J.Jaunsudrabiņa Aija šodien.

Ir pagājis vairāk kā septiņdesmit gadu, kopš Jānis Jaunsudrabiņš sarakstījis

savu izcilo triloģiju “Aija”. Bet vai šo gadu laikā ir kaut kas mainījies? Vai arvien
uz šīs pasaules nedzīvo tādas Aijas? Aijas, kuras pielāgojušās dzīves apstākļiem
un gājušas līdzi laikam, bet raksturā palikušas tās pašas slinkās, lai gan
valdzinošās sievietes?
Ieklausies uzmanīgi, ko stāstīšu - tas būs kāds stāsts par šodienu.. un ne
tikai par šodienu - arī par cilvēkiem, kuri dzīvo šodienā - par Jāni un Aiju...

Viņi abi mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Aija Jānim patika vislabāk no
visām, bet vēl arvien viņš neuzdrošinājās atklāt savas jūtas viņai. Skaistā,
apdāvinātā jauniete šķita nedaudz augstāka un labāka par pārējiem - tādai
vienkārši nedrīkstēja iet klāt.. Tikai viņai piemita tāda burvība... Nē - viņa bija
svētā...
Reiz Jāņa sirds gandrīz izkusa, kad Aija viņu uzrunāja. Tie varbūt bija neko
neizsakoši vārdi, tomēr tie skanēja tik silti... Jānim ar to pietika.. Viņš beidzot
saprata, ka ir neglābjami iemīlējies Aijā, tomēr viņa tā arī Jānim neko vairāk kā
smaidu nedāvāja. No sākuma puisim pietika ar to pašu mazumiņu, bet pēcāk
jaunietis palika arvien slābanāks. Viņas dēļ viņam nebija grūti pat palikt par
vislielāko muļķi, - arī mācībās Jānis palaidās.
Nē - Jānis tomēr ar laiku saprata, ka skola ir jāpabeidz. Viņš pabeidza - arī
Aija absolvēja... nu visi ceļi bija vaļā. Rīga... Prom uz Rīgu - prom no mājām..
Sagadīšanās vai liktenis, bet viņiem abiem nācās dzīvot kaimiņos - pavisam
netālu vienam no otra. Jānis bieži sēdēja bibliotēkā un lasīja mācību literatūru,
toties Aija vairāk aizrāvās ar viegla rakstura lasāmvielu. Kāda jēga visu dienu
studēt zinātnisko literatūru, ja to viņas vietā var izdarīt kāds cits?!
Pirms setiņdesmit gadiem bija savādāk... tad nebija tādu aizraujošu un
viegli lasāmu mīlas romānu, tad nebija televizora... bet tagad.. ak, vieglā dzīvīte!...
Tomēr, ja padomā, Aija laika gaitā ir palikusi savādāka. Viņā ir notikusi
cīņa un uzvarējusi ir izglītošanās kāre. Mūsdienu Aija vairs nemāk gatavot ēst un
ja māk, tad to dara arvien retāk un retāk - kādreizējais vienīgais tikums ir zudis
gandrīz pavisam. Toties tagad Aija ir stiprāka iekšēji, izvirza mērķi un parasti arī
iziet uz to. Vienīgi...bez Jāņa uzmanības nevar paveikt neko.
Jānim ar Aiju sanāca itin bieži satikties - garāmejot pasveicināt, uzsmaidīt,
pavadīt līdz mājām. Dienās, kad puisis neizrādīja nekādu uzmanību, Aija
apvainojās un bija dusmīga uz visu pasauli. Viss viņai likās pelēks un nevajadzīgs
un pret visiem Aija bija nelaipna un asa. Bet tad nāca atkal gaišās dienas, kad viss
bija labākajā kārtībā un labāk nevarēja vēlēties.
Jānis Aiju klusi mīlēja - gluži tāpat kā toreiz – sen, sen - pirms septiņdesmit
gadiem. Jānis ievēroja, ka Aija satikās ar kādu puisi, - tas sāpēja, bet viņa nelikās
traucēta. Reiz abiem senajiem skolas biedriem sanāca kopīgi pusdienot kādā
kafejnīcā. Protams - viņi neizlikās par svešiniekiem... Šādas pusdienas palika par
ieradumu - viņi pusdienoja divatā, pārrunājot dažādas tēmas. Jānis ar katru dienu
arvien vairāk pamanīja, ka Aija nemaz nav tik gudra, cik šķitusi skolas laikā, lai
gan Aija arī neizskatījās pēc neizglītotas un neaudzinātas meitenes. Nē! Aija bija
laba aktrise - ja arī kaut ko nezināja, tad tēloja, ka zin un Jānis viņā klausījās
pavērtu muti. Aija vairs nav tāda kā pirms septiņdesmit gadiem - viņa māk labāk
izlikties. Labi, ka jau sen atmesta rakstīšana ar tinti...
Šodienas Aija ir sapratusi, ka nekur tālu netiks bez zināšanām, un kā par
brīnumu - tieši tamborējumu musturi, dzijas un dzīpari izgaist no prāta... Tam
vairs gluži vienkārši nav laika. Un vēl aizvien Aijai nepatīk klausīties nopietnās
lietās.. viņa dudina, skatās acīs un smejas.
Tāpat ir nemainīga viņas īpašība - viltība. Aija vienmēr visu zin, bet ļoti un
labprāt vēlas, lai to visu viņai pastāstītu pats vaininieks. Viņa vēlas, lai Jānis
nožēlo to, ko nav agrāk teicis. Jā - to viņa vēlas vēl arvien. Ziņkārība bija un ir
viņas augstākais bauslis, un Aija dara visu, lai izdabūtu vajadzīgo informāciju. Re
- te kāds no visiemīļotākajiem Aijas piegājieniem: “Mjā... es zinu... Tu mani
nemīli.. Tu mani nemaz, nemaz nemīli...es Tev esmu vienaldzīga...neesmu
vajadzīga..” Jāņa sirds parasti šādos gadījumos atkūst un viņš parasti saka: “Mīļā,
piedod.... es tevi mīlu...Tu esi kaut ko pārpratusi...nu klausies
uzmanīgi...stāstīšu”.. Un Aijai skola rokā!
Aija spēj būt laipna, sirsnīga, maiga - un ne vienmēr tas nenāk no sirds, bet
tajā pašā laikā Aija ir auksta - vismaz no ārpuses. Cilvēks no malas raugoties
varbūt sacīs: “Vai viņa vispār kādu ir mīlējusi? Vai viņa zina, kas ir asaras?” Aija
zina... viņa zina pārāk daudz. Tikai ir kāds princips, no kura Aija nekad
neatkāpjas: “Vai lai atsaka, ja pagaidām nav labāka?!?” Nē - kādēļ gan atteikt?!?
Gan nāks labāks un tad varēs aiziet pie tā. Un iemeslu jau aiziešanai var atrast
vienmēr, - galvenais tikai pameklēt. Pat niecīgākā lietiņa var būt par iemeslu, lai
nerunātu ar Jāni, lai dusmotos un būtu iespēja viņu pamest. Viss ir ļoti vienkārši...
Aizvien Aijai patīk jaukties citu cilvēku personīgajās darīšanās - ne savās
lietās. Viņai patīk kārtot citu attiecības un risināt otra problēmas pat tad, ja tās
galīgi uz viņu neattiecas. Jā - šis netikums ir tik spēcīgs, ka spējis izturēt gandrīz
gadsimtu un noteikti spēs izturēt vēl daudz, daudz ilgāk..
Bet kā ir ar pašas attiecībām?!?... Vai arī tās kārto kāda cita Aija? Vai maz
kāds tās spēj sakārtot? Katrā ziņā ne pati Aija. Viņa nekad tā arī nesapratīs pati
sevi, jo nav laika apstāties un padomāt. Aija nemāk un nevēlas gaidīt - viņai visu
vajag tūlīt, lai gan padomāt arī vienu otru reizi noder.
Karstu ēdot, var apsvilināties un tāpat reiz notiek arī ar tiem, kas visu dara
neapdomājot. Un Aija.... viņa taču ir bezgala neapdomīgs radījums. Šodien viņai
vairs nav dzīvē svarīgākais - apprecēties, bet līdz ar to viņa vispār nerēķinās ne ar
vienu. Nāk jauni laiki, nāk jaunas sejas, nāk jaunas sirdis, kuras savaldzināt - tāda
ir Aijas devīze.
Tomēr šķiet, ka meitenes sirdī brīžam ieskanas pavisam viņai netipiskas
notis... Liekas, ka daži cilvēki tomēr viņai ir tuvāki nekā visi pārējie un tas jau ir
labs rādītājs.
Aija spēj būt nežēlīga pret sev tuviem cilvēkiem, tomēr tagad viņa ir
sapratusi, ka vārdi sit stiprāk par darbiem.
 Bet tā arī neviens neiedomājas, ka ārējais priekšstats par Aiju ir maldīgs -
viņa it kā ir stiprā mūsdienu sieviete - sieviete, kas dzīvo līdzi laikam, bet dziļi
dvēselē viņa salūzt neticami ātri. Viņa salūzt, bet par spīti visam spēj izdzīvot.

Ir pagājuši veseli septiņdesmit gadi, kopš Jānis Jaunsudrabiņš uzrakstījis

savu triloģiju, bet vēl aizvien aktuāls ir šīs sievietes - Aijas raksturs. Vēl aizvien
Aijas ir sastopamas visapkārt - un es pat teikšu, ka tādu ir ļoti daudz. Iemesls tam
ir tikai viens iemesls - Jānis var arī atteikties no viņas, bet Aija tik un tā izdzīvos...
Izdzīvos jebkuros apstākļos, jo ir spējusi izdzīvot līdz šodienai - tā pati Aija.