LATVIJAS UNIVERSITĀTES

P.STRADIŅA MEDICĪNAS KOLEDŽA

PACIENTU APRŪPE PĒC APAKŠĒJĀS

EKSTREMITĀTES ĶIRURĢISKAS AMPUTĀCIJAS

KVALIFIKĀCIJAS DARBS

Autors:
Medicīnas tehnoloģiju katedra, grupa ...
Darba vadītājs:

Jūrmala 2019
 Anotācija

Darbs sastāv no ievada, astoņām daļām un secinājumiem. Darba mērķis ir analizēt pacienta
pielāgošanos jaunajiem dzīves apstākļiem pēc apakšējo ekstremitāšu ķirurģiskas amputācijas.
Pirmajā daļā aplūkota tēmas aktualitāte. Otrajā daļa izstāstīts par amputāciju. Trešajā daļā
aplūkota informācija par pacienta aprūpi. Ceturtajā daļā veikta literatūras analīze par pacientu
adaptāciju. Piektajā daļā izklāstīts par rehabilitāciju. Sestajā daļā par gados veciem
pacientiem. Septītajā daļā par māsu un pacientu. Pēdējā daļā ir izstrādāts pētījums. Galvenie
secinājumi - pēc amputācijas pacienta dzīves kvalitāte mainās, un galvenā problēma kļūst
adaptācija jaunajiem dzīves apstākļiem. Amputācijas rezultātā tiek iegūta ne tikai fiziska, bet
arī psiholoģiska trauma.

2
 SATURA RĀDĪTĀJS
APZĪMĒJUMU SARAKSTS.....................................................................................................4
IEVADS……………………………………………………………………………………......5
1. AKTUALITĀTE………………………….…………………………………....................…6
2. AMPUTĀCIJA ………………...…………………….…………………............................. 8
3. PACIENTA APRŪPE..........................................................................................................10
3.1. Pacienta sagatavošana apakšējās ekstremitātes amputācijas operācijai.................10
3.2. Pacienta aprūpe pēcoperācijas periodā pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas
operācijas......................................................................................................................11
4. ADAPTĀCIJA……………………………………….…………………………..…...........13
5. REHABILITĀCIJA……………………………………………………………………......14
6. GADOS VECI PACIENTI…………………………………………………..……............ 15
7. MĀSA UN PACIENTS........................................................................................................17
8. PĒTĪJUMA REZULTĀTI....................................................................................................20
SECINĀJUMI …………………………………………………………………………….…25
IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI…………………………………………………26
PIELIKUMI………………………………………………………………………………….27
1.pielikums. ANKETA

3
 APZĪMĒJUMU SARAKSTS

Amputācija (lat. amputatio nociršana) – ķirurģiska operācija, kurā pilnīgi vai daļēji tiek
atdalīta (nogriezta) kāda ķermeņa daļa (roka, kāja) vai kāds orgāns (krūts dziedzeris, dzemde,
utt.). Locekļa amputācija ir kropļojoša operācija, ko izdara tikai tad, ja loceklis vairs nav
pilnīgi spējīgs dzīvot, un tā amputācija glābj pacientam dzīvību. Izdarot locekļa amputāciju,
paredz protezēšanas iespējas, nodrošina amputācijas stumbra izturību pret kairinājumiem (12).
Fantoma sajūtas – sāpes vai citas sajūtas, kas šķietami nāk no amputētas rokas vai kājas.

Respondents (ang. respondent, lat. respondere atbildēt). Cilvēks, kas kādā aptaujā, intervijā
sniedz atbildi uz uzdoto jautājumu.

Adaptācija (lat. adaptare pielāgot) – pielāgošanās mainīgajiem eksistences apstākļiem.

4
 IEVADS
Amputācija ir ķirurģiska operācija, kurā pilnīgi vai daļēji tiek nogriezta kāda ķermeņa
daļa (Jēkabsone, 2012). Pēc amputācijas pacienta dzīves kvalitāte mainās, un galvenā
problēma kļūst adaptācija jaunajiem dzīves apstākļiem. Amputācijas rezultātā tiek iegūta ne
tikai fiziska, bet arī psiholoģiska trauma - tā var būt neziņa, bailes, depresija (Šmits, 1975).
Adaptācija cilvēkam pēc operācijas ir nopietna problēma ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs.
Amputācijas rezultātā, cilvēki no 30 līdz 70 gadiem kļūst par invalīdiem un darba nespējīgiem
(Koha, 2007). Lai labāk izprastu pacientu aprūpi un adaptāciju, darba tēma ir pacientu aprūpe
pēc apakšējās ekstremitātes ķirurģiskas amputācijas.

Darba mērķis: Analizēt pacienta pielāgošanos jaunajiem dzīves apstākļiem pēc apakšējo
ekstremitāšu ķirurģiskas amputācijas.
Pētījuma darba uzdevumi:
1) Analizēt zinātnisko literatūru par apakšējo ekstremitāšu amputāciju, pacientu aprūpi
un to aprūpes īpatnības pacientiem pēc operācijas;
2) Izveidot anketas jautājumus;
3) Veikt pētījumu;
4) Veikt iegūto datu apkopošanu un analīzi;
5) Izdarīt secinājumus.
Pētījumu metodes:
1) Medicīniskās literatūras un datu analīze;
2) Pētījuma instruments - anketa;
Pētījumu bāze: Rēzeknes slimnīca.
Pētījumu respondenti: šeit vajadzētu rakstīt medicīnas māsas nevis pacienti
Respondentu skaits: 100
Pētījuma grupas (piem., respondentu) iekļaušanas kritēriji:

5
 1. AKTUALITĀTE

Ja ārstēšanā ietilpst operācija, kas saistīta ar kādas ķermeņa daļas amputāciju, tam
nenovēršami būs fizioloģiskas sekas. Tās var būt ļoti nopietnas, piemēram, apakšstilba
amputācija vai abu apakšstilbu amputācijas gadījumā (Баумгартнер, Ботта, 2002).
Pacienta adaptācija jaunajiem dzīves apstākļiem, pēc apakšējo ekstremitāšu amputācijas ir ļoti
svarīga, sakarā ar kājas atbalsta zaudējumu. Visas slimības nav ārstējamas, taču pacienta
pašsajūtu ar pareizu pieeju un aprūpi var ievērojami uzlabot.
Diemžēl Latvijā kājas amputācijas iemesli var būt dažādi, smagas un kropļojošas
traumas nav retums jauniem un vidēja vecuma cilvēkiem. Pēdējie pētījumi rāda, ka lielākā
daļa kāju amputācijas pēc traumas bija veikta vīriešiem no 30 - 40 gadiem, kas ir darbaspējīgā
vecumā. Ir pierādījumi, ka ekstremitāšu amputācijas cilvēks uztver, kā traģēdiju un tālākā
dzīvē tas ir ļoti liels stress. Kājas amputācija pēc traumas var kļūt par ļoti smagu
psihotraumatisku iemeslu, īpaši gados jauniem cilvēkiem. Gadījumos, kad notikusi kādas
ķermeņa daļas pilnīga vai daļēja amputācija, pacienti un viņu tuvinieki grib atgūt zaudētās
ķermeņa daļas, lūdzot piešūt vai rekonstruēt tās. Taču ne vienmēr saņem no ārsta apstiprinošu
atbildi (Krustiņš, 2017).
Apakšējās ekstremitātes amputācija var būt dzīvībai bīstama operācija, sevišķi
slimniekiem, vecākiem par 60 gadiem ar perifēro asinsvadu slimībām. Cukura diabēts ir viens
no šīs slimības riska faktoriem. Pētījuma rezultāti apstiprina, ka augstāka riska pakāpe
perifērai artēriju slimībai asinsvados zem ceļgala un kāju amputācijai ir diabēta pacientiem
(Helds, 2002).
Pēc literatūras datiem biežākā kāju amputācijas indikācija ir gangrēna, plaša inficēta
un ilgstoši nedzīstoša čūla. Cukura diabēts ir biežākais (vairāk nekā 50 %) un galvenais
cēlonis apakšējo ekstremitāšu amputācijām ASV un Eiropā. Pēc amputācijas prognoze otrai
kājai ir slikta – četru gadu laikā pēc pirmās amputācijas apmēram 50 % pacientu amputē arī
otru kāju. Statistikas dati liecina, ka diabēta pacientiem apakšstilba amputācija tiek veikta
15 - 40 reizes biežāk nekā citos gadījumos. Citi pētījumi pārliecinoši apstiprina, ka
cukura diabēts ir viens no galvenajiem sirds aterosklerotisko pārmaiņu cēloņiem (Jēkabsone,
2009).
Sastopams ievērojams mirstības procents starp pacientiem ar apakšējās ekstremitātes
amputāciju virs ceļa locītavas. Šiem slimniekiem bieži ir smags vispārējais stāvoklis, virkne
blakusslimību, nepietiekams barojums, pēc operācijas attīstās sarežģījumi – sepse u. c.
Statistikas dati liecina, ka ilgāk par vienu gadu pēc amputācijām virs ceļa locītavas nodzīvo
tikai 20 % pacientu (Баумгартнер, Ботта, 2002).

6
 Pēdējo gadu laikā visās ekonomiski attīstītās valstīs pieaug cukura diabēts,
aptaukošanās, audu asinsrites traucējumi, perifēro asinsvadu slimības, smagas traumas,
apdegumi, apsaldējumi – tie ir cēloņi kājas zaudēšanai. Vairāk nekā 90 % pacientu ar kāju
artēriju saslimšanām ir smēķētāji. Turpinot smēķēšanu, iespējama gangrēna, kas piespiež
amputēt kāju pirkstus, pēdas vai visu kāju. Latvijas iedzīvotāju veselības rādītāji ir vieni no
sliktākajiem Eiropā (Barnett, 1996).
Smagākas apsaldēšanās gadījumā veidojas audu nekrozes, kas nereti noved pie
amputācijas, un pacients var zaudēt kāju pirkstus vai pēdu. Ķirurģiska operācija
nepieciešama, lai saglabātu pacientu dzīvību (Taimiņa, 2005).
Labi zināms, ka ķermeņa masas samazināšanās, amputācijas rezultātā nepaliek bez
sekām cilvēka organismā. Ļoti bieži attīstās dažādas patoloģiskas izmaiņas, traucēta vielu
apmaiņa, samazinās darbaspējas un fiziskās slodzes iespējas. Vairumam cilvēku, kuri
zaudējuši kāju, dzīve neatgriežas normālā ritmā. Amputācija izraisa atkarību no apkārtējo
palīdzības, kā arī nespēju strādāt un sevi aprūpēt, un tas nozīmē, ļoti lielus izdevumus par
ilgstošu atrašanos stacionārā, rehabilitāciju, aprūpi mājās un sociālo palīdzību.
Adaptācija cilvēkam pēc operācijas ir nopietna problēma ne tikai Latvijā, bet arī citās
valstīs. Amputācijas rezultātā, cilvēki no 30 līdz 70 gadiem kļūst par invalīdiem un darba
nespējīgiem. Sociālas problēmas, kā nabadzība, nekvalitatīvi dzīves apstākļi, nepietiekams
uzturs, smēķēšana, alkoholisms un saslimstība ar citām hroniskām un smagām slimībām arī ir
riska faktori. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem ir bez pastāvīgas dzīves vietas un nav savlaicīgi
vērsušies pēc medicīniskās palīdzības. Minēto pacientu ārstēšanai un adaptācijai nepieciešami
diezgan lieli finansiālie līdzekļi (Koha, 2007).
Pēc amputācijas pacienta dzīves kvalitāte mainās, un galvenā problēma kļūst
adaptācija jaunajiem dzīves apstākļiem. Amputācijas rezultātā tiek iegūta ne tikai fiziska, bet
arī psiholoģiska trauma - tā var būt neziņa, bailes, depresija. Realitātes noliegšana iespaido
slimību un tās atveseļošanās periodu. Pacientiem atveseļošanās laikā būtu jāizjūt rūpes par
sevi un jāzina, ka dzīve nav apstājusies, ka viņu problēmas tiek risinātas jau ārstēšanas laikā,
nevis tikai tad, kad viņš būs atveseļojies. Pēc amputācijas būtu jānotiek darbībai, kas palīdzētu
risināt pacienta psiholoģiskās un sociālās problēmas, lai pacients var ātrāk atgriezties
iepriekšējā dzīves ritmā. Problēmas atrisinājums varētu paātrināt pacienta izveseļošanās
periodu un stiprināt, gan fiziski, gan garīgi (Šmits, 1975).

7
 2. AMPUTĀCIJA

Amputācija ir ķirurģiska operācija, kurā pilnīgi vai daļēji tiek nogriezta kāda ķermeņa
daļa (roka, kāja) vai kāds orgāns (krūts dziedzeris, dzemde, taisnā zarna). Locekļa amputācija
ir kropļojoša operācija, ko izdara tikai tad, ja loceklis vairs nav pilnīgi spējīgs dzīvot, un tā
amputācija glābj pacientam dzīvību. Locekli amputējot, paredz protezēšanas iespējas,
nodrošina amputācijas stumbra izturību pret mehāniskiem kairinājumiem; dažreiz pēc
amputācijas slimniekam attīstās maldīga sajūta, ka amputētais loceklis vai tā daļa joprojām
eksistē, un sāpes šajā loceklī (skatīt fantoma sajūtas) (Jēkabsone, 2012).
Amputācijas stumbrs - locekļa daļa, kas palikusi pēc tā perifēriskās daļas zaudēšanas
(amputācijas). Amputācijas stumbram ir liela nozīme locekļa funkcijas atjaunošanā ar
protezēšanu. Mūsdienu protezēšanas tehnika dod iespēju izgatavot protēzes visiem
amputācijas stumbriem, tomēr protezēšanas rezultāti labāki, ja amputācijas stumbrs ir garāks.
Tāpēc, izdarot amputāciju, svarīgi ir maksimāli saglabāt dzīvotspējīgos mīkstos audus un
locekļa skeletu. Dažreiz amputētā kaula galā rodas kaula izaugumi - osteofīti. Tie traumē
amputācijas stumbra mīkstos audus, nervus, un protezēšana kļūst ļoti grūta vai pat
neiespējama; tad nepieciešama papildu operācija (Jēkabsone, 2012).
Ja slimnieks pēcoperācijas periodā neievēro ārsta ieteikto režīmu, var rasties
amputācijas stumbra pēcamputācijas kontraktūra - kustību apjoms vienā vai vairākās locītavās
kļūst ierobežots, un palikusī locekļa daļa fiksējas protezēšanai neizdevīgā stāvoklī
(Jēkabsone, 2012).
Pēc amputācijas palikusī locekļa daļa pakāpeniski atrofējas. Šajā laikā notiek
amputācijas stumbra veidošanās, kas ilgst 1 g. pēc operācijas. Amputācijas stumbra
apkārtmērs kļūst nemainīgs; tas ir nepieciešams nosacījums pastāvīgas protēzes izgatavošanai.
Izgatavot pastāvīgu protēzi pirms amputācijas stumbra galīgas izveidošanās nedrīkst, jo,
locekļa atrofijai turpinoties, protēze drīz vien kļūst vaļīga un sāk traumēt amputācijas stumbru
Svarīgs protezēšanas noteikums ir amputācijas stumbra regulāra kopšana. Jārūpējas, lai
nerastos ādas noberzumi, tulznas, strutaini iekaisumi u.tml. Vismaz reizi dienā protēze
jānoņem, amputācijas stumbrs jānomazgā siltā ūdenī ar ziepēm un jānoslauka rupja auduma
dvielī. Ja amputācijas stumbrs pastiprināti svīst, pēc mazgāšanas lieto 0,5% formalīna
šķīdumu vai odekolonu. Sausa āda ar tieksmi uz plīsumiem pēc mazgāšanas jāieziež ar
vazelīnu, glicerīnu vai augu eļļu. Izsitumi jāiepūderē ar talku. Ādas strutaina iekaisuma
gadījumā jāvēršas pie ārsta. Amputācijas stumbram nepieciešamas regulāras gaisa, gaismas

8
un saules peldes. Pirms protēzes lietošanas amputācijas stumbram uzvelk sausu, tīru pārvalku
(Jēkabsone, 2012).

Absolūtas indikācijas:
 Traumatiskā amputācija;
 Vaļējie ekstremitāšu bojājumi ar maģistrālo asinsvadu un nervu ievainojumiem,
plašiem mīksto audu bojājumiem, ja nepastāv rekonstrukcijas iespējas;
 Smaga, dzīvībai bīstama infekcija;
 Gangrēna (tromboze, CD, termisku bojājumu dēļ);
 Ļaundabīgi audzēji (Ertl, 2019).
Relatīvas indikācijas:
 Ilgstoši persistējošas trofiskās čūlas, kuras nepadodas ārstēšanai;
 Hroniskais osteomielīts;
 Iedzimtas anomālijas, smagas deformācijas, kas traucē veikt protezēšanu Ertl, 2019).

9
 3. PACIENTA APRŪPE
3.1. Pacienta sagatavošana apakšējās ekstremitātes amputācijas operācijai

Ļoti bieži, kad ārstēšana nedod vēlamos rezultātus, pacientiem vienīgā alternatīva ir
amputācija. Pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodā pacientiem nepieciešams psiholoģiskais
atbalsts tāpēc, ka ķermeņa daļas amputācija ir psiholoģiska trauma. Bieži pēc amputācijām
pacientiem ir depresīvs stāvoklis, un pacients kļūst ātri aizkaitināms. Labvēlīga attieksme pret
pacientu no personāla puses palīdzēs pacientiem atveseļoties. Depresīvais stāvoklis
pacientiem rodas tāpēc, ka ķermenis izskatās savādāk un ārstēšana nedeva vēlamos rezultātus.
Pirmsoperācijas periods ir laika posms no pacienta stacionēšanas līdz operācijas veikšanai.
Pirmsoperācijas perioda ilgums ir atkarīgs no slimības rakstura, no pacienta vispārējā
stāvokļa, operācijas steidzamības pakāpes.
Pirmsoperācijas periodā precizē pacienta diagnozi, pārbauda dažādu orgānu un
sistēmu stāvokli un veic laboratoriskos izmeklējumus. Neatliekamo (akūto) operāciju
gadījumos pirmsoperācijas periodu saīsina līdz minimumam, šajā laikā veic elementārās
procedūras (apmazgāšana, apmatojuma noskūšana) vai izmeklējumus (urīna, asins analīze,
krūšu kurvja rentgena caurskate, EKG). Plānveida operāciju gadījumos pirmsoperācijas
periods ilgst vairākas dienas. Šajā laikā pacientam veic visus nepieciešamos izmeklējumus.
Pirmsoperācijas sagatavošana ir arī svarīga pacientam, no tās atkarīga operācijas gaita, kas var
būt saistīta ar iespējamām komplikācijām. Operācijas dienas priekšvakarā pacientam veic
pasākumus, kas ir obligāti ikvienas operācijas sagatavošanā: tā ir higiēniskā pelde, veļas
maiņa, apmatojuma noskūšana, zarnu trakta tīrīšanas klizma. No vakara ierobežo ēšanu.
Operācijas dienas rītā sagatavo operācijas lauku, tā ir kājas daļa, kurai tiks veikta
operācija. Atkārtoti nomazgā ar speciālu ādas kopšanas līdzekli, noskuj apmatojumu plašākā
laukumā. Operācijas dienas rītā pacients nedrīkst ne ēst, ne dzert, pirms operācijas pacientam
liek urīna katetru, izņem zobu protēzes, jo operācijas laikā var rasties problēmas, piemēram
aizrīšanās, elpošanas traucējumi.
Pacientu operācijas zālē ieved uz guļratiem, jo pacients ir saņēmis pirms operācijas
medikamentus – premedikāciju. Pacientu pārceļ uz operācijas galda un novieto tādā stāvoklī,
kas ļauj ērti veikt operāciju (17).

10
3.2. Pacienta aprūpe pēcoperācijas periodā pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas
operācijas

Pēcoperācijas periods ietver laiku no operācijas beigšanas līdz brīdim, kad pacients
atveseļojas.
Pēcoperācijas periodā ir dažādi aprūpes periodi:
1. Agrīnā fāze – no 1. līdz 10. dienai pēc operācijas. Mērķis - panākt to, lai pacients
patstāvīgi kustētos gultā, lai neveidotos izgulējumi. Iemācīt patstāvīgi mazgāties,
saģērbties un pašam pārvietoties. Iemācīt pacientam patstāvīgi pārvietoties ar rati
krēslu no gultas vai uz gultu.
2. Vēlīnā fāze - no 11. līdz 28. dienai pēc operācijas. Mērķis - apmācīt pacientu
patstāvīgi pašam aprūpēt un kontrolēt savu amputēto locekli un pierast pie sava ārējā
izskata izmaiņām.
3. Attālā fāze - līdz darba spēju atgūšanai vai kad pacientam iestājas stabils stāvoklis:
pats spēj aprūpēt sevi, pats pārvietojas ar rati krēslu, patstāvīgi saģērbjas, mazgājas un
pārvietojas gultā (17).
Pacientu no operācijas galda pārvieto uz guļamratiem, pēc tam gultā. Gultai pirms tam
jābūt pārklātai ar tīru veļu. Smagākie pacienti pēc operācijas tiek pārvesti uz intensīvās
terapijas nodaļu, kur ir nepārtraukta novērošana un neatliekamās palīdzības sniegšana, ja tā ir
nepieciešama. Pacientus pēc narkozes, gultā novieto bez spilvena, atliecot galvu nedaudz
atpaka un uz sāniem, jo pēc narkozes pēcoperācijas periodā var būt nelabums, vemšana. Pēc
operācijas pacients var izjust sāpes un diskomfortu, nekontrolēt savas rīcības, var noraut
pārsēju. Māsas uzdevums ir kontrolēt pacienta vitālos rādītājus - elpošanu, pulsu,
asinsspiedienu, temperatūru un atzīmēt to novērošanas lapā. Galvenais uzdevums ir novērst
pēcoperācijas komplikāciju attīstību.
Pēcoperācijas komplikācijas iespējamas kā agrīnā, tā arī attālā fāzē. Lai izvairītos no
komplikācijām, ir rūpīgi jāsagatavo pacients pirms operācijas periodā, jāinformē par
aktivitātēm pēcoperācijas periodā un iespējamajām sāpēm (fantoma sāpes) pēc operācijas.
Sāpju mazināšanai izmanto medikamentozo terapiju un iesaka pacientam arī mierīgi un brīvi
elpot. Bezmiega gadījumā nodrošina klusumu un mieru palātā, labi izvēdinātas telpas. Visi
adaptācijas pasākami tiek vērsti, lai mazinātu pacienta intoksikāciju.
Lai izvairītos no infekcijas brūcē, veic regulāru pārsēju nomaiņu, kontrolē ķermeņa
temperatūru un, ja pacients sūdzas par diskomforta sajūtu operācijas vietā, ziņo ārstam.
Nepieciešama regulāra ķermeņa kopšana, lai nerastos izgulējumi.

11
 Psiholoģiski traucējumi pēc operācijas biežāk attīstās novājinātiem pacientiem un
smagas intoksikācijas gadījumā. Bieži pēc amputācijām pacientiem ir depresīvs stāvoklis. Tas
var izpausties kā apetītes trūkums, raudulība. Cēlonis ir veselības stāvokļa pasliktināšanās,
sāpes, izmaiņas paštēlā, satraukums par nākotni. Galvenais šādu pacientu aprūpē ir savlaicīgi
konstatēt izmaiņas pacienta psiholoģiskajā stāvoklī un ziņot par to ārstam.
Pēc amputācijas un šuves noņemšanas, māsas uzdevums ir apmācīt pacientu patstāvīgi
aprūpēt sevi, un galvenā darbība ir vērsta uz patstāvību, higiēnu un organisma stiprināšanu.
Nepieciešams:
1. palīdzēt pacientam samierināties ar ķermeņa daļas zaudējumu un cīnīties ar depresiju,
noslēgšanos sevī, neapmierinātību, vilšanos un citām problēmām;
2. iedrošināt pacientu runāt par to, kas viņu nomāc, par bailēm utt.;
3. izskaidrot pacientam, ka samierināšanās ar sava ķermeņa ārējo izskatu prasīs ilgāku
laiku;
4. iesaistīt pacientu adaptācijas un pašaprūpes plānošanā;
5. palīdzēt pacientam veikt pašaprūpi.
Pacientu adaptācijas galvenie mērķi:
1. iemācīt patstāvīgi mazgāties, saģērbties un pašam pārvietoties;
2. panākt to, lai pacients patstāvīgi kustētos gultā, lai neveidotos izgulējumi;
3. patstāvīgi pašam aprūpēt savu amputēto locekli;
4. informēt pacientu par iespējamām sāpēm, jutīgumu brūces rajonā;
5. iemācīt pacientu patstāvīgi pārvietoties ar ratiņkrēslu vai kruķiem;
6. izskaidrot pacientam fiziskās aktivitātes svarīgumu, lai muskuļi būtu nodarbināti;
7. nepieciešams parunāt ar pacienta ģimenes locekļiem par pacienta uzmundrināšanu un
morālo atbalstu;
8. palīdzēt pacientam atgriezties sociālajā dzīvē, lai atjaunotu savu patstāvību;
9. psiholoģiskais atbalsts, jo pacients neapmierināts ar jauno izskatu (18).

12
 4. ADAPTĀCIJA

Adaptācijas pasākumi ir vērsti uz to, lai atbalstītu pacientu un nodrošinātu pēc iespējas
labāku dzīves kvalitāti, lai saglabātu pacientu aktīvu un mazinātu kustību funkciju
pasliktināšanos. Svarīgi stiprināt organisma aizsargspējas ar vitamīniem bagātu uzturu. Šīs
darbības palīdzēs pacientam sākt sevi aprūpēt (19).
Pašaprūpē pacientam var palīdzēt palīgierīces, piemēram, ratiņkrēsli vai kruķi. Svarīgi,
cik iespējams, saglabāt pacienta aktivitāti, neatkarību un pašaprūpes spējas. Agri uzsākta
staigāšana stimulē asinsvadu tonusu, un arī psiholoģiski labvēlīgi iespaido pacientu un tā
tuviniekus. Lai pārvietotos, pacients, sākumā lieto ratiņkrēslu un, ja iespējams, sākt staigāt ar
kruķiem. Māsai, kas palīdz pacientam piecelties no gultas un staigāt, jāievēro daži principi, lai
staigāšana būtu droša. Pacientam jābalstās uz veselo kāju un jāvalkā apavi, kas balsta pēdu un
neslīd. Palīgierīces kompensē muskuļu vājumu un var palīdzēt pacientam būt neatkarīgākam.
Tā kā ir pacienti, kas daļu savas dienas pavada rati krēslā, viņi jāapmāca darboties ar šo
palīgierīci. Pārsvarā pacientam ir grūtības pārvietoties, jo pēcoperācijas periodā kustības ir
ierobežotas. Jāpaiet noteiktam laikam, lai pacients spētu adaptēties jaunajiem apstākļiem,
iemācītos rīkoties ar palīglīdzekļiem. Lielākā daļa izmanto sēdratus, jo tie ir ērti, viegli
pieejami, kalpo ilgākam laikam. Tas ir svarīgi, lai nebūtu noslogota otra kāja. Pacientam ar
asinsrites traucējumiem protezēšana aizliegta un pārvietošanās iespējama tikai ar rati krēslu
palīdzību.
Tomēr, šie pasākumi ir nepietiekoši, lai pacienta adaptācija norisinātos sekmīgi. Pēc
amputācijas un brūces dzīšanas ir nepieciešama ne tikai ārsta un māsas palīdzība, bet arī
fizioterapeita konsultācija ar attiecīgo rehabilitācijas kursu. Rehabilitācijas uzdevums ir
apmācīt pacientu pareizi kustēties, staigāt un izmantot palīgierīces. Tālākās iespējas
pacientiem ir izmantot ortopēda – protēzista pakalpojumus. Svarīga loma tālākā adaptācijā ir
sociālajam darbiniekam, kurš piedāvā pacientam problēmu risināšanu pie dažādām situācijām
(bezdarbs, dzīvesvietas trūkums, vientulība). Nodarbinātības līmenis ļoti zems, sakarā ar
darba nespēju nav regulāru ienākumu. Sociālais pabalsts vai pensija ko saņem ir
nepietiekams, lai atrisinātu ārstēšanās un sadzīves problēmas. Līdz ar to viņiem ir grūti
adaptēties sociālajā dzīvē. Smagākos gadījumos tiek pieaicināts psihologs, kurš var sniegt
kvalificētu palīdzību. Morālu un garīgu atbalstu daļai pacientu sniedz slimnīcās izveidotās
kapellas (20).

13
 5. REHABILITĀCIJA
Sākot ārstēšanu bez kāda plāna attiecībā uz tālāko rehabilitāciju, sociāli labu
ārstniecības rezultātu var arī nesasniegt. Piemēram, plānojot amputācijas līmeni apakšējā
ekstremitātē, ārkārtīgi no svara ir izvērtēt pacienta iespējas saglabāt savu dzīvesvietu un
dzīvesveidu atkarībā no tā, vai šo amputāciju veic virs vai zem ceļa locītavas. Zemceļa
amputācija ļauj plānot lielākas iespējas pacientu protezēt un saglabāt iespēju iet tāpat kā
citiem cilvēkiem un kāpt pa kāpnēm. Virs ceļa amputācija, kur protēzē ir jāiestrādā arī
mehānisms ceļa locītavas aizvietošanai, un protēze ejot ir jādarbina tikai ar atlikušo augšstilba
muskulatūru, ķirurga sāktās ārstēšanas rezultātus jau daudz lielākā mērā ietekmē pacienta
fizisko darbaspēju kapacitāte, līdzsvara traucējumi, kustību koordinācija, motivācija apgūt
protēzes lietošanu u.tml. Ja pacients nedzīvo pirmajā stāvā, bet augstāk un mājā nav lifts, tas
neizbēgami radīs virkni problēmu pacienta tālākās dzīves kvalitātes nodrošināšanai, un, ja
vien tas ir tehniski iespējams, ķirurgam būtu jārespektē šie apstākļi un jācenšas veikt šādam
pacientam amputāciju zemceļa līmenī. Ja pacients dzīvo vecu ļaužu pansionātā ar labu fizikās
vides pieejamību un ir gatavs tālāk pārvietoties ar braucamkrēslu, tad ir iespējas veikt
amputāciju arī ķirurģiski drošākā un ātrākā veidā virs ceļa līmenī, jo atteikšanās no tālākas
protezēšanas kopā ar pacientu ir izvērtēta un pacients savus pēc amputācijas rehabilitācijas
mērķus jau ir saskaņojis (Sudraba, 2018).

14
 6. GADOS VECI PACIENTI
Cilvēku vecumu var iedalīt hronoloģiski - 55 - 70 gadi - padzīvojis cilvēks, 70 - 85
gadi - vecs cilvēks, 85 un > ļoti vecs (Rupenheite, 2010).
Bieži vien apakšējās ekstremitātes amputācijas operācija notiek gados vecam
pacientam, kas prasa īpašu ārstu un medicīnas māsu, kā arī pārējā aprūpes personāla pieeju.
Gados vecu pacientu aprūpes procesu veic aprūpes komanda, kurā ietilpst ārsti, māsas, māsu
palīgi un sociālie darbinieki. Svarīgi, lai komanda strādātu ciešā sadarbībā ar veco cilvēku un
viņa piederīgajiem. Aprūpes process ir nemitīgi mainīgs pilnveidošanas process, kas sastāv no
vairākiem etapiem, kuri nemitīgi papildinās:
 pacienta fiziskā, psiholoģiskā un sociālā stāvokļa novērtēšana (intervija, fiziskā
izmeklēšana, instrumentālie izmeklējumi, analīžu dati);
 aprūpes problēmu un mērķu noteikšana;
 aprūpes veikšana;
 aprūpes rezultātu novērtēšana;
 jaunu aprūpes problēmu un mērķu noteikšana (Kalniņa, 1999), (Rupenheite, 2010).
Aprūpes procesā komandas locekļi nemitīgi saskaņo informāciju un darbību,
informējot pacientu un piederīgos par norisēm un izmaiņām pacienta stāvoklī un aprūpes
procesā (Kalniņa, 1999), (Rupenheite, 2010).
Veicot interviju ar gados vecu cilvēku, saskarsme atšķiras, no pacienta, kurš nav gados
vecs. Ir būtiskas saskarsmes īpatnības gados vecu cilvēku intervijā.
 Intervijai izvēlas pacientam piemērotu laiku, par to savlaicīgi vienojoties, jo vecajam
cilvēkam nepieciešams savlaicīgi sagatavoties (sameklēt brilles, aiziet uz tualeti,
piecelties no gultas, saķemmēties u.c);
 Intervijas sākumā jāiepazīstina ar sevi, saviem pienākumiem pacienta aprūpē.
Personālam nepieciešama identifikācijas zīme, uz kuras lieliem burtiem redzams
vārds un amats, lai vecais cilvēks varētu izlasīt, kas ar viņu runā;
 Interviju un pacienta izmeklēšanu veic aprūpes sniedzēji visbiežāk vienatnē ar
pacientu. Vecais cilvēks labāk dzird un saprot, ja kontaktē ar personu divatā (lai
neveidojas ''kafijas galda efekts''). Vecumdienās cilvēks slikti uztver informāciju, ja
vienlaicīgi runā vairāki cilvēki;
 Intervijai, izmeklēšanas procedūrām vai nodarbībām ar veco cilvēku nepieciešams
ilgāks laiks nekā ar jauniem cilvēkiem. Vecais cilvēks lēnāk domā un viņam
vajadzīgs ilgāks laiks atbildēšanai. Aprūpes komandas darbiniekiem jābūt ļoti
pacietīgiem;

15
 Svarīgi ievērot pareizu saskarsmi ar veco cilvēku: saskarsmes attālums 1-1,5 m
(izstieptas rokas attālumā), viens līmenis, acu kontakts, runāt lēni, skaidri, vienkāršā
valodā, nepārtraukti uztverot, vai pacients saprot. Ja rodas šaubas, ka pacients kaut ko
nesaprot, pajautāt: ''Vai saprati?".
 Vecais cilvēks bieži uzskata, ka sāpes vai veselības traucējumi ir normālas vecuma
parādības un uz jautājumu ''Par ko sūdzaties?'' var atbildēt noliedzoši;
 Vecie cilvēki bieži cieš no uzmanības trūkuma no apkārtējiem, tādēļ izmanto
intervijas laiku ar veselības aprūpes darbiniekiem, lai izrunātos;
 Dažreiz intervijā nepieciešams pārtraukums, ja vecais cilvēks nogurst un pārstāj sekot
norisēm, sāk raudāt vai negrib runāt. Svarīgi respektēt viņa jūtas un vēlmes;
 Bieži intervijas datus nākas noskaidrot no gados jaunākiem piederīgajiem, ja vecais
cilvēks neatceras vai negrib runāt par savām problēmām. Dažreiz tās ir audzināšanas
īpatnības, kas traucē cilvēkam runāt par veselības problēmām, dažreiz aizspriedumi
un stereotipi ''Nav jēga runāt, neviens tāpat nepalīdzēs. Vecs ir vecs, neko nevar
darīt'';
 Veco ļaužu intervijās bieži jāizmanto cilvēka vēlme runāt par savu garo un vērtīgo,
mūžu, dienas aktivitātēm un ģimenes stāvokli;
 Veco ļaužu intervijās ļoti svarīga neverbālā komunikācija: poza, žesti, tonis,
intonācija, mīmika, asaras acīs, pauzes;
 Pacientam jābūt apģērbtam un ar nepieciešamo aprīkojumu (brilles, dzirdes aparāts,
zobu protēze, parūka, spieķis u.tml.), lai viņš justos pēc iespējas ērti, droši un
pilnvērtīgs;
 Dažreiz vecais cilvēks vēlas tuva cilvēka atbalstu, tad to nepieciešams nodrošināt.
Daži pacienti savukārt vēlas runāt tikai vienatnē ar ārstu, un māsas klātbūtne
intervijas laikā viņiem traucē. Bieži, pēc sarunas ar ārstu, māsa izskaidro ārsta teikto
vienkāršiem vārdiem un privātāk (Kalniņa, 1999), (Rupenheite, 2010).

16
 7. MĀSA UN PACIENTS
Dorotea Orema (Dorothea Orem) ir dzimusi Baltimorā. 1930. gadā viņa absolvēja
Providences slimnīcas māsu skolu ASV galvaspilsētā. 1939. gadā viņa ieguva bakalaura grādu
māsu zinātnē Katoļu amerikāņu universitātē un turpat 1945. gadā maģistra grādu māsu
izglītībā. Savā mūžā Orema ir bijusi gan nodaļas māsa, gan mācījusi un vadījusi māsu skolu,
bijusi māsu prakses direktrise slimnīcā, strādājusi Indianas pavalsts veselības departamentā un
ASV valsts veselības ministrijā. Bijusi profesore un dekāne māsu zinību fakultātē Katoļu
amerikāņu universitātē.
1971. gadā autore izstrādāja veselības aprūpes teoriju par pašaprūpes trūkumiem.
Laika gaitā Orema ir attīstījusi trīs lielus jēdzienus, kas ir apvienoti vienā visu ietverošā
teorijā. Oremas teorija pamato māsu prakses un pacienta sadarbības nepieciešamību un
nosaka terapeitiskās pašaprūpes darbību un to, kā māsa ar pacientu strādā kopā, lai sasniegtu
vēlamos mērus.
Teorijā ietverti trīs galvenie jēdzieni:
 pašaprūpes teorija - satur zināšanas par pašaprūpi, pašaprūpes spēju, terapeitisko
pašaprūpes nepieciešamību un par attiecībām starp pašaprūpes trūkumiem un māsas
darba iespējām.
 pašaprūpes deficīta teorija - apraksta to rīcību daļu, kas atkarīga no pašaprūpes spējas
un kas regulē cilvēka iesaistīšanos dažādās ārējās un iekšējās pašaprūpes darbībās.
 māsas darbības sistēmas teorija - dod struktūru māsas darbībai vai pacienta aprūpes
ievirzei. Tā apskata pacienta un māsas lomu un viņu sagaidāmo kopējo darbību (21).

Savā darbā izvēlējos izmantot tieši šo teoriju, jo pacienti, kuri nonāk ir ķururģijas
nodaļā ir ar visdažādākajām saslimšanām, kuru rezultātā viņi nespēj pilnvērtīgi veikt ierastās
darbības. Ķirurģijas nodaļā pēcoperācijas periodā pacients ir daļēji apjucis un viņš nav
iemācījies sadzīvot ar savu traumu. Līdz ar to māsai ir svarīga loma pacienta aprūpē, viņai
jānosaka, kāda pašaprūpe pacientiem vajadzīga un, kuras no Oremas izdalītajām 8
universālām pašaprūpes vajadzībām māsai ir jāpalīdz piepildīt.
Teorijā ietverti jēdzieni- cilvēks, veselība, vide, aprūpe, pašaprūpe, bet galvenais
jēdziens D. Oremas teorijā ir pašaprūpe – praktisku darbību kopums, ko indivīds uzsāk un
veic savā labā, lai uzturētu un saglabātu dzīvību, veselību un labsajūtu. Orema indivīdu uztver
kā biopsihosociālu būtni, kura apzinās savas spējas un zina, kad nepieciešams meklēt
palīdzību. Tas ir atkarīgs no indivīda inteliģences līmeņa, zināšanām un spējas sadarboties ar
citiem indivīdiem.

17
 Cilvēks/pacients pēc Oremas tas ir veselums, kas funkcionē bioloģiski, simboliski un
sociāli un, kurš uzsāk un veic pašaprūpi, lai saglabātu savu dzīvību un labsajūtu. Pašaprūpes
aktivitātes ietver - gaisu, barību, ūdeni, izvadīšanas procesu, aktivitātes un atpūtu.
D. Orema izdala 8 universālās pašaprūpes vajadzības, kuras es gribētu aplūkot
saistībā ar pacienta adaptāciju pēc apakšējo ekstremitāšu dažādu līmeņu amputācijām:
Nodrošināt pietiekamu gaisa uz ņemšanu – telpām vienmēr jābūt labi izvēdinātām;
Nodrošināt pietiekamu ūdens uzņemšanu - pacienti bieži vien nedzer pietiekami
daudz, jo baidās no likumsakarīgi biežākas urinācijas. Jāizskaidro pacientiem, ka dienā
nepieciešams uzņemt vismaz 2 litrus šķidruma, lai mazinātu intoksikāciju un nieru darbības
traucējumus;
Nodrošināt pietiekamu barības uzņemšanu - pacientiem organisms ir novājināts, tādē
uzturā nepieciešams uzņemt vairāk olbaltumvielu, vitamīniem bagātu uzturu, lai stiprinātu
organisma aizsargspējas;
Nodrošināt izvadīšanas procesus:
 Urinācijas nodrošināšana - izgulējumu profilakses nolūkos svarīgi atrast pareizo
urinācijas modeli, jo tad, ja pacienta āda pastāvīgi atrodas saskarē ar urīnu, tas kairina
ādu, rada mitru, mikrobiem labvēlīgu vidi, kas veicina izgulējumu rašanos;
 Defekācijas nodrošināšana – ir viena no svarīgākajām problēmām pēcoperācijas
periodā. Pirmkārt jau vajadzētu noskaidrot, kādi bija šī cilvēka defekācijas paradumi
pirms slimības – cik reizes dienā, kas ietekmēja vēdera izejas biežumu; otrkārt, ar
diētas un vingrinājumu palīdzību vajadzētu atjaunot bijušo defekācijas modeli, lai
cilvēks pats varētu prognozēt vēdera izejas laiku; treškārt, no izgulējumu profilakses
viedokļa pēc defekācijas pacienta āda ir nekavējoties jānotīra, lai nepieļautu ilgstošu
fēču kairinošo iedarbību uz pacienta ādu.
Nodrošināt līdzsvaru starp aktivitāti, miegu un atpūtu. Jebkuram cilvēkam, arī
cilvēkam pēc amputācijas ir jāizstrādā dienas režīms, kur būtu iekļautas gan fiziskās
aktivitātes (iespēju robežās), gan atpūta, gan veselīgs miegs. Pēcoperācijas periodā
izgulējumu profilakses nolūkos ir jāmaina šo pacientu pozīcija gultā ik pēc 2-3 stundām;
Nodrošināt līdzsvaru starp cilvēka vēlmi būt vienam un būt sabiedrībā – cilvēki pēc
amputācijas lielāko daļu sava laika diemžēl pavada mājās, bieži vien vienatnē, jo tuviniekiem
ir katram savs darbs. Tomēr vajadzētu viņus iesaistīt kādās sabiedriskās aktivitātēs (pēc
iespējas). Mūsdienās ir izveidotas dažādas biedrības un apvienības cilvēkiem ar īpašām
vajadzībām, par kurām šos cilvēkus var informēt. Arī sēžot rati krēslā, ir iespējams,
piemēram, sportot, braukt ekskursijās vai darīt jebko citu, kas šo cilvēku interesē. Manuprāt,

18
svarīgi ir šos cilvēkus nodrošināt ar dažādām sakaru ierīcēm – piemērotu telefonu vai
televizoru ar pulti;
Cilvēka dzīvības, organisma funkciju un labsajūtas pasargāšana no dzīves riska un
briesmām. Liela uzmanība jāpievērš izgulējumu profilaksei, jo cilvēkam pēc amputācijas
izgulējumi ir viena no biežākajām un sarežģītākajām komplikācijām. Jāseko līdzi, lai viņam
būtu atbilstoša gulta un matracis, speciāli piemērots ratiņkrēsls vai kruķi;
Cilvēka funkcionēšanas un attīstības veicināšana sociālajās grupās, kurām viņš pieder,
saskaņā ar viņa cilvēciskajām iespējām, ierobežojumiem un vēlēšanos būt līdzvērtīgam –
jāmēģina iesaistīt šos cilvēkus dažādās sabiedriskās aktivitātēs, jārīko izbraukumi ar ģimeni
un draugiem, lai viņi saprastu, ka ir tādi paši kā pārējie, ir visas iespējas atgriezties iepriekšējā
dzīvē.
Aprūpējot pacientu pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas, jāpievērš uzmanība tam,
lai visas šīs astoņas universālās vajadzības būtu apmierinātas. No paša pacienta un arī viņa
tuvinieku zināšanu līme a un vēlmes iesaistīties pašaprūpes procesā ir atkarīga slimības gaita.
Pacientu pašaprūpe dod kā sociālo, tā arī ekonomisko labumu veselības aprūpes sistēmai.
Agri sākta adaptācija ietekmē pacienta pašsajūtu pozitīvi visā ārstniecības laikā. Tie pacienti,
kuriem veikta adaptācija, jūtas drošāki un pārliecinātāki. Līdz ar to, jāsecina, ka adaptācijas
pasākumi pēc operācijas jānodrošina katrā ķirurģijas nodaļā, tad pacienti būs kustīgāki un
neatkarīgāki no medicīnas personāla, zinošāki, drošāki un pārliecinātāki par sevi un savām
spējām (25).

19
 8. PĒTĪJUMA REZULTĀTI

Pētījums tika veikts Rēzeknes slimnīcā. Aptaujā piedalījās 100 respondenti –

medicīnas māsas, kuras atbildēja uz 14 jautājumiem. Sievietes - ..., bet vīrieši ....
Pirmais jautājums bija par vecumu. Pēc 8.1. att. varam secināt, ka vismazāk aptaujātās
medicīnas māsas bija vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka
Latvijā šobrīd ir medicīnas māsu deficīts un tāpēc slimnīcās strādā pirms pensijas vai pensijas
vecuma medicīnas māsas.

8.1. att. Veiktās aptaujas respondentu vecumu iedalījums procentos.

Jautājumā par to, kā medicīnas māsas novērtē aprūpi pacientiem pēc apakšējās
ekstremitātes amputācijas, 89% atbildēja, ka labi, 11 %, ka daļēji, bet neviena neatbildēja, ka
slikti. Tas liek secināt, ka medicīnas māsas un viss slimnīcas un nodaļas personāls kopā strādā
labi, veicot pacientu aprūpi pēc visām vadlīnijām un cilvēciskā faktora.
Trešais jautājums bija par to, vai pacienti ir morāli sagatavoti turpmākai dzīvei pēc
operācijas, 91% atbildēja, ka nav sagatavoti, bet 9%, ka ir. Tas parāda medicīnas māsu diez
gan noteiktu viedokli. Ir nepieciešams ilgs laiks, lai pierastu pie amputācijas, kā arī vēl ilgāks
laiks, lai pielāgotu savu ikdienu. Svarīgi ir pacientam pirms operācijas kārtīgi aprunāties ar
savu ārstējošo ārstu, par ķirurģiskās operācijas nepieciešamību, kā arī, kā tas mainīs pacienta
ikdienu.
8.2.att. attēlota pacientu spēja pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem izmantojot
palīglīdzekļus, ar ko tiek nodrošināti veselības aprūpes iestādē. Kā redzam, 62% tika atbildēts,
ka pacienti spēj pielāgoties. Daudzi pacienti noteikti ir motivēti ārstēties un turpināt
rehabilitāciju. Tomēr 26% tika atbildēts, ka pacienti nevēlas izmantot palīglīdzekļus, kas liek
20
domāt, ka pacients nav morāli sagatavots operācijai un vēl nav gatavs pieņemt esošo situāciju,
vai arī pacientam nav vēlmes pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem.

Pacientu spēja pielāgoties jaunajiem dzīves

apstākļiem, izmantojot palīglīdzekļus, ar ko
tiek nodrošināti veselības aprūpes iestādē

Pacienti nevēlas
izmantot
palīglīdzekļus
26%

Spēj pielāgoties
62%
Nespēj
12%

8.2.att. Pacientu spēja pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem, izmantojot palīglīdzekļus, ar ko

tiek nodrošināti veselības aprūpes iestādē.
Ļoti svarīga pēc amputācijas operācijas ir rehabilitācija un protezēšana, kas dotu
pacientam neatkarību no citiem cilvēkiem un ikdienas mobilitātes iespējas. Jautājumā par to,
vai pacienti apsver domu par protēzi, rezultāti bija samērā līdzīgi. 58 % atbildēja, ka pacienti
apsver domu par protēzi, bet 42 % atbildēja, ka neapsver. Te varam secināt, ka daļa pacienti,
ir bijuši pirms operācijas morāli gatavi amputācijai, kā arī viņi ir konsultējušies gan ar
ķirurgu, gan rehabilitologu un uzzinājuši savas iespējas. Apakšējo ekstremitāšu amputācijas
operācija nebūt nenozīmē, ka turpmāko dzīvi būs jāpavada mazkustīgu dzīvesveidu vai būt
atkarīgam no aprūpētāja. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir motivācija. 42 % tika atbildēts,
ka pacienti neapsver domu par protēzi. Varētu bet motivācijas trūkums pacientiem, kā arī
iespējams, ka daudzi pacienti ir gados veci cilvēki, kuriem ir grūti no jauna iemācīties staigāt.
Iespējams, daudzi nedomā par protēzi finansiālu apsvērumu dēļ, jo tomēr tie ir papildus
izdevumi.
Sestajā jautājumā tika jautāts par amputācijas līmeni un pašaprūpes grūtību. Grafikā
redzam, ka 92% medicīnas māsas atbildējušas, ka vislielākās grūtības pacientiem sagādā
amputācija augšstilba līmenī. 8% atbildēja, apakšstilba līmenī, bet neviena neatbildēja potītes

21
līmenī. Iespējams, ka medicīnas māsas šādi atbildējušas, ņemot vērā to, ko viņas redz, veicot
pacientu pēcoperācijas aprūpi. Katrs cilvēks ir individuāls. Jāņem vērā arī tas, cik pacients ir
bijis aktīvs iepriekš un fiziskā stāvoklī.
Jautājot par pacientu ģimeni, radiniekiem, draugiem, tika atbildēts, ka 76% medicīnas māsas
uzskata, ka ir atsaucīgi un lūdz kad padomu pacienta aprūpes sakarā, tomēr 24% atbildēja, ka
nav atsaucīgi.
Pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas operācijas tālāk pacientam būtu vēlama un ir
nepieciešama konsultācija pie rehabilitologa. Šī ārsta viens no uzdevumiem ir noskaidrot vai
pacienta dzīvesvieta ir pielāgota ikdienai pacientam pēc operācijas. Svarīgs ir dzīvesvietas
stāvs, vai ir lifts mājai, ar ko kopā dzīvo, kādas ir bijušas ikdienas aktivitātes pirms operācijas,
ar ko šobrīd ikdienā nodarbojas, kā arī daudzi citi jautājumi. 88% aptaujāto atbildēja, ka
pacienti tomēr aizdomājas par savas dzīvesvietas pielāgošanu. Tomēr 12% atbildēja, ka
neaizdomājas. Iespējams, ka šajā kategorijā ir gados vecāki cilvēki, kuri dzīvo pansionātā, vai
kuriem nav radinieku, kā arī tie, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas.
Kā teorijas daļā tika teikts, apakšējo ekstremitāšu indikācijas ir traumas, vaļējie
ekstremitāšu bojājumi ar maģistrālo asinsvadu un nervu ievainojumu, plaši mīksto audu
bojājumi, ja nepastāv rekonstrukcijas iespējas, smaga un dzīvībai bīstama infekcija, gangrēna,
kā arī ļaundabīgi audzēji. Citas indikācijas ir ilgstoši persistējoša trofiskā čūla, kura
nepadodas ārstēšanai, hronisks osteomielīts. Perifēro asinsvadu slimība un cukura diabēts, kas
veicina kājas ilgstoši nedzīstošas atrofiskās čūlas vai infekcijas. Devītais jautājums par to vai
pacientiem pirms amputācijas bija kādas blakusslimības, kuru dēļ operācija tika veikta, tikai
apstiprina teoriju. 83% medicīnas māsas atbildēja, ka pārsvarā ir, tomēr 17%, ka nav.
Dzīve pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas nebeidzas. Tomēr vajag laiku, lai
pierastu un adaptētu savu dzīvesvietu un vidi. Svarīgi ir arī psiholoģiski pierast un
samierināties ar jauno situāciju. Desmitajā jautājumā par to, vai pacienti jūtās nomākti pēc
operācijas, 62 % atbildēja, ka pacienti tiešām jūtās nomākti, bet 38 %, ka ir pozitīvi noskaņoti.
Iespējams, ka slimnīcās būtu labi, ja atrastos dežūrējošs psihoterapeits, kas konsultētu
pacientus, kas jūtas nomākti.
Apakšējo ekstremitāšu amputācijas operācija nav viegla ne pacientam, ne ārstējošam
ārstam, kā arī pēcoperācijas stāvoklis katram pacientam ir individuāls. 22% atbildēja, ka
pacienta stāvoklis pēc operācijas nav uzlabojies, bet 78%, ka ir. Pacienta vispārējo stāvokli ir
grūti izvērtēt pāris dienas pēc operācijas, jo atlabšanas periods ir ilgāks. Pacienta līdzestība un
motivācija ir svarīgs aspekts stāvokļa uzlabošanai. Ja operācijas iemesls ir bijusi smaga
trauma, tad noteikti operācija tikai uzlabo kopējo pacienta stāvokli. Tomēr jāņem vērā, ka

22
daudziem pacientiem ir citas blakus saslimšanas, kas pēc operācijas nepazūd. Nepieciešama
adekvāta pēcoperācijas aprūpe, pamatslimības un blakus slimību ārstēšana.
Jautājumā par to, vai medikamentozā terapija ir svarīga pacientiem pēc pārciestās
operācijas, vai arī atlabšana ir atkarīga no citiem faktoriem, 98% aptaujāto atbildēja, ka
medikamentozā terapija ir svarīga, bet 2%, ka nav svarīga (skat. 8.3.att.). Medikamentozā
terapija ietver antibakteriālos līdzekļus, lai nerastos infekcija pēc operācijas, kā arī pretsāpju
terapija, jo katra operācija rada stresu ķermenim un nopietnas sāpes. Atlabšana, protams, arī ir
svarīga no citiem faktoriem – pacienta psihoemocionālais stāvoklis, vēlme un motivācija
atlabt un piedalīties rehabilitācijā, no pacienta blakusslimībām un to kontrolēšanas. Svarīgi ir
ārstēt arī iemeslu, kāpēc veikta apakšējās ekstremitātes amputācija, lai nevajadzētu veikt
atkārtotu operāciju tai pašai ekstremitātei vai arī otrai.

Vai medikamentozā terapija ir svarīga

pacientiem pēc pārciestās operācijas?
Nav svarīga
2%

Ir svarīga
98%

8.3.att. Vai medikamentozā terapija ir svarīga pēc pārciestās operācija.

23
 Iemesli, kāpēc pacienti atgriežas slimnīcā, ir dažādi. Daudziem pacientiem ir
nepieciešama atkārtota hospitalizācija, kas var būt saistīts ar slimības paasinājumu vai pēc
operācijas komplikācijas. Dažreiz ir jāpieņem lēmums par atkārtotu operāciju. 8.4 att. redzam,
ka 32 % atgriežas slimnīcā pēc papildus ārstēšanas, 24 % atkārtotai operācijai un 44 % uz
konsultāciju.

Iemeslu sadalījums, kāpēc pacienti

atgriežas slimnīcā

Atgriežas
papildus
Atgriežas ārstēšanai
konsultēties 32%
44%

Atgriežas atkārtotai operācijai

24%

8.4.att. Iemeslu sadalījums, kāpēc pacienti atgriežas slimnīcā.

Aptaujas pēdējā jautājumā tika jautāts, vai sastopami pacienti, kuriem amputējot
ekstremitāti potītes līmenī bija nepieciešamība atkārtota amputācijas operācija augstākā
līmenī, un diemžēl, bet 69 % medicīnas mās atbildēja, ka bieži vien ir nepieciešama atkārtota
operācija, bet 31 % atbildēja, ka pietiek ar vienreizēju operāciju. Tas liek secināt, ka operācija
neatrisina visas problēmas. Nepieciešama arī tālāka ārstēšana, kontrolēt blakusslimības,
novērst pamatslimības izraisošos faktors un ievērot citus ārsta teiktās rekomendācijas.

24
 SECINĀJUMI

1. Pēc amputācijas pacienta dzīves kvalitāte mainās, un galvenā problēma kļūst

adaptācija jaunajiem dzīves apstākļiem. Amputācijas rezultātā tiek iegūta ne tikai
fiziska, bet arī psiholoģiska trauma - tā var būt neziņa, bailes, depresija. Pēc pētījuma
varam secināt, ka pacienti nav morāli sagatavoti dzīvei pēc amputācijas operācijas.
Tas liek domāt, ka būtu nepieciešama lielāka psiholoģiskā palīdzība.
2. 98% respondentu atbildēja, ka medikamentozā terapija ir svarīga apakšējās
ekstremitātes amputācijas pēcoperācijas periodā.
3. Atkārtota operācija apakšējo ekstremitāšu amputāciju gadījumā ir bieži sastopama.
Pēc pētījuma iegūtajiem rezultātiem 69% atbildēja, ka ir nepieciešama atkārtota
operācija. Tas liek secināt, ka, iespējams, nav kontrolēts esošais amputācijas cēlonis,
vai blakusslimības, vai problēmas aprūpē pēc operācijas.
4. Gan pēc literatūras, gan pētījumā iegūtajiem datiem, var secināt, ka pacientiem pēc
operācijas ir grūtības adaptēties ar esošo situāciju. Ir nepieciešams labāks atbalsts no
ģimenes un draugu puses, kā arī psiholoģiska palīdzība.
5. Pēc literatūras datiem, daudzi pacienti ir spiesti iet prom no darba vai meklēt citu, kā
arī iegūst invaliditāti. Tas liek secināt, ka daudzas darbavietas nav piemērotas
cilvēkiem pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas, kā rezultātā viņi nav spējīgi
turpināt darbu esošajā darbavietā.
6. Pēc pētījuma iegūtajiem rezultātiem, 26 % pacientu nevēlas lietot palīglīdzekļus, ar ko
tiek nodrošināti veselības aprūpes iestādē, kas liek secināt, ka pacients nevēlas
pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem.
7. 62% respondentu atbildēja, ka pacienti pēc operācijas jūtās nomākti, bet 38%, ka ir
pozitīvi noskaņot. Tas liek secināt, ka psiholoģiskā palīdzība pēc apakšējās
ekstremitātes amputācijas operācijas būtu ļoti nepieciešama.

25
 Izmantotā literatūra un avoti

1. Kalniņa, I. 1999. Rokasgrāmata sabiedrības veselības māsām. Rīga, MPIC.

2. Sudraba, M. 2018. PROFESORS AIVARS VĒTRA: KAS JĀZINA PAR
REHABILITĀCIJU. Arsts.lv. Iegūts no: http://arsts.lv/jaunumi/profesors-aivars-vetra-
kas-jazina-par-rehabilitaciju [sk. 17.04.2019].
3. Ertl, P., J. 2019. Lower-Extremity Amputations. emedicine.medscape.com. Iegūts no:
https://emedicine.medscape.com/article/1232102-overview [sk. 22.04.2019].
4. Jēkabsone, E. 2012. AMPUTĀCIJAS STUMBRS. Medicine.lv. Iegūts no:
https://medicine.lv/raksti/amputacijas_stumbrs_pme [sk. 20.04.2019].
5. Jēkabsone, E. 2012. AMPUTĀCIJA. Medicine.lv Iegūts no:
https://medicine.lv/raksti/amputacija_pme [sk.20.04.2019].
6. Šmits, A. 1975. Populārā medicīnas enciklopēdija, Zinātne, Rīga, 14. lpp.; 59. lpp.
7. Koha, A. Latvijas Māsa, 2007, Nr.7, 9.lpp.
8. Barnett, K. 1996. Pasaules un Latvijas māsu prakses vēsture. LEMON Ievads mācību
materiālā māsām. 1. izdevums. Copenhagen, 1996.13. lpp.
9. Freimane, G. 2005. RŪPĒSIMIES PAR PĒDĀM UN NEPIEĻAUSIM
AMPUTĀCIJU! Rīga, Google. Iegūts no:
http://www.diabets-asoc.lv/dokumenti/ielikt_21_10_2005/A4.2005.doc [sk.
15.04.2019].
10. Helds, A. 2002. Diabetoloģija un endokrinoloģijā. Nr.4, 4. Lpp
11. Krustiņš, J. 2017. Smagi bojāts apakšstilbs: amputēt vai rekonstruēt.
Mikroķirurģijas centrs. Iegūts no: http://www.plastic-surgery.lv/upload_file/Plastikos
Nr1_2008.pdf [sk.12.04.2019].
12. Rupenheite, M. 2010. Geriatrijas pamati. Veco ļaužu aprūpes un saskarsmes
īpatnības. www.medkursi.lv. Iegūts no:
http://www.medkursi.lv/wp-content/uploads/2010/02/geriatrija-ger-pamati.pdf
13. P. Баумгартнер, П. Ботта. 2002. Ампутация и протезирование нижних
конечностей. Москва, Медицина, 1 - 12 стр.
14. Taimiņa, I. 2006. Traumu nodaļā – arī salā cietušie. Auseklis.
15. Jēkabsone, E. 2009. Vai būtu jāzina cukura līmenis asinīs ? medicine.lv. Iegūts no:
https://medicine.lv/raksti/vai-butu-jazina-cukura-limenis-asinis-_76308

26
1.Pielikums - ANKETA

Esmu Dana Bekere, Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas „Māszinības”

studiju programmas 3. kursa studente. Sava kvalifikācijas darba ietvaros es veicu pētījumu par
tēmu „Pacientu aprūpe pēc apakšējās ekstremitātes ķirurģiskas amputācijas “. Jūsu viedoklis
man ir ļoti svarīgs. Anketa ir anonīma un iegūtie dati tiks izmantoti tikai apkopotā veidā.
Aizpildot anketu Jums jāizvēlas viena vai vairākas no piedāvātajām atbildēm.
Būšu ļoti pateicīga par Jūsu līdzdalību mana kvalifikācijas darba izstrādes posmā.

1. Kāds ir jūsu vecums?

a) 20 – 30 b) 30 – 40 c) 40 un vairāk
2. Kā jūs novērtējat aprūpi pacientiem pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas?
a) Labi b) daļēji c) slikti
3. Jūsuprāt, pacienti ir morāli sagatavoti turpmākajai dzīvei pēc operācijas?
a) Ir sagatavoti b) nav sagatavoti
4. Vai pacienti spēj pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem izmantojot palīglīdzekļus, ar
ko tiek nodrošināti veselības aprūpes iestādē?
a) Spēj pielāgoties b) nespēj c) pacienti nevēlas izmantot palīglīdzekļus
5. Vai pēc operācijas pacienti apsver domu par protēzi?
a) Apsver, un interesējas par to b) Pacienti nav ieinteresēti
6. Kādā līmenī veiktā amputācija pacientam sagādā vislielākās grūtības pašaprūpes ziņā?
a) Augšstilba b) apakšstilba c) potītes
7. Vai pacientu ģimene/radinieki/draugi ir atsaucīgi un lūdz kādu padomu sakarā ar
aprūpi pacientam pēc apakšējās ekstremitātes amputācijas?
a) Ir atsaucīgi b) nav atsaucīgi
8. Vai pacienti aizdomājas par savas dzīvesvietas pielāgošanu pēc operācijas?
a) Aizdomājas, un cenšas realizēt ar radinieku starpniecību b) neaizdomājas
9. Vai pacientiem pirms amputācijas ir kādas blakusslimības, kuru dēļ operācija ir jāveic
nekavējoties?
a) Pārsvarā ir b) nav
10. Ikdienā stacionārā pacienti jūtas nomākti pēc operācijas, vai arī uzskata, ka ar šo
notikumu dzīve neapstājas?
a) Jūtas nomākti b) ir pozitīvi noskaņoti

27
11. Jūsuprāt, kopējais pacienta stāvoklis ir uzlabojies pēc apakšējās ekstremitātes
amputācijas?
a) Ir uzlabojies b) nav uzlabojies
12. Vai medikamentozā terapija ir svarīga pacientiem pēc pārciestās operācijas, vai arī
atlabšana ir atkarīga no citiem faktoriem?
a) Ir svarīga b) nav svarīga
13. Vai pacienti atgriežas stacionārā saistībā ar komplikācijām, kuras radušās pēc
pārciestās operācijas?
a) Atgriežas papildus ārstēšanai
b) Atgriežas atkārtotai operācijai
c) Atgriežas konsultēties

14. Vai sastopat pacientus, kuriem amputējot ekstremitāti potītes līmenī bija nepieciešama
atkārtota amputācija augstākā līmenī?
a) Bieži vien ir nepieciešama atkārtota operācija
b) Pietiek ar vienreizēju operāciju

28
 DOKUMENTĀRAIS PROTOKOLS

Kvalifikācijas darbs “_______________________________________________________”

ir izstrādāts Latvijas Universitātes P.Stradiņa medicīnas koledžas __________________

katedrā.

Ar savu parakstu apliecinu, ka darbs izstrādāts patstāvīgi, izmantoti tikai tajā norādītie

informācijas avoti un iesniegtā darba elektroniskā kopija atbilst izdrukai.

Darba autors: Vārds Uzvārds (personiskais paraksts) 01.06.20XY.

Rekomendēju / Nerekomendēju darbu aizstāvēšanai.

Darba vadītāja: profesore Dr. Vārds Uzvārds (personiskais paraksts) 01.06.20XY.

Recenzents: ______________________________________________________________

(paraksts, vārds, uzvārds, datums)

Darbs iesniegts Direktores vietniecei pētniecības jautājumos: _______________ (datums)

Dagnija Gulbe (personiskais paraksts)

Kvalifikācijas darbs aizstāvēts Koledžas valsts noslēguma pārbaudījumu komisijas sēdē

_______________________, protokols Nr. ____________

29