Mīts skaidro īstenību, vēršoties pie pagātnes, pie aizlaikiem, kad pasaule vēl tikai radās, kad no haosa

veidojās kārtība, organizētība, stabilitāte, precīzāk - mājvieta cilvēkam.

Mīts- nostāsts par to, kā radusies pasaule un visas būtnes, kas to apdzīvo.
Mythos- vārds, runa, nostāsts.
Mītu skaidrotāji- antīkie filozofi un vēsturnieki- Empdokls, Eihēmers, Hērodots.
Mitoloģiskās tradīcijas avoti:
1. Homērs- eposi Iliāda, 4. Tradēģiju autori- Aishils, Sofokls,
Odiseja(8.gs.p.m.ē.) Euripids.
2. Hēsiods- Teogonija, Darbi un 5. Rodas Apollonijs- Arogonautika
dienas(8.gs.p.m.ē.) 6. Antīkie mitogrāfi- Apollodors,
3. Homēriskās himnas Pausānijs
7. Romiešu autori- Vergilijs, Ovidijs
Mitoloģijas ētiskā nozīme
1. Radosšās izdomas elementi, savdabīga izteiksme.
2. Skaistums kā dievišķā substance Homēra eposos
3. Teratomorfisms- skaistā, baisā, brīnumainā apvienojums.
4. Komiskā katastrofas aina Hēsioda Teogonijā.
5. Zeva un mītisko varoņu valstība
6. Harmonija
7. Skaistums un aktivitātes un nemiera radītājs.
Arhaiskais periods(Toniskais periods)
Arhaios- nozīmē sens Anthropos- cilvēks
Chthon- zeme nozīmē Zoon- dzīvnieks
Teras- briesmonis(sengrieķ.)- senākās būtnes Phyton- augs
ar baisu izskatu.
Arhaiskai pasaulei raksturīgs
 Mirstīga pasaule, dievi
 Neskaidra, nav skaidri apveidi
 Teratomorfisms
 miksantropisms
Pirmsantnropomorfiskais periods- jauktās formas, cilvēks vēl nav nodalījis sevi no augiem un
dzīvniekiem, miksējas.
Miksantropisks tēls- cilvēks krustojumā ar dzīvniekiem, augiem-kentaurs, medūza,
Agrīnā perioda iezīmes visspilgtāk saskatāmas pasaules radīšanas mītos. No Haosa, kurā slēpjas radošā
iespējamība, vispirms izdalās Gaja - zeme, tad dzimst Tartars - kosmosa dziļumi, bezdibenis, visa
sākums un gals, un Eross - kosmisks auglības spēks.

Haoss
Senie grieķi iztēlojās Haosu kā lielu muti. Haoss bija bezdibenis, kurā sajaukušies četri elementi -
zeme, gaiss, ūdens un uguns. Pēc grieķu dievu ģenealoģijas no Haosa dzīlēm radusies Zeme (Gaja),
Tartars (neizmērojamās un nesasniedzamās pazemes dzīles ,pazemes cietums)un Erots, un vēlāk Erebs
un Nakts. Haoss simbolizē nekārtību, sarežģījumu.
Gaja
Gaja tiek uztverta kā stihiski radoša būtne, auglības simbols, tā ir māte
visam dzīvajam - pasaulei, dieviem, dēmoniem, cilvēkiem. Varenā, auglīgā
Geja-Zeme radīja dēlu Urānu – zilās bezgalīgās debesis. Tad viņa pārī ar
Urānu radīja divpadsmit Titānus – pirmatnējos dabas spēkus. Pēc Hesioda
titāni bija Olimpa dievu priekšteči. Gajas nesavaldītos dabas spēkus
simbolizē viņas radītie briesmoņi (giganti, Tīfons, simtroči u. c.). Šī
dieviete ir mātes klēpis, kurā sākas dzīvība, bet viņa ir arī kaps, kurā tā pati
dzīvība atgriežas.
Nikte(nakts)
Nikte sengrieķu mitoloģijas kosmogonijā tiek uztverta kā nakts personifikācija un tiek raksturota kā
tumša migla un dūmaka, kas aizēno dienas gaismu un debesis. Nikte var būt gan draudīga un nāvējoša,
gan arī laipna un mieru nesoša pēc dienas rūpēm. Viņai piemitušas pareģošanas spējas, tāpēc dažkārt ar
Nikti tiek saistīti orākuli.
Tartars
Tartars ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso vietu, kas atrodas vēl dziļāk par Aīda
pazemes valstību. Tartars ir bezgalīga, tumša bezdibens personifikācija. Par Tartaru var saukt gan pašu
pirmatnējo dievu, gan arī vietu, ko tas apzīmē. Tartars kā vieta var tikt izmantots kā cietoksnis,
kurā ieslodzīt dievības, kurām nolemtas mokas un ciešanas, kas tiek sodīti, vai tos, kas uz
zemes vairs nav vēlami. Tā kā Tartars ir bezgalīga, tumša bezdibens personifikācija, tad mākslā
tā portretējumi tikpat kā nav sastopami, arī atsevišķi tempļi Tartaram nav veltīti.
Erots
Erots ir gan sengrieķu mitoloģijas pirmatnēja dievība, kas iemieso iekāri un vēlmi turpināties,
gan mīlas dievs. Erots ir iekāres, kaisles un mīlestības personifikācija, bieži raksturots kā ļoti
skaists dievs, kuram ir spēja atņemt saprātu gan dieviem, gan mirstīgajiem. Erots simbolizē
milzīgu pirmatnēju spēku, kas liek dzīvībai turpināties.
Erebs
Erebs ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso vistumšāko pazemes valstības tumsu.
Erebs sengrieķu mitoloģijas kosmogonijā tiek raksturots kā kaut kas mūžīgi tumšs. Dažkārt tiek veidots
nošķīrums starp Tartaru (Τάρταρος) un Erebu, bet dažkārt to definīcijas pārklājas, un tie abi tiek
uzlūkoti kā dažādi Aīda valstības apzīmējumi. Erebs līdzīgi kā Tartars ir tālu no pasaules notikumiem,
un tāpēc tieši neiesaistās pasaules radīšanas notikumos. Par Erebu var saukt gan pašu pirmatnējo dievu,
gan arī vietu, ko tas apzīmē. Erebs simbolizē mūžīgu tumsu. Tā kā Erebs lielākoties tiek uzlūkots kā
abstrakta, mūžīga tumsa, reti kā personificēta dievība, mākslā tā portretējumi tikpat kā nav sastopami.
Urāns
Urāns ir debesu personifikācija, varenās Gājas (Γαῖα) radīts dievs, ko viņa vēlāk apņem par vīru. Urāns
tiek raksturots kā zvaigžņots plašums, kas var apsegt Gāju un sniegt dieviem vietu. Tāpēc Urāns var
tikt uztverts kā antropomorfa dievība vai abstrakti kā vieta – debess jums. Urānam piemīt radīšanas
funkcija un funkcija būt par debess jumu, kas pārklāj zemi un ir mājvieta nākamo paaudžu dieviem.
Fetišms- dažādu priekšmetu pielūgšana un izmantošana, uzskatot, ka priekšmets ir pārdabisks spēks,
kurš var palīdzēt.
Grieķu tautas viens no pirmatnējiem reliģijas veidiem ir fetišms, kad dāvināšanas objekti ir nedzīvi
priekšmeti, kuros, pēc ticīgo domām, iemīt labais un ļaunais gars. Gluži parastus neaptēstus klints
bluķus dažkārt nosauca dievu vārdos un glabāja svētnīcā.
Senais cilvēks dzīvoja sakralizētā pasaulē, kas pastāvēja kopā ar profāno.
Nimfas un dēmoniskās būtnes
Nimfas
Hamadriādes- koku dobumu nimfas; (ir mirstīgas) nomirst, kad tiek nocirsts koks.
Driādes- meža nimfas, labvēlīgas cilvēkam.
Najādas- vairāk saistītas ar upēm, strautiem, avotiem, tās spēj pareģot un dziedināt.
Nereīdas- lielu ezeru un jūru nimfas, tās atbild par jūras uzvedību; labvēlīgas cilvēkiem, naktī dejo,
dzied par jūras virsmu.
Oreādas- kalnu nimfas; tās nav nedz nemirstīgas, nedz mirstīgas (jo kalni nemirst un nedzimst, tie nav
dzīvi.
Dēmoniskās būtnes
Daktili- dēmoniskas būtnes, kas tika uzskatītas par Rejas (Kibeles) pavadoņiem, dzīvoja Idas kalnā
Frīģijā (vai Krētas salā), tiem tika piedēvēta dzelzs apstrādes izgudrošana.
Kurēti- Rejas-Kibeles (Gajas pēcnācēja) pavadoņi, dēmoni, kurēti sargā mazā Zeva šūpuli Krētas
salā(lasīt mītu par Zeva dzimšanu). Kurēti mācījuši cilvēkiem būvēt mājas.
Telhīni- jūras dēmoni (Gajas un Panta pēcnācēji) Poseidona pavadoņi. Viņiem ir bijušas suņu galvas,
arī Artemīdas pavadoņi suņu izskatā. Tiem piedēvēja pārvērtību spējas un lietus izsaukšanu, it kā bijuši
arī naidīgi pret cilvēkiem.
Empūsas- nakts dēmoni. Hekate ir empūsu radītāja, mēness dievība, krustceļu un spoku dievība.
Empūsas ir diezgan ļauni dēmoni, var pārvērsties par visu ko. Empūsas biedēja cilvēkus. Parasti
attēlotas ar ēzeļa kājām un bronzas sandalēm.

Gaja un Urāns

Gaja un Urāns ir pirmais valdošo dievu pāris, bet lielāks spēks piemīt Gajai. Starp dievu radītajiem
bērniem ir arī briesmoņi. Urāns un Gaja radīja pirmo dievu paaudzi - 12 titānus (sešus vīriešu dzimtes
un sešus sieviešu dzimtes titānus). Par titāniem senie grieķi dēvēja dažādas stihijas.
Gajas un Urāna pēcnācēji:
 Šīs meitas bija Tētija, Temīda, Teja, Reja, Mnēmosine un Foibe. Dēli bija Okeāns, Japets,
Hiperions, Kojs, Krejs un Krons.
 trīs ciklopi jeb kiklopi- Brots (pērkons), Sterops (ātri uzliesmojošs), Args (žilbinoša gaisma).
 simtročiem jeb hekatonheiriem- trīs citi milži, katram bija simt roku un piecdesmit galvas-
Briarejs, Gijs un Kots. Iemieso pazemes spēkus. Sargā gāztos titānus Tartarā. Ar viņu
palīdzību Olimpiskie dievi guva uzvaru pār titāniem.
 Eirīnijas - Tīsifone, Alekto, Megaira. Radušās no Urāna asinīm, kad viņu kastrēja(no
comments), sirmas večas ar suņa galvāam un čūskām matos (grieķi acīmredzot bijaa
psiholoģisski slimi). Atriebības dievietes, viņas var atņemt saprātu, nakts meitas. Arī vajā, ja
nepilda dzimtas atriebības likumus. Vēlāk eirīnijas pārvēršas par dievībām labvēlēm
Eimenīdām, likumības sargātājām.
Titāni NOZĪMĪGĀKIE- baisa izskata būtnes, nemirstīgi.
Okeāns ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso pasaules ūdeņus, viens no 12 titāniem.
Viņš var tikt uztverts arī kā bezgalīga plata un rāma upe, kas plūst apkārt pasaulei. No Okeāna veidojas
visas upes, strauti un avoti. Okeāns tiek raksturots kā sirms, kluss, mierīgs, augsti godājams dievs.
Okeānu mēdz attēlot ar garu bārdu un ragiem, turklāt ragi dažkārt atgādina krabja spīles, Okeāns var
tikt attēlots gan ar cilvēka ķermeni, gan ar čūskai vai zivij līdzīgu ķermeni, bet cilvēka galvu. Okeāna
simboli ir čūska un zivs. Okeāna un Tētijas meitas ir
 Okeanīdas- mazas jūras dievības
 Stiksa- viena no upēm mirušo pazemes valstībā, kā arī okeanīda, kas to iemieso; viena no
Okeāna un Tētijas vecākajām meitām.
Japets- titāns, debesu dieva Urāna un zemes dievietes Gajas dēls, Prometeja tēvs, kopā ar citiem
titāniem cīnījās ar dievu valdnieku Zevu, kas viņus uzveica un nogāza Tartarā.
Krons jeb Hronoss (nozīmē laiks) kļuva par savas māsas Rejas vīru un no viņu savienības piedzima
pirmā Olimpa dievu paaudze: Hestija, Demetra, Hēra, Hadess, Poseidons un Zevs. Un atkal pirmtēvs –
šoreiz jau Krons – centās iznīcināt savus bērnus. Geja pareģoja, ka viņu uzvarēs paša dēls. Viņš
nevēlējās to pieļaut un norija visus savus bērnus jau uzreiz pēc viņu piedzimšanas. Kļuvusi grūta, Reja
izdomāja, kā nosargāt gaidāmo bērnu (Zevu). Viņa apmānīja Kronu un iedot viņam autiņos ietītu
akmeni. Steigā Krons norija akmeni, domādams, ka tas ir zīdainis.
Reja - Reja tiek dēvēta par sieviešu auglības un mātišķības aizgādni, viņas aizbildnībā ir arī
paaudzes, paaudžu maiņa. (Kibele radies no austrumiem) Reja atveidota vāžu gleznojumos, ciļņos,
statujās. Galvā Rejai mēdz būt kronis, kas atgādina torni vai mūri, vai augsts cilindrisks kronis, rokās
– mūzikas instruments, kas atgādina tamburīnu, bet līdzās viņas svētais dzīvnieks lauva.
Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu
attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Šie atribūti simboliski vēstīja, ka jāvadās
pēc likuma, nevis jāskatās, kas stāv tiesas priekšā, tiesai jāsver vaina vai nevainīgums un attiecīgi -
jāsoda, ja sods pienākas pēc likuma.
Mnēmosine- sengrieķu mitoloģijā bija atmiņas dieviete, Urāna un Gajas meita. Viņai no Zeva bija
deviņas meitas — mūzas (poēzijas, mākslu un zinātņu dievietes).
Nikte(nakts)- (likteņa dievietes) ,nakts radīja likteni, kas parādās 3 māsu veidolā - Kloto, Lahere,
Atrope.
 Nemesa/Nemesīda– arī senākā dievība, likteņa iemiesojums, vēlāk viņa oda tos, kas tiecas
izjaukt pasaules kārtību, pārvēršas par dievieti sodītāju. Svari, divriči, spārni, zobens, kas
simbolizē Nemesi.
 Erīda – dievība, kas iemieso nesaskaņas, domstarpības un sāncensību.
  Kēres- dēmoniskas būtnes, dievietes Niktes bērni, kas cilvēkiem nes nelaimi un nāvi.
 Tanats- nāves personifikācija
Māsas Gorgonas- trīs māsas briesmones (Steno, Eiriale un Medūza) jūras dievības Forkija un viņa
māsas Keto meitas. Divas gorgonas - Evriāla un Steno - bija nemirstīgas, bet trešā, jaunākā māsa
Medūza bija mirstīga. Gorgonām matu vietā auga indīgas čūskas, kas locījās un šņāca, gorgonām bija
ilkņi kā meža cūkām, viņu ķetnas bija no bronzas, bet spārni - no zelta, skatiens, kas visu dzīvo pārvērš
akmenī.
 Pēgass- ir spārnots zirgs, kas ar savu pakavu izsitis virszemē avotu, kura ūdens dod iedvesmu
dzejniekiem.
 Hrīsaors- zeltainā milzene
Ehidna- miksantropisks briesmonis sengrieķu mitoloģijā, sieviete-čūska - pa pusei jaunava, pa pusei
čūska, tēvs – Forkijs, māte - Keto.
 Lernas Hidra- bezvārda jūras briesmonis, kas radies no simtgalvaina pūķa Tīfona un pussievietes
pusčūskas Ehidnas. Hidra bija deviņgalvaina čūska, kuru dažreiz attēloja ar suņa ķermeni. Tā
bija grūti uzveicams pretinieks — ja tai nocirta vienu galvu, nocirstās vietā izauga divas. Hidra
simbolizē daudzos šķēršļus, kas kavē ceļā uz patiesību.
 Himēra- briesmonis grieķu mitoloģijā, kas piedzimis Ehidnai un Tīfonam. Himera ir
teratomorfiska būtne ar trim galvām — lauvas, kazas un čūskas galvu. Ķermenis tai no
priekšpuses ir kā lauvai, viduklis kā kazai, bet no muguras kā čūskai. Himera spļāva uguni un
postīja valsti.
 Sfinksa- lauvas ķermenis, lieli spārni un sievietes galva. Uzskata, ka sfinksa ir nodevīga un
cietsirdīga. Tie, kuri nespēj atminēt sfinksas uzdoto mīklu, dažādos mitoloģiskos stāstos tiek
nogalināti.
 suns Orfs- Cerbera brālis
 suns Cerbers- Aīda valstības jeb elles sargsuns ar 50 galvām. Vēlāk gan to aizmirsa un viņam
palika tikai trīs galvas. Trīsgalvainā suņa ķermenis ir nosēts ar čūsku galvām un arī aste tam ir kā
čūskai. Cerbera uzdevums ir sargāt mirušo un dzīvo valstības robežupi - Stiksu: jāuzmana, lai
mirušie netiek atpakaļ dzīvo valstībā, gan arī, - lai dzīvie nepiekļūtu Stiksai, jo, ja kādam izdotos
upē izpeldēties, viņš kļūtu nemirstīgs.
Forkija(jūras dievība, zemes dievietes Gajas un pirmatnējo ūdeņu dievības Ponta dēls )/ Aheloja(upes
dievs Aitolijā, titāna Okeāna un titanīdas Tērijas dēls)
 Sirēnas- būtnes, kas ar dziedāšanu pievilina jūrniekus, lai tie ar saviem kuģiem avarētu un ietu
bojā klinšainajos salu, uz kurām mīt sirēnas, krastos. Sirēnas radījuši Ahelojs un viena no
mūzām. No mūzas tās arī mantojušas dievišķo balsi. Pa pusei sievietes, pa pusei — putni.
Harpija- spārnoti nezvēri (sievietes ar putna spārniem), vētras dievietes; harpijas uzskatīja par to
cilvēku nolaupītājām, kuri pazuda bez vēsts.
Skilla un Haribda- viena no divām (otra — Haribda(atvars, baisa vieta) pārdabiskām būtnēm,
briesmoņi, kas mīt uz piekrastes klintīm abpus Mesīnas jūras šauruma un aprij kuģiniekus. Skilla- 6
suņa galvām, 12 kājām, dzelža zobiem.

Medūza
Ehidna Lernas Hidra Himēra Sfinksa
Cerbers Sirēnas
Hiperions -gaismas dievs un izmanto, lai vadītu saulessarķīti pāri debesīm, pirms pārņēma viņa dēls
Helios. Bija ceturtais Urana un Gajas dēls, un palīdzēja Kronam gāzt viņu tēvu. Viņš tika uzskatīts par
debesu gaismas dievu, jo viņa bērni bija Hēlijs (saule), Ēosa (rīta ausma) un Selēne (mēness). Viņš
apprecējās Teju(titāns), zilo debesu dievieti.
Ēosa- rīta blāzmas dieviete. Kopā ar Astraju(zvaigžņotās debesis) radīja vējus: Boreju(ziemeļu),
Notu(dienvidu) un Zefīru(rietumu), Eurs(austrumu).
Japeta un Klimenes(jūras nimfa) pēcnācēji
 Promētejs- bija viens no titāniem, kas pazīstams ar to, ka dāvājis cilvēkiem uguni, par ko vēlāk
sodīts. Turklāt viņš iemācījis cilvēkiem zemkopību, kuģubūvi, amatus, lasīšanu un rakstīšanu.
 Atlants- titāns, kurš uz saviem pleciem balstījis debesu jumu par sodu, ka sacēlies kopā ar
titāniem pret Zevu. Viņš izcēlies ar varenu spēku.
 Menoitijs
 Epimētejs