Noziedzība cieši savijusies ar politiku jau sen

Jēkabpilī bezjēdzīgi nogalināts uzņēmējs un presē lasāmi citāti par bandītu laiku
atgriešanos. Vietā uzdot pretjautājumu: kad Latvijā nav bijuši bandītu laiki? Kurš var
nosaukt kaut vienu mēnesi pēdejo desmit gadu laikā, kad kāds skandāls nesatricinātu
visu valsti? Visvairāk pārtsiedz dažu politisko spēku no jauna saceltā histērija.
Piemēram, partijas "Jaunais laiks" parlamenta frakcija pat pameta sēžu zāli, kad tapa
zināms par neskaidro aizturētā konvojēšanu un tā iekrišanu Daugavā. Pēc E. Repšes
teiktā, atgadījums ar E. Gulbi liecina, ka Latvijā tiesībsargājošo iestāžu darbinieki
piekopj mafijas cienīgas izrēķināšanās metodes (to, ka policija, iespējams, tā rīkojās,
nevienu sen neizbrīnītu). Tas, ka cilvēks, kuram saskaņā ar konvojēšanas kārtību bija
jāatrodas vismaz vairāku policistu ielenkumā aiz slēgtām speciālā transportlīdzekļa
durvīm, ir skaidrs. Nesaprotami, kā cilvēks varēja it kā izkrist no policijas konvoja
automašīnas. Tomēr šķiet arī savādi, kas lika "Jaunā laika" trubadūriem celt kājās un
pamest Saeimas zāli. Kāda cita ziņa notikušo sarežģī tiktāl, ka varētu prasīt: kur
palikusi robeža starp prastu bandītu un cilvēku dārgā uzvalkā, kuram algu maksā
valsts? Laikraksts "Dienas Bizness" publicējis ko tādu, kas liek aizdomāties-
deviņdesmito gadu nogalē E. Gulbis izglītoja toreizējo "Latvijas Bankas" prezidentu
Einaru Repši par jautājumiem, kas saistīti ar sprāgstvielām un sapiera darbu. Bez tam
Repšem esot bijusi pastiprināta interese par šīm lietām (sprāgstvielām), un viņš esot
uzskatāms par lietpratēju sprādzienu lietās, atzinis "Dienas Biznesa" informācijas
avots.

Pirms turpināt analizēt Latvijas sasmakušo politikas lauciņu, nāktos atcerēties 1999.
gada un 2000. gada notikumus, kad valsti satricināja pederastijas un pedofilijas
skandāls, kurā kā vēlāk noskaidrojās, cieši bijušas iemērktas arī daudzu amatpersonu
rokas. 1999. gada augustā izmeklētāji atklāja iespaidīgu pedofīlijas tīklu, kas bija
darbojies modeļu aģentūras ''Logos'' aizsegā. Lietā par cietušajiem bija atzītas 36
personas, no tiem 23 bija nepilngadīgas. Toreizējais PCTVL frakcijas priekšsēdētājs
Jānis Jurkāns 2000. gada janvārī Latvijas TV pat publiski brīdināja, ka publiskotā
informācija var kaitēt valdībai. "Ja pedofilijā apsūdzētie Ingus Tūns un Ainārs Eisaks
sāks stāstīt patiesību parlamentārajai izmeklēšanas komisijai, Andra Šķēles valdībai
būs grūti izdzīvot": pauda J. Jurkāns. Principā tā jau arī notika. Tā vai citādi, tomēr
pedofīlu- pederastu skandālu ietekmē krita gan valsts amatpersonas, gan sabiedrībā
pazīstami cilvēki. Tā paša gada janvārī ģenerāprokurors Jānis Skrastiņš uzrakstīja
atlūgumu. Visbeidzot 2000. gada aprīlī krita pati valdība, savukārt LNT raidījuma
''Nedēļas'' žurnālisti paziņoja, ka vairs necentīsies aktīvi meklēt pierādījumus
pedofīlijas lietā. Vai tas notika tādēļ, ka kādu ietekmīgu spēku apmierināja valdības
krišana vai mutes lika aizvērt, skaidrs nav joprojām. Tikmēr aiz loga 2007. gads un
Ingus Tūns atkal pacēlis galvu, un publicē emocionālas intervijas. Uzminiet kur?
Protams, ka laikrakstā "Diena". Šoreiz pielikumā "Sestdiena". Tur viņš atzīstas, ka
esot "brīnišķīgs" gejs, nevis bīstams pedofils, kas seksuāli izmantojis nepilngadīgos
zēnus. Bet Ainārs Eisaks tik tiešām klusē un pametis Latviju, lai Maskavā kļūtu par

1
homoseksuālo pornofilmu darboni. Ja lietas tā turpinās iet, drīz interviju ar Eisaku
lasīsim tai pašā "Dienā".

"Jaunais laiks"- cīnītāji ar oligarhiem?

Dzirdēts arī sensenais viedoklis: lai nu kā, tomēr "Jaunais laiks" cenšoties cīnīties ar
"netaisnību", oligarhiem utt. Te gribas arī atgādināt, ka lielie saukļa "ķeriet zagli!"
eksponētāji, paši itin veikli sapinās dažādās netīrās padarīšanās. Atcerēsimies kaut vai
bijušo veselības ministru- cilvēku ar "zelta rokām", neiroķirurgu Āri Auderu.
Protams, diez vai Auders bija tas bīstamākais un sliktākais cilvēks medicīnas sistēmā.
Tomēr "Jaunā laika" klaigātājiem kopā ar ultraliberālo laikrakstu "Diena" tas
netraucēja bezkaunīgi (un reizē gaužām bezgaumīgi) uzbrukt un izsmiet Valdi
Zatleru. Tai pat laikā "Jaunais laiks" kopā ar radikālo homoseksuālistu lobiju,
biedrības ''Delna'' valdes priekšsēdētāju Robertu Putni organizēja skaļu klaigāšanu pie
Saeimas, kas beidzās ar visiem zināmo divu "Dienas" žurnālistu uzbrukumu
jaunievēlētam prezidentam, kas balansēja uz atklāta huligānisma robežas.

Kad pilnā sparā visa Latvija vārījās tā sauktās "jūrmalgeitas" lietā, gana klusu cieta
jaunlaicēni, kad analoģiskas fifības notika Rēzeknē. Atšķirība tikai tanī, ka pie rokas
ar savām burtnīciņām tika pieķerts "Jaunā laika" reģionālais politikānis- SIA
''Rēzeknes gaļas kombināts'' valdes priekšsēdētājs Guntis Piteronoks. Kā zināms,
skandāls aizsākās, kad tika publiskotas ''Rēzeknes gaļas kombināta'' vadītāja un
partijas ''Jaunais laiks'' amatpersonu telefonsarunas, kas atklāja daudz melnumu pašu
oligarhu apkarotāju partijā. Kamēr apnīkoši lēni KNAB un prokuratūras kabinetos
turpinās pārbaudes, tiesībsargi aktīvi vērsušies pret pašiem žurnālistiem, kas sarunas
publiskoja, bet drošības iestādēm atteicās izpaust avotus. Tika ierosināta krimināllieta
pret žurnālistu Uldi Dreiblatu, kuram pirmās instances tiesa jau piespriedusi soda
naudu. Savukārt pret vēl diviem laikraksta ''Neatkarīgā'' žurnālistiem un bijušo
laikraksta redaktoru ierosināta krimināllieta par it kā telefonsarunās minētās partijas
''Jaunais laiks'' amatpersonas nomelnošanu.

Visbeidzot jāatgādina, ka "Jaunais laiks" reiz bija varas partija, kuras ministrs-
dejotāja Māra Gulbja personā reiz centās ieviest dzīvē reformas. Bijušais Iekšlietu
ministrs izrādījās pagalam atraktīvs intrigants un pameta "Jaunā laika" politisko
baržu, dibinot savu partiju. Visbeidzot bijušais jaunlaicēns Gulbis atradis sevi, kļūstot
par modeli kādā Rīgas frizētavā.

Tikmēr neviens cits, kā bijušais "Jaunā laika" ģenerālsekretārs un Latvijas Ebreju

kopienas valdes loceklis Grigorijs Krupņikovs, kurš ar šo partiju ciešās saites nav
sarāvis, kopā ar saviem cīņu biedriem steidza gūt "kompensāciju" par ebreju tautas
ciešanām Otrā pasaules kara laikā. Savukārt 2004. gadā, kad E. Repše vēl bija
Aizsardzības ministrs, Grigorija Krupņikova brāļa firma guva iespaidīgus valsts
pasūtījumus. Proti, SIA ''Belam-Rīga'' ieguva virkni Aizsardzības ministrijas valsts
pasūtījumu. Pirms tam ''Belam-Rīga'' jau 2003. gadā uzvarēja AM konkursā par
radiosakaru masta piegādi Audriņu lidlaukā. Savukārt vēl 2002. gadā, kad neviens cits
kā Einars Repše bija kļuvis par ministru prezidentu, uzņēmums ieguva tiesības uz trim
AM pasūtījumiem- lielākais no tiem ir aptuveni miljonu latu vērtais pasūtījums par
DMC radioreleju, ''Nortel Networks'' multipleksoru un telefona centrāļu iegādi un
uzstādīšanu militāristu vajadzībām.

2
Nobeigumā- pēdējais skandāls. Tā sauktā Grinberga lieta, kuru tik ilgi "sildīja"
laikrakts "Diena", Latvijas Televīzija un "Jaunais laiks". Lai vai nu kā kritizēja
Lembergu, tomēr tiesa lēma citādi. Nedz Ventspils domes deputāts no "Jaunā laika"
Ojārs Grinbergs, nedz bijušais ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš no savas puses
neizrādīja iniciatīvu un neveica visu nepieciešamo, lai Grinbergs varētu sākt darbu
Ventspils brīvostas pārvaldē. Tā vietā gan ekonomikas ministrs, gan Grinbergs
izvēlējās konfrontāciju. Tas bija teikts pilnajā spriedumā "Grinberga lietā", kurā par
dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un nepatiesu ziņu sniegšanu bija apsūdzēts,
taču tika attaisnots Ventspils mērs Aivars Lembergs. Konkrētajā gadījumā Ministru
kabineta rīkojums bijis nepilnīgs un Grinbergs nebija identificējams. Patīk vai nē,
Lemberga juristi savu lietu zināja labi, kamēr "taisnības bruņinieki" no "Jaunā laika"
tikai demagoģēja. Un maz ticams, ka tiesa bija prasti uzpirkta vai pārlieku simpatizēja
Lembergam. Ja jau tas tā būtu, augstāk pieminētie noteikti liktu kārtis galdā.

Ar Sorosa tīklveida struktūrām cieši saistītais "Jaunais laiks" protams ir ir

apmierināts, ka daļa naivās sabiedrības tos pozicionē par gaismas nesējiem un
cīnītājiem pret oligarhiju. Tomēr šīs partijas pašu nošmulētais mundierītis, kas
notraipīts nebeidzamos iekšējos strīdos, gan pašu redzamāko jaunlaicēnu
dubultmorāles mēslos, diez vai jebkad tai ļaus uzjāt Latvijas politikas stikla kalnā kā
triumfatoriem. "Jaunais laiks" jau sen ne ar ko neatšķiras no citiem politiskajiem
mahinatoriem. Šīs partijas šizofrēnisko aizdomību parāda kāds Eiropas Parlamenta
deputāta no "Jaunā laika" Aldia Kušķa teiktais, ka viņam esot esot sajūta, ka Ventspils
mērs Aivars Lembergs, slavinot Baltkrievijas diktatoru, ne tik daudz zemojas, lai
saglabātu mistiskās naftas tranzīta attiecības, bet gan simpatizē A.Lukašenko
politiskajam kursam, kuru pats cenšas atdarināt. Ko lai saka par Repšes kunga
izdarībām? Kādam cilvēkam šis tēls vēlas līdzināties?

Vai visi tie, kas kritizē, paši ir labāki?

Teju par labo toni kļuvis kritizēt valdības un parlamenta darbību. Tiesa, kritizēt ir par
ko un kritizēt vajag. Tomēr tā izklausās gaužām smieklīgi, ja roka sākusi lamāt cimdu
vai otrādi. Runa ir par bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu, kas pēc savām
pilnvaru beigām ieņēmusi tāda kā morālā totēma lomu. Reiz jau man prātā iespiedās
bijušā Francijas prezidenta Žaka Širaka teiktais par labāko iespēju paklusēt. Laikam
bijusī valsts pirmā kundze piemirsusi šos viedos vārdus.

Laikrakstam "Diena" bijusī prezidente teikusi sekojošo: ''Saeimas izvēle savam

priekšsēdim manās acīs šķiet provokatoriska [...] tas ir provokatoriski ņemt cilvēku,
kad ir tikai divi tādi deputāti, vienu ņemt no viņiem, kuriem, kā nekā, politiskais
līderis ir ļoti smagos noziegumos apsūdzēts un ir pietiekamus mēnešus jau pavadījis
aiz restēm.'' Savādi dzirdēt viņas pārmetumus Saeimas spīkera Gundara Daudzes
ievēlēšanas sakarā, kaut iepriekšējo- Induli Emsi tieši viņa svaidīja gan par Ministru
prezidentu, gan citos amatos. Nepagāja ne daži gadi, kad pirms sava termiņa beigām
tika sacerēta runa par Damokla zobeniem. Varbūt kļūdos, tomēr nezināt par Emša
absolūto neatbilstību jebkādiem valstiski svarīgiem amatiem, bija klaja idiotisma
demonstrācija (vai apzināta kaitniecība, lai ap sevi pulcētu tikai nožēlojamus
''spīdekļus''. Lai nu vai kā, bet līdz pat 2004. gada nogalei šo Damokla zobenu virs
Emša galvas bargā kundze nemanīja un labprāt rokojās ar to.
Un vēl. Kāpēc bijusī preidente tik ļoti vēlas reanimēt kolektīvās vainas institūtu?
Pieņemsim, ka Lembergs ir sliktais, kura dēļ notikušas visas Latvijas nelaimes,
pieņemsim, ka visi tam piekrīt. Bet kādēļ par Lemberga darbiem būtu jānes atbildība

3
Gundaram Daudzem? Vai tad, ja viņš TV kameru priekšā sāktu krustīties un zvērēt,
ka ar Lembergu viņam nekas un nekad nav bijis kopīgs, prezidente savā kritikā
Daudzi saudzētu? Varbūt prezidentei patīk tādi attāli bijušās pagātnes rēgi kā Pavļiks
Morozovs, kurš "kopējās lietas labā" nodeva savu papucīti? Nu nav Daudze Pavļiks
Morozovs un ir viņš ventspilnieks, kurš ir partijas "Latvijai un Ventspilij" biedrs. Tas
nepatīk ''Dienai'', tas nepatīk daudziem. Ko tālāk?

Tieslietu krīze un sarunu noklausīšanās

It kā pierumušas diskusijas sabiedrībā par tā sauktajām Grūtupa telefonsarunām.
Vieni sakās, ka šausmas, šausmas, otri īsti nesaprot, par ko runa. Jāatgādina, ka tikuša
noklausītas advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu sarunas laika posmā no
1998. līdz 2000.gadam un, iespējams, daļa šo sarunu publiskotas grāmatā "Tiesāšanās
kā ķēķis". Ja sarunu atšifrējumi ir autentiski, proti, ja šādas sarunas tiešām ir
notikušas, tās rada aizdomas par iespējamām koruptīvām saitēm, nelikumīgu un
neētisku rīcību tieslietu un iekšlietu sistēmā. Notikušais patiesi šķiet šokējoši. Tomēr
savādi, ka visu laiku izskat tieši Grūtupa vārds. Pieņemot, ka Grūtups sazinājies ar
tiesnešiem savu klientu interesēs, rodas jautājums: ko sliktu darjījis šis ietekmīgais
jurists? Vai tad advokāta primārais uzdevums nav palīdzēt saviem klientiem? To pašu
varētu prasīt par tiesnešiem. Tikai šoreiz šķiet savādi, ka tie viss nekalpo sava
''klienta''- valsts un sabiedrības intersēs, bet gan velns viņu zina kam.

Aizdomāties par notikušo liek arī kādreizējais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons, kas
laikrakstā "Telegraf" izteicies, ka advokāta Andra Grūtupa biroja stacionāro tālruņu
sarunas laika posmā no 1998. līdz 2000.gadam visticamāk noklausījās valsts iestādes.
Sekojoši, shēma ir gaužām satraucoša- viena valsts amatpersona pārlieku dalās tiesas
lēmumos ar advokātu, otra valsts amatpersona noklausās (visticamāk, ka
noklausīšanos sankcionēja kāda daudz ietekmīga amatpersona). Visbeidzot kāda
valsts amatpersona šīs telefonu sarunas palaiž plašākā apritē. Acīmredzami, ka šoreiz
pamatīgi buksējusi un noziedzīgi turpina buksēt valsts mašinērija, tomēr mediji un
sabiedrība kopumā turpina ekspluatēt Grūtupa vārdu. Kurš, visticamāk, nav vienīgais
advokāts, kas "tusējis" ar tiesnešiem.

Vai valdības krišana nesīs izmaiņas?

Premjera ilgdzīvotāja vietā nāks kāds cits, kurš tieši tāpat izpildīs ietekmīgu
grupējumu pavēles. Tiks peltas iepriekšējo ministru kļūdas, nevarēšana inflācijas
apkarošanā, nespēja apkarot radikāļus, nespēja palielināt pedagogu un mediķu algas.
Un daudz kas cits. Tikai pēc kāda laika šis cikls sāksies no jauna. Sagaidīt izmaiņas
sabiedrības labklājībā, sagaidīt kaut kādas mītiskas taisnības prāvas utt., protams,
neizdosies. Ja kādam šķiet, ka tad, ja tiks nomesta oranžo valdīšana, sāksies jaunas
vēsmas, viņš kļūdās. Nekādi jauni gangsteru vai oligarhu aresti nesekos. KNAB, kurš
diemžēl jau sen nav apolitisks, tāpat izpildīs to, ko tam liks. Taisīt no Loskutova
mocekli un potenciālu apokalipses jātnieku gan nenāktos. To, ka Loskutovs nav
nekāds izņēmums starp daudziem birokrātiem, kuriem latviešu tauta rūp vismazāk,
apliecina kaut vai viņa izrunāšanās uzreiz pēc iecelšanas amatā, kad viņš atļāvās
apstrīdēt Latvijas okupācijas faktu, aizbildinoties ar juridiskajām niansēm.

Ja kāds melš niekus, sakot, ka cīnīsies par Abrenes atgūšanu, viņš melo. Ja kāds teiks,
ka, nākot pie varas, viņš samazinās inflāciju, viņš melos, jo Latvijas ekonomika tika
sagrauta tad, kad tika sagrauta visa rūpniecība un lauksaimniecība, iestājoties Eiropas

4
Savienībā (un pat pirms tā). Ja kāds apgalvos, ka viņš atgriezīs no Īrijas bāleliņus,
viņš melos, jo Īrijas algas redzējušie te vairs neatgriezīs.
Kāpēc? Tāpēc, ka latvieši savu cīņu ir zaudējuši, skrejot pēc jauniem kaklakungiem.
Esam zaudējusi nacionālo un valstisko pašlepnumu, esam zaudējuši cīņas sparu un
esam aizmirsuši, ka pāridarījumus neizlīdzina ar ritmisku stenēšanu uz poda. Tāpēc,
ka savas sakumpušās muguras nevēlamies iztaisnot, lai parādītu darbos, nevis zem
segas, ka varam būt lepna tauta. Un tāpēc, ka labāk izvēlamies dancot kā cirka pūdeļi
pēc bagāto onkuļu stabulēm, nevis izvēlamies kļūt par uzvarētājiem.

Ko darīt?
Vecais labais teiciens: beidzot sāksim paši ar sevīm. Un banāls secinājums par pašiem
mums: atzīsim, ka vismaz pagaidām izmaiņas nevēlamies, jo īsti nezinām, ko mums
vajag. Vēlamies taisnīgu varu, bet paši ievēlam laupītājus un pēc tam stiepjam rokas
pret debesīm, gaidot dižo vadoni, kas aizslaucīs neliešus. Vēlamies latvisku Latviju,
bet veikalā, pērkot maizi, krieviski skaidrojam pārdevējai, ko vēlamies. Runājam par
zinātnieku, inženieru un profesionāļu trūkumu, bet studēt izvēlamies psiholoģiju,
politiloģiju, sociālā darbinieka vai kultūras mākslu (un arī tad kā viduvējības, kas
absolvējot vien prot nēsāt panckas apģērba vietā). Un zinot, ka pilnīgi noteikti savā
profesijā nestrādāsim, bet visticamāk dosimies meklēt laimi varenajā īru impērijā,
mazgājot foreles vai pildot desas.

Kad izskaudīsim sevī verdzisko vājumu un bailes. Kad beidzot aizmirsīsim savu
iedomāto čaklumu un strādīgumu, kas aizgūts no senām tautas dziesmām. Kad
beigsim baroties no mītiem par vareniem latvju kareivjiem, kuri Saules kaujā sakāva
zobenbrāļus, lai atklāti atzītu, ka nekā no šīm senām dziesmām vairs nav palicis pāri,
jo sasodītie ķīnieši strādā vairāk, bet alibabas ar dvieļiem galvās mūsu varenos
bāleliņus no Irākas patrieca lieku kā balastu un tagad viņi var demokratizēt ko vien
vēlas, tikai turienes tuksnešainos klajumus. Kad sasparosimies un nemeklēsim glābiņu
pie paranoiķiem ar helikoptera vadītāju apliecībām, un rafinētiem blēžiem, kas sola
treknus gadus. Tad dzīve ies uz augšu un tauta zels. Tad būsim gatavi kļūt par lielu un
varenu spēku, lai kā milzīgs asfalta rullis saspiestu zemē apkārtējās niecības, kas
mums apgrūtina dzīvi. Reiz tā notiks!