Teorija

Latviešu etnogrāfiskā raksta zīmes

Etnogrāfija ir zinātne, kas pēta kādas konkrētas tautas
izcelšanos, izvietojumu (dzīves vietu), materiālo kultūru (visas cilvēka
radītās lietas - apģērbs, rotaslietas, ieroči u.c.) un garīgo kultūru
(tautasdziesmas, pasakas, teikas u.c.)
Senlatvieši priekšmetu un apģērbu rotāšanā izmantoja dažādus ornamentus.
Ornaments ir rotājums, kuru veidojošās zīmes ietver zināmu informāciju
(senlatviešiem šīs zīmes lielākoties simbolizē dažādas dievības).
Ornamentam raksturīgs tā veidojošo motīvu ritmisks atkārtojums. Latviešu
ornamentam raksturīga simetrija un līdzsvars.

"Ornamentu parasti iedala četrās pamatgrupās: ģeometriskā, augu,

dzīvnieku un stilizētu cilvēku figūras. Raksta zīmes formu veidoja ne tikai
cilvēka fantāzija, dažreiz to noteica pats ornamentējamais priekšmets - tā
forma, materiāls, tehniskās apstrādes iespējas. Tas lielā mērā var noteikt
zīmes raksturu - tekstilijās ornamenta līnijas būs stūrainas, bet keramikā -
liektas.
Rakstu kompozīcijas
Kārtojot rakstus kompozīcijās, ievēroja noteiktus likumus, kurus nereti noteica
rotājamā priekšmeta forma. Izplatītākos kompozīcijas veidus var sakārtot
šādi:
1. rakstu joslas;
2. augoša raksta kompozīcijas;
3. centrētas kompozīcijas;
4. pamatu klājošās kompozīcijas.

Rakstu joslā var atkārtoties viens vai vairāki elementi, kas var būt sakārtoti
rindā vai pamīšus.
Augoša raksta kompozīciju veido, ievērojot simetriju. Raksta dominante ir
centrālā ass. Raksta kuplināšanai izmanto arī blakus esošās asis, tās kārto
starveidīgi. Augoša raksta kompozīciju veidojot, parasti ņem vērā
spoguļsimetriju,t.i., raksts centrālās ass vienā pusē atbilst tā spoguļattēlam
otrā pusē.

Arī centrētajās kompozīcijās visai bieži izmanto simetriju. Raksta

kārtojumos, kur centrā novietots galvenais raksts, bet tam apkārt izkārtoti
sīkāki raksti, par centra rakstu parasti izvēlas centriskas formas ornamentu.
Šādas kompozīcijas biežāk izmanto priekšmetos, kur rotātie laukumi labi
pārskatāmi. Piemēram, kamanu segās, mutautiņos, keramikas šķīvjos u.tml.

Pamatu klājošās kompozīcijas ir rotāšanas veids, kad raksts noklāj visu

rotājamo laukumu. Rakstu zīmes var tikt kārtotas divējādi: novietojot rakstus
precīzi citu virs cita vai arī kārtojot rindā pamīšus."1

Senlatviešu dievības un tos simbolizējošās

zīmes
Katrai dievībai ir sava darbības sfēra, kuru tā pārstāv. Tā kā senlatviešu
pamatnodarbošanās bija lopkopība un zemkopība, tad ļoti daudz dievību
atbildēja par šīm sfērām.
Katrai dievībai ir savi simboli, zīmes, kā to attēlot. Senais cilvēks uzskatīja, ka,
ja vēlas piesaistīt konkrētu spēku, tad šī spēka simbolizējošā zīme jāattēlo uz
priekšmeta. Piemēram, tradīcija dāvināt rakstainus, adītus cimdus, kuru
rakstos ieadīti dažādu dievību simboli - dāvinātājs novēl dāvanas saņēmējam
veiksmi konkrētā jomā.

Māra
Māru uzskata par Pasaules Māti, tādēļ bieži vien dēvē arī
par Zemes māti, Jūras māti, Ūdens māti, Meža māti, Veļu
māti (viņa atbild par visām šīm sfērām). Šī
dievība simbolizē materiālo pasauli, zemi. Māra ir auglības
dieviete, tādēļ sievietes lūdza viņai palīdzību. Uzskatīja, ka
Māra atbild arī par govīm, pienu (senlatvieši nodarbojās ar
lopkopību, tādēļ šī dievība bija ļoti nozīmīga. Pateicībā cilvēki
pacienāja ar pienu zalkti, kurš simbolizē Māru).
Māru simbolizē vairākas zīmes.Viena no tām
ir krustukrusts - taisns krusts, kuram visi četri gali vēlreiz
pārkrustoti. Nākamā zīme - taisna līnija, kas simbolizē zemi, kā arī trijstūris
ar virsotni uz leju (norāda uz zemi) - zemes simbols. Līklocis simbolizē
ūdeni. Māras zīme ir arī zalktis (cilvēki ticēja, ka Māra parādās zalkša
izskatā).

Krustukrusts

Māras krusts Zalktis

Māras zīme cimdu rakstos

Dievs
Dievs simbolizē debesis. Viņš ir visa radītājs, kārtības
uzturētājs - viss pasaulē notiek pēc viņa gribas. Dievs
cilvēkiem dod svētību, palīdz viņiem, soda par
pārkāpumiem. Pēc nāves cilvēks dosies pie Dieva.
Dievu simbolizē trijstūris. Tā kā Dievs atrodas debesīs,

Krus
tukr Līklocis Zalktis
usts
tad trijstūra virsotne norāda viņa atrašanās vietu, darbības sfēru. Otra Dieva
zīme ir krusts.

Dievs
un
Māra

Laima
Tāpat kā citās kultūrās, arī senajiem latviešiem bija trīs likteņdieves - Laima,
Dēkla un Kārta.
Laima lemj cilvēka mūža gaitu, cilvēka likteni, pavada cilvēku visu viņa mūžu.
Dēkla lemj likteni jaundzimušajam bērnam, piedalās arī precību kārtošanā.
Kārta kārto cilvēka likteni.
Laimu simbolizē Laimas krusts. Šāda zīme pazīstama visās indoeiropiešu
tautās. Tā simbolizē laimi, svētību, veiksmi. Otra Laimas zīme ir skujiņa.

Laimas Skuj
krusts iņa
Saule
Tā ir viena no senākajām dievībām. Saule dod siltumu, pateicoties saulei, var
izaugt laba raža. Tā kā senlatviešu pamatnodarbošanās bija zemkopība un
lopkopība, tad viņi pielūdza Sauli, lai iegūtu tās labvēlību. Saule rūpējās par
cilvēkiem, īpaši par bāreņiem.
Sauli simbolizē aplis. No šīs formas laika gaitā radušies dažādi stilizēti
varianti - rozetes, četrstūrainās sauleszīmes.

Saules Saule un
zīme Laima

Roze
Aplis
te

Četrs
tūrai
nā
Saule
s
zīme

Austras koks
Kopā ar Saules zīmi bieži vien attēlo arī Saules koka (Austras koka) zīmi.
Citās kultūrās to dēvē par Pasaules koku. Tas uzskatāmi pasauli sadala trīs
sfērās: pazeme (koka saknes), virszeme (stumbrs) un debesis (lapotne).

Mēness

Visi zemnieku darbi bija atkarīgi no mēness fāzēm - ja tās ievēroja, tad laba raža un
izdošanās bija garantēta (darbus nedrīkstēja uzsākt vecā, dilstošā mēnesī, jo tad tie
neizdosies, tas pats attiecās uz stādīšanu, sēšanu u.t.t.).
Zvaigznes
Senlatvieši ticēja, ka katram cilvēkam ir sava zvaigzne, kura parādās pie
debesīm cilvēkam piedzimstot un nomirstot. Krītošu zvaigzni uzskatīja par
aizgājēja dvēseli.
Pēc zvaigznēm cilvēks orientējās naktī; tā kā pulksteņu vēl nebija, tad
zvaigznes palīdzēja noteikt laiku.

Jumis
Atbild par auglību, labklājību, bagātību. No Jumja bija atkarīgs ražas apjoms,
bet no ražas apjoma - saimes labklājība. Rudenī, pēc ražas novākšanas,
Jumim ziedoja daļu no novāktās ražas.
Tā kā dzīvība sākas no pāra, tad Jumja simboli satur divu vienādu elementu
pāri.

Ūsiņš

Iesākumā Ūsiņš bija gaismas dievība. Arī pavasara atnākšanu saistīja ar Ūsiņu. Bet
vēlāk šī dievība tiek pieminēta kā bišu un zirgu aizgādnis (sākotnējās nozīme
zināmā mērā saglabājas - pavasarī mostas bites, zirgi uzsāk darba cēlienu, kas ilgs
līdz rudenim).

Ūsiņš un Saule
 Latviešu etnogrāfiskās zīmes
Latvju zīmju vēstījumu taka ****Taka ar īpašu filozofiju
Visā savas attīstības vēsturē cilvēks pielietojis abstraktus attēlus – zīmes un
simbolus, lai glabātu un nodotu informāciju nākošajām paaudzēm, kā arī
dažādu enerģētisko procesu vadīšanai.Grafiskās zīmes ir pati senākā un
lakoniskākā informācijas un enerģijas izteiksmes forma. Zīmes konkrētā
iedarbība var būt tikai saistībā ar domu, zemapziņu un Dabu, tā ietekmē vidi,
cilvēku un notikumus. Zīmju ietekmi pazinuši jau mūsu senči, kuri, dzīvojot
harmonijā ar Dabu, apzināti pratuši tās izmantot. Par to liecina:

 gan izrakstītie cimdi, kurus adīja ar attiecīgu ornamentu konkrētam gadījumam,

 gan rakstainās jostas,
 gan ornamentiem rotātie sadzīves priekšmeti,
 gan svētvietu iekārtojums,
 gan rituāli.
Latviešu ornaments ir mitoloģisko zīmju kopums. Zīmes kā noteiktas enerģijas
nesējas tiek izmantotas arī dažādās dziedniecības metodēs un meditācijās

Senajos laikos tekstus, izņemot akmenī vai metālā iekaltos, periodiski atjaunoja.
Klosteros mūki pārrakstīja un atjaunoja senās hronikas un svētos rakstus. Pagānu,
par kādiem kristīgajā pasaulē tika uzskatīti mūsu senči, reliģiskie sacerējumi netika
glabāti un saudzēti. Rakstu zīmes uz svina vai alvas, māla vai vaska plāksnītes, bērza
tāss Latvijas klimatiskajos apstākļos nesaglabātos. Eiropā papīra ražošanas
noslēpumu iepazina tikai ap 10.gs., tādēļ rakstu zīmes tika iededzinātas vai iegrebtas
kokā, raksta zīmes veidoja arī uz ādas, izdurot caurumiņus, rakstus iekala mālā vai
atstāja uz kaula priekšmetiem.
Ienākot kristietībai tagadējās Latvijas teritorijā, daudzi zīmju akmeņi tika iznīcināti.

Tā kā uzskatīja, ka ornamentam ir maģiska nozīme, tad pastāvēja pieņēmums, ka

maģisko rituālu nozīmi nedrīkst izpaust nevienam citam cilvēkam, tad tas zaudē
nozīmi un spēku. Tādēļ ornamentā ir daudz rakstu, lai, izņemot pašu lietotāju, neviens
nesaprastu maģisko kodu nozīmi.

Senlatvieši veidoja t.s. mezglu rakstus, kur ar mezglu un krāsainu diegu palīdzību
iekodēja ziņas. Katrai saimei raksturīgi bija savi mezglu kombinējumi. Arī šeit svarīgi
bija neizpaust to nozīmi. Satītus mezglu rakstus glabāja kamolos. Tā pierakstīja arī
dziesmu ritmus, veidoja kalendārus. Mezglu rakstu pazinuši un lietojuši arī senie inki.
 Izrakstīju goda kreklu
Trejādiemi rakstiņiem,

Saulītēm, zvaigznītēm,
Ozoliņa zīlītēm.

Liela nozīme
bija ornamenta daļu savstarpējam izvietojumam, secībai, atrašanās vietai. Lai
pārzinātu senos ornamentus bija nepieciešamas dziļas un pamatīgas zināšanas.
Tādas galvenokārt piemita priesteriem un tika nodotas no paaudzes uz paaudzi,
pārņēmējam tās sākot apgūt jau bērnībā.
Senlatviešu rakstu zīmes ir mūsu senču mantojums, kas liecina par
dažādajiem kulta rituāliem, arī sadzīves un garīgās dzīves sakārtošanai.
Zīmes jeb ornamenti lietoti kā simboli, kā elementi, kā informācijas nesēji un
enerģijas izteiksmes veidi.Ornaments – cilvēces garīgās dzīves atspulgs un

izziņas objekts.
Katrai zīmei, vai tā bija akmenī cirsta, vai kokā grebta, bija sava nozīme.
Tiem, kas prata lasīt šīs zīmes, nebija iespējams nesaprast informāciju, ko
sniedz, piemēram, Zalktis vai Jumis. Vēsturnieku un arheologu atrastās
īpašuma zīmes liecina, ka katrai ģimenei bijusi sava zīme-ornaments, ar kuru
apzīmēta viņiem piederoša manta vai īpašums. Dzimtas zīmi mantojumā
saņēma vecākais dēls, pārējie veidoja savu zīmi, saglabājot pirmrakstu.
Īpašuma zīmes bija raksts ar noteiktu informāciju, ko prata izlasīt visā
apkārtnē, pazina arī ļaudis no tālākām apdzīvotām vietām.

Tādā pašā tehnikā

izstrādātas kā īpašuma zīmes, taču, sniedzot cita veida informāciju – par
burvjiem un raganām, pazīstamas ir slepenās zīmes un raksti. Slepenās
zīmes grupējamas kā raganu sapulču vietu zīmes, burvju ceļu apzīmējumi,
buršanas vietu raksti. Pastāv arī ēku aizsargāšanas, uguns, bluķu, lietuvēnu
zīmes. Ideogrāfiskais raksts bijis pazīstams daudzām senajām kultūrām,
piemēram, senēģiptiešiem un šumeriem. Mūsdienās ideogrāfisko rakstu lieto
Ķīnā un Japānā.
 Pirmās latvju
zīmes veidojušās pirms vairāk nekā 3000 gadiem, kad Austrumbaltijas
novados veidojās ciltis ar savu kultūru: savdabīgām auglības kulta un dabas
reliģijas tradīcijām. Ornamentu veidošanās laikā to svarīgākā funkcija bija
simbolika jeb pirmatnējā jēga.
 Latviešu

ornamentikas zīmes tiek dalītas šādās grupās:

1. Dieva zīmes – Dievs, Māra un Laima;
2. Citu dievību zīmes – Pērkons, Jumis, Ūsiņš;
3. Debess parādības – Saule, Mēness, Zvaigznes;
4. Ar gadskārtām saistītas zīmes – Mārtiņgailis, Jānis;
 5. Ar aizsauli saistītās zīmes – Zalktis;
6. Austras koks.
Maģija un senās zīmes, kas aizsargā Latviju un latviešus
Indulis Ķēniņš. Mūsu sentēvu reliģiskie uzskati un mitoloģija, II daļa
Mūsdienu latviešu kultūra ir veidojusies no trim avotiem – tā saucamās “pagāniskās”
folkloras, kristietības un “nacionālās” kultūras, kas sāka veidoties 19. gs…….
Aizsargzīmes
Lielvārdes jostas tūlkojums
Latviešu ornamenti
Lindas Leen jaunā apģērbu kolekcija ‘Etnografizēts’ – seno zīmju enerģētika un
spēks
UZTVEREI PĀRVEIDOJOTIES, DZIMST JAUNA REALITĀTE
Лиелвардский пояс
Baltic ImportsBaltic Ethnographic Symbols & MythologyFollow On
Latviešu mitoloģija
 Latviešu mitoloģija ir latvju tautai raksturīgais
mītu un ticējumu kopums, kas ir veidojies gadu simtiem ilgā posmā. Latvju
mitoloģijai ir liela līdzība ar citu baltu cilšu (lietuviešu, prūšu) ticībām, kā arī ar
līviem un igauņiem raksturīgajiem dabas kultiem.
Katrai dievībai ir sava loma, sava “specializācija”, ja tā var teikt. Ar katru
dievību un parādību ir saistīta virkne ticējumu un specifisku noteikumu
– dažām dievībām ir pat izdomāti veidi, kā pret to vērsties.
Latviešu mitoloģijai ir kopīgas saknes ar indoeiropiešu un
somugru mitoloģiju. Dzīvodami ciešā saskarsmē ar dabu, senās zemkopju
ciltis ticēja, ka visu cilvēka dzīvi nosaka un vada pārdabiski spēki – dievības.
Agrīnie akmens laikmeta kulti bija saistīti ar Lielo māti (cilts radītāju).
Kults radās līdz ar pirmo iedzīvotāju dzīvi Latvijas teritorijā. Latviešu senču
dzīvē visievērojamāko vietu ieņēma Zemes māte, Meža māte, Vēja māte, Uguns

māte, Jūras māte.

No Jūras mātes labvēlības bija atkarīgi laika apstākļi jūrā un bagāts loms.
Zemes māte bija zemes auglības devēja, kā arī pazemes valdniece. Pie viņas
nonāca mirušo dvē- seles, lai aizsaulē turpinātu tādu pašu dzīvi kā virszemē.
Tādēļ mirušajiem kapā tika doti līdzi darbarīki, ieroči, rotaslietas.
Cilvēki ticēja, ka mirušo dvēseles jeb veļi apciemo savus tuviniekus, un
rudeņos rīkoja veļiem mielastu: rijā vai pirtī salika ēdienus un dzērienus
(animisms).

Senlatviešu augstākā dievība bija Dievs jeb

Debesutēvs. Viņš pārzināja debess parādības un rūpējās arī par zemes lietām.
Iecienītas dievības bija Saule – bāriņu aizstāve un Mēness – kara dievs.
Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, radās jaunas dievības: varenākais no
tiem bija Pērkons, kas rūpējās par zemkopjiem, aizstāvēja pret ienaidniekiem.
Zirgu aizbildnis bija Ūsiņš, bet par ražu gādāja Jumis.
Dievībām, tāpat kā cilvēkiem, bija dēli un meitas, kalpi un kalpones.
Tautasdziesmās minētas Saules meitas un Dieva dēli, Auseklis – rīta
zvaigzne, Austra – rīta blāzma.
Amulets
zīmes no koka
JĀŅA NEIMAŅA LATVJU RAKSTU ZĪMES
 Государственное агентство по развитию
туризма (TAVA) представило пять новых рекламных роликов,
представляющих четыре региона страны, и еще одно общее видео,
представляющее одно из главных богатств Латвии – море. Общий
слоган, проходящий через все видеоролики: “Open your senses”.
http://turgid.delfi.lv/turisms/video-prekrasnaya-latviya-v-pyati-novyh-reklamnyh-
rolikah.d?id=45486274#ixzz3PxqNqvAX

Latvju rakstu
zīmes no koka un krāsainiem dzīpariņiem

Senās latviešu zīmes.

Latvijas rakstu zīmju nozīme

TRADĪCIJAS
„Seno latvju zīmju parks” tapis par zīmi bagātāks

Latvju rakstu zīmes Stiprās latvju zīmes mājas

svētībai un labklājībai

Balodis, V.D. Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas ar

1 karti un 32 skatiem. Valmierā: Apgādājis un drukājis P.Skrastiņš, 33 lpp No preses
arhīviem: Lielvārdes jostas tulkošana Sauleskalnā ir tapusi „Saules
taka” “Jāņkalnu” taka
BALTU ZĪMES
Latvju zīmes
„Seno latvju zīmju parks”
Mūsu senā Dievestība
Dievs ir viens ZĪMES Знаки
Latviešu grāmatmāksla
Karogs
 PAR ZĪMĒM VIEGLPRĀTĪBA VAI
NODEVĪBA? ORNAMENTS, SIMBOLS, KAS
NOZĪMĒ DIEVTURĪBA Gulbenē Takas ZIIMJU BUKLETS 2013 2 Jaunais
tūrisma objekts atradīsies Spārītes parkā. Zīmes izkārtos ap Svēto ezeru (no Blaumaņa
ielas puses). Šai zīmju takai ir paredzēts turpinājums – labiekārtot objekta apkārtni.
.
.
Amuleti un talismani sargāja cilvēkus no ļauniem gariem un spēkiem.

Tos izgatavoja no dzīvnieku

kauliem, dzintara, koka un dzīvnieku zobiem.
Dieviem, lai tos pielabinātu, nesa ziedojumus: tīrumu ražu, medī- jumus,
rotaslietas. Ziedojumu vietas parasti bija ozolu birzis vai arī atsevišķi lieli koki
– ozoli, liepas. Šajās vietās atradās upurakmeņi, uz kuriem ziedojumi tika
dedzināti un dievu tēli – elki, kurus pielūdza.
 LATVJU RAKSTU KOKA ZĪME

Mēness kalendārs senču sadzīvē

 Visi senie
svētki bija saistīti ar zemkopju darbiem un gadalaikiem. Senie latvieši veidoja
savu kalendāru saskaņā ar gadalaiku maiņu un saules stāvokli. Pēc saules
kalendāra gads dalījās divās daļās – ziemā un vasarā. Nedēļā bija 5 dienas.
Pāreja uz septiņu dienu nedēļu sākās līdz ar kristietības ienākšanu.
Mēnešiem latviešu kalendārā bija savi nosaukumi, piemēram: janvāris –
ziemas mēnesis, maijs – lapu jeb sējas mēnesis, jūnijs – ziedu mēnesis,
decembris – vilku mēnesis.
 Latviešu
folklorā attīstījās klasiskās tautas dziesmas, kuras sauc par dainām. Tās ir īsi
četrrindu panti, kuros atspoguļojas visa cilvēka dzīve no dzimšanas līdz

nāvei. Dainas attēlo cilvēku savstarpējās attiecības un

reliģiskos priekšstatus, stāsta par zemkopju, lopkopju, mednieku un
amatnieku darbu, paražām un tradīcijām. Dziesmas dziedāja gan svētkos,
gan ikdienā. Tautas dziesmu latviešiem sakrāts tik daudz, ka latviešus var
patiesi apzīmēt par dziedātāju tautu. Pasakās patiesība savijas ar izdomu.
Teikas liecina par cilvēku centieniem izskaidrot dabas parādības, cilvēka,
augu un dzīvnieku izcelšanos. Tautas gudrība atspoguļojas parunās un
sakāmvārdos, slavējot dzīves pieredzi un
apdomīgumu.
Mūzika un deja sākotnēji bija cieši saistīta ar rituāliem. To uzdevums bija
piesaukt labos spēkus palīgā cilvēkam grūtos dzīves brīžos. Dejas noritēja
mūzikas pavadībā, ko atskaņoja, pūšot stabules, taures, ragus un koklējot.
Nozīmīgi bija arī sitamie un trokšņa instrumenti. To izgatavošanai izmantoja
koku, dzīvnieku kaulus un ragus. Kokli izgrieza no koka, bet stīgas veidoja no
dzīvnieku cīpslām.
lv-zimju-noziimes