Atjaunots 2023. gada 9.

februārī Saistītie šķirkļi

Dmitrijs Docenko
Galaktikas astronomija

novērojumu astronomija astrometrija

astrofizika ārpusgalaktikas astronomija

kosmosa izpēte
(no grieķu ἄστρον, astron ‘zvaigzne’ + φύσις, physis ‘daba’; angļu astrophysics,
vācu Astrophysik, franču astrophysique, krievu астрофизика)

astronomijas nozare, kas apskata debess ķermeņus kā fizikālus

objektus, lai pētītu to dabu ar fizikas un ķīmijas metodēm

Satura rādītājs

1. Praktiskā un teorētiskā nozīme

2. Kā daļa ir attiecīgā joma. Galvenie tās sastāvelementi

3. Īsa vēsture

4. Pašreizējais attīstības stāvoklis

5. Galvenās pētniecības iestādes

6. Galvenās pētniecības metodes

7. Svarīgākie periodiskie izdevumi

8. Nozīmīgākie pētnieki

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Teorētiskā astrofizika pēc savām metodēm ir līdzīgā teorētiskajai fizikai. Fizikālās
problēmas tiek risinātas analītiski vai, ja analītiskais vai pat tuvināts atrisinājums nav
iespējams, skaitliski. Pēdējā gadījumā tiek izmantotas dažādas skaitliskās metodes,
ieskaitot simulācijas uz režģa un/vai fizikālo un ķīmisko procesu modelēšanu.

Daudzu kosmisko objektu un procesu vispārīgai apskatei eksistē vienkārši modeļi,

kurus var analītiski atrisināt. Piemēri iekļauj agrīnā Visuma evolūciju līdz ūdeņraža
rekombinācijai, daudzas zvaigžņu evolūcijas stadijas, pilnīgi jonizētās plazmas fiziku
u. c. Citas novērojamās parādības ļauj tikai skaitliskās simulācijas, piemēram, Visuma
lielmēroga struktūras, galaktiku kopu un atsevišķu galaktiku izveidi un evolūciju, novu
un pārnovu sprādzienu sākumposmus, starpzvaigžņu gāzes struktūru un evolūciju un
citus. To iemesli ir dažādu gravitācijas, hidrodināmisko un magnētohidrodinamisko
nestabilitāšu dominējoša loma kosmiskā plazmā. Skaitliskās simulācijas apgrūtina tas,
ka dažādu fizikālo procesu raksturīgie laika un telpas mērogi ir stipri atšķirīgi.

Ieejas dati kosmisko objektu teorētiskās astrofizikas fizikālos modeļos ir dažādi

fundamentālie parametri: kodolu, atomu un molekulu enerģijas līmeņi, ātrumi pārejām
starp līmeņiem, daļiņu mijiedarbības šķērsgriezumi un citi. Ar trūkstošo datu
eksperimentālo noteikšanu nodarbojas laboratorijas astrofizika. Pētījumu objekti ir
kosmosā esošās daļiņas, kas var būt lādētās (elektroni, protoni, joni, radikāli,
molekulārie joni, kosmiskie stari) vai nelādētās (atomi, molekulas), kā arī to
mijiedarbība savā starpā, ar putekļu graudiem, virsmām (lediem, minerāliem, oglekļa
savienojumiem) un elektromagnētisko starojumu (galvenokārt jonizējošo: ultravioleto,
vakuuma ultravioleto, rentgenstarojumu). Laboratorijās tiek modelēti arī kosmiskie
apstākļi, lai saprastu kosmisko putekļu rašanās procesus un attīstību, kā arī citus
kosmiskos procesus, kas notiek mazos mērogos.

Kā daļa ir attiecīgā joma. Galvenie tās sastāvelementi

Astrofizika ir astronomijas nozare, kuru tālāk var sadalīt teorētiskā un laboratorijas
astrofizikā. Teorētisko astrofiziku tālāk var sadalīt pētījumu virzienos: agrīnā Visuma
pētījumi, augsto enerģiju procesi, zvaigžņu, to kopu, galaktiku un Visuma evolūcija,
planētu sistēmu rašanās, starpplanētu, starpzvaigžņu un starpgalaktiku vides pētījumi
un tamlīdzīgi.

Īsa vēsture
Pirmais, kas parādīja, ka dabas likumi uz Zemes un ārpus tās ir vienādi, bija Īzaks
Ņūtons (Isaac Newton), kura 17. gs. beigās atklātais vispasaules gravitācijas likums
izskaidroja gan ķermeņu brīvo krišanu, gan trīs Keplera likumus, kas apraksta planētu
kustību ap Sauli. Nākamais liels solis ir saistīts ar spektroskopijas metodēm. Viljams
Vollastons (WilliamHydeWollaston) un Jozefs fon Fraunhofers
(JosephRittervonFraunhofer), laužot gaismu prizmās, 19. gs. sākumā novēroja Saules
un vēlāk citu zvaigžņu spektros tumšās līnijas, kas atbilst ķīmiskiem elementiem, no
kuriem šīs zvaigznes sastāv. Izmantojot zvaigžņu spaktrus, kļuva iespējams noteikt to
virsmas (fotosfēras) temperatūru, ķīmisko sastāvu un spiedienu. Savietojot to ar
astrometrijas metodēm izmērīto attālumu līdz zvaigznēm, 20. gs. sākumā tika
uzbūvēta Hercšprunga-Rasela diagramma (The Hertzsprung–Russell diagram, HR
diagram), uz kuras kļūst redzamas dažādas zvaigžņu klases (punduri, milži un
citi). 20. gs. vidū kosmiskos objektus sāka pētīt arī ar radioastronomijas metodēm.
20. gs. 60. gados tika palaisti pirmie astrofizikas pavadoņi. Pakāpeniski ar
tehnoloģiskiem sasniegumiem astrofizika sāka izmantot datus arī no kosmisko objektu
novērojumiem mikroviļņu, infrasarkano, ultravioleto, rentgena starojumos un gamma
staros.

Pašreizējais attīstības stāvoklis

Kosmisko objektu un procesu izpratnei tiek aktīvi izmantoti dati no visiem
elektromagnētiskā starojuma diapazoniem (radio, mikroviļņu, infrasarkanā, redzamā,
ultravioletā, rentgena un gamma-staru diapazoniem), kā arī no kosmisko staru
observatorijām. Tiek veikti kosmisko neitrīno un gravitācijas viļņu novērojumi. Datu
analīze (īpaši radiointerferometrijā un gravitācijas viļņu novērojumos) ir ļoti komplicēta
un tiek veikta ar speciāli uzbūvētām programmpaketēm un dažreiz pat datoru
kompleksiem.

Lai salīdzinātu fizikālo modeļu rezultātus ar novērojumiem, bieži vien tiek veikta arī
liela apjoma datormodelēšana, it īpaši kosmoloģijā.

Astrofizika tuprina atrasties aktīvās izaugsmes un attīstības fāzē. Katru gadu nāk
jaunas atziņas par kosmiskiem objektiem un procesiem, kas maina vai papildina to
izpratni. Īpaši aktīvi mūsdienās notiek tā sauktās tumšās ēras pētījumi (kopš kosmiskā
mikroviļņu fona izstarošanas līdz kosmiskai rejonizācijai), kā arī novērojumi milimetru,
terahercu un tālā infrasarkanā diapazonā, kas tikai nesen kļuva pieejams
astronomiem.

Galvenās pētniecības iestādes

Ar astrofizikas pētījumiem nodarbojas daudzi zinātniskie centri; pētījuma grupas
eksistē daudzās universitātēs. Piemēram, Hārvarda-Smitsona Astrofizikas centrs
(Harvard-Smithsonian Center for Astrophysics) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV),
Kanādas Teorētiskās astrofizikas institūts (Canadian Institute for Theoretical
Astrophysics), Maksa Planka Astrofizikas institūts (Max Planck Institute for
Astrophysics) Vācijā, Kavli Daļiņu astrofizikas un kosmoloģijas institūts (Kavli Institute
for Particle Astrophysics and Cosmology) ASV, Nacionālais astrofizikas institūts
(Istituto Nazionale di Astrofisica) Itālijā, Eiropas Kosmiskā observatorija (European
Space Observatory).

Galvenās pētniecības metodes

Astrofizikas pētījumu objekti ir Saule, citas zvaigznes, citplanētas (eksoplanētas),
melnie caurumi, Piena Ceļa galaktika (Galaktika) un citas galaktikas, starpplanētas,
starpzvaigžņu un starpgalaktiku vide, reliktais starojums (kosmisko mikroviļņu
starojums), kā arī Visums kopumā. Astrofizikas pamata pieņēmums ir fizikālo likumu
pielietojamība visur un vienmēr Visumā.

Pētījumiem tiek izmantots šo objektu elektromagnētiskais starojums visās tā daļās no

radioviļņiem līdz γ-stariem, kā arī enerģētiskās daļiņas (kosmiskie stari, neitrīno).
Eksistē arī vairākas gravitācijas viļņu observatorijas, taču tajās vēl nav reģistrēts
neviens signāls no kosmiskiem ķermeņiem. Atsevišķu apakšnozari veido laboratorijas
astrofizika, kas nodarbojas ar fizikāliem un ķīmiskiem pētījumiem un eksperimentiem,
kuru rezultāti ir nepieciešami astronomisko novērojumu datu interpretācijai. Tumšās
matērijas tiešās reģistrācijas eksperimentus arī var pieskaitīt pie laboratorijas
astrofizikas. Dažādu elektromagnētiskā starojuma diapazonu un daļiņu tipu
novērojumu metodes ir noteiktas ar iespēju novērot kosmisko objektu signālu no
Zemes virsmas, kā arī ar reģistrācijas ierobežojumiem (Visviļņu astronomija).

Teorētiskās astrofizikas pētījumi iekļauj Saules sistēmas, zvaigžņu, galaktiku izveidi un

evolūciju, zvaigžņu dinamiku, Visuma lielmēroga struktūru un tā evolūciju
(kosmoloģiju). Tiek pētīti arī objekti, kuru esamība Visumā nav pierādīta, piemēram,
tārpejas, multivisums, kosmiskās stīgas un citi.

Tā kā dažādos kosmiskos objektos ir sastopami ārkārtīgi atšķirīgi fizikāli apstākļi

(temperatūra, blīvums, ķīmiskais sastāvs), tad astronomisko novērojumu datu
astrofizikālai analīzei ir nepieciešams pielietot metodes no dažādām fizikas nozarēm:
klasiskās mehānikas, statistiskās mehānikas, termodinamikas, elektromagnētisma,
relativitātes teorijas, atomfizikas, molekulārās fizikas, kodolfizikas un elementārdaļiņu
fizikas.

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Pazīstamie zinātniskie astrofizikas žurnāli ir Astrophysical Journal (kopš 1967. gada,
izdevējs IOPscience), Astronomy and Astrophysics (kopš 1969. gada, izdevējs EDP
Sciences), Monthly Notices of the Royal Astronomical Society (kopš 1827. gada,
izdevējs Royal Astronomical Society), Annual Review of Astronomy and Astrophysics
(kopš 1963. gada, izdevējs Annual Reviews) un citi.
Nozīmīgākie pētnieki
Augstus zinātniskus sasniegumus astrofizikā apbalvo ar Nobela prēmiju, Henrija
Drepera medaļu, Krafūrda balvu, Kavli balvu, Grubera balvu un citām. 2017. gada
Nobela prēmija tika pasniegta par gravitācijas viļņu novērojumiem no kosmiskiem
objektiem, to saņēma Rainers Veiss (Rainer Weiss), Berijs Berišs (Barry Clark Barish)
un Kips Torns (Kip Stephen Thorne). 2011. gada Nobela prēmija tika piešķirta par
Visuma paātrinātās izplešanās atklāšanu, to saņēma Sauls Perlmuters (Saul
Perlmutter), Braiens Šmits (Brian Paul Schmidt) un Adams Rīss (Adam Guy Riess).
2006. gada Nobela prēmija – par precīziem kosmiskā mikroviļņu fona novērojumiem,
no kā varēja precīzi noteikt Visuma vecumu, kā arī parādīt inflācijas teorijas pareizību.
Prēmiju saņēma Džons Meters (John Cromwell Mather) un Džordžs Smūts (George
Fitzferald Smoot). 2002. gada Nobela prēmija – par Saules neitrīno daļiņu reģistrāciju
Reimondam Deivisam (Raymond Davis Jr.) un Masatoši Košibam ( 小柴 昌俊,
Masatoshi Koshiba), par kosmisko rentgenstaru atklāšanu - Rikardo Džakoni
(Riccardo Giacconi). 1993. gada Nobela prēmija tika pasniegta par dubultpulsāra
pētījumiem, kā rezultātā tika pārbaudīta Einšteina gravitācijas teorija, Raselam
Halsam (Russell A. Hulse) un Džozefam Teiloram (Joseph H. Taylor Jr.). 1978. gada
Nobela prēmijas daļa tika pasniegta par kosmiskā mikroviļņu fona atklāšanu Arno
Penziasam (Arno Allan Penzias) un Robertam Vilsonam (Robert Woodrow Wilson).
1974. gada Nobela prēmija – par radioastronomijas tehniku pilnveidošanu (apertūras
sintēze) Martinam Railam (Sir Martin Ryle) un par pulsāru atklājumu Entonijam
Hjūišam (Antony Hewish). 1936. gada Nobela prēmijas daļa tika pasniegta Viktoram
Hesam (Victor Franz Hess) par kosmiskā starojuma atklāšanu.

Saistītie šķirkļi
Galaktikas astronomija

novērojumu astronomija

astrometrija

ārpusgalaktikas astronomija

kosmosa izpēte

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes
An Etymological Dictionary of Astronomy and Astrophysics, M. Heydari-
Malayeri, Paris Observatory

Ieteicamā literatūra
Carroll, B. W. and D. A. Ostlie, An Introduction to Modern Astrophysics,
2nd edn., San Francisco, Addison-Wesley, 2006.

Murdin, P. (ed.), Encyclopedia of Astronomy & Astrophysics, I-IV vol.,

New York, Tokyo Institute of Physics Publishing, Nature Pub. Group,
2001.
Сюняев, Р.А. (гл. ред.), Физика космоса: маленькая энциклопедия, 2-е
изд, Москва, Советская энциклопедия, 1986.