavā, 1938. g. 5. maijā) ......................................................... 41
V. Munteram par sarunām ar Itālijas, Lietuvas un Igaunijas
pārstāvjiem (Varšavā, 1938. g. 31. augustā) ............................... 44
2. ČEHOSLOVĀKIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA UN POLIJA
1938. GADA SEPTEMBRĪ–1939. GADA MARTĀ ................................. 47
• 5 •
2.1. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka pieraksts pēc sarunas
par valsts starptautisko stāvokli ar ārlietu ministru J. Beku
vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska klātbūtnē
(Varšavā, 1938. g. 6. septembrī) ................................................. 50
2.2. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija vēstniekam Vācijā
J. Ļipskim pirms viņa sarunas ar Vācijas kancleru
Ā. Hitleru par Čehoslovākijas jautājumu
(Varšavā, 1938. g. 19. septembrī) ................................................ 52
2.3. Latvijas sūtņa L. Ēķa konidenciālais ziņojums par Polijas
attieksmi pret Čehoslovākiju ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam
2.4. Čehoslovākijas prezidenta E. Beneša raksts Polijas
prezidentam I. Moscickim (Prāgā, 1938. g. 22. septembrī;
iesniegts Varšavā 26. septembrī) ................................................. 55
2.5. Latvijas sūtniecības pagaidu vadītāja N. Āboltiņa
konidenciālais ziņojums par noskaņojumu Polijā sakarā
ar Čehoslovākijas krīzi ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam
2.6. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu ministram
K. Kroftam iesniegtā nota ar prasību atdot Polijai Silēzijas
daļu (Varšavā, 1938. g. 27. septembrī) ........................................ 58
2.7. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu ministram
K. Kroftam iesniegtais ultimāts
2.8. Vācijas Ārlietu ministrijas ierēdņa V. Hēvela izdarītās
piezīmes par ārlietu ministra J. fon Ribentropa tikšanos
ar Polijas vēstnieku J. Ļipski (Berlīnē, 1938. g. 24. oktobrī) ........ 62
2.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa konidenciālais ziņojums ārlietu
ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu
ministru J. Beku (Varšavā, 1938. g. 29. oktobrī) .......................... 65
2.10. Latvijas sūtniecības Ārlietu ministrijai sagatavotais Polijas
ārlietu ministra J. Beka presē publicētās intervijas tulkojums
(Varšavā, 1938. g. 3. novembrī) ................................................... 67
2.11. Polijas valdības paziņojums poļu–padomju attiecību
jautājumā (Varšavā, 1938. g. 26. novembrī) ................................ 71
2.12. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai par
Polijas Ārlietu ministrijas ierēdņu uzskatiem ārpolitiskajos
jautājumos (Varšavā, 1938. g. 23. decembrī) ............................... 72
Polijas un Čehoslovākijas attiecībām
(Varšavā, 1938. g. 29. decembrī) ................................................. 74
Polijas ārlietu ministra J. Beka tikšanos ar Vācijas kancleru
Ā. Hitleru un tās izredzēm (Varšavā, 1939. g. 5. janvārī) ............ 75
• 6 •
2.15. Vācijas tulka P. Šmita piezīmes par kanclera Ā. Hitlera
sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku
(Berhtesgādenē, 1939. g. 5. janvārī) ........................................... 77
2.16. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes par ārlietu
ministra J. Beka sarunu ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru
vēstnieka J. Ļipska atstāstījumā (Varšavā, 1939. g. 8. janvārī) ... 80
2.17. ASV militārā atašeja Polijā V. Kolberna pārskats par
aktuālajiem notikumiem (Varšavā, 1939. g. 12. janvārī) ............. 81
2.18. ASV vēstnieka Polijā E. Dreksela-Bīdla ziņojums valsts
sekretāram par Polijas reakciju uz Ungārijas pievienošanos
Antikominternes paktam (Varšavā, 1939. g. 17. janvārī) ............ 85
Polijas ārlietu ministra J. Beka un Vācijas kanclera Ā. Hitlera
tikšanās rezultātiem (Varšavā, 1939. g. 17. janvārī) ................... 87
2.20. Pieraksts no sapulces Polijas Ārlietu ministrijā ebreju
emigrācijas izraisīšanas jautājumā
(Varšavā, 1939. g. 24. februārī) ................................................... 91
2.21. Polijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta direktoram
sagatavotais slēdziens par ebreju problēmu (Varšavā,
1939. g. februārī) ........................................................................ 93
2.22. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu ministram
V. Munteram par poļu studentu demonstrācijām pret Vāciju
(Varšavā, 1939. g. 27. februārī) ................................................... 95
V. Munteram par Rumānijas ārlietu ministra G. Gafenku
vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 8. martā) ...................................... 97
V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecību saasināšanos
(Varšavā, 1939. g. 10. martā) ...................................................... 99
2.25. Polijas Ārlietu ministra kabineta priekšnieka M. Lubeņska
raksts vēstniekam Japānā T. Romeram ar valsts ārpolitiskā
stāvokļa novērtējumu (Varšavā, 1939. g. 14. martā) ................. 101
2.26. Polijas ārlietu ministra J. Beka apkārtraksts
(šifrēta telegramma) sakarā ar Čehoslovākijas sabrukumu
(Varšavā, 1939. g. 15. martā) .................................................... 102
3. PIRMSKARA KRĪZES SAASINĀŠANĀS UN POLIJA
1939. GADA MARTĀ–AUGUSTĀ ...................................................... 103
3.1. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts sakarā ar
starptautiskās situācijas saasināšanos
(Varšavā, 1939. g. 20. martā) .................................................... 106
3.2. Polijas vēstnieka Vācijā J. Ļipska ziņojums ārlietu ministram
J. Bekam par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru
J. fon Ribentropu (Berlīnē, 1939. g. 21. martā) .......................... 107
• 7 •
3.3. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes par
J. Beka uzstāšanos ministrijā saistībā ar Vācijas prasībām
(Varšavā, 1939. g. 24. martā) .................................................... 110
stāvokli un noskaņojumu Polijā sakarā ar starptautiskajām
norisēm (Varšavā, 1939. g. 25. martā) ...................................... 112
3.5. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums par sarunu ar Vācijas
ārlietu ministru J. fon Ribentropu
(Berlīnē, 1939. g. 26. martā) ..................................................... 114
V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecībām
(Varšavā, 1939. g. 29. martā) .................................................... 117
V. Munteram par Polijas ārējo un iekšējo stāvokli
(Varšavā, 1939. g. 31. martā) .................................................... 118
3.8. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena paziņojums
parlamentā par britu vienpusīgajām garantijām Polijai
(Londonā, 1939. gada 31. martā) .............................................. 121
V. Munteram par reakciju uz Lielbritānijas garantijām Polijai
(Varšavā, 1939. g. 1. aprīlī) ....................................................... 122
V. Munteram par Polijas ārpolitisko situāciju
(Varšavā, 1939. g. 5. aprīlī) ....................................................... 124
3.11. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena paziņojums
parlamentā par divpusējo garantiju vienošanos ar Poliju
(Londonā, 1939. g. 6. aprīlī) ...................................................... 126
3.12. Francijas premjerministra E. Daladjē paziņojums parlamentā
par garantijām Polijai (Parīzē, 1939. gada 13. aprīlī) ................ 127
3.13. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais apkārtraksts
sūtniecībām par 19. aprīļa sarunu ar Polijas sūtni Latvijā
J. Klopotovski (Rīgā, 1939. g. 19. aprīlī) .................................... 127
V. Munteram par Igaunijas armijas virspavēlnieka
J. Laidonera vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 19. aprīlī) ............... 129
V. Munteram par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku
(Varšavā, 1939. g. 20. aprīlī) .................................................... 131
3.16. Vācijas kanclera Ā. Hitlera runas fragments Reihstāgā
sakarā ar Polijas jautājumu (Berlīnē, 1939. gada 28. aprīlī) ...... 135
3.17. Polijas ārlietu ministra J. Beka runa Seimā, atbildot uz
Ā. Hitlera runu Reihstāgā (Varšavā, 1939. g. 5. maijā) ............. 138
3.18. Polijas valdības memorands Vācijas valdībai
(Varšavā, 1939. g. 5. maijā) ....................................................... 143
• 8 •
3.19. Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska ziņojums ārlietu
ministram J. Bekam par sarunu ar kara ministru J. Balodi
(Rīgā, 1939. g. 5. maijā) ............................................................ 146
3.20. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma pārstāvjiem
ārvalstīs par sarunu ar PSRS ārlietu tautas komisāra
vietnieku V. Potjomkinu (Varšavā, 1939. g. 13. maijā) ............... 148
3. 21. Polijas un Francijas militārās sadarbības līgums
(Parīzē, 1939. gada 19. maijā) ................................................... 149
3.22. Apspriede Vācijas Reihskancelejā par iespējamo
uzbrukumu Polijai (protokola fragmenti; Berlīnē,
1939. g. 23. maijā) .................................................................... 150
(Varšavā, 1939. g. 25. maijā) ..................................................... 152
3.24. Latvijas Ārlietu ministrijas pārskats par Dancigas
jautājumu (1939. g. maijā) ........................................................ 156
3.25. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts diplomātiskajām
pārstāvniecībām par valdības nostāju pret Rietumu
lielvalstu un PSRS sarunām (Varšavā, 1939. g. 9. jūnijā) .......... 166
V. Munteram par Polijas ārpolitisko situāciju un attiecībām
ar Latviju (Varšavā, 1939. g. 13. jūnijā) .................................... 167
3.27. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par Polijas attieksmi pret
PSRS–Lielbritānijas–Francijas sarunām Maskavā
(Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā) ..................................................... 171
3.28. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par sarunu ar Polijas
Valsts prezidentu I. Moscicki un ārējās situācijas uztveri
Polijas galvaspilsētā (Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā) .................... 172
3.29. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar
vēstnieku Maskavā V. Gžibovski par PSRS politiku
(Varšavā, 1939. g. 26. jūnijā) ..................................................... 174
V. Munteram par braucienu uz Dancigu un Gdiņu
(Varšavā, 1939. g. 28. jūnijā) ..................................................... 175
V. Munteram par sarunām ar Polijas ārlietu ministru
J. Beku un viceministru J. Šembeku
(Varšavā, 1939. g. 14. jūlijā) ..................................................... 179
3.32. Polijas ģenerālkomisāra Dancigā M. Hodacka nota
Dancigas brīvpilsētas Senāta prezidentam
(Dancigā, 1939. g. 4. augustā) .................................................. 181
V. Munteram par Polijas attiecībām ar Vāciju un Lielbritāniju
(Varšavā, 1939. g. 18. augustā) ................................................. 182
• 9 •
3.34. Vācijas kanclera Ā. Hitlera uzruna armijas augstākajam
komandējošajam sastāvam par uzbrukuma sākumu Polijai
(Oberzalcbergā, 1939. g. 22. augustā) ....................................... 184
3.35. Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma slepenais papildu
protokols (Maskavā, 1939. g. 23. augustā) ............................... 185
3.36. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka sarunas ar Ārlietu
ministrijas departamentu direktoriem par Vācijas–PSRS
neuzbrukšanas līgumu (Varšavā, 1939. g. 22.–23. augustā) ..... 186
3.37. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija diplomātiskajām
pārstāvniecībām sakarā ar vācu–padomju neuzbrukšanas
līgumu (Varšavā, 1939. g. 23. augustā) ..................................... 187
3.38. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar ārlietu
ministru J. Beku par apdraudējumu no Vācijas puses
(Varšavā 1939. g. 24. augustā) .................................................. 188
3.39. Polijas–Lielbritānijas savienības līgums
(Londonā, 1939. g. 25. augustā) ............................................... 189
3.40. Polijas–Lielbritānijas slepenais protokols par Savstarpējās
palīdzības līguma interpretāciju
(Londonā, 1939. gada 25. augustā) ........................................... 191
3.41. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska ziņojums par sarunu
ar Francijas sūtni Latvijā Ž. Tripjē
(Rīgā, 1939. gada 25. augustā) ................................................. 192
3.42. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīme par sarunu
ar Latvijas sūtni L. Ēķi (Varšavā, 1939. gada 25. augustā) ....... 192
3.43. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska slepenais ziņojums ārlietu
ministram par Latvijas nostāju
(Rīgā, 1939. gada 29. augustā) ................................................ 193
3.44. Polijas valdības oiciālais paziņojums sakarā ar Vācijas
prasībām (Varšavā, 1939. g. 30. augustā) ................................. 195
3.45. Oiciālais Vācijas paziņojums – ultimāts Polijai
(t. s. 16 punkti; Berlīnē, 1939. g. 30. augustā,
ap plkst. 23.30) ......................................................................... 196
3.46. Polijas ārlietu ministra J. Beka paziņojums Lielbritānijas
vēstniekam H. Kenardam (Varšavā, 1939. g. 31. augustā,
plkst. 12.00) .............................................................................. 199
3.47. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums ārlietu ministram
J. Bekam par sarunu ar Vācijas ārlietu ministru
J. fon Ribentropu (Berlīnē, 1939. g. 31. augustā) ...................... 200
4. POLIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA 1939. GADA
SEPTEMBRĪ–OKTOBRĪ .................................................................... 201
4.1. Vācijas kanclera Ā. Hitlera paziņojums bruņotajiem
spēkiem sakarā ar kara sākumu pret Poliju
(Berlīnē, 1939. g. 1. septembrī) ................................................. 205
• 10 •
4.2. Polijas prezidenta I. Moscicka uzruna tautai sakarā ar
Vācijas uzbrukumu (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī) ................ 206
4.3. Francijas ārlietu ministra Ž. Bonē apkārtraksts
diplomātiskajām pārstāvniecībām par sarunām Vācijas
agresijas priekšvakarā (Parīzē, 1939. g. 1. septembrī) ............... 206
4.4. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma vēstniekiem
Londonā un Parīzē ar prasību par nekavējošu sabiedroto
palīdzību (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī) ............................... 207
4.5. Izraksts no sūtņa L. Ēķa 1. septembra pirmā ziņojuma
ārlietu ministram V. Munteram par kara sākumu
4.6. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1. septembra otrais ziņojums
ārlietu ministram V. Munteram par sūtniecības stāvokli
4.7. Polijas valdības ziņojumi sakarā ar Vācijas agresiju
4.8. Izraksts no Latvijas sūtņa L. Ēķa 2. septembra pirmā
ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par stāvokli
Varšavā (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī) ................................... 211
4.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1939. gada 2. septembra otrais
ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sakaru
iespējām ar Rīgu (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī) ..................... 212
4.10. Polijas vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska nota
Lielbritānijas valdībai palīdzības jautājumā Polijai
(Londonā, 1939. g. 3. septembrī) ............................................... 213
4.11. Lielbritānijas ārlietu ministra E. Halifaksa telegramma
vēstniekam Vācijā N. Hendersonam ar kara pieteikuma
tekstu (Londonā, 1939. g. 3. septembrī) .................................... 213
4.12. Francijas ārlietu ministra Ž. Bonē apkārtraksts ārzemju
diplomātiskajām pārstāvniecībām par karastāvokli ar
Vāciju (Parīzē, 1939. g. 3. septembrī) ......................................... 214
4.13. Izraksts no sūtņa L. Ēķa ziņojuma par stāvokli Varšavā ārlietu
ministram V. Munteram (Varšavā, 1939. g. 4. septembrī) .......... 215
V. Munteram par savu evakuāciju no Varšavas
(Kšemeņecā, 1939. g. 11. septembrī) ......................................... 216
4.15. Polijas militārās misijas Lielbritānijā vadītāja ģenerāļa
M. Norvida-Neigebauera raksts ģenerālim V. Aironsaidam
par britu palīdzības nepieciešamību
(Londonā, 1939. g. 13. septembrī) ............................................. 220
4.16. PSRS valdības nota Polijas vēstniekam V. Gžibovskim
(Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī) .................................. 222
4.17. Polijas vēstnieka V. Gžibovska atbilde uz PSRS valdības notu
(Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī) .................................. 223
• 11 •
4.18. Polijas vēstniecības Londonā paziņojums sakarā ar
PSRS agresiju (Londonā, 1939. g. 17. septembrī) ...................... 224
4.19. Lielbritānijas valdības sēdes protokols
4.20. Lielbritānijas valdības nota sakarā ar PSRS agresiju
pret Poliju (Londonā, 1939. g. 18. septembrī) ............................ 226
4.21. Francijas valdības atbilde uz PSRS notu
(Parīzē, 1939. g. 20. septembrī) ................................................. 227
4.22. Maršala E. Ridza-Smiglija pēdējā pavēle Polijas
Bruņotajiem spēkiem (Rumānijā, 1939. g. 20. septembrī) ......... 228
4.23. Rumānijas valdības nota Polijas valdībai par lēmumu
to internēt (Bukarestē, 1939. g. 21. septembrī) ......................... 229
4.24. Lielbritānijas vēstnieka Maskavā V. Sīdsa ziņojums
ārlietu ministram E. Halifaksam
(Maskavā, 1939. g. 25. septembrī) ............................................ 231
4.25. Vācijas–PSRS līguma par draudzību un robežu slepenie
papildu protokoli (Maskavā, 1939. g. 28. septembrī) ................ 235
4.26. Polijas vēstnieka Londonā E. Račiņska Lielbritānijas
valdībai iesniegtais Polijas Republikas valdības protests
pret vācu–padomju 28. septembra līgumu
4.27. Bijušā Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska liecība
(fragmenti) Polijas Trimdas valdības komisijai par
Latvijas situāciju pēdējo 12 mēnešu laikā un tās attieksmi
pret Poliju, Vāciju un PSRS (1939. g. 17. oktobrī) ...................... 237
4.28. Sūtniecības Varšavā I šķiras sekretāra A. Langina
1939. gada 26. oktobra ziņojums ārlietu ministram
V. Munteram (Rīgā, 1939. g. 26. oktobrī) ................................... 240
4.29. Izvilkums no bijušā Polijas vēstnieka PSRS V. Gžibovska
pārskata (Parīzē, 1939. g. 6. novembrī) ..................................... 254
4.30. Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra M. Nukšas
raksts sūtņiem ārzemēs par attiecību pārtraukšanas ar Poliju
apstākļiem (Rīgā, 1940. g. 26. janvārī) ..................................... 260
4.31. Latvijas konsula Viļņā F. Donasa ziņojums ārlietu
ministram V. Munteram par pilsētā notikušo
(Rīgā, 1939. g. 1. novembrī) ...................................................... 264
4.32. Izvilkums no bijušā sūtņa Varšavā L. Ēķa vēstules
Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājam,
sūtnim Londonā K. Zariņam
(Vašingtonā, 1942. g. 20. decembrī) .......................................... 277
PIELIKUMS. Karte «Polijas Republika līdz 1938. gada rudenim» ......... 281
PERSONU RĀDĪTĀJS ........................................................................... 283
• 12 •
IEVADS1
POLIJAS REPUBLIKA 1918.–1939. GADĀ
Pirmā pasaules kara beigās sabruka Krievijas, Austroungārijas un Vācijas
impērijas. To sastāvā atradās poļu apdzīvotās zemes vai teritorijas, kuras
poļu politiskā elite uzskatīja par piederīgām Polijai. 1918. gada 11. novembrī
tika atjaunota Polijas valsts neatkarība, ko tā bija zaudējusi 18. gadsimta
beigās. Turpmākajos gados Polijas valstij par savām robežām nācās cīnīties
ar Padomju Krieviju, Ukrainas Tautas Republiku, Čehoslovākiju, Lietuvu,
kā arī netieši – ar Vāciju. Šīs cīņas noslēdzās ar Rīgas miera līgumu, ko
Polija parakstīja ar Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu, virkni poļu
sacelšanos Silēzijā un vairākiem iedzīvotāju plebiscītiem, kuru rezultātā
Tautu Savienības pārraudzībā 1922. gadā ar Vāciju tika izveidota robeža,
kas pilnībā neapmierināja nevienu no pusēm.
Turpmākajos gadu desmitos Polija atradās starp Vāciju un Padomju
Savienību, kurās abās dažādā ceļā un laikā noformējās totalitāri režīmi, un
kuras abas bija noskaņotas naidīgi pret Polijas valsti. 20.–30. gados Polijai
1
Nodaļu ievadu un komentāru sagatavošanā izmantota šāda zinātniskā litera-
tūra: Pobóg-Malinowski W. Najnowsza historia polityczna Polski 1864–1945.
T. II. 1919–1939. Londyn, 1956; Tom III. 1939–1945. Londyn, 1960; Historia
dyplomacji polskiej. T. IV. 1918–1939. Red. P. Łossowski. Warszawa, 1995;
Andersons E. Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika. II. Stockholm, 1984;
Feldmanis I., Stranga A., Virsis M. Latvijas ārpolitika un starptautiskais
stāvoklis (30. gadu otrā puse). Rīga, 1993; Łossowski P. Stosunki polsko–
litewskie 1921–1939. Warszawa, 1997; Kamiński M., Zacharias M. Polityka
zagraniczna Rzeczypospolitej Polskiej 1918–1939. Warszawa, 1998; Encyklope
dia Historii Drugiej Rzeczypospolitej. Red. W. Chmielewski, M. Czajka, M. Kamler,
W. Sienkiewicz, J. Strączek, M. Ślusarska. Warszawa, 1999; Wieczorkiewicz P.
Kampania 1939 roku. Warszawa, 2001; Grzelak Cz., Stańczyk H. Kampania
polska 1939 roku. Warszawa, 2005; Watt R. M. Gorzka chwała. Polska i jej los
1918–1939. Warszawa, 2005; Wieczorkiewicz P. Historia polityczna Polski 1935–
1945. Warszawa, 2005; Davies N. God’s Playground : A History of Poland. Vol. II.
1795 to the Present. New York, 2005; Brzoza Cz., Sowa A. Historia Polski 1918–
1945. Warszawa, 2007; Polska 1939–1945. Straty osobowe i ofiary represji pod
dwiema okupacjami. Red. W. Materski. T. Szarota. Warszawa, 2009, u. c.
• 13 •
bija salīdzinoši labas attiecības tikai ar divām no tiešajām kaimiņvalstīm –
Rumāniju un Latviju, turpretī ar pārējām, pat neskaitot jau pieminētās
lielvalstis – Vāciju un PSRS, attiecības teritoriālo domstarpību dēļ bija
sarežģītas vai sliktas (tas attiecas gan uz Čehoslovākiju un Lietuvu, gan
vācisko Dancigas brīvpilsētu, kuras statuss kategoriski neapmierināja
Vāciju). Turklāt Polijai bija piešķirta pieeja Baltijas jūrai – tā sauktais
Dancigas koridors, kas atdalīja Vācijas pamatteritoriju no tās teritorijas
Austrumprūsijā un arī Vācijai pēc kara atņemtās Dancigas brīvpilsētas,
kurā Polijai bija zināmas saimnieciskas tiesības.2
Polija šajā laikā neapšaubāmi bija lielākā un militāri spēcīgākā no
jaunizveidotajām valstīm, tādēļ tā centās spēlēt zināmu lomu reģiona
drošības politikā (1922. gadā tās teritorija bija 388,6 tūkst. km2, bet
1939. gadā – 389,7 tūkst. km2, iedzīvotāju skaits attiecīgi – 27 miljoni un
35 miljoni cilvēku). Tomēr Polijas politiskā un militārā elite apzinājās, ka
konlikta gadījumā ar naidīgajām lielvalstīm vai vienu no tām izredzes uz
sekmīgu pretestību var būt balstītas vienīgi politiski-militārā savienībā
ar līdzīgā ģeopolitiskā situācijā esošām reģiona valstīm. Tāpēc 20. gados
Polija nesekmīgi centās izveidot aizsardzības rakstura savienību ar
Somiju, Igauniju un Latviju, taču šāda savienība bija neiespējama
potenciālo dalībvalstu zināmā mērā atšķirīgo ārpolitisko mērķu un to
sasniegšanas metožu, kā arī PSRS un Vācijas sekmīgi realizētās “skaldi
un valdi” principa politikas dēļ. Tādu pašu iemeslu dēļ bija neiespējama
Polijas pievienošanās Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas t. s.
Mazās Antantes līgumam, kas pirmām kārtām bija vērsts pret Ungāriju.
1921. gadā Polijai vienīgi izdevās noslēgt divpusējus aizsardzības rakstura
līgumus ar Rumāniju (vērsts pret Padomju Krieviju – PSRS) un Franciju
(vērsts pret Vāciju), kuri abi nākotnē izrādījās neefektīvi. Vēl 30. gadu
otrajā pusē Polijas valdība plānoja izveidot valstu savienību no Baltijas
līdz Melnajai jūrai un 1938. gadā ārlietu ministrs J. Beks ar šādu mērķi
pat viesojās Zviedrijā, Latvijā, Igaunijā un vēl dažās valstīs, taču viņš bija
spiests konstatēt, ka tās tomēr vairāk tendētas uz stingras neitralitātes
ievērošanu.
1919. gadā tika ievēlēts Polijas Likumdošanas Seims, kas pieņēma Pa-
gaidu konstitūciju. 1921. gada marta Konstitūcija ievērojami demokratizēja
Polijas sabiedrību, taču līdz galam neatrisināts palika visu trīs atšķirīgo
Polijas daļu – pēc agrākās piederības trim impērijām – tautsaimniecības
un sabiedrības apvienošanas uzdevums. Galvenā iekšpolitiskā cīņa
norisinājās starp J. Pilsudska nometnes pārstāvjiem un labējiem
nacionāldemokrātiem, aktīvu neapmierinātību ar stāvokli izrādīja arī citi
politiskie spēki. 1922. gada decembrī atentātā tika nogalināts pirmais
Valsts prezidents G. Narutovičs, atentāti pret politiķiem notika arī vēlāk.
2
Par Polijas ārējo politiku 1918.–1937. gadā vairāk sk.: Polijas ārējā politika
1918.–1937. gadā. Vēstures avotu krājums. Sast., tulk. un komentējis Ēriks
Jēkabsons. Sērija “Vēstures avoti augstskolai”. V sēj. Atb. redaktors Ilgvars
Misāns. Rīga, 2009. 255 lpp.
• 14 •
1924.–1925. gadā valdībai izdevās normalizēt dziļo saimniecisko krīzi,
realizējot valūtas un visai mērenu agrāro reformu, taču varas krīzi un
iekšējā politiskā līdzsvara trūkumu pilnībā pārvarēt tā arī neizdevās.
Tādā situācijā 1926. gada maijā J. Pilsudskis un viņa atbalstītāji realizēja
bruņotu valsts apvērsumu, sākumā izveidojot daļēji autoritāru, bet
30. gadu sākumā – autoritāru valsts iekārtu. Tās īpatnība bija, ka pats
J. Pilsudskis neieņēma prezidenta amatu, neregulāri būdams vienīgi kara
lietu ministrs, armijas ģenerālinspektors un premjerministrs, taču viņam
piederēja faktiski visa vara valstī. Jaunā iekārta tika izveidota ar “sanācijas”
(atveseļošanas) saukli, 1927. gadā tika izveidots Bezpartijiskais bloks
sadarbībai ar valdību, bet 1930. gadā notika plašas represijas pret
opozīciju, Seims darbojās neregulāri un praktiski pakļāvās valdības gribai.
1935. gada aprīlī sanācijas režīma vadītāji Seimā pieņēma jaunu, būtībā
pilnībā autoritāru konstitūciju un režīma interesēm atbilstošu vēlēšanu
likumu.
1935. gada maijā J. Pilsudskis nomira, maršala nāve izraisīja šķelšanos
varas nometnē, kā rezultātā izveidojās divi reāli varas centri. Turpmāk
varu valstī realizēja prezidents I. Moscickis un armijas ģenerālinspektors
E. Ridzs-Smiglijs (daudzi poļu vēsturnieki uzskata, ka ļoti liels iespaids
bija arī ārlietu ministram J. Bekam un viņš baudīja tik lielu rīcības brīvību
valstij tik būtiskajā ārpolitikas jomā, ka viņu faktiski var uzskatīt par trešo
varas centru). Šajā laikā vēl vairāk saasinājās cīņa ar politisko opozīciju,
taču 1936.–1939. gadā bija vērojama saimnieciskā atveseļošanās. Tika
izstrādāts četru gadu investīciju plāns, kura ietvaros būvēja uzņēmumus
Centrālajā Rūpnieciskajā apgabalā, tika ievērojami modernizēta jūras osta
Gdiņā, mēģināts modernizēt bruņošanās rūpniecību un bruņotos spēkus,
turklāt pieaugošais apdraudējums no Vācijas puses zināmā mērā mazināja
politiskos, nacionālos un sabiedriskos konliktus Polijas valsts iekšienē
un starp tās politiskajiem grupējumiem.
Polija iekšēji bija ļoti pretrunīga valsts. Nacionālo minoritāšu īpat-
svars iedzīvotāju sastāvā bija 31 % (apmēram 12 % ukraiņi, 8,6 %
ebreji, 5 % baltkrievi, 2,3 % vācieši, 3,1 % lietuvieši un pārējie), turklāt
ukraiņi un baltkrievi galvenokārt dzīvoja valsts austrumos, ebreji –
bijušajās Krievijas impērijas pilsētās un miestos, ieskaitot galvaspilsētu
Varšavu, vācieši – agrāk Vācijā ietilpstošajā Lielpolijā un Silēzijā. Turklāt
nacionālās minoritātes – daļēji Polijas valdību realizētās politikas dēļ –
nebija apmierinātas ar savu statusu valstī. Īpaši pēc maršala J. Pilsudska
1926. gadā realizētā valsts apvērsuma un galīgi noformējoties
autoritāram režīmam valstī 30. gadu sākumā, kad ļoti pastiprinājās pret
nacionālajām minoritātēm (pirmām kārtām ukraiņiem un baltkrieviem)
vērstā pārpoļošanas politika. Tāpat valstī turpināja pastāvēt reģioni, kuru
saimnieciskās un sociālās attīstības līmenis bija ārkārtīgi atšķirīgs.
Pēc nacionālsociālistu partijas un Ā. Hitlera nākšanas pie varas Vācijā
1933. gadā saspīlējums Eiropas starptautiskajās attiecībās konsekventi
un pastāvīgi pieauga, Rietumu lielvalstīm cenšoties apmierināt Vācijas
prasības ar “nomierināšanas politikas” palīdzību. 30. gadu otrajā pusē
• 15 •
Polijas ārlietu resora vadība ar ārlietu ministru J. Beku priekšgalā turpināja
stingri ievērot J. Pilsudska aizsākto “līdzsvara politiku” starp abām
potenciāli Polijai naidīgajām lielvalstīm – PSRS un Vāciju, kas neparedzēja
pārliekas tuvināšanās iespēju kādai no tām, jo, piemēram, vienošanos ar
vienu no tām otra varētu uzskatīt par vērstu pret sevi. Attiecībās ar PSRS
Polija par panākumu uzskatīja 1932. gada jūlijā parakstīto neuzbrukšanas
līgumu, kas 1934. gada maijā tika pagarināts uz nākošajiem 10 gadiem.
Savukārt ar Vāciju 1934. gada janvārī tika parakstīta kopīga deklarācija
par spēka nepielietošanu, kas ievadīja attiecību uzlabošanos. To vēl vairāk
papildināja 1937. gadā notikusī abu pušu apmaiņa ar deklarācijām par
nacionālo minoritāšu tiesību ievērošanu, kas šķietami novērsa vienu no
līdz tam būtiskākajiem nesaskaņu cēloņiem.
Polijas attiecībās ar Lietuvu un Čehoslovākiju bija vērojami nopietni
sarežģījumi jau kopš 1919.–1920. gada. Īpaši tas attiecās uz Lietuvu,
ar kuru Polija līdz 20. gadu otrajai pusei faktiski atradās nepieteiktā
karastāvoklī un visi starptautiskās sabiedrības mēģinājumi panākt
jautājuma atrisināšanu beidzās nesekmīgi – Lietuvas puse par jebkādas
vienošanās galveno nosacījumu izvirzīja Viļņas atdošanu tai, ko Polija
tikpat kategoriski noraidīja. Tas arī bija viens no galvenajiem šķēršļiem
Baltijas valstu savienības izveidei 20. gadu pirmajā pusē. Attiecības ar
Latviju bija samērā labas – Polija savu politisko un militāro interešu
dēļ 1919.–1921. gadā bija sniegusi Latvijai ievērojamu militāru un
politisku atbalstu, taču Latvijā nekad līdz galam neizzuda zināma
neuzticība pret Polijas politiku. To izraisīja vairāki apstākļi, no kuriem
vieni no galvenajiem bija zināmā mērā atšķirīgie ārpolitiskie mērķi un
ievērojamas poļu politisko spēku daļas vēlme pārspīlēti dominēt reģionā,
kā arī dažkārt šovinistiskā, augstprātīgā attieksme ne tikai pret Lietuvu,
bet arī Latviju (ne bez iespaida bija arī nelielās, bet ļoti aktīvās Latgales
poļu lielmuižniecības daļas Latvijai naidīgā darbība Polijā). Tomēr ļoti
būtiskas bija arī kopīgas politiskās un militārās intereses, ko noteica,
pirmkārt, līdzīgais apdraudējums no PSRS un Vācijas. Tādēļ starp abām
valstīm notika samērā aktīva dažāda rakstura sadarbība, kura tomēr
nenoveda līdz būtisku aizsardzības rakstura līgumu parakstīšanai, kā arī
to nedaudz traucēja abu pušu atšķirīgais viedoklis par poļu minoritātes –
apmēram 3 % Latvijas iedzīvotāju – tiesību ievērošanu (1931. gadā tas pat
noveda līdz īslaicīgai Polijas sūtņa atsaukšanai no Latvijas). Vienlaikus
Latvijas valsts vadītāji apzinājās, ka salīdzinoši spēcīgā Polija ir valsts
neatkarībai draudzīgākā no kaimiņu lielvalstīm un potenciāls sabiedrotais
apdraudējuma gadījumā. Sakarā ar visu minēto Polijas ārējās politikas
avoti aplūkojamajā laika posmā ir ārkārtīgi nozīmīgi arī Latvijas vēsturē
Otrā pasaules kara priekšvakarā un tā sākumposmā.
Saskaņā ar t. s. līdzsvara politiku starp PSRS un Vāciju 30. gadu otrajā
pusē Polija konsekventi noraidīja visus Vācijas priekšlikumus pievienoties
Antikominternes paktam, kuri pirmo reizi izskanēja jau 1936. gadā.
Tomēr J. Beka īstenotajai līdzsvara politikai zināmā pretrunā bija viņa
paša mēģinājumi nostiprināt Polijas stāvokli, noslēdzot savienību ar
• 16 •
Lielbritāniju, tie gan nerealizējās sakarā ar šīs lielvalsts nevēlēšanos
uzņemties jebkādas saistības Austrumviduseiropā. Tāpat Polijas ārlietu
resora vājais punkts bija pārliecība, ka abas kaimiņlielvalstis – Vācija un
PSRS – savstarpējo ideoloģisko pretrunu dēļ nekad nespēs vienoties un ka
abu zemju antagonisms saglabāsies par pastāvīgu starptautisko attiecību
elementu, kā arī uzskats, ka Polija uzskatāma par spēcīgu un ietekmīgu
Eiropas mēroga lielvalsti, kura var un spēj realizēt pilnīgi neatkarīgu ārējo
politiku, nepieciešamības gadījumā to darot pat no spēka pozīcijām. Ārlietu
ministrs J. Beks, kuram 30. gadu otrajā pusē Polijas ārpolitiskā kursa
noteikšanā bija ārkārtīgi būtiska nozīme, šajā situācijā bija pārliecināts,
ka aktuālā politiskā situācija prasa no Polijas aktīvāku ārējo politiku, tāpēc
Varšavā cita starpā tika pat izvirzīta prasība pēc kolonijām. Daļēji tas tika
darīts arī iekšpolitisko prasību dēļ – realizēt lielvalstij raksturīgu politiku
lika arī smagā saimnieciskā situācija, pārapdzīvotība laukos un iespaidīgā
laukstrādnieku sezonas emigrācija. J. Beks šīs prasības pamatoja sekojoši:
“Nepieciešams ilgāku laiku atkārtot savas prasības, lai cilvēki notic viņu
pamatotībai un, galu galā, sāktu tās realizēt. Sakarā ar to, ka pašlaik
satrauktā pasaule baidās no dinamiskām valstīm un labprāt mēģina
ar tām vienoties, lai nepieļautu avantūru, izcelsim tos elementus, kuri
liecina un rada iespaidu, ka esam dinamiski.” Viņš uzskatīja, ka Polijas
“dinamiskajai” nostājai ir īpaša nozīme sakarā ar Vācijas ekspansīvo
politiku. Pēc viņa domām, Polijai bija jādomā, kā aizsargāt savas intereses
gadījumā, “ja kāds vēlētos mainīt līdzšinējo lietu stāvokli. Protams, nevar
būt runa par sacensībām, kurš grib iegūt vairāk, bet vienkārši par vēlmi
iezīmēt mūsu gatavību, kas, neievelkot mūs pārāk bīstamos konliktos,
vienlaikus būtu brīdinājums par to, ka mūsu intereses nedrīkst pārkāpt.”
1939. gada septembrī Vācija un PSRS pēc kopīgas vienošanās
iebruka Polijā, līdz oktobra sākumam iznīcinot tās suverenitāti savā
teritorijā. Tomēr no septembra beigām Francijā, pēc tam – Lielbritānijā
pastāvēja Polijas Trimdas valdība, kura turpināja cīņu ar Vāciju kopā ar
Sabiedrotajiem un kuru atzina lielākā daļa pasaules valstu. Šī valdība,
atšķirībā no saviem sabiedrotajiem Francijas un Lielbritānijas, uzskatīja
par savu ienaidnieku arī Padomju Savienību. Stāvoklis mainījās līdz
ar vācu–padomju kara sākumu 1941. gada vasarā, kad Lielbritānija
un PSRS kļuva par sabiedrotajām. Šajā situācijā arī Polijas valdība
bija spiesta parakstīt sadarbības līgumu ar PSRS pret Vāciju. Tas deva
juridisku iespēju panākt apcietināto Polijas pilsoņu atbrīvošanu un Polijas
armijas veidošanu Padomju Savienībā. Tomēr abas puses nespēja panākt
vienošanos Polijas austrumu robežas jautājumā. 1943. gadā attiecības
starp Polijas Trimdas valdību un PSRS tika pārtrauktas pēc tam, kad
Vācija publiskoja Katiņas mežos pie Smoļenskas atklātos PSRS represīvo
iestāžu 1940. gada pavasarī noslepkavoto gūstā kritušo Polijas armijas
virsnieku masu kapus (PSRS, kategoriski noliedzot savu vainu, izmantoja
to kā ieganstu attiecību pārtraukšanai, pārmetot poļu pusei sadarbību
ar Vāciju). Kara beigās Rietumu Sabiedrotie ievēroja PSRS intereses
Polijas jautājumā un pēc kara atzina padomju iespaidā esošās Polijas
• 17 •
suverenitāti, tomēr Trimdas valdība turpināja savu darbību Rietumos līdz
pat 1990. gadam, kad nodeva savas pilnvaras atjaunotās Polijas valdībai
Varšavā.
Pirmajā nodaļā iekļautajos dokumentos raksturota Polijas ārējā
situācija laikposmā no 1938. gada marta līdz septembrim, kad līdz ar
Vācijas īstenoto Austrijas anšlusu un pašas Polijas panākto attiecību
noregulējumu ar Lietuvu aizsākās strauja virzība uz bruņotu konliktu
Eiropā un kad lielvalstu konferencē Minhenē tika faktiski izlemta
Čehoslovākijas valsts iznīcināšana. Otrajā nodaļā apkopotie dokumenti
attiecas uz laiku no 1938. gada septembra līdz 1939. gada martam, kad
norisinājās Čehoslovākijas valsts pakāpeniska likvidācija, bet trešajā – uz
laiku no 1939. gada marta līdz septembrim, kad Polija kļuva par Vācijas
ārpolitiskās un militārās ekspansijas galveno mērķi. Ceturtajā nodaļā
iekļautajos vēstures avotos atspoguļojas Otrā pasaules kara sākumposma
dramatiskie notikumi, kad Polijā iebruka Vācijas, PSRS un Slovākijas
bruņotie spēki.
Katru dokumentu papildina komentāri un piezīmes, kā arī norāde
par publicētā dokumenta avotu (arhīvs ar attiecīgo šifru vai izdevums
ar attiecīgo lappusi). Latviešu valodā rakstītajos dokumentos saglabātas
valodas un stila īpatnības, labotas gramatiskas kļūdas un pārrakstīšanās.
Tulkojumos no poļu valodas mēģināts saglabāt tālaika stila īpatnības
un vienlaikus – mūsdienu valodai pieņemamas izteiksmes formas.
Personvārdi atveidoti atbilstoši norādījumiem par citvalodu īpašvārdu
pareizrakstību latviešu valodā. Lai atvieglinātu personu un vietvārdu
atpazīšanu, komentāros poļu un citiem latviskotajiem īpašvārdiem iekavās
dota to oriģinālrakstība. Tulkojuma teksts atsevišķās vietās papildināts
ar vārdiem vai to daļām kvadrātiekavās. Tie oriģinālā nav atrodami,
bet nojaušami no konteksta. Divi punkti apaļajās iekavās norāda uz
izlaidumiem tekstā.
Krājuma sastādītājs izsaka pateicību par materiālo atbalstu krājuma
izdošanā Polijas Republikas vēstniecībai Latvijā, Bāzeles (Šveice) Univer-
sitātes emeritētajam profesoram un Latvijas Universitātes Goda doktoram
Jirgenam fon Ungernam-Šternbergam un viņa dibinātajam “Bernharda
Holandera fondam”.
• 18 •
1. POLIJAS ĀRĒJAIS STĀVOKLIS
1938. GADA MARTĀ–SEPTEMBRĪ
1938. gada sākumā, sarežģoties starptautiskajai situācijai Eiropā,
Polija bija nonākusi neizdevīgā stāvoklī: praktiski tai atlika tikai viena
no teorētiskajām izvēlēm – savienība ar Vāciju, jo Polija faktiski nekādi
nespēja iespaidot Vācijas vai Rietumu lielvalstu politiku. Minētās liel-
valstis arvien izteiktāk demonstrēja savu būtiskas ieinteresētības trūkumu
Austrumeiropas norisēs. Tāpat kā citas dalībvalstis, arī Polija šajā laikā
bija piedzīvojusi pilnīgu vilšanos Tautu Savienības kā kolektīvās drošības
organizācijas spējā nopietni ietekmēt drošības situāciju Eiropā. Šādā
stāvoklī Polijas ārlietu resors, ievērojot Rietumu lielvalstu realizēto piekā-
pīgo politiku pret Vāciju, uzskatīja par nepieciešamu intensiicēt sadarbību
ar Vāciju, cerot uz līdztiesīgu un labu kaimiņattiecību iespējamību. Ārēji
varēja šķist, ka iestājies abu valstu savstarpējas tuvināšanās posms
(vēl jo vairāk tāpēc, ka vairākas starptautiskas akcijas abas zemes
realizēja vienlaikus). Tomēr patiesībā Polija vienīgi izmantoja izraisītos
starptautiskos sarežģījumus savu, bieži vien jau par pastāvīgām kļuvušo
ārpolitisko problēmu risināšanā.
1938. gada martā Vācija realizēja Austrijas pievienošanu jeb t. s.
anšlusu, turklāt mēģinot to iztēlot kā vāciešu “iekšēju lietu”. Polijas val-
dība uzskatīja, ka Vācijas ekspansija dienvidu virzienā tai zināmā mērā
pat ir izdevīga, jo vācu ekspansija “iestrēgs” Balkānos vai sadursies ar
Itālijas ekspansionismu, jebkurā gadījumā tādējādi nekādi neskarot Poliju
(1938. gada 23. februārī, Vācijas valstsvīram H. Gēringam viesojoties
Polijā, J. Beks tam atklāti pateica, ka Polija vienīgi netieši ir ieinteresēta
Austrijā, ar to domājot saimnieciskās un tranzīta intereses). Kopumā
anšlusa laikā un arī vēlāk, Minhenē pieņemto lēmumu laikā, skaidri iz-
paudās iepriekšminētā J. Beka nostāja – viņš uzskatīja, ka Vācijas un
Itālijas realizētā taktika dod rezultātus un savu plānu realizācijā vēlējās
rīkoties līdzīgi. Tomēr ministrs nespēja paredzēt, ka tas nevar dot ilgstošus
panākumus Polijas vājuma dēļ.
Šajā laikā uz Polijas un Lietuvas robežlīnijas notikušais kārtējais
robežincidents ar tajā iesaistītā poļu robežsarga nāvi deva Polijas ārlietu
• 19 •
resoram ieganstu beidzot atrisināt ieilgušo attiecību problēmu ar Lietuvu.
Polijas puses uzstādītā ultimāta rezultātā starp abām valstīm pirmo reizi
tika nodibinātas diplomātiskas attiecības, kas kopumā tomēr vairs īpaši
nespēja mainīt drošības situāciju reģionā, jo to jau noteica citi faktori:
pirmām kārtām Vācijas ekspansīvie plāni. Turpmākajos mēnešos Vācija
izdarīja pieaugošu spiedienu pret Čehoslovākiju, par ieganstu izmantojot
plašās vāciešu apdzīvotās teritorijas Sudetos un citur pierobežas apgabalos
(sākotnēji prasot autonomiju vācu minoritātei, vēlāk – Sudetu apgabala
pievienošanu Vācijai). Polijas valdība šajā laikā pamatoti paredzēja, ka
Rietumu lielvalstis Čehoslovākiju neaizstāvēs, taču uzskatīja, ka Polija
nedrīkst darīt neko tādu, kas varētu pakļaut riskam tās šķietami labās
attiecības ar Vāciju. Līdzīgi kā savulaik J. Pilsudskis, J. Beks Čehoslovākiju,
tāpat kā Austriju, uzskatīja vienīgi par “pagaidu politisku veidojumu”.
Tādējādi Polijas ārpolitiku lielā mērā noteica gan šie uzskati, gan Rietumu
attieksme, tāpat arī Varšavas vēlme šajā situācijā realizēt savus plānus.
Un tie paredzēja lielā mērā poļu apdzīvotās, čehoslovāku karaspēka
1919. gadā ieņemtās Cešinas Silēzijas atgūšanu, Polijas un Ungārijas
kopējas robežas izveidošanu, ungāriem ieņemot Aizkarpatu Ukrainu, kā
arī neatkarīgas Slovākijas izveidošanu ar dominējošu Polijas iespaidu šajā
valstī (tādējādi kopīgi ar ungāriem pretdarbojoties Vācijas mēģinājumiem
iegūt kontroli pār šo valsti).
Jau 1938. gada 12. janvārī ārlietu ministrs J. Beks Seimā paziņoja, ka
gadījumā, ja Čehoslovākijas minoritāšu situācijas uzlabojumi neattieksies
arī uz Cešinas apgabala poļiem, Polija to uzskatīs par sev naidīgu soli
(turpmākajos mēnešos viņš vairākkārt publiski izteica līdzīgu viedokli).
Savukārt maijā Polijas prezidenta, armijas ģenerālinspektora un ārlietu
ministra apspriedē tika nolemts neuzņemties nekādas saistības pret Čeho-
slovākiju, tomēr neuzsākot pret to arī naidīgas akcijas. Minēto nostāju
noteica J. Beka pieļāvums, ka iespējamās, kaut arī maz ticamās Rietumu
nepiekāpīgās nostājas Čehoslovākijas sadalīšanas draudu priekšā Polijai
jāsaglabā iespēja pilnībā mainīt arī savu politiku, lai kara gadījumā
nekļūtu par Vācijas sabiedroto.
Kopumā šajā laikā Varšavā radās iespaids, ka Francija un Lielbritānija,
pašas nevēloties nonākt konliktā ar Vāciju un realizējot piekāpšanās
politiku, vienlaikus cenšas Vāciju sanaidot ar Poliju. Poļu pārliecību par
viņu politikas pareizību vairoja arī Čehoslovākijas atsaucības trūkums uz
Polijas priekšlikumiem par kopīgu rīcību konlikta gadījumā. Vēl vairāk
to iespaidoja poļu sabiedrības nostāja šajā jautājumā, ko spilgti izteica
konservatīvais laikraksts “Czas” jūnijā: “Sasaistīt šādas valsts aizsardzību
ar Polijas valsts interesēm, iesaistīties militārā avantūrā, aizsargājot
[Čehoslovākijas] Republiku, kura līdz šim mums ir tikai kaitējusi, (..),
būtu smaga, ļoti smaga kļūda.”
Sarežģītā starptautiskā situācija kārtējo reizi pamudināja Polijas ārējā
resora vadību censties intensiicēt attiecības ar Baltijas valstīm, meklējot
potenciālus sabiedrotos turpmākajās norisēs reģionā. Igaunija un Latvija,
• 20 •
kā arī Lietuva labprāt atsaucās, taču attiecības aprobežojās ar valstsvīru
vizītēm un dažiem saimnieciska rakstura līgumiem (Latvija 1938. gada
oktobrī ar Poliju parakstīja jaunu vienošanos par Polijas sezonas lauk-
strādnieku darba nosacījumiem Latvijā).
Kopumā šajā laikā Polijas ārējās politikas vadītāji, neredzēdami alter-
natīvu savai iepriekš realizētajai politikai, centās turpināt t. s. līdzsvara
politiku starp Vāciju un PSRS, vienlaikus uzskatot, ka Polijai jāapliecina
sava spēja spēlēt lielvalsts lomu vismaz reģionā, tādējādi nodrošinot
savas valsts drošību briestošajā krīzē.
1.1. Izvilkums no Latvijas sūtņa M. Valtera1

konidenciālā ziņojuma
ārlietu ministram V. Munteram2
(Varšavā, 1938. g. 14. martā)
M. Valtera ziņojumā atspoguļota Polijas valdības reakcija uz 12. martā

Vācijas realizēto Austrijas anšlusu. Tieši tāpat kā Rietumu lielvalstis,
Polija oiciāli reaģēja ar klusumu jeb faktiski nereaģēja vispār. Savukārt
franču diplomātu mēģinājumi sakūdīt Poliju uz asu reakciju pret notiekošo
Varšavā pamatoti tika uztverti nevis kā patiesa vēlme aizstāvēt Austrijas
neatkarību, bet panākt Polijas un Vācijas attiecību pasliktināšanos,
tādējādi atvirzot Vācijas draudus pret pašu Franciju.
Dažādo notikumu rindā, par kuriem tagad Varšavā iet sarunas, stāv
pirmā vietā notikumi Austrijā. Poļu prese neizrāda tādu nervozitāti, kāda
vērojama poļu sabiedrībā. Ārlietu ministrijā preses apspriedēs, par kurām
man stāstīts, šinīs dienās mēģināts nomierināt žurnālistu satraukumu.
Tas pats izteicas presē, kas mēģina lietu attīstīt, vērot mierīgi, uzsverot,
ka Polija nostājas neitrālā stāvoklī un ka to nepārsteidz Austrijas
notikumi. Sarunā ar Grieķijas sūtni Kollasu3 dzirdēju, ka Beks4 vēl pirms
izbraukšanas uz Romu runājis ar vienu no kolēģiem par Austrijas lietām
un izteicies tādā sakarā ļoti skeptiski par Šušniga5 politiku. Beks licis
saprast, ka starp Vāciju un Itāliju notikusi saprašanās Austrijas lietās un
tamdēļ nekas nevarētu traucēt Vācijas nostāšanos. Citās sarunās esmu
dzirdējis, ka tagad vēro arī vairāk Gēringa6 vizīti Polijā un daži domā,
ka Gērings sarunās ar šejienes aprindām, protams, ļoti šaurām, licis
saprast, kādi nodomi pastāv pret Austriju. Vienu brīdi poļu presē parādījās
atsauksmes, kas liecināja, ka pastāv zināmas bailes, kas būs ar Polijas
eksportu uz Austriju, ja notiks Austrijas pievienošana Vācijai, bet tad tās
apklusa un jādomā, ka zem tāda paša iespaida no vadošām aprindām.
No kādas informētas puses dzirdu bez tam, ka pirms Beka brauciena uz
Romu, viņam bijusi saruna ar šejienes franču vēstnieku Noelu7 un ka
• 21 •
Noels mēģinājis iespaidot Beku tādā virzienā, kas liekas esam pēc franču
ieskata pareizāks, proti, vai ceļojumu nevarētu atlikt uz drusku vēlāku
laiku, ko vēloties arī Anglija8. Anglijas vēstnieks nav tādu domu uzsvēris,
bet tomēr licis saprast, ka taisni tai brīdī, kur iesākas sarunas starp Angliju
un Itāliju, vai pat pirms tām, nebūtu lietderīgi uz Romu braukt. (..)
Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 46. lp.
1
Miķelis Valters (1874–1968) – Latvijas valstsvīrs un diplomāts. 1918.–1919. g.
iekšlietu ministrs, no 1919. g. diplomātiskais pārstāvis, sūtnis Itālijā, 1924.–
1925. g. – Francijā, no 1928. g. konsuls Kēnigsbergā, no 1934. g. – sūtnis Polijā,
no 1938. g. – Beļģijā.
2
Vilhelms Munters (1898–1967) – Latvijas valstsvīrs. No 1925. g. Ārlietu
ministrijas Baltijas valstu nodaļas vadītājs, no 1931. g. – Administratīvi-juridiskā
departamenta vadītājs, no 1933. g. – Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, 1936.–
1940. g. ārlietu ministrs.
3
Kimons Kollass (Kóllas) – Grieķijas diplomāts, 1935.–1939. g. sūtnis Polijā.
4
Juzefs Beks (Beck, 1894–1944) – Polijas armijas pulkvedis, valstsvīrs. 1930.–
1932. g. ārlietu viceministrs, vicepremjerministrs, 1932.–1939. g. ārlietu
ministrs. Miris Rumānijā.
5
Kurts Šušnigs (Schuschnigg, 1897–1977) – Austrijas valstsvīrs. 1934.–1938. g.
kanclers.
6
Hermanis Vilhelms Gērings (Göring, 1893–1946) – Vācijas reihsmaršals (1940),
valstsvīrs. No 1932. g. Reihstāga priekšsēdētājs, no 1933. g. reihsministrs bez
portfeļa, Prūsijas Ministru prezidents, 1933.–1934. g. vienlaikus Prūsijas iekšlietu
ministrs un policijas priekšnieks, no 1933. g. maija aviācijas reihsministrs, no
1935. g. arī Gaisa spēku virspavēlnieks.
7
Leons Noels (Noël, 1888–1986) – Francijas diplomāts, 1932.–1935. g. sūtnis
Čehoslovākijā, 1935.–1939. g. vēstnieks Polijā.
8
Šajā vietā uz dokumenta kopijas Latvijas sūtņa Parīzē O. Grosvalda piezīme: “Tas
izliekas stipri neticami!”
1.2. Polijas valdības oiciālais ziņojums sakarā ar

incidentu uz Polijas un Lietuvas robežas
Neraugoties uz abu pušu vairākkārtējiem mēģinājumiem nodibināt

attiecības, no 1920. gada līdz pat 1938. gadam Viļņas pilsētas un citu,
vēsturē balstītu pretrunu dēļ Polijai un Lietuvai nebija diplomātisko
attiecību, abas valstis atradās permanenta konlikta stāvoklī starp
tautiskajā arēnā, bet abu zemju robeža atgādināja divu karojošu zemju
demarkācijas līniju, uz laiku noslēgta apšaudes pārtraukuma laikā.
Iepriekšējos gados uz Polijas un Lietuvas robežas samērā bieži bija arī
• 22 •
nejauši cilvēku upuru gadījumi abās pusēs, taču 1938. gada martā, kad
starptautiskajās attiecībās jau skaidri dominēja spēka principi, Polija
izšķīrās izmantot šādu gadījumu, lai atrisinātu ilgstošo konliktu, un
Lietuvas valdībai tika iesniegts ultimāts, prasot nodibināt diplomātiskās
attiecības.
Oiciāli tiek paziņots:
Naktī no 1938. gada 11. uz 12. martu plkst. 5.40 Polijas un Lietuvas
robežas Marcinkaņcu iecirknī, sādžas Verše Raduvka tuvumā, KOP1 patruļa
komandiera un karavīra sastāvā ievēroja divas personas, kuras tikko
bija nelegāli pārnākušas pāri robežai. Kad patruļa deva rīkojumu viņām
apstāties, personas sāka bēgt – viens Polijas teritorijas iekšienē, otrs –
Lietuvas teritorijas virzienā. Patruļas komandieris uzsāka pakaļdzīšanos
pirmajam, kamēr otrā vajāšanu jau bija sācis kareivis Staņislavs Serains.
Pēdējais tumsā nomaldījās un atradās robežas otrā pusē, kur 3 metru
attālumā no robežlīnijas viņu apšaudīja šajā vietā esošā lietuviešu
policija.
Kareivis Serains nomira no gūtajiem ievainojumiem. Starplaikā
karabīņu šāvienus dzirdējušais patruļas komandieris steidzās uz incidenta
vietu un, netālu no robežas, Polijas teritorijas pusē, lietuviešu policija
viņu apšaudīja.
Vietējās KOP sardzes karavīri, izdzirdējuši šāvienus, veica šī robežas
iecirkņa patrulēšanu un notvēra otru personu, kura bija patvērusies
Polijas teritorijā. Pratināšanā aizturētais atzinās, ka atrodas Lietuvas
policijas dienestā un pāri robežai viņu pārsūtījušas Lietuvas varasiestādes.
Izmeklēšana turpinās.
Pašlaik var secināt, ka incidentam, par kura upuri kritis poļu karavīrs,
ir bijis Lietuvas varas iestāžu organizēta slēpņa raksturs.
Šis incidents, no vienas puses, ir neizbēgams rezultāts nenormālajam
stāvoklim uz Polijas–Lietuvas robežas, kas izveidojies Lietuvas valdības
stūrgalvīgās atteikšanās dēļ nodibināt normālas kaimiņattiecības starp
abām valstīm, no otras puses, – naidīgajai attieksmei pret Poliju, ko
Lietuvas valdība ir centīgi uzturējusi tajā robežas pusē.
Valdība rezervē sev tiesības ieņemt nostāju pēc rūpīgas situācijas
izpētes, kādu prasa incidenta nopietnais raksturs.
Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red.
T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 155.
1
KOP – abreviatūra no Korpus Ochrony Pogranicza (poļu val.) – robežsardzes
korpuss.
• 23 •
1.3. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija
sūtnim Igaunijā V. Pšesmickim1 par ultimatīvās notas
iesniegšanu Lietuvai (Varšavā, 1938. g. 17. martā)
Polijas ārlietu ministra J. Beka prombūtnē Ārlietu ministrijas Austrumu

nodaļa sagatavoja ļoti asā formā ieturētu paziņojumu par incidentu uz
Polijas–Lietuvas robežas. Pēc tā publicēšanas presē Varšavā un Viļņā
sākās pret Lietuvu vērstas demonstrācijas. 14. martā izmisusī Lietuvas
valdība piedāvāja Polijai kopīgi noskaidrot notikušo un 15. martā vērsās
pie PSRS, Lielbritānijas un Francijas ar lūgumu sniegt tai diplomātisku
palīdzību konlikta atrisināšanā. J. Beks, kurš 16. martā atgriezās
Varšavā, notiekošo akceptēja un saskaņā ar armijas vadību sagatavoja
iesniegšanai Lietuvas valdībai ultimatīvu notu.
Lūdzu nekavējoties doties pie vietējā Lietuvas sūtņa un iesniegt viņam
sekojošo oiciālo notu poļu valodā ar pievienotu tulkojumu franču valodā:
“Savas valdības uzdevumā man ir tas gods informēt Jūsu Ekselenci par
sekojošo:
1) Lietuvas valdības šī mēneša 14. datuma priekšlikums nevar tikt pie-
ņemts, jo nesniedz pietiekošas drošības garantijas uz robežas, sevišķi pēc
visu līdzšinējo poļu–lietuviešu sarunu negatīvā rezultāta.
2) Sakarā ar to Polijas valdība paziņo, ka par vienīgo situācijai atbil-
stošo risinājumu uzskata nekavējošu normālu diplomātisko attiecību
nodibināšanu, bez jebkādiem conditions préalables2. Tas ir vienīgais kai-
miņattiecību lietu nokārtošanas ceļš jebkurai valdībai, kura, protams, ir
apveltīta ar labu gribu izvairīties no mieru apdraudošiem notikumiem.
3) Polijas valdība dod Lietuvas valdībai 48 stundas, skaitot no šīs
notas iesniegšanas brīža, lai pieņemtu augstāk minēto priekšlikumu,
ar noteikumu, ka diplomātisko pārstāvju akreditācija Kauņā un Varšavā
nedrīkstētu notikt vēlāk kā š. g. 31. martā. Līdz minētajam laikam visas
tehniskās vai citas vienošanās starp Polijas un Lietuvas valdībām tiktu
apspriestas starp attiecīgajiem sūtņiem Tallinā. Polijas un Lietuvas sūtņiem
Tallinā jāapmaina zemāk pievienotās notas par diplomātisko attiecību
nodibināšanu pirms minētā 48 stundu termiņa iztecēšanas.
4) Augstāk minētais priekšlikums nevar būt diskutējams ne satura, ne
formas ziņā – tas ir priekšlikums ne varietur3. Atbildes trūkumu vai jebkādus
papildinājumus jeb piezīmes Polijas valdība uzskatīs par atteikšanos.
Šajā negatīvajā gadījumā Polijas valdība ar saviem līdzekļiem nodro-
šinās savas valsts taisnīgās intereses”.
Lūdzu sūtņa kungu pievienot notai šādu tekstu:
“Saskaņā ar savas valdības rīkojumu man ir tas gods paziņot, ka Polijas
(Lietuvas) valdība ir nolēmusi, sākot ar šodienu, nodibināt diplomātiskas
attiecības starp Poliju un Lietuvu (Lietuvu un Poliju) un tāpēc izveido
sūtniecību Kauņā (Varšavā). Pienācīgi akreditēts Polijas (Lietuvas) sūtnis
iesniegs savus akreditācijas rakstus Kauņā (Varšavā) ne vēlāk par š. g.
31. martu.
• 24 •
Polijas (Lietuvas) valdība no savas puses nodrošina Lietuvas (Polijas)
sūtniecībai Varšavā (Kauņā) normālas funkcionēšanas apstākļus un sakarā
ar to no š. g. 31. marta garantēs tiešu sauszemes, gaisa, pasta telegrāfa un
telefona sakaru iespējas starp šo sūtniecību un Lietuvas (Polijas) valdību.”
Sūtņa kungam: Lūdzu nekavējoties telegrafēt par instrukcijas izpildes
laiku un ziņot par jebkādu Lietuvas sūtņa reakciju. Par šīs notas tekstu līdz
turpmākiem rīkojumiem lūdzu nevienu neinformēt.
T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 155–
156.
1
Vaclavs Pšesmickis (Przesmycki, 1891–1973) – Polijas diplomāts. 1921.–1923. g.
sekretārs sūtniecībā Rīgā, 1934.–1939. g. sūtnis Tallinā.
2
Conditions préalables (franču val.) – iepriekšēji nosacījumi.
3
Ne varietur (latīņu val.) – nav maināms, grozāms.
1.4. Lietuvas valdības nota Polijas sūtnim Igaunijā

V. Pšesmickim diplomātisko attiecību nodibināšanas
lietā (Tallinā, 1938. g. 19. martā)
Kopumā Polijas ultimatīvā nota bija samērā mērena, jo nesaturēja

nekādas prasības attiecībā uz atteikšanos no Lietuvas valdībai svarīgās
prasību politikas attiecībā uz Viļņu. Rezultātā, esošajā situācijā, kad notas
neizpildīšanas gadījumā šķietami draudēja Polijas militārs iebrukums,
Lietuvas valdība izšķīrās ultimātu pieņemt.
Savas valdības uzdevumā man ir tas gods paziņot, ka Lietuvas valdība
ir nolēmusi ar šodienu nodibināt normālas diplomātiskas attiecības starp
Lietuvu un Poliju un ar šo mērķi izveido sūtniecību Varšavā. Atbilstoši
akreditēts Lietuvas sūtnis iesniegs akreditācijas rakstus Varšavā ne vēlāk
kā š. g. 31. martā.
Lietuvas valdība no savas puses nodrošina Polijas sūtniecībai Kauņā
normālus funkcionēšanas apstākļus un sakarā ar to no š. g. 31. marta
garantē tiešu sauszemes, ūdens, gaisa, telegrāfa un telefona satiksmi
starp sūtniecību un Polijas valdību.
B. Dailide1,
Lietuvas pilnvarotais ministrs un ārkārtējais sūtnis.
1
Broņus Dailide (Dailidé, 1892–1981) – Lietuvas diplomāts. 1928.–1933. g. sūtnis
Latvijā, 1933.–1939. g. Igaunijā, 1939. g. jūnijā–1940. g. Latvijā.
• 25 •
1.5. Latvijas ģenerālkonsula Dancigā1 A. Birznieka2
ziņojums Ārlietu ministrijai par reakciju
uz Polijas–Lietuvas konliktu
(Dancigā, 1938. g. 19. martā)
Ziņojuma autors atspoguļo reakciju uz Polijas un Lietuvas konliktu

Dancigas brīvpilsētā, kuras pretrunas ar Poliju šajā laikā jau bija skaidri
iezīmējušās. Tāpat ziņojumā atspoguļojas arī Vācijas un poļu sabiedrības
viedokļi šajā jautājumā, kā arī viedoklis par Polijas politiku ārpus tās
robežām.
Kad Jūs saņemsiet šīs rindiņas, Polijas–Lietuvas konlikts būs jau
iegājis kādā noteiktā stadijā. Dancigas interese par šo sadursmi ir manāmi
dzīva.
Prese visā visumā diezgan objektīvi attēlo šī konlikta gaitu, pie kam ir
nomanāms, ka simpātijas ir Lietuvas pusē, lai gan skaidri to pateikt prese
aiz saprotamiem iemesliem izvairās. Bet sabiedrībā, sarunās ar vietējiem
vāciešiem ir dzirdams, ka Polijas izturēšanās, resp.[ektīvi], uzmākšanās
Lietuvai tiek asi nosodīta.
“Vorposten”s3 garākā ievadrakstā, apskatot Polijas–Lietuvas attiecību
vēsturi, norāda uz Polijas agresīvajiem nolūkiem iepretim Lietuvai un
Austrumprūsijai, pie kam sīki iztirzā Polijas nacionāldemokrātu pro-
grammu un viņas vadītāja Romāna Dmovska4 mērķus radīt varenu poļu
nacionālu valsti.
Nacionāldemokrātus arī dancigieši uzskata par saviem galveniem ie-
naidniekiem, kuri vienmēr ved Dancigai naidīgu politiku, traucējot Polijas–
Vācijas draudzību. “Vorposten”s atzīmē pie tam nacionāldemokrātu
politisko naivitāti, kura izpaužoties viņu trokšņainās demonstrācijās ar
prasībām pēc Lietuvas pievienošanas Polijai uz tā pamata, ka Vācija esot
sev pievienojusi Austriju. Vispārīgi Polijas sabiedrības noskaņā un prasību
uzstādīšanā esot manāms zināms paralēlisms (jeb pareizāk, pakaļdarīšana)
ar to, kas notiekas Vācijā. Kad Vācija esot ķērusies pie žīdu problēmas
atrisināšanas, arī nacionāldemokrāti un viņu iespaidotā poļu sabiedrības
daļa esot sākusi vest plašu antisemītisku propagandu; tāpat tas esot
arī ar prasībām pēc kolonijām; kad Vācija šo savu dibināto prasību esot
uzstādījusi, arī poļi, neskatoties uz saviem plašiem nekultivētiem zemes
gabaliem, kliedzot pēc kolonijām. Tagad, kad vācu zeme izveidojoties par
varenu Lielvāciju, arī poļu sabiedrībā parādoties prasības un tendences
pēc Lielpolijas dibināšanas.
Lasot poļu presi, bet sevišķi satiekoties ar poļiem sabiedrībā, var manīt,
ka sakarā ar Austrijas notikumiem Polijas tautā valda liels uztraukums
un ka viņa it kā apreibusi no iekarošanas dziņām.
Pirmais, ko man nācās dzirdēt sarunās ar poļiem pēc Vācijas iebrukuma
Austrijā, bija tas, ka nu esot pienācis laiks pārmācīt čehus. Ja tikai Vācija
• 26 •
kaut kādā veidā uzmākšoties čehiem, Polija nekavējoties brukšot čehiem
virsū, lai atņemtu viņiem Cešinu5 un vēl kādas tur čehu pilsētiņas un
apgabalus, kur dzīvojot poļi. Šis naids pret čehiem ir tik vispārīgs un
dziļš visā poļu sabiedrībā, ka liekas pietiktu ar visniecīgāko iemeslu, lai
izsauktu asiņainu izrēķināšanos ar šo savu brāļu tautu.
Tagad šīs iekarošanas dziņas ir atradušas otru piemērotu objektu –
Lietuvu. Poļu uzmākšanās Lietuvai vairāk gan ir izskaidrojama ar viņu
imperiālistiskām tieksmēm, nekā ar kāda sevišķa naida jūtām. Jo ko gan
mazā Lietuva tādu ļaunu būtu nodarījusi lielajai Polijai? Vienīgā Lietuvas
vaina ir, ka viņa ir maza un vāja iepretim lielajai un spēcīgajai Polijai. Ja
Polija tagad iepretim Lietuvai ir izturējusies samērā mēreni, neiemaršējot
ar karaspēku Lietuvā, kā to atklāti prasīja dažādas demonstrācijas Polijā,
tad tas izskaidrojams nevis ar Anglijas un Francijas padomiem, bet ar
brīdināšanu no Vācijas puses. Pēc šejienes ziņām, poļi esot sakoncentrējuši
pie Lietuvas robežas ap 60 000 karaspēka.
Nav nekādu šaubu, ka Berlīne lika Varšavai saprast, ka viņa neaprobē
nekādu nodomātu varas aktu iepretim Lietuvai, ka viņai ir arī savas
intereses Lietuvā un ka viņa neatbalstīs Poliju, jo viņas konlikts ar Lietuvu
izsauktu kādas bīstamas komplikācijas ar citām, lielākām valstīm, jādomā,
ar Pad.[omju] Krieviju. Šādus uzskatus man nācās dzirdēt no vairākiem
šejienes vāciešiem: šinī ziņā vāciešu doma ir vienprātīga.
Poļi, tāpat kā vācieši, tagad sāk atzīt tikai kailu varu; šī iziskā spēka
teorija atradusi Polijā auglīgu zemi.
Nupat es dzirdēju, ka Lietuvas valdība esot pieņēmusi Polijas ultimā-
tumu. Polijas prestižs tātad ir glābts, viņas lielummānija lielā mērā ir
apmierināta. Tagad paredzams, poļiem atklāsies plašas iespējas “legālā”
ceļā iespiesties Lietuvā, izplatīt tur savu iespaidu un ar savu nospiedošo
izisko un garīgo pārspēku galu galā panākt savu mērķi – Lietuvas pilnīgu
pakļaušanu Polijai.
Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2391. l., 11.–12. lp.

1
Danciga (Danzig) – Gdaņskas vāciskais nosaukums.
2
Aleksandrs Birznieks (1882–1951) – Latvijas diplomāts. 1931.–1940. g. ģenerāl-
konsuls Dancigā.
3
“Der Vorposten”, arī “Der Danziger Vorposten” – Vācu nacionālsociālistiskās
strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei; NSDAP)
laikraksts Dancigā.
4
Romāns Dmovskis (Dmowski, 1864–1939) – Polijas valstsvīrs, nacionālā labējā
spārna ideologs. 1917.–1919. g. Poļu nacionālās komitejas priekšsēdētājs
Parīzē, 1919. g. Polijas pārstāvis Miera konferencē, 1923. g. ārlietu ministrs.
Nacionāldemokrātiskās partijas, vēlāk citu uz tās bāzes izveidoto labējo
organizāciju vadītājs.
5
Par Cešinu Silēzijā, ko 1919. gadā ieņēma Čehoslovākija, sīkāk sk.: Polijas ārējā
politika 1918.–1937. gadā. Vēstures avotu krājums. Sast., tulk. un komentējis
Ēriks Jēkabsons. Rīga, 2009. 21., 60.–61. lpp.
• 27 •
1.6. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais
raksts Latvijas sūtņiem ārvalstīs par Polijas un
Lietuvas konliktu (Rīgā, 1938. g. 4. aprīlī)
Latvija jau kopš 1919.–1920. gada bija centusies ieturēt neitrālu

nostāju Polijas un Lietuvas konliktā, taču Rīgā šis konlikts allaž izraisīja
pamatotu nemieru par drošību reģionā kopumā. Vairākkārt Latvijas
valdība un tās pārstāvji centās konliktā uzņemties vidutāja lomu.
1938. gadā to centās darīt arī V. Munters, taču kopumā nesekmīgi1.
Tikai tagad es atrodu laiku Jums sniegt sīkāku ziņojumu par Latvijas
izturēšanos pēdējā Lietuvas–Polijas konliktā. Lai gan šīs dienas starp
11. un 19. martu jau pieder vēsturei un iestājies jauns posms Polijas–
Lietuvas attiecībās, tad tomēr mans sīkais ziņojums ir lietderīgs, jo viņā
skarti notikumi, kas ilgāku laiku bij diplomātisku pārrunu objekts, un
šis pārskats metīs arī gaismu uz zināmiem apstākļiem, kuriem būs sava
nozīme vēl nākotnē.
Man jāsāk pārskats ar 11. marta vakaru, kad notika dineja2 Zviedrijas
sūtniecībā. Dinejas laikā es saņēmu telefoniskas ziņas no Berlīnes un
Vīnes par Austrijas notikumiem. Tai brīdī, kā zināms, vēl nebija skaidrs, cik
deinitīvu raksturu Vācijas akcija pieņems, bet personīgi es tūliņ paredzēju
visļaunāko, t. i., Austrijas pievienošanu Vācijai. Vēl tagad atceros, ka
diplomātiskā korpusa locekļi dzīvi debatēja manis atreferētās ziņas, pie
kam izteica visdažādākās domas un lielākā daļa no sūtņiem bija ieskatos,
ka Vācija aprobežosies ar paklausīga režīma nodibināšanu Austrijā, līdzīgi
tam, kā tas ir noticis Dancigā3, bet atturēsies no drastiskiem soļiem.
Vienīgi Polijas sūtnis Harvats4 un es bijām citādās domās un, šķiroties
no viesmīlīgās mājas, es pateicu namatēvam, ka dinejas virsrakstā mums
jāliek vārdi: Finis Austriae5.
Vēl tai pašā naktī es apspriedos ar Valsts prezidentu6 un izteicu domu,
ka ar Austrijas notikumiem Vācijas spiediens uz tās pārējām robežvalstīm –
Čehoslovākiju, Poliju, Lietuvu un Dāniju tagad paliks stiprāks un līdz ar
to var saskatīt jau tuvākā nākotnē sarežģījumu iespējamības pie Vācijas
ziemeļu–austrumu un austrumu robežām, kādi vēl nesenā pagātnē
šķita diezgan tālu esam. Šai pašā sarunā es lūdzu Valsts prezidentu
mani pilnvarot jau tūliņ nākošā dienā, zem Austrijas notikumu svaigā
iespaida, sazināties ar Lietuvas sūtni7 un tam izteikt mūsu bažas par
acumirklīgo starptautisko stāvokli, liekot pie sirds Lietuvas valdībai par
jaunu visā nopietnībā apsvērt jautājumu par izlīgumu ar Poliju. Šādam
ierosinājumam Valsts prezidents piekrita, un nākošā dienā, t. i., sestdien,
12. martā, plkst. pusvienos, es izsaucu Lietuvas sūtni.
Te man jāiesprauž piezīme, ka sestdienas rītā Rīgā pienāca baumas
par kādu robežincidentu uz Polijas–Lietuvas robežas, kurā esot nonāvēts
kāds Polijas robežsargs. Šai sakarībā notiekot arī kāda karaspēka kustība
Lietuvas teritorijā, virzienā uz Alītu. Šai pašā rītā es piezvanīju sūtnim
• 28 •
Kauņā, kas tanī brīdī vēl noteiktu informāciju nevarēja sniegt, bet solījās to
darīt telefoniski, pēc sazināšanās ar Lietuvas iestādēm. Šo piezīmi es taisu
tādēļ, ka vēlāk ir tikušas izplatītas ziņas, it kā Latvija esot ņēmusi kaut
kādu dalību pie 11. marta incidenta kārtošanas un pat piedāvājusi šai lietā
savu vidutājību. Visas šīs ziņas ir bez jebkāda pamata un mēs šai gadījumā
ne tikai neesam spēruši kādus soļus, bet pat neesam pārrunājuši vai sevišķi
centušies noskaidrot Lietuvas un Polijas viedokli incidenta lietā.
Atgriežoties pie manas sarunas ar Lietuvas sūtni, es viņam atgādināju
visus savus līdzšinējos soļus Polijas–Lietuvas attiecību normalizēšanai.
Es norādīju uz to, ka jau 1934. gada septembrī, Ženēvā, tūliņ pēc Baltijas
Antantes līguma parakstīšanas, es uzņēmos iniciatīvu, lai nodibinātu
personīgu kontaktu starp Beku un Lozoraiti8. Šo pašu iniciatīvu es atkārtoju
arī 1935. gada asamblejas laikā. Abos gadījumos pēc sastapšanās Latvijas
delegācijas telpās Ženēvā, Beks un Lozoraitis apmainījās vizītēm un viņu
starpā norisinājās garas sarunas, kuru rezultātā izkristalizējās jau zināmi
poļu priekšlikumi. Kā zināms, vai nu ar nodomu vai pārpratuma dēļ,
Lietuva uz šiem priekšlikumiem nereaģēja un 1936. gadā attiecības strauji
pasliktinājās. Šinī gadā iekrīt arī rigorozi9 soļi pret Lietuvas minoritāti
Viļņas apgabalā un pretsoļi no Lietuvas puses10. Pirms izbraukšanas
uz 1936. g.[ada] asambleju, precīzāki, tā paša gada 8. augustā, es
izsaucu toreizējo Lietuvas sūtni nelaiķi Vileiši11 un viņam pateicu, ka pēc
manām domām Lietuva nav rīkojusies visai pareizi, nereaģējot uz Polijas
priekšlikumiem, kas izkristalizējās Beka–Lozoraiša apspriedēs. Tagadējos
apstākļos – tā es teicu Vileišim – es Ženēvā vairs nekādu iniciatīvu
neuzņemšos, bet es vēlētos, lai Lietuvas valdība zin, ka mēs uzskatam
nenormālā stāvokļa likvidāciju starp Lietuvu un Poliju par ļoti vēlamu aiz
iemesliem, kuri daudzkārt un attiecīgā vietā ir izteikti un kurus es šeit
neatkārtošu.
Par šo pašu jautājumu es runāju 28. septembrī Ženēvā ar Lozoraiti.
10. decembrī, Rīgas konferences laikā12, atkal ar Lozoraiti. 1937. gada
31. janvārī, atgriežoties no Tautu Savienības Padomes sesijas, es apstājos
Kauņā un savās pārrunās ar Lietuvas ārlietu ministri no jauna atgriezos
pie Polijas–Lietuvas attiecību kompleksa. 1. jūlijā, Kauņas konferences
laikā, es atļāvos šo jautājumu pacelt sarunā ar prezidentu Smetonu13.
Visos šajos gadījumos Lietuvas pusē arvien ir dzirdēta principiāla gatavība
kaut ko darīt, bet tai pašā laikā novērojama izvairīšanās no praktiskiem
soļiem, abstrakta juridiska un morāliska argumentācija.
Uz ārieni stāvoklis starp abiem kaimiņiem palika arvien ļaunāks un
1937. g.[ada] septembrī, Ženēvā, man Beks pateica savus slavenos vārdus
sakarā ar kādu toreizējo robežincidentu: “Ja būs vēl kāds incidents, tad mēs
šausim un neatbildēsim vairs ar vārdiem, bet ar kādu kavalērijas brigādi”.
Beks mani vēl speciāli pa pusei pilnvaroja, pa pusei lūdza šos viņa vārdus
atstāstīt Lietuvas ārlietu ministram. To arī izdarīju 24. septembrī. Toreiz
es Lozoraitim vēl pateicu, ka varbūt šī kavalērija tik ātri nekustēsies, bet,
ka mana saruna ar Beku man neatstāja nekādu šaubu, ka Polijas valdības
pacietība tuvojas savai robežai.
• 29 •
Vēl 1937. gada 11. decembrī, atgriezies no Tallinas konferences, es
vairāk kā divas stundas pavadīju vagonā divatā ar Lozoraiti un visa mūsu
saruna bij veltīta Polijas–Lietuvas attiecībām. Es vēlreiz atkārtoju visus
politiskos un stratēģiskos argumentus, kas runā par labu izlīgumam ar
Poliju un uzsvēru, ka pēc manas pārliecības goda pilns izlīgums arvien vēl
ir iespējams, kas no Lietuvas neprasītu ne iepriekšēju diplomātisku sakaru
nodibināšanu, nedz arī atteikšanos no sava viedokļa Viļņas jautājumā.
Nobeidzot sarunu, kuras nopietnību un tanī pašā laikā draudzīgo raksturu
Lozoraitis pilnībā apzinājās, es pateicu pirmo reizi, ka, ja es varu kaut kādā
nebūt veidā būt pakalpīgs, tad es stāvu Lietuvas ārlietu ministra rīcībā.
Tāpat es uzsvēru, ka nekur uz ārieni par šo sarunu es neko neteikšu un
neinformēšu pat savu sūtni Kauņā14, lai nodrošinātu absolūtu slepenību,
un, ja mani pakalpojumi būtu vēlami, es lūdzu Lozoraiti to man darīt
zināmu tiešā ceļā, bez sūtņa starpniecības.
To visu es atkārtoju Savicka15 kungam, un beidzot pateicu, ka Austrijas
notikumi mani pamudina, un šoreiz jau oiciāli, valdības vārdā, vērst
Lietuvas uzmanību uz draudošām briesmām, kas var ļoti drīz pienākt arī
pie Lietuvas robežām, un ieteikt šai sakarībā nopietni apsvērt jautājumu
par attiecību nokārtošanu ar Poliju. Es lūdzu šo draudzīgo démarche16 man
neņemt ļaunā un to arī neiztulkot kā mūsu vēlēšanos iejaukties Lietuvas
ārpolitiskos apsvērumos. Mēs, protams, varētu bezdarbībā un klusi ciešot
paslēpties aiz Lietuvas robežām un gaidīt, kamēr briesmas pienāk pie
Lietuvas robežas, bet tādu politiku mēs neuzskatām par godīgu un mūsu
politiskās Antantes17 un draudzīgo attiecību cienīgu. Lietuvas sūtnis,
tāpat kā viņa priekšgājējs, bez ierunām atzina manu viedokli par pareizu
un man apsolīja, ka viņš nekavējoši par šo sarunu ziņos uz Kauņu, kur
nākošā dienā, svētdienā (13. III) gaidīja atgriežamies Lozoraiti.
No savas puses Lietuvas sūtnis uzstādīja 2 jautājumus. Pirmo, kādā
veidā mēs domātu, ka Polija varētu stiprināt drošību Baltijas apgabalā.
Kā otro: vai nebūtu jābaidās no tā, ka tagadējos apstākļos Polija izlīguma
mēģinājumu augstprātīgi noraidītu. Uz pirmo jautājumu es atbildēju,
ka mēs nedomājam par kautkādiem speciiskiem soļiem, bet, ievērojot
Polijas attiecību raksturu ar Vāciju, izlīgums ar Poliju netieši lielā mērā
pastiprinātu Lietuvas pozīcijas, un mēs tad savā neatkarīgā politikā,
kas iziet uz neitrālo joslu starp Vāciju un Krieviju, visi bez izņēmuma
būtu vienisprātis, bez riska, ka Polijas–Lietuvas konlikts te varētu ienest
negaidītus sarežģījumus. Uz otro jautājumu es atbildēju, ka man Polijas
viedoklis nav zināms, bet no manām līdzšinējām sarunām ar Polijas
ārlietu ministri un Polijas sūtni man ir noteikts iespaids, ka sarunā ar
Lozoraiti savā laikā taisītie priekšlikumi visi paliek spēkā. Man jāpiebilst,
ka, runājot ar Lietuvas sūtni, es tai momentā jau zināju, ka bija jau pat
iecelti pilnvarotie (Harvats un Kļims18) un izstrādāts pilnvaru teksts. Es arī
zināju, ka Polijas ārlietu vadība šo sarunu pārtraukšanu, kas notika starp
Mironu19 un grāfu Tiškeviču20, ir ņēmusi stipri ļaunā. Bet es biju saistīts
ar savu vārdu par to neko neizpaust un tādēļ arī sarunā ar sūtni Savicki
aprobežojos ar to, ko es nupat teicu kā atbildi uz viņa otro jautājumu.
• 30 •
Sarunu laikā zvanīja sūtnis Sējas21 kgs no Kauņas un apstiprināja
ziņas par robežincidentu. Es tās atstāstīju Savickim un piemetināju, ka
tagadējos apstākļos es šo incidentu uzskatu par ārkārtīgi bīstamu un vēl
jo vairāk redzu attaisnojumu visam tam, ko es sūtnim biju izteicis.
Tai pašā dienā (12. III) plkst. 10-os, es vispārējos vilcienos informēju
Harvatu par manu sarunu ar Savicki. Es arī uzdevu telefoniski sūtnim
Kauņā pie pirmās izdevības atkārtot manu démarche, protams, daudz
asākā formā pie Lietuvas ārlietu ministra, kas arī notika 14. martā un par
ko tuvāk ir ziņots sūtņa L. Sējas kga attiecīgos rakstos.
Pirmdien, 14. martā, no ziņām, kas bij ienākušas pa svētdienu,
varēja tūliņ konstatēt, ka sakarā ar 11. marta incidentu stāvoklis stipri
saasinājies. Šīs pašas dienas vakarā, plkst. 18.45 sūtnis Valters22 mani
informēja par sarunu starp Markusu23 un Kobiļaņski24 , par kuru tuvākas
ziņas atkal var atrast sūtņa attiecīgā ziņojumā. No šīs sarunas es arī
smēlos informāciju, ka Polija nodomājusi iesniegt Lietuvai terminētu
ultimātu. Plkst. 19.30 sūtnis Kauņā man ziņo, ka viņa démarche pie
Lozoraiša ir pieņemta, ka šo démarche, kopā ar visu radušos stāvokli
apspriedīšot Lietuvas valdība, kura visās tanīs dienās, kā zināms, sēdēja
en permanence25. Bez tam sūtnis man ziņoja, ka uz Lietuvas ierosināto
apriņķu priekšnieku apspriedi incidenta noskaidrošanai, kas bij nolikta
uz svētdienu, 13. martā, poļi nemaz nav ieradušies.
Tanī pašā vakarā, kā zināms, Lietuvas sūtnis Tallinā iesniedza Polijas
sūtnim pirmo Lietuvas priekšlikumu, kas sastāvēja no 2 punktiem, proti,
iecelt pilnvarotos, kas a) noskaidrotu 11. marta incidentu un b) apspriestu
soļus tamlīdzīgu incidentu novēršanai nākotnē. Līdz šim vēl nav galīgi
skaidrs, kādēļ šis paziņojums taisīts caur Tallinu. Savickis man teica,
ka vispirms esot gribējuši uzdot viņam attiecīgo priekšlikumu nodot
Harvatam, bet tā kā viņš tanī vakarā neesot bijis mājās, tad Lietuvas
Ārlietu ministrija, lai nezaudētu laiku, tūliņ sazinājusies ar Tallinu.
Otrā versija, ko esmu dzirdējis, ir, ka Markusa saruna ar Kobiļaņski ir
tikusi zināma Kauņā caur Tallinu un ka tādēļ Lietuva izšķīrusies savu
priekšlikumu nodot Tallinā. Katrā ziņā igauņu starpniecība šajā lietā nav
notikusi un Lietuvas sūtnis Tallinā ir sazinājies tieši ar Polijas sūtni.
Es pienāku pie 15. marta. Plkst. 10.30 sūtnis Kauņā man ziņo par
augšminētā Lietuvas priekšlikuma iesniegšanu, un 15 minūtes vēlāk sava
ministra uzdevumā man to apstiprināja Savickis. Priekšpusdienā pienāca
arī pirmās ziņas par karaspēka kustību Polijā. Plkst. 13.30 sūtnis Harvats
mani sīki informēja par Markusa un Kobiļaņska sarunu. Pateica, ka nekāds
ierosinājums no poļu puses igauņiem nav taisīts un ka poļi arī nav devuši
igauņiem nekādas pilnvaras uz jebkādu vidutājību. Es vaicāju sūtnim, vai
viņam ir kādas ziņas par 3 poļu divīziju koncentrēšanu, uz ko viņš man
atbildēja: “Pie mums neviens negrib karu, bet ja nebūs sarunu, kam dotu
pilnīgi pieņemamu pretekstu Jūsu sestdienas démarche, tad būs ultimāts.
Par 3 divīzijām es neko nezinu, es domāju, šīs ziņas ir pārspīlētas.”
Plkst. 14-os no sūtņa Varšavā saņemu ziņas par demonstrācijām Polijā,
ka gaida atgriežamies Beku un ka Polijas valdība apspriedīšot stāvokli
• 31 •
16. martā. Sūtnim Kauņā es uzdevu oiciāli apvaicāties pie Lietuvas
ārlietu ministra, vai 14. marta priekšlikums uzskatāms kā netieša atbilde
uz Latvijas démarche, citiem vārdiem, vai šī priekšlikuma 2. punkts iz-
tulkojams kā Lietuvas gatavība pārrunāt visu jautājumu kompleksu
ar poļiem. Uz to plkst. 14.30 saņēmu telefonisku atbildi no Kauņas,
ka Lozoraitis neuzskatot 14. marta priekšlikumu kā atbildi uz Latvijas
démarche un ka par šo pēdējo un Polijas–Lietuvas attiecībām pēc būtības
vēl runās un tas prasīšot zināmu laiku.
16. martā Varšavā ierodas ārlietu ministrs Beks. Daudzās pilsētās
notiek Lietuvai naidīgas demonstrācijas. Plkst. 16-os sūtnis Varšavā mani
informē, ka tai pašā pievakarē notikšot kabineta sēde, kas būs veltīta
Polijas–Lietuvas attiecībām. (Kā zināms, nenotika vis kabineta sēde, bet
sevišķa apspriede pie Polijas Valsts prezidenta26).
Es tūdaļ izsaucu Lietuvas sūtni un pateicu viņam, ka sēdes iznākumā
es paredzu ultimāta uzstādīšanu un, ja es tuvākās stundās saņemtu atbildi
uz manu sestdienas démarche, es uzņemtos uz sevi atbildību sazināties ar
Varšavu un ieteikt ultimātu neuzstādīt. Savickis bija vienisprātis ar mani,
ka tā esot pēdējā iespējamība novērst ultimātu.
Pēc šīs sarunas es sazinājos ar Polijas sūtni un liku viņam saprast,
ka nebūtu vēlams tai pašā vakarā jau pasludināt ultimātu, jo gadījumā,
ja Kauņa reaģētu uz Latvijas démarche, būtu daudz labāk stāties pie
plašākām sarunām un nekoncentrēties uz robežincidentu. To Harvats
solījās notelegrafēt uz Varšavu. Līdz vēlam vakaram no Lietuvas nekādas
ziņas nepienāca.
17. marts, ceturtdiena, kuras vakarā, kā zināms, nāca Polijas ultimāts,
ar savu dramatismu man arvien paliks atmiņā visos sīkumos. No paša
rīta, plkst. 10-os, man zvanīja Savickis un pateica, ka naktī Lozoraitis esot
sazinājies ar viņu. Viņš esot teicis, ka uz mūsu jautājumu nekā konkrēta
nevarot atbildēt, ka taustot zemi ar angļu palīdzību un ka Polijas prasības
esot ārkārtīgi smagas.
11.45 Valters ziņo, ka par 16. marta lēmumiem vēl neko neizpauž.
Apspriedē pie Polijas Valsts prezidenta esot ņēmis dalību arī kara ministrs
un Ģenerālštāba priekšnieks. Polijā notiekot jaunas demonstrācijas, kaisot
proklamācijas un vakarā paredzēta neliela manifestācija uz Maršala
Pilsudska laukuma.
12-os Polijas sūtnis informējās par stāvokli. Vaicāja, vai neesot vēl
ziņas no Kauņas un lika saprast, ka ultimāts nav izsludināts. Gaidot vēl
eventuālu atbildi uz mūsu démarche.
Tai pašā dienā izplatījās baumas, ka kāds Lietuvas ģenerālis ieradies
Latvijā, lai informētos par mūsu eventuālo palīdzību bruņota konlikta
gadījumā ar Poliju. Noskaidrojās, ka šis ģenerālis ir Daukants27, kas bija
ieradies Rīgā jau iepriekšējās nedēļas vidū ar nolūku inspicēt dažus Lietuvas
audzēkņus, kas mācās K. Valdemāra28 jūrskolā29. Tāpat izplatījās baumas,
ka Anglija esot uzņēmusies vidutājību Polijas–Lietuvas konliktā.
Tālāk prese ziņoja, ka Polijas valdība iepriekšējā vakarā ir lēmusi par
vajadzīgiem soļiem, neprecizējot to tuvāk, kādi soļi domāti. Bez tam tika
• 32 •
ziņots, ka Beks 22. martā sniegs paskaidrojumus Senātā par Polijas–
Lietuvas attiecībām.
Šīs un vēl daudzas citas ziņas, kas bira ceturtdien priekšpusdienā kā
no pilnības raga, radīja tādu iespaidu, ka Polijas valdība būtu izšķīrusies
par mērenības ceļu. Man personīgi tomēr bij iespaids, ka tādas domas ir
nepareizas. Es tādēļ sazinājos vispirms ar Anglijas lietvedi30 un prasīju,
vai Anglija esot uzņēmusies vidutājību konliktā. Uz to viņš man atbildēja
negatīvi un piemetināja, ka Anglija caur savu vēstnieku Varšavā31 vienīgi
esot devusi council of wisdom32.
Plkst. 13.15 sūtnis Varšavā mani informēja, ka notiekot karaspēka
koncentrācija pie robežām. Francijas un Anglijas vēstnieki pie Polijas
ārlietu ministra vēl neesot tikuši.
Tanī pašā dienā notika mūsu [Ministru] kabineta sēde, kurā es sniedzu
manu ziņojumu par visiem notikumiem kopš 11. marta. Pēc šī ziņojuma
kabinets mani vienbalsīgi pilnvaro darīt visu iespējamo, lai novērstu
bruņotu konliktu, neizslēdzot pat vajadzības gadījumā braucienu uz
Kauņu.
Plkst. 13.30 Anglijas lietvedis man zvanīja no jauna un paziņoja, ka
Kenards33 ir redzējis grāfu Šembeku34 kuram izteicis cerību, ka nenotiks
nekāda pārsteidzīga rīcība. Līdzīgā kārtā ar Šembeku runājis arī
Francijas vēstnieks Noels. Nekādu vidutājību Anglija nav uzņēmusies un
neuzņemsies.
Plkst. 14-os man zvana Polijas sūtnis un pasaka, ka situācija esot
ārkārtīgā mērā nopietna. Polijas valdības rīcība esot gaidāma naktī vai
nākošā rītā. No jauna viņš prasīja, vai esot kādas ziņas no Kauņas.
14.45 zvana sūtnis Sēja un ziņo, ka Lietuvas valdība esot informējusi
Anglijas, Francijas un Itālijas valdību par incidentu un lūgusi Varšavā
ieteikt mērenību, bet nav lūgusi nevienas valsts starpniecību. Arī Vācijas
un Padomju Savienības valdības informētas par stāvokli, bet tādi lūgumi
kā augstāk minētām 3 lielvalstīm, pēdējām divām nav izteikti. Lietuvas
valdība gaidot atbildi no poļiem uz 14. marta priekšlikumu. Tai pašā
dienā Kauņā esot notikusi Seima sēde, kurā iekšlietu ministrs Čapliks35
īsi referējis par konlikta līdzšinējo gaitu.
Pēc visu šo ziņu saņemšanas es uzskatīju par savu pienākumu vēlreiz
vērst Lietuvas valdības uzmanību uz stāvokļa bīstamību, jo, no vienas
puses, bij skaidrs, ka nekur nepastāv nekādi vidutājības mēģinājumi;
no otras puses, ir Varšava, ir Kauņa bij ieņēmušas nogaidošu stāvokli,
cerot katra uz otras puses iniciatīvu. Es tādēļ kabineta sēdes laikā,
pl. 15-os, izsaucu Lietuvas sūtni un viņam pateicu, kā es vērtēju stāvokli
un [ka], ja ne no kurienes nebūs nekādas iniciatīvas, stāvokļa nelabojama
sarežģīšanās ir neizbēgama.
Tā arī notika. Naktī no 17. uz 18. martu sūtnis Sēja mūs informēja par
ultimāta iesniegšanas faktu un ziņoja, ka viņš vēl vēlā vakarā esot ticis
izsaukts uz Ārlietu ministriju, kur viņam izsniegts ultimāta teksts. Kā
zināms, ultimāts ir krustojies ar Lietuvas otro priekšlikumu, kuru adresēja
uz Parīzi un kurā Lietuvas valdība, modiicējot 14. marta priekšlikumu,
• 33 •
bij ar mieru iecelt pilnvaroto, lai apspriestu attiecību normalizēšanas
jautājumu.
Ja nu reiz Lietuvas valdība nav varējusi vai nav gribējusi novērst
ultimātu, tad tagad bij skaidrs, ka vienīgais iespējamais ceļš bij ultimāta
pieņemšana. Tā kā iepriekšējo dienu piedzīvojumi mums nedeva nekādu
drošību, ka Lietuva apzinās pilnos apmēros stāvokļa nopietnību, tad 18.
marta rītā es piezvanīju sūtnim Tallinā un uzdevu viņam noskaidrot, vai
Igaunijas valdība būtu ar mieru kopējā démarche ar Latviju draudzīgā
kārtā ieteikt Lietuvai ultimātu pieņemt.
Plkst. 10.15 man zvanīja Polijas sūtnis un pateica, ka naktī Ļitvinovs36
izsaucis Polijas vēstnieku, kuram esot pateicis, ka Padomju valdība
ļoti vēlētos, lai konlikts tiktu nokārtots miera ceļā. Ļitvinovs esot
piemetinājis, ka pašā konliktā ne pagātnē, ne tagadnē Padomju Savienība
nav ieinteresēta. Šai pašā sarunā es informēju Harvatu par priekšlikumu,
ko es izdarīju Tallinā. Dažas minūtes vēlāk man zvanīja Lietuvas sūtnis,
no kura balss varēja jaust ārkārtīgu satraukumu un kurš man pateica, ka
Lietuvas Ārlietu ministrijā valdot pilnīgs sabrukums un ka viņš neko citu
nevarot teikt, ka to, ka Lietuvas valdība savas vainas dēļ tagad atrodas
ultimāta priekšā.
11.30 zvanīja konsuls no Viļņas un ziņoja, ka visu nakti Viļņā bijusi
vērojama karaspēka kustība, tāpat pilsētai izgājuši cauri tanki un
lielgabali; manāma arī aeroplānu kustība; maršals Ridzs-Smiglijs37 iera-
dies Viļņā. Saņēmu arī telegrāisku informāciju no Varšavas, ka Polija
šaubās vai Lietuva pieņems ultimātu un tādēļ sagaidāms visļaunākais.
13.30 sūtnis Krieviņš38 man ziņo, ka Igaunijas ārlietu ministrs noraida
kopējo démarche pie Lietuvas valdības. Šādas atbildes iemesli bij sekojošie:
1) Polijas ārlietu ministrs nav bijis runājams priekš diplomātiem pirms
ultimāta nosūtīšanas; 2) mūsu Antantes līgums neparedz tiesību runāt
par Viļņu; 3) ceļš no Tallinas uz Kauņu esot tikpat garš kā no Kauņas uz
Tallinu, citiem vārdiem, kādēļ Lietuva nav informējusi igauņus; 4) ja kādam
vajadzīgs padoms, tad lai viņš šo padomu pats prasa un – “Ņezvannij
gostj huže tatarina”39; 5) Akels40 ir pārliecināts, ka ultimātu pieņems;
6) Igauņi esot dementējuši41 ziņas, kas viņiem pieraksta kādu akciju
Kauņā; 7) Latvijas ārlietu ministrs esot piesolījis savus pakalpojumus
Varšavā, bet atbildi uz to neesot saņēmis.
Pēcpusdienā vēl nāca visvisādas ziņas no Kauņas un Varšavas, kas
apstiprināja sekojošus faktus: poļu karaspēks ir kaujas gatavībā; Lietuva
nekādus militāras sagatavošanās soļus nesper; vidutājību neviens
neuzņemas; publika sāk nervozēt un šturmēt bankas.
Tad plkst. 18.45 sūtnis Valters mani informēja par savu sarunu ar Beku
(sk. attiecīgo ziņojumu42) un mazliet vēlāk par savu sarunu ar vēstnieku
Noelu, kurā noskaidrojās, ka Anglijas un Francijas vēstnieki ir ieteikuši
savām valdībām dot padomu Lietuvai ultimātu pieņemt.
Tai pašā vakarā man vēl bija sarunas ar Polijas sūtni un mūsu sūtni
Kauņā, bet tās neko jaunu stāvokļa noskaidrošanai nedeva. Plkst. 10-os
vakarā es tādēļ uzdevu sūtnim Kauņā pieprasīt audienci pie Lietuvas ārlietu
• 34 •
ministra un pateikt, ka pēc stāvokļa vispusīgas apsvēršanas un pārbaudot
visas mūsu rīcībā esošās ziņas, mēs neredzam nekādu iespējamību vairs
kaut ko darīt un domājam, ka vienīgais ceļš ir pieņemt poļu ultimātu.
Pusstundu vēlāk man vēl reizi zvanīja Polijas sūtnis un pateica, ka pēdējā
mirklī esot bijis vēl viens privāts mēģinājums ievadīt sarunas, bet tas
kategoriski noraidīts. Ultimāts paliek spēkā, vienīgais ceļš ved caur Tallinu,
un viņš arī vairs visā lietā nekā nevarot darīt.
Sūtņa Sējas vizīte pie Lozoraiša notika tai pašā 18. marta vakarā,
plkst. 23.30 (sk. attiecīgo ziņojumu43).
19. martā pienāca ziņas no Ženēvas, pēc kurām bij skaidrs, ka Anglija
un Francija neintervenēs44, ja Lietuva noraidītu ultimātu.
Tad, kā zināms, plkst. 11-os nāca Lietuvas piekrītošā atbilde.
Izšķirošais apstāklis, kā tas redzams no sūtņa Sējas ziņojuma, ir bijis
Anglijas spiediens un to man arī 19. martā apstiprināja Anglijas lietvedis,
kuru es informēju par ultimāta pieņemšanu un kas man uz to vēl pateica:
It is deinitly better so45.
1
Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera starpniecības
mēģinājums Polijas un Lietuvas konfliktā 1938. gada martā. Latvijas Arhīvi.
2008, Nr. 3. 146.–160. lpp.
2
Dineja (franču val. dîner – pusdienas) – oficiālas pusdienas, svētku mielasts ar
lūgtiem viesiem.
3
Tautu Savienības pārraudzībā esošajā Dancigā 30. gadu otrajā pusē demokrātiskā
ceļā iedzīvotāji pilsētas pārvaldē ievēlēja galvenokārt nacionālsociālistu partijas
(NSDAP) pārstāvjus.
4
Francišeks Harvats (Charwat, 1881–1941) – Polijas diplomāts. 1936.–1938. g.
sūtnis Latvijā, no 1938. g. marta – Kauņā.
5
Finis Austriae (franču val.) – Austrijas beigas.
6
Latvijas Valsts prezidents 1936.–1940. g. bija Kārlis Ulmanis (1877–1942).
7
Lietuvas sūtnis Latvijā šajā laikā bija Jurģis Savickis.
8
Stasis Lozoraitis (Lozoraitis, 1898–1983) – Lietuvas valstsvīrs. 1934.–1939. g.
ārlietu ministrs.
9
Rigorozs – pārmērīgi stingrs, nelokāms.
10
Domātas abu valstu varas iestāžu represijas pret otras puses mazākumtautības
grupu savas valsts robežās.
11
Vītauts Vileišis (Vileišis, 1887–1937) – Lietuvas diplomāts. 1934. g. septembrī–
1937. g. sūtnis Latvijā.
12
1936. g. 9.–12. decembrī Rīgā notika Baltijas valstu ārlietu ministru VI
konference.
13
Antans Smetona (Smetona, 1874–1944) – Lietuvas Republikas prezidents 1919.–
1920. un 1926.–1940. g.
14
Latvijas sūtnis Lietuvā tajā laikā bija Ludvigs Sēja.
15
Jurģis Savickis (Savickis, 1892–1952) – Lietuvas diplomāts. 1937. g. decembrī–
1939. g. janvārī sūtnis Latvijā.
• 35 •
16
Démarche (franču val.) – demaršs.
17
Domāta t. s. Baltijas Antante – 1934. g. 12. septembrī izveidotā Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas savienība.
18
Petrs Kļims (Klimas, 1891–1969) – Lietuvas diplomāts un valstsvīrs. 1925.–
1940. g. sūtnis Francijā.
19
Vlads Mirons (Mironas, 1880–1953) – Lietuvas priesteris un politiķis. Lietuvas
armijas vecākais kapelāns 1929.–1938. g., Ministru prezidents 1938. g.
24. martā–1939. g. 28. martā. 1938. g. sākumā Lietuvas valdības pilnvarotais
konfidenciālajām sarunām ar Poliju Dancigā.
20
Aleksandrs Tiškēvičs (Tyszkiewicz, 1864–1945) – grāfs, Polijas valdības
pilnvarotais konfidenciālajām sarunām ar Lietuvu Dancigā 1938. g. sākumā.
21
Ludvigs Kārlis Sēja (1885–1962) – Latvijas diplomāts, valstsvīrs. 1924. g. ārlietu
ministrs, 1925.–1927. g. sūtnis ASV, 1927.–1933. g. ģenerālkonsuls Londonā,
1933. g. Ārlietu ministrijas Administratīvi-juridiskā departamenta direktors, no
1934. g. septembra līdz 1940. g. oktobrim sūtnis Lietuvā.
22
Latvijas sūtnis Varšavā Miķelis Valters.
23
Hanss Johans Markuss (Markus, 1884–1969) – Igaunijas diplomāts. 1935.–
1939. g. sūtnis Varšavā, 1939.–1940. g. Budapeštā.
24
Tadeušs Kobiļaņskis (Kobylański, 1895–1970) – Polijas diplomāts, atvaļināts
apakšpulkvedis. 1929.–1935. g. sūtniecības Bukarestē padomnieks, no 1935. g. –
Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vicedirektors, 1936.–1939. g. di-
rektors.
25
En permanence (franču val.) – pastāvīgi, nepārtraukti.
26
Polijas Republikas prezidents 1926.–1939. gadā bija Ignacijs Moscickis (Mościcki).
27
Teodors Daukants (Daukantas, 1884–1960) – Lietuvas armijas ģenerālis un
diplomāts, 1930.–1935. g. ģenerālkonsuls un sūtnis Dienvidamerikā, 1936.–
1938. g. valsts jūrniecības inspektors Klaipēdā.
28
Krišjānis Valdemārs (1825–1891) – tautsaimnieks, ievērojamākais latviešu
nacionālās kustības darbinieks.
29
30. gados Lietuvas valdība regulāri finansēja savu pilsoņu mācības Krišjāņa
Valdemāra Kuģu vadītāju un mehāniķu skolā Rīgā, jo Lietuvā nebija šādas
mācību iestādes.
30
Lielbritānijas pilnvarotais lietvedis sūtņa īslaicīgas prombūtnes laikā bija Pīters
Skarlets (Scarlet).
31
Lielbritānijas vēstnieks Polijā šajā laikā bija Hovards Kenards.
32
Council of wisdom (angļu val.) – šeit: gudrības padoms.
33
Hovards Kenards (Kennard, 1878–1955) – Lielbritānijas diplomāts. 1925.–1929. g.
sūtnis Belgradā, 1929.–1931. g. Stokholmā, 1931.–1935. g. Bernē, 1935.–1939. g.
vēstnieks Varšavā, 1939.–1941. g. pie Polijas Emigrācijas valdības.
34
Jans Šembeks (Szembek, 1881–1945) – Polijas diplomāts. 1932.–1939. g. ārlietu
viceministrs.
35
Jūlijs Čapliks (Čaplikas, 1888–1941) – Lietuvas valstsvīrs, ģenerālleitnants.
1935. g. septembrī–1938. g. martā iekšlietu ministrs.
36
Maksims Ļitvinovs (Литвинов, īst. uzv. Vallahs (Валлах), 1876–1951) – PSRS di-
plomāts, valstsvīrs. 1920.–1921. g. pilnvarotais pārstāvis Igaunijā, 1921.–1930.,
• 36 •
1941.–1946. g. ārlietu tautas komisāra vietnieks, 1930.–1939. g. ārlietu tautas
komisārs, 1941.–1943. g. arī vēstnieks ASV.
37
Edvards Ridzs-Smiglijs (RydzŚmigły, 1886–1941) – Polijas maršals. No 1935. g.
Bruņoto spēku ģenerālinspektors, 1939. g. septembra – armijas virspavēlnieks.
38
Edgars Krieviņš (1884–1971) – Latvijas diplomāts. No 1920. g. Ārlietu ministrijas
ierēdnis, 1938.–1940. g. sūtnis Vācijā.
39
Незванный гость хуже татарина (krievu val.) – vēsturisks sakāmvārds:
Neaicināts viesis sliktāks par tatāru.
40
Frīdrihs Karls Akels (Akel, 1871–1941) – Igaunijas diplomāts, valstsvīrs. 1923.–
1924., 1926.–1927., 1936.–1938. g. ārlietu ministrs, 1924. g. – Valsts vecākais.
41
Dementēt – oficiāli atsaukt nepatiesas ziņas, atspēkot melīgus apgalvojumus.
42
Sk. dokumentu 1.7.
43
Ziņojums dokumentu krājumā nav iekļauts.
44
Neintervenēs – neiejauksies strīdā.
45
It is definitly better so (angļu val.) – Tā noteikti ir labāk.
1.7. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu

ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas
ārlietu ministru J. Beku Lietuvas jautājumā
(Varšavā, 1938. g. 11. aprīlī)
Sarunā ar Latvijas sūtni Polijas ārlietu ministrs izteica savu viedokli

par neseno Polijas un Lietuvas konliktu, kā arī poļu–lietuviešu attiecībām
nākotnē.
Aizvakar, sestdien ministrs Beks bija mani aicinājis pie sevis. Jau pašā
sarunas sākumā Beks mani lūdza Jums pateikt, ka viņš ļoti apmierināts
ar Jūsu runu Darba kameras1 pilnsapulcē. Jūs parādījuši, tā viņš teica,
lielu saprašanu un atsaucību Polijas politikai. Saruna visu laiku grozījās
ap to pašu leišu–poļu problēmu. Beks vienmēr uzsvēra, ka Polijas politika
pret Lietuvu būšot ļoti uzmanīga un atturīga, vienmēr pieturoties pie
principa, ka divas patstāvīgas valstis kārto savas attiecības, katrai pilnīgi
patstāvīgi nostājoties. Pārmērības, kas parādījās poļu presē ultimāta
dienās, nekādā ziņā netraucēšot poļu valdības ieņemto stāvokli un jau
tagad varot vērot, ka šīs pārmērības izzūd, rodas lielāka sapratne valdības
politikai. Savā runā Senātā Beks gribējis būt tik vienkāršs, cik iespējams,
nelietojot nekādus izpušķojumus un esot pats varējis vērot Senāta sēdē,
ar kādu nopietnību Senāts noklausījies runā, sapratis tās vadošās domas
un tātad varot teikt, ka Polijas parlamenta aprindas ne mazāk kā valdība
grib ieturēt politisku līniju, kas nekādi neskars Lietuvas patstāvīgu domu.
Biju sagaidījis, ka šai vietā Beks ieminēsies par savu frāzi, zīmējoties uz
Lietuvas politiku, jo zinu, ka viņam nav noslēpums, cik daudz šī frāze te
• 37 •
tikusi pārrunāta.2 Beks neko neieminējās, bet vienmēr no jauna uzsvēra,
ka neesot ko bīties no kādas citas politikas. Ko viņš sacījis ik laiku, pie
tā viņš turēšoties. Bijis acumirklis, kad viņš varējis ļoti lēti iegūt kādu
lielāku panākumu, tomēr pēc tāda viņš nav dzinies un to viņš nedarīšot
arī tālāk. Jau tagadējās sarunas, kas Bekam bijušas ar sūtni Škirpu3,
[sūtnim] Harvatam ar Lietuvas vadošiem valstsvīriem rādot, ka notiek
pārmaiņas Lietuvas psiholoģijā un droši vien varēšot nokārtot ātri
tehniskos jautājumus, kas zīmējas uz satiksmi utt. (..)
Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 76., 77. lp.
1
Latvijas Darba kamera – 1936. g. 15. maijā K. Ulmaņa izveidota valsts pārvaldes
un konsultatīva institūcija.
2
Runā Senātā J. Beks izteicās par piesardzīgu attieksmi pret Lietuvas politiku,
un šo viņa runu apsprieda arī M. Valters savā pirmajā sarunā ar Lietuvas sūtni
K. Škirpu (sk.: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 74. lp.).
3
Kazis Škirpa (Škirpa, 1895–1979) – Lietuvas armijas pulkvedis un diplomāts. No
1937. g. pārstāvis pie Tautu Savienības, 1939. g. aprīlī–decembrī sūtnis Polijā,
pēc tam – Vācijā.
1.8. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums

ārlietu ministram V. Munteram
par visu Baltijas valstu sūtņu apspriedi
Ierodoties Varšavā Lietuvas sūtnim K. Škirpam, viņš pievienojās jau

par tradicionālām kļuvušajām M. Valtera un Igaunijas sūtņa H. Markusa
regulārajām apspriedēm, kurās dalībnieki apmainījās ar viņu rīcībā
esošo informāciju un viedokļiem konkrētos jautājumos. Tas ļāva sniegt
pilnvērtīgākus ziņojumus savām Ārlietu ministrijām (pēc M. Valtera
nomaiņas tradīcija tika pārtraukta, tādēļ var uzskatīt, ka tieši viņš
lielā mērā bija šo sapulču iniciators). Pirmajā visu triju Baltijas valstu
sūtņu apspriedē tika aplūkota nesenā Polijas–Lietuvas konlikta norise
un PSRS nostāja tajā, kā arī spriests par Lietuvas–Polijas turpmākajām
attiecībām.
Sestdien1 pievakarē mums bija pirmā apspriede – visiem trīs sūtņiem
no Baltijas valstīm. Apspriede sākās ar dažiem vēsturiskiem apskatiem
uz ultimāta dienām, un šai sarunas daļā noskaidrojās sekojošais: kas
vispirms zīmējas uz Padomju Krieviju, tad 16. marta rītā plkst. 2-os
Ļitvinovs uzaicinājis pie sevis Polijas sūtni Gžibovski2, kuram tad pateicis,
ka Padomju Krievijai nav nekas pret normālu attiecību nodibināšanos
starp Poliju un Lietuvu. Citādas turpretim izskatītos lietas, ja netiktu
• 38 •
ieturēta zināma moderācija vienā vai otrā pusē. Tādā pašā garā 16. martā
uzdots šejienes Padomju Savienības lietvedim izsacīties Ārlietu ministrijā
Varšavā.
Noteiktu un skaidru formulējumu, kāda bijusi Ļitvinova intervencija3
Maskavā un kādiem vārdiem izteicies krievu lietvedis Ļistopads4 šejienes
Ārlietu ministrijā, nevarēja konstatēt, bet tiklab Markuss, kā Škirpa
uzsvēra, ka notikusi intervencija, par kuru Maskavā izsakoties atturīgāk,
nekā to dara krievu lietvedis Ļistopads te, Varšavā. Ļistopads runājis
atklāti, ka viņš bijis ultimāta dienās trīs reizes Ārlietu ministrijā – 2 reizes
pie Beka un vienreiz pie Kobiļaņska. To Ļistopads teicis it kā lielīdamies,
mazā apskurbumā pie galda. Markuss šaubījās, vai Ļistopads bijis pie
Beka, jo Beks principā nevienu lietvedi nepieņem un tādus noraida pie
Šembeka. Bez tam laikrakstos, kur mēdz parādīties ziņas par vizītēm
pie Ārlietu ministrijas vadītāja vai viceministra, neko par tādu Ļistopada
intervenciju vairākās vizītēs neziņoja. Laikrakstu paziņojumos nemēdz,
protams, aizrādīt, kādās lietās kāds sūtnis vai lietvedis ministrijā bijis,
to atzīmē tikai kā vizīti un jādomā, ka tas būtu noticis arī ar Ļistopada
vizīti, ja viņš tiešām būtu bijis pie Beka. Jādomā ātrāk, ka viņš bijis
tikai pie Kobiļaņska. Sūtnim Škirpam Ļistopads izteicies, ka viņš bijis
ultimāta dienās Ārlietu ministrijā 2 reizes: pirmo reizi, lai apjautātos
par radušos stāvokli un otro reizi, lai paziņotu Ļitvinova aizrādījumus.
Kauņā bijusi skaidra pārliecība, ka Padomju Krievija nepielaidīs Poliju
spert kādu soli tālāk vai uzstādīt prasības, par kādām te Varšavā dažas
dienas gāja runa.
Tādā sakarā uznāca runa uz tā saukto pirmo ultimātu, par kuru zināja
stāstīt Varšavā diplomātiskajās aprindās. Šis “pirmais ultimāts” esot
patiesībā bijis tikai Kobiļaņska projekts, bet par viņa saturu tomēr dabūjuši
zināt pa daļai aplinkiem ceļiem, pa daļai pēc norādījumiem presē, it īpaši
iekš “Nowa Prawda”. Par šī projekta prasībām no diplomātiskā korpusa
telegrafēts, protams, uz visām pusēm un par to visu zinājuši Kauņā,
kur ļoti satrūkušies un sakarā ar ziņām no Varšavas tūdaļ griezušies
pie lielvalstīm pēc padoma. To pastrīpoja Škirpa, piemetinādams, ka pēc
Kauņas pārliecības militārās aprindas Varšavā nav gribējušas pieņemt
Kobiļaņska projektu. Tagad sarunas Varšavā viņam devušas vēl vairāk
pārliecību par tādu nostāju vadošos kara virsniekos. Kauņā redzējuši, ka
cīnās divas tendences, bet Kobiļaņska projektā slēpjas arī manevrs, kura
nolūks bija iebaidīt Kauņu.
Noskaidrojot Padomju Krievijas nostāšanos, tūliņ, protams, radās
otrs jautājums, kā nostājusies Vācija. Par to panākt lielāku skaidrību
bija grūti. Markuss tēloja savu sarunu ar vācu vēstnieku fon Moltki5,
kas ļoti izvairījies un neparko nav gribējis kaut kā izteikties, kādas īsti
bijušas vācu domas un vēl vairāk nodomi konlikta dienās. No citas
puses, Markuss dzirdējis, ka vāci izteikušies tā: Ja poļi ieies Lietuvā un,
piemēram, sāks apšaudīt Klaipēdu, tad tur būs jau vāci priekšā un poļiem
būs jāapšaudās ar vāciešiem. Savā vizītē pie Šembeka fon Moltke runājis
• 39 •
tikai par moderāciju, bet varējuši saprast, ka aiz ļoti laipniem vārdiem
slēpjas zināms brīdinājums. Poļiem katrā ziņā bijis skaidrs, ka iet tālāk
par prasību pēc diplomātisku attiecību nodibināšanas, nav iespējams, jo
tad varētu kustēties ir no vienas, ir no otras puses naidīgi spēki.
Sūtnis Škirpa tēloja šo brīdi ar zināmu jokošanos, ka tai brīdī maršals
Ridzs-Smiglijs kāpis savā kara zirgā un devies uz Viļņas fronti, zinādams
it labi jau iepriekš, ka ne Padomju Krievija, ne Vācija nav pret to, ka Lietuva
pieņemtu Polijas ultimātu, un tātad Polija varēja gūt uzvaru pār Lietuvu.
Spert kādu citu soli Polija nebūtu uzdrīkstējusies. Par ultimāta pirmo
projektu Polija vairs nav ne domāt domājusi. Pēc šīm sarunām par visu
notikumu gaitu sākās pārrunas par to, kā lietas ies tālāk. Arī te Škirpa
izteicās tāpat, kā man personīgi vizītē pie viņa, proti, ka Lietuva izvairīsies
no kaut kādiem plašākiem jautājumiem un mēģinās iet tīri praktisku ceļu.
Es uzstādīju jautājumu, ko domā darīt Kauņā, ja Polija pacels jautājumu
par savu minoritāti Lietuvā. Škirpa paskaidroja, ka viņa valdība uzskata
poļu minoritātes stāvokli par nokārtotu un par to uz nekādām sarunām
neieies. Diezin, vai Polija maz šo lietu kustināšot, jo līdz šim viss tas
bijis vajadzīgs tikai aģitācijas labā. Vai ir novērojamas pārmaiņas Polijas
politikā Viļņas apgabalā? Škirpa izteicās, ka varot pārmaiņas jau nomanīt,
bet tās vēl esot nepietiekošas. Mēģināju ieminēties par Viļņas jautājumu,
kā Kauņā uz to tagad skatās, bet redzēju, ka Škirpa no tā it kā atvairījās.
Visumā Škirpa paredz, ka attiecības kārtosies normāli un ka no kādiem
jauniem konliktiem nav ko bīties. Cik varēju vērot no sarunām dažas
dienas agrāk un tagad sestdien, tad varētu sacīt, ka tas vecais naidīgums,
ko varēja pie lietuvjiem sajust tūdaļ, kad uznāca uz Polijas–Lietuvas
attiecībām, gatavojas izzust un varbūt ātrāk, nekā to parasti domā. Sarunas
beigās Škirpa uzstādīja man ar Markusu jautājumu, ko domājot Latvijā un
Igaunijā par Polijas tālāko politiku pret Baltijas valstīm un Baltijas valstu
Antanti. Tiklab Markuss, kā es bijām piespiesti uz šo jautājumu atbildēt ar
vispārējiem vārdiem, kur mums vēl nav nekādu norādījumu no centriem.
Bet pazibēja tomēr uzskats, ka Polija centīsies pievilkt sev tuvāk Lietuvu.
Kā izturēsies Polija pret Baltijas Antanti sakarā ar tādu politiku, to grūti
pateikt, jo trūkst kaut kādu ziņu vai komentāru, no kurienes varētu cik
necik taisīt attiecīgu slēdzienu.

1
Domāts 1938. g. 9. aprīlis.
2
Vaclavs Gžibovskis (Grzybowski, 1887–1959) – Polijas diplomāts, 1927.–1935. g.
sūtnis Čehoslovākijā, 1936.–1939. g. vēstnieks PSRS.
3
Intervencija – šeit: starpniecība.
4
Pāvels Ļistopads (Листопад, 1904–?) – PSRS diplomāts, 1937.–1939. g.
vēstniecības padomnieks Varšavā.
5
Hanss Ādolfs fon Moltke (von Moltke, 1884–1943) – Vācijas diplomāts. 1931.–
1939. g. sūtnis, vēstnieks Polijā.
• 40 •
1.9. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu ministra
v. i. A. Bērziņam1 par sarunu ar Čehoslovākijas sūtni
J. Slaviku2 (Varšavā, 1938. g. 5. maijā)
Čehoslovākijas sūtnis sarunā ar M. Valteru atspoguļoja savu viedokli

un iespaidus par aktuālajām savas valsts un Polijas attiecībām. Visu
starpkaru posmu Polijas un Čehoslovākijas attiecības ievērojami iespaidoja
teritoriālās domstarpības (1919.–1920. g. Čehoslovākija bija ieguvusi
pārsvarā poļu apdzīvotu teritoriju Silēzijā. 1938. g. 21. martā ārlietu
ministrs J. Beks intervijā Lielbritānijas presei izteicās, ka “250 tūksto
šiem poļu” pienākas tāda pati autonomija, kādu prasa Sudetu vācieši,
22. martā apvainoja Čehoslovākijas valdību Komunistiskās Internacionā
les biroja darbības pieļaušanā Prāgā, vienlaikus noraidot kārtējo Vācijas
priekšlikumu pievienoties Antikominternes paktam. Stāvokli sarežģīja
PSRS aktīva iesaistīšanās notikumos – ar Lielbritānijas un Francijas
starpniecību tā centās panākt Polijas un Rumānijas piekrišanu padomju
karaspēka caurlaišanai uz Čehoslovākiju Vācijas uzbrukuma gadījumā,
taču Polijas vadība, apzinoties padomju ekspansīvos plānus, kategoriski
atteicās tam piekrist. 12. maijā Polijas valdība izlēma ieturēt neitrālu
politiku Čehoslovākijas jautājumā. Maija beigās Čehoslovākijas un Vācijas
attiecības sasniedza krīzi, Prāgai izsludinot mobilizāciju. Pēc britu un
franču draudiem Vācijai Polija izturējās izvairīgi, bet jūnijā tās valdība
par mērķi uzstādīja Cešinas Silēzijā atgūšanu no Čehoslovākijas, uzsākot
šajā jautājumā konsultācijas ar Ungāriju un izdarot tiešu spiedienu uz
Čehoslovākiju. 9. jūnijā J. Slaviks apsolīja J. Bekam, ka attieksme pret
poļu minoritāti nebūs sliktāka, kā pret citām, taču pēdējais novērtēja
solījumu par novēlotu.
Šodien man bija garāka saruna ar Čehoslovākijas sūtni Dr. Slaviku,
kurā es centos noskaidrot dažus jautājumus, kas interesējuši mūsu
Ārlietu ministriju un par kuriem ir bijuši attiecīgi pieprasījumi. Vakarējā
sarunā, kas Čehoslovākijas sūtnim bijusi ar ministru Beku, un kas
turpinājusies vairāk kā stundu, tikušas apskatītas attiecības starp Poliju
un Čehoslovākiju. Dr. Slaviks informējis Beku par Čehoslovākijas dažādu
iestāžu nodomiem pastiprināt saimnieciskās attiecības starp abām zemēm.
Poznaņas izstādē pirmo reizi plašos apmēros notikusi Čehoslovākijas
piedalīšanās un uz atklāšanu ieradušies priekšstāvji no saimnieciskām
iestādēm, tirdzniecības kameras un citām aprindām. Tas bijis pirmais solis
ievadītā jaunā virzienā. No Poznaņas Čehoslovākijas viesi aizbraukuši uz
Gdiņu, kur tikuši draudzīgi uzņemti. Poznaņā bijis arī Polijas rūpniecības
un tirdzniecības ministrs Romans3, ar kuru Dr. Slaviks apspriedies par
turpmākām attiecībām starp abām zemēm saimnieciskā laukā. Slaviks
pateicis Bekam, ka jūnija vidū atbrauks lielākas saimnieciskas delegācijas
uz Poliju. Beks esot Slavika paziņojumu uztvēris ļoti labvēlīgi. Tālāk
Slaviks deklarējis Bekam, ka Čehoslovākija ievēros vairāk, nekā līdz šim,
• 41 •
poļu kulturālās intereses, centīsies saspīlētās attiecības uzlabot. Uz tādu
paskaidrojumu Beks teica, ka viņš priecājoties, pirmo reizi dzirdot tik
skaidru valodu poļu minoritātes jautājumā.
Te uznākusi runa uz Beka Vordam Preisam4 doto interviju, kurā Beks
it kā minējis skaitli 250 tūkstoši, cik daudz poļu dzīvojot Čehoslovākijā.
Slaviks aizrādījis, ka tāds skaitlis pārspīlēts, uz ko Beks paskaidrojis,
ka viņš Vordam Preisam nav minējis nekādus skaitļus, bet gan tikai
vispār runājis par pašu principu. Bez tam Slaviks paziņojis Bekam, ka
Čehoslovākija ir ar mieru pielaist Polijas gaisa līniju uz Budapeštu un
Vīni pāri pār Čehoslovākiju, no savas puses ierosinot līniju, kas ietu no
Čehoslovākijas, no Brno vai Ostravu Morāvijā pāri Polijai uz Rīgu. Visus šos
gadus bijuši mēģinājumi ierosināt līnijas no Varšavas pāri Čehoslovākijai,
bet tie nav izdevušies. Laikraksti nupat ziņo, ka Ungārija vienojusies ar
Čehoslovākiju par gaisa satiksmi starp Budapeštu un Prāgu. Dr. Slaviks
piemetināja, ka šī satiksme tiks piesaistīta pārējai un tā droši vien jau
šogad varēšot nokārtot satiksmi pāri Čehoslovākijai un no Čehoslovākijas
pāri Polijai.
Sarunā uznākuši arī uz poļu presi, kas vienmēr vēl diezgan naidīga
un Beks apsolījis presi darīt uzmanīgu, lai naidība neizpaustos tāda, kā
līdz šim. Apsverot šo pašu preses ieņemto stāvokli, varējām ar Slaviku
konstatēt, ka viena daļa šīs preses jau manāmi mēģina atrast citus vārdus,
runājot par Čehoslovākiju. Polijas rūpes par ārkārtīgi stipri pieaugošo
Vācijas spēku var šai preses daļā diezgan labi izjust. Atmosfēra katrā ziņā
sāk pamazām uzlaboties un Prāgā cerot, ka izdošoties attiecības vēl vairāk
nokārtot. Nupat atbraukušo Francijas vēstnieku Noelu Dr. Slaviks nebija
vēl redzējis un tamdēļ viņš arī nezināja teikt, ko Beks sacījis Noelam tajā
pašā vakarējā vizītē drusku vēlāk pēc Čehoslovākijas sūtņa apmeklējuma.
No agrākām sarunām Dr. Slaviks man raksturoja norādījumus, kādus
dabūjis vēstnieks Noels no Pola Bonkūra5. Pols Bonkūrs apspriedē Parīzē
ar Noelu un sūtņiem Mazās Antantes6 valstīs bij uzdevis noskaidrot, kāda
būs dažādo valstu izturēšanās gadījumā, ja Vācija uzbrūk Čehoslovākijai.
Čehoslovākija nav bijusi vienisprātis ar tādu jautājuma formulējumu un
Bonē7 savās instrukcijās licis uzstādīt jautājumu citādi, proti, kāda būs
valstu izturēšanās pret Franciju, ja Francija ies palīgā Čehoslovākijai. Bonē
pie tam licis formulēt jautājumu tādā veidā, ka nav iespējama izvairīga
atbilde. Francija gribējusi izvairīties no atbildēm, kuras nebūtu pietiekami
skaidras, mēģinātu apiet apkārt jautājuma kodolam, atsaucoties vai nu
uz noteikumiem Tautu Savienības Statūtos, vai citādi kā. Slaviks nezināja
teikt, vai vēstnieks Noels paspējis jau Bekam šo jautājumu uzstādīt. Viņš
domā, ka tas laikam jau noticis.
Kas zīmējas uz Londonu, tad Čehoslovākija it labi zinājusi, ka Čember-
lens8 neies tālāk par savu parlamenta runā raksturoto stāvokli un tās
vēlēšanās bijusi tikai redzēt Angliju ieinteresētu, it labi zinot, ka Anglijas–
Francijas vidutājība pamudinās abas valstis konlikta gadījumā vai arī
ceļā uz tādu konliktu pietiekoši spēcīgi intervenēt9. Vēstnieks Kenards
dabūjis instrukciju no Londonas mēģināt Beku iespaidot, lai uzlabotos
• 42 •
attiecības starp Poliju un Čehoslovākiju un Kenards tādā garā jau ru-
nājis ar Beku, pie kam Kenards ieteicis Bekam tuvākās dienās pieņemt
Čehoslovākijas sūtni, lai ar to aprunātos. Tas tūdaļ noticis un šoreiz Beks
izteicis vēlēšanos redzēt pie sevis Slaviku.
No savas puses varēju Slavikam pastāstīt par sarunu ar Beku, kurā viņš
izteicās, ka, pēc viņa pārliecības, Čehoslovākijai nedraud vācu agresija,
bet, ka situācija diezgan nopietna. Slaviks apstiprināja, ka tāds uzskats
valdot arī Prāgā. Tur vairāk noslejoties uz domu, ka Vācija vēlas atstāt
Sudetu vācus pie Čehoslovākijas, lai varbūt vājinātu Čehoslovākiju tās
visumā un sevišķi tās ārējā politikā, to vājinot un novirzot uz citu pusi.
Beigās apsvērām visu dzirdēto, zīmējoties uz kādu deklarāciju, kuru it kā
Ļitvinovs saņēmis caur Polijas sūtni Maskavā Gžibovski Polijas ultimāta
dienās un te varējām konstatēt, ka par kādu deklarāciju šejienes aprindās
nav nekas zināms. Sarunas ultimāta dienās notikušas Maskavā, kamēr
te no krievu puses nekas nav darīts un varējām arī konstatēt, ka minētās
dienās šejienes ministrijā bijis krievu lietvedis tikai vienu reizi un pie tam
tikai, lai nodotu Ļitvinova interviju ar pavadnotu. Visas citas ziņas par to,
it kā krievi intervenējuši te Varšavā, izrādās par baumām. Krievu akcija
notikusi Maskavā, kas labi saprotams, jo šejienes lietvedim Ļistopadam,
liekas, neuztic svarīgas darīšanas. Tas vada tikai kārtējo darbību un
šai darbībā viņš stāv ciešā sakarā ar militāratašeju Ribalko10. Šo pēdējo
jāuzskata par vadošu personu tagad šejienes krievu vēstniecībā. Sarunā
ar Beku Slaviks no viņa vēl dzirdējis, ka Beka vēlēšanās būtu Slaviku
tuvākās dienās vēlreiz redzēt, lai tad pārrunātu Eiropas politiskā stāvokļa
citus jautājumus.

1
Alfrēds Bērziņš (1899–1977) – Latvijas valstsvīrs. 1934.–1937. g. iekšlietu
ministra biedrs, 1937.–1940. g. sabiedrisko lietu ministrs.
2
Jurajs Slaviks (Slávik, 1890–1969) – Čehoslovākijas valstsvīrs un diplomāts.
1936.–1939. g. sūtnis Polijā.
3
Antonijs Romans (Roman, 1892–1951) – Polijas diplomāts un valstsvīrs. No
1934. g. sūtnis Zviedrijā, 1936.–1939. g. tirdzniecības un rūpniecības ministrs.
4
Džordžs Vords Preiss (Ward Price, 1886–1961) – vadošs Lielbritānijas
žurnālists.
5
Žoržs Pols-Bonkūrs (PaulBoncour, 1873–1972) – Francijas diplomāts un
valstsvīrs. 1932.–1936. g. pārstāvis Tautu Savienībā, 1932. g. kara ministrs,
1932.–1933. g. Ministru prezidents, 1932.–1934. g., 1936. g. janvārī–jūnijā un
1938. g. martā ārlietu ministrs.
6
Mazā Antante – Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas un Rumānijas aizsardzības
savienība.
7
Žoržs Bonē (Bonnet, 1889–1973) – Francijas valstsvīrs. 1938.–1939. g. ārlietu
ministrs.
8
Nevils Arturs Čemberlens (Chamberlain, 1896–1940) – Lielbritānijas valstsvīrs,
Konservatīvo partijas vadošs darbinieks. 1937.–1940. g. premjerministrs.
• 43 •
9
Intervenēt – šeit: iejaukties.
10
Pāvels Ribalko (Рыбалко, 1894–1948) – PSRS militārpersona: pulkvedis, vēlāk
maršals. 1937.–1939. g. militārais atašejs Polijā, pēc kara PSRS bruņutanku
karaspēka pavēlnieks.
1.10. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu

ministram V. Munteram par sarunām ar Itālijas,
Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem
(Varšavā, 1938. g. 31. augustā)
Savā pēdējā ziņojumā no Varšavas M. Valters atspoguļo savus iespai

dus no sarunām ar citu valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem par aktuālo
politisko situāciju.
Apmeklējot atvadīšanās vizītēs šejienes dažādos vēstniekus un sūtņus,
esmu varējis dzirdēt ieskatus par tagadējo stāvokli. Vakar sarunā ar
Itālijas vēstnieku di Valentino1 uznācām uz tagadējiem apstākļiem, kā tie
arvien vairāk sadrūzmējas un te dzirdēju no vēstnieka, ka Itālijā uzskatot
šos apstākļus par ļoti nopietniem. (..) Pēkšņi viņš man iejautājās, kā es
izskaidrojot poļu nervozitāti šobrīd. Poļi skatoties uz visām lietām, pat
pašām tālākām, ar kādu nervozu skatu un vienmēr baidoties, vai tikai
pašas attālākās lietas kaut kā neskar viņu intereses. Šis jautājums mani
ļoti pārsteidza. Presē nebiju neko varējis vērot, kas dotu izskaidrojumu
vēstnieka interesei. Mēģināju jautāt tālāk, bet vēstnieks tikai atkārtoja
jau sacīto.
Sarunājoties šodien ar Lietuvas sūtni Škirpu, atradu paskaidrojumu,
kurš pa daļai varētu tikt attiecināts uz itāļu vēstnieka jautājumu. Šai
sarunā ar Škirpu, pārbaudījuši iespaidus no preses un no sarunām ar
poļiem, nācām pie slēdziena, ka Polija sākusi izturēties atturīgāk, tiklab
pret Čehoslovākiju, kā pret Padomju Savienību. Sūtnis Škirpa runā pat
par pilnīgu maiņu, kādu iespaidu viņš saņēmis savā vakarējā sarunā ar
ministru Beku. Beks apstājies diezgan plaši pie dažādiem jautājumiem un
paskaidrojis Polijas stāvokli sekojoši: Polijai nav nekas pret Čehoslovākiju,
bet tā tikai vērojusi, ka čehi centušies nodibināt pilnīgi centralizētu valsti
zem sava iespaida, kamēr valsts sākumā runājuši par Čehiju un Slovākiju.
Neapšaubāmi, ka nacionālie centieni dažādās tautībās Čehoslovākijā
pastiprinājušies. Ciktāl tagad iet Čehoslovākijas valdībai, lai apmierinātu
šos centienus, to grūti noteikt. Čehoslovākijas valdība darījusi lielu kļūdu,
noslēgdama līgumu ar Padomju Savienību. Šis līgums satracinājis Vāciju
un devis Vācijai rokās ieroci propagandai. Pavisam citādi izturējusies
Polija, kas noslēgusi ar Padomju Savienību tikai neuzbrukšanas līgumu.
Pie šī līguma Polija palikšot, un Beks sevišķi vēl uzsvēra, ka Polijai
neesot nekādu iemeslu iesākt kādu tiešu vai netiešu akciju pret PSRS. Šai
• 44 •
frāzei Škirpa piegriež lielu vērību un domā, ka tā izteic līniju, pie kuras
pieturēsies Polijas politika. Presē varot to redzēt no lielās atturības, kamēr
agrāk uzbrukumi bija asi. Beks teicis tālāk, ka viņš nekā nedarīšot lai
pastiprinātu grūtības Čehoslovākijai.
Pārejot uz jautājumu par Polijas stāvokli pret Tautu Savienību, Beks
teicis Škirpam, ka Polija neuzņemsies iniciatīvu 16. panta2 likvidēšanai
un vispār atturēšoties ar to nodarboties, ja tikai kādas citas valstis,
piem. [ēram], Oslo grupa, to nepaceltu. Polijas stāvoklis līdzinoties Lietuvas
stāvoklim pret 16. pantu. Lieta grozoties patiesībā tikai ap 16. panta
praktisko pielietošanu un nevis ap pašu normu. Škirpa apstiprinājis
Bekam, ka tiešām Lietuvā tā skatoties uz minēto pantu, atzīstot, ka
tas kā vispārējs noteikums, tiesiskā bāze pastāv neierobežoti tālāk, bet
atsevišķos gadījumos, kur tikuši apsvērti īpatnēji apstākļi, tikusi diskutēta
16. panta pielietošana. Tādā veidā 16. pants kļuvis par pamatu zināmam
oportūnismam un var pat teikt, ka tas ir ieguvis praktiski fakultatīvu
raksturu, nezaudējot neko no sava tiesiskā spēka. Šādai iztulkošanai
Beks ļoti pietuvojoties un viņš centies Škirpu pārliecināt, ka starp abu
valstu uzskatiem nav nekādas starpības. Škirpa nav tam pilnīgi piekritis,
bet atzīst tomēr, ka Beka ieskatos arī pret Tautu Savienību notikušas
pārgrozības, kuras Škirpa izskaidro ar radušos stāvokli. Dancigā konlikts
paasinājies, vācu aģitācija pieaugot, un Škirpa zināja teikt, ka no Polijas
aizbēgušie vāci rīkojot Marienburgā3 leģionus, kuriem jau sagatavotas 2
reģimentes4. Kādā stiprumā, par to tuvāku ziņu neesot. Viss tas kopumā
rādot, pēc Škirpas domām, ka Polijai tuvojas vācu briesmas, kas izskaidro
Beka pārveidoto nostāju. Šīs pašas vācu briesmas piespiežot Poliju tagad
izturēties daudz vērīgāk pret Padomju Savienību, kā arī pret Čehoslovākiju
un Tautu Savienību. Polija tagad redzot, ka lielākas kopējas akcijas,
kuras vedīs, jādomā Anglija ar Franciju un Ziemeļamerikas Sav.[ienotās]
Valstis, nevar atļaut Polijai palikt pie agrākā, stipri agresīvāk noskaņotā
viedokļa.
Kad atstāstīju Škirpam par savu sarunu ar di Valentino, viņš tūdaļ
piemetināja, ka Itālija laikam sajutusi pārgrozību Polijas politikā un esot
ar to neapmierināta, kur agrāk Polija nostājās ļoti stipri Itālijas pusē. Pēc
informācijas, kas te iegūtas dažādās aprindās, pastāvot kādas zināmas
norunas starp Poliju un Itāliju, paredzot konlikta gadījumus. Norunas
ejot jau diezgan tālu, par ko zināja stāstīt vēl atsevišķi Igaunijas sūtnis
Markuss. Viņam teikts no kādas puses, ka Polija gribot katrā ziņā panākt
brīvu ceļu uz Ungāriju, lai caur turieni stātos draudzīgā politikā ar Itāliju.
Itālija būtu kā pats lielākais balsts šai kombinācijai dienvidos. Jaunā
Polijas pavirziena izredzes ir nu tādas, ka Itālija jūtot Polijas sakaru
zaudēšanu un ar to varētu pietiekoši izskaidrot neapmierinājumu, kas
parādījās sarunā ar di Valentino.
Vizītē pie sūtņa Markusa no jauna pievērsāmies tiem pašiem
jautājumiem, pirmā kārtā, par Čehoslovākiju. Markusam bijušas dažas
sarunas ar šejieniešiem un bez tam ar angļiem, kas te braukuši cauri. Pēc
viņa iespaida angļi nostājas pilnīgi Čehoslovākijas pusē un esot gatavi uz
• 45 •
pēdējo, apzinoties, ka Vācija grib Čehoslovākiju iznīcināt, lai spiestos tālāk
uz austrumiem. Amerikas militāratašejs Varšavā5 kādā sarunā izrādījis
vislielāko naidu pret Vāciju un teicis, ka Amerika nekavēšoties nevienu
acumirkli atbalstīt Angliju. Kādā nesenā sarunā, kas Markusam bijusi ar
Beku, šis izteicies, ka varbūt tomēr pārspīlējot cerības uz kopīgo aktīvo
nostāju Čehoslovākijas labā. Čehoslovākija tādās cerībās atrodot atbalstu
savai pretestībai un tā stāvoklis tikai pasliktinoties. Arī Markusam Beks
apgalvojis, ka viņš negribot neko darīt, lai Čehoslovākijai kaitētu, bet
Markuss saņēmis iespaidu, ka Beka vārdos nebijusi pilnīga patiesība, bet
tajos bijis sajūtams kaut kas greizs un vienmēr naidīgs pret Čehoslovākiju.
Lielas cerības Beks liekot uz slovākiem, kā tas jau bijis visu laiku. Ar
viņu palīdzību tas domājot atvieglināt savu cīņu un it sevišķi, vienmēr
iegaumējot novirzienu panākt ceļu uz Ungāriju, varbūt kopējas robežas
zināmā daļā, lai tad nonāktu pie Itālijas. Attiecībā uz Vāciju Beks izteicies
tikpat Markusam, kā arī vakar Škirpam sekojoši: Hitlers6 nedomājot pie
kara un vispār viņš esot attālinājies no grāmatā “Mein Kampf”7 izteiktiem
uzskatiem. To Hitlers pierādījis jau, noslēdzot līgumu ar Poliju. Markuss
vēl aizrādījis Bekam, ka, Čehoslovākijai sabrūkot, Polijas robežas ar
Vāciju būtu garākas un Polijas stāvoklis grūtāks. Beks uz to neiegājis vai
atrunājies ar to pašu, ka Hitlers esot tagad atturīgāks, mazāk agresīvs,
nekā agrāk. No sarunas ar sūtni Škirpu atļaujos vēl atzīmēt, ka Beks ļoti
uzsvēris radušās labās attiecības starp Poliju un Lietuvu. Grūtības ar
tirdzniecības līgumu pazudīšot un Lietuvai rodoties Polijā arvien vairāk
draugu. Kādā citā sarunā, kas Škirpam bijusi šinīs dienās ar viceministru
Arciševski8, šis Škirpam apgalvojis, ka Viļņas apgabalā apstākļi pamazām
grozīšoties un Lietuvai nebūšot vairs pamata kaut kā sūdzēties par leišu
kulturālās dzīves apspiešanu.
1
Pjetro Arone di Valentino (di Valentino, 1882–?) – Itālijas diplomāts, barons,
1936.–1939. g. vēstnieks Polijā.
2
Tautu Savienības pakta 16. pantā cita starpā bija noteikts: “Ja kāds Savienības
loceklis (..) uzsāk karu [pret kādu no Savienības locekļiem], tad viņu ipso
facto [paša fakta dēļ] uzskata par tādu, kas uzsācis karu pret visiem pārējiem
Savienības locekļiem.”
3
Marienburga – pilsēta Rietumprūsijā, tagad – Malborka Polijā.
4
Domāti pulki.
5
ASV militārais atašejs Polijā šajā laikā bija Viljams H. Kolberns (Colbern).
6
Ādolfs Hitlers (Hitler, 1889–1945) – Vācijas politiķis un valstsvīrs. Vācu
nacionālsociālistiskās strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche
Arbeiterpartei; NSDAP) vadītājs. 1933.–1945. g. Vācijas kanclers.
7
Mein Kampf (vācu val.) – “Mana cīņa”. Ā. Hitlera grāmatas nosaukums.
8
Miroslavs Arciševskis (Arciszewski, 1892–1963) – Polijas diplomāts. 1929.–
1932. g. sūtnis Latvijā, 1932.–1938. g. – Rumānijā, 1938.–1939. g. ārlietu
viceministrs.
• 46 •
2. ČEHOSLOVĀKIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA
UN POLIJA 1938. GADA SEPTEMBRĪ–
1939. GADA MARTĀ
1938. gada vasaras beigās un septembra sākumā Čehoslovākijas krīze
turpināja strauji padziļināties. Starptautiskajai situācijai saasinoties,
Polijas ārlietu resora vadība septembra vidū beidzot izšķīrās mēģināt
panākt zināmas jaunas garantijas no Vācijas – vismaz 1934. gadā abu
pušu parakstītās deklarācijas par agresijas nepielietošanu oiciālu
pagarinājumu, kā arī Polijai izdevīgu Dancigas jautājuma noregulējumu,
taču Vācijas valdība uz minēto priekšlikumu atbildēja izvairīgi, aicinot
atlikt šo jautājumu risināšanu līdz Čehoslovākijas krīzes beigām. Ievērojot
Lielbritānijas realizēto pastiprināto “nomierināšanas” politiku, Vācija
varēja novilcināt jautājumu, cerot, ka tādā ceļā Polija ar laiku būs spiesta
piekrist tās piedāvātajam attiecību problēmu risinājumam.
Tajā pašā laikā J. Beks, dotajā situācijā nesaskatot iespēju mainīt savu
līdzšinējo politiku, instrukcijā diplomātiskajiem pārstāvjiem lielvalstu
galvaspilsētās septembra vidū uzdeva atbalstīt Vācijas prasību par
plebiscītu Sudetu apgabalā ar piebildi, ka tāds noteikti jārealizē arī poļu
apdzīvotajā Cešinas apgabalā Silēzijā. Tāpat šajā pašā instrukcijā viņš
rakstīja, ka gadījumā, ja “radīsies nopietnāki projekti par starptautiskas
konferences sasaukšanu Čehoslovākijas jautājumā”, ar visu noteiktību
jākonstatē, ka “konference, ja tajā nepiedalītos vismaz Polija kā valsts,
kurai ir visgarākā robeža, kā arī citi kaimiņi, būtu ikcija.” Minētais
skaidri apliecina arī J. Beka ilūzijas par savas valsts politisko nozīmi
lielvalstu vērtējumā, taču šīs ilūzijas izplēnēja līdz ar Polijas un citu valstu
neuzaicināšanu uz lielvalstu konferenci Minhenē, kur Čehoslovākijas
daļas liktenis tika pilnībā izlemts nomierināšanas politikas garā.
Reaģējot uz starptautiskās situācijas saasināšanos Eiropā, par sevi
atgādināja arī Padomju Savienība, kas 23. septembra notā pieprasīja Polijai
izskaidrojumu par karaspēka koncentrēšanu pie Čehoslovākijas robežām,
piedraudot ar 1932. gada neuzbrukšanas līguma vienpusēju uzteikšanu.
Atbildē Polijas valdība informēja, ka saistībā ar valsts aizsardzību spertie
soļi ir tās iekšēja lieta, un būtībā deva mājienu, ka Polijas attiecībām ar
Čehoslovākiju nav nekāda sakara ar tās attiecībām ar PSRS. J. Beks tā
• 47 •
rīkojās, jo bija pārliecināts, ka PSRS rīcība ir vienīgi demonstratīva un
tā negrasās aktīvi iesaistīties Čehoslovākijas aizsardzībā. Tas lielā mērā
bija pamatoti, jo jau augusta beigās Maskavā ārlietu tautas komisārs
M. Ļitvinovs bija devis mājienu Vācijas vēstniekam, ka PSRS nebūtu
pretenziju pret Sudetu apgabala vāciešu “pašnoteikšanos”, ja Vācija
atgrieztos pie t. s. Rapallo politikas (sadarbības ar PSRS). Turpmākajās
dienās Varšava diezgan noteiktā formā pieprasīja Cešinas apgabala
jautājuma izšķiršanu, šīs prasības pastiprināšanai Polijas pilsētās tika
organizētas masu atbalsta demonstrācijas.
Minhenes konference un tās pieņemtie lēmumi Varšavā pirmām kārtām
izraisīja nopietnas bažas. 30. septembrī sapulcē pie prezidenta J. Beks
salīdzināja Minhenē notikušo ar pirms dažiem gadiem lielvalstu iecerēto
“Četru paktu”, kas neapmierināja pārējās Eiropas valstis, un paredzēja,
ka tas var kļūt par bīstamu precedentu nākotnē, kas skars arī svarīgākās
Polijas intereses. Viņš prasīja nekavējoties pretdarboties šādām “teritoriālo
konliktu nokārtošanas metodēm” īpaši tāpēc, ka tas varēja novest pie
Vācijas dominances visā reģionā un tādā gadījumā Polijas prasības
par Cešinu Silēzijā vairs neviens neievērotu. Galu galā sapulce izlēma
nekavējoties pieprasīt no Čehoslovākijas Cešinas apgabalu (906 km2),
ultimatīvā formā tas arī tika izdarīts, faktiski piespiežot Čehoslovākiju
ultimātu pieņemt. J. Beka arguments par to, ka Čehoslovākijas valdība
neilgi pirms tam bija principā piekritusi traktēt poļu minoritāti savā valstī
līdzīgi kā vāciešus, un tāpēc Polijai esot arī oiciālas tiesības pieprasīt to
pašu, ko saņēmusi Vācija, jāatzīst par formālu, un apgabala pārņemšanas
laiks un apstākļi vēl šodien nostāda Poliju (un arī Ungāriju) zināmā
tālaika Vācijas sabiedrotā lomā, kam gan poļu vēsturnieki līdz galam
nepiekrīt. Tomēr tiek atzīts, ka šis solis, ko Polijas valdība atspoguļoja kā
spīdošu panākumu, patiesībā ievērojami pasliktināja Polijas situāciju, kad
drīzumā Vācija izvirzīja prasības pret pašu Poliju.
Oktobrī J. Beks centās panākt kopīgas robežas izveidošanos ar Ungāriju,
mēģinot iespaidot gan ungārus, gan rumāņus, taču kopumā nesekmīgi, jo
Vācija tam pagaidām nepiekrita. Pēc Minhenes vienošanās Polijas stāvoklis
kopumā ievērojami pasliktinājās, jo Vācijai bija radīti apstākļi vēl vairāk
palielināt savu dominanti Dienvidaustrumeiropā, kas, savukārt, draudēja
Polijai ar ielenkšanu no dienvidiem. Un Vācija jau 1938. gada 24. oktobrī
izteica savus priekšlikumus Polijai par “attiecību noregulēšanu” – Dancigas
pievienošanu Vācijai, eksteritoriālas autostrādes izveidošanu cauri Polijas
teritorijai starp Vācijas pamatteritoriju un Dancigu-Austrumprūsiju, kā arī
Polijas pievienošanos Antikominternes paktam. Polija to nekādi nevarēja
pieņemt, jo tas nozīmētu tās pilnīgu pakārtotību Vācijas politikai. Jaunajā
situācijā Vācijas kanclers Ā. Hitlers būtībā līdz ar to paziņoja, ka vairs
neievēros Polijas realizēto “līdzsvara politiku”. Tā kā Polijas valdība
savukārt nebija gatava no tās atteikties, tad Polijas un Vācijas pretrunu
saasināšanās kļuva nenovēršama un atkusnis attiecībās pakāpeniski
aizgāja pagātnē.
Vācijas 24. oktobra priekšlikumi Polijai uzsāka jaunu attiecību posmu
abu valstu attiecībās, ko raksturoja Vācijas mēģinājumi realizēt pret
• 48 •
Poliju gandrīz atklātu spiediena politiku. 19. novembrī Polijas vēstnieks
Berlīnē J. Ļipskis sniedza oiciālu atbildi uz minētajiem priekšlikumiem,
kas savukārt liecināja, ka Polija nav gatava piekāpties nevienā no
izvirzītajiem punktiem: “Dancigas brīvpilsētas iekļaušanas tendence
Reihā nenovēršami izraisītu konliktu, kurš izpaustos ne tikai lokālos
sarežģījumos, bet padarītu neiespējamu Polijas un Vācijas saprašanos
visos to aspektos.” Polijas puse piedāvāja Tautu Savienības garantijas
Dancigai aizstāt ar divpusējām poļu–vācu garantijām, kas saglabātu tai
brīvpilsētas statusu. Rezultātā Ā. Hitlers jau 24. novembrī deva pavēli
sagatavot Dancigas brīvpilsētas militāras ieņemšanas plānu, kas būtu
jārealizē politiski izdevīgā brīdī, tādējādi nostādot Poliju fakta priekšā un
padarot to piekāpīgāku tālākajās sarunās.
Polijas valdība sāka izmisīgi meklēt atbalstu citās lielvalstīs. Savu
ārpolitiku aktivizēja arī Padomju Savienība, kura bija sašutusi par
Minhenes sarunām un ieinteresēta sava iespaida palielināšanā, lai gan
Maskavas uzspēlētība, izvirzot argumentu par “kolektīvo drošību”,
situācijai Eiropā turpinot sarežģīties, kļuva arvien vairāk pamanāma.
Pēc garākām sarunā 26. novembrī Polija un PSRS nāca klajā ar kopīgu
paziņojumu, kas iezīmēja attiecību uzlabošanos, turklāt tika arī uzsāktas
sarunas par tirdzniecības līgumu, kurš stājās spēkā 1939. gada martā.
Attiecību aktivizēšanās bija abu pušu mēģinājums pretdarboties, tiesa,
katrai ar zināmā mērā atšķirīgiem mērķiem, starptautiskajai izolācijai,
kādā tās atradās pēc Minhenes vienošanās.
Savukārt Francija samērā skaidri pauda savu neieinteresētību Austrum-
eiropas jautājumos, dodot to saprast gan Vācijai, gan Polijai. 1938. gada
6. decembrī Francija parakstīja ar Vāciju pastāvošās robežas garantējošu
deklarāciju, kas, turklāt, paredzēja savstarpējas konsultācijas. Neko
nedeva arī J. Beka mēģinājums Ziemassvētkos doties atvaļinājumā uz
Franciju un tur “pusprivāti” runāt ar Francijas ārlietu resora vadību pirms
1939. gada janvāra sākumā paredzētajām sarunām Vācijā ar Ā. Hitleru
(Francijas ārlietu ministrs vienkārši neizrādīja vēlēšanos tikties ar J. Beku).
Ā. Hitlera mītnē Berhtesgādenē poļiem kārtējo reizi modiicētā veidā tika
izteikti jau zināmie priekšlikumi, kuri arī šoreiz tika samērā kategoriski
noraidīti. Arī pēc tam Vācija neatteicās no mēģinājumiem panākt Polijas
“neitralizāciju” jeb, pareizāk, pakļaušanu savas politikas pamatprincipiem.
Polijas attiecības ar ārkārtīgi novājināto Čehoslovākiju palika sarež-
ģītas, vēl jo vairāk tāpēc, ka novembrī Polija piespieda atdot tai arī nelielas
teritorijas Spišā un Oravā (apmēram 220 km2), kas ievērojami sarežģīja
Polijas attiecības arī ar topošo Slovākijas valsti. 1939. gada martā, kad
Čehoslovākijas neatkarība tika likvidēta pilnībā un pat izveidojās kopēja
Polijas un Ungārijas robeža, Polija oiciāli deklarēja savu neieinteresētību
Čehoslovākijas aizstāvēšanā. Savukārt Rietumu lielvalstis (sevišķi
Lielbritānija) uzskatīja Vācijas veikto Čehoslovākijas iznīcināšanu par
Minhenē panāktās vienošanās laušanu un savas lielvalsts pozīcijas
vājināšanas mēģinājumu, izšķiroties par soļiem, kuri nākotnē piespiestu
Vāciju atgriezties uz savas rīcības saskaņošanas ceļa ar Rietumiem.
• 49 •
2.1. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka pieraksts
pēc sarunas par valsts starptautisko stāvokli ar ārlietu
ministru J. Beku vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska1
klātbūtnē (Varšavā, 1938. g. 6. septembrī)
Sarunā skaidri iezīmējas Polijas nostāja pret Tautu Savienību un

aktuālās nostādnes politikai reģionā, arī attieksme pret Baltijas valstīm.
Tāpat formulēta Polijas valdības attieksme pret Čehoslovākiju un tai
izvirzītajām Vācijas prasībām.
Saruna skāra sekojošus jautājumus:
1. Mūsu attieksme pret Tautu Savienību. Ministrs ļoti konidenciālā
formā mūs informēja, ka ir pieņēmis lēmumu neizvirzīt mūsu kandidatūru
Tautu Savienības Padomē. Šī lēmuma motīvi ir sekojoši apstākļi: a) Tautu
Savienība arvien vairāk kļūst par stingri noteikta idejiska bloka interešu
pārstāvniecību; b) prestižā vieta Padomē mums nav vairs vajadzīga;
c) šis lēmums atbilst maršala Pilsudska2 rīcības līnijai. Tomēr ministrs
uzreiz savas kārtis neatklās. Viņš izdiskutēs jautājumu gan ar saviem
skandināvu draugiem, gan ar angļiem, noklausīsies visus argumentus,
taču pārvēlēšanai nepiekritīs.
2. Ministra saruna ar Dafu-Kūperu3. Ministrs izstāstīja mums ar vis-
sīkākajām detaļām Dafa-Kūpera vizītes gaitu (augusta pirmajā pusē Gdiņā).
Ministra saruna ar angļu viesi skārusi vienīgi Baltijas jūras jautājumus
(tos viņš uzskata par svarīgākiem priekš mums, nekā jautājumus par
dienvidu teritorijām). Galvenās ministra tēzes ir sekojošas: Baltijas
valstis, no kurām katrai ir spēcīgs nacionālais mugurkauls, apdraud divu
vareno kaimiņu ekspansija. Polija vēlas ieskaut tās ar labvēlīgām rūpēm,
taču pilnīgi nedomā veidot no šīm valstīm bloku savā protektorātā. Polijas
politikas aktivizēšanās Baltijas valstu rajonā cita starpā izriet no mūsu
attiecību noregulēšanas ar Lietuvu, bet Polijas ieinteresētību šajā reģionā
nosaka arī būtiskā ieinteresētība jūraslietās, kāda mums ir un par ko
vislabāk liecina pastāvīgi pieaugošie Polijas jūras tirdzniecības rādītāji.
Jādomā, ka šādai nostājai vajadzētu Anglijā gūt pozitīvu novērtējumu, jo tā
nekādā veidā nav pretrunā ar angļu interesēm. Ministrs būtu neizsakāmi
priecīgs, ja spētu, rodoties šādai iespējai, runāt par šiem jautājumiem ar
angļu valdību.
Dafs-Kūpers pilnībā pievienojies ministra uzskatiem. Viņš minējis kaut
ko par nepieciešamību saglabāt status quo, kas visas sarunas laikā varēja
būt viņa vienīgais mājiens uz Čehoslovākijas jautājumu, uz ko ministrs
nav reaģējis. Viņš pateica, ka nekavējoties ziņos par sarunas saturu savai
valdībai. (..)
3. Polijas–Lietuvas attiecības. Ministrs uzsvēra, ka šīs attiecības
pēdējās nedēļās ir demonstrējušas pavisam nesliktu progresu, kas radis
savu izpausmi vairāku līgumu parakstīšanā. Tomēr ministrs lūdza ar
• 50 •
tālākiem soļiem tirdzniecības sarunu lietā nogaidīt līdz tam, kad viņš būs
atgriezies no Ženēvas. Tālāk viņš atzīmēja, ka pirmo reizi ir mēģinājis
uzsākt ar Lietuvu politiskas sarunas par Tautu Savienību. Tas devis
pozitīvu rezultātu.
4. Čehijas problēma. Ministrs uzskata, ka lielais diplomātiskais
sajukums, kas radies čehu jautājuma rezultātā, lielā mērā ir veicinājis to, ka
Eiropā izveidojusies ārkārtīgi saspīlēta situācija. Asie uzbrukumi Reiham4
no rietumiem un visiem starptautiskajiem centriem sāk kaitināt Hitleru,
kurš, visticamāk, tagad vairs neapmierināsies ar daļēju atrisinājumu
un realizēs Sudetu pievienošanu Reiham. Rietumos vērojamā nervozā
atmosfēra sāk pārņemt arī dažas Vācijas aprindas, sevišķi Auswärtiges
Amt5, reihsvēru6 un Herrenklub7, kuras baidās no kara. No šīm aprindām
atskan kritiskas balsis par [Vācu nacionālsociālistiskās strādnieku]
partijas un kanclera [Ā. Hitlera] politiku.
Ministrs tomēr nepieļauj, lai čehu jautājuma risināšanas rezultātā
varētu izraisīties vispārējs Eiropas konlikts, jo, viņaprāt, Rietumeiropas
valstis nedosies palīgā Čehoslovākijai. Šo pārliecību pastiprina fakts,
ka ziņa par Itālijas solījumu uzstāties kopā ar Vāciju pret Franciju nav
baumas, bet patiesa informācija, ko mums apstiprina ne tikai vācu, bet
arī itāļu puse. Pirmo informāciju par šo tēmu ministrs pat saņēmis no
vēstnieka Veņavas8. Turklāt Gērings paziņojis, ka Francija par šo Itālijas
nostāju ir informēta.
Pēc ministra domām, Čehoslovākiju militāri nav iespējams nosargāt,
viņš arī nedomā, ka čehu veiktā mobilizācija varētu izdoties. (..)
Ministrs tālāk uzsvēra, ka Berlīnē par noteicošo apstākli uzskata
nostāju, kādu mēs ieņemsim konlikta gadījumā par Čehiju. Ļoti uzmanīgi
riņķo ap mums, bet Gēbelss9 pēdējā laikā pat izdevis diezgan asu
instrukciju, kas aizliedz jebkādu propagandas akciju pret Poliju. Gērings
sarunā ar vēstnieku Ļipski10 minējis iespēju pagarināt 1934. gada līgumu
uz turpmākajiem 25 gadiem un paziņojis, ka līdz ar čehu problēmas
atrisināšanu visi teritoriālie jautājumi Eiropā priekš Vācijas būs izbeigti.
Kanclers tad uzstāsies ar tādiem paziņojumiem, kas nostiprinās mieru,
vienlaikus pilnīgi apmierinot mūsu intereses.
Tālāk ministrs mūs informēja, ka Hitlers ir izteicis vēlēšanos satikties
ar viņu. Tas notiks atpakaļceļā no Ženēvas.
Beidzot sarunu, ministrs uzsvēra, ka pašlaik ir ļoti intensīvi jāstrādā
un vērīgi jāseko situācijai, jo viņš personiski neizslēdz iespēju, ka ap
20. datumu var notikt eksplozija.

T. Jędruszczak, M. Nowak-Kiełbikowa. T. 2, 1933–1939. Warszawa, 1996. S. 166–168.
1
Edvards Marija Račiņskis (Raczyński, 1891–1993) – Polijas diplomāts, grāfs.
1931.–1934. g. pārstāvis Tautu Savienībā, 1934.–1945. g. vēstnieks Lielbritānijā,
1941.–1943. g. arī Polijas Trimdas valdības ārlietu ministrs. 1979.–1986. g.
Polijas prezidents trimdā.
• 51 •
2
Juzefs Pilsudskis (Piłsudski, 1867–1935) – Polijas valstsvīrs, Polijas armijas
maršals (1920). No 1918. g. 11. novembra Polijas armijas virspavēlnieks,
1918. g. novembrī–1922. g. decembrī Valsts priekšnieks (Naczelnik Państwa).
1926. g. vadīja valsts apvērsumu, pēc tā faktiski diktators. Ieņēma armijas
ģenerālinspektora amatu, vairākkārt – kara lietu ministrs, premjerministrs.
3
Alfreds Dafs-Kūpers (DuffCooper, 1890–1954) – Lielbritānijas valstsvīrs. 1935.–
1937. g. kara lietu ministrs, 1937.–1938. g. Admiralitātes Pirmais lords (jūras
kara flotes ministrs).
4
Reihs (vācu val. das Reich – impērija) – Vācija.
5
Auswärtiges Amt (vācu val.) – Vācijas Ārlietu ministrija.
6
Acīmredzot J. Beks domājis vērmahtu (Wehrmacht), jo 1935. g. Vācijas bruņotie
spēki (Reichswehr) tika reorganizēti par vērmahtu.
7
Deutscher Herrenklub (Vācu īpašnieku (kungu) klubs) – zemes lielīpašnieku,
rūpnieku, baņķieru, augstāko ierēdņu un citu sabiedrības elites pārstāvju
konservatīva apvienība Vācijā (1924–1944; 1933. g. pārdēvēts par Deutscher
Klub).
8
Boļeslavs Veņava-Dlugošovskis (WieniawaDługoszowski, 1881–1942) – Polijas
armijas ģenerālis, ārsts, diplomāts. 1938.–1939. g. vēstnieks Itālijā. 1939. g.
septembrī Rumānijā internētais prezidents I. Moscickis iecēla par Polijas
prezidentu trimdā, taču zem opozīcijas spiediena atkāpās.
9
Jozefs Gēbelss (Goebbels, 1897–1945) – Vācijas valstsvīrs. 1933.–1945. g.
propagandas un informācijas ministrs.
10
Juzefs Ļipskis (Lipski, 1894–1958) – Polijas diplomāts. 1933.–1939. g. sūtnis,
vēstnieks Vācijā. 1941.–1945. g. Polijas Trimdas valdības Ārlietu ministrijas
ģenerālsekretārs Londonā, pēc kara – tās pārstāvis ASV.

vēstniekam Vācijā J. Ļipskim pirms viņa sarunas
ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru par Čehoslovākijas
jautājumu (Varšavā, 1938. g. 19. septembrī)
16. septembrī Polija starptautiskā līmenī izvirzīja prasību pēc Cešinas

apgabala Čehoslovākijā, bet 19. septembrī Francija un Lielbritānija oi
ciāli ieteica Čehoslovākijai atdot Vācijai Sudetu apgabalu. Šajā situācijā
J. Beks uzdeva J. Ļipskim lūgt sarunu ar Ā. Hitleru, kurā panākt
Vācijas piekrišanu Cešinas apgabala nonākšanai Polijā, vienlaikus cen
šoties panākt abu valstu savstarpējo attiecību stabilizāciju. Saruna
Oberzalcbergā notika 20. septembrī, un tajā Ā. Hitlers klusējot faktiski
akceptēja Polijas teritoriālās prasības, taču ar aizbildinājumu par drīzu
personisku tikšanos ar J. Beku pārtrauca vēstnieku, kad tas sāka runāt
par abpusējo attiecību stabilizāciju (Vācijas atteikšanos no jebkādām
teritoriālām prasībām pret Poliju nākotnē).
• 52 •
Lūdzu sarunā ar Reihskancleru turēties pie sekojošiem pamatprin-
cipiem:
1) Polijas valdība konstatē, ka ar savu nostāju tā paralizējusi padomju
intervences iespējas plašākā nozīmē Čehijas jautājumā. Bukarestē mūsu
izdarītais spiediens guvis vēlamo rezultātu. Volīnijā mūsu notiekošie
manevri Maskavā tikuši saprasti kā brīdinājums.
2) Polija uzskata par nepieļaujamu padomju iejaukšanos Eiropas
lietās.
3) Čehoslovākijas Republiku mēs uzskatām par mākslīgu veidojumu.
Tas izveidots, pielāgojoties noteiktām doktrīnām un kombinācijām,
bet nerēķinoties ar Viduseiropas tautu vajadzībām un veselīgo tiesību
situāciju.
4) Pagājušās vasaras laikā Polijas valdība četras reizes atteicās
pievienoties starptautiskām intervencēm Čehoslovākijas aizsardzībai.
5) Polijas tiešās pretenzijas aplūkojamajā jautājumā aprobežojas līdz
Cešinas apgabalam Silēzijā, tas ir – nedaudz vairāk par Cešinas un Frīštates
apriņķiem, kā arī dzelzceļa pieejai līdz stacijai Bogumina (Oderberg).
6) Sakarā ar atrašanos kaimiņos, mēs esam ieinteresēti Čehoslovākijas
krīzes atrisināšanas vispārējā veidā. Mēs labvēlīgi izturamies pret kopējas
robežas ideju ar Ungāriju, jo atceramies, ka Čehoslovākijas Republikas
teritorija tika uztverta kā tilts Krievijai. Šajā jautājumā mums pietrūkst
skaidra lēmuma no Ungārijas puses, kurai te ir noteicošā loma. No mūsu
redzespunkta raugoties, Ungārijas vēlmes ir izredzes uz Karpatu Ukrainu,
turpretī par Slovākiju var būt runa vienīgi plašas autonomijas ietvaros.
Mēs neesam guvuši pārliecību, ka Ungārija šos jautājumus ir atbilstoši
sagatavojusi, bet Polija tos atrisināt viņas vietā nevar.
7) Saskaņā ar šodienas informāciju Rietumu lielvalstis var mēģināt sa-
glabāt līdzšinējās Čehoslovākijas koncepciju ar daļēju piekāpšanos par labu
Vācijai. Šī mēneša 19. datumā mēs noraidījām šāda risinājuma iespēju.
Mūsu lokālās prasības izvirzām kategoriski. Konidenciāli informējam,
ka robežas apsardzība ir tikusi pastiprināta, bet šī mēneša 21. datumā
mūsu rīcībā Silēzijas dienvidu daļā atradīsies ievērojams karaspēka
daudzums. Oiciāli paziņojam, ka šis karaspēka grupējums nav vērsts pret
Vāciju.
8) Tālākā notikumu gaita no Polijas puses ir atkarīga pirmām kārtām no
valdības lēmuma, taču arī no plašāka sabiedrības noskaņojuma. Šajā jomā
tālākai nākotnei sevišķi svarīga ir poļu–vācu attiecību nostabilizēšana.
Šeit vērību pelna sekojoši jautājumi:
a) Dancigas jautājumam [sabiedrības] noskaņojumā ir galvenā loma.
Šajā sakarā un sakarā ar Tautu Savienības bankrotu, šķiet, nepie-
ciešams vienkāršs līgums, kas stabilizē brīvpilsētas statusu.
b) Skaidra formula, līdzīga vācu–itāļu paziņojumam robežas jautā-
jumā, var veicināt starptautisko intrigu paralizēšanu starp Poliju
un Vāciju.
c) 1934. gada līguma pagarināšana var veidot papildus faktoru situ-
ācijas stabilizēšanā.
• 53 •
Piezīmes:
I. Ar Ungāriju saistīto punktu, Jūs, vēstnieka kungs, noregulēsiet,
atkarībā no sarunas zem četrām acīm vai a trois1 ar Ungārijas premjeru.
II. Lūdzu atcerēties, ka stāvokļa ārkārtīgā nopietnība atļauj problēmu
drosmīgu risinājumu, daudz spēcīgāku, nekā parastās sarunās.
III. Nepieciešamības gadījumā, īpaši kanclera iniciatīvas gadījumā,
esmu gatavs nodibināt personisku kontaktu ar kancleru vai Gēringu,
nerēķinoties ne ar kādām tehniskām vai politiskām grūtībām.
1
A trois (franču val.) – trijatā.
2.3. Latvijas sūtņa L. Ēķa1 konidenciālais ziņojums

par Polijas attieksmi pret Čehoslovākiju
ārlietu ministra v. i. A. Bērziņam
(Varšavā, 1938. g. 20. septembrī)
Dokuments atspoguļo starptautisko situāciju un Polijas attieksmi pret

Čehoslovākiju šajā laikā Latvijas diplomāta skatījumā.
Izbraucot rīt agri uz Budapeštu, šodien visu dienu biju pastāvīgā
kontaktā ar diezgan daudz informācijas avotiem. Poļu izturēšanās
Viduseiropas jautājumā ar katru dienu un pat katru stundu pieņem
noteiktāku izskatu. Sestdien2 poļi Parīzē, Londonā, Romā un Berlīnē ir
spēruši diplomātiskus soļus, lai kopā ar Sudetu vācu jautājuma šādu vai
tādu nokārtošanu neaizmirstu arī poļu pretenzijas uz mazu gabaliņu no
dalīšanas procesā atrodošās čehoslovāku kūkas. Ja čehi un Rietumeiropas
lielvalstis poļiem Cešinu un čehu Silēzijas gabalu neatdošot ar labu, tad
poļi, vērā ņemot pašreizējo stāvokli, nekautrētos to paņemt ar varu. To
apstiprina ziņas par militāriem soļiem, kur viena daļa no šīm ziņām pat
atklāti palaista presē. Čehoslovāku sūtnis ir mēģinājis protestēt kā par šiem
poļu soļiem, tā arī par organizētām demonstrācijām pret čehiem Katovicē
un citur. Ārlietu ministrs Beks tomēr bijis tik “nevaļīgs”, ka aizbraucis
(vismaz priekš čehoslovāku sūtņa) garākā vīkendā. Šodien gan viņš ir
Varšavā un ticies, starp citu, ar Francijas vēstnieku. Čehoslovākijas sūtni
pieņēmis Arciševskis un mēģinājis izskaidrot čehu valdības pārstāvim, ka
poļu rīcībā čehoslovāki nedrīkstot saskatīt ne mazāko nedraudzību, jo viņi
tikai prasot vienlīdzību savai minoritātei un lai tā netiktu sliktāk traktēta,
kā, par piem., vācieši. Tuvākus paskaidrojumus par demonstrācijām,
militāriem soļiem utt. čehoslovākiem nav izdevies saņemt, jo Arciševskis
aizbildinājies ar nezināšanu par visiem šiem notikumiem. Poļu laikraksti
ir pilni ar poļu sabiedrības un organizāciju prasībām labot 1920. gadā
• 54 •
nodarīto pārestību un diezgan asos toņos prasa Cešinas atdošanu. Manos
agrākos ziņojumos rakstītais un telefoniski dotā informācija apstiprinās
arī no citām pusēm, un proti, poļi sev iedomāto gabalu no Čehoslovākijas
katrā ziņā paņems, bet tikai tai gadījumā, ja čehi ar savu lielo pretinieku –
vāciešiem – tiks pamesti vieni paši, uz ko, starp citu, norāda arī visas
pārējās ziņas, kādas man no ļoti autentiskiem avotiem šodien ienākušas.
Tomēr, ja lietas sakomplicētos, un arī Francijai būtu jāiejaucas ar bruņotu
varu, tad poļi droši vien ar varu Čehoslovākijā nemēģinātu iebrukt.
Kāda šodien atmosfēra un kāds apmēram varētu būt garastāvoklis pie
čehiem, es ļoti spilgti redzēju, apmeklējot šodien manu čehoslovāku kolēģi.
Čehoslovāku sūtni Dr. Slaviku, pie kura pirmā vizītē biju apm.[ēram] 12
dienas atpakaļ, šodien pat lāgā pazīt nevar. No smaidīgā, dzīvespriecīgā
cilvēka viņš pārvērties par drūmu un arī iziski it kā saplacis un nervozi
smēķē vienu cigareti pēc otras. Viņš man teica, ka tīri personīgi, un to
arī katrs čehoslovāku patriots šodien izjūtot, viņš nekad savā mūžā tādu
vilšanos draugos neesot piedzīvojis, kā tas nākoties šodien piedzīvot
politiskā plāksnē. (..)
1
Ludvigs Ēķis (1892–1943) – Latvijas valstsvīrs un diplomāts. No 1920. g. dažādos
amatos Ārlietu ministrijā, 1925.–1928. g. Ārlietu ministrijas Administratīvās
un protokola nodaļas vadītājs, 1928.–1931. g. I šķiras sekretārs sūtniecībā
Londonā, 1931.–1934. g. Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītājs, 1934. g.
sūtnis Lietuvā, 1934.–1938. g. finanšu ministrs, 1938.–1939. g. sūtnis Polijā.
2
Domāts 1938. g. 17. septembris.
2.4. Čehoslovākijas prezidenta E. Beneša1 raksts

Polijas prezidentam I. Moscickim2
(Prāgā, 1938. g. 22. septembrī;
iesniegts Varšavā 26. septembrī)
19. septembrī Čehoslovākijas ārlietu ministram tika iesniegta Polijas

prasība nekavējoties piemērot poļu apdzīvotajām teritorijām tos pašus
noteikumus, kā attiecībā uz vācu teritorijām Sudetos. Par prasību tika
informētas arī Francija un Lielbritānija. Ar šo soli J. Beks cerēja radīt
iespaidu, ka Polija rīkojas pilnīgi patstāvīgi. Ārlietu ministrs tādējādi
gribēja panākt Polijas uzaicināšanu uz iecerēto starptautisko konferenci
Čehoslovākijas jautājuma atrisināšanai.
Brīdī, kad Eiropas likteņi ir apdraudēti un kad abas mūsu tautas ir atklāti
ieinteresētas radīt ilgstošu pamatu abu mūsu valstu savstarpējā uzticībā
balstītai sadarbībai, vēršos pie Jūsu Ekselences ar piedāvājumu veidot
draudzīgas attiecības un jaunu sadarbību starp Poliju un Čehoslovākiju.
• 55 •
Un tā es piedāvāju Jūsu Ekselencei Čehoslovākijas valsts vārdā atklāti un
draudzīgi pārrunāt mūsu strīdu noregulēšanu saistībā ar poļu iedzīvotājiem
Čehoslovākijā. Es vēlētos atrisināt šo jautājumu, balstoties uz pieņemtiem
robežas rektiikācijas3 principiem. Saprašanās mūsu savstarpējās attiecībās,
protams, būtu tiešas un loģiskas šīs vienošanās sekas. Ja sasniegsim
vienošanos – un es esmu pārliecināts, ka tas būs iespējams – tas būtu jaunas
ēras sākums mūsu valstu savstarpējās attiecībās. Piebildīšu, kā bijušais
ārlietu ministrs un patreizējais Republikas prezidents, ka Čehoslovākijai
ne pašlaik, ne arī jebkad agrāk nav bijis nekādu slepenu vai atklātu
pienākumu vai līgumu, kuriem būtu Polijas intereses apdraudoša nozīme,
mērķis vai tendence. Ar atbildīgo ministru piekrišanu sūtu šo priekšlikumu
Jūsu Ekselencei konidenciāli un vienlaikus personiski, lai piešķirtu tam
spēcīgu apņemšanās raksturu. Es vēlētos tādā veidā to padarīt vienīgi par
abu mūsu tautu savstarpējo attiecību jautājumu. Pazīstot mūsu savstarpējo
attiecību jutīgumu un zinot, cik grūti normālos laikos bija izmainīt tās uz
labo pusi ar parasto diplomātisko un politisko metožu palīdzību, mēģinu
izmantot pašreizējo krīzi, lai likvidētu šķēršļus no daudziem iepriekšējiem
gadiem arī vienlaikus jaunas atmosfēras izveidošanai. Daru to ar pilnīgu
atklātību. Esmu pārliecināts, ka abu mūsu tautu nākotnei un viņu
savstarpējai sadarbībai beigu beigās jābūt nodrošinātai.
1
Edvards Benešs (Beneš, 1884–1948) – Čehoslovākijas valstsvīrs, diplomāts.
1918.–1935. g. ārlietu ministrs, 1935.–1938. g. Valsts prezidents, no 1940. g.
emigrācijas valdības vadītājs Londonā, 1946.–1948. g. Čehoslovākijas Republikas
prezidents, 1948. g. jūnijā piespiests atkāpties no amata.
2
Ignacijs Moscickis (Mościcki, 1867–1946) – Polijas zinātnieks un valstsvīrs.
1926.–1939. g. Valsts prezidents. 1891. g. beidzis Rīgā Politehnikumu. Ķīmijas
profesors. 1939. g. 17. septembrī pārgāja Rumānijas robežu un tika internēts.
3
Rektifikācija – šeit: pārlabošana.
2.5. Latvijas sūtniecības pagaidu vadītāja N. Āboltiņa1

konidenciālais ziņojums par noskaņojumu Polijā
sakarā ar Čehoslovākijas krīzi ārlietu ministra
v. i. A. Bērziņam (Varšavā, 1938. g. 22. septembrī)
21. septembrī Čehoslovākijas valdība paziņoja Lielbritānijai un

Francijai, ka ir gatava atdot Sudetu apgabalu Vācijai, ja Rietumu
lielvalstis garantēs Čehoslovākijas jaunās robežas (tātad, arī noraidot
Polijas teritoriālās prasības), tajā pašā laikā kārtējo reizi lūdzot PSRS
valdību iespaidot Poliju piekāpties. Varšavā un Katovicē notika plašas
• 56 •
demonstrācijas ar prasību par Cešinas apgabala pievienošanu Polijai.
Galvaspilsētā 250 000 lielo pūli uzrunāja arī armijas ģenerālinspektors
maršals E. RidzsSmiglijs.
Pagodinos ziņot Jums, ka atmosfēra Polijā top ar katru dienu karstāka.
Vakar vakarā notika demonstrācijas pie Ungārijas un Čehoslovākijas
sūtniecībām. Radio noraida pieslēgumus sapulcēm, kur skaļu ovāciju
pavadīti atskan saucieni: “Tagad runā valdība, bet ja vajadzēs, runās
armija.” Šodien uz pussešiem vakarā “Palīdzības biedrība poļiem
ārzemēs” nolikusi lielu sanāksmi Varšavā. Šī rīta laikraksti pilni dažādu
organizāciju uzsaukumiem par Cešinas apgabala atdabūšanu. (..) Visā
valstī notiek sapulces, kuras pieņem krasas rezolūcijas. Ārlietu ministrija
izlaidusi oiciālu komunikātu2, kura tulkojums še klāt pievienots3.
Komunikātā teikts, ka Čehoslovākija nekad nav turējusi norunas un
līgumus attiecībā uz poļu minoritāti. Par nožēlošanu arī angļu un franču
apspriedēs neesot ņemtas vērā poļu prasības, pret ko Polijas pārstāvji
iesnieguši noteiktu protestu. Polija uzteikusi minoritāšu aizsardzības
līgumu ar Čehoslovākiju, jo līgums neatbilst patreizējam stāvoklim. Krīzi
Viduseiropā nevarot nokārtot bez visu to valstu līdzdarbības, kurām ir no
mūžīgiem laikiem tiesības un uzdevumi šai Eiropas daļā. Polijas valdība
rīkošoties atkarībā no pienācīgā respekta poļu interesēm. [Laikraksts]
“Express Poranny”4, otrs valdības oiciozs, ievadrakstā uzbrūk Francijai,
atgādinot viņas stāvokli Lietuvas jautājumā, kad Francijas pārstāvis
Kauņā balstījis Lietuvas pretošanos diplomātisku sakaru nodibināšanai.
Mazā Antante nedarbojoties, Francija esot pametusi Čehoslovākiju savam
liktenim un Francijas politika neuzrādot Polijas ieņemtā stāvokļa saprašanu
Cešinas jautājumā. Polijai esot jārevidē dažas savas politiskās tradīcijas.
Patreizējā stāvoklī Polijas sabiedriskā doma redzot nepieciešamību vilkt
konsekvences no jaunā stāvokļa Eiropā.
Laikraksti trekniem virsrakstiem ziņo, ka Vācija un Itālija kategoriski
pieprasa angļu–franču plāna papildināšanu. Sniedz arī “sabiedrotās”
(liekot šo vārdu pēdiņās) Francijas preses balsis, kas vērstas pret Polijas
nostāšanos, citējot “Le Temps”5 vārdus, ka Polijas un Ungārijas aktīvā
līdzdalība izsaucot vislielāko nemieru, “Petit Parisien”6 izteikumu, ka
minēto valstu prasības, mīksti apzīmējot, esot augstākā mērā nevēlamas,
un “Epoque”7 iespiesto de Keriljē8 raksta apzīmējumu “redzētspēju pazau-
dējusī un noziedzīgā Polija.” Laikraksti ziņo arī, ka Polija aiztur armijā uz
manevriem iesauktos rezervistus un neatlaidīs mājās tos karavīrus, kuru
dienesta laiks patlaban izbeidzas. Pats Valsts prezidents vakar ieradies
Ārlietu ministrijā, lai noklausītos Beka ziņojumu par starptautisko
stāvokli. Šis bezprecedenta notikums norādot uz pārdzīvojamā brīža se-
višķo svarīgumu.
Šodien biju Ārlietu ministrijā nokārtot dažas darīšanas. Draudzīgā
sarunā par patreizējo stāvokli labi informēts darbinieks izteicās sekoši:
Viņš esot pārliecināts, ka Polija dabūšot Cešinu bez varas pielietošanas.
Bet ja, pretēji visiem paredzējumiem, lietas Eiropā tā sarežģītos, ka būtu
• 57 •
neizbēgams bruņots lielvalstu konlikts, tad esot pilnīgi izslēgta varbūtība,
ka Polija karotu Vācijas pusē. Polijā neesot neviena cilvēka, kas šādam
solim piekristu. Starptautisku līgumu uz 10 gadiem, ja tas neapšaubāmi
ļoti izdevīgs, varot noslēgt arī pretēji sabiedriskai domai. Bet lai izvestu
mobilizāciju, vajadzīga pilnīga vienprātība un ļoti augsts sabiedriskās
domas kāpinājums tieši šai virzienā. Un tāds nekad nebūšot Polijā par
labu Vācijai. Beka politika esot ļoti smalka un viņš ne vienmēr varot
pateikt, uz ko īsti viņš iziet. Bet viņa mērķis esot – pārliecināt Franciju, ka
viņas īstais partneris Eiropas austrumdaļā esot Polija. Anglija to jau esot
sapratusi. Arī Francija to sākot pamazām saprast. Francijas lielākā kļūda
esot bijusi balstīšanās uz Mazo Antanti un uz Krieviju. Šie abi balsti tagad
pierādījuši savu nespēcību. (..)
1
Nikolajs Āboltiņš (1895–1982) – Latvijas diplomāts. No 1924. g. strādājis Ārlietu
ministrijā, no 1934. g. marta līdz 1939. g. februārim I šķiras sekretārs sūtniecībā
Varšavā, tad Kauņā.
2
Acīmredzot domāts komunikē – oficiāls paziņojums par starptautisku sarunu
rezultātiem, par valstu vienošanos vai svarīgiem notikumiem valsts dzīvē
(komunikāts – vienas iestādes rakstisks ziņojums citai).
3
Krājumā netiek publicēts.
4
Express Poranny (poļu val. – Rīta Ekspresis) – Polijas valdības aprindām tuvu
stāvošs rīta laikraksts Varšavā.
5
Le Temps (franču val. – Laiks) – Francijas dienas avīze, pusoficiāls Ārlietu
ministrijas laikraksts Parīzē.
6
Le Petit Parisien (franču val. – Mazais Parīzietis) – viens no iespaidīgākajiem
Francijas žurnāliem Parīzē.
7
Epoque (franču val. – Laikmets) – Francijas laikraksts Parīzē.
8
Anrī de Keriljē (de Kérillis, 1889–1958) – Francijas politiķis un žurnālists.
2.6. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē1 Čehoslovākijas ārlietu

ministram K. Kroftam2 iesniegtā nota ar prasību atdot
Polijai Silēzijas daļu (Varšavā, 1938. g. 27. septembrī)
25. septembrī Čehoslovākijas valdība atbildes notā noraidīja Polijas

teritoriālās prasības un solīja garantēt savas valsts poļiem visas
minoritātes tiesības, bet nākošajā dienā Varšavā tika saņemta prezidenta
E. Beneša privāta vēstule I. Moscickim (sk. dokumentu 2.4.). Vienlaikus
Lielbritānija un Francija paziņoja, ka Čehoslovākija atdos Polijai Cešinas
Silēziju apmaiņā pret tās labvēlīgu neitralitāti un atteikšanos no spēka
pielietošanas. J. Beks izlēma darboties patstāvīgi, iesniedzot šo notu un
par to vienīgi informējot Rietumu lielvalstis.
• 58 •
Pieņēmis zināšanai Jūsu Ekselences šī mēneša 25. dienas notu, kā arī
Jūsu mutiskos paskaidrojumus šajā sakarā, un, būdams Viņa Ekselences
[Polijas] prezidenta informēts par Viņa Ekselences Čehoslovākijas
Republikas prezidenta rakstā ietvertajiem priekšlikumiem, man ir gods
savas valdības vārdā piedāvāt Jūsu Ekselencei nekavējoties noslēgt līgumu
ar mērķi noregulēt problēmu, kura pastāv attiecībās starp abām mūsu
valstīm, sevišķi poļu tautības iedzīvotāju apdzīvoto teritoriju jautājumu.
Jūsu Ekselence savā notā uzsvēra nepieciešamību deinitīvi uzlabot
attiecības starp abām mūsu valstīm. Taču pašreizējās situācijas analīze
ļauj nemaldīgi secināt, ka jebkāda akcija ar mērķi panākt šādu uzlabošanos
nevarētu sasniegt pozitīvus rezultātus, ja netiktu droši un radikāli
atrisināts pieminēto teritoriju jautājums, bet, lai to panāktu, nepieciešama
ir Polijas Republikas un Čehoslovākijas Republikas robežas rektiikācija,
ko arī atzinis un piedāvājis Viņa Ekselence prezidents Beneša kungs.
Pašreizējā brīža nopietnība spiež Polijas valdību meklēt deinitīvus, uz
vienlīdzības un vietējo iedzīvotāju gribas principa balstītus atrisinājumus,
kuri ietvertu arī tāda veida līdzekļus, kas varētu nomierināt dziļi saviļņoto
poļu sabiedrisko domu, un kuriem jābūt ātri realizētiem.
Šim līgumam, lai tas atbilstu minētajam mērķim, pēc Polijas valdības
domām, jāizšķir diva veida problēmas:
1. Tam jānosaka pamatprincipi, balstoties uz kuriem mūsu dienvid-
rietumu robežas otrā pusē esošo, lielā mērā poļu tautības iedzīvotāju
apdzīvoto, teritoriju iedzīvotāji varētu izteikt savu gribu attiecībā par šo
teritoriju pievienošanu vienai no abām mūsu valstīm, kā arī noteikt šī
tautas referenduma termiņu.
Balsstiesības referenduma laikā būtu ierobežotas līdz personām, kuras
varētu tās izmantot, ja būtu noticis Polijas–Čehoslovākijas 1919. gada
līgumā paredzētais plebiscīts3, kā arī šo personu tiešajiem pēcnācējiem;
2. Tam jāietver arī izpildrīkojumi, kuri – ar tūlītēju neapstrīdama
poļu iedzīvotāju vairākuma apdzīvoto, tiesību nodošana uz pievienotajā
kartē atzīmētajām teritorijām, no vienas puses, novērstu tur pastāvošās
situācijas nopietnās konsekvences, no otras puses – skaidri pārliecinātu
poļu sabiedrisko domu par abu valdību uzsākto centienu nodibināt
pastāvīgas labas kaimiņattiecības starp abām mūsu valstīm realitāti.
1. punktā paredzētā tautas referenduma detaļas tiktu noteiktas abu
ieinteresēto pušu sarunās.
Novērtējot notikumu attīstību, 2. punktā minētās teritorijas savā
pārziņā ņemtu poļu karaspēka vienības. Šo okupācijas spēku komandieris
realizētu augstāko administratīvo pārvaldi.
Augstāk minētā līguma pamatprincipu pieņemšanas brīdī Polijas
valdība izvirzītu priekšlikumus par sava projekta tehniskajām detaļām.
Čehoslovākijas valdība no savas puses noteiktu prasības piedāvātā līguma
praktiskas izpildes jautājumā.
Lai izvairītos no jebkādām iespējamām sadursmēm, kā arī novēstu tālā-
ko notikumu draudīgo eskalāciju poļu iedzīvotāju apdzīvotajās teritorijās,
• 59 •
Polijas valdība uzstāj uz ātru Čehoslovākijas valdības atbildi, sevišķi šīs
notas 2. jautājumā.
Turklāt piezīmēju, ka mana valdība ir mani pilnvarojusi nekavējoties
uzsākt ievadsarunas.
1
Kazimežs Papē (Papée, 1889–1979) – Polijas diplomāts. 1932.–1936. g.
ģenerālkomisārs Dancigā, 1936.–1939. g. sūtnis Čehoslovākijā, no 1939. g. jūlija
vēstnieks Vatikānā.
2
Kamils Krofta (Krofta, 1876–1945) – Čehoslovākijas vēsturnieks un diplomāts.
1936.–1938. g. ārlietu ministrs.
3
1939. g. 3. februārī Rietumu lielvalstu iespaidā Parīzē noslēgtajā Polijas un
Čehoslovākijas pamierā bija paredzēts rīkot plebiscītu – tautas nobalsošanu –
par Cešinas Silēzijas piederību, taču tas nenotika.
2.7. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu

ministram K. Kroftam iesniegtais ultimāts
Minhenes konference 29.–30. septembrī un tās rezultāti, kā arī Polijas

neuzaicināšana uz to, skaidri apliecināja Polijas ārējās politikas nevarību
un tās vadības cenšanos ar aizvien aktīvāku Cešinas Silēzijas pieprasīšanu
glābt pastāvošo mītu par Polijas “varenību”, kas Sanācijas valdībai bija
nepieciešama iekšējā politikā. Tādēļ J. Beks, vēl Minhenes konferences
laikā, izšķīrās ultimatīvi pieprasīt teritoriju no Čehoslovākijas. Ultimāta
sagatavošanas laikā Čehoslovākijas valdība piekrita atdot Polijai
teritorijas, kuras noteiks kopīga komisija. J. Beks piedāvāto procedūru
noraidīja kā pārāk lēnu un iesniedza ultimātu. Pastāvēja zināms kara
risks un Polijas valdība pēc sava pieprasījuma saņēma Vācijas atbalsta
solījumu gan Čehoslovākijas, gan PSRS iejaukšanās gadījumā, bet to
tomēr nenācās izmantot. Sekojošās nedēļas laikā Čehoslovākija prasīto
teritoriju atdeva Polijai.
Polijas valdība ir atzinusi 1938. g. 30. septembra Čehoslovākijas
valdības atbildi uz savu notu par nepietiekošu un novilcinošu, man ir
gods savas valdības uzdevumā izteikt sekojošo:
Polijas valdība kopš vairākiem mēnešiem ir pievērsusi Čehoslovākijas
valdības uzmanību neiespējamajam lietu stāvoklim poļu tautības
iedzīvotāju apdzīvotajās teritorijās Čehoslovākijā. Šī demarša sekas bija
diplomātiskā korespondence. Tikai šīs viedokļu apmaiņas kritiskajā brīdī
no vienas un no otras puses tika konstatēts, ka attiecību normalizācija
starp Poliju un Čehoslovākiju ir iespējama, pirmkārt, vienīgi teritoriālu
• 60 •
izmaiņu rezultātā par labu Polijai, nododot tai poļu iedzīvotāju apdzīvotās
teritorijas, kuras ir viegli noteikt, balstoties uz esošajiem datiem, otrkārt, ar
plebiscītu citās teritorijās, kur iedzīvotāju sastāvs ir jaukts. Viņa Ekselence
Čehoslovākijas Republikas prezidents Dr. Eduards Beneša kungs savā šī
mēneša 22. dienas rakstā Viņa Ekselencei Polijas Republikas prezidenta
kungam šo pamatprincipu akceptēja. Čehoslovākijas valdības paziņojumi
to apstiprinājuši.
Šo paziņojumu iespaidā Polijas valdība savā 1938. g. 27. septembra
notā formulēja konkrētus priekšlikumus, ar kuru palīdzību pieprasīja
galīgu jautājuma atrisināšanu.
Ņemot vērā dramatisko un draudīgo situāciju Cešinas Silēzijas
robežas iecirknī, Polijas valdība vispirms izvirzīja prasību par nekavējošu
divu augstāk minētajai notai pievienotajā kartē apzīmētu apgabalu
nodošanu.
Jāatzīmē, ka Viņa Ekselence Čehoslovākijas Republikas prezidents
bija tik laipns un personiski Polijas [sūtnim un pilnvarotajam] ministram
Prāgā apstiprināja pozitīvas atbildes solījumu, kā arī to, ka Apvienotās
Karalistes un Francijas Republikas diplomātiskie pārstāvji šī mēneša
29. dienā informēja Polijas valdību, ka Čehoslovākijas valdība pilnībā
pieņēmusi Polijas prasības un pat ņēmusi vērā tehniskā izpildījuma
termiņus. Šī informācija neapstiprinājās, bet solījumi netika pildīti.
Ņemot vērā visus pieminētos apstākļus, kā arī to, ka Polijas valdība
vairs nevar uzticēties Čehoslovākijas Republikas vārdā izteiktajiem
paziņojumiem, apzinoties situācijas nopietnību, Polijas valdība uzskata
sevi par spiestu viskategoriskākajā veidā pieprasīt savas 27. septembra
notas 2. punkta izpildi, konkrēti:
1) Karaspēka un policijas vienībām nekavējoties atkāpties no augstāk
minētajā notā noteiktās un pievienotajā kartē apzīmētās teritorijas,
minēto teritoriju galīgā veidā atdodot poļu militāriestādēm.
2) 24 stundu laikā, skaitot no 1938. gada 1. oktobra pēcpusdienas,
evakuēt pievienotajā kartē apzīmēto teritoriju.
3) Atlikušās Cešinas un Frīštates apriņķu teritorijas nodošanai jābūt
galīgi realizētai 10 dienu laikā, skaitot no tā paša datuma.
4) Minēto teritoriju evakuācijai ir jābūt veiktai tādā veidā, lai
uzņēmumi un sabiedriskās koplietošanas objekti, kā arī visu veidu
komunikācijas līdzekļi nebūtu bojāti, nodoti nelietojamā stāvoklī
vai aizvesti. Visām fortiikācijām un aizsardzības rakstura iekārtām
jābūt atbruņotām.
5) Tehniskās detaļas un 3. punktā minētās teritorijas evakuācijas
termiņi tiks izziņoti 1938. gada 2. oktobra priekšpusdienā.
6) Pārējie 27. septembra notā minētie jautājumi, t. i., plebiscīta
jautājums citos apgabalos, paliek izšķiršanai abu ieinteresēto
valdību sarunās, neizslēdzot trešo starpnieku piedalīšanos.
Ja ir runa par jautājumiem, kas radīsies minēto teritoriju nodošanas
rezultātā, Polijas valdība ir gatava tos pārrunāt ar Čehoslovākijas
valdību sarunās.
• 61 •
7) Čehoslovākijas valdība spers nekavējošus soļus, lai visi poļu
valodas Čehoslovākijas pilsoņi no Cešinas un Frīštates apriņķiem,
kuri atrodas karadienestā Čehoslovākijas armijā, tiktu atvaļināti
no dienesta ar tiesībām atgriezties savās mājās.
Čehoslovākijas valdība spers arī soļus, lai tiktu atbrīvoti visi
poliskas izcelsmes politiskie ieslodzītie.
8) Polijas valdība sagaida nedivnozīmīgu atbildi, vai nu pieņemot
vai nepieņemot notā izteiktās prasības, līdz 1938. g. 1. oktobra
priekšpusdienai. Prasību nepieņemšanas vai atbildes nesniegšanas
gadījumā Polijas valdība uzliek atbildību par notikumu tālāko gaitu
vienīgi Čehoslovākijas valdībai.
175.
2.8. Vācijas Ārlietu ministrijas ierēdņa V. Hēvela1

izdarītās piezīmes par ārlietu ministra J. fon
Ribentropa2 tikšanos ar Polijas vēstnieku J. Ļipski
(Berlīnē, 1938. g. 24. oktobrī)
8. oktobrī Austrumčehoslovākijā (Aizkarpatu Ukrainā) izveidotā

ukraiņu autonomā teritorija izraisīja dziļu nemieru Polijā, kur bija liela
ukraiņu minoritāte. Tādēļ Polijas valdība centās panākt Aizkarpatu
Ukrainas iekļaušanu Ungārijā, kā rezultātā Polijai izveidotos kopīga
robeža ar to. Plāns tika realizēts, ne tikai mēģinot panākt Rumānijas un
Dienvidslāvijas, bet arī Vācijas piekrišanu šādam risinājumam. Savukārt
Vācija, pēc Minhenes ievērojami nostiprinājusi savas pozīcijas, izvirzīja
Polijai pretprasības, kuras Varšava nebija gatava pieņemt.
Ievadā Reihsministrs atspoguļoja Polijas vēstniekam pašreizējo situ-
āciju.
Pēc tam Ļipskis izskaidroja savas ierašanās iemeslus.
Polija ir ieinteresēta situācijas stabilizēšanā pie Donavas3. Aizkarpatu
Ukraina ar tās haosu un 80 procentiem analfabētu ir visu iespējamo
politisko strāvojumu avots un vienlaikus komunistisks centrs. Tās
iedzīvotāju skaits ir 650 tūkstoši, no tiem apmēram 250 tūkstoši ir ungāri
un ebreji, pārējie – ukraiņi. Sakarā ar šo nemiera perēkli uz Prāgu tikusi
nosūtīta ne viena vien asa nota. Beks teicis, ka viņam ir svarīgi, lai no
šīs zemes iznāktu kaut kas sakarīgs. Tiešas robežas iegūšana ar Ungāriju
atbilstu Polijas interesēm. Turklāt kopējai Polijas–Ungārijas robežai
būtu liela nozīme kā aizsegam pret Austrumiem. Ziņas par kaut kādu
• 62 •
bloku pret Vāciju ir nepamatotas. Šķiet, ka labākais noraidījums šiem
pārmetumiem ir Polijas nostāja pret Padomju Krieviju krīzes laikā. Polijas
politika šajā lietā balstījusies uz to, lai pamudinātu Ungārijas valdību
uz mērenību Slovākijas jautājumā, bet ofensīvu Aizkarpatu Ukrainas
jautājumā. Ļipskis cer, ka jautājuma atrisināšana augstāk minētajā veidā
nav pretrunā ar Vācijas interesēm.
Reihsministrs paziņo vēstniekam, ka nule paustās idejas viņam šķiet
nedaudz jaunas un viņš vēlētos tās vēlreiz mierīgi pārdomāt. Viņš izprot
Polijas prasības, taču saskata arī noteiktas grūtības, kuru risinājumu
uzreiz nesaredz.
Reihsministrs pāriet pie lielā vispārējā jautājuma, kura dēļ ir uzaicinājis
Ļipski uz Berhtesgādeni4 un kuru vēlētos saglabāt par augstākā mērā
konidenciālu. Tas ir domāts tikai Ļipskim, Bekam un viņam pašam.
Viņš lūdz vēstniekam, lai jautājums, kurš tiks pārrunāts, tiktu izklāstīts
J. Bekam mutiski, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka kaut vai fragmentāri
tas varētu nonākt presē. Vēstnieks apsola izpildīt šo vēlēšanos. Turklāt
Reihsministrs nodod ielūgumu ministram Bekam apmeklēt viņu jebkurā
laikā nākamajā mēnesī pēc viņa paša izvēles. Mūsu poļu draugi šādā
veidā saņem drošu ielūgumu uz Vāciju. Vēstnieks pieņem ielūgumu ar
prieku un nodos to Bekam.
Reihsministrs tālāk paziņo, ka pašlaik ir pienācis laiks vispārēji attīrīt
Polijas–Vācijas jautājuma kopumu ar mērķi likvidēt visas nesaskaņas.
Tas būtu vaiņagojums maršala Pilsudska un fīrera5 aizsāktajam darbam.
Kā piemēru viņš min mūsu attiecības ar Itāliju, kur fīrers visu strīdu
noregulēšanas vārdā ar dziļu pārliecību atteicies no Dienvidtiroles.
Līdzīgs jautājuma atrisinājums ar Poliju būtu ļoti nepieciešams, un tas
atrodas fīrera politikas dienaskārtībā, viņam tiecoties uz labām attiecībām
ar visiem kaimiņiem. Nav izslēgts, ka kādreiz arī Francija nonāks līdz
skaidrākiem līgumiem robežu jautājumos.
Šajā brīdī viņš gribētu runāt ar Poliju par Dancigu kā daļēju problēmu
kopuma atrisinājumu starp abām tautām. Danciga ir vāciska, vienmēr
ir bijusi vāciska un vienmēr paliks vāciska. Reihsministrs iedomājas
atrisinājumu galvenos vilcienos sekojoši:
1) Dancigas brīvpilsēta atgriežas Vācijā.
2) Cauri koridoram tiek izbūvēta eksteritoriāla, Vācijai piederoša
autostrāde un tāda pati vairāku ceļu dzelzceļa līnija.
3) Polija arī saņem Dancigas teritorijā eksteritoriālu teritoriju
caurbraukšanai vai autostrādi un dzelzceļu, kā arī brīvostu.
4) Polija saņem savu preču realizācijas iespēju garantijas Dancigā.
5) Abas tautas savstarpēji atzīst savu apgabalu integritāti.
6) Polijas–Vācijas [1934. gada] vienošanās tiek pagarināta no 10 uz
25 gadiem.
7) Līgumam ir pievienota konsultatīvā klauzula.
Polijas vēstnieks pieņem minēto priekšlikumu zināšanai. Kaut arī
ir saprotams, ka viņam jautājums ir jāpārrunā ar Beku, jau tagad viņš
vēlētos pateikt, ka nav pareizs uzskats, it kā Danciga būtu Versaļas
• 63 •
līguma veidojums, līdzīgi kā Sāras apgabals. Vajag zināt Dancigas vēsturi
un ģeogrāiju, lai gūtu patiesu izpratni par šo problēmu.
Reihsministrs saka, ka viņš neprasa tūlītēju atbildi, viņš vēlētos, lai
vēstnieks pārdomātu šo jautājumu un iespējami ātri apspriestu to ar Beku.
Galu galā šādos apsvērumos jāpatur prātā arī grūtības otrā pusē. Fīreram
arī nebūs vienkārši no viņa iekšējās politikas vērtējuma viedokļa atzīt
galīgi koridoru. Tāpēc ir jāspriež kategoriskās kategorijās, ka Danciga ir
vāciska un tāda vienmēr paliks.
Ļipskis apsola pārrunāt visu pēc iespējas precīzāk ar Beku. Ap ceturt-
dienu6 viņš izbrauks uz Varšavu, bet nākošās nedēļas sākumā atgrie-
zīsies.
Viņš lūdz ieņemt nostāju Ungārijas jautājumā. Beks informē, ka
gadījumā, ja Ungārija vērsīsies pie triju valstu – Vācijas, Itālijas un Polijas –
šķīrējtiesas, Polija pieņems mandātu, ja to darīs pirmās divas valstis.
Reihsministrs pievērš uzmanību, ka šāda veida šķīrējtiesās pastāv
zināms risks.
Otrās īsās sarunas laikā Reihsministrs piemin Aizkarpatu Ukrainu.
Vēstnieks atzīmē, ka Polija nav ieinteresēta savas teritorijas palielināšanā
dienvidos, taču Polijai ir svarīgi vienīgi iegūt kopēju robežu ar Ungāriju.
Reihsministrs apsola vēlreiz pārdomāt visu šo jautājumu kompleksu
un pieļauj, ka arī šo problēmu varētu vieglāk atrisināt, ja starp Poliju un
Vāciju tiktu atrisināti visi jautājumi.
Saruna notika kā vienmēr draudzīgā tonī.
311.
1
Valters Hēvels (Hewel, 1904–1945) – 1938. g. Vācijas ārlietu ministra J. fon
Ribentropa personiskā štāba vadītājs un viņa pilnvarotais pie reihskanclera
Ā. Hitlera.
2
Joahims fon Ribentrops (von Ribbentrop, 1893–1946) – Vācijas valstsvīrs
un diplomāts. 1936.–1938. g. vēstnieks Lielbritānijā, 1938.–1945. g. ārlietu
ministrs.
3
Polijas ārlietu ministrs J. Beks savas vizītes laikā Rumānijā 1938. g. 19. oktobrī
centās pierunāt šīs valsts vadītājus uzlabot attiecības ar Ungāriju, piedaloties
kopā ar to Čehoslovākijai piederošās Aizkarpatu Ukrainas aneksijā. Pēc J. Beka
domām, tas likvidētu saspīlējumu starp Ungāriju un Rumāniju. Turklāt vēl
viņš bija iecerējis izveidot “Piecu valstu bloku”, kurā ietilptu Polija, Ungārija,
Rumānija, Dienvidslāvija un Itālija un kurš būtu vērsts pret Vāciju un PSRS.
4
Berhtesgādenes tuvumā Bavārijā atradās Ā. Hitlera rezidence un 1937. g. tur
tika iekārtota t. s. Mazā Reihskanceleja.
5
Fīrers (vācu val. der Führer – vadonis) – Ā. Hitlers; nacionālsociālistiskā režīma
laikā viņu parasti oficiāli sauca par Vācu reiha fīreru un reihskancleru (Führer
und Reichskanzler des Deutschen Reiches) vai vienkārši par fīreru jeb vadoni (der
Führer, Unser Führer).
6
Domāts 1938. g. 27. oktobris.
• 64 •
2.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa konidenciālais ziņojums
ārlietu ministram V. Munteram par sarunu ar Polijas
ārlietu ministru J. Beku (Varšavā, 1938. g. 29. oktobrī)
J. Beks personiski Latvijas sūtnim izklāstīja savas aktuālās ārējās

politikas pamatprincipus un redzējumu, savukārt L. Ēķis nodeva viņam
Latvijas ārlietu ministra V. Muntera Polijas ārpolitiku pilnībā aprobējošo
viedokli.
Vakar vakarā mani pieņēma audiencē, kura turpinājās vairāk kā stundu,
ārlietu ministrs Beks. Lielākā daļa no sarunas grozījās ap Viduseiropu
un Eiropas politiku vispār. Beks ļoti plaši stāstīja un motivēja Polijas
līdzšinējo rīcību. Viņam esot arī bijusi izdevība pagājušā vasarā lielu daļu
savu ieskatu izteikt mūsu Prezidentam un Jums personīgi1. Versaļas un
pēckara lielvalstu politisko kļūdu dēļ mēs esot nonākuši situācijā, kur
ārējā politika daudzos gadījumos un daudzās valstīs izgājusi no agrākām
formām un pieņēmusi brutālu un skarbu veidu (rude2). Līdz pašam
pēdējam laikam daudzas valstis, to skaitā arī čehi, neesot saskatījušas
jaunos Eiropas spēkus, kas pamazām veidojušies un attīstījušies un kas
savu nupat pieminēto brutālo un skarbo pieeju ārpolitiskiem jautājumiem
sākuši ļoti strauji praksē pielietot. Čehoslovākijas stāvoklis dibinājies uz
mākslīgu pēckara kombināciju struktūru, bez reāla pamata. Spēku un
stāvokļa nenovērtēšana radījusi nupat visiem redzamās konsekvences.
Polija šai situācijā nevienu brīdi neesot zaudējusi aukstasinību un lemšanas
spējas: kas attiecas uz Poliju, tad vecie rēķini ar čehiem tagad nokārtoti
un Polija pret Čehoslovākiju vedīšot draudzīgu politiku. Vēl turpinoties
sarunas par galīgu robežu iksēšanu starp Poliju un Čehoslovākiju un visi
apstākļi un zīmes rādot, ka draudzīgu sarunu ceļā poļu–čehu diferences
nokārtošoties. Šeit es izpildīju Jūsu uzdevumu, izsakot Bekam Jūsu
ieskatus, t. i., ka mēs poļu rīcību pilnībā izprotam un attaisnojam. Es vēl
piezīmēju no savas puses, ka mūsu interesēs neapšaubāmi ir stipra Polija
un arī tas, lai Polija savos centienos vienmēr būtu sekmīga, jo Polijas
stiprums un neatkarība vairo arī mūsu drošības un neatkarības sajūtu.
Izteicu arī manus apsveikumus Bekam sakarā ar viņa apbalvošanu ar
Polijas augstāko goda zīmi – Baltā Ērgļa Lielkrustu un viņa godinājumu
no Krakovas Universitātes, kas viņu aizvakar promovējusi par doktoru
honoris causa3. Tālāk Beks, runājot par slovākiem un Karpatrutēniju4,
gandrīz burtiski atkārtoja visu to pašu, ko dienu iepriekš biju dzirdējis
no politiskā direktora Kobiļaņska (..). Kā niansi varētu atzīmēt, ka poļi
negribot iespaidot slovākus. Slovāki esot caur un cauri poļu draugi un
poļu interesēs esot, lai slovāki paši lemj par savu likteni un piederību.
Slovāki varbūt varēšot tīri mierīgi sadzīvot ar čehiem un šeit ungāru
aspirācijas5 ne vienmēr esot ņemamas vērā, lai gan arī ungāri no senās
vēstures un arī tagad esot un paliekot poļu draugi. Beka pēdējā laika
akcija un rīcība, izejot dienvidaustrumu Eiropas politikā uz to, lai radītu
• 65 •
saprašanos (détente) ungāru un rumāņu starpā. Labāka saprašanās un
sastrādāšana ungāru un rumāņu starpā varēs kādreiz varbūt visiem
ieinteresētiem noderēt. (..)
Par Karpatrutēniju esot citādi jārunā. Karpatrutēnija pēc lielā kara
pievienota Čehoslovākijai ar blakus nolūku šo apgabalu kādreiz izlietot
kā Lielkrievijas atbalsta punktu Viduseiropā. Te esot zināms paralēlisms
vai līdzība uzskatiem, kādi valdījuši Versaļas politiķu galvās attiecībā uz
Baltijas apgabaliem. Arī šeit, t. i., Baltijas apgabalā, kā mēs droši vien
atceroties, Versaļas kungi neesot gribējuši pieņemt deinitīvus lēmumus,
kamēr vēl bijusi cerība uz vecās Krievijas atjaunošanu. Karpatrutēnijai
piederība pie Ungārijas būtu dabīgais atrisinājums. Vai to izdošoties
izvest vai nē, ministrs acumirklī neņemoties spriest. Tas arī neesot Polijas
eksistences jautājums un, ja arī tagad šis jautājums paliktu nenokārtots
vai puskārtots, tā lieta tur plīsīs citā reizē. “Il va craquer une autre fois”6.
Ungāru–čehu lietas laikam gan nokārtošoties pēc Berlīnes un Romas
padoma un vairāk domājams, tiešās sarunās starp čehiem un ungāriem
divatā, bez arbitrāžas, par kādu pēdējās dienās bijusi runa. Poļi arī esot
uzaicināti ņemt dalību šai eventuālajā arbitrāžā, neesot viņi atteikušies,
bet Beks šai arbitrāžai arī lielu svaru nepiegriežot.
Kopiespaids no šīs runāšanas man palika, ka Beks nav diezcik pār-
liecināts par viņa aizstāvētās versijas labvēlīgu iznākumu un, kā aizvakar
rakstīju, atslēga ungāru–čehu–slovāku–Karpatkrievu7 lietā atrodas Berlīnē
un otrs komplekts no atslēgas – Romā.
Tālāk Beks uz manu jautājumu par Lietuvas lietām izteicās vienā daļā,
attiecībā uz poļu–leišu attiecībām, pozitīvi un optimistiski. Studentu un
skolnieku plūkšanās, poļu preses viena otra asāka piezīme, Beka vārdiem
runājot, esot lokalizējusies. Un viņiem esot iemesls domāt, ka Lietuvas
politika pašreizējā situācijā ņemšot poļiem draudzīgāku virzienu. Lai gan
dabīgi, ka leišiem palicis zināms rūgtums par poļu pagājušā [gada] marta
akciju, taču nevarot noliegt, ka šī lieta galu galā arī pašiem leišiem līdzējusi
iziet no strupceļa. Ir un paliek zināmas bažas Klaipēdas jautājumā un
ar ļoti zīmīgu skatu Beks teica, ka nez vai leiši kādreiz nenožēlošot, ka
atraidījuši Polijas 1932. gadā piedāvāto garantiju Klaipēdas lietā. Atliekot
tagad cerēt, ka asumi ar Vāciju leišus nenovedīšot pārāk grūtā stāvoklī,
bet tieši zināt un tagad pateikt, kas notiks Klaipēdas jautājumā, neesot
iespējams.
Attiecībā uz Baltijas valstīm vispārīgi, arī mūsu zemi ieskaitot, Beks
ieteica būt mums ļoti uzmanīgiem, turēt acis un ausis vaļā. Reperkusijas8
no pārdzīvotās krīzes Eiropā vēl varot būt daudz un dažādas. Visas grūtības
un komplikācijas nebūt neesot galā. Esot labi, ka mēs nokārtojuši 16. panta
jautājumu Ženēvā, jo krieviem bijis nolūks šo 16. pantu izmantot savu
mērķu sasniegšanai. Lai mēs esot uzmanīgi jautājumos ar krieviem, krievu
karaspēka cauriešanas nolūkiem un tamlīdzīgām lietām. Maskava savas
spēles turpināšot. Ja mums šai sakarībā, vai man Varšavā darbojoties,
būtu pie gadījuma nepieciešams Beka padoms un informācija, viņš esot
manā rīcībā. Šeit es piezīmēju, ka man nācies vienā otrā gadījumā no
• 66 •
vācu avotiem dzirdēt ieskatus, it kā Latvijā būtu dominējoša prokrieviska
orientācija. Es varu apgalvot, ka šādi ieskati ir nepareizi un, ka, cik man
zināms, tad arī Jūs, augsti godātais ministra kungs, septembrī Ženēvā
atrodoties, esiet uzsvēruši savās sarunās ar Eiropas valstsvīriem, ka par
sveša karaspēka caurlaišanu caur mūsu zemi nekādos apstākļos nevar
būt runa. Mūsu ieskati nav nedz prokrieviski, nedz arī provāciski un šai
ziņā, cik vien mūsu spēkos stāv, mēs ar visām konsekvencēm ieturēsim
neitrālu līniju. Mūsu robežas nav ar tinti rakstītas un novilktas, bet gan
ar mūsu tautas dēlu asinīm, un tāpēc arī mūsu robežas nekad ar tinti
un kombinācijām nav grozāmas un arī nevar tikt skartas. Tas esot ļoti
labi, bet vēlreiz Beks atgādināja mums nepieciešamību turēt ausis un
acis vaļā. (..)
1
J. Beks viesojās Latvijā 1938. g. jūlijā.
2
Rude (angļu val.) – rupjš.
3
Honoris causa (latīņu val.) – goda.
4
Karpatrutēnija – Aizkarpatu Ukraina.
5
Aspiration (angļu val.) – tieksme, cenšanās..
6
Il va craquer une autre fois (franču val.) – viņš lūzīs kādu citu reizi.
7
Karpatkrievi – domāti ukraiņi.
8
Reperkusijas – šeit: atbalsis.
2.10. Latvijas sūtniecības Ārlietu ministrijai

sagatavotais Polijas ārlietu ministra J. Beka
presē publicētās intervijas tulkojums
(Varšavā, 1938. g. 3. novembrī)
1938. g. rudenī Polijā parādījās neapmierinātības pazīmes ar

J. Beka īstenotās ārējās politikas pamatprincipiem, taču tās nekādā
veidā to neiespaidoja. Ārlietu ministrija pirmām kārtām nodarbojās ar
mēģinājumiem pierunāt Ungāriju veikt Aizkarpatu Ukrainas bruņotu
okupāciju. 20. novembrī Ungārija pieņēma lēmumu to uzsākt, taču pietika
ar vienu noteiktu protesta notu no Vācijas, lai nodoms tiktu atmests.
Pagodinos še klāt Jums nosūtīt tulkojumā Polijas ārlietu ministra Beka
interviju, kā tā atreferēta oiciozā “Gazeta Polska”1. Droši vien Jums šīs
intervijas saturs jau būs pazīstams, bet domāju, ka tiešais tulkojums no
poļu valodas varētu Jūs tomēr interesēt.
Ar augstu cieņu
L. Ēķis
• 67 •
Ilgstošu un draudzīgu attiecību politika ar kaimiņiem
Ministrs J. Beks par Polijas stāvokli iepretim pārmaiņām Viduseiropā.
Ministrs Beks devis interviju Hersta koncerna2 pārstāvim Hilmaņa
kungam, izteikdamies sekojoši:
– “Diezgan ir Eiropai nācies likties gultā ar šauteni pie spilvena.
Pēdējā laikā pārdzīvojām lielus satricinājumus, kuru sekas vēl nav
beigušās. Uzdevumi dienvidos no mums vēl nav izsmelti. Šos uzdevumus
mēs apsveram sevišķi dziļi, jo jāpatur atmiņā, ka tur bija divas dažādas
diplomātijas fāzes. Ir zināms labums no teritoriālā status quo uzturēšanas,
kaut arī tam būtu savi mīnusi, jo politiskās kartes pastāvībai ir sava vērtība.
Tādēļ arī saprotami centieni, lai šo karti pārāk viegli negrozītu. Bet ja nu reiz
nonākts pie tā, ka lielu notikumu gaitā zināmā noteiktā rajonā status quo
ticis lauzts, tad jau drošāki ir izsmelt šo problēmu pēc iespējas dziļi, tā, lai
neradītu jaunu provizorismu, kas varētu draudēt ar jauniem konliktiem,
bet gan izmantot situāciju ilgstošai miera stabilizācijai šajā rajonā. No tā
izriet arī mūsu diplomātijas interese par Donavas uzdevumiem, neskatoties
uz to, ka tiešo poļu interešu nokārtojums tuvojas jau beigām tiešu sarunu
ceļā. Šāda jautājuma izsmelšana līdz pašiem pamatiem ir viens no
vissvarīgākiem noteikumiem līdzsvara nodrošināšanai rajonā, kura miers
caur teritoriālām pārmaiņām ir ticis traucēts. Senākās Čehoslovākijas
jautājumam no Beneša laikiem Polija vienmēr piegājusi ar reālu uztveri
un tādēļ meklējusi ilgstošu atrisinājumu. Polija neuzskata, ka šī problēma
ar līdz šim izdarītām teritoriālām cesijām3 jau būtu izsmelta, un gaida
čehu–ungāru sarunu galīgo nokārtojumu.”
Redaktors Hilmans jautā: Runā, ka pastāvot slepena vienošanās starp
Poliju un Vāciju, zīmējoties uz “transakcijas izvešanu” ar Lietuvu?
– “Te nav ne vārda patiesības – paskaidroja ministrs Beks – un katra
šāda veida ziņa ir taisni smieklīga. Esmu pārliecināts, ka Lietuva ir pilnīgā
skaidrībā par Polijas draudzīgo un konstruktīvo stāvokli. Marta notikumi,
kad prasījām sakaru atjaunošanu ar Lietuvu dod labāko pieradījumu par
Polijas draudzīgiem un miermīlīgiem nolūkiem. Pirms tam stāvoklis bija
bīstams, jo sakari starp Poliju un Lietuvu nevarēja attīstīties tieši, bet
vienīgi caur trešās puses vidutājību. Tādi apstākļi uz robežas bija bīstami
un paralizēja kaimiņu sadzīves normālās funkcijas. Tas bija jāizlabo.
Uzsākot šāda stāvokļa uzlabošanas akciju, Polija izstrādāja savu notu
ar vislielāko uzmanību. Apzinoties labi, ka visas citas metodes 18 gadu
laikā izrādījušās veltīgas un ka noteikts tonis ir nepieciešams, Polija
nevienu acumirkli nepiemirsa mērķi un gaidāmās nākošās labās kaimiņu
attiecības. Nav nekāda līguma ar Vāciju par Lietuvas sadalīšanu, jo, ja
Polijai būtu tamlīdzīgi plāni, kā tad varētu izskaidrot Polijas mēreno
viedokli attiecībā pret Lietuvu tādā momentā, kur bija iespējams izmatot
izdevību loti augstu prasību uzstādīšanai. Esmu pārliecināts, ka leišu
tauta to labi izpratusi. Polija nav naidīgi noskaņota pret Lietuvu. Atzīstam
leišus par labu kaimiņu tautu, ar kuriem vēlamies uzturēt draudzīgus
sakarus, pamatojoties uz savstarpēju labu gribu un tiesību un ieražu
• 68 •
cienīšanu, kādas vispārīgi atzītas starptautiskā sadzīvē. Nešaubos, ka
Lietuva pareizi novērtē Polijas labos nodomus. Mana politika – sacīja tālāk
ministrs – arvien balstījusies uz cenšanos nodibināt visilgstošākos un pēc
iespējas visdraudzīgākos sakarus starp kaimiņu valstīm. Čehoslovākijas
gadījumā bija nepieciešama enerģiskāka rīcība. Te krita svarā cits
jautājums: iedzīvotāji un zeme, kurus Polija vienmēr uzskatījusi kā savu
īpašumu. Pateicoties dažiem apstākļiem, Polija bija spiesta 1920. gadā
uz laiku upurēt savas tiesības. Bet tai pašā laikā Paderevskis4 paziņoja,
ka ne Polija, ne poļu tautības iedzīvotāji Olzas Silēzijā5 neatmetīs arī
turpmāk uzskatīt šīs teritorijas lietas par tādām, kas prasa nepieciešamu
izlabošanu uz pašnoteikšanās pamatiem. Šai gadījumā Polija prasīja to,
kas tai agrāk bija piederējis, un nosūtījām stingru notu, būdami gatavi uz
enerģisku rīcību. Lieta tika nokārtota un Polija tagad vēlas vienīgi labu
kaimiņu attiecību attīstību ar Čehoslovākiju. Polijai nav atriebības jūtu,
nedz aizvainojuma sakarā ar pagātni un viņa ir gatava uz tuvu, draudzīgu
sadarbību un pat uz labvēlīgam sarunām par mūsu atlikušām prasībām.
Mēs neieņemam triumfējošā uzvarētāja stāvokli, bet nostājamies kā
kaimiņi, kas izlīdzina zināmas domstarpības. Viduseiropas karte ir tagad
pārgrozīta. Es ceru, ka lietas izdosies nokārtot tā, lai liktu pamatus
ilgstošam mieram vismaz līdz tagadējās paaudzes mūža galam. Polija,
tāpat kā daži viņas kaimiņi, pietiekoši daudz karu pārdzīvojusi šai vienā
paaudzē un tagad mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā novērst tālākus
konliktus šai rajonā. Polija vienmēr ir noraidījusi savu dalību Mazā
Antantē un pretojusies tās politikai, jo tā balstījās uz nedraudzības
pamatiem. [Mazās] Antantes locekļus saistīja politika, kuras nolūks bija
turēt Ungāriju šahā un nostādīt Ungāriju kā neapmierinātu un aizvainotu
tautu, kas nevarēja sev atļauties ilgstošu mieru. Polija labprāt redzētu
katra veida draudzīgu un miermīlīgu saprašanos starp tautām dienvidos
no Karpatiem. Polija atbalsta ungāru prasības attiecībā uz Karpatrutēniju
kā vienu no centieniem pēc ilgstoša miera – sacīja ministrs Beks. Rutēnija
bija it kā Čehoslovākijas uzglabāšanā nodots priekšmets no vecā krievu
režīma. Tas bija kā tukšs krēsls, atstāts šai Eiropas daļā un vērsts pret
rietumiem. Tas bija drīzāk tīri politisks, nekā ekonomisks jeb etnogrāisks
atrisinājums. Pašā Rutēnijā nav čehu. Iedzīvotāji ir vairumā politiski
neizveidojušies un vienīgi ungāru tautības iedzīvotāji uzrāda kādas
politiskas spējas, kuri plebiscīta gadījumā neapšaubāmi izteiktos par
atgriešanos pie Ungārijas. Čehoslovākija jau ir ar mieru atdot ungāriem
garu dzelzceļa posmu. Šis dzelzceļš velkas taisni gar ungāru robežu un,
ja to atdotu ungāriem, pārējā Karpatrutēnija paliktu ekonomiski izolēta
un tātad bezspēcīga. No vispārējā līdzsvara viedokļa visvēlamākais
atrisinājums būtu Ungārijas un Karpatrutēnijas savienība.”
Red. Hilmans jautā: “Runā, ka patlaban notiek sarunas starp Poliju
un Vāciju jautājumā par Dancigas atdošanu Vācijai un neitrāla koridora
radīšanu, jeb arī caurlaišanas tiesībām caur poļu Piejūras (Pomorze)6
apgabalu, lai tādējādi rastu Vācijai savienojumu ar Austrumprūsiju?”
• 69 •
– “Nevedam sarunas šai jautājumā – paskaidro ministrs Beks. Polijas un
Dancigas attiecības ir apmierinošas. Galu galā daļa Dancigas iedzīvotāju
ir vācieši un tiem ir dota iespēja pilnīgi brīvi justies tautiski brīvpilsētas
iekārtas apjomā. Kanclera Hitlera pamattēze attiecas uz vācu tautības
netraucēšanu viņas idejiskā attīstībā no valdībām vai Vācijai naidīgām
strāvām. Vācu tautības iekšējā dzīve Dancigā nav bijusi par priekšmetu
Polijas valdības intervencijām un tās ir bijušas citas kategorijas, ņemot
vērā Polijas ļoti svarīgās intereses Dancigas ostas pilsētā.”
Red. Hilmans atzīmēja, ka ministra Beka politika nav tikusi labi
izprasta no dažām Rietumu lielvalstīm.
– “Es to zinu – atbildēja ministrs Beks. Kad es parakstīju poļu–krievu
neuzbrukšanas līgumu, mani kritizēja par Rietumu civilizācijas interešu
nodevību. Tomēr dažus gadus vēlāk Rietumu lielvalstis centās panākt
vispārēju Austrumu Lokarno7 ar Krievijas piedalīšanos, bet Francija
pati vēlāk parakstīja savienību ar Padomju Krieviju8. Kad es parakstīju
neuzbrukšanas deklarāciju ar Vāciju9, kritika skanēja, ka ar Vācijas un
Polijas attiecībām esot apdraudēta dažu Eiropas valstu drošība. Šodien
lielvalstis saprot, ka ilgstošs miers Eiropā ir iespējams vienīgi caur pilnīgu
saprašanos ar Vāciju”.
“Vai ministra kungs – iejautājas žurnālists – uzskata franču–poļu
sabiedrotību arī turpmāk par sekmīgu aktu?”
– “Poļu–franču alianse no 1921. gada vienmēr bijis bilaterāls akts,
ar tīri defensīvu raksturu – atbildēja ministrs. Pateicoties tam, tas nav
apgrūtinājis nevienu citu miera iniciatīvu Eiropā un, tā kā tas nebija
saistīts ar franču–čehu nolīgumu10, nedz arī ar kādu citu franču nolīgumu
Eiropas austrumos, tad arī pēdējā laikā notikušās pārgrozības nekādā
ziņā nav angažējušas poļu–franču aliansi.” /PAT11/
1
Gazeta Polska (poļu val. – Polijas Avīze) – Polijas valdošā grupējuma neoficiāls
dienas laikraksts 1929.–1939. g. Varšavā.
2
Hersta preses koncerns ASV kontrolēja vairākus desmitus laikrakstu.
3
Cesija – atteikšanās no tiesībām citam par labu.
4
Ignācijs Jans Paderevskis (Paderewski, 1860–1941) – Polijas pianists, komponists
un valstsvīrs. 1919. g. janvārī–novembrī valdības premjerministrs.
5
Olza (arī Olše) – Oderas pieteka. Par Olzas Silēziju jeb Aizolzu (Zaolzie) sauca
Cešinas Silēziju.
6
Piejūras (Pomorze) apgabals – Pomožes apgabals, arī Poļu Pomerānija: Polijas
ziemeļrietumu province starp Vislu un Dancigu austrumos un Vācijas Pomerāniju
(Pommern) rietumos.
7
Austrumu Lokarno – Rietumu lielvalstu 30. gados atbalstītā, taču nerealizētā
Austrumeiropas valstu drošības garantiju līgumu sistēma ar Vācijas un Padomju
Savienības piedalīšanos.
8
Domāts 1935. g. 2. maijā Parīzē parakstītais Francijas un PSRS savstarpējās
palīdzības līgums.
• 70 •
9
Domāta 1934. g. 26. janvārī Berlīnē parakstītā Polijas un Vācijas deklarācija par
spēka nepielietošanu.
10
Domāts 1925. g. 16. oktobrī Lokarno noslēgtais Francijas un Čehoslovākijas
divpusējo garantiju līgums.
11
PAT – Polska Agencja Telegraficzna, Polijas Telegrāfa aģentūra.
2.11. Polijas valdības paziņojums

poļu–padomju attiecību jautājumā
(Varšavā, 1938. g. 26. novembrī)
Pēc Minhenes vienošanās PSRS attieksme pret Poliju uzlabojās, jo

padomju puse uzskatīja, ka Francijas novājināšanās dēļ, vairs nav pamata
dēvēt Poliju par savas saistības nepildošu Francijas partneri. Maskavas
un Varšavas nepatiku arī izraisīja autonomas Aizkarpatu Ukrainas
izveide Čehoslovākijā. 20. oktobrī vēstnieka Maskavā V. Gžibovska saruna
ar ārlietu tautas komisāra vietnieku V. Potjomkinu1 iezīmēja pavērsienu
abu valstu attiecībās un izbeidza ārkārtējo saspīlējumu, kāds bija
izveidojies Čehoslovākijas notikumu laikā. Pēc sarunām tika publicēts
kopīgs paziņojums. Pēc tam abas puses uzsāka sarunas delegāciju līmenī
par saimniecisko sakaru attīstīšanu.
Virknē pēdējā laikā notikušo sarunu starp PSRS ārlietu tautas
komisāru Ļitvinovu un Polijas Republikas vēstnieku Maskavā Gžibovski
ir noskaidrots, ka:
1) Attiecību pamats starp Polijas Republiku un Padomju Sociālistisko
Republiku Savienību [bija] un joprojām paliek pilnā savā ilgumā
visi pastāvošie līgumi, ieskaitot poļu–padomju 1932. g. 25. jūlija
neuzbrukšanas līgumu un ka šim līgumam, kas noslēgts uz
5 gadiem un pagarināts 1934. gada 5. maijā uz tālāku termiņu līdz
1945. g. 31. decembrim, ir pietiekoši plašs pamats, kurš garantē
mierīgu attiecību neaizskaramību starp abām valstīm.
2) Abas valdības labvēlīgi izturēsies pret savstarpēju tirdzniecības
apjomu palielināšanu.
3) Abas valdības ir vienisprātis par nepieciešamību nokārtot virkni
kārtējo lietu, kas izriet no savstarpējām līgumattiecībām, sevišķi –
neatrisinātus jautājumus, kā arī pēdējā laikā izcēlušos robežincidentu
[seku] likvidāciju.
Polijas Telegrāfa aģentūra ir pilnvarota paziņot sekojošu oiciālu
komentāru pie paziņojuma poļu–padomju attiecību jautājumā:
“Pēdējā laikā starp ārlietu tautas komisāru Ļitvinovu un Polijas
Republikas vēstnieku Maskavā Gžibovski notikušās sarunas un šo sa-
runu rezultātā presē izteiktais paziņojums ir apliecinājums abu valdību
• 71 •
pastāvīgai un nemainīgai gribai regulēt savas starptautiskās attiecības,
balstoties uz noslēgtajiem divpusējajiem līgumiem un šo līgumu lojālu
izpildi. Šī abpusējā tendence šķiet nodrošina pietiekošas garantijas
attiecību stabilizācijai poļu–padomju pierobežā.
1
Vladimirs Potjomkins (Потёмкин, 1878–1946) – PSRS vēsturnieks un diplomāts,
1929.–1932. g. diplomātiskais pārstāvis Grieķijā, 1932.–1934. g. Itālijā, 1934.–
1937. g. Francijā, 1937.–1940. g. ārlietu tautas komisāra pirmais vietnieks.
2.12. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai

par Polijas Ārlietu ministrijas ierēdņu uzskatiem
ārpolitiskajos jautājumos
(Varšavā, 1938. g. 23. decembrī)
1938. g. nogalē notika aktīvas Polijas un PSRS sarunas saimniecisko

attiecību noregulēšanai. Tās noslēdzās ar 1939. g. 19. februāra tirdz
niecības līgumu. Saimnieciskajās sarunās ar Lietuvu pēdējā centās
panākt Polijas tranzītkravu novirzīšanu caur vācu apdraudēto Klaipēdas
ostu, ko Polija nevēlējās, tāpat kā piekrist klīringa maksājumiem, jo tādi
savā laikā bija atteikti Latvijai. Pēc tam, kad Lietuva piekrita likvidēt
Polijai nepatīkamo Viļņas atbrīvošanas savienību, 1938. g. 22. decembrī
tika parakstīts savstarpējais tirdzniecības līgums. Polijas attiecībās ar
Vāciju saglabājās labils stāvoklis, J. Bekam paliekot pārliecinātam, ka
karš tomēr nebūs.
Kā šodien dabūju zināt, tad ārlietu ministrs Beks, izlietojot svētku
dienas, izbraucis uz Francijas dienvidiem atpūsties. Vispārīgi, šeit
skatās ļoti mierīgi uz tālākiem politiskiem notikumiem Austrum- un
Dienvidaustrumu Eiropas politikā un bez paša Beka arī daudzi citi viņa
līdzstrādnieki poļu Ārlietu ministrijā izbrauc uz laukiem un Varšavā,
liekas, valdīs Ziemassvētku miers, vismaz tuvajās svētku dienās, lai gan
rietumos, ziemeļos un dienvidos aiz Polijas robežām nav un nebūs īsta
svētku miera.
Poļu valdības aprindu ieskati Lietuvas jautājumā ir tādi, ka Vācija
necentīsies, vismaz tuvākā nākotnē nē, okupēt vai formāli pievienot Vācijai
Klaipēdu, tomēr runa būšot un lietas acīmredzot beigšoties ar Klaipēdas
autonomiju. Pēc poļu informācijas, vācieši negribot zaudēt Klaipēdai
Lietuvas hinterlandi1. Bīstamāka esot spēle par Lietuvas Gleischaltung’u2,
ko Vācija centusies panākt, bet pret ko leiši šoreiz pietiekoši ātri un sekmīgi
esot reaģējuši. Parasti gan leiši visas nepieciešamās akcijas un kontrakcijas
• 72 •
izvedot par vēlu… Vācijas cenšanās uz Lietuvas Gleischaltung’u būšot
turpināties, bet Lietuvai tagad esot pie labas gribas iespējams šādai vācu
politikai pretoties, jo attiecības ar Poliju esot labas un šai ziņā Lietuvai un
lietuviešiem ataustot viena otra atziņa, ka poļi nemaz negribot Lietuvu
iespaidot vai aizskart lietuviešu nacionālās attīstības gaitu. Galvenais esot,
lai Lietuva šinī cīņas laikmetā nezaudētu savu absolūto neatkarību savos
politiskos slēdzienos un rīcībā. Tagad esot nokārtotas arī saimnieciskās
lietas ar Lietuvu un atliekot nogaidīt, kā pirmais mēģinājums praksē
funkcionēs.
Ar Padomju Krieviju Polija gribot godīgi sastrādāt, lai gan ārzemju presē
izplatītie uzskati par poļu un krievu kopējām interesēm un poļu–vācu
saspīlētām attiecībām vismaz jāuzskatot par pārspīlētiem. Polija, liekas,
grib uz abām pusēm iztikt bez attiecību saasināšanas un jautājums ir
tikai, cik ilgi šāda ekvilibra politika3 (tā man nosauca šo politiku Ārlietu
ministrija) būs praktiski iespējama. Par saimniecisko attiecību kārtošanu
ar krieviem vēl būšot jārunā detaļās. Krievi esot pilnībā akceptējuši
klīringa4 principu un poļiem būšot iespējams caur klīringu iepirkties
krievu jēlvielas (man nevarēja, izņemot apatītus, neko konkrētu minēt),
kas agrāk bijis jāmaksā devīzēs5. Baumām par lielāka stila demonstratīvu
politisku tuvināšanos starp Poliju un Krieviju, Ļitvinova apciemojumu etc.
neesot pamata.
Ar Vāciju ir savas grūtības Polijai. Par tām gan mani sarunu biedri
poļu Ārlietu ministrijā runā ļoti atturīgi. Neapmierināti ir poļi ar vācu
politiku Čehoslovākijā. Čehi tagad esot, un tāpat arī slovāki (kādreizējie
un nesenie poļu draugi!) tik nikni uz poļiem, kā ne uz vienu citu tautu.
Vācieši šo situāciju izmanto un no Čehoslovākijas, bet it sevišķi no
Karpatrutēnijas izejot, kaldinās savus tālākos ekspansijas plānus. Ka ar
laiku poļiem nāksies ciest no vācu austrumu politikas, par to neitrālo
novērotāju slēdzienos nav daudz domstarpību, bet neliekas gan, ka tuvākā
laikā varētu rasties lielāki sarežģījumi, jo “zeme” priekš šīm lietām vēl par
maz sagatavota. (..)
1
Hinterlande (vācu val. das Hinterland) – apgabals, ko pastāvīgas kravu un
pasažieru plūsmas saista ar ostu, pilsētu pie upes vai citu rūpniecības un
tirdzniecības centru.
2
Acīmredzot domāts Gleichschaltung (vācu val.) – unificēšana, vienveidošana.
Jēdzienam bija īpaša nozīme nacionālsociālistiskajā terminoloģijā. 1933. g. tika
pieņemti īpaši likumi par zemju vienveidošanu ar Reihu (Gleichschaltung der
Länder mit dem Reich), kuri ievērojami ierobežoja Vācijas zemju autonomiju.
3
Ekvilibra politika – šeit: māksla uzturēt līdzsvaru.
4
Klīrings – bezskaidras naudas norēķinu sistēma.
5
Devīze – maksāšanas līdzeklis, ko lieto starptautiskos norēķinos, piemēram,
pārvedumu čeki.
• 73 •
2.13. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums
Ārlietu ministrijai
par Polijas un Čehoslovākijas attiecībām
(Varšavā, 1938. g. 29. decembrī)
Poļu vēsturnieki, runājot par Polijas–Čehoslovākijas attiecībām šajā

laikā, atzīmē, ka tām bijis incidentāls raksturs, kaut arī poļu puse
gatavojusies tās normalizēt. Kā redzams L. Ēķa ziņojumā, patiesībā
situācija bija ievērojami sarežģītāka, un tas bija saistīts ar oktobrī poļu
atgūto vai ieņemto teritoriju Silēzijā.
Polijas presē ikdienas parādās ziņas par čehu un slovāku bandu
uzbrukumiem poļiem pierobežā, kam sekojuši jau vairāki Polijas sūtņa
protesti Prāgā. Poļi ķērušies arī pie retorsijas – izraidīt 100 čehus par
katru incidentu.
“Gazeta Polska” 19. XII ziņo, ka Polijas sūtnis iesniedzis ārlietu
ministram Prāgā aidemémoire1 par dažu aprindu un organizāciju darbību
Čehoslovākijā, brīdinot no sekām, kādas šāds lietu stāvoklis var atstāt uz
abu valstu attiecībām.
23. decembrī Polijas sūtnis intervenciju atkārtoja, jo naktī uz
23. decembri pār robežu pārnākusi banda bija apmētājusi granātām Seima
deputāta Bajorka2 māju Cešinā un aizdedzinājusi zemnieka māju Zablocā.
Silēzijas vojevoda atbildēja nekavējoties ar 100 čehu izsūtīšanu.
26. decembrī, sakarā ar poļu masu izsūtīšanu no Čehoslovākijas, poļi
no savas puses izsūtīja vēl 200 čehus.
27. decembrī Polijas sūtnis atkal iesniedza protestu Prāgā sakarā ar
jauniem notikumiem uz robežas: Polijas robežpolicijas punkta apšaudīšanu
un 3 robežsargu ievainošanu, izkārtnes noplēšanu no Polijas konsulāta
Morāvijas Ostravā un poļu lagas nozagšanu dzelzceļa stacijā Svierčinovā,
nozāģējot 5 metrus augstu kārti. Bez tam Sobešovicē pie betona tilta
izrakts robežstabs, kuru slovāku šovinisti aiznesuši 100 metrus zemes
iekšienē.
Laikraksti atzīmē, ka poļu izsūtīšana notiek brutālā veidā, jo čehu
iestādes dodot tikai dažas stundas laika izbraukšanai.3
1
Aidemémoire (franču val.) – atspaids atmiņai. Diplomātijā tā pieņemts apzīmēt
īsā formā rakstiski fiksētu informāciju.
2
Iespējams, uzvārda rakstība dokumentā neprecīza, jo šādas personas nav Polijas
Seima deputātu sarakstos.
3
1939. g. 21. janvārī sūtnis L. Ēķis ziņoja par turpmākajiem incidentiem uz
robežas, kuru rezultātā Polijas varasiestādes no rudenī atgūtajiem Cešinas un
Frīštates apriņķiem izraidījušas 500 “apgrūtinošus ārzemniekus”. Sk.: LVVA,
2574. f., 3. apr., 2400., 11.–12. lp.
• 74 •
par Polijas ārlietu ministra J. Beka tikšanos
ar Vācijas kancleru Ā. Hitleru un tās izredzēm
(Varšavā, 1939. g. 5. janvārī)
L. Ēķis ziņojumā raksturo J. Beka un Ā. Hitlera tikšanās ārpolitisko fonu

un Polijas–Vācijas attiecības Varšavā akreditēta diplomāta skatījumā.
Varšavā dzirdamās valodas norāda, ka, sākoties pilnai politiskai
aktivitātei pēc svētku diezgan mierīgām nedēļām, ir sagaidāmi atkal jauni
pārsteigumi jeb sensācijas. Esmu dzirdējis, ka Polijas–Vācijas starpā jau
kopš Ziemassvētku nedēļas turpinoties ļoti intensīvas un dzīvas politiskas
sarunas. Diemžēl man nav izdevies uzzināt ar vēlamo noteiktību un
precizitāti, ap kādiem īsti jautājumiem šīs sarunas grozās. Tomēr, izejot
no notikumu gaitas, no redzamām un paklusām dzirdētām lietām, var
taisīt zināmus slēdzienus par šo sarunu tematiem. Precizitāti šai ziņā
iegūsim droši vien dažas dienas vēlāk vai ap jaunnedēļas beigām.
Šodien, resp. vakardien jau zināmie fakti dod zināmus norādījumus.
Tagad ir noskaidrojies, ka Beks, atgriežoties no sava svētku atvaļinājuma
Rivjērā, uz Parīzi nav braucis. Turpretim viņš dodas uz Minheni un no
Minhenes uz Berhtesgādeni pie Hitlera. Šai Beka–Hitlera apspriedē
piedalīties no Berlīnes izbrauc arī Ribentrops. Apstiprinās arī ziņas, ka
Ribentrops tuvākā laikā apciemos Varšavu. Tāpat oiciāli ir ziņots, ka
februāra otrā pusē šeit viesosies Itālijas ārlietu ministrs Čāno1. Uz pavasara
pusi paredzama arī Polijas valsts prezidenta atbildes vizīte Ungārijas
pavaldonim2. Šur tur dzirdamas īsas piezīmes, ka Ļitvinovs Varšavu
neapmeklēšot. Ir arī ziņots, ka novembra beigās, decembra sākumā
pārtrauktās poļu–vācu sarunas par poļu un vācu žīdu likteni šinīs dienās
tikšot atjaunotas uz vecās bāzes, t. i., ka runa iešot par iespējamu poļu
žīdu īpašumu evakuāciju vai vispār liberālāku apiešanos, nekā ar to valstu
žīdiem, kurām nav tik draudzīgas attiecības ar Vāciju, kā Polijai.
Acīmredzot diplomātiskā ceļā vedamās sarunas starp Vāciju un
Poliju, un kurām tagad Beks tiešās sarunās ar Hitleru un Ribentropu
pieliks punktu, var grozīties ap Polijas un Vācijas attiecībām vispārīgi,
ap Polijas izturēšanos pret Padomju Krieviju, Karpatkrievijas un vispār
ukrainiešu jautājumu, Klaipēdas lietām un ar to sakarā stāvošā Lietuvas
tretēšana3, poļu koridora jautājums, resp. problēma “koridors koridorā”,
jau pieminētais žīdu jautājums, vācu–poļu minoritāšu lietas, Danciga
un beidzot, Polijas un Čehoslovākijas pēdējā laikā saspīlētās attiecības
un nerimstošie atentāti pret Polijas iestādēm un amatpersonām Polijas
jaunieņemtos agrākos Čehoslovākijas apgabalos.
Par Polijas–Vācijas attiecībām vispār ir tik daudz piezīmējams, ka
šeit poļu oiciālās aprindas arvien cenšas pastrīpot, ka tās ir vislabākā
stāvoklī, kaut arī acīmredzama pasliktināšanās un šķietami neatrisināmas
• 75 •
problēmas abu valstu starpā, liekas, runā pretējo. Attiecībā uz Polijas–
Padomju Krievijas attiecībām šeit pastrīpo un cenšas atspēkot Vakareiropā
un arī citur izplatīto nepareizo uztveri, it kā Polija ar 26. novembra
deklarāciju4 būtu taisījusi kaut kādu radikālu ārpolitikas maiņu. Tā
tas nebūt neesot. Polija tikai gribot pastrīpot, ka tā nepiedalītos un
nepielaistu kaut kādu “krusta karagājienu” uz Krieviju, kādi arī nebūtu
šī krusta karagājiena organizētāju nolūki. Esot nepareizi uztvert, it kā
Polija savā ārpolitikā būtu spiesta rīkot sazvērestību vai nu pret rietumu,
vai arī pret austrumu kaimiņu. Polijai šādas avantūristiskas tendences
esot svešas un tā gribot ar abiem saviem lielajiem kaimiņiem sadzīvot
mierā un uzturēt iespējami labas attiecības, tai pašā reizē stingri un
noteikti sargājot savas intereses. Karpatkrievijas jautājums, par kuru
droši vien būs sarunas, kamēr trūkst man precīzākas informācijas, arī
turpmāk paliek neskaidrs. Skaidrība ir tikai tai ziņā, ka Polija ar tagadējo
stāvokli nekādā ziņā nesamierināsies un, liekas, centīsies pārliecināt
savus Berlīnes draugus par Karpatkrievijas jautājuma izšķiršanas
nepieciešamību poļu uzskatiem atbilstošā veidā. Rumānija savu viedokli
it kā esot grozījusi un tai tagad it kā neesot nekas pretim pret poļu–
ungāru kopējo robežu uz Karpatkrievijas rēķina. Klaipēdas un Lietuvas
jautājumos poļu valdošās aprindas ir diezgan atklāti izrādījušas savu
ieinteresētību status quo uzturēšanā. Poļiem ir zināmas bažas par
Lietuvas pārliecīgo piekāpību Vācijas priekšā, jo šeit baidās, ka paturot
gan šķietamo neatkarību, Lietuva varētu, neskatoties uz Klaipēdas
problēmas šādu vai tādu atrisināšanu, pārāk strauji iepeldēt vācu ūdeņos.
Tādā gadījumā Polijas ieslēgšana vācu stangās būtu noticis fakts, no kā
šeit ļoti bīstas, neskatoties uz tagad vedamām draudzīgām sarunām ar
Vācijas valstsvīriem.
Par koridora jautājumu šeit, bez šaubām, ar poļu kungiem ir neiespējami
runāt, lai tos neaizvainotu, bet cik no indirektām piezīmēm ir nācies
dzirdēt, tad poļi nepielaiž varbūtību, ka ar viņiem vai arī ar daļu viņu
teritorijas varētu vācieši apieties tāpat, kā ar Čehoslovākiju. Diplomātiskā
korpusā tomēr vairākkārtēji nācies dzirdēt, ka “koridors koridorā” neesot
nemaz tik nereāla lieta un varbūt, ka taisni tagad notiekošās sarunās šai
virzienā iznākšot kāda andele.
Bez šaubām, Bekam sarunās ar Hitleru un Ribentropu nāksies
pieskarties poļu attiecībām ar jauno Čehoslovākiju. Šeit neskaitāmie
atentāti un poļu iestāžu, robežsargu, policijas utt. terorizēšana lielā
mērā nervozē poļus. Prāgā iesniegtie protesti patiesībā būtu adresējami
uz citu Eiropas galvaspilsētu, jo, lai gan naids pie čehiem un slovākiem
pret poļiem esot ļoti spilgts, tad tomēr šeit ir stipras aizdomas, ka poļu
terorizēšana jaunieņemtajos apgabalos notiek ar Trešās valsts5 svētību
vai pat slepenu atbalstu.
Pēc Beka atgriešanās Varšavā ceru dzirdēt jaunu informāciju nupat
pieminētos jautājumos. (..)
• 76 •
1
Galeaco Čāno (Ciano; 1903–1944) – Itālijas diplomāts un valstsvīrs, grāfs,
Ministru prezidenta un diktatora B. Musolīni znots. 1935. g. preses un
propagandas ministrs, 1936.–1943. g. ārlietu ministrs.
2
Ungārijas pavaldonis jeb reģents (kā valsts pārvaldnieks līdz iecerētajai
monarhijas atjaunošanai) 1920.–1944. g. bija admirālis Miklošs Hortijs (Horthy,
1868–1957).
3
Tretēšana (krievu val. третировать) – nicīga, nievājoša izturēšanās.
4
Domāts Polijas valdības paziņojums poļu–padomju attiecību jautājumā (sk.
2.11.).
5
Pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas Vācija bieži tika saukta par Trešo
reihu (Drittes Reich), latviešu valodā šo apzīmējumu dažkārt tulkoja kā “Trešā
valsts”.
2.15. Vācijas tulka P. Šmita1 piezīmes par kanclera

Ā. Hitlera sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku
(Berhtesgādenē, 1939. g. 5. janvārī)
1938. g. decembra vidū J. Beks bija uzdevis vēstniekam Vācijā panākt

Vācijas ārlietu ministra J. fon Ribentropa vizīti Polijā, vēloties tās laikā
panākt attiecību noregulēšanos. Atgriežoties no atvaļinājuma Francijā,
J. Beks izteica vēlēšanos satikties ar J. fon Ribentropu Vācijā, kam pēdējais
ne tikai piekrita, bet arī aizveda J. Beku uz Berhtesgādeni pie Hitlera, kur
sākotnēji kā neoiciāla iecerētā tikšanās izvērtās par nopietnu viedokļu
apmaiņu un Vācijas prasību izklāstu.
Pulkvedis Beks ievadā uzsvēra faktu, ka Vācijas–Polijas attiecības ir
pilnībā izturējušas dzīvības pārbaudi septembra krīzes laikā. Ja pēdējo
mēnešu laikā, varbūt varēja ievērot zināmu septembra augstā līmeņa
pazemināšanos, tad, pēc Polijas valdības domām, abām pusēm ir jācenšas
likvidēt dažus pēdējā laikā radušos iemeslus. Kā vienu no šīm grūtībām
Beka kungs minēja Dancigas jautājumu un turklāt uzsvēra, ka šeit ir
būtisks ne tikai Vācijas un Polijas valdību viedoklis, bet arī trešās puses,
citu starpā arī Tautu Savienības, viedoklis. Kas varētu, piemēram, notikt, ja
Tautu Savienība vienā brīdī strauji atteiktos no lomas, kāda tai ir Dancigas
jautājumā? Turklāt pastāv vēl citi jautājumi, kuros vajadzētu likvidēt esošās
nesaprašanās, cita starpā garantijas attiecībā uz Čehoslovākijas robežu,
konkrēti, vai tās ir jāpiešķir nekavējoties vai jāizlemj, kad ir nodomāts
tās piešķirt – ja tāds nodoms vispār pastāv. Sakarā ar to Polija ir sevišķi
ieinteresēta Aizkarpatu Ukrainas jautājumā. Viņš te atgādināja Pilsudska
vārdus par “Viduseiropas balkanizāciju”. Polija atpazīst aģitatoros, kas
pašlaik darbojas Aizkarpatu Ukrainas teritorijā, savus ienaidniekus un
baidās, ka kādu dienu Aizkarpatu Ukraina var kļūt par avotu tādiem
nemieriem priekš Polijas, ka Polijas valdība jutīsies spiesta izdarīt intervenci,
• 77 •
kura varētu izraisīt tālākas komplikācijas. Tas bija pats svarīgākais
iemesls, kura dēļ Polija centusies panākt kopīgu robežu ar Ungāriju.
Fīrers atbildēja, ka visu pastāvošo grūtību novēršanai vajadzētu
vispirms atgriezties pie Vācijas–Polijas attiecību pamattendences. Viņš no
vācu puses var uzsvērt, ka Vācijas attieksmē pret Poliju, kāda tā izveidojās,
pamatojoties uz 1934. g. deklarāciju, nekas nav mainījies. Kas attiecas
tieši uz Aizkarpatu Ukrainas jautājumu, tad viņš – sakarā ar pasaules
preses Vācijai melīgi piedēvētajiem nodomiem – var paziņot, ka Polijai
šajā ziņā nav ne mazākā pamata bažām. Vāciešiem nav nekādu interešu
Karpatu otrā pusē un viņiem ir vienalga, ko tur darīs šajos apgabalos
ieinteresētās valstis. Vācijas ieņemto nostāju Vīnes šķīrējtiesā2 Ukrainas
jautājumā, kura acīmredzot varēja izraisīt Polijā zināmu neizpratni, var
izskaidrot ar šī jautājuma vēsturisko attīstību. Šis šķīrējtiesas lēmums tika
pieņemts pēc abu pušu uzklausīšanas, balstoties uz Ungārijas prasībām.
Fīrera vēlēšanās nekādā gadījumā nepieļaut starptautisku konliktu galu
galā bija noteicošā viņa nostājas izveidošanā Ukrainas jautājumā.
Kas attiecas konkrēti uz Vācijas–Polijas attiecībām, tad viņš vēlreiz
gribētu uzsvērt, ka Vācijas nostāja pret Poliju nav nekādi mainījusies kopš
1934. gada. Lai attiecībās starp abām valstīm panāktu vēl esošo jautājumu
galīgu noskaidrošanu, vajadzētu neierobežoties tikai ar drīzāk negatīvo
1934. g. vienošanos, bet meklēt atsevišķu problēmu noregulēšanu līgumu
formā. Neskaitot Klaipēdas jautājumu, kurš tiktu izšķirts saskaņā ar
Vācijas viedokli (šķiet, ka lietuvieši vēlas sadarboties saprātīga risinājuma
sasniegšanas virzienā) pēc Vācijas puses domām, vajadzētu atrisināt
Vācijas–Polijas tiešajās attiecībās Vācijai jutības ziņā ļoti smago koridora
un Dancigas jautājumu. Pēc viņa domām, šeit vajadzētu atkāpties no
vecajiem šabloniem un meklēt risinājumu pilnīgi jaunos ceļos. Dancigas
jautājumā vajadzētu, piemēram, apsvērt risinājumu, ka pilsēta saskaņā
ar iedzīvotāju vēlēšanos politiski atgrieztos Vācijas kopībā, turklāt Polijas
interesēm, sevišķi saimnieciskajā jomā, vajadzētu būt pilnībā garantētām.
Tas ir arī Dancigas interesēs, jo Danciga nevarētu saimnieciski pastāvēt
bez aizmugures, tāpēc viņš domātu par tādu formulu, saskaņā ar kuru
Danciga politiski pārietu pie Vācijas kopības, bet no saimnieciskā viedokļa
paliktu pie Polijas. Danciga ir vāciska, vienmēr ir bijusi vāciska un agrāk
vai vēlāk pievienosies Vācijai.
Kas attiecas uz koridoru, kurš, kā jau minēts, Vācijai ir sarežģīta
psiholoģiska problēma, fīrers norādīja uz to, ka Reiham apvienošanās ar
Austrumprūsiju ir tikpat dzīvībai svarīgi, kā Polijai pieeja jūrai. Arī šeit
visticamāk ir iespējams apmierināt abu pušu intereses, piemērojot pilnīgi
jaunas jautājuma atrisināšanas metodes.
Ja, balstoties uz šī saprātīgā pamata, izdotos panākt atsevišķu jautā-
jumu galīgu noskaidrošanu, turklāt, pats par sevi saprotams, ka būtu
jāievēro abu partneru intereses, tad pienāktu laiks paplašināt arī attiecībā
uz Poliju – līdzīgi kā ar Franciju noslēgtajiem līgumiem – 1934. g. drīzāk
negatīvo deklarāciju tajā nozīmē, ka Vācija ar līgumu piešķirtu Polijai
noteiktas robežu garantijas.
• 78 •
Polija ar to sasniegtu lielu izdevīgumu, ka tās robeža ar Vāciju,
iekļaujot tajā koridoru – fīrers atkārtoti uzsvēra šī jautājuma psiholoģisko
sarežģītību un faktu, ka vienīgi viņš var panākt šādu risinājumu, – būtu
ar līgumu garantēta. Viņam (fīreram) nebūt nav gluži vienkārši dot tāda
veida garantijas attiecībā uz koridoru, un viņš neapšaubāmi šī iemesla
dēļ tiktu spēcīgi kritizēts, sevišķi no buržuāzijas puses. Kā reālpolitiķis
viņš tomēr uzskata, ka tāda veida risinājums būtu vislabākais. Ja Vācija
piešķirtu savas garantijas, maz varētu dzirdēt par Polijas koridoru, tāpat
kā šodien maz tiek runāts par Dienvidtiroli vai Elzasu un Lotringu.
Polijas ārlietu ministrs Beks pateicās fīreram par Vācijas nostājas
izklāstīšanu un paziņoja, ka arī Polija pilnībā saglabā savu līdzšinējo
nostāju pret Vāciju.
Polija turpinās jau iepriekšējos gados realizētās neatkarīgas politikas
līniju, kad tika mēģināts pamudināt to saistīties ar Krieviju, noslēdzot
Austrumu paktu3. Polija, atšķirībā no Francijas, nav tik nervoza, kad
runa ir par savas drošības palielināšanu un nav augstās domās par t. s.
drošības sistēmām, kuras pēc septembra krīzes ir galīgi sarežģījušās, kas
nozīmē pagrieziena punktu vēsturē. Taču viņa spēj pienācīgi novērtēt
fīrera atkārtoti formulēto un pirms brīža izklāstīto Vācijas nostāju. Arī
viņa no savas puses attiecībā pret Vāciju saglabā veco politikas līniju.
Kas attiecas uz Vācijas–Polijas attiecībām, tad viņš pieņem zināšanai
fīrera izteiktās vēlmes. Tomēr šķiet, ka Dancigas jautājums ir ļoti smags.
Sakarā ar to vajadzētu ņemt vērā Polijas sabiedrisko domu. Turklāt viņš
pilnīgi šeit neņem vērā “kafejnīcu opozīcijas” nostāju. Savas septiņus
gadus ilgās [ministra] darbības laikā viņu nekad ne vismazākajā mērā
nav uztraucis kafejnīcu viedoklis, bet tik un tā viņš joprojām atrodas savā
amatā. Taču būtu jāņem vērā īstais poļu tautas viedoklis, un šajā ziņā
viņš Dancigas jautājuma risināšanā saskata patiesas grūtības. Tomēr viņš
labprāt mierīgi apsvērs šo problēmu.
Pulkvedis Beks sīkāk nerunāja par citiem fīrera skartajiem Vācijas–
Polijas jautājumiem, taču pabeidza savu runu ar atkārtotu apgalvojumu,
ka Polija uzticīgi pieturas no 1934. gada realizētās politikas līnijai.
314.
1
Pauls Otto Šmits (Schmidt, 1899–1970) – Vācijas diplomāts. 1924.–1945. g.
Ārlietu ministrijas galvenais tulks.
2
Vīnes šķīrējtiesa jeb arbitrāža – 1938. g. 2. novembrī Vācijas un Itālijas
ārlietu ministri, klātesot Čehoslovākijas un Ungārijas ārlietu ministriem,
paziņoja arbitrāžas spriedumu, saskaņā ar kuru Ungārijai tika piešķirta bijušā
Čehoslovākijas daļa 12 103 km2 platībā ar 1 058 000 iedzīvotājiem.
3
Domāts t. s. Austrumu Lokarno pakts.
• 79 •
2.16. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes
par ārlietu ministra J. Beka sarunu ar Vācijas kancleru
Ā. Hitleru vēstnieka J. Ļipska atstāstījumā
Pēc sarunas J. Beks guva iespaidu, ka Polijas attiecības ar Vāciju

attīstās militāra konlikta virzienā, par ko viņš 7. janvārī Varšavā informēja
prezidentu I. Moscicki un armijas ģenerālinspektoru E. RidzuSmigliju. Tika
atzīts, ka jebkura nopietna Polijas piekāpšanās Vācijas prasībām novedīs
Poliju Vācijas vasaļvalsts lomā, tādēļ tika nolemts “izrādīt noteiktību”
katrā jautājumā, kuru varētu uzskatīt par “vācu provokāciju”, bet cenzūra
saņēma rīkojumu nepieļaut preses “spekulācijas” šajā jautājumā. Tāpat
tika nolemts, lai neizraisītu pārlieku nemieru, neinformēt par to sabiedroto
Franciju. J. fon Ribentropa vizītes laikā Varšavā 1939. g. 26. janvārī abas
puses atkārtoti pārliecinājās par sarunas partnera nepiekāpību. Vienlaikus
J. Beks vēlējās nostiprināt Polijas stāvokli, aktivizējot attiecības ar Rietumu
lielvalstīm, taču izredzes uz to, ievērojot Francijas un Lielbritānijas politikas
īpatnības, bija vājas (Francija šajā laikā pat pastiprināti centās atbrīvoties
no 1921. g. franču–poļu militārās savienības līguma uzliktajām saistībām).
Sākumā Hitlers jautāja ministram, vai viņam nav speciālu jautājumu,
jo labprāt gatavs sniegt jebkādus paskaidrojumus. Ministrs atbildē
atzīmēja, ka ir divi jautājumi, par kuriem vēlētos viedokļu apmaiņu: 1) ar
Čehoslovākijas sadalīšanos saistītās lietas, 2) Dancigas lietas. Hitlers tad
atbildēja, ka pastāvīgi un nemainīgi tiecas uz to, lai noturētu ar Poliju
1934. gada līguma aizsākto politisko līniju. Vācijas un Polijas interešu
kopība attieksmē pret Krieviju, pēc viņa domām, ir pilnīga. Reiham
Krievija – vai cariska, vai boļševistiska – ir vienlīdz bīstama. Boļševistiskā
varbūt sliktāka, ievērojot komunistisko propagandu, toties cariskā
bīstamāka militāri un vairāk imperiālistiska. To ievērojot, spēcīga Polija
ir Vācijai vienkārši galēja nepieciešamība. Kanclers šajā brīdī izdarīja
piezīmi, ka katra pret Krieviju iesaistīta poļu divīzija nozīmē atbilstošas
vācu divīzijas saudzēšanu.
Kanclers tālāk apstiprināja, ka par Ukrainu viņš interesējās vienīgi no
saimnieciskā viedokļa, turpretī politiski viņam tur nav ieinteresētības.
Pēc tam Hitlers izskaidroja savu politiku saistībā ar Vīnes arbitrāžu1,
turklāt ļoti stipri kritizēja Ungārijas nostāju un politiku šajā lietā. Sudetu
krīzes sākumā viņš esot rēķinājies ar Ungārijas ofensīvu uzstāšanos, uz
ko mēģinājis to pierunāt. Un kad Ungārija izturējusies pasīvi, viņš bijis
spiests uzņemties Aizkarpatu Ukrainas problēmas risināšanu uz savu roku.
Pastāvējušas divas iespējas atrisināt šo problēmu: politiskā un nacionālā.
Uz politisku risinājumu viņš iet nav varējis, jo Ungārijas atbalstam trūkot,
vajadzētu atkārtot mobilizāciju, bet bija zināms, ka uz vienu vācu divīzijas
mobilizāciju Francija atbildēs ar divu savu divīziju mobilizāciju, un tā
tas turpinātos bezgalīgi. Sakarā ar to vajadzējis nostāties uz nacionālās
• 80 •
platformas, un tas arī bijis Vācijas nostājas pamatā Vīnes arbitrāžas laikā.
Viņš vēlreiz uzsvēra, ka Ukrainas lietās nav ieinteresēts, taču ir spiests
saglabāt vērīgu uzmanību šai problēmai. Atkārtoja, ka nekādā gadījumā
viņš neko šajā jautājumā pret Poliju neuzsāks.
Tālāk pārejot pie Dancigas lietām, kanclers uzsvēra, ka visa grūtība
ir apstāklī, ka tā ir vācu pilsēta. Un šeit viņš izmeta skaidru mājienu,
ka kādreiz Danciga atgriezīsies Reihā. Apgalvoja, ka tas tomēr ne ar
ko neierobežos Polijas tiesības Dancigā un ka nekādā gadījumā Reihs
nenostādīs Poliju faktu priekšā. Atzīmēja, ka pēc viņa domām, varētu
kopējas vienošanās ceļā atrast kādu izeju no situācijas un atrast kādu
nodrošinājumu gan Polijas, gan Vācijas pamatotajām interesēm. Ja izdotos
šajā lietā atrast saprašanos, tad varētu pilnīgi un deinitīvi likvidēt visus
sarežģījumus starp abām valstīm. Viņš uzsvēra, ka būtu gatavs tādā
gadījumā sniegt paziņojumu, līdzīgu tam, kāds sniegts Francijai attiecībā
uz Elzasu un Lotringu, bet Itālijai – uz Brenneru2. Beidzot pievērsa
uzmanību tam, neprecizējot to spēcīgi, ka nepieciešama lielāka brīvība
satiksmē starp Vāciju un Austrumprūsiju.
Ministrs Beks atbildēja kancleram ļoti spēcīgi, ka īstenībā tas, ko viņš
teicis Dancigas lietā, nenovērš sarežģījumus starp abām mūsu valstīm; ka
viņš Dancigas jautājumam vispār neredz nekādu ekvivalentu; ka visa poļu
sabiedriskā doma ir šajā jautājumā sevišķi jutīga, un tas nav Varšavas
kafejnīcās politizējošu cilvēku viedoklis, bet poļu sabiedrības visdziļāko
sfēru viedoklis. Pēc šīs runas Hitlers nedaudz piekāpās savā nostājā un
sāka runāt par iespēju atrast tādus risinājumus, kuri varētu nodrošināt
gan Vācijas, gan Polijas taisnīgās intereses.
Ministrs pēc tam pateica saviem pavadoņiem, ka rezervē sev iespēju
stiprāk akcentēt savu nostāju sarunā ar ministru Ribentropu. (..)
1
Sk. piezīmi pie 2.15.
2
Brennera – ciems pie Brennera pārejas Itālijas un Austrijas (no 1938. g. Vācijas)
pierobežā, Dienvidtirolē.
2.17. ASV militārā atašeja Polijā V. Kolberna1 pārskats

par aktuālajiem notikumiem
V. Kolberns savā uz Vašingtonu nosūtītajā ziņojumā aplūko Polijas

politisko un militāro situāciju un tās attiecības ar Čehoslovākiju,
Ungāriju un Padomju Savienību Čehoslovākijas notikumu kontekstā.
Sevišķa uzmanība pievērsta norisēm Aizkarpatu Ukrainā un uz Polijas–
Čehoslovākijas jaunās robežas.
• 81 •
1. Polijas–Ungārijas robežas stāvoklis. Pilsudska ambīcija bija
kopīga robeža ar Ungāriju un protektorāts pār slāvu valstu bloku, un tas ir
iespaidojis pašreizējā ārlietu ministra pulkveža Beka politiku, viņš rīkojas
saskaņā ar mirušā maršala norādījumiem. Šķita, ka nesenā Čehoslovākijas
sadalīšana ir radījusi labvēlīgus apstākļus šiem nodomiem.
Uzskatu, ka tas bija viens no Polijas aktīvas piedalīšanās cēloņiem
čehu nelaimē; turklāt valdība izjuta nepieciešamību spert populāru poli-
tisku soli.
Sakarā ar to, ka tai nav ne etnisku, ne vēsturisku tiesību uz Aizkarpatu
Ukrainu un dienvidos no dabiskās Karpatu robežas esošajām zemēm,
Polija pieprasa Ungārijas sadarbību kopīgas robežas sasniegšanā.
Ungāriem, kuri kopš Vīnes arbitrāžas laika kontrolē satiksmes ceļus un
ukraiņu apkopto zemi, vismaz ir vēsturiskas pretenzijas uz šo teritoriju.
Kaut arī domāju, ka Polija bija gatava uzņemties atbildību par šī apgabala
okupāciju ar ieganstu, ka nemieri var traucēt Polijas ukraiņu mieru, tomēr
bija nepieciešams, lai Ungārija vēlētos to izdarīt.
Ap 8. oktobri, dažas dienas pirms tam, kad poļu vienības ieņēma
Čehijas Silēziju, poļu prese sāka skaļu kampaņu kopējas Polijas–Ungārijas
robežas lietā. Līdzīgi rīkojās ungāru prese un šķita, ka abas valstis ir
pilnīgi vienprātīgas šajā jautājumā. Abu valstu prese lieliski izmantoja
oktobrī un novembrī notikušos daudzos nemierus Aizkarpatu Ukrainā,
kuri lielā mērā bija poļu un ungāru diversantu darbības rezultāts. Polijā
šie nemieri kļuva par nacionāla mēroga jautājumu, gūstot spēcīgu
sabiedriskās domas atbalstu. 18. oktobrī pulkvedis Beks devās uz
Rumāniju, kas ir Mazās Antantes locekle, vēloties panākt tās sadarbību.
Šī misija bija neveiksmīga. Acīmredzot Rumānija nevēlas, lai dzelzceļš uz
Čehoslovākiju nonāktu ungāru rokās, un nevēlas, lai Transilvānija kļūtu
par ungāru revizionistu mērķi.
Oktobra otrajā pusē Polija un Ungārija sakoncentrēja papildus kara-
spēku pie robežas ar Aizkarpatu Ukrainu. Prese pārspīlēja uz Polijas
robežas esošā karaspēka daudzumu. Tiek uzskatīts, ka tas nepārsniedza
divas kājnieku divīzijas un vienu jātnieku brigādi, kaut arī Pšemišļas un
Ļvovas korpusi varētu tikt ātri pievesti. Daudzas avīzes lēsa, ka ungāru
spēki bija sešas līdz astoņas divīzijas. No sarunām ar Polijas Galvenā štāba
darbiniekiem var secināt, ka armija vēlējās ieņemt šo teritoriju, pirms tā
kļuva par vācu–itāļu arbitrāžas objektu, taču Ungārija pretojās karaspēka
ieiešanai tajā, rēķinoties ar iepriekš izteiktiem Vācijas brīdinājumiem.
Itālija acīmredzami piekrita poļu–ungāru nodomiem.
2. novembra Vīnes lēmumi piešķīra Ungārijai praktiski visu lauk-
saimniecisko teritoriju, satiksmes ceļus no austrumiem uz rietumiem un
galvenās pilsētas Užgorodu un Mukačevu, atstājot ukraiņiem 50 kilo-
metrus platu teritorijas gabaliņu Karpatu grēdas dienvidu nogāzē, kas
ir izcili nelīdzens un ko no ziemeļiem uz dienvidiem šķērso ielejas un
uzkalni. Vienlaikus šie lēmumi izbeidza Itālijas aktīvo atbalstu Ungārijas
mērķiem uz kopējās robežas.
• 82 •
Poļi bija vīlušies par Vīnes konferences rezultātiem un atklāti teica,
ka Vācijas stingrā nostāja pret poļu–ungāru robežu ir skaidri parādījusi
tās tendenci izmantot Aizkarpatu Ukrainu par izvirzītu bāzi ukraiņu
aģitācijai. Viņi arī izteica viedokli, ka šis lēmums nav galīgs, jo arbitrāžā
dalību ņemošās puses nav garantējušas robežas, un ukraiņu iedzīvotājiem
ir jādod pašnoteikšanās tiesības jautājumā par atgriešanos Ungārijā,
sevišķi tagad, kad visa lauksaimnieciskā zeme pieder Ungārijai un ukraiņu
eksistence bez tās būtu grūta.
Novembrī nemieri vēlās pāri visai Aizkarpatu Ukrainai. Zināmā mērā
tos inspirēja poļu un ungāru diversanti, kuri centās pārliecināt iedzī-
votājus, ka tiem jāprasa viņu teritorijas aneksiju Ungārijā. Šis elements
atradās konliktā ar čehu policiju, žandarmēriju, karaspēku un ukraiņu
brīvprātīgo vienībām, ko izveidoja profesionāli nemiernieki, kuri prasīja
Ukrainas neatkarību. (..)
Polijai un Ungārijai bija svarīgi, lai jautājums tiktu atrisināts, pirms
jaunās, Minhenes konferences un Vīnes arbitrāžas apstiprinātās Čeho-
slovākijas robežas garantētu šīs arbitrāžas dalībnieki. Šejienes militārie
novērotāji2 uzskata, ka Polijas Galvenais štābs novembrī divas reizes
izdevis pavēli par šīs teritorijas okupāciju sadarbībā ar ungāru vienībām,
taču abos gadījumos pavēles tika atsauktas sakarā ar brīdinājumiem no
Berlīnes3. Darbības, kuras bija virzītas uz šī apgabala bruņotu okupāciju,
acīmredzot tika apturētas sakarā ar Ungārijas kabineta krīzi ap
20. novembri, 24. novembrī Varšavā saņemto brīdinājumu no Vācijas, kā
arī rumāņu protestiem Parīzē un Londonā. Ungāru vienības tika atvilktas
no robežas ap 25. novembri (ungāru militārais atašejs), nemiernieku
darbība bija apturēta un poļu un ungāru avīzes par šo tēmu gandrīz
apklusa. Ir pietiekošs pamats domāt, ka poļu papildvienības, kuras oktobrī
tika nosūtītas uz robežu, joprojām tur paliek un ir papildinātas ar lieliem
robežsardzes korpusa spēkiem, un tas norāda, ka ukraiņu aģitatorus, kuri
darbojas kopš novembra vidus, poļi uzskata par nopietnu draudu saviem
ukraiņu [apdzīvotajiem] apriņķiem.
Poļu–padomju neuzbrukšanas pakta kā alternatīva līdzekļa vācu
darbības atturēšanai Aizkarpatu Ukrainā apstiprināšana 26. novembrī
obligāti nenozīmē to, ka Polija ir atmetusi nodomu par kopēju robežu ar
Ungāriju; kaut arī pagaidām šis jautājums atlikts, tiek uzskatīts, ka pie
pirmās izdevības tas atkal atgriezīsies dienaskārtībā. Šī viedokļa pamatā
ir kopīgās robežas nozīme Polijas aizsardzības spējās, kā arī fakts, ka
Polijas sabiedriskā doma stipri atbalsta šo lietu un ir apšaubāms, vai
tagadējie valdības vadītāji varētu šo plānu atlikt. Patiesībā, ja Ungārija
pakļausies Vācijas iespaidam, kopīgā robeža zaudēs aktualitāti un ārlietu
ministram, šķiet, ir taisnība, uz kādu laiku atliekot šo lietu. (..)
Secinājums, kurš jāizdara no mana apraksta, ir, ka Vācijai nepieciešama
rīcības brīvība Aizkarpatu Ukrainā: vai nu, lai padarītu sev iespējamu
tālāku teritoriālu vai ekonomisku ekspansiju Austrumeiropā, vai, lai
piespiestu Poliju un Rumāniju ievērot neitralitāti, ja Vācija izšķirtos mainīt
iecerētās ekspansijas virzienu un doties uz rietumiem.
• 83 •
2. Attiecības ar Čehoslovākiju pasliktinājušās līdz gandrīz pastāvī-
giem sīkiem incidentiem Cešinas Silēzijā un gar jauno poļu–čehu robežu
Slovākijā. Šiem incidentiem, kuri sākās pēc Čehu Silēzijas okupācijas, līdz
24. novembrim bija vienkārši atriebības raksturs un, kā tiek uzskatīts,
tos izraisīja poļu teritorijā vai Čehoslovākijā tuvu robežai dzīvojošie
aizvainotie čehi, kuri izmanto katru iespēju, lai šautu vai mestu granātas
uz vientuļiem poļu robežsargiem vai policistiem.
Sadursmes starp poļu un čehu vienībām Čadecas un Javožinas rajonā
25. un 27. novembrī4 izraisīja Polijā sašutumu, taču pēc oiciālas atvai-
nošanās saņemšanas no Prāgas jautājums tika atzīts par nokārtotu.
No 1. decembra čehu atbalstītāju darbība ir pieņēmusi organizēta tero-
risma formu un tās rezultātā gandrīz katru dienu Cešinas Silēzijā notiek
incidenti. Šo notikumu apstākļus prese, sevišķi tās Prāgas korespondenti,
ļoti pārspīlēja. Londonas “Times”5 14. decembrī publicēja sava kores-
pondenta ziņojumu, no kura rodas priekšstats, it kā tur valdītu “pilnīga
dezorganizācija”, ka poļu vienības šajā teritorijā tikušas ļoti pastiprinātas,
ka tiek būvēti nocietinājumi un daudzas fabrikas ir demontētas, bet iekārtas
izvestas uz valsts iekšieni. Patiesībā ievērotā aktivitāte bija Atsevišķās
operatīvās grupas “Śląsk”6 demobilizācija 12. decembrī un vairāku vienību
izvešana no šīs teritorijas. Nevarēju pārbaudīt, vai notiek kaut kādi darbi
pie nocietinājumiem, taču ir zināms, ka dažu fabriku iekārtas ir pārvestas
uz Centrālo rūpniecisko apgabalu.
Bez teroristiskās darbības šīs grupas pēdējā laikā ir izplatījušas
pretpoļu brošūras, kā arī dažos gadījumos nacistisko literatūru. Daži
preses korespondenti un mūsu sūtniecības Prāgā sekretārs man ziņoja, ka
šos nemierus organizēja vācu propagandas aģenti abās robežas pusēs.
Līdz 1939. gada 4. janvārim čehu prese bija izteikti naidīga pret Poliju,
publicējot pretpoļu rakstus un prasības pēc Ukrainas neatkarības. Divas
čehu radiostacijas, viena pie Silēzijas robežas, otra Aizkarpatu Ukrainas
rajonā katru dienu raidīja proukrainiskas, pretpoliskas un pretpadomju
pārraides.
19. decembrī Polijas valdība brīdināja Prāgu, ka nemieri un radio
un preses pretpoļu darbība ilgāk netiks paciesta un četras dienas vēlāk
sakarā ar to izteica oiciālu protestu. Turklāt Silēzijas varasiestādes
saņēma rīkojumu izraidīt 100 čehus par nekārtību turpināšanu. Laikā
no 23. decembra līdz 5. janvārim no Cešinas Silēzijas tika deportēti 500
čehi.
1939. gada 4. janvārī atbildē Prāga paziņoja, ka čehu valdība nepieļaus
jebkādu pretpoļu darbību un kopš šī laika čehu prese un radio mainīja
toni un situācija Cešinas Silēzijā uzlabojās, kaut arī joprojām notiek sīki
incidenti.
Aplūkojot pašreizējās attiecības starp Poliju un Čehoslovākiju, jākon-
statē, ka čehu politiku un rīcību lielā mērā nosaka Vācija. Poļi uzskata,
ka pēdējā laika saspīlējums galvenokārt radies tiešā vācu ietekmē, un, lai
gan oiciāli tiek vainota Prāga, viscaur vērojama ir tradicionālo baiļu un
naida saasināšanās pret Vāciju. (..)
• 84 •
3. Neuzbrukšanas līguma apstiprināšana ar Padomju Savienību (..)
Pašlaik nekas nenorāda uz militāru līgumu starp Poliju un Padomju
Republiku, uzskatu, ka poļu Galvenais štābs nevēlētos balstīt plānus uz
padomju karaspēka aktīvu palīdzību.
Lielākais materiālais izdevīgums Polijai no šī pakta ir: padomju sadarbība
pret pieaugošo aģitāciju par neatkarīgu Ukrainu; Polijas austrumu robežas
drošība, ja uzbruktu Vācija no rietumiem un dienvidiem; izejvielu avots
Silēzijas rūpnieciskajam rajonam, sevišķi augstas kvalitātes rūda; tirgus
metālrūpniecības produkcijai, kas saņemts līdz ar čehu Silēziju.
Atsevišķs tirdzniecības līgums tika parakstīts 1938. gada 23. decembrī,
tas paver iespēju palielināt savstarpējo apgrozījumu no 140 līdz 160
miljoniem rubļu – pa vienādām daļām no šīs summas katrai no pusēm.
Tas ir ievērojams pieaugums, salīdzinot ar kopējo apgrozījumu par summu
6,5 miljoni rubļu pagājušajā gadā. Protams, nav droši, vai šis jaunais
līmenis tiks sasniegts, taču jebkurš eksportējamo preču, sevišķi metāla,
pieaugums, būs atbalsts Polijai, jo čehu un austriešu tirgus tai ir slēgti. (..)
Avots: Polska: styczeń–sierpień 1939: analizy i prognozy. Komentarze do wydarzeń
attaché wojskowego ambasady USA w Warszawie William H. Colbern. Przeł. [z ang.],
przedmowę napisał i przypisami opatrzył B. Grzeloński. Warszawa, 1986. S. 19–28.
1
Viljams H. Kolberns (Colbern, 1895–1959) – ASV armijas virsnieks, ģenerālštāba
majors. 1938.–1939. g. militārais atašejs Polijā.
2
Domāti ārvalstu militārie atašeji Varšavā (šajā laikā Polijā bija akreditēti 16 valstu
militārie atašeji).
3
Patiesībā tikai 21. novembrī, izpildot ungāru lūgumu pirms viņu paredzētā
uzbrukuma, sakoncentrētie poļu spēki slēdza satiksmes ceļus ar Aizkarpatu
Ukrainu, taču ungāru uzbrukums tika atcelts.
4
Poļiem ieņemot jauno robežas līniju, norisinājās sadursmes, kurās krita viens
poļu virsnieks un trīs karavīri.
5
Times (angļu val. – Laiki) – iespaidīgākais Lielbritānijas dienas laikraksts
Londonā, 30. gados aizstāvēja samierināšanās ideju ar Vāciju.
6
Śląsk (poļu val.) – Silēzija.
2.18. ASV vēstnieka Polijā E. Dreksela-Bīdla1 ziņojums

valsts sekretāram par Polijas reakciju uz Ungārijas
pievienošanos Antikominternes paktam
Ungārijas pievienošanās Antikominternes paktam tikai apstiprināja

Ungārijas un tās ārējās politikas pieaugošo atkarību no Vācijas, kas bija
iezīmējusies jau ievērojami agrāk. To var interpretēt arī kā zināmu Polijas
diplomātijas sakāvi, ko J. Beks nevēlējās atzīt.
• 85 •
Saistībā ar manu šodienas telegrammu Nr. 897, man ir tas gods ziņot
arī, ka Polijas oiciālo aprindu sākotnējā reakcija uz Ungārijas paziņojumu
par pievienošanos Antikominternes paktam2 ir drīzāk mierīga akceptācija,
nekā neapmierinātība. Ministrs Beks – šodien piesaistīts gultai – kā man
teica ārsts – ar gripas uzbrukumu – informēja mani, ka jau zināmu laiku
zinājis, ka Budapešta sava vājuma brīdī solījusi Berlīnei ne pārāk tālā
nākotnē paziņot par pievienošanos Antikominternes paktam. Kopš tā laika
šī solījuma izpilde karājās gaisā virs ungāru valdības aprindām. Šis fakts
lielā mērā izskaidro to, ka daudzi izcili ungāru diplomāti atteicās pieņemt
ārlietu ministra amatu pēc ministra Kaņas3. Uz manu jautājumu, vai
pēdējais Budapeštas paziņojums var tikt interpretēts kā Ungārijas skaidra
atkāpšanās no idejas par kopīgu robežu ar Poliju, ministrs Beks atbildēja
noliedzoši. Turklāt piebilda, ka neuzskata, ka tas nozīmē izteiktu Berlīnes
iespaida nostiprināšanos ungāru valdības aprindās. Ministram ir iespaids,
ka šīm aprindām joprojām ir brīvība un iespēja nostāties pret pilnīgu
pakļaušanu. (Mani personiskie vērojumi liek man būt skeptiskākam
attiecībā uz turpmāko Ungārijas vēlmi pēc kopīgas robežas ar Poliju, ja
tas varētu izraisīt Berlīnes pretestību).
Atgriežoties pie Antikominternes pakta tēmas, ministrs pateica, ka
tādām valstīm kā Vācija, Itālija un Ungārija, kurām nav robežas ar Pado-
mēm, piedalīšanās Antikominternes paktā ir pavisam cita problēma, nekā
valstīm, kas robežojas ar Padomēm. Piemēram, Rumānijai piedalīšanās
paktā būtu kaut kas pilnīgi cits, faktiski – vislielākajā mērā bīstams.
Ja runa ir par Poliju, jautājums vispār nav apspriežams sakarā ar
nepieciešamību realizēt ekvilibristikas politiku starp diviem varenajiem
kaimiņiem. Patiesi, Polija ar savu garo robežu ar Padomēm nevar atļauties
piedalīties tādā paktā. Turklāt, no četriem tagadējiem pakta dalībniekiem,
Vācijai, Itālijai un Ungārijai būtu ievērojami vieglāk, nekā Japānai, kurai
piedalīšanās, protams, ir smags slogs.
1
Entonijs Dž. Dreksels-Bīdls (DrexelBiddle, 1896–1961) – ASV militārais
darbinieks un diplomāts, 1937.–1939. g. vēstnieks Polijā.
2
Antikominternes paktu 1936. g. novembrī noslēdza Vācija un Japāna, pēc gada
tam pievienojās Itālija. Ungārija paktam pievienojās 1939. g. 24. februārī.
3
Kalmans Kaņa (Kánya, 1869–1945) – Ungārijas diplomāts un valstsvīrs. 1933.–
1938. g. ārlietu ministrs.
• 86 •
par Polijas ārlietu ministra J. Beka un Vācijas kanclera
Ā. Hitlera tikšanās rezultātiem
L. Ēķis detalizēti atspoguļo J. Beka un Ā. Hitlera 1939. g. 5. janvāra

sarunas rezultātus, kā tos diplomātiskajam korpusam Varšavā atspoguļo
ja Polijas Ārlietu ministrijas atbildīgās amatpersonas, papildinot ar
informāciju, kādu par tiem bija ieguvuši citu valstu diplomātiskie pār
stāvji, kā arī izdarot savus secinājumus. Kopumā atspoguļojums jāatzīst
par samērā precīzu un pamatotu.
Tūliņ pēc ārlietu ministra Beka atgriešanās no Ziemassvētku atpūtas
un pasaules presē pārāk plaši aprakstītās Hitlera–Ribentropa–Beka ap-
spriedes Berhtesgādenē un Minhenē esmu vācis informāciju no vairākiem
avotiem, Poļu ārlietu ministru Beku neesmu traucējis, jo bija izredzes ar
viņu tikties dažos sarīkojumos, ar kuriem Varšava pašreiz ļoti bagātīgi
piepildīta. Bet no sarunām ar poļu, diplomātiskā korpusa un Beka tuvākiem
līdzdarbiniekiem Ārlietu ministrijā esmu galvenās līnijās šīs sensacionālās
apspriedes rezultātus un saturu daudzmaz noskaidrojis.
1) Pirmais, ko var uzsvērt, ir tas, ka šajās sarunās gandrīz nekā nav
no sensācijām, kuras ļoti bagātīgi izplatīja Eiropas prese un kuras tikpat
sensacionālā veidā kolportē1 sensācijas mīlošie diplomātiskie korpusi kā
šeit, tā arī citās galvaspilsētās. Cik esmu noskaidrojis, tad manā 5. janvāra
ziņojumā S1.2/51 gandrīz nemaz neesmu kļūdījies par paredzamo sarunu
tematiem un to saturu. Ir kļūdījusies Vakareiropas prese un sensāciju
meklētāji, ka Austrumeiropā tuvākā laikā būtu gaidāmas kaut kādas
militāras avantūras. Berhtesgādene un Minhene abpusēji ir noskaidrojušas,
ka nemiera centrs un aktualitāte vismaz pagaidām ir pārnests uz Vakar-
eiropu un koloniju problēmu. Ja ir gājušas runas Vakareiropā par sarež-
ģījumiem Austrumeiropā, tad šeit jāpiemēro vācu sakāmvārds “Der Wunsch
ist der Vater des Gedankens”2.
2) Hitlera–Beka apspriedē esot it dabīgi taisīts tour d’horizon3 par
visiem aktuāliem jautājumiem. Iniciatīva par šīs apspriedes noturēšanu
izgājusi no Vācijas. Beks šo iespēju labprāt izmantojis, jo poļu plašās
intereses Vidus- un Austrumeiropā, bet it sevišķi attiecībās ar Vāciju
prasa periodisku stāvokļa noskaidrošanu. Esot vispār zināms, ka Vācijas
politikā var palaisties un rēķināties vienīgi ar to, ko saka un ko lemj
Hitlers. Tāpēc arī bijusi šī apspriede ar Hitleru tik ļoti nepieciešama un no
Polijas viedokļa apsveicama.
3) Ir bijusi saruna par Klaipēdas jautājumu un šajā sakarībā arī par
Baltijas jautājumu vispār. Sarunās konstatēts, ka Vācijai nav nekādu
agresīvu nolūku ne pret Lietuvu, ne pret Baltijas valstīm vispārīgi.
Baltijas sfēras dalīšana nav nedz diskutēta, nedz arī pacēlies jautājums
par “brīvas rokas” atstāšanu Polijai Baltijas jautājumos. Absolūti bez
• 87 •
pamata un arī gluži fantastiska ir ziņa (skat. Baltijas nodaļas 13. janvāra
konf. [idenciālo] rakstu N. 753.70/38/1212) par vācu karaspēka caurlaišanu
caur Poliju. Baltijas jautājumos apspriežu kvintesenci varētu formulēt
sekojoši: Kā Vācija, tā arī Polija (pēdējais man tika teikts ar sevišķu
uzsvaru) ir ieinteresētas, lai Baltijas valstis patiesi paliktu neatkarīgas
savā rīcībā, savā politikā un konsekventi izvestu savu nesen deklarēto
neitralitātes līniju. Runa ir bijusi arī par Klaipēdas lietām. Poļu ārlietu
ministrs nav slēpis Polijas nopietno ieinteresētību Klaipēdas un Lietuvas
status quo tālākā uzturēšanā. Hitlers šajā ziņā deklarējis savu pilnīgu
šī viedokļa saprašanu un apliecinājis Bekam, ka Vācijas nodomos nav
Klaipēdas piesaistīšana Vācijai, bet gan vienīgi vēlēšanās, kuru gan stingri
izdarīšot, un proti, ka Lietuvai būšot jāsamierinās tagad ar Klaipēdas
statūta4 vācisku interpretēšanu. Līdz šim leiši šajā ziņā esot piemērojuši
savu interpretāciju un ļoti daudz grēkojuši. Starp citu, mans informators
no poļu Ārlietu ministrijas piebilda, ka Lietuvai gan jābūt uzmanīgai un
jāprotot veikli un noteikti atparēt5 vācu komplicēto tālāko spēli, kas iziet
uz Lietuvas iekšpolitisko apstākļu iespaidošanu. Līdz šim par godu leišiem
jāsakot, ka viņi šo spēli pareizi izpratuši un pareizi pratuši to paralizēt.
Jācerot, ka arī turpmāk leišiem tas izdošoties tikpat labi.
4) Uz manu jautājumu, vai Polija direkti6 ir interesējusies pie Vācijas
vadošām personām pirms Berhtesgādenes par Klaipēdas jautājumu,
saņēmu atbildi, ka Klaipēda atrodas Nemunas iztekas galā, Nemuna ir arī
Polijas upe un satiksme un tirdzniecības nākotnes iespējas caur Klaipēdu
Poliju ļoti interesē un Polijai nav vienalga, kā rokās šī osta atrodas. Tāpēc
arī Polija ļoti draudzīgās (to lūdzu pastrīpot) sarunās esot Vācijai savu
ieinteresētību deklarējusi. Vācu atbildi skat. iepriekšējā punktā.
5) Ukrainas un Karpatukrainas jautājumos man neizdevās saņemt
tik precīzas informācijas, kā nupat apskatītos Klaipēdas un Baltijas
jautājumos. Par šiem jautājumiem, t. i., par Karpatukrainas un Ukrainas
propagandu runa ir gājusi. Šeit esot konstatēts, ka jaunie Vācijas neoiciālie
sabiedrotie – čehoslovāki esot savā aklā naidā pret Poliju kļuvuši plus
catholique que le Pape7. Stipri neskaidrā formā man centās iestāstīt, ka
Vācija nemaz neesot ieinteresēta forsēt Ukrainas jautājumu. Vācu radiofonu
un provinces preses ukraiņu aktivizēšana neesot vērsta pret Poliju, bet tā
esot daļa no Vācijas pretkomunistiskās vai antikrieviskās politikas. Krievi
savā laikā esot sējuši nemieru poļu, rutēņu, tagad ar vācu aktivitāti,
pagaidām propagandistisku aktivitāti, šāds nemiers tiekot kultivēts
krievu rutēņos. (?!) Beks acīmredzot ir deklarējis savu neapmierinātību
ar čehoslovāku politiku un, kā man teica, esot saņēmis nomierinošus
norādījumus no Hitlera, kā arī Hitleram čehoslovāku avantūras un pārāk
“sirsnīgā” palīdzēšana nepareizi izprastos vācu plānos paliekot neērta.
6) Lai gan Polijas ārlietu ministram un viņa tuvākiem līdzstrādniekiem
neesot nedz gribas, nedz arī vajadzības iziet uz visu fantastisko baumu
atspēkošanu, bet varot tik daudz teikt, ka kombinēšana par Polijas ciešāku
vai formālu piesliešanos Berlīnes–Romas asij esot nevietā. Polija runātu
pretim saviem ārpolitikas pamatprincipiem, ja tā pieslietos kaut kādam
• 88 •
blokam. Polija arī turpmāk palikšot pie saviem 4 ārpolitikas pīlāriem:
[a)] neatkarīga politika, b) politika bez blokiem, c) draudzīgas attiecības
ar visiem kaimiņiem, d) neko par Poliju bez Polijas līdzdalības. No tā izriet,
ka Polija gan savā praktiskā politikā saskaņosies ar Berlīni, bet netaisīs
nekādas sensācijas attiecībā uz piesliešanos pretkominternes paktam vai
citiem Romas–Berlīnes ass atribūtiem.
7) Vācijai neesot nekas pret Polijas tagadējo Krievijas politiku. Vācija
neesot ieinteresēta, lai Polijas attiecības ar Padomju Krieviju būtu latentā
karastāvoklī. Tāpēc arī 26. novembra poļu–krievu deklarācija nerunājot
pretim Vācijas–Polijas 26. janvāra 1934. gada neuzbrukšanas un
draudzības paktam. Tuva un draudzīga sadarbība ar Krievijas tagadējo
režīmu Polijai esot neiespējama un pretdabīga. Turpretim dzīvot ar
Padomju Krieviju labās kaimiņattiecībās, tirgoties iespējamības robežās
jo plaši neesot nekādu šķēršļu. To arī Polija turpināšot tuvākā nākotnē.
Jāpiezīmē, ka šodien izbrauc uz Krieviju ļoti plaša Polijas saimnieciskā
delegācija, kuras sastāvā esot 60 personu.
Liekoties arī, ka krieviem neesot nekas pretī šādu Polijas politiku ar
Vāciju un ar viņiem pašiem.
8) Pārrunātas esot arī poļu–vācu minoritāšu problēmas. Grūts esot
jautājums par Polijas žīdiem Vācijā. Kādus 7000 poļu žīdu Vācija esot
uzgrūdusi “poļiem uz kakla”. Vācijā vēl tomēr palikuši vēl ap 150 000 tā
saucamo Polijas žīdu, kuri tagad esot zaudējuši Polijas pilsoņu tiesības,
un šos žīdus, kuriem, starp citu, neesot nekāda organizēta sakara ar
Poliju, Polija pretim neņemšot. Tie bez šaubām arī Vācijā nevarēšot palikt,
bet Vācijai šie 150 tūkstoši poļu žīdu būšot jānotransportē kaut kur citur.
Poļu–vācu sarunas žīdu jautājumā, kuras turpinoties ar pārtraukumiem
jau ilgu laiku, būšot turpināties droši vien līdz tam laikam, kamēr šie
150 000 tagadējo žīdu–bezpavalstnieku (līdzšinējie poļu žīdi) būšot atrast
sev citur mājas.
* * *
Pieminot vēl, ka bijusi runa par Dancigas jautājumu, kur arī neesot
gaidāmas nekādas sensacionālas pārgrozības līdzšinējā stāvoklī, neesot
arī bijušas sarunas par “koridora koridorā” radīšanu, varētu šo pārskatu
par Hitlera–Ribentropa–Beka apspriedi noslēgt un pielikt šim ziņojumam
Polijas Ārlietu ministrijas zīmogu.
Blakus iepriekšējās lappusēs aprakstītajam par Beka sarunām Vācijā
arī pie mums Varšavā netrūkst diezgan traku baumu un prātojumu. Es
nedomāju, ka būtu nozīme un lietderīgi visas tās atkārtot un rakstīt
uz papīra. Tomēr arī liekas derīgi atzīmēt, ka patiesībā tik spīdoši un
gludi visās lietās šīs sarunas nav notikušas. Man vēl vakar viens no
vistuvākiem Beka līdzstrādniekiem nelabprāt gribēja apstiprināt ziņu, ka
Ribentrops ieradīsies Varšavā 26. janvārī. No neitrāliem avotiem šodien
dzirdu, ka tas tomēr ir fakts. To arī nenoliedzot Vācijas informācijas avoti.
Tātad 26. janvārī Polijas–Vācijas draudzības pakta 5. gadadienā šeit
tiks demonstratīvi parādīta un no jauna apzīmogota vai pat pagarināta
Polijas–Vācijas nesatricināmā draudzība.
• 89 •
Bet skatoties ar vaļējām acīm uz acumirklīgo situāciju, šajos 5 gados
un sevišķi pēdējos 3–4 mēnešos daudz kas ir radikāli grozījies un, man
jāsaka, diemžēl Polijai par sliktu. 1934. gadā Polijā visu noteica un viss
atradās neapstrīdamā maršala Pilsudska vadībā, Polijas spēki bija vienoti
un viņas loma bija neapšaubāmi stiprāka un iespaidīgāka Polijas politikā,
nekā tā ir tagad. Polijas bruņotie spēki tagad gan varbūt apbruņojuma un
tehniskā ziņā ir stiprāki, nekā tie bija 5 gadus atpakaļ, bet trūkst Pilsudska
ģeniālo smadzeņu un stiprās vadošās rokas. 1934. gadā Polijai bija labi
funkcionējoša alianse ar Rumāniju, bija labas un pilnībā nokārtotas
attiecības ar Krieviju. Toreizējais partneris Hitlers vēl nebija drošs, bija
tikko sācis darboties un viņa sekmes un iespējas bija miglā tītas. Vācija
bija militāri vāja, Polijas kaimiņos bija stipra nesalauzta Čehoslovākija,
bija neatkarīga Austrija un 1934. gadā, visus šos apsvērumus vērā ņemot,
Polija tiešām varēja slēgt bilaterālu paktu ar Vāciju kā līdzīgs ar līdzīgu.
Tagad Hitlera potenciālie spēki ir pieauguši desmitkārtīgi skaitliski un
teritoriāli. Vācija ir tik stipra, kā nekad vēl šīs zemes vēsturē. Militāri
Vācija, bez šaubām, ir stiprākā Eiropas vai pat visas pasaules apjomā.
Austrijas vairs nav, nav arī neatkarīgas Čehoslovākijas. Francija un vispār
Rietumeiropa ir atbīdīta no Austrumeiropas problēmām un teikšanas
vai līdzrunāšanas Austrumeiropas problēmās. Varam iedomāties bez
pārliecīgas fantazēšanas pa vienu otru konkrētu jautājumu, ka sarunas
Berhtesgādenē nevarēja beigties ar tik spīdošiem Polijas panākumiem,
kā esmu to centies pēc poļu autentiskām ziņām atreferēt šī ziņojuma
pirmajās 4 lappusēs.
No informācijas avotiem, kas nestāv tuvu oiciālam viedoklim, bet
šejienes diplomātiskā korpusa aprindām, esmu dzirdējis, ka sevišķi Ukrai-
nas propagandas jautājumos, žīdu jautājumā un vācu–poļu minoritāšu
lietās arī turpmāk turpināsies līdzšinējā rīvēšanās un skaidrošanās.
Tāpat poļi ir velti cerējuši uz Karpatukrainas problēmas atrisināšanu
poļu versijai vēlamā virzienā. Hitlers ir bijis tomēr pieklājīgs un nav
ierosinājis koridora jautājumu un arī tiešām centies pārliecināt Poliju,
ka Vācijas interešu centrs acumirklī nevēršas pret Polijas interesēm un
ka 1939. gads prasīšot Vācijas un vispār Berlīnes–Romas ass aktivitāti
citos virzienos. (..)
1
Kolportēt – iznēsāt preces pārdošanai, šeit domāts – izplatīt.
2
Der Wunsch ist der Vater des Gedankens (vācu val.) – vēlme ir domas tēvs, resp.,
vēlamais tiek uzdots par esošo.
3
Le tour d’horizon (franču val.) – īss, vispārīgs ieskats.
4
Domāta Klaipēdas konvencija, ko Lietuva 1924. g. 5. augustā parakstīja ar
Sabiedrotajiem par Klaipēdas apgabala autonomajām tiesībām.
4
Atparēt – atvairīt, atspēkot.
5
Direkti – tieši.
6
Plus catholique que le Pape (franču val.) – lielāks katolis par pāvestu.
• 90 •
2.20. Pieraksts no sapulces Polijas Ārlietu ministrijā
ebreju emigrācijas izraisīšanas jautājumā
(Varšavā, 1939. g. 24. februārī)
Sapulces protokols atspoguļo vienu no Polijas valdībai aktuālākajām

iekšpolitiskajām problēmām, kuras risināšanu bija uzdots meklēt arī Ārlietu
ministrijai. Ebreji bija apmēram 8,6 % no visiem Polijas iedzīvotājiem.
Problēmu vēl vairāk saasināja Vācijas valdības rīcība, bez vienošanās
ar poļu pusi 1938. g. 28. oktobrī deportējot (pārdzenot pāri robežai)
apmēram 17 000 ebreju, kuri bija vai tika uzskatīti par Polijas pilsoņiem
(Vācija gan šādi rīkojās, reaģējot uz Polijas vadības lēmumu 48 stundu
laikā atņemt Polijas pilsonību visiem, kuri vairāk nekā 5 gadus dzīvojuši
ārzemēs). Tādējādi ebreju lielā skaita problēma Polijas valdības skatījumā
tikai padziļinājās, jo deportētie bija jāizvieto un sociāli jāaprūpē.
Piedalās: Ministrs Arciševskis1, Ministra kabineta dir.[ektors] Lubeņskis2,
vicedirektors Kobiļaņskis, Konsulārā departamenta direktora vietnieks
Sokolovskis3, priekšnieks Zarihta4, Vagners5.
Min. Arciševska kungs: ievadā atzīmē, ka ebreju jautājumā atrodamies
zināmā strupceļā emigrācijas ziņā. Vienlaikus vērojama satraucoša attīstība
iekšējā jomā, konkrēti ebreju masu pārslāņošanās un produktivizācija, kā
arī viņu saimnieciskās pozīcijas ievērojama nostiprināšanās.
Sapulces mērķis ir apsvērt, vai mūsu politika ebreju jautājumā, kura
tieši skar Ārlietu ministrijas darbību, nav zināmā mērā jāpārskata.
Dir. Lubeņska kungs: uzskata, ka vienīgā teritorija, uz kuru notiek
zināma emigrācija, ir Palestīna, bet apgabali, uz kuriem emigrācija
iespējama nākotnē, ir Palestīnas kaimiņteritorijas. Ja mēs vēlamies iegūt
emigrācijas teritorijas ārpus Palestīnas, tad varam tās iegūt tikai, izdarot
spiedienu uz Palestīnu. Dir. Lubeņska kungs ir pret ebrejiem vērstu politisku
represiju pretinieks, jo Polijā vienmēr paliks ievērojams ebreju skaits
un tiem jābūt piesaistītiem Polijas valstij. Piekrītot zināma ekonomiska
spiediena izdarīšanai pret ebrejiem, kuram jānotiek vienlaicīgi ar cīņu
par emigrācijas teritorijām, dir. Lubeņska kungs liek uzsvaru uz idejiska
saspīlējuma izraisīšanu starp ebrejiem, kas radītu vēlēšanos emigrēt.
Dir. Kobiļaņska kungs: sākumā atzīmē, ka Palestīna nekādā mērā
neatrisinās ebreju emigrācijas jautājumu. Strupceļa pārvarēšanai ir
nepieciešams iekšpolitisks spiediens uz ebrejiem, pirmām kārtām,
jaunatni.
Dir. Kobiļaņska kungs izvirza apspriešanai iespējamu izmaiņu mūsu
līdzšinējā taktikā starptautiskajās attiecībās. Problēmas izvirzīšana
vispārīgu vēlējumu plaknē nav devusi nekādus rezultātus.
Dir. Sokolovska kungs: uzsver, ka ebreju problēmai Polijā ir divi
aspekti:
1) Polijas ebreju nozīmes problēma, kuras atrisinājums meklējams
vienīgi iekšpolitikā;
• 91 •
2) Ebreju pārliecīgā skaita problēma, kura var tikt atrisināta vienīgi
emigrācijas ceļā un ir Ārlietu ministrijas darbības priekšmets.
Sakarā ar to, ka atraktīvās emigrācijas teritorijas pašlaik Polijas
ebrejiem ir slēgtas, nosacīti Vācijas ebreju pārpildītas, bet Polija
kaimiņvalstīs valdošā antisemītisma rezultātā ir kļuvusi pat par
ebreju imigrācijas valsti, atbilstoša ekonomiska spiediena ceļā
jāatņem Polijai to nosacīto atraktivitāti, kāda tai šodien ebreju acīs
piemīt.
Ja runa ir par Palestīnu, tad tās nozīmes uzsvēršanai priekš mums
ir drīzāk taktiska nozīme, jo izceļ Lielbritānijas morālās saistības pret
ebrejiem. Nobeigumā dir. Sokolovska kungs uzsvēra, ka viss ebreju
jautājuma kopums nevar būt koncentrēts Ārlietu ministrijā.
Dir. Zarihtas kungs: uzsver sekojošus punktus:
1) nevar runāt, ka ebreju sabiedrības lielākā daļa Polijā būtu orientēta
uz Palestīnu;
2) taktisku apsvērumu dēļ atzīmējot Palestīnas nozīmi priekš ebrejiem,
tajā pašā laikā tomēr jāuzsver, ka Palestīna viena pati neatrisinās
problēmu un ir nepieciešamas papildus emigrācijas iespējas;
3) iespējams, vajadzētu apsvērt ebreju jautājuma atrisināšanā
ieinteresēto valstu starptautiskas konferences sasaukšanu;
4) ebreju jautājumu Polijā valdībā izvirzījusi Ārlietu ministrija. Ārlietu
ministrija līdz šim ir veikusi visus sagatavošanās darbus, kurus
jāuzskata par nobeigtiem, jo pašlaik ir jāpāriet pie realizācijas.
Ebreju problēmas koncentrācija Ārlietu ministrijā nav vēlama un
ir bīstama. Problēmai, saskaņā ar ministra kunga norādījumiem,
jābūt pārceltai uz Iekšlietu ministriju.
Min. Arciševska kungs: nobeigumā atzīmēja, ka ir parādījušies jauni
faktori, kurus vajadzētu iesniegt kā koncentrētu materiālu ministra
kungam tālāka lēmuma pieņemšanai.
Pr-ks Zarihtas kungs: atzīmēja, ka tādu memorandu Emigrācijas
politikas nodaļa ir sagatavojusi un tas tiks tuvākajās dienās iesniegts.
116.
1
Miroslavs Arciševskis (Arciszewski) šajā laikā bija ārlietu viceministrs.
2
Mihals Lubeņskis (Łubieński, 1896–1967) – Polijas diplomāts. 1926.–1929. g.
sūtniecības sekretārs Rīgā, 1935.–1939. g. Polijas Ārlietu ministrijas ministra
kabineta priekšnieks.
3
Vladislavs Sokolovskis (Sokołowski) – Polijas Ārlietu ministrijas ierēdnis.
4
Apoloniušs Zarihta (Zarychta) – Polijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departa-
menta Emigrācijas politikas nodaļas priekšnieks.
5
Jans Vagners (Wagner) – Polijas Ārlietu ministrijas ierēdnis, Konsulārā depar-
tamenta Emigrācijas politikas nodaļas priekšnieka vietnieks.
• 92 •
2.21. Polijas Ārlietu ministrijas Konsulārā
departamenta direktoram sagatavotais slēdziens
par ebreju problēmu (Varšavā, 1939. g. februārī)
Polijas Ārlietu ministrijas vadības uzdevumā Konsulārā departamenta

Emigrācijas politikas nodaļa sagatavoja ar iekšējo politiku cieši saistītu
ebreju emigrācijas veicināšanas jautājuma risināšanas projektu. Lai
gan tas palika vienīgi projekta līmenī, dokuments liecina par problēmas
aktualitāti gan Polijas, gan arī vairāku citu Eiropas valstu valdību
redzējumā šajā laikā.
I. Starptautiskā situācija
Ebreju jautājums ir kļuvis par augstākās nozīmes starptautisku
problēmu, jo viena no Eiropas lielvalstīm – Vācija – ir uzsākusi problēmas
likvidāciju plašā mērogā. Šīs likvidācijas atskaņas, no vienas puses,
iedarbojas uz kaimiņvalstīm, no otras – uz pasaules politiku.
Jārēķinās ar faktu, ka 1939. gada laikā ebreju jautājums Vācijā tiks
faktiski atrisināts. Līdz ar to tiks samazināta problēmas aktualitāte, jo
citām lielvalstīm vairs nebūs būtiskas intereses risināt problēmu. Arī ebreji
nevēlēsies veikt pozitīvu akciju politiski vājākā posmā, jo var rēķināties
ar pretebreju akcijas neizdošanos valstīs ar mazāku politisku spēku un
lielāku ebreju iespaidu (Polija, Rumānija).
Šādā situācijā Polijai ir pēdējais laiks ebreju jautājuma stingrai
nostādīšanai, ja mēs vēlamies atrisināt to uz starptautiskas akcijas fona,
nevis izolētā stāvoklī, kas nolems to neveiksmei.
II. Ebreju jautājumi Polijā
Ebreju problēma var tikt atrisināta divos ceļos:
1) vienpusējas akcijas ceļā, t. i., uzsākot karu ar ebrejiem gan savā
valstī, gan arī pasaulē. Kamēr Vācija risina savu ebreju problēmu pasaules
mērogā, varam rēķināties ar Vāciju kā dabisko sabiedroto. Poļu–ebreju karš
automātiski paplašinās ebreju jautājuma kritisko stāvokli uz Rumāniju,
Ungāriju un Čehoslovākiju.
Mēs zaudēsim Anglijas un Amerikas simpātijas, kuras līdz šim ebreju
jautājumā Polijai neko konkrētu nav izdarījušas. Varam izraisīt inansiālu
un tirdzniecisku boikotu, kurš pirmām kārtām skars pašus Polijas
ebrejus.
2) konstruktīvas sadarbības ceļā ar ebrejiem, t. i., savienības ceļā gan
ar Polijas, gan pasaules ebrejiem. Savienības pamatus var veidot sekojoši
principi:
a) ebreji apņemas panākt pusotra miljona ebreju izbraukšanu no
Polijas 30 gadu laikā;
b) ebreji piešķir Polijai ilgtermiņa kredītus 300–500 miljonu dolāru
apjomā;
c) Polijas valsts garantē Polijas ebrejiem politisko un saimniecisko
līdztiesību, t. i., faktisku privilēģiju piešķiršanu.
• 93 •
Lai minētie apstākļi izveidotos, mūsu rīcībā jābūt instrumentam, kas
var pamudināt ebrejus iet uz vienošanos ar mums. Tāds instruments
var būt vienīgi pilnveidota likumdošana, kura jebkurā brīdī var atņemt
Polijas ebrejiem viņu priviliģēto stāvokli. Tikai šis instruments dos
mums tirgošanās iespējas, jo vienīgi tad mēs varēsim kaut ko pārdot.
Tādu instrumentu varam izveidot vienīgi šobrīd, kad Vācijas ebreju
eksterminācijas1 un Ungārijas un Rumānijas diskriminācijas politika
rada atmosfēru, kurā mūsu soļi nepakļauj mūs koncentrētiem ebreju un
demokrātu uzbrukumiem.
III. Politika pret atsevišķiem ebreju grupējumiem
Lai kā tiks nostādīta politika ebreju jautājumā, tai ir jātiecas uz to ebreju
pozīciju likvidāciju, kuras ir politiski un organizatoriski visspēcīgākās.
Tāda pozīcija ir Bunds2. Tajā pašā laikā Iekšlietu ministrijas politika virzīta
uz sīkām izspēlēm ar atsevišķiem cionistiskiem grupējumiem, kuri varētu
būt vienīgi vienošanās partneri, turpretī Iekšlietu ministrija necīnās pret
Bunda iespaidu. Šis lietu stāvoklis ir jāmaina pamatos.
IV. Likumdošanas instruments
Pretebreju likumu mērķim jābūt ne tikai formālai, bet arī faktiskai
ebreju sabiedrības izstumšanai no mūsu politiskās un saimnieciskās
dzīves. Vienlaikus likumiem ir jāatvieglo mums emigrācijas politikas
realizāciju. Sekojošiem četriem pamatlikumiem var veidot izejas punktu
gan ebreju jautājuma vienpusējai atrisināšanai Polijā, gan politiskas
vienošanās panākšanai ar ebrejiem, tātad – kā lieta pārdošanai:
1) Likums par Polijas pilsonības revīziju pusmiljonam iebraukušo
ebreju. Kritērijs varētu būt 1914. gads.
2) Likums par ārzemnieku saimnieciskajām tiesībām Polijā (izslēgšana
no virknes profesiju).
3) Vispārējs likums, kas dod valdībai tiesības ar izpildrīkojumu
palīdzību ieviest proporcionalitātes principu ebreju dalībai
atsevišķās profesijās.
4) Likums par ebreju emigrācijas nodokli (Paprocka3–Rakovska
projekts). Likumam ir jānodrošina valstij apmēram 10 miljonus
zlotu emigrācijas akcijai attiecībā uz ebrejiem.
V. Ebreju problēmas koncentrācija
Ebreju jautājumiem jābūt koncentrētiem vienā rīcības centrā, kura
vadībā jāstāv valsts apakšsekretāram4. Viņa vietniekam jābūt ebreju
emigrācijas komisāram. Iestādes štābam jāsastāv no politiskā referenta,
kultūras referenta, ekonomiskā referenta un emigrācijas referenta.
Ebreju lietu valsts apakšsekretāram ir jābūt pakļautam premjeram un
viņam jāuztur sakari tieši ar jomas ministru.
Avots: Polskie dokumenty dyplomatyczne. 1939 styczeń–sierpień. Red. S. Żerko.
Warszawa, 2005. S. 123–125.
1
Eksterminācija (angļu val. extermination) – izkaušana. Šeit acīmredzot domāti
tā sauktās Kristāla nakts grautiņi 1938. g. 9./10. novembrī, kuru laikā tika
nogalināti vairāki simti Vācijas ebreju.
• 94 •
2
Bunds (Algemeyner Yidisher Arbeter Bund – Vispārējā ebreju strādnieku savienī-
ba) – ebreju sociāldemokrātiskās partijas nosaukums dažādās valstīs, arī Polijā.
3
Staņislavs Juzefs Paprockis (Paprocki, 1895–1976) – jurists, Polijas Nacionālo
lietu pētījumu institūta direktors un Ministru padomes Nacionālās politikas
biroja direktors.
4
Domāts viceministrs.

V. Munteram par poļu studentu demonstrācijām pret
Vāciju (Varšavā, 1939. g. 27. februārī)
1938. g. februārī, sakarā ar kārtējo vācu–poļu konliktsituāciju

Dancigā, Polijā notika plašas studentu protesta demonstrācijas, kas
bija vērstas ne tikai pret Vāciju, bet arī pret Polijas valdības šķietami
piekāpīgo politiku. Šajā laikā Varšavā ieradās Itālijas ārlietu ministrs
G. Čāno. Varšavas ielās poļu studenti Musolīni ministru sagaidīja ar
patriotiskiem saukļiem un pretvāciskiem lozungiem. Vizītei kopumā
gan nebija sevišķas nozīmes, jo viesis neatsaucās Polijas mēģinājumiem
panākt Itālijas vidutājību tās attiecībās ar Vāciju un neatbalstīja Polijas
prasību par kopīgas poļu–ungāru robežas izveidošanu. Savukārt Polijas
valdība strikti deklarēja, ka neplāno pievienoties Ass valstīm – Vācijas un
Itālijas 1936. gadā noslēgtajai savienībai.
Papildinot manu ziņojumu No. S1/624 ģenerālsekretāram Stegmaņa
kungam1, pagodinos ziņot, ka poļu studentu nemieri pieņem šeit diezgan
plašus no kontroles izgājušus apmērus. Pēc Dancigas vāciešu studentu
plakāta izlikšanas kādā Langfūres2 kafejnīcā – “Hunden und Polen Zutritt
verboten”3 (skat. manu š. g. 25. februāra ziņojumu No. M3/629 Baltijas
valstu nodaļai) un poļu studentu izmešanas no Dancigas politehnikas arī
Varšavā un citās augstskolu pilsētās notika studentu demonstrācijas ar
naidīgu nostāju pret Vāciju un ārlietu ministru Beku. Vienu laiku likās,
ka valdības iestādes uz šīm demonstrācijām skatās “caur pirkstiem”,
jo pie labas gribas un stiprās poļu policijas liktos nieka lieta savaldīt
studentu demonstrācijas un ālēšanās. Sestdien4 personīgi biju liecinieks
vienam posmam šo studentu demonstrāciju, kas sākās pie Itālijas
vēstniecības mūsu sūtniecības kaimiņos. Pie vēstniecības bija ļoti stiprs
policijas kordons un pie vēstniecības ēkas demonstrantus nepielaida.
Studentu bars uz ielas tomēr brēca dūšīgi Itālijas tikko atbraukušam
ārlietu ministram draudzīgus kliedzienus. Pēc tam studentu gājiens
devās uz Pilsudska laukumu un centās piekļūt Ārlietu ministrijai; kad
tas neizdevās, tad mēģināja pa sānu ielām piekļūt ārlietu ministra Beka
privātdzīvokļa pusē, bet arī tur studentus nelaida. Lielāks kontingents
• 95 •
policistu ar gumijas nūjām drāzās studentu barā iekšā. Studenti sāka
dziedāt “Pierwsza brygada”5 dziesmu un kaušanās turpinājās kādu laiku
pie šīs patriotiskās dziesmas skaņām ar atsegtām galvām. Tad piepeši
ieradās vairākas nodaļas jātnieku policistu un ar zirgiem devās iekšā pūlī.
Viss tas notika kādu ½ stundu vai 20 minūtes pirms tam, kad grāfam Čāno
vajadzēja ierasties Pilsudska laukumā, lai noliktu vaiņagu uz Nezināmā
karavīra kapa. Ar policijas papildspēkiem laukumu tomēr bez sevišķām
grūtībām notīrīja, bet izrādās, ka studenti izmantoja šo gadījumu, kad
galveniem policijas spēkiem jāsargā grāfs Čāno un Beks, lai dotos uz vācu
vēstniecību, kur esot izdauzījuši logus. Svētdien, 26. februārī, apskatot
vācu vēstniecības namu, no ārienes tomēr redzēju, ka logi veseli. Vai
nu tie nemaz nav bijuši izdauzīti, vai varbūt pa nakti ielikti. Viss vācu
vēstniecības rajons gan pilnīgi ielenkts no policijas.
Studentu gājienam pievienojās daudz ielas gājēju un kur vien redzēja
kādu policistu grupu, tā atskanēja svilpieni un šņākšana. Saucienos
dominēja sekojoši: “Nost ar Hitleru!”, “Fon Beku uz Berlīni!”, “Prasām
pildīt maršala [Pilsudska] testamentu!”, “Ejam uz Dancigu!”, “Dancigu
likvidēt!”, “Lai dzīvo Anglija!”, “Lai dzīvo Francija!”, “Lai dzīvo poļu
armija!” etc. Demonstrantos uz ielas varēja būt apm.[ēram] 2000 cilvēku.
Pilsudska laukums pirms jātnieku ierašanās arī bija diezgan pilns. Nupat
aprakstītās ainas redzēju pats personīgi. Redzēju arī vēlāk policistu
rezerves šķērsielās. (..)
Vakar vakarā [26. februārī] Itālijas vēstnieks bija rīkojis rautu sakarā
ar ārlietu ministra grāfa Čāno apciemojumu Varšavā. (..)
Diplomātiskā korpusa ļaudis runājās savā starpā par nemierīgo
atmosfēru uz ielām sakarā ar studentu demonstrācijām etc. Vācijas
vēstnieks fon Moltke bija arī viesu starpā, bet likās drūmāks un klusāks,
nekā to parasti redzam.
Es kādu laiku runājos ar Varšavas Universitātes rektoru par studentu
demonstrācijām. Rektors man teica, ka demonstrācijas un nemieri
turpinājušies arī vakar (svētdien, 26/2). Viņam kā rektoram esot jādara
viss, lai šīs demonstrācijas apslāpētu, – sirdī viņš tomēr savus studentus
ļoti labi saprotot, jo tie rīkojoties tā, kā jūtot un viņi, t. i., studenti,
jūtot pareizi. Vācu bezkaunībai Dancigā neesot vairs robežu. – Bēdīgi! –
nobeidza savu stāstu rektors.
Piezīmēju vēl, ka vakar koniscēti vairāki Varšavas laikraksti, kas
mēģinājuši ko rakstīt par studentu demonstrācijām.
P. S. Ņemot vērā diezgan autentisku ziņu, logi vācu vēstniecībā sestdien
tiešām izsisti visam pirmam stāvam. Pa nakti atkal iestikloti. Vācu
vēstniecības telpās esot vesels “arsenāls” studentu iesviestu akmeņu.
Vācu vēstniecības kungi izsakās, ka šai lietai būšot nopietnas sekas.
Ārlietu ministra atvainošanās un nožēlošana, kas jau izteikta, neesot un
nebūšot pietiekoša. Pašlaik Berlīnē apsverot stāvokli, kas būtu darāms.
• 96 •
1
Arturs Stegmanis (1902–1986) – Latvijas diplomāts. No 1938. g. Ārlietu
ministrijas departamenta direktors, 1938. g. oktobrī–1939. g. aprīlī arī ministrijas
ģenerālsekretāra pienākumu izpildītājs.
2
Langfūre – Dancigas pilsētas daļa.
3
Hunden und Polen Zutritt verboten (vācu val.) – Suņiem un poļiem ieeja
aizliegta.
4
Domāta sestdiena, 25. februāris.
5
Pierwsza brygada (poļu val. Pirmā brigāde) – Pirmā pasaules kara patriotiskas
poļu dziesmas nosaukums, saistīts ar Austroungārijas armijas sastāvā esošajām
poļu leģionu vienībām.

V. Munteram par Rumānijas ārlietu ministra
G. Gafenku1 vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 8. martā)
Polijas centieni panākt kopēju robežu ar Ungāriju Rumānijā izraisīja

zināmu nemieru, jo pastāvēja bažas par Ungārijas iespaida pieaugumu un
teritoriālām prasībām pret Rumāniju saistībā ar Transilvāniju. Rumānijas
ārlietu ministra viesošanās Polijā šajā laikā šķietami iezīmēja abu valstu
tuvināšanos, taču faktiski šajā situācijā tai bija visai otršķirīga nozīme.
Aizvakar noslēdzās šeit pēdējo nedēļu viena pēc otras sekojošās ārlietu
ministru vizītes. Pēdējā Rumānijas ārlietu ministra Gafenku vizīte, kā to
jau vienā no saviem ziņojumiem piezīmēju, bija visinteresantākā arī ar
uz ārieni redzamiem, resp. dzirdamiem rezultātiem. Vizītes pamatojums
arī bija pārliecinošāks, nekā iepriekšējos divos gadījumos – Ribentropa
un gr.[āfa] Čāno gadījumā. Rumānijai un Polijai kā sabiedrotajām, kopš
pag.[ājušā] rudeņa Beka nesekmīgā ceļojuma uz Galaču2, bija pārtrūkuši
visi nepieciešamie kontakti, sadarbības iespējas un atmosfēra starp
Varšavu un Bukaresti bija diezgan vēsa un atturīga. Š.[ī] gada sākumā
Polijas ārlietu ministra taisītās ekstratūres uz Berhtesgādeni, Ribentropa,
Frontes cīnītāju savienības, Vācijas policijas šefa un SS priekšnieka
Himlera3 vizītes un medības, ungāru mudināšana uz Karpatukrainas
pusi, pašu poļu aģentu un apslēpta trieciennieku koncentrēšana Karpatos,
Rumānijai nebija patīkama un neko labu nesolīja. Rumāņu atteikšanās
Galačas konferenču laikā spēlēt kopēju spēlīti ar poļiem Karpatrutēnijas un
poļu–ungāru kopējās robežas jautājumā bija līdzšinējās vēsās atmosfēras
galvenie iemesli, jo rumāņiem licies puslīdz skaidrs, ka nākošais dalīšanas
objekts un vācu ekspansijas teritorija pēc Čehoslovākijas varēja būt vienīgi
Rumānija. Ar diezgan skaidri jūtamu psiholoģisku pārmaiņu Eiropas un arī
Dienvidaustrumeiropas politiskā atmosfērā Ungārijas Ministru prezidenta
maiņu, Jugoslāvijas4 valdības maiņu, poļu studentu un poļu sabiedriskās
• 97 •
domas (gan opozicionārās) un beidzot ar rumāņu noteikto, kaut arī brutāli
nežēlīgo, “Dzelzsgvardes”5 likvidēšanu, bija pienācis laiks, ka rumāņiem,
tā arī poļiem meklēt iespēju atjaunot veco solidaritāti un sadarbību, kura
arī pēdējā vizītē it visā pilnībā rekonstruēta un par jaunu nostiprināta.
Jautājumi, kas šķīra Polijas un Rumānijas viedokļus, bija Karpatukraina
(poļu–ungāru kopējās robežas jautājums) un apslēptā pretdarbība vācu
dinamismam dienvidaustrumu virzienā. Tamdēļ arī punkts par Rumānijas
un Polijas attiecībām ar Vāciju ir bijis viens no galvenajiem. Pārrunāta arī
iespēja par Polijas līdzdalību Balkānu komitejā un attiecību, pagaidām
tirdzniecisku, uzlabošanu starp Padomju Krieviju un Rumāniju. Ar sevišķu
pastrīpojumu presē tiek atreferēts par satiksmes jautājumu uzlabošanu
starp Baltijas un Melno jūru, pirmām kārtām paredzēts saskaņot un
uzlabot dzelzceļa satiksmi starp Varšavu un Bukaresti un tālāk uz
Salonikiem, un otrām kārtām, par kanāla būvēšanu, kas savienotu
ūdensceļa veidā Baltijas un Melno jūru, ejot pa Vislu, Sanu, Dņestru,
Prutu, Donavu un Melno jūru. Esmu gan dzirdējis piezīmes, ka šis kanāla
projekts vēl pagaidām jāuzskata par stipri teorētisku un problemātisku, jo
tas maksāšot milzīgas summas, kuras nevienai, ne otrai projekta taisītāju
pusei pašreiz nav rīcībā. Runā gan, ka Beks Londonā šī gada aprīlī būšot
mēģināt ieinteresēt angļus šī grandiozā projekta inansēšanā, bet angļiem,
kā man liekas, vairāk interesē, lai poļi pirktu vairāk angļu preces. Tāpat
ar lielu reklāmu tiek sludināta poļu–rumāņu uzstāšanās starptautiskā
forumā žīdu jautājumā. Abām šīm zemēm žīdu jautājums tiešām ir ļoti
smags, un ir saprotams, ka abas zemes interesējas par šīs lietas kārtošanu
starptautiskā apjomā. Gafenku gan godīgi piezīmēja, ka ar nesen no poļu
valdības partijas OZON’a6 deklarēto koloniju prasīšanu rumāņiem neesot
nekas kopējs un tas neietilpstot poļu–rumāņu alianses rāmjos.
No Gafenku teiktām frāzēm tomēr izriet, ka rumāņi tagad vairs nav
pret Karpatukrainas nokārtošanas poļu–ungāru versiju, jo šī Karpat-
ukraina tiešām ir nemiera pūznis un rumāņus tik ļoti interesējošā tiešā
satiksme ar Čehoslovākiju ar Vīnes šķīrējtiesas lēmumu tik un tā ir
pārtraukta. Uzmanīgi tomēr Gafenku piezīmē, ka jārēķinoties ar šo Vīnes
šķīrējtiesas lēmumu. Ja nu tiešām tuvākā laikā būtu jārēķinās ar Karpat-
ukrainas likvidēšanu, resp., tās pievienošanu Ungārijai, tad gluži bez
satricinājumiem šī Čehoslovākijas tālākā apcirpšana nepaliks.
Esmu uzstādījis jautājumu kādam šejienes kolēģim, vai Čehoslovākija
zināmos apstākļos samierinātos ar tālāku viņas teritorijas apgraizīšanu,
dabūju dzirdēt, ka čehiem šis Karpatukrainas jautājums esot svarīgs
aiz morāliskiem, prestiža, ģeopolitiskiem un slāviskuma aizstāvēšanas
apsvērumiem. Eksistences jautājums tur nekādā ziņā neesot, bet viņi
negribētu, ka Karpatukraina nonāktu Čehoslovākijas pretinieku rokās.
Esot bijusi kādreiz runa par Karpatukrainas atdošanu poļiem, kas čehiem,
neskatoties uz visiem strīdiem un saspīlējumiem, tomēr būtu pieņemamāka
solūcija7, nekā Karpatukrainas atdošana ungāriem. Rumāņiem tagad šī
lieta puslīdz indiferenta un rumāņi būtu gatavi Karpatukrainu “izande-
lēt”, ja vien caur to panāktu ungāru apetītes apmierināšanu un galvenā
• 98 •
kārtā to, lai ungāri liktu rumāņus mierā ar savām prasībām par ungāru
apdzīvoto apgabalu atkalpievienošanu Ungārijai Transilvānijā un citos
pierobežas apgabalos. (..)
1
Grigore Gafenku (Gafencu, 1892–1957) – Rumānijas valstsvīrs. 1938.–1940. g.
ārlietu ministrs.
2
1938. g. 18.–19. oktobrī Galačā Polijas ārlietu ministrs J. Beks tikās ar
Rumānijas karali, cenšoties panākt Rumānijas piekrišanu Ungārijas prasību
apmierināšanai Aizkarpatu Ukrainā. Taču Rumānija atbildēja negatīvi, jo baidījās
no Ungārijas prasībām Transilvānijā un ievēroja solidaritāti ar savu sabiedroto
Čehoslovākiju.
3
Heinrihs Himlers (Himmler, 1900–1945) – Vācijas politiķis un valstsvīrs. No
1929. g. SS (vācu val. Schutzstaffel – apsardzes vienības) reihsfīrers, no 1936. g.
Vācijas policijas priekšnieks.
4
Jugoslāvija – Dienvidslāvija.
5
Dzelzs gvarde (Garda de Fier) – galēji labēja politiska organizācija Rumānijā
1930.–1941. g., 1938. g. karalis to slēdza un vadītājus represēja.
6
Obóz Zjednoczenia Narodowego (OZN) – Nacionālās apvienošanās nometne, dē-
vēta arī par “Ozonu”; 1937. g. izveidota politiska organizācija valdības atbalstam.
7
Solution (angļu val.) – atrisinājums.

V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecību
saasināšanos (Varšavā, 1939. g. 10. martā)
Polijai turpinot nepiekāpties Vācijas prasībām, abu valstu savstarpējās
attiecības arvien vairāk un vairāk pasliktinājās. To lielā mērā veicināja
arī abpusēja neapmierinātība ar savu tautiešu stāvokli kaimiņvalstī.
Papildinot manu ziņojumu, kādu sniedzu Politiskā departamenta
direktoram1 š. g. 6. martā poļu – vācu minoritāšu jautājumā, pagodinos
sniegt dažas raksturīgas ziņas un dzirdētos novērtējumus, gan no poļu,
gan arī neitrāliem avotiem.
Šī gada 27. februārī Berlīnē atklātās abu valdību komisiju apspriedes
izbeigušās 4. martā tikpat kā bez rezultātiem. Šīs valdības komisijas pēc
poļu Ārlietu ministrijā saņemtās informācijas neesot uzskatāmas kā kāds
permanents instruments minoritāšu jautājuma kārtošanai. 5 dienu ilgās
apspriedes esot atdūrušās uz ļoti lielām grūtībām, jo poļi neesot varējuši
pieņemt vācu priekšlikumus kā sarunu bāzi. Nokārtojuši gan dažus
sīkus izraidīšanas jautājumus, bet viss lielais jautājumu komplekss par
skolām, baznīcām, biedrībām, laikrakstiem utt. palicis pilnīgi atklāts. Poļi
nevarot – un arī neredzot nākotnē iespēju – šīs lietas nokārtot abām pusēm
• 99 •
apmierinoši. Vācijā biedrību dzīve, tāpat arī skolu jautājumi, avīžniecība
etc. esot “gleichgeschaltet”2, viss notiekot nacionālsociālistiskās partijas
vadībā, kurpretim Polijā vācieši baudot neskaitāmas un nesalīdzināmas
ērtības un brīvības, kādas poļi Vācijā nevarot saņemt. Tāpēc sarunas
beigušās, nemaz nenoteicot nākošo sarunu termiņu vai sanākšanas laiku,
ko gan principā poļi nenoraidot un būšot gatavi pēc kāda laika sprīža
atkal par jaunu runāt. Neesot arī teikts, ka valdības komisijā pie nākošās
satikšanās būšot tie paši kungi.
Opozīcijas vāciešiem naidīgās preses slejās tikpat kā katru dienu
parādās ziņas par poļu grūtībām Vācijā un par vāciešu nekautrību un
uzmācību Polijā. Ārlietu ministrs Beks aizvakar ir devis atbildi uz 23. jan-
vārī iesniegto interpelāciju “par sistemātisku poļu apspiešanu Vācijā un
Dancigā”. Beks savā atbildē paskaidro, ka poļu–vācu 1934. gada vieno-
šanās, kas regulē attiecības starp abām valstīm, ietverot sevī arī ipso
facto3 arī savstarpējās cieņas un respekta pilnas attiecības minoritātu
lietās. Minoritātu lietas speciāli kārtojot 1937. g. 5. novembra deklarācija.
Beks izsaka cerību, ka tiešās sarunās abu administrāciju starpā atsevišķus
gadījumus un pārpratumus izdošoties nokārtot. (..) Beks tālāk deklarējis,
ka Dancigas lietās poļu valdība esot nomodā par statūta un poļu interešu
aizstāvēšanu. Katrā ievērību pelnošā gadījumā Polijas valdības pārstāvis
intervenējot pie Dancigas iestādēm.
Tikko šī 23. janvāra interpelācija nu būtu atbildēta, dzirdu, ka Seimā
jau iesniegta atkal jauna interpelācija par poļu apspiešanu Vācijā, par
poļu pārtautošanu, par vajāšanām baznīcu lietās, par dziesmu grāmatu
koniskāciju un tamlīdzīgām lietām. Šoreiz interpelanti atgādina ārlietu
ministram, ka viņš 1934. gadā, sniedzot paskaidrojumus pie vācu–poļu
vienošanās, esot deklarējis, ka mazākumtautību lietas ar Vāciju tikšot
kārtotas pēc vecu vecā poļu sakāmvārda: “Jak Kuba Bogu, tak Bóg Kubie”
(tas būtu brīvā tulkojumā – “kā tu man, tā es tev”). Tas nu, lūk, netiekot
pildīts.
Varētu vēl piezīmēt, ka sakarā ar nesenām studentu demonstrācijām
atkāpies izglītības viceministrs pulkvedis Blešiņskis4. Viņš esot simpati-
zējis studentu rīcībai un tā kā valdības vairākums ir diezgan asi pēdējās
dienās pret demonstrantiem noskaņots, tad šim viceministram nācies savu
posteni atstāt. Varētu vēl piezīmēt, ka vācu vēstniecības sargāšana notiek
tikpat intensīvi, kā pēc draudošās treškārtējās logu sišanas vēstniecībā.
Iela, kur atrodas Vācijas vēstniecība, tiek stingri apsargāta un jaunākiem
cilvēkiem, kas varētu būt studenti, pat pa vienam netiek atļauts iet gar
Vācijas vēstniecību. Sīkie incidenti apgabalos, kur dzīvo vācu minoritāte,
turpinās. Raksturīgākos gadījumus, tāpat kā līdz šim, ziņošu Baltijas
valstu nodaļai.
1
Latvijas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors no 1938. g. aprīļa
līdz 1940. g. jūlijam bija Arturs Stegmanis.
• 100 •
2
Gleichgeschaltet (vācu val.) – unificēta, vienveidota.
3
Ipso facto (latīņu val.) – paša fakta dēļ.
4
Ježijs Fereks-Blešiņskis (FerekBłeszyński, 1888–1946) – Polijas armijas pulkvedis
un valstsvīrs, 1928.–1935. g. militārais atašejs Francijā, pēc tam līdz 1939. g.
izglītības viceministrs.
2.25. Polijas Ārlietu ministra kabineta priekšnieka

M. Lubeņska raksts vēstniekam Japānā T. Romeram1
ar valsts ārpolitiskā stāvokļa novērtējumu
Laikā, kad bija sācies pilnīgs Čehoslovākijas valsts sabrukums,

instrukcijā vēstniekam Japānā atspoguļots Polijas Ārlietu ministrijas
aktuālais stāvokļa redzējums, kam, no vienas puses, raksturīga izpratne
par Vācijas agresīvajiem nodomiem un to izraisītajām citu valstu bailēm,
no otras – iluzora pārliecība, ka Polija spēs šos agresīvos nolūkus neitralizēt
un ka kopumā attiecības ar Vāciju attīstās atbilstoši poļu plāniem un ir
pat labas.
Izmantoju klusuma brīdi ministrijā, lai uzrakstītu Jums pāris vārdus.
Atrodamies tagad pilnā Slovākijas krīzes iespaidā. Tikko pienāca ziņa, ka
Slovākijas Seims pasludinājis neatkarību. Tā ir operācija, kura diemžēl
notikusi ļoti spēcīgā vācu iespaidā. Kopš Čehoslovākijas krīzes laika no
pagājušā gada oktobra Berlīnei šķiet, ka tā drīkst visu. Brīžiem liekas,
ka viņu patiesais plāns ir Austrumeiropas sadalīšana pēc iespējas lielākā
skaitā mazu valstiņu Reiha protektorātā, tādā kā lielā Romas impērijā ar
tās savienībām. Austrumeiropa līdz šim, protams, izņemot vienīgi Poliju,
izrāda ļoti maz pretestības Vācijai. Tomēr ielas noskaņojumi visās valstīs
sāk pret to vērsties. Visskaidrāk to var saskatīt Dienvidslāvijā, Ungārijā,
Rumānijā, un pat ļoti izteikti – Itālijā. Turpretī Francijā noskaņojums ir
vairāk provācisks. Tur rēķinās, ka la moderation de Hitler2 atturēs Itāliju
no uzbrukuma Francijai. Anglija rāda zobus, taču noteikti vēl mēģinās
vienoties ar Vāciju.
Par mums interesējas no visām pusēm. Šajā spēlē, kura var beigties
ar jaunu Minheni, katrs sava stāvokļa stiprināšanai vēlas pateikt: Polija
ir ar mums. Tas rada mums šķietami labvēlīgu, bet patiesībā ļoti grūtu
situāciju. Nosvēršanās uz vienu vai otru pusi kompromitē mūs otras
puses acīs, bet nesniedz reālus labumus, jo ir jārēķinās, ka gadījumā, ja
tiks panākta Anglijas un Francijas vienošanās ar Vāciju, tad šīs pasaules
varenie maz domās par mūsu interesēm. Visvairāk analoģijas mums ir
ar Itāliju, taču ar itāļiem nevar runāt, jo tie baidās, ka pirms konlikta ar
• 101 •
Franciju Vācija var viņus “atkabināt” un ir gatavi uz visu, tikai ne uz kaut
to tādu, kas varētu tikt uztverts kā [Berlīnes–Romas] Ass vājināšana.
Tajā visā es neredzu vietu tādai politikai pret Padomēm, kuru varētu
Jums pasniegt kā Jūsu draugus [japāņus] apmierinošu.
Protams, esam dziļi ieinteresēti, lai noturētu vācu politiku pēc iespējas
ilgāk – pat gadījumā, ja sāks iezīmēties konlikts rietumos, – tā, lai mēs
nenonāktu pirmajā līnijā.
Polijas–Vācijas attiecības vispār attīstās labi – mums ir nedaudz grūtību
ar Dancigas jautājuma nokārtošanu, aizejot no tās [Tautu] Savienībai, taču
arī to varbūt varēs atrisināt. Katrā ziņā vajag mierināt japāņus saistībā
ar mūsu attiecībām ar Vāciju, kuras mēs pēc vislabākās gribas vēlamies
noturēt 1934. g. līmenī.
Warszawa, 2005. S. 151–152.
1
Tadeušs Romers (Romer, 1894–1978) – Polijas diplomāts. 1935.–1937. g. sūtnis
Portugālē, 1937.–1941. g. vēstnieks Japānā.
2
La moderation de Hitler (franču val.) – Hitlera mērenība.
2.26. Polijas ārlietu ministra J. Beka apkārtraksts

(šifrēta telegramma) sakarā ar Čehoslovākijas
sabrukumu (Varšavā, 1939. g. 15. martā)
15. martā vācu karaspēks iegāja Prāgā un Vācija pasludināja Čehu un

morāvu protektorāta izveidošanu, iekļaujot to savā sastāvā. Jau iepriekš
neatkarību bija pasludinājusi Slovākija, Polija nekavējoties to atzina,
kaut arī Slovākija palika nozīmīgā Vācijas iespaidā. Savukārt 16. martā
ungāru karaspēks iegāja Aizkarpatu Ukrainā un tika izveidota kopīga
Polijas un Ungārijas robeža.
Sakarā ar Čehoslovākijas sabrukuma un Vācijas intervences izraisīto
jauno situāciju Polijas valdība respektē lēmumu par Slovākijas neatkarību
un pilnībā atbalsta Ungārijas akciju Aizkarpatu Ukrainā. Sakarā ar to ir
tikuši izdoti militārie rīkojumi.
Attiecībā uz Čehiju mēs neizvirzām nekādus strīdus jautājumus, tomēr
arī neredzam iemeslu iesaistīties tās aizsardzībā.
Nepieciešamības gadījumā lūdzu enerģiski atbalstīt Ungārijas nostāju
pie vietējās valdības un šajā nolūkā nodibināt ciešu kontaktu ar vietējo
Ungārijas sūtni.
Warszawa, 2005. S. 153.
• 102 •
3. PIRMSKARA KRĪZES SAASINĀŠANĀS UN
POLIJA 1939. GADA MARTĀ–AUGUSTĀ
Rietumu lielvalstu asā reakcija uz Čehoslovākijas suverenitātes likvi-
dēšanu un Vācijas gandrīz vienlaikus īstenotā Klaipēdas atņemšana
Lietuvai, kā arī Rumānijas piespiešana parakstīt Vācijai izdevīgu saim-
niecisko vienošanos noslēdza zināmu posmu ne vien Lielbritānijas un
Francijas realizētajā “nomierināšanas politikā” attiecībā pret Vāciju,
bet arī Polijas vēsturē. Čehoslovākijas iznīcināšanu Rietumu lielvalstis
uzskatīja par Minhenē panāktās vienošanās laušanu un “nomierināšanas”
(kontrolētas Vācijas agresijas) politikas atbalstītāju ieceru izgāšanos.
17. martā Lielbritānijas valdība sāka zondēt, kāda būtu Francijas,
PSRS, Polijas, Grieķijas, Dienvidslāvijas un Turcijas reakcija uz Vācijas
turpmāko ekspansiju. Polijas Ārlietu ministrijā šo Londonas soli uztvēra
ar neuzticību, jo saskatīja tajā līdzību ar t. s. Austrumu pakta ideju, kas
tika apkarota kopš 1934. gada. Turklāt Lielbritānija, nedodot Polijai
nekādas garantijas, prasīja no tās konkrētu iesaistīšanos pret Vāciju
vērstā struktūrā, kurā atrastos arī ideoloģiski nepieņemamā PSRS, jo
Maskava, cerot tādējādi nostiprināt savu iespaidu, ideju uztvēra ļoti
atsaucīgi. 19. martā Lielbritānija piedāvāja noslēgt četrpusēju deklarāciju
ar Franciju, PSRS un Poliju par Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas
valstu teritoriālās integritātes kopīgu garantēšanu, vēlāk šādai deklarācijai
varētu pievienoties arī citas valstis.
Tādējādi lielvalstis, tostarp arī Vācija, izrādīja pastiprinātu interesi par
Poliju, kura zināmā mērā pat kļuva par to sāncensības objektu. Kaut arī
Vācijas priekšlikumi netika pieņemti, Polijā zināmu nemieru un neuzticību
izraisīja arī Lielbritānijas piedāvājums: Polija tādējādi viennozīmīgi
kļūtu par Vācijas potenciālo ienaidnieku, pretī iegūstot visai miglainus
solījumus, kas paredzēja gandrīz vienīgi konsultācijas. Tāpat nopietnas
šaubas Polijā izraisīja tuvināšanās ideja ar PSRS (vēl jo vairāk tāpēc, ka
Vācija tādā gadījumā gandrīz atklāti draudēja Polijai ar agresiju). Tāpēc
Polija Lielbritānijai piedāvāja vienoties par “divpusējām garantijām”, un
jau 1939. gada 31. martā Lielbritānijas premjerministrs N. Čemberlens
sniedza Polijai vienpusējas garantijas, ko papildināja aprīļa sākumā
noslēgtais divpusējais līgums (drīz pēc tam Francija deklaratīvi un arī
• 103 •
īpašā līgumā apstiprināja savus jau 1921. gadā noteiktos sabiedrotā
pienākumus pret Poliju). Polijā tas izraisīja šķietamību, ka ir sasniegts
J. Pilsudska pirmsnāves novēlējums – iespēju robežās saglabāt labas
attiecības ar Vāciju, vienlaikus panākot savienību ar Franciju un Angliju.
Turklāt Varšavā šķita, ka tai ir izdevies iziet no starptautiskās izolācijas,
kādā tā atradās kopš 1938. gada beigām.
Lielbritānijas garantijas Polijai iezīmēja jaunu virzienu šīs valsts poli-
tikā, no kura Londona bija izvairījusies divus gadu desmitus. Pēc Itālijas
iebrukuma Albānijā, britu garantijas saņēma Grieķija un Rumānija,
bet nedaudz vēlāk arī Turcija. Tas skaidri liecināja, ka Lielbritānija
ir izšķīrusies par stingru pretestību Vācijas realizētajiem ekspansijas
plāniem Eiropā. Vēsturnieku viedokļi par Londonas dotajām garantijām
Polijai gan ir pretrunīgi. Piemēram, angļu vēsturnieks Alans Teilors
(Taylor, 1906–1990) 60. gados izvirzīja viedokli, ka Polija ievilkusi
Lielbritāniju savienībā, bet pēc tam sabotējusi tās darbību, kas bijusi
virzīta uz miera saglabāšanu (no šīs tēzes izrietēja Polijas līdzatbildība
par pasaules kara izraisīšanu, jo no kara varējis izvairīties, ja nebūtu
bijis “piespiestās” britu iesaistīšanas tā priekšspēlē). Tomēr tas ir zināms
pārspīlējums, par ko liecina arī apstāklis, ka jau 1939. gadā, t. i., uzreiz
pēc garantiju līguma noslēgšanas ar Lielbritāniju, viens no retajiem
sadarbības ar Vāciju atbalstītājiem Polijā – Daugavpilī dzimušais labējais
politiķis V. Studņickis – asi protestēja pret Polijas iesaistīšanos “pretvācu
spēlē”, kurā tā bija ievilkta līdz ar britu garantijām. Viņš pareizi paredzēja,
ka iesaistīšanās pret Vāciju vērstā blokā izraisīs vācu triecienu Polijai kā
vājākajam bloka posmam. Turklāt Polija, nebūdama sagatavota karam un,
nesaņemot efektīvu Rietumu sabiedroto atbalstu, viņaprāt, spēs pretoties
tikai sešas nedēļas. Šajā gadījumā ticamāks šķiet viedoklis, saskaņā ar
kuru Anglija un Francija bija ieinteresētas, lai Polija nenonāk atkarībā
no Vācijas, jo tādā gadījumā Vācija iegūtu pilnīgi drošību austrumos un
dienvidos, līdz ar to – pilnīgu rīcības brīvību savai pret britiem un frančiem
vērstajai politikai rietumos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pēc garantiju
došanas Lielbritānija joprojām palika negatava sauszemes karam, tātad –
faktiski pat nespējīga izpildīt garantiju līguma nosacījumus pilnā apmērā.
Turklāt tādējādi briti cerēja arī iegūt drošību, ka Polija nekad nemēģinās
noslēgt jebkādu garantiju līgumu ar PSRS bez Lielbritānijas dalības, uz ko
šajā laikā, gan negūstot īpašu poļu puses atsaucību, mudināja padomju
diplomātija.
Eiropā britu garantijas Polijai izraisīja pārsteigumu, bet Vācijā –
sašutumu (3. aprīlī Ā. Hitlers deva rīkojumu izstrādāt operatīvo plānu
uzbrukumam Polijai). Aprīlī un maijā Vācijas un Polijas valstsvīri un
diplomāti apmainījās asām prasībām un tikpat asām atbildēm uz tām, no
kurām skaidri izrietēja, ka Polija pilnībā atsakās izpildīt Vācijas prasības
(galvenais J. Beka arguments – prasību vienpusīgums no Vācijas puses,
jo tā, atbildot uz Polijas piekāpšanos Dancigas un autostrādes jautājumā,
bija gatava vienīgi atzīt starp abām valstīm pastāvošo robežu, tātad to,
kas jau tāpat reāli pastāv jeb “pieder Polijai”).
• 104 •
Vācija izvirzīja sev mērķi panākt Polijas starptautisku izolāciju. Savu-
kārt Lielbritānija un Francija joprojām par katru cenu centās izvairīties
no līdzdalības draudošajā karā, pat ja to nāktos darīt uz savu austrumu
sabiedroto rēķina. Ar garantijām briti bija sasnieguši savu galveno
mērķi – nepieļaut Polijas kļūšanu par Vācijas sabiedroto, pēc tam Londona
centās novilcināt kara izcelšanos, prasot Poliju piekāpties atsevišķos
jautājumos. Tādējādi Berlīnē nostiprinājās pārliecība, ka Lielbritānija
neizšķirsies par Polijas bruņotu aizsardzību. Cita starpā par to liecināja
arī kopš pavasara ilgušo poļu–britu sarunu gaita par aizdevumu Polijas
bruņoto spēku bruņojuma papildināšanai: 2. augustā sarunas noslēdzās
ar visai formāla līguma parakstīšanu un vienošanos par kopumā niecīgu
aizdevumu 8 miljonu sterliņu mārciņu apjomā, turklāt vēl preču kredīta
formā. Aizdevumu 430 miljonu franku apjomā bruņojumam Polijai aprīlī
piešķīra arī Francija. Taču Polija tā arī pilnībā nepaguva izmantot šos
aizdevumus savas armijas kaujasspēju palielināšanai.
Turpmākajos mēnešos gan Lielbritānija un Francija, gan Vācija meklēja
sev jaunus sabiedrotos. 22. maijā Vācija noslēdza militārās savienības
līgumu ar Itāliju. Savukārt Rietumu lielvalstis mēģināja nodrošināties ar
Padomju Savienības atbalstu, pieņemot 17. aprīlī izteikto PSRS priekšlikumu
sākt sarunas par padomju–britu–franču savstarpējās palīdzības paktu un
drošības garantijām valstīm, kas “atrodas starp Baltijas jūru un Melno
jūru un robežojas ar PSRS, ja pret šīm valstīm tiktu izdarīta agresija.”
Tomēr britu–franču–padomju sarunas nedeva būtiskus rezultātus. Polija
atteicās tajās piedalīties jebkādā formā, uzskatot, ka šis fakts varētu
tikai izprovocēt Vācijas agresiju. Turklāt Polija, tāpat kā Baltijas valstis,
par kurām sarunās Maskavā arī tika runāts, nebija droša, ka padomju
Sarkanā armija atstās Polijas teritoriju, kad būs izpildījusi savu uzdevumu
tās aizsardzībai pret Vāciju. Arī Rietumu valstis sarunās nevēlējās akceptēt
padomju redzējumu par t. s. “netiešo agresiju”, kas dotu PSRS tiesības ar
gandrīz jebkādu ieganstu faktiski okupēt valstis, uz kurām garantijas būtu
attiecinātas. Turklāt sarunas Maskavā gan Rietumu lielvalstīm, gan PSRS
bija nepieciešamas vairāk taktisku apsvērumu dēļ: Anglijai un Francijai –
lai tādējādi vēlreiz brīdinātu Vāciju par iespējamām sekām tās agresijai,
PSRS – lai iegūtu informāciju un novilcinātu laiku, kas tai bija nepieciešams,
lai sagatavotu labvēlīgu augsni sarunām ar Vāciju. Kā zināms, Berlīnes
un Maskavas sarunas tika uzsāktas britu–franču–padomju sarunu laikā
un beidzās ar neuzbrukšanas līguma parakstīšanu 23. augustā. Līguma
slepenais protokols paredzēja Polijas, Baltijas valstu un Austrumrumānijas
(Besarābijas) sadalīšanu abu pušu “ietekmes sfērās”, faktiski dodot iespēju
Vācijai uzsākt militāri jau sen gatavo agresiju pret Poliju.
Padomju–vācu līgums būtiski mainīja politisko situāciju Eiropā.
Polijas valdība tikai šajā brīdī aptvēra, ka tā atrodas tieša bruņota
konlikta priekšā ar Vāciju. Savukārt PSRS, neskaitot milzīgos teritoriālos
ieguvumus, saņēma iespēju līdzdarboties Eiropas likteņa izlemšanā
jeb to, ko bija vēlējies jau Ļeņins uzreiz pēc varas iegūšanas Krievijā
1917. gadā. Vācijas vadītājs Ā. Hitlers izlēma, ka ir panācis pilnīgu Polijas
• 105 •
politisko izolāciju un ka Rietumu lielvalstis to aktīvi neaizstāvēs, tāpēc
plānoja sākt uzbrukumu 26. augustā. Tomēr Maskavā noslēgtais pakts
vismaz paātrināja Polijas un Lielbritānijas militārās savienības līguma
noslēgšanu 25. augustā; tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vācija uz
dažām dienām atcēla uzbrukuma sākumu (izrādījās, ka Polija tomēr nebūs
pilnībā izolēta, turklāt Itālija paziņoja par savu negatavību karam). Tomēr
informācija par uzbrukuma termiņa atlikšanu laikā nesasniedza visas
vācu karaspēka vienības uz robežas, tādēļ 26. augustā notika atsevišķas
bruņotas sadursmes. Poļu vēsturnieki atzīst, ka šajā dienā Polijas armija
bija daudz mazāk sagatavota karadarbībai kā 1. septembrī.
Atlikušajās miera dienās Vācijas valdība spēra vairākus diplomātiskus
soļus ar mērķi nodemonstrēt, ka par gaidāmā kara sākumu atbildīga
ir Polija un to atbalstošās Rietumu lielvalstis. Piemēram, 27. augustā
britiem tika piedāvāts noslēgt vienošanos par Dancigas, “Poļu koridora”
un Vācijai piešķiramo koloniju jautājuma nokārtošanas cenu, savukārt
30. augustā izsludinātais vācu ultimāts Polijai, kurš tā arī nekad tai
netika oiciāli iesniegts, ietvēra 16 punktus, kas Polijai bija jāizpilda, lai
saglabātu mieru, taču to pieņemšana faktiski nozīmētu Polijas bezierunu
kapitulāciju. Rietumu sabiedroto spiediena rezultātā Polija atlika vispārējās
mobilizācijas izsludināšanu (tiesa, bija uzsākta slepena mobilizācija).
Kad Varšava 29. augustā tomēr gribēja izsludināt mobilizāciju, Rietumu
sabiedrotie atkal panāca tās atlikšanu vēl uz vienu dienu. Rezultātā kara
sākuma brīdī Polijas bruņotie spēki nebija pilnā kaujas gatavībā.
3.1. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts sakarā ar

starptautiskās situācijas saasināšanos
Dokumentā Polijas ārlietu ministrs izklāsta savu redzējumu par

Polijas starptautisko situāciju saistībā ar aktuālajām norisēm un Polijas
diplomātijas uzdevumiem šajā sakarībā.
1) Pēdējie Vācijas soļi ir neizmērojami palielinājuši un vienlaikus tu-
vinājuši kara draudus. Kopumā šiem soļiem ir militāras akcijas raksturs,
kas pirmām kārtām apdraud Polijas politiskās un militārās darbības
brīvību.
2) Pasivitāte no mūsu puses neapšaubāmi būs pamudinājums uz tālā-
kiem mūsu gribu paralizējošiem un mūsu spēkus novājinošiem soļiem. Se-
višķi apdraudētas ir: 1. Ungārija, Rumānija; 2. Klaipēda, Lietuva; 3. Danciga.
3) Pretestības griba Rumānijā un Lietuvā var tikt attīstīta un noturēta
vienīgi droši zinot, ka šīs valstis nekādā situācijā netiks izolētas. Sekmīgu
drošību var dot pirmām kārtām Polija. No šejienes izriet nepieciešamība
pēc tālejošas sadarbības ar šīm valstīm, sadarbības galvenais mērķis ir
• 106 •
nekavējoša kopīgās drošības elementu nostiprināšana un vienlaikus plats
solis uz to, ka nākotnē valstis ar saskaņotām interesēm šajā Eiropas daļā
savas attiecības veidos, balstoties uz sadarbības principiem.
4) Rietumeiropas valstu pretvāciskos noskaņojumus ir jāizmanto, lai
pēc iespējas ātrāk tiktu izveidots iespējami spēcīgs savstarpējo garantiju
bloks, kas aptvertu arī Poliju un ar to ciešākā kopdarbībā saistītās valstis –
Lietuvu, Latviju, Rumāniju u. c.
5) Pašreizējā situācijā iespējams:
a) pretdarboties Vācijas ietekmei Ungārijā, norādot apdraudējumu
Ungārijas neatkarībai;
b) pastiprināt Polijas–Itālijas sadarbību ar mērķi paralizēt Vācijas spēku
pieaugumu Eiropas dienvidaustrumos, vispirms – Donavas baseinā.
Polijas–Ungārijas robežas vērtība būs patiesa un neapstrīdama
vienīgi gadījumā, ja tiks panākts atslābums Ungārijas–Rumānijas
attiecībās un Ungārija tiks izrauta no līdzšinējās Vācijas ietekmes.
6) Polijai galvenais nākamajās nedēļās, šķiet, būs Lietuvas jautājums.
7) Polijas sabiedrība gaida notikumu attīstību ar dabisku satraukumu.
Izprotot mūsu grūtības atklāti runāt par pašreizējās starptautiskās situāci-
jas realitātēm, vienlaikus jānovērtē mīnusi, kādi var celties no opozīcijas
veiktajiem vienpusējiem skaidrojumiem, kas saistīti ar tendencioziem
komentāriem par valdošo spēku nespēju novērtēt šo situāciju. (..)
Warszawa, 2005. S. 174–175.
3.2. Polijas vēstnieka Vācijā J. Ļipska ziņojums

ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar
Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu
(Berlīnē, 1939. g. 21. martā)
Sarunā J. fon Ribentrops atkārtoja, taču tagad jau gandrīz ultimatīvā
formā, Polijai izvirzītās Vācijas prasības. Polijas pusei tās bija zināmas
jau apmēram piecus mēnešus, jo tika izteiktas vairākkārt, taču nekad
tik kategoriskā formā. Tāpat kā iepriekšējās reizēs, Polijas valdība šādas
prasības atteicās pildīt, jo uzskatīja, ka tas nozīmētu Polijas pilnīgu
nonākšanu Vācijas politiskajā iespaidā.
Šodien redzējos ar fon Ribentropa kungu. Viņš sāka ar apgalvojumu, ka ir
uzaicinājis mani pie sevis, lai pārrunātu Vācijas–Polijas attiecību kopumu.
Viņš sūdzējās par mūsu presi un Varšavas studentu demonstrācijām
grāfa Čāno1 vizītes laikā. Konstatēja, ka kanclers ir pārliecināts, ka aiša
Dancigā2 bijusi poļu studentu darbs. Reaģēju ar noteiktību, sakot, ka tas ir
skaidrs mēģinājums noskaņot kancleru nelabvēlīgi pret Poliju.
• 107 •
Viņš pieminēja Aizkarpatu Ukrainas jautājumu, kurš sevišķi satrauc
poļu sabiedrisko domu, kā arī konstatēja, ka šī problēma tika atrisināta
atbilstoši Polijas vēlmēm. Vēstniekam fon Moltkem bijis par to jāinformē
ministra kungs. Runāja par ekspertu apspriedēm nacionālo minoritāšu
jautājumā un žēlojās par neveiksmēm saprašanās jautājumā par kopīgu
paziņojumu.
Šajā brīdī es viņu pārtraucu, lai precizētu viņa neprecīzo izteicienu.
Pēc tam fon Ribentrops atsaucās uz ministra kunga un kanclera sarunu
Berhtesgādenē, kurā Hitlera kungs izvirzīja Polijas robežu garantēšanas
koncepciju apmaiņā pret autostrādi un Dancigas pievienošanu Reiham.
Konstatēja, ka starp Jums un viņu notikušas turpmākas sarunas par šo
tēmu un to, ka Jūs esiet norādījis uz milzīgajām grūtībām šo suģestiju
pieņemšanā. Viņš lika man saprast, ka tas viss atstājis nelabvēlīgu iespaidu
uz kancleru, jo vēl līdz šim laikam viņš no mums nav saņēmis nekādu atbildi
uz saviem priekšlikumiem. Fon Ribentropa kungs runājis ar kancleru vēl
vakar. Viņš teica, ka kanclers joprojām ir par labām attiecībām ar Poliju un
vēlas ar Jums vispusīgi pārrunāt savstarpējās attiecības. Fon Ribentropa
kungs atzīmēja, ka viņam radies iespaids, ka mūsu starpā pastāvošās
grūtības izriet arī no pilnīgas izpratnes trūkuma par Reiha patiesajiem
nodomiem. Ir nepieciešams šo jautājumu pārrunāt augstākajā līmenī. Pēc
viņa domām, abas mūsu valstis ir savstarpēji atkarīgas. Nedrīkst aizmirst,
ka vēloties Krievijas sakāvi pasaules karā, Vācija ir veicinājusi Polijas valsts
izveidi. Protams, vācieši nevar neatcerēties izlietās poļu asinis, ko dziļi
ciena. Pēc tam, pateicoties kanclera Hitlera politikai, notikusi atteikšanās
no ģenerāļa Šleihera3 izstrādātā vācu–padomju sadarbības plāna. Šis
plāns, kura rezultātā tiktu iznīcināta Polijas valsts, tika izslēgts. Tāpat
arī jāatceras, ka Danciga un Pomerānija [Pomože] piederēja II Reiham4 un
vienīgi Vācijas sakāve deva iespēju Polijai iegūt šīs teritorijas.
Šajā vietā piezīmēju, ka nedrīkst aizmirst, ka pirms [Polijas] sadalīšanām
šīs teritorijas piederēja Polijai.
Fon Ribentropa kungs atbildēja, ka ir grūti atsaukties vienīgi uz tīri
vēsturiskiem jēdzieniem un uzsvēra, ka pašlaik pirmšķirīga nozīme ir
etniskajam faktoram.
Atzīmēju, ka Pomože5 pilnīgi noteikti ir poliska un devu mājienu uz
faktu, ka, anektējot Čehiju un Morāviju, Vācija izmantoja vēsturiskos
argumentus.
Fon Ribentropa kungs atgādināja, ka Danciga, neraugoties ne uz ko,
ir vācu pilsēta, taču viņš apzinās, ka Dancigas jautājumam Polijā ir arī
emocionāla vērtība.
Izlaboju viņa sacīto, norādot, ka Dancigai ir arī būtiska nozīme Polijai,
uz ko fon Ribentropa kungs atbildēja, ka to var atrisināt ar garantijām.
Aplūkojot garantijas, kuras kanclers ir gatavs sniegt Polijas robežām,
sevišķi – Pomožei, fon Ribentropa kungs uzsvēra, ka neviena iepriekšējā
Vācijas valdība nebija spējīga sniegt šādas garantijas.
Dancigas, autostrādes un garantiju sakarā fon Ribentropa kungs
skāra arī Slovākijas jautājumu, norādot, ka sarunas par šo tematu ir
• 108 •
iespējamas. Viņš uzsvēra, ka mūsu savstarpējā vienošanās, protams, būtu
ar izteiktu pretpadomisku orientāciju. Viņš konstatēja, ka Vācija nekad
nesadarbosies ar Padomēm, bet poļu–padomju vienošanās neizbēgami
novestu pie boļševisma Polijā.
Konstatēju, ka neviens poļu patriots neļausies pārliecināties attiecībā
par boļševismu. Viņš atbildēja, ka to apzinās, taču no šī viedokļa draudu
veido ebreju faktors Polijā.
Sniedzot vispārīgu atbildi uz fon Ribentropa kunga argumentiem,
norādīju: ja runa ir par mūsu presi, tad tās tonis pašlaik ir mierīgāks,
nekā jebkurā citā valstī. Fon Ribentropa kungs atcirta, ka viņš nepievērš
uzmanību britu preses saceltajai jezgai. Šim saviļņojumam nav pilnīgi
nekādas nozīmes. Viņš tic, ka fīrers vienmēr realizē pareizu politiku.
Pēc tam uzsvēru, ka no 1934. gada mūsu sabiedriskā doma ir bijusi
pakļauta grūtiem pārbaudījumiem. Neraugoties uz to, tā ir saglabājusi
mieru. Atgādināju, ka demonstrējām pilnīgu izpratni Vācijas līdztiesības
īstenošanas jautājumā. Tādu pašu nostāju ieņēmām attiecībā uz Austrijas
jautājumu. Pēc Sudetu problēmas atrisinājuma radās Aizkarpatu Ukrainas
lieta, kas apgrūtina abu mūsu valstu attiecības.
Secināju, ka pašlaik, Čehijas un Slovākijas jautājuma risināšanas
laikā, starp mums nav nekādas saprašanās. Čehijas jautājumu poļu
sabiedriskajai domai jau bija pietiekoši grūti sagremot, jo, neraugoties uz
mūsu nesaprašanos ar čehiem, viņi tomēr ir slāvu tauta. Tomēr Slovākijas
jautājums ir daudz nopietnāks. Uzsvēru kopējo izcelšanos, valodu un
reliģiju, kā arī atcerējos palīdzību, kādu sniedzām, tai iegūstot neatkarību.
Norādīju uz mūsu garo robežu ar Slovākiju. Uzsvēru, ka caurmēra
polis nespēj saprast, kāpēc Reihs ir uzņēmies Slovākijas aizsardzību,
aizsardzību, kura vērsta pret Poliju.
Ar visu noteiktību pateicu, ka šī lieta ir nopietns trieciens mūsu
attiecībām.
Fon Ribentropa kungs kādu brīdi apdomājās, pēc tam atbildēja, ka to
var pārrunāt.
Apsolīju izklāstīt Jums priekšlikumu organizēt Jūsu sarunas ar
kancleru. Fon Ribentropa kungs atzīmēja, ka viņš varētu dažu tuvāko
dienu laikā aizbraukt uz Varšavu, lai pārrunātu šo jautājumu. Viņš ieteica
neatlikt šo sarunu, lai kancleram nerastos iespaids, ka Polija noraida
visus viņa piedāvājumus.
Beigās pajautāju viņam, vai var man kaut ko pateikt par savu sarunu
ar Lietuvas ārlietu ministru.
Fon Ribentropa kungs atbildēja neizteiksmīgi, ka ir ticies ar Urbša6
kungu pēc viņa atgriešanās no Romas un esot pārrunājuši Klaipēdas
jautājumu, kurš prasa risinājumu.
Ievērojot sarunas svarīgumu, nosūtu šo ziņojumu ar kņazu Ļubo-
mirski7.
Atļaušos izdarīt sekojošus, no sarunas izrietošus secinājumus:
Fakts, ka fon Ribentropa kungs pēc paša iniciatīvas neko neminēja
par Klaipēdu, ļauj pieļaut, ka mūsu šīsdienas saruna, kurā viņš izteica
• 109 •
priekšlikumu veikt principiālu viedokļu apmaiņu starp Jums un kancleru,
varbūt bija iecerēta, lai nodrošinātu mūsu neitralitāti Klaipēdas krīzes
laikā.
Fon Ribentropa kunga priekšlikums par sarunas organizēšanu un
izdarītais spiediens uz tās neatliekamību ir pierādījums, ka Vācija ir
izlēmusi ātri realizēt savu austrumu programmu, tāpēc ieinteresēta zināt
skaidri izteiktu Polijas nostāju.
Šādā situācijā sarunai ir ļoti būtiska nozīme un visiem tās aspektiem
jābūt rūpīgi apsvērtiem. Pieļauju, ka ministra kungs vēlēsies mani izsaukt
šajā lietā uz dienu vai divām uz Varšavu.
1
Itālijas ārlietu ministrs G. Čāno oficiālā vizītē Varšavā viesojās 1939. g.
25. februārī–1. martā.
2
1939. g. 29. janvārī Dancigas piepilsētas kafejnīcas īpašnieks B. Nordvigs
(Nordwig) ievietoja logā afišu ar uzrakstu vācu valodā “Poļiem un suņiem
ieeja aizliegta”. Garām ejošie poļu studenti par spīti īpašnieka protestiem afišu
noņēma. Pēc tam brīvpilsētā sākās demonstrācijas, no Politehniskā institūta tika
izslēgti poļu studenti. Sekoja kārtējais saspīlējums Polijas attiecībās ar Dancigas
brīvpilsētu un Vāciju.
3
Kurts fon Šleihers (von Schleicher, 1882–1934) – Vācijas armijas ģenerālis,
valstsvīrs. 1932. g. jūnijā–1933. g. janvārī aizsardzības ministrs, 1932. g.
decembrī–janvārī arī kanclers. Noslepkavots nacistu organizētajā “Garo nažu
naktī” 1934. g. 30. jūnijā.
4
Domāta Vācijas impērija (1871–1918).
5
Pomože (poļu val. Pomorze; vācu val. Pommern) – tag. Polijas ziemeļrietumu daļa
Baltijas jūras piekrastē. saskaņā ar Versaļas līgumu (1919) Austrumpomožē tika
izveidota Dancigas brīvpilsēta un t. s. Poļu koridors, bet pārejā teritorijas daļā
bija Vācijas province Pomerānija.
6
Jozs Urbšis (Urbšys, 1896–1991) – Lietuvas valstsvīrs. No 1936. g. Ārlietu
ministrijas ģenerālsekretārs, 1938. g. decembrī–1940. g. jūnijā ārlietu ministrs.
7
Stefans Ļubomirskis (Lubomirski, 1894–?) – Polijas diplomāts. 1933.–1939. g.
vēstniecības padomnieks Berlīnē.
3.3. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīmes

par J. Beka uzstāšanos ministrijā saistībā ar Vācijas
prasībām (Varšavā, 1939. g. 24. martā)
21. martā Vācijas atkārtoti izvirzītās prasības un veids, kādā tas tika
darīts, pārliecināja J. Beku, ka gadījumā, ja Polija parakstītu britu piedā
vāto četrpusējo deklarāciju, Vācija tai uzbruktu. Sarunā ar Lielbritānijas
• 110 •
vēstnieku 22. martā viņš vēlreiz norādīja uz PSRS piedalīšanās nepie
ņemamību un tā vietā piedāvāja veidot ciešāku sadarbību starp Poliju
un abām Rietumu lielvalstīm, kā arī noslēgt ar Lielbritāniju līdzīgu
savienības līgumu, kāds kopš 1921. g., kaut gan šajā laikā jau samērā
formāli, pastāvēja starp Poliju un Franciju. Polija atradās situācijā, kurā
tai bija jāizvēlas: pieņemt vācu ultimatīvās prasības vai Lielbritānijas
priekšlikumu. Sapulcē Ārlietu ministrijā J. Beks vienpersoniski izlēma
turpināt nepiekāpības politiku attiecībās ar Vāciju, jo uzskatīja, ka Vācija
vēl nav gatava karam un blefo, savukārt pašas Polijas izredzes bruņota
konlikta gadījumā tika vērtētas pārlieku optimistiski.
Ministrs iezīmē situāciju sekojošā veidā: stāvokļa saspīlējums prasa
tā kopējo novērtējumu. Stāvoklis ir nopietns, tādēļ jāskatās patiesībai
acīs. Nopietns tāpēc, ka viens no elementiem, kurš vienmēr ir noteicis
[mūsu] valsts stāvokli, t. i., Vācija, ir zaudējis savu prognozējamību,
kura līdz šim tam ir piemitusi pat sarežģītos jautājumos. Līdz ar to
mūsu politikā parādās virkne jaunu elementu un valstī rodas jaunas
problēmas.
Ja runājam par galveno rīcības līniju, tad tā ir tikusi noteikta ar
augstākajiem faktoriem valstī – tā ir taisna un gaiša līnija. Esam precīzi
noteikuši, kur atrodas mūsu tiešo interešu robeža, un ārpus šīs robežas
realizējam normālu politiku un veicam darbības, uzskatot to par parastiem,
kārtējiem darbiem. Aiz šīs līnijas iestājas mūsu poļu non possumus1. Tas
ir vienkārši: kausimies. Kopš jautājuma nostādīšanas šādā veidā, haosā
ieiet liela miera deva, bet domāšanā ienāk kārtība.
Kur atrodas šī līnija? Tā ir mūsu teritorija, taču ne tikai. Šī līnija aptver
arī mūsu valsts nespēju pieņemt tik jutīgā punktā, kāds vienmēr ir bijusi
Danciga, nekādu vienpusēju, mums uzspiestu suģestiju. Un neatkarīgi
no tā, vai Danciga kā objekts ir vērta (pēc manām domām varbūt pat ir
ļoti vērta, taču tam šobrīd nav nozīmes), runa ir par to, ka pašreizējā
situācijā tai ir simboliska loma, t. i., ja mums būtu jāpievienojas tāda tipa
Rietumu valstīm, kuras atļauj sev diktēt noteikumus, tad es nezinu, ar ko
tas beigsies. Tāpēc prātīgāk ir iet ienaidniekam pretī, nevis gaidīt, kamēr
viņš atnāks pie mums.
Šis ienaidnieks ir apgrūtinošs faktors, jo šķiet, ka tas zaudē mēra
izjūtu domāšanā un rīcībā. Viņš var šo mēra izjūtu atgūt, kad sastapsies
ar noteiktu nostāju, kas viņam līdz šim nav gadījies. Stiprie ir bijuši pret
viņu pazemīgi, bet vājie kapitulējuši jau iepriekš, pat bez goda atdošanas.
Ar 9 divīziju2 palīdzību Vācija soļo parādēs pa visu Eiropu, ar tādu spēku
neviens Poliju nepaņems. Hitlers un viņa palīgi to zin. Tātad politiskās
izspēles lieta ar viņiem nebūs līdzīga citām.
Sāku ar galējo jautājumu, lai uzreiz noteiktu izejas bāzi mūsu
domāšanai par šo lietu. Uz šī fona mēs sākam starptautisku akciju. Šajā
mūsu politikai grūtajā brīdī mēs esam paturējuši rokās visus trumpjus.
Tas neliecina par mums sliktu.
• 111 •
Es vēlētos, lai kungi attieksmē pret saviem jaunākajiem kolēģiem
izmantotu savu iespaidu, lai mūsu iestādei būtu tā stāja, kāda izriet no
nopietnās situācijas.
1
Non possumus (latīņu val.) – kategorisks atteikums.
2
Savā runā J. Beks acīmredzami vismaz pieckārtīgi samazināja tobrīd Vācijas
rīcībā esošo divīziju skaitu.

Ārlietu ministrijai par stāvokli un noskaņojumu
Polijā sakarā ar starptautiskajām norisēm
20. martā Vācija izvirzīja ultimatīvu prasību Lietuvai atdot Klaipēdu.

22. martā Lietuva ultimātam pakļāvās. Polijas valdība bija spiesta
vienkārši noskatīties notiekošajā, kaut arī tā nenoliedzami bija ieinteresēta
Klaipēdas ostas piederībā Lietuvai. Turklāt Vācijas karaspēks bija ievests
arī Slovākijā, uz ko Polijas armijas vadība atbildēja, izdodot rīkojumus
par aizsardzības pasākumiem.
Politiskā atmosfēra pašlaik ir tāda, kas rada neskaitāmas baumas,
vienu par otru fantastiskāku. Blakus šīm baumām ir arī laba tiesa novē-
rojumu, un varu arī dažus slēdzienus taisīt no sarunām ar oiciālām per-
sonām, kas cenšas daudzas no šīm dullām baumām atspēkot. Lai neap-
maldītos patieso notikumu un baumu labirintos, vispirms minēšu faktus,
kādi ir novēroti un kas dzirdēts no avotiem, kurus par baumu izplatītājiem
nevarētu uzskatīt.
1. Fakts ir, ka atmosfēra Varšavā un ap valdību ir ļoti nemierīga.
2. Ļoti bieži notiek zīmīgas apspriedes pilī pie Prezidenta. Apspriedēs
piedalās maršals Smiglijs-Ridzs, ārlietu ministrs Beks, Ministru prezidents
Skladkovskis1 un vicepremjers Kvjatkovskis2. Piedalās vai nu visi reizē,
vai atsevišķās grupās nupat minētās personas.
3. Notiek intensīvas sarunas starp Ģenerālštābu un Ārlietu ministriju.
Ir zināmi norādījumi, kas liek secināt radušās domstarpības abu šo svarīgo
valsts orgānu ieskatos.
4. Ir iesaukti armijā 2 gadagājumi rezervistu, kas esot nepieciešami
ziemeļu un dienvidrietumu apsardzības pastiprināšanai.
5. Ir notikušas divīziju štābu apspriedes, kas notiek ļoti reti un tikai
svarīgās lietās.
• 112 •
Blakus šiem faktiem ir liela porcija baumu, no kurām dažas ļoti inten-
sīvas un ļoti iespējams, ka tās nav bez pamata, bet dažas no šīm baumām
jau acīmredzami nepamatotas, dažas no tām savā ziņā pamatotas, bet
nobraukušas greizi, nezinot īstos faktus. (..)3
Pārejot nopietnā stilā, jāsaka, ka taisni Dancigas lietas, liekas,
pieņem nopietnu izskatu. Poļu Ārlietu ministrija uz jautājumiem par
koridora stāvokli uz visnoteiktāko dementē4 jebkādu sarunu esamību
šinī jautājumā ar vāciešiem. Par Dancigas lietām tomēr būšot jārunā,
jo visā drīzumā jārēķinoties ar Tautu Savienības komisāra atsaukšanu.
Poļiem un vāciešiem jāvienojoties, ko likt šajā vietā. Koridora jautājums
neesot diskutējams un pavisam fantastiski esot nopietni mēģināt runāt
par kaut kādām kompensācijām poļiem Lietuvā vai Baltijas valstīs
vispār. Ribentropa vizītes laikā pēdējais esot gan pacēlis jautājumu par
autostrādes būvēšanu, kas savienotu Rītprūsiju ar pārējo Vāciju. Poļiem
neesot nekas pretim pašiem šādu autostrādi izbūvēt, bet katrā ziņā
paturot pilnu suverenitāti un visu noteikšanu pār savu teritoriju un pār
šīs autostrādes satiksmes kontroli. Biežās sarunas poļu Ārlietu ministrijā
ar Vācijas vēstnieku fon Moltki, kuras radot minējumus ārpusē, patiesībā
visu laiku grozījušās ap Čehijas un Slovākijas jautājumiem. (..) Poļi uz
vācu paziņojumu par protektorāta nodibināšanu neesot atbildējuši
un nākšoties vēl dažas dienas par šo jautājumu domāt, lai formulētu
savas pretprasības, jo poļiem esot daudz un sarežģītu interešu agrākajā
Čehoslovākijā. (..)
Par Klaipēdas zaudēšanu poļu prese, liekas, sēro un bažījas vairāk,
nekā paši leiši. Poļiem bijušas izredzes saimniecisko sakaru attīstīšanā
ar Lietuvu taisni izmantojot Klaipēdas ostu. Tagad tas nu viss, ja ne gluži
neiespējams, tad tomēr ļoti komplicēti palikšot. (..)
Poļi līdz šim nav reaģējuši uz angļu–franču priekšlikumu par kopējas
frontes nodibināšanu pret agresoriem. Runā, ka šis punkts esot domstarpību
pamatā par tālāko politiku starp Ģenerālštābu (ieskaitot pašu maršalu
Smigliju-Ridzu) un Ārlietu ministriju, kura šajā kopējā deklarācijas lietā
negribot ieņemt nekādu stāvokli. Ģenerālštābs turpretim esot ieskatos,
ka Polijai atklāti jādeklarē sava solidaritāte ar Angliju un Franciju. Cik
varu vērot, visnepatīkamākais šīs kopējās frontes dibināšanā ir tas, ka
būtu jāiet kopā ar Padomju Krieviju. Vēl svarīgāks liekas apstāklis, ka
tūlīt pēc deklarēšanās angļu–franču pusē Polijai būtu jāiztur viss vācu
spiediens vienai pašai. Sabiedrības un pat ļoti augstu darbinieku ieskati
ir stipri antivāciski. Vācu lamāšana notiek ļoti plaši un diezgan atklāti.
Bet oiciālās iestādes, arī Ārlietu ministrijas atsevišķus darbiniekus
neizslēdzot, šo lamāšanos izdara “ar dūri bikšu kabatā”. (..)

1
Felicjans Slavojs Skladkovskis (Składkowski, 1885–1962) – Polijas armijas
ģenerālis, ārsts, valstsvīrs. 1926.–1931. g. iekšlietu ministrs, 1931.–1936. g. kara
lietu viceministrs, 1936.–1939. g. Ministru prezidents un iekšlietu ministrs.
• 113 •
2
Eugeņjušs Kvjatkovskis (Kwiatkowski, 1888–1974) – Polijas inženieris ķīmiķis,
valstsvīrs un tautsaimnieks. 1926.–1930. g. rūpniecības un tirdzniecības
ministrs, 1935.–1939. g. vicepremjerministrs un finanšu ministrs, šajā laikā
vērojamās Polijas saimnieciskās izaugsmes realizētājs.
3
Ziņojumā sūtnis L. Ēķis atstāsta Varšavā cirkulējošās baumas par kauju ar
iebrukušo vācu karaspēku Boguminā, nekonkretizētu spēku bruņotu sadursmi
Lietuvas, Polijas un Vācijas robežu saskares punktā dienā, kad Lietuvas Ministru
kabinets izšķīrās par Klaipēdas atdošanu Vācijai, vispārēju mobilizāciju Polijā,
mobilizāciju Austrumprūsijā un karaspēka pārvietošanos Polijas virzienā,
gaidāmo vācu iebrukumu Dancigā, par karu ar Vāciju kā “dažu dienu jautājumu”
u. tml.
4
Dementēt – oficiāli atsaukt nepatiesas ziņas, atspēkot melīgus apgalvojumus.
3.5. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums par sarunu

ar Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu
(Berlīnē, 1939. g. 26. martā)
J. Ļipskis atgriezās Berlīnē ar stingrām J. Beka instrukcijām nekādā

gadījumā nepiekāpties Vācijas prasībām. Saruna apliecināja, ka šajā
laikā abas puses vēl nepamatoti cerēja, ka ar dažādām diplomātiskām
metodēm, neizslēdzot piespiešanu un pierunāšanu, tomēr izdosies
pārliecināt sarunu partneri. Lai gan šajā situācijā tā bija taktiska kļūda,
J. Ļipskis, pildot J. Beka norādījumus, Berlīnē apgalvoja, ka Polijas
sadarbība ar PSRS Eiropas lietās nav iespējama. Dažas nedēļas vēlāk
J. Beks uzskatīs, ka vēstnieka J. Ļipska izturēšanās Berlīnē ir pārlieku
“mīksta” un pat apsvērs iespēju viņa atsaukt (tas tomēr nenotiks). Kad
J. fon Ribentrops informēja par sarunas rezultātiem kancleru Ā. Hitleru,
pēdējais paziņoja, ka atsauc savus “augstsirdīgos” priekšlikumus Polijai.
Tas nozīmēja Vācijas politikas maiņu attiecībā pret Poliju.
Šodien mani pieņēma ārlietu ministrs fon Ribentrops. Saruna ilga no
12. 30 līdz 2.
Fon Ribentrops pieņēma mani izteikti vēsi.
Sāku ar paziņojumu, ka biju Varšavā, kur ziņoju par savu sarunu ar viņu
21. martā. Sakarā ar to esmu saņēmis no valdības instrukciju par mūsu
nostāju jautājumos, kuri tika skarti. Atstāju Ribentropam memorandu
saskaņā ar ministra kunga 25. marta instrukcijām.
Fon Ribentrops ar zināmu satraukumu teica, ka saņemti ziņojumi par
mūsu “mobilizācijas rīkojumiem”. Tāpat ievērotas arī noteiktas karaspēka
kustības Pomožē. Tas izraisījis ļoti sliktu iespaidu. Norādīja, ka tikmēr,
kamēr viņš 21. martā izvirzījis noteiktus priekšlikumus plašā nozīmē
uztveramas saprašanās panākšanai, mēs atbildē esam spēruši militārus
soļus. Tas viņam atgādina līdzīgus riskantus soļus, ko spērusi cita valsts
• 114 •
(acīmredzami viņš domāja par Čehoslovākiju). Viņš piebilda, ka jebkura
agresija no mūsu puses pret Dancigu būtu agresija pret Reihu.
Atbildē stingri uzsvēru, ka pastāvošajos apstākļos mūsu rīkojumi bija
pilnīgi dabiski. Piebildu, ka nav runas par mobilizāciju. Uzsvēru arī, ka
līdzīgus soļus spērusi Reiha valdība.
Piezīmēju, ka ir pilnīgi skaidrs, ka mums nav agresīvu nodomu. Uzsvēru
tālāk, ka Vācijas karaspēks, ieejot Čehoslovākijā, pirmām kārtām devies
uz Morāvijas Ostravu, maršējot gar mūsu robežu. Tālāk uzsvēru faktu, ka
Polija tika pārsteigta Slovākijas gadījumā, kurai ir gara robeža ar Poliju,
un atgādināju viņam arī par vācu karaspēka kustību Slovākijā un par
šī karaspēka tur izveidotajām fortiikācijām. Paziņoju, ka pēc mūsu 21.
marta sarunas vācu ultimātums Lietuvai bija pilnīgs pārsteigums Polijai.
Noslēgumā pateicu, ka šādos apstākļos aizsardzības rakstura rīkojumi,
kādus izdevām, ir pilnībā saprotami, vēl jo vairāk tāpēc, ka citas valstis,
piemēram, Ungārija un Itālija darījušas to pašu.
Tālāk saruna pārgāja uz autostrādes un Dancigas jautājumu.
No paziņojuma par tranzīta atvieglojumiem starp Austrumprūsiju un
pārējo Reihu fon Ribentrops izcēla ievadrindkopu, kurā teikts, ka nevar
būt runas par eksteritorialitāti satiksmes ceļiem.
Viņa doma attīstījās pa līniju, ka vācu tautai sāpīgajai Austrumprūsijas
atdalīšanai no Reiha ir jāatrod tāds risinājums, kurš dotu vēlamo
psiholoģisko efektu. Tāpēc arī, saskaņā ar viņa pārliecību, šo jautājumu
nevar skatīt vienīgi tehnisko satiksmes aspektu ietvaros, bet jāskata
plašākā politiskā plaknē. Pēc Vācijas domām, eksteritoriāla autostrāde
ir īstenojama lieta. Tā būtu kaut kas līdzīgs koridoram koridorā, kaut
arī šāds apzīmējums nav pilnībā precīzs. Taču vācu sabiedriskās domas
izpratnē tas būtu Vācijas īpašumā esošs posms starp Prūsiju un Reihu.
Fon Ribentrops tikpat kritiski izturējās pret mūsu nostāju Dancigas
jautājumā, atgriežoties pie saviem iepriekšējiem paziņojumiem attiecībā
uz iespēju garantēt mums visas mūsu intereses un tiesības, ja brīvpilsēta
pieņemtu Vācijas suverenitāti. Viņš lika lielu uzsvaru uz tādu suverenitāti.
Norādīja, ka Vācija visu koncepciju uztver uz ļoti plašas nozīmes poļu–vācu
“Ausgleich”1 bāzes, pieņemot, ka Vācija un Polija ir savstarpēji atkarīgas
un ka Polija ir faktors ar pirmšķirīgu nozīmi austrumos; šajā punktā
viņš pieminēja piemēru, ka Vācija atzinusi Polijas pirmtiesības Ukrainas
jautājumā, kaut arī tas varēja nepatikt dažiem vācu sabiedriskās domas
novirzieniem. Pieminēja arī, ka varētu diskutēt par Slovākijas jautājumu
šāda “Ausgleich” ietvaros.
Savā atbildē satiksmes jautājumā starp Austrumprūsiju un Vāciju
mēģināju viņu pārliecināt, ka esam gatavi izturēties liberāli attiecībā uz
jebkuriem tranzīta atvieglojumiem. Kas attiecas uz Dancigu – piebildu
virkni argumentu. Pirmkārt, norādīju, ka neesam iejaukušies brīvpilsētas
vācu iedzīvotāju dzīvē laikā, kad Tautu Savienībai bija daudz kas sakāms
šajā lietā. Tādējādi esam uzsākuši piekāpšanos jau iepriekš. Pēc tam
uzsvēru, ka brīvpilsētā pastāv vācu Senāts, vācu gauleiters, un pilnīga
vācu iedzīvotāju attīstības brīvība. Tāpēc nevaru saprast, kādā veidā vācu
• 115 •
jūtas te varētu ciest. Norādīju, ka, ņemot vērā jaunās tiesību formas, kādas
šodien atrod Reihs, noteikti nebūtu grūti atrast abām pusēm pieņemamu
izeju, kas saskanētu ar mūsu priekšlikumiem.
Neatkarīgi no tā fon Ribentrops visu laiku atgriezās pie vācu suve-
renitātes jautājuma Dancigā. Kad pieminēja kanclera teikto, ka Dancigai
nav nozīmes no militārā viedokļa, teicu, lai apskatās uz karti, lai iz-
prastu mūsu priekšlikumu, piebilstot, ka statūts paredz brīvpilsētas
demilitarizāciju. Šķiet, ka šis arguments atstāja iespaidu uz fon Riben-
tropu.
Fon Ribentrops sacīja, ka mūsu atbilde tiks ziņota kancleram, kurš
pašlaik atrodas Bavārijā, bet, kas attiecas uz viņu pašu, tad viņam jāieņem
pret to kritiska nostāja.
Viņš baidās, ka kanclers varētu secināt, ka nav iespējams panākt
saprašanos ar Poliju, no kā viņš vēlētos izvairīties. Tāpēc, ka no tā, ko
pateicu, izriet, ka Jūsu un kanclera tikšanās varētu notikt vienīgi tad,
ja tiktu skaidri noteiktas diskusijas robežas, viņš paziņoja, ka šajā brīdī
neredz nekādu iespēju to izdarīt. Sakarā ar to uzdod sev jautājumu, kādus
soļus tālāk vajadzētu spert. Atbildēju, ka šajā brīdī nozīmīgi būtu vispirms
nomierināt sabiedrisko domu.
Sakarā ar to, ka Ribentrops žēlojās par mūsu presi, atklāti pateicu
viņam dažus patiesības vārdus. Pirmkārt, konstatēju, ka Polija šajā brīdī
bija noteikti mierīgāka par citām valstīm. Tas izriet no fakta, ka 150
gadus sacelšanos laikā cīnījāmies par savu brīvību. Tas izriet arī no mūsu
brīvības mīlestības, kas dod mums iekšēju mieru. Tomēr negrasos fon
Ribentropam slēpt, ka pēdējās negaidītās darbības Slovākijā un Lietuvā
izraisīja saprotamu mūsu sabiedriskās domas sakustēšanos.
Kad diskutējām par šo jautājumu, fon Ribentrops zināmā mērā uzstā-
dīja jautājumu, kāpēc Polijā valda tāda neuzticība. Atbildēju izvairīgi, ka
pēdējā laika straujā notikumu attīstība ir izraisījusi tik daudzu līgumu un
vienošanos izmaiņas, ka sabiedriskajai domai nevajadzētu būt pārsteigtai.
Mūsu sarunas beigās fon Ribentrops centās iegūt izskaidrojumu, vai
sabiedriskās domas nomierināšanas gadījumā pastāvētu kāda iespēja, ka
priekšlikumi par eksteritoriālo autostrādi un vācu suverenitāti Dancigā
varētu tuvākā nākotnē būt pieņemti Polijas valdībā. Atkārtoju savu
secinājumu, ka praksē pastāvošie tranzīta atvieglojumi ir līdzvērtīgi
eksteritoriālai autostrādei, un, ja runa ir par Dancigu, stingri uzstāju, lai
viņš vēlreiz izpētītu šo problēmu, jo arī pats kanclers sarunas laikā ar
Jums Berhtesgādenē atzina, ka tā ir komplicēta problēma, kad paziņoja,
ka vajag atrast reālu atrisinājumu, izveidojot kaut ko līdzīgu organismam
(Kőrperschaft2).
220.
1
Ausgleich (vācu. val.) – izlīgums.
2
Kőrperschaft (vācu val.) – korporācija, apvienība.
• 116 •
V. Munteram par Polijas un Vācijas attiecībām
Marta beigās Berlīnē un Varšavā notika biežas attiecīgo valstu ārlietu

ministru tikšanās ar vēstniekiem J. Ļipski un H. fon Moltki, kurās arvien
asākā formā abpusēji tika izteikti pārmetumi par naidīgu demonstrāciju
organizēšanu, kā arī politiskiem un militāriem soļiem. 28. martā J. Beks
Vācijas vēstniekam paziņoja, ka “jebkura Vācijas intervence nolūkā
panākt Dancigas brīvpilsētas statusa maiņu” tiks uzskatīta par agresiju
pret Poliju.
Pēdējās pāris dienas man ir bijusi izdevība diezgan vispusīgi novērot
un sarunāties ar Polijas Ārlietu ministrijas augstākiem darbiniekiem
par tekošiem politiskiem jautājumiem, noskaņām poļu sabiedrībā un
vispārējo situāciju. Sarunu temati un sarunu tonis un tendence pie manis
rīkotā dinejā no poļu augstāku Ārlietu ministrijas darbinieku puses, viena
diezgan spilgta valdības locekļa, pāris vēstnieku un viņu dāmu starpā,
bija tik spilgti pārgrozījušies un tik antivāciski, kādus šejienes sabiedrībā,
pat divatā runājot, nekad nebija nācies dzirdēt. Tas pats notiek arī citos
sarīkojumos citās vietās. Ārlietu ministrijas kungi jau vairs nemaz neslēpj
esošās un katru dienu pieaugošās grūtības ar Vāciju. Ieskati tādi, ka bez
cīniņa ar varas līdzekļiem esot mazas izredzes no tagadējā saspīlējuma
stāvokļa iziet. Poļu armija un tauta esot gatava uz cīņu. Varbūt Lieldienas
vēl paiešot mierīgi, bet par maiju vairs neviens nevarot galvot. No viena
ļoti augsti stāvoša poļa krita sekojošs izteiciens: “Kaut ko jau šo pavasari
šausim, vai medņus, vai vāciešus.”
Tāpat Varšavas kinematogrāfos ir manāms ārkārtīgi naidīgs noska-
ņojums pret visu vācisko un, ja uz scēnas tiek rādītas vācu diplomātijas
akcijas, bij. Čehoslovākijas prezidenta ierašanās Berlīnē1, visā zālē
atskan kāju dauzīšana un svilpieni. Nesen piekauts uz ielas zviedru
militāratašeja palīgs par to, ka atbildējis kādai demonstrantu grupai
vāciski. Demonstrācijas Boguminā un Bidgoščā (Brombergā) pret vāciešiem
pieņēmušas jau pavisam plašus apmērus, tā ka vācu oiciozā “Deutsche
Diplom. Kor.” jau uz šo lietu reaģē un šodien arī visa poļu prese pārdrukā
šo “pirmo brīdinājumu” no Vācijas puses. Par pretvācu demonstrācijām
Boguminā man stāsta, ka tur policija civilā pārģērbusies nav vis aizka-
vējusi pretvācu demonstrācijas, bet gan vāciešu gājienā iejaukusies ar
savām gumijas nūjām un piekāvusi vāciešus tādā mērā, ka kādi 25 vīri
palikuši guļot uz pilsētas laukuma. Bidgoščā (Brombergā) nekārtības un
demonstrācijas pret vāciešiem kļuvušas jau draudošas, izdauzīti vācu
veikaliem logi un vairāki vācieši piekauti no poļu iedzīvotājiem. Par šiem
ekscesiem Bidgoščā poļu prese gan pagaidām neko neraksta, bet toties
Varšavas saloni un kafejnīcas no baumu pārpilnības gandrīz vai pušu
plīst. Dažas ir tik fantastiskas un tik trakas, ka pat tās nav iespējams uz
• 117 •
papīra rakstīt. Tas viss tomēr raksturo acumirklīgo, savā ziņā nervozo, bet
arī noteikto un nepārprotamo garastāvokļa un noskaņu maiņu un cīņas
gatavību pret Vāciju.
Mūsu tiešie novērojumi Polijas rīkošanos un gatavošanos cīņai
apstiprina, jo par to runā gaišu valodu sekojoši fakti:
1) Ģenerālštāba virsnieki strādā dienām un naktīm un Ģenerālštāba
logi ir gaiši cauru nakti.
2) Ir iesaukti tehniski speciālisti tehniskās armijas daļās, lielāks
daudzums ārstu un atlikušiem ārstiem dots brīdinājums būt gataviem
kuru katru brīdi ierasties karaspēka daļās.
3) Ir pārtrauktas teorētiskās mācības Kara akadēmijā, un visi audzēkņi
šodien iedalīti operatīvajās divīzijās.
4) Par klusu mobilizāciju liecina diezgan jūtams regulāro vilcienu
sajukums Varšavas dzelzceļa mezglā. Vakar vakarā biju personīgi liecinieks
šim faktam, konstatējot, ka turpat visi vilcieni uz rietumiem atgāja ar vairāk
nekā stundu nosebošanos, jo līnijas esot aizņemtas ar steidzamākiem
transportiem, nekā regulārie pasažieru un starptautiskie vilcieni.
Baumu veidā (bet šīs baumas nāk no virsnieku aprindām) esmu
dzirdējis, ka Vācija tomēr esot griezusies ar pieprasījumu Dancigas un
Boguminas lietā, resp., šo pilsētu nodošanai vācu kontrolei, bet saņemta
poļu noteikta noraidoša atbilde un poļu oiciālās iestādes tagad gaidot,
kā uz šo noraidošo atbildi reaģēs Vācija. Nākošās dienās ceru noskaidrot
šos jautājums precīzāk.
1
Acīmredzot runa ir par Čehoslovākijas armijas ģenerāli un pēdējo prezidentu
Emīlu Hahu (Hácha, 1872–1945), kas 1939. g. 15. martā Berlīnē parakstīja
vienošanos par Bohēmijas un Morāvijas protektorāta iekļaušanu Reihā.

L. Ēķa detalizētajā pārskatā izklāstīti Polijas ārējās un iekšējās

situācijas attīstības galvenie virzieni, īpašu uzmanību pievēršot tās
attiecībām ar Vāciju un Baltijas valstīm.
Izmantojot kurjera atgadījumu1, varu drusku precīzāk pieskarties
pašreizējai politiskai situācijai, no Varšavas raugoties.
1. Politiski-psiholoģiskās pārmaiņas
Vācijai īstu draugu, kā man liekas pēc vairāku mēnešu novērojumiem,
nekad šeit nav bijis daudz. Polijas likteņu lēmēji – prezidents Moscickis,
maršals Smiglijs-Ridzs, ārlietu ministrs Beks, premjers Skladkovskis
• 118 •
un vicepremjers Kvjatkovskis, izņemot Beku, uz vācu partneri vienmēr
skatījušies ļoti aizdomīgi, un ļāva Bekam vaļu “brāļoties” ar vāciešiem
tikai reālpolitikas rāmjos, iegūstot laiku gatavoties agrāk vai vēlāk
neizbēgamai cīņai pret Vāciju, atstājot frontes maiņas izvēles momentu un
cīņas sākumu ar Vāciju paši pie sevīm. Dažas vācu pārgalvības – sīkumi
paši par sevi, kādi bija atgadījušies Langfūres kafejnīcā (“Hunden und
Polen Zutritt verboten”2), vācu minoritātes uzstājība Silēzijā un koridorā
jau pirms pēdējā čehoslovāku drāmas cēliena šeit izsauca sabiedrības un
inteliģences aprindās veselu sašutuma vētru, demonstrācijas, logu sišanas
un visās vietās, izņemot oiciālās, ļoti stipru pretvācu garastāvokli, kura
nobremzēšana nepavisam lāga neveicās, neskatoties uz to, ka nepatikšanas
poļu Ārlietu ministrijai bija ļoti lielas. Ārlietu ministrijas kungi – Arciševskis,
Kobiļaņskis, grāfs Lubeņskis, ar kuriem man iznāk visbiežāk runāšanas,–
bija acīmredzami nikni uz poļu studentiem, sabiedrību etc., kas tik
nekautrīgi uzbruka viņu šefam un viņu šefa politikai. “Ielai nevar atstāt
politikas taisīšanu”, “mūsu iekšlietu resors ir par mīkstu”, “var saukt:
nost ar Beku etc., bet nedrīkst sist vēstniecības logus ārā, nedrīkst publiski
apvainot draudzīgas valsts galvu” (Hitleru). Tādas dzirdēju valodas no
šiem kungiem februāra beigās un marta mēneša sākumā.
Nāca marta mēneša vidus ar visiem lielajiem satricinājumiem Vidus-
eiropā. Te nu izrādījās, ka vienmēr drusku lielīgi pat pastrīpotā infor-
mācija par vācu nodomiem un rīcību bija izrādījusies tikpat kļūdaina
un nepareiza, kā mums daudziem citiem. Arciševskis, ar kuru sakarā ar
visiem neseniem notikumiem sarunājos vairākkārt gan oiciāli ministrijā,
gan neoiciāli pie manis mājā, dziedāja jau pavisam citā meldiņā, nekā vēl
nedēļu vai pāris atpakaļ. “Nu ir jāturas kopā”, “Nu ir laiks stādīt pretim
pretestību!”, “Vērosim katru soli un ja būs vajadzīgs, cīnīsimies uz dzīvību
un nāvi”, “Kopējā robeža ar Ungāriju zaudējusi katru nozīmi” etc.
Visraksturīgāko pārmaiņu reģistrēju pie direktora Kobiļaņska. Nekad
šis kungs agrākās sarunās nepielaida iespējamību, ka Polija ar pārāk aso
čehu “ēšanu” pati varētu iebraukt grūtībās. Pagājušajā rudenī minētam
kungam par čehu “ēšanu” bijušas asas vārdu apmaiņas ar (arī ar “asu
mēli” apveltīto) šejienes Lielbritānijas vēstnieku. Pēdējais uz direktora
pārāk agresīvo izrunāšanos pret čehiem atbildējis, ka viņš, angļu
vēstnieks, domājot, ka pēc Čehoslovākijas sadalīšanas būšot pienākusi
kārta ceturtajai Polijas sadalīšanai. (..)
Tagad Kobiļaņskis uzkrītoši atklāti pastrīpo poļu un Baltijas valstu
solidaritātes nepieciešamību. “Šitā vairs tās lietas (ar Vāciju} neies”,
“Nu ir beigas”, “Tagad nepieciešams saslēgties ciešāki rindās” (mums un
poļiem) etc. Tādās pat un vēl spilgtākās frāzēs parādīja savu naidu pret
Vāciju, nesen pie manis viesībās esot, poļu sociālās apgādības ministrs
Zindrams-Koscjalkovskis3. No viņa vairākos variantos, kā es personīgi,
tā arī citi pie manis atrodošies viesi dzirdēja frāzes, par kuru minēju
iepriekšējā ziņojumā, “par vāciešu šaušanu”. Arī divatā pārrunājot
situāciju, Koscjalkovskis neslēpa savas rūpes par priekšā stāvošo, viņa
vārdiem sakot, neizbēgamo cīņu ar vāciešiem. Poļu virsniecība un armija
• 119 •
esot gatava cīņu uzņemties, lai gan valdība apzinoties risku un milzīgās
grūtības, ko šī cīņa no Polijas prasītu. Noteicošās aprindas tuvākā laikā
mēģināšot arī Polijas iekšējā dzīvē izveidot dziļāku vienprātību tautā un
neesot gluži bez pamata runas un baumas par zināmu valdības platformas
paplašināšanu. Grūti esot runāt vēl šinī brīdī par Vitosu4 vai vispār kādām
citām bijušām vai jaunām personībām.
Pie šīm oiciālo personu noskaņu maiņām raksturīgas parādības
un antivācisko garastāvokli visā poļu sabiedrībā redzam ik brīdi gluži
ikdienišķās lietās. Vienu daļu šādiem psiholoģiski–politiskiem pretvācu
uzplūdiem esmu atzīmējis iepriekšējos ziņojumos.
Pie agrāk ziņotiem militāriem drošības soļiem vēl varu piezīmēt, ka
blakus 2 gadu rezervistu un speciālistu iesaukšanai, dzelzceļa sastrē-
gumiem ir nākušas klāt ziņas par rekvizīcijām karaspēka pārtikas va-
jadzībām, satiksmes līdzekļu reģistrāciju un attālākās provincēs vietām
satiksmes līdzekļu pārņemšanu kara iestāžu rīcībā, un kopš divām
dienām plaši vestā propaganda par gaisa spēku un pretgaisa aizsardzības
aizņēmuma realizēšanu. Šodien pēcpusdienā jau ziņo par apm. 30 miljoni
zlotu saziedošanu šai vajadzībai. Diezgan ievērojama summa, ņemot vērā
nabago kapitāltirgu Polijā. Iespaids ir tāds, ka šis aizņēmums ir ārkārtīgi
populārs un droši vien nākošās dienās rezultāti būs vēl iepriecinošāki.
Varšavas diplomātu aprindas pašreiz zīlē, vai Beks Londonā uz
Čemberlena jautājumu par kopējo deklarāciju pret agresoriem teiks jā
vai nē. Pēc maniem novērojumiem un ja šai ziņā iedrošinātos izteikt arī
pareģojumu, tad tas varētu būt, ka Bekam būs ļoti grūti atbildēt ar jā, bet
nedomāju, ka viņš teiks arī nē. Man ir zināms, ka poļi tā drusku netieši ir
mēģinājuši aprunāties ar krieviem, informējot pēdējos pavisam vispārējos
vilcienos par pēdējā laika militāro gatavošanos. Krieviem aizrādīts, ka
viņi taču saprotot, uz kuru pusi “vējš pūšot” un priekš kā šī gatavošanās
domāta. Krievi gan būtu vēlējušies dzirdēt no poļiem skaidrāku valodu, bet
aiz saprotamiem iemesliem šo skaidro valodu, man liekas, mēs nedzirdēsim
vēl labu laiku, ja vien uz šo skaidro valodu savā pārgalvībā un varas apziņā
poļus nepiespiedīs vācieši. Poļu vēlēšanās ir puslīdz mierīgā atmosfērā
manevrēt līdz rudenim, ja vien kaut kādi neparedzēti un neatvairāmi
incidenti lietas nenoved līdz lūzumam jau agrāk. Par termiņiem cīņu
sākumam šeit runā sekojoši: Lieldienas un Lieldienu brīvlaiks droši vien
paiešot mierīgi (ar rezervi par neparedzētiem incidentiem), maija mēnesī
saspīlējums atkal kāpināšoties, bet ja maija mēnesi izdotos “pārdzīvot”,
tad ar sastrēgumiem, bet pavisam jau nopietniem, jārēķinoties augusta
beigās vai septembrī. Politiskā manevrēšanā pēdējās dienās lielu ievērību
ir ieguvuši mūsu draugi un radagabali leiši. Par leišu lietām poļu prese
raksta uzkrītoši daudz. Draudzības pastrīpošana, draudzības meklēšana
notiek ļoti straujā tempā. Pilnīga nevērība un ignorēšana vērojama pret
senāk cerētiem draugiem slovākiem. Arī jūsmošana par ungāriem un
kopējo robežu ar Ungāriju bija pavisam īslaicīga un galīgi izčūkstēja,
kā to jau paredzēju agrākos ziņojumos. Ar sabiedrotiem rumāņiem arī
“neštimmē” un arī rumāņiem jādzird viens otrs “biezāks” vārds pa viņu
• 120 •
bezmugurkaulaino līgumu ar vāciešiem. Virsnieku aprindas diezgan atklāti
runā, ka ne čehi, ne slovāki, ne ungāri, nedz rumāņi neesot no kareiviskā
viedokļa sevišķi augstu vērtējami. Vienīgais, ar ko poļi rēķinoties, esot
pašu spēki un sīkstie savā pretestībā un pastāvībā Baltijas valstu zemnieki
un viņu karavīri.
Šodien un vakar Varšavas politiskā atmosfērā tā kā manāms drusku
mierīgāks noskaņojums, bet iesāktas gatavošanās iet savu gaitu.
Sensācijas, ja tādas vēl pirms Lieldienu svētkiem piedzīvosim, nav pašreiz
gaidāmas šeit, bet gan citos centros, un nav izslēgts, ka poļu politikas
nolūkus nākošās dienās skaidrāki varēsim redzēt, skatoties un vērojot
Londonas apvāršņus un komentārus. Vācieši, kā liekas, dara visu, lai
pēdējā brīdī Beku paturētu savā orbītā, ja ne ar labu, tad ar ļaunu.
1
Domāta negaidīta iespēja nosūtīt ziņojumu ar kurjeru.
2
Hunden und Polen Zutritt verboten (vācu val.) – suņiem un poļiem ieeja
aizliegta.
3
Marjans Zindrams-Koscjalkovskis (ZyndramKościałkowski, 1892–1946) – Polijas
valstsvīrs. 1935.–1936. g. premjerministrs, 1936.–1939. g. sociālās apgādības
ministrs.
4
Vincentijs Vitoss (Witos, 1874–1945) – Polijas valstsvīrs. No 1911. g. Austro-
ungārijas parlamenta, no 1918. g. – Polijas Seima deputāts. 1920.–1921.,
1923. un 1926. g. premjerministrs. 1933.–1939. g. politiskā emigrācijā Čeho-
slovākijā.
3.8. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena

paziņojums parlamentā par britu vienpusīgajām
garantijām Polijai (Londonā, 1939. gada 31. martā)
24. martā J. Beks izšķīrās par savas politikas pārvērtēšanu un

informēja Lielbritānijas un Francijas vēstniekus, ka Vācija gatavojas
sagrābt Dancigu. Vienlaikus Polijas vēstniekam Londonā tika uzdots cen
sties panākt divpusēja līguma noslēgšanu ar Lielbritāniju tās 19. martā
piedāvātās garantiju deklarācijas garā, joprojām vēloties izolēt PSRS
un nepieļaut tās ietekmes pieaugumu Eiropā. Tā bija kļūda, jo J. Beks
neņēma vērā apstākli, ka Lielbritānijai un citām valstīm bija svarīgi, kāda
būs PSRS attieksme pret briestošo konliktu. Arī tagad britu diplomāti
vienkārši informēja padomju pusi par to, ka Polijai PSRS nav pieņemama
ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tomēr galu galā Lielbritānijas valdība izšķīrās
piešķirt Polijai vienpusējas garantijas. 29. martā J. Beks tika informēts,
ka britu un franču palīdzības nosacījums ir Polijas aktīva pretestība
uzbrukuma gadījumā. To ministrs akceptēja.
• 121 •
Kā jau teicu šodien no rīta, Viņa Karaliskās Augstības valdība nav
saņēmusi oiciālu apstiprinājumu baumām par uzbrukuma plānu, tāpēc
Viņa Karaliskās Augstības valdība nevar atzīt šīs baumas par patiesām.
Ar prieku izmantoju šo iespēju, lai atkārtoti iezīmētu Viņa Karaliskās
Augstības valdības politikas pamatprincipus. Valdība vienmēr ir aizstā-
vējusi visu starp valstīm radušos nesaprašanos noregulējumu brīvu
sarunu formā. Valdība joprojām uzskata, ka tas ir dabisks un patiess
veids pastāvošo nesaprašanos noregulējumam. Pēc tās domām nav ne-
viena jautājumu, kuru nevarētu atrisināt mierīgā ceļā, tāpēc šī valdība
nesaskata attaisnojumu sarunu metodes nomaiņai ar spēku vai tā
pielietošanas draudiem. Kā jau parlamentam ir zināms, pašlaik notiek
noteiktas konsultācijas ar citām valdībām.
Vēloties pēc iespējas labāk izskaidrot Viņa Karaliskās Augstības
valdības nostāju savlaicīgi, pirms konsultācijas tiks pabeigtas, esmu
spiests informēt Palātu, ka šajā laikā jebkuras Polijas neatkarību izteikti
apdraudošas karadarbības, kuru Polijas valdība atzītu par nepieciešamu
atsist ar saviem nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, gadījumā, Viņa
Karaliskās Augstības valdība uzskatīs par savu pienākumu sniegt Polijas
valdībai nekavējošu atbalstu, kāds vien būs tās spēkos. Valdība ir devusi
Polijas valdībai garantijas šajā jautājumā.
Varu piebilst, ka Francijas valdība ir pilnvarojusi mani izskaidrot, ka
tās nostāja šajā jautājumā ir tāda pati, kā Viņa Karaliskās Augstības
valdībai.
Avots: Sprawa polska w czasie drugiej wojny światowej na arenie międzynarodowej :
zbiór dokumentów. [Red. nauk. S. Stanisławska]. Warszawa, 1965. S. 18.

V. Munteram par reakciju uz Lielbritānijas garantijām
Polijai (Varšavā, 1939. g. 1. aprīlī)
Garantiju deklarācija šķietami uzlaboja Polijas stāvokli un deva

iespēju neiekļauties vairāku pušu līgumos, turklāt vēl ar PSRS dalību.
Tomēr deklarācijā bija daudz juridisku neskaidrību (piemēram, tika
garantēta Polijas neatkarība, taču ne teritoriālā integritāte). Apmierināts
ar panākto, J. Beks personiski devās uz Londonu, lai censtos vienpusējās
garantijas pārvērst par savstarpējās palīdzības līgumu. 3. aprīlī, kad
Polijas ārlietu ministrs šķērsoja Vācijas teritoriju, Vācijas bruņoto spēku
pavēlniecība parakstīja pavēli par kaujas gatavības izsludināšanu, kas
paredzēja uzbrukumu Polijai līdz 1939. g. 1. septembrim.
Viens lieks pierādījums, cik strauji tagad mainās politiskās situācijas, ir
tas, ka vakar priekšpusdienā mierīgā garā uzrakstītais ziņojums jau šorīt
• 122 •
no rīta vai, pareizāk, vakar vakarā, gluži neatbilst faktiskiem notikumiem.
Kopš vakarvakara Varšavā poļu sabiedrība un šejienes diplomātiskais
korpuss ir pilnīgi vakardienas Čemberlena deklarācijas iespaidos. Lieki
man pastrīpot, ka šeit Čemberlena deklarāciju novērtē kā ārkārtīgi svarīgu
un kā vistālejošāko notikumu starptautiskā, it sevišķi, Austrumeiropas
politikā pēckara laikmetā un arī kā smagāko pagaidām diplomātisko
zaudējumu hitleriskajai Vācijai. Izrādās, ka velti ir bijuši Vācijas vēstnieka
fon Moltkes pūliņi atrunāt Beku no saistīšanās ar pretvācu formējošos
fronti. Čemberlena deklarācija skaidri parāda, kurp iet Polijas nākotnes
ceļi. Nav arī daudz lielu šaubu par to, ka maršala Ridza-Smiglija iespaids ir
panācis savu un novirzījis Polijas ārpolitiku no Berlīnes–Romas ass. Beka
sarunas pirmdien un sekojošajās dienās Londonā būs tikai papildinājums
un sīkāks iztirzājums tam, ko vakar tik sensacionālā ietērpā deklarējis
Lielbritānijas Ministru prezidents. Saprotamāks arī paliek tagad manā
vakardienas ziņojumā tēlotais jaunais garastāvoklis ārlietu resorā un
citās oiciālās iestādēs. Šī rīta prese ir dabīgi pilna ar komentāriem un
ziņām par Čemberlena deklarāciju un jauno, spēcīgo atbalstu, ko guvusi
Polijas valsts pašreizējā nedrošajā situācijā. Ka Čemberlena deklarācija
trāpījusi vāciešus vārīgā punktā, liecina vakar naktī vācu radiofonos
atklātā lamāšanās uguns pret Angliju. Droši vien arī Polija šodien un
nākošās dienās dabūs savu porciju par neuzticību, vārda laušanu utt.
Raksturīgi ir arī tas, ka vakar vakarā oiciāli tika paziņots, ka ārlietu
ministrs Beks bez Londonas apmeklēs arī Parīzi. Frontes maiņa uz visas
līnijas. Jānogaida ir tālākie komentāri un praktiskā ietekme tālākās
attiecībās, bet neapšaubāmi jauns posms, pie tam paļāvības un drošības
pilnāks, nekā pārdzīvojamais pēdējos gados un sevišķi pēdējās nedēļās
Austrumeiropas politikas no brutāliem varas aktiem saduļķotos ūdeņos.
Vakarvakarā man bija izdevība sarunāties ar leišu kolēģi sūtni Šauli1,
kurš stāstīja, ka Kauņā un vispār Lietuvā esot ļoti laba atmosfēra un
cīņas gatavība par savu neatkarību. Tāda solidaritāte starp bijušajiem
politiskajiem pretiniekiem Lietuvā vēl nekad neesot piedzīvota. Neesot
taisnība poļu presei, ka viņam dotas kādas speciālas instrukcijas
veicināt sevišķu tuvināšanās politiku ar poļiem. Lietuvieši jūtoties tagad
neatkarīgāki un konsolidētāki kā jebkad. Neatteikšoties no sadarbības ar
Poliju, bet galvenais, būšot sadarbības izkopšana un konkretizēšana ar
Baltijas valstīm.
Tagad būs ārkārtīgi interesanti vērot publikas, sabiedriskās domas
un oiciālo iestāžu reakciju uz vakardienas Londonas sensāciju, kas nāca
agrāk, nekā to nojautu no manām sarunām vakar un aizvakar ar dažādiem
šejienes informācijas avotiem. Tiešām, stāvam interesantu notikumu un
radikālu pārmaiņu priekšā.
1
Jurģis Šaulis (Šaulys, 1879–1948) – Lietuvas diplomāts. 1918.–1924. g. sūtnis
Vācijā, Šveicē, Itālijā, 1927.–1931. g. Vatikānā, 1931.–1938. g. Vācijā, 1939. g.
janvārī–septembrī Polijā, 1939.–1946. g. Šveicē.
• 123 •
V. Munteram par Polijas ārpolitisko situāciju
Latvijas sūtnis precīzi atspoguļo Varšavā šajā laikā valdošo noskaņo

jumu saistībā ar britu garantiju deklarācijas novērtēšanu un starptautisko
situāciju kopumā.
Politiskie un militārie apvāršņi arī pēc Londonas 31. marta deklarācijas

un sekojošajām ārpolitiskajām debatēm, kas Polijai deva negaidītu,
necerētu un vēl pāris nedēļas atpakaļ pat neiedomājamu robežu garantiju
no Lielbritānijas un Francijas, nav diezin cik skaidri un spoži, no šejienes
raugoties. Labi, ja mums būs mierīgas Lieldienas, pēc tam nekā nevar
tālāk zināt. Militārās gatavošanās turpinās, kaut arī drusku klusāk,
apslāpētāk.
Poļu Ārlietu ministrijas ļaudis nav visai apmierināti ar notikumu
attīstību. Pirmā sajūsma par Čemberlena deklarāciju drusku pagājusi un
jāstājas jaunu realitāšu priekšā. No Londonas ziņas paskopas (vai vismaz
paskopi tiek izsniegtas). Grūtības esot ar krieviem. Krievi būtu labprātāk
gribējuši poļu atklātu deklarēšanos, ka poļi gatavi vajadzības gadījumā
balstīties arī uz Krieviju. Poļi to nevarot darīt, jo tas nozīmētu tūlītēju
karu ar Vāciju. Tā kā negribētos poļiem vēl šo galīgo riskanto ceļu iet. Ja
uz to spiestu apstākļi, tad būtu jāredz. “Kara apstākļos – viss Dieva rokā
un ziņā”, esmu dzirdējis prātojam.
Poļi atturīgi, drusku ironiski prāto par Hitlera draudiem, par pirkstu
apdedzināšanu, par kastaņu rušināšanu no karstiem pelniem ārā. Poļiem
viņu zemē kastaņi neaugot. Laikam būšot domāti itāļi, kas palīdzējuši
kastaņus vilkt ārā no uguns. Polijā augot rāceņi un poļu sakāmvārds
sakot: “Katrs savu rācenīti kasa”(Kaźdy sobie swoją rzepkę skrobie). Bet,
ka Hitlers, par pirkstu apdedzināšanu un “Trabantenstaaten”1 runājot,
ir domājis Poliju, liecina nenorimstošās baumas par vācu karaspēka
koncentrēšanos pie Polijas robežas. Neskatoties uz visiem dementi2 vācu
presē, koncentrēšana notiekot un turpat 75 % no visas vācu armijas esot
poļu robežu tuvumā. Varbūt šīs ziņas no “drošiem avotiem” būs stipri
pārspīlētas, bet [tas,] ka viņas šejienes prātus uztrauc ir saprotams, vai
nu šīs ziņas patiesas vai nepatiesas.
Ar zināmu apmierinājumu šejienes prese atzīmē iritāciju3 un apjukumu
Vācijā, kādu tur atstājusi, resp. radījusi Čemberlena 31. marta deklarācija
un sekojošās debates House of Commons4.
Diplomātiskā korpusa un militāro pārstāvju aprindās bieži dzird
runājam par Polijas stratēģiski-militāro situāciju. Arī pēc spēcīgās
Čemberlena deklarācijas šī situācija nav spīdoša. Kareivju, virsnieku,
apakšvirsnieku, vispār personāla un dzīvā spēka ziņā, tāpat pietiekoši labi
apmācītu rezervju ziņā poļu armija ir ļoti labi apgādāta un pat bez efektīva
• 124 •
atbalsta no ārpuses varētu uzņemties cīņu un turēties. Grūta ir stratēģiskā
puse. Koridors ar Dancigu un Gdiņu tikpat kā militāri nenoturams. Par
to liecina un šo slēdzienu apstiprina ziņas par rekvizīcijām “koridorā”,
dzelzceļu materiālu izvešanu etc. Esmu jau agrāk ziņojis, ka Polijas pirmā
aizstāvēšanās notiktu pēc koridora “spices” upurēšanas, jo pats galvenais
ir rūpniecības rajona ap Katovici, Cešinu, Krakovu un Sandomiru5
nosargāšana. Prāto arī par angļu un franču faktiskām iespējām poļiem
palīdzēt. Ir dzirdēti optimistiski ieskati, ka angļu lote pie labas gribas
varot forsēt Baltijas jūru un turēt vācu loti zem spiediena citās vietās. (..)
Bet šīs prātošanas ir pārāk nenozīmīgas un patiesībā tikai hipotēzes bez
reāliem pamatiem. Tai pašā kategorijā ierindojamas baumas par angļu
palīdzēšanu caur Rumānijas ostām (Dardaneļiem).
Tomēr apziņa un cīņas gatavība Polijā lielā mērā stiprināta, lai gan bez
ilūzijām, un visi šeit apzinās, ka viss smagums priekšā stāvošā cīņā uz
saviem pleciem būs jāiznes Polijai. Naids pret vāciešiem un visu vācisko
vēl vienmēr spilgti sajūtams. Armijas šaušanas mācībās mērķus vairs
citādi nesaucot kā par “nolādētiem vāciešiem” (“Psiakrew Niemiec”).
Savā ziņā brīnumus rāda iekšējais aizņēmums (5-procentīgs ar
3-procentīgiem boniem6) kara aviācijai un pretgaisa aizsardzībai.
Iepriekšējā deklarēšanās par piedalīšanos šai aizņēmumā jau pārsniedz
135 miljonus zlotu. Neesmu vēl sīkāk izpētījis, no kurienes summas nāk.
Liekas, no bankām. Bet aizņēmums ir ļoti populārs arī plašākās iedzīvotāju
un veikalnieku aprindās. Arī tas liecina par stipru gribu sargāt visiem
līdzekļiem neatkarību un pēdējās dienās visur jūtamo visu politisko un
nacionālo spēku koncentrēšanos ap valdību un armiju. Iekšējā spēka
koncentrēšanas ārējās pazīmes ir opozīcijas laikrakstu toņa maiņa un
valdības atbalstīšana. Tāpat arī pie Valsts prezidenta viena otrai sekojošas
apspriedes ar kreisās un labējās opozīcijas pārstāvjiem.
Tikai viens traģisks notikums šinīs dienās šo ciešāko saslēgšanos
rindās apēno, t. i., bijušā Ministru prezidenta, viena no spilgtākiem poļu
politiķiem un brīvības cīnītāja maršala Pilsudska drauga plkv. Valerija
Slaveka7 pašnāvība. Viņš esot bijis dziļi satriekts un sarūgtināts, ka
prezidents ar visiem saviem līdzšinējiem pretiniekiem ielaidies sarunās,
bet viņu ignorējis. Šodien plkv. Slaveku izvadījām uz Garnizona kapiem.
Garnizona baznīca bija pārpildīta, lai gan dievkalpojums bija pavisam
vienkāršs un no baznīcas autoritāšu puses bija izrādīta uzkrītoša atturība.
Tomēr visi poļu augstākie virsnieki ar maršalu Smigliju-Ridzu priekšgalā
bija klāt šajā īsajā klusajā izvadīšanā. Ļoti daudz ļaužu ielās un uz
laukuma, arī visas militārās goda parādīšanas bija veltītas šim vecajam
cīnītājam. Arī poļu valdības locekļi un lielākā daļa diplomātiskā korpusa
bija ieradušies. Traģēdija. Pa priekšu cilvēku iedzen izmisumā un tad ar
visiem militāriem godiem uz valdības rēķina apbedī.
Pārējie spilgtākie opozīcijas pārstāvji, kas nesen no trimdas ieradās
Polijā, ar zemnieku vadoni Vitosu priekšgalā, pagaidām ievietoti pro
forma8 apcietinājumā, no kura drīzumā tikšot atbrīvoti, lai netraucētu
• 125 •
šoreiz godīgi domāto nācijas spēku visplašāko apvienošanu cīņai ar
ārējām briesmām.
1
Trabantenstaaten (vācu val.) – satelītvalstis.
2
Dementi (vācu val.) – atsaukums.
3
Iritācija – uztraukums, uzbudinājums.
4
House of Commons (angļu val.) – Pārstāvju palāta, Lielbritānijas parlamenta
apakšnams.
5
Domāta Sandomeža.
6
Bons – šeit: papīrnaudas vietā izlaista pagaidu naudaszīme.
7
Valerijs Slaveks (Sławek, 1879–1939) – Polijas armijas pulkvedis, valstsvīrs,
J. Pilsudska līdzgaitnieks un draugs. 1930.–1931. un 1935. g. premjerministrs,
1938. g. Seima maršals.
8
Pro forma (latīņu val.) – formas pēc, skata pēc.
3.11. Lielbritānijas premjerministra N. Čemberlena

paziņojums parlamentā par divpusējo garantiju
vienošanos ar Poliju (Londonā, 1939. g. 6. aprīlī)
Sarunu gaitā J. Beks atteicās no iespējas noslēgt jaunu Polijas–PSRS

līgumu, uzskatot, ka Vācija uzskatīs to par provokāciju. Tādas bažas
pastāvēja arī attiecībā uz topošo vienošanos ar Lielbritāniju, taču viņš
uzskatīja to par iespējami pēdējo preventīvo līdzekli un “varena sabiedrotā”
iegūšanu. Ne bez nozīmes bija arī apsvērumi par iespējamo saimniecisko
atbalstu. Vienošanās deva cerības Polijai uz drīzu savstarpējās palīdzības
līguma noslēgšanu ar militāro konvenciju tā ietvaros.
1) Sarunām ar [Polijas ārlietu] ministru Beku bija plašs raksturs un tās
apliecināja abu mūsu valdību uzskatu pilnīgu sakritību attiecībā uz
noteiktiem vispārīgiem pamatprincipiem.
2) Tika nolemts, ka abas valdības ir gatavas noslēgt ciešu un pastāvīgu
savstarpēju līgumu, nomainot līdzšinējās pagaidu un vienpusējās Viņa
Karaliskās Augstības valdības garantijas Polijas valdībai.
3) Līdz pastāvīga līguma noslēgšanai ministrs Beks deva Viņa Karaliskajai
valdībai garantijas, ka Polijas valdība uzskatīs par savu pienākumu
sniegt Viņa Karaliskajai valdībai atbalstu uz tiem pašiem noteikumiem,
kā tie, kuri ietverti pagaidu garantijās, ko Viņa Karaliskās Augstības
valdība jau devusi Polijai.
4) Līdzīgi kā pagaidu garantijas, pastāvīgais līgums nebūs vērsts pret
nevienu citu valsti, taču tā mērķis būs garantēt Polijai un Lielbritānijai
savstarpēju palīdzību jebkāda tieša vai netieša apdraudējuma gadījumā
katrai no tām.
• 126 •
5) Tika konstatēts, ka noteikti – ar tālāku dažādu šādas palīdzības snieg-
šanas nepieciešamības apstākļu precizēšanu saistīti – jautājumi prasīs
tālāku izpēti pirms pastāvīga līguma noslēgšanas.
6) Tika noteikts, ka augstāk minētie lēmumi nevienai no abām valdībām
neveidos šķērsli līgumu slēgšanai ar citām valstīm miera konsolidācijas
vispārīgajās interesēs.
Avots: Polska w latach 1918–1939 : wybór tekstów źródłowych do nauczania
historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 387–388.
3.12. Francijas premjerministra E. Daladjē1 paziņojums

parlamentā par garantijām Polijai
(Parīzē, 1939. gada 13. aprīlī)
1921. g. Polijas un Francijas militārās sadarbības līgums šajā laikā

un apstākļos bija savu nozīmi zaudējis jau tiktāl, ka tā pamatprincipu
atjaunošanai bija nepieciešams ievērojami vairāk, nekā E. Daladjē dekla
rācija. Tomēr tā sniedza Polijas diplomātijai zināmas iespējas. 13. aprīlī
Francijas un Lielbritānijas valdības deva garantijas arī Rumānijai.
Francijas valdība ar prieku uztvērusi ziņu par savstarpējo saistību
uzņemšanos starp Angliju un Poliju, kuras apņēmušās sniegt viena otrai
savstarpēju atbalstu, lai aizstāvētu savu neatkarību, ja tā būtu tieši vai
netieši apdraudēta. Francijas–Polijas savienība tika no otras puses abu
valdību apstiprināta tādā pašā garā. Francija un Polija savstarpēji sniedz
viena otrai nekavējošas un tiešas palīdzības garantijas pret jebkādiem tiešiem
vai netiešiem draudiem, kuri varētu kaitēt to nacionālajām interesēm.
historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 402.
1
Eduārs Daladjē (Daladier, 1884–1970) – Francijas valstsvīrs. 1933., 1934.,
1938.–1940. g. premjerministrs.
3.13. Latvijas ārlietu ministra V. Muntera slepenais

apkārtraksts sūtniecībām par 19. aprīļa sarunu ar
Polijas sūtni Latvijā J. Klopotovski1
(Rīgā, 1939. g. 19. aprīlī)
Polijas sūtnis informēja Latvijas ārlietu ministru par Polijas ārējo un

iekšējo situāciju. Zīmīgi, ka šajā laikā ievērojami pastiprinājās baumas
• 127 •
par Baltijas valstu jautājuma iekļaušanu atsevišķu valstu sarunu dienas
kārtībā, un tas izpaudās arī V. Muntera sarunā ar J. Klopotovski attiecībā
uz poļu–angļu sarunām Londonā.
Stāvoklis pavisam nenoteikts. 24 stundu laikā viss varot mainīties. Gan
tikai uz ļauno pusi. Lai stāvoklis varētu grozīties uz labo pusi, vajadzīgs
ilgs laiks un pacietīgs darbs. Acumirklīgā uzmanība pieder Vidusjūrai un
Vācija cenšas iegrūst Itāliju kādā avantūrā. Katrā ziņā līdz 28. aprīlim
nekas nenotiks.
Starp Poliju un Vāciju nekādas sarunas nenotiek. Pēc Klaipēdas
notikumiem esot gan netiešā veidā likts saprast, ka vajadzētu runāt par
Dancigu un autostrādi (minoritāti Klopotovskis nepieminēja), bet no Polijas
puses atbildēts, ka tagadējos apstākļos pat sarunas, no kurām zināmos
rāmjos Polija neatteiktos, nav iespējamas. Tāda atbilde esot Hitleru
pārsteigusi, bet tālāk nekas nav noticis. Viņiem esot, protams, kontakts,
bet speciālas pārrunas nenotiek, un par Vācijas nodomiem Polija nekā
nezinot. Pretaviācijas aizsardzības aizņēmums dod labus panākumus.
Esot jau 350 miljoni. Miljardu gan nesasniegšot, bet uz 600 miljoniem
cer droši.
Ziņas par mobilizāciju esot stipri pārspīlētas. Esot iesaukti tikai
speciālisti un ziemeļrietumu daļā divi gadagājieni. Ziņas par sešu
gadagājienu mobilizāciju nesaietas ar patiesību.
Polija uzskata, ka Vācija nerimsies bez gājiena uz PSRS. Citādi Vācijai
jāmirst badā. Ziņas no Vīnes, Sudetu zemes un Čehoslovākijas liecina,
ka tur ir tikpat kā bads. Mēnešiem ilgi tur jādzīvo bez kaijas, gaļas,
taukvielām.
Uz PSRS esot divi ceļi – ar Poliju vai pret Poliju. Vācieši zina, ka pirmais
ceļš nav ejams, bet otrs savienots ar karu. Tādēļ kā pēdējā eventualitāte
paliek ceļš bez Polijas, vai nu ziemeļos (caur Baltijas valstīm), kas grūti
iedomājams, vai dienvidos caur Rumāniju. Pagaidām arī tas vēl ir grūts
ceļš, tādēļ varbūt šobrīd spiediens ies Vidusjūras virzienā.
Katrā ziņā Polija, kā tā jau agrāk deklarējusi, ir vitāli ieinteresēta Baltijas
valstu patstāvībā un viņu neatkarīgā politikā. Te es iemetu starpā: Tas ir
kaut kas Ļitvinova deklarācijai līdzīgs. Nē, tā neesot nekāda deklarācija
vai speciāla démarche. To Polija arvien ir teikusi un kamēr tas tā ir, viņi
stingri respektēs Baltijas valstu pilnīgu neatkarību un patstāvību.
To viņi arī esot teikuši angļiem. Šai brīdī Klopotovskis saprata, ka viņš
ir drusku aizrunājies, bet jau bija par vēlu.
Tātad Jūsu sarunās ar Angliju par mums kaut kas noteikts? – es
vaicāju.
Te nu viņš centās izvairīties, ka ar angļiem vispār vēl nekas precīzs
neesot parakstīts esot tikai laikam kādi protokoli (procès verbeaux2), bet
viņam teikts, ka tur Baltijas valstis pieminētas.
Es nekā vairāk nepētīju un arī neatgādināju Beka teicienu: Nekas par
mums bez mums.
Mēs pārgājām uz angļu–poļu alianses pienākumu precizēšanu, un
Klopotovskis zināja stāstīt, ka militāri eksperti it kā vēl neesot braukuši
• 128 •
uz Londonu un neesot ar angļiem arī citādi sarunājušies. Bet tas nākšot.
Pagaidām notiekot rosīgi priekšdarbi saimnieciskā laukā, lai attīstītu
satiksmi (gaisa līnija) un preču apmaiņu (delegāciju braucieni).
1
Ježijs Klopotovskis (Kłopotowski, 1892–1970) – Polijas diplomāts. No 1933. g.
Ārlietu ministrijas dienestā, ģenerālkonsuls Tbilisi (PSRS), no 1938. g. jūlija
pagaidu pilnvarotais pārstāvis Latvijā, vēlāk sūtnis. 1939. g. pēc attiecību
pārtraukšanas Polijas Emigrācijas valdības Bruņotajos spēkos Tuvajos
Austrumos. Pēc kara dzīvoja Brazīlijā.
2
Procès verbeaux (franču val.) – sēdes protokoli.

V. Munteram par Igaunijas armijas virspavēlnieka
J. Laidonera1 vizīti Polijā (Varšavā, 1939. g. 19. aprīlī)
Polijas attiecības ar Igauniju visā starpkaru periodā bija samērā labas

vai ļoti labas. Tomēr 1939. g. 17.–24. aprīlī notikušajai J. Laidonera
vizītei Polijā bija gandrīz vienīgi simboliska nozīme: Igaunijas puse cerēja
pārrunāt eventuālo kopīgo aizsardzību pret PSRS, turpretī Polijas puse
par reālāko ienaidnieku uzskatīja Vāciju. Raksturīgi, ka Latvijas sūtņa
vājā informētība liecina par to, ka divu formālo sabiedroto – Latvijas
un Igaunijas – attiecības arī ārpus Baltijas nebija tādas, kādām tām
vajadzēja būt, ievērojot 1923. g. Latvijas–Igaunijas militārās sadarbības
līgumu un 1934. g. Baltijas Antantes līgumu.
Varšavā jau otro dienu viesojas Igaunijas ģenerālis J. Laidoners. Par šīs
viesošanās aizkulisēm un notiekošām sarunām pagaidām manā rīcībā ir
samērā maz autentiskas informācijas. Notiekošos sarīkojumos bez poļiem
un igauņiem neviens cits dalību neņem un arī es un mūsu militārais
pārstāvis nekur nav šajā sakarībā aicināti. No dažām īsām atbildēm uz
jautājumu par vizītes norisi esmu guvis iespaidu no igauņu sūtņa un no
dažiem poļu Ārlietu ministrijas kungiem, ka līdz šim nekas nopietns ar
politisku nozīmi runāts vai norunāts nav. Igauņu sūtnis vizīti nostāda
kā tikai reprezentatīva rakstura un kā tādu, kurai nav nekāda sakara ar
tagadējiem politiski-militāriem notikumiem Vidus- un Austrumeiropā.
Ka ģen. Laidonera vizīte bijusi jau agrāk paredzēta, tas ir fakts, par
kuru liecina arī mans pag. gada 29. oktobra slepenais ziņojums Jums,
kurā attēloju pag. rudenī Laidonera paredzētās vizītes atlikšanas iemeslus
(pag. gada saspīlētie politiskie apstākļi un ģen. Laidonera nopietnā
saslimšana ar gripu). Pagaidām arī poļu informācijas avoti man nerāda
neko citu, ja atskaita ārzemju presē un no tās dažos poļu laikrakstos
pārdrukātās sensācijas par poļu igauņu sarunām attiecībā uz Baltijas
• 129 •
valstu iekombinēšanu Anglijas garantēto valstu rindā, vai kā šodien ziņu
“Ilustrowany Kurier Codzienny”2, it kā ģen. Laidonera vizīte stāvot sakarā
ar Polijas garantijas dabūšanu un attiecīga pakta noslēgšanu Baltijas
valstīm – Lietuvai, Latvijai un Igaunijai. Šī ziņa nākot no Londonas un
par to rakstot “Daily Express”3. Līdz šim man nav pamata abām šīm
versijām ticēt un mans iespaids ir, ka abas šīs kombinācijas ir bez pamata
un ierindojamas daudzo fantastisko baumu reģistrī.
Atbildot šai ziņojumā uz Politiskā departamenta direktora 17. aprīļa
slepeno rakstu B. 700.Pol/39/11191, man pieturot visas rezerves, iegūstot
vēlāk plašāku informāciju, tagad jākonstatē, ka:
1) Laidonera vizīte un pirmo divu dienu vizītes programma liecina,
ka šis apciemojums ir tikai reprezentatīva rakstura un dod iespēju
ģen. Laidoneram iepazīties ar poļu armijas pašreizējo stāvokli,
apmācības un apbruņošanās gaitām.
2) Neliekas pamatotas baumas, ka Igaunija ar Poliju pašreiz taisītu
kādas kombinācijas un mēģinātu ievilkt Igauniju un arī citas
Baltijas valstis Anglijas radītā aizsardzības nogrupējumā.
3) Pavisam fantastisks būtu slēdziens, ka Polija ar Igauniju runātu par
kādu kopēju akciju tam gadījumam, ja Latvijai nāktos ar ieročiem
rokās cīnīties pret varbūtēju Vācijas uzbrukumu. No sarunām ar
manu Igaunijas kolēģi zināmās krievu deklarācijas jautājumā es
manīju, ka igauņiem ir gan kaut kādas neizskaidrojamas paniskas
bailes no krievu spiediena un krievu, kā igauņi saka, pārliecīgas
intereses par Igaunijas neatkarību un Igaunijas politiku.
Kaut arī ar grūtībām, es tomēr ceru pa aplinkus ceļiem iegūt pēc
igauņu ģenerāļa aizbraukšanas sīkākas ziņas par notikušām sarunām,
un tad redzēsim, kas te īsti ir noticis. Man gan tagad jau liekas, ka igauņi
būs drusku palikuši iepakaļ saviem “patentētiem draugiem” poļiem ar
ārpolitisko pārorientēšanos, jo neskatoties uz pēdējās dienās šeit apkārt
klīstošām baumām par jaunu poļu Ārlietu ministrijas spēli ar Berlīni,
militāro aprindu un visas sabiedrības, pie tam noteicošās, noskaņojums
pret Vāciju ir tikai savā intensitātē un ārējās pazīmēs vēl vairāk kāpinājies,
kurpretim, ja nemaldos, Igaunijas noskaņas vēl palikušas vecās iebrauktās
sliedēs, kas ne ar ko nevēlas kaitināt Lielvācijas bīstamos draugus.
Poļu presē par ģen. Laidonera vizīti raksta diezgan plaši, pastrīpojot
Igaunijas–Polijas draudzību un Igaunijas politikas neatkarīgo neitrālo
līniju un gatavību cīnīties ar visiem spēkiem pret jebkuru ārējo
apdraudējumu. No līdz šim presē redzētā raksturīgākais ir Igaunijas sūtņa
Markusa intervija “Dziennik Powszechny”4 18. aprīļa numurā. Savāds ir
šīs intervijas ievads, kur Markuss runā par seno poļu–igauņu draudzību,
kas sniedzoties atpakaļ tālā pagātnē. Igaunija ļoti labi atceroties kopīgās
cīņas par neatkarību pie Daugavpils. Pie šīs frāzes man gan nāksies
manam kolēģim atgādināt, ka no Latvijas kara vēstures spriežot, nevaru
atrast šim apgalvojumam pietiekoša amata un, liekas, arī viņam būs
sajukuši jēdzieni par Latvijas un Igaunijas karavīriem, tāpat kā šodien
vienā citā poļu laikrakstā (“Czas”5), kur zem igauņu–poļu viesošanās
• 130 •
skata parakstīts: “Opis pierwszego dnia pobytu gości łotewskich” (Pirmās
Latvijas viesu viesošanās dienas apraksts).
Otra raksturīga frāze ir tā, ka armijas šefa vizīte vienmēr saturot sevī
politiskus elementus, kaut vai ar to, ka poļu–igauņu politika iet kopējus
ceļus un cenšas pēc kopējiem mērķiem, un ka abu tautu ģeopolitiskais
stāvoklis esot vienāds. (..)
1
Johans Laidoners (Laidoner, 1884–1953) – Igaunijas armijas ģenerālis. Beidza
Krievijas Ģenerālštāba akadēmiju. 1918.–1921., 1924.–1925., 1934.–1940. g.
Igaunijas armijas virspavēlnieks, 1925.–1934. g. parlamenta deputāts. 1938.–
1940. g. parlamenta Ārpolitikas komisijas priekšsēdētājs. 1940. g. deportēts uz
Krieviju, no 1941. g. ieslodzījumā. Precējies ar polieti.
2
Ilustrowany Kurier Codzienny (poļu val. – Ilustrētais Ikdienas Kurjers) – lielākais
Polijas Republikas dienas laikraksts, valsts mēroga avīze, izdota Krakovā.
3
Daily Express (angļu val. – Dienas Ekspresis) – Lielbritānijas dienas laikraksts
Londonā, centriski labējs laikraksts.
4
Dziennik Powszechny (poļu val. – Vispārējā Dienas Avīze) – Polijas dienas
laikraksts Varšavā.
5
Czas (poļu val. – Laiks) – konservatīvs Polijas dienas laikraksts Krakovā, no
1935. g. – Varšavā.

ārlietu ministram V. Munteram
par sarunu ar Polijas ārlietu ministru J. Beku
Polijas ārpolitikas vadītāju nemieru izraisīja fakts, ka Vācija šajā

laikā ļoti aktīvi diplomātiskā līmenī kontaktējās ar Lielbritāniju un ci
tām zemēm, turpretī Polijai nepievērsa nekādu uzmanību. To Varšavā bija
grūti izskaidrot, jo pietiekami netika novērtēts Vācijas spēks un gatavība
iesaistīties karā. Vācija šajā laikā izrādīja ievērojamu politisku aktivitāti
Baltijas valstīs, kā arī Ungārijā un Rumānijā, kur vienmēr pastāvēja
Polijas intereses. Garā sarunā ar Latvijas sūtni J. Beks detalizēti izklāstī
ja savu redzējumu par Polijas stāvokli un attiecībām ar ārvalstīm.
Vakar vakarā mani garākā audiencē pieņēma ārlietu ministrs Beks.
Beks bija ļoti runīgs un apmēram ¾ stundas garā sarunā diezgan plaši
izklāstīja Polijas pēdējo nedēļu aktivitāti dažādos virzienos un dažādās
lietās, kārtojot vispārzināmos jautājumus, izkliedējot lielu porciju no
fantastiskām baumām, kas ap Polijas politiku un aktivitāti vairākās
galvaspilsētās bija sakrājušās. Sarunas laikā ar Beku pārrunāju arī
• 131 •
dažas speciālas Latviju un Poliju interesējošas lietas, par kurām atļaušos
Jums sniegt atsevišķu ziņojumu. Ar plašāku interesi starp Beku un mani
pārrunātie jautājumi būtu grupējami sekojoši.
1. Polijas noteicošo aprindu noskaņas un vispārējā stāvokļa vēr-
tējumi.
Laiki esot tiešām nervozi. Darba esot ļoti daudz un katra diena nesot
kaut ko jaunu. Poļu tauta tomēr esot vislabākā un visspēcīgākā savā
pretestībā un izdarībā taisni tādos laikos, kad nākas izšķirt grūtas lietas.
Poļi vislabāk izpildot savu pienākumu, ja tiem jānostājas cīņas stāvoklī
un jāuzņemas risks un liela atbildība. Tas varbūt esot izskaidrojams ar
Polijas valsts un tautas ģeopolitisko stāvokli. Tagad Polijas ārpolitisko
pamatlīniju Beks deinēja apmēram sekoši: Polija tāpat kā līdz šim ir ar
mieru vest izlīguma politiku ar rietumiem, tāpat ar austrumiem, bet nekad
un nekādos apstākļos Polija nedrīkst kļūt par Krievijas vai arī par Vācijas
politisku objektu vai ieroci. Polija nemeklē konliktus un centīsies no tiem
izvairīties, bet Polijai arī nekādos apstākļos nav pieņemams miers par
katru cenu. Ja runa ietu par Polijas robežām, tad bez kara šai ziņā neko
nav iespējams grozīt. Danciga un Dancigas statuss ir diskutējamas lietas.
Polija neko negrib iekarot, bet neko arī neatdos citiem. Kara gadījumā
var būt un pat iespējami (peut ětre et même probable1), ka pretinieki gūs
sekmes, bet tas vēl nenozīmē Polijas galu, kaut arī lielāko daļu no Polijas
teritorijas pārejoši okupētu ienaidnieks. Poļu vecās kļūdas jauno laiku
vēsturē neatkārtošoties. Ja Polija piecēlās no tik dziļas tumsas, kādā tā
bija grimusi priekškara laikmetā, tad tagad pēc 20 gadu neatkarības un
nacionālās spēku stiprināšanas vienkārši neesot iedomājams, ka Poliju
jebkādi spēki varētu nofantazēt nost no Eiropas kartes.
2. Poļu–angļu aizsardzības un savstarpējās drošības pakts.
Pēc marta mēneša pārsteigumiem Viduseiropā, pēc tam, kad armijas
negaidot sākušas maršēt, Polijai nekas cits neatlicis, kā nekavējoši
spert iespējamos drošības soļus. Tas viss klusi, bet tāpēc ar ne mazāku
efektu izpildīts un savos drošības soļos Polija, neskatoties uz draudiem
un baumām, neko neanulēšot un negrozīšot, bet, ja vajadzīgs būtu,
rīkošoties tai pašā virzienā arī tālāk. Blakus zināmiem militāriem
drošības soļiem Polijas diplomātija nekavējoši uzsākusi lielāku rosību
un aktivitāti. Čemberlena tagad pasaulei zināmai 31. marta deklarācijai
pa priekšu gājusi ātra, bet decizīva2 diplomātiskā darbība un domu
apmaiņa starp Lielbritāniju un Poliju. Bekam Londonā esot, jau kopīgi
ar Beku Lielbritānijas valdība 6. aprīlī nākusi ar papilddeklarāciju, kas
tagad spēkā un ir abpusēja. Tā nosaukta par provizorisku tikai tāpēc, lai
nebūtu jāsauc īstā vārdā un lai vieglāk būtu atvairīt pārmetumus par
Vācijas ielenkšanu. Pēc būtības 31. marta un 6. aprīļa deklarācijas esot
angļu–poļu savstarpējs drošības pakts, resp., savstarpēja nodrošināšanās
pret visām eventualitātēm. Šais deklarācijās katrs komats, katrs vārds un
frāze esot sīki apsvērti un apdomāti un pēc būtības šis poļu–angļu pakts
esot stiprāks un tālākejošs, nekā poļu–franču defensīvā alianse. 31. marta
un 6. aprīļa deklarācijas ietērpšana permanentā paktā, dodot tam arī
• 132 •
īstu vārdu, būtu nepieciešama tikai tajā gadījumā, ja politiski-militārā
attīstība un notikumi rietumos vai austrumos uz šādu nepieciešamību
Poliju vai Lielbritāniju spiestu. Tīri tehniskas dabas noskaidrošanās
un apspriešanās kompetento iestāžu starpā turpinoties arī tagad. Beks
sevišķi uzsvēra, ka formulējot runā esošās deklarācijas, viņam personīgi
bijušas visplašākās un vispilnīgākās pilnvaras no viņa zemes.
3. Padomju Krievijas loma un atklātas piesaistīšanas neiespējamība
bilaterāliem drošības paktiem.
Polijas stāvoklis un loma Eiropas politikā neatļaujot Polijai iet uz
vienpusīgām garantijām. Polija varot slēgt tikai savstarpējus drošības
līgumus. Varot gan iedomāties, ka krievi zināmos apstākļos ļoti daudz
un ļoti labi varētu palīdzēt Polijai, bet pavisam neiedomājama ir Polijas
palīdzība Krievijai. Poļi taču nekādi nevarot palīdzēt krieviem, par piem.
[ēru], Japānas uzbrukuma gadījumā Krievijai. Slēdzot kaut ko ar krieviem,
neapšaubāmi ļoti ātri izprovocētu sadursmi ar Vāciju, no kā Polija,
paturot savus principus un pamatlīnijas spēkā, labprāt gribētu izvairīties.
Vāciešiem poļu–krievu pakta gadījumā būtu arī vairāk plauziblu3 iemeslu
apgalvot, ka šāda vienošanās būtu vērsta ekskluzīvā kārtā tikai pret
Vāciju. Polija zaudētu arī savu kustības brīvību un iespēju piekopt elastīgu
politiku. Polija labprāt cenšoties un ar faktiem pierādījusi, ka viņa grib un
var dzīvot labās kaimiņu attiecībās ar Padomju Krieviju, bet šīs attiecības
nevarot iet tālāk par 1932. gada neuzbrukšanas līgumu, kas pagājušajā
rudenī (novembra beigās) ar sevišķu deklarāciju vēl pastiprināts, bez
tam vēl labvēlīgi nokārtotas saimnieciskas attiecības un līdz ar to esot
arī jāliek punkts attiecībām ar Padomju Krieviju. Beks domāja arī, ka
no tagad vestām sarunām starp Lielbritāniju un Pad.[omju] Krieviju
nekas sensacionāls vai vispār “prātīgs” nesanākšot. Tas nenozīmējot, ka
Krievijas aizmugure konliktu gadījumā būtu pavisam neizmantojama.
4. Poļu–vācu jautājumi.
Taisni ap poļu–vācu attiecībām esot visvairāk baumu. Fakti esot sekoši:
Pēdējās 3 nedēļās starp Poliju un Vāciju nenotiekot nekādas diplomātiskas
sarunas. Vēstnieks Ļipskis visas šīs 3 nedēļas fon Ribentropu nemaz
neesot redzējis vai [ar viņu] runājis. Arī Bekam pēdējā laikā neesot bijis
kontakts ar Vācijas diplomātiju. Visas baumas par vācu iesniegtām vai
formulētām revindikācijām4 Dancigas, koridora un Boguminas jautājumā
esot bez mazākā pamata. Viņam esot gan puslīdz skaidrs, ar kādu nolūku
un no kurienes šīs baumas izplatoties un starptautiskai presei nevarot
ņemt daudz ļaunā, ja tā pie šīm lietām šo un to vēl piefantazējot klāt. Par
Dancigu un Dancigas statūta grozīšanu bijušas sarunas ar Ribentropu
un Hitleru Berhtesgādenē un ar Ribentropu janvāra beigās Varšavā, bet
pavisam vispārējos vilcienos, bez šo jautājumu konkrētākas un sīkākas
iztirzāšanas. Tāpat bijušas sarunas par minoritātu jautājuma savstarpēju
noskaidrošanu. Beka ieskati esot, ka Dancigas jautājums tiešām pastāv
un ir kārtojams sarunu ceļā. Tas tāpēc, ka Tautu Savienībai, kuras
pilnīga bezspēcība ir visiem zināma, bet kurai Dancigā, teorētiski ņemot,
ir vēl šo baltu dienu ļoti daudz tiesību un teikšanas, bet faktiski Tautu
• 133 •
Savienība Dancigā teikt vai rīkot nevarot vairs itin nekā. Dancigā lomu
spēlējot faktiskie spēki un šie faktiskie spēki esot vācu un poļu politiskā
saprašanās un sadarbība, cik tālu tāda tagadējos apstākļos iespējama. Lai
Dancigas jautājumu nokārtotu, būšot ar Vāciju jārunā, un Polijas interesēs
esot šeit mēģināt nolauzt konlikta iespējamības spici un saspīlējuma
izcelšanās avotu (Point de départ d’une tension dangereuse5). Otrais
jautājums esot satiksmes, resp., tranzīta kārtošana caur Polijas teritoriju
no Lielvācijas uz Austrumprūsiju. Arī šeit agrākā prakse un nolīgumi
dzelzceļa un maksāšanas jautājumos rādot, ka saprašanās iespējama pie
abpusējas labas gribas. Par koridora radīšanu koridorā, eksteritoriālas
zonas vilkšanu caur Polijas teritoriju Polija neesot runājama. Trešais
jautājums, par ko runājot starptautiskā prese un baumu fabrikanti, t. i.,
Bogumina un Silēzijas lietas, patiesībā nekad no Vācijas pat vispārējos
vilcienos neesot paceltas. Tās arī esot ārpus diskusiju iespējamībām. Kad
un kā varēšot ar Vāciju sarunāt runājamos jautājumus, pašreiz ārlietu
ministrs Beks vēl nevarot pārredzēt. Attiecības vēl joprojām esot stipri
saspīlētas, par ko liecinot Polijas drošības soļi “für alle Fälle”6. Laikos, kad
armijas kustas, jābūt gatavam katrai eventualitātei. Tas esot ieteicams
arī visiem citiem. Ar sevišķu uzsvaru Beks vēlreiz atkārtoja, ka Polija
esot arvienu ar mieru vest konsiliantu7 politiku, bet nekādā ziņā Polija
neieslīdēšot atkarībā. Attiecībā uz Polijas drošības soļiem tikai tie, kas to
negrib saprast, varot interpretēt Polijas soļus par kara politiku.
5. Polija un Baltijas valstis.
Ārlietu ministrs Beks ar acīmredzamu apmierinājumu un saprašanu
noklausījās manu atstāstījumu par mūsu atbildi uz krievu 29. marta
demaršu8. Viņš ar lielu gandarījumu varot konstatēt un lūdz to Jums
pateikt, ka viņš pilnā mērā saprotot un attaisnojot mūsu valdības ieņemto
viedokli un doto atbildi Pad.[omju] Krievijas valdībai. Polijas tradicionālā
draudzīgā līnija pret Baltijas valstīm ar pēdējā laika notikumiem nekādā
ziņā neesot grozījusies, drīzāk tā guvusi pat zināmu pastiprinājumu. Tas
attiecoties pret mums, pret Lietuvu un arī pret Igauniju. Uz manu jautājumu,
vai ar ģenerāli Laidoneru, kas patlaban uzturas Polijā, ir bijušas kādas
nopietnas politiskas sarunas, saņēmu atbildi, ka itin nekas konkrēts, un
arī nekas konkrēts nevarot būt. Laidonera vizīte esot pieklājības vizīte un
vairāk nekas. Laidonera apciemojums Polijā esot norunāts jau pag. vasarā,
kad Beks bijis Tallinā, bet šī vizīte nav varējusi notikt, kā bija paredzēts
pagājušā rudenī – Laidonera nopietnas saslimšanas dēļ. Sensācijas tagad
taisot ap katru apmeklējumu, bet Beks man varot apgalvot pavisam strikti
un atklāti, ka Laidonera vizītei pavisam neesot [nozīmes] nedz sensāciju,
nedz kaut kādu konkrētu lietu kārtošanā.
Par vācu neseno jautājumu attiecībā uz Baltijas valstu sajūtu drošības
ziņā Beks teica, ka mums vāciešiem derētu likt saprast, ka mūsu drošības
sajūta bez šaubām ir un var būt atkarīga no vācu politikas. Ja šī politika
neizrāda agresijas tieksmes, tad, bez šaubām, drošības sajūta Baltijas
valstīs pati par sevi stiprināšoties. Leiši savā atbildē esot arī uzsvēruši,
ka sagaidot no Vācijas konkrētus soļus un pierādījumus, kas dotu un
• 134 •
stiprinātu drošību Baltijas apgabalos un piedotu konkrētāku veidu vācu–
leišu Klaipēdas līguma 4. pantam9. Poļiem jautājums no Vācijas puses
sakarā ar Rūzvelta10 vēstījumu par poļu drošības sajūtu neesot uzstādīts.
Neesot arī domājams, ka Vācija šādu jautājumu Polijai uzstādīšot. (..)
1
Peut ětre et même probable (franču val.) – var būt un pat iespējami.
2
Decizīva – noteikta, droša.
3
Plausible (angļu val.) – ticams.
4
Revindikācija (latīņu val. rei vindicatio) – īpašuma sūdzība, prasība par mantas
atdošanu.
5
Point de départ d’une tension dangereuse (franču val.) – bīstama saspīlējuma
sākums.
6
Für alle Fälle (vācu val.) – katram gadījumam.
7
Konsiliantu – šeit: samierniecisku.
8
1939. g. 28. martā PSRS valdība iesniedza Latvijai un Igaunijai identiskas notas,
kurās uzsvēra savu ieinteresētību Baltijas valstu neatkarības saglabāšanā,
tamdēļ tā, balstoties uz iepriekš noslēgtajiem līgumiem, necietīs kādas trešās
valsts iespaida padziļināšanos Latvijā un Igaunijā (ar to domājot Vāciju) un
nepaliks neitrāla skatītāja lomā, ja sekos atklāti vai aizklāti mēģinājumi
likvidēt to neatkarību. 7. aprīlī Latvija un Igaunija, iepriekš saskaņojot galvenos
pamatprincipus, atbildes notās noraidīja šo protekcionisma mēģinājumu,
atsaucoties uz savu neitralitāti.
9
23. martā parakstītā Lietuvas un Vācijas līguma par Klaipēdas apgabala nodošanu
Vācijai 4. punkts bija šāds: “Lai apstiprinātu savu apņemšanos nodrošināt Vācijas
un Lietuvas draudzīgu attiecību izveidošanu, abas puses apņemas nepielietot
pret otru pusi varas līdzekļus, kā arī neatbalstīt tādu pielietošanu pret otru pusi
no citas puses.”
10
Franklins Delano Rūzvelts (Roosevelt, 1882–1945) – ASV valstsvīrs. 1933.–
1945. g. ASV prezidents.
3.16. Vācijas kanclera Ā. Hitlera runas fragments

Reihstāgā sakarā ar Polijas jautājumu
(Berlīnē, 1939. gada 28. aprīlī)
Aprīļa otrajā pusē PSRS deva Vācijai mājienu, ka ir ieinteresēta zinā

mā politiskā sadarbībā, tādēļ daudzi vēsturnieki šo Ā. Hitlera runu
Reihstāgā uzskata par slēptu “jā” Padomju Savienībai. Runā viņš de
klarēja, ka 1934. g. janvārī noslēgtā Vācijas–Polijas deklarācija par spē
ka nepielietošanu faktiski ir anulēta, tādējādi faktiski izslēdzot iespēju
vienoties ar Poliju uz pēdējās brīvprātības principiem. Atlika vienīgi divas
iespējas – piespiest Poliju pakļauties ar draudiem vai karot ar to.
• 135 •
Par Vācijas–Polijas attiecībām nav daudz ko teikt. Versaļas miera līgums
arī šeit, turklāt, pats par sevi saprotams, apzināti, ir izveidojis vissmagāko
brūci vācu tautai. Vienīgā sava veida koridora uz jūru izveidošanai Polijā
tomēr, pirmkārt, vajadzēja, uz mūžīgiem laikiem aizkavēt saprašanos
starp Poliju un Vāciju. Kā jau esmu uzsvēris, šis jautājums Vācijai,
iespējams, ir vissāpīgākais. Tomēr, neraugoties uz to, es nesatricināmi
paudu uzskatu, ka nedrīkst nepievērst uzmanību Polijas valsts vajadzībai
pēc brīvas pieejas jūrai, un vispār, kopumā un arī šajā gadījumā, tautas,
kuras Augstākā vara ir nozīmējusi, vai pareizāk – pēc manām domām –
notiesājusi, lai tās dzīvotu blakus viena otrai, nedrīkst apzināti, mākslīgi
un nevajadzīgi apgrūtināt savu dzīvi vēl vairāk.
Tagad jau mirušais maršals Pilsudskis, kurš uzskatīja tāpat, bija
gatavs apsvērt Vācijas–Polijas attiecību atveseļošanas jautājumu un
beigu beigās noslēgt līgumu, kurā Vācija un Polija bija gatavas galīgi
atteikties no kara kā savu savstarpējo attiecību noregulēšanas līdzekļa.
Tomēr šī vienošanās ietvēra vienu vienīgu izņēmumu, kurš praktiski bija
piekāpšanās Polijas labā. Tika nolemts, ka vienošanās neskars Polijas līdz
šim noslēgtos palīdzības līgumus – un tas bija savstarpējās palīdzības
līgums ar Franciju. Tomēr bija skaidrs, ka runa ir vienīgi par jau noslēgto
palīdzības līgumu, un nevis par nākotnē patvarīgi noslēgtiem līgumiem.
Vācijas–Polijas vienošanās nenoliedzami veicināja ievērojamu saspīlējuma
atslābumu Eiropā.
Tomēr viens jautājums starp Vāciju un Poliju palika atklāts un agrāk
vai vēlāk tam saprotamu iemeslu dēļ bija jābūt atrisinātam: vācu pilsētas
Dancigas lieta. Danciga ir vācu pilsēta un vēlas apvienoties ar Vāciju.
Tajā pašā laikā šī pilsēta ir noslēgusi ar Poliju līgumus, kurus patiesībā ir
uzspieduši Versaļas miera diktētāji. Sakarā ar to, ka arī Tautu Savienība,
kas kopš seniem laikiem pazīstama kā vislielākais nemiera cēlājs, [Dancigā]
ir pārstāvēta ar izcili taktisku Augsto komisāru, Dancigas jautājumam tā
vai savādāk ir jābūt atrisinātam, vēlākais, vienlaikus ar šīs neveselīgās
organizācijas pakāpenisku likvidāciju. Minētā jautājuma atrisināšanā
miera ceļā es redzēju tālāku ieguldījumu galīgam saspīlējuma atslābumam
Eiropā. Jo šis atslābums pilnīgi noteikti netiek veicināts ar satrakojušos
kara kurinātāju mudinājumiem, bet gan ar patiesas bīstamības elementu
likvidāciju. Pēc vairākkārtējas Dancigas lietas pārrunāšanas jau pirms
vairākiem mēnešiem, izvirzīju Polijas valdībai konkrētu priekšlikumu.
Par šo priekšlikumu, deputātu kungi, šobrīd jūs informēju, un jūs paši
varēsiet spriest, vai tā nav lielākā piekāpšanās Eiropas miera labā, kāda
vien iespējama. Kā jau es uzsvēru, vienmēr esmu sapratis Polijas vajadzību
pēc izejas pie jūras un vienmēr esmu to ņēmis vērā. Es taču neesmu
demokrātisks valstsvīrs, bet reālistisks nacionālsociālists. Tāpēc uzskatīju
par nepieciešamu arī izskaidrot Varšavas valdībai, ka tāpat kā tā vēlas
pieeju jūrai, tāpat arī Vācija vēlas pieeju savai provincei austrumos. Tomēr
tie ir sarežģīti jautājumi. Atbildība par to negulstas uz Vāciju, bet gan uz
šiem Versaļas jokdariem, kuri naida vai muļķības dēļ ir izvietojuši simtiem
pulvera mucu, turklāt katrai no tām klāt ir gandrīz nenodzēšams deglis.
• 136 •
Šos jautājumus nav iespējams atrisināt pēc kaut kādām vecām shēmām.
Uzskatu par nepieciešamu iet šeit jaunus ceļus. Jo ne Polijas ceļam pie jūras,
ne vācu ceļam cauri šim koridoram nav vispār nekādas militāras nozīmes.
To nozīme ir vienīgi psiholoģiska un saimnieciska. Pierakstīt šādai takai
militāru nozīmi no militārā viedokļa būtu pilnīgi izteikts naivums.
Tā es izvirzīju Polijas valdībai sekojošus piedāvājumus:
I. Danciga kā brīvpilsēta atgriežas Vācijas Reihā.
II. Vācija iegūst savai lietošanai autostrādi un dzelzceļa līniju cauri
koridoram ar tādu pašu eksteritoriālu raksturu, kāds koridoram ir
attiecībā uz Poliju.
Apmaiņā pret to Vācija ir gatava:
1) Atzīt visas Polijas saimnieciskās intereses Dancigā.
2) Garantēt Polijai Dancigā jebkura lieluma brīvostu reizē ar pilnīgi
brīvu pieeju tai.
3) Tādējādi atzīt robežas starp Vāciju un Poliju par galīgām un akceptēt
tās.
4) Noslēgt ar Poliju neuzbrukšanas līgumu uz 25 gadiem, tātad
līgumu, kurš dzīvotu daudz ilgāk par mani, kā arī
5) Vācijai, Polijai un Ungārijai kopīgi garantēt Slovākijas valsts
neatkarību, kas praktiski nozīmētu atteikšanos no jebkādas
vienpusējas Vācijas dominantes šajā teritorijā.
Polijas valdība noraidīja šo manu priekšlikumu un
1) paziņoja vienīgi par gatavību apspriest iespēju par Tautu Savienības
komisāra institūta nomaiņu ar kādu citu institūciju, kā arī
2) apspriest jautājumu par tranzīta kustības atvieglojumiem cauri
koridoram.
Es izsaku patiesu nožēlu par šo man neizprotamo Polijas valdības
nostāju, taču ne tas ir izšķirošais; sliktākais ir tas, ka pašlaik arī Polija,
līdzīgi, kā gadu atpakaļ Čehoslovākija, visā pasaulē izplatīto melīgu
pamudinājumu spiediena rezultātā uzskata, ka tai ir jāuzsāk mobilizācija,
neskatoties uz to, ka Vācija no savas puses nav iesaukusi nevienu karavīru
un tai pat prātā nav ienācis kaut kādā veidā uzstāties pret Poliju. Kā jau
teicu, tas ir nožēlas vērts un nākamās paaudzes reiz izšķirs, vai patiesi
pareizi tika darīts, noraidot šo manu izcili pretimnākošo priekšlikumu. Tas
no manas puses bija, kā jau minēju, mēģinājums ar patiesi pretimnākoša
kompromisa palīdzību atrisināt jautājumu, kurš līdz sirds dziļumiem
uztrauc visu vācu tautu, atrisināt jautājumu abām valstīm izdevīgā veidā.
Šādi atrisinot jautājumu, pēc manām domām, Polija vispār nebūtu
devējpuse, bet vienīgi ieguvēja; jo nav ne mazāko šaubu, ka Danciga
nekad nebūs poliska.
Pašlaik notiekošā primitīvā agresīvu nodomu pierakstīšana vienīgi
Vācijai pasaules presē ir novedusi pie Jums zināmajiem t. s. garantiju
priekšlikumiem un Polijas valdības saistībām sniegt savstarpēju palīdzību.
Saistības var piespiest Poliju noteiktos apstākļos uz bruņotu uzstāšanos
pret Vāciju pēdējās konlikta gadījumā ar kādu citu lielvalsti, kas, savukārt,
izraisītu Anglijas iesaistīšanos karā.
• 137 •
Šīs saistības ir pretrunā ar vienošanos, ko savā laikā noslēdzu ar
maršalu Pilsudski. Šī vienošanās paredzēja, ka tā neattiecas vienīgi uz jau
spēkā esošām saistībām, kas nozīmē – parakstīšanas brīdī spēkā esošām
Polijas saistībām pret Franciju. Pēc tam izdarīta šo saistību paplašināšana
ir pretrunā ar Vācijas–Polijas deklarāciju par neuzbrukšanu.
Es nebūtu tolaik noslēdzis šo paktu uz tādiem nosacījumiem. Jo kāda
gan vispār jēga ir neuzbrukšanas līgumiem, ja viens no partneriem saglabā
sev praktiski neierobežotu izņēmumu skaitu? Vai nu kolektīva drošība,
citiem vārdiem – kolektīvs drošības trūkums un mūžīgi kara draudi, vai
arī skaidri līgumi, kas pašos pamatos izslēdz jebkādu karadarbību starp
slēdzējpusēm.
Sakarā ar to es uzskatu, ka savā laikā manis un maršala Pilsudska
līgums no Polijas puses vienpusīgi lauzts, sakarā ar ko vairs nav saistošs.
Es informēju par to Polijas valdību. Tomēr arī šeit varu apstiprināt, ka
tas nenozīmē manas pamatnostājas maiņu augstāk minētajos jautājumos.
Ja Polijas valdība uzskatīs par vēlamu noregulēt attiecības ar Vāciju
jaunā līgumā, tad varu to uztvert ar prieku, tikai ar noteikumu, ka šāds
noregulējums būs balstīts uz pilnīgi skaidrām un abas puses vienādi
saistošām saistībām. Katrā gadījumā Vācija ir gatava uzņemties tādas
saistības un tās pildīt.
3.17. Polijas ārlietu ministra J. Beka runa Seimā,

atbildot uz Ā. Hitlera runu Reihstāgā
(Varšavā, 1939. g. 5. maijā)
J. Beks, atbilstoši savai izpratnei par Vācijas politiku, saskatīja

Ā. Hitlera 28. aprīļa runā drīzāk pret Poliju vērstus šantāžas elementus,
nekā reālus draudus. Seimā teiktajā atbildes runā, kura pirms tam bija
akceptēta Ministru kabinetā, viņš noteiktā formā noliedza visas Ā. Hitlera
izvirzītās apsūdzības. Ar savu runu J. Beks skaidri apliecināja, ka Polija ir
gatava ar spēku atbildēt uz Vācijas iespējamo agresiju.
Augstais nams!
Es izmantoju parlamenta sanākšanu, lai aizpildītu noteiktus iztrūkumus
manā darbā, kādi ir radušies pēdējo mēnešu laikā. Starptautisko norišu
gaita, iespējams, vairāk pamatotu ārlietu ministra izteikumus, nekā mans
vienīgais ekspozē1 Senāta Ārlietu komisijā.
No citas puses, tieši šī straujā starptautisko norišu gaita pamudināja
mani nepaust publisku deklarāciju līdz laikam, kurā mūsu politikas
galvenie jautājumi būs vairāk nobrieduši.
• 138 •
Starptautisko drošības organizāciju novājināšanās un starpvalstu darba
metožu dziļās revīzijas sekas, par kurām daudzkārt mūsu parlamenta
palātās esmu brīdinājis, ir radījušas veselu virkni jaunu problēmu dažādās
pasaules daļās. Šis process un tā sekas pēdējo mēnešu laikā ir nonācis līdz
pat [Polijas] Republikas robežām.
To, ko par šo parādību var minēt vispārīgi, es apkopoju konstatējumā,
ka attiecības starp atsevišķām valstīm ir kļuvušas vairāk individuālas,
vairāk savdabīgas pēc rakstura. Ir novājinājušās vispārīgās normas.
Vienkārši viena valsts ar otru runā vairāk tieši.
Ja runa ir par mums, ir notikušas nopietnas izmaiņas. Ar vienām
valstīm mūsu sakari ir kļuvuši dziļāki un vieglāki, citos gadījumos ir
radušās nopietnas grūtības. Skatot lietas hronoloģiski, es pirmām kārtām
domāju mūsu sarunas ar Apvienoto Karalisti – Angliju. Pēc vairākkārtējiem
kontaktiem diplomātiskā ceļā, kuru mērķis bija iezīmēt mūsu nākotnes
attiecību aprises, manas vizītes laikā Londonā nonācām pie tiešas
vienošanās, kas balstīta uz savstarpējas palīdzības principu vienas
vai otras valsts neatkarības tieša vai netieša apdraudējuma gadījumā.
Vienošanās formula Jums ir zināma no premjera Nevila Čemberlena
6. aprīļa deklarācijas, kuras saturs tika saskaņots un jāuzskata par abu
valdību noslēgtu vienošanos. Šeit uzskatu par savu pienākumu piebilst,
ka Londonā notikušo izsmeļošo sarunu veids un forma piešķir līgumam
sevišķu vērtību. Es vēlētos, lai Polijas sabiedriskā doma zinātu, ka no
angļu valstsvīru puses es sastapu ne tikai dziļu izpratni par Eiropas
politikas vispārīgajiem jautājumiem, bet arī tādu attieksmi pret mūsu
valsti, kas ļāva man pilnīgi atklāti un ar uzticību izdiskutēt visus būtiskos
jautājumus, bez noklusēšanas un šaubām.
Angļu–poļu sadarbības pamatu ātra noteikšana bija iespējama pirmām
kārtām tāpēc, ka mēs skaidri noteicām, ka Eiropas pamatjautājumos
abu valdību mērķi ir vienādi, pavisam droši, ka ne Anglijai, ne Polijai
nav agresīvu nodomu ne pret vienu, kā arī stingri balstīti uz noteiktiem
pamatprincipiem starptautiskajās attiecībās.
Francijas politikas vadītāju deklarācijas, ar kurām tie nākuši klajā šajā
pašā laikā, apstiprina, ka Parīze un Varšava ir vienisprātis jautājumā par
to, ka starptautiskās konjunktūras izmaiņas ne tikai nedrīkst iespaidot
mūsu aizsardzības līguma darbības efektivitāti, bet tieši pretēji – ka šim
līgumam ir jāveido vienu no būtiskākajiem faktoriem Eiropas politiskajā
struktūrā.
Polijas–Anglijas vienošanos Vācijas Reihskanclera kungs ir izmantojis
kā ieganstu, lai vienpusēji atzītu par spēkā neesošu līgumu, kuru
Reihskanclera kungs noslēdza ar mums 1934. gadā.
Pirms es aplūkošu šī jautājuma pašreizējo stāvokli, atļausiet man,
kungi, veikt īsu vēsturisku ieskatu.
Fakts, ka man bija tas gods aktīvi piedalīties šī līguma noslēgšanā
un izpildīšanā, uzliek man tā analīzes pienākumu. 1934. gada līgums
bija liela mēroga notikums. Tas bija mēģinājums izveidot kaut kādā veidā
labāku vēstures gaitu starp divām lielām tautām, mēģinājums iziet no
• 139 •
ikdienišķu un plašāku naidīgu nodomu neveselīgās atmosfēras, pacelties
pāri gadsimtiem krātajām pretrunām, solis savstarpējas cieņas pamatu
izveidošanas virzienā. Mēģinājums pretoties ļaunumam vienmēr ir
politiskās darbības pati skaistākā iespēja.
Polijas politika pēdējā laika viskritiskākajos brīžos ir izrādījusi cieņu
pret šo pamatprincipu.
No šī redzespunkta, kungi, atteikšanās no līguma nav maznozīmīga
lieta. Turpretī katrs līgums ir vērts tik, cik vērtas ir sekas, kuras no tā
izriet. Un, ja partnera politika un rīcība atšķiras no līguma pamatprincipos
noteiktās, tad pēc tā vājināšanās vai izzušanas mums nav iemesla sērot.
Polijas–Vācijas 1934. gada līgums bija līgums par savstarpēju cieņu un
labām kaimiņattiecībām, un kā tāds tas ienesa pozitīvu vērtību mūsu
valsts dzīvē, Vācijas dzīvē un visas Eiropas dzīvē. Tomēr ar brīdi, kad
parādījās tendences interpretēt to kā mūsu politikas brīvības ierobežojumu
vai kā motīvu prasīt no mums vienpusējas, mūsu vitālajām interesēm
neatbilstošas piekāpšanās, līgums zaudēja savu patieso raksturu.
Tagad pāriesim pie aktuālās situācijas. Vācijas Reihs kā motīvu
1934. gada līguma uzteikšanai izvirza pašu Polijas–Anglijas vienošanās
noslēgšanas faktu. No Vācijas puses ir izskanējuši dažādi juridiskas dabas
iebildumi. Es atļaušos aicināt juristus ielūkoties mūsu atbildē Vācijas
memorandam, šis dokuments vēl šodien tiks iesniegts Vācijas valdībai. Es
nevēlos aizkavēt ilgāk kungus, runājot par šī notikuma diplomātiskajām
formām, taču noteiktam jautājumam šeit ir sava speciiska izpausme.
Reiha valdība, kā tas izriet no Vācijas memoranda teksta, ir pieņēmusi
lēmumu, balstoties uz preses sniegto informāciju, neanalizējot ne Anglijas,
ne Polijas valdības viedokli par noslēgtās vienošanās raksturu. To izdarīt
nebija grūti, jo uzreiz pēc atgriešanās no Londonas izteicu vēlēšanos
pieņemt Vācijas vēstnieku, kurš līdz šai dienai šo iespēju nav izmantojis.
Kādēļ šis apstāklis ir svarīgs? Pat cilvēkam ar pašu vienkāršāko
domāšanu ir skaidrs, ka izšķirošā nozīme bijusi ne jau Polijas–Anglijas
līguma raksturam, mērķim un ietvariem, bet gan pašam faktam, ka tāds
līgums ir ticis noslēgts. Bet tas atkal ir svarīgi Reiha politikas nodomu
novērtēšanā, jo gadījumā, ja, pretēji iepriekšējiem paziņojumiem, Reiha
valdība interpretēja 1934. gadā noslēgto neuzbrukšanas deklarāciju kā
vēlēšanos izolēt Poliju un padarīt neiespējamu tās normālu, draudzīgu
sadarbību ar Rietumu valstīm, tad no šādas interpretācijas mēs vienmēr
būtu atteikušies paši.
Augstais nams!
Lai situāciju pienācīgi novērtētu, vispirms nepieciešams uzstādīt
jautājumu, par ko tieši ir runa? Bez šī jautājuma un mūsu atbildes uz
to nav iespējams precīzi novērtēt Vācijas paziņojumu būtību attiecībā
uz Poliju. Par mūsu attieksmi pret Rietumiem esmu runājis jau iepriekš.
Atliek jautājums par vācu priekšlikumiem Dancigas piederības jautājumā
nākotnē, Reiha satiksmi ar Austrumprūsiju cauri mūsu Pomožes voje-
vodistei un papildus temati, kuri minēti kā Poliju un Vāciju kopīgi intere-
sējoši jautājumi.
• 140 •
Tad izanalizēsim šos jautājumus pēc kārtas.
Ja ir runa par Dancigu, tad vispirms dažas vispārīga rakstura piezīmes.
Dancigas brīvpilsēta netika izgudrota Versaļas līgumā. Tā ir jau kopš
daudziem gadsimtiem pastāvoša parādība un, ja atmetam emocionālo
faktoru, poļu un vāciešu lietu pozitīvas sakrustošanas rezultāts. Vācu
tirgotāji Dancigā nodrošināja šīs pilsētas attīstību un labklājību, pateicoties
Polijas aizjūras tirdzniecībai. Ne tikai šīs pilsētas attīstība, bet pati
pastāvēšana izrietēja no apstākļa, ka tā atrodas mūsu vienīgās lielās upes
grīvā, kam vēsturē bija izšķiroša nozīme, un uz galvenā ūdens un dzelzceļa
satiksmes ceļa, kas saista mūs šodien ar Baltijas jūru. Tā ir patiesība, kuru
nekādas jaunas formulas nespēs izdzēst. Dancigas iedzīvotāji pašlaik savā
dominējošajā vairākumā ir vācieši, bet viņu pastāvēšana un labklājība ir
atkarīga no Polijas ekonomiskā potenciāla.
Tad kādus secinājumus mēs no tā esam izdarījuši? Mēs stāvējām un
stāvam uz mūsu jūras tirdzniecības tiesību un interešu, mūsu jūras politikas
platformas Dancigā. Meklējot saprātīgus un vienojošus risinājumus, mēs
apzināti nemēģinājām izdarīt jebkādu spiedienu uz brīvpilsētas vācu
iedzīvotāju brīvu nacionālo, idejisko un kulturālo attīstību.
Nepagarināšu savu runu ar piemēru citēšanu. Tie ir pietiekoši labi
zināmi visiem, kuri ar šo jautājumu kaut kādā veidā ir nodarbojušies. Taču
brīdī, kad pēc tik daudzkārtējiem vācu valstsvīru izteicieniem par mūsu
nostājas respektēšanu, paužot viedokli, ka “šī provinciālā pilsēta nekļūs par
Polijas un Vācijas strīdus iemeslu”, es dzirdu prasību par Dancigas aneksiju
Reihā, brīdī, kad uz mūsu 26. martā izteikto priekšlikumu kopīgi garantēt
brīvpilsētas pastāvēšanu un tiesības nesaņemu atbildi, turpretī pēc tam
uzzinu, ka tas ticis atzīts par atteikšanos no sarunām, man ir jāuzstāda
jautājums, par ko tad konkrēti ir runa? Vai par Dancigas vācu iedzīvotāju
brīvību, kura nav apdraudēta, vai par prestiža jautājumiem, vai arī par
Polijas atgrūšanu no Baltijas jūras, no kuras Polija atgrūsties neļausies!
Tādi paši apsvērumi attiecas arī uz komunikācijas jautājumu cauri
mūsu Pomožes vojevodistei. Uzstāju uz terminu “Pomožes vojevodiste”.
Vārds “koridors” ir mākslīgs izgudrojums, jo runa ir par sensenu poļu
zemi, kurā ir niecīgs vācu kolonistu procents.
Mēs devām Vācijas Reiham visus atvieglojumus dzelzceļa satiksmē,
atļāvām šīs valsts pilsoņiem caurbraukt no Vācijas uz Austrumprūsiju
bez muitas vai pasu sarežģījumiem. Mēs piedāvājām izskatīt analoģiskus
atvieglojumus automašīnu satiksmē.
Un šeit atkal rodas jautājums: par ko konkrēti ir runa?
Mums nav nekādas ieinteresētības kaitēt Reiha pilsoņiem satiksmē ar
viņu austrumu provinci. Taču mums nav arī nekāda iemesla samazināt
mūsu suverenitāti mūsu pašu teritorijā.
Pirmajā un otrajā jautājumā, tas ir, jautājumā par Dancigas nākotni
un komunikāciju cauri Pomožei, pastāvīgi ir runa par vienpusēju
piekāpšanos, kuru, šķiet, Reiha valdība no mums prasa. Sevi cienoša
valsts neizdara vienpusējas piekāpšanās. Kur tad ir šis abpusīgums?
Vācu priekšlikumos tas izskatās visai miglaini. Reihskanclera kungs savā
• 141 •
runā pieminēja trīskāršo condominium2 Slovākijā. Esmu spiests secināt,
ka šo priekšlikumu pirmo reizi dzirdēju kanclera kunga 28. aprīļa runā.
Dažās iepriekšējās sarunās tika doti vienīgi mājieni, ka vispārīga līguma
noslēgšanas gadījumā Slovākijas jautājums varētu tikt pārrunāts. Mēs
nemeklējām šāda veida sarunu padziļinājumu, jo mēs neesam paraduši
tirgoties ar svešām interesēm. Līdzīgā kārtā jautājums par neuzbrukšanas
līguma pagarināšanu uz 25 gadiem pēdējās sarunās mums nekādā
konkrētā formā netika izvirzīts. Arī šeit bija neoiciāli mājieni, kas, starp
citu, nāca no ievērojamiem Reiha valdības pārstāvjiem. Taču, kungi, šajās
sarunās bija arī visādi citādi mājieni, kas sniedzas daudz tālāk un plašāk
par pārrunātajām tēmām. Es rezervēju sev tiesības nepieciešamības
gadījumā atgriezties pie šīs tēmas.
Savā līgumā Reihskanclera kungs no savas puses kā piekāpšanos
piedāvā atzīt un deinitīvi pieņemt starp Poliju un Vāciju pastāvošo robežu.
Man jākonstatē, ka šeit varētu būt runa par mūsu neapstrīdama īpašuma
de iure un de facto atzīšanu, tātad, kas no tā izriet, arī šis priekšlikums
nespēj mainīt manu tēzi par to, ka vācu priekšlikumi Dancigas un
autostrādes jautājumā paliek par vienpusējām prasībām.
Šo paskaidrojumu gaismā Augstais nams noteikti no manis sagaida,
un pamatoti, atbildi uz Vācijas memoranda pēdējo rindkopu, kurā teikts:
“Ja Polijas valdība uzskatītu par svarīgu, lai Polijas–Vācijas attiecības
atkal tiktu noregulētas ar vienošanos palīdzību, Vācijas valdība ir tam
gatava.” Man šķiet, ka būtībā esmu jau raksturojis mūsu nostāju.
Kārtības labad izdarīšu kopsavilkumu.
Motīvs šāda līguma noslēgšanai būtu vārds “miers”, kuru Reihskanclera
kungs savā runā ar uzsvaru minēja.
Miers noteikti ir poļu diplomātu grūtā un saspringtā darba mērķis.
Priekš tā, lai šim vārdam būtu reāla vērtība, nepieciešami divi nosacījumi:
1) miermīlīgi nolūki, 2) miermīlīgas rīcības metodes. Ja ar šiem diviem
nosacījumiem Reiha valdība patiesi rēķinās attieksmē pret mūsu valsti,
jebkuras sarunas, protams, respektējot manis iepriekš minētos pamat-
principus, ir iespējamas.
Ja līdz šādām sarunām nonāktu, Polijas valdība sev raksturīgā veidā
jautājumus skatīs lietišķi, rēķinoties ar pēdējā laika pieredzi, taču neat-
sakoties no savas labākās gribas.
Miers ir vērtīga un vēlama lieta. Mūsu karos noasiņojusī paaudze
noteikti ir pelnījusi mieru. Taču mieram, tāpat kā gandrīz visas šīs pa-
saules lietām, ir sava, diezgan augsta, taču samērojama cena. Mēs Polijā
nepazīstam miera jēdzienu par katru cenu. Tikai vienai lietai cilvēku,
tautu un valstu dzīvē ir neizmērojama vērtība. Un tas ir gods.
1
Ekspozē – šeit: izklāsts.
2
Condominium (latīņu val.) – kopīpašums. Starptautiskajās tiesībās – vairāku
valstu kopīgas tiesības noteiktā teritorijā.
• 142 •
3.18. Polijas valdības memorands Vācijas valdībai
Uzreiz pēc ārlietu ministra J. Beka runas Seimā uz Berlīni tika nosūtīts
Ārlietu ministrijas sagatavots memorands, kuru Vācijas ārlietu resors
nepieņēma. Šajā laikā Polijas un Vācijas attiecības var uzskatīt par ļoti
sliktām, tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi un neņemot vērā Dancigas
jautājumu, varēja rasties iespaids, ka diplomātiskajā arēnā vērojama
neliela uzlabošanās.
Vakar Vācijas Ārlietu ministrijā iesniegtais Polijas valdības memorands
skan sekojoši:
1. Kā izriet no Polijas–Vācijas 1934. g. 26. janvāra deklarācijas, kā
arī no sarunu gaitas pirms tās noslēgšanas, šīs deklarācijas mērķis bija
likt pamatus savstarpējo attiecību jaunam veidolam, balstoties uz diviem
sekojošiem principiem:
a) atteikšanās no spēka lietošanas starp Poliju un Vāciju, kā arī
b) starp abām valstīm izcēlušos strīdīgo jautājumu miermīlīga
atrisināšana brīvās sarunās.
Polijas valdība šādi vienmēr ir sapratusi no deklarācijas izrietošos
savus pienākumus. Šādā garā tā bija gatava veidot kaimiņattiecības ar
Vācijas Reihu.
2. Polijas valdība vairākus gadus paredzēja, ka grūtības ar Tautu
Savienības funkciju izpildi Dancigā izveidos neskaidru situāciju, kuru
vajag atrisināt Polijas un Vācijas interesēs. Vairākus gadus Polijas valdība
ir likusi saprast Vācijas valdībai, ka šajā jautājumā vajadzētu organizēt
atklātas sarunas, tomēr Vācijas valdība no tā izvairījās, aprobežojoties
ar apgalvojumu, ka Vācijas un Polijas attiecības nevajadzētu pakļaut
grūtībām Dancigas lietu dēļ. Vēl vairāk, Vācijas valdība vairākkārt
sniedza apliecinājumus Dancigas brīvpilsētas lietā. Pietiks šeit pieminēt
Reihskanclera paziņojumu 1938. g. 20. februārī. Kanclers publiski
Reihstāgā par Dancigas tematu paziņoja sekojošo: “Polijas valsts respektē
nacionālās attiecības šajā valstī, bet šī pilsēta un Vācija respektē Polijas
tiesības. Tā ir izdevies izlīdzināt ceļu uz saprašanos, kura nāk no Dancigas
un par spīti dažu miera traucētāju centieniem šodien ir spējusi noņemt
spriedzi Vācijas un Polijas attiecībās un dot vietu atklāti draudzīgai
sadarbībai.”
Tikai pēc 1938. gada septembra notikumiem Vācijas valdība piedāvāja
uzsākt Polijas–Vācijas sarunas par situācijas maiņu Dancigā un
tranzītceļiem starp Reihu un Austrumprūsiju. Sakarā ar to Vācijas 1938. g.
28. aprīļa memorands atsaucas uz Reiha ārlietu ministra priekšlikumiem
1939. g. 21. marta sarunā ar Polijas vēstnieku Berlīnē. Šajā sarunā no
vācu puses tika izdarīts spiediens uz steigas nepieciešamību, risinot šos
jautājumus, kas bija noteikums, lai Reihs saglabātu savu priekšlikumu
kopumu. Polijas valdība, vēloties saglabāt labas attiecības ar Reihu,
• 143 •
kaut arī izbrīnīta par šo priekšlikumu izvirzīšanas pamudinošo formu un
apstākļiem, kādos tie tika izvirzīti, neizvairījās no sarunām, tomēr uz-
skatot, ka šāda satura vācu prasības nevarētu tikt pieņemtas.
Lai atvieglotu mierīgas jautājuma atrisināšanas iespējas meklējumus,
Polijas valdība 26. martā rakstiski formulēja Vācijas valdībai savu viedokli,
konstatējot, ka velta pilnu uzmanību labu kaimiņattiecību saglabāšanai
ar Vācijas Reihu. Polijas viedoklis ir konkretizējams sekojošos punktos:
a) Polijas valdība piedāvāja Polijai un Vācijai kopīgi garantēt brīvpilsētas
Dancigas savrupību, kas balstītos uz vietējo iedzīvotāju iekšējās
dzīves pilnīgu brīvību un Polijas tiesību un interešu ievērošanas
nodrošināšanu.
b) Polijas valdība bija gatava apspriest ar Vācijas valdību visus iespē-
jamos tālākos atvieglojumus caurbraucošajām personām, kā arī
tehniskas dabas atvieglojumus dzelzceļa un šoseju tranzītā starp
Vācijas Reihu un Austrumprūsiju. Polijas valdība gatava ieviest visus
iespējamos atvieglojumus, lai Vācijas pilsoņi varētu tranzītā šķērsot
Polijas teritoriju bez jebkādiem šķēršļiem. Polijas valdība uzsvēra,
ka tās nolūks ir visliberālākā attieksme pret vācu prasībām šajā
jomā, ar vienu atrunu, ka Polija nevar atteikties no suverenitātes
pār teritorijas joslu, cauri kurai ietu tranzīta ceļi. Visbeidzot Polijas
valdība atzīmēja, ka tās nostāja satiksmes atvieglojumu jautājumā
cauri Pomožei ir atkarīga no Reiha nostājas Dancigas brīvpilsētas
jautājumā.
Formulējot šos priekšlikumus, Polijas valdība darbojās Polijas–Vācijas
1934. g. deklarācijas garā, kas, paredzot tiešu viedokļu apmaiņu abas
valstis interesējošajos jautājumos, deva tiesības katrai valstij formulēt
savu viedokli sarunu gaitā.
Uz savu pretpriekšlikumu Polijas valdība mēnesi nesaņēma oiciālu
atbildi, līdz beidzot š. g. 28. aprīlī tā no kanclera runas un Vācijas valdības
memoranda uzzināja, ka pats pretpriekšlikuma izvirzīšanas fakts, tā vietā,
lai bez ierunām un izmaiņām pieņemtu vācu mutiskos priekšlikumus,
ticis Reihā atzīts par atteikšanos no sarunām.
Protams, ka sarunas, kurās viena valsts izvirza prasības, bet otrai
jāapņemas pieņemt šīs prasības bez izmaiņām, nav sarunas 1934. g.
deklarācijas garā un nav savienojamas ar Polijas valsts vitālām interesēm
un cieņu.
Turklāt jāpiezīmē, ka Polijas valdība nevarēja tad izteikties par Vācijas
memorandā pieminētajām, bet kanclera 28. aprīļa runā precizētajām
Polijas–Vācijas–Ungārijas garantijām Slovākijas neatkarībai, jo šāda veida
priekšlikums tādā formā nekad pirms tam netika izvirzīts. Galu galā,
grūti iedomāties, kā varētu tādas garantijas saskaņot ar Reiha politisko
un militāro protektorātu pār Slovākiju, kas tika izsludināts dažas dienas
pirms Vācijas Reihs formulēja savus priekšlikumus Polijai.
3. Polijas valdība nevar piekrist tādai 1934. g. deklarācijas interpre-
tācijai, kura pēc savas būtības ir atteikšanās no tiesībām slēgt politiskus
līgumus ar trešajām valstīm, tātad – gandrīz atteikšanās no neatkarīgas
• 144 •
ārējās politikas. Vācijas Reiha politika pēdējos gados skaidri norāda, ka
Vācijas valdība nav izdarījusi no deklarācijas tādus pašus secinājumus
attiecībā uz sevi pašu. Reiha publiski pieņemtās saistības pret Itāliju, kā
arī 1939. g. marta Vācijas–Slovākijas līgums ir skaidras liecības tieši tādai
1934. g. deklarācijas interpretācijai no Vācijas valdības puses. Polijas
valdībai bija šeit jāatgādina, ka attiecībās ar citām valstīm tiek dota
un prasīta pilna abpusība, kā vienīgais iespējamais pamats normālām
attiecībām starp valstīm.
Polijas valdība noraida kā pilnīgi nepamatotus visus pārmetumus par
šķietamu Polijas–Anglijas 1939. g. aprīļa garantiju un Polijas–Vācijas
1934. gada deklarācijas nesakritību. Šīm garantijām ir tīri aizsardzības
raksturs un tās nekādi Vācijas Reihu neapdraud, tāpat kā Polijas–Francijas
savienība, kuras saskaņotību ar 1934. gada deklarāciju Vācijas Reihs ir
atzinis. 1934. g. deklarācija savos ievadparagrāfos skaidri konstatēja, ka
abas valdības “ir apņēmušās balstīt savstarpējās attiecības uz 1928. gada
27. augustā Parīzes līgumā ietvertajiem principiem”. Un tā Parīzes līgums,
kurš bija vispārēja atteikšanās no kara kā valsts politikas instrumenta,
līdzīgi kā 1934. g. deklarācija bija tāda atteikšanās bilaterālajās Polijas–
Vācijas attiecībās, skaidri noteica, ka “jebkurai parakstošajai lielvalstij,
kura kopš šī brīža meklētu savu valsts interešu attīstību karā, ir jāatņem
šī līguma sniegtās priekšrocības.” Vācija pieņēma šo principu, parakstot
Parīzes līgumu un atkārtoti apstiprināja to 1934. g. deklarācijā kopā
ar citiem Parīzes līguma principiem. No sacītā izriet, ka 1934. gada
deklarācija pārstātu būt Polijai saistoša brīdī, kad Vācija uzsāktu karu
pretēji Parīzes līgumam. Polijas pienākumi, kas izriet no Polijas–Anglijas
vienošanās, tiktu izpildīti Lielbritānijas neatkarību apdraudošas Vācijas
akcijas gadījumā, tātad tieši tad, kad 1934. gada deklarācija un Parīzes
līgums pārstātu būt saistošs Polijai pret Vāciju.
Vācijas valdība, pārmetot Polijas valdībai saistības garantēt Lielbritānijas
neatkarību un uzskatot to par 1934. g. deklarācijas pārkāpšanu no Polijas
puses, apiet pati savu apņemšanos pret Itāliju, par ko runāja kanclers
1939. g. 30. janvārī, un sevišķi – savas saistības pret Slovākiju, kas
ietvertas 1939. g. 18. un 23. marta līgumā1. Vācijas garantijas Slovākijai
neizslēdza Poliju, bet, kā tas izriet no augstāk minētā līguma punktiem,
kuros ir runa par garnizonu izvietošanu un militārajiem nocietinājumiem
Rietumslovākijā, bija vērstas, pirmām kārtām, pret Poliju.
1. Kā no sacītā izriet, Reiha valdībai nebija nekāda pamata vienpusēji
atzīt par sev nesaistošu 1934. g. deklarāciju, kura bija noslēgta uz
10 gadiem bez iespējas to uzteikt šajā laika posmā. Jāpiezīmē, ka 1934. g.
deklarācijas atzīšana par spēkā neesošu notika pēc tam, kad Vācijas puse
bija izvairījusies pieņemt paskaidrojumus par Polijas–Anglijas garantiju
saskaņotību ar 1934. g. deklarāciju, kurus Polijas valdība gatavojās sniegt
Reiha pārstāvim Varšavā.
2. Lai gan Polijas valdība nepiekrīt Vācijas valdībai, ka Polija pārkāpusi
1934. g. līgumu, tad tomēr, ja Vācijas valdībai būtu svarīgi atkārtoti
līguma formā noregulēt Polijas–Vācijas attiecības, balstoties uz labu
• 145 •
kaimiņattiecību principa, Polijas valdība būtu gatava pieņemt šāda veida
priekšlikumu, pieturoties pie savām šajā memorandumā augstāk ietver-
tajām galvenajām piezīmēm.
231.
1
Pēc Čehoslovākijas valsts iznīcināšanas, izveidojot Čehu un morāvu protektorātu,
kā arī neatkarīgu Slovākiju, 1939. g. 18. un 23. martā Vīnē un Berlīnē tika
parakstīts Vācijas un Slovākijas līgums “Par aizsardzības attiecībām starp Reihu
un Slovākijas valsti”, kurš Slovākijas bruņotos spēkus un ārējo politiku faktiski
nodeva Vācijas pārziņā.
3.19. Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska ziņojums

ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar kara
ministru J. Balodi1 (Rīgā, 1939. g. 5. maijā)
Polijas diplomāti Rīgā 30. gados uzturēja labas attiecības ar J. Balodi,

jo, pirmkārt, viņš bija samērā labvēlīgi noskaņots pret Poliju (tas savu
kārt daļēji izrietēja no viņa nelabvēlīgās nostājas pret Vāciju), otrkārt,
J. Baloža samērā vājās diplomāta spējas bieži ļāva uzzināt no viņa arī
konidenciālāku informāciju, ko sarunās ar citiem valdības locekļiem
vai Ārlietu ministrijas ierēdņiem tik viegli nebija iespējams iegūt. Arī
šajā sarunā J. Balodis pauda negatīvu nostāju pret paredzamo Latvijas
neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, kā arī savu personisko nepatiku pret
Latvijas ārlietu ministru V. Munteru.
Šodien man bija garāka saruna ar kara ministru ģenerāli Balodi.
Sākumā ģenerālis sirsnīgos vārdos apsveica mani saistībā ar ministra
kunga šodienas runu, par kuras saturu viņam bija ziņots. Pēc tam uzdeva
man jautājumu, kā mēs skatāmies uz Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas
līguma noslēgšanas projektu.
Es atbildēju ģenerālim, ka Polijas [valdības] komentāri jautājumā par
vācu priekšlikumiem un Latvijas un Igaunijas uz tiem izteikto piekrišanu
man vēl nav zināmi. Ja runa ir par manu viedokli, tad uzskatu, ka Vācijas
solis ir aprēķināts vispirms uz ārēju efektu un nevērtēju tā patieso un
praktisko vērtību sevišķi augstu. Piebildu, ka vispār man ir grūti par šo
tēmu konkrētāk izteikties, jo man nav Vācijas piedāvātā līguma teksta.
Ģenerālis atbildēja, ka pilnīgi piekrīt manam viedoklim; tālāk viņš
izteicās sekojoši: “Neuzbrukšanas līgums ar Vāciju ir blefs, vai jūs varat
iedomāties, ka kara gadījumā starp Vāciju un Poliju Latvija varētu saglabāt
neitralitāti – nē! Un tālāk: vai ir iespējams, ka Latvija, pat piespiedu kārtā,
atrastos vācu pusē pret Poliju, Franciju un Angliju – tas ir acīmredzams
• 146 •
nonsenss! Tad kāda vērtība priekš mums var būt neuzbrukšanas līgumam
ar Vāciju? Varbūt tas nedaudz novilcinās mūsu piedalīšanos iespējamajā
karā, bet tajā pašā laikā – vai mēs vispār varējām atbildēt noraidoši?”
Jautāju ģenerālim, vai tā domā arī citi Latvijas valdības locekļi, citu
starpā arī Munters? Uz to ģenerālis man atbildēja: “Uzskatu, ka tā domā
vairākums, bet kas attiecas uz Munteru, tad es ar viņu vispār nerunāju, ja
nu vienīgi esmu spiests – oiciāli.”
Balodis man teica, ka Latvijas valdība līdz šim nav saņēmusi
līguma vācu projekta tekstu, Latvijas valdība izteikusi piekrišanu pakta
noslēgšanai principā, taču šis lēmums var tikt mainīts, ja vācu projektā
būtu Latvijai neizdevīgi vai tās interesēm pretēji punkti. Balodis par to
runāja ar acīmredzamu dedzību un nemieru, turklāt piebilda, ka tāds
nepieņemams punkts būtu prasības attiecībā uz vācu minoritāti Latvijā.
Saskaņā ar Baloža sniegto informāciju, Igaunija šodien saņēmusi
precizētu Reiha valdības informāciju, un šajā sakarā Munters brauc uz
Tallinu apspriesties ar Selteru2.
Balodis apsolīja informēt mani par vācu projekta tekstu, tiklīdz
to saņems Latvijas valdība. Šajā jautājumā man jāpaliek telefoniskā
kontaktā ar viņu. Dodot man savu personiskā konidenciālā telefona
numuru, Balodis uzsvēra manu un viņa sarunu stingro un obligāto
konidencialitāti.
* * *
Pēcpusdienā – sakarā ar ministra kunga šodienas runu – saņēmu
daudzus telefoniskus apsveikumus no latviešiem un diplomātiskā korpusa
pārstāvjiem. Citu starpā apsveica arī ministrs Munters, kurš, izmantojot
iespēju, informēja mani, ka “DNB”3 sniegtās ziņas par Latvijas pieņemto
Vācijas puses piedāvāto neuzbrukšanas līguma tekstu neatbilst patiesībai,
jo Latvijas valdības rīcībā tāda vēl nav. Munters Tallinā iepazīsies ar
priekšlikumu Igaunijai, noorientēsies un apspriedīsies ar Selteru.
Cik man zināms un kā izriet no manām šodienas sarunām ar Balodi
un Munteru, latvieši ir sanervozējušies un nemierīgi par to, kāds būs vācu
līguma projekts. Vispār šeit jūtama zināma neērtības sajūta, ka valdība tik
ātri piekritusi vācu priekšlikumam, kas izvirzīts (kā šeit saka – uzspiests)
diezgan nepiemērotā brīdī.
Tomēr, man nešķiet, ka Latvijas valdība enerģiskāk pretotos arī tad, ja
vācu priekšlikumi būtu tai grūti pieņemami.
Avots: Archiwum Akt Nowych, Sztab Główny, t. 616/357, k. 307–309.
1
Jānis Balodis (1881–1965) – Latvijas armijas ģenerālis (1920) un valstsvīrs.
1919.–1921. g. armijas virspavēlnieks, 1931.–1940. g. kara ministrs, 1938.–
1940. g. Ministru prezidenta biedrs.
2
Karls Selters (Selter, 1898–1958) – Igaunijas valstsvīrs un diplomāts. 1933.–
1938. g. ekonomikas ministrs, 1938.–1939. g. ārlietu ministrs, no 1939. g.
novembra – delegāts Tautu Savienībā.
3
Deutsches Nachrichtenbüro GmbH (DNB) – Vācijas oficiālā ziņu aģentūra (1933–
1945).
• 147 •
3.20. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma
pārstāvjiem ārvalstīs par sarunu ar PSRS ārlietu
tautas komisāra vietnieku V. Potjomkinu
Šajā laikā PSRS izrādīja pastiprinātu interesi par Polijas nostāju

Lielbritānijas garantiju jautājumā un to būtību. Uz Turciju, Rumāniju
un Poliju tika komandēts ārlietu tautas komisāra vietnieks V. Potjomkins,
kurš Varšavā ieradās 10. maijā. Sarunā ar viņu J. Beks uzsvēra, ka pēdējo
dienu notikumi izslēdz jebkādas kopīgas vācu–poļu pretpadomju akcijas
iespējamību, un Polija vēlas balstīt attiecības ar PSRS uz neitralitātes
principiem. Tajā pašā laikā Maskavā notika Polijas vēstnieka V. Gžibovska
sarunas ar jauniecelto ārlietu tautas komisāru V. Molotovu1 pēc pēdējā
iniciatīvas par līdzīgām tēmām. 11. maijā Polijas vēstnieks tajās paziņoja,
ka viņa valsts nevēlas iesaistīties jebkādā līgumā ar PSRS un pieņemt tās
garantijas.
Sarunās ar Potjomkina kungu viņa atrašanās laikā Varšavā 10. maijā2
noskaidrojām, ka Padomju valdība izrāda izpratni par mūsu viedokli
poļu–padomju attiecību jautājumā, kuras pašlaik attīstās pilnīgi normāli.
Padomes3 saprot to, ka Polijas valdība nevēlas piedalīties kādā līgumā
kopā ar vienu no Polijas lielajiem kaimiņiem pret otru un saprot priekš-
rocības, kas izriet no tādas nostājas.
Potjomkina kungs paziņoja, ka bruņota konlikta gadījumā starp
Poliju un Vāciju, Padomes ieņems attiecībā pret mums une attitude
bienveillante4.
Kā atzīmēja pats Potjomkina kungs, šāds paziņojums sniegts saskaņā ar
speciālu instrukciju, kuru Padomju valdība atsūtījusi viņam uz Varšavu.
232.
1
Vjačeslavs Molotovs (Молотов, īst. uzv. Skrjabins (Скрябин), 1890–1986) – PSRS
valstsvīrs. 1930.–1941. g. Tautas Komisāru padomes priekšsēdētājs, 1939.–
1949. g. ārlietu tautas komisārs, ministrs.
2
V. Potjomkins cauri Varšavai atgriezās no Turcijas un Rumānijas. Sarunā ar
viņu Polijas ārlietu ministrs J. Beks īpaši akcentēja Polijas miermīlīgos nodo-
mus attiecībā pret PSRS. Vēlāk atmiņās viņš stāstīja, ka šīs tikšanās laikā
V. Potjomkins savas valdības vārdā solījis Polijai pilnīgu labvēlību, ja tā gadījumā
kļūtu par uzbrukuma objektu no rietumiem. Beck J. Ostatni raport. Warszawa,
1988. S. 172.
3
Padomes – šeit un turpmāk: PSRS.
4
Une attitude bienveillante (franču val.) – labvēlīga nostāja.
• 148 •
3. 21. Polijas un Francijas militārās sadarbības līgums
(Parīzē, 1939. gada 19. maijā)
Aprīļa beigās Polijas vēstnieks Parīzē J. Lukaševičs1 sāka sarunas ar

Francijas valdību, lai saskaņotu abpusējās saistības un formāli joprojām
spēkā esošo 1921. g. Polijas un Francijas militārās savienības līgumu
ar aprīlī noslēgto Polijas un Lielbritānijas abpusējo garantiju līgumu.
Kad bija sagatavots politiskā līguma projekts, 12. maijā Parīzē ieradās
kara lietu ministrs divīzijas ģenerālis T. Kaspšickis2, kurš vadīja militārās
sadarbības līguma sagatavošanu no Polijas puses. Kaut arī poļiem izdevās
iekļaut līgumā punktu par apdraudējumu Dancigai (vairāki Francijas
politiķi bija pret to, nevēloties uzņemties vairāk par Lielbritāniju), līgums
varēja stāties spēkā tikai pēc politiskā līguma stāšanās spēkā, taču
26. maijā pēc ilgstošas izvairīšanās Francijas ārlietu ministrs Ž. Bonē
paziņoja J. Lukaševičam, ka politiskās vienošanās projekts jāpārstrādā.
Tādējādi faktiski militārās sadarbības līgums nedarbojās, kaut arī Polijā,
īpaši virsnieku aprindās, nostiprinājās pretēja ilūzija.
Francijas un Polijas virspavēlniecības, kuras rīkojas saskaņā ar abu
valdību pieņemtajiem lēmumiem un apmainījušās ar
a) viedokļiem par vācu spēkiem un iespējām;
b) informāciju par Polijas un Francijas armiju mobilizācijas un koncen-
trācijas gadījumā esošiem spēkiem un iespējām,
izlēmušas sekojošo:
I. Vācijas agresijas gadījumā pret Poliju vai tās vitālo interešu
apdraudējuma gadījumā Dancigā, kad izraisītos bruņota darbība,
Francijas armija automātiski uzsāks savu dažādo [ieroču] šķiru bruņoto
spēku darbību sekojošā veidā:
1) Francija uzreiz pēc iepriekš izstrādāta plāna uzsāks gaisa spēku
darbību.
2) Tiklīdz daļa no Francijas spēkiem būs gatava (apmēram trešajā
dienā), Francija pakāpeniski attīstīs uzbrukuma darbību ar
ierobežotiem mērķiem.
3) Tiklīdz iezīmēsies pret Poliju vērstais Vācijas trieciena galvenais
virziens, Francija ar saviem galvenajiem spēkiem sāks uzbrukumu
Vācijai (sākot ar 15. dienu).
II. Pirmajā kara fāzē Polija izmantos visus savus spēkus, lai aizstāvētos
pret Vāciju, pārejot uzbrukumā, tiklīdz to atļaus apstākļi un uz abu
virspavēlniecību izstrādāto kopīgo nosacījumu pamata.
III. Un otrādi, ja galvenie vācu spēki virzīsies uz Franciju, īpaši – cauri
Beļģijai un Šveicei, un Francijas armijai nāksies iesaistīties karadarbībā,
Polijas armija uz abu virspavēlniecību izstrādāto kopīgo nosacījumu
pamata centīsies piesaistīt iespējami lielākus vācu spēkus.
IV. Polijas armijas materiālā potenciāla pastiprināšanai abas augstākās
virspavēlniecības atzīst, ka kopīgu interešu labā ir nepieciešama Francijas
• 149 •
materiāla un inansiāla palīdzība Polijas valdībai. Šī palīdzība ļaus ievē-
rojami paaugstināt Polijas armijas spēkus, kā arī attīstīt militāro rūpnie-
cību Polijā, gan Polijas armijas vajadzībām, gan tās sabiedroto vajadzībām
militārajās operācijās austrumos.
V. Abas augstās virspavēlniecības atzīst par nepieciešamu turpināt
precizējošas sarunas, kuru mērķis ir attīstīt šajā protokolā ietvertos pa-
matprincipus.
Parīze, 1939. gada 19. maijā
Kaspšickis, divīzijas ģenerālis Gamelēns3
1
Juljušs Lukaševičs (Łukasiewicz, 1892–1951) – Polijas diplomāts. 1926.–1929. g.
sūtnis Latvijā, 1931.–1933. g. Austrijā, 1934.–1936. g. vēstnieks PSRS, 1936.–
1939. g. Francijā.
2
Tadeušs Kaspšickis (Kasprzycki, 1891–1978) – Polijas armijas divīzijas ģenerālis,
valstsvīrs. 1935.–1939. g. kara lietu ministrs.
3
Moriss Gistavs Gamelēns (Gamelin, 1872–1958) – Francijas armijas ģenerālis.
1931.–1939. g. Ģenerālštāba priekšnieks, 1939.–1940. g. Sabiedroto karaspēka
pavēlnieks.
3.22. Apspriede Vācijas Reihskancelejā

par iespējamo uzbrukumu Polijai
(protokola fragmenti; Berlīnē, 1939. g. 23. maijā)
Dokuments atspoguļo Vācijas un personiski kanclera Ā. Hitlera gata

vošanos karam ar Poliju ideoloģiskā un praktiskā jomā. No tā redzams
arī Vācijas ārējās politikas mērķis šajā laikā – censties panākt maksimālu
Polijas izolāciju starptautiskajā telpā, kas atvieglotu gaidāmās militārās
operācijas gaitu no politiskā viedokļa.
Fīrers nosaka šādus apspriedes mērķus:
1) situācijas analīze;
2) no šīs situācijas izrietošo uzdevumu noteikšana vērmahtam;
3) no šiem uzdevumiem izrietošo konsekvenču noskaidrošana;
4) visu no šīm konsekvencēm izrietošo lēmumu un darbību slepenības
nodrošināšana. Slepenības saglabāšana ir panākumu galvenais
nosacījums.
Fīrera piezīmes ir izklāstītas būtiskajos punktos zemāk:
1) faktiskā notikumu attīstība laika posmā no 1933. līdz 1939. ga-
dam;
2) Vācijas pastāvīgā un nemainīgā situācija.
• 150 •
1933.–1939. gadā progress iezīmējies visās jomās. Mūsu militārais
stāvoklis piedzīvojis milzīgu uzlabošanos. Mūsu stāvoklis attiecībā pret
pārējo pasauli palicis tāds pats.
Vācija tika izslēgta no lielvalstu skaita. Politiskais līdzsvars izveidojās
bez Vācijas piedalīšanās. Šis līdzsvars tiek traucēts, kad Vācija pieprasa
nepieciešamos apstākļus dzīvei un atgriežas uz skatuves kā lielvalsts.
Katra mūsu prasība tiek uzskatīta par uzurpāciju. Angļi vairāk baidās no
briesmām ekonomikas jomā, nekā no viņus apdraudoša militāra spēka.
Astoņdesmitmiljonu tauta ir atrisinājusi savas ideoloģiskās problēmas;
tāpat ir jābūt atrisinātām arī ekonomiskajām problēmām. Neviens vācietis
nevar izvairīties no jaunu, tam atbilstošu ekonomisko apstākļu izveidošanas.
Šo problēmu atrisināšana prasa drosmi. Pielāgošanās apstākļiem ar nolūku
izvairīties no problēmas atrisināšanas nepieciešamības ir nepieļaujams
princips. Drīzāk ir jāpielāgo apstākļi mērķim, bet tas nav iespējams bez
invāzijas citās valstīs vai bez uzbrukuma svešam īpašumam.
Valsts lielumam proporcionāla dzīves telpa ir varenības pamatā. Var
kādu laiku izvairīties no problēmas risināšanas, taču beigās tā kaut kādā
veidā ir jāatrisina. Mums ir izvēle vienīgi starp progresu un atkāpšanos,
pēc kādiem piecpadsmit vai divdesmit gadiem mēs tik un tā būsim spiesti
problēmu atrisināt. Neviens vācu valstsvīrs nespēs ilgāk izvairīties no šīs
problēmas atrisināšanas.
Pašlaik atrodamies patriotiska pacēluma stāvoklī un tas mums ir
kopīgs ar divām citām nācijām – konkrēti: Itāliju un Japānu. Iepriekšējo
laiku mēs tiešām esam labi izmantojuši; visas darbības tika uzsāktas
pareizajā secībā un harmonijā ar mūsu mērķiem.
Tagad, kad pagājuši seši gadi, situācija ir sekojoša.
Ar nelieliem izņēmumiem (te runa ir par tiem, kuri atrodas koncentrācijas
nometnēs) esam sasnieguši vācu tautas nacionāli-politisko vienotību, bet
turpmākie panākumi vairs nav iespējami bez asinsizliešanas. Robežu
noteikšanai ir izšķiroša militāra nozīme.
Poļi nevar tikt uzskatīti par “papildus ienaidniekiem”. Polija vienmēr
būs mūsu ienaidnieku pusē. Neskatoties uz draudzības līgumiem, Polija
vienmēr ir apslēpti tiekusies izmantot katru iespēju, lai mums kaitētu.
Danciga ne mazākā mērā nav tirgošanās priekšmets. Runa ir par
mūsu dzīves telpas paplašināšanu austrumos, par pārtikas līdzekļu
nodrošināšanu, par Baltijas problēmas atrisināšanu. Pārtikas līdzekļi var
nākt vienīgi no vāji apdzīvotām teritorijām. Nerunājot par zemes dabisko
auglību, kārtīga vāciska ekspluatācija neizmērojami palielinās pārtikas
virsproduktu.
Nav Eiropā citu iespēju. Kolonijas? Piesargieties no dāvanām koloniālu
teritoriju veidā, jo tās neatrisinās pārtikas jautājumu, atcerieties par
blokādi!
Ja liktenis spiedīs mūs iet uz konliktu ar Rietumiem, lielas teritorijas
mūsu rīcībā austrumos būs ļoti noderīgas; jo cerēt uz rekordlielām ražām
kara laikā varam vēl mazāk, nekā miera laikā. Nevācisko teritoriju
iedzīvotāji nedienēs armijā, taču tiks izmantoti kā darbaspēks.
• 151 •
Polijas problēma nav atdalāma no konlikta ar Rietumiem. Polijas
iekšējās pretestības spējas boļševismam ir apšaubāmas, tāpēc Polija kā
barjera pret Krieviju ir apšaubāma vērtība.
Ir apšaubāmi, vai militārus panākumus rietumos iespējams sasniegt
ar ātru lēmumu; apšaubāma ir arī Polijas izturēšanās. Polijas valdība
neizturēs Krievijas spiedienu. Polija saskata briesmas vācu uzvarā
rietumos un centīsies mums traucēt to sasniegt. Tāpēc nevar būt runas
par Polijas saudzēšanu un mums atliek lēmums: uzbrukt Polijai pirmajā
izdevīgajā brīdī. (..)
Mēs nevaram gaidīt uz čehu pasākuma atkārtošanos. Neiztiks bez
kara. Mūsu uzdevums ir izolēt Poliju. Izolācijas sekmīgam iznākumam būs
izšķirošs iespaids.
Tāpēc fīreram ir jāpatur sev tiesības dot deinitīvu pavēli par uzbrukumu;
nedrīkst nonākt līdz vienlaicīgam konliktam ar Rietumu lielvalstīm
(Franciju un Angliju).
Ja nav droši, vai Polijas–Vācijas konlikts nenovedīs līdz karam Rietu-
mos, tad karam jāņem vērā vispirms Anglija un Francija.
Pamatā tātad ir jānosaka, ka konlikts ar Poliju, sākot no uzbrukuma
Polijai, tikai tad beigsies sekmīgi, ja Rietumu lielvalstis turēsies no tā
tālāk. Ja tas izrādīsies neiespējami, būs labāk uzbrukt rietumos, vienlaikus
tiekot galā ar Poliju.
Polijas izolācija ir prasmīgas politikas jautājums.

L. Ēķis ziņojumā atspoguļo sarežģītās Polijas attiecības ar Vāciju un

PSRS, Polijas aktivitātes Baltijas reģionā kopumā, kā arī iekšpolitisko
situāciju, kas lielā mērā saistīta ar ārpolitiku. Ziņojuma autors gan neko
par to neraksta, taču Varšavā no 23. maija līdz mēneša beigām notika
poļu–britu militārās sarunas saistībā ar eventuālā kara plāniem; tās
beidzās bez īpašiem rezultātiem arī tāpēc, ka Polijas puse atteicās no
angļu priekšlikuma piekrist jebkādai militārai sadarbībai ar PSRS.
Pagājušā nedēļā, kopš manas atgriešanās no komandējuma Budapeštā,
novērojumi Varšavā un dzirdētās valodas poļu un diplomātiskā korpusa
sabiedrībā norāda, ka poļu–vācu attiecībās saspīlējums nav mazinājies,
neskatoties uz oiciālo iestāžu pūlēm, kā man liekas, abās pusēs, šo
saspīlējumu mazināt un izlīdzināt. Pēdējās nedēļas ir bijušas ļoti bagātas
• 152 •
ar vairākiem ļoti bīstamiem incidentiem Dancigā, Tomašuvā un citur.
Par Dancigas incidentiem esmu ziņojis atsevišķi un tāpēc poļu un vācu
dažādām un gluži pretējām interpelācijām par incidentu norisi no jauna
nepieskaršos. Piezīmējams būtu tik daudz, ka par vakardienas šaudīšanos
poļu šī rīta avīzes klusē. Poļu prese ir arī noklusējusi ļoti nopietnās
sadursmes, kuras arī esot prasījušas cilvēku upurus rūpniecības centrā
Tomašuvā. Incidenti un sadursmes poļu un vāciešu starpā esot notikuši
arī citos Silēzijas un “koridora” centros.
Neskatoties uz to visu, esmu dzirdējis no poļu Ārlietu ministrijas
aprindām, tāpat arī pavisam konidenciālā kārtā no diplomātiskā korpusa
pārstāvjiem, ka kopš dažām dienām poļu un vācu starpā no jauna notiek
sarunas par saprašanos un incidentu izbeigšanu. Neoiciālā kārtā šejienes
vācu vēstnieks fon Moltke ir saticies un 3 stundas ilgā sarunā pārrunājis
ar poļiem vācu–poļu jautājumu. Saruna notikusi ārpus Ārlietu ministrijas
un Vācijas vēstniecības. Tas tāpēc, lai nekaitētu prestižam un neradītu
iespaidu, ka viena vai otra puse gribētu piekāpties. Zīmīgu atbildi saņēmu
uz manu jautājumu, vai pa Vasaras svētkiem varētu bez liela riska apciemot
Dancigu. Atbilde skanēja (poļu Ārlietu ministrijas ļoti iespaidīga persona),
ka varot droši braukt “pat automobilī”, jo esot sagaidāms, ka ar šo dienu
trači izbeigšoties. Paredzētā saprašanās domāta tāda, ka abas puses
vienotos Dancigas jautājumā un statūta grozīšanu atlikt uz vēlāku laiku,
kad nemierīgā atmosfēra būs drusku noskaidrojusies un nomierinājusies.
Ir arī zināms, ka šādu atrisinājumu atbalsta Lielbritānija.
Visā slepenībā ārlietu viceministrs Arciševskis pašreiz apbraukā
visas poļu–vācu incidentu un sadursmju vietas, lai uz vietas objektīvi
noskaidrotu incidentu izcelšanās apstākļus. Tas norāda, ka poļu Ārlietu
ministrijai ir vēlēšanās lietas objektīvi noskaidrot un, ja vien iespējams,
asumus nolīdzināt.
Ir arī pretrunīga informācija, ka no armijas un Iekšlietu ministrijas
puses ir dots rīkojums poļu ierēdņiem koridorā un Dancigā reaģēt ar
ieročiem un visai asi katrā gadījumā, kur poļi justu vāciešu uzmākšanos,
vācu provokāciju un tādu vāciešu metožu pielietošanu, kas jau puslīdz
pazīstamas no Čehoslovākijas un Klaipēdas prakses. Tāpēc arī izskaidrojams,
ka poļu šoferi bez lielākas izskaidrošanās uz katru vācu demonstrāciju
vai uzbrukuma mēģinājumu ar petardēm, smirdbumbām un tamlīdzīgiem
“mierīgiem” iespaidošanas paņēmieniem, atbild ar revolveru lodēm. Savā
ziņā vecu vecais ārlietu ministra Beka princips: “Kā tu man, tā es tev.”
Atmosfēra tomēr ir ļoti “bieza” un kaut kādi jauni incidenti var domāto
saprašanos vai, pareizāk, saprašanās atlikšanu vēlākam laikam iztraucēt
un izsaukt attiecīgu tālāku saasināšanos ar neparedzamām sekām. Man
ir iespaids, ka arī tagad poļu pusē ir divas strāvas: Ārlietu ministrija
(Beks), kas tomēr vēlas asumus nolīdzināt, un militārās aprindas, arī
Iekšlietu ministrija, kas angļu–franču garantijas aizmugurē runā un grib
turpināt runāt stingru valodu, pastiprinot to, kur nepieciešams, ar vāciešu
piekaušanu un atsevišķos gadījumos ļaujot strādāt ieročiem. Liekas
arī, ka poļu stingrā uzstāšanās nav palikusi bez sava pozitīvā iespaida
• 153 •
Vācijā. Radiofons un prese gan lamā poļus visdažādākajās toņkārtās, bet
neoiciāli un klusībā vestās sarunas uz izlīgšanu rāda, ka ne viena, ne otra
puse nevēlas izmantot incidentus lielākām akcijām un atklāta konlikta
iesākumam.
* * *
Poļu–krievu starpā turpinās jaunuzsāktā saprašanās perioda tālāka
padziļināšana. Krievu vēstniecība rīko pieņemšanas, rāda Pētera I1 ilmu2,
1. Maija parādi un visu to noskatās prominenta poļu sabiedrība. Senāk
poļu armijas ģenerāļi un Ārlietu ministrijas augstie direktori turēja zem
sava goda apmeklēt krievu vēstniecību. Tagad ar pacietību un labvēlību
poļu kungi un dāmas skatījās Pētera I ilmas otro daļu, kas daudz sliktāka,
pēc maniem personīgiem ieskatiem, nekā pirmā daļa, jo ir pārāk brutāla,
kliedzoša un ultrapatriotiska, ar pārāk naivu, caurspīdīgu lieliniecisku
propagandu cauršūta. Krievu pēcpusdienas tēja, kur šī ilma tika rādīta,
“ievilkās vēlās vakara stundās” un man ap plkst. 10 no krievu vēstniecības
aizejot, liels bars poļu vēl tur palika draudzīgās sarunās ar krieviem pie
bagātīgi klātiem galdiem. Vakar vakarā ieradās Varšavā jaunais padomju
vēstnieks Šaronovs3, un, domājams, attiecību padziļināšanās ies tālāk,
lai gan Ārlietu ministrijas kungi man strikti apgalvo, ka poļi nekādās
direktās4 saistībās ar krieviem neielaidīšoties. Ar krieviem lai tiekot galā
angļi un franči.
* * *
Poļu aktivitāte Baltijas sektorā turpinās tai pašā tonī, kā to redzējām
pēdējos divos mēnešos. Stipra un uzkrītoša draudzības pasvītrošana
ar Lietuvu, preses “pīles” par mūsu armijas vadības apciemojumiem,
maršala Smiglija revizītēm5 utt. Pēdējā laikā poļu Ārlietu ministrijā drusku
neapmierināti ar patentētiem draugiem igauņiem. Igauņi esot vairāk
uztraukušies par poļu zondēšanas akciju Maskavā. Ārlietu ministrija esot
speciālus paskaidrojumus un instrukcijas devusi sūtnim Tallinā paskaidrot
igauņiem, ka pārrunājot Austrumeiropas problēmas, nemaz nevarot
nerunāt par Baltijas valstīm, bet liela starpība esot tā, ko igauņi laikam
neesot sapratuši, ka runāt par problēmām, taisot “tour d’ horizon”6, ir
viena lieta, un kaut ko norunāt vai nolīgt bez to ziņas, par kuru noruna iet,
esot pavisam cita lieta. Polijas politikas pamatprincips “neko par mums bez
mums” pilnā mērā no Polijas puses ievērots visās sarunās, ko Polija vedusi
austrumos un rietumos, arī attiecībā uz Baltijas valstīm. Varētu teikt vēl
vairāk – (poļu Ārlietu ministrija), ka nesenā Beka–Potjomkina sarunā Beks
mēģinājis Potjomkinam ieskaidrot, ka Krievijas izturēšanās pret Baltijas
valstīm būtu patīkamāka, ja Krievija rīkotos tāpat, kā Polija, t. i., draudzīgi,
bet ne ar spiedienu vai vēlēšanos spēlēt aizgādnieku (Patronage).
Poļu–leišu lietās atzīmējams, ka poļi pat ar zināmu porciju greizsirdības
vēro vācu–leišu attiecību nokārtošanos un Vācijas korekto, pat stipri
mīlīgo izturēšanos pret leišiem. Ģenerāļa Raštiķa7 vizītes8 rezultāti, kaut
arī lēni, bet sāk parādīties. Nomainīti vojevodas Viļņā un Poznaņā. Viļņas
vojevoda Ludvigs Bocjaņskis9, kas kļuvis slavens ar leišu spaidīšanu Viļņā,
pārcelts uz Poznaņu, kur viņam varēs atklāties plašs darba lauks šinī
• 154 •
pašā branšā10 pret vāciešiem, un Poznaņas vojevoda Arturs Maruševskis11
pārcelts uz Viļņu, lai stiprinātu poļu–leišu draudzību tai pašā garā,
kāda līdz marta beigām pastāvēja poļu–vācu starpā. Leišiem Viļņā ir
jau dotas atļaujas atvērt slēgtās biedrības un šie soļi, bez šaubām, būs
daudz pārliecinošāki poļu–leišu uzticības atjaunošanai, nekā abstraktās
frāzes un teorētiskā prātošana par leišu–poļu likteņu kopību. Notiekot
arī sarunas poļu–leišu starpā par saimniecisko jautājumu pārkārtošanu
pēc Klaipēdas zaudēšanas, jo iepriekšējais saimnieciskais līgums bija lielā
mērā dibināts uz Klaipēdas izmantošanu no Polijas puses.
Par mūsu un Igaunijas sarunām ar Vāciju par neuzbrukšanas pakta
noslēgšanu poļu Ārlietu ministrija pavisam godīgi un atklāti izsakās ar
labvēlību un saprašanu. Man teica, ka poļi, gadījumā, ja vācieši atkal
nāktu “pie prāta”, labprāt tādu pašu līgumu slēgtu ar vāciešiem, kā mēs
projektējam.
Poļu iekšpolitiskā dzīve pēdējās nedēļās rāda valdības aprindu
saprašanās centienus ar opozīciju. Agrāk tiesātais un emigrācijā izdzītais
poļu zemnieku vadonis Vincentijs Vitoss tur dūšīgas patriotiskas runas un
pilnā mērā uzņēmies savas partijas “ļudovcu” vadību. Vitosa runas ir dziļi
patriotiskas, tajās tiek pastrīpota nepieciešamība uz visu poļu saprašanos
un vienotu fronti cīņai pret ārējo ienaidnieku. Poļu zemniekiem Vitoss
stāda acu priekšā neapskaužamo čehu un slovāku zemnieku likteni. Tāpat
arī citi opozīcijas pārstāvji, kā nemierīgais ģenerālis Žeļigovskis12, pēdējā
laikā ir atraduši iespēju sastrādāt ar valdības aprindām un acīmredzot
izvairās no grūtību taisīšanas valdībai. Pat nemierīgie ukrainieši spēlē
lojālu pilsoņu lomu. Aizvakar atklātā Seima sēdē Seima prezidijs,
neskatoties uz agrākiem ļoti asajiem soļiem pret agrāko Seima maršalu
Valeriju Slaveku, kurš, no politiskās dzīves izspiests un ignorēts, izmisumā
beidza savu dzīvi pašnāvībā, sarīkoja nelaiķa Valerija Slaveka godināšanu
un novietoja V. Slaveka gleznotu fotoattēlu Seima goda telpās.
Poļu sabiedrības gatavošanās cīņai, varētu teikt, visas sabiedrības
stāja visā visumā ir apbrīnošanas cienīga. Nevienam nav ilūziju, ka
eventuālā vai pat daudzās sarunās dzirdētā neizbēgamā cīņa ar Vāciju
būs ļoti grūta. Tomēr nav neviena, kas no šīs cīņas baidītos. Saimnieciskie
upuri un sevišķi kredītu izsmelšana kara resora budžetā sakarā ar ieilgušo
pusmobilizāciju ir ļoti smagi, bet Polija ir gatava šo upuri nest un, kā man
vienreiz teica poļu Ārlietu ministrijas un armijas pārstāvji, šie upuri tomēr
vieglāki un labāki, nekā būtu nesagatavotiem ieslīdēt karā. Saimnieciskā
dzīvē vispārīgi ārpolitiskā nervozitāte un nestabilitāte atstājusi jūtamu
iespaidu. Noguldījumi bankās samazinās, veikalu darījumi sašaurinās
un vispār darījumi “auf lange Sicht”13 grūti realizējami. Toties ļoti liela
aktivitāte bruņošanās rūpniecībā un rūpniecības sagatavošanā kara
gadījumam.
1
Pēteris I (1672–1725) – Krievijas Romanovu dinastijas cars, impērijas izvei-
dotājs.
• 155 •
2
Studijas “Ļenfiļm” padomju vēsturiski biogrāfiska divsēriju kinofilma “Pēteris
Pirmais” (Пётр Первый, 1937–1938) pēc Alekseja Tolstoja tāda paša nosaukuma
romāna.
3
Nikolajs Šaronovs (Шаронов, 1901–?) – PSRS diplomāts. 1937.–1939. g.
pilnvarotais pārstāvis Grieķijā un Albānijā, 1939. g. jūnijā–septembrī – vēstnieks
Polijā, 1939.–1941. g. – Ungārijā.
4
Direktas – tiešas.
5
Revizīte – atbildes vizīte.
6
Le tour d’horizon (franču val.) – īss, vispārīgs ieskats.
7
Stasis Raštiķis (Raštikis, 1896–1985) – Lietuvas armijas ģenerālis. 1935.–
1940. g. armijas komandieris.
8
S. Raštiķis ar oficiālu vizīti viesojās Polijā 1939. g. 8.–12. maijā.
9
Ludvigs Bocjaņskis (Bociański, 1892–1970) – Polijas armijas pulkvedis. 1935. g.–
1939. g. maijā Viļņas vojevoda, pēc tam Poznaņas vojevoda.
10
Branša (franču val. branche) – nozare, specialitāte.
11
Arturs Tomašs Maruševskis (Maruszewski, 1886–1945) – Polijas armijas
pulkvedis. 1935. g. janvārī–1939. g. Poznaņas vojevoda (ar īsu pārtraukumu
1935. g. jūnijā–oktobrī), no 1939. g. maija – Viļņas vojevoda.
12
Lucjans Žeļigovskis (Żeligowski, 1865–1947) – Polijas armijas ģenerālis. 1920. g.
oktobrī, izpildot slepeno J. Pilsudska pavēli, ar savu divīziju ieņēma Viļņu. 1925.–
1926. g. Polijas kara lietu ministrs.
13
Auf lange Sicht (vācu val.) – ilgtermiņā.
3.24. Latvijas Ārlietu ministrijas pārskats

par Dancigas jautājumu (1939. g. maijā)
Latvijas Ārlietu ministrijas sagatavotajā vispusīgajā un detalizētajā

pārskatā uzskatāmi un objektīvi atspoguļota Dancigas brīvpilsētas un
apgabala piederības problēma, aplūkojot to gan etniskā un saimnieciskā,
gan, ārpolitiskā un iekšpolitiskā griezumā, nepieciešamā uzmanība veltīta
arī problēmas izcelšanās vēsturei, sākot ar viduslaikiem.
Teritorija. Iedzīvotāji.
Dancigas brīvpilsēta (Freie Stadt Danzig) aizņem 1892,1 km2 lielu
teritoriju (neieskaitot 58 km2 lielo “Haff”1) un sastāv no 5 apriņķiem:
Platība Iedzīvotāju skaits
Dancigas pilsēta 79 km2 235 237
Sopotas pilsēta 9 km2 30 835
Danziger Höhe 594 km2 53 138
Danziger Niederung 468 km2 34 209
Grosses Werder [Lielverdera] 743 km2 54 078
1893 km2 407 517
(pēc 1929. g. skaitīšanas rezultātiem)
• 156 •
Pēc vācu avotiem 93–96 % pieder pie vācu tautības. Poļu avoti turpretī
min 10 % poļu. Nenoskaidrots ir kašubu2 (apm. 10 000 cilvēku) jautājums:
poļi kašubus pieskaita pie poļiem, bet vācieši vienmēr aizrāda uz lielo
atšķirību starp poļiem un kašubiem, lai samazinātu statistikās igurējošos
poļu iedzīvotāju skaitļus.
58,7 % ir luterticīgi, 36,7 % katoļticīgi un 2,4 % mozusticīgi.
Dancigas vēsture līdz pasaules kara beigām.

Pirmo reizi Dancigu piemin kāda hronika 997. gadā. Toreiz tā bija
kašubu zvejnieku ciems. 12. un 13. gadsimtā Danciga bija jau pomereļu
hercogu3 pils. Vācu pilsētu Dancigu nodibināja ap 1235. gadu. 1309. gadā
to pievienoja Vācu ordeņa valstij. 1343. gadā Dancigai piešķīra Kulmas
pilsētas tiesības. 1361. gadā Danciga pievienojās Hanzai. Vēlāk Dancigas
saimnieciskais uzplaukums radīja pamatu konliktiem ar ordeni un beidzot,
ordeņa varai sabrūkot, Danciga atbrīvojās, iznīcināja ordeņa pili un kopā
ar vairākiem Rietumprūsijas apgabaliem 1454. gadā pievienojās Polijai.
Danciga palika politiskā, saimnieciskā un kulturālā ziņā patstāvīga; ar
Poliju to saistīja tikai personālūnija. No 1523. līdz 1557. gadam Danciga
pieņēma reformēto ticību un Polijas karalis piešķīra tai reliģijas brīvību.
Pēc Polijas 1. sadalīšanas Danciga vēl palika pie Polijas, bet Prūsijas
iespaids manāmi palielinājās. Sadalot Poliju 2. reizi, 1793. gadā Dancigu
pievienoja Prūsijai. 1807. gadā Dancigu iekaroja franču karaspēks un ņēma
to Francijas aizsardzībā. Tilzītes miera līgumā Dancigu gan konstituēja
kā neatkarīgu valsti (“brīvpilsētu”), bet de facto tā palika zem Francijas
protektorāta, līdz kamēr franču karaspēks to 1814. gadā atstāja un tā
atkal pievienojās Prūsijai, pie kuras tā palika līdz pasaules kara beigām.
Dancigas brīvpilsētas konstituēšana pēc pasaules kara un tālāko

notikumu norise.
Pamatojoties uz Vilsona vēstījuma trīspadsmito punktu4 (..), poļu
organizācijas 1918. gadā prasīja, lai jaundibināmai Polijai pievieno arī
Dancigu kā tās dabīgo ostu. Miera sarunās Sabiedrotie tomēr šo prasību
neaizstāvēja, bet lika Vācijai priekšā pārveidot Dancigu par brīvpilsētu.
Vācu delegācija uz šo priekšlikumu atbildēja ar 1919. gada 29. maija
notu, kurā viņa atsaucās uz tautu pašnoteikšanās principu un noraidīja
vācu pilsētas atdalīšanu no Vācijas teritorijas, piedāvājot Polijai brīvostas
Dancigā, Klaipēdā un Karalaučos5, kā arī neitralizētus pievedceļus pie
brīvostām. Šo pretpriekšlikumu Sabiedrotie 1919. gada 16. jūnija notā
noraidīja, aizrādot uz to, ka ievērojot Dancigas vācu raksturu. Sabiedrotie
neparedzēja to pievienot Polijai un ka Polija, no otras puses, nevar pielaist,
ka tās vienīgā osta atrastos citas valsts rokās; tamdēļ priekšlikums
konstituēt Dancigu kā brīvpilsētu esot vislabākais un arī no taisnības
viedokļa raugoties, vispareizākais atrisinājums. Parakstot 1919. gada
28. jūnija miera līgumu, vācu delegācija pieņēma arī noteikumus par
Dancigu, kā Sabiedrotie tos bija izstrādājuši: tie ietilpināti Versaļas miera
līguma 100.–108. pantā6 un to saturs galvenos vilcienos ir sekojošs:
• 157 •
a) Vācija atsakās no Dancigas par labu Galveniem Sabiedrotiem
(100. p.).
b) Galvenie Sabiedrotie apņemas konstituēt Dancigu (pilsētu un
apkārtējo teritoriju) kā brīvpilsētu Tautu Savienības aizsardzībā
(102. p.).
c) Dancigas Satversmi izstrādās Dancigas pārstāvji saziņā ar Tautu
Savienības ieceļamo Augsto komisāru (103. p.).
d) Dancigas Satversmi garantē Tautu Savienība (103. p.).
e) Augstais komisārs pirmā instancē izšķir strīdus starp Poliju un
Dancigu attiecībā uz miera līgumu vai uz līgumiem un norunām,
kas to papildina (103. p.).
f) Galvenie Sabiedrotie apņemas veicināt nolīguma slēgšanu starp
Poliju un Dancigu, kura nolūks būtu:
g) uzņemt brīvpilsētu Polijas muitas teritorijā un paredzēt brīvostas
izbūvi;
h) nodrošināt Polijai Dancigas ūdensceļu, doku utt. neierobežotas
lietošanas tiesības;
i) nodrošināt Polijai Vislas, dzelzceļu, pasta, telegrāfa un telefona
uzraudzību un pārvaldi Dancigas teritorijā;
j) nodrošināt Polijai tiesības izbūvēt un izlabot ūdensceļus, dokus,
dzelzceļus utt. un nomāt vai pirkt šim nolūkam vajadzīgos zemes
gabalus;
k) nodrošināt poļu iedzīvotājiem Dancigā līdzīgas tiesības kā pā-
rējiem;
l) nodot Polijai Dancigas ārlietu vešanu un Dancigas pilsoņu aizsar-
dzību ārzemēs (104. p.).
m) Dancigas teritorijā dzīvojošie Vācijas pilsoņi zaudē savu līdzšinējo
pavalstniecību un kļūst par brīvpilsētas pavalstniekiem (105. p.).
n) Divu gadu laikā tiem tomēr ir tiesības optēt Vācijas pavalstniecību,
bet tad viņiem gada laikā jāizceļo uz Vāciju (106. p.).
o) Visi Vācijas publiskie īpašumi Dancigas teritorijā pāriet uz Galveniem
Sabiedrotiem, kuri tos atdos brīvpilsētai vai Polijai (107. p.)
Dancigas pāriešanu Sabiedroto suverenitātē kārtoja 1920. g. 9. janvāra

vienošanās, kura noteica, ka Sabiedroto suverenitāte Dancigā de iure
nodibināta ar Versaļas miera līguma spēkā stāšanos, t. i., ar 1920. g.
10. janvāri, bet, ka varas de facto pārņemšana atlikta uz vēlāku laiku. Tā
notika 1920. gada 13. februārī, kad toreizējais Dancigas valdības prezidents
Fersters7 nodeva Sabiedroto pārstāvim Taueram8 pilsētas pārvaldi. Tauers
1920. g. 22. aprīlī Dancigas vārdā noslēdza saimniecisku līgumu ar
Poliju, kas nodibināja muitas ūniju, atstājot muitas administrāciju un
likumdošanu katrā valstī attiecīgai valdībai.
1920. g. 15. novembrī stājās spēkā Vēstnieku konferences 1920. g.
27. oktobra brīvpilsētas nodibināšanas lēmums un 1920. g. 9. novembra
līgums starp Vāciju un Poliju (t. s. Parīzes līgums), kuru paredzēja Versaļas
miera līguma 104. pants. Šā līguma galvenie noteikumi ir sekojoši:
• 158 •
a) Polija iecels diplomātisku pārstāvi Dancigā, kam piekritīs vidutāja
loma starp Dancigas un Polijas valdībām (1. p.).
b) Polija vedīs Dancigas ārlietas un garantēs Dancigas pilsoņiem
ārzemēs tādu pat aizsardzību, kā Polijas pilsoņiem (2. p.).
c) Danciga ieceļ atašejus pie Polijas konsulātiem, kurus nodibina
tādās vietās, kur Dancigai ir saimnieciskas intereses; šie atašeji ir
atbildīgi Polijas valdībai (3. p.).
d) Citu valstu konsuliem Dancigā eksekvatūra9 dodama tikai saziņā ar
Dancigas iestādēm (4. p.).
e) Konvencijas, kas attiecas uz Dancigu, iepriekš apspriežamas
ar brīvpilsētu; par apspriedes rezultātiem jāziņo Augstajam
komisāram; viņam ir veto tiesības attiecībā uz konvencijām, kas
pēc Tautu Savienības Padomes ieskatiem runā pretim šī līguma
noteikumiem vai brīvpilsētas tiesiskam stāvoklim (6. p.)
f) Ārējiem aizņēmumiem vajadzīga Polijas piekrišana (7. p.).
g) Brīvpilsēta apsola kuģiem zem Polijas karoga tādas pašas tiesības,
kādas ir kuģiem zem Dancigas karoga (10. p.).
h) Danciga un Polija sastāda vienu vienīgu muitas teritoriju ar Polijas
muitas likumiem un muitas tarifu (13. p.).
i) Jānodibina ostas komisija, kurā ieiet pa 5 Polijas un Dancigas
pilsoņiem un kuras priekšgalā atrodas prezidents, kuru, ja Danciga
un Polija nevar par to vienoties, ieceļ Tautu Savienības Padome no
Šveices pilsoņiem (19. p.).
k)10 Ostas komisija pārvaldīs ostu, ūdensceļus un ostas dzelzceļus
(20. p.).
l) Dzelzceļus (izņemot ostas dzelzceļus un ielas dzelzceļus) pārrauga
un pārvalda Polija, ņemot ienākumus un izdevumus uz sava rēķina
(21. p.).
m) Visi Vācijas publiskie īpašumi ostā, vai kuriem ir kāds sakars ar
ostas, ūdensceļu un ostas dzelzceļa pārvaldi un ekspluatāciju,
nododami ostas komisijai, bet tādi, kuriem kāds sakars ar pārējiem
dzelzceļiem, – Polijai (25. p.).
n) Ostas komisija var nomāt vai iegūt kustamas un nekustamas lietas
Dancigas teritorijā, ciktāl tas viņai liekas vajadzīgs sava uzdevuma
veikšanai (25. p.).
o) Dzelzceļu ekspluatācijai vajadzīgās atsavināšanas Dancigai
jāpielaiž (25. p.).
p) Ostas komisijas pienākums ir nodrošināt Polijai ostas un satiksmes
līdzekļu neierobežotas lietošanas tiesības tādā mērā, kādā tas
Polijas eksportam un importam ir vajadzīgs, kā arī gādāt par ostas
un ceļu izbūvi saskaņā ar satiksmes prasībām (26. p.).
q) Polija var ievest un izvest caur Dancigu visas preces bez ierobežojuma,
ciktāl to neaizliedz Polijas likumi (28. p.).
r) Polijai ir tiesības ierīkot Dancigas ostā pasta, telefona un telegrāfa
iestādes (un “service des postes”11 etc.) Polijas satiksmei ar ārzemēm
caur Dancigas ostu un Polijas satiksmei ar Dancigas ostu (29. p.).
• 159 •
s) Brīvpilsēta apņemas attiecībā uz minoritātēm piemērot noteikumus,
kas līdzinās tiem, kuri spēkā Polijā saskaņā ar 1919. g. 28. jūnija
līgumu starp Poliju un Sabiedrotiem (33. p.).
t) Brīvpilsētai jāgādā par to, lai likumdošanā un administrācijā poļu
iedzīvotāji netiktu nostādīti sliktākā stāvoklī, nekā pārējie pilsoņi
(33. p.).
u) Tuvākā laikā jānoslēdz konvencija par tiesu spriedumu savstarpēju
izpildīšanu, noziedznieku izdošanu un citiem juridiskiem
jautājumiem (35. p.).
v) Visi strīdi starp Dancigu un Poliju, kas izriet no šā vai no vēlākiem
līgumiem, kā arī visi jautājumi, kas skar Dancigas un Polijas
attiecības, nododami Augstajam komisāram izšķiršanai. Pārsūdzēt
var Tautu Savienības Padomē (39. p.).
***
1921. g. 24. oktobrī Danciga un Polija noslēdza vienošanos Parīzes
konvencijas izpildīšanai, kas satur noteikumus par:
• Polijas un Dancigas pilsoņiem (1.–44. p.);
• tiesu jautājumiem (45.–148. p.);
• pastu (149.–168. p.);
• kuģniecību (169.–183. p.);
• inanšu lietām (184.–196. p.);
• muitas lietām (197.–210. p.);
• importu un eksportu (211.–219. p.);
• Dancigas apgādi ar pārtiku, degvielu un izejvielām (220.–224. p.);
• valodas, skolu un citiem jautājumiem (225.–244. p.).
Šo vienošanos parasti sauc par Varšavas līgumu.
***
1922. gada 14. jūnijā brīvpilsētas Satversme stājās spēkā. 1930. g.
4. jūlijā tajā ieveda dažus pārgrozījumus, ievērojot tos, Dancigas tagadējās
Satversmes galvenie noteikumi ir sekojošie:
a) Dancigas pilsēta un ar to savienotā teritorija ir brīvvalsts ar
nosaukumu “Dancigas brīvpilsēta” (1. p.).
b) Valsts vara izriet no tautas (3. p.).
c) Oiciālā valoda ir vācu valoda. Poliski runājošajai iedzīvotāju daļai
likumdošana un administrācija nodrošinās brīvu tautisku attīstību
un tiesības lietot savu mātes valodu skolā, iekšējās administratīvās
un tiesu iestādēs (4. p.).
d) Bez Tautu Savienības piekrišanas brīvpilsēta nedrīkst:
1) kļūt par militāru vai lotes bāzi,
2) uzcelt cietokšņus,
3) atļaut munīcijas vai kara materiālu ražošanu savā teritorijā
(5. p.).
e) Parlaments (Volkstag) sastāv no 72 deputātiem (6. p.). (..)
g) Deputātus ievēlē uz 4 gadiem. Pirms 4 gadu notecēšanas parlamentu
var atlaist uz tā vēlēšanos vai uz tautas nobalsošanas pamata
(9. p.).
• 160 •
i)12 Senāta locekļus parlaments ievēlē uz nenoteiktu laiku. Senāts
sastāv no priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieka un 10 senatoriem
(25. p.).
k) Senāts un tā atsevišķi locekļi ir atkarīgi no parlamenta uzticības
un viņiem jāizstājas, ja parlaments viņiem ar lēmumu izsaka savu
neuzticību (29. p.).
l) Senāts nosaka Dancigas politiku un atbild par to parlamenta
priekšā (38. p.).
m) Senāts pārstāv brīvpilsētu, ciktāl tam nerunā pretim Versaļas miera
līguma noteikums, ka Polija ved Dancigas ārlietas (41. p.).
n) Likumus izdod parlaments un Senāts kopā, ar vienlīdzīgiem
lēmumiem. Ja Senāts kādam parlamenta lēmumam nepiekrīt, tad
likumprojektu sūta atpakaļ parlamentam; ja parlaments tomēr no
tā neatteicas, Senātam jāpiekāpjas vai jāsarīko tautas nobalsošana
(43. p.).
o) Satversmi var grozīt tikai ar Tautu Savienības piekrišanu (49. p.).
(..)
***
Bieži tiek izvirzīts jautājums, kādu publiski-tiesisko stāvokli Dancigas
brīvpilsēta ieņem. Daļa vācu autoru un gandrīz visi nevācu juristi uzskata
Dancigu par pussuverēnu valsti zem Polijas protektorāta, kura vienlaikus
arī stāv Tautu Savienības aizsardzībā; šo uzskatu motivē ar to, ka Polija
ved Dancigas ārlietas un ka šis apstāklis ir protektorāta teorētiskais
kritērijs. (..)
Turpretim daļa vācu autoru apgalvo, ka Danciga principiāli savu
ārpolitiku vedot pati un ka Polija to tikai pārstāvot ārzemēs, kādēļ Danciga
nav uzskatāma par valsti zem protektorāta (sous le protectorat), bet tikai
zem aizsardzības (sous le protection).
Dancigas militārās aizsardzības jautājumu nepiemin neviens no
starptautiskiem līgumiem par Dancigas tiesisko stāvokli. Par to runā
tikai Tautu Savienības Padomes 1921. g. 22. jūnija rezolūcija, kuru
izstrādājis barons Išī13 sakarā ar savu ziņojumu par Dancigas jautājumu.
Šī rezolūcija uzsver, ka Polija ir sevišķi piemērota Dancigas aizsardzībai
no sauszemes, kā arī kārtības uzturēšanai gadījumā, ja ar Dancigas
policijas spēkiem nepietiktu. Vajadzības gadījumā Augstajam komisāram
būtu jāizprasa attiecīgās instrukcijas no Tautu Savienības Padomes.
Tomēr divos gadījumos komisāram ir pilnvaras griezties tieši pie Polijas
valdības palīdzības dēļ: 1) ja Dancigas teritorijā notiek vai tai draud kāds
uzbrukums no kādas kaimiņvalsts (izņemot Poliju) un komisārs pats
pārliecinājies par lietas steidzamību; 2) ja kaut kādu apstākļu dēļ Polijai
nebūtu iespējams izlietot savas tiesības neierobežoti ievest un izvest caur
Dancigas ostu visas preces.
Katrā ziņā te neiet runa par Dancigas vai Polijas iniciatīvu; tikai uz
Augstā komisāra ierosmi Polija var sūtīt savu karaspēku uz Dancigu. (..)
Starp bezgalīgi daudziem strīdiem starp Dancigu un Poliju, ar kuriem
nācās nodarboties gan Augstajam komisāram, gan Tautu Savienības
• 161 •
Padomei un dažreiz arī Pastāvīgai Starptautiskai tiesai, ir tikai daži,
kuru objektiem bija lielāka nozīme. Šos jautājumus parasti atrisināja
kompromisa ceļā, kas neapmierināja ne vienu, ne otru pusi, un tādā
veidā Dancigas–Polijas attiecībās arvien paceļas tie paši pusnokārtotie
jautājumi. Ciktāl tie ir uzpeldējuši arī pēdējos gados, rāda sekojošais
hronoloģiskais pārskats par Dancigas svarīgākiem iekš- un ārpolitiskiem
notikumiem kopš 1931. gada.
1931. gada 26. oktobrī Augstais komisārs izšķīra strīdu starp Dancigu
un Poliju, kurš bija izcēlies no tā, ka Polija mēģināja izkonkurēt Dancigu,
virzot importu un eksportu pa lielākai daļai caur Gdiņu. Spriedumā teikts,
ka Polijai ir pienākums izlietot Dancigas ostu pilnā mērā, bet Dancigai
tomēr nav monopola tiesību uz to; Polija nedrīkst pabalstīt citas ostas,
dodot tām sevišķas priekšrocības.
1931. gada 11. decembrī Pastāvīgā Starptautiskā tiesa deva savu
atsauksmi Tautu Savienības Padomei, ka Polijai ne Versaļas miera līgums,
ne Augstā komisāra vai Tautu Savienības Padomes spriedumi nedod
tiesības izlietot Dancigas ostu karakuģu vajadzībām.
1932. g. 26. aprīlī Polijas pārstāvis Dancigā noteica, ka preču imports
uz Poliju turpmāk atļauts tikai tādām irmām, kas neizlieto Dancigai
piešķirtos kontingentus un kas atļauj Polijas muitas ierēdņiem kontrolēt
visus savus preču krājumus.
1932. g. 26. jūlijā Polija ieveda importa atļauju nodevu 1 % apmērā
no importējamās vērtības. Danciga uzskatīja to par muitas ūnijas neie-
vērošanu.
1933. g. 22. februārī Dancigas Senāts uzteica 1923. g. 1. decembra
vienošanos ar Poliju par ostas policiju un gribēja šo pārņemt savās
rokās. 1933. g. 6. martā Polija atbildēja uz to ar ostas sardzes (kas
apsargāja Polijas munīcijas noliktavas Dancigas ostā) pastiprināšanu par
100 vīriem. Dancigas valdība griezās pie Augstā komisāra, jo uzskatīja,
ka sardzes pastiprināšana bez Augstā komisāra un Dancigas piekrišanas
nav atļauta.
1933. g. 8. martā Dancigas Senāts atbildēja uz sardzes pastiprināšanu
ar palīgpolicijas iesaukšanu. 1933. g. 14. martā Polija izteica gatavību
atsaukt sardzes pastiprinājumu un ostas policijas jautājumā nogaidīt
parastās procedūras rezultātus.
1933. g. 13. aprīlī parlaments nolēma atkāpties.
1933. g. 27. maija vēlēšanu rezultātā bija:
Nacionālsociālisti 38 deputāti (līdz tam 13)
Vācu nacionālisti 4 10
Centrs 10 11
Sociāldemokrāti 13 19
Komunisti 5 7
Poļi 2 2
Ar to nacionālsociālisti bija ieguvuši absolūto vairākumu.
• 162 •
1933. g. 26. jūnijā parlaments piešķīra Senātam ārkārtējas pilnvaras
līdz 1937. g. 30. jūnijam inanšu lietu kārtošanai un trūkuma un bezdarba
apkarošanai.
1933. g. 5. augustā Danciga un Polija principiāli vienojās par poļu un
citu ārzemnieku tiesībām Dancigā, kā arī par Dancigas un Gdiņas ostu
izmantošanu. Oiciālā parakstīšana notika 1933. g. 18. septembrī. Protokols
par ostu izmantošanu nodrošināja Dancigai minimālu apgrozījumu uz
1933. g. 5. augustā starp Dancigu un Gdiņu pastāvošās attiecības 43 : 57
pamata. Ostas nodeva Dancigā pielīdzināta nodevai Gdiņā. Polija apsolīja
piešķirt Dancigas irmām eksporta atļaujas un muitas nolaidumus tāpat,
kā citām irmām.
1935. g. 13. februārī nacionālsociālistu frakcija gribēja iegūt 2/3
vairākumu un prasīja jaunas vēlēšanas. 21. februārī parlaments nolēma
atkāpties. 7. aprīļa vēlēšanas deva sekojošu parlamentu:
Nacionālsociālisti 43 deputāti (līdz tam 38)
Vācu nacionālisti 3 4
Centrs 9 10
Sociāldemokrāti 13 13
Komunisti 2 5
Poļi 2 2
1935. g. 22. jūlijā Polijas inanšu ministrs izdeva rīkojumu, ka Dan-
cigas muitnīcas drīkst pieņemt nomuitošanai tikai tādas preces, kas
domātas Dancigas vajadzībām. Polijai domātās preces turpretim jānomuito
muitnīcās Polijas teritorijā. Senāts protestēja pret šo rīkojumu, apzīmējot
to par pastāvošo tiesību neievērošanu un savukārt muitnīcām deva
rīkojumu to neizpildīt. Polijas valdība tomēr liedzās šo rīkojumu atcelt
un tamdēļ Senāts nolēma atcelt muitas nodevas svarīgākām Dancigas
patēriņa precēm, lai Polijai celtos zaudējumi. 8. augustā Danciga un Polija
vienojās: Polija atcēla savu rīkojumu un Danciga savējo.
1936. g. 27. jūnijā Dancigā ieradās vācu kreiseris “Leipzig”, kura
komandants14 neievēroja pieņemto tradīciju un neieradās pie Augstā
komisāra ar vizīti. Šis notikums deva vielu ilgstošām asām kontroversēm
Tautu Savienības priekšā un beidzot tika likvidēts notu apmaiņas ceļā
starp Poliju un Vāciju.
1936. g. 4. jūlijā Senāta prezidents Greizers15 Tautu Savienībā teica lielu
runu, kurā viņš vērsās pret Tautu Savienību un pret Augsto komisāru.
1936. g. 14. oktobrī likvidēja sociāldemokrātisko partiju.
1937. g. Dancigas–Polijas attiecības uz neilgu laiku uzlabojās. Februārī
gan parādījās ziņas franču presē, ka Vācija gatavojot apvērsumu Dancigā
ar mērķi pievienot to Vācijai, bet tiklab Vācija un Danciga, kā arī Polija
dementēja šādas baumas un nosauca tās par nepamatotām.
1937. g. 18. februārī Tautu Savienības Padome iecēla Šveices profesoru
Kārli Burkhardu16 par Augsto komisāru Dancigā uz 3 gadiem, agrākā
komisāra Lestera17 vietā. (Profesors Burkhards nav pārcēlies uz Dancigu,
bet turpina savu zinātnisko darbu Šveicē).
• 163 •
1937. g. 5. maijā parlaments pagarināja 1935. g. likumu par Senāta
ārkārtējām pilnvarām (trūkuma novēršanai) uz turpmākiem 4 gadiem.
1937. g. 14. maijā Vācu nacionālistu partija nolēma savu likvidāciju.
1937. g. 11. oktobrī Senāta prezidents Greizers un nacionālsociālistu
vadītājs Forsters18 lielā nacionālsociālistu partijas sanāksmē, starp citu,
sacīja, ka pēc sociāldemokrātiskās partijas aizliegšanas un vācu nacio-
nālistu partijas pašlikvidācijas nacionālsociālistiem Dancigas parlamentā
piederot 2/3 vairākums un ka turpmāk varēšot grozīt arī Satversmi pēc
nacionālsociālistu ieskatiem. Jaunas vēlēšanas neesot paredzēts noturēt,
bet izdevīgā brīdī likvidēšot arī pēdējo partiju – Centru. 21. oktobrī
Dancigas policijas priekšnieks deva rīkojumu Centru likvidēt. Ar to na-
cionālsociālisti palika vienīgā partija Dancigas parlamentā (tikai 2 poļu
deputāti vēl sēdēja tur) un sāka pieskaņoties Vācijai arī iekšpolitiskā un
administratīvā ziņā.
1938. g. 2. februārī nacionālsociālistu vadītājs Forsters kādā runā
atzīmēja, ka Ženēvas iespaids uz Dancigas iekš- un ārpolitiku esot atvietots
ar tiešām sarunām starp Berlīni un Varšavu, kuras esot daudz vērtīgākas.
1938. g. 20. februārī Hitlers Reihstāgā teica: “Kopš Tautu Savienība
vairs nemēģina traucēt Dancigu un arī ir iecēlusi ievērojamu personu par
komisāru, Dancigas jautājums vairs neapdraud Eiropas mieru. Polija ievēro
Dancigas nacionālo stāvokli un Danciga un Vācija ievēro Polijas tiesības;
tādā veidā izdevās radīt saprašanās ceļu, izejot no Dancigas jautājuma,
kas noveda pie pilnīgi skaidrās un patiesi draudzīgās sadarbošanās.”
1938. g. 20. oktobrī Danciga ieveda vispārējo drošības dienestu, kurā
var iesaukt visus 25–50 gadus vecus pilsoņus.
1938. g. 5. decembrī Danciga izdeva likumu asins un goda aizsargāšanai,
kas līdzinās “Nirnbergas likumiem”19.
1939. g. februārī Dancigas Tehniskajā augstskolā notika sadursme starp
poļu un vācu studentiem. Dancigas Senāta viceprezidents nodeva Polijas
diplomātiskam pārstāvim verbālnotu, kurā Polijas valdība uzaicināta
izteikt savu nepiekrišanu poļu studentu Dancigā sacerētam un poļu presē
publicētam uzsaukumam par Dancigas un Austrumprūsijas pievienošanu
Polijai. Polijas diplomātiskais pārstāvis informēja Senāta prezidentu par
to, ka Polijas valdība šim uzsaukumam nepiekrīt.
1939. g. 7. martā Dancigas Senāts izdeva rīkojumu par žīdu izceļošanas
veicināšanu un nodrošināšanu. Saskaņā ar to visi Dancigas žīdi ietilpināti
vienā kopā, kurai jāatmaksā valstij visi izdevumi, kas rodas sakarā ar
žīdu izceļošanu. Šis rīkojums skar arī ārvalstu pilsoņus – žīdus, kuriem
Dancigā pieder nekustami īpašumi.
1939. g. 22. martā Senāts ar likumu pagarināja parlamenta pilnvaras
uz turpmākiem 4 gadiem bez Satversmē paredzētām jaunām vēlēšanām, jo
parlamenta sastāvs (70 nacionālsociālisti un 2 poļi) atbilstot iedzīvotāju
politiskam noskaņojumam un jaunas vēlēšanas tur nekā nevarot grozīt,
tās tikai prasītu liekus izdevumus.
1939. g. sākās jauns posms Dancigas jautājumā. Iepriekšējos divos
gados Vācijai ar Polijas palīdzību izdevās pilnīgi sagraut Tautu Savienības
• 164 •
autoritāti Dancigā; tagad, kad tas ir izdarīts, Vācija atkal uz dienas kārtības
liek Dancigas piederības un koridora jautājumu. Vācijas priekšlikums
Polijai, kā izriet no Hitlera 1939. g. 28. aprīļa runas, ir sekojošais:
Dancigai jāatgriežas pie Vācijas; Polija piešķir Vācijai eksteritoriālu šoseju
un dzelzceļa līniju caur koridoru; Vācija atzīst Polijas robežas par galīgām
un ir gatava noslēgt ar Poliju neuzbrukšanas līgumu uz 25 gadiem.
Polija šos priekšlikumus noraidīja, bet neatteicās no tālākām sarunām.
Daļa poļu preses uz Vācijas teoriju par dzīves telpu (Lebensraum) ta-
gad atbild ar tēzi par Polijas dzīves telpu, kurā ietilpstot Danciga un
Austrumprūsija, un prasa pilnīga protektorāta nodibināšanu pār Dancigu. (..)

1
Haff (vācu val.) – joma.
2
Kašubi – neliela, poļiem radniecīga rietumslāvu tauta.
3
Domāti Pomerēlijas (Austrumu Pomožes) hercogi.
4
Domāta ASV prezidenta Tomasa Vudro Vilsona (Wilson, 1856–1924) pasludinātā
miera programma jeb Četrpadsmit punkti (1918). Tās 13. punkts noteica, ka
jābūt izveidotai neatkarīgai Polijas valstij ar brīvu pieeju jūrai.
5
Karalauči (lietuv. val. Karaliaučius) – Kēnigsberga (mūsdienās Kaļiņingrada
Krievijā).
6
Šie un citi dokumenti atrodas lietā kā pielikumi.
7
Šķiet, ka pārskata autors ir šeit kļūdaini minējis Albertu Forsteru, kurš dokumenta
tapšanas brīdī bija NSDAP gauleiters Dancigā, jo 1919.–1920. g. pilsētas galva
un 1920.–1931. g. Senāta prezidents bija Heinrihs Frīdrihs Sāms (Sahm, 1877–
1939).
8
Redžinalds Tomass Tauers (Tower, 1860–1939) – Lielbritānijas politiķis. 1919.–
1920. g. Sabiedroto un Tautu Savienības Augstais komisārs Dancigā.
9
Eksekvatūra – oficiāls dokuments, ar kuru valdība atzīst kādas valsts konsula
pilnvaras.
10
Tā dokumentā (apakšpunkts “j” izlaists).
11
Service des postes (franču val.) – pasta dienests.
12
Tā dokumentā (apakšpunkts “h” izlaists).
13
Kikudžiro Išī (Ishii, 1866–1945) – Japānas diplomāts un valstsvīrs. 1915.–
1916. g. ārlietu ministrs, 1918.–1919. g. vēstnieks ASV, pēc tam – pārstāvis
Parīzes Miera konferencē, delegāts Tautu Savienībā.
14
Domāts kapteinis.
15
Arturs Greizers (Greiser, 1897–1946) – NSDAP politiķis. 1934.–1939. g. Dancigas
brīvpilsētas Senāta prezidents.
16
Karls Jākobs Burkhards (Burckhardt, 1891–1974) – Šveices zinātnieks, profesors.
1937.–1939. g. Tautu Savienības Augstais komisārs Dancigā, 1944.–1948. g.
Starptautiskā Sarkanā Krusta prezidents.
17
Sīns Lesters (Lester, 1889–1959) – Īrijas diplomāts, 1933.–1937. g. Tautu
Savienības Augstais komisārs Dancigā, 1940.–1946. g. Tautu Savienības
ģenerālsekretārs.
• 165 •
18
Alberts Forsters (Forster, 1902–1952) – NSDAP politiķis. 1930.–1939. g. NSDAP
gauleiters Dancigā, 1939.–1945. g. Reiha Dancigas-Rietumprūsijas novada
gauleiters un pārvaldnieks.
19
1935. g. 15. septembrī Vācijā izdotie t. s. Nirnbergas likumi (Likums par Reiha
pilsoņiem, Likums vācu tautas un vācu goda aizsardzībai) bija vērsti pret
ebrejiem.
3.25. Polijas ārlietu ministra J. Beka raksts

diplomātiskajām pārstāvniecībām par valdības
nostāju pret Rietumu lielvalstu un PSRS sarunām
(Varšavā, 1939. g. 9. jūnijā)
Diplomātiskas sarunas par iespējamu militāru savienību starp Liel

britāniju, Franciju un PSRS turpinājās kopš 1939. g. marta. Padomju
Savienība uzstāja, ka līguma pamatā jābūt savstarpējās palīdzības
principam. Kad 27. maijā Rietumu lielvalstis piekrita šim nosacījumam,
PSRS 2. jūnijā piedāvāja parakstīt savstarpējās palīdzības pakta līgumu,
saskaņā ar kuru Lielbritānija un Francija cita starpā akceptētu Sarkanās
armijas darbību šo Rietumvalstu sabiedroto (galvenokārt Polijas)
teritorijā. Ievērojot PSRS politisko raksturu un ārpolitiskos mērķus, šāda
iespēja varēja apdraudēt Polijas teritoriālo integritāti un pat neatkarību.
Sakarā ar Strenga1 izbraukšanu uz Maskavu lūdzu paziņot Foreign
Ofice2, ka no Parīzes mēs esam saņēmuši padomju atbildes uz pēdējo priekš-
likumu norakstu un ka mūsu nostāja paliek tāda, kā iepriekš, konkrēti:
1) Mēs nevaram piekrist tam, ka lielvalstu un PSRS līgumā tiek pie-
minēta Polija.
2) PSRS palīdzības sniegšanas principu valstij, kurai uzbrukts, pat
bez šīs pēdējās piekrišanas, attiecībā uz Poliju uzskatām par nepie-
ļaujamu, bet attiecībā uz citām valstīm – par bīstamu stabilizācijas
un drošības pārkāpumu Austrumeiropā.
Padomju palīdzības joslas noteikšana, pēc mūsu domām, ir iespējama
vienīgi sarunu ceļā starp valsti, kurai uzbrukts, un PSRS.
Kā komentāru lūdzu piebilst, kā pēc mūsu vērtējuma PSRS ir izšķīrusies
konkrēti neiesaistīties pašreizējā stadijā un šī iemesla dēļ pārlieku lielas
rezonanses piešķiršana sarunām vienmēr nostādīs Krievijas partnerus
neizdevīgā situācijā.
Saņem: Londona; informācijai: Parīze, Maskava.
1
Viljams Strengs (Strang, 1893–1976) – Lielbritānijas diplomāts. No 1933. g.
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas padomnieks, 1937.–1939. g. Viduseiropas
• 166 •
nodaļas vadītājs, 1939.–1945. g. valsts sekretāra vietnieks. 1939. g. jūnijā
deleģēts sarunām uz Maskavu.
2
Foreign Office – Lielbritānijas Ārlietu ministrijas oficiālais nosaukums.
3.26. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums ārlietu

ministram V. Munteram par Polijas ārpolitisko
situāciju un attiecībām ar Latviju
Šajā laikā Latvijas valdību interesēja Polijas nostāja padomju–britu–

franču sarunu jautājumā, jo tā principā sakrita ar Latvijas pozīciju, turklāt
abās zemēs sarunas un eventuālo lielvalstu garantiju jautājums izraisīja
nemieru. Tādēļ L. Ēķis vispārīgajā Polijas ārējās politikas apskatā lielu
vērību pievērš V. Strenga darbībai Polijā pirms izbraukšanas uz Maskavu, kā
arī Polijas attiecībām ar Latviju un citām Baltijas valstīm (īpaši – saistībā
ar 7. jūnijā Berlīnē parakstītajiem Vācijas neuzbrukšanas līgumiem ar
Latviju un Igauniju), kā arī citiem ārējās politikas jautājumiem.
Tāpat kā visās Eiropas galvaspilsētās, arī Varšavā ir liela interese

par angļu–franču–krievu sarunām un Baltijas valstu jautājumu. Baltijas
valstu jautājumi nekad gan līdz šim nebūs tik plašu publicitāti baudījuši,
kā pēdējā laikā sakarā ar grūtajām angļu–franču–krievu “miera pakta
sarunām” un Latvijas–Igaunijas neuzbrukšanas paktu noslēgšanu
ar Vāciju. Starptautiskā prese pēdējā laikā ir izcilu vērību piegriezusi
angļu Foreign Ofice direktora Viljama Strenga apmeklējumiem Varšavā.
Sakarā ar Jūsu jautājumu un uzdevumu vakardien, es šodien visas šīs
aktuālās problēmas draudzīgā un atklātā sarunā izdebatēju ar šejienes
Lielbritānijas vēstnieku seru Hovardu Kenardu. Vispirms par Strenga
“misiju”. Strengs pagājušo nedēļu viesojies pie sera Hovarda Kenarda
un Strenga apmeklējums Varšavā, pēc vēstnieka strikta apgalvojuma,
nav nekas vairāk bijis, kā atpūtas ceļojums un atpūtas uzturēšanās
Varšavā un daži izbraukumi ārpus Varšavas, dažas intīmas maltītes ar
Arciševski, Beka kabineta šefu Lubeņski un poļu Ār[lietu] ministrijas
Rietumu departamenta direktoru grāfu Potocki1. Šajās privātajās
satikšanās laikā nekas nopietns vai aranžējošs neesot starp poļiem un
angļu Foreign Ofice direktoru runāts. Bez šaubām, privātu sarunu veidā
esot pieskārušies “degošiem dienas jautājumiem”. Bet šeit Varšavā neesot
nekas “savārīts”, nedz arī kaut kādas jaunas idejas gūtas pie komplicētā
stāvokļa atrisināšanas. Starp citu, varu piezīmēt, ka arī es personīgi
satiku direktoru Strengu pagājušo trešdienu (7. jūnijā), kādās viesībās
pie Valsts prezidenta civilās kancelejas direktora Zaņevska2. Nevarējām,
bez šaubām, viesībās ar Strengu pārrunāt kaut kādas problēmas un arī
• 167 •
pats Strengs man sacīja, ka viņa uzturēšanās esot a short holiday3. Vakar
vakarā Strengs ieradies Varšavā ar lidmašīnu no Londonas un šorīt no
rīta 9-os aizbraucis uz Maskavu ar vilcienu. Šoreiz Strengs nevienu poli
nav saticis un ne ar vienu nav runājis. Vakaru un nakti uzturējies pie sava
drauga Britānijas vēstnieka sera Hovarda Kenarda.
Angļu vēstnieks, runājot pēc būtības par dienas problēmām, saka, ka
viņa draugam Strengam Maskavā acīmredzot būšot grūtas dienas. Angļu
valdība un arī Strengs visā pilnībā saprotot un attaisnojot mūsu viedokli
par garantiju nevēlēšanos no krievu puses. Drusku paradoksāli jau nu
gan iznākot, ka mēs atteicoties no labdarības, bet nopietni runājot, krievu
ineses un bīstamie punkti attiecībā pret mums angļiem esot pavisam
skaidri un pārliecinoši, neskatoties uz dažādām niansēm franču–angļu
un poļu presē. Arī poļi, tāpat kā mēs, esot noteikti pret garantiju un tiešas
palīdzības akceptēšanu no krievu puses. Tomēr, ja Maskavā būtu īsta
un patiesa vēlēšanās nonākt pie vienošanās, tad reālu grūtību patiesībā
neesot. Diplomātiskās formulas, kā tikt pāri kutelīgajiem jautājumiem
esot dažādas un nākošo dienu sarunas Maskavā rādīšot, kādi varianti
varēšot izvirzīties konkrētāki, nekā to minot prese. Mūsu viedoklis no
angļu puses katrā ziņā tiekot respektēts. Par mūsu viedokli un visiem
“krusta gājieniem” sarežģītajās formulās un garantijās esot visos sīkumos
informēts un pie tam labi orientējoties direktors Strengs. Poļu vēstniekam
Londonā pēdējās dienās esot bijušas sarunas ar Foreign Ofice par šīm
problēmām, bet angļu vēstnieks šeit nedomā, ka poļi būtu rādījuši kādu
sevišķu aizgādniecisku interesi par Baltijas valstīm. Šī atbilde nāca uz
manu piezīmi, ka es pēdējā laikā šeit, Varšavā, poļu presē vēroju zināmu
tendenci sevišķi izcelt visas tās ziņas, kur tās arī nebūtu parādījušās,
ka vienīgais glābiņš mazajiem Baltijas “bēbīšiem” jāmeklē pie lielā poļu
onkuļa. Es teicu vēstniekam, ka viņš droši vien labi zina, ka Baltijas
“bēbīši” ļoti nemīl svešus onkuļus, kuri savu mīlestību piedāvā nelūgti.
* * *
Ar poļu kompetentām personām šajos jautājumos man ir iksētas
norunas tikties šovakar un rītdien. Par to, ko poļi šajās lietās varēs un
gribēs stāstīt, ziņošu papildām rītdien.
* * *
Angļu vēstniekam, kā mums daudziem citiem, visu laiku bažas rada
Dancigas notikumi un poļu–vācu ķīvēšanās, spītēšanās, preses lamāšanās,
minoritāšu spaidīšana, dumju joku lansēšana4 par vēl tik neseniem
draugiem un “fīreriem” kā Polijā, tā arī Vācijā. Dancigā katru sestdienu
notiek kaut kāda afēra – vai nu šaudīšanās, vai muitas inspektoru
“zagšana” – un šosestdien droši vien būs lielāka “ambrāža” tāpēc vien,
ka SA5 vīri taisīs savus manevrus Dancigas teritorijā un gaidāma Gēbelsa
ierašanās ar visu pompu un propagandas bungām. Anglija vēl šobrīd
nemaz nesaredzot galu Dancigas problēmai. Paralēles vilkt ar Sudetiju šeit
nevarot, jo Dancigā neviens vācietis apspiests netiekot. Dancigā cietējs
esot polis, jo polis nevar nekur atklātībā rādīties, lai neriskētu dabūt
kāvienu. Ēdienu un dzērienu dancigieši poļiem arī nedrīkst pārdot. Poļu
• 168 •
ideja par Dancigas militarizēšanu neliekoties kā problēmas atrisinājums.
Laikam gan šovasar nekas neiznāks ar atvaļinājumu, bēdīgi noteica sers
Hovards Kenards, man no viņa atvadoties.
* * *
Mūsu jautājumos pēc neuzbrukšanas paktu noslēgšanas ar Vāciju es
manu vienu otru nepatīkamu noti visdažādāko novirzienu poļu presē.
Atsevišķus laikrakstu izgriezumus esmu kārtīgi piesūtījis Baltijas valstu
nodaļai. Šeit es gribētu piezīmēt vispārējos iespaidus un secinājumus,
kas man radušies pēc visu šejienes noskaņu vērošanas. Oiciāli poļi
apgalvo, kā to esmu Jums jau ziņojis, ka viņiem nav nekas pretim pret
mūsu neuzbrukšanas līgumiem ar Vāciju. Prese pēdējās dienās, tātad
labu laiku pēc līguma parakstīšanas, tomēr pielaiž pārāk asu humoru un
līgumu nozīmes bagatelizēšanu6. Šeit daži piemēri. Svētdien, 11. jūnijā,
“Kurier Poranny”7 politiska joka veidā raksta, ka sakarā ar pēdējā laika
neuzbrukšanas paktu inlāciju starptautiskos tirgos esot vērojams līdz
šim nebijis makulatūras cenu kritums. Otrais tās pašas dienas “Express
Poranny”8 ievietojis Jūsu personas raksturojumu, kur ar komplimentiem
saudzīgi redzama vēlēšanās “iekost” Jums kā Latvijas ārpolitikas
vadītājam. Trešais – šodien “Kurier Polski”9 diezgan “ģiftīgā”10 rakstā atkal
piemin Jūsu vārdu un kritizē Jūsu interviju žurnālistiem pēc atgriešanās no
Berlīnes, pielaižot, it kā nezinot, kardinālu kļūdu par Jūsu apbalvošanu ar
“kaut kādu tur ordeni” (“jakimś wysokim orderem”11), kur ministrs Selters
šo ordeni neesot dabūjis. Ja “Kurier Polski” būtu gribējis būt objektīvs, tas
bez šaubām viegli būtu varējis redzēt, kauču no tās pašas Latvijas preses,
ka Selters šo “jakiś wysoki order” jau saņēma gadu vai vairāk agrāk pirms
Jums12. “Kurier Polski” rakstu sniedzu šodien tulkojumā Baltijas valstu
nodaļai, bet vēl varētu šeit piezīmēt, ka šī poļu avīze dod Jums padomu
nerunāt par Hitlera miermīlīgiem nolūkiem vispārēju pravietošanu veidā.
Jau kopš maija otras puses ļoti bieži esmu atradis poļu laikrakstos,
bet sevišķi “Kurier Warszawski”13 melnā drukā izceltas ziņas, ka Baltijas
valstis tā vien tik ilgojas pēc Polijas aizsardzības. Veselu rindu šādu rakstu
esmu piesūtījis Baltijas valstu nodaļai.
“Kurier Warszawski” dažkārt ļoti asprātīgais ievadnieks St. Stroņskis14
sava laikraksta piektdienas numurā (11. jūnijā) arī diezgan “jehidno”15
bagatelizē Latvijas–Igaunijas noslēgtos neuzbrukšanas paktus ar Vāciju
un raksta, ka tagad esot pilnīgi skaidrs, ka ne Latvija, ne Igaunija, nedz
Lietuva Vācijai neuzbrukšot. Turpretim Vācijai arī pēc paktu noslēgšanas
palikšot vecais likums spēkā: “Not kennt kein Gebot”16 un, ja vajadzība
prasīšot, Hitlers iebrukšot Baltijas valstīs tāpat, kā savā laikā Vācija
rīkojusies ar Beļģiju.
Oiciālie poļi, ja tiem jautā par viņu lielo interesi par Baltijas valstu
likteņiem, parasti loka vārdu “draudzība” pašos neiedomājamākajos
variantos un pastrīpo, ka viņu draudzība pavisam cita lieta un daudz
labākas kvalitātes, nekā, par piem.[ēru], krievu uzbāzība ar garantijām.
Man gan jāpiezīmē, ka lielu starpību nevaru saskatīt17, izņemot to, ka
poļi ļoti glumi un veikli spēlē draudzību, bet krievi vienkārši un taisni
• 169 •
pasaka, ko tie labprāt vēlētos. Man šeit jāatzīmē kāda saruna ar poļu
ārlietu viceministru grāfu Šembeku. Saruna grozījās ap Baltijas valstu un
sevišķi Lietuvas problēmām sakarā ar garantiju jautājuma pacelšanos.
Šembeks teica, pie tam ļoti zīmīgi un daudzsakoši smaidot, ka Lietuvai
nu gan nekādas garantijas neesot vajadzīgas, jo par Lietuvas labklājību
un drošību katrā ziņā rūpēšoties Polija. Šembeks neteica ar savu muti to,
ko es nupat šeit uzrakstīju, bet gan ar “ifīgu” smaidu apstiprināja manu
jautājošo frāzi šinī stilā un saturā.
* * *
No dažām citām problēmām, kas Varšavā gūst ievērību, ir pēdējā
laika notikumi Čehijā. Poļi nesen ir sākuši raidīt no Katovices ziņas pa
radiofonu čehu valodā. Ir vērojama arī apslēpta aktivitāte lai stiprinātu
čehu pagrīdes darbību un pretestību pret vācu okupantiem. Nesen šeit
ieradās pazīstamais čehu ģenerālis Prhala18, kā dzird, dibināšot šeit
čehu leģionu cīņai ar vāciešiem. Tas tomēr, kā liekas, būs bijis par karstu
priekš poļiem un ģenerālis Prhala labāk došoties uz Franciju, laikam taču
ar tiem pašiem nodomiem. Vakar šeit ieradies ar nezināmiem nolūkiem
bijušā prezidenta Beneša brālis. Sarunās ar poļu privātiem ļaudīm esmu
guvis iespaidu, ka poļi stipri rēķinās konlikta gadījumā ar Vāciju uz čehu
palīdzību, resp. čehu sacelšanos pret vācu okupāciju. Arī diplomātiskās
aprindās par šo jautājumu bieži runā un atzīst, ka čehi jau kopš gadu
simtiem esot dikti labi pagrīdes darbinieki un dumpju rīkotāji, kurpretim
atklātā cīņā tie nekam nederot.
* * *
Poļu–leišu attiecībās nav nekas sevišķi jauns, izņemot to, ka nesen
panākta pilnīga vienošanās par koku pludināšanu un robežsatiksmi. Šīs
sekmīgās sarunas veduši no poļu puses stārasts Staņislavs Dvoraks un no
leišu puses apriņķa priekšnieks Paļevičs. Kokus pludināšot no jūnija līdz
oktobra mēnesim.
1
Juzefs Alfreds Potockis (Potocki, 1895–1968) – Polijas diplomāts. 1934.–1939. g.
Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors.
2
Henriks Zaņevskis (Zaniewski) – Polijas Valsts Prezidenta civilās kancelejas
priekšnieks.
3
A short holiday (angļu val.) – īsas brīvdienas.
4
Lansēšana – šeit.: plēšana.
5
SA (vācu val. Sturmabteilungen – triecienvienības) – nacistu partijas paramilitāras
vienības.
6
Bagatelizēšana – šeit: mazināšana, noniecināšana (franču val. bagatelle – nieks,
sīkums).
7
Kurier Poranny (poļu val. – Rīta Kurjers) – Polijas informatīvi politisks dienas
laikraksts Varšavā, pirmā avīze Polijā, kas pārgāja uz t. s. “amerikāņu stilu” (ātri
publicētas sensacionālas ziņas).
8
Express Poranny (poļu val. – Rīta Ekspresis) – Polijas rīta laikraksts Varšavā.
• 170 •
9
Kurier Polski (poļu val. – Polijas Kurjers) – Polijas politiski saimniecisks, konser-
vatīvs valsts mēroga dienas laikraksts Varšavā.
10
Giftig (vācu val.) – indīgs, dzēlīgs.
11
Precīzs tulkojums: kaut kādu augstu ordeni.
12
Runa ir par Polijas ordeņa “Polonia Restituta” (Polijas Atdzimšana) I šķiru.
13
Kurier Warszawski (poļu val. – Varšavas Kurjers) – Polijas dienas un vakara
laikraksts Varšavā (visizplatītākais galvaspilsētā), visas valsts mēroga
nopietnākais sludinājumu laikraksts.
14
Staņislavs Stroņskis (Stroński, 1882–1955) – Polijas zinātnieks, profesors,
publicists un politiķis.
15
Ехидно (krievu val.) – ļauni, dzēlīgi, indīgi.
16
Not kennt kein Gebot (vācu val.) – burt.: “nepieciešamība nepazīst priekšrakstus”,
tātad ir pieļaujama likumu un vienošanās pārkāpumi, ja to prasa situācija un
pašu intereses.
17
Ziņojuma kopiju saņēmušais Latvijas sūtnis Francijā O. Grosvalds vārdus “lielu
starpību nevaru saskatīt” pasvītrojis un blakus ielicis jautājuma zīmi, tādējādi
faktiski paužot, ka nepiekrīt teiktajam.
18
Ļevs Prhala (Prchala, 1892–1963) – Čehoslovākijas armijas ģenerālis un valsts-
vīrs. 1939. g. emigrācijā Polijā.
3.27. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par Polijas

attieksmi pret PSRS–Lielbritānijas–Francijas sarunām
Maskavā (Varšavā, 1939. g. 14. jūnijā)
Pēc Latvijas ārlietu ministra V. Muntera rīkojuma L. Ēķis centās

īpaši noskaidrot Polijas viedokli par sarunām Maskavā no atbildīgām
amatpersonām, ko izklāsta šajā ziņojumā.
Papildinot manu vakardienas ziņojumu No. S1.2/1883, pagodinos
ziņot, ka vakar vakarā un šorīt man bija kontakts ar svarīgiem poļu
ārpolitikas vadītājiem un pārzinātājiem.
Visā visumā informācija no šiem autoritatīviem poļu avotiem par
angļu–franču–krievu sarunām, par Viljama Strenga misiju puslīdz saskan
ar to, ko rakstīju vakardienas ziņojumā. Viens kungs no poļu Ārlietu
ministrijas nevarēja noturēties, nelietojot ļoti augsta stila valodu: “Kas
tur ko brīnīties, ka angļu Foreign Ofice svarīgi darbinieki tagad brauc pie
mums? Mēs taču esam sabiedrotie. Problēmu, ļoti svarīgu un konkrētu
jautājumu, kas mums jākārto ar Angliju, ir gubu gubām.” No šīm lielām
gubām konkrēts tomēr nekas neesot sarunāts – arī pēc šī arogantā kunga
informācijas tālākā mūsu sarunā. Otrs poļu kungs ar augstāku stāvokli,
bet mērenāku un daudz atklātāku valodu, bija precīzāks un pateica
attiecībā uz Strengu uz mata to pašu, ko Jums vakar ziņoju par manu
informāciju no angļu avotiem.
• 171 •
Attiecībā uz angļu–franču–krievu sarunām Polija esot tikusi konsultēta
un uz šo konsultāciju poļu valdība atbildējusi sekojošo: 1) Polija vēlas
no šīm sarunām palikt ārpusē; 2) Polija nevēlas tikt minēta slēdzamā
līgumā ne Polijas atbalstīšanas garantēšanas, ne palīdzēšanas ziņā
konlikta gadījumā. Eventuāla konlikta gadījumā, kur krievu palīdzība
poļiem varētu būt vēlama vai nepieciešama, šis jautājums ir kārtojams
tikai starp Varšavu un Maskavu, bet ne caur Londonu un Parīzi. 3) Poļi
paziņojuši angļiem un frančiem, ka poļi uzskata par bīstamu Krievijas
kaimiņvalstu garantēšanu vai palīdzības akciju iksēšanu no krievu
puses šīm kaimiņvalstīm. Ja to darītu, tā būtu bīstama politiskā līdzsvara
sašķobīšanās. Nekādā gadījumā krieviem nevarot atstāt spriest par to,
kad viņiem jānāk palīgā “apdraudētiem” kaimiņiem.
Angļi un franči atbildējuši, ka šo poļu viedokli pilnā mērā saprotot.
Sevišķi trešo punktu. Mazāka “saprašanas” nianse pie frančiem un
angļiem bijusi manāma pie 1. un 2. punkta.
Poļi no paša sākuma likuši saprast, ka viņi angļu–franču–krievu lī-
gumu nerekomendē, bet arī to nekavē.
Izejot no augstāk teiktā, esot skaidrs, ka Strengs Varšavā nav varējis gūt
no poļiem nekādu konstruktīvu padomu, jo poļi, kā redzams no augstāk
citētiem punktiem, ir vismaz divās lietās devuši negatīvus padomus.
Poļu valdības vispārējais iespaids no sarunu gaitas ir tāds, ka krievi
nevēlas aizsardzības līgumu ar angļiem un frančiem slēgt, ja nevar
dabūt apmierinājumu savām no jauna pamodušamies imperiālistiskām
tieksmēm. Krievi tīši velk garumā sarunas un vēlas saglabāt visus
trumpjus rokā, neizspēlētus un neatklātus uz lielā pokera galda. (..)
3.28. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums par sarunu

ar Polijas Valsts prezidentu I. Moscicki un ārējās
situācijas uztveri Polijas galvaspilsētā
Polijas prezidents I. Moscickis sarunā ar L. Ēķi apstiprināja ārlietu

ministra J. Beka šajā laikā realizētās ārpolitikas pamatnostādnes.
Ziņojumā L. Ēķis arī kopumā atspoguļoja ārējās situācijas redzējumu
Polijas galvaspilsētā šajā laikā.
Pagājusī nedēļa sevišķi ārējās politikas un notikumu laukā bija viena
no mierīgākajām, kādu es Polijā kopš pagājušā rudeņa esmu pieredzējis.
Diplomātiskā korpusā kolēģi runā jokodamies, ka arī ārlietu ministram
Bekam laikam pirmo reizi kopš pēdējā gada straujajiem notikumiem
atradies laiks interesēties par literatūru, jo kāds no kolēģiem sastapis Beku
• 172 •
Varšavas lielākajā grāmatveikalā, kur Beks iepircies lasāmo materiālu
priekš Vasarsvētkiem. Ja jau reiz ārlietu ministram ir laiks personīgi
iepirkties grāmatas, tad diplomātiskais korpuss labāku pierādījumu tam,
ka viss būs mierīgi, tiešām atrast nevarēja. Sakarā ar mūsu jātnieku
ekipas1 priekšā stādīšanu Valsts prezidentam man bija garāka saruna
ar prezidentu Moscicki par pēdējā laika acīmredzamām garastāvokļa
un noskaņu pārmaiņām Polijā kopš pagājušā marta mēneša. Prezidents
ar noteiktību apgalvoja, ka šī pārmaiņa un atgriešanās pie vecajiem
un jaunajiem sabiedrotajiem, poļu tautas gatavība cīņai, ja tā izrādītos
nenovēršama, esot ļoti dziļi ejoša un smagi esot pārrēķinājušies tie politiķi,
kas domājuši, ka Polija nobaidīsies un ies tālāk pa piekāpšanās ceļu.
Par Dancigas apstākļiem pēdējā nedēļā nekas jauns nav nācis klāt,
izņemot to, ka poļu ģenerālkomisārs apmainās ar Dancigas Senātu asām
notām, bet iespaids paliek tāds, ka manā iepriekšējā ziņojumā (25. maija
No S1.2/1677) rakstītais par klusu vienošanos gūst jaunu apstiprinājumu.
No Dancigas iebraukušie poļi stāsta, ka uzturēšanās Dancigā poļiem
saistīta ar lielām grūtībām un risku. Vienīgā vieta, kur poļi varot rādīties
cilvēkos, esot Poļu klubs. Par kafejnīcu, kino utt. apmeklējumu pašreizējā
situācijā poļiem neesot ko domāt.
Prese un sabiedrība pēdējā nedēļā ir lielu vērību piegriezusi angļu–
franču–krievu sarunām par pretagresijas frontes tālāku izveidošanu.
Mūsu viedokli, kāds tas izteikts š. g. 3. jūnija “Brīvās Zemes”2 numurā
un uz kuru pamatojoties es arī sīkāk paskaidroju Polijas ārlietu
viceministram grāfam Šembekam mūsu ieskatus par krievu pārlieku lielo
gādību un bažām par mūsu neatkarību, poļu valdība pilnā mērā saprotot
un arī savās attiecībās ar Krieviju nevarēšot iet tālāk par 1932. gada
neuzbrukšanas līguma rāmjiem. Saimnieciskā ziņā Polija stipri cerot uz
lielākiem apgrozījumiem ar Padomju Krieviju, jo politiskā saspīlējuma dēļ
it dabīgi mazinās apgrozījumi ar Vāciju. Jaunais krievu vēstnieks3 pāris
dienas atpakaļ ir akreditējies pie prezidenta (..)
Pēc lielo politisko līniju maiņas tagad notiek arī attiecību precizēšana
un intensivitēšana ar Franciju un Angliju. Kara ministrs ģen. Kaspšickis
bija nesen Parīzē, un pašreiz Varšavā viesojas franču ģenerālis Forī4, kas
savā laikā ir bijis poļu militārās akadēmijas galvenais organizētājs un
mācības spēks. Tāpat dzirdējām, ka Varšavā uzturēsies vairāki angļu
Ģenerālštāba virsnieki un iespaidīgi Foreign Ofice padomnieki. No
diplomātiskā korpusa apmeklētāju reģistra redzam, ka ārlietu ministru
pēdējā laikā visbiežāk apmeklē Lielbritānijas un Francijas vēstnieki.
Par vācu un itāļu vēstniekiem un viņu senāk tik ļoti biežām vizītēm
pašlaik nedzirdam neko un abi šie kungi, lai gan atrodas Varšavā, bet
maz kur ir redzami un tikpat maz ir dzirdams par viņu aktivitāti. Pat tīri
reprezentatīvās funkcijās viņus neredz piedalāmies. (..)
1
Starptautiskas jāšanas sacensības ar Polijas, Latvijas, Zviedrijas un Rumānijas
armiju komandu piedalīšanos Varšavā notika 1939. g. 27. maijā–5. jūnijā.
• 173 •
2
Brīvā Zeme – dienas laikraksts Rīgā 1919.–1940. g. (līdz 1934. g. – Latviešu
zemnieku savienības avīze).
3
PSRS vēstnieks Polijā 1939. g. jūnijā–septembrī bija Nikolajs Šaronovs.
4
Luijs Forī (Faury, 1874–1947) – Francijas armijas ģenerālis. 1936.–1939. g. 3. divī-
zijas komandieris, 1939. g. septembrī Francijas militārās misijas vadītājs Polijā.
3.29. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna

ar vēstnieku Maskavā V. Gžibovski par PSRS politiku
Polijas ārlietu resoru bija sasniegušas baumas par vācu–padomju
kontaktiem, taču tās nekādi nesaskanēja ar J. Beka pārliecību par abu
ideoloģiski savstarpēji naidīgo režīmu vienošanās neiespējamību. Patie
sībā šajā laikā jau bija iezīmējusies tuvināšanās iespēja, kas sāka
īstenoties jūlija beigās.
Jautāju vēstniekam, cik daudz patiesības ir baumās par vācu–padomju
sarunām. Vēstnieks tām netic. Viņš uzskata, ka var droši konstatēt divas
lietas: 1) Krievija nevar pieļaut Vācijas uzvaru; 2) Krievija nevar piekrist
kopējai robežai ar Vāciju. Tomēr Padomēs atskan balsis, ka Vācijas sakāve
varētu būt Krievijai nevēlama. Vēstnieks uzskata, ka Maskava neapšaubāmi
blefos pasaulei par šķietamām sarunām ar Vāciju, taču līdz patiesai vācu–
padomju savstarpējai sapratnei nenonāks. Viss šādu eventuālu sarunu
blefs balstīts uz to, ka Vācija zina, ka gadījumā, ja sapratīsies ar Krieviju,
tad zaudēs Japānu.
Padomes visupirms vēlās, lai nonāktu līdz karam starp kapitālistiskajām
valstīm. Šī gada martā viņi gribēja arī mūs pamudināt uz bruņotu
konliktu ar Vāciju un ar to bija izskaidrojumi mums adresētie viņu lielie
avansi. Pašlaik tas vairs nav aktuāli un tādēļ viņi īpaši nesteidzas pildīt
visu tolaik mums solīto.
Kas attiecas uz angļu–padomju sarunām, tad vēstnieks uzskata, ka,
lai kāds būtu to rezultāts, tas nebūs mums nelabvēlīgs. Iespējams, ka
tās ievilksies, un tas mums būtu visizdevīgāk. Eventuālas vienošanās
noslēgšana neapšaubāmi pazeminās mūsu vērtību Maskavā, bet būtībā
atnesīs mums labumu. Ja tomēr nonāktu līdz sarunu pārtraukšanai, tad
mūsu stāvoklis Maskavā nostiprināsies. Saskaņā ar pēdējām ziņām, starp
abām pusēm jau ir panākta vienošanās, balstoties uz kuru eventuāla
saprašanās stāsies spēkā tikai pēc militāra līguma noslēgšanas. Tam vēl
vairāk jānovilcina visa lieta.
Runājot par personālām lietām, Ļitvinovs pilnīgi pazudis, Potjomkins
parādās reti, Molotovs vēlas pats runāt ar vēstniekiem.
• 174 •
V. Munteram par braucienu uz Dancigu un Gdiņu
Latvijas sūtnis sniedz unikālu liecību par saviem personīgajiem pie
redzējumiem Dancigā laikā, kad saspīlējums starp Vācijas atbalstītajām
brīvpilsētas iestādēm un Polijas struktūrām pakāpeniski tuvojās kul
minācijai.
Izmantojot Jāņu laika brīvdienas, aizbraucu uz Dancigu un Gdiņu. Ceļš
no Varšavas uz Dancigu pa pusei iet pa veco Poliju un pa pusei pa tā saukto
koridoru. Iespaidi no poļu laukiem ļoti labi, rudzu lauki priekšzīmīgā
kārtībā un sola Polijā ļoti labu ražu. Arī citas lauksaimnieciskās kultūras,
cik pa ceļu braucot vērojams, ir labā stāvoklī un pieklājīgi apkoptas. Ceļš
vidēji labs Varšavas rajonā, apmēram 50 km rādiusā, pat ļoti labs. Tālāk,
un sevišķi koridorā, iespaids paliek, ka ceļš “sastiķēts” no atsevišķiem
gabaliem un pie tam taisni koridorā vietām pavisam slikts un liekas, ka
agrākās priekšzīmīgās vācu šosejas poļu valdīšanas laikā nav piedzī-
vojušas labošanas darbus.
Līdz agrākajam vācu cietoksnim Vislas krastos – Graudencai1 – ļoti
bieži nācās sastapt militāros transportus un apmēram 40 kilometrus
aiz Varšavas, agrākā krievu cietokšņa Modlinas rajonā, bija redzami
ļoti daudzi karavīri, gan uz ceļiem, gan laukos, gan jaunuzlabotos un
pat jaunkonstruētos vecās Modlinas fortos. Visu laiku pretim brauca ļoti
daudz smago auto ar aizsegtām pārvadāmajām kravām, un, kā vēlāk
noskaidrojās, tad šis smago auto transports no Gdiņas ļoti intensīvi
pēdējās dienās pārvadājot kara materiālus, kas pienākuši no Londonas un
kurus pa dzelzceļu vien transporta un slepenības labā nevarot pārvadāt.
Aiz Graudencas poļu militāro ļaužu redz samērā maz, lai gan ceļš iet
cieši gar Vislas kreiso krastu, kur labā Vislas krastā atrodas Rītprūsija
ar noslēpumainiem tumšiem mežiem. Pirmo reizi šo ceļojumu taisot, acīs
krīt milzīgā starpība kultūrā, ēku konstrukcijā, lauku apstrādāšanā, ceļu
apstādīšanā starp veco Krievijas Poliju un koridoru, resp., bijušo Prūsijas
Poliju. Pat cilvēki koridorā liekas no citas sugas, nav tik lēni un gausi
un izlaidīgi, kā to diemžēl vērojam bijušās krievu daļas Polijā. Uz Polijas
ceļiem un caurbraucot provinces pilsētiņām un ciemiem vajag pietiekošu
porciju apķērības, lai neapmaldītos un atrastu pareizo ceļu un virzienu.
Ceļu un virzienu rādītāju ļoti maz un tie paši ļoti pavirši un nesaprātīgi
novietoti. Koridorā turpretim ceļa rādītāji un apdzīvoto vietu nosaukumi
apzīmēti ļoti kārtīgi un šī kārtība pieaug arvien vairāk, jo tuvināmies
Dancigas apgabalam. Poliskā Tčeva, bijusī prūsiskā Diršava, jau stiprā
mērā rāda poliskās un vāciskās kārtības un iekārtas sajukumu.
Pārbraucot poļu un Dancigas robežu, pases kontrolē, bet vairāk arī neko.
Dancigas robežpostenis uz “Guten Tag”2 atbild ar “Heil Hitler” un laba ceļa
novēlēšanu. Iebraucot Dancigā un atstājot pie malas politiskās simpātijas,
• 175 •
nevar gan citu iespaidu gūt, kā esiet iebraukuši Vācijā. Tas ne tāpēc vien,
ka no katras mājas vai mājeles loga rēgojas kāds kāšu krusta karogs,
bet arī ārējie iespaidi no būvēm, cilvēkiem, ceļiem, laukiem un satiksmes
kārtības ļoti spilgti atgādina, ka esiet no Polijas iebraukuši citā pasaulē.
Pati Danciga, kā to arī apstiprināja dancigieši vēlākās sarunās, netiek vaļā
no mūžīgiem svētkiem. Tāpēc arī dancigieši Hitlera karogus, girlandes3 un
visādus butaforiskus postamentus, kur visur dominē sarkanā krāsa, nemaz
jau vairs pa starpsvētku dienām neņem nost, jo lētāk iznākot turēt karogus
un postamentus vienmēr katram gadījumam gatavus. Ja šodien tur bijis
Gēbelss, rīt štābšefs Luce4, tad parīt vai aizparīt droši vien būs vai nu vācu
virsnieku delegācijas vai kādi dziedātāji vai sportisti no Berlīnes, Elbingas5,
Karalaučiem… Prasīju vienam dancigietim, kas man rādīja ļoti laipnā
kārtā Dancigas ostu, kāpēc gan šodien (24. jūnijā) jums tik daudz karogu.
Dancigietis teica: “Domājiet, ka mēs zinām? Svētku jau mums ir pulka.”
Dancigas veikalos dominē poļu preces un tāpēc arī Dancigā nav redzams
un jūtams nedz pārtikas, nedz citu cilvēku ērtai dzīvei nepieciešamo mantu
trūkums. Varu iedomāties, ka daudzajām vācu delegācijām no Berlīnes un
citām īstām Vācijas vietām siekalas saskrien mutē, redzot Dancigas pārtikas
veikalus, pieblīvētos skatlogus ar poļu speķi, sviestu, olām un tamlīdzīgiem
labumiem. Dārdzība Dancigā stipri mazāka, kā, par piemēru, Varšavā. Poļu
zlotu ņem visur pretim, pat sīkos veikalos paritātē ar Dancigas guldeni. No
ielas publikas acīs krīt ļoti daudzas vāciskās uniformas – brūnas, melnas
un zaļgani-pelēkas. Braucot garām SA kazarmām un redzot SA vīrus
grupās pastaigājamies, paliek iespaids, ka Danciga ir jau militāri okupēta
no Trešās valsts. Redzēju arī milzīgo Arbeitsfront’a6 jaunceltni, kura
domāta oiciāli priekš Arbeitdienst’a7 ļaudīm, bet Dancigā nevienam neesot
noslēpums, ka viss šis kvartāls un šī milzīgā celtne ir domāta priekš vācu
karaspēka. Sopotas8 priekšzīmīgajās viesnīcās, neskatoties uz jauko laiku,
priekšzīmīgo kārtību, ļoti jauko situāciju un lielisko pludmali, absolūts
tukšums. Sopotas labākajā viesnīcā “Casino Hotel”ī, kura liekas apmēram
tāda pati, kā mūsu Ķemeru viesnīca, pa visu stāvu Jāņu laikā bija 3 viesi.
Senāk šinī laikā, t. i., īstās sezonas vidū, Sopotas viesnīcās bijis jāgaida
uz brīvu numuru dienām ilgi. Bet tagad, – “Juden sind unerwünscht”9 un
pārējiem laipni gaidītiem ārzemniekiem vienkārši bail braukt, jo neviens
taču nezina, taisni kuru sestdienu Vesterplates10 un nocietinātās Helas
pussalas modernās baterijas sāks šaut.
Grandiozu iespaidu atstāja Dancigas osta. Sevišķi modernās un ar
vislielākām ierīcēm apgādātās Dancigas kuģubūvētavas (..). Dancigieši
stāsta, ka Vācija pašreiz tik ārkārtīgi lielu svaru liek uz Dancigas formālo
pievienošanu Vācijai šo kuģubūvētavu dēļ. Senākos laikos Dancigas
kuģubūvētavas būvējušas vismodernākos vācu karakuģus. Tagad to lāgā
nevar, lai gan pats savām acīm redzēju Schichau kuģubūvētavā milzīgu
tankkuģi, kas vēl nav gluži gatavs, bet domāts priekš vācu kara lotes.
Redzēju arī vēl kādu otru lielu kuģi, kas jau gatavs, bet kuru nevarot nodot
priekš Ķīnas. Dancigas kuģubūvētavas arī bez tam esot apkrautas darbiem
un būvētavas doki jau 4 gadi uz priekšu nodrošināti ar pasūtījumiem.
• 176 •
Lieki runāt par poļu iespaidiem Dancigā. Iebraucējs Dancigā no poliskā
neredz nekā. Nav daudz poļu valodas, nedz poļu ierēdniecības. Danciga
dzīvo īstu Trešās valsts noteikto dzīvi, jo Danciga miniatūrā atdarina
visu to, ko dara un ko Dancigai diktē Berlīne. Nomināli Dancigu pārvalda
Senāts un Tautu Savienības komisārs. Pēdējais saņem savus Tautu
Savienības maksātos 72 000 Šveices frankus gadā un acīmredzot, dzīvo
mierīgi, ieslēdzoties savā lieliskajā villā un neviens no dancigiešiem viņu
neliekas zinot. Senāts ar savu prezidentu Greizeru raksta notas Polijas
komisāram, tas atbild, bet abas puses ar šo nepatīkamo korespondenci
pēdējā laikā nevienu lietu nav nokārtojušas. Faktiski valda gauleiters
Forsters ar visu komplicēto nacionālsociālistu partijas birokrātiju un
palīgorganizācijām. Arī Senāts un Greizers ir spiesti rīkoties tā, kā to diktē
partija, resp., Forsters ar saviem palīgiem. Forsters [ir] jauns, enerģisks
cilvēks, un kā kuriozs atzīmējams, ka viņa adjutants un labā roka esot
kāds Strautmans11 no Liepājas, skaidri runājot latviski un nevienam vēl
pašreiz neesot skaidrs, kā šis latviskais kungs uzdienējis partijā un vācu
valsts dienestā līdz slepenpadomniekam. Blakus gauleiteram darbojas
7 apriņķu valdes un 18 apakšapriņķu valdes, bez tam militarizētā SA un
SS organizācija ar lidotāju korpusu un motorizētām vienībām. Bez tam
Dancigā ir HitlerJugend12, BDM13 (vācu jauno sieviešu organizācija), DF
(vācu sieviešu organizācija)14, Veselības valdes, sociālās apgādības valdes,
skolotāju savienības, bijušo karavīru savienības, ierēdņu savienības,
studentu organizācijas, strādnieku – Deutsche Arbeitsfront, organizācija
“Kraft durch Freude”15 un vesela strīpa vēl citu mazāku organizāciju un
palīgiestāžu. Visām šīm organizācijām un iestādēm ir plaši birokrātiski
štati un tāpēc pa daļai atšifrējas noslēpums, kā tik daudzi dancigieši ir
tapuši par straujiem hitlerisma piekritējiem, jebšu to dzīves un labklājības
pamati atkarīgi no partijas amatiem. Par visu šo štatu uzturēšanu maksā
partija.
Dancigā un Sopotā acīmredzot visi gaida tālākus notikumus un pat
1. maija svētku un parādes tribīne šogad nav nojaukta, jo ja ne šodien, tad
rītu ieradīšoties Hitlers. Hitleru un formālo Dancigas pievienošanu visi
gaida, nemaz neparedzot, ka drīz pēc tam pārtikas skatlogos pazustu arī
poļu speķis, sviests un olas.
No Sopotas līdz Gdiņai ir 10 minūtes auto brauciens. No Sopotas un
Dancigas ir arī redzams, ka lielākā daļa ienākušo un izejošo kuģu dodas
uz Gdiņu. Pagājušā nedēļā vien Gdiņā ienākuši bez kārtējiem preču
kuģiem, pasažierkuģiem – 6 lieli kuģi ar kara materiāliem no Anglijas.
Gdiņā vairāki vilcieni gaida rindu, lai lādētu ogles eksportam. Šīs ogles
Gdiņā uzņem gan franču, gan itāļu, gan visuvisādu nāciju kuģi.
Gdiņa pāris gados ir izaugusi un uzbūvēta uz smiltīm. Bēdīgi
iedomāties, kāds būtu Gdiņas liktenis, ja vienā jaukā vai nejaukā dienā
Dancigā visā pilnībā iemaršētu vācu armija un ostā ierastos vācu kara
lote. Poļi uz Gdiņas–Dancigas robežas ir ierīkojuši gan vismodernākos
tanku kavēkļus un privātiem auto šosejā ir atstāta neliela spraudziņa, pa
kuru var izlocīties starp spicajiem tērauda stieņiem, kas rēgojas no šosejas
• 177 •
ārā. Esot poļiem ierīkotas arī vismodernākās krasta baterijas, bet, nemaz
neesot lielam stratēģim, grūti iedomāties, ka “dotā gadījumā” šīs baterijas
un tanku lamatas paspēs darboties. Varbūt arī, ka paspēs, jo poļi lielās,
ka 2 stundu laikā Dancigu varot noslaucīt no zemes virsas. Būtu tiešām
žēl par šo visās attiecībās skaisto pilsētu. Gdiņas osta, lai gan moderna,
bet viņas dabiskās dotības un īpašības man liekas pavisam nepietiekošas
un nesalīdzināmi neizdevīgākas, kādas tās ir turpat dažus kilometrus
atstatajā Dancigā. Gdiņā viss ir mākslīgs. Tā tas ir ar izbūvētiem atklātā
jūrā moliem, tā tas ir ar ostas smiltīs izbagarētiem baseiniem un arī ar
pašu Gdiņas steigā uzbūvēto pilsētu, kur māju sienām jau tagad vējš
pūšot cepuri nost. Gdiņā iespaids jau pilnībā polisks. Runā tikai poliski
un redzams, ka pilsēta apdzīvota gandrīz vai vienīgi no ienākušiem
poļiem. Ostas ierīces, krāni, pasažieru mājas, ielādēšanas un izlādēšanas
paņēmieni ultramoderni un visjaunākās konstrukcijas.
* * *
Ar parādēm un demonstrācijām Dancigā, ar asajām notām un preses
rakstiem abas pašreiz asā strīdā esošās puses – vācieši un poļi – mēģina
viens otram nogurdināt nervus un viens otru provocēt uz nepārdomātiem
soļiem. Abas puses lielās, ka paliks uzvarētājas šinī nervu pārbaudē. Ar
laiku redzēsim, kuram taisnība.

1
Graudenca – Grudzjondzas vāciskais nosaukums.
2
Guten Tag (vācu val.) – labdien.
3
Girlande (vācu val.) – vija, vītne.
4
Viktors Luce (Lutze, 1890–1943) – kapteinis, NSDAP darbinieks, no 1934. g. SA
štāba priekšnieks.
5
Elbinga – tagad Elblonga Polijā.
6
Deutsche Arbeitsfront (vācu val.) – Vācijas Darba fronte, darba ņēmēju un darba
devēju apvienotā arodbiedrība 1933.–1945. g.
7
Arbeitsdienst (vācu val.) – darba dienests. Vācijā 1935. g. ar likumu bija ieviests
obligātais darba dienests jauniešiem; to pārraudzīja īpaša varas struktūra –
Reiha Darba dienests (Reichsarbeitsdienst).
8
Dokumenta oriģinālā lietots Sopotas vāciskais nosaukums – Copota (Zoppot).
9
Juden sind unerwünscht (vācu val.) – ebreji ir nevēlami.
10
Vesterplate (Westerplatte) – pussala Dancigas ostā, Polijas tranzītnoliktavas
vieta, 1926.–1939. g. Polijas armijas vienības bāze.
11
Felikss Strautmans (Strautmann, 1907–?) – NSDAP darbinieks, valsts ierēdnis,
dzimis Jelgavā.
12
Hitlerjugend – Hitlera jaunatne, NSDAP jaunatnes organizācija.
13
Bund Deutscher Mädel, BDM – Vācu meiteņu savienība, Hitlerjugend atzars.
14
Iespējams, domāta Deutsche Frauenwerk (DFW) – viena no NSDAP sieviešu
organizācijām.
15
Kraft durch Freude (vācu val.) – spēks caur prieku.
• 178 •
V. Munteram par sarunām ar Polijas ārlietu ministru
J. Beku un viceministru J. Šembeku
(Varšavā, 1939. g. 14. jūlijā)
Sarunās ar Latvijas sūtni Polijas ārējās politikas vadītāji komentēja

politiskimilitārā stāvokļa aktualitātes. Galvenā vērība tika veltīta
arvien lielākā krīzē slīgstošajām attiecībām ar Vāciju, kā arī attiecībām
ar Baltijas valstīm. Britu–franču–padomju sarunas par garantijām
Maskavā tika pieminētas tikai garāmejot, jo tajās bija iestājusies zināma
stagnācija, turklāt jūlija vidū padomju puse bija kategoriski pieprasījusi,
lai politiskais līgums tiktu noslēgts vienlaikus ar militārās sadarbības
līgumu, un tas vēl vairāk sarežģīja situāciju.
Šodien biju audiencē pie ārlietu ministra Beka. Vispārējo politiski-
militāro stāvokli Beks novērtē apmēram sekojoši:
Ļaudis, kam darīšana ar politiku un diplomātiju, esot sadalījušies it
kā divos lēģeros. Vieni sakot, ka karš neizbēgams, un ka tas kuru katru
brīdi varot izcelties. Otri turpretim sakot, ka tagadējos apstākļos karš
kļuvis neiespējams. Beka domas esot tādas, ka ne vieniem, ne otriem nav
taisnība. Patiesība esot, ka karš gan nav neizbēgams, bet no otras puses
esot ļoti iespējams, ka tas varētu arī tuvākā nākotnē izcelties. Bīstamības
procents esot tik liels, ka Polija atradusi par nepieciešamu rīkoties ne
tik vien ar diplomātiskiem līdzekļiem, bet ņemt palīgā diplomātijai tās
dabīgo sabiedroto – armiju. Diplomātija viena pati vairs nespējot sagādāt
nepieciešamo ārējo drošību Polijas valstij. Tāpēc pēc pamatīgām pārdomām
Polija ķērusies arī pie militāriem soļiem. Kara briesmas veicinot tie apstākļi,
ka dažās valstīs valsts likteņu un politikas noteicēji nevadoties vairs no
valstiskuma veselā prāta un aprēķina, bet gan, ka notiekot neaprēķināmi
un pat neloģiski lēmumi, kurus pat pie vismodrīgākās diplomātijas un
novērošanas nav iespējams iepriekš paredzēt. Militārie aizsardzības soļi
maksājot ļoti dārgi, bet katrā ziņā tie esot lētāki, nekā pazaudēta politiska
neatkarība un pat varbūt ieslīdēšana karā nesagatavotiem.
Visos pamatos Polija arī pēdējās nedēļās centusies nenovirzīties no
savām ārpolitikas pamattēzēm. Šobrīd neesot vairs tik vienkārši un tik
viegli manevrēt, bet, kaut arī ar grūtībām, Polija cenšoties uzturēt līdzsvaru
un nesaistīties nedz ar Vāciju pret Krieviju, nedz ar Krieviju pret Vāciju.
* * *
Pārejot uz Latvijas–Polijas tiešām un netiešām attiecībām, es uzstādīju
vairākus jautājumus par poļu noskaņām pret mums sakarā ar pēdējā
laika aktuālām problēmām. Es pieminēju arī Harvata–L. Sējas sarunu,
kur mūsu vecais draugs Harvats esot atļāvies diezgan negatīvi un ļoti
greizi atsaukties par mūsu ārējo politiku un iekšējiem apstākļiem Latvijā.
Beks pēc būtības pateica man apmēram to pašu, ko agrākās sarunās biju
• 179 •
dzirdējis no grāfa Šembeka, Kobiļaņska un Arciševska. Attiecībā uz mūsu
“ieslīdēšanu” vācu ūdeņos (Harvata versija), Beks man skaidri un gaiši
apgalvoja, ka viņam un Polijas valdībai šādu ieskatu neesot. Es taču zinot,
ka viņš tai laikā, kad šī problēma bijusi aktuāla, esot devis instrukcijas
Klopotovskim Rīgā un Pšesmickim Tallinā informēt Latvijas un Igaunijas
valdības, ka Polijai nav ne mazāko aizdomu vai negribēšanas, ka mēs
šādu līgumu ar Vāciju slēdzam. Mūsu soļi esot bijuši loģiski un politiski
ļoti saprotami. Ja kaut kur poļu presē paspīdējuši kādi citādi ieskati, tad
tas esot pārpratums un apstākļu nepārzināšana: mums nemaz neesot,
normāli ņemot, bijis iespējams vācu piedāvājumu noraidīt, jo, pastāvot
neuzbrukšanas līgumam ar Krieviju, mēs nevarējuši atteikties no tāda
ar otru lielo kaimiņu – Vāciju. Beks mūsu vietā būtu rīkojies uz mata
tāpat, kā mēs esot darījuši. Lai arī līgumam ar Vāciju neilgu laiku pēc tam,
kad vācieši uzspridzinājuši poļu–vācu līgumu, nevarot dāvāt pārāk lielu
vērtību, bet kaut kas jau arī šie līgumi esot un tam varot būt arī lielāka
nozīme sarežģījumu aizkavēšanai.
Attiecībā uz krievu–angļu garantijām Beks no paša sākuma esot
draudzīgā kārtā brīdinājis angļus neuzspiest Baltijas valstīm šādas
garantijas, kas tagad jau arī vairs neesot aktuāls jautājums, jo angļu–
krievu sarunas vispārīgi ejot ļoti grūti un tur nekas prātīgs nevarot
iznākt. Atgriežoties pie Harvata–Sējas sarunas, Beks interpretēja Harvata
negatīvo izrunāšanos par Latvijas politiku tādā kārtā, ka Harvats, būdams
ļoti pārliecināts Latvijas draugs, būšot droši vien savam kolēģim Kauņā
atstāstījis visā atklātībā dzirdētās baumas, un baumu jau netrūkst nekur,
nedz Kauņā, nedz Rīgā, nedz Varšavā, savos rakstiskos ziņojumos Harvats
esot ļoti “prudent”1.
Par Polijas presi arī mums neesot iemesla uztraukties (es no savas
puses šoreiz Bekam par preses lietām nemaz neieminējos), jo oiciālā
prese esot pienācīgi instruēta un opozīcijas bulvāra lapām neesot nozīmes
piegriezt vērību. (..)
Sarunas gaitā pieskārāmies arī Dancigas problēmai. Es teicu, ka
Varšavā aprindās, kuras sauc par diplomātiskām, cirkulē diezgan inten-
sīvas baumas, ka poļi jau atkal uzņēmuši kontaktu ar vāciešiem. Ar lielu
noteiktību un pavisam nopietnu ģīmi un galvu purinādams Beks strikti
noraidīja kaut kādu sarunu esamību ar vāciešiem par Dancigas problēmām.
Poļu viedoklis esot izteikts Beka 5. maija runā un no šai runā teiktiem
punktiem Polijas valdība nekad nenovērsīšoties. Pirms šos punktus un
noteikumus, ciktālu Polija varētu piekāpties, viņš formulējis savā 5. maija
runā, viņš esot ļoti ilgi un dziļi pārdomājis. Viņam jāsakot ar svētā tēva
vārdiem “non possumus”2, kas attiektos uz tālāku piekāpšanos. (..)
* * *
Pāris dienas atpakaļ biju pie viceministra grāfa Šembeka. Šembeks,
pretēji paražai, šoreiz nezin kāpēc bija ļoti runīgs. Šembeks stāvokli tēloja
sekojoši.
Baumas un pareģojumi par dažādiem kara un poļu–vācu konlikta
izcelšanās datumiem nerimstoties. Gandrīz vai katru sestdienu gaidot
• 180 •
kāds ārkārtējs notikums. Bijusi par piem.[ēru] runa par sestdienu,
8. jūliju. Jūnija mēnesis pagājis ļoti nervozi un tagad nu runājot, ka saspī-
lējums neizbēgams augustā vai septembrī (pēc kreisera “Königsberg”
vizītes Dancigā vai pēc nacionālsociālistu partijas kongresa Nirnbergā).
Lielu vērību šīm baumām neesot ko piegriezt, bet nevarot noliegt, ka
šīs baumas rada un uztur stipri elektriicētu politisku atmosfēru. Poļu
mobilizācijas lietas Varšavas diplomātiskās aprindas un starptautiskie
viszinātāji stiprā mērā pārspīlējot. Poļu zaldāts neesot izlutināts un
vāciešiem iznākšot “falša” kalkulācija, ja viņi domājot poļus saimnieciski
un inansiāli nogurdināt.
Runājot par kara iespējām. Šembeks formulēja piecas nepieciešamības
Vācijā, lai tā varētu uzsākt karu: 1) politiskā sagatavošanās; 2) psiholoģiskā;
3) ekonomiskā; 4) bruņošanās un 5) militārie kadri. Pie šiem 5 punktiem
varot teikt, ka pirmais, otrais un ceturtais esot ļoti labā kārtībā Vācijā,
bet pavisam neiespējams priekš ilgstoša kara esot Vācijas ekonomiskais
stāvoklis. Arī militāro kadru ziņā, pēc Šembeka informācijas, Vācijas
militārā mašīnā esot lieli trūkumi.
Arī Šembeks runāja par to, ka Vācijas vadoņi esot neaprēķināmi savos
lēmumos. Hitleru, starp citu, Šembeks nosauca par pārspīlēti iedomīgu, jo
Hitlers pats sakot: “Wothan ist mein Gott und ich bin sein Prophot”3.
Par Krievijas lietām Šembeks teica, ka viņa iespaids paliekot tāds, ka
Krievija līgumu ar angļiem un frančiem nevēlas. Attiecībā uz mūsu politiku
Šembeks uz manu sniegto informāciju izrādīja saprotošu piekrišanu. (..)
1
Prudent (angļu val.) – piesardzīgs.
2
Non possumus (latīņu val.) – neiespējami.
3
Wodan ist mein Gott und ich bin sein Prophet (vācu val.) – Votans ir mans dievs
un es esmu viņa pravietis. Votans (Vodans) – augstākais dievs rietumģermāņu
mitoloģijā, arī kara un uzvaru dievs.
3.32. Polijas ģenerālkomisāra Dancigā M. Hodacka1

nota Dancigas brīvpilsētas Senāta prezidentam
(Dancigā, 1939. g. 4. augustā)
Augusta sākumā situācija Dancigā saasinājās tiktāl, ka Polijas di

plomāti bija spiesti rēķināties ar iespēju, ka brīvpilsētā var notikt valsts
apvērsums un Vācija to var anektēt. 4. augustā Dancigas Senāts izsludi
nāja gaidāmo muitas robežas likvidāciju ar Vāciju, uz ko nekavējoties asi
reaģēja Polija. Savukārt Vācija 9. augustā brīdināja Poliju, ka jebkura tās
aktīva akcija Dancigā sastapsies ar tūlītēju Vācijas reakciju, bet nākošajā
dienā Polija atbildēja ar līdzīga satura notu Vācijai. 11. augustā Tautu
• 181 •
Savienības komisārs K. Burkhards Dancigā negaidīti ieradās kopā ar
Vācijas kancleru Ā. Hitleru, Polijā šī vizīte arī tika uztverta negatīvi.
Uzzināju, ka Dancigas muitas iestādes robežpunktos starp Dancigas
brīvpilsētu un Austrumprūsiju ir vērsušās pie poļu muitas inspektoriem ar
savā ziņā unikālu paziņojumu, ka Dancigas izpildvaras iestādes gatavojas
1939. g. 6. augustā no plkst. 7 neļaut noteiktam skaitam poļu muitas
inspektoru izpildīt kontroles pienākumus, kas veido daļu no Polijas valdībai
piešķirtajām tiesībām uz muitas robežas. Esmu pārliecināts, ka šis pastā-
vošo noteikumu pārkāpums no vietējo varasiestāžu puses ir pārpratuma
vai nepareizas brīvpilsētas Senāta instrukcijas interpretācijas sekas.
Esmu drošs, ka Jums, Senāta Prezidenta kungs, nav ne mazāko šaubu,
ka Polijas valdība nekādos apstākļos nevarētu pieļaut tādu Polijas pamat-
tiesību pārkāpumu.
Sagaidu no Jums ne vēlāk kā 5. augustā līdz plkst. 18 atbildi, kas
ļautu man pārliecināties, ka Jūs esat izdevis instrukcijas par Jūsu padoto
rīkojumu atcelšanu.
Sakarā ar to, ka augstāk minētie fakti ir notikuši daudzos robežas
punktos, esmu spiests Jūs, Senāta Prezidenta kungs, brīdināt, ka visi
poļu muitas inspektori ir saņēmuši pavēli izpildīt savus pienākumus no
6. augusta ar ieročiem un uniformā visos tajos robežas punktos, kuros
uzskatīs to par nepieciešamu dienesta pienākumu izpildes laikā. Visi
mēģinājumi apgrūtināt viņiem pienākumu izpildi, katrs uzbrukums vai
policijas iejaukšanās tiks uzskatīts par vardarbīgu darbību pret Polijas
valsts ierēdņiem viņu dienesta izpildes laikā. Ja notiks augstāk minētie
incidenti, Polijas valdība nekavējoties piemēros atbildes sankcijas brīv-
pilsētai, atbildība par kurām pilnībā gulsies uz Senātu.
Sagaidu noteiktajā laikā saņemt apmierinošu atbildi.
1
Marjans Hodackis (Chodacki, 1898–1975) – Polijas armijas kapteinis un diplomāts.
1927.–1931. g. militārais atašejs Zviedrijā, 1931.–1933. g. Somijā, 1935.–
1936. g. pilnvarotais pārstāvis Čehoslovākijā, 1936.–1939. g. ģenerālkomisārs
Dancigā.

V. Munteram par Polijas attiecībām ar Vāciju un
Lielbritāniju (Varšavā, 1939. g. 18. augustā)
Par spīti kritiskajai situācijai attiecībās ar Vāciju augusta otrajā

pusē, Polijas ārlietu resors joprojām bija pārliecināts, ka karš nesāksies
un Ā. Hitlers tikai mēģina Poliju iebaidīt, cenšoties izraisīt līdzīgu krīzi,
• 182 •
kā pirms gada Čehoslovākijā, lai pēc tam Minhenei līdzīgā konferencē
panāktu savus teritoriālos mērķus. Tādēļ J. Beks centās atvairīt Vācijas
uzbrukumus, biedējot to ar Polijas sabiedrotajiem Lielbritāniju un Franciju,
vienlaikus mēģinot panākt, lai Rietumu lielvalstis nepamestu Poliju
vienu, kā tas bija noticis ar Čehoslovākiju. Turklāt Polijas diplomātiem
bija maz informācijas par Maskavā notiekošajām angļu–franču–padomju
sarunām. Tās bija sākušās 12. augustā, un pēc divām dienām padomju
puse kategoriski bija pieprasījusi atļauju kara gadījumā izmantot Polijas
teritoriju. Briti un franči sākotnēji mēģināja panākt, lai Polija tam pie
kristu, taču 19. augustā saņēma kārtējo atteikumu. Tikai 23. augustā
J. Beks Lielbritānijas un Francijas vēstniekiem pauda nosacītu gatavību iz
skatīt sadarbību ar Sarkano armiju kara gadījumā, taču bija jau par vēlu.
Pēc atgriešanās no atvaļinājuma esmu uzņēmis kontaktu ar šejienes
Ārlietu ministrijas un dažiem diplomātiskā korpusa ļaudīm. Situācija un
noskaņas nav iepriecinošas. “Nervu karš” starp Vāciju un Poliju iet pilnā
spēkā. Šad un tad manāms it kā atslābums, lai atkal otrā dienā saspīlējums
pastiprinātos. Ārlietu ministrijā man stāvokli tēlo kā ļoti nopietnu.
Iespaids esot, ka vācieši sākot zaudēt nervus un mierīgas sarunas veidā
strīdus kārtošanas iespējas arvienu tālāk attālinoties. Hitlers esot nervozs,
nikns (furieux), meklējot izeju no strupceļa, manevrējot ar karaspēku,
pārsviežot to no vienas vietas uz otru, koncentrējot arī karaspēka vienības
pie Polijas robežām ziemeļos, dienvidos un gar “koridoru”, tai pašā laikā,
kad vācu propaganda ar tai piemītošo histēriku uzbrūk un lamā poļus
vēl nepiedzīvotos apmēros. Neviena diena nepaiet bez vairāk vai mazāk
nopietniem incidentiem. Vai nu nošauts poļu policists, vai abas puses
viena otru apvaino nepamatotā pilsoņu apcietināšanā utt. Pagājušās
10 dienās saspīlējumi pāris reizes bijuši pavisam kritiski. Vāciešus it
sevišķi uztraucot varbūt tikai nesen gūtā atziņa, ka karu ar poļiem vairs
nav iespējams lokalizēt un ka jārēķinās ar Eiropas karu, jeb, pareizāk,
vispasaules katastrofu. Līdz šim, pēc poļu informācijas, Hitlers neesot
taisījis galīgu lēmumu: karot vai nē, bet Vācijas iekšējais stāvoklis,
Hitlera autoritātes uzturēšanas nepieciešamība varot viņu spiest pieņemt
arī izmisuma lēmumu. Šeit, pēc poļu ieskatiem, meklējams bīstamības
smagumpunkts.
Vācu it kā pamodusies interese un spiediena atjaunošana uz Ungāriju
un vispār dienvidaustrumos varot būt maskēšanās. Bet izslēgts neesot, ka
arī šai virzienā tiek kaut kas jauns gatavots.
Baumām par Dancigas jautājuma kārtošanu sarunu ceļā, Tautu
Savienības komisāra prof. Burkharda un Forstera apmeklējumam pie
Hitlera, pēc poļu ieskatiem, neesot nekādas nozīmes un Burkhards laikam
gribējis lomu spēlēt, kas viņam tomēr neesot izdevies. Vācieši un dancigieši
esot ļoti pārsteigti par poļu noteikto pretestību un reaģēšanu uz jebkuru
provokāciju. Poļi arī turpmāk nepalikšot nevienu akciju parādā un uz
katru spiedienu sekošot pretspiediens un uz katru varas aktu atbildēšot
ar to pašu.
• 183 •
Pašreiz un nākamajās nedēļās pārdzīvojamais saspīlējums poļiem ne-
esot pārsteigums, jo viss tas jau bijis sagaidāms un puslīdz zināms. Nezi-
nāms paliekot Hitlera izvēlētais moments, vai un kad tas sāktu lielāka
stila varas aktus pret Poliju vai Dancigu. Atliekot cerēt, ka Vācijas vadošās
personas pēdējā brīdī tomēr apdomāšoties, bet tās paliekot tikai cerības, ar
kurām droši un konkrēti rēķināties nevar. (..)
1. Poļu–angļu alianses līgums.
Poļu–angļu alianses līgums esot galīgi izstrādāts un vēlreiz tiekot
pārbaudīti izstrādātie teksti no abu valstu juristiem. Patiesībā visa šī
procedūra esot tikai formāla lieta, pēc būtības viss esot labākā kārtībā.
Sagaidāms esot, ka arī ar Franciju Polija savu aliansi būšot pārstrādāt pēc
poļu–angļu parauga.
Vakardienas [laikraksts] “Goniec Warszawski”1 ar milzu burtiem raksta,
ka poļi un angļi “ruszą do boju” (dodas uz kauju2), ja tiktu apdraudētas Polija,
Anglija, Francija, Rumānija, Turcija, Grieķija, Beļģija, Ungārija un Lietuva. (..)
Ikdienišķā dzīve Polijā kopš mana atbūtnes laika – 1 mēneša
atvaļinājuma laikā – nav neko grozījusies. Liekas, ka tauta apzinās
draudošās briesmas, bet dūšu un bravūrīgo stāju nav zaudējusi. Man
pat saka, ka stāja esot kļuvusi vēl stingrāka. Saimnieciskā ziņā turpinās
tā pati lāpīšanās, kā agrāk. Nav novērsts arī nejēdzīgais un visu dzīvi
bremzējošais sīknaudas trūkums: pa veikaliem, tirgiem vēl joprojām
jāstaigā ar niķeļa naudas maisiņiem, ja kaut ko vēlas iegādāties. Tagad
publikā laiž versiju, ka sīkas naudas ievilcēji esot vācieši. Pāris Silēzijas
vācu kasītēs tiešām arī atrastas lielākas summas pazudušās sudraba
naudas, bet neitrālu novērotāju iespaidi vairāk liecina, ka naudas
“hamsterētāji”3 ir poļu žīdi. Preču trūkums nav manāms un visas mantas
un produkti, neskatoties uz kara psihozi, ir dabūjamas pārpilnībā.
1
Goniec Warszawski (poļu val. – Varšavas Kurjers) – Polijas dienas laikraksts
Varšavā.
2
Pareizāk: dosies kaujā.
3
Hammstern (vācu val.) – ieraut, spekulēt.
3.34. Vācijas kanclera Ā. Hitlera uzruna armijas

augstākajam komandējošajam sastāvam par
uzbrukuma sākumu Polijai
(Oberzalcbergā, 1939. g. 22. augustā)
Uzrunā atklājas Ā. Hitlera pārliecība, ka Vācija droši var sākt kara

darbību, kā arī spilgti iezīmēti gaidāmā kara apstākļi. Slepenas vācu–
padomju sarunas, kurās vācu puse bija paudusi gatavību respektēt
• 184 •
padomju intereses Polijā un Baltijas valstīs, notika kopš jūlija beigām,
un 22. augustā ārlietu ministrs J. fon Ribentrops jau gatavojās izlidot uz
Maskavu, lai parakstītu neuzbrukšanas līgumu.
Polijas iznīcināšana ir mūsu pirmais uzdevums. Mērķim ir jābūt nevis
nonākšanai līdz kādai atzīmētai līnijai, bet dzīvā spēka iznīcināšanai. Pat
gadījumā, ja karš sāktos rietumos, Polijas iznīcināšana ir un paliek mūsu
pirmais uzdevums. Lēmumam ir jābūt tūlītējam, ņemot vērā gadalaiku.
Propagandas nolūkos es minēšu kādu kara sākšanas ieganstu, nav
svarīgi, vai tas būs ticams vai nē. Uzvarētājam neviens neprasa, vai viņš
teicis patiesību, vai nē. Ar kara sākšanu un vešanu saistītajos jautājumos
izšķirošais nav likums, bet uzvara.
Esiet bez žēlastības! Esiet brutāli! Astoņdesmit miljoniem cilvēku ir
jāiegūst tas, kas tiem pienākas, viņu eksistencei ir jābūt nodrošinātai.
Likums ir stiprākā pusē. Vajag rīkoties ar maksimālu nežēlību.
Nepieciešams ātrs lēmums, nesatricināma ticība vācu karavīram.
Salūšana draud vienīgi tad, ja pievils komandieru nervi.
Pirmais mērķis ir nokļūt līdz Vislai un Narevai, mūsu tehniskais pārspēks
salauzīs poļus psiholoģiski. Katrai jaunai poļu armijai, kura parādīsies,
jābūt nekavējoties satriektai; karam ir jābūt iznīcināšanas karam.
3.35. Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma

slepenais papildu protokols
(Maskavā, 1939. g. 23. augustā)
Neuzbrukšanas līguma slepenais protokols atviegloja Vācijai uzbruku

ma plāna realizāciju Polijai, sadalot Austrumeiropu abu pušu “ietekmes
sfērās”. Tāpat kā Baltijas valstu valdības, arī Polijas valdību sasniedza
baumas par slepenā protokola raksturu (par to ziņoja vēstnieks Parīzē
J. Lukaševičs), taču tām netika piegriezta pienācīgā vērība. Ā. Hitlers
uzskatīja, ka līdz ar šī līguma parakstīšanu, viņam ir izdevies pilnībā
starptautiski izolēt Poliju.
Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
neuzbrukšanas pakta parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji,
kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konidenciāli apsprieda jautājumu par
abu pušu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Šīs apspriešanas
rezultāts ir šāds:
1. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm
(Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas
• 185 •
ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lie-
tuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.
2. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā Polijas valstij piederīgos
apvidos Vācijas un PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija:
Nareva, Visla un Sana.1
Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts
saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai
tālākas politiskas attīstības gaitā.
Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas sa-
prašanās garā.
3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver PSRS intereses
Besarābijā. Vācu puse apliecina savu pilnīgu politisko neieinteresētību
šajā rajonā.
4. Abas puses šo protokolu turēs stingrā slepenībā.
Vācijas valdības vārdā PSRS valdības pilnvarojumā

J. fon Ribentrops V. Molotovs
Avots: Latvijas okupācija un aneksija. 1939–1940. Dokumenti un materiāli. Sast.

I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. Rīga, 1995. 71.–72. lpp.
1
1939. g. 28. augustā V. Molotovs un Vācijas sūtnis Maskavā V. fon der Šūlenburgs
parakstīja papildu vienošanos, precizējot rindkopas nobeigumu sekojoši: “(..)
norobežo upju līnija: Pisa, Nareva, Visla un Sana”.
3.36. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka

sarunas ar Ārlietu ministrijas departamentu
direktoriem par Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgumu
(Varšavā, 1939. g. 22.–23. augustā)
Ieraksts J. Šembeka dienasgrāmatā liecina par Polijas ārlietu resorā

valdošo apjukumu sakarā ar Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līguma pa
rakstīšanu.
Saruna ar direktoru Lubeņski. Viņš sniedza man savu vērtējumu par
vācu–padomju neuzbrukšanas līgumu. Būtībā tas nemaina situāciju, jo
Rapallo1 vienmēr ir palicis spēkā, bet mūsu neuzbrukšanas līgums ar
Padomju Krieviju joprojām darbojas. Vācu–padomju pakts turklāt pierāda:
1) padomju politikas divkosību, no kā jau sen brīdinājām Eiropas Rietumus;
2) pilnīgu Hitlera doktrīnas sabrukumu. Psiholoģiskais iespaids Vācijā
būs ļoti spēcīgs. Japānā jau tas ir graujošs. Šis pakts beidzot pietuvina
kara izcelšanās iespēju.
• 186 •
Saruna ar direktoru Kobiļaņski. Pārrunāja jauno situāciju, kas
izveidojusies sakarā ar padomju–vācu sarunām. Viņš personiski uzskata,
ka esam liecinieki tam, ka Padomes realizē savas senās politikas
vadlīnijas – iegrūst karā, kurā paši nebūtu iesaistīti, bet no kura varētu gūt
labumus tad, kad citi dalībnieki būs izsmēluši savus spēkus. Šī jautājuma
diplomātisko nokārtošanu viņš uzskata par veiklu. Kas attiecas uz
Vāciju, tad pakts ar Padomēm pārvelk svītru Hitlera politikas dziļākajiem
pamatprincipiem.
1
Domāts Rapallo (Itālijā) 1922. g. aprīlī noslēgtais Padomju Krievijas un Vācijas
līgums.

diplomātiskajām pārstāvniecībām sakarā ar
vācu–padomju neuzbrukšanas līgumu
Vācijas–PSRS neuzbrukšanas līgums pārtrauca britu–franču–padom

ju sarunas Maskavā, jo starptautiskajās attiecībās Eiropā bija izveido
jusies pilnīgi jauna situācija. J. Beka instrukcija, kurā viņš skaidro savu
Lielbritānijas un Francijas vēstniekiem doto piekrišanu kara gadījumā
izskatīt sadarbības iespēju ar Sarkano armiju Polijas teritorijā, kam
šajā laikā vairs nebija nekādas nozīmes, zināmā mērā liecina par ārlietu
ministra apjukumu.
Padomju–vācu neuzbrukšanas līgumu lūdzu komentēt:
a) Tas nekādā ziņā nemaina Polijas faktisko pozīciju sakarā ar to, ka
Polija nekad nerēķinājās ar Padomju palīdzību.
b) Tas nekādi nemaina Polijas politikas līniju, tāpat kā netraucē tās
savstarpējās attiecības ar sabiedrotajiem.
c) Tas ir Padomju divkosīgās spēles pierādījums – tās acīmredzami
izvairās no pilnas iesaistīšanās kādā no buržuāzisko valstu pusēm,
vienlaikus labprāt redzot Eiropas kara iespēju.
Sakarā ar jauno situāciju, kas izveidojusies pēc Ribentropa izbraukšanas
uz Maskavu, Francijas un Anglijas vēstnieki atkārtotā demaršā pauduši
savu valdību vēlēšanos taktiskā veidā mainīt stāvokli, atjaunojot militārās
sarunas, lai ierobežotu vācu–padomju līguma iespējas un darbības
robežas. Sakarā ar to mums atkārtoti tika lūgta klusa piekrišana tam, lai
sarunu dalībnieki Maskavā paustu iespēju, ka kara gadījumā nav izslēgta
poļu–padomju militārā sadarbība.
• 187 •
Es atbildēju, ka Polijas valdība netic šo taktisko centienu sekmēm, taču
esam izveidojuši noteiktu formulu, lai atvieglotu franču–angļu delegācijas
situāciju, turklāt atjaunoju iekšējai lietošanai mūsu iebildumus attiecībā
uz padomju karaspēka pārvietošanos mūsu teritorijā.
Formula skanētu: “Franču un angļu štābi ir pārliecināti, ka pie kon-
krētiem noteikumiem, ja notiks kopīgas akcijas pret agresoru, nav izslēgta
PSRS un Polijas sadarbība. Sakarā ar to štābi uzskata par nepieciešamu
apspriest visas hipotēzes ar padomju štābu.”
Izmantojot iespēju, vēlreiz kategoriski paziņoju, ka neiebilstu pret šo
formulu vienīgi taktisku apsvērumu dēļ, taču mūsu nostāja pret PSRS
ir galīga un paliek nemainīga. Vēlreiz atgādināju, ka Padomes rīkojušās
nesolīdi, apspriežot ar Franciju un Angliju mūs skarošos jautājumus bez
vēršanās pie mums.

247.
3.38. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka saruna ar

ārlietu ministru J. Beku par apdraudējumu no Vācijas
puses (Varšavā 1939. g. 24. augustā)
Ieraksts J. Šembeka dienasgrāmatā liecina par reālas pirmskonlikta

krīzes pastāvēšanu attiecībās ar Vāciju. Šajā laikā Polijas valdība un
prese kopumā atturīgi novērtēja Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu,
vienīgi salīdzinot to ar 1921. g. Rapallo līgumu. Savukārt britu–franču–
padomju sarunu pārtraukšana tika uztverta ar apmierinājumu.
Jautāju [ārlietu] ministram, kā viņš vērtē situāciju. Atbildēja: vācu
militārās sagatavošanās darbi ir tāda rakstura, ka nevar pieļaut to norisi
vienīgi blefa dēļ. Diemžēl 9/10 norāda uz to, ka šī sagatavošanās ir vērsta
pret mums. Mums ir zināms, ka Vācija koncentrējusi uz mūsu robežas 30
divīzijas. Sakarā ar to pie mums tika izlemts mobilizēt nedaudz vairāk
nekā divdesmit divīzijas. Pavēles tiks izdotas šajā naktī, bet līdz rītdienai
plkst. 12.00 par to nedrīkst nevienam teikt. Tā nav vispārīgā mobilizācija,
bet tikai atsevišķi iesaukumi.
Pēc tam ministrs lūdza mani uzaicināt Francijas vēstnieku un informēt
viņu par mūsu nostāju sakarā ar Forstera iecelšanu par Dancigas
brīvpilsētas “valsts galvu”1.
Mūsu sarunas laikā vēstnieks Ļipskis telefoniski ziņoja ministram
par sarunu ar Gēringu. Viņš raksturoja to kā ļoti sirsnīgu uzņemšanu no
Gēringa puses, kurš paudis nožēlu, ka poļu–vācu attiecības ir sabojājušās
• 188 •
un uzsvēris, ka patiesībā ir runa nevis par Dancigu, bet par Vācijas
attieksmi pret Angliju. Tomēr ārpus tā viņš atturējies izteikt jebkādas citas
suģestijas, līdz ar to politiski šī saruna nav devusi nekādu rezultātu.
1
23. augustā Dancigas Senāts ieviesa “valsts galvas” (Staatsoberhaupt) amatu,
kuru ieņēma gauleiters A. Forsters.
3.39. Polijas–Lielbritānijas savienības līgums

(Londonā, 1939. g. 25. augustā)
Ar plkst. 17.15 noslēgto līgumu Lielbritānija viennozīmīgi brīdināja

Vāciju, ka ir gatava uzņemties kara risku, ja Vācija uzbruks Polijai.
Tajā pašā laikā kareivīgu uzrunu savai tautai pa radio teica Francijas
premjerministrs E. Daladjē.
Polijas valdība un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes
valdība, vēloties uz stingriem pamatiem veidot savu zemju sadarbību, kas
izriet no abpusēji jau izteiktajām garantijām par savstarpēju aizsardzības
rakstura palīdzību, ir vienojušās ar šo mērķi noslēgt Līgumu un ir
nozīmējušas par saviem pārstāvjiem: (..)
1. punkts
Gadījumā, ja viena no Līgumu slēdzošajām pusēm atrastos karastāvoklī
ar kādu no Eiropas lielvalstīm šīs lielvalsts agresijas rezultātā pret
Līgumu slēdzošo pusi, otra Līgumu slēdzošā puse nekavējoties sniegs
karadarbībā iesaistītajai Līgumu slēdzošajai pusei visa veida iespējamo
palīdzību un atbalstu.
2. punkts
1) Pirmajā punktā paredzētais stāsies spēkā arī gadījumā, ja kādas
Eiropas lielvalsts darbība tieši vai netieši apdraudēs vienas Līgumu
slēdzošās puses neatkarību un šai darbībai būs tāds raksturs, ka Līgumu
slēdzošā puse uzskatīs par nepieciešamu izrādīt pretestību ar saviem
bruņotajiem spēkiem. 2) Gadījumā, ja viena no Līgumu slēdzošajām
pusēm izrādītos karastāvoklī ar vienu no Eiropas lielvalstīm tās rīcības
rezultātā, kas apdraudētu citas Eiropas valsts neatkarību un neitralitāti
un veidotu izteiktu draudu Līgumu slēdzošās puses drošībai, 1. punktā
paredzētais tiks pielietots, taču nekaitējot iesaistītās Eiropas valsts
tiesībām.
3. punkts
Ja viena no Eiropas lielvalstīm izdarītu mēģinājumus vērsties pret vienas
no Līgumu slēdzošajām pusēm neatkarību saimnieciskās iespaidošanas
vai jebkādā citādā veidā, līgumu slēdzošās puses savstarpēji sniegs viena
• 189 •
otrai atbalstu, lai pretdarbotos tādiem mēģinājumiem. Gadījumā, ja dotā
Eiropas lielvalsts pēc tam uzsāktu karadarbību pret vienu no Līgumu
slēdzošajām pusēm, tiks izmantots 1. punktā paredzētais.
4. punkts
Šajā Līgumā paredzētos savstarpējo garantiju īstenošanas līdzekļus
noteiks Līgumu slēdzošo pušu jūras, sauszemes un gaisa spēku kompe-
tentas vadošās institūcijas.
5. punkts
Nekaitējot iepriekš noslēgtajiem līgumiem, Līgumu slēdzošās puses
vienojas savstarpēji sniegt palīdzību un atbalstu nekavējoties pēc kara-
darbības uzsākšanās, puses veiks pilnīgu un ātru apmaiņu ar informāciju
par katru faktu, kurš varētu apdraudēt viņu neatkarību, bet sevišķi par
katru faktu, kas varētu izraisīt minēto garantiju stāšanos spēkā.
6. punkts
1) Līgumu slēdzošās puses savstarpēji apmainīsies ar informāciju par
visām pret agresiju vērstām savstarpējām garantijām, kuras tās jau ir
uzņēmušās vai var uzņemties nākotnē attiecībā pret trešajām valstīm.
2) Gadījumā, ja viena no Līgumu slēdzošajām pusēm gatavotos
uzņemties jaunas šāda rakstura saistības pēc šī līguma stāšanās spēkā,
otrai Līgumu slēdzošajai pusei sakarā ar nepieciešamību nodrošināt
atbilstošu Līguma funkcionēšanu, jābūt par to informētai.
3) Nekādas jaunas saistības, ko nākotnē uzņemtos Līgumu slēdzošās
puses, nedrīkst ne ierobežot šī Līguma uzliktos pienākumus, ne netieši
veidot jaunas saistības starp Līguma slēdzošo pusi, kura nepiedalās šajās
saistībās, un trešo valsti, kura iesaistās darbībā.
7. punkts
Gadījumā, ja Līgumu slēdzošās puses tiks iesaistītas karadarbībā
dēļ šī Līguma stāšanās spēkā, tās neslēgs ne pamiera, ne miera līgumu,
izņemot gadījumu, ja panākta savstarpēja vienošanās.
8. punkts
1) Līgums tiek noslēgts uz piecu gadu termiņu.
2) Ja Līgums netiks uzteikts sešus mēnešus pirms šī termiņa beigām,
tas joprojām paliks spēkā ar nosacījumu, ka katrai no Līgumu slēdzošajām
pusēm pēc tam būs tiesības uzteikt to jebkurā brīdī ar sešus mēnešus
iepriekš izteiktu brīdinājumu.
3) Līgums stājas spēkā ar parakstīšanas brīdi. (..)
E. Halifakss1 E. Račiņskis

250.
1
Edvards Frederiks Halifakss (Halifax, 1881–1959) – Lielbritānijas valstsvīrs,
Konservatīvo partijas darbinieks. 1926.–1931. g. Indijas vicekaralis, 1937.–
1938. g. Lordu palātas priekšsēdētājs, 1938.–1940. g. ārlietu ministrs.
• 190 •
3.40. Polijas–Lielbritānijas slepenais protokols
par Savstarpējās palīdzības līguma interpretāciju
(Londonā, 1939. gada 25. augustā)
Slepenais protokols skaidri deinēja, ka par iespējamo agresoru tiek

uzskatīta Vācija. Dokumentā pieminētas arī citas valstis, tostarp Latvija,
Igaunija un Lietuva. 26. augustā Lielbritānijas parlaments demonstratīvi
parafēja jau aprīlī sagatavoto līgumu par 8 miljonu sterliņu mārciņu liela
kredīta piešķiršanu Polijai.
Polijas valdība un Lielbritānijas Apvienotās Karalistes un Ziemeļīrijas
valdība ir vienojušās par sekojošu šodien parakstītā Savstarpējās
palīdzības līguma interpretāciju kā vienīgo autentisko un saistošo:
1. a. Ar Līgumā lietoto terminu “Eiropas lielvalsts” jāsaprot Vācija.
b. Gadījumā, ja sāktos Līguma 1. un 2. punktā pieminētā darbība
ne no Vācijas, bet kādas citas lielvalsts puses, Līgumu slēdzošās puses
savstarpēji konsultēsies par kopīgi speramajiem soļiem.
2. a. Abas valdības laiku pa laikam vienosies jautājumā par
iespējamajiem Vācijas agresijas gadījumiem, par kādiem ir runa Līguma
2. punktā.
b. Līdz pat laikam, kad abas valdības vienosies par šajā paragrāfā
sekojošo nosacījumu maiņu, tās uzskatīs: ka Līguma 2. punkta pirmajā
paragrāfā paredzētais gadījums attiecas uz Dancigas brīvpilsētu, un citi
2. punkta otrajā paragrāfā minētie gadījumi attiecas uz Beļģiju, Holandi
un Lietuvu.
c. Latviju un Igauniju abas valdības uzskatīs par iekļautu 2. punkta
otrajā paragrāfā paredzēto valstu sarakstā kopš brīža, kad tiks noslēgtas
uz šīm divām valstīm attiecinātas savstarpējās palīdzības saistības starp
Apvienoto Karalisti un trešo valsti.
d. Attiecībā uz Rumāniju Apvienotās Karalistes valdība atsaucas uz
garantijām, kuras ir devusi šai valstij, bet Polijas valdība atsaucas uz
Polijas–Rumānijas savienības paredzētajām saistībām, kuras Polija nekad
nav uzskatījusi par tādām, kuras nevarētu saistīt ar tās tradicionālo
draudzību pret Ungāriju.
3. Gadījumā, ja kāda no Līgumu slēdzošajām pusēm uzņemtos Līguma
6. punktā paredzētās saistības pret trešo valsti, tām obligāti jābūt
formulētām tā, lai viņu izpildīšana nekādā gadījumā nevarētu kaitēt otras
Līgumu slēdzošās puses neatkarībai vai integritātei.
4. Šis protokols veido šodien parakstītā Līguma integrālu daļu un tā
pilnvaras viņš nepārsniedz. (..)
E. Halifakss E. Račiņskis
• 191 •
3.41. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska ziņojums par
sarunu ar Francijas sūtni Latvijā Ž. Tripjē1
(Rīgā, 1939. gada 25. augustā)
Francijas sūtnis Latvijā informēja savu Polijas kolēģi par Francijas

valdības oiciālo nostāju, kas beidzot bija kļuvusi stingra un noteikta arī
attiecībā uz palīdzības iespēju Polijai.
Šejienes Francijas sūtnis Tripjē, ar kuru man šodien bija garāka saruna,
pauda viedokli, ka gadījumā, ja Vācija ir saņēmusi no Krievijas rīcības
brīvību attiecībā uz Poliju, tad pretī Krievija ir nodrošinājusi sev Vācijas
désintéressement2 attiecībā uz Baltijas valstīm.
Tripjē apgalvo, ka vācu–padomju neuzbrukšanas līgums anulē PSRS
savienību ar Franciju, un katrs francūzis tieši tā to izprot.
Pārliecinot mani par vienprātību Francijā, lemjot par savu kā Polijas
sabiedrotā pienākumu izpildi, Tripjē teica: Ja Hitlers tuvākajās dienās,
varbūt kongresā Tannenbergā, neizvirzīs Polijai nekādas citas prasības,
izņemot par Dancigas aneksiju un privilēģiju iegūšanu tranzītā cauri
Pomožei, pretī solot pasaulei robežu garantijas, ilgstošu mieru utt., utt.,
vārdu sakot, ja Hitlera prasības, būs, atbilstoši pēdējā laikā izvirzītajām
vācu propagandas prasībām, pieticīgas, tad es baidos, vai Francija un
Anglija nevēlēsies ieteikt Polijai būt piekāpīgai.
Ziņojot ministra kungam par sūtņa Tripjē formulētajām bažām, man
jāuzsver, ka pēc Tripjē personiskām domām, ne uz kādu piekāpšanos
Vācijai šodien neviens nedrīkst iet.

Warszawa, 2005. S. 804.
1
Žans Tripjē (Tripier, 1878–1969) – Francijas diplomāts. 1930.–1939. g. novembrī
sūtnis Latvijā.
2
Désintéressement (franču val.) – neieinteresētība.
3.42. Polijas ārlietu viceministra J. Šembeka piezīme

par sarunu ar Latvijas sūtni L. Ēķi
(Varšavā, 1939. gada 25. augustā)
Sarunā rada izpausmi Latvijas puses nemiers par Maskavā no

slēgtā līguma saturu un neskaidrā informētība par slepenā protokola
pastāvēšanu. L. Ēķis centās noskaidrot Polijas rīcībā esošo informāciju
par to, kā arī noregulēt Latvijā esošo Polijas laukstrādnieku repatriācijas
jautājumu sakarā ar starptautiskās krīzes saasināšanos.
• 192 •
Slepeni
Viņš izskatījās vispārējās situācijas diezgan izbiedēts.
Stāstīja man, ka apmēram pirms nedēļas sarunājies ar Vācijas
vēstniecības padomnieku fon Šelias1 kungu, kurš viņam skaidrojis, ka
angļu–padomju sarunās viena no tēmām bijušas Baltijas valstis, kuras
angļi padarījuši par tirdzniecības objektu. Sūtnis Ēķis atzīmēja, ka viņš
vēlētos zināt, vai mēs kaut ko zinām par vācu–padomju līguma slepenajiem
punktiem. Es atbildēju, ka par šo tēmu izplatās baumas, taču nekādas
drošas informācijas minētajā jautājumā mums nav.
Sūtnis Ēķis raksturoja šodienas noskaņojumu pilsētā kā panikas
pārņemtu. Atbildē ļoti kategoriski to noliedzu.
Polijas laukstrādnieku jautājums Latvijā. Sūtnis Ēķis atzīmēja, ka
Latvijā atrodas apmēram 30 000 poļu laukstrādnieku kopā ar ģimenēm.
Polija, visticamāk, vēlēsies viņus repatriēt. Šādos apstākļos es piedāvāju
sadarbību ar Latvijas valdību augstāk minēto reemigrācijā. Viņš lūdza
informēt viņu par mūsu nostāju šajā jautājumā.
Vēlēšanas Tautu Savienības Padomē. Sūtnis Ēķis lūdza mūs atbalstīt
Lietuvas kandidatūru Tautu Savienības Padomē.
Warszawa, 2005. S. 808.
1
Rūdolfs fon Šelia (von Scheliha, 1897–1942) – Vācijas diplomāts. Vācijas
vēstniecības Varšavā I sekretārs, no 1939. g. septembra Ārlietu ministrijā.
1942. g. rudenī apcietināts un notiesāts uz nāvi par piederību padomju izlūku
organizācijai “Sarkanā kapela”, kā arī palīdzības sniegšanu poļiem un ebrejiem.
3.43. Polijas sūtņa Rīgā J. Klopotovska slepenais

ziņojums ārlietu ministram par Latvijas nostāju
(Rīgā, 1939. gada 29. augustā)
Polijas sūtnis savā ziņojumā balstās uz sarunu ar Latvijas kara

ministru J. Balodi, kura atklātība un politiķa pieredzes trūkums ļāva
sarunu biedram pamatoti konstatēt, ka Latvijas valdība pastāvošajā
situācijā ir apjukusi, taču cenšas to neizrādīt.
Latvijas nostājas jautājumā sakarā ar pēdējiem notikumiem.
Manā šīsdienas sarunā ar ģenerāli Balodi, izpildot Jūsu doto instrukciju,
sniedzu īpašu paziņojumu sakarā ar Reiha oiciālo iestāžu nelietīgajiem
pārmetumiem par vācu minoritātes vajāšanām Polijā.
Sarunas gaitā jautāju ģenerālim: 1) Kā viņš vērtē Latvijas (un Igau-
nijas) situāciju no vācu–padomju neuzbrukšanas līguma viedokļa? 2) Kādi
militāri rīkojumi doti vai tiks doti sakarā ar šodienas situāciju? 3) Kādi ir
viedokļi un noskaņojums Latvijā?
• 193 •
Uz pirmo jautājumu Balodis atbildēt neprata, vienīgi gari un plaši
spriedelēja gan par padomju, gan vācu draudiem Latvijai, par to, ka gadījumā,
ja boļševiki te ienāktu, latvieši nekad nespētu no viņiem atbrīvoties utt.
Par otro [jautājumu]. Kad jautāju ģenerālim, vai sakarā ar kurā katrā brīdī
draudošajām kara briesmām Latvijā jau ir izdoti mobilizācijas rīkojumi,
Balodis atbildēja ar pretjautājumu: “Bet pret ko?” Uz to atzīmēju, ka Latvija
ir izšķīrusies saglabāt stingru neitralitāti un šo neitralitāti aizstāvēt līdz
pēdējam, tāpēc tai ir jābūt visaugstākajā gatavībā, lai neļautu sevi pārsteigt
un spētu jebkurā brīdī visiem spēkiem stāties pretī mēģinājumam pārkāpt šo
neitralitāti, vienā vārdā sakot, Latvijas neitralitātei jābūt bruņotai. Balodis
uz to atbildēja, ka tuvākajā laikā tiešām tiks iesaukti militārie speciālisti un
tiek apsvērta iespēja iesaukt no rezerves 2 gadagājumus.
Uz 3. [jautājumu] ģenerālis paskaidroja, ka, pēc viņa domām, Lietuva
vēlas saglabāt neitralitāti un nevērsīsies pret Poliju. “Jo karš ar Poliju taču
būtu vienlaikus arī karš ar Franciju un Angliju, bet uz tādu iespējamību
Lietuva neies.” Atzīmējot informācijas stingri konidenciālo raksturu,
Balodis piebilda, ka vakar, 28. augustā, viņš runājis ar šejienes lietuviešu
sūtni Dailidi, kurš žēlojies, ka Vācija izdara uz Lietuvu arvien spēcīgāku
spiedienu, mēģinot ievilkt to karā pret Poliju. Kā apgalvo Balodis, Dailide
apgalvojis, ka lietuvieši nav tik dumji, lai ļautos vāciešiem sevi piemānīt.
Baloža viedokli par Lietuvu sniedzu bez saviem komentāriem un bez
sava vērtējuma šim jautājumam. Varu vēl piebilst, ka virkne personu, kuru
viedokli par situāciju Lietuvā pēdējā laikā centos uzzināt, pieturas drīzāk
pie viedokļa, ka Lietuva gribēs palikt neitrāla.
No manas garās sarunas ar ģenerāli Balodi guvu iespaidu, ka: 1)
Latvieši ir dezorientēti un acīmredzamā veidā apjukuši, 2) draudošā kara
briesmu priekšā nav pieņēmuši nekādu lēmumu, nevēloties vispār domāt
un saskatīt briesmas, kuras draud arī viņiem, 3) viņi kā vienmēr ir izteikti
naidīgi noskaņoti pret vāciešiem, sirds dziļumos vēlot mums uzvaru.
Tomēr šīs izjūtas viņi baidās izrādīt uz āru, vēloties ticēt, ka ar oiciālu
objektīvismu pret šodienas notikumiem un manifestējot uz āru pārliecību
par savas neitralitātes neaizskaramību, attālina no sevis briesmas.
Vēlos uzsvērt, ka ģenerālis Balodis bija pret mani izcili sirsnīgs,
vairākkārt mani apkampa un sirsnīgā veidā novēlēja Polijai nepiekāpties
un uzvarēt.
Avots: Archiwum Akt Nowych, Ministerstwo Spraw Zagranicznych, t. 6202,
k. 15–16.
• 194 •
3.44. Polijas valdības oiciālais paziņojums
sakarā ar Vācijas prasībām
Sākotnēji Vācijas uzbrukums bija paredzēts 26. augusta naktī, taču

pēdējā brīdī pavēle tika atcelta un uzbrukums pārcelts uz 1. septembri.
Jaunā pavēle nesasniedza visas apakšvienības, tādēļ vairākās vietās noti
ka incidenti, par kuriem Vācija diplomātiskā ceļā izteica nožēlu. Vienlaikus
Dancigas ostā it kā draudzības vizītē iebrauca līnijkuģis “Schleswig
Holstein”, uz kura slēpās desanta vienības. Tomēr Polijas ārlietu resorā
joprojām valdīja pārliecība, ka Vācija blefo, vēl jo vairāk tāpēc, ka
Lielbritānija un Francija ieteica Polijai saglabāt mieru. Lielbritānija kopš
25. augusta veda sarunas ar Vāciju un centās arī noorganizēt tiešas
poļu–vācu sarunas. 28. augustā briti stingri apstiprināja savu gatavību
cīnīties par Poliju. 29. augustā kārtējā apspriedē I. Moscickis, E. Ridzs
Smiglijs un J. Beks konstatēja, ka jārēķinās vai nu ar uzbrukumu Polijai,
vai starptautisku kompromisu uz Polijas rēķina. Sabiedroto pārstāvji
tika informēti, ka Polijā paredzēts izsludināt vispārēju mobilizāciju,
taču pēc viņu lūguma tā pagaidām tika atlikta. Vakarā Ā. Hitlers atbildē
britiem paziņoja, ka Vācija pieprasa sev Pomoži kopā ar Dancigu, kā
arī līgumu par vācu minoritātes īpašu statusu Polijā. Viņš sagaidot, ka
Polija nekavējoties deleģēs savu pārstāvi ar attiecīgām pilnvarām lemt
par šiem diviem jautājumiem. Polijas valdība izlēma, ka Vācija iecerējusi
realizēt līdzīgu scenāriju, kā Austrijas un Čehoslovākijas iznīcināšanas
laikā, tādēļ pilnvaroto pārstāvi nesūtīja, bet izsludināja vispārēju
mobilizāciju.
Kopš vairākiem mēnešiem Vācija realizē agresīvu politiku pret Poliju.
Preses kampaņa, augstu vācu valstsvīru draudu pilnas deklarācijas,
sistemātiskas provokācijas ar robežincidentiem un pastāvīgi pieaugoša
mobilizētā vācu karaspēka koncentrācija uz Polijas robežām ir tam
acīmredzams pierādījums.
Nesenie pasākumi Dancigas brīvpilsētā, kas bija vērsti pret Polijas
neaizskaramajām tiesībām un interesēm, tāpat acīmredzamie Vācijas
teritoriālie tīkojumi pret Polijas valsti neatstāj nekādu šaubu par faktu,
ka Polija ir apdraudēta.
Polijas valdība vienmēr atbalstījusi katru samierināšanas mēģinājumu,
ko ierosinājušas augsti stāvošas personas, kas nav žēlojušas pūles, lai
saglabātu mieru, tāpat Polijas sabiedroto valdības, kas darbojušās tādā
pašā garā, taču vismaz pagaidām šie centieni nav raduši Vācijas valdības
atsaucību.
Ievērojot šos faktus un, galvenais, to, ka Vācijas karaspēks ir iegājis
kaimiņvalsts – Slovākijas teritorijā, Polijas valdība spērusi dažus iekšējus
soļus un ar šodienu ir spiesta pastiprināt savu drošību ar dažiem militāriem
aizsardzības rakstura pasākumiem, kas atbilst pašreizējai situācijai.
• 195 •
Polijas valdības politika, kuru nav vadījuši un nevada agresīvi nodomi
ne pret vienu valsti, paliek nemainīga. Lojālas sadarbības vēlme ar visām
valstīm, kura nesen radusi izpausmi Polijas Republikas Prezidenta atbildē
[Amerikas] Savienoto Valstu prezidentam1, ir pati labākā liecība par Polijas
politikas ievirzi.
1
1939. g. 24. augustā ASV Prezidents F. Rūzvelts rakstiski aicināja Vācijas un
Polijas valstu vadītājus atrisināt strīdu mierīgā veidā.
3.45. Oiciālais Vācijas paziņojums – ultimāts Polijai

(t. s. 16 punkti; Berlīnē, 1939. g. 30. augustā,
ap plkst. 23.30)
Īsi pirms pusnakts 30. augustā Lielbritānijas vēstnieks N. Hendersons1

Berlīnē iesniedza J. fon Ribentropam kārtējos priekšlikumus, piedāvājot
uzsākt tiešas vācu–poļu sarunas. Atbildē Vācijas ārlietu ministrs
paziņoja, ka iepriekšējās dienas prasības vairs nav spēkā, un nolasīja
jaunas prasības – t. s. 16 punktus. Nedaudz vēlāk šis dokuments jau
kā oiciāla Vācijas prasība tika nolasīta arī Berlīnes radio. Raksturīgi,
ka pretēji diplomātiskajai tradīcijai, J. fon Ribentrops pēc dokumenta
nolasīšanas neiesniedza to vēstniekam, bet ielika atvilktnē. Šādu rīcību
varēja interpretēt tādējādi, ka ārlietu ministrs it kā demonstrē šķietamu
gatavību sarunām, bet tajā pašā laikā vēlas izvairīties no varbūtējas
ievilkšanas tajās, jo kara uzsākšanas jautājums Berlīnē jau bija izšķirts.
Stāvoklis starp Vācijas Reihu un Poliju pašlaik ir tāds, ka katrs
turpmākais incidents var izraisīt eksploziju abās pusēs pozīcijās esošajā
karaspēkā. Mierīgam izkārtojumam jābūt tādam, lai nākošajā reizē
šādu lietu stāvokli nosakošie apstākļi nevarētu atkārtoties un ne tikai
Austrumeiropa, bet arī citi apgabali nenonāktu tāda paša saspīlējuma
stāvoklī.
Šīs attīstības iemesli meklējami:
1. Versaļas diktāta noteikto robežu neiespējamībā.
2. Negatīvajā attieksmē pret minoritātēm atdotajos apgabalos.
Tādēļ Vācijas Reiha valdība, izvirzot šos priekšlikumus, balstās uz
pieņēmumu, ka ir jāatrod galīgs risinājums, kurš likvidēs neiespējamo
situāciju ar robežu noteikšanu, abām pusēm nodrošinās tām ārkārtīgi
svarīgās satiksmes līnijas, kā arī, cik tas vispār iespējams, likvidēs minori-
tāšu problēmu, bet, cik tas nebūs iespējams, ciešami sakārtos minoritāšu
stāvokli, garantējot to tiesības.
• 196 •
Vācijas valdība ir pārliecināta, ka ir absolūti nepieciešams atklāt un
visā pilnībā kompensēt saimniecisko un izisko kaitējumu, kas radies pēc
1918. gada. Protams, šis pienākums ir saistošs abām pusēm.
No šiem apsvērumiem izriet sekojoši praktiski priekšlikumi:
1. Dancigas brīvpilsēta, balstoties uz savu tīri vācisko raksturu un
iedzīvotāju vienprātīgo gribu, nekavējoties atgriežas Vācijas Reihā.
2. T. s. koridora teritorija, no Baltijas jūras līdz līnijai Kvidzina–
Grudzjondza–Helmno–Bidgošča (šīs pilsētas ieskaitot), un pēc tam uz
rietumiem apmēram no Tščjankas, pati izšķirs par savu piederību Vācijai
vai Polijai.
3. Šim nolūkam šajā apgabalā notiks balsošana. Balsot drīkstēs visi
vācieši, kuri dzīvoja minētajā apgabalā 1918. g. 1. janvārī vai ir dzimuši
tajā līdz šim datumam, kā arī visi apgabalā dzīvojošie vai līdz šim datumam
tur dzimušie poļi, kašubi utt. No apgabala padzītie vācieši atgriezīsies, lai
izpildītu savu balsošanas pienākumu. Lai garantētu taisnīgu balsošanu
un plašo tai nepieciešamo sagatavošanas darbu nodrošināšanu, minētais
apgabals, līdzīgi kā Sāras baseins, tiks nekavējoties nodots komisijai,
kuru izveidos četras lielvalstis: Itālija, Padomju Savienība, Francija un
Anglija. Šai komisijai būs visas suverēnās tiesības šajā apgabalā. Tāpēc
nepieciešams šo apgabalu iespējami visīsākajā noteiktajā laikā atbrīvot
no Polijas bruņotajiem spēkiem, Polijas policijas un Polijas ierēdņiem.
4. No apgabala tiek izslēgta poļu osta Gdiņa, kura pamatā paliek
par Polijas teritoriju, ievērojot poļu nometināšanu šeit. Šīs poļu ostas
pilsētas tuvākās robežas tiks noteiktas sarunās starp Vāciju un Poliju, bet
nepieciešamības gadījumā – starptautiskajā šķīrējtiesā.
5. Tā kā plašajiem sagatavošanas darbiem, lai nodrošinātu taisnīgu
balsošanu, nepieciešams laiks, šī balsošana notiks ne ātrāk kā pēc 12 mē-
nešiem.
6. Lai šajā laikā garantētu Vācijai neierobežotu pieeju Austrumprūsijai,
bet Polijai – pie jūras, tiks izdalītas šosejas un dzelzceļi, kuri padarīs
iespējamu brīvu tranzītu. Turklāt tiks atļauts ievākt tikai tādus maksā-
jumus, kuri nepieciešami satiksmes savienojumu uzturēšanai vai trans-
portu nogādāšanai.
7. Apgabala piederību izšķirs ar nodoto balsu vienkāršu vairākumu.
8. Lai pēc balsošanas – neatkarīgi no tā, kāds būs rezultāts – nodrošinātu
Vācijai brīvu satiksmi ar tās provinci Danciga–Austrumprūsija, bet
Polijai – pieeju pie jūras, gadījumā, ja plebiscīta apgabals nonāks Polijas
sastāvā, Vācijai tiks izdalīta eksteritoriāla satiksmes josla – apmēram
virzienā Bitova–Danciga vai Tčeva –, kuru varēs izmantot autostrādes
un četru ceļu dzelzceļa celtniecībai. Autostrādes un dzelzceļa būve tiks
veikta, neskarot poļu satiksmes līnijas, t. i., celtniecība notiks vai nu virs,
vai zem tām. Šīs joslas platums tiek noteikts 1 km, bet pati josla teritoriāli
piederēs Reiham. Gadījumā, ja balsošana beigsies par labu Vācijai, Polija
brīvai un neierobežotai satiksmei ar savu ostu Gdiņu saņems identiskas
• 197 •
tiesības uz tādu pašu eksteritoriālu ceļu vai dzelzceļu trasi, kāda pie-
nāktos Vācijai.
9. Gadījumā, ja Koridors atgriezīsies pie Vācijas, Reihs deklarē savu
gatavību veikt iedzīvotāju apmaiņu ar Poliju, atbilstoši Koridora teri-
torijai.
10. Polijas eventuāli izvirzītās prasības par tiesībām Dancigā tiks ap-
mierinātas apmaiņā pret identiskām Vācijas tiesībām Gdiņā.
11. Lai šajā apgabalā abās pusēs likvidētu jebkādu apdraudējuma
sajūtu, Danciga un Gdiņa saņems tīri tirdzniecisku pilsētu statusu, t. i.,
bez militāra aprīkojuma un nocietinājumiem.
12. Helas pussala, kura atbilstoši balsojumam, nonāks vai nu Polijā,
vai Vācijā, katrā gadījumā tiks tāpat demilitarizēta.
13. Sakarā ar to, ka Vācijas valdībai ir vissmagākās apsūdzības par poļu
attieksmi pret minoritātēm, bet Polijas valdība no savas puses uzskata, ka
arī tai ir jāizvirza apsūdzības pret Vāciju, abas puses vienojas par to, ka
šīs sūdzības tiek nodotas starptautiskai izmeklēšanas komisijai, kuras
uzdevums būs izpētīt visas sūdzības par saimnieciskiem un iziskiem
kaitējumiem, kā arī citiem teroristiskiem aktiem. Vācija un Polija apņemas,
ka visi pēc 1918. gada izdarītie saimnieciskie un citi kaitējumi tiks abām
minoritātēm kompensēti, visas atsavināšanas tiks anulētas, cietušie par
tiem vai citiem saimnieciskās dzīves traucējumiem, kuri būs atzīti, saņems
pilnu kompensāciju.
14. Lai Polijā paliekošajiem vāciešiem, kā arī Vācijā paliekošajiem
poļiem likvidētu sajūtu, ka viņus neaizsargā starptautiskie likumi, kā
arī, lai dotu viņiem pārliecību, ka no viņiem netiks prasīta rīcība vai
pienākumi, kas būtu pretrunā viņu nacionālajai pārliecībai, Vācija un
Polija vienojas ar plašiem un saistošiem līgumiem abpusēji garantēt šo
minoritātāšu nacionalitātes saglabāšanu, brīvu attīstību un aktivitāti,
atļaut tām, sevišķi šim mērķim nepieciešamo organizēšanos. Abas puses
apņemas neiesaukt minoritātei piederīgos karadienestā.
15. Balstoties uz šiem priekšlikumiem panāktas saprašanās gadījumā
Vācija un Polija izsaka gatavību dot rīkojumu un nekavējoties īstenot savu
bruņoto spēku demobilizāciju.
16. Tālākos šo darbību realizācijai nepieciešamos soļus kopīgi noteiks
Vācija un Polija.
326.
1
Nevils Hendersons (Henderson, 1882–1942) – Lielbritānijas diplomāts. 1937.–
1939. g. vēstnieks Vācijā.
• 198 •
3.46. Polijas ārlietu ministra J. Beka paziņojums
Lielbritānijas vēstniekam H. Kenardam
(Varšavā, 1939. g. 31. augustā, plkst. 12.00)
Plkst. 3.00 no rīta 31. augustā briti informēja Polijas valdību par
sarunas rezultātiem ar J. fon Ribentropu un to, ka viņš izteicis gatavību
sākt sarunas ar pilnvarotu Polijas pārstāvi. Lielbritānijas un Francijas
pārstāvji Varšavā mudināja Polijas valdību izmantot šo iespēju. Pēc
saskaņošanas valdībā H. Kenardam tika iesniegts šeit publicētais
paziņojums, bet plkst. 12.45 vēstniekam Berlīnē J. Ļipskim tika nosūtītas
instrukcijas, kuras tomēr neietvēra nekādas speciālas vai jaunas pilnva
ras, kuras prasīja Vācija.
Atbildot uz Viņa Karaliskās Augstības valdības jautājumu Polijas
valdībai iepriekšējā naktī par mūsu nostāju iespējamo sarunu lietā ar
Vācijas valdību, man ir tas gods paziņot sekojošo:
1. Polijas valdība apstiprina savu iepriekš izteikto gatavību uz tiešu
viedokļu apmaiņu ar Vācijas valdību, balstoties uz Lielbritānijas
valdības piedāvātajiem principiem, par kuriem lords Halifakss
telefonogrammā informējis britu vēstnieku Varšavā 28. augustā.
2. Polijas valdība ir arī gatava uz abpusības pamatiem dot oiciālas
garantijas, ka sarunu sākšanās gadījumā poļu karaspēka vienības
nepārkāps Vācijas Reiha robežas, ja atbilstošas garantijas par
Polijas robežu neaizskaramību dos Vācijas Reiha karaspēks.
3. Pašreizējā situācijā būtiski ir izveidot parastu, pagaidu rakstura
modus vivendi1 Dancigas brīvpilsētā.
4. Saistībā ar priekšlikumiem, kas tika nodoti Polijas valdībai ar
britu vēstnieka Varšavā starpniecību 28. augustā, būtu vēlams
paskaidrojums, ko Lielbritānijas valdība saprot ar starptautiskām
garantijām Polijas un Vācijas Reiha attiecību jautājumā. Trūkstot
atbildei uz šo pamatjautājumu, Polijas valdība ir spiesta ieņemt
stipri rezervētu nostāju šajā jautājumā līdz izsmeļošu skaidrojumu
saņemšanai.
5. Polijas valdība pauž cerību, ka gadījumā, ja sarunas ar Vācijas
Reihu tiktu uzsāktas, tā arī turpmāk varēs izmantot Viņa Karaliskās
Augstības valdības laipnos pakalpojumus.
1
Modus vivendi (latīņu val.) – izkārtojums, kas divām pusēm dod iespēju kaut
vai uz laiku nodibināt normālas attiecības, ja nav iespējams panākt ilgstošu
izlīgumu.
• 199 •
3.47. Polijas vēstnieka J. Ļipska ziņojums
ārlietu ministram J. Bekam par sarunu ar
Vācijas ārlietu ministru J. fon Ribentropu
(Berlīnē, 1939. g. 31. augustā)
J. Ļipskis lūdza pieņemt viņu Vācijas Ārlietu ministrijā jau plkst. 13.00,
taču audience notika tikai pēc vairāk nekā piecām stundām. Sakarā ar
to, ka viņam bija vienīgi rīkojums paziņot par Polijas gatavību sākt tiešas
sarunas, bet nekādu pilnvaru, audience beidzās pilnīgi bez rezultāta,
un kopš šī brīža abu valstu attiecībās diplomātijai vairs nebija nekādas
lomas.
Fon Ribentropa kungs mani pieņēma plkst. 18.30.
Izpildīju man dotās instrukcijas. Ribentropa kungs jautāja, vai man ir
speciālas pilnvaras sarunu vešanai. Teicu, ka nē. Tad viņš man jautāja,
vai esmu informēts, ka Londonas iniciatīvas rezultātā Vācijas valdība ir
izteikusi gatavību vest tiešas sarunas ar Polijas valdības pārstāvi, kuram
būtu visas nepieciešamās pilnvaras un kuram bija jāierodas iepriekšējā
dienā – 30. augustā. Atbildēju viņam, ka man nav bijis tiešas informācijas
šajā lietā. Beigās Ribentropa kungs atkārtoja – viņš ir domājis, ka esmu
saņēmis pilnvaras sarunu vešanai. Viņš ziņos par manu démarche
kancleram.
historii. Red. W. Wrzesiński. Warszawa, 1986. S. 412.
• 200 •
4. POLIJAS VALSTS IZNĪCINĀŠANA
1939. GADA SEPTEMBRĪ–OKTOBRĪ
Naktī uz 1939. gada 1. septembri Vācijas pierobežā vācu speciālie
dienesti realizēja vairākas provokācijas, kuru uzdevums bija radīt priekš-
statu par agresiju no Polijas puses, lai tādējādi dotu ieganstu uzbrukumam
kā atmaksas akcijai (pazīstamākā no tām bija SS vienības uzbrukums
Gleivicas radiostacijai, atstājot tajā poļu formastērpos ietērptus iepriekš
nonāvētus koncentrācijas nometnes ieslodzītos). 1939. gada 1. septembrī
Vācijas un Slovākijas bruņotie spēki pārgāja uzbrukumā visā Polijas
robežas garumā. Uzbrūkošajos Vācijas spēkos bija 51 divīzija, vairāk
nekā 2500 tanku un 1390 kaujas lidmašīnas. Slovākijas lauka armijā bija
3 kājnieku divīzijas un nelielas atsevišķās vienības. Polijā uzbrukuma
brīdī vēl nebija pabeigta vispārējā mobilizācija un pozīcijās atradās
tikai 21 kājnieku divīzija, 3 kalnu brigādes, 8 kavalērijas brigādes,
1 bruņutanku brigāde, kā arī vairāki paramilitārās “Tautas aizsardzības”
bataljoni. Poļu rīcībā bija tikai 610 novecojušas sistēmas tanki un
tanketes, kā arī 394 pārsvarā tādas pašas kaujas lidmašīnas. Poļu spēkos
1. septembrī atradās apmēram 1 milj. karavīru, Vācija uzbrukumā sūtīja
apmēram 1,5 milj. vīru.
Pirmajās kara dienās, kad cīņas norisinājās pierobežā, nepārprotami
iezīmējās vācu karaspēka tehniskais pārspēks uz sauszemes, gaisā un
arī jūrā. 3. septembrī Lielbritānija un Francija pieteica karu Vācijai, ārēji
izpildot savu sabiedrotā pienākumus pret Poliju. Tomēr franču karaspēks
veica vienīgi nelielu manevru Sāras apgabalā un apstājās, bet angļi reālas
palīdzības vietā piedāvāja poļiem bruņojuma piegādes piecu mēnešu
laikā, skaidri paužot, ka viņiem trūkst jebkādas militārās darbības plāna.
12. septembrī abas lielvalstis vienojās pagaidām neuzsākt nekādu aktīvu
darbību pret Vāciju; Polija par šo lēmumu netika pat informēta. Par vienīgo
reālo atbalstu ar paliekošām sekām var uzskatīt 9. septembrī parakstīto
Francijas un Polijas vienošanos par poļu armijas veidošanu Francijā.
Kaut arī, neraugoties uz poļu cerībām, nekāda sabiedroto aktīvāka rīcība
pagaidām nesekoja, tomēr līdz ar Lielbritānijas un Francijas iesaistīšanos
karadarbībā lokālo Polijas–Vācijas karu no 3. septembra var uzskatīt par
Otro pasaules karu.
• 201 •
Polijas bruņotie spēki cīnījās ārkārtīgi sīvi, daudzās vietās sagādājot
ienaidniekam smagus zaudējumus. Tikai 7. septembrī kapitulēja nelielais
poļu tranzītnoliktavu apsardzes garnizons Vesterplatē, Dancigas ostā,
pret kuru bija vērsts viens no pirmajiem triecieniem kara sākumā. Tomēr
kopējā Polijas militārā situācija strauji pasliktinājās. Polijas valdība un
tās iestādes naktī uz 5. septembrī sāka atstāt Varšavu. Kad 7. septembrī
armijas virspavēlnieks ar štābu pārcēlās uz Brestu, sakari ar atsevišķām
armijām, kas cīnījās dažādos Polijas reģionos, ievērojami sarežģījās. 9.–
12. septembrī poļu armijai “Poznań” ar veiksmīgu prettriecienu Bzuras
upes rajonā izdevās uz laiku apturēt vairāku vācu armiju virzīšanos uz
Varšavu, taču kopumā tam nebija sevišķi lielas nozīmes. 16. septembrī
Polijas stāvoklis kļuva ārkārtīgi kritisks: Lielākā daļa Rietumu un
Centrālās Polijas atradās vācu rokās, ceļi bija pārpildīti ar bēgļu straumēm,
gaisa telpu gandrīz pilnībā kontrolēja vācu lidmašīnas, Polijas kara lote
vairs nepastāvēja kā vienots veselums, neiznīcinātie kuģi un zemūdenes
centās nokļūt pie Rietumu sabiedrotajiem – daudziem tas arī izdevās,
taču pēdējā lotes vienība Helas pussalā padevās tikai 2. oktobrī. Poli-
jas karaspēkā un sabiedrībā valdīja pilnīgs haoss un neizpratne. Tomēr
Austrumpolijā un apgabalā starp Vislu un Bugu cīnījās un atradās vēl
apmēram 25 poļu divīzijas – apmēram puse no sākotnējās Polijas armi-
jas, arī ielenktā un nežēlīgi bombardētā galvaspilsēta turpināja izrādīt
varonīgu pretestību.
Šajā situācijā 17. septembrī Polijas austrumu robežu pārgāja PSRS
Sarkanā armija. Padomju Savienība no Polijas–Vācijas kara pirmās
dienas ārēji formāli ievēroja neitralitāti, taču vienlaikus realizēja slepenu
daļēju mobilizāciju savas teritorijas Eiropas daļā, un uz Vācijas vēstnieka
kopš 3. septembra izteiktajiem pamudinājumiem drīzāk iesaistīties
karadarbībā, lai ieņemtu savas “sfēras” Polijā un atvieglotu Vācijai
“propagandas cīņu” un, iespējams, militāro cīņu pret Rietumiem, atbildēja
izvairīgi (viens no J. Staļina mērķiem bija iespēju robežās izvairīties no tā,
ka Lielbritānija un Francija varētu pieteikt karu PSRS). Tiesa, totalitārā
prese izvērsa kampaņu pret Poliju, kārtējo reizi apvainojot to baltkrievu
un ukraiņu tiesību pārkāpšanā u. c. nodarījumos. 8. septembrī, kad
sāka izplatīties baumas par Polijas galvaspilsētas krišanu, ārlietu tautas
komisārs V. Molotovs pat pasteidzās apsveikt ar to Vāciju, bet Minskas
radiostacija orientēja vācu gaisa spēku lidmašīnu uzlidojumus Polijas
pilsētām. Tikmēr PSRS vadītājs J. Staļins gaidīja izdevīgāku brīdi. Naktī
uz 12. septembri padomju vēstnieks un militārais atašejs atstāja Poliju,
bet naktī uz 17. septembri Polijas vēstniekam Maskavā tika iesniegta nota
par to, ka padomju puse ir spiesta “ņemt aizsardzībā” Polijas baltkrievu
un ukraiņu iedzīvotājus. 17. septembrī no rīta, bez kara pieteikšanas
robežu pārgāja 620 000 Sarkanās armijas un Iekšlietu tautas komisariāta
karavīru (vēlāk viņu skaits ievērojami pieauga, septembra beigās sa-
sniedzot apmēram 750 000), Polijā ienākošajā sauszemes karaspēkā bija
arī 4733 tanki un to atbalstīja 3298 lidmašīnas (ievērojami vairāk, nekā
Vācijas vērmahtā).
• 202 •
17. septembrī Polijas valdība, kura atradās Rumānijas pierobežā, kur
to tieši apdraudēja iebrūkošie padomju spēki, pieņēma lēmumu šķērsot
robežu, lai nokļūtu Francijas teritorijā. Šīs dienas vakarā robežu pārgāja
arī armijas virspavēlnieks E. Ridzs-Smiglijs, iepriekš izdodot pavēli par
nepretošanos ienākošajam padomju karaspēkam (izņēmums – ja tas
mēģinātu poļus atbruņot, kas patiesībā notika vienmēr) un došanos
uz Rumāniju un Ungāriju (realitātē armijas daļas devās arī uz Lietuvu
un Latviju). Tas tika pamatots ar neskaidrību par padomju patiesajiem
nodomiem, tomēr radīja poļu karaspēkā vēl lielāku nekārtību un
dezorganizāciju. Kaujās ar vācu karaspēku Austrumpolijā galvenokārt
bija iesaistījušās galvenokārt Polijas armijas rezerves daļas, bet robežu
apsargāja apmēram 12 000 robežsargu. Viņi arī bija tie, kas savu iespēju
robežās izrādīja pretestību padomju karaspēkam. Savukārt karaspēks,
kurš bija saņēmis minēto virspavēlnieka pavēli, to darīja vienīgi retos
gadījumos, kā arī tad, ja šī pavēle nebija saņemta vai pat tika uzskatīta
par provokāciju. Poļu karavīri un iedzīvotāji Grodņā un Viļņā izrādīja
nopietnu pretestību padomju karaspēkam, taču, piemēram, spēcīgais
Ļvovas garnizons padevās pilnīgi bez pretošanās. Daudzās vietās vietējie
ukraiņu un baltkrievu zemnieki, kā arī ebreji uzsāka izrēķināšanos ar
poļu tautības zemes īpašniekiem, kolonistiem, robežsargiem, policistiem
un pat mazākām karaspēka vienībām. Daļēji šīs akcijas var uzskatīt par
iepriekšējo gadu nepārdomātās Polijas valdības nacionālās politikas
sekām, kad dažādiem līdzekļiem tika mēģināts pārpoļot nacionālo
minoritāšu pārstāvjus.
Arī pēc Sarkanās armijas iebrukuma Polijas karaspēks līdz 5. oktobrim
turpināja kaujas ar vācu vērmahtu. Atsevišķas karaspēka daļas cīnījās
gan ar vērmahtu, gan Sarkano armiju. Varšava bija spiesta kapitulēt
28. septembrī, kad garnizons kaujās bija zaudējis 5000 karavīru. Polijas
liktenis bija izšķirts. Sakarā ar to, ka abu iebrukušo karaspēku vadība
Polijā nezināja par Maskavā notikušo “sfēru sadali”, operācijas gaitā
vācu karaspēks iegāja dziļi “padomju” teritorijā un, piemēram, ieņēma
Bjalistoku, Pšemišļu, Brestu (šajā pilsētā pēc tam notika kopīga abu
karaspēku parāde). Vērmahta vienības pat sasniedza Ļvovu, taču pēc tam
tika no “padomju sfēras” atvilktas.
Kopumā kaujās ar Vācijas karaspēku krita 67 000 un tika ievainoti
133 000 Polijas armijas karavīru, bet 420 000 nonāca vācu gūstā (10 000
no viņiem gūstā nomira vai tika noslepkavoti). Vācieši zaudēja 50 000
karavīru, no kuriem vismaz 16 340 bija kritušie, bet slovāki – 18 kritušos.
Tāpat vācu karaspēks zaudēja apmēram 1000 tanku un bruņumašīnu, 6000
automašīnu un 600 lidmašīnas. Padomju spēku uzbrukuma laikā krita vai
tika noslepkavoti apmēram 6000–7000 poļu karavīru un civiliedzīvotāju,
bet 10 000 tika ievainoti. Padomju gūstā nokļuva apmēram 225 000 Polijas
karavīru (padomju puse gan apgalvoja, ka 452 000, taču šajā skaitā tika
iekļauti visi, kas nēsāja formastērpu – policisti, dzelzceļnieki, skauti,
ugunsdzēsēji, pastnieki utt.). Daļu no viņiem – galvenokārt ukraiņus un
baltkrievus – pēc iltrācijas atlaida, apmēram 40 000 nodeva Vācijas pusei,
• 203 •
pārējie nonāca PSRS Iekšlietu tautas komisariāta nometnēs, turklāt 22 000
virsnieku 1940. gada pavasarī tika nogalināti Katiņā, Mednojē, Harkovā
un citās masu slepkavības vietās. Saskaņā ar padomju datiem, Sarkanās
armijas zaudējumi bija nepilns tūkstotis kritušo (pēc poļu datiem – divas
līdz trīs reizes vairāk), kā arī, pēc poļu datiem, 8000–10 000 ievainoto.
Bija iznīcināti vai bojāti vismaz 150 padomju tanki un bruņumašīnas,
kā arī 15–20 lidmašīnas. Ungārijas robežu šķērsoja apmēram 40 000,
Rumānijas – 30 000, Lietuvas – 14 000, bet Latvijas – 1600 Polijas armijas
karavīru, kuri šajās valstīs tika internēti.
Karadarbībā gāja bojā apmēram 100 000 Polijas civiliedzīvotāju (liela
daļa gaisa uzlidojumos). Gan vācu, gan padomju karaspēka ieņemtajā
teritorijā uzreiz sāka darbību represīvās iestādes, turklāt kā vācu, tā
padomju karavīri samērā regulāri izdarīja noziegumus, slepkavojot
civiliedzīvotājus vai karagūstekņus, īpaši, ja bija ciesti zaudējumi (par
padomju noziegumiem sīkāk sk.: Jēkabsons, Ē. NKVD noziegumi Polijā.
Lauku Avīze. 1999, 28. aug.). Iepriekšējo gadu sarežģītās attiecības traģiski
izpaudās Polijas pilsētā Bidgoščā (vāciskais nosaukums – Bromberga),
kur kara pirmajās dienās, atriebjoties par šķietamu vai reālu dalību
pret poļu karaspēku vērstā Vācijas diversantu darbībā, poļi nogalināja
apmēram 300 vietējos vācu iedzīvotājus, savukārt vācu karaspēks uzreiz
pēc ienākšanas – 300–400 vietējos poļu civiliedzīvotājus (turpmākajos
mēnešos tika nogalināti vēl 5000 pilsētas poļu iedzīvotāju).
1939. gada 28. septembrī Vācijas un PSRS pārstāvji Maskavā precizēja
robežas līniju, būtiski mainot ietekmes sfēru dalījumu, kā arī vienojās
par turpmāko sadarbību poļu pagrīdes apkarošanā. Robežas vācu pusē
izrādījās 48,5 % (tikai 6,4 % šis teritorijas iedzīvotāju bija vācieši),
padomju – 50 % bijušās Polijas Republikas teritorijas (apmēram 40 %
iedzīvotāju bija poļi). Apmēram 1,5 % bijušās Polijas teritorijas –Viļņa un
Viļņas apgabals – pēc PSRS un Lietuvas savstarpējās palīdzības līguma
noslēgšanas 1939. gada 10. oktobrī tika atdota Lietuvai (reāli tas notika
tikai oktobra beigās). Visās trīs minētajās teritorijās pagrīdē uzreiz
sākās aktīva poļu nacionālā kustība, kuras galvenais mērķis bija Polijas
neatkarības atjaunošana.
Rumānijas valdība, baidoties no Vācijas, internēja savā teritorijā
Polijas Republikas prezidentu, valdību un armijas vadību, kā arī vairākus
desmitus tūkstošu karavīru, kuri 17. septembrī bija pārgājuši Rumānijas
robežu un cerējuši cauri neitralitāti deklarējušās kaimiņvalsts teritorijai
nokļūt Francijā. Tas draudēja ar Polijas konstitucionālo orgānu darbības
izbeigšanos, kas būtu izdevīgi Vācijas un PSRS valdībām, kuras apgalvoja,
ka Polijas valsts ir pārstājusi pastāvēt. Tomēr prezidents I. Moscickis
rīkojās saskaņā ar Konstitūciju, kas kara gadījumā paredzēja Republikas
prezidenta tiesības iecelt savu pēcnācēju. 30. septembrī darbību uzsāka
Polijas prezidents Vladislavs Račkevičs un Trimdas valdība Vladislava
Sikorska vadībā. Tās pilnvaras nekavējoties atzina Polijas sabiedrotie un
lielākā daļa neitrālo valstu. Diemžēl Latvijas valdība 21. septembrī, bailēs
no PSRS, pārtrauca attiecības ar Polijas sūtniecību, aizbildinoties ar to,
• 204 •
ka tai nav sakaru ar savu valdību. Faktiski kopš šī brīža kara sākumā
izsludināto Latvijas neitralitāti vairs nevar uzskatīt par pilnībā spēkā
esošu, kaut arī attiecībā pret savā teritorijā internētajiem poļu karavīriem
Latvijas valsts neitrālas zemes pienākumu pildīja līdz pat savai bojāejai
1940. gada vasarā.
Polijas izmisīgā, vientuļā cīņa neizglāba valsti 1939. gadā, taču deva
iespēju turpināt darbību Polijas Trimdas valdībai, kura izveidoja savus
bruņotos spēkus, kas karoja kopā ar Sabiedrotajiem. Poļu pašaizliedzīgā
pretestība 1939. gadā, kura kopumā bija daudz sīvāka un ilgāka, nekā
turpmākajā kara gaitā 1940. gada maijā un jūnijā to spēja demonstrēt
lielvalsts Francija, piespieda Ā. Hitleru atlikt vēl šajā pašā gadā plānotu
ofensīvu rietumos.
4.1. Vācijas kanclera Ā. Hitlera paziņojums

bruņotajiem spēkiem sakarā ar kara sākumu pret
Poliju (Berlīnē, 1939. g. 1. septembrī)
1. septembrī plkst. 4.34 sākās Vācijas bruņoto spēku iebrukums

Polijā Tčevas pilsētas rajonā, bet plkst. 4.45 Dancigas ostā stāvošais
līnijkuģis “SchleswigHolstein” atklāja uguni pret nelielo poļu garnizonu
Vesterplatē – šis brīdis oiciāli tiek uzskatīts par kara sākumu.
Polijas valsts nepiekrita miera ceļā nokārtot attiecības, kā es to biju
vēlējies, un ķērās pie ieročiem. Polijā dzīvojošie vācieši tiek vajāti, pret
viņiem tiek vērsts asiņains terors un viņi tiek izsviesti no pašu mājokļiem.
Polija ar savu atkārtotu rīcību, kas iet pāri lielvalsts pacietības mēram,
turpina izrādīt klaju necieņu Reiha robežām.
Lai izbeigtu šo vājprātu, man nav citas izejas, kā atbildēt ar spēku uz
spēku. Vācijas armija ar visu noteiktību nelokāmi cīnīsies par atjaunotās
Vācijas godu un pamattiesībām. Es sagaidu, ka katrs karavīrs, paturot prātā
Vācijas karavīru gadsimtiem senās cēlās īpašības, vienmēr apzināsies, ka
pārstāv nacionālsociālistisko Lielvāciju. Lai dzīvo mūsu tauta, lai dzīvo
mūsu Reihs!
• 205 •
4.2. Polijas prezidenta I. Moscicka uzruna tautai
sakarā ar Vācijas uzbrukumu
Polijas prezidents vērsās pie tautas 1. septembra rītā, aicinot tautu

organizēti stāties pretī agresoram. Uzsaukuma tonis būtībā saskanēja
ar Polijā jau kopš 1939. gada pavasara valdošo sabiedrisko domu, kurā
dominēja gatavība uz cīņu un upuriem.
Republikas pilsoņi!
Šonakt mūsu senais ienaidnieks ir sācis karadarbību pret Polijas valsti,
ko apstiprinu Dieva un vēstures priekšā.
Šajā vēsturiskajā brīdī vēršos pie visiem Valsts pilsoņiem dziļā
pārliecībā, ka visa Tauta stāsies savas Brīvības, Neatkarības un Goda
aizsardzībā ap savu Virspavēlnieku un Bruņotajiem spēkiem, kā arī dos
pienācīgu atbildi uzbrucējam, kā jau Polijas–Vācijas attiecību vēsturē ne
reizi vien noticis.
Visa Poļu Tauta, Dieva svētīta, cīņā par savu svēto un taisnīgo lietu,
apvienojusies ar Armiju, plecu pie pleca ies kaujā un līdz pilnai uzvarai.

diplomātiskajām pārstāvniecībām par sarunām
Vācijas agresijas priekšvakarā
(Parīzē, 1939. g. 1. septembrī)
Francijas ārlietu ministrs apkārtrakstā informēja par Francijas un

Lielbritānijas starpniecības mēģinājumiem pēdējā dienā pirms kara
izcelšanās.
Uzskatu par savu pienākumu informēt par pašlaik zināmajām, ar
pēdējo 36 stundu laikā notikušajām norisēm saistītajām detaļām. No tām
izriet Reiha atbildība par agresiju pret Poliju.
Britu valdība saņēma Vācijas valdības piekrišanu uzsākt tiešas sarunas
ar Poliju. Naktī no 30. uz 31. augustu, kā arī 31. augustā no rīta Francijas
un Lielbritānijas vēstnieki vērsās pie Beka, aicinot viņu izteikt piekrišanu
pievienoties šai procedūrai.
31. [augustā] pēcpusdienā Beks izteica savu piekrišanu, piezīmējot,
ka ir lūdzis savu vēstnieku Berlīnē, lai tas censtos panākt audienci
• 206 •
Vilhelmštrāsē1, lai informētu, ka Polijas valdība ir devusi pozitīvu atbildi
uz britu memorandu.
Pulksten 14 Ļipska kungs lūdza pieņemšanu pie Ribentropa kunga.
Plkst. 15 fon Veiczekers2 viņam telefoniski jautāja, vai savu paziņojumu
sniegs kā vēstnieks vai arī kā pilnvarotais. Ļipska kungs izskaidroja,
ka darīs to kā vēstnieks. Veiczekera kungs sacīja, ka nodos šo ziņu fon
Ribentropa kungam.
Plkst. 19.45 Polijas vēstnieks savas valdības uzdevumā nodeva Reiha
ārlietu ministram ziņu. Ribentropa kungs neiepazīstināja viņu ar vācu
priekšlikumiem.
Plkst. 20.30 Vācijas radio informē par svarīgu paziņojumu plkst. 21.
Šis radio paziņojums ietver Vācijas priekšlikumus, par kuriem tika
informēta britu valdība. Reiha valdība konstatē, ka Polijas valdība šos
priekšnoteikumus noraidījusi, jo Reiha noteiktajos termiņos nav deleģējusi
pilnvaroto.
Plkst. 22.30 Vācijas radio ziņo par poļu uzrukumu Gleivices3 radio-
stacijai.
1. septembrī plkst. 4 no rīta raida Reihskanclera uzrunu armijai,
kurā deklarēts, ka Vācija uz spēku atbildēs ar spēku. Plkst. 7 informē, ka
Forstera kungs ir proklamējis Dancigas pievienošanos Reiham.
Plkst. 8.30 departamentā pienāk Noela kunga ziņa, ka vācu karsapēks
bez ultimāta vai iepriekšēja paziņojuma plkst. 5 no rīta sācis uzbrukumu
visā Polijas robežas garumā.
1
Vilhelma ielā (vācu val. Wilhelmstraße) Berlīnē atradās Vācijas Ārlietu ministrija,
tāpēc sarunvalodā dažkārt to sauca ielas nosaukumā.
2
Ernsts fon Veiczekers (Weizsäcker, 1882–1952) – Vācijas diplomāts. 1938.–
1943. g. Ārlietu ministrijas valsts sekretārs.
3
Gleivice (tag. Gļivice Polijā) – pilsēta Silēzijā. Tā sauktais uzbrukums faktiski bija
Vācijas inscenēta provokācija.
4.4. Polijas ārlietu ministra J. Beka telegramma

vēstniekiem Londonā un Parīzē ar prasību
par nekavējošu sabiedroto palīdzību
Polijas valdība ar šo telegrammu uzdeva vēstniekiem pieprasīt, lai

Lielbritānija un Francija sāktu pildīt Polijas sabiedroto pienākumus.
1) Lūdzu vēstnieka kungu informēt valdību, pie kuras Jūs esat akredi-
tēts, ka, neraugoties uz Polijas sadarbību pēc Lielbritānijas iniciatīvas,
• 207 •
kas ir zināma sabiedroto valdībām, Vācijas karaspēks no rīta ir uzbrucis
Polijas teritorijai, bet aviācija vienlaicīgi bombardējusi daudzas apdzīvo-
tās vietas.
2) Polijas valdība, izlēmusi aizsargāt Polijas neatkarību un godu līdz
galam, izsaka pārliecību, ka saskaņā ar pastāvošajiem līgumiem saņems
šajā cīņā tūlītēju sabiedroto palīdzība.
4.5. Izraksts no sūtņa L. Ēķa 1. septembra pirmā

ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par kara
sākumu (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī)
Vācijas uzbrukumā ievērojama loma bija gaisa spēkiem, kuri dažās

dienās burtiski pārņēma pilnīgā kontrolē Polijas gaisa telpu. No kara
pirmās dienas uzlidojumi notika arī Polijas galvaspilsētai Varšavai, tos
piedzīvoja arī Latvijas sūtniecības darbinieki.1
Pirmās kara dienas iespaidi vēl nonoteikti un neskaidri. Varšavā
iedzīvotāji izturas apbrīnojami mierīgi un ir mazāk panikas un nervozitātes,
nekā pie gaisa uzbrukumu mēģinājumu trauksmes un pagājušās nedēļas
produktu apgādes sastrēguma. Kā jau šorīt telegrammā Jums vēstīju, kara
darbība turpinās kopš plkst. 5 rītā. Poļi, acīmredzot, lai novērstu katras
šaubas par agresoru, pretdarbību uzsākuši plašākā stilā tikai plkst. 8-os.
Pirmās dienas rezultāti līdz plkst. 4, kad šo rakstu, pēc puslīdz drošām
ziņām ir sekojoši: vācieši no gaisa bombardējuši Katovici, Krakovu,
Čenstohovu, Grodņu, Pucku un Varšavas aerodromu. Poļiem zaudējumi
neesot lieli, Varšavas aerodromam turpretim uzbrukums pilnīgi atsists
un, kā Ārlietu ministrijā apgalvo, poļu pretaviācijas spēki jau līdz šim
momentam nogāzuši 8 vācu lidmašīnas. Šorīt Varšavā 3 reizes bija gaisa
uzbrukuma trauksmes. (..)
Ar kara darbības sākšanu pilnīgi ierobežota privātpersonu kustība uz
dzelzceļiem un vilcienos ielaiž privātpersonas tikai ar speciālām atļau-
jām un ārkārtējos gadījumos. Neesmu drošs, vai līdzšinējās iespējas sūtīt
ziņojumus pa pastu būs iespējams turpmāk izlietot. Laipni lūdzu mani
informēt, cik daudz ministrijai iespējams saņemt tieši informāciju par
kara darbības gaitu un vai ir nozīme, ka par to rakstu savos ziņojumos.
1
Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas sūtniecība Polijā Otrā pasaules kara pirmajās
dienās 1939. gada septembrī. Latvijas Arhīvi. 2005. Nr. 2. 115.–151. lpp.
• 208 •
4.6. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1. septembra otrais ziņojums
ārlietu ministram V. Munteram par sūtniecības
stāvokli (Varšavā, 1939. g. 1. septembrī)
Kara sākumā Latvijas sūtniecībā Varšavā atradās pavisam 16 dar

binieki (daļa ar ģimenēm), taču drīz viņiem pievienojās vēl vairāki Latvijas
pilsoņi, kurus Varšavā bija pārsteidzis karš. Jau 1. septembrī sūtniecībā
esošās sievietes un bērni pārcēlās uz dzīvi pagrabā, bet vīrieši viņiem
pievienojās, kad pilsētas apšaude ar artilēriju kļuva sevišķi jūtama.
Sūtniecībā pastāvīgi ieradās Latvijas pilsoņi starp tiem – daudzi Polijā
praksi izejošie LU studenti. Pirmais gaisa uzlidojums Varšavai sākās
plkst. 6 no rīta, otrais – pēc 3 stundām.
Lielākā tiesa sūtniecību Varšavā un sevišķi misijas šei ir nodrošināju-
šies ar apmešanās vietām ārpus Varšavas, baidoties no bombardēšanas un
gāzu uzbrukumiem. Pirmās bombardēšanas jau ir noticis fakts, bet es esmu
nolēmis no sūtniecības neiziet, kamēr vien poļu valdība turas Varšavā.
Tā kā tomēr ir jāparedz arī gadījums, kad Varšavu nāktos poļu valdībai
evakuēt un man būtu jādodās līdz ar to, esmu paredzējis rīkoties sekojoši.
Es brauktu līdzi poļu valdībai, līdz ar mani sekretārs Langins1 un
korespondente Bernšteina2 kundze. Atašejs Zēbergs3 katrā gadījumā
paliktu sūtniecības telpās ar kancelejas darbinieci Lidiju Maršalks4. No
Varšavas būtu jāevakuējas arī sūtniecības atašejam Stalažam5, bet vai
viņš būtu nepieciešams pie evakuētās sūtniecības, ir liels jautājums.
Es būtu pateicīgs par paziņojumu, vai gadījumā, ja mēs būtu spiesti
atstāt sūtniecības telpas Varšavā, pārceļoties uz citurieni, mēs varētu
rēķināties ar papildu kredītiem telpu noņemšanai kādā provinces pilsētā.
Avots: LVVA, 2570. f., 14. apr., 964. l., 1. lp. Dokumenta kopija atrodas arī: LVVA,
2574. f., 1. apr., 375. l., 291. lp.
1
Arnolds Langins (1905–1993) – Latvijas diplomāts. No 1939. g. aprīļa sūtniecības
Varšavā I šķiras sekretārs, 1939. g. novembrī–1940. g. Ārlietu ministrijas
Austrumu nodaļas vadītājs.
2
Freda Bernšteina (dzim. Ramane, 1896–?) – Latvijas ārlietu resora darbiniece.
No 1938. g. I šķiras stenogrāfiste-korespondente sūtniecībā Varšavā, no 1939. g.
oktobra tādā pašā amatā sūtniecībā Bukarestē, no 1940. g. marta – Ārlietu
ministrijā Rīgā.
3
Nikolajs Zēbergs (1903–1991) – Latvijas diplomāts. 1939. g. jūlijā–septembrī
atašejs sūtniecībā Varšavā. Pretēji sūtņa paredzējumam, N. Zēbergs nepalika
sūtniecībā.
4
Lidija Maršalka (1903–?) – no 1933. g. Latvijas sūtniecības ārštata darbiniece
Varšavā.
5
Vilis Stalažs (1907–1992) – Latvijas diplomāts. No 1937. g. I šķiras sekretārs,
1938.–1939. g. atašejs sūtniecībā Varšavā, 1939. g. novembrī–1940. g. jūnijā
III šķiras sekretārs Ārlietu ministrijā.
• 209 •
4.7. Polijas valdības ziņojumi sakarā ar Vācijas
agresiju (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī)
Polijas valdība oiciālajos paziņojumos konstatēja stāvokli un īsumā

atstāstīja savu interpretāciju par kara izcelšanās priekšvēsturi.
1. paziņojums
Vakar Vācijas sauszemes un gaisa karaspēks ir izdarījis agresiju pret
Poliju, uzbrūkot visā Polijas–Vācijas robežas garumā.
Savā vakardienas runā kanclers Hitlers paziņoja par cīņas turpi-
nāšanu.
Poļu tauta pieņem šo cīņu savām militārajām tradīcijām cienīgā veidā.
Vēstnieks Ļipskis ir saņēmis pavēli atstāt Berlīni. Vācijas pilnvarotais
pārstāvis Varšavā savas valdības vārdā arī ir lūdzis izsniegt viņam
pases.
Jāatzīst situācija par pilnīgi skaidru
2. paziņojums
Ceturtdien ap plkst. 11 vakarā radio izskanējušais vācu paziņojums,
kurā Vācijas valdība ultimāta formā prasīja Dancigas un Pomožes
pievienošanu Reiham, kā arī šo prasību bezierunu pieņemšanu caur poļu
pārstāvi, kuram bija jāpiesakās Berlīnē, prasa sekojošas piezīmes.
Polijas valdība informēja britu valdību, ka piekrīt tās vidutājas darbībai
ar mērķi padarīt iespējamas sarunas ar Vācijas valdību, lai izvairītos no
kara. Tādu pašu paziņojumu vēstnieks Ļipskis Berlīnē iesniedza ministram
Ribentropam ceturtdien vakarā. Savā atbildē Vācijas valdība izziņoja
augstāk minēto paziņojumu, uzskaitot nosacījumus, kam bija jābūt pamatā
šīm sarunām. Polijas valdība par šiem nosacījumiem uzzināja vienīgi no
Vācijas valdības paziņojuma. Kā zināms, šo nosacījumu mērķis nekādā
ziņā nebija Polijas–Vācijas attiecību uzlabošana; tie bija un ir vienīgi
ultimāts un klajš uzbrukums Republikas un tās teritoriju svarīgākajām
interesēm. Neviena valdība nevarētu pieņemt šos nosacījumus. Kaut arī
tie nebija zināmi Polijas valdībai, tie tika noformēti ultimāta formā un
kļuva par ciniski izmantotu ieganstu uzbrukumam Polijai, kurš sākās
vakar.
Kanclera Hitlera piezīme viņa vakardienas runā1 par Polijas agresiju
pret Vācijas teritoriju ir klaji un apzināti meli. Polija vienmēr ir izteikusi
gatavību nokārtot jebkādas Polijas–Vācijas domstarpības sarunu ceļā. Šeit
ir vērts atzīmēt Polijas piekrišanu [Amerikas] Savienoto Valstu prezidenta
Rūzvelta piedāvājumam, uz kuru Vācija neatbildēja, tāpat kā pozitīvo
Polijas atbildi uz Beļģijas karaļa [Leopolda III], Holandes karalienes
[Vilhelmīnas] un Viņa Svētības Pāvesta [Pija XII] aicinājumu.2
Ir skaidrs, ka sakarā ar to, ka Vācija nav atbildējusi uz mūsu priekšli-
kumiem, kurus ceturtdien3 nodeva Polijas vēstnieks Berlīnē, jebkādas
sarunas starp Poliju un Vāciju bija kļuvušas neiespējamas. Polijas izstieptā
roka tika atgrūsta.
• 210 •
Sakarā ar šo pavērsienu Polijas–Vācijas sarunās un virkni agresijas
aktu pret Polijas teritoriju, kuri notiek kopš vakardienas rīta un kuri
vācu oiciālajā paziņojumā nosaukti par Vācijas karaspēka invāziju visā
robežas garumā, jāsecina, ka atbildība par šo notikumu norisi gulstas
pilnībā uz Vāciju, ka Vācija ir agresors un turklāt visspilgtākajā formā. Par
spīti kanclera Hitlera solījumam, ka tiks bombardēti tikai militārie objekti,
vācu aviācija vakar bombardēja civiliedzīvotāju apdzīvotus centrus.
1
Domāta Ā. Hitlera runa speciāli sasauktā Reihstāga sēdē 1. septembrī.
2
Runa ir par ASV prezidenta F. Rūzvelta 24. augusta telegrammu Vācijai un Polijai
ar aicinājumu risināt strīdu mierīgā ceļā, Beļģijas karaļa Leopolda III aicinājumu
23. augustā (28. augustā viņš kopā ar Holandes karalieni izteica līdzīgu
aicinājumu lielvalstīm un Polijai) un pāvesta Pija XII aicinājumu 24. augustā.
3
Domāts 31. augusts, sk. dokumentus 3.46. un 3.47.
4.8. Izraksts no Latvijas sūtņa L. Ēķa 2. septembra

pirmā ziņojuma ārlietu ministram V. Munteram par
stāvokli Varšavā (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī)
Latvijas sūtnis ziņojumā apraksta noskaņojumu Polijas galvaspilsētā

un redzēto Varšavas ielās. Kopumā viņš guva ļoti labu iespaidu par
iedzīvotāju un pilsētas aizstāvju gatavību aizsardzībai. Tas pilnībā
saskan arī ar poļu avotiem – gan Varšavas militārā un civilā vadība, gan
iedzīvotāji bija noskaņojušies uz cīņu.
[Pirmās kara dienas rezultātu apkopojums pēc ziņām un personiskajiem
novērojumiem]
Šorīt Varšavā bija 2 trauksmes, bet “tukšas” (bez bumbām un apša-
udīšanās). Patreiz atkal skan sirēnas un redzēsim, kas nu būs (pulkstens
taisni 14). (..)
Pašreiz visvairāk jūtamas satiksmes ierobežojumu un satiksmes
līdzekļu rekvizīcijas sekas. Nav nekas zināms, vai un kā varētu kaut kur
aizbraukt. Pilsētas komandantūra izdod atsevišķos gadījumos braukšanas
atļaujas, bet bez mazākās garantijas, ka relektants kaut kur arī tiks.
Vakar un šodien nav arī nekāda pasta. Mēģināju vakar vairākkārt dabūt
telefonisku savienojumu ar Rīgu, bet bez sekām.
Varšavas dzīvē pirmajās 2 kara dienās iespaidi vislabākie. Publikas
izturēšanās ļoti disciplinēta un apvaldīta. Nav nekādas nervozitātes.
Veikalos vēl viss kas dabūjams, izņemot dažas preces, kuru nav nemaz
(raugs), vai kuras pārdod ar ierobežojumiem (sāls). Trūkst arī žāvētas
gaļas. Zemnieki žēlojas par zirgu rekvizīciju, kas atņēmusi iespēju preces
• 211 •
piegādāt pietiekošos daudzumos. Vakaros un naktī Varšava ir pilnīgā
tumsā. Logi pārlīmēti ar papīra strēmelēm (pret plīšanu no bumbu un
artilērijas detonācijām). Tie “laimīgie”, kam ir gāzu maskas, pastaigājas
ar tām. Lielākai daļai šīs mantas tomēr trūkst. Trauksmes laikā publika
jau pieradusi pie noteikumiem un pāris minūtēs lielā pilsēta sastingst
un paliek klusa. Vienīgi gaisa aizsardzības komandas (L.O.P.P.1) locekļi
uzrauga ielas un vēro gaisu un negaidīto “ciemiņu” saņemšanu ar
pretaviācijas artilēriju. Vakar no sūtniecības logiem varēja redzēt, ka viss
apvārsnis bija nosēts ar plīstošo lādiņu dūmu mākonīšiem.
Pirmo dienu prakse pierādījusi, ka Varšavas centrā ir drošāk, nekā
priekšpilsētās. Poļi saka, ka Berlīni saudzējot, vācieši atturoties no Var-
šavas centra bombardēšanas.
1
Liga Obrony Powietrznej i Preciwgazowej (LOPP) – Gaisa un pretgāzu
aizsardzības līga, 1923. g. dibināta Polijas masu sabiedriska organizācija, kas
bija pakļauta iekšlietu ministram un veselības ministram. Nodarbojās ar aviācijas
popularizēšanu un iedzīvotāju sagatavošanu gaisa un gāzu uzbrukumiem.
4.9. Latvijas sūtņa L. Ēķa 1939. gada 2. septembra otrais

ziņojums ārlietu ministram V. Munteram par sakaru
iespējām ar Rīgu (Varšavā, 1939. g. 2. septembrī)
L. Ēķa ziņojums atklāj pirmās grūtības, ar kādām viņam bija jāsa

stopas kara apstākļu dēļ, kā arī sniedz priekšstatu par situācija Polijas
galvaspilsētā kara otrajā dienā.
Ar kara darbības iesākšanos sākam izjust visādas grūtības satiksmes
un sazināšanās ziņā ar Rīgu. Vakar, neskatoties uz vairākkārtējām pūlēm,
man neizdevās dabūt telefonisku savienojumu ar Jums vai ministriju.
Vakar un šodien nav bijis arī pasta nedz no Rīgas, nedz citurienes. Nezinu
arī, vai mana telegramma Jūs vakarrīt sasniedza par kara sākumu.
Vilcienu satiksme rezervēta tikai militārajiem transportiem. Atsevišķām
personām, kam neatliekamas vajadzības, izsniedz atļaujas braukt vilcienā.
No šejienes iet 2 vilcieni Rīgas virzienā (plkst. 7 no rīta un plkst. 23), bet
ar drošību tikai līdz Viļņai. Tālākais ceļa gabals pašu ceļotāju riskam.
Caur Lietuvu esot it kā drošāki tikt uz Rīgu.
Būtu Jums pateicīgs par informāciju, kādas ir satiksmes iespējas no Rī-
gas uz šejieni, Zviedriju utt. Mums ļoti daudz prasa padomus par ceļošanas
iespējām caur Latviju uz Skandināviju, bet mēs patiesībā nekā nezinam.
Ar laiku būs jādomā par sakaru uzturēšanu ar ministriju ar kurjeriem, jo
citādi mēs būsim pilnīgi izolēti un maz labuma būs Jums no mūsu darba.
• 212 •
Vispār es būtu pateicīgs par norādījumiem, kā iekārtot mūsu darbību
šejienes kara apstākļos un arī tam gadījumam, ja no Varšavas būtu
jāevakuējas.
4.10. Polijas vēstnieka Lielbritānijā E. Račiņska nota

Lielbritānijas valdībai palīdzības jautājumā Polijai
(Londonā, 1939. g. 3. septembrī)
No kara pirmās dienas Polijas bruņotie spēki centās cīnīties par

katru pēdu zemes, neatkāpjoties uz upju līnijām, kur aizstāvēties būtu
izdevīgāk. Tas tika darīts, lai demonstrētu sabiedrotajiem, ka Polija pilda
tiem dotos solījumus, uzņemoties pirmo un smagāko vācu triecienu, un
gaida, kad viņi sāks pildīt savu pienākumu un uzbruks Francijā, kur
Polijas kampaņas laikā bija atstāti vienīgi vājāki vācu spēki.
Polijas valdība augstu vērtē lorda Halifaksa runā Parlamentā lietoto
formulējumu, ka britu valdība nepiekritīs nekādām sarunām, kamēr turpi-
nāsies vācu invāzija Polijā un Dancigā.
Mēs šobrīd visā frontē cīnāmies ar galvenajiem vācu spēkiem, aizstāvot
katru mūsu zemes pēdu. Pat Vesterplates garnizons joprojām turpina cīņu.
Veselas vācu aviācijas masas naidīgā akcija kļūst arvien brutālāka.
2. septembrī dzīvību zaudējuši ļoti daudzi civiliedzīvotāji.
Polijas valdība atgādina Apvienotās Karalistes un Polijas savienības
līguma 1. punktu, kurā katra no Līgumu slēdzošajām pusēm apņemas
agresijas gadījumā “nekavējoties” sniegt otrai Līgumu slēdzošai pusei
“visa veida iespējamo palīdzību un atbalstu”, un cer bez kavēšanās saņemt
ziņu par Viņa Karaliskās Augstības valdības šajā jautājumā pieņemto
lēmumu.
4.11. Lielbritānijas ārlietu ministra E. Halifaksa

telegramma vēstniekam Vācijā N. Hendersonam ar
kara pieteikuma tekstu (Londonā, 1939. g. 3. septembrī)
Kara trešajā dienā Lielbritānija izpildīja savu līgumos paredzēto pienā

kumu un pieteica karu Vācijai, tādējādi ievērojami izbiedējot Ā. Hitleru,
• 213 •
kurš bija pārliecināts, ka Rietumu lielvalstis par šādu soli neizšķirsies.
Tomēr jau kara trešajā dienā paredzētais aviācijas atbalsts Polijai tā arī
nesekoja.
Rakstā, kuru man bija tas gods nosūtīt Jums 1. septembrī, Viņa
Karaliskās Augstības galvenā valsts sekretāra ārlietās uzdevumā infor-
mēju, ka Viņa Karaliskās Augstības valdība Apvienotajā Karalistē neka-
vējoties izpildīs savas saistības pret Poliju, ja Vācijas valdība neizrādīs
gatavību sniegt Viņa Karaliskās Augstības valdībai Apvienotajā Karalistē
pārliecinošus pierādījumus, ka visas agresīvās darbības pret Poliju tiks
apturētas no Vācijas valdības puses un tā nekavējoties atvilks savus
bruņotos spēkus no Polijas teritorijas.
Kaut arī kopš šī paziņojuma iesniegšanas brīža ir pagājušas divdesmit
četras stundas, nav iesniegta nekāda atbilde, turklāt vācu uzbrukumi
Polijā turpinās un pastiprinās. Tāpēc man ir tas gods Jūs informēt: ja līdz
šodienas, t. i., 3. septembra plkst. 11 priekšpusdienā pēc Lielbritānijas
vasaras laika Vācijas valdība nesniegs Viņa Karaliskās Augstības valdībai
Londonā apmierinošus pierādījumus augstāk minētajā nozīmē, tad kopš
šī brīža starp abām valstīm būs karastāvoklis.
Atkārtot uz Parīzi, Varšavu, Vašingtonu, Romu, Ankaru, Atēnām,
Bukaresti, Kairu, Bagdādi un Lisabonu.

ārzemju diplomātiskajām pārstāvniecībām par
karastāvokli ar Vāciju (Parīzē, 1939. g. 3. septembrī)
Arī Francija, tāpat kā Lielbritānija, izpildīja savu oiciālo pienākumu

kara trešajā dienā. Šeit jāatzīmē, ka Francijas rīcībā pret vājajiem vācu
spēkiem bija 90 divīzijas, 10 000 lielgabalu, 1410 lidmašīnu, taču
nopietna kaujas pavēle tā arī netika dota.
Saskaņā ar 1907. g. 18. oktobra III Hāgas konvencijas 2. paragrāfu1,
man ir tas gods nosūtīt Jums pievienoto notiikāciju2 par karastāvokli
starp Franciju un Vāciju. Lūdzu pieņemt, ministra kungs, manas augstās
cieņas apliecinājumus.
Žoržs Bonē
Agresija, kuru 1. septembrī Vācijas valdība ir izdarījusi pret Poliju,

neņemot vērā domstarpību noregulējuma miermīlīgās metodes, kādas
tai bija jāizmanto, un aicinājumus uz brīvu diskusiju vai starpniecības
• 214 •
piedāvājumus, kādus tai sūtīja personas ar augstāko autoritāti, kā arī
laužot labprātīgi uzņemtās saistības gan pret pašu Poliju, gan visām
valstīm – līguma par kara kā līdzekļa neizmantošanu parakstītājām
1928. g. 27. augustā3 ir nostādījusi Francijas Republikas valdību nepie-
ciešamības priekšā izpildīt savas saistības pret Poliju, kuras izriet no
atklātajiem līgumiem, kuri ir zināmi arī Reiha valdībai.
Francijas Republikas valdības un Lielbritānijas valdības milzīgās
pūles, lai ar agresijas pārtraukšanu saglabātu mieru, ir sastapušās ar
Vācijas valdības noraidošu nostāju.
Vācijas agresijas rezultātā pret Poliju no 3. septembra plkst. 17 pastāv
karastāvoklis starp Franciju un Vāciju.
Šī notiikācija ir sastādīta saskaņā ar 1907. g. 18. oktobra Hāgas
konvencijas 2. paragrāfu, kurš attiecas uz karadarbības uzsākšanu.
331.
1
Konvencija noteica lielvalstu un neitrālo valstu tiesības un pienākumus saus-
zemes kara laikā.
2
Notifikācija (franču val. notifikation) – oficiāls vienas valsts paziņojums citai
valstij par savu nostāju kādā jautājumā.
3
Līgums par atteikšanos izmantot karu kā nacionālās politikas līdzekli jeb
Briāna–Kelloga pakts, kuru bija parakstījušas 63 valstis.
4.13. Izraksts no sūtņa L. Ēķa ziņojuma par stāvokli

Varšavā ārlietu ministram V. Munteram
Kara ceturtajā dienā Latvijas sūtnim izdevās nosūtīt uz Rīgu savu

kundzi Almu Ēķi un sūtņa Vašingtonā Alfreda Bīlmaņa kundzi – polieti
Halinu Bīlmani, kuras cauri Viļņai galamērķi sabombardētā dzelzceļa dēļ
sekmīgi sasniedza tikai pēc četrām dienām. Varšavā 4. septembrī stāvok
lis kļuva arvien sarežģītāks, turklāt panika pārņēma nevis iedzīvotājus
un karaspēku, bet valsts iestādes, kas gatavojās naktī gaidāmajai evaku
ācijai no galvaspilsētas.
[Kara rezultātu apkopojums pēc ziņām un personiskajiem novēro-
jumiem]
Par dzīvi Varšavā jāsaka, ka tā ar katru brīdi paliek grūtāka. Ir grūtības
ar satiksmi, ar pārtiku, par dažādām ērtībām nemaz nerunājot, bet,
galvenais, ka nav miera ne dienu, ne nakti no vācu bombardējumiem un
dzīvošana ir pavisam nedroša. Varšavieši turas braši un pierāda ļoti lielu
aukstasinību un disciplīnu. Vienu otru sīkumu varbūt varēs Jums pastāstīt
• 215 •
mana sieva, kura šonakt uz iestāžu (arminis1) un arī kolēģu ieteikumu
atstāj Varšavu, lai dotos uz Rīgu.
1
Arminis – Ārlietu ministrijas darbinieku sarakstē lietotais savas vai citas valsts
ārlietu resora saīsinātais nosaukums.

V. Munteram par savu evakuāciju no Varšavas
(Kšemeņecā, 1939. g. 11. septembrī)
Līdz ar Varšavai izdarīto gaisa uzbrukumu intensitātes pastiprināšanos

un vācu karaspēka vienību tuvošanos pilsētai, naktī uz 5. septembri Polijas
valdība izlēma evakuēties. Piecos no rīta Polijas ārlietu ministrs J. Beks
pieņēma lēmumu dienas gaitā veikt arī diplomātiskā korpusa evakuāciju
(sakarā ar notikumiem frontē ziemeļos no Varšavas J. Beks pusdienas laikā
vēlreiz atkārtoja minēto rīkojumu). Steigā uz jauno “galvaspilsētu” – nelielo
kūrortciemu Nalenčuvu1 apmēram 150 kilometrus uz dienvidaustrumiem
no Varšavas – devās ārlietu resora darbinieki ar arhīviem un lielākā daļa
diplomātiskā korpusa. Taču jau 6. septembra vakarā, pēc notikumiem
frontē un vairākiem vācu lidmašīnu uzbrukumiem Nalenčuvas apkārtnei,
tika nozīmēta jauna apstāšanās vieta – Kšemeņeca2 480 kilometrus no
Nalenčuvas un 30 kilometrus no PSRS robežas. Automašīnu kolonna tur
nonāca 7. septembra vakarā. 12. septembrī vācu aviācija izdarīja pirmo
uzbrukumu Kšemeņecai, nometot bumbas un ar borta ložmetējiem pilsētiņas
tirgū nogalinot 16 un ievainojot 40 iedzīvotājus. Diplomāti patvērās pie
vietējās skolas esošajā patvertnē, kur apsvēra iespējamās protesta formas
pret neaizsargātās un miermīlīgās pilsētiņas bombardēšanu. 13. septembra
pēcpusdienā J. Beks paziņoja diplomātiskajam korpusam, ka, nespējot
nodrošināt diplomātiskos pārstāvjus pret gaisa uzbrukumiem, viņš tam
“dod rīcības brīvību”. Tūlīt pēc tam diplomāti atstāja Kšemeņecu un devās
uz Zaļeščiku ciemu pie Rumānijas robežas. No turienes viņi pārcēlās uz
robežpilsētu Kutiem un 17. septembrī šķērsoja robežu, sekojot Polijas
valdībai un Ārlietu ministrijai.
Pašreiz man radusies izdevība ar Jāni Doredu3 nosūtīt Jums šo vēstuli.
Stāvoklis līdz 4. IX Jums zināms no maniem iepriekšējiem ziņojumiem.
5. IX man ap plkst. 10 ārlietu ministra Beka sekretārs piezvanīja un
paziņoja, ka Beks lūdzot mani evakuēties, jo nevarot tālāk garantēt manu
personīgo drošību. Varšava jāatstājot iespējami ātri un ar paša satiksmes
līdzekļiem. Personālu lai ņemot līdz pēc iespējas mazāk. Tāpat tikai
personīgo nepieciešamo bagāžu. Tūliņ norīkoju sūtniecībā, ka sekretārs
• 216 •
Langins un atašejs Zēbergs paliek sūtniecībā. Zēbergs katrā gadījumā,
bet Langins, ja atrod satiksmes iespēju, var man sekot (domāju par veco
auto, kam drusku bija nepieciešams remonts, priekš Langina). Man
teica doties uz Nalenčuvu pie Ļubļinas. No Varšavas pēc nepieciešamo
lietu iepakāšanas un benzīna apgādes (viena no visgrūtākām lietām
toreiz un tagad) plkst. 14.30 devos Ļubļinas virzienā. Man līdzi brauca
Bernšteina kundze un šoferis Eglīts4. Vairāk telpas auto nebija, ievērojot,
ka bija visvairāk nepieciešams paņemt līdz personīgo bagāžu, produktus,
daļu arhīva un formulāru, lai es savas funkcijas varētu izpildīt visos
apstākļos. Izbraukšana no Varšavas nebija vēl sevišķi grūta, lai gan bija
jātaisa līkumi un apbraukumi apkārt uzstādītām batarejām tiltu galos.
Sūtniecības personāls bija stiprā panikā un grūti nācās ieturēt kārtību un
disciplīnu. Kalpotāji palika sūtniecībā (izņemot šoferi). Atašeju Stalažu
atvaļināju uz Latviju, jo pēc viņa man nav ne mazākās vajadzības un
viņš pēdējā laikā ar savām privātām un preses lietām vien nodarbojās
un vispār likās, ka viņš piemirsis bija savus uzdevumus un pienākumus.
Es lūgtu par Stalažu disponēt tālāk centrā, jo man viņš nebūtu vajadzīgs
arī pēc event.[uālas] atgriešanās Varšavā. Varšavā palikušam personālam
atstāju naudu personīgām algām un sūtniecības nama uzturēšanai līdz
1. XI 1939. (tik daudz, cik priekš kara sākšanās saņēmu no Rīgas). per-
sonīgi esmu nodrošinājies uz kādu pusgadu. Pa ceļam no Varšavas uz
Ļubļinu sastapām daudz kara transportu un netālu bija arī gaisa uzbru-
kums un zenītartilērijas šrapneļu mākonīši netālu no šosejas.
Pievakarē (5. IX) ierados Nalenčuvā. Tīri pieklājīgs kūrorts. Papriekš
man gribēja ierādīt tukšu istabu kādā netīrā vasarnīcā. Uz paša iniciatīvi
sameklēju labāku un tur iekortelējos. Kūrmājā satiku Šembeku, franču5 un
angļu6 vēstniekus, kas bija jau ātrāk izsprukuši no Varšavas. Vēlāk naktī
pienāca arī citi kolēģi, tāpat turpinājās visu dienu 6. IX. Varšavā palikuši7
aiz vecuma (kā viņš pats teica) Lietuvas sūtnis Šaulis un norvēģu Ditlefs8.
Tāpat palicis soms Kivikoski9, jo neesot bijis ar ko braukt (nav auto vai
esošais nekārtībā). Pamazām Nalenčuvā salasījās visi svarīgākie vīri no
poļu Ārlietu ministrijas. Zināt neviens nekā nezināja un visiem bija dūša
papēžos. Iespaids, ka visi mukuši kā bez galvām un puspliki izskrējuši no
Varšavas. Brīnījās par manu mieru un ka es paspējis paņemt līdz visas
nepieciešamākās mantas, pat ziemas apģērbus un medību kostīmus, kas
var noderēt pa purviem un mežiem dauzoties. Vakarā pie kopēja vakariņu
galda poļu Ārlietu ministrijas direktors Lubeņskis man iečukstēja, lai
ejot mājās pakoties, jo Nalenčuva arī esot apdraudēta un jābraucot tālāk.
Braukšana būtu laba lieta, bet ar pārisdesmit litriem benzīna nekur tālu
netiksi. Sākās jakte10 pēc benzīna. No vasarnīcas saimnieces dabūju vēl
rezerves trauku (vīna raudzēšanas lielu pudeli, jo citādu ne Varšavā, ne
citur nevarēja dabūt) un apmēram plkst. pusdivos naktī biju ar visādiem
līdzekļiem tik daudz benzīna dabūjis, lai bez sevišķa riska tiktu ārā no
apdraudētās līnijas. Braucu uz Ļubļinu, Zamosci, Ļvovu, jo tā rīkoja ielu
krustojumos stāvošie policisti un karavīri. Patiesībā vajadzēja braukt
• 217 •
tikai uz Kšemeņecu. Bet angļu vēstniecība bija braukusi pa to ceļu, kuru
es izvēlējos un tāpēc likās, ka pareizi vien būs. Pie Rava Ruskas11 bija
vācu uzbrukums, bet tā kā mēs paslēpām savu auto zem kokiem, tad
pēc pusstundas nogulēšanas grāvī turpinājām ceļu tālāk. Ļvova kā īsta
Vallenšteina nometne12. Visas ielas pilnas karaspēka, artilērija, tanki etc.
Pakustēšanās pilnīgi neiespējama. Man galvenā vajadzība pēc benzīna, ko
pēc garas staigāšanas un lūgšanās izspiedu no komandanta. Turpinājām
ceļu tālāk uz Tarnopoli un drusku uzkavējāmies, lai atpūstos un paturētu
launagu. Ļvovā pārdzīvojām 1 ½ stundas ilgu lidmašīnu uzbrukumu.
Bet mēs jau veci karavīri un pieraduši bijām no Varšavas. Galvenais, ka
mums netrāpīja, un braucām tālāk. Šosejas malās lielas bedres (bumbu
iesitieni), pāris vietās arī šoseja izārdīta. Laiks karsts un saulains kā jūlijā.
Putekļu mākoņi kā cauri nevar redzēt. Netiekot līdz Kšemeņecai satumsa.
Ar ugunīm braukt aizliegts un, kad ceļu krustojumos iededzas ugunis,
lai orientētos, no kāda vezuma ievēroju, ka pret mums vērš šauteni, bet
laikam ieraudzīja karodziņu un CD13 un tā mēs ar lielām grūtībām 7. IX
ap plkst. 20 ieradāmies Kšemeņecā. Starostija14 ierādīja telpas pie kāda
advokāta Pervencova. Krievs, simpātisks cilvēks, kas palīdz kā spēdams
un rūpējas par mūsu labklājību.
Poļu Ārlietu ministrija iekārtojusies šejienes licejā, izdod 3 reizes
dienā preses un informācijas biļetenu. Šis un tas ir tur iekšā un tāpēc
pirmos četrus nosūtu Jums. Galvenais informācijas avots ir radio (mūsu
saimniekam labs aparāts). Daudz pārtiekam no baumām, kuras te
kolportē no vienas sētas uz otru. Šo to jau dažreiz izdodas izdabūt arī
no poļu kungiem un palīdz arī privātas informācijas. Šodien mani un
citus misiju šefus pieņems Beks15. Par to telegrafēšu. Tālākie plāni vēl
nenoteikti. Ja, piem.[ēram], beigu beigās varēs vācu spiedienu daudzmaz
noturēt, tad paliksim šeit. ja nē, tad mūsu ceļš vedīs uz Rumāniju. Es tad
varbūt brauktu tālāk uz Budapeštu, kur esmu arī akreditēts, un gaidītu
Jūsu pavēles. Šai vēstulē neriskēju rakstīt politiskas lietas, jo nav pilnīgas
drošības, ka vēstule nonāks neaizskarta Jūsu rokās. Iespaidi nav labi.
Trūkst mūsu draugiem poļiem organizācijas dāvanu. To redzam lielās un
mazās lietās. Es katrā ziņā uzskatu par savu pienākumu palikt pie poļu
valdības, kaut arī tas būtu saistīts ar risku priekš manas dzīvības vai
ērtības un drošības.
Visa mana personīgā manta palika Varšavā, tāpat produktu un dzērienu
krājumi ilgākam laikam. Es uzdevu Maršalka jaunkundzei visu sarakstīt
un nelaist vācu vai citus relektantus tiem klāt. Varbūt Jūs varētu uzdot
Krieviņam pārraudzību pār mūsu atstāto sūtniecību Varšavā, gadījumā,
ja V[arša]va būtu pilnīgi vācu varā. Mums te šodien stāsta, ka vācieši
no Varšavas atspiesti un ka ofensīva apturēta arī citās vietās. Armija
esot glābta un garastāvoklis labs. Civiliedzīvotājos gan redzams daudz
panikas pazīmju. Bēgļu te pilnas malas. Lielvalstu sūtņi sāk dumpoties,
jo negribot sēdēt netīrā ligzdā bez kontakta ar poļu valdību un tekošām
informācijām. Krievs16 saka, ka nelaidīšot nevienu poli savā teritorijā.
• 218 •
Par krievu mobilizāciju17 ir 3 versijas:
1) krieviem bail no vāciešiem, ka pēc poļu galīgas sakaušanas tie neiet
tālāk uz Krieviju;
2) ka krievi jau tagad palīdzot poļiem un palīdzēšot vēl vairāk;
3) ir kāda vienošanās starp Krieviju un Vāciju par atlikušo Polijas
gabalu sadalīšanu.
Šejienes krievam18 nav [ko teikt] vai [arī viņš] negrib neko tuvāku teikt.
Ar rumāņu vīzām esmu nodrošinājies. Ja varēšu dabūt, drošības
pēc paņemšu arī krievu vīzu, bet uz PSRS braukšu tikai viskritiskākajā
momentā, ja būs jāglābj kaila dzīvība. Ja galu galā nekādas citas izejas
nebūtu, būs jāpliek uz vietas. Šoreiz gan esmu ar benzīnu nodrošinājies
priekš kilometriem 500. Tas pietiks, lai no šejienes putras tiktu ārā, bet
kā jau teikts, to darīšu tikai tad, ja poļi to ieteiks darīt, vai ja būs pavisam
nedrošs un kritisks stāvoklis. Pagaidām šeit ir provinces pilsētas klusums,
ar to starpību, ka iedzīvotāju skaits ir dubultojies un viss ir izpirkts un
izēsts tukšs. Te tomēr bagāts lauku apvidus, tā ka viss nepieciešamākais
laikam tik drīz neaptrūks, bet ja pietrūks, tad būs jākustās.
Pateicos par Jūsu telegrammu un atzinību. Centīšos rīkoties arī
turpmāk tā, kā apstākļi un veselais prāts diktē. Ceru, ka nekādu faux
pas19 neizdarīšu, jo apzinos, ka esmu mūsu valsts pārstāvis šejienes
grūtos un sajukušos apstākļos. Esmu vecs karavīrs, no bumbām un lodēm
man bail nav un ceru, ka viņas mani neķers. Bet ja ķers, tad rūpējaties par
manu ģimeni. Ceru, ka varēšu kontaktu uzturēt arī turpmāk. Katrā ziņā es
darīšu visu iespējamo, lai to panāktu.

1
Nalenčuva (Nałęczów) – ciems, kūrorts Pulavu apriņķī Ļubļinas vojevodistē pie
Keļcu–Ļubļinas dzelzceļa līnijas. 30. gados 1054 iedzīvotāji.
2
Kšemeņeca (Krzemieniec) – pilsēta, līdz 1939. g. apriņķa centrs Polijā, Volīnijas
vojevodistē pie Ikvas upes un Kšemeņecas kalniem. 30. gados – 16 068 iedzīvotāji.
Mūsdienās – Kremeņeca Ukrainā.
3
Jānis Reinholds Doreds (1881–1954) – latviešu izcelsmes ASV filmu reportieris.
20.–30. gados filmējis ievērojamākos pasaules notikumus. 1939. g. septembra
sākumā filmēja bombardēšanu un notikumus Varšavā, kopā ar Polijas Ārlietu
ministrijas darbiniekiem devās uz Kšemeņecu, no kurienes atgriezās Latvijā (sk.:
Doreda E. Zeme man ir apaļa. Filmu reportiera latvieša Jāņa Doreda dēkas un
piedzīvojumi. Rīga, 1993. 229.–237. lpp.).
4
Arnolds Krišjānis Eglīts (1915–?) – no 1939. g. 15. augusta Latvijas sūtniecības
Varšavā ārštata kalpotājs – šoferis.
5
Francijas vēstnieks Polijā no 1935. g. bija Leons Noels.
6
Lielbritānijas vēstnieks Polijā no 1935. g. bija Hovards Viljams Kenards.
7
Bez minētajiem sūtņiem Varšavā palika arī Portugāles sūtnis Cezars de Santoss
Mendess (de Santos Mendes) un Ķīnas sūtnis Vang King Kī (Vang King Ky).
• 219 •
8
Nilss Kristians Ditlefs (Ditleff, 1881–1956) – Norvēģijas diplomāts. 1939. g. sūt-
nis Polijā.
9
Somijas sūtnis Polijā no 1938. g. bija Bruno R. Kivikoski.
10
Jagd (vācu val.) – medības.
11
Rava Ruska (Rawa Ruska) – pilsēta Polijas Ļvovas vojevodistē. Mūsdienās –
Rava-Ruska Ukrainā.
12
Albrehts Vallenšteins (Wallenstein, 1583–1634) – čehu izcelsmes Svētās Romas
impērijas karavadonis. Trīsdesmitgadu kara laikā impērijas armijas virspa-
vēlnieks. Nosaukums “Vallenšteina nometne” tiek attiecināts uz nekārtībā esošu
dažādu karaspēka vienību sapulcēšanās vietu.
13
Domāts valsts karogs un “CD” (franču val. Corpus Dipmatique – diplomātiskais
korpuss) burti automašīnas numura zīmē.
14
Stārastija – vietējā pašvaldība Polijā.
15
11. septembrī Kšemeņecā no Brestas, kur atradās Polijas armijas virspavēlniecība,
tikko iebraukušais J. Beks tiešām pieņēma diplomātiskos pārstāvjus, īsā uzrunā
“izskaidrodams viņiem jauno un specifisko kara raksturu”, pateicās valdības
vārdā par pienākumu pildīšanu, ko Polijas valdība un tauta “spēs novērtēt”.
(Wrzesień 1939 r. w relacjach dyplomatów. Warszawa, 1989. S. 162.).
16
Domāts PSRS vēstnieks Polijā no 1939. g. 2. jūnija Nikolajs Šaronovs. Ziņojuma
rakstīšanas dienas vakarā (11. septembrī) viņš, aizbildinoties ar nepieciešamību
sazināties ar Maskavu, pameta Kšemeņecu un kopā ar ģimeni un PSRS militāro
atašeju automašīnā devās uz PSRS (Wrzesień 1939 r. w relacjach dyplomatów.
S. 161, 166).
17
PSRS Aizsardzības tautas komisariāts 4. septembrī bija izdevis pavēli par 1918.–
1921. g. dzimušo rezervistu iesaukšanu armijā.
18
Domāts PSRS vēstnieks Polijā N. Šaronovs.
19
Faux pas (franču val.) – nepareizs solis.
4.15. Polijas militārās misijas Lielbritānijā vadītāja

ģenerāļa M. Norvida-Neigebauera1 raksts ģenerālim
V. Aironsaidam2 par britu palīdzības nepieciešamību
Dokuments atspoguļo Polijas puses kārtējo mēģinājumu panākt, lai

sabiedrotā Lielbritānija izpildītu līgumā noteikto pienākumu un izšķirtos
par savas kara aviācijas iesaistīšanu karadarbībā Polijas aizstāvībai.
Polijas ārlietu ministrs kopš kara sākuma pastāvīgi deva rīkojumus
pārstāvjiem Parīzē un Londonā viskategoriskākajā formā pieprasīt aktīvu
rīcību, kā arī centās pārliecināt arī angļu un franču vēstniekus Polijā,
kādas sekas varētu būt kaut vai svarīgāko Vācijas dzelzceļa mezglu
sabombardēšanai. Tomēr šie pūliņi nedeva nekādus rezultātus, izņemot
deklaratīvus paziņojumus un kārtējo reizi neizpildītus solījumus.
• 220 •
12. septembrī ap plkst. 12 saņēmu ziņu, ka Polijas frontē dots rīkojums
par tālāku atkāpšanos.
Tas rada jaunu faktisko stāvokli un pilnīgi jaunu politisko situāciju
Eiropas austrumos.
1) Gar Austrumprūsiju rodas apstākļi kopējas robežas izveidošanai
starp Padomēm un Vāciju, un, kas no tā izriet, īsā laikā – vārtu
izveidošanai, cauri kuriem ienāks izejvielas, palielinot Vācijas ražo-
šanas iespējas.
2) Tik lielu Polijas apgabalu ieņemšana ievērojami samazina mūsu
rezervistu krājumus un vispār personāla rezerves armijas kaujas
zaudējumu sakārtošanai un aizpildīšanai.
Nospiedošais vācu aviācijas pārsvars atkal spiež mūs atkāpties. Uz
memorandu, kura kopiju man bija tas gods nosūtīt 10. septembrī ģenerāļa
kungam, saņēmu noraidošu atbildi no Aviācijas štāba priekšnieka.3
Ģenerāļa kungs bija tik laipns un man personiski pateica, ka britu armija
sniegs Polijas armijai visu nepieciešamo materiālo palīdzību. Tas pilnībā
atbilda manai izpratnei par nepieciešamību uzturēt Polijas armijas kaujas
spējas, kompensējot materiālos zaudējumus iznīcinātajos vai izpostītajos
rūpniecības centros.
Tomēr nu mēs esam nostādīti Anglijas vareno gaisa spēku atteikšanās
fakta priekšā, kā arī vispār palīdzības atteikuma priekšā, kādu angļu armija
varētu sniegt, ar saviem lidaparātiem aizvietojot [poļu] kaujās ciestos
zaudējumus, kā arī tos, kas cēlušies poļu aviācijas dabiskā nolietojuma
rezultātā. Sakarā ar minēto vēlreiz lūdzu ģenerāļa kungu, augstu vērtējot
Jūsu pilnīgo orientēšanos Polijas apstākļos un kara vešanas iespējās,
atkārtoti apsvērt un izskatīt šādus jautājumus:
1) angļu aviācijas intensīva darbība;
2) palīdzība Polijas armijai ar kara tehniku, lai tā varētu veikt noteiktas
akcijas gaisā un sauszemes karaspēka aizsargāšanā;
3) noteiktas, enerģiskas akcijas uz Vācijas rietumu robežas.
Apzināmies, ka savienībā ar Angliju saistītā Polija turpmāk var rēķi-
nāties ar Anglijas palīdzību un sadarbību, tomēr pašreizējā situācijā iz-
cila nozīme poļu tautas morālā spēka saglabāšanā būtu faktiskiem pierā-
dījumiem, ka šī kaujas sadarbība jau tiek realizēta, turklāt Polijas armijai
nepieciešamas drīzas kara materiālu piegādes un to apjomu noteikšana.
Es ceru un esmu pārliecināts, ka tuvāko stundu laikā varēšu saņemt
pilnīgi noteiktu ģenerāļa kunga atbildi ar ziņām, kuras dos maršalam
Ridzam-Smiglijam atbalstu un iespēju aprēķināt tālāko kara vešanu. Ir
notikusi arī Polijas Republikas vēstnieka [Londonā] iejaukšanās.
260.
1
Mečislavs Norvids-Neigebauers (NorwidNeugebauer, 1884–1954) – Polijas
armijas ģenerālis. 1939. g. 8. septembrī ieradās Londonā kā Polijas militārās
misijas vadītājs.
• 221 •
2
Viljams E. Aironsaids (Ironside, 1880–1959) – Lielbritānijas ģenerālis. No
1939. g. septembra armijas štāba priekšnieks.
3
Jau 7. septembrī V. Aironsaids informēja valdību, ka karš turpināsies vismaz trīs
gadus, tādēļ nav lietderīga nekavējoša Lielbritānijas iesaistīšanās karadarbībā.
9. septembrī valdība šo nostāju akceptēja. 12. septembrī Lielbritānijas Augstākā
Kara padome pieņēma lēmumu nesniegt palīdzību Polijai, jo ar to Poliju nevar
glābt no sakāves. Patiesībā, angļi baidījās, ka pēc uzvaras pār Poliju Vācija virzīs
uzbrukumu uz rietumiem.
4.16. PSRS valdības nota

Polijas vēstniekam V. Gžibovskim
(Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī)
Padomju Savienība uzreiz pēc neuzbrukšanas līguma parakstīšanas

ar Vāciju papildināja uz Polijas robežas izvietotās karaspēka daļas ar
rezervistiem un bruņojumu, 3. septembrī paaugstināta kaujas gatavība
tika izsludināta 6 kara apgabalos. 14. septembrī padomju puse informēja
Vāciju par Sarkanās armijas gatavību akcijai, un šajā dienā Baltkrievijas
un Ukrainas kara apgabalu vadība saņēma kaujas direktīvas. Plkst. 3
naktī Polijas vēstniekam tika iesniegta šeit publicētā nota – tā nebija kara
pieteikums, lai gan faktiski pasludināja iebrukumu Polijā.
Polijas – Vācijas karš ir atklājis Polijas valsts iekšējo bankrotu. Desmit
dienu militāro operāciju laikā Polija ir zaudējusi visus savus rūpnie-
cības rajonus un kultūras centrus. Varšava kā Polijas galvaspilsēta vairs
nepastāv. Polijas valdība ir izjukusi un neizrāda nekādas dzīvības pazīmes.
Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība faktiski ir beigušas pastāvēt.
Līdz ar to savu spēku ir zaudējuši līgumi, kas noslēgti starp PSRS un
Poliju. Atstāta viena un bez vadības, Polija ir kļuvusi par izdevīgu laukumu
dažādām nejaušībām un pārsteigumiem, kas var radīt draudus PSRS. Tādēļ
Padomju valdība, kura līdz šim brīdim bijusi neitrāla, vairs turpmāk nevar
neitrāli izturēties pret šiem faktiem.
Padomju valdība nevar arī vienaldzīgi izturēties pret to, ka Polijas
teritorijā dzīvojošie ciltsbrāļi ukraiņi un baltkrievi tiktu pamesti likteņa
varā, paliktu neaizsargāti.
Šādā situācijā Padomju valdība ir devusi rīkojumu Sarkanās armijas
virspavēlniecībai dot pavēli karaspēkam pāriet robežu un ņemt savā
aizsardzībā Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju dzīvību
un īpašumu.
Vienlaikus Padomju valdība ir iecerējusi spert visus soļus, lai izpestītu
poļu tautu no nelaimīgā kara, kurā to iegrūduši tās neprātīgie vadītāji, un
dotu poļu tautai iespēju dzīvot miera dzīvi.
• 222 •
Pieņemiet, vēstnieka kungs, apliecinājumus par visdziļāko cieņu pret
Jums.
PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs
Avots: СССР–Германия, 1939 : документы и материалы о советскогерманских
отношениях с апреля по октябрь 1939 г. Т. 1. Vilnius, 1989. С. 96–97
4.17. Polijas vēstnieka V. Gžibovska atbilde

uz PSRS valdības notu
(Maskavā, 1939. g. 17. septembra naktī)
Atbildējis uz padomju notas tekstu, Polijas vēstnieks atteicās to pieņemt

un pieprasīja izbraukšanas vīzas vēstniecības darbiniekiem. Pretēji
starptautiskajai likumdošanai, PSRS varas iestādes mēģināja aizkavēt
poļu diplomātu izbraukšanu, aizbildinoties ar diplomātiskā statusa
izbeigšanos. Poļus izglāba diplomātiskā korpusa vecākais Maskavā –
Vācijas vēstnieks Frīdrihs Verners fon der Šūlenburgs, kurš personiski
pieprasīja, lai Padomju valdība izlaistu poļu diplomātus no valsts.
Neviens no notā izmantotajiem argumentiem, kuru mērķis ir attaisnot
to, ka poļu–padomju līgumi padarīti par nevajadzīgām papīra strēmelēm,
neiztur kritiku. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, valsts galva un
valdība atrodas Polijas teritorijā (..) Vispār valdības jautājums šajā brīdī
nav būtisks. Valsts suverenitāte pastāv, kamēr regulārās armijas karavīri
turpina cīņas (..) Tas, kas notā teikts par nacionālajām minoritātēm, ir
nonsenss. Visas minoritātes ar darbiem pierāda savu solidaritāti cīņā
pret vāciešiem. Mūsu sarunās Jūs1 daudzkārt esiet runājis par slāvu
solidaritāti. Šobrīd kopā ar mums pret vāciešiem cīnās ne tikai ukraiņi
un baltkrievi, bet arī čehu un slovāku vienības2. Kur palikusi jūsu slāvu
solidaritāte?
Pirmā pasaules kara laikā Serbijas un Beļģijas teritorija bija okupēta,
taču nevienam nenāca prātā sakarā ar to uzskatīt savas saistības pret
šīm valstīm par spēkā neesošām. Napoleons3 savā laikā iegāja Maskavā,
taču, kamēr pastāvēja Kutuzova4 armija, tika uzskatīts, ka Krievija pastāv.
Varšava aizstāvas, Polijas valsts pastāv.
Avots: Karta. 2007. Nr. 51. S. 50–51; Eisler J., Sobańska-Bondaruk M. (oprac.).
Historia 1789–1990 : wybór tekstów źródłowych dla szkół średnich. Warszawa,
1995. S. 134.
1
Ārlietu tautas komisāra V. Molotova notu Polijas vēstniekam nolasīja ārlietu
tautas komisāra vietnieks V. Potjomkins.
2
Nodomu izveidot čehu un slovāku vienības Polija pilnībā nepaguva īstenot.
• 223 •
3
Napoleons I (Napoléon I), Napoleons Bonaparts (Bonaparte, 1769–1821) –
Francijas imperators 1804.–1814. g. un 1815. g. martā–jūnijā.
4
Mihails Kutuzovs (Кутузов, 1745–1813) – Krievijas armijas ģenerālfeldmaršals.
No 1812. g. augusta armijas virspavēlnieks.
4.18. Polijas vēstniecības Londonā paziņojums

sakarā ar PSRS agresiju
Kopš Polijas prezidenta un valdības internēšanas Rumānijā 17. sep

tembrī, gandrīz divas nedēļas (līdz Trimdas valdības izveidošanai) Polijas
Republikas augstāko varas orgānu funkcijas faktiski pildīja Polijas
vēstniecības Londonā un Parīzē. Informāciju par Polijā notiekošo tās
galvenokārt saņēma no sūtniecībām Kauņā, Rīgā, Tallinā un Bukarestē.
Šeit publicētais paziņojums tika izdots uzreiz pēc tam, kad dienas vidū
Londonā un citās pasaules galvaspilsētās bija saņemta ziņa par PSRS
valdības notu Polijas valdībai, kurā bija vārdi: “Tādēļ Padomju valdība,
kura līdz šim brīdim bijusi neitrāla, vairs turpmāk nevar neitrāli izturēties
pret šiem faktiem.” Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tas nozīmēja,
ka PSRS, atsakoties no neitralitātes, aktīvi nostājusies Vācijas pusē.
Paziņojumā kļūdaini norādīta Polijas valdības darbības vieta – Polijas
teritorija.
17. septembrī pulksten 4 no rīta padomju karaspēka vienības daudzās
vietās pārgājušas Polijas robežu, uzreiz sastopot spēcīgu Polijas Bruņoto
spēku pretestību. Sevišķi sīvas kaujas norit netālu no robežas pie
Molodečno.
Šo skandalozo tiešās agresijas aktu Padomju valdība mēģina attaisnot
ar ieganstu, ka Polijas valdība faktiski ir beigusi pastāvēt un atstājusi
Polijas teritoriju, pametot poļu iedzīvotājus ārpus kara joslas ar Vāciju bez
aizsardzības. Polijas valdība nevar diskutēt par Padomju valdības atrasto
ieganstu Polijas robežu vardarbīgas pārkāpšanas attaisnošanai.
Polijas valdība, kas ir atbildīga Republikas prezidenta priekšā un ko
likumīgi ievēlējis Nacionālais parlaments, funkcionē Polijas teritorijā un
vada cīņu pret vācu agresoriem visiem pieejamajiem līdzekļiem.
Izdarot šāda ranga tiešas agresijas aktu, Padomju valdība atklāti
pārkāpusi 1932. g. 25. jūlijā Maskavā noslēgto poļu–krievu Neuzbrukšanas
līgumu, kurā abas puses savstarpēji apņēmās atturēties no jebkādas
agresīvas darbības vai uzbrukuma vienai no pusēm. Vēl vairāk, 1934. g.
5. maijā Maskavā parakstītajā protokolā minētais Neuzbrukšanas līgums
tika pagarināts līdz 1945. g. 31. decembrim.
1933. g. 3. jūlijā Londonā noslēgtajā konvencijā Padomju Krievija un
Polija vienojās par agresijas deinīciju, kurā agresija skaidri raksturota kā
• 224 •
jebkurš citas valsts bruņoto spēku iebrukums kādas no parakstītājvalsts
teritorijā, vēl vairāk, noteikts, ka nekādi politiskie, militārie, ekonomiskie
vai jebkādi citi apsvērumi nevar nekādos apstākļos kalpot par ieganstu
vai attaisnojumu agresijas akta izdarīšanai.
Tādējādi līdz ar šorīt no rīta veikto, ne ar ko neattaisnoto agresiju
Padomju valdība pati nolēmusi sevi nosodījumam kā savu starptautisko
saistību pārkāpēja, sagraujot šādā veidā visus morālos pamatprincipus,
uz kuriem Padomju Krievija teicās balstām savu ārējo politiku kopš tās
uzņemšanas Tautu Savienībā.
4.19. Lielbritānijas valdības sēdes protokols

Naktī uz 18. septembri Polijas vēstniecības Parīzē un Londonā saņēma

J. Beka pirms internēšanas nosūtīto telegrammu ar rīkojumu paziņot
sabiedrotajiem, ka tiek gaidīts viņu “aktīvs protests pret invāziju”. 18. sep
tembrī no rīta abi vēstnieki, izpildot šo rīkojumu, iesniedza savstarpēji
saskaņotu notu, vienīgi vārds “invāzija” tika aizstāts ar “agresija”. Tomēr
viņi nespēja paskaidrot, vai Polija atrodas ar PSRS karastāvoklī – vēl
šodien Polijā par šo neskaidrību tiek vainota 1939. g. Rumānijā internētā
Polijas politiskā elite. Aplūkotā Lielbritānijas kara kabineta sēde notika
18. septembra pēcpusdienā.
Ārlietu valsts sekretārs apstiprināja iepriekšējā sēdē kara kabineta viņa
vārdā izdoto paziņojumu, saskaņā ar kuru pēc Padomju valdības agresijas
pret Poliju netiks realizēti dzīvē Polijas–Anglijas līguma punkti.
Līgums paredz, ka Viņa Karaliskās Augstības valdība spers soļus, ja
Polija piedzīvos kādas “Eiropas valsts” agresiju, taču esošajā slepenajā
protokolā britu un poļu valdība atzinušas, ka “Eiropas valsts”, par kuru
runāts līgumā, ir Vācija.
Tādējādi Lielbritānijai pēc padomju invāzijas Polijā nav nekādu saistību
iesaistīties karā ar PSRS.
Premjerministrs izteicās, ka uzskata par vēlamu, lai šodien tiktu
izdots deklarējošs paziņojums, ka Viņa Karaliskās Augstības valdība ir ar
sašutumu un satricinājumu uzņēmusi ziņu par PSRS valdības akciju, kura
izpaužas kā iebrukums Polijas teritorijā, ka šī akcija nekādā veidā nemaina
mūsu valsts saistības pret Poliju, ko esam svinīgi uzņēmušies. Kaut arī
padomju agresija ir papildinājusi Polijas vēsturi ar jaunu traģēdiju, Viņa
Karaliskās Augstības valdība ir svēti pārliecināta, ka pēc kara beigām
Polija tiks atjaunota.
• 225 •
Ārlietu valsts sekretārs teica, ka Polijas vēstnieks viņam ir izteicis lū-
gumu informēt mūsu vēstnieku Maskavā par nepieciešamību izteikt PSRS
valdībai protestu sakarā ar tās uzsākto akciju. Kara kabineta vairākums
tomēr neatbalstīja šo risinājumu, uzskatot, ka premjera piedāvātā dekla-
rācija ir jāuzskata par [pietiekošu] Padomju valdības akcijas nosodījumu.
Tālākajā sēdes gaitā ārlietu valsts sekretārs paziņoja, ka tikko saņēmis
ziņu par Francijas valdības intensīvu prasību izteikt Maskavā formālu
protestu un vēlmi saskaņot ar mums šī protesta formu.
Kara kabinets nolēma:
a) atzīmēt, ka saskaņā ar Anglijas–Polijas vienošanos Lielbritānija nav
ar līgumu saistīta piedalīties karā pret PSRS sakarā ar tās agresiju pret
Poliju, jo Lielbritānijas un Polijas valdības ir nolēmušas, ka savstarpējā
vienošanās ir vērsta vienīgi pret Vāciju;
b) ārlietu valsts sekretāram šodien pēcpusdienā ir jānodrošina Padomju
valdības akciju nosodošas deklarācijas izdošana saskaņā ar premjera
priekšlikumos ietverto domu un kabineta diskusijas nostādnēm, izejot no
pieņēmuma, ka izņemot punktu c), kurš ievietots zemāk, nevar būt nekādi
saistīts ar oiciāla protesta izteikšanu Maskavā;
c) gadījumā, ja Francijas valdība turpinās uzstāt uz oiciāla protesta
izteikšanu Maskavā, ārlietu valsts sekretāram jāsaņem pilnvaras saskaņot
šāda protesta saturu sekojošos ietvaros:
1) Viņa Karaliskās Augstības valdība ir pieņēmusi zināšanai Padomju
valdības informāciju par savu vienību nosūtīšanu uz Poliju, taču
ir spiesta paust visdziļāko piesardzību attiecībā pret šo soli, kas ir
nepārprotams PSRS svinīgi parakstīto līgumu pārkāpums;
2) Viņa Karaliskās Augstības valdība kategoriski noraida Viņa Kara-
liskās Augstības vēstniekam Maskavā iesniegtajā notā izteikto ap-
galvojumu par to, ka Polijas valdība beigusi pastāvēt; tieši pretēji,
Viņa Karaliskās Augstības valdība atzīst Polijas valdību par šīs
zemes valdību;
3) Viņa Karaliskās Augstības valdība ir pieņēmusi zināšanai Padomju
valdības paziņojumu, kurā tā piedāvā neitralitātes ievērošanu pret
valdībām, ar kurām Padomju valdība uztur diplomātiskus sakarus.
Avots: Łojek J. Agresja 17 września 1939 : studium aspektów politycznych.
[Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 189–191.
4.20. Lielbritānijas valdības nota sakarā ar PSRS

agresiju pret Poliju (Londonā, 1939. g. 18. septembrī)
Vienlaikus 19. septembrī Padomju valdībai Maskavā tika iesniegta britu

nota, kurā tika konstatēts, ka Lielbritānijas vadība joprojām atzīst Polijas
valdību par likumīgo varu Polijā un tāpēc nevar pieņemt viedokli, saskaņā
ar kuru pašreizējie apstākļi attaisno PSRS atteikšanos no noslēgtajiem
• 226 •
līgumiem ar Poliju vai no tā izrietošo padomju spēku invāziju Polijā. Gan
vienai, gan otrai notai lielā mērā bija deklaratīvs raksturs. Kopumā gan
Lielbritānija, gan Francija nevēlējās pilnībā pat pārtraukt attiecības ar
PSRS, ko noteica bailes no cīņas saasināšanās ar Vāciju un Padomju
Savienības iespējamais atbalsts šajā cīņā. 19. septembra instrukcijā britu
diplomātiem ārvalstīs tika dots rīkojums Lielbritānijas vadības atturīgo
reakciju uz padomju agresiju skaidrot ar to, ka formāli starp PSRS un
Poliju karastāvokļa nav, kā arī ar to, ka Polijas valdības atstājusi valsti.
Britu valdība izvērtēja situāciju, kas izveidojusies pēc Padomju valdī-
bas dotā rīkojuma par uzbrukumu Polijai. Šo uzbrukumu, kas vērsts pret
Lielbritānijas sabiedroto brīdī, kad to uzveikuši pārspēkā esoši Vācijas
spēki, pēc Viņa Karaliskās Augstības valdības domām, ar Padomju val-
dības izvirzītajiem argumentiem attaisnot nevar.
Pilnu šo notikumu nozīmi šodien vēl nav iespējams novērtēt, taču Viņa
Karaliskās Augstības valdība izmanto iespēju, lai paziņotu, ka nekas no tā,
kas noticis, nekādā mērā nemainīs Viņa Karaliskās Augstības apņēmību ar
pilnu savas zemes atbalstu izpildīt savas saistības pret Poliju un turpināt
enerģiski cīnīties līdz savu mērķu sasniegšanai.
[Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 192.
4.21. Francijas valdības atbilde uz PSRS notu

(Parīzē, 1939. g. 20. septembrī)
Kopumā Francijas vadība uz PSRS agresiju reaģēja asāk, nekā briti,

taču arī tā dotajā situācijā aprobežojās vienīgi ar lielā mērā deklaratīviem
paziņojumiem, šajā laikā vairāk uzmanības veltot Polijas Trimdas valdības
izveidei savā teritorijā. Francijas pārstāvis, saskaņā ar savas valdības
rīkojumu iesniedzot šo notu Ārlietu tautas komisariātā, centās noskaidrot
PSRS tālākos nodomus Polijā, taču tika rupji apsaukts – V. Potjomkins
paziņoja viņam, ka PSRS nav jāskaidro ārvalstij soļus, kuri sperti savu
suverēno interešu ietvaros, citiem vārdiem sakot, tas nozīmēja, ka Padomju
Savienība uzskata ieņemtās teritorijas par savas valsts sastāvdaļu.
Francijas pilnvarotais pārstāvis laipni apstiprina 17. septembra
notas saņemšanu, kurā Molotova kungs pārsūta viņam šajā pašā dienā
Padomju valdības Polijas vēstniekam Maskavā iesniegtā raksta tekstu un
vienlaikus informē Francijas vēstniecību, ka PSRS realizēs neitralitātes
politiku attiecībās starp PSRS un Franciju.
Francijas pilnvarotais pārstāvis pēc savas valdības rīkojuma lūdz Pa-
domju valdību sniegt paskaidrojumus, kuriem bija jābūt šajā paziņojumā
• 227 •
un kurus tai ir īpašas tiesības prasīt, ņemot vērā pastāvošos līgumus starp
Franciju un PSRS, kā arī starp Poliju un Franciju. Ievedot savus bruņotos
spēkus tās valsts teritorijā, kura pašlaik atrodas karastāvoklī kā Francijas
sabiedrotā, turklāt bez šīs valsts piekrišanas, Padomju valdība ir parādījusi
iniciatīvu, kura pati par sevi šķiet grūti samērojama ar neitralitātes
jēdzienu, ko, saskaņā ar pašas teikto, vēlas saglabāt attiecībās ar Franciju.
Sakarā ar to, vēloties pārliecināties par ticamību, kuru pati Padomju
valdība vēlētos saglabāt, minot šos divus dažādo kategoriju faktus,
Francijas valdība laipni lūdz pilnīgāk izskaidrot iemeslus, kuri likuši spert
pret sadalīto Poliju šādus soļus, kā arī operācijas raksturu, apjomu un
ilgumu, jo pagaidām tā nespēj novērtēt šīs operācijas apmērus.
[Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 192.
4.22. Maršala E. Ridza-Smiglija pēdējā pavēle

Polijas Bruņotajiem spēkiem
(Rumānijā, 1939. g. 20. septembrī)
Armijas virspavēlnieka 1939. g. 17. septembrī pieņemtais lēmums

par valsts un savas karojošās armijas pamešanu (tāpat kā pavēles
neizdošana par aktīvu pretošanos iebrūkošajam padomju karaspēkam)
Polijā vēl mūsdienās izraisa asas diskusijas un pārsvarā tiek nosodīts.
Savā pēdējā pavēlē, jau būdams internēts, bijušais virspavēlnieks centās
izskaidrot karavīriem un tautai savas rīcības motīvus. Kopumā ir skaidrs,
ka E. RidzaSmiglija rīcību 17. septembrī noteica haoss, apjumums un
panika, kas valdīja visā Polijā.
Karavīri!
Boļševiku iebrukums Polijā notika brīdī, kad mūsu armija veica
manevru ar mērķi sakoncentrēties Polijas dienvidaustrumu daļā, lai nodro-
šinātu komunikācijas un sakarus cauri Rumānijai ar Franciju, kā arī kara
materiālu piegādes no Anglijas turpmākai kara turpināšanai. Boļševiku
iebrukums padarīja neiespējamu šī plāna realizāciju.
Visi mūsu kaujasspējīgie spēki bija iesaistīti darbībā pret vāciešiem. Es
uzskatīju, ka šajā situācijā mans pienākums ir izvairīties no bezjēdzīgas
asinsizliešanas cīņā ar boļševikiem un glābt to, ko var izglābt. Robež-
apsardzības korpusa [šāvienu] zalves pret boļševikiem apstiprināja, ka
mēs savu teritoriju neatdodam brīvprātīgi. Tā kā pirmajā dienā boļševiki
uz mūsu vienībām nešāva un arī tās neatbruņoja, es uzskatīju, ka pēc
kāda laika būs iespējams atvilkt samērā daudz karaspēka uz Ungārijas
un Rumānijas teritoriju. Un to vēlējos izdarīt tāpēc, lai varētu pēc tam
• 228 •
jūs pārvest uz Franciju un tur organizēt poļu armiju. Vēlējos to tāpēc, lai
poļu karavīrs turpinātu piedalīties karā un lai, karu nobeidzot ar uzvaru,
pastāvētu Polijas armija, kura pārstāvētu Poliju un viņas intereses.
Šo tagad svarīgāko mērķi jums ir jāatceras. Lai arī jūsu dzīves apstākļi
būtu visgrūtākie, jums ir jāiztur, neaizmirstot, ka esat karavīri, kurus
saista disciplīna un karavīra gods. Tie, kuri pakļaujoties mazdūšībai vai
svešu aģentu priekšā teiktajam izplata jūsu starpā šaubas un vēlas jūsu
rindās ienest atslābumu, atrodas ienaidnieka dienestā.
Jāsakož zobi un jāiztur. Stāvoklis mainīsies, karš vēl turpinās. Jūs vēl
cīnīsieties par Poliju un atgriezīsieties Polijā, atnesot viņai uzvaru.
Virspavēlnieks
Eduards RidzsSmiglijs,
Polijas maršals
[Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 194–195.
4.23. Rumānijas valdības nota

Polijas valdībai par lēmumu to internēt
(Bukarestē, 1939. g. 21. septembrī)
17. septembrī, pirms robežas šķērsošanas, Rumānijas puse bija

apsolījusi Polijas valdībai brīvu ceļu cauri savai teritorijai uz Franciju.
18. septembrī no rīta formāli neitrālās Rumānijas valdība izteica lūgumu
Polijas ārlietu ministram J. Bekam parakstīt deklarāciju, saskaņā ar kuru
Polijas valdība tās brauciena laikā cauri Rumānijas teritorijai atsakās no
savām konstitucionālajām, politiskajām un administratīvajām pilnvarām,
taču ministrs to darīt atteicās. Vilcienā Republikas prezidents, valdība
un virspavēlnieks ar štābu tika nošķirti cits no cita un pēc nonākšanas
galapunktā internēti. Formālais iemesls bija Rumānijas neitralitātes
neievērošana (piemēram, prezidents no Rumānijas teritorijas bija vērsies
ar uzrunu pie savas tautas), faktiskais – uz Rumāniju izdarītais Vācijas
spiediens.
1939. gada 17. septembrī no rīta Rumānijas ārlietu ministrs Gafenku
kungs saņēma steidzamu telefonisku ziņu no Rumānijas vēstnieka Polijā
Grigorkea1 kunga, kas atradās Kutos pie Polijas valdības.
Grigorkea kungs informēja Gafenku kungu, ka militārās situācijas
rezultātā Polijas valdība jūtas spiesta nopietni apsvērt nepieciešamību
atstāt Polijas teritoriju un pāriet uz Rumānijas teritoriju. Grigorkea kungs
Beka kunga vārdā arī uzdeva jautājumu, vai Rumānijas valdība varētu
piešķirt brīva tranzīta tiesības cauri savas valsts teritorijai valsts galvam
• 229 •
un Polijas valdības locekļiem. Atbildē uz šo jautājumu Gafenku kungs
uzreiz deva Grigorkea kungam sekojošu instrukciju:
“Uz jautājumu, kuru Jums uzdeva Beka kungs, lūdzu informējiet
viņu, ka Rumānijas valdība ir gatava savā teritorijā uzņemt kā viesi vai
tai caurlaist uz neitrālu valsti prezidentu Moscicki un Polijas valdības
locekļus, taču ne kā oiciālas personas.”
Grigorkea kungs par to steigšus informēja Polijas prezidenta civilās
kancelejas vadītāju un militārā kabineta vadītāju, kuri bija ieradušies
meklēt viņu Vižņicā, lai informētu par prezidenta nodomu doties uz
Rumāniju kopā ar valdības locekļiem. Beka kungs paturēja sev tiesības
paust valdības lēmumu pēdējā brīdī, ko arī izdarīja abi augstāk minētie
nosūtītie pārstāvji.
Pirms šī demarša Grigorkea kungs sarunājās ar Beka kungu par even-
tuālu valdības locekļu izbraukšanu uz Rumāniju, saglabājot [Rumānijas]
neitralitātes pamatprincipus.
Beka kungs vairākkārt uzsvēra, ka ir izpratis nepieciešamību ievērot
Rumānijas neitralitāti.
Sakarā ar to, ka militārie notikumi attīstījās strauji, prezidents
Moscickis un valdības locekļi 17 –18. septembra naktī kopā, grupā pārgāja
uz Rumānijas teritoriju.
Polijas valdības locekļiem ierodoties in corpore2, kļuva skaidrs, ka viņi
neuzskata sevi par personām, kuras atteikušās no sava oiciālā statusa –
tieši pretēji, viņi strikti turējās pie pamatprincipa, ka joprojām turpinās
izpildīt savu varu.
Rumānijas valdība, kura bija stingri noteikusi, ka var piekrist vienīgi
neoiciālu personu iebraukšanai Rumānijā, tika nostādīta ārkārtīgi smagā
situācijā, jo bija apņēmusies ievērot Rumānijas neitralitāti.
Lai novērstu jebkādus pārpratumus un atvieglotu izkļūšanu no
situācijas, Černovicās3 esošie Rumānijas valdības pārstāvji piedāvāja Beka
kungam, lai [Polijas] Republikas prezidents un valdības locekļi iesniegtu
individuālas deklarācijas, atsakoties no visām konstitucionālajām,
politiskajām un administratīvajām saistībām.
Beka kungs atbildēja, ka Polijas valdības locekļi nevar iesniegt šādas
deklarācijas un, jebkurā gadījumā, viņam ir pirms tam jākonsultējas ar
savu juridisko padomnieku.
Kamēr tika gaidīta galīga Beka kunga atbilde šajā jautājumā, Repub-
likas prezidents un valdības locekļi turpināja savu ceļu. Viņa Ekselence
Moscicka kungs devās uz Bicazas pili, ko viņa rīcībā bija nodevis Viņa
Karaliskā Augstība Rumānijas karalis4.
Polijas valdības pārstāvji devās uz Slanicu, kur viņiem tika rezervēta
viesnīca un villas.
Šajā laikā notika atgadījums, kas izveidoja stāvokli, ar kuru Rumā-
nijas valdība ir spiesta rēķināties. Vēl savas atrašanās laikā Černovicās
prezidents Moscickis vērsās ar uzsaukumu pie poļu tautas. Šī Viņa
Ekselences Moscicka kunga parakstītā uzsaukuma teksts tika nodots pasta
birojā Černovicās nosūtīšanai uz Parīzi un Londonu. Citus, identiskus
• 230 •
šī uzsaukuma tekstus saņēma personas, kuras apņēmās tos izvest uz
ārzemēm, lai tur publicētu.
Šajā uzsaukumā Republikas prezidents cita starpā paziņo: “.. Esmu
pieņēmis lēmumu pārcelt Republikas prezidenta un centrālo varas iestāžu
rezidenci uz vienu no sabiedrotajām valstīm. Šajā jaunajā vietā tās spēs,
to suverenitāti nodrošinošos apstākļos, rūpēties par Republikas lietām un
turpināt karu ar Vāciju kopā ar mūsu sabiedrotajiem.”
Rumānijas valdība bija nostādīta ar tās neitralitāti pretrunā esoša akta
priekšā. Tā bija piekritusi izrādīt viesmīlību savā teritorijā vai atvieglot
tranzītu uz neitrālu valsti politiskiem bēgļiem. Taču tā nevarēja pieļaut,
ka tās teritorijā darbojas [citas valsts] valdība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka
līdz ar šo darbību tika publiski pausta Rumānijā patvērumu radušās
valdības locekļu apņemšanās “turpināt karu”. Šāda rīcība diemžēl noveda
pie tā, ka kļuva neiespējami atrisināt caurbraukšanas problēmu cauri
neitrālai teritorijai. Starptautiskās tiesības – sakarā ar precīzu tekstu un
formālu precedentu trūkumu – var tikt interpretētas vienīgi, balstoties uz
vispārīgiem pamatprincipiem. Taču neitralitāte izpratne pamatā reducējas
uz to, ka netiek veiktas nekādas darbības, kuras varētu nākt par labu
vienai no karojošajām pusēm.
1
Georgs Grigorkea (Grigorcea, 1878–?) – Rumānijas diplomāts, 1939. g. augustā–
septembrī vēstnieks Polijā.
2
In corpore (latīņu val.) –pilnā sastāvā; kopumā.
3
Černovicas, arī Černovici – Bukovinas administratīvais centrs Rumānijā, 1940. g.
iekļauta PSRS; tagad Černovci Ukrainā.
4
Rumānijas karalis 1930.–1940. g. bija Karols II (Carol II, 1893–1953).
4.24. Lielbritānijas vēstnieka Maskavā V. Sīdsa1

ziņojums ārlietu ministram E. Halifaksam
(Maskavā, 1939. g. 25. septembrī)
Lielbritānijas vēstnieks Maskavā ziņojumā izklāsta savu redzējumu

uz notikušo kopš padomju agresijas sākuma pret Poliju, mēģinot aplūkot
arī iespējamos padomju puses motīvus. Kopumā ziņojums dod arī iespēju
spriest par to, ko par notiekošo šajā laikā zināja Lielbritānijas valdība.
17. septembrī plkst. divos naktī Polijas vēstnieks tika pēkšņi izsaukts
uz Ārlietu tautas komisariātu, kur Potjomkina kungs iesniedza viņam notu,
kurā tika paziņots, ka Polijas valsts un tās valdība faktiski ir beigušas
pastāvēt, līdz ar to visi iepriekš starp Poliju un PSRS noslēgtie līgumi ir
• 231 •
zaudējuši spēku un padomju [karaspēka] vienības saņēmušas pavēli ieiet
Polijas teritorijā, lai atjaunotu tiesiskumu un kārtību Rietumbaltkrievijā
un Rietumukrainā.
Gžibovska kungs atteicās pieņemt šo notu un paziņoja, ka neinformēs
savu valdību par tās saturu, bet tikai ziņos, ka Padomju Savienības
bruņotajiem spēkiem ir nodoms sākt neizprovocētu agresiju pret Poliju.
Pēc tam viņš kritiski novērtēja notas saturu, cita starpā vēršot Potjomkina
kunga uzmanību uz faktu, ka Polijas pretestība ne tikai nav salauzta,
bet patiesībā tiek prasmīgi turpināta daļēji tieši ar to vienību palīdzību,
kuras nākušas no notā minētajiem rajoniem. Savukārt, komentējot poļu–
padomju līgumu pasludināšanu par spēkā neesošiem, viņš uzsvēra, ka
pat Hitleram, uzsākot agresiju, bijis tik daudz godaprāta, lai tajā pašā
laikā pasludinātu par spēkā neesošu neuzbrukšanas līgumu. Kā šķiet,
abas puses sarunā izturējās pieklājīgi un ar cieņu, bet Potjomkina kungs,
kurš vienmēr ir bijis nedaudz skaistus vārdus mīlošs pozētājs, nekavējās
piedot tai les armes aux yeux2, kas ne reizi vien arī pagātnē krāšņojis
vēsturiskas sarunas.
Beigās Gžibovska kungs pameta sarunu vietu, atstājot notu uz galda,
taču, visticamāk, apmaiņa ar pēdējām frāzēm notika vēl priekšistabā.
Katrā gadījumā, kad vēstnieks atgriezās vēstniecībā, viņu tur gaidīja tā
pati steigā izsūtīta nota. Nekavējoties ar izsūtāmo nosūtīja to atpakaļ
uz Narkomindelu3, taču šīs iestādes durvju sargs bija saņēmis atbilstošu
rīkojumu un izsūtāmais bija spiests konvertu nest atpakaļ uz vēstniecību.
Tad Gžibovska kungs tūlīt nosūtīja to pa pastu uz šo pašu adresi, taču tās
tālākais liktenis viņam nav zināms.
Es neuzskatu, ka Padomju valdības rīcība pārsteidza Polijas vēstnieku,
taču ir arī patiesība, ka, reaģējot uz manām bažām, ko izteicu vairākkārt
pēc padomju armijas mobilizācijas, viņš nemainīgi pauda savu pārliecību,
ka lielie militārās gatavošanās darbi šajā robežas pusē, ja arī nav
vērsti vienīgi uz robežas nostiprināšanu, tad ir nodrošināšanās veids
pret Vāciju. Šī viņa pārliecība sakrita ar to īpašo optimismu, ko pēdējos
mēnešos pauda daudzi poļi un kas balstījās uz pārliecību par komunistu
naidu pret hitlerismu un Padomju Savienības interešu nesavienojamību
ar krievu–vācu tuvināšanos uz Polijas rēķina. Patiesībā Gžibovska kungs
gāja pat tik tālu, ka vēl angļu–franču–krievu sarunu laikā paziņoja man:
to sekmīgs nobeigums praktiski nav nepieciešams Polijas drošībai. Šajā
[vēstnieka] amatā, kur kontakti ar vienkāršiem pilsoņiem ir neparasti
ierobežoti, viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas ļoti bieži nav devis
nekādus nozīmīgus rezultātus, ir bijis noskaidrot manu poļu, baltiešu
vai somu kolēģu, no kuriem daudzi savulaik bijuši Krievijas pavalstnieki,
viedokli. Pamataksioma, ka “krieviem nevar ticēt”, nav nekas neparasts
šiem Padomju Savienības kaimiņiem, turklāt viņu slēdzieni bieži ir ļoti
kļūdaini.
Pirmās baumas par padomju vienību ieiešanu Polijā līdz mūsu vēstnie-
cībai nonāca no kāda žurnālista, kurš 17. septembrī agri no rīta pa telefonu
• 232 •
piezvanīja vienam manam darbiniekam. Mēģinājām tās pārbaudīt, taču
bija, piemēram, neiespējami sazvanīt Polijas vēstniecību. Tāpēc baumas
tika pārsūtītas Jūsu Lordiskajai Augstībai manā telegrammā Nr. 286.
Drīz pēc nosūtīšanas tika noskaidrots, ka [Amerikas] Savienoto Valstu
vēstniecība saņēmusi oiciālu Molotova kunga parakstītu notu, kura bija
minēta šajās baumās, taču tikai pēc apmēram divām stundām, ap plkst.
9.45 no rīta, Molotova kunga nota tika iesniegta man vēstniecībā. Šīs
notas tulkojumu pārsūtīju Jūsu Lordiskajai augstībai savā telegrammā
nr. 287, taču skaidrākai izpratnei pārsūtu šī tulkojuma tālākas kopijas
pielikumā šim ziņojumam. Tā pati korespondence, t.i., Polijas vēstniekam
iesniegtās notas kopija kopā ar izskaidrojošo notu par Padomju valdības
apņemšanos realizēt neitralitātes politiku starp PSRS un [notā] minētajām
valstīm, tika nosūtīta adresātiem, kā ziņo padomju prese 18. septembrī,
visu diplomātisko pārstāvniecību vadītājiem Maskavā. Turklāt, kā tika
paziņots, to nosūtīja arī “Ungārijas diplomātiskajai pārstāvniecībai”,
kurai nav savas misijas Maskavā kopš februāra. Paskaidrojošās notas
frazeoloģija pārsteidza daudzus manus kolēģus, viņu vidū – un tas
nenozīmē maz – Savienoto Valstu vēstnieku, kurš nav pārliecināts,
ko nozīmē apgalvojums, saskaņā ar kuru Padomju Savienība realizēs
neitralitātes politiku pret Amerikas Savienotajām Valstīm.
Nevar teikt, ka diplomātisko korpusu vai ārzemju preses koresponden-
tus Maskavā lēmums par padomju vienību nosūtīšanu uz Poliju pārsteidza.
Pēdējā laikā vērojamās pazīmes pārlieku skaidri liecināja, ka šāds solis
tiek apsvērts. Tomēr no sākuma tas nebija pilnībā acīmredzams. Kaut arī
neuzbrukšanas līguma noslēgšana starp PSRS un Vāciju neapšaubāmi
bija nāves sprieduma parakstīšana Polijai, un, kaut arī, protams, bija
jārēķinās ar iespēju, ka Kremlis ļausies sakārdināt sevi ar vācu piedā-
vājumu par laupījuma sadali, tomēr neko tādu, kas liecinātu par šīs
valsts nodomu uzbrukt Polijai, nevarēja izlasīt Molotova kunga runā
Augstākās Padomes 31. augusta sesijā. Kad 30. augustā padomju presē
tika paziņots par garnizonu pastiprināšanu uz rietumu robežas “sakarā ar
situācijas pasliktināšanos Austrumeiropā, kā arī neparedzētu notikumu
attīstības iespēju” un kad 9. septembrī vai ap šo laiku tika uzsākta daļēja
mobilizācija, varēja šķist, ka tie ir nodrošināšanās soļi sakarā ar vācu
vienību virzīšanos Polijā un poļu vienību iespējamo atkāpšanos padomju
robežas virzienā. Patiesībā (..) Molotova kungs sarunā ar Polijas vēstnieku
[5. septembrī] informēja viņu, ka Padomju Savienība sakarā ar savu stingro
neitrālo nostāju pret angļu–vācu konliktu nevar piegādāt Polijai nekādus
kara materiālus, kaut arī, protams, izpildīs savas saistības, kuras izriet
no nesen noslēgtā poļu–padomju tirdzniecības līguma.
Kad tomēr uzzināju, ka ar pavēli mobilizētajiem rezervistiem tiek
stāstīts, ka Polijā sākusies revolūcija pret tās valdību un runātāji parkos
publiski sludina līdzīgas tēzes, ka šajā buržuāzijas izraisītajā karā tauta
var cerēt uz savu atbrīvošanos, stāvoklis iezīmējās savādāk. Man kļuva
skaidrs, ka Polijas teritorijas okupācijas darbi jau var noritēt, izmantojot
• 233 •
kā aizsegu palīdzības sniegšanu darba tautai tās cīņā pret savu valdību
vai arī izlietojot kā ieganstu reakciju uz kādiem nopietniem incidentiem
uz poļu–padomju robežas. Minēto iespaidu pastiprināja “Pravdas”4 raksti
13. septembrī par nemieru izplatīšanos Austrumgalīcijā un poļu Balt-
krievijā, kā arī vēlāk izplatītā informācija par padomju mobilizāciju uz
rietumu robežas.
Viedokļi joprojām atšķiras par to, vai padomju agresija 17. septembrī
izriet no iepriekšēja plāna, kas jau bija sagatavots fon Ribentropa kunga
vizītes laikā Maskavā, vai varbūt Padomju valdība pēkšņi izlēmusi
nodrošināt savu līdzdalību tai iepriekš apsolītā kara laupījuma sadalē, bet
Vācijas valdība bijusi spiesta pakārtoties Staļina5 plāniem. Es personiski
uzskatu, ka padomju mobilizācija un steidzīgā invāzija Polijā pārsteidza
vāciešus un ka 19. septembrī izdotais vācu–padomju paziņojums par
to, ka abu valstu karaspēka darbība Polijā nav pretrunā ar Vācijas un
Padomju Savienības interesēm, pieņemts pēc Vācijas pieprasījuma, lai
kliedētu baumas par to, ka tā nav bijusi gatava šādai notikumu attīstībai.
Taču tas pavisam nenozīmē, ka pieņemto pamatprincipu (ja attiecībā uz
šo neliešu bandu vispār var lietot šādu vārdu) ietvaros Staļina kungs un
fon Ribentropa kungs nav paredzējuši iespējamu Polijas sadalīšanu.
Tādi paši pretrunīgi viedokļi pastāv arī par nākošā – 23. septembrī
izdotā – vācu–padomju paziņojuma interpretāciju. Tas “iezīmē demar-
kācijas līniju starp Vācijas armiju un Padomju armiju”; šī līnija iezīmēta
tādējādi, lai Padomju Savienība saņemtu vairāk par pusi poļu teritorijas,
ieskaitot Galīcijas naftas atradnes, iegūtu kopēju robežu ar Austrum-
prūsiju ziemeļos un Ungāriju dienvidos, sekmīgi atšķeļot Vāciju no
tiešiem kontaktiem ar Rumāniju. Ja sovjetizācijas process, kas tagad
tiek realizēts Polijas pierobežas teritorijās, tiks izplatīts līdz jaunajai
demarkācijas līnijai, kļūs skaidrs, ka Staļina kungs, līdzīgi kā Hitlera
kungs Sudetu un Čehoslovākijas gadījumā, zaudē jebkādu pamatu savas
intervences attaisnošanai ar nepieciešamību aizstāvēt Polijā apspiestos
krievu ciltsbrāļus. Tajā pašā laikā, kad pašreizējos apstākļos izrādīsies
nepieciešams meklēt attaisnojumu, Padomju Savienība jebkurā brīdī varēs
no vajāto brāļu aizstāvēšanas pārmesties uz kapitālistu apspiesto upuru
aizstāvēšanu, neatkarīgi no viņu tautības.
Maskavas prese ir pilna ar kaut kādu Polijas lauķu izteicieniem, no
kuriem izriet, piemēram, ka ikdienas sauleslēkts atgādina dzimtbūšanā
esošajam un sava kunga labā strādājošajam zemniekam par lielo Staļinu,
kurš kādu dienu uzlēks kā saule austrumos, lai viņu atbrīvotu. Tādējādi
var uzdot jautājumu: kuri vēl no nekrievu proletāriešiem Austrumu vai
Ziemeļaustrumu Eiropā atradīsies glābjamo sarakstā?
[Wyd. 3]. Warszawa, 1990. S. 198–202.
1
Viljams Sīdss (Seeds, 1882–1973) – Lielbritānijas diplomāts. 1939.–1940. g.
vēstnieks PSRS.
• 234 •
2
Les armes aux yeux (franču val.) – burt. : ieročus acīs; šeit: asumu.
3
Narkomindel (krievu val. Наркоминдел) – saīsinājums no: Народный
комиссариат по иностранным делам – Ārlietu tautas komisariāts.
4
Правда (krievu val. – Taisnība) – PSRS Vissavienības Komunistiskās (boļševiku)
partijas Centrālās Komitejas dienas avīze Maskavā.
5
Josifs Staļins (Сталин, īst. uzv. Džugašvili (Джугашвили), 1879–1953) – PSRS
valstsvīrs. Komunistiskās (boļševiku) partijas CK ģenerālsekretārs (1922–1952),
kopš 20. gadu beigām faktiski totalitārs diktators.
4.25. Vācijas–PSRS līguma par draudzību un robežu

slepenie papildu protokoli
(Maskavā, 1939. g. 28. septembrī)
28. septembrī Maskavā PSRS un Vācija galīgi vienojās par savu robežu
iekarotās Polijas teritorijā, veicot arī slepenu apmaiņu ar “ietekmes
sfērām” – jau ieņemtā Polijas teritorijas centrālā daļa tika atdota Vācijai,
bet pagaidām vēl neatkarīgā Lietuva – PSRS. Līgumu papildināja arī
vienošanās par abu pušu represīvo iestāžu sadarbību cīņā pret poļu
pagrīdi (turpmākā gada laikā Vācijas Gestapo un PSRS Iekšlietu tautas
komisariāts šajā jautājumā patiesi sadarbojās visnotaļ aktīvi).
Zemāk parakstījušies pilnvarotie pārstāvji konstatē Vācijas valdības
un PSRS valdības vienošanos par sekojošo:
1939. gada 23. augustā parakstītā slepenā papildus protokola
1. punkts tiek izmainīts, atspoguļojot faktu, ka Lietuvas valsts teritorija
tiek iekļauta PSRS ietekmes sfērā, tā kā savukārt Ļubļinas vojevodiste
un daļa Varšavas vojevodistes tiek iekļautas Vācijas ietekmes sfērā (sk.
karti, kas pievienota šodien parakstītajam PSRS un Vācijas līgumam par
draudzību un robežu). Tiklīdz PSRS valdība Lietuvas teritorijā veiks īpašus
pasākumus savu interešu aizsardzībā, tad – ar mērķi izveidot dabisku
un vienkāršu robežu – pašreizējā Vācijas–Lietuvas robeža ir jālabo tādā
veidā, lai Lietuvas teritorija, kas atrodas uz dienvidrietumiem no kartē
novilktās līnijas, nonāktu pie Vācijas.
Tālāk tiek konstatēts, ka ar augstāk minētajiem Padomju Savienības
pasākumiem nevar tikt pārkāptas pašlaik spēkā esošās Vācijas un Lietuvas
saimnieciskās vienošanās.
***
Zemāk parakstījušies pilnvarotie pārstāvji pēc Vācijas–Krievijas līgu-
ma par draudzību un robežu parakstīšanas paziņo par savu vienošanos
sekojošajā:
• 235 •
Abas Puses savā teritorijā nepieļaus nekādu poļu aģitāciju, kas skar
otras puses teritoriju. Puses savā teritorijā apspiedīs visus tamlīdzīgas
aģitācijas avotus un informēs viena otru par pasākumiem, kas īstenoti ar
šo mērķi.
Vācijas valdības vārdā PSRS valdības pilnvarojumā
J. Ribentrops V. Molotovs
Avots: Полпреды сообщают : сборник документов об отношениях СССР с

Латвией, Литвой и Эстонией : август 1939 г.–август 1940 г. Министерство
иностранных дел СССР. Москва, 1990. С. 61; СССР–Германия, 1939 : документы
и материалы о советско–германских отношениях с апреля по октябрь
1939 г. Т. 1. Vilnius, 1989. С. 109–110.
4.26. Polijas vēstnieka Londonā E. Račiņska

Lielbritānijas valdībai iesniegtais
Polijas Republikas valdības protests
pret vācu–padomju 28. septembra līgumu
Protesta iesniegšanas dienā – 30. septembrī – Francijā likumīgu

darbību sāka Polijas Trimdas valdība, tādējādi beidzot atvieglojot
vēstniecību stāvokli Londonā un Parīzē. Pēc savas būtības formālajā
protestā vēstnieks kārtējo reizi oiciāli pauda noraidošo viedokli pret
padomju–vācu sadarbību Polijas valsts iznīcināšanā.
Ar 28. septembrī noslēgto Vācijas un PSRS līgumu Polijas teritorija tiek
sadalīta starp divām agresorvalstīm. Tas ir Polijas Valsts un Poļu Tautas
svēto tiesību kliedzošs pārkāpums. Šajā situācijā Polijas valdības vārdā
vislielākā mērā oiciāli un svinīgi es paužu protestu pret Berlīnes un
Maskavas mahinācijām, kas tiek veiktas, ignorējot visas starptautiskās
saistības, humānās un morālās vērtības.
Polija nekad neatzīs šo vardarbības aktu un ar sev raksturīgo spēcīgo
sava taisnīguma izjūtu nebeigs cīnīties līdz dienai, kad tās teritorija
būs atbrīvota no agresoriem un Polijas taisnīgās tiesības būs pilnībā
atjaunotas.
Ar savas armijas varonīgo pretestību, ar visu savu iedzīvotāju patriotisko
gatavību nest upurus, kura tika demonstrēta varonīgajā galvaspilsētas
Varšavas, Ļvovas, Viļņas, Grodņas, Modļinas un tik daudzu citu pilsētu
varonīgajā aizstāvēšanā, Poļu Tauta ir skaidri parādījusi pasaulei savu
nelokāmo gribu dzīvot brīvībā un neatkarībā.
• 236 •
Saņemot vienprātīgu atbalstu no visām valstīm, kas cilvēku attiecībās
respektē brīvību un uzticību, un cerībā uz sabiedroto līgumos noteikto un
garantēto atbalstu, Polija ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem turpinās
savu cīņu, ticēdama nākotnei un galīgai uzvarai.
263.
4.27. Bijušā Polijas sūtņa Latvijā J. Klopotovska

liecība (fragmenti) Polijas Trimdas valdības
komisijai par Latvijas situāciju pēdējo 12 mēnešu
laikā un tās attieksmi pret Poliju, Vāciju un PSRS
(1939. g. 17. oktobrī)
Sūtnis J. Klopotovskis Latvijā bija strādājis tikai kopš 1938. g. un

ticis visai pretrunīgi vērtēts, jo daudzus Latvijas politiķus kaitināja poļu
diplomāta nedaudz augstprātīgā izturēšanās. Latvijas ārlietu ministrs
V. Munters to pat centās izmantot kā netiešu argumentu, kad 1939. g.
21. septembrī Latvija bailēs no PSRS vienpusēji pārtrauca attiecības
ar Polijas sūtniecību. Savā pārskatā bijušais Polijas sūtnis sniedz savu
redzējumu par situāciju Latvijā un Polijas diplomātijas uzdevumiem.
Skaidri redzams, ka J. Klopotovska attieksme pret Latviju un latviešiem,
atšķirībā no vairākiem viņa priekšgājējiem, bijusi ne pārāk pozitīva.
Taču nav izslēgts, ka diplomāta viedokli ietekmējusi arī minētā, pilnīgi
neadekvātā Latvijas valdības rīcība.
Mūsu Latvijas politikas pamatuzdevumus var ietvert vairākos sekojošos
punktos.
1. Latvijas ārējai politikai jābūt pilnībā neatkarīgai. Latvija nedrīkst
pakļauties Krievijas vai Vācijas spiedienam, kā arī nedrīkst tikt
ievilkta šo valstu interešu un iespaidu orbītā.
2. Darbs pie Latvijas–Polijas draudzīgo attiecību attīstības kultūras,
ekonomikas un politikas jomā – saprotams, no poļu interešu
viedokļa.
3. Triju Baltijas valstu (t. s. Baltijas Antantes) konsolidācijas veici-
nāšana, vadoties no pieņēmuma, ka tikai šo valstu konsolidācija
un cieša sadarbība var veidot to ārējās drošības elementu.
4. Latvijas drošības potenciāla (armija) iespaidošana un drošības
padziļināšana.
5. 60 tūkstošu lielās [poļu] mazākumtautības tiesību un interešu aiz-
sardzība un aizstāvība.
• 237 •
Kā izriet no tālākā referāta, sakarā ar Latvijas reālo situāciju un pēdējo
mēnešu notikumiem šo pamatuzdevumu realizācija bija grūts uzdevums.
Latvija–Polija
Latvijas attieksme pret Poliju nekad nav bijusi draudzīga un pat
atklāta. Latviešu mentalitāte, kura ir inferiority complex1 un megalomania2
sajaukums, veido pamatu nepatikai un aizdomīgumam, kas raksturo
latviešu izjūtas pret poļiem. Latvieši ne tikai cenšas kautrīgi noklusēt
Polijas armijas izšķirošās palīdzības faktu neatkarības iegūšanā, bet arī
izrāda nepatiku, kad tas tiek pieminēts.3 Viņu aizdomīgumu raksturo
kaut vai tāds piemērs: savā laikā Polijas uzdāvinātos sešus poļu pagastus
(Ilūkstes apriņķis) latvieši dvēseles dziļumā neuzskata par neapstrīdami
saviem, būdami pārliecināti, ka Polija pēc kāda laika gribēs atgūt šo
teritoriju un to nāksies atdot.4 Neuzticību pret mums veicinājušas arī dziļi
iesakņojušās aizdomas par to, ka Polija un Vācija savstarpēji vienojušās
par Latvijas sadalīšanas plānu. Šī versija pēdējos gados Latvijā ir populāra
un ik pa laikam vairāk vai mazāk intensīvi, atkarībā no mūsu un Vācijas
attiecību svārstībām, tiek kolportēta. Arvien lielākās bailēs no pieaugošās
Vācijas ekspansijas Latvija meklē aizsardzību vai protekciju nevis Polijā,
bet, vēršot skatus drīzāk Padomju Krievijas virzienā, liek visu uz Tautu
Savienību, kuras ietvaros Latvijas ārlietu ministrs Munters cenšas attīstīt
plašu aktivitāti, aktivitāti, kura tālu pārsniedz lomu, kāda viņam kā
mazas valstiņas pārstāvim pienāktos.
Neapšaubāmi, vislielākās grūtības Polijas–Latvijas attiecību jomā
mums sagādāja 60 tūkstošu poļu pamatiedzīvotāju problēma. Sevišķi
pēc 1934. gada, t. i., kopš tagadējā prezidenta Ulmaņa veiktā apvērsuma,
kura rezultātā Latvija no parlamentārām metodēm pārvaldītas valsts
pārtapusi totalitārā zemnieku diktatūras un nacionālistiskā valstī, poļu
mazākumtautības aizsardzība pret pārtautošanas centieniem no arvien
šovinistiskākajām valdības iestādēm veido ļoti nopietnu un aktuālu
problēmu. Jāatgādina, ka četru gadu laikā kopš 1934. līdz 1938. gadam
no 1934. gadā Latvijas teritorijā pastāvējušajām 45 poļu skolām latvieši ir
likvidējuši veselas 30 (t. i., 2/3)5, kamēr vācieši šajā pašā laikā, pateicoties
labi organizētajai minoritātei un Reiha sūtniecības Rīgā aizsardzības
akcijai, zaudējuši tikai 20 procentus (no 1934. gadā pastāvējušajām 85
vācu skolām).
Mana pusotru gadu ilgā P[olijas] R[epublikas] sūtņa darba laikā
Rīgā man tikai ar milzīgām pūlēm izdevās: 1) saglabāt [poļu skolu un
biedrību] stāvokli tādu, kāds tas bija, man darbu uzsākot, un, apvienojot
vienā organizācijā “Latvijas Poļu biedrība”, daudzās biedrībās sašķelto un
savstarpējos strīdos esošo poļu sabiedrību, 2) radīt apstākļus, kas nākotnē
ļautu vismaz daļēji atgūt šajā jomā piedzīvotos zaudējumus.
Viens no nedaudzajiem pozitīvajiem faktoriem Polijas–Latvijas attiecību
jomā līdz pat pēdējām dienām bija militārās aprindas ar ģenerāli [Jāni]
Balodi – kara ministru un prezidenta biedru priekšgalā. Tieši Latvijas
armijas aprindas izvirzīja tēzi, ka, pastāvot draudošajām briesmām no
• 238 •
austrumiem vai arī no rietumiem, atbalsts meklējams Polijā. “Neatkarīga
Latvija bez neatkarīgas Polijas nevar pastāvēt” – šos vārdus Balodis teica
pirmajā sarunā ar mani 1938. gada aprīlī. Diemžēl Latvijas armijai valstī,
kuru jau piecus gadus pārvalda zemnieku diktatūra, ir bijusi ļoti neliela
nozīme: mazskaitlīga, tehniski vāji apgādāta, veco, pirmskara Krievijas
armijas štābkapteiņa līmenī esošu ģenerāļu vadīta, Latvijas armija atradās
valsts politiskās un saimnieciskās dzīves tālākā plānā. Bet ģenerālis
Balodis – “nacionālais varonis”, kara ministrs un Valsts prezidenta biedrs
vienā personā, kurš sakarā ar savu stāvokli varētu izšķiroši iespaidot
situāciju, patiesībā, rakstura vājuma un jebkādu citu vērtību trūkuma dēļ,
lielāku lomu nespēlē. (..)
Avots: Kornat M. Dyplomacja państw bałtyckich w obliczu układu Ribbentrop–
Mołotow w świetle nowych dokumentów. Studia z Dziejów Rosji i Europy Środkowo
Wschodniej. T. XXXV. Warszawa, 2000. S. 211–213.
1
Inferiority complex (angļu val.) – mazvērtības komplekss.
2
Megalomania (angļu val.) – lielummānija.
3
Pēdējais Polijas sūtnis Latvijā, pamatā precīzi konstatējis latviešu piesardzīgo
attieksmi pret poļiem, ļoti pārspīlētā, daudziem tālaika poļu politiskajiem
darbiniekiem raksturīgā formā izceļ Polijas savulaik sniegtās palīdzības
svarīgumu. Jāatzīst, ka 1920. gada janvārī poļu militārajai palīdzībai Daugavpils
un Dienvidlatgales atbrīvošanā tiešām bija būtiska nozīme Latgales atgūšanā,
taču, protams, ne izšķiroša nozīme “neatkarības iegūšanā”. Turklāt šī palīdzība
pilnībā saskanēja arī ar pašas Polijas politiskajiem un militārajiem mērķiem.
Sīkāk par šiem jautājumiem sk.: Jēkabsons Ē. Piesardzīgā draudzība: Latvijas un
Polijas attiecības 1919. un 1920. gadā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007.
244 lpp.
4
Arī šajā jautājumā J. Klopotovskis ir ārkārtīgi vienpusējs un subjektīvs. Sk.:
Jēkabsons Ē. Sešu pagastu un Grīvas pilsētas problēma Latvijas un Polijas
attiecībās 20.–30. gados. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1995. Nr.1. 80.–
101. lpp.
5
Patiesībā 1933./1934. mācību gadā Latvijā bija 35 poļu pamatskolas, 1 arodskola
un 3 ģimnāzijas – kopā 39 skolas ar 4993 skolēniem un 263 skolotājiem. Poļu
skolu skaits savu maksimumu bija sasniedzis 1930./1931. mācību gadā, kad
valstī bija 49 poļu skolas ar 5692 skolēniem un 296 skolotājiem. Pēc 1934. gada
saruka arī poļu skolu skaits, taču ne tik lielā mērā, kā rakstīja J. Klopotovskis:
1938./1939. mācību gadā valstī bija 18 poļu skolas ar 2149 skolēniem un 147
skolotājiem. Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Poļi Latvijā. Rīga: Latvijas ZA Filozofijas un
socioloģijas institūts, 1996. 167 lpp.
• 239 •
4.28. Sūtniecības Varšavā I šķiras sekretāra A. Langina
1939. gada 26. oktobra ziņojums ārlietu ministram
V. Munteram (Rīgā, 1939. g. 26. oktobrī)
Pēc Latvijas sūtņa aizbraukšanas no Varšavas 5. septembrī sūtniecības

ēkā palikušie darbinieki iespēju robežās turpināja darbu un biežo gaisa
uzlidojumu laikā slēpās pagrabā. Līdz 21. septembrim, kad karadarbības
pārtraukuma laikā no aplenktās pilsētas tika evakuēta lielākā daļa
diplomātu un neitrālo valstu pilsoņu, sūtniecības ēkai jau bija trāpījuši
vairāki artilērijas lādiņi, nodarot ievērojamus postījumus. Sūtniecībā kā
vienīgais diplomāts palika A. Langins, kuram tāds rīkojums 20. septembrī
bija dots no Rīgas ar Madonas radio starpniecību. Plašajā ziņojumā pēc
atgriešanās Latvijā viņš aprakstīja Varšavā pieredzēto. 27. oktobrī Valsts
prezidents par nopelniem apbalvoja A. Langinu ar IV šķiras Viestura ordeni
ar šķēpiem (šķēpi pie šī apbalvojuma tika piešķirti vienīgi personām, kuras
bija piedalījušās karadarbībā, tādējādi A. Langins ir vienīgais, kurš šādu
apbalvojumu saņēmis par savdabīgu piedalīšanos Otrajā pasaules karā).
Izpildot Jūsu uzdevumu, pagodinos ziņot par notikumiem sūtniecībā
Varšavā un novērojumiem pilsētā pēc sūtniecības personāla un mūsu
pilsoņu evakuēšanas š. g. 21. septembrī no apšaudītās Polijas galvas-
pilsētas.
1939. g. 21. septembrī, pēc tam kad ap plkst. 15.00 sūtniecību ar poļu
militāro autobusu atstāja 32 Latvijas pilsoņi, lai evakuētos cauri poļu–
vācu frontei, paliku sūtniecībā kopā ar durvju sargu Gustavu Pļavpāvulu1
un kalpotāju Polijas pilsoni Franci Vojtecki2. Jau pirms evakuācijas brīža
sūtniecībā ieradās pilsētas civilās milicijas “Straż Obywatelska”3 pārstāvji
un lūdza Pļavpāvulu un mani parakstīt protokolu par to, ka šī milicija ņem
sūtniecību savā aizsardzībā. Man pateica arī milicijas pārstāvja advokāta
Kurciuša4 vārdu, milicijas štāba adresi Krakowskie Przedmieście5 un
telefona numuru. Šī iestādījuma interese par mums ar to arī aprobežojās.
21. septembra pēcpusdienā un vakarā pilsētu apšaudīja nedaudz
mazāk, domājams, sakarā ar ārzemnieku evakuāciju no Varšavas. Toties
pagrabā gandrīz nemitīgi zvanīja telefons un vēl atlikušie [Latvijas] pilsoņi,
galvenām kārtām žīdu tautības piederīgie, interesējās par evakuācijas
iespējām. Šajā jautājumā tūliņ sazvanījos ar pilsētas aizsardzības
civilā komisāra Stažiņska6 pārstāvi pie diplomātiskā korpusa, ierēdni
Ļiseviču7, sastapu pie telefona, kā vienmēr, tikai viņa palīgu Lauberu
un noskaidroju, ka uz tālākas evakuācijas organizēšanu neesot nekādas
izredzes, lai gan no Varšavas it kā neeesot vēl evakuēti septiņu dažādu
ārvalstu pavalstnieki. Civilā komisāra pārstāvja institūts turpināšot
darboties, jo Varšavā paliekot dažu ārvalstu sūtniecību personāla locekļi,
kuriem mēģināšot piegādāt pārtiku. Patlaban gan varot saņemt tikai
dažus konservus, nedaudz maizes un sviesta.
• 240 •
Piektdien, 22. septembrī, dienu pēc ārzemnieku evakuēšanas, jau
no paša rīta sākās atkal spēcīga Varšavas apšaudīšana. Priekšpusdienā
sūtniecības pagrabā mani apmeklēja kāds katoļu garīdznieks, no kura
uztrauktās valodas sapratu, ka viņš nesen no Kališas atvedis Ārlietu
ministrijas politiskā departamenta direktora Kobiļaņska tanti, prezidenta
Moscicka attālu radinieci, kura Varšavā atrodoties smagos apstākļos un
bez pārtikas. Tā kā Kobiļaņskim bijusi darīšana ar mums, tad viņš man
lūdza ņemt šo veco dāmu savā aizsardzībā. Paturējis garīdznieku dažas
stundas sūtniecībā līdz šaušanas aprimšanai, lūdzu viņu mēģināt dabūt
pārtiku no civilā komisāra delegāta.
Starplaikā, ap plkst. 14.30, sūtniecības galvenās ēkas jumtā virs
sūtņa dzīvokļa virtuves kāpnēm bija kritusi granāta, izārdīdama jumtu
un apbērdama ar sadrumstalotiem ķieģeļiem kāpņu augšgalu.
Tajā pašā dienā, pievakarē mani apmeklēja Igaunijas sūtniecības
padomnieks Šmits8, kura rīcībā visu laiku bija auto. Viņš man pastāstīja,
ka vakar aizvadījis pāri “no men’s land”9 savu kundzi un pats pēc savas
iniciatīvas atgriezies Varšavā turpināt sūtniecības vadību. Ar izbrīnu
no viņa atvadoties, vācieši teikuši: “Arī mēs drīz būsim Varšavā.” Šmits
teicās dzirdējis no dažiem pazīstamiem poļu politiskiem darbiniekiem,
ka noteicošās aprindās arvien biežāk paceļoties jautājums par pilsētas
kapitulāciju, bet tai pretojoties pats Stažiņskis un vēl daži eksaltēti
elementi, kas stāvot par poļu “honor’a”10 saglabāšanu un pilsētas
aizstāvēšanu pēdējiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā Varšavas iedzīvotāji,
bada spiesti, stāv garās pārtikas astēs un tuvumā sprāgstošās granātas
vairākus desmitus vienā reizē nosit vai ievaino.
Šmits man lūdza patvērumu sūtniecības pagrabā gadījumam, kad vā-
cieši iebruktu pilsētā un sāktos ielu cīņas, ko viņam labprāt apsolīju.
Sestdien, 23. septembrī pirms plkst. 9.00 rītā Pļavpāvulam laimīgi bija
izdevies nodot manu ministrijai pāradresējamo telegrammu uz sūtniecību
Londonā par evakuēšanos, kā arī paziņojumu civilkomisāra delegātam
par to, ka turpinu pārzināt sūtniecības lietas un apdzīvot namu kopā ar
Pļavpāvulu un Vojtecki. Mūsu poļu kalpone ar pūlēm bija sagādājusi puķu
kāpostu galviņu un mazus, savītušus tomātus. Stāstīja, ka iedzīvotāji
garās rindās gaidījuši uz pārtiku. 3 kg kartupeļu par 1,50 zlotiem kg
bijis veikalā jāsadala 10 cilvēku starpā, bet par tomātiem maksājusi
2,00 zlotus kg.
No plkst 10.30 sākās vissmagākā artilērijas apšaudīšana, kādu bijām
piedzīvojuši vācu–poļu karā. Sēžot pagrabā, bija dzirdami nemitīgi
sprādzieni, gan tuvāki, gan tālāki no sūtniecības tiešās apkārtnes. Tiklīdz
sūtniecībā vai tās tuvumā krita kāds smagāks šāviņš, sētā dzirdēju
birstam ķieģeļu gabalus, salauztus kokus vai šķēpeles. Apšaudīšana ilga
visu 23. septembra dienu un ievilkās ilgi naktī. Neapšaubāmi bija bojāta
arī pilsētas elektriskā spēka stacija, jo ap plkst. 15.50 izdzisa elektriskā
gaisma, kuru atkal ieraudzīju tikai Igaunijas sūtņa Markusa dzīvoklī pēc
vācu ienākšanas 1939. gada 7. oktobrī.
• 241 •
23. septembrī visu dienu un nakti kopš apšaudīšanas sākuma nevarēju
atstāt pagrabu un, izdziestot elektrībai, bija jāķeras pie sūtniecībā
atstātiem sveču krājumiem. Vairs nebija pieejamas arī radio ziņas.
Vēlāk steigā konstatēju, ka 23. septembrī sūtniecību trāpījušas 4 gra-
nātas.
1) ap plkst. 13.30 granāta skārusi sētas nama terases malu sētas pusē,
virs atašeja Zēberga dzīvokļa un sprāgusi, domājams, virs sētas;
2) 1 granāta gājusi cauri ielas nama jumtam un sprāgusi lielo kāpņu
telpā, sabojājot sūtņa L. Ēķa kunga medību trofejas, gleznas un kāpņu
telpas sienas;
3) 1 granāta gājusi cauri sūtņa virtuves kāpņu telpas ārsienai, īsu
gabalu zem 22. septembra trāpījuma;
4) ap plkst. 21.35 ļoti spēcīgs granātas sprādziens galvenā nama labā
spārna jumtā skursteņa tuvumā. Sprādziena radītais gaisa spiediens bija
sadzinis pa dūmvadiem pagrabā sodrējus, kas piepildīja galvenām kārtām
pagrabā iekārtoto virtuvi. Arī sūtņa L. Ēķa kunga suns bija pārvērties no
balta par melnu.
Šo granātu šķēpeles un sprādzienos izsvaidītie ķieģeļi bija stipri
bojājuši galvenā nama labā spārna telpu iekārtu sētas pusē.
23. septembrī sazinājos ar civilkomisāra delegātu un saņēmu no
viņa atkārtotu paziņojumu, ka nekāda pilsoņu evakuācija tagad neesot
iespējama. No diplomātiskā korpusa locekļiem Varšavā esot palikuši
tikai Somijas sūtniecības goda sekretārs pulkvedis Ernsts11, Igaunijas
sūtniecības padomnieks Šmits un es. Delegāts sūdzējās par pārtikas
apgādes grūtībām. Labības vēl pietiekot, bet apšaudīšanā esot nodegušas
lielākās Varšavas dzirnavas un iedzīvotājiem vajadzēšot apmierināties ar
nemaltiem graudiem. Kādas pāra nedēļas pilsēta vēl turēšoties.
Pēc 23. septembra apšaudīšanas retie laikraksti, kas vēl parādījās,
rakstīja, ka Varšava esot varonīgi izturējusi vācu artilērijas viesuļuguni,
bet ienaidnieks ne par pēdu nepievirzījies tuvāk galvaspilsētai. Iedzīvo-
tāji runāja par poļu karavīru drošsirdību, kas vairākkārt durkļu cīņās
atsituši vāciešus Vislas otrā pusē. Bija manāma neapmierinātība par to, ka
daudzi jauni cilvēki vēl atrodas Varšavā bez ieročiem un neiet cīnīties pret
vēsturisko ienaidnieku, kam netaupīja tādus vārdus kā “cholera”12 utt.
Svētdien, 24. septembrī, pēc iepriekšējās dienas lielās nervu pār-
baudes, sūtniecības rajonu apšaudīja mazāk. Jau no paša rīta mani
ļaudis bija cītīgi strādājuši, lai iztīrītu pagraba virtuvi no tur sadzītiem
sodrējiem vakardienas sprādziena laikā. Dienā izlietojām klusuma brīžus,
lai nonestu pagrabā dažas vērtīgākās mantas, bet kuru katru brīdi
varēja sagaidīt artilērijas uguns pārnešanu sūtniecības tuvumā un ilga
uzturēšanās augšējos stāvos bija pārāk bīstama. Noskaidroju, ka augšējos
stāvos ūdensvadi bija jau tukši un ūdeni varēja dabūt tikai no pagraba
krāna. Tādēļ uzdevu ar ūdens krājumiem piepildīt visus tukšos traukus
pagrabā.
Naktī no 24. uz 25. septembri bija dzirdama artilērijas uguns visā pilsētā
un pirmdienas, 25. septembra rītā, konstatēju, ka arī pagraba vados vairs
• 242 •
nebija ūdens, bez tam nedarbojās telefoni, kuru centrāle nebija savesta
kārtībā līdz pat manai aizbraukšanai no Varšavas š. g. 17. oktobrī.
25. septembrī no apm. plkst. 8.00 rītā līdz plkst. 17.45, kad iestājās
krēsla, Varšavu nepārtraukti bombardēja no lidmašīnām un mums bija
jāsēž pagrabā pie sveču gaismas, bez kādas iespējas sazināties ar pārējiem
iedzīvotājiem. No motora trokšņa spriežot, lidmašīnas brīžiem lidoja ļoti
zemu un bieži sūtniecības tuvumā krita smagās gaisa torpēdas, no kuru
sprādzieniem drebēja pat pagraba sienas. Uz lidmašīnu uzbrukumiem
poļu ieroči likās vājāki reaģēja kā kara sākumā. Bija dzirdami galvenām
kārtām ložmetēji un patšautenes, bet retāki zenītartilērija.
Ap plkst. ½10, izgājis sētās, ieraudzīju tur nesadegušu degbumbu,
kuru liku apbērt ar smiltīm.
Plkst. 13.30 Szkolna ielas vidū iepretim sūtniecības vārtiem nokrita
liela kalibra granāta vai lidmašīnas bumba, izsizdama paprāvu bedri
bruģī un ar gaisa spiedienu izsviezdama stipros sūtniecības ozola vārtus
no virām, reizē tos sadauzot. Bumbas šķēpeles bija izraibojušas arī nama
fasādi un saplēsušas karogu. Pļavpāvuls, atrazdamies sprādziena brīdī
pie pagraba loga ielas pusē, bija guvis vieglu ievainojumu pakausī, kuru
ar mājas līdzekļiem tūlīt pārsējām.
Starp plkst. 16.00 un 17.00, sēdēdams pagrabā, dzirdēju ārkārtīgi
spēcīgus sprādzienus sūtniecības tuvumā, kas uz īsu brīdi aizsita ausis.
Skatoties no vārtiem ap plkst. 17.45, pa kreisi no pirmās bumbas bedres
dažus metrus tālāk ieraudzīju zem mūsu sūtņa kabineta loga Szkolna
ielas vidū ievērojamu apmēru bumbas bedri, kas aizņēma visu ielas
platumu. Visapkārt varēja manīt izsvaidītus bruģa akmeņus, ielas betona
gabalus un ietves bija aizbērtas ar smiltīm, kas sniedzās pāri pagraba
logu augšdaļai. Domājams, ielas vidū bija nokritusi smaga gaisa torpēda,
kas krītot 6 vai 7 metrus tuvāk namam būtu varējusi to saārdīt. Kā
vēlāk redzēju un dzirdēju, tad 25. septembra gaisa bombardēšana bijusi
spēcīgākā kopš kara sākuma un tās laikā sagrauti vairums Varšavas
centra namu.
Nakti no 25. uz 26. septembri pavadīju, kā parasti, pagraba diben-
telpās. Miegu bieži pārtrauca artilērijas šāviņu sprādzieni un pirms
plkst. 8.00 rītā dzirdēju atkal apšaudīšanās troksni sūtniecības tuvumā.
26. septembrī ap plkst. 8.00 pie manis ieradās durvju sargs Pļavpāvuls un
ziņoja, ka sūtniecības nams esot aizdedzies. Steidzos laukā un ieraudzīju,
ka no sūtņa dzīvokļa virtuves un diviem blakus logiem nāk ārā dūmi
un liesmas. Logu rāmji bez stikliem bija vaļā un arī dega liesmās. Pūta
pastiprs vējš un pa izdauzītajiem logiem uguns varēja ātri izplatīties
visā namā. Tuvumā dzirdēju svilpjam artilērijas šāviņus, kas sprāga
sūtniecības apkārtnē. Apsvēru, ka bez ūdens un palīgiem man neizdosies
uguni apstādināt, un nolēmu, ka, pastāvot artilērijas apšaudei, vispirms
jāgādā drošāks patvērums ļaudīm un mantām, jo ugunij namā izplatoties,
cilvēki nevarētu pagrabā palikt. Ja uguns iekļūtu pagrabā, arī mantas tur
nebūtu drošībā. Atgriezies pagrabā, ieraudzīju tur Pļavpāvulu un kalponi,
bet kalpotājs Vojteckis bija nozudis, domājams, aizgājis ar savām mantām
• 243 •
uz blakus nama pagrabu. Paņēmis pagrabā dzelzs kastīti ar valsts naudu
un dokumentiem, kā arī rokassomu ar savām nepieciešamākām lietām,
devos no sūtniecības laukā, reizē ar Pļavpāvulu un kalponi. Piegājis
pie pretējās mājas vārtiem redzēju, ka aiz tiem slēpās kāds šīs mājas
iemītnieks ar pasīvās gaisa aizsardzības līgas (LOPP) saiti ap roku,
kurš savā laikā bija mūs lūdzis uzklāt uz sūtniecības jumta Latvijas
karogu, aizsardzībai pret gaisa uzbrukumiem. Uz manu jautājumu: vai
tuvumā nav kāds civilās milicijas pārstāvis, viņš atbildēja negatīvi un
arī namā iekšā nelaida, teikdams, ka pagrabā neesot vietas. Pa tukšu
ielu devāmies tālāk un atradām patvērumu ap 150 m no sūtniecības,
Rysia ielā 1 pagrabā, kur divās šaurās telpās un koridorā jau atradās ap
15 personu. Neskatoties uz apšaudīšanu, kas mūsu apkārtnē joprojām
turpinājās, Pļavpāvuls vairākas reizes devās atpakaļ uz sūtniecību un
katru reizi atgriezdamies paņēma līdzi no pagraba dažas mantas, tur
palikušās konsulārās grāmatas, pārtiku un nepieciešamos apģērbus.
Viņš man ziņoja, ka sūtniecībā ieradušās nepazīstamas privātpersonas
it kā lai dzēstu ugunsgrēku, bet kuru īstais nolūks bijis laupīšana, jo
no pagraba iznests viņa radioaparāts un “dzēsēji” gatavojušies tukšot
sūtņa dzērienu pagrabu. Vēlāk konstatēju, ka no pagraba iznests arī
mans uzvalks un cepure, kas atradās telpās bez atslēgas. Zudumi pārējās
pagrabā atstātās mantās būs konstatējami tikai pēc to evakuācijas, jo,
personālam steigā atstājot Varšavu, neviens nepaspēja man iesniegt savu
mantu sarakstus.
Kad pēcpusdienā Pļavpāvuls aizgāja uz sūtniecību un ilgāku laiku
neatgriezās, steidzos viņu meklēt un redzēju, ka dega jau nama apakšējais
stāvs. Pie nama viņš redzēja Vojtecki, kas viens pats bēra smiltis no
gaisa torpēdas bedres caur logiem kancelejas telpā, velti mēģinādams
apslāpēt uguni, jo tur dega gaišās liesmās otrā stāva sagāzušās sijas.
Vojteckis teica, ka nupat ieradies no Szkolna 2 pagraba, kur patvēries, un
Pļavpāvulu neesot redzējis. Vārtu telpā dega sabiruši koki un sētā nevarēju
tikt, bet tā kā turpinājās apšaudīšana, tad ilgi nebija iespējams kavēties
un steigā nofotografējis degošo namu, atgriezos Rysia 1. Starplaikā arī
Vojteckis bija pazudis no nama. Pa ceļam redzēju degot lielu namu ap
200 m no sūtniecības, Dąbrowska laukumā, tāpat kādu mazāku namu
ar veikalu Marszałkowska ielā pretim mūsu patvērumam. Neskatoties
uz apšaudīšanu, tur pulcējās laupītāji: privātas personas un pat kareivji,
kas skriešus devās prom ar dažādām veikala precēm. Vēlāk poļu kareivji
piedāvāja pirkšanai drēbi, kreklus ar veikala cenu zīmēm, konservus utt.
Policija, “Straż Obywatelska”, ugunsdzēsēji un citi tamlīdzīgi iestādījumi
bija acīmredzot vai nu bezspēcīgi vai apšaudīšanā pārāk terorizēti, lai
nodibinātu kārtību šādā haosā un kaut cik organizētu cīņu ar uguns-
grēkiem, kas pēdējās dienās apdraudēja veselus kvartālus.
Šajā dienā, kurai sekoja Varšavas kapitulācija, baumu iznēsātāji vēl
stāstīja visādas neticamas ziņas par angļu un franču desantu Gdiņā,
Dancigā un Karalaučos un virzīšanos uz Brombergu, kā arī par maršala
Smiglija-Ridza apvienošanos ar padomju karaspēku cīņai pret vāciešiem.
• 244 •
Man jāatzīmē, ka poļu civiliedzīvotāji, kas mūs patvēra ugunsgrēka
laikā, izturējās prt mums ar cieņu un pretimnākšanu. Neskatoties uz
ūdens trūkumu, mums piedāvāja siltu tēju un lūdza apšaudes laikā palikt
pie viņiem. Sastapis kādu poli, kurš pret manu mazu atlīdzību bija gatavs
izpildīt jebkuru uzdevumu pilsētā, nosūtīju ar viņu zīmīti Igaunijas
sūtniecības padomniekam Šmitam ar lūgumu dot man patvērumu un,
ja iespējams, kādā klusuma brīdī atsūtīt auto manis aizvešanai. Tā kā
apšaudīšana vakarā joprojām turpinājās un pāris šāviņu krita pat Rysia 1
augšstāvos, tad biju tomēr spiests pavadīt nakti turienes pagrabā.
Otrā rītā, 27. septembrī, šaušana bija manāmi vājāka un, ieradies
sūtniecībā ap plkst. 10.00, atradu tur Pļavpāvulu, kurš ziņoja, ka nakti
pavadījs blakus mājas pagrabā Szkolna 8, glābdamies no apšaudīšanas.
Pļavpāvuls bija apdedzinājis sev labās rokas plaukstu, mēģinādams iekļūt
pagrabā, kad dedzis jau nama apakšstāvs.
Varu apliecināt, ka durvju sargs Pļavpāvuls ugunsgrēka laikā izrādīja
izcilu drošsirdību un, pateicoties viņa enerģiskajai rīcībai, neizdegušajos
pagrabos saglabājušās valsts un privātās mantas, kas būtu nokļuvušas
laupītāju rokās.
27. septembra rītā konstatēju, ka galvenais nams izdedzis līdz pagrabu
velvēm līdz ar visu tajā atstāto inventāru un arhīviem. Palikušas tikai
apdegušas mūra sienas. Pagrabi ar tur palikušām mantām nebija uguns
skarti, lai gan pagraba kāpnēs sabiruši ugunsgrēka gruži. Uguns neskarts
palicis arī divstāvu sētas nams, kura augšstāva telpās tomēr izdarījušas
postījumus divas granātas: viena nesprāgusi, kura jau 17. septembrī
izārdījusi šofera dzīvokļa ārsienu, un otra, kas sprāgusi, domājams,
ugunsgrēka dienā atašeja Zēberga dzīvoklī, salauzdama tur lielāko daļu
mēbeļu.
Protokolējot vēlāk Pļavpāvula un Vojtecka paskaidrojumus par uguns-
grēka apstākļiem un dibinoties uz saviem pieredzējumiem, mans ieskats ir,
ka ugunsgrēka visvarbūtīgākais cēlonis ir bijusi 26. septembra rītā no vācu
lidmašīnas nosviesta fosfora degbumba. Par to liecina šeit klāt pievienotā
Pļavpāvula izjautāšanas protokolā atzīmētais teikums, ka ugunsgrēka rītā
kaut kur tuvumā odis pēc karbīda13. Bez tam pēc apšaudīšanas sūtniecības
sētā atradās vēl 2 neizdegušas vācu degbumbas cilindriskā veidā, apm. 25
cm garas un ap 5 cm caurmērā.
27. septembrī. ap plkst. 12.00. kad šaušana bija pavisam aprimusi, pie
nama sastapu civilkomisāra delegātu Ļiseviču, kurš manāmi satriekts par
pēdējo dienu notikumiem stāstīja, ka esot sākušās sarunas ar vāciešiem
par pilsētas kapitulāciju. Karavīri vēl varējuši cīnīties, bet bijis jārēķinās ar
civiliedzīvotāju ciešanām. Vēlāk dzirdēju no citiem avotiem, ka jau pirms
pāra dienām notikusi pilsētas noteicošo personu apspriede, kurā nolemts
izšķirties par kapitulāciju. Vienīgi pilsētas aizsardzības civilkomisārs
Stažiņskis, miera laikā pilsētas prezidents, kapitulācijai noteikti pretojies
un uz aizrādījumu, ka pilsētai trūkst ūdens, iebildis ar vārdiem: “Vislā
ūdens diezgan”. Grūtības radījuši arī noteikumi par ieroču nolikšanu,
jo poļu militārā vadība pastāvējusi uz to, lai uzvarētēji atļauj poļu
• 245 •
virsniekiem nēsāt dienesta nozīmes un aukstos ieročus. Beigās, sarunu
vešanai par kapitulācijas noteikumiem, pie vāciešiem ieradušies ģenerālis
Kutšeba14, Stažiņskis un kāds virsnieks. 27. septembrī ap plkst. 12.00,
kad bija iestājies pamiers, Varšavas apšaudīšana izbeidzās un, pēc mums
pieejamām ziņām, Polijas galvaspilsēta bija kapitulējusi 27. septembrī
plkst. 7.00 vakarā. Vairums iedzīvotāju par šo faktu tomēr dabūja zināt
tikai pāra dienas vēlāk, kad bija izlipināti paziņojumi par vācu karaspēka
ienākšanas kārtību.
27. septembrī aizbraucu uz Igaunijas sūtņa Markusa dzīvokli
Al. Ujazdowskie 17, kur, pateicoties padomnieka Šmita pretimnākšanai,
uzturējos līdz pat aizbraukšanai no pilsētas.
“Starpvaldību” laikā no 27. septembra līdz 30. septembrim, kamēr vēl
nebija ieradies vācu karaspēks, drupās pārvērstā pilsētā bija neparasta
kustība. Pa ielām drūzmējās gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, kas pāra
nedēļas nebija kustējušies no pagrabiem. Lielajā parkā, pretim Igaunijas
sūtņa dzīvoklim ganījās armijas zirgi, kurus nāca meklēt bijušie īpašnieki.
Ja neatrada savu, paņēma labāko, kas gadījās. Pārējos vai nu aizveda
kaušanai vai izdalīja iedzīvotājiem. Gar ielām un laukumiem gulēja arī
daudz beigtu zirgu. Kaut kur kareivji lēti pārdevuši un pat izdāvājuši
armijas motociklus. Par tīrību un kārtību pilsētā daudz nerūpējās, lai gan
dzirdēju, ka vācieši esot prasījuši novākt barikādes pirms viņu ienākšanas.
No veikaliem bija atvērtas tikai dažas aptiekas, bet ielās redzēju
civiliedzīvotājus un pat kareivjus piedāvājam preces, kā: konservus,
cigaretes, cigārus, sērkociņus utt. Klusākās ielās un apstādījumos redzēju
visādus nosviestus karavīru piederumus, uzkabes, gāzmaskas un pat
aukstos ieročus. Iedzīvotāji vairs neievēroja bombardēšanas laikā izdoto
noteikumu, nerādīties uz ielām pēc plkst. 7 vakarā, lai gan pastaigāšanās
nebija droša, jo gaismai izzūdot, pilsētā bieži atskanēja šauteņu šāvieni
un ielās bija redzami arī iereibuši kareivji. Varēja novērot tomēr arī it kā
zināmu organizāciju karaspēka daļu atbruņošanā, jo pēc kapitulācijas
sākās kareivju kolonnu kustība pa ielām. No šīm pēdējām poļu armijas
daļām radās iespaids, ka Varšavas aizstāvji pārdzīvojuši smagus brīžus
un zaudējuši cīņas sparu.
Pēc pilsētas kapitulācijas nebija viegli pašam pārliecināties par tās
vispārējo stāvokli, jo satiksmes līdzekļu trūkuma dēļ bija jākustās tikai
kājām. Apstaigājot pilsētu, visur bija redzamas drupas. Vairums māju
cietušas no granātu šķēpelēm, daudzas pilnīgi sagrautas ar granātām vai
lidmašīnu bumbām, no neskaitāmiem izdegušiem namiem palikušas tikai
nokvēpušas sienas.
No svarīgākām poļu nacionālām celtnēm cietušas: Karaļu pils (Zamek),
kas pilnīgi izdegusi, tāpat Varšavas lielā Opera, Mākslas muzejs (Zachęty
Sztuk Pięknych), kur glabājās pazīstamās Matejko15 gleznas, lielākā
protestantu baznīca, Zemkopības ministrija, ar maziem izņēmumiem
Armijas inspektorāta (Ridza-Smiglija sēdeklis) garie korpusi, Centrālā
pasta ēka un Galvenais telegrāfs, visas koka piebūves Galvenajai stacijai
• 246 •
utt., Ārlietu ministrijas celtnei iegāzts kupols un tās iekšpusē divas reizes
sācies ugunsgrēks. Izpostītas esot arī ļoti daudzas Varšavas slimnīcas.
Arī daudzu ārvalstu pārstāvību nami ievērojami cietuši apšaudīšanā:
Vācijas un Francijas vēstniecības nodegušas, tāpat arī Amerikas
vēstnieka privātā mītne, vēsturiskā Račiņsku16 pils. Itāļu vēstniecībai
daļu fasādes pilnīgi iznīcinājusi lidmašīnas bumba un namā redzamas
degšanas pazīmes. Zviedru sūtniecībai bumba sagrāvusi stūri un tur
bijuši arī cilvēku upuri. Vairāk vai mazāk cietuši irāņu, somu, rumāņu,
ungāru, PSRS, portugāļu un Lielbritānijas pārstāvību nami.
Visvairāk cietušo pilsētas namu atrodas tirdzniecības centrā – Nowy
Świat ielā, rajonā ap Karaļu pili, ap Saksijas dārzu un Galveno staciju. Pēc
vācu ienākšanas izdotās poļu avīzēs parādījās ziņa, ka bombardēšanas
laikā cietušas 75 % no Varšavas mājām.
Ka mūsu sūtniecība atradusies sevišķi apdraudētā rajonā, liecina
daudzi nodedzināti un sagrauti nami tās apkārtnē, Marszałkowska ielā,
Dąbrowska laukumā, Kredytowa, Jasna un Świętokrzyska ielās. Granātu
izrobots arī “Providential” apdrošināšanas biedrības lielais debeeskrāpis,
kas atrodas ap 250 m no sūtniecības, Vislas virzienā.
Galīgi Varšavu okupēt vācieši bija paredzējuši 2. oktobrī, bet pirmās
motorizētās vācu daļas iebrauca pilsētas dienviddaļā pa Aleje Ujazdowskie
jau sestdien, 30. septembrī plkst. 15.00. Pirmās kolonnās bija daudzi
smagie Hilfszug Bayern17 auto ar maizi un zupu, ko vācieši sāka par velti
dalīt iedzīvotājiem. Tūliņ sacēlās garas pārtikas gaidītāju rindas, kas uz
Al. Ujazdowskie stāvēja ap 3 stundas. Žīdiem pārtiku neesot devuši un vācu
kareivji tos pat vilkuši no rindām ārā. Daži poļi teikuši, ka pašu valdība
neesot varējusi par maksu sagādāt maizi, bet vācieši dodot par brīvu.
Okupācijas karaspēks atstāja disciplinētu iespaidu, bet īstas sajūsmas
uzvarētāju sejās nemanīju. Ienākot vācu kolonnām, uz ielām bija samērā
dzīva kustība, bet arī iedzīvotāji likās pret visu vienaldzīgi un reti kāds
ziņkārē uzmeta acis okupantu motorizētām vienībām. Vēlāk bija radies
zināms kontakts vācu kareivju un civiliedzīvotāju starpā, uz ielām
sapulcējās jauktas grupas, vācieši neliedza poļiem savas cigaretes, likās,
ka pēc nesaudzīgās cīņas bija it kā izzuduši asumi bijušo pretinieku
starpā. Vāciešu ienākšanas brīdī uz ielām redzēju pat poļu kareivjus
vēl ar šautenēm! Vēlāk šie kareivji staigāja gan militārā tērpā, bet bez
ieročiem un dienesta nozīmēm, kurpretim virsniekiem bija atstāta tiesība
valkāt pilnu dienesta tērpu. Pēc rīkojuma par ieroču nodošanu redzēju,
ka nesteidzoties krauj parkos un laukumos kara šautenes, ved zirgus,
munīciju utt. Ujazdowskie parkā no krūmiem šautenes vilka laukā poļu
zēni, cerībā nopelnīt kādus grašus.
Vācu komendatūra uzaicināja visus poļu iestāžu darbiniekus atgriezties
darbā un līdz pat Varšavas atstāšanai ielās redzēju poļu policistus parastā
tērpā un apbruņojumā.
Pirmo kontaktu ar okupācijas varu uzņēmu kopīgi ar Šmitu 2. oktobrī,
ierazdamies Varšavas komendatūrā, lai mēģinātu nosūtīt telegrammu
• 247 •
ministrijai. Tur uzzināju, ka par ārvalstu pārstāvībām interesēšoties
komandanta adjutants majors Šperlings un ka komandants paredzējis
pieņemt Varšavā palikušos pārstāvjus nākamā dienā.
Uz šo pieņemšanu 3. oktobrī plkst. 11.00 bija ieradušies ap 20 cilvēku,
vairums Varšavā namu uzraudzībai atstātie Polijas pilsoņi, komandants,
X divīzijas komandieris, ģenerālleitnants fon Kohenhauzens18 mūs
pieņēma bijušās poļu komendatūras telpās, kur vēl vietumis bija redzami
Pilsudska krūšutēli. Īsā uzrunā pieminēja, ka viņš tikai noorganizējot
pilsētas militāro pārvaldi, pie kam pastāvīgs komandants būšot ģenerālis
Neimans19. Okupācijas varai šajā haosā esot daudz darba. Lai gan ļaudis
materiāli cietuši un psihiski satriekti, pilsētā vēl glabājoties daudz ieroču,
pat zemē apraktu, kuri jāsavāc. Kā kultūras tautai viņiem esot jārūpējas
par iedzīvotāju apgādi ar pārtiku un šajā ziņā jau sperti soļi. Apgādāšot
veikalus, aizliedzot pārtikas pārdošanu vācu kareivjiem. Pagaidām dalot
pārtiku no vācu armijas krājumiem. Ja mēs esot pārdzīvojuši smagas
dienas, tad te vainojams “der wahnsinnige Entschluss der Polnishen
Militärbehörden die Stadt bis zum letzen Mann zu verteidigen. Deswegen
müssten wir auf die Stadt schiessen.”20 Satiksmes trūkuma dēļ tagad uz
ārzemēm nevarot aizbraukt, un tamdēļ lai mierīgi paliekot Varšavā. Ja
tomēr kāds gribot aizbraukt ar saviem līdzekļiem, lai apmestos bijušās
Polijas teritorijā, tad varot to darīt, bet bez tiesībām atgriezties Varšavā.
Vēstniecības, sūtniecības “und wie es da alles heisst”21, vācu militāriestādes
ņemšot savā aizsardzībā.
Pēc pieņemšanas mums atļāva iesniegt savu telegrammu tekstus
sūtniecībām Berlīnē, ar piezīmi, ka tekstus grozīšot, jo tagad neesot,
piemēram, nekādas nozīmes ziņot par to, cik daudz palicis pāri no mājas,
bet galvenais esot pateikt, ka pats dzīvs un vesels.
5. oktobrī Varšavā bija ieradies Hitlers, lai pieņemtu karaspēka parādi.
Jau iepriekšējā dienā Markusa dzīvoklī ieradās Gestapo22 pārstāvji,
interesējoties par poļu iemītniekiem un lūdzot atļaut nostādīt pie loga
novērotāju. Kopā ar šo kungu, kādu Magdeburgas kriminālpolicijas ierēdni
arī noskatījāmies parādi, bet bija dots mājiens, lai bez Šmita un manis
citi iemītnieki pie ielas logiem nenāktu. Uz ielām nevienu privātpersonu
nelaida un arī citu māju logos un balkonos bijuši vācu policijas un
vērmahta23 novērotāji. Parādē igurēja ļoti daudz motorizēto vienību,
automašīnas ar zenītieročiem, kājnieku lielgabaliem, sakarniekiem,
prettanku lielgabaliem, lauka un smagā artilērija, arī kājnieki un nedaudz
jātnieku. Atsevišķi gāja Luftvaffe24 kājnieku ierindā un parādi noslēdza
tanki. Apm.[ēram] 1 st.[undu] un 40 min.[ūtes] parāde soļoja garām
fīrera25 goda tribīnei, kurā stāvēja tikai militāras personas. Pēc parādes
beigām, cauri vērmahta kareivju špalerām26 Hitlers devās automobilī
Belvedera27 virzienā, stiprā tanku un kara mašīnu apsardzībā.
Piektdien, 6. oktobrī noskaidroju komendatūrā, ka mana š. g. 3. oktobra
telegramma sūtniecībai Berlīnē nosūtīta, bet pārgrozītā veidā, strīpojot
ziņu par nama stāvokli. Maj.[ors] Šperlings no jauna apstiprināja, ka
• 248 •
izbraukšana no Varšavas neesot pašlaik iespējama ne man, ne citiem
Latvijas pavalstniekiem. Polijā vēl esot karastāvoklis, kārtēju vilcienu
neesot un ja arī būšot, tad tikai pārtikas transportam. Ieminējos, ka pilsētā
cirkulē baumas par vācu nocietinājumu izveidošanu austrumu virzienā
un par it kā gaidāmu konliktu ar padomju karaspēku, ko vācu virsnieks
kategoriski noliedza.
Pārtiku mums ieteica meklēt pašiem vai nu pilsētas apkārtnē, vai
dažos atvērtos veikalos vai pie Hilfzug Bayern! Kad ieminējos, ka kādas
Latvijas pilsones (žīdietes) dzīvokli ieņēmuši vācu virsnieki, majors
Šperlings noteikti pateica, ka te nekas neesot darāms. Viņi garantējot tikai
sūtniecības neaizskaramību, bet varot ieņemt jebkuras privātpersonas
dzīvokli, jo neesot kopš divām nedēļām mājas redzējuši. Visos pārējos
jautājumos majors ieteica griezties pie attiecīgiem virsniekiem: “Jetzt
muss jedermann für sich selbst sorgen”28.
Acīmredzot vācu militāriestādes par mums daudz gādāt negatavojās, bet
toties mājā sagaidīju patīkamu pārsteigumu – pēc 2 nedēļu pārtraukuma
parādījās elektriskā gaisma.
Svētdien, 8. oktobrī Blanka pilī29 ārvalstu pārstāvjus pieņēma vācu
reihskomisārs, Diseldorfas pilsētas galva Otto30. Bija aicināti tikai savu
valstu pavalstnieki, un ieradušies ap 10 cilvēku ar somu goda sekretāru
plkv. Ernstu kā “diplomātiskā korpusa vecāko” priekšgalā. Pa daļai
sapostītās pils veselākā un salabotākā istabā reihskomisārs laipnā
uzrunā teica, ka velti esot meklējis Holandes sūtni31 (šī sūtniecība bija
uzņēmusies pēc kara sākšanās aizstāvēt vācu pilsoņu intereses) un vēlāk
uzzinājis mūsu atrašanās vietas caur plkv. Ernstu. Solīja rūpēties par mūsu
pārtikas apgādi un logu stiklu piegādi. Iepazīstināja arī ar 3 kungiem no
Auswärtiges Amt’a32, kas ieradušies, lai iepazītos ar ārvalstu pārstāvību
namu stāvokli. Vēlāk noskaidroju, ka iepriekšējā dienā šie kungi bijuši
manā klātbūtnē arī mūsu sūtniecībā Szkolna 6 un sīki iepazinušies ar
visiem postījumiem, apskatot arī “Blindgängerus”33 – nesprāgušo vācu
15 cm granātu un 2 neizdegušās vācu degbumbas. Starp divām porto
glāzēm šie kungi mani sīki iztaujāja un piezīmēja manus paskaidrojumus
par galīgi vai pa daļai iznīcinātiem dzīvokļiem un to iekārtu. Viens no
Auswärtiges Amt’a pārstāvjiem, ar kuru man bija darīšana arī vēlāk un
kurš teicās organizējis 21. septembra evakuāciju, izrādījās sūtniecības
sekretārs Kinstbergs no Protokolu nodaļas. Uz viņa jautājumu par to, vai
man būtu kāda īpaša vēlēšanās, lūdzu, saskaņā ar [Ārlietu] ministrijas
29. septembra radio instrukciju, dot man iespēju kopā ar kādu okupācijas
varas pārstāvi konstatēt nama stāvokli un sastādīt par to kopēju aktu. Uz
to Kinstbergs negāja, teikdams, ka nama stāvokli konstatējuši Auswärtiges
Amt’a pārstāvji un Amts par to oiciāli ziņošot mūsu pārstāvībai Berlīnē.
8. oktobrī Šmita klātbūtnē ar Pļavpāvulu un Igaunijas sūtniecības
šofera Ahi palīdzību atlauzu sūtniecības dzelzs skapi, kas bija palicis
ugunsgrēka gružos. Skapja iekšpusē atradu visus papīrus pārogļotus
un tur bija palikuši tikai oksidēti metāla priekšmeti. Dzelzs skapī gājis
• 249 •
bojā uz Rīgu neatsūtītais sūtniecības slepenais arhīvs, visas ārzemju
pasu grāmatiņas, sūtniecības auto apdrošināšanas polise un mūsu
pilsones Dinas Šneersons depozīta banknotes un čeki. Cita starpā palicis
sūtniecības galda sudrabs, kas karstumā mazliet oksidēts.
8. oktobrī ūdensvados atkal parādījās ūdens, kas gan dažos izpostītākos
kvartālos un arī mūsu sūtniecībā nebija vēl līdz manai aizbraukšanai.
Nedēļu no 8. līdz 14. oktobrim pavadīju vēl Markusa dzīvoklī, kur bieži
ieradās arī mūsu pilsoņi, ļoti interesēdamies par evakuēšanās iespējām.
Bija jāpagarina arī dažas pases. Daudzi pilsoņi nonākuši grūtos materiālos
apstākļos un spiesti dzīvot neapkurinātās telpās bez logu stikliem. No
mūsu pilsoņiem Varšavā mani apmeklējušas ap 60 personas, no kurām
evakuēties vēlas ap 50.
Kopīgi ar Šmitu iesniedzām lūgumu reihskomisāram piegādāt pārtiku,
bet no mūsu garā saraksta 2 nedēļu iztikai 10 cilvēkiem bija atsūtīti tikai
10 kg rudzu miltu, 3 kg sviesta, sālīta cūkgaļa, siers, siļķes, kondensēts
piens, zirņi un sāls. Pārtikas apgādes apstākļi tomēr nedaudz uzlabojās
un, man Varšavu atstājot, varēja veikalos dabūt jau svaigu gaļu, zivis
un putnus, gan vēl par ļoti augstām cenām. No pārējām pārtikas vielām
veikalos bija redzami gandrīz tikai konservi.
Ar aizbraukšanas organizēšanu līdz 15. oktobrim vēl neveicās. Vācu
iestādes vai nu nezināja vai negribēja dot ziņas par vilcienu satiksmi
un bija jāapmierinās ar nenoteiktu norādījumu, ka it kā no Lodzas ar
vilcienu varot tikt līdz Berlīnei caur Breslavu34, bet līdz Lodzai jābraucot
ar auto. Tā kā Varšavas komandantūra izdeva “Pessierschein’i”35 tikai
izbraukšanai automobilī no pilsētas ar tiesību atgriezties un tālākais
būtu bijis jākārto Lodzas militārās iestādēs, tad sekoju Auswärtiges
Amt’a pārstāvja ieteikumam un nogaidīju speciāla “diplomātu vilciena”
ierašanos no Berlīnes Varšavā 15. oktobrī. Ar šo vilcienu Auswärtiges
Amt’s bija atvedis uz izpostīto pilsētu to ārvalstu pārstāvjus, kas vēlējās
pārbaudīt savu pārstāvību namu stāvokli.
Dzirdēju, ka šiem pārstāvjiem Berlīnē dots mājiens Varšavā nepalikt,
bet ja vajadzētu evakuēt mantas un likvidēt pārstāvību lietas, tad pēc 2
vai 3 nedēļām būšot atkal iespēja atgriezties Varšavā. Bija ieradies arī
Igaunijas bij.[ušais] ārlietu viceministrs Epiks36, kura sabiedrībā reizē
ar Šmitu 17. oktobrī plkst. 15.00 devos ar minēto “Sonderzug’u”37 uz
Berlīni. Auswärtiges Amt’s bija daudz darījis, lai pārstāvjiem, kopskaitā
ap 80 personām, sagādātu ceļojumā visas ērtības. Vilciens sastāvēja tikai
no guļamvagoniem un braucēji bija novietoti nodalījumos pa vienam
vai diviem. Restorānvagonā ēdienus izsniedza bez kartiņām. Iebraucot
Berlīnē 18. oktobrī ap plkst. 8.00 rītā, Silēzijas stacijā gaidīja vesela auto
takšu rinda un speciāli autobusi.
Pa ceļam uz Berlīni novēroju, ka ļoti izpostītas dažas provinces
pilsētas netālu no Varšavas, sevišķi Loviča, bet laukos postījumi nebija
manāmi. Vēl redzēju ievācam dārzāju ražu, galvenām kārtām ar sieviešu
darbaspēku. Vairākās vietās redzami izpostīti telegrāfa un telefona vadi,
tilti, tāpat arī dzelzceļa līnijas ar vēl atlikušiem bagāžas vagoniem.
• 250 •
Berlīnē bija lietains laiks, nekā sevišķa tur nenovēroju. Atzīmējamas
satiksmes grūtības, jo auto takšus praktiski neiespējams dabūt, benzīna
trūkuma dēļ. Sevišķas neērtības tādēļ rodas vakarā pilnīgi aptumšotās
ielās. Restorānos gandrīz neko neizsniedz bez kartiņām un tāpat veikalos
visām galvenām patēriņa precēm vajadzīgas Saimniecības ministrijas
iepirkšanas zīmes. Berlīnē liekas maz cilvēku, vācu iestādes liekas cenšas
panākt iedzīvotāju izceļošanu uz provinci. Tā, atļaujas braukt dzelzceļos
privātpersonām parasti dodot tikai bez tiesībām atgriezties Berlīnē. Sakarā
ar to vilcienos redzams maz privātbraucēju.
Sakarā ar sūtņa E. Krieviņa kunga norādījumiem š. g. 19. oktobra
vakarā plkst. 9.45 izbraucu no Berlīnes uz Rīgu. Braucu bez pārsēšanās
līdz Eidkavai38, bet Berlīnē un pa ceļam neviens nezināja pateikt, vai
būs tiešs pieslēgums līdz Rīgai. Ieradies vācu robežstacijā, dabūju zināt,
ka jāgaida uz vilcienu ap 6 stundām. Tā kā vācu vilcienā no rīta dabūju
tikai nenoteiktas garšas “kaiju” un restorānvagonā atteicās izsniegt
sviestmaizes bez kartiņām, tad nolēmu Eidkavā negaidīt, bet doties pāri
lietuvju robežai kājām. Bagāžu, cerībā uz dzeramnaudu, vācu ratiņu dzinēji
“izmānīja” cauri diviem vācu muitas posteņiem, teikdami, ka iepriekšējā
postenī formalitātes jau nokārtotas, bet pases vācieši pārbaudīja 2 reizes:
stacijā un robežpārejas punktā. Eidkavā radās iespaids, ka robežpārbaudes
organizācija gājusi uz leju.
Ceļā no Virbaļiem39 nekādi īpaši notikumi nebija un Rīgā ierados naktī
plkst. 1.00 no š. g. 20. uz 21. oktobri.
***
Aizbraucot no Varšavas š. g. 17. oktobrī atstāju sūtniecībā durvju sargu
G. Pļavpāvulu, uzdodot viņam sargāt pāri palikušās mantas. Lūdzu arī
man pazīstamo sūtņa Markusa privātsekretāri, Polijas pilsoni E. Sandecka
kundzi uzraudzīt sūtniecību un piepalīdzēt Pļavpāvulam, ja būtu vajadzīgs
griezties pie vācu iestādēm, it sevišķi pārtikas sagādāšanā.
Man atstājot Varšavu, pilsētā nebija vēl atjaunota satiksme, trūka ielu
dzelzceļu, auto takšu un uz retiem autobusiem gaidīja rindās simtiem
cilvēku. Telefonu centrāle vēl nedarbojās un daudzos kvartālos trūka
elektrības un ūdens, bet gāzes nebija visā pilsētā.
Vācieši nodarbina civiliedzīvotājus, gadrīz tikai žīdus, ielu novākšanas
darbos, bet sagrauto namu drupas, kas apdraud garāmgājējus, saspridzina.
Šajos darbos, kā arī labierīcību atjaunošanā sevišķa steiga nav manāma.
Paši vācieši izteicās, ka viņiem neatmaksājoties ieguldīt izputinātā zemē
daudz naudas līdzekļu un būšot izdevīgāki radīt Polijas valsti.. Nesen
izsludināja vācu civilpārvaldes izdotos valūtas noteikumus, ar kuriem
1 zlots pielīdzināms 50 feniņiem. Īpaši soļi sperti pret žīdiem, kuru konti
bankās bloķēti un no tiem izsniedz tikai 250 zlotus nedēļā. Žīdi nedrīkst
turēt dzīvoklī brīvus līdzekļus vairāk par 2000 zlotiem un pārējā nauda
jānodod bankā. No okupētā apgabala privātpersonas nedrīkst izvest
valūtu, dārgmetālus un paklājus. Man aizbraucot pilsētā klīda baumas,
ka vācieši uzsākot pilsētā rekvizīcijas dzīvokļos. Veikali pamazām atjauno
darbību, bet daudzi ir sagrauti, trūkst preces, iedzīvotāju pirktspēja
• 251 •
mazinājusies un tirdzniecībai būs jāpārvar lielas grūtības. Arī vairums
rūpniecības uzņēmumu ir bombardēšanā cietuši. Tāpat dzīvokļu trūkums
ir smagi sajūtams un vācu iestādes labprāt vēlas samazināt iedzīvotāju
skaitu, neļaujot atgriezties izbraucējiem pilsētā.
Jāpiekrīt vācu oiciālo iestāžu izteiktiem slēdzieniem, ka pilsētas
kārtībā savešanai vajadzēs vismaz gadus desmit, bet savā priekškara
izskatā Varšava varbūt nekad neatjaunosies. (..)
1
Gustavs Pļavpāvuls (1897–1964) – Latvijas sūtniecības Varšavā šveicars 1935.–
1939. g. decembrī.
2
Francišeks Vojteckis (Wojtecki, 1887–?) – Polijas pilsonis, 1938.–1939. g. Latvijas
sūtniecības kalpotājs Varšavā.
3
Straż Obywatelska (poļu val.) – Pilsoņu sardze, paramilitāra civiliedzīvotāju
organizācija.
4
Ježijs Kurciušs (Kurcyusz, 1907–1988) – Polijas zvērināts advokāts un labējs
politisks darbinieks, 1938–1939. g. Varšavas pilsētas domes loceklis. Pēc kara –
viens no vadošajiem režīma opozicionāru aizstāvjiem tiesu prāvās Polijas Tautas
Republikā.
5
Krakowskie Przedmieście (poļu val.) – Krakovas priekšpilsēta, Varšavas centra
rajons.
6
Stefans Broņislavs Stažiņskis (Starzyński, 1893–1944) – Polijas politisks
darbinieks. 1934.–1939. g. Varšavas pilsētas prezidents.
7
Adams Ļisevičs (Lisiewicz) – 1939. g. septembrī Varšavas aizsardzības
civilkomisāra delegāts pie diplomātiskā korpusa.
8
Konstantīns Šmits (Schmidt, 1892–1940) – Igaunijas diplomāts. 1939. g.
21. septembrī Tallinā tika saņemta K. Šmita telegramma no Varšavas, kurā viņš
ziņoja, ka pilsētā kopumā palikuši 28 Igaunijas pilsoņi, bet sūtniecībā patvērumu
atraduši 15 no viņiem (Jaunākās Ziņas. 1939. 22. septembrī). 1939. g. K. Šmits
mainīja uzvārdu uz “Talvens” (Talven).
9
No men’s land (angļu val.) – nevienam nepiederošā zeme, domāta teritorija starp
abiem karaspēkiem jeb neitrālā josla.
10
Honor (poļu val.) – gods.
11
Karls Gustavs Ernsts (Ernst, 1868–1952) – Somijas diplomāts, pulkvedis.
No 1920. g. militārais atašejs un atašeja palīgs, 1935.–1939. g. sūtniecības
darbinieks Varšavā.
12
Cholera – holēras slimības nosaukums poļu valodā, lamuvārds.
13
Karbīdi – oglekļa savienojumi ar elementiem, kas attiecībā pret to ir
elektropozitīvi.
14
Tadeušs Kutšeba (Kutrzeba, 1886–1947) – Polijas armijas divīzijas ģenerālis.
1920. g. janvārī–martā Poļu–latviešu karaspēka grupas štāba priekšnieks
Latgales atbrīvošanā. 1928.–1939. g. Polijas Augstākās karaskolas priekšnieks.
1939. g. martā iecelts par armijas inspektoru, septembrī – par armiju “Poznań” un
“Pomorze” virspavēlnieks. No 22. septembra armijas “Warszawa” virspavēlnieka
vietnieks.
• 252 •
15
Jans Matejko (Matejko, 1838–1893) – izcils 19. gs. poļu gleznotājs.
16
Račiņski (Raczyńscy) – Polijas magnātu dzimta.
17
Hilfszug Bayern (vācu val.) – Bavārijas palīdzības kolonna: koncerns, kas
apgādāja armiju ar pārtiku.
18
Konrāds fon Kohenhauzens (von Cochenhausen, 1888–1941) – Vācijas armijas
ģenerālleitnants. 1939. g. septembrī – 10. kājnieku divīzijas komandieris.
19
Karls Ulrihs Neimans-Neirode (NeumannNeurode, 1876–1958) – Vācijas
armijas ģenerālleitnants. 1939. g. oktobrī–1940. g. martā Varšavas pilsētas
komandants.
20
Der wahnsinnige Entschluss der Polnishen Militärbehörden die Stadt bis zum
letzen Mann zu verteidigen. Deswegen müssten wir auf die Stadt schiessen (vācu
val.) – Polijas militāro iestāžu neprātīgais lēmums aizstāvēt pilsētu līdz pēdējam
vīram. Tādēļ mēs bijām spiesti šaut uz pilsētu.
21
Und wie es da alles heisst (vācu val.) – un kā to visu tur sauc.
22
Gestapo (vācu val. Ge[heime] Sta[ats]po[lizei] – valsts slepenpolicija) – Vācijas
valsts politiskā policija.
23
Vērmahts (vācu val. Wehrmacht) – Vācijas bruņotie spēki 1933.–1945. g.
24
Luftvaffe (vācu val. Luftwaffe) – Vācijas Gaisa spēki, vērmahta sastāvdaļa.
25
Fīrers (vācu val. Führer – vadonis) – domāts – Ā. Hitlers.
26
Špalera (vācu val. Spalier) – katra no divām godasardzē nostādītām karavīru
rindām.
27
Belvederas pils (poļu val. Pałac Belweder) – bijusī Polijas valsts vadītāja
J. Pilsudska rezidence Varšavā.
28
Jetzt muss jedermann für sich selbst sorgen (vācu val.) – tagad katram jārūpējas
pašam par sevi.
29
Blanka pils (poļu val. Pałac Blanka) – Varšavas pilsētas prezidenta rezidence,
nosaukta 18. gs. beigu īpašnieka – baņķiera Pētera Blanka vārdā.
30
Helmuts Otto (Otto, 1892–?) – ārsts, Diseldorfas virsbirģermeistars 1937.–
1939. g.
31
Holandes sūtnis Polijā no 1937. g. septembra bija D. Bošs de Rozentāls (Bosch de
Rosenthal).
32
Auswärtiges Amt (vācu val.) – Vācijas Ārlietu ministrija.
33
Blindgänger (vācu val.) – nesprāgusi granāta.
34
Breslava (Breslau) – Vroclavas (poļu val. Wrocław) vāciskais nosaukums, līdz
1945. g. Breslava bija Vācijas sastāvā.
35
Passierschein (vācu val.) – caurlaide.
36
Oskars Epiks (Öpik, 1895–1974) – Igaunijas Ārlietu ministrijas ierēdnis.
37
Sonderzug (vācu val.) – speciālvilciens.
38
Eidkava (vācu val. Eydtkau) – Vācijas dzelzceļa stacija pie Lietuvas robežas,
līdz 1938. g. Eidkūņi (Eydtkuhnen), pēc 1945. g. Černiševskoje (krievu val.
Чернышевское) Krievijā.
39
Virbalis, Virbaļi (liet. val. Virbalis) – Lietuvas dzelzceļa stacija pie Vācijas ro-
bežas.
• 253 •
4.29. Izvilkums no bijušā Polijas vēstnieka PSRS
V. Gžibovska pārskata (Parīzē, 1939. g. 6. novembrī)
Jau pēc Polijas valsts iznīcināšanas bijušais diplomāts apkopojošā

ziņojumā Polijas Trimdas valdībai aprakstīja situāciju un paša pieredzēto
Maskavā no 1939. g. maija līdz septembrim, kad PSRS valdība tieši
V. Gžibovskim paziņoja par attiecību pārtraukšanu un iebrukumu Polijā.
Molotova kungs pārņēma Ārlietu tautas komisariātu 5. maijā1. Svēt-
dien, 7. maijā viņš uzaicināja mani pie sevis. Sāka ar dedzīgiem kompli-
mentiem par Beka runu pirms 2 dienām2, bet sevišķi uzsvēra, cik lielu
iespaidu uz viņa atstājuši vārdi par tautas godu.
Vēlāk runāja par Padomju Savienības sarunām ar Lielbritāniju un
Franciju. Atbildēju, ka nevaru precīzi formulēt mūsu viedokli šajā jautā-
jumā, iekams neesmu saņēmis instrukcijas. Taču varu jau konstatēt,
es piebildu, ka esam ieņēmuši miermīlīgu un lojālu nostāju pret visiem
kaimiņiem un vienīgi izteikti agresīva darbība no kāda kaimiņa puses
varētu to mainīt. Pret plānoto PSRS un Rietumu lielvalstu sadarbību
izturamies ar simpātijām. Pievērsu arī uzmanību, ka vēlamies saglabāt
mūsu savienību ar Rumāniju.
Dažas dienas vēlāk (apmēram Potjomkina atrašanās laikā Varšavā3)
iesniedzu Molotovam savas nostājas kopsavilkumu.
Mēs nevarējām pieņemt vienpusējās padomju garantijas. Savstarpējas
garantijas arī nebija pieņemamas, jo konlikta gadījumā ar Vāciju mūsu
spēki pilnībā būtu iesaistīti tajā un grūti būtu iet palīgā Padomēm. Tāpat
grūti bija pieņemt daudzpusējas sarunas un mūsu galīgā attieksme būs
atkarīga no angļu–franču–padomju sarunu rezultāta. Noraidījām jebkuru
citu diskusiju par lietām, kuras mūs skar, kā vienīgi bilaterālas sarunas.
Mūsu savienība ar Rumāniju, kā pilnīgi defensīva rakstura, nekādā
gadījumā nevar tikt uzskatīta par vērstu pret PSRS.
Papildus tam norādīju uz mūsu labvēlīgo nostāju pret angļu–franču–
padomju sarunām un vēlreiz uzsvēru mūsu pilnīgo lojalitāti attiecībās
ar Padomēm. Konlikta gadījumā [ar Vāciju] mēs nekādā gadījumā neno-
raidītu precizējamas padomju palīdzības formas, taču to galīgo noteikšanu
atzinām par pāragru. Par pāragru atzinām arī divpusēju sarunu uzsākšanu
ar Padomēm pirms angļu–franču–padomju sarunu beigām. Molotova
kungam nebija nekādu iebildumu.
a) Jūnijā no padomju puses izskanēja virkne priekšlikumu attiecībā
uz mūsu apgādi ar bruņojuma materiāliem. Jāpiezīmē, ka visu laiku tos
pavadīja nepieņemami nosacījumi. Vienlaikus padomju propaganda nekad
nepārtrauca mudināt mūs noraidīt vācu prasības.
Ir fakts, ka tad, kad mēs pacēlām sarunu par tranzītu paātrināšanas
nepieciešamību, tad sastapāmies ar atteikumu, taču Potjomkina kungs
pārliecināja mani, ka, protams, viss mainīsies konlikta gadījumā un ka
tādā gadījumā mēs varēsim rēķināties ar tranzītu. Jāpievērš uzmanība tam,
• 254 •
ka tik ilgi, kamēr turpinājās angļu–franču–padomju sarunas, atteikšanās
no nogaidošas nostājas mums bija gandrīz neiespējama. Mēs nelolojām
optimismu par šo sarunu gaidāmo rezultātu. Grūti bija arī sagaidīt, ka
Padomes kaut ko darīs, lai novērstu konliktu vai vismaz lai apgrūtinātu
tā izcelšanos. Drīzāk uzskatījām, ka padomju taktika ir vērsta uz kaut ko
pilnīgi pretēju.
Vācu–padomju neuzbrukšanas līgums pamatoti atstāja dziļu iespaidu.
Fakts, ka divi savstarpēji izslēdzošu sarunu veidi norisinājās vienlaikus,
liecina par patiesu padomju politikas cinisma mēru. Pakta noslēgšana bija,
pilnīgi neapšaubāmi, pamudinājums Vācijai sākt karu. Pieņemto saistību
un vienošanās robežas starp Padomēm un Vāciju palika neskaidras.
Padomes centās radīt šķietamību par paktu, kas nodrošina tām mieru,
taču neizraisa nekādas principiālas izmaiņas viņu politikā. No šī viedokļa
Molotova kungs pat atsaucās uz Polijas piemēru.
No pakta izrietošo saistību miglaino raksturu dažas dienas vēlāk
uzsvēra Vorošilova4 kungs. Intervijā padomju presei, acīmredzot ziņu
iespaidā no Berlīnes un Londonas par britu vēstnieka sarunām ar Hitleru,
maršals Vorošilovs paziņoja, ka angļu–franču–padomju sarunas ir vienīgi
apturētas un to atjaunošana nebūs pretrunā ar padomju–vācu paktu.
Turklāt maršals Vorošilovs arī informēja, ka izejvielu un kara materiālu
piegāde Polijai konlikta gadījumā būtu “tirdzniecisks jautājums”, tātad
tas nebūs pretrunā ar paktu.
Berlīnē šis brīdinājums tika saprasts.
b) Sestdien, 2. septembrī, saņēmu rīkojumu oiciāli informēt par Vācijas
agresiju un no tās izrietošo karastāvokli starp Poliju un Vāciju. 3. septembrī
mani pieņēma Molotova kungs. Viņš neapšaubīja apgalvojumu, ka notikusi
neprovocēta agresija, kura veikta bez iepriekšējas kara pieteikšanas, ar
negaidītu uzbrukumu, sarunu laikā. Atzina, ka Vācija jāatzīst par agresoru.
Viņš jautāja, vai rēķināmies ar Lielbritānijas un Francijas iejaukšanos
un vai sagaidām to kādā noteiktā laikā. Atbildēju, ka man nav precīzas
informācijas, taču paredzu kara pieteikšanu nākošajā dienā – 4. septembrī.
Molotova kungs skeptiski pasmaidīja: “Kārtībā, apskatīsimies, vēstnieka
kungs...”
Šajā pašā laikā padomju vēstnieks Varšavā pasvītroja maršala Voroši-
lova intervijas svarīgumu un prasīja Ārlietu ministrijā, vai Maskavā jau
ir sperti soļi saistībā ar maršala Vorošilova mums dotajiem solījumiem.
Šo ieteikumu iespaidā 6. septembrī saņēmu rīkojumu izpētīt praktiskās
iespējas šajā jomā. Vienlaicīgi saņēmu vajadzīgo materiālu sarakstu, kurš
man bija jāiesniedz tad, ja Molotova kungs ieņemtu labvēlīgu nostāju. Man
netika dota iespēja apspriest šo sarakstu. Molotovs bija grūti notverams
un pieņēma mani tikai 8. septembrī. Saistībā ar iepriekšējiem oiciālajiem
paziņojumiem, kā arī maršala Vorošilova interviju, stādīju viņam priekšā
mums nepieciešamo papildus izejvielu iepirkuma un iespējamo kara
materiālu piegādes lietu.
Molotova kungs atbildēja, ka maršala Vorošilova intervija tika publi-
cēta pilnīgi atšķirīgos apstākļos. Maršals nezināja un nevarēja zināt, ka
• 255 •
sekos Lielbritānijas un Francijas iejaukšanās. Tagad situācija ir radikāli
izmainījusies. “Polija” – sacīja Molotova kungs – “tagad mums nozīmē
gandrīz to pašu, ko Anglija.” Padomju Savienība ir spiesta nodrošināt
pirmām kārtām pati savas intereses un neiesaistīties konliktā.
Manis minētajā konkrētajā piegāžu lietā Padomju valdība saglabājot
esošo līgumu stingras ievērošanas pozīcijas. Mūsu tirdzniecības līguma5
realizācija neesot bijusi apmierinoša, taču Padomju valdība no savas
puses esot gatava darīt visu, kas vajadzīgs, lai šis līgums funkcionētu
normāli. Tomēr Molotova kungs nedomājot, ka Padomju valdība varētu
pārsniegt šim gadam noteiktos kontingentus, gan attiecībā uz preču
daudzumu, gan veidu. Uz to atbildēju, ka pie labas gribas grūtības nemaz
nav tik lielas, jo, pirmkārt, klīringa kontingentus vienmēr var papildināt
ar pirkumu kontingentiem par skaidru naudu, otrkārt, mēs varam pat
noteikt papildus klīringa kontingentus uz ceturto ceturksni vai nākošo
gadu un paātrināt piegādes.
Molotova kungs atkārtoja, ka nedomā, ka viņa valdība varētu veikt
kaut kādas izmaiņas pastāvošajos līgumos.
Tad pārgāju pie tranzīta jautājuma un, atsaucoties uz iepriekšējiem
padomju paziņojumiem, jautāju: kādi atvieglojumi mums var tikt piešķirti
šajā jomā? Molotova kungs atbildēja, ka baidās, ka kara materiālu
transports varētu būt pretrunā ar Vāciju noslēgto neuzbrukšanas līgumu.
Šādā situācijās man neatlika nekas cits, kā paziņot, ka par viņa nostāju
informēšu savu valdību. Mūsu sarunas nobeigumā Molotova kungs
apstiprināja, ka viss viņa teiktais attiecas uz pašreizējiem apstākļiem, taču
apstākļi var mainīties. Izteiciens “pašreizējie apstākļi” viņa izteikumos
atkārtojās vairākkārt.
Gandrīz vienlaikus (11. septembrī) Šaronova kungs sirsnīgi atvadījās
no [Polijas] Ārlietu ministrijas, “plānojot savu dažu dienu izbraukumu, lai
sakontaktētos ar savu valdību”. Viņš informēja grāfu Šembeku, ka nupat ir
izsniedzis vīzas mūsu speciālistiem, kuri devās uz Maskavu, lai iegādātos
medicīniskās iekārtas un nešaubījās, ka šīs piegādes drīz pienāks.
Nākošajā dienā “Pravda” publicēja ievadrakstu, kurā bija asi uzbrukumi
par mūsu nacionālo minoritāšu dzīvi austrumu nomalēs. Tajā tika uz-
svērts, ka padomju sabiedrībai nevar būt vienaldzīgs šo minoritāšu liktenis.
Pievērsu Ārlietu ministrijas uzmanību šim rakstam, atzīmējot, ka tas
var nozīmēt gatavošanos iespējamiem lēmumiem.
16. septembra diena jau bija aizvadīta, kad zvanīja telefons. Palūkojos
pulkstenī: bija divi piecpadsmit naktī. Potjomkina kunga sekretariāts
paziņoja man, ka komisārs vēlas mani informēt par savas valdības svarīgu
lēmumu un jautā, vai es varētu ierasties pie viņa plkst. trijos. Atbildēju
apstiprinoši. Uzdevu izsaukt mašīnu un brīdināju padomnieku Jankovski6,
ka viņš var būt man nepieciešams, kā arī pulkvedi Bžeščiņski7 un šifrētāju
uz plkst. četriem. Kad izbraucu no vēstniecības, dienestu pildošais milicis
atdeva sveicienu acīmredzamā pārsteigumā un metās pie telefona, kas
piestiprināts uz sienas. Pirmo reizi visā mana darba laikā Maskavā kā
vēstniekam, braucu cauri Maskavai bez policijas8 eskorta.
• 256 •
Jau izbraukšanas brīdī biju sagatavots uz sliktām ziņām. Domāju, ka
ar tādu vai citādu ieganstu tiks uzteikts mūsu neuzbrukšanas līgums.
Tas, kas mani gaidīja, noteikti bija sliktāks.
Potjomkina kungs lēnām nolasīja man Molotova kunga parakstītu
notu. Kad viņš beidza, uzreiz paziņoju, ka atsakos pieņemt notas saturu
zināšanai un ziņot par to savai valdībai, kā arī izsaku viskategoriskāko
protestu pret tās saturu un formu.
Protestēju pret vienpusēju pastāvošo, saistošo līgumu laušanu.
Neviens no argumentiem, kuri tika minēti, lai attaisnotu to, ka šie līgumi
tiek padarīti par papīra strēmelēm, neiztur kritiku. Saskaņā ar manā
rīcībā esošo informāciju, Polijas prezidents un valdība atrodas [Polijas]
Republikas teritorijā. Valdības funkcionēšana, dabiski, ir tikusi ierobežota
kara dēļ. “Vai tikai Jūs nevēlaties,” – sacīju – “lai tādā laikā zemkopības
ministrs realizētu lauksaimniecības reformu?” Šī paša iemesla dēļ šobrīd
valdības lieta nav tik būtiska. Valsts suverenitāte pastāv tik ilgi, cik ilgi
cīnās kaut vai viens regulārās armijas karavīrs. “Jūs neapgalvosiet, ka
poļu karavīri vairs necīnās!”
Tas, kas notā apgalvots par nacionālo minoritāšu stāvokli mūsu
teritorijā, ir nejēdzība. Visas minoritātes, ieskaitot ebrejus, ne tikai
demonstrējušas savu lojalitāti, bet aktīvi pierādījušas savu pilnīgo
solidaritāti ar Poliju cīņā pret vāciešiem. “Vairākkārt mūsu sarunās” – es
teicu – “Jūs atsaucāties uz slāvu solidaritāti. Šobrīd kopā ar mums pret
vāciešiem cīnās ne tikai ukraiņi un baltkrievi, bet arī čehu un slovāku
vienības. Kur palikusi jūsu slāvu solidaritāte?”
“Tik daudzas reizes PSRS ar sašutumu nosodījusi Vācijas viltību. Nota,
kuru Jūs man nolasījāt, nozīmē, ka esat izvēlējušies to pašu ceļu.”
“Pirmā pasaules kara laikā Serbijas un Beļģijas teritorija bija okupēta,
taču nevienam nenāca prātā sakarā ar to uzskatīt savas saistības pret
šīm valstīm par spēkā neesošām. Napoleons savā laikā iegāja Maskavā,
taču, kamēr pastāvēja Kutuzova armija, tika uzskatīts, ka Krievija pastāv.
Varšava aizstāvas, Polijas valsts pastāv.”
Potjomkina kungs mēģināja izskaidrot, ka atsakoties pieņemt tik
nozīmīgu dokumentu, es uzņemos lielu vēsturisku atbildību. Turklāt
Padomju valdībai vairs nav neviena pārstāvja Polijā, tādēļ tā nevar paziņot
savu lēmumu Polijas valdībai nekādā citā ceļā.
“Komisāra kungs,” – atbildēju – “ja es piekristu ziņot savai valdībai
notas tekstu, tas liecinātu ne tikai par to, ka to necienu, bet arī apliecinātu,
ka esmu zaudējis visu cieņu pret Padomju valdību. Saprotu, ka mans
pienākums ir informēt savu valdību par agresiju, kura acīmredzot jau ir
sākusies, taču nedarīšu neko vairāk. Tomēr man joprojām ir cerība, ka
jūsu valdība atturēs Sarkano armiju no invāzijas un neiedurs mums nazi
mugurā, kad mēs cīnāmies ar Vāciju.”
Potjomkina kungs teica, ka es acīmredzot neizprotu neiespējamību
pretoties vācu uzbrukumam. Balstoties uz sava militārā atašeja
ziņojumiem, Padomju valdība domā, ka Vācijas armija nenovēršami
nonāks līdz [Padomju] Savienības robežām.
• 257 •
“Vispesimistiskākie militāro atašeju ziņojumi” – teicu – “nevar atbrīvot
no starptautiskiem līgumiem. Vācijas karaspēka ienākšana centrālajā
Polijā var sagādāt tam lielas grūtības. Līdzīga situācija bija 1812. gadā.”
Potjomkina kungs atbildēja, ka, ievērojot manis ieņemto nostāju,
viņam jāizdiskutē jautājums ar savu valdību. Bija plkst. četri. Pusstundu
es gaidīju turpmāko notikumu attīstību.
Beidzot Potjomkina kungs mani informēja, ka pēc iespējas precīzi ziņojis
par visu, ko es teicu, taču valdība nevar mainīt pieņemto lēmumu.
Pateicu, ka nevaru mainīt arī savu lēmumu un vienīgi informēšu savu
valdību par agresijas faktu.
Manu nešifrētu telegrammu izsūtīju dažas minūtes pēc pieciem. Ārlietu
ministru tā sasniedza tikai vienpadsmitos. Padomju karaspēks iegāja
Polijā sešos no rīta.
c) 18. septembrī saņēmu akceptāciju manai nostājai un rīkojumu piepra-
sīt pases. Uz manu lūgumu kādas valsts vēstnieks jau iepriekš bija saņēmis
savas valdības piekrišanu ņemt savā pārziņā mūsu vēstniecības ēku.
19. septembrī aizgāju pie Potjomkina un informēju, ka savu misiju
uzskatu par pabeigtu. Man tikai jānokārto vēstniecības nodošanu trešās
valsts aprūpē un jāveic tālāk atrodošos pārstāvniecību evakuāciju.
Palūdzu, lai konsulātu ierēdņiem tiktu dota iespēja ierasties noteiktā
datumā un būtu nozīmēts speciāls ierēdnis, kurš saziņā ar vēstniecību
noteiktu evakuācijas detaļas. Potjomkina kungs atbildēja, ka sakarā ar to,
ka viņi neatzīst Polijas valsts pastāvēšanu, nevar piekrist, ka trešā valsts
pārņemtu rūpes pār mūsu īpašumu. Viņš mani arī brīdināja, ka nevarēs
atzīt mūsu personāla diplomātiskās privilēģijas. Pārējo solīja nekavējoties
nokārtot.
Tiešām, pēc dažām dienām par “evakuācijas pilnvaroto” tika nozīmēts
Nazarova kungs, “Bjurobin”9 direktors, un viņš arī uzsāka sarunas ar
dzelzceļa varasiestādēm. (Saprotamu iemeslu dēļ dzelzceļu satiksme šajā
laikā bija neparasti grūta).
Mūsu drošības un izbraukšanas jautājums kļuva par visa diplomātiskā
korpusa dzīvas ieinteresētības objektu. Stāvokli zināmā mērā sarežģīja
fakts, ka diplomātiskā korpusa dekāns10 bija Vācijas vēstnieks grāfs fon
Šūlenburgs11, bet es – vicedekāns. Notikumu rezultātā manas funkcijas
pārņēma Itālijas vēstnieks Rosso12 un viņam vairāk kā jebkuram citam
esam pateicību parādā par mūsu jautājuma nokārtošanu diplomātiskā
ceļā. Man ir jāatzīmē, ka kaut arī mans stāvoklis padarīja neiespējamu
manu kontaktēšanos ar dekānu, grāfs fon Šūlenburgs vairākkārt sekmīgi
uzstājās mūsu lietā. Pateicoties fon Šūlenburga darbībai, Molotova kungs
viņam paziņoja, ka diplomātiskās tradīcijas mūsu izbraukšanas laikā tikšot
ievērotas. Tāpat Molotovs viņam pateica, ka mūsu izbraukšana nenotiks
līdz laikam, kamēr padomju vēstniecības personāls, kurš labprātīgi
palika Varšavā un kurš pilsētas bombardēšanas rezultātā pavada laiku
pagrabos, neatgriezīsies no aplenktās pilsētas sveiks un vesels. Grāfs fon
Šūlenburgs, saprotot manu pilnīgo bezspēcību šajā jautājumā, panāca,
ka vācu pavēlniecība nodibināja kontaktu šajā lietā ar Varšavas militāro
• 258 •
vadību un 25. septembrī padomju vēstniecības personāls negaidītā
sešdesmit divu personu skaitā ieradās Kēnigsbergā.
26. septembrī tika atļauts izbraukt konsulāta personālam Minskā,
taču, aizbildinoties ar vietu trūkumu vilcienā, tam tika atņemta puse no
somām. Daži ierēdņi ieradās Maskavā vispār bez bagāžas. Par spīti mūsu
protestiem, šo bagāžu neatguvām.
Dramatiskāki notikumi norisinājās Kijevā. 20. septembrī plkst. divos
naktī vēstniecības padomnieks, ģenerālkonsula vietas izpildītājs Kijevā
Matusiņskis13 tika uzaicināts pie padomju Ārlietu ministrijas14 pilnvarotā,
it kā lai saskaņotu pēdējās izbraukšanas detaļas. Izbrauca nekavējoties
ar diviem šoferiem un divu milicijas automašīnu pavadībā. No šī brīža
padomnieks Matusiņskis, abi šoferi un automašīna ir pazuduši bez pēdām.
Vēstnieks Rosso uzstājās šajā jautājumā pie Potjomkina kunga. Tomēr
tas paziņoja, ka nav saņēmis nekādu informāciju no vietējām varas
iestādēm, taču ir spiests pievērst uzmanību apstāklim, ka sakarā ar to,
ka Matusiņska kungs jau ir zaudējis diplomātisko neaizskaramību, tad
gadījumā, ja izrādītos, ka viņš izdarījis kādu noziegumu pret Padomju
Savienību, padomju vara varētu viņu saukt pie atbildības.
Vēstnieks Rosso pareizi atbildēja, ka neredz šādu iespēju, jo līdz
18. septembrim Matusiņska kungam bija visas diplomātiskās priekšrocības,
bet kopš šīs dienas viņš faktiski bija internēts un sakarā ar to nevarēja
izdarīt nekādu noziegumu.
Ņemot vērā izklāstīto lietas attīstību, lūdzu vēstnieku Rosso paziņot
Padomju valdībai, ka neizbraukšu no Maskavas, kamēr Matusiņska kungs
netiks atbrīvots, un ka pieprasu pret viņu izvirzīto apsūdzību formulējumu.
Vēršanās pie Molotova kunga deva pilnīgi pretēju efektu. Molotova
kungs viskategoriskākajā formā paziņoja korpusa dekānam, ka padomju
iestādēm nav nekādas informācijas par Matusiņska kunga atrašanās vietu
un likteni. “Apgalvoju jums,” – paziņoja Molotovs – “ka viņš neatrodas
mūsu rokās. Es pats vadu izmeklēšanu, lai noskaidrotu šo lietu. Vēstnieka
izbraukšanas aizkavēšana šī iemesla dēļ būtu bezjēdzīga un es nevaru
tam piekrist.”
Sakarā ar skaidru Padomju valdības nodomu izvairīties no jebkādas
apsūdzības izvirzīšanas pret Matusiņski, ja jau vairs nevarēja cerēt uz
viņa atrašanos, tiešām nebija uz ko gaidīt.
Pateicoties gan Somijas sūtniecībai, gan varasiestādēm, dzelzceļa
sarežģījumi tika likvidēti un 10. oktobrī vakarā mēs izbraucām.
Mūsu rīcībā nodotajam vilcienam bija viena raksturīga īpatnība. Tas
bija aizplombēts. Pieturās neviens nedrīkstēja no tā izkāpt. Nākošās
dienas vakarā šķērsojām Somijas robežu.

1
V. Molotovs par ārlietu tautas komisāru tika iecelts 1939. g. 3. maijā.
2
Sk. dokumentu 3.17.
• 259 •
3
PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks V. Potjomkins uzturējās Varšavā 1939. g.
10. maijā.
4
Kliments Vorošilovs (Ворошилов, 1881–1969) – PSRS maršals, valstsvīrs. 1925.–
1934. g. kara un jūrlietu tautas komisārs, 1934.–1940. g. aizsardzības tautas
komisārs.
5
Polijas un PSRS tirdzniecības līgums tika parakstīts 1939. g. 19. februārī
Maskavā.
6
Tadeušs Jankovskis (Jankowski, 1892 – ?) – Polijas žurnālists un diplomāts.
1936.–1939. g. vēstniecības padomnieks Maskavā, vēlāk – Trimdas valdības
Ārlietu ministrijā Londonā.
7
Stefans Bžeščiņskis (Brzeszczyński, 1893–1982) – Polijas armijas pulkvedis,
1939. g. militārais atašejs PSRS.
8
Domāta milicija.
9
Bjurobin – iespējams, abreviatūra no Ārzemnieku apkalpošanas biroja (krievu
val. – Бьюро обслуживания иностранцев) nosaukuma.
10
Domāts diplomātiskā korpusa vecākais.
11
Frīdrihs Verners fon der Šūlenburgs (von der Schulenburg, 1875–1944) – Vācijas
diplomāts, 1934.–1941. g. vēstnieks PSRS.
12
Augusto Rosso (Rosso, 1885–1964) – Itālijas diplomāts. 1936.–1941. g. vēstnieks
PSRS.
13
Ježijs Matusiņskis (Matusiński, 1890–1939) – Polijas diplomāts. 1937.–
1939. g. ģenerālkonsuls Kijevā. Viens no šoferiem, kurš tika atbrīvots un vēlāk
iestājās Polijas armijā PSRS, liecināja, ka visi trīs arestēti un nogādāti cietumā
Maskavā.
14
Domāts Ārlietu tautas komisariāts.
4.30. Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra

M. Nukšas1 raksts sūtņiem ārzemēs par
attiecību pārtraukšanas ar Poliju apstākļiem
(Rīgā, 1940. g. 26. janvārī)
1939. g. 21. septembrī pēc iepriekšējas diskusijas Ministru kabinetā,

ārlietu ministrs V. Munters nolasīja Polijas sūtnim J. Klopotovskim
paziņojumu, saskaņā ar kuru Latvijas valdība, ievērojot to, ka Polijas
sūtniecībai vairs nav sakaru ar savu valdību, pagaidām pārtrauc ar to
attiecības.2 Faktiski tas nozīmēja vienpusēju attiecību pārtraukšanu no
Latvijas puses, kaut arī V. Munters turpmākajās nedēļās centās stāvokli
labot, informējot sūtņus ārvalstīs un Rietumu lielvalstu pārstāvjus, ka
Latvijas valdība ir gatava izskatīt attiecību atjaunošanas iespēju ar
Polijas valdību, ja tāda atjaunotos, taču praksē nekas tāds nenotika.
• 260 •
Acīmredzot vēl 1940. g. Latvijas diplomātiem ārzemēs bija jāskaidro šī
nepārdomātā un nediplomātiskā, baiļu diktētā V. Muntera soļa iemeslus,
tādēļ tapa M. Nukšas skaidrojošais raksts.
Satiksmes neērtību dēļ daži no sūtņu kungiem, kā liekas, nav saņēmuši
visu iepriekšējo informāciju par mūsu diplomātisko attiecību iziršanu ar
Poliju. Tā kā šim jautājumam vienā otrā vietā vēl piemīt zināma aktualitāte,
tad pagodinos te sniegt kopsavilkumu:
Sakarā ar straujo Polijas militāro satriekšanu septembra otrā pusē,
sāka pa mazam saplūst Latvijā poļu bēgļi. Poļu virsnieki un diplomāti
bieži ceļoja caur Latviju, izlietodami ne vien “Lot’a”3 līniju un dzelzceļus,
bet dažreiz ierazdamies ārpus maršruta speciālās lidmašīnās un bez
iepriekšējas sazināšanās ar mūsu iestādēm. Polijas sūtnis Klopotovskis
bija tapis ļoti rosīgs un pat uzbāzīgs, nonākdams pie tam nesaskaņā ar
mūsu apņemšanos ieturēt stingru neitralitāti.
Ievērojot šos apstākļus un stāvokli pie mūsu austrumu robežas, kur
bija saskatāma PSRS karaspēka daļu koncentrācija, ārlietu ministrs, pēc
sazināšanās ar Tallinu un Kauņu, 21. septembrī izsauca uz ministriju
sūtni Klopotovski un nolasīja tam priekšā sekojošu aidemémoire (sk. piel.
[ikumu] 1).
Ministrs pie tam piebilda, ka šādi pārveidots stāvoklis neietver sevī
Polijas, kā valsts pastāvēšanas noliegšanu no mūsu puses. Ja kāda Polijas
valdība atkal sāktu darboties, tad mēs apsvērtu, kā tālāk rīkoties. Uz
Klopotovska jautājumu, kā mēs viņu, Klopotovski, turpmāk uzskatīšot,
ārlietu ministrs atbildējis: “Comme ancien ministre de Pologne”4. Sūtnis
esot uzstādījis vēl dažus jautājumus: vai viņam palikšot diplomātiskā
imunitāte? Vai viņš varēšot saņemt valūtu? Ministrs atbildējis, ka mēs
pagaidām neesam domājuši viņu ierobežot.
Ministrs piedāvājis sūtnim diskrēciju šinī jautājumā, ja sūtnis ievērošot
to pašu.
Par notikušo ministrs informēja visus kabineta locekļus ar sekojošo
rakstu (sk. piel.[ikumu] 2).
Klopotovskis diskrēciju tomēr neievēroja. Pēc dažām dienām ministrijā
ieradās Lielbritānijas un Francijas sūtņi, kuri, katrs atsevišķi, savas
valdības uzdevumā cēla iebildumus, ko abi sūtņi pastiprināja ar notām.
Uz to 28. septembrī sūtņi saņēma no ministra atbildi ar aidemémoire un
īsu mutisku paskaidrojumu (sk. piel.[ikumu] 3).
Pa to laiku Polijas sūtnim un militāram atašejam bija dota atļauja pārdot
savus automobiļus bez muitas un izvest brīvi visu viņu un sūtniecības
naudu. Sūtnis atstāja Latviju 3. oktobrī.
Tanī pašā laikā (3. X. 39.) ministrija saņēma Lielbritānijas sūtņa notu,
kurā sūtnis paziņo, ka, ievērojot notikušo diplomātisko sakaru pārtraukšanu
starp Latvijas un Polijas valdībām, Lielbritānijas sūtniecība, sākot ar
šo datumu, uzņēmusies poļu interešu aizstāvēšanu Latvijā un pārņem
savā pārziņā Polijas sūtniecības namu Rīgā un Polijas konsulāta namu
Daugavpilī5 ar visām tur esošām mantām. Notā izteikta vēl pārliecība, ka
• 261 •
Latvijas iestādes neliegs sūtniecībai savu palīdzību šo papildpienākumu
izpildīšanai.
Lielbritānijas sūtniecība arī faktiski tūliņ pārņēma Polijas sūtniecības
namu Rīgā un uzlika tur attiecīgu izkārtni.
No mūsu puses, atstājot šo notu bez rakstiskas atbildes, tiek ievērots
tāds stāvoklis, ka Latvijas iestādes neliek šķēršļus ceļā Lielbritānijas
sūtniecības rīcībai, cik tālu tā attiecas uz sūtniecības un konsulāta namu
pārzināšanu un uz palīdzību Polijas bēgļiem un pilsoņiem. Tas sarunās ir
paskaidrots arī Lielbritānijas sūtnim. Palīdzības sniegšana poļu bēgļiem
no sūtniecības puses nav bijusi tiklab kā nekāda; priekš tam sūtniecībai –
vismaz līdz šim – nebija kredītu.
1939. gada novembra beigās Lielbritānijas sūtniecība ar savu ierosmi,
bet saziņā ar Latvijas Ārlietu ministriju, komandējusi uz Daugavpili savu
ierēdni, kur tas Polijas konsulāta namam uzlicis zīmogus, Latvijas policijas
ierēdņiem klātesot. Ar to Polijas konsulāts Daugavpilī galīgi likvidēts, jo uz
agrākās vienošanās pamata starp Latvijas un Polijas valdībām konsulāta
darbība tikai izņēmuma veidā varēja turpināties vienīgi līdz tam laikam,
kamēr nenotiek konsula maiņa vai aiziešana.
Igaunijā un Lietuvā diplomātisko attiecību noslēgšanās ar Poliju
norisinājās mazāk formālā veidā. Starp trim Baltijas valstu ārlietu
ministriem gan bija notikusi iepriekšēja sazināšanās pa telefonu un tiklab
Kauņā, kā Tallinā Latvijas pieteiktā rīcība bijusi atzīta par loģisku, tomēr
neviens no abu kaimiņvalstu ārlietu ministriem nebija taisījis formālu
deklarāciju, pie kam Selters aizbildinājies ar to, ka lēmums pieņemts
steigā. Šādas dažādības pa daļai izskaidrojamas arī ar triju poļu sūtņu
raksturu izšķirībām.
Visi trīs Polijas sūtņi Baltijas valstīs atstāja savas rezidences apmēram
vienā laikā. Jaunā Polijas valdība esot gribējusi atjaunot savas sūtniecības
Kauņā un Tallinā un šinī nolūkā taisījusi attiecīgu zondējumu, bet bez
panākumiem. Pie mums Polijas valdība nav griezusies ne tieši, ne arī caur
starpniekiem.
Pielikums Nr. 16
P. M.
Ņemot vērā Polijas Republikas prezidenta š. g. 17. septembra
uzsaukumu Polijas tautai un faktu, ka Republikas prezidents un Polijas
valdība ir atstājuši Polijas teritoriju, kā rezultātā sakari ir pārtraukti,
Latvijas [ārlietu] ministrs un Latvijas valdība ir spiesti pārtraukt sakarus
ar Jūsu Ekselenci, kā arī [spiesti izbeigt] atzīt Polijas konsulāro pārstāvju
Latvijā eksekvatūras.
Rīgā, 1939. gada 21. septembrī
• 262 •
Pielikums Nr. 2
Rīgā, 1939. gada 22. septembrī
Augsti godātais ministra kungs,
Polijas sūtnim Latvijā 21. septembrī paziņots, ka – ņemot vērā apstākli,
ka Latvijas sūtnim [Polijā] izbeigušies sakari ar Polijas Valsts prezidentu
un valdību, kas atstājuši Polijas teritoriju – Latvijas valdība ir spiesta
pārtraukt sakarus ar Polijas sūtni, un ka tā nevar arī turpmāk atzīt Polijas
konsulāro pārstāvju eksekvatūras.
Lūdzu norādīt Jums padotām iestādēm, kam praktiskā darbā nākas
saskarties ar Polijas pārstāvjiem, ka turpmāk amata attiecības ar Polijas
sūtni un konsuliem nav uzturamas. Tāpat ar minētiem pārstāvjiem nevar
notikt sarakstīšanās un eventuāli saņemti raksti būtu piesūtāmi Ārlietu
ministrijai.
Ar augstu cieņu
V. Munters
Pielikums Nr. 37
Aide Mémoire
Ņemot vērā draudzīgās attiecības starp Latvijas valdību un Francijas
valdību, Latvijas valdība nav atturējies sniegt konidenciālu atbildi uz Viņa
Ekselences Francijas [sūtņa un pilnvarotā] ministra uzdoto jautājumu,
tomēr Latvijas valdība nevar pieņemt, ka kāda ārvalsts pārstāvja stāvoklis
Latvijā tiek noteikts sarunu rezultātā ar citas, trešās valsts valdības
starpniecību.
Latvijas valdība vēlas vispārējā veidā noteikt principu, ka attiecību
raksturs ar kādas ārvalsts pārstāvi nekādā veidā nevar ietekmēt tās
deklarēto neitralitāti.
1939. gada 28. septembrī
1
Mārtiņš Nukša (1878–1942) – Latvijas diplomāts. 1921.–1930. g. sūtnis Polijā,
1930.–1933. g. Zviedrijā, 1933.–1939. g. Čehoslovākijā, 1939.–1940. g. Ārlietu
ministrijas ģenerālsekretārs.
2
Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas reakcija uz Otrā pasaules kara sākumu 1939. gada
septembrī un attieksme pret Poliju. Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. VI. Rīga,
2005. 21.–29. lpp.
3
Lot (Polskie Linie Lotnicze LOT) – 1929. g. dibinātā aviokompānija “Polijas
aviolīnijas Lot”.
4
Comme ancien ministre de Pologne (franču val.) – kā bijušo Polijas ministru (resp.
sūtni).
5
Polijas sūtniecība Rīgā atradās Mednieku ielā 6b, Polijas konsulāts Daugavpilī –
Teātra ielā 8.
6
Tulkojums no franču valodas.
7
Tulkojums no franču valodas.
• 263 •
4.31. Latvijas konsula Viļņā F. Donasa1 ziņojums
ārlietu ministram V. Munteram par pilsētā notikušo
(Rīgā, 1939. g. 1. novembrī)
F. Donass ziņojumā detalizēti apraksta situāciju Viļņā Otrā pasaules

kara sākumā, padomju karaspēka ienākšanu, traģiskos apstākļus un
noskaņojumu pilsētā, padomju okupācijas varasiestāžu attieksmi un
rīcību, pilsētas nodošanu Lietuvai un Lietuvas karaspēku ienākšanu, kā
arī vietējo iedzīvotāju reakciju uz to.
Izpildot Jūsu rīkojumu, pagodinos sniegt sekojošu ziņojumu par
apstākļiem Viļņā, sākot ar š. g. 12. septembri un beidzot ar lietuviešu
karaspēka ienākšanu Viļņā.
I. Hronoloģisks pārskats.
1939. gada 12. septembrī konsulātā ieradās ar pirmo vizīti jaunieceltais
Lietuvas ģenerālkonsuls Trimaka2 kungs. Informēju viņu par šejienes
apstākļiem un devu dažus praktiskus aizrādījumus. Pēc divām dienām biju
pie viņa ar pretvizīti. Starp mums nodibinājās ļoti labas attiecības. Agrāk
vietējie lietuvieši “oiciāli” boikotēja konsulātu, lai gan man “personīgi”
attiecības bija labas.
15. un 16. septembrī vācu lidmašīnas stipri bombardēja Viļņu. Pirmā
dienā nometa ap 200 bumbu, otrā dienā – ap 300. Pilnīgi izpostīja
radiostaciju un stipri bojāja aerodromu. Daudzas bumbas nokrita arī
priekšpilsētās – uz Antokole un Zwierzyniec, pie kam ap 100 privātpersonu
dabūja galu vai tika ievainotas. Lidotāji apšaudīja pilsētu arī no lož-
metējiem. Konsulāta skārda jumtu izurba arī dažas ložmetēju lodes.
17. septembrī Viļņas valsts iestāžu augstākie ierēdņi sāk evakuēties.
Saņēmu pirmās ziņas par PSRS karaspēka ienākšanu Polijā. Aizbraucu
uz laukiem pie manas ģimenes. Sarunājos ar iztikušiem poļu zemniekiem
(28 km no Viļņas). Viņi lamā Polijas valdību, kurai vajadzējis atdot Vācijai
Dancigu, jo nebija sagatavota karam. Zemnieki visvairāk baidās no vāciešu
ienākšanas, jo tie rekvizējot zemkopības ražojumus daudz pamatīgāk un
nežēlīgāk nekā lielinieki. Vislabāk jau būtu, ja ienāktu lietuvieši, jo zem
viņiem zemnieki varētu kārtīgi un bez bailēm ražot savus produktus un
pārdot pilsētas tirgos.
Nosūtīju ar Gustavu Martinsona kungu pēdējo diplomātisko pastu.
Konsulātā pēc vīzām ieradās ļoti daudz cilvēku. Stāstīja, ka lielinieki
ieņēmuši Vileiku un Molodečno. Ziņoju Jums to pa telefonu.
18. septembrī pilsētā valdīja ārkārtīgs uztraukums. Jau ap 7-iem no
rīta pie konsulāta stāvēja cilvēku rindas. No plkst. 8-iem līdz 22-iem
bez pārtraukuma konsulāta kancelejā darbojās personāls un visi ģimenes
locekļi. Ap 17-iem parādījās [laikraksta] “Głos Narodowy” ekstra izdevums
ar ļoti labām ziņām: vairākas valstis pieteikušas karu Vācijai; Vācijā
revolūcija; Francija ultimatīvi pieprasījusi Padomju Krievijas karadarbības
• 264 •
pārtraukšanu; krievu karaspēks apstājies un neies tālāk. Šīs ziņas izsauca
ārkārtīgu sajūsmu un prieku. Masu bēgšana apstājās. Bet jau pēc dažām
stundām atklājās patiesais stāvoklis: lielinieki tuvojas pilsētai. Pāreja
no lielā prieka uz nospiedošo bezcerību bija satriecoša. Sakarā ar to
sabruka arī Viļņas aizstāvēšanas plāns. Visu nakti turpinājās karaspēka
atkāpšanās caur Viļņu. Visi apvainoja administrāciju par tīšu iedzīvotāju
maldināšanu, lai bēgošās masas netraucētu augstāko ierēdņu evakuāciju
un karaspēka atkāpšanos.
Telegrammu pieņemšanu pasts pārtrauca starp plkst. 19-iem un 20- iem.
Plkst. 22-os sākās stipra kanonāde, kura ilga dažas stundas.
19. septembrī ap plkst. 5-iem sākās atkal lielgabalu dārdēšana un
ložmetēju tarkšķēšana. Ap plkst. 6-iem gar konsulātu aizdrāzās pirmais
krievu tanks. Izrādās, ka dažos punktos pilsētā cīnījās partizāņu pulciņi
ar ložmetējiem, tos apšaudīja krievu tanki. Viena studente iemeta tankā
benzīna pudeli un degli. Tanka apkalpe sadega; studente aizbēga. Tādā
veidā sabojāja partizāņi vēl vairākus tankus. Šaušana pilsētā bija dzirdama
visu dienu. Pēc plkst. 10-iem apstaigāju pilsētu. Tanku kolonnas kustējās
pa ielām un ieņēma posteņus ielu krustojumos.
Mickēviča3 un Viļņas ielu krustojumos bija salasījušies vietējie
komunisti, viņu piekritēji un nedaudz ziņkārīgo, galvenā kārtā žīdi un
šaubīga izskata personas, kopā ap pāris simtu cilvēku. Viņi saucieniem
apsveica ienācējus, bet žīdietes meta tanku apkalpei pilsētas apstādījumos
izrautās puķes un arī šokolādi. Kad pirmās bailes bija pagājušas, tad uz
ielām sāka parādīties iedzīvotāji jau lielākā skaitā; drūzmējās ap tankiem;
starp smaidošiem kareivjiem un strādniekiem lidoja jautājumi un atbildes.
Lielinieku kareivji stāstīja, ka viņi atnākuši atbrīvot tautu no “paniem”,
viņi turēšot tautai priekšlasījumus – “my vas budjem učitj, privezjom vam
hleba i vam budet horošo”4. Bija daudz mongoļu seju.
No paša rīta cilvēki sāka laupīt produktus no kara noliktavām. Gar
konsulātu, kurš atrodas samērā klusā ielā un netālu no noliktavas, cilvēki
2 dienas nesa maisus ar miltiem un citiem produktiem. Dažiem žīdiem pat
bija izdevies sadabūt vāģus un zirgu, ar kuru palīdzību laupīšanu varēja
izdarīt daudz sekmīgāk un racionālāk. Viens no atstātajiem sargiem
gribēja pretoties laupīšanai, bet pūlis viņu nosita.
Lielinieki tūliņ neieņēma telefonu staciju. Tamdēļ man bija iespējams
līdz plkst. 13-iem uzturēt telefoniskus sakarus ar Rīgu. Priekšpēdējā
saruna bija ar Jums; pēdējā – ar Iekšlietu ministrijas Ārzemnieku nodaļas
vadītāju Ābela kungu5.
Krievi pielīdzināja 1 zlotu vienam rublim, aizliedzot paaugstināt preču
cenas. Bija izlipināts rīkojums, ka visiem jāreģistrē un jānodod ieroči.
20. septembrī. Lielinieki izslēdza visus pilsētas telefonus. Konsulātā
atkal lieli ļaužu bari, galvenā kārtā vīzu lūdzēji. Ielās daudz strādnieku
un vienkāršu cilvēku, kuri priecīgām sejām sarunājās ar Padomju Krievijas
kareivjiem un virsniekiem. Turīgākās aprindas nospiestas un bailīgas.
Pie veikaliem garas rindas. Cenas dažos veikalos sākušas celties. Biju ar
• 265 •
vizīti pie Viļņas komandanta Starostina. Viņš kādā vojevodijas pārvaldes
istabā personīgi reģistrēja garā rindā stāvošos ieroču atdevējus. Turpat
viņš sarunājās ar mani, gan pieceļoties, bet nelūdzot mani apsēsties. Viņš
teica, ka mani gan nepazīstot, bet par mani jau zinot. Uz manu jautājumu:
vai man arī jāpieteic savi ieroči, Starostins atbildēja, ka viņi manus ieročus
gan reģistrēšot, bet neatņemšot. Tomēr ne viņš, ne arī kāds cits vēlāk nav
reģistrējis manus ieročus. Uz ielām izplatīja baltkrievu valodā drukātas
lapas ar tautas komisāra Molotova 17. septembra runu. Stāsta, ka poļu
jaunatne mēģinot pāriet Lietuvas robežu, cerībā nokļūt Francijā un tur
iestāties Francijas armijā.
21. septembrī Viļņā ierodas arvien vairāk karaspēka. Sarunās ar
vietējiem iedzīvotājiem viņi stāsta, ka šeit ilgi nepalikšot, bet iešot uz
Latviju un Igauniju.
22. septembrī. Tirgū ļoti maz zemnieku. Pie vezmiem cilvēki sastājušies
garās rindās. Zemnieki naudas vietā pieprasa apģērba gabalus. Vienkāršo
cilvēku sarunās un prātojumos jau izpaužas nemiers un uztraukums
produktu trūkuma un cenu dēļ.
23. septembrī. Pie veikaliem garas rindas. Sāka darboties pasts.
Karaspēks iziet no Viļņas un Lidas uz Grodņas pusi.
24. septembrī. Ieradās kā bēgļi 2 latviešu studenti Jānis Šķenders
un Vilis Lagzdiņš, kas bija darbojušies Katovicē kā praktikanti. Tā kā
lielinieki nedeva izbraukšanas atļaujas, tad viņi gribēja iekļūt Latvijā
uz sava riska. Lūdza viņus pieiet Baltijas valstu nodaļā un pastāstīt par
visu redzēto. Vēlāk man stāstīja, ka viņi redzēti Turmontos6 un atstājuši
tādu iespaidu, ka grib pāriet robežu nelegāli. Kas ar viņiem noticis vēlāk,
to nezinu. Krievi izdeva rīkojumu, ka jāreģistrē visi automobiļi. Pēc tam
privātām personām un irmām automobiļus atņēma, dažreiz pret kvīti,
apsolot samaksāt, citreiz atkal bez kaut kādas kvīts. Kareivji turpina
stāstīt cilvēkiem, ka tagad viņi iešot uz Latviju un Igauniju. Sāk parādīties
lielinieku laikraksti. Pielieku še klāt “Bojevoje Znamja”7.
25. septembrī. Lielinieki lielos daudzumos pērk pulksteņus un dāmu
drēbes. Zemnieki dala muižas.
Par savu vizīti pie Viļņas apgabala pagaidu valdes priekšsēdētāja
Žiļaņina es jau ziņoju8. (..)
27. septembrī. Pilsētā izkārts Žiļaņina rīkojums, ka patvarīgi nedrīkst
nekā atņemt. Vainīgie tikšot tiesāti kā laupītāji. Rindas pie veikaliem
paliek arvien garākas. Kareivji brīnoties, ka visi tik labi apģērbti un labi
dzīvojot. Viļņā sāka iznākt baltkrievu valodā “Viļenskaja Pravda”9. Viņu
izdošot arī krievu, poļu, leišu un žīdu valodā.
3. oktobrī. No Žiļaņina dotajiem solījumiem neviens nav izpildīts:
konsulāta telefons vēl nedarbojas; Latvijas pavalstnieka Šeluto-Verovkina
drukas mašīna arvien vēl aizturēta; tāpat man neizdevās nosūtīt ziņojumu
mūsu sūtniecībai uz Maskavu. Kārtojot kādu lietu, ļoti grūti tikt pie
augstākām amatpersonām: briesmīgi garas rindas, kurās cilvēki gaida pa
2 dienām. Bez rindas sargposteņi nevienu nelaiž, neklausoties nekādos
• 266 •
paskaidrojumos; prasa, lai uzrādot “propusku”10. Tādos gadījumos griezos
pie garām ejošiem virsniekiem, stādījos priekšā un lūdzu mani pieteikt,
ko viņi arī darīja. Padomju Krievijas virsnieki un kareivji vispār izturas
laipni un pretimnākoši. Citādi tas ir ar tā saucamo “sarkano strādnieku
gvardiju” jeb miliciju, kura saformēta no vietējiem elementiem, galvenā
kārtā žīdiem. Viņu uzdevums uzturēt kārtību un regulēt ielas kustību.
Viņi pilda dienesta pienākumus savās noskrandušajās un netīrajās
civildrēbēs, ar sarkanām rokas saitēm ap piedurknēm. Viņu izturēšanās
aroganta.
Uztraukums un nemiers iedzīvotājos aug ar katru dienu.
5. oktobrī. Konsulātā arvien vairāk ierodas lielā skaitā vīzu lūdzēji. Pa
lielākai daļai viņiem nav ārzemju pasu, bet viņi neliekās atbaidīties un
tikām lūdz, kamēr konsulāts pieņem viņu lūgumu nosūtīšanai uz Rīgu –
Iekšlietu ministrijai izlemšanai.
Bez sevišķām atļaujām var braukt vienīgi okupētās teritorijas robežās.
Visi Latvijas pavalstnieku lūgumi dēļ atgriešanās uz Latviju noraidīti.
Atļauju dabūjuši vienīgi daži ASV pilsoņi.
12. oktobrī. Konsulātā ieradās žīdu tautības Latvijas pavalstnieks
Zāmuels Zeliksons. Ukraiņi izdzinuši viņu ar sievu un bērnu no sievas
muižas Ļvovas vaivadijā. Bēgot viņš pametis sievu un mazgadīgu bērnu
un pēc lielām grūtībām un raibiem piedzīvojumiem viņš atkūlies līdz
Viļņai. Viņš stāstīja, ka Latvijas konsuls Ļvovā11 5. oktobrī ticis arestēts
no lieliniekiem. Bēgļi, kas ieradās vēlāk, šo ziņu atsauca: viņi redzējuši
konsulu 13. oktobrī. Vienīgi konsulāta izkārtne esot bijusi noņemta.
13. oktobrī. Naktī daudzas personas apcietinātas. Starp viņiem arī
Latvijas pavalstnieks Šeluto-Verovkins. Iemesli nav vēl zināmi. Lielinieki
izved visu radiofabrikas “Elektrit” iekārtu. Gribējuši to darīt ar tabakas
un spirta monopola fabrikām, bet tur strādnieki un strādnieces sacēluši
milzīgu traci, pārmetot lieliniekiem, ka viņi solījuši strādniekiem labākus
dzīves un darba apstākļus, bet tagad gribot viņus pamest postā un
bezdarbībā. No tā laika strādnieki un strādnieces katru dienu un nakti
dežurējuši savās fabrikās... un uzvarējuši.
17. oktobrī. Vakar un šodien cilvēki uz Mickēviča ielas gaida atnākam
leišus. Leišu dāmas un meitenes gaidīja lieliem puķu klēpjiem, bet
nevarēja sagaidīt. Vakarā uz dažām mājām parādījās leišu karogi, bet
šodien tie nozuda. Konsulātā atskrien ļauži, uz ielām pienāk pazīstamie,
manām meitām universitātē profesori un biedri prasa, kad atnāks leiši. Pa
pilsētu klīst visfantastiskākās baumas: Kauņā revolūcija, varu sagrābis
te Voldemars12, te komunisti; lietuvieši terorizēs vietējos poļus; tad atkal
Anglija aizliegusi leišiem ieņemt Viļņu. Daudzi sāk mācīties leišu valodu.
Lielinieki turpina visu izvest: mēbeles, vienkāršos publikas solus
no apgabaltiesas, rakstāmmašīnas no iestādēm, atkritumu kurvjus no
parkiem, jaunus logu rāmjus; iztīrot pilnīgi lielākās preču noliktavas.
Ved no laukiem kartupeļus, lopbarību; no slimnīcām gultas un matračus.
Fabrikās arvien vēl dienu un nakti dežūrē strādnieki, lai pretotos mašīnu
• 267 •
izvešanai. Sarkanie miliči rekvizē uz savu roku radioaparātus. Ļauži
arvien vairāk kurnē un uztraucas.
Sarunās divatā ar strādniekiem un vienkāršiem ļaužiem lielinieku
kareivji stāsta: “Mēs gaidījām, ka jūs atnāksiet un mūs izpestīsiet no
mūsu nelaimes. Bet liktenis jūs sodījis – mēs atnācām pie jums ar savu
elli. Pie jums jau ir īsta paradīze.”
Arī virsnieki sāk atzīties, ka viņi mānīti par apstākļiem Polijā. P.[ar]
p.[iemēru] komisārs, kas revidēja lauku skolas, negribēja ticēt, ka skolas
apmeklē arī nabadzīgie un viņus māca bez maksas.
Šodien profesors Jagmins13 stāsta, ka pie rektora ieradušies 3 vīri,
2 civilā un 1 formā, un prasījuši, kas no profesoriem grib braukt uz Krieviju.
Uzvedušies ļoti brīvi. Ienākuši mēteļos, viens cepuri galvā, un atsēdušies
rektora kabinetā. Apcietināti 50 ārsti: 10 žīdi, 5 krievi un citi – poļi. Tos
laikam vedīs uz Krieviju, jo ārsti viņiem esot vajadzīgi.
18. oktobrī. Pēc tam, kad ienāca lielinieki un izdeva rīkojumu, ka
1 zl. = 1 rbl., sāka celties reču cenas, neskatoties uz aizliegumu. Par
piemēru, sviestu varēja dabūt pēc oiciālām cenām ļoti mazos daudzumos
un tikai 3–4 vietās visā Viļņā. Tur bija tik garas rindas, ka cilvēki gaidīja
pa 13 stundām. Preces izzudušas, bet pie gadījuma, nelegāli, var dabūt
dažus produktus.
Agrāk maksāja (zl.) Tagad maksā (rbl.)
Sviests 1 kg 2,80–3,00 20–35
Olas 1 gab. 0,07–0,08 0,30
Cūkas gaļa 1 kg 1,60–1,80 14,00
Govs gaļa 1 kg 1,20 6,00–8,00
Kartupeļi 1 puds 0,80 4,00–5,00
Lietuvas konsuls, vīzējot mūsu pavalstnieku pases, sāks pielīdzināt
1 Lt=5 zl. Šodien viņš man pateica, ka tāds būšot zl. kurss. Sakarā ar
to devu rīkojumu, sākot ar 19. X arī mūsu konsulātā 1 Ls pielīdzināt
5 zlotiem.
19. oktobrī. Visi ar ilgošanos gaida normālus apstākļus. Lielinieki
turpina mantu izvešanu. Izvesta nauda no Polijas Valsts Bankas. No
valsts arhīva izved visus aktus, kas attiecas uz Grodņu un Minsku. Dažas
personas, kuras bija apcietinātas, atsvabinātas. Lielinieki devuši rīkojumu
noņemt sarkanos karogus no mājām.
21. oktobrī. Cilvēki arvien vairāk uztraucas par leišu ienākšanas
novilcināšanu. Daudzi naktis pavadot ārpus mājas, jo baidoties no
denunciācijām un viņu sekām. Vietējie ienaidnieki izmanto tagadējos
apstākļus.
Sviests un dzeltenais siers jau parādās dažos veikalos. Sviesta cenas
nokritušas līdz 20 zl./kg, siera – 14 zl./kg. Taukus un speķi vēl nevar dabūt.
Man apsolīja vienu gabaliņu, bet 20 zl./kg. Daži uz Krieviju aizveste poļu
kareivji izbēguši un stāsta, ka Krievijā vēl garākas rindas un nenokopti
lauki. No šejienes visu pagaidām vedot uz Molodečno, bet neesot pietiekoši
• 268 •
daudz telpu, un dažas preces, kā cukurs un milti novietoti klajā laukā. To
stāsta arī poļu dzelzceļnieki, kas atstāti savās darba vietās.
22. oktobrī. Šorīt zvanīja no 2. sarkanās milicijas komisariāta, lai
sūtot kādus cilvēkus no konsulāta (domāja, ka šeit Lietuvas konsulāts), jo
ļauži iebrukuši komisariāta pagrabos un laupot akmeņogles. Strādnieku
milicija (kurai pagaidām leišu konsulāts maksā algu) nevarot tikt galā ar
laupītājiem. Atbildēju, lai zvana Lietuvas konsulam. Laupīšanas notiekot
arī citur – atstātos dzīvokļos. Aizgāju uz 2. komisariātu paskatīties, kas
tur notiek. Tur jau stāvēja vairāki tanki un bruņoti automobiļi. Laupīšana
jau bija pārtraukta. Kareivji vairs nepērk preces, jo neesot atļauts pārsūtīt
uz mājām.
23. oktobrī. Radio vēstīja, ka Molotovs atļāvis leišiem ieiet Viļņas
apgabalā. Parādījās uz vairākām ielām Lietuvas karogi, pat no papīra, jo
trūka drēbes. Uz ielām, sevišķi Mickēviča [ielā], lieli ļaužu pūļi priecīgām
sejām. Baznīcās zvanīja zvani. Tas piedeva svinīgi priecīgu nokrāsu ielu
publikai. Kāda starpība ar 19. septembri!
Tirgotājiem atkal dots rīkojums atvērt veikalus. Parādījās sen neredzētie
kliņģerīši un kūkas. Žīdu ielās arī ļaužu bari, bet mazāk priecīgi. Galvenā
žīdu iela (“Ņiemiecka”) pārvērtusies par īstu “tolkučku”14, kurā tagad
tirgojas ar visdažādākajām precēm: drēbes, apavi, rakstāmlietas, vezumi
ar akmeņoglēm. Acīmredzot tās ir slēptās jeb nolaupītās preces, kurām
kritīs cena pie lietuviešu ienākšanas. Staigā arī lielinieki, bet ļoti reti
ko pērk. Sarkano strādnieku miličus redz ļoti reti. Viņi aizbraukuši ar
lieliniekiem, baidoties no ļaužu atriebības. Satiksmi regulē sarkanarmieši.
Parādījās leišu armijas apsveikšanas komitejas uzsaukumi 5 valodās:
leišu, baltkrievu, poļu, krievu un žīdu: Lietuvas armija nāk, lai dotu
Viļņai drošību, mieru un kārtību. Lai ļauži apsveic ienācējus. Parādījās
arī no jaunā Viļņas pagaidu valdītāja Kraskova15 uzsaukums, lai nelaupa
un neatsavina privātas mantas. Tādi noziegumi tiks sodīti stingri pēc
likuma.
24. oktobrī. Naktī strādnieki izlaupīja vagonos lielinieku sakrautās
un izvešanai nolemtās preces: degvīnu, spirtu, sāli un citas mantas.
Monopolu fabrikas strādnieki arvien vēl dežūrē dienu un nakti. Tomēr
strādnieku savstarpējo apdrošināšanas kasi, 25 000 zl., lielinieki
izveduši. Tagad arī agrākie vietējie komunisti spļaudās par lieliniekiem
un lamā viņus par laupītājiem. Viņi neesot ticējuši nostāstiem par badu
un bēdīgiem apstākļiem Padomju Krievijā, bet tagad redzot, ka viss bijis
taisnība. Viņus mācījuši neieredzēt Polijas panu valdību un iekārtu.
Tagad viņi nožēlo Polijas bojāiešanu un sapņo ar Polijas atjaunošanu, kur
tad valdīšot vienprātība. Labāk jau tad būtu zem vāciešiem, nekā zem
šiem laupītājiem. Leišus gaida ar nepacietību kā glābējus no lielinieku
“košmara”16, bet tomēr ar lielu uztraukumu un bažām, jo baidās no leišu
šovinisma, no vietu un darba zaudēšanas, no izraidīšanas, no zlota kursa
pazemināšanas, no leišu atriebības. Sapņo par Polijas atdzimšanu un
izrēķināšanos ar tām personām, kuru vainas dēļ Polija sabrukusi.
• 269 •
25. oktobrī. Pašreiz drošības stāvoklis Viļņā ļoti slikts. PSRS iestādes
par to vairs sevišķi neinteresējas, bet turpina izvest visu, ko vien var.
Sarkanā srādnieku milicija gandrīz pilnīgi likvidējusies. Palikuši vienīgi
tie lietuvieši, kuri pēc PSRS karaspēka ienākšanas iestājās šajā milicijā
un citās organizācijās kā “lielinieku piekritēji”, lai zinātu, kas notiek
un atvieglotu pilsētas vēlāko pārņemšanu priekš Lietuvas. Viņu skaits
tomēr bija nepietiekošs, lai varētu nodibināt drošību pārējā laikā. Naktīs
vienkārši laupītāji ar sarkanām lentēm uz piedurknēm, uzdodoties par
miliciju, lauzās noliktavās, veikalos, bet priekšpilsētās – arī privātos
dzīvokļos. Iedzīvotāji, kuriem bija atņemti ieroči, stājās pretim ar rungām
un cirvjiem. Kad konsulātā pienāca ziņas, ka laupīšanas notikušas tuvējās
ielās, tad arī mēs spērām dažus drošības soļus. Naktis pie gultām bija
nolikti pilnā gatavībā šaujamie ieroči un cirvji.
Aizejošie kareivji sarunās divatā ar vietējiem strādniekiem izteica
nožēlošanu, ka viņiem jāaizejot. Viņi te labprāt nelegāli paliktu, bet
baidoties, ka poļi viņus nokaus (“zarežut”). Un tiešām, no daudzām pusēm
dzirdēju, ka mežos vēl uzturoties poļu partizāņi, kuri nemitīgi traucējot
atsevišķas PSRS kareivju grupas. Pa naktīm slimnīcās atvedot daudz
ievainotu krievu. Sevišķi bīstama esot kāda pulkv.[eža] Dombrovska17
partizāņu grupa, kurā esot ap 3000 cilvēku un daudz motoru. Arī Belovežas
mūža mežos vēl cīnoties lielāki poļu spēki.
28. oktobrī. Visas šīs dienas daudzi vīrieši vēl turpinot pavadīt naktis
ārpus mājām un ar nepacietību gaidot atnākam lietuviešus. Šodien no
paša rīta Lietuvas ģenerālkonsulāts zvanīja pa telefonu, ka ap 12-iem
ienākšot Lietuvas karaspēks un lūdza mani ņemt dalību. Man vieta esot
uz tribīnēm. Tur bija ģenerālkonsuls Trimaks, viņa palīgs Čečots, Viļņas
lietuviešu sabiedrības pārstāvis Stašis, kuru pirms dažiem gadiem poļi
notiesāja uz 1 gadu cietuma, bet lielinieki arī viņu apcietināja un aizveda
uz Belostoku. No turienes viņš atgriezies tikai vakar. Uz tribīnes bija arī
3 dāmas no vietējās lietuviešu sabiedrības ar skaistiem ziediem kuri bija
domāti ģen.[erālim] Vitkauskam18, pulkv.[edim] Šarauskam19 un PSRS
armijas pārstāvim. Bez tam uz tribīnes gaidīja delegāti no minoritātēm:
poļiem, krieviem, baltkrieviem, žīdiem un tatāriem. Turpat izcēlās arī viens
incidents starp minoritātēm: tatāru delegātam, kurš bija pēdējais pieteicies,
vajadzēja pēdējam runāt, bet viņš paskaidroja, ka “pēc žīda nerunāšot”,
uz to žīdu delegāts atkliedza, ka viņš “pēc tatāra nerunāšot”. Iestājās
ļoti neveikls moments. Tomēr tatāram bija jārunā pēdējam. Katedrāles
laukumā (tur bija arī tribīne) un Mickēviča ielā bija vairāki tūkstoši cilvēku,
kuri gaviļu saucieniem apsveica ienākošo karaspēku. Tomēr ļaužu pūlis
nebija tik liels un saucieni ne tik vispārīgi, kā agrākās poļu militārajās
parādēs. Sevišķi to varēja novērot citās ielās, pa kurām gāja karaspēks.
Tur pietrūka lietuviešu, un poļi tikai noskatījās garām ejošā karaspēkā,
bet nedemonstrēja nekādu skaļu sajūsmu. Poļu nostāju raksturo sekojošie
vārdi, kādus dzirdēju vairākkārt: “No trīs velniem (vāciešiem, lieliniekiem
un leišiem) leiši vēl ir tie labākie.” Parādi nepatīkami traucēja palikušie
PSRS kareivju smagie automobiļi, kuri it kā demonstratīvi jaucās starpā un
• 270 •
vairākas reizes šķērsoja parādes gājienu. Tad lietuvieši pārtrauca parādi,
uz tribīnes ieradās pulkv. Šarausks un lūdza mūs pāriet uz Mickēviča ielu,
kur varēšot netraucēti turpināt parādi.
Uz ielām parādījās viendienas avīze “Niech Żyje Litwa”20.
29. oktobrī. Pēc ilga laika pirmo nakti varēja mierīgi gulēt. No paša rīta
uz ielām parādījās Lietuvas policjas patruļas savā dekoratīvā formā21, kura
tik neizsakāmi atšķīrās no agrāko žīdu miliču nonēsātiem civiluzvalkiem.
Pilsētā parādījās viendienas izdevums “Witaj, Litwo”22.
Nevarēdams dabūt telefonisku savienojumu ar sūtniecību Kauņā.
plkst. 14 izbraucu ar ģimeni uz Kauņu Zviedrijas ģenerālkonsula Korzova
automobilī, kurš bija nodots manā pārzināšanā. Pie agrākās Polijas–
Lietuvas robežas ceļš bija ļoti slikts, un automobilis sabojājās. Vakarā no
Viļņas atgriezās uz Kauņu autobusā atbraukušie ārzemju žurnālisti, kuri
mūs paņēma līdzi. Viļņā apgrozībā bija vienīgi Polijas zloti un Krievijas
rubļi. Bet Kauņā zlotus neviens negribēja ņemt pretim, un mēs nonācām
ļoti neērtā stāvoklī. Vakariņas un brokastis bija jāēd uz parāda.
30. oktobrī. Ierados no paša rīta sūtniecībā stādīties priekšā sūtnim
Sējas kungam, tik īsā laikā manam 3. tiešam priekšniekam. Tur man
avansa veidā izmaksāja litus un izglāba no neērtā stāvokļa.
31. oktobrī. Pēc Ārlietu ministrijas piekrišanas saņemšanas izbraucu
uz Rīgu Zviedrijas konsula automobilī, kurš pēc remonta Širvintos bija
atbraucis Kauņā.
Lietuvas iestādes visur izrādīja man lielu laipnību un pretimnākšanu.
Rīgu sasniedzu ap plkst. 21-iem. Atvestie zloti šeit izrādījās pavisam
bezvērtīgi. Nezinu, ko ar viņiem darīt. Sakarā ar to man personīgi celsies
lieli zaudējumi, ja valdība man nenāks pretim.
II. Tirdzniecība
Kad vācieši bombardēja dzelzceļus un tiltus, sākās arī traucējumi
preču pievešanā. Cilvēki sāka pirkt sāli, cukuru, petroleju un citas vielas
neparastos daudzumos. Vēlāk izrādījās, ka viņu kalkulācijas bijušas
pareizas: apstājās šo preču pievedumi no Rietumpolijas rūpniecības
centriem, nokrita zlota kurss, zemnieki neko negribēja pārdot pret naudu,
bet prasīja sāli, cukuru, petroleju, drēbes, bet visvairāk mahorku23. Kas
laikā bija apgādājies tādām precēm, tam nebija jācieš bads. Kad ienāca
lielinieki, viņi pielīdzināja 1 zlotu vienam rublim, aizliegdami pacelt
cenas. Kareivjiem bija daudz naudas, un viņi par 1 rbl. varēja pirkt
tādas preces, kuru faktiskā vērtība 3–4 reizes augstāka, jo pirms viņu
ienākšanas 1 rbl. – 0,23 zl. Viņiem tad arī izlikās viss ārkārtīgi lēts,
un viņi diezgan ātri iztukšoja veikalus no atlikušajām precēm. Mazie
rokaspulksteņi, pildspalvas, tekstilpreces un apavi tika g a l ī g i izpirkti.
Dažos gadījumos kareivji apturēja uz ielas dāmas un sāka interesēties
par viņu rokaspulksteņiem – cik tāds maksājis, lai šiem pārdodot.
Dažas dāmas arī pārdeva, citas atdeva par velti, bet ja negribēja, tad
arī neatdeva, un kareivji ar nožēlošanu gāja tālāk, nepielietojot varu, jo
viņiem esot stingri aizliegts darīt pāri mierīgiem iedzīvotājiem. Pulksteņu
veikalos daži kareivji un virsnieki pirka pa 5 pulksteņiem, acīmredzot kā
• 271 •
dāvanas savām pazīstamām. Galantērijas veikalo sviņi arī pirka visādas
preces lielos daudzumos, it kā “bez razboru”24. Izšūtiem zīda triko
dāmu naktskekliem arī bija ļoti liela piekrišana – kā “balles kleitām”.
No vairākām pusēm dzirdēju, ka teātrī pirmās rindās tiešām sēdējušas
lielinieku dāmas tādās vakara tualetēs. No tiem veikaliem, kuru īpašnieki
bija aizbēguši vai aizbraukuši, preces tika apķīlātas un aizvestas uz
Krieviju. Pēc preču izpārdošanas tirgotāji slēdza savus veikalus, bet
krievi, domādami, ka preces nobēdzinātas, izdeva rīkojumu, ka veikaliem
obligatoriski jābūt atvērtiem. Pretējā gadījumā vekalu īpašniekiem tiks
atņemta tirdzniecības zīme. Pēc tam daudzi tirgotāji atdeva lielinieku
iestādēm savas tirdzniecības zīmes, bet pārējie atvēra katru dienu uz
dažām stundām savus tukšos veikalus. Vienīgi ābolus varēja dabūt. Ar
zemniekiem, kā jau aizrādīju, sākās maiņas tirdzniecība. Pilsētniekiem
pašiem bija jābrauc uz laukiem pēc produktiem. Atjaunojās tik pazīstamā
maisinieku (“mešočņiku”) profesija. Bieži priekšpilsētu iedzīvotāji atņēma
vai atpirka pēc piespiedu cenām no zemniekiem lauku preces, kuras bija
nolemtas tirgum vai pasūtītas no centrā dzīvojošiem “buržujiem”. Maizes
ceptuvēm, sviesta, gaļas un tamlīdzīgiem veikaliem piešķīra tik maz
preču, ka tie varēja apmierināt tikai ļoti mazu daļu no pircējiem. Šādos
veikalos preces pārdeva par vecām cenām. Tamdēļ pie tiem radās ārkārtīgi
garas rindas. Cilvēki gaidīja pa 3, 4, 5 un pat 13 stundām! Un pie tam
ļoti bieži veltīgi, jo preču bija par maz. Ja izdevās pirkt preces nelegāli,
tad cenas bija taisni fantastiskas, p.[ar] p.[iemēru], 1 kg sviesta 30 zlotu.
Dažas dienas pirms lietuviešu ienākšanas veikalos sāka parādīties tādi
produkti kā gaļa, sviests, olas, bet pēc brīvām cenām, p. p. sviests un
tauki par 20 zl. Bet tādas preces kā cukuru, sāli un petroleju pavisam
nevarēja dabūt. Tāds bija stāvoklis līdz 29. oktobrim, kad izbraucu no
Viļņas uz Kauņu.
III. Lielinieku metodes.
Ienākot Polijā, PSRS karaspēks pret iedzīvotājiem un atbruņotiem
kareivjiem izturējās laipni un labvēlīgi, jo “nākot atbrīvot tautu no poļu
paniem un paglābt iedzīvotājus no vācu bombardēšanas.”
Uz laukiem.
No visām iedzīvotāju grupām visvairāk cieta muižnieki. Zemnieki,
pret kuriem muižnieki bija izturējušies slikti, izlaupīja muižas un
noslepkavoja īpašniekus. Vairākos gadījumos garām ejošais lielinieku
karaspēks izglāba muižniekus no nāves, apcietinot viņus un aizvedot, bet
vēlāk atbrīvojot. Bija pat tādi gadījumi, ka karaspēks šāva uz laupītājiem.
Daži zemnieki izdzina īpašniekus no muižām, noslepkavoja viņus, bet
atlikušo mantu un zemi sadalīja savā starpā. Ja attiecības bija bijušas
labas, tad muižniekiem atstāja dažas istabas, 1 zirgu, pāris govju, dažus
hektārus zemes, izsniedzot katru dienu attiecīgu produktu devu (“pajok”).
Nodibinājās lauku komitejas, kuras regulēja lauku dzīvi. Pēc kāda laika
labvēlīgie zemnieki tomēr brīdināja muižās palikušos muižniekus un
ieteica bēgt. Un tiešām, laukus sāka apbraukāt jaunieceltie komisāri,
galvenā kārtā žīdi, un mācīt, kā jārīkojas ar atņemtām muižām. (..)
• 272 •
Bija arī gadījumi, kad daži zemnieki veda produktus uz pilsētām aiz-
bēgušiem muižniekiem.
Pilsētās.
Turīgās aprindas un inteliģence ar uztraukumu un bažām gaidīja
lielinieku ienākšanu, bet nomierinājās, kad redzēja, ka PSRS karaspēks
izturās pret iedzīvotājiem miermīlīgi un labvēlīgi. Lielinieki paši stāstīja:
“My uže ņe te, kakimi byļi 20 ļet tomu nazad. My ņesjom vam kuļturu.”25
Policijas vietā noorganizējās brīvprātīgā milicija – “Sarkanā strādnieku
gvardija”. Tur galvenā kārtā iestājās neapmierinātie un pret agrāko valdību
un iekārtu naidīgie elementi. Vadošās vietās tika nospiedošā vairumā žīdi.
Iedzīvotājos radās nemiers un padziļinājās naids pret žīdiem. Izrādījās,
ka arī starp krievu kareivjiem atrodas antisemīti. Kad žīdietes apmētāja
ienākošos tankus ziediem, tad daži kareivji atmeta viņus atpakaļ. Žīdu
tautības miliči ļoti aroganti un izaicinoši izturējās pret atbruņotajiem
poļu kareivjiem. Tā p. p. kāds poļu kareivis nejauši uzgrūdās žīdam –
milicim. Tas iesita neuzmanīgajam kareivim, sakliedza un nolamāja par
“hamu”26. Iejaucās garām ejošs PSRS virsnieks Noskaidrojis incidenta
apstākļus, viņš pasauca milici sāņus izvilka revolveri un nošāva žīdu.
Kalvarijas ielā kāds šaubīgs tēviņš apturēja vienu kungu un atņēma
viņam mēteli. Aplaupītais griezās pēc palīdzības pie garām ejoša
virsnieka. Tas panāca laupītāju, lika atdot mēteli un nošāva viņu. Tādi
notikumi radīja zināmu simpātiju pret PSRS karaspēku. Vietējie komunisti
iesniedza apgabala pagaidu pārvaldei to personu sarakakstu, kuri būtu
nekavējoties apcietināmi. Pārvalde šo priekšlikumu noraidīja. Pēc tam
ieradās G. P. U.27, kurai vietējie elementi sāka iesniegt denunciācijas pret
atsevišķām personām, bieži personīgas izrēķināšanās dēļ. Tad sākās
aresti un tiesāšanas. Apcietināto ģimenes locekļiem G. P. U. amatpersona
paskaidroja, ka viņi paši jau neesot vainīgi ar apcietināšanu: ienākot ļoti
daudz denunciāciju no vietējiem cilvēkiem. Ja ienākot tāda apsūdzība,
pat anonīma, tad pēc Padomju Krievijas likumiem lietai jādodot likumīgs
virziens un apsūdzētais jāapcietinot.
Fabrikās nodibināja strādnieku komitejas. Pagaidu valdība izdeva
rīkojumu, ka patvarīgi nekā nedrīkst atņemt un visām fabrikām jāturpina
darbs. Kad fabrikanti griezās pie valdības ar aizrādījumu, ka nav jēlvielu
un degvielu, viņiem atbildēja: “Tā ir jūsu darīšana. Ja fabrika apstāsies,
jūs nodos tiesai par sabotāžu. Tur tad noskaidrosies, kas vainīgs.”
Pilsētā bija izlipināts uzsaukums, lai visas iestādes turpina savu
darbu, lai katrs atgriežas savā darba vietā. Katrā bankā un katrā
iestādē bija iecelts sevišķs komisārs, gandrīz vienīgi žīdi. Naudas
noguldītāji varēja izņemt pa 100 zl. ½ mēnesī, vēlāk tikai pa 50 zl.
Pie pasta krājkases stāvēja ļoti garas rindas. Cilvēkiem bija jāgaida pa
8–12 stundām. Tad dabūja kartiņu ar numuru nākošai dienai. Visām
bankām bija dots rīkojums atdot seifos noglabātās privātpersonu
vērtības, bet naudu iemaksāt Polijas Valsts bankā. Bēgot uz Lietuvu,
Viļņas vaivads Maruševskis izveda no Valsts bankas zeltu, neizdodot
nekādu kvītējumu, jo “tagad nav laika priekš tādiem niekiem”. Bet par
• 273 •
šiem niekiem Valsts bankas direktoram Šieroslavskim bija jāsamaksā
ar savu dzīvību. Kad lielinieki neatrada zeltu un ārzemju valūtas un
dabūja zināt, ka daļa naudas sadedzināta, viņi apcietināja direktoru
un augstākos ierēdņus. Tā kā direktors nevarēja uzrādīt kvīti par zelta
izdošanu un rīkojumu par naudas sadedzināšanu, tad lielinieki domāja,
ka nauda turpat noslēpta. Ar intensīvu pratināšanu viņi noveda direktoru
līdz tādam nervu sasprindzinājumam, ka viņš neizturēja un otrā dienā
izlēca pa logu no 3. stāva. Briesmīgi sadauzīts, viņš pēc dažām stundām
nomira. Paši lielinieki atzina, ka viņš esot bijis “čestnyj čelovek”28 un
savai valdībai uzticīgi kalpojis. Ģimenei tika paziņots, ka ar direktora
nāvi šī lieta ir izbeigta. Ģimeni atstāja mierā un viņa kabinets bankā
netika aiztikts, lai gan citās telpās tika izdarīta revīzija. Pat ieceltais
komisārs nelietoja nelaiķa direktora kabinetu, ievērojot it kā pietāti.
Vicedirektoru aizveda uz Krieviju. Pirms lietuviešu ienākšanas lielinieki
aizveda visu Valsts bankā esošo naudu, rakstāmmašīnas un dažus citus
piederumus uz Krieviju. Pirms lielinieku ienākšanas direkcija izmaksāja
ierēdņiem 3 mēnešu algu. Ieceltais komisārs atņēma ierēdņiem ne tikai
šo uz priekšu izmaksāto algu, bet koniscēja arī ierēdņu Savstarpējās
palīdzības biedrības kapitālu. Kad Pagaidu valdība to dabūja zināt,
viņa uzdeva komisāram atdot visu ieturēto naudu ierēdņiem atpakaļ un
returnēt29 arī Savst.[arpējās] pal.[īdzības] biedrības kapitālu.
Par fabriku un citu mantu izvešanu rakstīju jau 1. daļā – hronoloģiskajā
pārskatā.
Atsevišķās sarunās kareivji un pat virsnieki atzinās, ka viņi par
apstākļiem ārzemēs tikuši pilnīgi maldināti. Tagad viņi redzot, ka
šeit cilvēki daudz labāk dzīvojot, nekā Krievijā. Man stāstīja, ka viena
komuniste palikusi traka un skriedama pa ielu izpūrušiem matiem
kliegusi: “Nas obmanyvaļi! Nas 20 ļet obmanyvaļi!”30
Liekās, ka Krievijā trūkst ārstu un visādu speciālistu, jo lielinieki
viņus pierunāja braukt uz Krieviju; tur viņiem maksāšot algas. Tiem,
kuri negribēja, vienkārši pateica: “My i tak vas zaberjom” 31 un daudzus
aizveda.
Kad jau bija zināms, ka Viļņas agabalu nodos Lietuvai, vietējie komu-
nisti tomēr vēl gribēja sarīkot uz ātru roku tautas nobalsošanu par
pievienošanu PSRS. Pilsētas valdes un citu komunālo iestāžu darbiniekiem
uzdeva apstaigāt visus dzīvokļus un sastādīt vēlētāju listes. Arī konsulātā
ieradās tāds maģistrāta darbinieks, lai ievestu sarakstā vēlētājus. Viņš
ieveda kalpones.
Savā hronoloģiskajā pārskatā es jau aizrādīju, ka pakāpeniski cilvēkos
iesakņojās negatīvais noskaņojums pret lielinieku iekārtu un ilgošanās
pēc normāliem apstākļiem un naids pret žīdiem, kad pienākšot īstais
brīdis. Pat vietējie komunisti atzīstas, ka viņi maldināti par apstākļiem
Padomju Krievijā. Tagad viņi redzot, ka tur valdot trūkums un bads. To
apstiprina arī tie poļu virsnieki un kareivji, kuri bijuši kā karagūstekņi
aizvesti uz Krieviju un no turienes izbēguši.
• 274 •
Kad PSRS karaspēks ienāca Viļņā, tad kareivji viņiem stāstījuši,
ka tagad iešot uz Latviju un Igauniju. Virsnieku aprindās prātoja, ka
Padomju Krievija nogaidīšot, kamēr Rietumeiropas valstis un Vācija
noasiņošot savstarpējā cīņā, un tad komunisti iegūšot valdību pa visu
Eiropu. Tomēr PSRS karaspēka pelēkā masa atstāj tādu iespaidu, ka
viņa nevarēs būt par nopietnu pretinieku Vācijas, Francijas vai Anglijas
armijai. Pēc ienākšanas Viļņā kareivji strādniekiem atzinušies: “My vas
bojaļis, no teper vidim, čto u vas ņet orudij i tankov i uže ņe boimsja”32.
Viens provinces slimnīcas ārsts stāstīja, ka gājusi visa divīzija, kad
partizāņi pilnīgi negaidīti atklājuši uguni no dažiem ložmetējiem.
Izcēlies briesmīgs juceklis un panika. Tanki sabraukuši daudzus savējos.
Divīzijas komandieris tad briesmīgi lamājis savējos, ka viņi nobijušies
no dažiem ložmetējiem. Pēc tam pienācis slimnīcā lielāks transports
ievainotu. Ievainojumi bijuši galvenā kārtā muguras pusē; lauztas kājas
un rokas. (..)
1
Felikss Donass (1882–1971) – Latvijas diplomāts. No 1919. g. Latvijas sūtniecībā
Polijā, 1924. g. Latvijas goda vicekonsuls Viļņā, 1925.–1940. g. goda konsuls
Viļņā (faktiski bija pilntiesīgs štata ierēdnis, bet ārpolitisku iemeslu dēļ – sakarā
ar Latvijas neitrālo nostāju Polijas un Lietuvas konfliktā Viļņas jautājumā –
skaitījās goda konsuls).
2
Antans Trimaks (Trimakas) – Lietuvas diplomāts. 1938.–1939. g. padomnieks
sūtniecībā Polijā, 1939. g. 22. augustā iecelts par ģenerālkonsulu Viļņā.
3
Ādams Mickēvičs (Mickiewicz, 1798–1855) – izcils poļu 19. gs. dzejnieks un
dramaturgs.
4
Мы вас будем учить, привезем вам хлеба и вам будет хорошо (krievu val.) –
mēs jūs mācīsim, atvedīsim maizi un jums būs labi.
5
Kārlis Ābels (1887–?) – Latvijas valsts ierēdnis. Iekšlietu ministrijas Ārzemnieku
nodaļas vadītājs.
6
Turmonti (poļu val. Turmonty) – robežstacija Polijā, tagad Turmanta (lietuviešu
val. Turmantas) Lietuvā.
7
Боевое знамя (krievu val. – Kaujas karogs) – armijas laikraksts.
8
Jakims Žiļaņins (Жилянин, 1907–1979) – PSRS Komusnistiskās (boļševiku)
partijas funkcionārs Baltkrievijā, 1939. g. septembrī–7. oktobrī Viļņas pagaidu
pārvaldes vadītājs. F. Donass 1939. gada 29. septembra ziņojumā (aizsūtīt to
neizdevās un ziņojumu uz Rīgu personiski atveda F. Donass oktobrī) sūtniecībai
Maskavā aprakstīja vizīti pie J. Žiļaņina 28. septembrī, kurā pēdējais apsolīja, ka
Latvijas pilsoņi var palikt uz vietas un turpināt savu darbu, viņu īpašumi netiek
atsavināti, konsulāta telefona sakari tiks atjaunoti, tomēr pagaidām aizliegts
izbraukt uz ārzemēm bez PSRS iestāžu atļaujas. Sk.: LVVA, 2574. f., 3. apr.,
3248. l., 34. lp.
9
Віленская праўда (baltkrievu val. – Viļņas taisnība) – 1939. g. 22. septembrī–
25. oktobrī iznākušais “Baltkrievijas PSR Viļņas apgabala” laikraksts.
10
Пропуск (krievu val.) – caurlaide.
• 275 •
11
Latvijas goda konsuls Ļvovā 1929.–1940. g. janvārī bija Vits Suļimirskis
(Sulimirski, 1874–?).
12
Augustins Voldemars (Voldemaras, 1883–1942) – Lietuvas valstsvīrs. 1918.,
1926.–1929. g. Ministru prezidents, 1918. g. decembrī–1920. g. jūnijā ārlietu
ministrs. 1936. g. politiskā trimdā Francijā, 1940. g. atgriezās Lietuvā. Arestēts,
miris Vladimiras cietumā.
13
Janušs Jagmins (Jagmin, 1896–1948) – Polijas lauksaimniecības profesors, līdz
1939. g. strādāja Viļņas Universitātē.
14
Толкучка (krievu val.) – krāmu tirgus, utenis.
15
Pjotrs Kraskovs (Красков, 1897–?) – PSRS komunistiskās (boļševiku) partijas
funkcionārs Baltktievijā, 1939. g. 7.–28. okt. Viļņas pilsētas pagaidu pārvaldes
vadītājs.
16
Кошмар (krievu val.) – murgi.
17
Ježijs Dombrovskis (Dąbrowski, 1889–1940) – Polijas armijas apakšpulkvedis.
1919. g. pretpadomju partizāņu vienības vadītājs. 1939. g. komandēja kavalērijas
pulku kaujās pret Vāciju un PSRS, septembra beigās ar vairākiem desmitiem
ulānu iegāja Augustovas mežos. 1939. g. novembrī bēga uz Lietuvu, kur pēc tās
okupācijas arestēts, sodīts ar nāvi.
18
Vincs Vitkausks (Vitkauskas, 1890–1965) – Lietuvas armijas divīzijas ģenerālis.
1934.–1940. g. armijas inspektors, 1940. g. – armijas virspavēlnieks, 1940.–
1941. g. Sarkanās armijas 29. Teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris.
19
Jozs Šarausks (Šarauskas, 1894–1941) – Lietuvas armijas pulkvedis. 1930.–
1940. g. Ģenerālštāba Preses un izglītības daļas priekšnieks.
20
Niech Żyje Litwa (poļu val.) – Lai dzīvo Lietuva!
21
Acīmredzot domāta parādes forma.
22
Witaj, Litwo (poļu val.) – Sveika, Lietuva!
23
Mahorka – no viengadīgā nikotīnauga mahorkas gatavota tabaka.
24
Без разбору (krievu val.) – bez izvēles, nešķirojot.
25
“Мы уже не такие, какими были 20 лет тому назад. Мы несем вам культуру”
(krievu val.) – Mēs vairs neesam tādi, kādi bijām pirms 20 gadiem. Mēs nesam
jums kultūru.
26
Хам (krievu val.) – nekauņa.
27
Государственное политическое управление, ГПУ (krievu val.) – Valsts Poli-
tiskā pārvalde: 1922. gadā izveidotā Padomju Krievijas represīvā iestāde. Lai
gan šajā laikā tā jau bija reorganizēta un pārdēvēta par Valsts drošības galveno
pārvaldi (Главное управление государственной безопасности, ГУГБ), tautā to
turpināja saukt par G. P. U., arī čeku.
28
Честный человек (krievu val.) – godīgs cilvēks.
29
Returnēt – sūtīt atpakaļ.
30
Нас обманывали! Нас 20 лет обманывали! (krievu val.) – Mūs krāpa! Mūs 20
gadus krāpa!
31
Мы и так вас заберем (krievu val.) – Mēs vienalga jūs paņemsim.
32
Мы вас боялись, но теперь видим, что у вас нет орудий и танков,и уже не
боимся. (krievu val.) – Mēs no jums baidījāmies, taču tagad redzam, ka jums nav
lielgabalu un tanku, un jau nebaidāmies.
• 276 •
4.32. Izvilkums no bijušā sūtņa Varšavā L. Ēķa
vēstules Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta
vadītājam, sūtnim Londonā K. Zariņam1
(Vašingtonā, 1942. g. 20. decembrī)
Bijušais Latvijas pēdējais sūtnis Polijā L. Ēķis daļēji privātā vēstulē

kolēģim atspoguļo savu redzējumu un piedzīvoto 1939. g. septembrī,
kā arī to, kādas tālākas sekas bija tam, ka V. Munters bija pārtraucis
attiecības ar Poliju.
Mans “ārkārtējo apstākļu laikmets” sākās jau 1939. g.[ada] rudenī, kad
man zem vācu bumbām un artilērijas grāvieniem nācās atstāt Varšavu. Tie
bija mani pirmie “cietie rieksti” un liekas cietāki, kā pārējiem kolēģiem,
lai gan tagad un arī vēl mūsu grūtību sākumā kolēģi, kas nonāca, vai bija
boļševiku “bendesmaisu” varā, ir cietuši daudz vairāk par mums visiem.
Tā, piemēram, kolēga Kociņš2 droši vien vairs nav starp dzīvajiem, tāpat
kā viņa 1. sekretārs Alberts3 un militāratašejs plkv.-ltn. Zālītis4.
Tad man likās, ka Tavas grūtības ar angļiem, t. i., strīpošana no
Londonas diplomātiskā korpusa listes5, nav salīdzināmas ar tiem
notikumiem un apstākļiem, kur mēs bijām faktiskā “Ass valstu”6 varā vai
žēlastībā. (..)
Tad nāca straujie 1939. gada notikumi. Pēc Dancigas apmeklēšanas
1939. gada jūnijā es biju trīs nedēļu atvaļinājumā Rīgā (no 1939. g.
20. jūlija līdz 14. augustam). Manus novērojumus un slēdzienus es jau
tad biju noteikti izteicis gan prezidentam, gan ārlietu ministram un arī
kara ministram. Slēdziens bija: karš ir neizbēgams, Munters tam neticēja
līdz pēdējai dienai. Tā pienāca agrais 1939. g. 1. septembra rīts, kad
sūtniecības rūtis trīsēja visu dienu ar maziem pārtraukumiem. Karš bija
noticis fakts. Mūsu mierīga darba laikmets bija beidzies. Varšavas dienas
bija skaitītas. Bombardēšana kļuva ar katru dienu un stundu intensīvāka.
4. septembrī ar pēdējo vilcienu aizsūtīju uz mājām ģimeni. 5. septembra
rītā pienāca ārl.[ietu] min.[istra] Beka paziņojums, ka poļu valdība nevarot
vairs garantēt sūtņa drošību un tamdēļ lika man priekšā nekavējoši
evakuēties uz Nalenčuvu apm.[ēram] 20 km no Ļubļinas. Poļu valdība
būšot dot transporta līdzekļus arhīvu un personāla evakuēšanai, bet lai
pats sūtnis braucot tūliņ ar saviem personīgiem transporta līdzekļiem.
Tā es 5. septembra pēcpusdienā zem vācu bumbu un granātu grāvieniem
atstāju Varšavu, atstājot tikpat kā visu Varšavā, kur visa mana mantība
sadega 26. septembrī kopā ar valsts mantām, arhīvu, bibliotēku etc.
Svarīgākos arhīvus es gan jau pie laika biju nosūtījis uz Rīgu un līdz
automobilī paņēmu visnepieciešamāko tikai. Poļu Ārlietu ministrija solīja
transporta līdzekļus personālam un mantām, bet sajukums un saspīlējums
kļuva arvienu lielāks un nekad tos solītos transporta līdzekļus mūsu
sūtniecība nesagaidīja.
• 277 •
Brauciens no vienas vietas uz otru – 5. IX. 39 uz Nalenčuvu pie
Ļubļinas, 6. IX atkal prom: Ļvova un Kšemeņeca, 13. IX uz Zaļeščikiem,
15. IX uz Kutiem, kur arī pienāca dramatiskais 17. septembra rīts, kad
krievu boļševiku sarkanarmijas bandas ieklupa kā hiēnas jau sakautiem
poļiem mugurā. Kas viss bija jāpiedzīvo un jāpanes tais pāris nedēļās, to
šī pārskata raksturs un apmēri man neļauj aprakstīt, bet varu teikt, ka
bieži mūsu dzīvības bija apdraudētas.
1939. g. 17. septembra rītā saņēmu manā vasarnīcā no ārlietu ministra
Beka sekretāra sūtītu ar zīmuli rakstītu zīmīti poļu valodā, ar rīkojumu
nekavējoši doties uz Rumāniju, uz Černovicām. No citiem kolēģiem (kuru
lielākā daļa jau bija projām aiz Rumānijas robežas) dabūju dzirdēt par
krievu iebrukšanu poļiem mugurā. Īsts bandītu paņēmiens uz ko vienīgi
krievu un žīdu komunistu barveži ir spējīgi! Poļu valdība, armijas vadība
izrādījās jau Černovicās priekšā. Ārlietu ministrs Beks it kā solījies mūs
(misiju šefus) pieņemt atvadīšanās audiencē, bet izrādījās, ka rumāņi
uz vācu spiediena pamata to poļiem liedza un valdību internēja un Beks
vairs nevarēja kustēties pēc savas vēlēšanās. Tad poļu protokola šefa
palīgs salasīja mūsu vizītkartiņas un nonesa tās Bekam. Atnāca pēc tam
atpakaļ un nodeva Beka sveicienus un cerības ar mums redzēties labākos
apstākļos.
Ar šo atvadīšanos no Polijas ārlietu ministra plkv. Beka izbeidzās mana
misija Polijā un faktiski radās pārtraukums attiecībās. Polijas ieņemšana
no Vācijas un Padomijas arī faktiski bija Finis Poloniae7. Teorētiski es
vēl līdz šai baltai dienai varu sevi uzskatīt par Latvijas sūtni pie Polijas
valdības, bet visam tam nav nekādas praktiskas nozīmes, kamēr mums
pašiem nav savas valdības un kamēr poļu spēki ir arī gaužām vāji kaut ko
grozīt vai kārtot pēc savas gribas. No Tavas vēstules kolēģim Bīlmanim8
(1942. gada 10. aprīļa), no kuras Tu man laipnā kārtā piesūtīji norakstu,
redzu, ka Jūs abi kaut ko esiet kārtojuši attiecībā uz Klopotovski un mani,
bet ko īsti, to nedz Tu, nedz Bīlmanis man neesiet devuši zināt. Munters
man 1939. gada 23. septembrī ar šifrētu telegrammu paziņoja par sakaru
pārtraukšanu ar Klopotovski un vēlāk man paskaidroja, kāpēc tas darīts.
Es Bukarestē atrazdamies, uzturēju sakarus ar Polijas vēstnieku grāfu
Račiņski9, bet visur es manīju un dzirdēju, kā poļi aso Muntera rīcību bija
ļoti sāpīgi sajutuši. Pazīstot drusciņ poļus, es domāju, ka viņi šo Muntera
pārsteidzīgo soli ilgi, ilgi mums par ļaunu pieminēs un atminēs. Žēl, bet
nav mūsu spēkos tur kaut ko grozīt.
Beidzot man jāpiezīmē, ka pagājušā gada maijā es mēģināju nodot
pieklājības vizīti šejienes poļu vēstniekam10, bet es nesagaidīju atbildi
no sekretāra, kurš solījās man paziņot laikus, kad vēstnieks mani varētu
pieņemt. Oiciāli es nekad neesmu dzirdējis, ka es būtu poļiem persona
non grata11, bet, tā kā viņi manu vizīti nepieņem, tad droši vien viņiem ir
kaut kas pret mani.
Tas būtu viss, ko es lietderīgi varētu Tev ziņot par manas darbības
pārtraukšanu ar Polijas valdību un par manām attiecībām ar pēdējo.
• 278 •
Boļševiku iebrukuma laikā Latvijā citām valdībām iesniegtos protestus
es Polijas valdībai netiku piesūtījis, jo zināju, ka poļi uzskatīja, ka viņiem
sakaru ar Latviju nav, lai gan Munters man uzdeva sakarus ar Polijas
vēstnieku uzturēt. (..)
Avots: Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas arhīvs, Londonas arhīvs, 49. kaste:
K. Zariņa sarakste ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem 1941.–1944. gadā.
1
Kārlis Zariņš (1879–1963) – Latvijas valstsvīrs un diplomāts. No 1919. g.
diplomātiskais pārstāvis, no 1921. g. sūtnis Somijā, no 1925. g. – Zviedrijā,
1930.–1933. g. – Igaunijā. Vienlaikus 1931.–1933. g. ārlietu ministrs, no 1933. g.
sūtnis Lielbritānijā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. g. – diplomātiskā un konsulārā
dienesta vadītājs Rietumos.
2
Fricis Kociņš (1895–1941) – Latvijas armijas virsnieks, diplomāts. 1932.–1936. g.
kara aģents (militārais atašejs) Lietuvā, pulkvedis-leitnants. No 1936. g. sūtnis
PSRS. 1940. g. septembrī apcietināts, 1941. g. jūlijā izpildīts nāvessods.
3
Pauls Alberts (1901–1941) – Latvijas diplomāts. No 1939. g. I šķiras sekretārs
sūtniecībā Maskavā. Apcietināts 1940. g. jūlijā, 1941. g. jūlijā izpildīts nāves-
sods.
4
Jānis Zālītis (1897–1941) – Latvijas armijas virsnieks, pulkvedis-leitnants. No
1937. g. kara aģents (militārais atašejs) PSRS. 1940. g. augustā apcietināts,
1941. g. jūlijā izpildīts nāvessods.
5
1942. g. 27. jūnijā Lielbritānijas valdība pieņēma lēmumu svītrot Baltijas
valstu sūtņus no diplomātisko pārstāvju saraksta, turpmāk minot tos tikai
īpašā saraksta pielikumā. Tomēr sūtniecībām tika atļauts turpināt pildīt savas
funkcijas, izņemot politiskās.
6
Ass valstis – domāta “Berlīnes-Romas-Tokijas” jeb Vācijas, Itālijas un Japānas
savienība, ko šādi dēvēja tautā un politiskajās aprindās.
7
Finis Poloniae (franču val.) – Polijas beigas.
8
Alfreds Bīlmanis (1887–1948) – Latvijas diplomāts. No 1920. g. Ārlietu ministrijas
Preses nodaļas vadītājs. 1932.–1935. g. sūtnis PSRS, pēc tam – ASV.
9
Rodžers Račiņskis (Raczyński, 1889–1945) – Polijas valsts ierēdnis, diplomāts.
1929.–1934. g. Poznaņas vojevoda. 1938. g. iecelts par vēstnieku Rumānijā. Pēc
vēstniecības likvidācijas pārcēlās uz Turciju, vēlāk – Lielbritāniju. 1942.–1944. g.
sūtnis pie Grieķijas emigrācijas valdības Londonā, 1944.–1945. g. Grieķijā.
10
Polijas Emigrācijas valdības vēstnieks ASV 1941.–1945. g. bija Jans Marija
Cehanovskis (Ciechanowski, 1887–1973) – Polijas diplomāts, 1925.–1929. g.
sūtnis ASV, 1939. g. septembra beigās iecelts par Trimdas valdības Ārlietu
ministrijas ģenerālsekretāru.
11
Persona non grata (latīņu val.) – nevēlama persona.
• 279 •
Karte «Polijas Republika līdz 1938. gada rudenim»
•
281
•
Pielikums
Kartes avots: Latviešu konversācijas vārdnīca. 17. sēj. Rīga: A. Gulbja apgādībā, 1938.
1
PERSONU RĀDĪTĀJS
A Benešs Edvards 55, 56, 58, 59, 61,
Ahi 249 68, 170
Aironsaids Viljams E. 220, 222 Bernšteina Freda 209, 217
Akels Frīdrihs Karls 34, 37 Bērziņš Alfrēds 41, 43, 54, 56
Alberts Pauls 277, 279 Bīlmane Halina 215
Arciševskis Miroslavs 46, 54, 91, Bīlmanis Alfreds 215, 278, 279
92, 119, 153, 167, 180 Birznieks Aleksandrs 26, 27
Blanks Pēteris 249, 253
Ā Blešiņskis sk. Fereks-Blešiņskis Ježijs
Ābels Kārlis 265, 275 Bocjaņskis Ludvigs 154, 156
Āboltiņš Nikolajs 56, 58 Bonē Žoržs 42, 43, 149, 206, 214
B Bošs de Rozentāls D. 253
Briāns Aristīds 215
Balodis Jānis 146, 147, 193, 194,
Burkhards Karls Jākobs 163, 165,
238, 239 182, 183
Beks Juzefs 14, 15, 16, 17, 19, 20, Bžeščiņskis Stefans 256, 260
21, 22, 24, 29, 31, 32, 33, 34, 37,
38, 39, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, C
48, 49, 50, 52, 54, 55, 57, 58, 60, Cehanovskis Jans Marija 279
62, 63, 64, 65, 66, 67, 68, 69, 70, Č
72, 75, 76, 77, 79, 80, 81, 82, 85,
Čāno Galeaco 75, 77, 95, 96, 97,
86, 87, 88, 89, 95, 96, 97, 98, 99,
107, 110
100, 102, 104, 106, 107, 110,
Čapliks Jūlijs 33, 36
111, 112, 114, 117, 118, 119,
Čečots 270
120, 121, 122, 123, 126, 128,
Čemberlens Nevils Arturs 42, 43,
131, 132, 133, 134, 138, 143,
103, 120, 121, 123, 124, 126,
146, 148, 153, 154, 166, 167,
132, 139
172, 173, 174, 179, 180, 183,
187, 188, 195, 199, 200, 206, D
207, 216, 218, 220, 225, 229, Dafs-Kūpers Alfreds 50, 52
230, 254, 277, 278 Dailide Broņus 25, 194
1
Boldā (pustrekniem cipariem) norādīta lappuse, kurā par personu dotas īsas
biogrāiskās ziņas.
• 283 •
Daladjē Eduārs 127, 189 Harvats Francišeks 28, 30, 31, 32,
Daukants Teodors 32, 36 34, 35, 38, 179, 180
Ditlefs Nilss Kristians 217, 220 Hendersons Nevils 196, 198, 213
Dmovskis Romāns 26, 27 Himlers Heinrihs 97, 99
Dombrovskis Ježijs 270, 276 Hitlers Ādolfs 15, 46, 48, 49, 51,
Donass Felikss 264, 275 52, 64, 70, 75, 76, 77, 80, 87,
Doreds Jānis Reinholds 216, 219 88, 89, 90, 104, 105, 108, 111,
Dreksels-Bīdls Entonijs Dž. 85, 86 114, 119, 124, 128, 133, 135,
Dvoraks Staņislavs 170 138, 150, 164, 169, 176, 177,
E 181, 182, 184, 185, 192, 195,
205, 210, 211, 213, 232, 234,
Eglīts Arnolds Krišjānis 217, 219
248, 253, 255
Epiks Oskars 250, 253
Hodackis Marjans 181, 182
Ernsts Karls Gustavs 242, 249, 252
Hortijs Miklošs 77
Ē
I
Ēķe Alma 215
Išī Kikudžiro 161, 165
Ēķis Ludvigs 54, 55, 65, 67, 72, 74,
75, 87, 95, 97, 99, 112, 114, 117, J
118, 122, 124, 129, 131, 152, Jagmins Janušs 268, 276
167, 171, 172, 175, 179, 182, Jankovskis Tadeušs 256, 260
192, 208, 209, 211, 212, 215, K
216, 242, 277
Kaņa Kalmans 86
F Karols II 231
Fereks-Blešiņskis Ježijs 100, 101 Kaspšickis Tadeušs 149, 150, 173
Forī Luijs 173, 174 Kellogs Franks Billings 215
Forsters Alberts 164, 165, 166, 177, Kenards Hovards Viljams 33, 36,
183, 188, 189, 207 42, 167, 169, 199, 219
G Keriljē Anrī de 57, 58
Kinstbergs 249
Gafenku Grigore 97, 98, 99, 229,
Kivikoski Bruno R. 217, 220
230
Klopotovskis Ježijs 127, 128, 129,
Gamelēns Moriss Gistavs 150
180, 237, 239, 260, 261, 278
Gēbelss Jozefs 51, 52, 168, 176
Kļims Petrs 30, 36
Gērings Hermanis Vilhelms 19, 21,
Kobiļaņskis Tadeušs 31, 36, 39, 65,
22, 51, 54, 188
91, 119, 180, 187, 241
Greizers Arturs 163, 165, 177
Kociņš Fricis 277, 279
Grigorkea Georgs 229, 230, 231
Kohenhauzens Konrāds fon 248,
Grosvalds Oļģerds 22, 171
253
Gžibovskis Vaclavs 38, 40, 43, 71,
Kolberns Viljams H. 46, 81, 85
148, 174, 222, 223, 232, 254
Kollass Kimons 21, 22
H Korzovs 271
Haha Emīls 118 Kraskovs Pjotrs 269, 276
Halifakss Edvards Frederiks 190, Krieviņš Edgars 34, 37, 218, 251
191, 199, 213, 231 Krofta Kamils 58, 60
• 284 •
Kurciušs Ježijs 240, 252 Moltke Hanss Ādolfs fon 39, 40, 96,
Kutšeba Tadeušs 246, 252 108, 113, 117, 123, 153
Kutuzovs Mihails 223, 224, 257 Moscickis Ignacijs 15, 36, 52, 55,
Kvjatkovskis Eugeņjušs 112, 114, 56, 58, 80, 118, 172, 173, 195,
119 204, 206, 230, 241
L Munters Vilhelms 21, 22, 28, 35, 37,
38, 44, 65, 95, 97, 99, 117, 118,
Lagzdiņš Vilis 266
122, 124, 127, 128, 129, 131,
Laidoners Johans 129, 130, 131, 134
146, 147, 152, 167, 171, 175,
Langins Arnolds 209, 217, 240
179, 182, 208, 209, 211, 212,
Laubers 240
215, 216, 237, 238, 240, 260,
Leopolds III 210, 211
261, 263, 264, 277, 278, 279
Lesters Sīns 163, 165
Lozoraitis Stasis 29, 30, 32, 35 N
Lubeņskis Mihals 91, 92, 101, 119, Napoleons I, Napoleons Bonaparts
167, 186, 217 223, 224, 257
Luce Viktors 176, 178 Nazarovs 258
Lukaševičs Juljušs 149, 150, 185 Neimans-Neirode Karls Ulrihs 248, 253
Ļ Noels Leons 21, 22, 33, 34, 42,
207, 219
Ļipskis Juzefs 49, 51, 52, 62, 63,
Nordvigs Bruno 110
64, 80, 107, 114, 117, 133, 188,
Norvids-Neigebauers Mečislavs 220,
199, 200, 207, 210
221
Ļisevičs Adams 240, 245, 252
Nukša Mārtiņš 260, 261, 263
Ļistopads Pāvels 39, 40, 43
Ļitvinovs Maksims 34, 36, 38, 39, O
43, 48, 71, 73, 75, 128, 174 Otto Helmuts 249, 253
Ļubomirskis Stefans 109, 110 P
M Paderevskis Ignācijs Jans 69, 70
Markuss Hanss Johans 31, 36, 38, Paļevičs 170
39, 40, 45, 46, 130, 241, 246, Papē Kazimežs 58, 60
248, 250, 251 Paprockis Staņislavs Juzefs 94, 95
Maršalka Lidija 209, 218 Pervencovs 218
Martinsons Gustavs 264 Pēteris I 154, 155, 156
Maruševskis Arturs Tomašs 155, Pijs XII 210, 211
156, 273 Pilsudskis Juzefs 14, 15, 16, 20, 32,
Matejko Jans 246, 253 50, 52, 63, 77, 82, 90, 95, 96,
Matusiņskis Ježijs 259, 260 104, 125, 126, 136, 138, 156,
Mickēvičs Ādams 265, 267, 269, 248, 253
270, 271, 275 Pļavpāvuls Gustavs 240, 241, 243,
Mirons Vlads 30, 36 244, 245, 249, 251, 252
Molotovs Vjačeslavs 148, 174, 186, Pols-Bonkūrs Žoržs 42, 43
202, 223, 227, 233, 236, 254, Potjomkins Vladimirs 71, 72, 148,
255, 256, 257, 258, 259, 266, 154, 174, 223, 227, 231, 232,
269 254, 256, 257, 258, 259, 260
• 285 •
Potockis Juzefs Alfreds 167, 170 Stašis 270
Prhala Ļevs 170, 171 Stažiņskis Stefans Broņislavs 240,
Pšesmickis Vaclavs 24, 25, 180 241, 245, 246, 252
R Stegmanis Arturs 95, 97, 100
Strautmans Felikss 177, 178
Račiņski 247, 253 Strengs Viljams 166, 167, 168, 171,
Račiņskis Edvards Marija 50, 51, 172
190, 191, 213, 236 Stroņskis Staņislavs 169, 171
Račiņskis Rodžers 278, 279 Suļimirskis Vits 276
Raštiķis Stasis 154, 156
Ribalko Pāvels 43, 44 Š
Ribentrops Joahims fon 62, 64, 75, Šarausks Jozs 270, 271, 276
76, 77, 80, 81, 87, 89, 97, 107, Šaronovs Nikolajs 154, 156, 174,
108, 109, 110, 113, 114, 115, 220, 256
116, 133, 185, 186, 187, 196, Šaulis Jurģis 123, 217
199, 200, 207, 210, 234, 236 Šelia Rūdolfs fon 193
Ridzs-Smiglijs Edvards 15, 34, 37, Šeluto-Verovkins 266, 267
40, 57, 80, 112, 113, 118, 123, Šembeks Jans 33, 36, 39, 50, 80,
125, 195, 203, 221, 228, 229, 110, 170, 173, 174, 179, 180,
244, 246 181, 186, 188, 192, 217, 256
Romans Antonijs 41, 43 Šieroslavskis 274
Romers Tadeušs 101, 102 Škirpa Kazis 38, 39, 40, 44, 45, 46
Rosso Augusto 258, 259, 260 Šķenders Jānis 266
Rūzvelts Franklins Delano 135, 196, Šleihers Kurts fon 108, 110
210, 211 Šmits Konstantīns 241, 242, 245,
S 246, 247, 248, 249, 250, 252
Šmits Pauls Otto 77, 79
Sāms Heinrihs Frīdrihs 165 Šneersons Dina 250
Sandecka E. 251 Šperlings 248, 249
Santoss Mendess Cezars de 219 Šūlenburgs Frīdrihs Verners fon der
Savickis Jurģis 30, 31, 32, 35 186, 223, 258, 260
Sēja Ludvigs Kārlis 31, 33, 35, 36, Šušnigs Kurts 21, 22
179, 180, 271
Selters Karls 147, 169, 262 T
Serains Staņislavs 23 Tauers Redžinalds Tomass 158, 165
Sīdss Viljams 231, 234 Tiškēvičs Aleksandrs 36
Skarlets Pīters 36 Tolstojs Aleksejs 156
Skladkovskis Slavojs Felicjans 112, Trimaks Antans 264, 270, 275
113, 118 Tripjē Žans 192
Slaveks Valerijs 125, 126, 155 U
Slaviks Jurajs 41, 42, 43, 55
Ulmanis Kārlis 35, 38, 238
Smetona Antans 29, 35
Urbšis Jozs 109, 110
Sokolovskis Vladislavs 91, 92
Stalažs Vilis 209, 217 V
Staļins Josifs 202, 234, 235 Vagners Jans 91, 92
Starostins 266 Valdemārs Krišjānis 32, 36
• 286 •
Valentino Pjetro Arone di 44, 45, 46 Vords Preiss Džordžs 42, 43
Vallenšteins Albrehts 218, 220 Vorošilovs Kliments 255, 260
Valters Miķelis 21, 22, 31, 32, 34, Z
36, 37, 38, 41, 44
Zālītis Jānis 277, 279
Vang King Kī 219
Zaņevskis Henriks 167, 170
Veiczekers Ernsts fon 207
Zarihta Apoloniušs 91, 92
Veņava-Dlugošovskis Boļeslavs 51, 52
Zariņš Kārlis 277, 279
Vileišis Vītauts 29, 35
Zēbergs Nikolajs 209, 217, 242, 245
Vilhelmīna 210
Zeliksons Zāmuels 267
Vilsons Tomass Vudro 157, 165
Zindrams-Koscjalkovskis Marjans
Vitkausks Vincs 270, 276
119, 121
Vitoss Vincentijs 120, 121, 125, 155
Vojteckis Francišeks 240, 241, 243, Ž
244, 245, 252 Žeļigovskis Lucjans 155, 156
Voldemars Augustins 267, 276 Žiļaņins Jakims 266, 275
• 287 •
Sērija “Vēstures avoti augstskolai”. VI sējums
POLIJA UN 1938.–1939. GADA STARPTAUTISKĀ KRĪZE EIROPĀ

Ēriks Jēkabsons
Redaktors Juris Goldmanis
Maketētāja Ieva Zarāne
Izdevējs “LU Akadēmiskais apgāds”

Iespiests SIA “Latgales druka”

Polija Un 1938 1939 Gada Starptautiska K PDF

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

You might also like

Polija Un 1938 1939 Gada Starptautiska K PDF

Uploaded by

Document Information

Original Title

Copyright

Available Formats

Share this document

Share or Embed Document

Sharing Options

Did you find this document useful?

Is this content inappropriate?

Copyright:

Available Formats

Polija Un 1938 1939 Gada Starptautiska K PDF

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”

POLIJA UN 1938.–1939. GADA

Sastādījis, tulkojis un komentējis

POLIJA UN 1938.–1939. GADA

Vēstures avotu krājums

Sastādījis, tulkojis un komentējis

Sērija “Vēstures avoti augstskolai”/ Atbildīgais redaktors

Polija un 1938.–1939. gada starptautiskā krīze Eiropā : vēstures avotu

Krājums sagatavots un izdots par

© Ēriks Jēkabsons, 2010

1.1. Izvilkums no Latvijas sūtņa M. Valtera1

M. Valtera ziņojumā atspoguļota Polijas valdības reakcija uz 12. martā

1.2. Polijas valdības oiciālais ziņojums sakarā ar

Neraugoties uz abu pušu vairākkārtējiem mēģinājumiem nodibināt

Polijas ārlietu ministra J. Beka prombūtnē Ārlietu ministrijas Austrumu

1.4. Lietuvas valdības nota Polijas sūtnim Igaunijā

Kopumā Polijas ultimatīvā nota bija samērā mērena, jo nesaturēja

Ziņojuma autors atspoguļo reakciju uz Polijas un Lietuvas konliktu

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2391. l., 11.–12. lp.

Latvija jau kopš 1919.–1920. gada bija centusies ieturēt neitrālu

1.7. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu

Sarunā ar Latvijas sūtni Polijas ārlietu ministrs izteica savu viedokli

1.8. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums

Ierodoties Varšavā Lietuvas sūtnim K. Škirpam, viņš pievienojās jau

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 79.–81. lp.

Čehoslovākijas sūtnis sarunā ar M. Valteru atspoguļoja savu viedokli

Avots: LVVA, 2575. f., 7. apr., 2379. l., 110.–112. lp.

1.10. Latvijas sūtņa M. Valtera ziņojums ārlietu

Savā pēdējā ziņojumā no Varšavas M. Valters atspoguļo savus iespai­

Sarunā skaidri iezīmējas Polijas nostāja pret Tautu Savienību un

Avots: Dokumenty z dziejów polskiej polityki zagranicznej 1918–1939. Red.

2.2. Polijas ārlietu ministra J. Beka instrukcija

16. septembrī Polija starptautiskā līmenī izvirzīja prasību pēc Cešinas

2.3. Latvijas sūtņa L. Ēķa1 konidenciālais ziņojums

Dokuments atspoguļo starptautisko situāciju un Polijas attieksmi pret

2.4. Čehoslovākijas prezidenta E. Beneša1 raksts

19. septembrī Čehoslovākijas ārlietu ministram tika iesniegta Polijas

2.5. Latvijas sūtniecības pagaidu vadītāja N. Āboltiņa1

21. septembrī Čehoslovākijas valdība paziņoja Lielbritānijai un

2.6. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē1 Čehoslovākijas ārlietu

25. septembrī Čehoslovākijas valdība atbildes notā noraidīja Polijas

2.7. Polijas sūtņa Prāgā K. Papē Čehoslovākijas ārlietu

Minhenes konference 29.–30. septembrī un tās rezultāti, kā arī Polijas

2.8. Vācijas Ārlietu ministrijas ierēdņa V. Hēvela1

8. oktobrī Austrumčehoslovākijā (Aizkarpatu Ukrainā) izveidotā

J. Beks personiski Latvijas sūtnim izklāstīja savas aktuālās ārējās

2.10. Latvijas sūtniecības Ārlietu ministrijai

1938. g. rudenī Polijā parādījās neapmierinātības pazīmes ar

2.11. Polijas valdības paziņojums

Pēc Minhenes vienošanās PSRS attieksme pret Poliju uzlabojās, jo

2.12. Latvijas sūtņa L. Ēķa ziņojums Ārlietu ministrijai

1938. g. nogalē notika aktīvas Polijas un PSRS sarunas saimniecisko

Poļu vēsturnieki, runājot par Polijas–Čehoslovākijas attiecībām šajā

L. Ēķis ziņojumā raksturo J. Beka un Ā. Hitlera tikšanās ārpolitisko fonu

2.15. Vācijas tulka P. Šmita1 piezīmes par kanclera

1938. g. decembra vidū J. Beks bija uzdevis vēstniekam Vācijā panākt

Pēc sarunas J. Beks guva iespaidu, ka Polijas attiecības ar Vāciju

2.17. ASV militārā atašeja Polijā V. Kolberna1 pārskats

Savā pēdējā ziņojumā no Varšavas M. Valters atspoguļo savus iespai

Latvijas sūtnis precīzi atspoguļo Varšavā šajā laikā valdošo noskaņo

Aprīļa otrajā pusē PSRS deva Vācijai mājienu, ka ir ieinteresēta zinā

Dokuments atspoguļo Vācijas un personiski kanclera Ā. Hitlera gata

Diplomātiskas sarunas par iespējamu militāru savienību starp Liel