Senā dzīvesziņa un tradīcijas: vai tās ir nepieciešamas mūsdienīgam

cilvēkam?
Viedoklis par senām dzīvesziņām un tradīcijām kā tādām ir atšķirīgs visiem.
Manuprāt, tradīcijas dod ieskatu vēsturē un tas mūsu tautu apvieno, taču ir arī cilvēki kas
pārāk daudz skatās vai dzīvo pagātnē.

Man personīgi ļoti patīk tā ideja, ka svinam 18. novembri, jo katru gadu tiek parādīts
tas, kā mūsu drošsirdīgie latvieši cīnījās par mūsu neatkarību. 20. janvārī arī ir ļoti forši aiziet
uz skolu un noklausīties par senajām barikādēm. Tas parāda par ko mums kā tautai jālepojas,
ka mūsu mazā Latvija uzvarēja daudz stiprākus un varenīgākus kareivjus. Tas parāda to cik
mēs spēcīgi bijām, un ka pat sliktākajās situācijās nekad nevajag padoties.

Šis viss mūs savā veidā savieno kā tautu, arī pat ja mana vecuma jaunieši nebija tur,
man tāda sajūta ka mēs arī bijām tur un cīnījāmies, ka mēs arī neatkarību izcīnījām, un,
manuprāt, šī ir tā savienotības sajūta kas mūs pārņem šajās dienās. Katru reizi kad noskan
Latvijas himna, tad, manuprāt, ikkatram no mums parādās siltuma sajūta vēdera. Tas kā mēs
visi dziedam, vai pieliekam roku pie sirds reizē tiešam parāda to ka mēs neesam pārāk
atšķirīgi no viens otra.

Protams, viss ne vienmēr nebūs perfekti. Ir arī cilvēki, piemēram kā man viens
pazīstamais, kas pārāk daudz runā par to cik kādreiz bija labi, un ka tagad viss ir sagājis grīstē.
Man nekad nav paticis kad kāds saka ka mēs attīstāmies uz otru pusi. Manuprāt, pasaule
mainās un cilvēkiem ir grūti mainīties tai līdzi. Kas to zina, varbūt kad būšu vecāks, teikšu tieši
tā pat.

Tradīcijas un tautas apvienošanās ir ļoti pozitīvas lietas, bet tas ka cilvēki par daudz
dzīvo pagātnē nav labi, manuprāt. Tradīcijas ir ļoti skaistas un tas kā mēs apvienojamies
šajās dienās arī ir ļoti pozitīvi. Vienkārši ir cilvēki, kas ar to visu, diemžēl, aiziet par tālu.