Kultūras mantojums ir dabā saglabājamās pagātnes civilizāciju

pēdas, bet kultūras mantojuma veidi tie jau ir pieminekļi un citi

vērtīgi priekšmeti, ko darinājuši mūsu senči. Šādas lietas ir laika
pārbaudītas un tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Pie kultūras
mantojuma objektiem pieder nekustamie īpašumi, kas radušies
vēsturisku notikumu rezultātā, kas ir vērtība no vēstures,
arheoloģijas, arhitektūras, pilsētbūvniecības, mākslas viedokļa, kas ir
laikmetu un civilizāciju liecība, autentiski informācijas avoti par
kultūras iedzimšanu un attīstību. Par kultūras mantojuma objektiem
var uzskatīt dažādas izcelsmes vēsturiskos pieminekļus, piemēram:
Cilvēka radītās radīšanas vietas un teritorijas jeb cilvēka un
dabas kopradījumi, arī tautas mākslas darbu sadzīves vietas;
vēsturisko apmetņu centri, piemiņas vietas, kultūras un dabas
ainavas, kas saistītas ar tautu un citu etnisko kopību veidošanās
vēsturi.
Priekšmeti, ūdens priekšmetu būvju daļas, piemēram, jūras
pieminekļi un memoriālie kompleksi, jūras tempļi, svētvietas u.c.
Ansambļi — izolētu vai apvienotu pieminekļu, ēku un būvju,
pils, dzīvojamās, sabiedriskās, administratīvās, tirdzniecības,
ražošanas, zinātniskās, mācību nozīmes, kā arī reliģiskas nozīmes
pieminekļu un būvju grupas, ainavu arhitektūras un dārzu un parku
mākslas darbi (dārzi, parki, skvēri, bulvāri).
Visi kultūras mantojuma objekti tiks sadalīti divos veidos.
Pirmie var būt kustīgi, tie ir priekšmeti, kam ir īpaša kultūras nozīme.
Kas nezaudē vērtību pēc pārvietošanās un otrādi nav kustīgi. Parasti
tie ir pieminekļi vai citi vērtīgi transporta priekšmeti, kuru dēļ zudīs
vērtība vai deformācija.
Kultūras mantojuma objekti iekļaujami vienotajā valsts sarakstā
likumā noteiktajā kārtībā un pakļauti valsts aizsardzībai. Valsts
uzskaitē ir arī apzinātie kultūras mantojuma objekti, kuri ir pakļauti
valsts aizsardzībai pirms lēmuma pieņemšanas par to iekļaušanu
sarakstā vai par atteikšanos iekļaut