Salīdzinošā tekstu analīze

‘’Meitu laiks vai ceļš starp paaudzēm’’

Rakstniece Nora Ikstena 2015. gadā publicēja romānu ‘’Mātes piens’’ un astoņus
gadus vēlāk režisore Ināra Kolmane radīja filmu ar tādu pašu nosaukumu, un kā jau pieņemts
neilgi pēc filmas pirmizrādes par to tiek rakstītas recenzijas un šī filma nebija izņēmums.
Piedāvātie teksti ir profesores Ingas Pērkones ’’ ’’Mātes piens’’. Meitu laiks’’ un rakstnieces
Ilzes Jansones ’’ ’’Mātes piens’’. Ceļš starp paaudzēm vai skiču burnīca’’ recenzijas par Ināras
Kolmanes filmu, uz to norāda tēma un tekstā aprakstītais.
Recenzijas uzrakstītas esejas formā, kas ir klasika un visveiksmīgākā forma šādiem
darbiem. Teksta kompozīcija ir sakārtota rinkopās, katrā rindkopā sākot jaunu domu. Abu
recenziju tēma ir režisores Ināras Kolmanes jaunā filma ‘’Mātes piens’’ pēc tāda paša
nosaukuma Noras Ikstenas romāna.
Pirmā teksta (I. Pērkones) valoda ir skaidra un saprotama, tajā nav liekas tēlainības
vai pārmērīgs un nepamatots terminu lietojums, tas ļauj lasītājam ātri un vieglu uztvert tekstu
un domu. Taču nevar nepamanīt autores bagāto vārdu krājumu un veiksmīgu jomas terminu
lietojumu, jo tekstā viņa izmanto vārdus kā, piemēram, reaģents, inkarnācija, mizanscēnas,
mikrovidi, u.c. Savukārt, otrā teksta (I. Jansones) valoda ir daudz tēlaināka un tiek izmantoti
dažādi leksikas slāņi, piemēram, laika griežos, peripētijas, arhetipisks, pačibējusi, kā raiba
uzlīme uz sekretera, u.c. Autore šādu valodas stilu, iespējams, ir izvēlējusies, lai pastiprinātu
emocionālo nokrāsu savam tekstam, kas ir raksturīgi tieši rakstniekiem. Kā lasītājam tas likās
lieki, jo grūti izprast domu un nākas ļoti iedziļināties tekstā.
Filmā un romānā galvenās varones ir trīs sieviešu paaudzes un svarīgs ir arī vēstures
fons un I. Pērkone savā recenzijā piemin, ka šādu virzienu Latvijas kino, kur sievietes ir
vēstures vēstītājas, aizsācējas ir Dzidra Ritenberga un Ada Neretniece, bet par filmas
piemēriem ar saskatāmām līdzībām autore piemin Signes Baumanes filmu ‘’Akmeņi manās
kabatās’’ (2014), Ināras Kolmanes ‘’Bille’’ (2018) un Ilzes Burkovskas – Jakobsenas ‘’Mans
mīļākais karš’’ (2020). Filmā bija aina, kur Nora mākslas muzejā vēro gleznu un vēlāk
noģībst, bet filmā nebija redzams, kas tā par gleznu. To bija arī ievērojusi I. Pērkone un no
mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača uzzinājusi, ka tā bija Kārļa Padega glezna ‘’Pēdējā
māte’’(1935), kur attēlota māte,’’ kas neliekas ne zinis par mirstošo bērnu’’, tas ir spilgts
simbols, kas attēloja Noras sajūtas un ir vērtīgi to uzzināt.
Savā recenzijā I. Jansone Astru nosauc par māti – bērnu un māti – zirnekli vienā
personā, jo Astra ņem līdzi sev uz jauno darba vietu Noru, taču ir grūti izprast kāpēc
zirneklis? Šis simbols būtu iederīgāks attiecībā uz tēvu, jo zirnekļu mātītes mēdz apēst
tēviņus, bet bērnus tās parasti sargā. Iespējams, rūpes par saviem mazuļiem bija iemesls šim
salīdzinājumam, jo baiļu ietekmē izlemj atjaunot attiecības ar meitu. Lai arī I. Jansonei trūka
kāmja tēls vai kas līdzvērtīgs tam, jo kāmim ir spēcīga simboliska nozīme, es uzskatu, ka tas
nebija iztrūkums, jo filma arī bez tā spēja vēstīt svarīgāko skatītājam.
Kaut arī teksti pēc žanra ir vienādi, tie ir šķietami atšķirīgi, jo autores darbojas
dažādās profesionālajās jomās un tas attainojas tekstā. I. Pērkone ir profesore un kino
zinātniece un viņas recenzijā ir kodolīgi apskatīts viss par filmu, sākot ar aktieriem un filmas
galveno domu un beidzot ar tehniskajiem risinājumiem un rekvizītu, kā arī tekstā ir minimāli
personīgā viedokļa un kritikas. Taču I. Jansone ir rakstniece un viņas recenzijā ir jūtami
vairāk izmantoti termini un tēlainie izteiksmes līdzekļi, kuri lietoti, lai radītu iespaidu uz
autores vārdu krājumu un lielāku izpratni par tēmu, bet rezultātā iznāk pretēji. Šeit iederas
teiciens, kas par daudz, tas par skādi. Tekstā arī ir daudz kritikas un personīgā viedokļa, kas ir
ļoti subjektīvs un vietām neiederīgs, kā arī uzmanība pievērsta vairāk ainām no filmas un
salīdzināšanai ar romānu.
Lai gūtu skaidrāku izpratni par filmu, es ieteiktu izlasīt I. Pērkones recenziju gan tiem,
kas filmu nav redzējuši, gan tiem, kas filmu ir redzējuši. I. Jansones recenziju es ieteiktu
izlasīt tiem, kas vēlas izprast filmas un romāna saikni, kas tika vai netika attēlots un cik
veiksmīgi tas izdevies, jo jau teksta pašā sākumā autore piemin romānu un ekspektācijas
filmai pēc tā.