NO LATIŅU VALODAS TULKOJIS A.

ĢIEZENS
A. ĢIEZENA PASKAIDROJUMI
A. FELDHONA IEVADS
MĀKSLINIEKS GUNVALDS ELERS
V E RG I LIJ A «ENElDA»

Pati «Eneīdas» sarakstīšanas Iecere un ep a idejiskā Ievirze cieši

saistīta a r tā saucam ā A ugusta laikm eta politiskajām un ideoloģis­
k ajām īpatnībām . O ktaviānam pēc asiņainajiem pilsoņu kariem bei­
dzot b ija izdevies nodibināt m ieru un nostiprināt Rom as Im pērijas
v e rg tu ru iekārtu, nodibinot m ilitāru d ik tatū ru , b et tai pašā laikā
form āli saglabājot republikāniskos iestādījum us, jo tas lāv a a rī re ­
publikāniskajiem slāņiem vieglāk sam ierināties ar ja u n o diktatorisko
režīm u. Izšķirošais faktors O ktaviāna u zv arā cīņā p re t A n toniju, cīņā,
k u rā b ija ap d raudēta Itālijas vadošā lom a im pērijā un k u rā tā sakā­
ves gad īju m ā būtu zaudējusi m ilzīgās, no austrum u provincēm ieplūs­
tošās bagātības, b ija tas, ka O ktaviānam izdevās ap sevi saliedēt
Itāliju.
N epieciešam ība b alstīties uz Itālijas iedzīvotāju plašākajiem slā­
ņiem un ā rē ji saglabāt valsts varas o rg ān u republikāniskās form as
lika A ugusta režīm a Ideologiem izvirzīt k o n serv atīv u program m u,
k u ras būtiski elem enti b ija atgriešanās pie senču tikum iem , reliģijas
balstu sargāšana, b et sa k arā ar to dažādu senu k u ltu un ar tiem
saistīto svinību atjaunošana, ģim enes saišu stiprināšana. Filozofijas
jo m ā p ro p ag an d ēja stoiķa Poseidonija (131.—51. g. p. m. ē.) dikta­
to riskajam režīm am visai piem ēroto m ācību, ka visi pasaulē norisošie
p rocesi ja u iepriekš esot likteņa n o teik ti un k a tāp ēc g udrais tam
lab p rātīg i pakļaujoties.
A ugusts un viņ a tu v ā k ie līdzgaitnieki ir pratu ši ja u n ā režīm a un
tā izvirzīto ideju popularizēšanā iesaistīt tā laika izcilākos literātus.
D audzi no tiem a p v ien o jās M ecenāta, A ugusta d rau g a un tu v a

5
līdzstrādnieka, devīgā litera tū ra s un m ākslas v e ic in ātā ja organizē­
ta jā lite rā tu kopā, p ie k u ras p ied erēja a rī rom iešu lielākie dzejnieki
V erg ilijs un H orācijs. V isai dabiski, k a M ecenāta pulciņa literā ti lie­
lākā vai m azākā m ērā k ļū st par A ugusta režīm a ideoloģijas p iek ritē­
jiem un slavinātājiem , k a u t a rī d iktatoram n av izdevies panākt, lai
kāds no Izcilajiem dzejniekiem uzņem tos viņa darbiem v e ltīta epa
sacerēšanu.

Z iem eļitālijā, n e lielajā A ndu ciem ā n e tā lu no M antujas 70. gadā

p. m. ē. dzim ušais P ublijs V ergilijs M arons uzsāka d a rb u pie «Ene-
īdas» 29. gadā, būdam s 41 gadu vecs. A tsk aito t dažus nelielu s dzejo­
jum us, k u ru piederība V ergilijam n av pilnīgi droša, dzejnieks līdz
tam bija sacerējis «Bukollkas», pārstād o t Itālijas augsnē T eokrita
(dz. ap 300. g. p. m. ē.) ganu idilles žanru, un pēc H ēsioda (ap 8./7.
gadsim ta m iju) p arau g a sarak stīto lauksaim niecībai veltīto did ak tisk o
epu «Georgikas», k u rā V erg ilijs p a rā d īja lau k u darba tikum iskās v ē r­
tības un lauku dzīves jaukum us, ra k stu ro jo t to kā m ītiskā «zelta laik­
m eta» atspulgu. P re tē ji reālistiskajam sū rā lauku d arb a attēlojum am
un patiesīgajam sociālo p re tru n u atainojum am H ēsioda poēm ā «Darbi
un dienas» V ergilijs lau k u darbus idealizē un poetlzē. Tā viņš savā
dabas m īlestības ap g a ro tajā poēm ā bija a rī veicis svarīgu ideoloģisku
uzdevum u, jo ļoti aktuāla, tu rk lā t ne ja u pirm o reizi Romas vēsturē,
bija k ļu v u si sīko saim niecību atjaunošanas problēm a, k u ras atrisin ā­
šana b ū tu ļāvusi p ā rv ie to t uz laukiem d aļu no parazītiskās un poli­
tiski neuzticam ās pilsētn iek u masas. A u g u sta laikm eta oficiālajai ideo­
loģijai atbilst a rī daudzi ekskursi, k u ro s dzejnieks apdzied Itālijas
dabas skaistum u un iev ēro jam o s pagātnes darbiniekus. V ēl spilgtāku
itāllskā elem enta izcelšanas tendenci sastopam «Eneīdā».
Dom a p a r varoņ epa rad īšan u V ergiliju n o d arb in āja ja u sen. Poēm as
«Georgikas» III grām atas Ievadā (10—38) viņš solās Romas un A ugusta
slavai uzcelt nem irstīgu tem pli.
Sabiedrības interese p a r topošo, sengaidīto nacionālo ep u b ija ļoti
liela. Par to liecina P ro p e rc ija 26. gadā sarak stītās vārsm as:
«Ejiet pie m alas jūs, rom iešu rak stn iek i, a rī jūs, grieķi!
Dižāks p a r Iliādu dzimst p atlab an k a u t kas.»

6
 Darbs virzījās uz p riek šu ļoti gausi. Daudz laika un pūļu p rasīja
m ateriāla vākšana, sevišķi epa o trajai pusei, k u ras darbība n av vairs
saistīta a r grieķu p ārb ag āto teiksm u pasauli. Bijuši brīži, kad dzej­
niekam licies, k a ķ ēries pie darba, kas viņam n av pa spēkam . Kad
A ugusts, atrazdam ies Spānijā, V ergiliju sk u b in āja p a ā trin ā t darbu
un viņam sūtīt ja u pab eig tās da}as, dzejnieks, kā ziņo 5. gadsim ta
gram atiķis M akrobijs, viņam atbildēja, k a lab p rāt k a u t k o sūtītu, ja
vien tam ja u būtu k a u t kas A ugusta cienīgs. Bet darbs esot m ilzīgs, un
v iņ am brīžiem liekoties, k a to v a rē jis uzņem ties tikai p rā ta aptum ­
sum a brīdī.
V erg ilijs vispirm s sarak stījis epa uzm etum u prozā. M ateriālu viņš
a p strā d ā jis nevis darbības secībā, bet p aralēli strādādam s p ie dažā­
diem posm iem . Kad d arb s b ija sasniedzis gatavības pakāpi, k ā d ā tas
ir šodien m ūsu rīcībā, t. 1., būdam s visum ā pabeigts, V erg ilijs galīga­
jai a p d a re i paredzēja v ēl veselus trīs gadus. Par to, k ā d ā m ērā
V erg ilijs savu «Eneīdu» uzskatīja p ar nepabeigtu, liecina tas, ka
viņš, dodoties p ēd ējā ceļojum ā, pēc k u ra g rib ēja stāties pie darba
rediģēšanas, lūdza savus draugus — M ecenāta kopas dzejniekus
L ūciju V a riju un P lotiju T uku — ep a m an u sk rip tu iznīcināt, ja viņš
no ceļojum a neatgrieztos. Šo pašu vēlēšanos viņš, g rū ti slim s a tg rie ­
zies no ceļojum a p a G rieķiju, a tk ā rto ja arī uz nāves gultas (viņš
nom ira 19. gada septem brī Brundisijā, tag a d ē jā Brindizi). Taču
d zejn iek a vēlēšanās n e tik a izpildīta. A ugusts uzticēja m anuskripta
sagatavošanu izdošanai V arijam un Tukam , kas šo uzdevum u veica
a r lielu pietāti.
K ādi m om enti pašā «Eneīdā» liecina p a r to, k a V erg ilijs n av pagu­
vis d a rb u novest līdz iec e rē ta ja i pilnības pakāpei?
N o ā rē jā s form as viedokļa tās ir 58 nepilnas vārsm as, kas diezgan
vienm ērīgi sadalās pa visu poēm u. S atura ziņā dažādos posm os paliku­
šas p retru n as, ko, jādom ā, dzejnieks būtu novērsis g a līg a jā apdarē.
Tā, piem ēram , V ergilijs I un V I g rām atā p ar A lbalongas—Romas
valsts priekšteces valdniekiem no E neja dzim tas sniedzis div u s atšķi­
rīg u s m īta variantus. I, 267—274 Ju p ite rs stāsta V enērai, k a Alba-
longā trīssim t gadu v aldīšot E neja un v iņ a T rojas k rišan as dienā
b o jā gājušās sievas K reūsas dēla A sk a n ija (jeb Jūla) pēcteči, kam ēr
VI, 760— 766 A nhīss, E neja tēvs, ē n u v alstī iepazīstinot dēlu ar
nākam ās Romas dižajiem vīriem , viņam k ā A lbalongas v ald n iek u un

7
turpm āko v aldnieku ciltstēvu p arād a Silviju, ko Enejam dzemdēšoS
o trā sieva, Latijas v aldnieka Latīna m eita Lavīnija. (Sis m ita v a ri­
an ts vēstīja, k a A skanijs padzinis sav u pam āti L aylniju un Silviju,
bet vēlāk vien o jies a r pusbrāli tād ējād i, k a v aldnieka v a ru saņēm is
Silvijs, bet A sk an ijs uzņēm ies g alvenā p rie ste ra funkcijas.)
Iev ēro jo t to, k a rom ieši ģenealoģijas jautājum os bijuši ļoti jūtīgi,
šie divi atšķ irīg ie m īti neb ū t n av uzskatām i par sīku p re tru n u (Aska-
n iju -Jū lu par savu tiešo ciltstēvu taču uzskatīja arī J ū lijs C ēzars un
A ugustsl), un tāp ē c visai ticam i, k a V ergilijs «Eneīdas» galīgajā
ap d arē to būtu novērsis.
A r šādas apdares trūkum u izskaidrojam a arī v irk n e hronoloģisku
p retru n u , kā a rī šu r tu r sastopam ās ģeogrāfiskās neprecizitātes.

K as ir Enejs (jeb A inejs), «Eneīdas» galvenais varonis?

Pirm oreiz to sastopam «Iliādā», k u r viņš dažādos e p a posm os p a rā ­
dās k ā izcilākais pēc H ektora tro jie šu varonis un ap v e ltīts daudzām
lieliskām īpašībām . Būdams ļoti drošsirdīgs, viņš nebīstas stā tie s
pretim pašam A billejam , kas, tāp at k ā viņš, ir dieves dēls un reizē ir
a rī nosvērts, gudrs, dievbijīgs. V iņu k a u jā s sargā paši d iev i — cīņā
p re t A h illeju viņu glābj Poseidons, p re t Diomēdu — m āte A frodīte,
un viņam , kā uzzinām no Poseidona vārdiem XX, 306—308, lem ts
pēc T rojas krišanas v a ld īt p ār trojiešiem :
«V aldnieka Priam a dzim um s n av tīkam s vairs K ronīdam Zevam.
T agad drīz diženais A inejs pār tro jie šu pēctečiem valdīs,
A ri tā pēcteči visi, kas celsies no A in e ja saknes.»

Pēc vienas m īta v e rsija s Enejs pēc T rojas sagrāves p aliek dzim tajā
T roādā un tu r v ald a p ā r atlikušajiem trojiešiem . T aču līdzās šai
v e rsija i ja u agri rodas citas, kurās Enejs, atstājis T roādu, nodibina
ja u n u valsti k o n tin e n tā la jā G rieķijā — E peirā vai T esālljā.
Pirm ais dzejnieks, k as izm anto v e rsiju , k a Enejs pēc T rojas kriša­
nas devies uz H esp eriju («Rietumzemi»), t. i., Itāliju, ir sicīlietis Stē-
sih o rs (6./7. gs. p. m. ē.). Rodas m īts p a r E neja ierašanos Latijā, un
tā pam azām nostāsti p a r E neju un v iņ a līdzgaitniekiem tie k saistīti
a r Itālijas un vēlākās Romas likteņiem . Šajos nostāstos Enejs k ļū st

8
 par rom iešu ciltstēvu un līdz ar to Rom a par jauno T roju. Tā k ā pēc
!tā|u m ītiem p ar Rom as d ib in ātāju uzskatīja Rom ulu, k a ra dieva
M arsa un Rejas Silvijas dēlu, tie tiek sakausēti ar teiksm u p ar Eneju,
n ov ēršo t p retru n as sta rp abiem m ītiem : E neja dēls A sk an ijs (Jūls)
nodibinājis A lbalongu, k u r viņa pēcteči valdījuši 300 gadu, kam ēr
A lbalongas vald nieka N um itora, tātad E neja pēcteča m eita R eja Sil­
v ija dzem dējusi M arsam dvīņus — Rom ulu, Romas dibinātāju, un
Remu.
J a u 282. gadā p. m. ē. šī m īta v e rsija p ar E neju un v iņ a biedriem
kā p ar Romas valsts pam atlicējiem a r se n āta lēm um u g ū st oficiālu
atzinum u. Rom iešu dižciltīgās dzim tas, piem ēram , M em m ijl, Sergijl,
K luentiji, p ar saviem ciltstēviem la b p rā t uzskatīja Itā lijā ienākušos
tro jiešu s — E neja līdzgaitniekus, bet E neja dēlu A sk an iju -Jū lu
par savu ciltstēvu uzskatīja J ū liju dzim ta, un, tā kā saskaņā ar mītu
E neja m āte ir m īlas d iev e A frodite, tas deva iespēju Jū lijam Cēza-
ram , A ugustam un viņa pēcnācējiem sevi uzskatīt p ar d iev u atvasēm .
Cik lielu nozīm i rom ieši piešķīra šādiem ģenealoģijas jautājum iem ,
p a r to liecina tas, k a tiem pievērsies p at Izcilais zinātnieks V arrons
(116.—27. g. p. m. ē.), sarakstīdam s d a rb u «Par tro jie šu ģimenēm».
Rom ā nostabilizējies E neja m īta variants, ko V erg ilijs licis sava
ep a pam atā, pirm s v iņ a ja u v a irā k k ā rt izm antots literāro s darbos, arī
episkos sacerējum os. Te m inam s N ē v ija (ap 270.—201. g. p. m. ē.)
nacionāli folklorlskajā Saturna p an tm ērā sarakstītais eps «Pūniešu
karš», k u rā atstāstīta E neja bēgšana no Trojas, v iņ a klejojum i,
sastapšanās ar K artāgas valdnieci Dīdonu, kā arī Ierašanās Itālijā.
A rī E nnlja (239.— 169. p. m. ē.) «Annālēs» — v ē stu risk a jā epā, kas
a p tv e r visu Romas v ē stu ri līdz p at au to ra laikam , sniegts ja u par
trad icio n ālu kļuvušais m īts p ar E neja ierašanos Itālijā, un tieši šā
tala n tīg ā d zejnieka eps, kura p arādīšanās bija izcils notikum s
rom iešu litera tū ra s attīstīb ā un k u ra p opularitāte b ija visai liela arī
v ēl ķeizaru laikā, lielā m ērā sekm ēja šā E neja m īta v a ria n ta popu­
larizēšanu. E nnija «Annāles» k o lo rīta un izteiksm es līdzekļu ziņā
ja u tuvinātas H om ēra paraugiem . īp aši jāuzsver E nnlja pievēršanās
g rie ķ u klasiskajam episkajam pantm ēram — heksam etram , atsako­
ties no Saturna panta, solis, kam b ija tālejoša nozīm e rom iešu dzejas
attīstībā.
N o prozas autoriem , kas savos darbos izklāstījuši tradicionālo

9
m īta v ersiju, m inam i M arks Porcljs K atons (234.— 149. g. p. m. ē.)*,
k u ra «Sākumi» ir pirm ais latīņ u valodā sarak stītais prozas d arb s p ar
rom iešu vēsturi, un V erg ilija laikabiedri Dionīsijs H alikarnasietis
(miris 8. gadā p. m. ē., «Romas antikvitātes», g rieķ u valodā) un Līvijs
(59. g. p. m. ē.—m. ē. 17. g., «No pilsētas dibināšanas»).

4
N o «Eneīdas» 12 grām atām pirm ās sešas v eltītas Eneja k le jo ju ­
m iem pēc bēgšanas no ienaidnieku ieņem tās degošās T rojas, no
kurienes Enejs, kam sap n ī parādās H ektors, pēc tā aicinājum a ved
sev līdzi T rojas svētum us, penātus. P ārējās sešās grām atās attēlo tas
Eneja cīņas Itālijā. Šādi V ergilijs sav ā n acio n ālajā epā a p v ien o jis
rom iešu «Odiseju» ar rom iešu «Iliādu».
V isslavenākie, po p u lārāk ie «Eneīdas» posm i — o trā g rām ata ar
traģ isk ajām Trojas bo jā e jas ainām , c e tu rtā grām ata — stāsts
par D īdonu, kā a rī sestā, k u rā attēlo ta E neja nokāpšana ē n u v alstī
un k u ra kulm inē sla v e n a jā «varoņu skatē», — visi p ied er pie e p a
pirm ās puses. Tā veido tiltu, kas savieno g rieķ u , īpaši hom ērisko m ītu
pasauli a r Itālijas teiksm u loku un tād ē jād i savā ziņā ir grandioza
ekspozīcija ep a pam atdarbībai «Eneīdas» o tra jā pusē, «rom iešu
lliādai». Pasvītrodam s sav u nodom u sniegt «rom iešu O diseju», V ergi­
lijs saista E neja gaitas a r H om ēra «O disejā» ap rak stītajiem n o tik u ­
miem, liek o t reizēm savam varonim nokļūt tais pašās vietās, k u r bijis
O disejs, piem ēram , sastapties ar harp ijām un kiklopiem , a r Poliīēm u,
kam O disejs un viņ a b iedri laupījuši acu gaism u, kā a rī a r paša
V erg ilija izdom āto A haim enīdu, ko O disejs it k ā aizm irsis kiklopu
zemē, tāta d iztēlojot E neja un O diseja k lejo ju m u s — vienam m eklē­
jo t apsolīto zemi, H esperiju, otram — tiecoties m ājup, uz Itaku, — k ā
vienlaicīgus.
Patiesi nacionālu ra k stu ru «Eneīda» Iegūst pēdējās sešās g rām a­
tās, k u ru Izveidošana no dzejn iek a p rasījusi lielus zinātniskus p riek š­
darbus, pēc dažādiem viņam pieejam iem avotiem vācot u n a p strā ­
d ājo t atsevišķu Itālijas novadu, īpaši L atijas bieži vien p re tru n īg o
folkloras un etnogrāfisko m ateriālu, k ā a rī rū p īg i pētījo t dažādu v ie­
tējo k u ltu vēsturi. Šā d a rb a rezultātā V e rg ilijs spējis sniegt plašu un
spilgtu Itālijas senvēstures ainu, iepazīstinot lasītāju a r Itālijas ciltīm

10
un to pilsētām , ar to tikum iem un paražām , teiksm ām un nostāstiem
un it īpaši a r Itālijas sen led zīv o tāju v ietē jā m dievībām un rītiem .
A tbilstoši A ugusta režīm a ideoloģiskajai līn ija i V ergilijs sen atn i un
tās tikum us Idealizē, u n šai līnijai atb ilst a rī V ergilija dzim tenes
jēdziena saturs. «Eneīdas» dzejniekam dzim tenes jēdziens n eap ro ­
bežojas a r Romu, k ā tas, piem ēram , bijis E nnija «Annālēs». A ugusta
laikm eta rom ieša dzim tene ir visa Itālija — Romas im pērijas sirds.
K aut a rī ep a otrā puse a ttē lo cīņas sta rp trojiešiem un Itāliešiem ,
tā ideoloģiskā k oncepcija p rasīja pretišķ īb u izlīdzinājum a p erspek­
tīvu. T āda a rī dota poēm as beigu posmā: tro jieši un latīņi saliedēsies
vienā tautā, un tieši latīņi būs tie, kas ta i dos savu valodu (Jupitera
vārdi, XII, 830—840).

S tājoties p ie «Eneīdas» sarakstīšanas, V erg ilijs sev sp rau d a kom-

pozicionāli un sižetiski g rū to uzdevum u o rganiski sakausēt iecerēto
m itoloģisko v ielu — vēstīju m u p ar E neja klejojum iem , Ierašanos un
cīņām Itā lijā — ar Romas v ēstu res izklāstu un tās izcilāko v īru slavi­
nājum u līdz pat A ugusta, t. 1., paša d zejn iek a dzīves laikam . A r to
«Eneīda» būtiski atšķiras no H om ēra epiem , k u ru darb īb a konsek­
venti p a lie k attēlojam o notikum u laik a ietv aro s un k u riem trūkst
jeb k ād a sižetiska saistījum a a r dzejnieka dzīves laiku.
Savu uzdevum u V erg ilijs atrisinājis Joti oriģināli. S aglabājot d ar­
bības vienību, to k o n c e n trējo t ap E neju un pilnīgi paliek o t Eneja
laika, t. 1., no A ugusta laik a rom ieša v iedokļa zinām a Romas senvēs-
tures posm a ietvaros, Romas vēstures izklāsts sniegts, pirm kārt, tā
sau cam ajā «varoņu skatē» (VI, 756—886), k u r Elīsijā m ītošais Eneja
tēvs A nhīss dēlam , kas to apm eklē m irušo valstī, rāda Romas nākot­
nes dižos v īru s — valdniekus, valstsvīrus, karavadoņus, kuros sa­
skaņā ar m etem psihozes m ācību iem iesosies ē n u valstī nokļuvušās
dvēseles. «V aroņu skate» ir v ien a no «Eneīdas» idejiskajām v irso t­
nēm, bet pašas skates kulm ināciju veido A nhīsa īsti rom iska nacio­
n ā la lepnum a pilnie v ārd i p ar Romas v ēstu risk o m isiju:

«Statujas liedinās citi un varam liks dzīvību dvašot,

Ticu es tam; no m arm ora dzīvus tie izveidos vaibstus,

11
 Tiesnešu p riekšā tie runās daudz daiļāk un spīdekļu ceļus
N ovilks ar cirkuli labāk, un zvaigznāju kustības noteiks.
Rom ieti, iegaum ē to, tev valdīt p ā r pasaules tautām !
T āpēc būs uzdevum s tavs: tās ra d in ā t m ierīgai dzīvei,
Pakļautās žēlīgi saudzēt, bet spītīgās sa trie k t ar varu.»

(VI, 847 — 853>

A nhīsa lielā runa — viņš dēlu anahroniski uzrunā ar «rom ieti»! —

ir m itoloģiskā pagātnē p rojicēts Romas diženum a slavinājum s, pro­
tams, a rī A ugusta un v iņ a dzim tas cildinājum s. «V aroņu skatē» sais­
tījum s a r dzejnieka laiku īstenots vispilnīgāk — A nhīsa ru n ā n e trū k st
ne b rīdinājum a no pilsoņkariem (832— 833), ne A ugusta n u p at kā
m irušā m āsasdēla M arcella piem inējum a (860—886).
Romas v ēstu res (no V e rg llija laikabiedru viedokļa), resp. nākotnes
(no e p a darbības viedokļa) ainas, o trkārt, dotas E neja v airo g a a p ra k ­
stā V ilī, 626—728, k u r tās attēlotas kā uguns d iev a V ulkāna d a rin ā tā
vairoga ornam entālās a p d ares elem enti:

«Itāļu likteni šeit un rom iešu trium fus dižos

V eid o ja ugunsdievs V ulkāns, jo zin āja nākotnes g a ita s . . . »
(VIII, 626 — 627)

«V aroņu skates» un v airo g a apraksta nākotnes ainas p ap ild in a

vārdi, k o V enērai saka tēv s Ju p ite rs (I, 257—296) un kas ietv e r Eneja.
p ēcteču — līdz pat A ugustam — slavas pareģojum u.
M itoloģisko vielu aktualizē a rī Dīdonas lāsts:

«D raudzības saites un līgum s lai nesaista mūžam šīs tautas!

C elsies no m ūsējo kauliem pēc laika kāds atriebes nesējs,
D ardana pēctečus viņš a r dzelzi un uguni vajās,
T agad vai vēlāk, vai a rī pēc laika, k ad radīsies spēki.
K rasti lai dodas p re t krastiem , lai naidīgi viļņi p re t viļņiem ,
Šķēpi p ret šķēpiem , tā vēlos! Lai paši pēcteči cīnās!»
(IV, 624 — C29>

12
 Šīs vārsm as V erg ilija laikabiedros neapšaubām i atsauca atm iņā
grūtos pūniešu k a ru laikus, it īpaši ciešanas, ko rom iešiem nesa
«atriebes nesējs» — H anibals.

Pie «Eneīdas» spilgtākajām , bet a rī sarežģītākajām da)ām pieder

VI grām ata, k u rā ietilp st n u p a t m inētā «varoņu skate».
V e rg ilija esh atoloģlskajā shēm ā, V I g rām atā pau stajo s p riek š­
statos p a r cilvēka dvēseles likteņiem pēc nāves, apvienoti divi atšķ i­
rīgi elem enti — g rieķ u un rom iešu m itoloģiskās trad īcijas un zinām as
reliģiski filozofiskas m ācības. Šo divu p retru n īg o elem entu sintezē­
šana rad īju si specifiskas g rūtības pašam dzejniekam , un tom ēr viņam
nav bijis iespējam s atteik ties no viena v ai o tra elem enta.
V erg illjam m etem pslhozes m ācība, m ācība p ar dvēseles iem ieso­
šanos pēc nāves citos ķerm eņos vai, pareizāk, citos organism os (arī
augos), šīs m ācības izklāsts bijis nepieciešam s, lai rastu loģisku pa­
m atojum u savai «varoņu skatei». Bez tam V erg ilija laikā, k ad m ītiem
par A īdu, ēnu valsti, izglītotais cilvēks v a irs neticēja, bet m ūžsenais
jau tā ju m s p a r dvēseles likteni pēc nāves ra d īja lielu interesi, p iev ē r­
šanās šā jau tā ju m a filozofiskam risinājum am a rī episkā d zejā šķita
visai dabiska. T urklāt V erg ilijs visu m ūžu p a r filozofiju b ija izrādījis
lielu in teresi. Protam s, tas, k a viņš sav a ep a kulm inācijas pam atā
licis p itagoriešu ideālistiski m istisko m etem pslhozes m ācību, iezīm ē
kād reizēja epikūrieša novēršanos no E pikūra m ācības filozofiskā ko­
dola — dvēseles nem irstības noliegšanas.
v N o o tras puses, V erg ilijs k ā hom ērlskā tip a ep a sa ce rē tā js n e v a ­
rē ja a rī atteik ties no m itoloģiskās trad īcijas. Bez tam dzejniekam
m itoloģijas personāži b ija nepieciešam i, lai a b stra k ta ja i reliģiski filo­
zofiskajai shēm ai p iešķ irtu konkrētu, tēla in u saturu. A b u elem entu
apvienojum s, kā v ē lā k redzēsim , d ažk ārt no v ed pie pretru n ām , kas
gan konstatējam as vienīgi speciālā filoloģiskā analīzē.
K ādus tad p riekšstatus pauž «Eneīdas» V I grām ata p ar dvēseles
likteņiem ēnu valstī?
V ēl šaipus A herontas upes atrodas n eap g lab āto dvēseles, kurām
šeit jā k līst sim t gadu, kam ēr tā s p ārceļ o trā k rastā pazem es upes
laivinieks H arons. V iņpus A herontai nokļuvušās dvēseles dalās divās
k ateg o rijās. Pie pirm ās k ateg o rijas pied erīg ās dvēseles atrodas starp

13
 A herontu un A lda Iekšējo joslu. Tās Ir to cilv ēk u dvēseles, k u ri nav
nodzīvojuši pilnu m ūžu. Šīs dvēseles dalās divās grupās — b ērn u
dvēselēs un varm ācīgā n ā v ē m irušo dvēselēs, k u ras sa v u k ārt sad a­
lās četrās apakšgrupās: a) n epatiesi apsūdzēto un uz n etaisnīga sp rie­
dum a pam ata nogalināto dvēselēs; b) p a šn āv n iek u — trū k u m cietēju
un citu dzīves pabērnu d vēselēs ( « . . . kas paši bez vainas/cēluši roku
pret sevi un, ienīstot spožbalto gaism u/ m etuši dvēseles pro jām . .
434—436); c) nelaim īgu m īlētā ju — p a šn āv n iek u un aiz greizsirdības
vai a trieb e s nogalināto dvēselēs; d) k a rā k ritu šo dvēselēs. V isām šīm
pirm s laik a m irušo dvēselēm jāatro d as šeit, sta rp A h ero n tu un A īda
iekšējo joslu, tik ilgi, kam ēr n a v p iepildījies pilnam m ūžam atbilstošs
laiks, bet p a r norm ālu cilv ē k a m ūža ilgum u uzsk atīja 100 gadu. Tikai
tad šīs dvēseles nokļūst A īd a iekšējās m ītnēs u n tu r pēc saviem nopel­
niem tie k pak ļau tas attiecīg am liktenim .
S tarp v arm ācīgā n āv ē m irušo dvēselēm Enejs sastop n e v ien
Dīdonu, k u ras atrašanās m in ē ta jā v ie tā ir likum iska, loģiski p am a­
tota, jo v iņ a taču tikai n u p a t k ā m irusi, bet a rī p at no E neja v iedokļa
senu m ītu personāžus, ku riem v airs n e v a ja d z ētu atrasties šai joslā,
jo v iņu m ūžs ja u sen p iepildījies. Tā ir p retru n a, ko V ergilijs acīm re­
dzot pieļāvis pilnīgi apzināti, nevēlēdam ies a b strak tās dvēseļu k a te g o ­
riju shēm as konsekvences dēļ atteikties no dzejiskajām iespējām , ko
viņam p a v ē ra seno m ītu personāži.
A īda ie k šē jā joslā, k u r, k ā redzējām , g a lu galā jān o k ļū st visām
dvēselēm , tā s uzturas trijā s vietās: a) T artarā, k u r m ū ž ī g a s m okas
cieš tie, k as dzīves laikā v isn e k rie tn āk noziegušies p re t cilvēkiem un
dieviem ; b) Elīsijā, k u r tik a i nedaudzi lab āk ie bauda m ū ž ī g u sv ē t­
laimi; c) pie Lētes upes, n o k u ras visi p ā rē jie dzer aizm irstības ūdeni
pirm s iem iesošanās citā ķerm enī.
V erg ilijs neļauj Enejam paša acīm sk atīt T a rta ra šausm as, b et tās
liek a tstā stīt Sibillai, A pollona priesterei, ko d iev e H ekate kādreiz v a ­
dājusi p a T a rta ra m oku vietām . Šī detaļa V ergilijam ļoti rak stu rīg a.
J a Enejs izstaigātu a rī T a rta ru pats, tas d z e jn iek u piespiestu iem īt­
nieku sodus attēlo t p ā rā k tie ši un naturālistiski, b et tas n eatbilda viņa
estētiskajiem uzskatiem . Sibillas atstāstīju m ā šausm u m om ents, da­
biski, ir m azināts. Kā zinām s, D ante šai ziņā n a v sekojis V ergilijam .
Uz jau tā ju m u , kam lem ta m ūžīga svētlaim e Elīsijā, rodam atbildi
660.—665. vārsm ā:

14
 «Kopā šeit tie, kas, tēvzem i sargot, ir guvuši brūces,
K opā šeit p rie ste ri tie, kas gājuši šķīsti c a u r dzīvi,
B ijīgo dziedoņu saim e, kas cienīgi k a lp o ja Folbam,
Tie, k as a r atrastām m ākslām ir cēluši dzīvi uz augšu
U n kas a r nopelniem saviem virs zem es liek piem inēt s e v i ...»
A nhīsa Izklāstītā m etem pslhozes m ācība (724—751) tu v a orfiķu
un p itagorlešu m ācībai, p a r k u ru m um s ziņas sniedz Em pedokls,
Pindars un Platons. Saskaņā ar šo m ācību d ievišķās dvēseles ieiešana
m iesā ir apgrēkošanās, kas gan ir lik teņ a n o teik ta un līdz a r to neiz­
bēgam a. Pēc nāves dvēsele A īd ā tie k 1000 g a d u šķīstīta (pēc V ergi-
lija — a tk a rīb ā no v ain as pakāpes vējā, ūd en ī v ai ugunī) un p ē c tam
iem iesojas ja u n ā ķerm enī. Tas atk ā rto ja s vēl 9 reizes, un tik a i tad,
ap ritot 10 000 gadiem , šķīstītā dvēsele ir b rīv a un atgriežas ē te rā pie
dieviem .
M etem pslhozes m ācība V ergilijam d evusi iespēju īste n o t savu
«varoņu skates» ieceri. T aču še it dzejnieku v ēl tra u c ē ja tradicionālais
m itoloģiskais priekšstats, saskaņā a r k u ru m irušo valsts iem ītnieki
Izskatās gluži tāp at k ā virszem es dzīves laikā, šim p riek šstatam a t­
bilst — nosaucot dažus latv iešu lasītājam n o tulkojum iem zinām us
piem ērus — nokāpšana ē n u v alstī «Odlsejas» XI grām atā u n A rlsto-
fana «V ardēs», k ā arī «Eneīdas» V I grām atas p ā rē jās epizodēs. «Va­
roņu skate» tu rp retim pam ato jas uz pilnīgi unikālu, netrad icio n ālu
p riekšstatu: m irušo dvēseles, kam pēc m etem pslhozes m ācības lem ts
ieiet ja u n o s ķerm eņos, ja u pirm s iem iesošanās tajo s iev iešas tiem
pilnīgi līdzīgos veidolos, 1 .1., Iegūst izskatu, kāds šo dvēseļu īp ašn ie­
kiem būs nāk am ajā virszem es dzīvē. V iņi ir p a t attiecīgi tē rp ti un
nēsā attiecīg ās am ata zīmes, š ī paša dzejn iek a izdom ātā k o n c e p cija vi­
ņam ļāv u si rad īt situāciju, k u rā A nhīss savam dēlam spēj p arād īt
nākotnes izcilos vīrus, k o V erg ilija laik ab ied ri pazina k ā v ēsturiskas
personas.
N o «Eneīdas» V I grām atas daudz aizguvis D ante. C ik daudz viņš
guvis no V ergilija, visspilgtāk apliecina paša d zejnieka vārsm as:
«Tu dzejas m ākslas gods un slava,
Kā d zeja m anim savu sp ēk u dod,
Ko pētīdam s es daudz sev ie m a n to jis ...»
(«DlevlSķā kom ēdija», Elle, I, 82 — 84, J . M āsēna tulk.]

15
 7

Galvenais paraugs, kam Vergilijs seko «Eneīdā», ir Homērs. Viņš

ne vien savā epā apvienojis «romiešu Odiseju» un «romiešu Iliādu»,
bet Homēram sekojis arī būtiskos kompozīcijas elementos, aizguvis
no tā virkni motīvu un epizodu, to imitējis daudzās dētajās.
Tāpat kā «Odisejas» varoņa klejojumi sniegti retrospektīvā ska­
tījumā, Odisejam par savām likstām stāstot faiāku valdnieka Alki-
noja galmā, arī Enejs, savu klejojumu septītajā gadā ieradies topošajā
Kartāgā, Dīdonas galmā izstāsta savus piedzīvojumus, sākot ar Tro­
jas krišanu. Abos gadījumos dievības (Poseidons — Jūnona) vajā va­
roņus, kas tiecas nokļūt dzimtenē — Odisejs Itakā, Enejs — savā
jaunajā dzimtenē Itālijā.
Tāpat kā «Iliādas» darbība noris līdzenumā starp Trojas mūriem
un jūru, «Eneīdas» pēdējo sešu grāmatu darbība koncentrējas Latl-
jas līdzenumā. Līdzīgi tam, kā/ienaidnieks atspiež grieķus pie ku­
ģiem, kad Ahillejs atsakās piedalīties cīņās, arī trojieši «Eneīdā» no­
kļūst kritiskā stāvoklī un tiek atspiesti līdz mūriem Eneja prombūtnes
laikā — viņam dodoties pie Eiandra, un abos gadījumos tiek panākta
uzvara, galvenajiem varoņiem atgriežoties ierindā.
Enejs dodas uz ēnu valsti, lai uzzinātu nākotni, tāpat kā to dara
Odisejs, rīko sacīkstes par godu mirušajam tēvam, tāpat kā tādas
«Iliādā» rīko Ahillejs par godu kritušajam draugam Patroklam. Kā
«Iliādā», tā «Eneīdā» uguns dievs Hēfaists-Vulkāns pēc varoņu
māšu (Tetidas — Venēras) lūguma izgatavo dēliem lieliskus ieročus,
kuru mākslinieciskā apdare abos epos sīki aprakstīta. Nīsa un Eirlala
ekspedīcija atgādina Odiseja un Diomēda Iebrukumu Rēsa nometnē.
O «Iliādas» kuģu sarakstam II, 484—877 atbilst karapulku un to vadoņu
pārskats «Eneīdā» VII, 647—817 un X, 163—214.
Vērtējot Vergilija aizguvumus, pirmām kārtām jāatceras, ka visi
romiešu literatūras žanri, izņemot pašu romiešu radīto satīru, izvei­
dojušies, lielākā vai mazākā mērā pamatojoties uz grieķu literatūras
paraugiem, šķiet, nekas neraksturo politiski un militāri pakļautās
Grieķijas Ietekmi kultūras jomā trāpīgāk par Horācija vārsmām
Vēstījumā Augustam:

16
 «Grieķija veiktā nu pieveica Romu jo bargo un mākslas
Ienesa Latijā rupjā.»
(Vēstījumi. II, 1, 156 — 157)

Tā, piemēram, komediogrāfi Pļauts un Terencijs ir pārveidojuši

jaunatiskās komēdijas (Menandra un citu autoru); Horācijs savās
odās pieslienas grieķu klasiskajai lirikai (Alkajam, Sapfojai); Tlbulla
un Propercija paraugi ir aleksandrieši, pirmām kārtām Kallimahs, un
pats Vergilijs savās «Bukolikās» sekojis Teokritam, bet didaktiskajā
poēmā «Georgikas» Hēsiodam. Dabiski, ka episku sacerējumu paraugs
bijis Homērs, no kura savās «Annālēs» bija daudz aizguvis arī Ennijs.
Ja tādējādi sekošana grieķu paraugiem vispār bija vēsturiski izveido­
jusies tradīcija, tad atgriešanās pie grieķu sabiedriski nozīmīgās kla­
sikas vēl turklāt bija Augusta laikmeta literāri estētiskās programmas
būtiska sastāvdaļa. Sis princips visskaidrāk formulēts Augusta laik­
meta romiešu klasicisma teorētiski programmatiskajā Vēstījumā lite­
rātiem tēvam un dēliem Pizoniem, kas pazīstams arī ar nosaukumu
«Dzejas māksla». Vēstījuma autors Horācijs aicina dzejniekus neno­
gurstoši, «dienu un nakti» studēt grieķu literatūras paraugus, pieme­
tinādams, ka nepieciešama paraugu radoša apguve, nevis vienkārša
atdarināšana.
Vēl jāpiezīmē, ka klasiskās senatnes dzejnieki bieži vien savos dar­
bos izmantoja veselas citu autoru vārsmas. To viņi darīja, gan izteik­
dami ar to savu cieņu dzejniekam, no kura viņi kaut ko aizguva, gan
ar to rotādami savu darbu un apliecinādami savu literāro erudī­
ciju. Izglītotajam lasītājam bija liels estētisks un intelektuāls baudī­
jums kādā literārā darbā pazīt no kāda cita, īpaši klasiķa darba aiz­
gūtu vārsmu. Seneka Vecākais (ap 54. g. p. m. ē. — m. ē. 39. g.) šai
sakarā, runājot par Vergiliju, aizrādīja, ka viņš aizguvis no grieķiem,
«nevis lai plaģiētu, bet gan atklāti atdarinādams un gribēdams, lai
aizguvumi tiktu pazīti».
Vergilija aizguvumi nekad nav kopijas, mehāniski pārnesumi. Aiz­
gūdams kādu motīvu, Vergilijs tam parasti dod jaunu, patstāvīgu risi­
nājumu. Tā, piemēram, atgriežoties pie dažiem no iepriekš minēta­
jiem aizguvumu piemēriem, redzam, ka Odiseja un Diomēda iebru­
kums Rēsa nometnē ir vienīgi pārdroša, sekmīga militāra operācija,
bet Elriala un Nīsa ekspedīcija beidzas traģiski, abiem jaunekļiem ejot

17
bojā. Rom iešu dzejnieks N īsa un Eiriala epizodi izveidojis p a r him nu
draudzībai, dodot jau n ie šu rīcībai dziļu psiholoģisku pam atojum u.
Jau n ais Eirials b rīv p rātīg i, draudzības v ā rd ā un alkdam s slavas, do­
das līdzi vecākajam draugam , bet Nīss, ja u būdam s p ats drošībā,
atgriežas, lai glābtu draugu, un a rī Iet bojā.
Pam atos atšķirīgs ir ē n u valsts apm eklējum a trak tēju m s «Odise-
jas» XI un «Eneīdas» V I grām atā. O disejs m irušo ēnas izsauc pie sevis
uz bedri, k as pildīta a r upurdzīvnieku asinīm , un tu rp at a p ru n ā ja s ar
tām . A r T eiresiju O disejs sastopas, saņem dam s gaidīto p areģojum u,
jau pašā sākum ā. Līdz a r to O disejs, p irm k ārt, pats neizstaigā paze­
mes valsti, un, otrkārt, v isas epizodes pēc T eiresija p areģojum a ja u
kļūst kom pozicionāli nenozīm īgas, kau t a rī tā s em ocionāli ļoti spēcī­
gas. V e rg illja risinājum s ir daudz dinam iskāks), Enejs iepazīstas ar
visiem ē n u valsts novadiem (izņemot T artaru) pats un A nhīsu, kura
dēļ viņš devies uz A īdu, sastop tikai grām atas beigu posmā, šis a p stā k ­
lis rad a lielu kom pozicionālu efektu — lasītājs dodas E nejam līdzi,
nenogurstoši seko viņa gaitām , visu laiku gaidīdam s m irkli, k ad v a ­
ronis beidzot sastaps A nhīsu un dzirdēs pareģojum u, kas to stiprinās
viņa lik te ņ a noteiktās m isijas īstenošanai, un tā spraigum s visu laiku
pieaug. A nhīsa epizode sa v u k ārt vēl kulm inē «varoņu skatē». Uz
principiālo atšķirību sta rp «Odisejas» XI grām atas un «Eneīdas» VI
grām atas eshatoloģiskajām shēm ām n o rādīts ja u iepriekš.
S tarp A h illeja un E neja vairogiem , ko tiem kaldina H ēfalsts, resp.
V ulkāns, ir būtiska atšķirība. Form āli atdarinādam s H om ēru un tāp at
kā tas Ieroču kaldināšanas epizodē uzņem dam s vairoga m āksliniecis­
kās a p d ares aprakstu, V erg llijs vairoga ap d a ri izm anto Rom as n ā k a ­
mās v ē stu re s skatu attēlošanai, kurus uguns dievs — n ākotnes zinā­
tājs — izveidojis Eneja vairogā.
Izm antodam s kādu no H om ēra aizgūtu m otīvu, V ergllijs tam ne
v ien bieži dod citu, palaikam liriskāku sižetisku risinājum u, b e t to pa­
rasti a rī psiholoģiski padziļina. Te tūdaļ jāpiezīm ē, k a rad ik āli atšķ i­
rīgs ir p ats H om ēra epu un «Eneīdas» pam attonis. H om ēra «episkais»
m iers, bezkaislīgais un o b jek tīv ais vēstījum s, kavēšanās p ie detaļām
V ergilijam ir sveši. «Eneīdas» vēstījum s ir koncentrēts, em ocionāli
spraigs; epa pam atskanējum u nosaka cildens patoss, dram atism s,
lirism s.
H om ēra epi V ergilijam lr ne tikai galvenais paraugs, b et a rī viens

18
no «Eneīdas» avotiem . Epa pirm ajai pusei V ergilijs izm antojis ari
citus a r T rojas k aru saistītus grieķu episkos sacerējum us, resp. litera ­
tūrā atrodam ās ziņas p a r to saturu, g rie ķ u traģēdijas, k ā a rī dažus
alek san d riešu sacerējum us. īpaši jām in Rodas A pollonija (apm.
295.—215. g. p. m. ē.) ep a «A rgonautikas» nozīm e D īdonas epizodes,
sevišķi pašas Dīdonas tēla psiholoģiskajā Izveidē.

V isai sarežģītu uzdevum u dzejniekam izvirzījusi epa c e n trālā tēla

Izveidošana. Enejs iecerēts k ā A ugusta laikm eta oficiālajai ideoloģi­
jai atbilstošs ideāltēls. Kā redzējām , tā slu d in ā ja atgriešanos pie senču
tikum iem , starp tiem īp aši Izceļot d iev bijību. Līdzās tam E neja
tēlu n e v a rē ja n eietekm ēt a rī A ugusta režīm a Interesēm atbilstošās un
tāp ēc tā atbalstītās Poseidonija filozofijas tēze p ar to, k a viss pasaulē
n o tiek o šais ir ja u iep riek š likteņa nolem ts un k a gudrais tāp ē c tam
labprātīgi pakļaujas. T ād ējād i visai dabiski, k a E neja rīcīb u visā pil­
nībā no sak a liktenis Jeb dievu griba un k a viņš itin visās dzīves situ ā­
cijās v ē rša s pie dievībām . J a u pašā e p a sākum ā (I, 10) Enejs tie k
apzīm ēts p a r «bijībā izcilo vīru», un šīs p ašas grām atas 387. vārsm ā
viņš s a ru n ā a r V en ēru p a ts sevi apzīm ē p a r «bijīgo». Šis epitets
{oriģinālā — p i u s ) a tk ā rto ja s neskaitām as reizes visos ep a posmos.
Tā k ā E neja liktenis u n uzdevum s ja u iep riek š ir dievu nosprausts,
bet v iņ a īpašības to d a ra m aksim āli p iem ērotu uzticētās m isijas pildī­
šanai, E neja tēlu rak stu ro gandrīz k o n sek v en ta pasivitāte, u n tā a p ri­
orā iecere varo ņ a a k tiv itā te i ļauj izpausties tikai visai m azsvarīgās
lietās, š ā d u Eneja tēla rak stu ro ju m u nespēj būtiski ietek m ēt nedz
E neja drošsirdība un spēks k a u jā s līdz a r atbilstošajiem epitetiem ,
n edz p a t reizēm v ē ro ja m ā no liiādas arsen āla aizgūtā nežēlība, pie­
m ēram , epizodē a r Ligeru (X, 595 un sek.), ko Enejs nogalina, kaut
a rī piev eik tais p retin iek s ir neapbruņots un lūdz saudzēt v iņ a dzīvību.
G rūts pārbaudījum s E neja tēlam jā iz tu r Dīdonas epizodē IV grā­
m atā. Tas n av jāsa p ro t tādējādi, k a šeit būtu ap d raudēta tēla kon­
sek v en ce. D zejnieks a rī še it paliek uzticīgs tēla loģikai. T iklīdz dievi
E nejam atgādina viņa m isiju, skubina ar D īdonu aizrāvušos v aro n i —
a ri šī aizraušanās n e n o tie k bez dievu ziņas — doties p ro jā m u n tu r­
p in āt ceļu, viņš Dīdonu, k u ras viesm īlību un m īlu viņš baudījis, atstāj,

19
paliekot uzticīgs savam pienākum am , vēstu risk ajam aicinājum am .
Taču šeit n o tie k sadursm e sta rp abstrakto pozitīvā tēla k o n c e p ciju
un m āksliniecisko patiesību, k u rai V ergilijs — lielais m ākslinieks un
iejūtīgais psihologs — n e v a rē ja nepakļauties. P ēd ējā sarunā sta rp Dī-
donu un E neju pūnietes cilvēciskais pārākum s ir tik acīm redzam s,
viņas jū ta s tik neviltotas un spēcīgas, viņai n o d a rītā pārestīb a tik
liela un v iņ as aizvainojum s tik dziļš, bet E neja arg um entācija — a t­
saukšanās uz pienākum u un d iev u gribu — tik bāla, ka tā nespēj p ā r­
liecināt ne tik a i m īlas un Izm isum a pārņem to Dīdonu, bet arī lasītāj u ,
kam grū ti sam ierināties a r E neja rīcību. Tiesa, m ūsdienu lasītā ju uz­
tveres ziņā n e v a r pilnīgi pielīdzināt rom ietim , k as droši vien, k a u t arī
cilvēciski nosodot Eneja rīcību, ne m irkli n e sp ēja aizm irst, ka D īdona
ir pūniete, tāta d pieder pie tā s tautas, ar k u ru Roma bija izcīnījusi
trīs asiņainus k a ru s un no k u ra s p ār rom iešiem b ija nākušas tik m il­
zīgas ciešanas. Šo asociāciju rom iešu lasītājos izraisīja īpaši Dīdonas
v ārdi IV, 622— 629, p areģ o jo t rom iešu un p ū n iešu nākam os karus.
V iengabalains un pilnasinīgs, sevišķi salīdzinājum ā a r shem atisko
Eneju, ir tā galvenais pretin iek s Turns, kas m odina sim pātijas n e vien
ar savu jau n ek līg o strau ju m u un varonību, b e t a rī a r to, ka tā v irzīta
uz dzim tās zemes, sava goda un m īlas aizstāvēšanu, un līdzās viņam
«dievu niev ātājs» M ezentijs, kas, dievu un cilv ēk u nīsts, ievainots un
dēla nāves sagrauzts, p ēd ējo reizi uzrunā sav u k a ra zirgu, nesk aitām u
cīņu un u zv aru uzticam o biedru, un dodas p ē d ē jā k aujā, pirm s n ā v ē ­
jošā trie cie n a saņem šanas izsakot pēdējo lūgum u — tik t apbedītam
kopā a r dēlu.
līd z ā s v irk n e i iejūtīgi rak stu ro tu k a ro tā ju tēlu — šeit vispirm s
m inam i N īss un Eirials, nešķiram ie draugi, kas savas draudzības
vārdā ie t bojā, k ā arī Pallants, «Iliādas» P atro k la atspulgs, un Lauss,
M ezentija dēls, kas k rīt, gribēdam s glābt tēv u , — un Individuāli
zīm ētajiem p atriarh ālajiem sirm galvjiem — p ravietiski g u d raja m
A nhīsam , v eco laiku slav in ātājam Eiandram , k as atgādina «Iliādas»
N estoru, u n laipnajam , labsirdīgajam vecum dienās nelaim es p ie ­
m eklētajam Latīnam — E neja tu v āk ie līdzgaitnieki, piem ēram , A hāts,
Palinūrs, KIoants, Giants, Sergests, K luentijs, palikuši bez jeb k ā d ā m
Individuālām iezīmēm.
V erg ilija talantam raksturīgi, k a varoņtēlos heroiskās īpašības v i­
sum ā palikušas tradicionālajos ietvaros, b e t gandrīz v ien m ēr šajo s

20
tēlos ieskicētas kādas sim pātiskas vispārcilvēciskas īpašības, k as to&
individualizē un tuvina lasītājam , piem ēram , draudzības jū tas, tēv a
(Eiandrs, M ezentijs) vai dēla (Lauss) m īlestība. Taču v ispārinot jā p a ­
svītro, ka v aro ņ tēlu individuālais rak stu ro ju m s daudz spilgtāks H o­
m ēra epos, k u ru rad ītājs p ratis individualizēt a rī pavisam epizodisku
personāžu tēlus, k a u t vai rak stu ro jo t tos a r v iņ u Izturēšanos ag o n ijas
brīžos k a u ja s laikā vai p at a r pozu, kādā sastindzis k ritušais karo tājs.
Šķiet likum sakarīgi, k a V ergilijs, dziji hum ānais m aiga ra k s tu ra
dzejnieks, sevišķi iejūtīgi, psiholoģiski m eistarīgi izveidojis sieviešu,
ari epizodisku personāžu tēlus. V isu «Eneīdas» sieviešu lik ten is ir
traģisks. Te ir gan m ātes, kas skum st pēc saviem b o jā gāju šajiem vai
viņām zudušajiem bērniem (Eiriala m āte, A ndrom ahe, K reūsa), gan
sievietes, kas nespēj sam ierināties a r m īļotā cilvēka zaudēšanu
(A ndrom ahe, kas spiesta būt sākum ā p ar N eoptolem a, A h illeja dēla,
bet v ē lā k p a r H elena, Priam a dēla sievu, rū p īg i kopj neaizm irstam a­
jam H ektoram izveidoto «tukšo kapu», un Dīdona), gan tādas, k as
g alējā izm isum ā zaudē sa p rā tu (Amāta, tro jie tes, kas aizdedzina
kuģus). V isspilgtākais sievietes tēls, spilgtākais «Eneīdas» tēls vispār,
protam s, ir Dīdona, k u ras jū tu gam m a, sākot a r pirm o, v ēl īsti n eap ­
zināto m īlu līdz kaislei, greizsirdībai, izm isum am un naidam , a ttē lo ta
ar lielu psiholoģisku un d ram atisku spēku. V erg ilijs ar savu Dīdonu
devis pārliecinošu v a ria n tu g rie ķ u klasiskās un pēcklasiskās lite ra ­
tūras rad ītaja m pam estās, greizsirdībā izm isušās sievietes tēlam (Eiri-
pīda un Rodas A pollonija M ēdeja).
Psiholoģiski ļoti sm alki izveidots volsku vadones K am illas, šīs
pievilcīgās itāļu am azones tēls. Drosmīgā un g u d rā k a ro tā ja iet bojā,
ieraugot tro jie ša H lorēja k rāšņ ās drēbes un zelta rotas un šai brīdī
k a u jā aizm irstot je b k u ru piesardzību:

«Viņa — vai tādēļ, lai v a rē tu piesist p ie svētnīcas durvīm

T ro jieša bruņas v ai p ati lai greznotos spožajā zeltā —
Dzinās tam pakaļ un v ien u tik viņu, kas b ija šai cīņā,
V a jā ja akli; tai, visā šai drūzm ā v a irs neredzot citu,
Pam odās sievišķa k aisle šim nolau p īt greznum a rotas.»
(XI, 778 — 782)
Un šai m irklī viņu ķ er ienaidnieka m estais šķēps.

21
 о

Jau Vergilija «Georgikas» liecina par dzejnieka da*bas mīlestību,

īpaši mīlestību pret dzimtenes dabu. Apgarotus dabas aprakstus sa­
stopam arī «Eneīdā». Atcerēsimies kant vai birzi Tibras krastā, kas
dzejnieka dzīves laikā jau bija apbūvēts, bet ko viņa Iztēle skatījusi
pirmatnīgā veidā (VII, 29—34), nakts klusumu IV, 522—527, tuvojo­
šos rītausmu II, 8—9. Taču visspilgtāk Vergilija iejutību pret dabu
apliecina daudzie ar karadarbības aprakstiem saistīto situāciju salī­
dzinājumi ar dzīvo un nedzīvo dabu.
Ienaidnieka virzīšanās vairākās kolonnās salīdzināta ar Gangu, kas,
«saplūstot septiņām mierīgām upēm . . . lēnītēm aizvada viļņus», un
ar Nīlu, kas «ar auglīgo valgmi/padzirdot slāpstošās druvas, no lau­
kiem tek atpakaļ gultnē» (IX, 25—32), bet trojiešu atkāpšanās pēc
sākotnējā uzbrukuma — ar jūru, kas vispirms «brāžas ar sparu pret
krastu», bet «beidzot bēg atpakaļ stra u ji. . . līdz krītoties krastmalu
atstāj» (XI, 620—628). Citur trojiešu atkāpšanās salīdzināta ar mā­
koņiem, ko izkliedē vējš (XII, 365—368).
Uzbrūkošo Eneju dzejnieks salīdzina ar viesuli (XII, 450—456),
Turnu, kas sev cērt ceļu caur ienaidnieku rindām, — ar klintsgabalu,
kas no kalna «uz Ieleju traucas,/ palecot augšup no zemes, un cilvē­
kus, lopus un mežus/ strauji aizrauj sev līdz» (XII, 682—690). Kamllla
uzbrūk pretiniekam strauji kā vanags, kas no «klintaines augstās/
metas uz leju pret dūju» (XI, 718—724), bet Enejs izšķīrējā cīņā
trenkā Turnu kā mednieka suns briedi (XII, 746—755).
Karotāji dzejniekam atgādina gan saniknotu mežkulli (Mezentijs,
X, 707—718), gan izsalkušu lauvu (Mezentijs, X, 723—729), gan
cīņai gatavu vērsi (Turns, XII, 101—106), gan klinti, kas spītē vēt­
rām un jūrai (Mezentijs, X, 693—696), bet Turns, kas vēro ienaidnieka
nometni, — vilku, kas piezadzies aitu kūtij (IX, 61—66). Kara kaisle
līdzinās ugunij, kas «vijas ap verdošu katlu no apakšā paliktiem
zariem», kamēr «augstu lec vāroties valgme, jo spēcīgi mutuļo
iekšā/ kūsājot ūdeņu straumes un putojot malām plūst pāri» (VII,
461—466).
Nāvīgi ievainotajam Eirialam noslīgst galva kā ziedam, kad arkls
tam nogriezis sakni, vai kā magonei, kas «virs gurušā stiebra/ galvu
liec zemu uz leju, kad lietus to darījis smagu» (IX, 434—437). Arī

22
m irušais Pallants ir k ā jau n av as noplukts zieds, kas sag lab ā sav u
skaistum u, k a u t ari to v a irs neb aro m ām uļa zem e (XI, 67— 71).
Tas, k a salīdzinājum i lielākoties saistīti a r cīņu aprakstiem , uzve­
dina uz dom ām , ka d zejnieks gribējis m īkstināt k ara šausm as, iem īļo­
tajā d a b ā k a u t vai uz m irkli rast un dot p atv ēru m u no tām , jo cilvē­
ciskajam V ergllijam k arš bū tīb ā ir svešs — ne velti viņš VI, 461 ru n ā
par noziedzīgo k a ra nep rātu . A tcerēsim ies, k a a rī «Iliāda» ir gan kara
varonības, bet ne paša k a ra cildinājum s un k a tās dzejnieks n iev īg i
izsakās p ar pašu k a ra d iev u A rēju un Priam a vārdiem nosoda iek a ro ­
tā ju nežēlību.

10

K aut a rī «Eneīda» palikusi bez pēd ējās au to ra redakcijas, tā valo­

das un stila ziņā ir v ien s no spožākajiem latīņu valodas paraugiem ,
un tās ietekm e ir m anām a gan laikabiedru, gan vēlāko laiku dzejnieku
un arī prozas autoru darbos.
Ļoti rū p īg i un m uzikāli veidots ir a rī V e rg ilija heksam etrs, ko viņš
līdz p ilnībai ja u b ija izkopis savā iep riek šē jā d a rb ā — poēm ā
«Georgikas».
H eksam etrā ietilpst pieci no v ienas g aras un divām īsām zilbēm
sastāvoši daktlli, ko p irm a jā s četrās pēdās v a r aizstāt no divām garām
zilbēm sastāvošs spondejs, un tro h ajs p ē d ē jā pēdā.
Bezgalīgais, v arenais heksam etru viļņojum s, raitajiem daktiliem
m ijoties a r sm agnējiem spondejiem un m ainoties a rī cezūru vietām ,
ir reizē vienm ērīgs un a rī ļoti daudzveidīgs. V ergilijs virtuozi, kā
skaņradis, kas cenšas savai dziesm ai p iešķ irt ne v ien tā s raksturam
atbilstošu m elodiju, b et a rī h arm oniju un ritm u, ir pratis, izm antojot
p an tm ēra dotās iespējas, attēlo jam ajai situācijai, iec e rē ta ja i noska­
ņai rast ad ek v ātu ritm isku zīm ējum u.
Diemžēl, lasot «Eneīdu» (tāpat k ā citus an tīk ajo s pantm ēros sa ra k ­
stītus darbus) tulkojum ā, estētiskais un em ocionālais iespaids, ko rad a
oriģināla ritm iskā ie tē rp a atbilstība saturam , iet lielā m ērā zudum ā,
un te n e v a r līdzēt a rī tas, k a atdzejotājs, cik vien tas bijis iespējam s,
iev ē ro jis klasiskā h ek sam etra likum ības, piem ēram , an tīk ās m etrikas
p rasītās cezūru vietas un konsekventu sp o n d eja skaušanu 5. pēdā.

23
Antīkie pantmēri, arī heksametrs, pamatojas uz garu un īsu zilbju
miju, un pēdas stiprā daja lasot netika uzsvērta, bet atzīiņēta ar balss
pacēlumu, pie tam stiprajai daļai nebija jāsakrīt ar vārda normālo
uzsvaru. Latviešu valodas heksametrs turpretim pamatojas uz uzsvērtu
un neuzsvērtu zilbju miju, un pēdas stiprajai daļai jāsakrīt ar vārda
parasto uzsvaru, bet zilbju kvantitātei nav nekādas nozīmes.
Tā kā atdzejotājam nav iespējams pilnīgi izvairīties no četrzilbju,
pieczilbju un sešzilbju vārdiem un tie, dabiski, pārsniedz savas pēdas
ietvarus, šie vārdi vēl saņem palīguzsvaru, kas sakrīt ar nākamās pē­
das stipro daļu, un lasot jāizceļ tikai tik daudz, lai saglabātu vārsmas
ritmiskās kontūras, piemēram:

Atdzejotājam arī nav iespējams panākt, lai īpašvārdu latviskajā

Izrunā uzsveramā pirmā zilbe vienmēr sakristu ar pēdas stipro daļu,
un tādos gadījumos uzsvars ir kādā no nākamajām zilbēm, piemē­
ram:

Vergilija tikpat rūpīgi kā meistarīgi izveidotā ritmiskā forma iet

roku rokā ar skanējuma ziņā tikpat rūpīgu leksikas izvēli, arī ar gau­
mīgi izmantotām aliterācijām, ko atdarināt tāpat ir ļoti grūti.
«Eneīdas» autora centieni panākt ideālu saskaņu starp epa saturu
un arī fonētiski piemērotu leksiku, kā arī ritmisko ietērpu atbilst antī-

24
kājām teorijām , k u ru pam atlicējs bijis H erak līts un k u ras sīki iz­
strād ājis P latona un A risto teļa skolnieks T eofrasts (miris 287. gadā
p. m. ē.). T āp at k ā V erg illjs dzejā, pēc līdzīgas satu ra un valodas for­
mas, a rī ritm a saskaņas savos darbos ir tiecies izcilais latīņu prozas
m eistars C icerons (106.—43. g. p. m. ē.).

11

«Eneīda» pēc «Iliādas» un «Odisejas» ir trešais klasiskās senatnes

varoņeps, kas tulkojum ā kļūst pieejam s latv iešu lasītājam . M ēs šeit
neiztlrzāsim jau tāju m u p ar H om ēra vai V e rg llija pārākum u, ja u tā ­
jum u, kas dažādos laikos un dažādās zem ēs izšķirts dažādi. K am ēr,
piem ēram , rom āņu zemēs, īpaši pēc J ū lija C ēzara S kaligera «Poēti­
kas» izdošanas 1561. gadā, «Eneīda», ko dzejn iek a dzim tenē uzņēm a
jūsm īgi un līdzīgi H om ēra eplem tūdaļ iev iesa skolās, visos laikos
bijusi nem ainīgi populāra un iecienīta, V ā c ijā un A nglijā attieksm e
p ret rom iešu nacionālo epu reizum is bijusi daudz kritiskāka. Z inām a
loma šeit b ija rom antism am , kas «Eneīdu» k ā «m ākslas epu» p re tsta ­
tīja ar tau ta s daiļradi cieši saistītajiem H om ēra epiem . Šāds p re tsta tī­
jum s, ja tā m ērķis ir k a u t k ād a «pārākum a» noskaidrošana, ir nevietā,
jo H om ēra epi un «Eneīda» ir radušies p ā rā k atšķirīgos sabiedriskos
apstākļos, lai šāds v ē rtē jo šs salīdzinājum s b ū tu iespējam s.
M ūsdienu cilvēkam «Eneīda», iev ēro jam āk ais rom iešu litera tū ra s
«zelta laikm eta» darbs, ir v ien s no izcilajiem klasiskās sen atn es lite­
ratū ras piem inekļiem , k as bag ātin a m ūsu priekšstatus p ar an tīk o p a ­
sauli un jo p ro jā m valdzina a r savām m ūžīgajām vispārcilvēciskajām
vērtībām — dzim tenes un dabas m īlestību, ieju tīb u p ret cilv ēk u —,
kā a rī a r savu harm onisko form u. M um s jā b ū t pateicīgiem g u d ra­
jiem un tālredzīgajiem cilvēkiem , kas n a v uzklausījuši V e rg llija
pirm snāves vēlēšanos un n a v iznīcinājuši «Eneīdu», bez kuras, Dan-
tem p aliekot bez sava vadoņa, cilvēcei n e b ū tu tag ad ējā v e id ā a ri cita,
n em irstīga d a rb a — «D ievišķās kom ēdijas».
A. F e l d h ū n s
DZIEDU p a r cīņām un v īru, k a s pirm ais no Ilijas laukiem ,
Likteņa v ajāts, pie itāļiem n āca L avīnijas krastos;
Debesu v a ra to sv aidīja dau d zk ārt pa zemēm un jūrām ,
Tāpēc k a Jū n o n a s īgnum s jo p ro jā m vēl n e b ija rim ies;
A rī viņš k a rā daudz cieta, līdz pilsētu cēla un beidzot
D ievus uz L atiju nesa: no tu rie n es latīņu tauta,
A lbiešu sen tēv i visi un Roma a r augstajiem m ūriem .
Mūza, p au d visu m an to, kas debesu valdnieces sirdī
Sacēlis dusm as un piespiedis v iņu tik briesm īgu likstu
Izcilam bijībā vīram k ra u t virsū, tik ciešanās sm agās
N om ocīt viņul V ai debesu dieviem tāds īgnum s ir sirdīs?
Bija reiz pilsēta sena, tā tirie šu izgātņu celta,
K artāga, itāju zemei un T iberas ietekai pretī,
Bagāta m antām , it rū d īta ķildās un nem ieru kāra.
Jū n o n a, stāsta, to m īlot v isv a irā k p ar p ārējām zemēm,
A rī vēl v a irā k p ar Samu; šeit diev ietes ieroči bija,
A rī tās d iv rič i svētie; ja u toreiz tā loloja domas,
J a tikai liktenis lautu, likt K artāgai valdīt p ār tautām .
Tom ēr ja u d zird ēja dieve, k a tro jiešu pēcteču vidū
C elšoties dižena cilts, k as tirie šu m ūrus reiz g raušot.
T auta šī valdīšot tālu un, būdam a spēcīga karā,
Lībijas zem ei p ar sodību n āk šo t — tā lēm ušas parkas.
V iņai tas sagrauza sirdi un lik a p a r bijušo k a ru
Domāt v ēl ilgi, jo pirm ā tā g ā ja p a r A rgosu m īļo
K arā pie T rojas; ne piktum a iegansts, ne sm eldzīgas sāpes

27
 N egaisa v iņ ai no prāta; sirds dziļum os a rī to k rem ta
Parida spriedum s un negods p a r skaistum u nonicināto,
Ienīstais dzim um s un cieņa, ko laupītais G anim ēds guvis. *
K aistot vēl v a irā k p ar to, šī ban g aln ā dzelm ē v isa p k ā rt
10 M ētātos tro ju s, ko dan aji saudzēja, A hillejs bargais,
N elaida tu v u pie Latijas krastiem ; tie, likteņa dzīti,
V airākus gadus ja u k lejo ja a p k ā rt pa dažādām jū rām .
Tādas, lūk, g rū tīb as b ija lik t pam atus rom iešu tau tai.
T ikko k ā viņi, k ad sikulu zem e tiem zuda no skata,
35 Sāka b rau k t līksm i uz priekšu un sālsputas vag o t a r kuģiem ,
Jūnona, m ūžīgo sm eldzi jo p ro jā m v ēl slēpdam a sirdī.
Saka tā sevī: «V ai pam est bez u zvaras iesākto cīņu,
T eikriešu v a d o n i nespēt no Latijas a ttu rēt tālu?
Tiesa, to lik ten is liedz! Bet d rīk stēja argiešu kuģus
40 Pallāda ugunij lem t un pašus tos nogrem dēt viļņos,
K aut tik O īleja A ja n ts viens vainojam s n e p rā ta darbā!
V iņa, no m ākoņiem strau jo J u p ite ra uguni m etot,
Svaidīja kuģ u s p a jū ru un sacēla bangas a r vētrām .
A ja n tu pašu, tam izverdot liesm as no cau ru rb tām krūtīm ,
<5 Pacēla v iesulī au gstu un uzsprauda klintsradzei asai!
Dievu vald n iece taču es esm u, pats Ju p ite rs arī
V īrs m ans un brālis, bet tom ēr a r vienu šo ienīsto cilti
K aroju gadiem ! U n kas gan pēc tam vairs Jū n o n u pielūgs,
Kas gan vairs, noliecies zemu, tai upurus ziedokļos nesīs?»
50 Visu to ap sv ero t sevī a r īgnum ā kaistošu sirdi,
D ieviete dodas uz viesuļu m ītni, uz A iola salu,
Pilnu a r plosīgām vētrām . Pats A tols šeit plašajā alā
Dumpīgos v iesuļa v ēju s un šņācošās negaisa v ē tra s
Salauž a r sp ē k u un satu r gan važās, gan cietum a žņaugos.
55 N em ierā ceļas tie spītīgi pretī, u n kurnoņa skaļa
N erim st aiz klintssienu sprosta, b e t A iols sēž a u g sta jā pilī,
Dusmām liek rim t un nom āc to spīti a r scepteri rokā.
Bet, ja tam n e d a rīt tā, tie a izrau tu debesu jum u,
Zemi un jū ru sev līdz, tos aizm ēztu, izkaisot gaisos.
«0 Tom ēr v isv aren ais tēvs tos Ieslēdza tum šajās alās.
Sajuzdam s bailes par to, un k alnus tiem uzvēla virsū,
Deva tiem v ald n iek u savu, lai, zinām us likum us pildot,

28
 Prastu tiem grožus vilkt stin g rāk vai laistu pēc pavēles brīvāk.
Jū n o n a d ev ās pie viņa un lūgdam ās teica šos vārdus:
«5 «Dievu u n cilvēku tēv s tev , A iol, Ir tiesību devis
Savaldīt ban g aln o jū ru un sacelt a r viesuļiem viļņusl
Cilts, kas p re t m ani kaist naidā, brauc tag ad p a T irrē n u jūru,
T roju uz Latiju ved un penātus, satriek tu s cīņā.
Dāvini spēku tu vējiem , trie c dibenā apgāztos kuģus,
70 Dzen tos un izkliedē visus un izsvaidi līķus pa jū ru !
Ir m an jo b rīnišķas nimfas, to divreiz pa septiņām skaitā;
D ēiopēju, viskošāko sejā no visām šām nimfām,
Laulībā siešu a r tev i un atdošu viņu p ar tavu,
Lai tā p a r nopelniem taviem ir kopā a r tevi ik dienas,
?5 Pavadot m ūžu, lai kļūsti p ar tē v u tu tīkam iem bērniem .»
Aiols tā sak a tai pretī: «Tev, valdniece, v ien īg ās pūles
Izlemt, ko vēlies, m ans pienākum s tikai ir klausīt, ko liksi!
Devi tu v a ru it visu, kas p ied e r m an, Zevu p re t m ani
D arīji laipnu, tu m ūžīgo dzīrēs m an dalīties ļāvi,
so M ani p a r v aldnieku arī tu v ētrām un negaisiem cēli.»
Teicis šos vārdus, viņš ap g rieza šķēpu un d o b ajam kalnam
Trieca p a sāniem ; tad v ē ji a r sparu, k ā slēgušies rindās,
Devās uz atv ērtiem vārtiem un, virpuļiem sk rie n o t pa zemi,
Piepeši uzb ru k a jū ra i un visu līdz dibenu dzīlēm
65 K opā a r E lru un N otu, un Ā friku, negaisiem pilno,
A pgrieza a p k ā rt un m ilzīgus viļņus p ret piek rasti vēla;
Skaļi sāk vaim an āt vīri, un v irv e s trūkst pušu a r troksni.
Piepeši m ākoņi tum ši sedz debesu jum u un dienu
T eikriešiem aizrauj no acīm ; n ak ts m elnā drīz uzgulstas jū rai.
90 Debesu sp raišļi dreb baism i; gaiss iem irdzas ugunīs bieži.
Tas viss ja u n o rād a vīriem še it nāv i un nīcību tuvu.
Piepeši E neja rokas un k ā ja s kļūst gurdas aiz šausm ām ;
N opūties sm agi un paceldam s rokas p ret zvaigznēm uz augšu,
Saka viņš balsī šos vārdus:/ «Ai, laim īgi esat jūs, vīri,
^5 Trīsreiz un četrreiz, kas k ritā t pie augstajiem Īlijas m ūriem
T ēviem ja u tieši priekš acīm ! V isdrosm īgais d a n a ju ciltī,
T īdeja dēls, kam neesm u sen p ie īlija s m ūriem
Ļimis, kam nesp ēji elpu m an izrau t a r roku no krū tīm
Tur, k u r gāzts dedzīgais H ek to rs ar īgnā A jā k īd a šķēpu,

29
«00 Tur, k u r dus Sarpēdons dižais, k u r Slm oents dzīlē zem viļņiem
K ritušo v airogus veļ un ķiveres, v aro ņ u līķus?»
K am ēr viņ š sak a šos vārdus, te A kvilons v iesulī stra u jā •
Projām rau j b u ras no priekšas un bangas ceļ augšup līdz zvaigznēm .
Irkļi lūst drum stalās sm alkās; sāk grīļoties kuģis, un viļņi
*05 Skalo ja u k lāju , b et ūdeņu k aln s tam uzgāžas v irsū .
Daži vēl tu ra s v irs viļņa; šiem vilnis, kad a tv ē rie s plaši,
P arāda zemi sta rp bangām , un viesulis plosās p a sm iltīm .
Pēkšņi N ots sa tv e r trīs kuģus un triec tos p re t zem ūdens klintīm .
Itāļi dēvē šīs šķautnes p ar Ziedokļiem ūdeņu v id ū —
*»o Tās ir kā g rēd a s v irs līm eņa jū rā ; v ēl A ustrum s n o dzīles
Uzgrūž trīs kuģ u s uz sm ilšainiem sēkļiem — ir skum ji to sk a tīt —,
Sm iltājos ie ro k un seklum os apm et tiem valni v isap k ārt.
Vienam , k a s likiešus veda un O ro n tu k rietn o tiem līdzi,
Enejam tieši p riek š acīm jo m ilzīga ūdeņu banga
Sitas no augšas p ret stūri, un piepeši stūrnieks no k lāja
Ieveļas jū rā uz galvas; bet ku ģ is trīs reizes šai v ilnī
Kūleņo, griezdam ies apkārt, ta d m utuļu a tv a rs to a p rij.
Plašajās bangās šu r tu r vēl redzam i slīkstoši vīri,
K areivju ieroči, dēļi un tro jie šu m antas virs viļņiem .
120 V areno Ilio n ēja un drosm īgā A h āta kuģi,
To vēl, k as A b an tu veda, to arī, kas A lētu sirm o,
Pieveicis negaiss: tie visi, k ad salaidum s atraisās sānos,
Pildās a r naidīgo valgm i, jo plaisas tiem a tv e ras plaši.
S ajuta N eptūns pa tam , k a jū rā a r m ilzīgu tro k sn i
<25 Saceļas v a re n a s bangas, k a izlaista vētra, k a ūdens
A izplūst augšup no dzīlēm, un, spēcīgi satraukts, no ūdens
Izbāza m ierīgi galvu p ār viļņiem , lai raudzītos tālē.
Tūdaļ viņš v ē ro : ja u jū rā ir d ra g ā ta Eneja flote,
T roji iet bo jā, šeit pārsteigti viļņos un negaisa lietū.
130 Jū n o n as v iltu s un dusm as n u brālim vairs n e b ija slēptas.
Eiru un Z efīru sauc tad pie sevis, tiem bilzdam s šos vārdus:
«Vai ta d tik tā lu p ret dzim um u savu jū s vedusi spītē?
Zemi ar debesi k o p ā bez a tļa u ja s m anas, ai, v ēji,
Drosme ju m s bijusi ja u k t u n sacelt tik drausm īgas bangas!
135 Es j ū s ! . . . Bet v a ja g vispirm s m an līdzināt sa tra u k to jū ru ;
V ēlāk ar rā jie n u vien jū s n espēsit nedarbus Izpirkti

30
 Tāpēc nu steidzieties projām un ziņojiet v aldniekam savam :
V ara p ā r jū ru un trijzari baism o n av nolem ta viņam ,
Bet tā m an lik teņ a dota! Lai v a ld a viņš m ilzīgās klintīs,
(40 Tais, k u r tu m itinies, Eir! Lai dižojas lepni šai pilī
Alols! Lai v a ld a p ār vējiem , k ad noslēgti cietu m a vārti!»
Saka tā v iņ š un savalda bangas, pirm s beidzis šos vārdus,
Savilktos m ākoņus kliedē un sauli ved ā rā no jau n a .
A tgrūž K im čtoja tūdaļ un T rītons cik spēdam i abi
‘45 Kuģus no asajām radzēm ; viņ š p ats tos a r trijz a ri paceļ,
Ce)u v er va)ā cau r plašajiem sēkļiem un sav ald a jū ru ,
Un tad a r vieg lajiem ratiem drīz aizslīd pa līdzeno dzīli.
Itin k ā sanāksm ē lielā, k ā bieži tas notiek, kad ļaudīs
Sašutum s ro d as un v ienkāršais pūlis, pilns īgnum a, trako,
150 A km eņi, lāpas sāk lidot un n aid s tad tiem ieročus vada,
Bet, ja nu p ēkšņi redz k rie tn u un nopelniem b ag ātu vīru
N ākam pie viņiem , tie ap klust un klausās a r aizrau tu elpu;
V iņš tad a r vārdiem p ār kaislībām valda, un īgnum s sāk rim ties:
Gluži tā no rim a troksnis uz jū ra s, kad v aren ais N eptūns,
īss P avēris sk a tu p re t viļņiem , zem debesīm izbraucis dzidrām,
Pagrieza zirgus un aizlaidās ā tri a r v ieglajiem ratiem .
G urušie E neja v īri uz tu v āk o piekrastes m alu
T raucas a r steig u un p ien āk a r kuģiem p ie Lībijas krasta.
Dziļi tās k ra stā ir līcis, un sala to p ārv ērš p a r ostu,
160 G uldam ās p riek šā; p re t to šeit ik vilnis no a tk lātas jū ra s
Drāžas un sarukdam s aizplūst uz drošajiem piek rastes līčiem .
A bējās pusēs tai m ilzīgas k lin tis un akm eņu šķ au tn es
D ivkārt p re t debesīm slienas; zem virsotņu aizsega tālu
A pakšā ūdeņi rām i; tām v irsū sta rp saulainiem m ežiem
«65 A inavas krāšņas, un līci birzs m elnā tin briesm īgā ēnā;
P retējā pusē zem m ežiem sta rp draudīgām k lintīm ir ala,
Iekšā tai saldūdens avots un soli no netēsta akm ens,
N im fām jo tīk am a m ītne. Šeit nesaista gurušos kuģus
V irves pie staba, šeit en k u rs tos n e tu r a r izliekto āķi.
170 Savācis k o p ā no p ārējo sk a ita vēl septiņus kuģus,
Piestājās Enejs šai vietā; jo sirsnīgā priekā p a r zemi
T roji kāpj m alā un apsveic sen gaidītās p iek rastes smiltis.
M irkuši ū d en ī sāļā, tie locekļus atstiepj uz krasta.

31
 Izšķīla dzirksteli A hāts p ats pirm ais no a tn e stā kram a,
175 U zpūta k v ē li no sausajām lapām un, p iekurus sausus
Salicis v ē rīg i apkārt, no žagariem ieguva liesm u. *
Labību, m irkušu viļņos, u n C ereras rīkus n o kuģiem
C iešanās rū d ītie nes un graudus, no nelaim es glābtos,
R īkojas k a ltē t uz liesm ām un saberzt a r akm eni sm alku.
180 Paceļas Enejs p a tam uz augšu pa klintīm , v isap k ārt
Skatienu raid o t p re t jū ru , lai v ē tru un v iesuļu dzīto
A n te ju red zētu tālē un frīģiešu birēm u kuģus,
K apija kuģi v ai K aīka šķēpus pie augstajām stūrēm .
N eb ija k u ģ a neviena, bet tālu m ā varonis v ēro
185 Klīstam trīs briežus gar k rastu ; no m uguras seko tiem citi
V eseliem b ariem un g a ra jās rindās pa ielejām ganās.
A pstājies šeit, viņš piepeši sto p u un steidzīgās šau tras
S atvēra rokā — šos ieročus nesa tam vēlīgais A hāts;
V adoņus pašus vispirm s, kas galv u ar zarainiem ragiem
190 Cēluši augstu, gāž viņš, tad citus šai pūlī un visu
P ārējo b a ru trie c projām a r šautrām pa ēnainām birzīm.
Ā trāk v airs nerim stas viņš, līdz septiņus m ilzīgus briežus
Gāzis a r ša u tru g ar zemi, lai b ū tu tik galvu, cik kuģu.
A tgriezies atpakaļ ostā, viņ š dala tos p ārējiem biedriem .
195 V īnu — to raženais A kests bij pildījis lielajās k rū k ās
Kādreiz T rin ā k rija s k rastā un šķiroties tro jiešiem devis —
Dala sta rp visiem un gu rd ajām sirdīm bilst p riecīg u vārdu:
«Biedri, patiesi līdz šim n a v svešas m ums neb altas dienas!
Rūdītie ciešanās smagās, šīm a rī dievs darīs reiz galu!
200 v is i jū s n ā c ā t bez bailēm p ie drausm īgās Skillas un šķautnēm ,
Skanošām tālu visapkārt, jū s pazīstat kiklopu klintis.
A tpakaļ sau ciet šo drosm i u n atm etiet izbailes drūm ās!
K ādreiz šīs likstas v a rb ū t m um s patiksies m inēt a r prieku.
Dažādām ciešanām pāri, cau r tik daudzām kļūm īgām briesm ām
205 Raidām uz Latiju skatus, k u r liktenis m ierīgas m ītnes
N orāda m um s. T ur tro jie šu valsts reiz atdzim s no jau n ai
Izturiet v ēl un glab ājiet sp ēk u s daudz labākām dienām !»
Enejs tā drošina biedrus un, nom ocīts rūpestos smagos,
Sejai liek cerīb u tēlot, k a u t sird ī slēpj dziļākās sāpes.
210 V iņi pie guvum a ķeras un gaidām o m ielastu rīko:

32
 N odīrā ādu no dzīvnieku ribām un atklāj to iekšas;
Citi c ērt g abalos ga}u un drebošu sam auc uz iesm iem ,
Citi liek p iek ra stē katlus, bet citi p a r uguni gādā.
Ēdiens tiem a tja u n o spēkus; tie, laižoties Izklaidus zālē,
215 Pildās a r briežgaļu trekno, a r sengadu Bakhu dzēš slāpes.
Bet, kad ja u izsalkum s rim is un aizvākti m ielasta galdi,
P ārrunām rito t jo ilgi, tie a tc e ra s zaudētos biedrus,
šau b ās sta rp cerībām visi un bailēm , vai dzīvi v ēl draugi
J e b vai tiem pienācis gals un saucienus nedzird v a irs viņi.
220 V airāk p a r visiem skum st b ijīg ais Enejs par O ro n ta strau jā
Pārciestām likstām , p ar A rnika nāvi, p ar raženā Lika
Likteni sūro, p a r drosm īgo G iju un K loantu brašo.
P ārrunas b ija ja u galā, un Ju p ite rs, pavēris sk atu
Lejup no debess uz jū ru , k u r b u ras nes kuģus, un zemēm,
22s A pakšā kļautām pie krastiem , un tautām v isap k ārt, pie debess
V irsotnes s tā jā s un sk atien u m eta p re t Lībijas valstīm .
Pēkšņi pie viņa, kad pilda tā sirdi tik svarīgas rūpes,
Skum ušu v a ig u un asarām p lū sto t no m irdzošām acīm ,
V enēra steidzas un saka: «Tu dievu un cilvēku lietas
230 V aldi a r m ūžīgu varu, a r zibeni biedini viņus!
Ko tad gan īsti m ans Enejs p re t tev i tā noziedzies būtu,
Ko vēl šie tro jie šu vīri, ja viņiem , tik nelaim ju ciešot,
Itāļu n o v ad a dēļ ir aizliegta pasaule visa?
Tiesa, tu teici, ka, aiztekot gadiem , no trojiešiem kādreiz
235 Rom iešiem vadoņi būs, k ad teik rie šu asinis atplauks,
Un ka tie zem es un jū ra s reiz saliedēs vienīgā valstī.
Kāda gan iedom a, tēv, te v lik a šo nodom u grozīt?
Taču tik tāp ēc p ar sagrauto T roju, tās skum jajām drupām
Rimos, k a lik ten i rūgto a r p re tē jo ce rē ju atsvērt.
240 Tagad šos vīrus, ja u cietušus ilgi, joprojām v ē l v a jā
Likstas tās pašas. Kad, v a re n o valdniek, šīs ciešanas beigsies?
A ntēnors v a rē ja senāk, kad ah ajiem izbēdzis bija,
Sasniegt Illīrija s līci un Iiburnu zem ē bez briesm ām
Iespiesties dziļi, vēl apiet ap T im āvas avotiem ap kārt.
245 T ur tā pa deviņām gultnēm a r m ilzīgu troksni no kalniem
V eļas uz jū ru un apslaka laukus a r šalcošiem viļņiem .
Šeit viņš P a tav iju cēla un ra d īja m itekļus teikriem ,

3-896
33
 Piešķīra v ā rd u šai ciltij un uzkāra tro jiešu bruņas.
Tagad šis virs ja u ir m iris un atdusas dziļajā m ierā.
250 Mūs, savus bērnus, kam debesu pilis tu dāvināt gribi, — *
Šausmas to sacīt! — kad zaudēti kuģi, par upuri nodod
Jū n o n as dusm ām un atšķir jo tālu no itāļu k rastiem .
V ai tā ir bijības alga? V ai tā tu m um s atjau n o valsti?»
Dievu un cilvēku tēvs, tai sm aidīdam s p retī it laipni,
255 Gluži kā klusinot v ētras un debesis pad aro t skaidras,
V ieglītēm sk ū p stīja m eitu un vēlīg i bilda šos vārdus:
«Atmet, K itēreja, bailes! Tev ta v ē jo liktenis tu rp m āk
N egrozām s paliek. Drīz pilsētu arī, L avīnijas m ūrus
Solītos, varēsi skatīt; tad au gstu līdz debesu zvaigznēm
200 Raženo E neju celsi. N av grozām i lēm um i mani.
Dēls tavs — es sacīšu skaidri, jo sirdi tev nom oka rūpes,
A tklāšu visu, ko liktenis slēpis, to risinot tālāk —
M ilzīgu k a ru sāks itāļu zeme un pārdrošām ciltīm
Spītību lauzīs, dos likum us tām, cels cietokšņu sienas,
265 Kam ēr to v a sara trešā p ar vald n iek u Lati jā redzēs,
K am ēr trīs v ē tra in a s ziemas pēc ru tu lu sakāves paies.
Bet tad nu A skanijs mazais, kas tagad tiek dēvēts p a r J ū lu —
Senāk to sauca p a r Ilu, kad Īli ja v a re n a bija — ,
V eselus trīsdesm it gadus pēc kārtas, daudz m ēnešiem ritot,
270 Pārvaldīs zemi, valsts sēdekli cels no Lavīnijas k rasta
T ālāk uz A lbuI6ngu, to apjožot spēcīgiem m ūriem .
T rīs sim ti gadu pēc k ārtas šeit p ied erēs valdības groži
H ektora ciltij, līdz kam ēr tad īlija, p rie ste re dižā,
K ļuvusi g rū ta no M arsa, dos dzem dībās dvīnīšu pāri.
275 V ilkm ātes zīdīts un laim īgs p a r rūsgano segu, tad Romuls
Turpinās E neja cilti un v ē lā k liks pam atus stiprus
M āvorta m ūriem , dos rom iešiem vārd u , tos sa v ējā saukdam s.
N elieku šiem n e robežu telpā, ne laik u to varai.
V alsti bez gala es nolēm is viņiem . Pat Jū n o n a bargā,
280 T agad kas jū ra i un zemei, un debesij bailēs liek trīcēt,
V ēlīga kļūs m um s a r laiku un atbalstīs kopā ar m ani
Rom iešu ļaudis, kas, tērpušies togā, p ā r pasauli valdīs.
Tāds ir m ans lēm um s. Drīz atsteigsies laiks, gads paies pēc gada,
Kam ēr A sārak a nam s būs uzlicis verdzības važas

34
205 Dižajām M ikēnām , Ftījai un valdīs p ār A rgosu gāzto.
Piedzims no slavenas cilts, no tro jie šu pēctečiem Cēzars,
Slava tam debesīs sniegsies, v alsts robežas O keāns balstīs,
Jū lija v ārd u viņ š m antos no slav en ā tro jiešu Jū la .
Kādreiz it m ierīgu p rātu pēc uzvarām austrum u zemēs
290 Debesīs uzņem si viņu, un upuros piesauks tā vārd u .
Beidzoties likstām , kļūs labāki ļaudis pēc drausm īgiem kariem .
Godīgum s senais un V esta, un līdzi tiem K virīns ar Remu
Likumus dos; ar drausm īgo dzelzi u n spēcīgām bultām
Kara tem plim būs aizslēgti vārti, un n ek rietn ais Ā rprāts,
295 Sēdēdam s iek šā uz Ieročiem baism iem , sim t v arain o s mezglos
Saistītām rokām , brēks skaļi a r asinīs n o triepto rīkli.»
Teicis šos vārdus, viņš M ajas dēlu no debesīm sūta,
Lai jel kā Lībijas zeme, tā jau n c e ltā s K artāgas pilis
A tveras vēlīgi teikriem , lai, nezinot likteņa lem to,
300 Dīdona nepadzen viņus. Tas laižas pa ē te ru plašo,
A irējas spārniem uz priekšu un stā ja s pie Lībijas krastiem .
Pavēli izpilda viņš, un m īkstas k ļū st pūniešu sirdis,
Tā, kā to v ē lē jie s dievs. N u vald n iece pirm ā no visiem
M ierīgu p rā tu p re t teikriem tu r sirdī un vēlīgas dom as.
305 A psvēra b ijīgais Enejs pa n a k ti daudz dažādu dom u;
A taustot laipnīgai gaism ai, v iņ š nolēm a iznākt u n zemi
Izpētīt jauno, pie piekrastes k ād as to dzinusi v ētra,
P ārbaudīt sīki, kas dzīvo šai vietā, vai ļaudis v a i zvēri —
N ekopta b ija šeit zeme —, un visu to pastāstīt biedriem .
3io Birztalu lokā zem izdobtas k lin ts viņš paslēpa kuģus,
Lai tos v isa p k ā rt tu r ieslēgtu koki un baism īgās ēnas.
V aronis virzās uz priekšu, to p av ad a vienīgi A hāts,
V icinot šķ ēpkātus divus a r asm eni platu to galā.
Piepeši, e jo t pa mežu, tam p re tī n ā k dievišķā m āte
315 Ja u n av a s se jā un tērpā, a r sp a rtie tes ieročiem rokā,
Je b kā H arpālike, T rāķ ijas m eita, ko n esp ēja p an āk t
S traujākie zirgi, jo ātrāk tā trau cas p ar spārnoto Eiru.
Līdzīga m edniecei gaitā, a r p a k ā rtu stopu uz pieciem
Soļoja viņ a uz priekšu; v ē jš ro tā jā s viņai p a m atiem ,
320 Ceļgali a tk lā jā s kaili, un tu n ik a 'sa k ļā v ā s krokās.
V alodu sāk a tā pirm ā: «Klau, jaunekļi, sakait m an skaidri,
3»
35
 V ai jū s še it m an ījā t kādu no biedrenēm m anām , kas m aldās
A p k ārt a r bultm aku plecos un, segusies lūšādā raibā,
M ežkulli nokausē putās, tam sek o jo t kliedzieniem skaļiem?»
325 V enēra tā, un V enēras dēls tai sacīja pretī:
«N eesm u sastapis ceļā n e v ie n u no biedrenēm tavām .
Ja u n av a , sak i — kā d ēv ēt m an tevi? N av m irstīgā sejai
Līdzīgs tav s skats, nav cilvēka balss. Tu d iev ie te kāda,
Foibam tu m āsa varbūt? V a rb ū t p at no nim fām tu kāda?
330 Žēlīga esi, lai kas tu šeit būtu, un rem dini bēdas!
Saki je l beidzot — k u r esam u n k ād ā m ūs p asaules m alā
Liktenis svaida? N e vietu m ēs zinām, ne pazīstam ļaudis,
M aldām ies ap k ārt, šurp bangainās jū ra s un v iesu ļu dzīti;
Cirtīs daudz u puru tev šīs ro k as pie ziedokļiem taviem !»
335 V enēra teica: «Tik lieliska goda es neesm u v ē rta .
Tiriešu ja u n a v a s radušas sta ig ā t ar bultm aku plecos,
Radušas p u rp u ra koturnus apsiet jo augstu ap stilbiem .
Tiriešus, pūniešu valsti, A g ēn o ra pilsētu redzi;
Lībijas zem e ir šeit, un tau ta n a v liecam a karā;
340 Dīdona v a ld a šai valstī, ir n āk u si v iņ a no Tīras,
Bēgot no b rāļa. Blj ilgi tai jācieš, p a r visu to b ūtu
Jā stā sta ilgi, jum s m inēšu īsi tik galvenās lietas.
Sihajs tai k ļu v a p a r vīru; sta rp foinīkiem visiem jo bagāts
Bija a r zemi, un nelaim es m āk tā to m īlēja ļoti.
345 M eitu bez v ain as tēvs atdeva viņam un laulībā p irm ā
Saistīja tos. Bet v a ld īja to b rīd p a r tiriešu v alsti
Plgm alions, jau n a v a s brālis, kas n ek rietn āk s b ija p a r visiem .
Izcēlās ķ ild a sta rp abiem . Šis bezgodis ziedokļa p riek šā
Sihaju — ļau n u tas n e ja u ta — kaislībā aklā p re t zeltu
350 Pārspēj a r dunci, jo n eb ija sirdī tam rū p ju p a r m āsu.
Ilgi tas slēpa šo darbu; ar dažādiem ieganstiem viltnieks
A p k rāp a m āsu, lai cerībā v e ltā tā m īļo vēl gaida.
Tom ēr reiz sapnī tai parādās v īrs, k as nebija aprakts;
Pacēlis bālgano seju, tas a tk lā ja brīnišķā k ā rtā
355 Ziedokli baigo un rād īja krūtis, k as šķeltas a r dzelzi,
A tsegdam s gaism ā it visu šīs ģim enes nelaim i drausm o.
Tūdaļ viņš p a v ē l ar bēgšanu steig ties un dzim teni atstāt;
Pavērdam s bēgšanai ceļu, viņš p arād a sentēvu m antu,

36
 Paslēptu zemē, daudz sudraba, zelta, kas n e b ija zināms.
360 S atraukta sapnī, nu D īdona bied ru s uz bēgšanu rīko.
Sanāk tie visi, kas saju ta n a id u p re t tirān u ļauno,
A rī kas baid ījās viņa; tie b rau k šan ai gatavos kuģus
Piepeši sagrābj un piekrauj a r zeltu. Tā aiziet pa jū ru
Z eltkārā b rāļa m anta, un siev iete v ad a šo darbu.
365 Beidzot it visi tie sasniedza vietu , k u r tag ad tu redzi
Ceļam ies m ilzīgus m ūrus un K artāgas cietoksni jauno;
N o p irk a v iņ i šeit zemes — pēc pirkum a sa u k tu p ar Biršu
Tieši tik daudz, cik v a rē tu apņem t ar v ēršād u ap kārt.
Kas tad jū s īsteni tādi? N o kādiem jū s nākuši krastiem ?
370 Kurp v ēl ceļš tālāk?» Tā ja u tā ja viņa. Tai sa cīja Enejs,
N opūties sm agi un izvilkdam s balsi no k rū tīm jo dziļi:
«Dieve, ja sākšu tev stā stīt no sākum a paša līdz galam
Un ja te v b ū tu tik laika šeit klausīties ciešanu stāstus,
G uldinās V espers šo dienu ja u ag rāk uz dusu, k ā beigšu,
375 O lim pu slēdzis. M ūs atdzina v ē tra pie Lībijas krastiem
Tieši no īlija s sirm ās — ja nejau ši gadījies dzirdēt
īlija s v ā rd u — un svaidīja bangas pa tālajām jū rām .
Esmu es b ijīgais Enejs, kam slava līdz debesīm sniedzas;
Penātus, g lābtus no naid n iek a rokas, es v e d u a r kuģiem .
380 T ēvtēvu itāļu zemi sniegt vēlos, m an Ju p ite rs ciltstēvs.
Savācis divdesm it kuģus, es devos pa F rīģijas jū ru ,
Likteņa lēm um am klausot; šu rp v a d īja diev išķ ā m āte.
Septiņi p aliek vēl pāri, b et d rag āti v ē jā u n viļņos.
N epazīts, trū k u m u ciešot, no Eiropas, Ā zijas izdzīts,
385 Lībijas tuksnesī klīstu.» V a irs neļāva V en ēra ilgāk
Sūdzēties viņam un p ā rtra u c a pēkšņi šo skum īgo stāstu:
«Lai n u tu b ūtu kas būdam s, ja atklīdis tirie šu zemē,
Ticu — p re t debesu gribu tu neelpo dzīvīgo gaisu.
Dodies no šejienes p rojām u n uzm eklē v ald n ieces pili!
390 N esu te v vēsti: ir atpakaļ b iedri un izglābti kuģi,
Drošībā atdzīti tie ar p re tē ja virziena vējiem ,
J a tik m an v ecāki velti n a v likuši n e p rā tā savā
M ācīties zīlēt. Lūk, divpadsm it gulbji jo p riecīgi barā!
M eties no ē te ra plašā, J u p ite ra ērglis tos v a jā
395 D zidrajā zilgmē. V ar redzēt patlaban: tie rin d ā ja u garā

37
 Sēstas uz zem es vai raugās uz zemi, ku r sēdušies citi.
It kā tie gulbji, kas, m etušies lejup, ja u tro k šņ ain i līksmo,
V ēcinot spārniem , un salaižas b a rā ar gaviļu skaņām ,
Tā tavi zudušie kuģi — un līdzi tiem jau n ek ļi ta v i —
400 Vai nu stā v ostā, vai tu v o jas tai a r pilnajām burām .
Dodies tik p ro jām un soļo uz priekšu, k u r v edīs šī takai»
Teica, un, virzoties projām , ta i sārtum s sp īg o ja kaklā;
Piepeši brīn išķ u sm aržu am br6sijā svaidītie m ati
Dvesa n o galvas, un k ro k o jās drēbes līdz papēžu galiem .
405 A tk lājās p atiesa dieve tās s ta lta jā gaitā. Kad m āti
Pazina Enejs, viņš sauca, tai pazūdot, paka) šos vārdus:
«Arī tu, cietsirde, v ari tik bieži tā m aldināt dēlu,
Ā rieni m ainot? Bet kāpēc n av ļau ts m an roku spiest rokā,
U zklausīt te v i un atbildi saņem t bez aplinku vārdiem ?»
410 Tā viņš šeit pārm eta m ātei un v irz īja soļus p re t m ūriem .
V enēra g ā jē ju s abus nu ietin a m ākonī tum šā,
A psedza d iev ie te viņus v isa p k ā rt a r m iglu jo biezu,
Lai šeit tos neredz neviens un p ieskarties n e v a r pie viņiem,
Sagādāt šķēršļus tiem ceļā vai nācien a iem eslus tau jāt.
415 Pati tad tra u c as pa gaisu uz Pafu un v ēro ar p rie k u
M itekli savu, k u r viņai ir tem plis, k u r ziedokļi v iņ ai
Sabiešu v īra k ā gail un svaigajos vainagos sm aržo.
Steigā pa tam tie dodas uz priekšu, k u r tak a tiem rāda.
Lūk, ja u tie uzkāpa kalnā, kas rēg o jas augstāk p a r citiem
420 Pilsētai p āri un p av er tiem sk atu uz p retējām klintīm .
A pbrīno Enejs šeit milzīgās celtnes, nesen tik v ē l būdas,
A pbrīno v ā rtu s un troksni, un ielas, ar akm eņiem klātas.
Tlrieši cītīgi ķ eras pie darba: steidz daži celt m ūrus,
C ietoksni veidot visapkārt, v e lt akm eņus augšup a r rokām ,
425 Daži steidz nam am ja u izraudzīt v ietu un ap v ilk t tai vagu;
Ievēlē valdības v īru s un tiesnešus, senātu svēto,
Citi sāk izveidot ostu, bet te ā tra pam atus stipros
N ovieto citi zem zemes un izc ē rt no akm eņu bluķiem
M ilzīga apm ēra stabus, kas n āk o tn ē izrādes greznos.
430 Gluži tā ziedošos laukos zem saulstariem , vasarai nākot,
Bites sāk nodoties darbam , k ad briedušo paaudzi viņas
Izvada ārā n o stropa, kad v a lk a n o m edu jo dzidro

38
 K rājum os blīvē un kanniņas pilda ar n e k tā ru saldo,
N astas no nesējām pieņem vai, stājoties ierin d ā cieši,
435 Izraida tranus, šos dzīvniekus kūtros, no p ilnajiem stropiem ;
Darbs te rit spraigi, un tim iāns sm aržo no sav āk tā m edus.
«Laimīgā tau ta, lūk, paceļas tev ja u cietokšņu m ūri!»
Saka tā Enejs un acis ceļ augšup p ret pilsētas torņiem .
Paslēpies m iglā — kāds brīnum s tas liekas — , viņš dodas uz priekšu,
440 M ierīgi ieja u ca s pūlī, un pilsoņi nem ana viņu.
Pilsētas vidū bij redzam a birzs a r tīkam u ēnu,
V ietā, k u r viļņi un v ējš reiz pūniešus izm eta krastā;
V iņi šeit izrak a zīmi — jo dedzīga kum eļa galvu;
Jū n o n a rā d īja to, lai slavenas uzvaras k a rā
445 Gūtu šī ta u ta un viegli m ūžm ūžos sev gūtu it visu.
Sīdonas D īdona tobrīd šeit J ū n o n a i svētnīcu k rāšņ u
Sāka ja u celt, nest bagātas v eltes un greznot a r tēliem .
V ara sliekšņi uz augšu tai pakāpēm cēlās, uz v a ra
Balstījās sijas un v ar ainās v ē rtn ē s tu r čīkstēja tapa.
450 Tieši šai birzī vispirm s tiem , sastopot apstākli jaunu,
Satraukum s rim ās; šeit pirm oreiz cerēt uz glābiņu drošu
D rīkstēja Enejs, ka neveiksm ēm sekos daudz labāki laiki.
Kam ēr šeit plašajā tem plī viņš, tiriešu valdnieci gaidot,
A pskata sīki it visu un ap brīno pilsētu plaukstam ,
455 A pbrīno prasm īgo tēlnieku ro k as un uzceltās būves,
Ierauga skatus, kur tēlotas cīņas pēc k ārtas pie Trojas,
D rausm īgo karu, kas pasaulē visā jau izslavēts tālu,
Priam u, A treidus abus, A h illeju, naidīgo abiem .
A p stājās Enejs un raudādam s teica: «Kur, A hāt, ir vieta,
460 Kur vēl v irs zemes ir m ala, k as nepazīst tro jie šu postu?
Redzi, k u r Priams! Šeit a rī ir alga par atzīto drosm i!
A saras lej šeit par likstām , un m irstīgo bēdas sk a r sirdis!
N ebīsties vairs! Tev a rī šī slav a reiz nesīs ko labu!»
Saka tā viņš un tīksm ina sirdi pie bezm iesas gleznām ,
465 N opūties sm agi un slacīdam s vaigus a r asaru straum ēm .
C īņas ap Pergam as m ūriem viņš redzēja ritam sev priekšā:
Bēga šeit g rāji no cīņas, tos tro jie šu jaunieši spieda,
Frīģiešus, lūk, tu r sekstainais Pēlelds a r divričiem dzina.
T ālāk aiz v iņ a ar rūgtum u sirdī tas pazina Rēsa

39
470 Sniegbaltās teltis, bet T īdeja dēls, viss asinīs m ircis,
Sagrāvis visas, kad p irm ajā m iegā tās grim ušas bija,
Dedzīgos zirgus uz nom etni dzina, pirm s p asp ēja viņi '
N ogaršot Ilijas zāli un slāpes dzēst K santupes viļņos.
P retējā pusē bij Troils; viņš, pam etis ieročus, bēga,
475 N abaga zēns, tas n eb ija līdzīgs A hillejam cīņā.
Zirgi to rau j, kad augšpēdu k ritis no tukšajiem ratiem ,
Grožus v ēl turēdam s rokā, bet m ati un pakausis viņam
V elkas g ar zemi, un apgrieztais šķēps velk putekļos svītru.
V irzījās tūdaļ p a tam uz īgušās Pallādas tem pli
480 T rojietes v a ļē jie m m atiem un zem īgi nesa tai peplu;
Skum ušu s e ju tās nāca un d au zīja krūtis a r plaukstām .
N ovērsās d iev e no viņām un ra id īja skatu p re t zemi.
A hillejs H ek to ru vilka trīs reizes ap Ilijas m ūriem ,
P ārdeva nedzīvās m iesas tā tēvam par m irdzošo zeltu.
485 V ērojot H ek to ra līķi, tā bruņas un ieročus spožos,
Ieraugot Priam u sirm o, kas ro k as bez ieročiem stiepa,
V aronis n o p ū tās sm agi un k rū tīs sirds sāpīgi žņaudzās.
Enejs pats pazina sevi sta rp a h a ju vadoņiem cīņās,
A rī vēl austrum u pulkus un m elnīgā M em nona bruņas.
490 V ed am az6nīdu barus uz cīņu a r sirpjveida peltiem
Drosm īgā P entesilēja; tā iekaist daudz tūkstošu vidū,
Rakstīta jo sta a r zeltu tai spīgo zem nesegtām krūtīm ,
K arelve sieva, jo nebaidās d o ties uz cīņu p re t vīriem .
Kam ēr vēl D ardanīds Enejs a r izbrīnu v ēro to visu,
495 Kam ēr stāv, m ulsdam s un piekaldam s skatu pie vienas šīs s ie n a i
K artāgas v aldniece pati, lūk, Dīdona, skaistule košā,
N āca pie tem pļa un jau n a tn e bariem tai sek o ja līdzi.
Kāda m ēdz D iāna būt, kad a u g sta jā K intā vai arī
Eirotas krasto s sāk rotaļas v a d īt un tūkstošiem baros
500 Pulcēties nim fas, tai vīdam ās ap k ārt, bet iedam a viņa,
Bultm aku n esot uz pleca, p ar visām ir dižāka skatā;
Klusībā Lātonas sirds tad pildās ar sirsnīgu p rieku:
Tāda, lūk, D īdona bija un tād a a r sm aidiem uz lūpām
Traucās cau r pūli, to rīk o jo t darbam un nākotnes valstij.
505 V ēlāk pie diev ietes vārtiem zem svētnīcas v id ē jā jum a,
Sargos visap k ārt, tā ieņēm a v ie tu uz sēdekļa augsta.

40
 T iesāja v iņ a un likum us deva, un radošo d a rb u
D alīja taisnīgās daļās vai izšķīra arī ar lozi.
Piepeši iev ēro Enejs, k a lielākā cilvēku drūzm ā
5iū T uvojas A n te js un Sergests, tiem līdzi v ēl drosm īgais K loants
Kopā a r p ārējiem teikriem , ko plosoties viesulis m elnais
Aizdzinis tā lu pa jū rām un izm etis svešajos krastos.
Izbrīnā stin g a nu Enejs, sirds p u k stēja A hātam stra u ji
P riekā un rūpēs. Tie dega aiz ilgām spiest draudzīgu roku,
515 Tom ēr v ēl apstākļi svešie tiem m ulsina sa tra u k to s prātus.
V iņi vēl savalda jū ta s un, slēpušies m ākonī dobā,
V ēro, kāds liktenis biedriem , k u r k rastā tiem atstāti kuģi,
K āpēc n ā k barā. N o kuģa ik k a tra šurp sū tītie n āca
V ēlību izlūgt un devās uz tem pli a r saucieniem skaļiem .
520 Bet, k ad tie ieg āja tem plī un dota bij ie sp ē ja runāt,
V ecākais Iliončjs tā sacīja m ierīgā balsī:
«V aldniece, Ju p ite rs lēm is te v dibināt p ilsētu jaunu,
P adarīt rām as un taisnīgi v a ld īt pār lepnajām ciltīm l
N abaga tro jl, pa dažādām jū rā m ar viesuļiem dzīti,
525 Lūdzamies tevi: jel pasargi kuģus no postīgām liesmām!
Taupi šo bijīgo cilti un iesk aties apstākļos tuvāk!
N enācām šurpu ar dzelzi m ēs Lībijas penātus postīt,
A rī ne tāpēc, lai rau tu uz k rastiem šeit laupītās m antas.
K rūtīs n a v sp ēk a mums tāda, n a v salauztiem lepnum a tāda.
530 V ieta ir tā lu — to g rāji m ēdz d ēv ēt H espērijas v ā rd ā —,
Senlaiku zeme, a r auglību savu un ieročiem stipra,
•Enotru v īri tu r m ita; bet tagad, k ā stāsta, sāk jau n ie
D ēvēt šo zem i pēc v adoņa sava Itālijas v ārdā.
C eļā uz tu rie n i bijām .
535 Lietainais O rions pēkšņi, v irs ūdeņiem celdam ies augšup,
N esa m ūs aklajos sēkļos, un spēcīgas dien v id u v ētras
Tālu p a viļņiem , šeit uzvarot jū ra i, pa bezceļu klintīm
M ētāja visus; tik daži m ēs sasniedzām jū sē jo s krastus.
Kas g an p a r ļaudīm m īt šeit? V ai kādā v ēl b a rb a ru zemē
540 Spēkā ir paražas šādas? M um s neļauj pat p a tv e rtie s smiltīs!
K aru ceļ tūdaļ, liedz ap stāties m ums uz cietzem es krasta.
Bet, ja jū s ienīstat ļaudis, ja m irstīgo atrieb e nerūp,
Taču jū s bīstieties dievus, k as atceras labu un ļaunu!

41
 Enejs m um s vadonis bija, un n e b ija m ūsējo vidū
545 Taisnāka cita neviena, ne p ā rā k a karā, ne cīņās. ,
Bet, ja šo v īru m ums liktenis glābis, ja plašum a dvesm u
Tagad viņš elp o un nedus līdz šim vēl starp baigajām ēnām ,
N av tad ko bīties: tev nenāksies gausties, ka p asp ēji pirm ā
Pakalpot m um s. Ir pilsētas ari vēl sikulu zemē,
550 Ieroči a rī un slavenais A kests no trojiešu asins.
V iesu|u d rag āto s kuģus lai atļau ts mums izvilkt uz krasta,
Piegādāt b a |ķ u s no ap kārtnes m ežiem un glu d in āt airus.
J a šeit m um s biedrus un vadoni sastapt, uz itāļu zemi
V arēsim doties, Itāliju līksm i un Latiju sniegsim .
555 Bet, ja v airs glābiņa nav un dusi tu Lībijas jū rā ,
Diženo teik riešu tēv, ja n av m um s uz Jū lu ko cerēt,
Lai tad S ikānijas līčos uz gatavām m ītnēm , no kurām
N ākuši esam šai krastā, pie A kesta atpakaļ steidzam !»
Teica tā īlionējs, un tro ji tam k o p ē jā balsī
560 P iekrita visi.
V ērsdam a sk atu p ret zemi, tam Dīdona sacīja īsi:
«Izmetiet bailes no sirds, ai, teik rl, un aizm irstiet rūpes!
G rūtības dažas šai ja u n a jā v alstī patlaban spiež m ani
Rīkoties šādi un robežas v isu r jo vērīgi sargāt.
565 Kas vēl šeit nepazīst Troju, kas E neja vadīto cilti,
V aroņu darbus, šos vīrus un v isu šo drausm īgo karu?
N av ja u bez jū tā m mums sirdis, ko nesam mēs, pūniešl, krūtīs,
N e ja u tik tā lu jūdz zirgus no tiriešu pilsētas Saule.
J a jum s tīk prātam H espērija dižā un Saturna lauki,
570 j a jum s tīk Ērika zeme un vad o n i A kestu m īlat,
Drošībai v īru s j ums sūtīšu līdzi un līdzekļus došu.
Kopā ar m ani šai valstī, ja tīk, jū s apm esties v a ra t;
Pilsēta, ko es šeit ceļu, būs jūsu, tik izvelciet kuģus!
Trojiem un tlriešiem šeit būs līdzīgas tiesības dotas.
575 Kaut ar šo viesu ļa v ēlru p ats tro jie šu vadonis Enejs
Būtu šeit atdzīts! Es sūtīšu ļaudis g ar piekrasti visu,
Rūpīgi n o v ēro t likšu vistālākās Lībijas malas,
V ai tas k u r n ek līst pa m ežiem un pilsētām , izm ests uz krasta.»
S pārnoja tūdaļ šie vārdi tiem p rātu . J a u tīk o ja ilgi
580 Drosmīgais A hāts un varonis Enejs no m iglas tik t ārā.

42
 Pavēris pirm ais p re t vadoni skatu, tā sacīja A hāts:
«Saki jel, dievietes dēls, — kāds nodom s te v tag ad briest sirdī?
Redzi, ir drošībā viss — kā kuģi, tā biedri ir glābtil
V iena tik nav, tas bangainā jū rā , to redzējām paši,
585 Iegrim a dziļi; viss saskan ar to, k ā teikusi m āte.»
Tikko viņš beidza šos vārdus, te migla, kas b ija tam apkārt,
Sarūk it pēkšņi un izgaistot izklīst pa ē te ru dzidro.
S tāvēja svinīgi Enejs un m irdzēja spožajā gaism ā,
Seja un pleci k ā m ūžīgam dievam , jo pati tā m āte,
590 D vesdam a elpu uz dēlu, tam d ā v ā ja tīkam as cirtas,
Ja u n īb a s sārtum u sejā un brīnišķu daiļum u acīs.
Ziloņa kau lu tā m ākslinieks rotā, tā sudraba trau k i
M irgo vai pariešu akm ens, kad dzeltenā zeltā tas ietverts.
Pārsteigdam s pēkšņi it visus, pret valdnieci pavēris skatu,
595 Sacīja Enejs: «Seit esm u jum s p riekšā es, tro jie tis Enejs,
Tas, ko jū s vēlaties sastapt, no Lībijas ūdeņiem izrautsl
Ai, tev tik vienai sāp sirds p ar drausm īgo Ilijas postu!
D anaju atliekām , mums, kas cietuši visādas m okas
Dažādās j ūrās un zemēs, kas galīga trūkum a m ākti,
600 Pajum ti dod tu pilsētā savā! N av, Dīdona, spēka
C ienīgi p ateik ties tev, lai cik un k u r D ardana dēlu
Būtu vēl dzīvu, kas kaisīti tālu pa pasauli plašo!
Dievi lai piešķir, ja augstākas būtes m ēdz bijību godāt,
J a vēl k u r taisnība pastāv un k rietn u m a apziņa valda,
605 Taisnīgu atm aksu tev! Kāds brīnišķīgs laikm ets v irs zemes
Radījis tevi! C ik diži tie tēvi, kam tādas ir m eitas!
Kam ēr vēl aiztecēs upes uz jū rā m un kam ēr no kalniem
A izslīdēs ēnas pa lejām un debesīs zvaigžņu b ars m irdzēs,
M ūžīgi dzīvos tav s vārds, tu m antosi slavu un godu,
6Ю Lai k u r es klīstu pa svešajām zemēm!» Tā teicis, viņš apkam pj
Ilionēju a r labo, bet Serestu apvij ar kreiso,
Pārējos vēlāk, tad v aroni G iju un K loantu brašo.
Sākum ā pašā tā ārējais izskats ja u Dīdonu pārsteidz,
Brīnišķās likstas pēc tam; tad sāka tā valodu viņa:
615 «D ievietes dēls, kāds liktenis savāds ir v ad ījis tev i
Likstām šīm cauri! Kas piedzinis tevi pie drausm ajiem krastiem ?
V ai tu tas Enejs, ko F rīģijas zemē, Sim 6entas krastos,

43
 A nhīsam , D ardana dēlam , reiz dzem dēja V enēra laipnā?
A ri es atceros T eikru, kas, padzīts no dzim tenes savas,
620 Kādreiz uz Sīdonu nāca un m ek lē ja jau n u sev valsti;
Bēls tad, m ans tēvs, tam palīgā nāca, p ret auglīgo K ipru
Iesāka k a ru un, uzvaru guvis, tās pavēlnieks kļuva.
J a u no šā laika m an zinām a T ro ja, tās liktenis skarbais.
Zināms ir a rī ta v s vārds un pelasgu valdnieki visi.
625 Pats viņš p a r teikriem , gan n aid n iek s tiem būdam s, bij cildenās
dom ās;
M inēja arī, ka esot šis cēlies no senajiem teikriem .
Tāpēc jūs, jau n ek ļi, lūdzu, je l n ā c ie t šais m itekļos droši!
Liktenis a rī tā p a t pa dažādām līdzīgām likstām
M ētājis m ani, līdz piešķīris beidzot m ums m ieru šai zemē.
630 Pazīstot ciešanas labi, es nelaim ē kritušos balstu.»
Saka tā v iņ a un E neju tūdaļ v ed ķēnišķā pilī,
Likdama sv ētn īcās visās uz ziedokļiem dievībām ziedot.
A rī tā sūta p a tam uz piekrasti E neja biedriem
Divdesm it v ēršu s un lielas, a r sarainām m ugurām cūkas,
635 V eselu sim tu, v ēl sim tu v istrek n āk o jē ru ar m ātēm ,
Balvas šai priecīgai dienai.
Iekšienē valdnieces pili a r ķ ēn išķ u greznum u uzpoš,
Rīkojas v isur uz svinīgām dzīrēm pils vid ējā zālē:
Paklāji, gaum īgi austie, ja u lep n a jā p u rp u rā m irgo,
640 Saliek uz galdiem daudz su draba kausu, k u r tēloti zeltā
P riekšteču nopelni dižie un n ep ārsk atām ā rindā
V aroņu darbi, k o veikuši kādreiz cilts p ā rstā v ji pirm ie.
Tēvišķās rū p ēs p ar dēlu sirds Enejam n eļāva rim ties;
Tūdaļ pie atstātiem kuģiem viņš m udīgo A h ātu sū ta
645 V isu to paziņot dēlam un a tv e st uz pilsētu pašu —
D arīja rūpīgais tēv s it visu A sk ā n ija labā.
Dažādas balvas bez tam , no sag rau tās īlijas glābtās,
Pavēl viņš atn est un segu, a r zeltrakstiem nošūtu cieši,
Galvsegu, greznotu m alās a r d zeltenā ak anta lapu,
650 A rģietes H elenas rotu, ko kādreiz no M ikēnām viņa,
Bēgot uz Pergam u augsto un n eiesv ētīto gultu,
P aķēra steigā sev līdzi, jo brīnišķu m ām uļas balvu.
Scepteris arī bez tam , ko kādreiz īlione nesa,

44
 Priam a v e c āk ā m eita, un kak lro tu , greznotu pērlēm ,
055 V ainagu, beidzot, kas rotāts a r zeltu un akm eņiem dārgiem .
Steigdam ies izpildīt to, uz p iek ra sti virzījās A hāts.
A rī K itērejas sird ī ja u nodom i ja u n i un viltus
Brieda, lai, se ju un ārien i m ainot, šurp K upīdons n ā k tu
M ī]ā A sk ān ija vietā, lai iedegtu valdnieces sirdī
(ibo Ā rp rāta m īlu a r balvām un dvēselē saceltu kaisli.
Pretīgs ir v iņ ai šis liekuļu nam s un tiriešu viltus,
Spītīgā J ū n o n a m oka, p ret v a k a ru atkal m āc rūpes.
Tāpēc šiem vārdiem tā vēršas p re t A m oru, sp ārn o to dēlu:
«Dēls m ans, tu esi m ans spēks, tu esi m an v ien īg ā vara,
665 Spēktēva šautrām , p re t Tifoju vērstām , tu v ienīgais spītē I
T agad es n ā k u pie tevis un piesaucu dievību tavu!
Labi to zini, k a Enejs, tavs brālis, no k rasta uz k rastu >
M aldās pa jū ru , k a Jū n o n a dusm ās to netaisni v a jā .
Bieži ar m ani tu dalījies sāpēs, k ad skum u p ar viņu.
670 V iņu, lūk, p ū n iete Dīdona saista, a r dažādiem glaim iem
A iztur pie sevis; p ar viesm īlību es šaubīties sāku,
J a tā no Jū n o n a s nāk; tā Izm antos ķļūm īgo brīdi.
Tāpēc ja u valdnieci iepriekš es savaldzināšu a r viltu,
Pildīšu sirdi a r m īlu, lai dievs kāds tai negroza p rātu ,
675 Bet lai a r m ani jo sirsnīgā m īlā pie E neja turas.
Tagad tu uzklausi m ani, k ā visu to varēsi darīt:
Drīz v ien šis ķēnišķais zēns — p ar viņu m an lielākās rūpes —
Sīdonas pilsētā nāks, jo aicina tēv s to pie sevis
Līdzi ar balvām , k as jū rā un liesm ās nav gājušas bojā.
680 V ērīgi slēpšu šo svētvietā savā, k ad aizm igs tas cieši,
A ugstajos K itēras kalnos je b a rī Idālijas m ītnē,
Lai k au t k ā nespēj viņš pam anīt v iltu vai n e la ik ā atnākt.
Pieņem tā ā rē jo skatu, ne ilgāk p a r v ien u tik n ak ti
, Tēlo tad, būdam s pats zēns, šeit zēna A sk ān ija vaibstus:
685 Tikko kā v aldniece tevi ņem s k lēp ī un, sta ro jo t priekā,
Ķ ēnišķā pilī pie pilnajiem galdiem un Liaja valgm es
Rokas ap tev i v īs apkārt, tev uzspiežot dedzīgus skūpstus,
Uzpūt tai slepeno liesm u un saindē viņu ar mīlu!»
K upīdons klausa ar prieku, k ā likusi m īļotā m āte;
690 A tm etis spārnus, viņš gluži k ā Jū ls sper soli uz priekšu.

45
 V enēra tū d aļ tam tīkam o m iegu lej locekļos visos,
Silda to m īļi p ie dievišķās k rū ts u n r celdam ās gaisā,
A iznes uz augstās Idālijas birzēm , k u r m ajorāns m aigais,
Sm aržodam s liegi, sedz viņu a r ziediem un tīkam o ēnu.
695 Pavēlei klausot, n u Kupīdons g ā ja u n ķēnišķās balvas
Tiriešiem nesa a r prieku, bet A hāts to v ad īja ceļā.
A tnāca A m ors, un valdniece apm etas atgultnē greznā,
Ieņem ot pirm ā sev vidējo v ietu uz paklājiem krāšņiem .
Ierodas arī ja u Enejs un tro jiešu jau n ieši visi
700 Kopā a r viņu; tie atgulstas tū d aļ uz p u rp u ra segām .
Kalpi uz rokām lej ūdeni visiem , n o pītajiem groziem
M aizi liek galdos un pasniedz tiem gludeni apcirptus dvieļus.
Piecdesm it kalpones šeit, to rū p es ir garajās rindās
Ēdienus salikt uz galdiem , k u rt penātiem pavardos liesm u.
705 A rī sim t kalpoņu citu, sim t līdzīga vecum a kalpu
A pkrauj ar ēdieniem galdus un kausus ar dzērieniem saliek.
Sanāca arī tik p a t pa jau trajie m sliekšņiem uz dzīrēm
Tiriešu vīru, kas atgulties lūgti uz atgultnēm krāšņām .
Jūsm o tie visi p a r Eneja balvām , gan apbrīno Jūlu,
710 D ievu ar dedzīgo seju, gan arī tā m ākslotos vārdus,
A pm etni, galvsegu krāšņo ar dzelteno akantu m alās.
N abaga p ū n iete — postam un likstām ja u nolem ta b ija —
N espēj vairs sav ald īt sirdi; tā iedegas spēcīgā kaislē,
Raugoties ap k ārt, gan jūsm o p a r balvām , gan arī p a r zēnu.
715 A pkam pis E neju m īļi un apvijis ro k as ap kaklu,
Pildījis šķietam am tēvam a r sirsnīgu cienību sirdi,
Steidzas pie valdnieces viņš. Sī n eatlaiž acis no zēna,
Spiež to pie krūtīm , ņem klēpī, jo Dīdona, nabaga siev a
N ejūt, kāds diev s šeit nācis pie viņas. Šis atceras tag ad
720 M ām uļu A kīdaliju, sāk pam azām izdzēst no p rāta
Sihaja tēlu un m ēģina pildīt no ja u n a a r m īlu
Dvēselē m irušās jū ta s un ilgi ja u snaudošo sirdi.
Bet, kad n āk starpbrīdis pirm ais un ēdienus no v āc no galdiem,
Zālē nes k rāte ru s lielus un grezno a r vainagiem kausus;
725 T rokšņains kļū st ķēnišķais nam s; skan balsis pa ātrijiem plašiem,
Svečturos greznos deg sveces zem zeltainiem k a sētu griestiem ,
V aska lāpas m irdz spoži, un tum sību nom āc ar liesm u.

46
 Dīdona kausu, kas zeltā mirdz spoži un akmeņos dārgos,
Prasa pēc tam un pilda ar vīnu — kauss kalpoja Bēlam,
730 Ari tā pēctečiem visiem; tad apklusa pili it visi.
«Jupiter, tevi mēdz dēvēt par svešnieku tiesību sargu!
Dod, lai šī diena šurp nākušiem trojiem un tiriešiem arī
Priecīga būtu, lai nākamās audzes to atceras vēlāk!
Palīdzi, Bakh, tu, līksmības devēj, un Jūnona labā!
735 Sviniet šīs dzīres jūs, tlriešu vīri, ar vēlīgu sirdi!»
Teica un dieviem par godu šo šķidrumu lēja uz galda;
Beigusi ziedot un skardama pirmā ar lūpgaliem kausu,
Bltijam sniedza un lika to tukšot; ar prieku viņš tvēra
Dzirkstošo valgmi un pildīto kausu līdz dibenam dzēra,
740 Pārējie augstmaņi vēlāk; tad zeltīto kitaru skāra
Kuplinātu dziedonis Jopa, ko mācījis diženais Atlants.
Dilstošais mēness tā dziesmā un saule, kas cīnās pret tumsu,
Negaisi, zibeņi, lopi, kā radušies ļaudis virs zemes,
Lietainās Hiādas, Arktūrs un Trioņu zvaigznāji abi,
745 Kāpēc tik ātri steidz gremdēties ziemu Okēāna viļņos
Rietošā saule un garajām naktīm kāds šķērslis stāv ceļā.
Tirieši plaukšķina reizi pēc reizes, tiem trojieši seko.
Dažādām sarunām ritot, nakts Dīdonal, likstām tik lemtai,
Pagāja īsi, un spēcīgu mīlu jau dzēra tā malkiem.
750 Daudz ko nu viņa par Priamu vaicā, par Hektoru arī,
Gan vēl par Auroras dēlu, ar kādiem tas ieročiem nācis,
Gan par Dlčmēda zirgiem, kāds Ahillejs augumā bijis.
«Bet nu tu, viesi,» tā valdniece saka, «no sākuma paša
Stāsti mums tūdaļ par danaju viltu, par savējo likstām,
755 stāsti, kā klīdis tu apkārti Jau septītā vasara tevi
Svaida pa dažādām zemēm un maldina dažādās jūrās!»
 APKLUSA visi un skatus jo vērīgi vērsa pret viņu;
Tūdaļ no atgultnes augstās tā iesāka varonis Enejs:
«Pārdzīvot, valdniece, liec tu man ciešanas neizsakāmas,
. Kā reiz tik vareno Troju un valsti šo nožēlojamo
5 Daņaji sagrāva pīšļos un kādas pats redzēju šausmas,
Pārciezdams daudzas no tāmi Vai spētu kāds mlrmidonietls
Asaras valdīt, kāds dolops vai cietsirža Uliksa strēlnieks,
Stāstot par visām šīm likstām? Jau steidzas no debesīm lejup
Rasainā nakts un rietošās zvaigznes sauc ļaudis uz dusu.
10 Tomēr, ja vēlies tik ļoti par mūsējo ciešanām dzirdēt,
īsumā uzklausīt stāstu par Trojas vispēdējām likstām,
Minēt kaut riebjas man tās, kaut sirds no tām vairījās bēdās,
Sākšu es tūdaļ. — Kad bija jau danaju vadoņi dižie
Salauzti karā un likteņa liekti, tie, aizritot gadiem,
Zirgu ceļ lielu kā kalnu ar Pallādas dievišķo mākslu,
Apšuj tā ribas visapkārt ar gabalos skaldītu egli,
Izplata baumas, ka veltīts tas dieviem, lai atgrieztos mājās;
Kauliņus metot, šai zirgā nu brašākos izlases vīrus
Paslepu Iesloga tumšajā sānā un piepilda pilnu
20 Milzīgā vēdera dobumu plašo ar bruņotiem vīriem.
Trojiešu krastam ir Teneda pretī, it slavena teiksmās,
Kādreiz jo bagāta sala, kad Trojā vēl valdīja Priams;
Tagad tur vienīgi līcis un nedroša piestātne kuģiem.
Grāji uz šejieni devās un paslēpās smilšainos krastos;
25 Domājām — steigā ar vēju uz Mlkēnām bēguši viņi.

49
 T eikrijai visai slogs veļas no sirds pēc likstām tik ilgām .
A tveras pilsētas vārti, plūst ļaudis ar priecīgu p rātu
Doriešu nom etni sk atīt un p iek ra stē pam estās v ietas; *
M ita šeit dolopu pulki, te apm etās A hillejs drausm ais,
30 Kuģiem, lūk, b ija šeit vieta, te ierin d ā cīnīties m ēdza.
T rojieši izb rīn ā m ulst pie M inervas kļūm īgās veltes,
N erim stas jū sm o t p ar m ilzīgo zirgu, un Tim oits p a ts pirm ais —
V ai nu aiz nodom a ļauna, vai T ro jai tāds liktenis b ija —
Pierunā pilsētā v e st un novietot cietokšņa m ūros.
35 V ienīgi K apijs un tie, kas sa p ra ta v a irā k par citiem ,
D anaju slepeno v iltu un dāvanu, aizdom u pilno,
Ieteic gāzt jū rā uz galvas vai dedzināt, uguni kurot,
Je b pat u rbt caurum u sānos un p ā rb a u d īt dobum u zirgā.
Sašķeļas šauboties tauta, jo izteiktas pretējas dom as.
40 Pirm ais te visiem pa priekšu, daudz ļaužu tam se k o ja līdzi,
Iekarsis Lāoko6nts no cietokšņa augstā skrien lejup,
Saukdams no tālien es skaļi: 'K āds bezprāts šeit, pilsoņi, valdal
V ai tad jū s ticat, k a naidnieks ir projām ? V ai šķ iet jum s, k a būtu
D anaju veltes bez viltus? A r ko gan tik pazīstam s Ulikss?
45 V ai nu šai zirgā k u r slēpu ir ieslēgti ah a ju vīri,
V ai pat p re t Ilijas m ūriem a r ziņu šī ierīce celta,
Lai no tās v ē ro tu m ūs un ieb ru k tu T ro jā no augšas,
J e b kāds cits v iltu s te apslēpts; b e t zirgam jū s neticiet, teikri!
Lai tu r vai kas, no danajiem baidos, ja pat tie nes v e lte s /
50 Teicis šos v ārdus, viņš m ilzīgu šķēpu a r varenu spēku
D zīvniekam m eta pa sāniem un līk ajām v ēd era ribām .
Iestrēdza trīcēdam s šķēps, un, v ē d e ru satricinājis,
Skanēja iekšiene tukšā, un baism īgi v aid ēja dobum s.
Būtu mums vēlīgi dievi un n eb ū tu greizi mums prāti,
55 Būtu viņš padom u devis ar dzelzi šķ e lt arģiešu m igu,
Šodien vēl stāv ētu T roja, sveiks Priam a cietoksnis būtu!
Bet te, lūk, ja u n e k li kādu, kam ro k as aiz m uguras sietas,
A izrāva tro jiešu gani a r troksni pie v aldnieka sava;
Svešais ar p rie k u tiem izgāja p retī, k as tu vojās viņam ,
so V iltību loloja p rātā, lai T roju v ar ah ajiem atvērt,
Paļāvies tikai uz drosm i un būdam s ja u gatavs uz visu:
V ai nu vest v iltīb u galā, vai n āv ei ie t p retī bez bailēm .

50
 T rojiešu ja u n a tn e bariem vien plūda no pilsētas ārā,
Tiekdam ās g ū stekni redzēt un cenzdam ās izzobot viņu.
«5 T agad nu klausies par d an aju v iltu un spried ta d p a r visiem,
Zinot šā vainu.
M ulsdam s p a r skatiem , kas v ērsti p ret viņu, bez ieročiem rokā
A pstājās sa tra u k ts un, raid ījis acis uz frīģiešu pulkiem ,
Izsaucās: 'Šausm as! K ur zeme ir tāda, k u r jū ra , k as tagad
70 Uzņem t v ar m ani? Kas a tlie k vēl beidzot m an, nedienām
lemtam?
N av m an n e k u r pie danajiem vietas, un tro jiešu ta u ta
A rī bez tam sauc atriebes k ārē pēc asinīm m anām !'
V aidi šie p ā rv ē rta prātus, un uzbrukum s aprim ās viņam .
Liekam m ēs gūsteknim stāstīt, no k u rien es cēlies, te ik t visu,
75 Kas tam uz sirds, un paskaidrot, kāpēc lai gūsteknim ticam.
Beidzot tam p ā rg ā ja bailes, un atk al viņš valodu sāka:
'V aldniek, te v taisnību visu, lai būtu kas būdam s, es teikšu;
N egribu,' saka viņš, 'liegt, k a arģiešu dzim um a esm u.
Tas nu vispirm s; ja F ortūna lēm a reiz Sinonu likstām ,
80 Tom ēr tā, Jaunā, p ar m eli un k rāp n iek u nespēs g an pārvērst.
Būs v arb ū t gad ījies dzirdēt te v k ā d a Palām ēda vārd u ,
Bēlīdu, N a u p lija dēlu, starp d anajiem slavētu tālu;
G rāji bez v ainas šo, aizdom ās tu ro t, k a nodevējs bijis,
A p k rau jo t neķ ītriem m eliem , k a kūdījis Jaudis p re t karu,
85 N om ētāt akm eņiem lika, bet tag a d p a r sodīto sēro.
Tēvs mans, bez līdzekļiem būdam s, k ā rad n iek u tu v u šurp m ani
S ūtīja viņam p ar kalpu, kad iesākās cīņas pie T rojas;
K am ēr šis b ija pie varas, tam v aldnieku apspriedēs visās
Ietekm e bija, m um s n e trū k a pašiem ne slavas, ne goda.
90 Bet no tā brīža, kad, kritis p ar u puri Uliksa viltum , —
Saku, ko labi es zinu, — viņš a tstā ja augšējos krastus,
Sagrauzts un atšķirts no visiem , es bailīgi dzīvību vilku,
Sašutis sirdī p a r draugu, kas nev ain īg s aizgājis bojā.
N espēju arī es, bezprātis, klusēt, bet apņēm os kādreiz
95 A triebt par viņu, ja gadījum s ļau tu pēc uzvaras p ā rn ā k t
D zim tajā A rgosā; tikai ja u tādēļ to sarūgtināju;
Te ir m ans ciešanu sākum s. N o brīža šā Ulikss ik d ienas
A pvaino m ani no jauna, sēj dažādas bīstam as ten k as

51
 Tautā un, juzdamies vainīgs, jau ieročus meklē pret mani.
100 Tomēr viņš nerimās agrāk, līdz, palīgā Kalhantam n ā k o t. . .
Kāpēc gan veltīgi stāstīt man visas šīs derdzīgās lietas?
Kāpēc jūs kavēt? Ja ahajus visus jūs vienādus turat
Un tik to dzirdēt jums pietiek, tad ātrāk nu izpildiet sodul
Itakas vīrs tik to vēlas, un Atreidi maksātu dārgi!'
105 Tūdaļ mēs iekaistam zināt un izpētīt iemeslus dziļāk,
Nezinot itin neko par pelasgu viltu un ļaunu.
Trīcēdams turpina viņš un saka ar liekuļa sirdi:
'Danaji bieži jau gribēja bēgt un, pametot Troju,
Atpakaļ doties, jo ilgajā karā tie guruši bija.
no Kaut jel tā noticis būtullTos bieži vien baismīgas vētras
Kavēja doties pa viļņiem, un ceļā vēl baidīja vēji;
Sevišķi tobrīd, kad zirgs, jau izcirsts no kļavkoka baļķiem,
Stāvēja krastā, šeit mākoņi brāzās no debesu juma.
Satraukti visi par to, Elripilu sūtām pie Foiba
Padomu prasīt; no tempļa viņš atnes jo bēdīgas ziņas:
— Tikai ar asinīm jūs, ai, grāji, ar jaunavas nāvi
Remdējāt vējus, kad pirmoreiz nācāt pie īlijas krastiem;
Meklējiet atpakaļceļu ar asinīm, arģieti kādu
Ziedojiet tagad! — Kad dzirdēja tauta par atbildi šādu,
120 Satrūkās visi pārlieku un drebuļi auksti Ikvienam
Gāja caur kauliem. Kam nolemta nāve? Ko Apollons prasa?
Tūdaļ pats Ullkss ar spēcīgu troksni uz sapulces vidu
Pareģi Kalhantu velk un dievību gribu liek vēstīt.
Vairāki paredzēt sāka man viltību meistara veiklā
125 Rīkotās likstas, un nākamos soļus tie gaidīja klusām.
Desmit dienas viņš klusē un paslēpies atsakās spīvl
Nodot kaut kādu ar vārdu un nolemt atklāti nāvei.
Bet, kad jau beidzot to piespieda itaks ar spēcīgiem draudiem,
Sāk viņš pēc norunas runāt un norāda ziedoklim mani.
130 Piekrita visi un to, kas bija tik bīstams ikkatram,
Vēroja priecīgu prātu jau noveltu vienam uz galvas.
Pienāca drīzi vien drausmīgā diena; viss bija jau arī
Upurim gatavs: gan milti un sāls, gan ap deniņiem saites.
Atzīstos, sarāvu važas un glābos no nolemtās nāves,
135 Dūņainā ezerā nakti es nemanīts slēpos starp niedrēm,

52
 Kam ēr tie p aceltu buras p re t v ēju , ja kādreiz tie pacels.
C erības n av m an nekādas vairs ag rāk o dzim teni redzēt,
Sastapt tu r tīkam os bērnus un sirsnīgi m īļoto tēvu.
G rāji v a rb ū t tos vēlēsies sodīt, k a bēdzis no viņiem ,
140 U n tā šo vainu a r n ā v i drīz nelaim es v a jā tie izpirks.
Tāpēc es m ūžīgo vārdā, kas taisnības apziņu sargā,
Lūdzu šeit tevi, ja ir vēl kau t k u r sta rp m irstīgiem ļaudīm
Goda vārds neaizskaram s un svēts, šo ciešanu labad
A pžēlo m ani, jel apžēlo to, kas cietis bez vainas!’
145 A tstājam dzīvu šo asaru dēļ un žēlojam viņu.
Priam s pats pirm ais šim vīram liek atraisīt žņaudzīgos dzelžus,
A tb rīv o t rokas no važām un saka it laipni šos vārdus:
'Lai tu kas būtu, pēc m irkļa šā aizm irsti atstātos grājus!
M ūsējais būsi! M an atbildi skaidri un taisnību saki!
150 K āpēc tie cēla šo m ilzīgo tēlu? Kas īsti tā cēlējs?
Kāds tam ir nolūks? V ai velte tā dieviem je b v iltība karam ?’
Teica tā Priam s. Tas, blēdībās rū d īts un pelasgu viltū,
Stiepa p ret debesīm rokas, kas b ija ja u brīvas no važām :
'Ugunis, debesu gaišum s, un spēcīgās dievību varas,
155 Saucu par liecniekiem jūs! Ai, ziedokļi, draudīgie dunči,
Brīvs no j ums esmu! Ai, saites, ko nesu es, upurim lem tais!
T agad m an zvērestus svētos a r g rājiem ir tiesības saraut,
Tiesība ienīst m an viņus un a tk lā ti gaism ā celt visu,
Ko vēl tie slēpj. A r dzim teni esm u ja u sarāvis saites;
160 Tikai to zvērestu turi, ko devi tu, Izglābtā T roja,
Paliec pie v ārda, ja taisnību teikšu, j a atm aksāt steigšos!
Danaj u cerīb a visa un ticība u z v a rē t k a rā
Pallādas vēlīb ā m ita. Kad tikko k ā aizrāva līdzi
N ekrietnais T īdeja dēls un n e d a rb u rīk o tājs Ulikss
165 Kļūm īgo Pallādas tēlu no diev ietei v eltītā tem pļa,
N otrieca sv ētnīcas sargus ar zobenu cietoksnī augstā,
Sagrāba a ttē lu svēto, ar asinīs n o trieptām rokām
Iedrošinājās p a t skarties pie diev ietes galvsaitēm svētām ,
Saplaka līdz a r šo dienu un pam azām sabruka visas
170 C erības g rājiem , drīz izsīka spēki un novērsās dieve.
V iņa to lika m um s noprast a r dažādām brīnum a zīmēm.
Tikko šis attēls b ija nom etnē nolikts, te zibošas liesm as

53
 Iedegās paceltās acīs, pa locekļiem strā v o ja lejup
Sālīti sviedri, b et p ati trīs reizes — kas neticam s tiešām ! —
175 Palēcās augšup, a r vairogu d rau d o t un drebošu šķēpu.
Tūdaļ dod padom u Kalhants, k a atp ak aļ jāb ēg pa jū ru ,
N ev aro t Pergam a g rū t no arģiešu šķēpiem , līdz kam ēr
A rgosā liktens n a v vaicāts no ja u n a un atpakaļ atvests
D ievietes attēls, k o liektajos kuģos tie veda pa jū ru .
180 Bet, ja tie tag ad p a vējam uz M ikēnām devušies visi
Ieročus gādāt u n u p u rēt dieviem , tad, pārb rau co t jū ru ,
Pēkšņi tie atpakaļ nāks; tā tu lk o ja K alhants šīs zīmes;
V iņi Pallādija v ietā, par dievietes nonievāšanu
P areģa rāti, šo a ttē lu cēla, lai izp irk tu grēku.
185 Tom ēr pats p areģis pavēli deva no stiprākiem baļķiem
Uzcelt šo m ilzīgo tēlu un uzsliet līdz debesīm augšā,
V ārti lai nespēj to ielaist un iev ad īt pilsētas m ūros
Un lai vairs n esarg ā tautu pēc tēv u ticības senās.
Bet, ja kāds p iesk āries būtu ar ro k u pie M inervas balvas,
īso N āk tu pār P riam a valsti un frīģiešiem milzīgas likstas —
K aut tad vispirm s uz K alhantu pašu tās novērstu dievi!
Bet, ja jūs p ilsētā savā to paceltu paši ar rokām ,
Ā zija pati ar m ilzīgiem spēkiem p re t Pelopa sienām
Dotos, un drausm īgas bēdas p ār m ūsējo pēctečiem nāktu.'
195 Sinons ar viltībām tādām un zvēresta lauzēja prasm i
Lika mums ticēt; tos viltus un liek u ļa asaras lieca,
Ko pat ne T īdeja dēls, ne Lārisas A hillejs straujais
N espēja lauzt, ne desm ite gadu, ne tūkstotis kuģu.
Tobrīd kas cits mums, aklum a sistiem , daudz d īvāks un
baigāks
200 A tk lājas acīm un tro jiešu prātu s it piepeši satrauc.
Lāoko6nts, ko liktenis licis p ar N e p tū n a kalpu,
N o kāva m ilzīgu vērsi pie svinīgā ziedokļa kāpnēm .
Pēkšņi no Tenedas puses — vēl d reb u aiz bailēm, to stāstot, —
M ezdam s līkum us lielus, p ār klusajām atv aru dzīlēm
205 T uvojas m ilzīgas čūskas un abas uz piek rasti traucas.
P aceltas viņām ir k rū tis virs ūdens un sarkanā sekste
Paceļas pāri p ār viļņiem , b et p ā rē jā ķerm eņa daļa
V elkas tām pakaļ pa jū ru un izlokās m ilzīgos lokos.

54
 P utojot v i|ņ i šalc skaļi visapkārt. J a u abas pie k rasta;
210 A cis tām īgnum ā zvēro, tūkst asinīs, iezibas liesm ās;
Šņākdam as aplaiza viņas ar drebošām m ēlēm sev lūpas;
Redzot mēs nobālam visi un bēgam ; tās virzienā drošā
Tiecas pret L āoko6ntu un, piepeši locekļus m aigos
A ptv ero t p rie ste ra dēliem , to ķ erm eņus apvij ik k atra,
215 Cieši tos žņaudz, c ē rt locekļos zobus un asinis izsūc.
Pašu pēc brīža, kad ieročiem ro k ā viņš palīgā steidzas,
S atver un līkum iem lieliem to sažņaudz visapkārt; ja u divreiz
V ijušās a p k ā rt ap k rūtīm un zvīņainās m uguras divreiz
Žņaugušas cieši ap kaklu, slien galvas nu p āri p ār viņu.
220 V elti viņš m ēģina sarau t ar rokām tam apvītos m ezglus;
A pšļāktas slienām tam saites, pats, notriepts a r m elnīgo indi,
Izbaiļu saucienus baism us līdz debesu zvaigznājiem raida.
Līdzīgi m aurot sāk vērsis, kad nedroši iecirsto cirvi.
Bēgdams no ziedokļa kāpnēm , tas k ra ta no pakauša ārā.
225 D rakoni abi pa tam uz augšu p re t svētnīcas kalnu
Lokoties aizslīd un tiecas uz bargās T rīt6nīdas m ītni,
Paslēpjas diev ei pie kājām zem apaļa vairoga segas.
T rojiešiem , redzot to visu, tik ilgi ja u drebošās sirdīs
Iezogas bailes no jau n a; tie runā, k a pelnīto sodu
230 Izpircis Lāoko6nts, jo skāris a r ieroci savu
A ttēlu svēto un nek rietn o šķēpu tam ietriecis sānos.
V isi sauc skali, k a jāv e d šis a ttēls uz svētnīcu augšā,
D ievietes vēlību lūdzot.
Tāpēc m ēs izlaužam vārtu s un atsedzam pilsētas m ūrus.
235 V isi nu ķ eras pie darba: cits ritošos riteņus zirgam
Paliek zem kājām , cits kaņepāj auklu sien a p k ārt ap kaklu.
K |ūm īgā ierīce tūdaļ sāk virzīties tālāk uz m ūriem ,
Pilna ar b ruņotiem vīriem . Tai zēni un jau n av as a p k ā rt
Skandina dziesm as un sirdī jū t p rie k u sk a rt v irv i a r roku.
240 A ugšup tā virzās un pilsētas vidū drīz draudīgi stājas.
Ilija, tevzem e m ana, ai, dievību m ītne un k ara
Slavenie tro jie šu m ūri! Šeit četrreiz pie pilsētas sliekšņa
A pstājas zirgs, un v ēd erā četrreiz šķind ieroču skaņa.
Tom ēr m ēs turpinām vilkt kā apm āti bezprātā aklā,
245 Kam ēr šo kļūm īgo tēlu tu r sv ē ta jā cietoksnī vedam .

55
 T obrīd ja u K asandra arī v e r lūpas p a r gaidām ām likstām ,
T aču pēc dievības p rā ta ne reizes tai tro jieši netic.
Pilsētā svētnīcas visas mēs, nedienām lem tie, k au t a rī
T uvojas p ēdējā diena, nu apvijam svinīgām vītnēm .
250 Pagriežas debess pa tam , un tū d aļ nakts ceļas no jūras,
Tīdam a tum šajā ē n ā gan zemi, gan debesu jum u,
Pelasgu viltību arī; tad, izklīstot visi pa m ājām ,
A pklusa teikri, m iegs locekļiem gurdiem nu a tp ū tu deva.
Bet te no Tenedas puses jau kuģos a r uzvilktām burām
255 A rģiešu bari — tiem m ēness n ak ts klusum ā apgaism o ceļu —
T raucas uz zinām iem krastiem . K ad v adoņa kuģī jo a u g stu
Iedegas signāla uguns, tad, netaisno dievību sargāts,
Priežkoka aizbīdņus slēpu un v ē d e rā ieslēgtos g rāju s
A traisa viltīgais Sinons. N u b rīvībā izlaiž tos visus
260 A tv ērtais zirgs. It p riecīgi Izkāpj no slēptuves dobās
V adoņi Tesandrs un Stenels, tiem seko ja u cietsirdis Ulikss,
Slīdot pa nolaistu virvi, tad A kam ants, Toants pēc viņa,
Pēleids N ēoptolēm s, bet M ahāons visiem p a priekšu,
M enelājs arī un, beidzot, vēl Epējs, p ats ned arba m eistars.
265 V isijpret pilsētu dodas, ja u grim ušu m iegā un vīi>ā,
V ārtsardzes n o triec g ar zemi un, a tv e ro t v ārtu s jo plaši,
S avējos ielaiž it visus un saslēdzas vienotās rindās.
Bija tas laiks, kad dziļākais m iers m ēdz nabaga ļaudīm
Sākties un piezogas lēnām kā tīkam a dievību bauda.
270 Piepeši parādās sap n ī m an H ektora skum usī seja,
Tieši priekš acīm viņš stāv, p ār vaigiem plūst asaru straum es,
Putekļiem apklāts, k ā tobrīd, kad d iv riči aizrāva viņu,
A sinīm notriepts, un tūkušās k ā ja s bij pārsietas siksnām .
Šausmas, kāds b ija v iņ š skatāl C ik ļo ti gan atšķīrās tag ad
275 H ek to rs no tā, kas atgriežas, tērp ies A h illeja bruņās,
V ai kas p ret d a n a ju kuģiem a r frīģiešu ugunīm dodas!
N o triep ta bārda a r dubļiem , un asinīs m irkuši m ati,
N osēta m iesa ar brūcēm , ko cīņās ap dzim tenes m ūriem
G uvis bez skaita. M an likās pa sapņiem , ka, asaras liedam s,
280 Pirm ais pie H e k to ra g ā ju un v ārd u s tam sacīju skum jus:
'Spožais D ardānijas gaišum s un stip rā k ā cerība teikriem !
Kas šeit ir k a v ē jis tevi? N o kurienes ierad ies esi,

56
 G aidīto H ektor? Bet kādu m ēs tagad, k ad ta v ē jie visi
K rituši cīņās, kad ieg rū sta tau ta un pilsēta bēdās,
285 N om ākti neveiksm ēs, ieraugām tevi? Kas aptum šo tagad
T avu tik m īlīgo skatu? Un kāpēc es redzu šīs brūces?'
N ebilst viņš p re tī un necenšas k a v ē t ar atbildi m ani;
Ievilcis k rū tīs sev elpu un nopūties sm agi, viņš saka:
'Šausmas! Bēdz, diev ietes dēls, u n glābies a r steigu no liesmām!
290 N aidnieks ir pilsētas mūros! N o augstum iem saviem g rū st Troja!
U puru diezgan ja u tau tas un Priam a labā. J a T roju
V a rē tu sarg āt šī roka, ar šo es to sarg ājis būtu!
T ro ja tev uztic n u svētum us visus un penātus savus.
Nem šos p ar biedriem sev ceļā un m eklē tiem drošākus m ūrus!
295 M aldījies ilgi p a jū ru , tu beidzot tos v aren u s celsi.'
Saka tā H ektors un tūdaļ no sv ētnīcas svētākās v ietas
V areno V estu n es ārā, tās m ūžīgo liesm u un saites.
Pilsētā satraukum s visur; dzird vaim anas dažādās vietās
S kaidrāk un sk aid rāk ik brīdi, k a u t tēv a A nhīsa m āja
300 A tradās nom aļā v ietā un slēpās aiz biezajiem kokiem ;
Skaidrākas skaņas ik brīdi, ja u dzirdam s kļūst iero ču troksnis.
Beidzot es trū k sto s no m iega un dodos pa kāpnēm uz augšu,
A pstājos ju m tg alā pašā un vērīgi klausos visapkārt.
Gluži tāpat, kad viesulī liesm a sāk tra k o t pa d ru v u
305 j e b vai kad k a ln u strauts ātrais, no augstienes gāzdam ies lejup,
N oposta laukus, gāž tīkam ās d ru v as un a rā ja darbu,
M ežus rauj stra u ji sev līdz, gans, nezinot cēloni īsto,
Dzirdot tik troksni, ar izbrīnu raugās no kllntsgala augstā.
D anaju godīgum s atk lājās skaidri, un d an aju viltus
3io K ļuva nu redzam s. J a u drupās D ēifoba m āja g rū st plašā,
P ārspēta V u lk ān a liesmās, ja u uzliesm o kaim iņos blakus
O kaleg6nts, ja u S īgēja līcī sāk atsp īd ēt liesm a.
Pilsoņu vaim anas skan, un dzirdam as trom pešu skaņas.
Šķēpu es b ezp rātā tveru, kau t n e b ija jēgas vairs šķēpam .
315 Tom ēr vēl tīk o ja p rāts uz cīniņu pulcināt biedrus
U n tad uz cietoksni doties; bet īgnum s un Izmisums ļaudīm
A ptum šo dom as: m an iešaujas p rā tā — m irt cīņā ir skaisti.
A rī, lūk, Pantojs, ja u paspējis izbēgt no ah aju šķēpiem ,
Pantojs, O trija dēls, kas cietoksnī k a lp o ja Foibam,

57
320 Rokā nes u p u ru tra u k u s un s a trie k tā s pilsētas dievus,
Līdzi rauj m azdēlu savu un Izmisis atsk rien pie m anis.
'K ā lai dzim teni glābjam , ai, Pantoj? K ur uzsākt m um s cīņu?'
T ikko es beidzu šos vārdus, viņš n o pūties bilda m an p retī:
'K lāt ja u ir nenovēršam ais brīdis un p ēdējā stunda
325 īlija i dārgai. M ēs bijām reiz tro ji, bij T ro ja un diža
T rojiešu slava: to Ju p ite rs b aig ais uz A rgosu tagad
Pārnesis visu. J a u pilsēta deg, un tu r d an aji valda.
M ilzīgais zirgs stā v pilsētas vidū u n bruņotus vīrus
Bariem v erd ārā. N u ņ irg ājas Sinons, šeit uzvaru guvis,
330 Dedzina īlijas nam us. Stāv citi pie atv ērtiem v ārtiem
T ūkstošiem baros, cik kādreiz no dižajām M ikēnām nāca;
Pārējie, stājušies bēdzējiem pretī, a r ieročiem ielenc
Šaurākās ielas; stāv zobenu rinda a r asm eņiem spožiem
A tsegta, g atava katram nest nāvi. T ik sardze pie v ārtiem
335 M ēģina cīnīties p irm ā un p retoties veltīg ā cīņā.'
Tā nu es, Pantoj a runas un v a re n o dievību vadīts,
M etos uz cīņu un ugunī iekšā, k u rp aicina m ani
Troksnis, E rīnija drūm ā un debesīs cēlušies vaidi.
R īpejs m an p alīg ā steidzas un ieročiem slavenais Epits,
340 M ēnesim spīdot, tos sastapu abus, tad H ipanis, D im ants
Pieslēdzas cieši m an sānos un, beidzot, vēl jauneklis Korolbs,
V aldnieka M igdona dēls, kas tieši šais pēdējās dienās
Devās uz Troju, jo dega p ret K asandru sirsnīgā m īlā;
G ribot k ļū t Priam a znots, viņš tro jiešiem palīgā nāca,
345 N abags, pats n e b ija sekojis tam, ko līg av a pauda,
N ākotni jaušot.
Redzot, ka a rī vēl tagad tiem drosm e ir saslēgties cīņai,
V iņiem es teicu šos vārdus: 'Ai, jau n ek ļi, velti ir jūsos
Drosm īgas sirdlsl J a vēlaties droši jū s sekot līdz galam
350 Tam, kas uz visu ir gatavs, tad ziniet, cik stāvoklis
nopietns:
V isi tie dievi, kas sa rg ā ja valsti, no šejien es projām ,
A tstā jo t ziedokļus savus un tem pļus. J ū s palīgā n ā k a t
D egošai Trojai. Lai m irstam un stājam ies naidniekiem pretī!
V eiktajiem vienīgais glābiņš — nem ūžam vairs n e c erē t glābties!'
355 Ja u n ek ļu p rātiem tas iedvesa sparu. Tad dodam ies visi

58
 Pēkšņi uz pilsētas vidu caur naid n iek u rindām un šautrām
D rošajā nāvē k ā plēsīgie vilki, kad izsalkum s niknais
A kli tos izdzinis tum šajā naktī no m idzeņa ārā,
A tstājo t vilcēnu baru, kas gaida a r kaltušām rīklēm .
3(>o Lidinās a p k ārt m um s baism īgā n ak ts un sedz m ūs a r tum su.
Kas v ar m um s Izteikt ar vārdiem tās šausm as, kas sask aitīt vīrus,
Gāztus šai naktī, kas ciešanas spētu a r asarām sasniegt?
D rupās g rū st p ilsēta senā, kas v a re n a b ija tik ilgi!
N oklātas ielas it v isu r bez skaita a r stingušiem līķiem ,
305 Pilnas ir m ājas a r līķiem un pilni p a t svētnīcu sliekšņi.
N e ja u tik vien īg i teik ri ar dzīvību sam aksā sodu:
Dažreiz pat salauztiem cīņā vēl drosm e v ar atgriezties krūtīs,
A rī dažs danajs k rīt, uzvaru guvis. It v isur ir vaidi,
V isur ir bailes, un n āv e it visur g lūn dažādos tēlos.
370 A ndrogejs pirm ais no g rājiem a r lielāku sav ējo b a ru
N ejau ši sastop m ūs ce)ā; par sav ējiem m ūsējos turot,
N ezinot nācējus, pirm ais tas saka šos draudzīgos vārdus:
'Steidzieties, v īril Kam n āk at tik vēlu? Kas kav ējis ceļā?
P ārējie visi ja u lau p a un degošo P ergam u postai
375 V ai tad jūs tik ai patlaban vēl n ā k a t no augstajiem kuģiem ?'
Teicis to, m an īja tūdaļ, ka iek ļu v is naidnieku vidū,
Tāpēc ka atbildi skaidru tie n e b ija devuši viņam .
A pjucis pēkšņi viņš ap rāv a balsi un atkāpās tūdaļ.
Itin kā m ierīgā solī kāds, iedam s pa ērk šķ ain u taku,
380 Pēkšņi ir uzm inis odzei un satrū cies atpakaļ atlec
Tobrīd, kad galvu slien dusm ās tā augšā un zilgano kaklu:
Tieši tā atlēca viņš, kad izbailēs red z ē ja trojus.
V irsū šiem m etam ies tūdaļ un ielencam ieročiem rokās,
Gāžam tos visus g ar zemi, jo b ija tie, nezinot vietas,
385 Pārsteigti briesm ās. Tā sm aidīja laim e mums p irm a jā s cīņās.
Priekā p a r gū tajām sekm ēm un drosm i tā skaļi sauc Koroibs:
'Biedri, tai virzien ā iesim uz priekšu, ku r panākum s pirm ais
Rāda mums glābiņa ceļu, k as cīņā šai labvēlīgs bljisl
M ainīsim vairo g u s mēs, sev d a n a ju nozīm es liksim!
390 V ai gan kāds naidniekam vaicās, v a i lietos tas v iltu vai varu?
V iņi m ums iero ču s dos!' Tā teicis, viņš kritu šā g rā ja
Pušķaino ķ iv e ri tv er, bet vairogu, greznotu krāšņi,

59
 P akar uz rokas un p ieliek sev arģiešu zobenu sānos.
R īpejs to arī un D im ants to pašu, to jau n ie ši visi
395 D ara a r prieku, un b ru ņ o jas k atrs a r trofejām svaigām .
Ieja u k ti d an aju rindās, m ēs ejam p re t dievības gribu.
V airāk as k au jas m ēs sākam pa ceļam , un, uzbrūkot strau ji,
T um šajā naktī daudz d a n a ju vīru m ēs sūtām uz O rku.
Daži ja u m etas uz kuģiem un glābiņu drošajos krastos
400 Bēgdam i m eklē, bet daži ar steigu aiz šausm īgām bailēm
A tk al no jau n a kāp j zirgā un zinām ā v ē d e rā slēpjas.
P aļauties n e v a r n ev ien s ne uz ko, ja dievi tam pretīl
K asandru, Priam a m eitu, lūk, g rāji aiz vaļējiem m atiem
V ilka ja u ārā no M inervas tem pļa un svētākās vietas.
405 V elti p re t debesīm raid a tā īgnum ā kaistošās acis,
V ienīgi acis, jo važas tai saista ja u v ārīg ās rokas.
N esp ēja paciest šo sk atu vairs niknum a pārņem tais Koroibs;
D odoties nāvē, viņš m etas ar sparu p ret naidnieku baru,
V isi m ēs sekojam viņam un uzbrūkam ciešajās rindās.
410 Seit m ūs ar šautrām vispirm s no M inervas svētnīcas augstās
M ūsējie apber, un tū d aļ visdrausm īgā asinspirts sākas:
Ieroču izskats k rāp j tro ju s un g rājisk o zirgastru pušķi.
D anaji, kliedzienus dzirdot, p ar atņem to jau n av u īgni,
Baros no dažādām pusēm m ums uzbrūk: tu r negantais A jants,
415 A treid i abi un līdzi a r viņiem viss dolopu pūlis.
Dažreiz tā naidīgi v ēji, kad trak o t sāk v iesuļu vētras,
Saduras kopā — g an N ots, gan Zefīrs, gan priekpilnais Eirs vēl,
Joņodam s austrum u zirgos; šņāc m eži, ar trijzari N ē re js
Bangas ceļ, putodam s viļņus, un sa ja u c līdz dibenam jū ru .
420 A tk al ja u parādās tie, ko tum šajā n a k tī pa ēnu
A izdzinām projām a r v iltu un triecām p a pilsētas ielām .
Pirm ie tie pazīst šīs vairo g u zīmes un krāpīgos šķēpus,
N o rād a viņi uz to, k a runājam izloksnē svešā.
T ūdaļ m ūs nom āca pārspēks, un pirm ais, P ēnēleja n o triekts,
425 N ogāžas Koroibs g ar zemi pie M inervas ziedokļa kāpnēm ;
Blakus tam saļim st ja u Rīpejs, vistaisnīgais cilvēks, kāds kādreiz
D zīvojis tro jiešu vidū, un taisnības sa rg ā tājs stingrais.
C itādi patika dieviem l Iet bojā v ēl H ipanls, Dimants,
S avējo ieroču triek ti. N e izcilā bijība, Pantoj,

60
430 S arg āja tevi no nāves, n e paša A p čllo n a saitēsi
īlija s pelni un liesm as, k u r sadega m an ējo līķi,
Piesaucu jūs! N o šķēpiem un briesm ām , jum s aizejot bojā,
N eesm u bēdzis. J a b ūtu tā lemts, es p eln ījis būtu
Saļim t no d an aju rokas! N o biedriem nu a tra u ti esam .
435 Tikai pie sāniem m an paliek vairs Ifits, ja u pavecāks gados,
A rī v ēl lēnīgais Pelijs, kas U liksa ievainots bija.
Pēkšņi uz Priam a m ītni m ūs aicina iero ču troksnis.
Tiešām šeit redzam jo drausm īgu k a u ju — šķiet, citu r n ek u r vairs
N eb ū tu cīņu un pilsētā visā vairs neļim tu vīri —,
440 Briesm īgus asiņu plūdus, kur, v eid o jo t v airogu segu,
D anaji rāp jas uz jum tiem un ielaužas ielenktos nam os.
K āpnes stāv slietas pie sienām , un g rā ji pa kāpieniem nonāk
Tieši pie lūkām ; šeit, segdam i sevi p re t šķēpiem , a r k reiso
V airogus viņi stiepj p retī un ķ eras p ie dzegām a r labo.
445 T ro jl tu rp retī plēš augstākos torņus u n dažādām ēkām
K ārniņu jum tus — a r šiem, lūk, k a u t p ēd ējā stunda tiem tuvu,
Stāvot gandrīz ja u p ie kapa, tiem p rā tā vēl aizsargāt sevi;
N o v eļ tie leju p p at zeltītās sijas, kas g reznoja kādreiz
Sentēvu griestus, b et p ā rē jie visi a r zobeniem kailiem
450 A p ak šā stājas pie v ārtiem un s arg ā tos ciešajās rindās.
Sirdīs mums iedegās ilgas vēl palīdzēt valdnieka nam am ,
A tv ieg lo t stāvokli v īriem un spēku dot salauztiem cīņās.
Sevišķa e ja un slepenas durvis c a u r gaiteni veda
Priam a p lašajās m ītnēs; šīs durvis bij pagalm a pusē,
455 Paslēptas grājlem ; p a tām, kad Priam s vēl v ald īja valstī,
Bieži A ndr6m ahe, H ek to ra sieva, bez kalponēm m ēdza
D oties pie svaiņiem un A stianāktu pie v ectēv a veda.
Tieši pa tām es dodos uz priekšu līdz augšējām dzegām ;
N ab ag a teikrl v a irs v elti no tu rien es raid īja šķēpus.
460 Pacēlās tornis šeit sevišķi augstu, no ju m tg ala paša
U zcelts līdz zvaigznēm ; no šejienes le ju p mums p av ērās skatiens
Pāri pār T roju uz d a n a ju kuģiem un a h a ju teltīm .
U zbrūkam tornim a r dzelzi tai vietā, k u r augšstāva baļķi
V aļīgāk ielaisti gropēs; to, ra u jo t no pam atiem augstiem ,
465 G rūžam ar sp aru uz leju; tas, slīdēdam s pēkšņi no m ūra,
Sagāžas drupās a r troksni un virsū k rīt d an aju rindām

61
 P laši v is a p k ā rt. B et c iti n ā k v ie tā , u n v is ā šai laik ā
N e rim s ta s ak m eņ i lid o t, n e citād i m e ta m ie rīki.
P aša p ag a lm a p rie k š ā u n gluži p ie ie e ja s sliek šņ a
470 T ra k o ja u P irrs; tā b ru ņ a s m irdz v a r ā u n ie ro č i spīgo:
L īdzīgs v iņ š b ija š e it odzei, kas, ē d u s i In d īg as zāles,
P aslēp jas, p am p u si re s n a , zem zem es, k a d tu v o ja s ziem a;
V a sa ru n o v a lk u n o m e t u n m irg o jo t p a rā d ā s ja u n a ,
L ep n i slie n k rū ti u z au g šu , p re t g aism u lie c m u g u ru glum o,
475 P a c e ļo t g a lv u p r e t sa u li u n šau d o t trijž u b u ru m ēli.
P e rifa n ts dižais a r v iņ u , A u t6 m ed o n ts, ie ro č u n esē js,
P ē le id a d iv rič u b ra u c ē js , u n sk īrie š u ja u n a tn e v isa
K o p īg i d o d as uz p ili u n a p m ē tā ju m tu a r lāp ām .
P irrs p a ts tv e r d iv c irv i ro k ā un, n o s tā jie s p rie k š ē jā s rin d ā s,
480 S a sk a ld a sp ēcīg o slie k sn i u n d u rv is, ie k a lta s v arā,
A tra u j n o tap as; ja u s a c ē rt v iņ š b aļķ i, ja u sp ē c īg ā s v ira s
S ašķ aid a, izlau zd am s m ilzīg u logu; k ā a tp le s ta rīk le
A tv e r a s ie k šie n e m ā ja i, k ļū st re d zam i ā tr iji g arie,
A tv e r a s P riam a te lp a s u n sen ā k o v a ld n ie k u m ītnes;
485 P rie k š ē jā ista b ā g r ā jl re d z iero č iem b ru ņ o tu s v īru s.
P ild ās p a tam p ils ie k š ie n e v a id ie m u n sa u c ie n ie m žēliem ;
S ie v ie šu v a im a n a s a ts k a n n o ie k š ē jā p a g a lm a telp ām .
P a c e ļa s sau c ie n i s k a ļie līdz z e lta in ā m d e b e su zvaigznēm .
D re b o t aiz bailēm , k līs t m ātes v is a p k ā rt p a p la ša jā m te lp ām ,
490 A p lo d a s a p k a m p j a r ro k ā m u n s a ļim sto t uzsp iež tām sk ū p stu s.
U zm ācas P irrs n u a r s p ē k u k ā tēv s; v a irs aizsp ro sti n elīd z,
T u rē tie s sard ze v a irs n e sp ē j p re t v iņ u ; a u n s sitie n ie m s tra u jie m
Ie e ju d ra g ā , u n a tra u tā s v ira s n o ta p a s k r īt zem ē,
C eļu lau ž v a ra . S ev p a v e ro t e ju u n n o trie c o t sardzes,
495 D a n a jl tra u c a s uz p rie k š u , u n te lp a a r k a re iv jie m p ildās.
P ā rr a u jo t d am b ju s, a r m azā k u sp a ru p lū s t v a re n a s tra u m e
P ā ri p ā r k ra stie m u n žņ au d zīg o s s p ro stu s a r v irp u ļie m ā rd a ,
N ik n u m ā g āžas a r v iļņ ie m p re t d ru v ā m u n aizn es p a la u k ie m
K ū tis a r g an ā m ie m p u lk iem . Pats re d z ē ju tra k o ja m k a u jā
soo N e o p to lē m u un a rī p ie s lie k šņ a v ē l A tre id u s abus,
H e k u b u , v e d e k lu b a ru , s ta rp zied o k ļiem P riam u sirm o
S la k ām a r asin īm liesm u , k o d ie v ie m p a ts aizd e d zin ājis.
P ie cd esm it la u līb a s g u lta s — lūk, p ē c te č u c e rīb a b ija — ,

62
 P īlār], g re zn o ti b a r b a ru ze ltā u n tro fe jā m lepnām ,
505 S a g ru v a d ru p ā sl K o s a u d z ē ja liesm a, to d a n a ji g u v a.
V a rb ū t tu v a ic ā s i tā lā k , k ā d s lik te n is P riam am b ija .
R edzot, k a k ritu s i T ro ja , k a g alīg i s a g ra u ta s d ru p ā s
P rie k š n a m a te lp a s, k a n a id n ie k a ro k ā s p ils ie k šie n e v isa,
S irm g alv is v e lti t v e r b ru ņ a s, k a s n e b ija lie to ta s ilgi,
510 V e lti jo ž zo b en u a p k ā rt a p b e z sp ē k ā trīc o šie m p leciem ,
G rib ē d am s m esties p r e t n a id n ie k u p ū li, la i ra stu tu r n ā v i.
V a ld n ie k u p ilsn a m a v id ū u n tie ši zem d eb e sīm k la jā m
A tra d ā s zied o k lis m ilzīg s u n b la k u s ta m la u ru k o k s v ec ais,
L iek d am ies zied o k lim p ā ri u n p e n ā tu s seg d a m s a r ēn u .
515 H e k u b a p ati u n m eita, p ie zied o k ļa k ļa u d a m ā s cieši
Itin k ā d ū jas, k a s salaiž as ko p ā, n o n e g a is a bēgot,
S ē d ē ja v e lti u n a p v ija ro k a s ap d ie v īb u tēliem .
Ie ra u g o t P riam u p a š u a r ja u n e k ļa ie ro č ie m rokā,
H e k u b a sak a : ’A i, a k lu m a sistais, c ik b rie sm īg a do m a
520 S p ied u si te v i p ie Ie ro č ie m ķ e rtie s? K u rp ta g a d tu tra u c ie s?
N e v a ja g p a līg a tā d a , u n n e p ra s a a r ī šis b rīd is
A iz s tā v ju tād u l A i, n ē l P at H e k to rs š e it n e sp ē tu līdzēti
P a tv e rie s la b ā k p ie m um sl Šis zied o k lis s a rg ā s m ūs v isu s,
J e b v a i tu m irsi a r m um s!' To te ik u si, H e k u b a ņ ēm a
525 S irm g alv i tu v ā k p ie sev is un lik a p ie z ied o k ļa sēsties.
Lūk, te p a p īlā ru a ili s ta rp šķ ē p ie m u n n a id n ie k ie m P olīts,
P ria m a dēls, k a s p a s p ē jis g lā b tie s n o s le p k a v a s P irra,
A sin īm n o p lū d is, b ē g u n tra u c a s p a tu k š a jā m telp ām .
K aisd am s šo n o trie k t a r n ā v īg u b rū c i, P irrs d zen as ta m p a k a ļ.
530 Lūk, ja u v iņ š s k a r to a r ro k u u n ie d u r tam m u g u rā šķ ē p u .
P a sp ē jis a tb ē g t ja u tu v u p ie v e c ā k u a c īm u n v aig a,
S aļim a P olīts un, asin īm plū sto t, d rīz iz la id a g a ru .
T o m ēr n u P riam s, k a u t a tra d ā s tu v u p ie d zīv īb as s lie k šņ a ,
N e s p ē ja v a ld ītie s ilg ā k u n a tļā v a īg n u m a m vaļu .
535 'L ai te v p a r ļa u n u m u šo,’ v iņ š teica, ’p a r n e g a n to d a rb u
D ievi, ja d eb e sīs to m ē r k ā d s ta isn īb a s s a rg ā tā js p a stā v ,
C ie n īg u a tm a k su dod! Lai tū d aļ te v s a g ā d ā v iņ i
P e ln īto algu, jo lik i m an sk atīt, k ā a iz g ā ja b o jā
P o līts, m an s dēls, jo a p g ā n i tē v a m tu v a ig u a r n āv il
540 N e b ija A h ille js tād s, k ā d ēls tu š e it m elīg i sau cies,

63
 P riam am , n a id n ie k a m sav am , b e t tu r ē ja so līto v ā rd u ,
V ē ro ja tiesīb as m a n a s u n H e k to ra n e d z īv ā s m iesas
Iz d e v a a p b e d īt m an , v ē l a tp a k a ļ p a v a d o t m a n i/
T e ic a tā sirm g a lv is P riam s u n m e ta b ez v īriš ķ a s p a ra
545 P irra m a r šķ ēp u , k as, n o d ž in k sto t d o b ji, p re t v a iro g u trie c ā s,
V e ltīg i ie strē g d a m s v a r ā u n p a lik d a m s v a iro g a k u p rī.
A tb ild tam P irrs: 'N u ziņ o to tēv am , a r v ē sti šo steid zies
P ē le id u satik t! T am p a stā sti a rī šo n e k r ie tn o d arb u !
P ie m in i N e o p to lēm u , k a n a v v a irs ta s s e n tē v u cienīgs!
550 T a g a d te v jā m irs t!' T a d P rlam u v ā rg o , k a s k ritu šā d ē la
Iz lie tā s asin īs k lu p a , v iņ š rā v a p ie zie d o k ļa paša,
S a tv ē ra m atu s a r k re iso , b e t zo b en u sp o žo a r labo,
P a c ē la au g stu u n ie g rū d a v iņ am to sā n o s līdz k ātam .
T ād s, lūk, ir P ria m a gals, u n tā d a p ē c lik te ņ a p rā ta
555 B ija tā n ā v e : v iņ š m ird a m s redz d e g o šo T ro ju u n d ru p ā s
S a g rū sta m P erg a m a s p ili, re iz v a ld n ie c i le p n o u n dižo
Ā z ija s ta u tā s u n zem ēs. T ā dižen ais līķ is ir k ra stā ,
A tš ķ e lta g a lv a n o p lecie m , u n m iesa b e z v ā rd a gu ļ zem ē.
P irm o reiz m ū žā ta d sa g rā b a m an i tik m ilzīg as šau sm as.
560 S astin g u es, jo m īļo ta is tē v s m an tē lo jā s acīs,
V ē ro jo t v a ld n ie k u sirm o , kas, ļim is n o d ra u sm īg ā s b rū c e s,
Iz la id a p ē d ē jo elp u ; m a n tē lo jā s K re ū sa v ie n a ,
D a n a ju sa g rā b tā m ā ja u n m azā A s k ā n ija n ā v e .
A tp a k a ļ sk ato s, c ik v īr u v ē l p a lie k a p m an i, u n red zu :
565 N a v v a irs n e v ie n a ; tie , g u ru ši cīņā, d rīz a ts tā ja m ani,
B ezsp ēk ā m etās uz zem i n o ju m ta v a i u g u n ī lēca.
B iju p av isam ja u p a lic is v ien s, te sēžam p ie V e sta s
Z ied o k ļa re d zu T in d ā re ja m eitu u n slē p ja m ie s k lu sām
A ttā lā v ie n tu ļā v ie tā . M a n d eg o šie n a m i d o d gaism u,
570 K līsto t p a d ru p ā m u n p ē tījo t v isu a r v ē r īg u sk atu .
J u z d a m a b ailes n o te ik rie m , k as īg n u m ā d e g a p re t v iņ u
S a g ra u tā s P erg a m a s d ēļ, n o v īra , k o a ts tā ja viņa,
D a n a ju soda, n o T ro ja s u n d zim ten es k o p ē jie m lāstiem ,
S v ē tn īc ā p aslēp ā s v iņ a u n sēd ē ja , z ie d o k ļa n īsta.
575 īg n u m s m an p ild īja sird i, u n d usm as m a n v ē lē ja a trie b t
V iņ a i p a r tē v ija s p o stu , k a u t n o zieg u m s b ū tu to sodīt.
P ro tam s, k a s v e ik a šī S p a rtu u n M ik ēn as, d zim teni m īļo,

64
 R ed zēsi Kā v a ld n ie c e v iņ a n u triu m fa g ā jie n ā dosies,
R edzēs p a t v īru u n m ā ju , a r v e c ā k ie m tik s ie s u n b ērn ie m !
58« S ek o s ta i tro j le te s b a rie m , u n p a v a d īs frīģ ie š u v erg i!
B ūs p a r to P riam am k rist? Būs u z lie sm o t u g u n ī T ro jai?
T ā p ē c b ū s tro jie š u k ra s ta m tik re iž u s v īs t asin īs sārtās?
N e b ū t tam tā! K a u t a rī n e v ie n s v ē l s la v e n u v ārd u ,
S ie v ie ti sodot, n a v g u v is, k a u t n e n e s š ī u z v a ra godu,
585 T o m ēr es g ū šu s e v sla v u , k a v a in īg o so d ījis beidzot,
N e lie ti iz n īc in ā jis. B ūs tīk a m i p ie p ild īt sird i
A trie b e s liesm ām u n s a v ē jo p e ln u s tā s asin īm re m d ē t.
T ād a s m an p ā rd o m a s b ija, u n īg n u m ā d e v o s ta i p re tī;
P ē k šņ i — n e k a d v ē l tik s k a id ri — m a n p a rā d ā s v ē līg ā m āte,
590 S ta ro jo t spoži n a k ts d z ija j ā tu m sā a r d ie v iš ķ u g aism u .
D ie v īb a a tk lā jā s v iņ ā , tik c ē la t ā b ija u n diža,
T ād a, k ā d e b e su d ie v i to sk a ta ; tā, tv e r o t aiz ro k as,
S a v a ld a m an i u n s a k a b e z tam a r ro ž a in ā m lū p ām :
'D ēls m ans, k ā d s ša u ša līg s īg n u m s te v ra d a šīs a trie b e s dom as?
595 K u rp tu tā tra u c ie s ? U n k ā p ē c p a r m u m s te v s ird ī n a v rū p ju ?
V a i te v g a n n e b ija d o m āt, k u r p a m e tis A n h īsu sirm o,
V e c u m a s a g ra u z to tē v u ? V a i K re ū sa ta v a v ē l dzīva?
V a i v ē l l r A s k a n ijs dzīvs? J a u b a rie m v ie n v isiem tie m a p k ā rt
D rū z m ējas g rā ji. J a n e b ū tu b ijis m a n r ū p ju p a r v iņ iem ,
600 L iesm ās tie a iz ie tu b o jā , to s c a u ru rb tu n a id n ie k a asm en s.
N ē , n e ja u s p a r tle te tā , te v is n īs tā T in d ā re ja m eita,
N e te v is n ie v ā ta is P arld s, b e t m ū žīg o n ež ēlastīb a,
M ū žīg o , s a g ra u j šo v alsti, gāž d ru p ā s n o a u g stu m ie m T ro ju .
S k a tie s — es a tra u š u tu m su , k a s ta g a d k ā iz k lā ta s e g a
605 A izse d z te v m irs tīg ā ac is u n itin k ā m ā k o n is m ig la in s
Iz p la ta ē n u a p te v i: tu d a ri b ez b a ilē m it visu,
K o v ie n te v p a v ē lē s m āte, tā s m ā jie n ie m v ē rīg i k lau so t!
S eit, k u r tu re d zi, lū k , s a g ra u ta s ē k a s u n ak m e ņ u g rē d a s,
A tra u ta s citam , k u r d ū m i a r p u te k ļu m u tu ļie m ja u c a s,
eio M ū ru s u n p a m a tu s sa tric in ā to s a r trljz a r i dižo
N e p tū n s ja u d ra g ā u n p ils ē tu v isu g ā ž g ru v e k ļu k a u d z ē .
J ū n o n a n e ž ē līg ā š e it p ā rē jie m v isie m p a p rie k š u
S tā ja s p ie R ie tu m u v ā rtie m , a r z o b e n u ro k ā n o k u ģ ie m
A ic in a sk a ļi s e v p a līg ā b ied ru s.

65
eis Atskaties, Pallāda ieņem, Trīt6ni]a, cietoksni augsto,
Atmirdzot mākonī spožā, jo baiga ar gorgonu savu.
Drosmi un uzvaras spēku pats Jupiters danajiem gādā, «
Kūda vēl pārējos dievus pret trojiešu ieročiem stāties.
Steidzies nu projām, mans dēls, un izbeidz ar mirkli šo cīņu!
620 Būšu tev klāt un vadīšu droši uz sentēvu slieksni!'
Teica tā viņa un paslēpās pēkšņi nakts biezajā tumsā.
Parādās draudīgas sejas un vareno dievību tēli,
Naidīgi trojiešu tautai.
Tobrīd man likās, ka Īli ja visa jau iegrima liesmās,
625 Sagruva gruvekļu kaudzē līdz pamatiem Neptūna Troja,
It kā kad laukļaudis pūlas, lai lejup no augstajiem kalniem
Nogāztu zaraino osi, kas aizcirsts ar dzelzi un dragāts
Divclrvju sitieniem straujiem; ik brīdi jau trīcošām lapām
Lejup tās nogāzties draud un līgojas, galotnei drebot,
630 Kamēr to pamazām trieciens pēc trieciena pārspēj, līdz beidzot
Ievaidas pēdējo reizi un nogāžas, atrauts no celma.
Lejup es kāpju, un, dievietes vadīts, es soļoju tālāk
Liesmu un naidnieku vidū; griež ceļu man šķēpi un liesmas.
Bet, kad es pārkāpu pāri pār tēvtēvu iemīto slieksni
«35 Senējā namā, tad tēvs mans, ko gribēju vairāk par visiem
Pārnest uz augstajiem kalniem, ko meklēju vairāk par visiem,
Atsakās ilgāk vēl dzīvot, kad sagrauta Troja, un arī
Trlmdnieka galtas ciest līdzi. 'Jūs visi, kam asinis jaunas,
Visi, kam spēki,' viņš saka, 'vēl dabiskā svaigumā turas,
640 Taisieties projām jo drīzi!
Bet, ja to gribētu dievi, lai ilgāk vēl dzīvību velku,
Viņi man glābtu šo māju. Jau pietiek — pārpārēm! — man reizi
Pilsētas sagrāvi redzēt un dzīvam pēc sakāves palikt!
Atstājot šeit mani, ardievas sakiet un pametiet miesu!
045 Pats ar šo roku sev radīšu nāvi. Būs žēlīgs man naidnieks —
Vienīgi bruņas viņš atņems; būs viegli tad palikt bez kapa.
Sen jau es, dievību nīsts, vairs velti tik dzīvību velku,
Sākot ar brīdi, kad mūžīgo tēvs un mirstīgo valdnieks
Raidīja zibeņu vētru un skāra ar uguni mani.'
«50 Teikdams šos vārdus, viņš palika stingri pie lēmuma sava.
Visi turpretī mēs asarās plūstam — gan Kreūsa, sieva,

66
 A s k a n ijs m azais, g a n c iti šai nam ā, la i līd zi a r sev i
V isu s tē v s n e ie g rū ž p o s tā un tīši p a ts n e d o d a s b riesm ās.
V e lti ir viss! V iņ š n e k u s t n o v ie ta s u n p a lie k p ie sa v a .
«55 V ē lre iz es m eto s u z c īņ u u n izm isis m e k lē ju n āv i.
K as m a n v ē l b ija k o d a rīt? K āds ce ļš v ē l u z g lāb ša n o s v estu ?
’V a i g a n tu d o m āji, tē v , k a v a r u s p e r t soli n o m ājas,
A ts tā jis tev i? V a i tie šā m tu te ic i šo s šau sm īg o s v ā rd u s?
J a ja u ir lēm u ši d ie v i n e k o v a irs n o p ils ē ta s d ižās
660 N e a ts tā t p āri, j a ie n ā c is p rā tā te v g rū sto š a i T ro ja i
P ie v ie n o t sev i u n m īļos, ta d v ā r ti ir v a ļā ša i n ā v e i.
T ū d a ļ še it tu v o s ie s P irrs, a r P rla m a asin īm n o trie p ts;
T ēv a m p rie k š a c īm v iņ š n o k ā v a d ē lu , p ie zied o k ļa — tē v u .
V a i g a n tik tā p ē c , ai, v ē līg o m āt, n o šķ ē p ie m u n liesm ām
665 Iz rā v i m an i, la i d z īv o k lī s a v ā s ta rp n a id n ie k u b a rie m
R ed zu A sk ā n iju , tē v u u n K reū su līd zās šiem abiem
Ļ im ušus zem ē u n g rim sta m cits c ita a s iņ u peļķē?
Š ķ ē p u šu rp , v īri, jo p ē d ē jā d ie n a s a u c p ie v e ik to s cīņā!
A tp a k a ļ v e d ie t p ie d a n a jie m m ani! Lai a tk a l n o ja u n a
670 R ed zu es k a u ja s ! B ez a trie b e s v isi m ēs n em irsim šo d ie n !'
A tk a l es z o b e n u jo žu , ta d s a tv e ru v a iro g u sav u ,
P a k a ru k re is a jā ro k ā u n ā r ā n o d z īv o k ļa dodos.
B et te p ie slie k šņ a , lū k , s ie v a m a n a p ķ e ra s tū d a ļ a p ceļiem ,
N e la iž a s v a ļā n o m a n is u n tē v a m sn ie d z m aziņo J ū lu :
675 ’j a ja u tu tīšām ej n ā v ē , ta d a iz ra u j m ū s līdzi p a v isam l
B et, j a tu , k a re iv is bū d am s, v ē l tic i šo Ie ro č u sp ēk am ,
S arg i šo m ā ju v isp irm s! K am a tstā si m aziņ o Jū lu ,
S irm g alv i tē v u u n m ani, k o k ā d re iz tu sa u c i p a r s ie v u ? ’
T e ic o t šos v ā rd u s, tā p ild īja m ā ju a r v aim an ā m sk a ļā m ;
680 P ē k šņ i šai b rīd ī m u m s p a rā d ā s b rīn u m s, k a s n e tic a m s liek as:
P ro ti, k a d a p k a m p ja m J ū lu , p rie k š sk u m u šo v e c ā k u v a ig a
U z ša u ja s liesm a v irs p a k a u ša b ē rn a m ; tā sm a ila jā s m ē lē s
Iz sta ro m ird zo šu gaism u, b e t n e k a ito t, sk a rd a m a v ie g li,
V ija s p a m a ts p ro g ā m m aig ām u n r o tā a p d en iņ iem v iņ a m .
085 S a tra u k ti b ailēs, m ēs d re b ē jā m ab i, ta d liesm ain o s m a tu s
S āk ām ja u d zē st u n u g u n īm sv ē tā m lie t ū d e n i v irsū .
S irm g alv is A n h īss a r p rie c īg u p rā tu ta d p a c ē la ac is
A u g šu p uz z v a ig z n ēm un, s tie p d a m s p re t d eb e sīm ro k a s, tā sau c a:

5*
67
 'J u p lte r, v a re n a is d iev s, j a m irstīg o lū g š a n a s k lau si,
»90 S k a tie n u p a v e r p re t m um s! J a p eln ām a r b ijīb u sav u ,
N e lied z m u m s p alīg u , tē v , u n stip rin i tic īb u m ūsos!'
T ik k o tā sirm g alv is te ic a , te p ēk šņ i a r m ilz īg u tro k sn i
D ā rd ē ja p ē rk o n s p a k re is i u n tu m sā n o d e b e sīm zvaig zn e
Š ā v ā s u z le ju , v ē l v ilk d a m a līdzi se v lie sm a in u sv ītru ,
P āri p ā r n a m u u n a u g s ta jie m ju m tie m m ēs re d zam to slīd o t,
B eidzot, lū k , m irg o jo t spoži, tā p aslēp ā s Id k a ln a m ežā,
N o rā d o t ceļu s; v ē l b rīd i š ī g a ru m ā iz v ilk tā v a g a
R ā d īja g aism u , u n a p k ā rtn ē tā lu sē rs k ū p ē ja g aisā.
U z v a rē ts b eid zo t a r šo, tē v s p a c ē la ac is u z au g šu ,
oo P ie sa u c a m ū žīg o s d ie v u s u n p ie lū d z a b rīn iš ķ o zvaigzni:
'T a g a d v a irs k a v ē k ļu n a v ! K u rp v ad īsit, ie š u ju m s līdzi.
S e n tē v u d ie v i, je l s a r g ie t šo n am u u n m a z d ē lu m anu!
J ū s u j a u b ija šī zīm e! J ū s g ā d ā ja t v ie n m ē r p a r T ro ju !
P ie k ā p jo s, dēls! Bez p r e tr u n a s tū d a ļ es ie šu te v līdzi!'
55 T e ic a tā v iņ š, u n s k a id rā k ik b rīd i m ēs d zird a m c a u r m ū rie m
U g u n i sp ra k šķ a m , k u r d e g o š ā T ro ja m u m s sv e lm i v e ļ v irsū .
'T a g a d tik , m īļais m an s tē v , tu sēsties u z k a m iešiem m an iem !
T ev i e s ņ e m šu uz p lecie m , u n p ū les šīs n e b ū s m a n g rū ta s.
Lai a r š e it n ā k tu k a s n ā k d a m s, m um s a b ie m d ra u d v ie n ā d a s b riesm as,
to K o p īg i tā p ē c i r jā g lā b ja s ab iem . Lai n ā k m a n p ie ro k a s
M az iņ a is J ū ls , la i a ttā lā k s ie v a m um s s e k o p a p ēdām .
V ē rīg i p a tu rie t p rā tā jū s, k alp i, it visu, k o te ik š u :
E jo t n o p ils ē ta s ārā , re d z k a ln u a r s v ē tn īc u sen u ,
A ts tā tu C e re ra s te m p li u n b la k u s tam c ip re s i v e c u ;
is T ēv i a iz b ijīb a s s v ē ta s to ta u p īja g ad iem ja u ilg i.
T ieši š a i v ie tā p a d a ž ā d ie m ce ļie m m ēs s a n ā k sim ko p ā.
Ņ e m tu , tē v , p rie k š m e tu s s v ē to s u n tē v z e m e s p e n ā tu s ro k ā!
Es, lū k , k a s n āc is n o k a u ja s , k u r tik k o k ā a sin is lietas,
N e d rīk s tu s k a rtie s p ie tiem , līd z te k o šu ū d e ņ u v iļņ o s
9 P e ld ē jie s b ū šu .'
T e ic is š o s v ā rd u s, es p a lie c u k a k lu u n s p ē c īg o s p lecus;
P ā rk lā jis d rē b i tie m p ā ri u n d z e lte n o la u v ā d u v irsū ,
U zņ ēm u n a s tu uz sev is. J ū ls m azais, m a n s a tv ē r is ro k u ,
G laužas j o cieši p ie sā n ie m u n s e k o m a n s o lītī sīkā,
■3 S iev a aiz m u g u ra s n ā k . P a tu m šāk ām v ie tā m m ēs ejam ;

68
 T a g a d ja u m ani, k o n e s p ē ja s a tra u k t n e izm estie šķ ēp i
Līdz p a t šim laik am , n e g rā ji, k a s b a rie m v ie n n ā c a p r e t m ani,
B aid īt s ā k v ēsm iņ a k a tra , lie k m a z ā k a is tro k sn is m an d re b ē t
B ailēs ik m irk li p a r b ie d ru u n a rī p a r n a s tu uz p leciem .
730 T u v o jo s es ja u p ils ē ta s v ā rtie m ; m a n lik ās, k a v isu
L aim īg i n o g ā jis ce]u ; te p ēk šņ i m an s k a n ē ja ausīs
S teid zīg i k ā jn ie k u so)l, un, p a v ē ris tu m sā uz p rie k šu
S k alu , tā ie sa u c ā s tē v s: 'B ēdz ā trā k , d ēls, tu v o ja s viņi!
R ed zu es v a iro g u s spožus, m irdz š ķ ē p i u n v a rk a lta s b ru ņ a s!'
735 T ieši šai b rīdī, es n ez in u , k ā d a m a n d ie v īb a ļa u n a
L a u p īja b a ilē s ja u s a tra u k to p rā tu , jo, k a m ē r uz p rie k š u
T ra u c o s bez ce ļa u n n o v irz o s sān is p a sv e ša jā m ielām , —
Š ausm as! — m an , n e la im e s m āk tam , š e it p az u d a K re ū sa p ēk šņ il
V a i m a n to lik te n is ņ ēm a, v a i n o g rie z ā s sānis, v a i g u rs to t
7^0 S aļim a, n ezin u es; tā Izgaisa m ūžam n o sk a ta ;
A g rā k uz v iņ u e s n e v ē rs o s dom ās u n n e a tsk a tījo s,
K a m ē r m ēs n āc ām p ie k a in a , k u r C e re ra i m ite k lis b ija .
B eidzot it v isi m ēs sa n ā c ā m ko p ā, tik v ie n īg i v iņ as
T rū k a s ta rp m um s: t ā p a z u d a b ie d rie m u n dēlam , u n v īra m .
745 Ko g a n n o d ie v ie m u n ļau d īm es n e s ā k u izm isis v ain o t?
K o g a n v ē l b a ig ā k u b ija m an p ie d z īv o t s a g ra u tā T ro jā?
T e ik rie š u p e n ā tu s, d ē lu u n A n h īsu , sirm g a lv i tēv u ,
U z ticu b ie d rie m u n ie le jā dziļā tie m p a slē p tie s liek u .
A p jo z is ie ro č u s spožos, n o ja u n a u z p ils ē tu dodos;
750 A p ņ e m o s cieši n o ja u n a ciest v isu , c a u r d eg o šo T ro ju
A tp a k a ļ d o tie s u n a tk a l n o ja u n a lik t d zīv īb u b riesm ās.
T ū d a ļ uz m ū rie m u n tu m sā š e it p a slē p tie m v ā rtie m , p a k u rie m
Iz n ācis b iju ja u a g rā k , es dodos u n a tp a k a ļ e ju ,
P ētīd am s n o ie to c e ļu p a n a k ti u n v ē ro d a m s acīm .
755 š a u s m a s it v is u r m a n rā d ā s; p a t k lu su m s ir b aism īg s ša i b rīd ī.
M ā ju p es steid zo s — v a r būt, v a r b ū t, k a tu r a tg rie z ā s v iņ a.
T a č u tu r d a n a ji b ija u n p o s tīja v isu šo n am u .
T ū d aļ ja u rijīg ā u g u n s a r v ē ju p a ju m tg a li ā rā
M u tu ļie m v eļas, u n s v e lm a in ā liesm a p r e t d eb esīm ce ļa s.
760 E ju v ē l tālāk , tu r c ie to k sn i re d z u u n P ria m a pili.
F o in ik s u n v iltīg a is U likss, v isd iž ā k ie d a n a ju balsti,
J ū n o n a s sv ē tn īc ā p la š ā s ta rp tu k š a jā m p īlā ru rin d ā m

69
 V ē rīg i la u p īto sarg ā. Š eit sa n e sta s tro jie š u m an tas,
R au tas n o d eg o šiem tem p ļie m , d au d z d a ž ā d u zied o k ļu g ald u ,
K rū k a s v ē l tīrā k ā z e lta u n p ilsē tā ie g ū ta s d rē b e s.
S a tra u k tā s m ātes a r m a z a jie m b ē rn ie m tu r rin d ā s jo g a rā s
S tā v ē ja a p k ā rt.
D rosm e p a t to b rīd m a n ra d ā s; es p a c ē lu b alsi p a tu m su —
K liedzu, k a s k a n ē ja ielas, u n izm isis K re ū s u sau cu ,
O trre iz v ē l sk aļāk , ta d a tk a l, ta d a tk a l, b e t b ija v iss v elti.
K a m ē r es m e k lē ju v iņ u , k ā ā rp rā tā sk rie d a m s p a ielām ,
N e la im e s v a jā tā s tēls, lū k , p aša s K re ū sas ē n a
P a rā d ā s m an ; tās a u g u m s bij dižāks p a r zin ām o stāv u .
A p m u lsu , sac ēlās m ati, b alss p iep eši a p r ā v ā s rīk lē.
V iņ a m a n s a c īja tā u n n o v ē la rū p e s šiem v ā rd ie m :
’K o g a n tas p alīd z tik ilg i te v n o d o tie s b e z p rā ta sk u m jā m ,
M īļais m an s d rau g s? T as n e n ā k bez m ū žīg o d ie v īb u ziņas.
L ik ten is n e b ija lēm is te v K re ū su aizv e st n o T ro jas,
N e b ija a r ī to ļāv is p a ts v a re n a is O lim p a v a ld n ie k s.
P rie k š ā te v trim d a s tā v ilg a : būs jā v a g o b a n g a ln ā jū ra ,
K a m ē r tu n āk si H e s p ē rija s zem ē, k u r lē n īg ā g a itā
L īd iešu T ib ra v e ļ v iļņ u s s ta rp le k n a jā m z e m k o p ju d ru v ā m .
L aim īga d zīv e u n v alsts, p a t sie v a n o v a ld n ie k u nam a,
G a id a t u r te v i. Beidz a s a ra s lie t p a r K re ū su m īļo!
D a rd a n a p ē c te c e esm u u n V e n ē ra s v e d e k la a rī,
T ā p ē c m a n m irm id o n ie šu u n d o lo p u m ite k ļu s lep n o s
N e b ū s le m ts sk atīt, jo n e g rib u v e rg o t tu r g rā jie š u siev ām .
V a re n ā d ie v īb u m ā te g rib p a tu rē t m an i šais k ra sto s.
D zīvo n u laim īgs, b e t d ēlu , m um s ko p īg o , p a tu r i m īļu!'
T e ik u s i to, tā a ts tā ja m an i, k a u t a s a ra s lē ju ,
D audz k o v ē l g rib ēd a m s sa c īt, u n p az u d a d z id ra jā gaisā.
T rīsre iz e s m ēģ in u ro k a s v īt a p k ā rt a p K re ū sa s k aklu,
T rīsre iz e s v e lti to tv ē ru : tē ls slīd ē ja ā rā n o ro k ā m
L īdzīgi v ē sm iņ a i v ie g la i u n līd zīg i s p ā rn o ta m sap n im .
Tā, lū k , es p a v a d u n a k ti u n atg rie ž o s a tk a l p ie b ied rie m .
Š eit, k ā p a r b rīn u m u , re d z u , ir sap lū d is p rie k š ā ja u m ilz īg s
P ā rē jo b ē g u ļu b a rs — g a n m ātes, g an tē v i, g a n ja u n ie ,
N e la im e s v a jā tā cilts, k a s p u lc ē ja s trim d n ie k u gaitām .
V iņ i š e it s a n ā c a k o p ā u n g a ta v i b ija a r m a n tu
800 S e k o t m a n līdzi p a Jū ru , la i v e s tu k u r v e z d a m s e s v iņ u s.
A rī j a u L ucifers cē lā s aiz īd k a ln a g a lo tn e s augstās,
D ie n u se v atv ez d am s līdzi, u n d a n a ji, ie ņ e m o t v ā rtu s,
N o lik a sard zes; u z p a līg u c e rē t v a irs n e s p ē ja T ro ja .
P a c ē lis tē v u uz p lecie m , es g ā ju u n p a slē p o s kalnos.»
 «BET, k a d ja u Ā z ija s v a ls ts un P ria m a ta u ta bez v a in a s
A iz g ā ja b o jā p ē c d ie v īb u p rā ta , k a d īlija lep n ā
K rita u n N e p tū n a T ro ja ja u k ū p ē ja g ru v e š u kaudzē,
D iev i a r zīm ēm m ū s v a d a uz d až ād ām p a sa u le s m alām
s M e k lē t se v a ts tā ta s zem es. 5im n o lū k a m ceļam m ēs k u ģ u s
A n ta n d ra s o stā, n o k u ra s s ā k p a c e ltie s F rīģ ija s Ida,
N e z iņ a s m āk ti, k u rp lik te n is vedīs, k u r v a r ē tu p alik t.
V īru s m ēs p u lcin ām k o p ā. K ad v a s a ra sā k ā s u n A n h īss
P a v ē li d e v a ļa u t lik te n im b u ra s, a r a sa rā m acīs
to Š ķ īro s n o d zim ten es zem es, n o o stām u n lau k iem , k u r k ā d re iz
īlija b ija . Bez d z im te n e s tā lā k n u d o d o s p a jū ru
K o p ā a r b ie d rie m u n dēlu, a r p e n ā tie m , v a re n ie m d ie v ie m .
T ā lu ir M ā v o rta n o v a d s a r p lašiem u n au g līg iem la u k ie m ;
T rā k l to ar, u n b a rd z īg a is L ikurgs t u r v a ld īja k ād reiz,
is T ro ja i tā d ra u d z īg a zem e u n p e n ā ti v ē līg i tro jiem ,
K a m ē r m um s s m a id īja laim e. Š u rp d o d o s u n līk a jā k ra s tā
D ib in u p ilsē tu p irm o , š e it s tā jie s p r e t lik te ņ a gribu,
S au cu p a r E n eād iem šo p ilsē tu s a v ē jo v ā rd ā .
M ām u ļai, D iones m eitai, e s z ie d o ju to re iz u n d ie v ie m —
2o C eļam ās p ilsē ta s sa rg ie m , b e t d e b e su v a ld n ie k a m p aša m
N o k ā v u p ie k ra s te s m a lā u n z ie d o ju b a r o tu v ērsi.
B lak u s tu r b ija k ā d s p ak a ln s, tā v irs o tn e s b ieza jo s k rū m o s
K izili a u g a u n m irtes, d au d z z a ra in u a tv a š u laižot.
P ie g ā jis tu v ā k p ie m eža, es g rib ē ju iz ra u t n o zem es
25 A tv a s i zaļu, lai z ied o k li se g tu a r b ie z a jie m zariem ;

73
 D ra u sm īg u b rīn u m u tū d a ļ es redzu, k a s n e tic a m s liek as;
T ik k o k ā Izv elk u ā r ā n o zem es še it a tv a s i p irm o ,
A tc ē rto t sak n es, te a sin s p il m eln ā n o iz ra u tā stu m b ra,
A p g ā n o t zem i a r p ū žņ iem . T ad p ie p e ši le d a in a s trīsas
30 R o k as u n k ā ja s m an k r a ta u n asinis s tin g st m a n aiz šau sm ām ;
O trre iz v ē l a tv a si citu , j o šm augu, es m ē ģ in u izrau t,
G rib ē d am s Izp ētīt to, k a s īsti šai b rīn u m ā slē p ja s;
A rī v ē l o trre iz no o tra s p lū st asinis m e ln ā s n o m izas.
A p s v ē rd a m s v isu to p rā tā , e s p ielū d zu tu rie n e s nim fas,
35 P ie sa u c u G rā d īv a tē v u , k a s g e tie šu tīru m u s sarg ā,
G rie z t m u m s p a r la b u šos d ra u d u s u n m a z in ā t s a jū tu b aigo.
Bet, k a d p ie a tv a se s tre š ā s es ķ e ro s a r lie lā k u sp aru ,
A ts p ē rie s s tin g ri a r c e ļie m p re t zem i — v a i s tā s tīt je b la b ā k
P ā rtra u k t šo stāstu ? — , te p ē k šņ i n o p a k a ln a a p a k ša s p a ša s
40 D zird u es v a id ie n u s žēlus, u n atb ild e š ā d a s k a n ausīs:
'V a i, m an ! Kam, E n ej, tu plosi š e it m ani? J e l m iru šo s a u d z ē t
B ijīg ās ro k a s se v a p g ā n īt sarg ies! Es u z a u g u T ro jā,
A rī te v n e b iju sv ešs. Šīs asin is n e p lū st n o k o k a.
Bēdz n o šīs b riesm īg ās zem es! Bēdz p ro jā m n o rijīg ā k ra sta !
45 Zini, e s P o lid o rs esm u! Š eit c a u ru rb jo t g u ld īja m an i
M e ta m ie šķ ē p i u n iz a u g a v ē lā k p a r a tv a sē m sm ailām .'
D iv k ā rša s b ailes ša i m irk lī m an p ā rņ ē m a sa tra u k to s p rā tu s :
A p m u lsu , sa c ē lā s m ati, b alss p ie p e ši a p rā v ā s rīk lē .
N e la im e s v a jā ta is P riam s, k a d tic īb a ie ro č ie m zuda,
šo R ed zēd am s sk aid ri, k a n a id n ie k u b a ri ja u p ilsē tu ielenc,
T rā ķ ija s v a ld n ie k a m s lē p u P o lid o ru a u d z in ā t sū ta,
A tv e z d a m s k o p ā a r d ē lu ta m lie lā k u v a iru m u zelta.
T as n u , k a d s a b ru k a T ro ja u n izgaisa la im īg ā s d ien as,
S e k o ja A g a m e m n č n a m u n u z v a ru g u v u š ie m šķ ēp iem .
55 A izm irsis k a u n u u n g o d u , v iņ š n o k ā v a P ria m a dēlu,
S a g rā b a z e ltu a r v a ru . K o n e lie c tu m irstīg ie m ļaudīm ,
N e k rie tn ā z e ltk ā re, d a rīt? K ad b ailes m a n a ts tā ja k au lu s,
D ie v išķ ā s b rīn u m a zīm es p a p rie k š u es p a s tā s tu tēv am ,
V ē lē tie m v a d o ņ ie m v ē lā k u n v a ic ā ju , k ā d s ir to lēm um s.
<>o V isiem ir v ie n ā d a s d o m as: b ē g t tā lā k n o n e k rie tn ā s zem es,
A ts tā t to v ie tu , k u r a p la u p a viesus, u u d o tie s p a v ējam .
A p b e d īt tū d a ļ P o lid o ru steid za m u n p a k a ln u au g stu

74
 Kapvietā uzmetam viņam; stāv ziedokļi pazemes ēnām,
Sēru saitēm tie vīti un greznoti cipresēm tumšām,
«5 Trojietes vaļējiem matiem, kā paražas prasa, tiem apkārt.
Krūkas ar remdenu pienu mēs atnesam viņam uz kapa,
Bļodas ar asinīm svētām un glabājam dvēseli kapā;
Šķiroties pēdējo reizi jo skaļi vēl saucam tā vārdu.
Bet, kad jau atkal mēs paļauties varam uz viļņiem, kad vēji
70 Sola mums braucienu rāmu un dienvidus šalkdams sauc selgā,
Biedri no jauna velk kuģus uz jūru un pulcējas krastā.
Izbraucam ārā no ostas; slīd garām mums pilsētas, zemes.
Rēgojas jūrā starp viļņiem virs līmeņa zeme jo svēta,
Nēreidu mātei tā mīļa un Neptūnam Aigeja jūrā;
75 Vēlīgais stopnesis salu, kas klejoja apkārt pa jūru,
Saistīja vidū starp Mikonas kalniem un Giaru augsto,
Iespēju dodams tai stāvēt uz vietas un viesuļiem spītēt.
Turp nu es dodos, un mierīgā ostā mūs gurušos uzņem.
Kāpuši krastā, mēs bijīgi sveicam Ap611ona mītni.
«o Valdīja Anijs šai salā un arī vēl kalpoja Foibam.
Laurzari svētie tam vīti ap vaigiem un priestera saites;
Pretī viņš nāk un Anhīsu atzīst par agrāko draugu.
Rokas cits citam mēs draudzīgi spiežam un ejam tā namā.
Ceļus es svētnīcā loku, kas celta no akmeņiem seniem:
85 'Pavardu savu man, Timbrieti, dod! Dod gurušiem māju,
Pēctečus, pilsētu stipru! Jel Trojai glāb Pergamu jauno,
Atliekas tās, ko saudzēja grāji un Ahillejs īgnais!
Kam lai mēs klausām? Kur liksi mums iet? Kur dibināt mītni?
Zīmi, tēv, parādi kādu, mums apgaismo nākotnes ceļusl'
«o Tikko kā biju to teicis, man likās, viss ietrīsas pēkšņi:
Svētnīcas slieksnis, Ap611ona laurs, kalns arī visapkārt
Līgoties sāka, drīz atvērās templis, un trijkājis māva.
Bijībā metāmies zemē, un ausīs mums skanēja vārdi:
'Rūdītie Dardana dēli! Tā zeme, kur dzīvoja senāk
«5 Tēvi un sentēvi jūsu, jūs visus, kas spējuši glābties,
Atpakaļ ņems savā klēpī. Tik meklējiet agrāko māti!
Valdīs šeit Eneja nams pār pārējām pasaules tautām,
Arī tā dēli un pēcteči visi, kas celsies no viņiem.'
Teica tā Foibs, un gavilēt sāka it visi jo skaļi.
ioo Visi nu vaicā un p ētī, kur atrast tos mūrus, kurp tagad
Aicina trimdnlekus Foibs, uz kurieni atgriezties pavēl. *
Atminot senlaiku teiksmas par diždarbu vīriem, tēvs saka:
'Vīri, nu uzklausiet mani, lai zinātu cerību savu!
Jūrā starp viļņiem ir Krēta, Jupitera varenā sala,
105 īdkalns tur paceļas augstu, tur šūpulis mūsējo ciltij.
Ļaudis tur dzīvo simt pilsētās lielās, jo varenās valstīs.
Vecākais priekštecis Teikrs, ja dzirdētie nostāsti neviļ,
Izkāpa malā no turienes tieši pie Roitēja krasta,
Izraugot valstij šo vietu. Vēl nebija īlijas toreiz,
110 Pergamas mūru; tad ļaudis mīt lejās; no Krētas ir Māte,
Kibela apstrādātāja, koribantu cimbalu troksnis,
īdkalna birzs un solījums klusēt par paražām svētām,
Arī lauvpāris tur, kas dievietes divričos jūgti.
Tāpēc lai dodamies turp, uz kurieni dievi mūs vada!
ii5 Ziedosim vējiem un dosimies tālāk uz knosiešu valsti!
Tālu nav jābrauc līdz tai. Kaut Jupiters būtu mums vēlīgs!
Nostāsies trešajā dienā šī flote pie krētiešu krastiem/
Teicis, pie ziedokļiem dieviem viņš pelnītos upurus ziedo:
Neptūnam vērsi, tev arī, ai, Apollon diženais, vērsi,
i ^ū Viesulim jērīti melnu, bet vēlīgiem Zefīriem baltu.
Izplatās baumas, ka nogāzts no troņa un padzīts no
Zemes vadonis īdomenējs, ka pamesti Krētsalas krasti,
Brīvas no naidnieka mājas un dzīvokļi atstāti tukši.
Atstājam tūdaļ Ortigijas ostu un dodamies jūrā
1^5 Bakhiskai Naksai, tās kalniem un Donūsas zālainām pļavām,
Mirdzošai Paral, Olčaral garām un izsētām viļņos
Kiklādām, braucam caur bangām gar vairākām vētrainām
salām.
Sacenšas ļaudis uz kuģiem ar dažādiem saucieniem skaļiem.
Skubina biedri, lai steidzam uz Krētu, kur mituši senči.
130 Pūzdams no muguras puses, vējš braucējus vada uz priekšu,
Kamēr mēs nonākam beidzot pie kūrētu senajiem krastiem.
Steidzīgi sāku šeit celt man vēlamās pilsētas sienas,
To par Pergāmeju saucu, bet tautai, kas līksma par vārdu,
Pavēlu pavardus mīlēt un namiem celt cietoksni apkārt.
135 Kuģi gandrīz jau it visi uz sausuma izvilkti bija;

76
 J a u n ie š i s v in ē ja k ā z a s u n s trā d ā ja p ie š ķ irto s lau k o s.
S p rie d u es tie su u n p ie š ķ īru m ā ja s; te ļa u d īm u n k o k iem ,
S ēju m ie m la u k ā p a r s o d u n o p u v e k ļie m In d ē tā g aisa
U z b ru k a p o stīg ais m ēris, k a s p lo sījā s v e s e lu g ad u .
140 A ts tā ja d zīv īb u m īļo n o m ū sē jie m d au d z i v a i v ā rg a ,
S lim o jo t ilgi, u n S īrlja tv e ic ē d rīz iz g ru z d a lau k i.
S a k a lta zāle, u n n īk sto šā s d ru v a s m ū s a tte ic ā s b aro t.
A tk a l e s k a v ē jo s d o m ās p ie F oiba O rtig lja s salā,
T ē v s m a n p a j ū r u lie k d o tie s u n v ē līb u iz lū g t n o d iev a,
145 V a ic ā t p a r to, k a d c ie ša n a s beigsies, n o k u rie n e s īsti
G rū tīb ā s p a līg u g a id īt, u z k u rie n i c e ļā m u m s d oties.
B ija ja u n ak ts, u n d z īv īb a i k a tra i m ie g s n ā c a v irs zem es.
P ē k šņ i m an likās, k a tie ši p rie k š acīm , v ē l d u so t m an m ieg ā,
P a rā d ā s d ie v īb u tē li u n F rīģ ija s p e n ā tl s v ē tie ,
īso K u ru s n o d eg o šā s T ro ja s es p a s p ē ju p a ņ e m t se v līdzi;
M irg o ja tēli š e it b rīn iš ķ ā g aism ā, k a d a p a ļa is m ēness
S p īd ē ja ista b ā m a n ā p a lo g iem , k a s iz la u z ti sien ā.
V iņ i m a n s a c īja tā u n n o v ē la rū p e s šie m v ā rd ie m :
'K o, uz O rtig iju n ā k o t, te v A p o llo n s s a c ījis būtu,
155 A tk lā j v iņ š še it u n s ū ta m ū s šu rp p ie te v is š a i nam ā.
L iesm o jo t T ro ja i, m ēs s e k o jā m te v u n k a u jā s jo sīv ās
V a d ījā m tev i, p a b a n g ā m a r k u ģ ie m m ēs n ā c ā m te v līdzi,
T ā p ē c m ēs p ē c te č u s ta v u s līdz d e b e su z v a ig z n ājiem
celsim ,
D o dam i p ilsē ta i v a ru . T u g a ta v o v a re n ie m v īrie m
160 V a re n a s sie n a s u n n e b a id ie s a rī n o ilg ā k a s trim d as.
T o m ē r te v jā m a in a v ie ta . N a v D ē lletis p a d o m u dev is
S tā tie s šais k ra sto s v a i A p o llo n s licis te v ap m esties K rē tā.
V ie ta ir tā lu — to g r ā ji m ēdz d ē v ē t H e s p ē rija s v ā rd ā — ,
S e n la ik u zem e, a r a u g līb u sa v u u n Ie ro č ie m stip ra,
165 E n o tru v īri t u r m ita ; b e t ta g a d , k ā stā sta , s ā k ja u n ie
D ē v ē t šo zem i p ē c v a d o ņ a s a v a Itā lija s v ā rd ā :
Z em es šīs lem tas ir m um s. N o š e jie n e s iz n ā c a D ardans,
A rī tē v s J a s ijs — tie tro jie š u saim ei ir v e c ā k ie sen či.
M u d īg i ce lie s u n s tā s ti a r p rie k u to sirm a ja m tēvam !
170 Š a u b u v a irs n av ! Lai K o ritu m ek lē u n a u s o n u zem i!
V a re n a is J u p ite rs lie d z te v a p s trā d ā t la u k u s p ie D ik tēs!'

77
 S a tra u k ts p a r re d z e tie m te ļie m u n p ā rs te ig ts p a r d ie v īb u
ču k stiem , —
N e b ija sa p n is tas tu k šs, b e t p a z in u s k a id ri to v aib stu s,
R ed zē ju s a ite s to m a to s u n a rī to s e ja s k ā dzīviem ,
175 P ie p eši le d a in i s v ie d ri m a n p lū d a p a lo c e k ļie m visiem , —
Lecu n o g u ļv ie ta s sav a s, la i stie p tu a r lū g ša n ā m tū d a ļ
R okas p r e t d eb esīm a u g š u p u n p a v a rd ā ie lie tu v īn u ,
N e m a iso t ū d e n i k lāt. N u p rie c īg s, k a d z ie d o jis viņiem ,
S teid zo s to p az iņ o t tē v a m u n izstāstu v isu p ē c k ā rta s .
100 Izcelsm e n e s k a id ra e so t u n p rie k š te č i d iv i, v iņ š atzīst,
T āp ē c, lū k , k ļū d ījie s a tk a l p a r s e n tē v u d z im te n e s v ie tu .
S ā k a v iņ š stā stīt: ’M a n s dēls, d au d z c ie tu ša is Ilija s likstās,
V ie n īg i K a sa n d ra š ā d u m a n n elaim i p a re d z ē t ņēm ās!
A tc e ro s ta g a d — to v isu tā m ū sē jo dzim u m am p au d a,
185 Bieži H e sp ē riju m in o t u n bieži v ie n itā ļu v alstis.
Bet v a i k a s tic ē ja tam , k a to m ē r H e sp ē rlja s k ra s to s
N o k ļū s re iz teik ri? K o ie te k m ē t to re iz šī p a re ģ e spēja?
F o ib am la i k lau sām , la i s e k o ja m tū d a ļ tā m ā jie n ie m k rie tn ie m !'
T e ic a tā A n h īss; m ēs k la u sā m it visi a r p rie k u tā v ā rd ie m .
ioo A ts tā ja m a r ī šo v ie tu , — tik daži v ē l p a lik a K rē tā — ,
U z v elk am b u ra s u n d o d a m ie s j ū r ā a r d o b a jie m k u ģ iem .
Bet, k a d ja u k u ģ i b ij a tk lā tā jū r ā u n n e b ija a p k ā rt
R ed zam a zem e, it v is u r tik debess, it v is u r tik jū ra ,
P ēk šņ i m a n tieši v irs g a lv a s zils m āk o n is sa v e lk a s ko p ā,
105 A tn e sd a m s n a k ti u n v ē tru , u n tu m sā n u sa c ē lā s v iļņ i.
O rk ā n i s tra u ji ja u b rā ž a s p a jū ru , u n d ra u sm īg a s b an g a s
S aslien as a p k ā rt; tā s m ē tā m ū s tā lu p a a tv a rie m plašiem ;
M ā k o ņ i aizsed z m u m s d ie n u , n a k ts m itrā k lā j d e b e si d zid ro ;
Š ķ eld am as m āk o ņ u s tu m šo s, s ā k la istītie s z ib e ņ u sv ītra s.
200 Z a u d ē jo t ceļu , m ēs k līsta m b e z m ē rķ a p a a k la jie m v iļņ ie m .
P a lin ū rs p a ts ja u s ā k a tz īt, k a d ie n u u n n a k ti v a irs n esp ē j
D eb esīs a tš ķ irt, k a aizm irsis c e ļu sta rp v iļņ ie m u n b an g ām .
A k la jā tu m s ā p a tie si trīs n e d ro ša s d ie n a s p ē c k ā rta s
K līstam p a jū r u u n a r ī tik p a t v ē l n a k tis b ez zvaigznēm .
205 T ik a i v ē l c e tu rtā d ie n ā m u m s p irm o reiz p a rā d ā s zem e,
T ā lu m ā a tv e ra s k aln i, k u r m u tu ļie m p a c e ļa s d ū m i.
S alo k ām b u ra s u n s a tv e ra m airu s, u n jū r n ie k i tū d aļ,

78
 T ra u k d a m ie s ste ig ā , s ā k jū r u k u lt p u tā s u n v a g a s d zīt zilgm ē.
G lāb ies no v iļņ ie m , v isp irm s e s p a tv e ro s S tro fād u k ra sto s .
210 A tro d a s S tro fād u sa la s, k a s g u v u ša s g r ā jls k u v ā rd u ,
L ie la jā J o n ija s jū r ā . R od m ītn i tu r K e la in o ja u n ā
K o p ā a r h a rp ijā m citām , p ē c tam k a d tā m F īn e ja n a m ā
A iz v ē rā s d u rv is u n b a ilē s tā s p a m e ta b iju š ā s d zīres.
L ielāk u b riesm o ņ u n a v v a irs p a r v iņ ām , n a v ļa u n ā k a c ita
2 is L āsta u n d ie v īb a s so d a, k a s S tiksas ū d e ņ o s ro d a s.
J a u n a v u s e ja s šiem p u tn ie m , p lū s t ā r ā n o v ē d e ra v iņ ām
P re tišķ īg s šķ id ru m s, b e t ro k a s dzelzs n a g ie m , u n b ā la s tā m se ja s
V ie n m ē r aiz b ad a.
P ie d zīti m alā šais k ra sto s , m ēs iz k ā p ā m o stā; te p ē k šņ i
220 Ie ra u g ā m š u r u n t u r k līs ta m p a la u k ie m d au d z v ē rš u jo tre k n u ,
M ež k azu cilti, k a s g a n ā s p a zā la in ām p ļa v ā m bez sa rg a .
M e ta m ie s v irsū a r š ķ ē p u u n d ie v u s a r Z e v tē v u p a šu
G u v u m ā d a lītie s sa u c a m , b e t iz lie k tā k ra s tā p ie jū ra s
S ace ļa m a tg u ltn e s d z īrē m u n ie tu ra m m a ltīti tre k n u .
225 P ēk šņ i a r d ra u s m īg u tro k s n i n o k lin ša in ie m k a ln ie m u z le ju
H a rp ija s m e ta s u n v ē c in a s p ā rn u s a r m ilz īg u tro k sn i,
Ē d ien u s a izrau j u n a p g ā n a v isu , k a s p a lic is p ā ri;
A p k ā rtn e i n e ja u k i sm ird o t, s k a n g rie z īg ā s h a r p iju b alsis.
T ū d a ļ m ēs a ttā lā le jā , zem izd o b tas k lin ts ra d z e s segas, —
230 K o k i m ū s s lē p a v is a p k ā r t u n a rī to b a ism īg ā ē n a —
R īk o ja m d zīre s n o ja u n a u n zied o k ļo s u g u n i k u ra m .
A tk a l n o d ažād ām p u sēm , n o p ašām v istu m šā k ā m m ītn ē m
S alaižas p u tn i a r tro k s n i, p re t ē d ie n ie m n a g u s stie p j līkos,
A p g ā n a v isus, to s s k a r o t a r m u ti. T a d p a v ē lu b ie d rie m
235 Ie ro č u s tv e r t u n c īn iņ u s ā k t a r n e g a n to cilti.
V iņ i t ā d ara, k ā lik u : tie sa k ā rto m e tam o s šķ ēp u s,
K lā jo t a r zāli, slē p j v a iro g u s a rī, lai n e v a r to s re d zēt.
T ik k o k ā, m e to tie s le ju p , to k lie d z ie n i s k a n ē ja k ra s tā ,
M isēn s a r ta u ri n o s a r g v ie ta s a u g stā s d o d p ā rē jie m zīm i.
240 B ied ri b rū k h a rp ijā m v irs ū — k a s n e p a ra s ts b ija šī cīņ a! —
C en zd a m ie s rie b īg o s p u tn u s a r z o b e n u p ie p e ši p ā rs te ig t.
T o m ēr n e sp alv u , n e m ie su tiem ie ro č i n e s p ē ja b o jā t;
Ā tri p ē c trie c ie n a d o tā tie aizla id ā s a tk a l p a g aisu ,
A ts tā jo t p re tīg a s p ē d a s u n p u sē stu b a rīb u galdos.

79
245 N o sē d ā s tū d a ļ p ē c ta m u z k lln tsg a la K e la ln o v ie n a ,
Ļ au n u m u p a re ģ o tā ja , u n d v e s a n o k rū ts m u m s šos v ā rd u s: ,
'K a ru jū s g rib a t p a t s ā k t p a r ap k a u tie m v ē rš ie m u n bu ļļiem ,
L āo m e d d n tiešu v īri, p r e t h a rp ijā m n ā k d a m i cīņ ā.
V ē la tie s p a d z īt m ū s v is a s n o zem es b ez v a in a s k a u t kādas?
2'">o V ē rīg i p a tu rie t sird ī u n u z k la u s ie t v ā rd u s, k o teik šu :
F o lb am v is v a re n a is tē v s, Foibs, v ē stīd am s tā lā k , m an teica,
T ag a d to a tk lā ju ju m s, es v e c ā k ā fū rija esm u!
Itā ļu zem i jū s v ē la tie s s a s n ie g t un, p ie s a u c o t v ē ju s,
N ā k sit p ie itā ļu k ra s tie m u n v a rē s it ie b ra u k t p a t ostā.
255 T o m ēr v ē l n e a p jo z t m ū rie m ju m s d ā v ā to p ils ē tu tik m ēr,
K am ēr s īv s b a rīb a s trū k u m s u n h a r p iju a trie b e s lāsti
P ie sp ied īs s a g ra u z t a r ž o k ļiem jū s g a ld u s u n a p ē st tos k ā ri.'
T e ic a tā v iņ a, u n a iz n e sa sp ā rn i to tū d a ļ u z m ežu.
B ied riem aiz p iep ešā m b a llē m n u sa stin g a a sin is dzīslās.
200 D ro sm e d rīz sa šļu k a v isiem , tie n e v a irs a r ie ro č ie m ro k ā,
Bet g a n a r v eltēm u n lū g ša n ā m m ie ru se v iz lū g tie s v ēlas,
V a i tās, v ie n a lg a , ir d ie v e s, v a i ļa u n i u n rie b īg i p u tn i.
T ū d a ļ A n h īss, m an s tē v s, s tie p j ro k a s uz a u g š u p ie k ra sta ,
P ie sa u c v is v a re n o s d ie v u s u n n o te ic tiem p e ln ītā s v eltes:
265 'D ie v i, je l n o v ē rsie t d ra u d u s! M ūs p a s a rg ie t, d iev i, n o ļau n a!
Ž ēlīgi e s ie t u n b ijīg o s sa u d z ie tl' T ad p a v ē l v iņ š tū d a ļ
A tra is īt v irv i n o k ra s ta u n v a ļā la ist s a tītā s b u ra s.
D ie n v id u v ē ji p leš b u ra s. M ēs dodam ies, p u to jo t v iļņ iem ,
T ā lā k ā ce ļā , k u rp a ic in a v ē ji u n s tū rn ie k i v a d a .
270 M e ž a in ā Z a k in ta s s a la a iz v iļņ ie m d rīz re d z a m a k ļu v a ,
Sam e, D ū lih ija a rī u n š ķ a u tn a in ā s N ē rita k lin tis,
P a b ra u c a m g a rā m g a r Ita k a s ra d zēm u n L ā e rta v alsti,
N o lā d a m v isi šo zem i, k u r u zau d zis c ie tsird is U likss.
P a rā d ā s d rīz i m um s L eik ā ta k aln s, a r m ā k o ņ ie m k lātais,
275 S ask atām s a rī ja u tā lē lr A p o llo n s, jū rn ie k ie m b aig ais.
G u ru ši d o d a m ie s tu rp u n n ā k a m p ie p ilsē ta s m azas;
E n k u rs n o p rie k š g a la k rīt, u n k u ģ i s tā v o stā p ie k ra sta ,
Bet, k a d ja u b eid zo t it v is i še it iz k ā p ja m cietz em es k ra stā ,
T ū d aļ, J u p ite ra m n e so t uz d eg o šiem z ie d o k ļie m v eltes,
2<>o S la v en o s A k ti j a k ra sto s m ēs īlija s sa c īk ste s sv in am .
B iedri šeit, a tv e lk o t d rē b e s u n ķ e rm e n i ziežo t a r eļļu,

80
 C īn ās k ā d zim ten ē sa v ā ; s ird s s a jū t tie m p rie k u , k a d au d zām
A rģ ie š u p ilsē tā m g a rā m tie b ēg u ši n a id n ie k a m c a u ri.
S au le p a ta m ja u , v e ld a m ā s a p k ā rt, b eid z d iž e n o gad u ;
J85 A rī d rīz le d a in ā ziem a s ā k g ru m b u ļo t v iļņ u s a r v ē jiem .
V a iro g u , s e g tu a r v a ru , re iz v a r e n ā A b a n ta n estu ,
S itu p ie ie e ja s d u rv īm u n ra k s tu šo p a n tu ta m v irsū :
'E n e js šo v a iro g u zied o n o d a n a jle m , u z v a rā s d ižiem .'
A ts tā t it v isiem es lie k u n u o stu u n sē s tie s p ie Irk ļiem .
200 B ied ri a r ste ig u s ā k Irtie s p a v iļņ ie m u n v a g a s v ilk t jū rā .
D rīzi m ē s p a b ra u c a m g a rā m g a r a u g sta jie m fa iā k u k aln iem ,
S līd am g a r E p eiras k ra s tie m u n n ā k a m H āO nijas ostā,
P ie n ā k a m b eid zo t it v isi p ie B ūtrotas, p ilsē ta s au g stās.
D rīzi v ie n dzird am ša i p ils ē tā b au m as, k o g rū ti p a t tic ē t:
295 H elen s, P ria m a dēls, p a r g rā jie š u p ilsē tā m v ald o t,
A rī A Jā k īd a P irra ta s s ie v u u n sc e p te ri g u v is,
D zim ten es v īra m p a r s ie v u A n d r6 m a h e p ie š ķ irta o trre iz .
B rīn u m s m an b ija ; e s s a ju tu sird ī jo k a islīg a s ilg as
R u n ā t a r H e le n u p a šu u n d z ird ē t tā b rīn iš ķ ā s g aitas.
300 P ro jā m ja u e ju no ostas, še it a tstā d a m s k u ģ u s u n k ra stu ,
Te, lū k , es redzu, Kā s ē ru v e lte s u n p ie m iņ a s b alv a s
P ilsē ta s n o m a le s b irzīs p ie sv e šā s S im 6 e n ta s v iļņ ie m
H e k to ra p e ln ie m A n d r6 m a h e n e sa u n p a z e m e s d ie v u s
S a u c a p ie k ap a , p ie tu k ša , k o cēla n o v e lē n ā m zaļām ,
305 B lak u s tam zied o k ļu s d iv u s, k u r lija tās a sa ra s gaužās.
Ie ra u g o t p ie n ā k a m m a n i u n tro jie š u iero b o s tē rp tu ,
A p m u ls t k ā ā r p rā tā v iņ a ; p a r b rīn u m u s a tra u k ta lielo,
S tin g st t ā aiz bailēm , m ū s red zo t, u n a ts tā ja siltu m s tā s k a u lu s.
S aļim st tā zem ē bez s p ē k a u n tik a i p ē c b rīž a s ā k ru n ā t:
310 'V a i ta d p a tie si tu tas? V a i n ā c tu p ie m a n is a r vēsti,
D ie v ie te s dēls? V a i tu dzīvs? J a a tstā jis v ē līg o gaism u,
K u r ta d ir H e k to rs? ' T o te ic o t, ta i a sa ra s p lū d a, un birzi
P ild īja v a im a n ā m sk a ļā m . T ik m az k o e s s a tra u k ta i teicu ;
A p ju c is sto stītie s sā k u , tik re tu m is Izm etu v ā rd u :
315 'E sm u g a n dzīvsl B et d zīv īb u v e lk u , d a u d z g rū tīb u ciezdam s.
N e ša u b ie s to m ēr! T u re d zi, es dzīvs!
V a l te v , tu H e k to ra s ie v a i K āds lik te n is p ie m e k lē tev i,
Z a u d ē jo t m īļo to v īru ) V a i b ija te v la im īg a s d ien as,

81
 T ād as, k a s c ie n īg a s tev is? J e b esi tik d ra u g a ļa P irram ?’
320 P a v e ro t s k a tu p r e t zem i, t ā s a c īja p a k lu s ā b alsī:
'L aim īg a esi tu v ie n a n o v isām , ai, P rla m a m eita!
V iņ a p ie n a id n ie k a k a p a , p ie a u g s ta jā m Illja s sien ām
A iz g ā ja n āv ē ! N a v lik te n is ta v s a r k a u liņ ie m izšķirts!
G ū stā te v n e b ija d a līt a r u z v a ra s g u v ē ju g u ltu !
325 A iz v e d a m an i p a d a ž ā d ā m jū rā m , k a d n o d e g a T ro ja;
L e p n a ja m n elg ām , lūk, P irram , es v e rd z e n e b iju u n v iņ am
V e rd z īb ā d z e m d ē ju a rī. P irrs v ē lā k , H e rm io n i m īlot,
L ēdas m azm e itu k ošo, ta i sek o d a m s līdzi u z S p artu ,
A td e v a H e le n am m ani, lū k , v e rd z e n i v e rg a m p a r siev u .
330 P ēk šņ i ta d O rests, jo m īlē ja k a rs ti tam la u p īto siev u ,
A trie b e s fū riju a p m ā ts u n sp ē c īg a s k a is līb a s v a rā ,
U z b rū k tam slēp u u n g āž to p ie tēv ze m es z ie d o k ļu k ā p n ē m .
P ēc N e o p tč le m a n ā v e s t ā a ts tā tā n o v a d a d a ļu
Ie m a n to H elen s, k a s d e v a šim n o v a d a m H ā o n a v ā rd u —
335 T ro jie tis b ija šis H ā o n s — u n a rī H ā 6 n lja i v isai,
P e rg a m a s c ieto k sn i c ē la u n k a ln g a lā Illja s p ili.
Bet k a s te v rā d īja ceļu? V a i v ē ji v a i lik te n is v ēlīgs?
J e b v a r b ū t a rī k ā d s d ie v s š u rp n e ja u š i a td z in is tevi?
Ko n u ta v s A sk a n ijs d a ra ? V a i dzīvs v ē l p a tla b a n u n elpo?
340 j a s , k o te v T r o j ā . . .
V a i j a u š a i zēn ā v a r n o m a n īt rū p e s p a r z a u d ē to m āti?
T ač u ta m v īriš ķ u d ro sm i u n s e n tē v u tik u m u s k rie tn u s
M o d in a s ird ī p a ts v a ro n is E n ejs u n tē v b rā lis H e k to rs!'
T e ic a A n d r6 m a h e tā u n , a ts k a n o t v a im a n ā m skaļām ,
345 V e ltīg i a s a ra s lē ja . T e p ē k š ņ i n o p ilsētas p u s e s
P a rā d ā s P riam īd s H e le n s u n v a irā k i v īri a r v iņ u .
T ū d aļ v iņ š s a v ē jo s p a z īst u n p rie c īg s tos ie lū d z p ie sevis;
A s a ru s tra u m e s p ē c v ā r d a ik k a tra p lū st v iņ a m p ā r v aig iem .
E ju uz p rie k š u — lū k , n e lie lā T ro ja , lū k , P e rg a m a arī,
350 Līdzīgi d iž a ja i celta, lū k , s tra u tiņ š , k o d ē v ē p a r K santu,
S ausais, u n lieco s p ie R ie tu m u v ā rtie m u n s k ū p s tu to sliek sn i.
L aim īgi a r ī ir p ā r ē jie te ik ri p a r d ra u d z īg o m ītn i.
P la ša jā s k o lo n n u te lp ā s p a ts v a d o n is p ie ņ ē m a v iņ u s:
K alpi sn ie d z p ag a lm a v id ū tie m v īn u b a k h lsk o s kausos,
355 Ē d ien u s m ird zo šo s tra u k o s u n ro k ā tu r u p u ru bļodas.

82
 P a g ā ja d ien a, aiz v iņ a s v ē l o tra ; m ū s a ic in a vēsm as
B u ras v ilk t m a stā u n p ie p ū š tā s p iln a s a r v ē līg u v ē ju .
E ju p ie p a re ģ a e s u n v a ic ā ju v iņ a m šiem v ā rd ie m :
'T ro jie ti, n ā k o tn e s p a u d ē j, tu zini Ap611ona g rib u ,
360 T rijk ā ju s , K la rle ša la u ru s, tu p az īsti d e b e sīs zvaigznes,
S p ā rn o to v a lo d u n o ja u t, to la iša n ā s iz sk a id ro zīm es,
A tb ild i d ro ši — m a n tu rp m ā k o g a itu ja u n o te ic a sk a id ri
O rā k u ls v ēlīg s, u n m ū žīg ie v isi v ē l p a d o m u d e v a
D o ties u z itā ļu zem i u n ie g ū t se v tā lā k a s zem es;
365 K elain o , h a r p ija ļa u n ā , ja u p a re ģ o n e la im i ja u n u ,
Š au sm as n e iz sa k ā m a s u n d ie v īb u d usm as, v ē l, beidzot,
D ra u sm īg u b a d u — k ā a tv a ir īt d rīz ā k m a n v isa s šīs b riesm as?
K o v ē l es v a rē tu d a rīt, la i p a ie tu se c e n šīs lik stas?'
Z ied o še it H e le n s v isp irm s p ē c p a ra ž a s v ē rs ē n u s ja u n u s ,
370 D iev u v ē līb u lūdz u n tū d a ļ n o s v ē tītā s g a lv a s
A tra is a sa ite s it v isas, ta d , s a tv ē ris m a n i aiz ro k a s,
V a d a, ai, Foib, uz s v ē tn īc u ta v u , k a u t b a ilē s es d re b u .
B eidzot n o d ie v išķ ā m lū p ā m tā p a re ģ is n ā k o tn i p au d a :
'D ie v ie te s dēls, tu , d ie v īb u v a d īts, — ta s k a tra m ir sk a id ri
375 D o d ies p a jū ru l P ats m ū žīg o v a ld n ie k s ta k lik te ņ u ce ļu s
S ad ala, n o te ic to m aiņ as. M um s tā d a ir lik te ņ a g aita.
M az tik n o d au d z k ā te v p a sp ē šu v ē s tīt, la i v a r i tu d ro š ā k
D o ties uz p rie k š u p a m ie rīg ie m v iļņ ie m u n a u so n u o stā
S tā tie s b ez b riesm ām , jo p ā rē jo v isu p a tla b a n liedz p a rk a s
380 H e le n a m z in ā t u n n e ļa u j to J ū n o n a , S a tu rn a m eita.
T ā lu n o te v is v ē l itā ļu zem e, k o c e ri ja u tu v u ,
T ā lu v ē l o sta — te v n a v p a r to ja u sm a s — , k o dom ā d rīz sa sn ie g t,
G rū ts a rī ceļš, k a s te v i šķ ir ta g a d n o tā la jā m zem ēm .
J ā lie c a s irk ļie m v isp irm s T rin ā k rlja s ū d e ņ u viļņos,
385 J ā r e d z šiem k u ģ ie m v isp irm s v ē l a u s o n u sā ļa in ā s dzīles,
P aze m e s ez ers u n A la ja s sala, k u r m itin ā s K irke,
Ie k a m v ē l m ie rīg ā zem ē tu p ils ē tu d ib in ā t sp ēsi.
Z īm es te v n o rā d īt v a ru , tās cieši se v p a tu ri p rā tā :
K ā d re iz a r rū p e stie m s ird ī p ie a ttā la s v ie n tu ļa s upes,
390 K ra s tā zem ozola za riem , tu sa sta p si m ilz īg u cūku,
B altu, u n trīsd e sm it g a lv u , tik tik k o k ā m estu , tu r b la k u s,
G a rš ļa u k u zem ē, a p te sm e n i v iņ a i b ū s siv ē n i balti.

83
 V ie ta š e it p ilsē ta i būs, š e it a tp ū ta d ro ša p ē c p ū lēm .
N e b a id ie s a r i n o tā, k a n ā k o tn ē jā g ra u ž b ū s g aldi!
39S L ik ten is p a v ē rs te v ceļu , jo A p o llo n s lū g š a n a s k lau sīs.
T o m ēr tu v a irie s n o itā ļu k ra s ta u n a rī n o zem ēm
T ām , k a s v is tu v ā k ā s m um s, k o a p sk a lo m ū s ē jā jū ra :
P lisētas v is a s ap to ir p iln a s a r ļa u n a jie m g rā jie m !
Ir ja u š e it N ā rik a s Io k rl a p p ilsētām cē lu ši m ū ru s,
400 S a lle n tīn ie š u lau k o s sā k v a ld īt a r k a re iv jie m sav iem
L ik tletis Id o m en ē js, u n s p ītē P e tē lija m azā
K lintīs, k u r F ilo k tēts to, M e lib o ja s v ad o n is, cēlis.
T ik k o k ā a p stāsies k u ģ i, k a d b ū si ja u p ā ri p ā r jū ru ,
Z ied o k ļu s cēlis, tu r k ra s tā ja u p ild īsi so līto d ie v ie m —
«05 S edzies a r p u rp u r a d rē b i u n a p k lā j a r to tu s e v g alv u ;
S a rg ie s n o tā, lai n e u z g lū n te v k ād s ie n a id īg s sk atien s,
Z ie d o jo t d ie v ie m p a r g o d u , u n n e tra u c ē v ē r o t te v zīm es.
T a v ē jie v is i u n tu šo p a ra ž u z ied o jo t tu rie t!
P ēcteči ta v i la i d zīvo jo p ro jā m šai b ijīb ā sv ē tā !
«10 Bet, k a d tu aizb rau k si p ro jā m u n te v i p ie s ik u lu k ra s ta
A izn e sīs v ē ji, k u r P e lo ra ša u ru m s sāk s a tv ē r tie s p latāk s,
D odies p a k re is i g a r k ra s tu u n tā lā k ā g a ltā p a k re isi
A tk a l p a jū rā m ! P a lab i tu v a irie s n o k ra s ta u n viļņiem !
Stāsta, š ī v ie ta ir p ā r ra u ta k ā d re iz un, ie g rū s to t zem ei,
<15 S a šķ e lta d iv ē jā s d aļās, k a u t a g rā k g a n a b a s šīs zem es
B ija tik v ie n a ; b et rito ša is la ik s sp ēj v isu k o g ro zīt.
J ū r a a r m ilz īg u s p ē k u š e it ie la u z ā s v id ū s ta r p zem ēm ,
Š ķ ēla H e sp ē rija s k ra s tu s n o sik u lu k ra s tie m a r v iļņ ie m ;
Š ķ ird a m a p ilsētas, la u k u s, t ā rā v ā s p a š a u ru m u c a u ri.
«20 L a b a jā k r a s tā m īt S killa, b e t k re is a jā H a rib d a ļau n ā.
T rīsre iz p a d ie n u tā v a r e n ā s stra u m e s līd z d ib e n a m p ašam
Ie rij s e v rīk lē , ta d a tk a l trīs re iz e s p ē c k ā r ta s u z au g šu
A tp a k a ļ izm et u n d e b e su zv a ig z n es p e r ū d e ņ u strau m ēm .
S k illa tu r p r e tī ir slē p u sie s a lā , v istu m šā k ā s sp ra u g ā s;
«25 G alv u tā izbāž n o alas u n k u ģ u s uz a k m e ņ ie m v irza .
A u g šā ta i c ilv ē k a se ja , līd z g ū žā m tā ja u n a v a k o ša,
A p a ļā m k rū tīm , b e t tā lā k a r m ilzīgo ķ e rm e n i s a v u
Līdzīga zv ēram , k am v ē d e rs ir v ilk a , b e t d e lfīn a aste.
A p b ra u k t ir la b ā k T rin ā k rija s sa lu g a r P a h īn a ra g u

84
«30 L ēn ā k ā g a ltā un v irz ītie s a p k ā rt p a g a r ā k u c e ļu
N e k ā tik v ien īg u re iz i v ie n re d z ē t tā s p la š a jā alā
R ieb īg o Skiliu u n k lin tis, k u r aizsm llk sta s zilg an ie suņi.
Bet, ja n u H e le n am a r ī ir p a re ģ a n o ja u ta d o ta,
J a tam v a r ticēt, j a A p o llo n s sird i a r g u d rīb u pilda,
«35 To tik te v v ien u , ai, d ie v ie te s dēls, to v a ir ā k p a r v isu
A tk lā š u ie p rie k š u n a tk a l u n a tk a l to a tg ā d in ā šu :
J ū n o n u , v a re n o d iev i, tu p ie s a u c p a r v is u v isv a irā k !
J ū n o n a i soli tu v e lte s a r p rie k u u n d ie v ie te s dusm as
R em dē a r v ē līg ām b alv ām ! T ā b eid zo t tu, u z v a ru guvis,
«40 S asn ieg si itā ļu zem i, k a d a tstā si slk u lu k ra s tu s .
T ik k o k ā n o k ļū si tu rp , u z k ū m ie šu p ils ē tu n āk si,
B rīn išķ o s ezeru s sn ie g si u n A v e rn u ša lc o šie m m ežiem ,
R ed zēsi p a re ģ i k ā d u , k a s sa jū sm ā k lin ta in e s alā
N ā k o tn i zīlē, g a n zīm es, g a n v ā rd u s t u r u z tic o t lapām .
««5 L ik te ņ a lēm um us v isu s, k o ra k s ta u z k a ltu š ā m lapām ,
J a u n a v a sa lie k p ēc k ā r ta s un ie slē g tu s a lā tu r a tstā j.
V isi tie p a lie k u z v ie ta s, u n n e jū k to k ā r tīb a tā lā k .
Bet, j a ša i a lā n u p a v e ra s d u rv is, k a d v ie g lin a v ēsm a
L aužas tām p re tī u n k ā r tīb a s a jū k šīm s īk a jā m lapām ,
450 N e rū p ta d v iņ a i tā s v ā k t, ja lid o t sā k d o b a j ā k lin tī,
A g rā k ā stā v o k lī lik t u n a tb ild e s rin d o t n o ja u n a .
T ie, k a s uz m ā ju b ez a tb ild e s n āk , lā d sib llla s m ītni.
N e ste id z ie s p ā rā k ša i v ie tā , b e t c e n tie s šo p a re ģ i v aicāt,
K a u t p a r to k u rn ē tu b ie d ri, k a u t tie k sm e tik t ā trā k p ie
m ērķ a
«55 V irz ītu b u ra s uz jū ru , tā s p le šo t p re t v ē līg ie m v ējiem !
N e e j ta i g arām , b e t lū d zies, la i v iņ a te v n ā k o tn i p au stu !
L iec, la i tā p a re ģ o p a ti, lai lū p as tā la b p rā t v e r vaļā!
V iņ a te v stāstīs p a r itā ļu ta u tām , p a r n ā k o tn e s k ariem ,
A rī p a r to, k ā n o v ē rs t u n p ā rc ie s t te v g rū tīb a s visas,
«60 P a šķ irs bez tam , Ja g o d āsi viņ u , te v tā lā k u s ceļus.
T as m a n ir a tļa u ts, u n tā p ē c šiem v ā rd ie m e s b rīd in u te v i.
Ej n u u n p a c e l a r d a rb ie m līdz d eb e sīm v a re n o T ro ju !'
Bet, k a d a r d ra u d z īg ā m lū p ām tā p a re ģ is b eid za šos
v ārd u s,
P a v ē l v iņ š sa n e st u z k u ģ ie m d au d z d ā v a n u , k a ltu n o zelta,

85
465 Brīnišķi veidotu ziloņa kaulu un iekravāt laivās
Dažādus sudraba traukus un Dodones metāla katlus,
Krūšbruņas, pītas no gredzeniem sīkiem un trīskārša zelta,
Brīnišķu ķiveres smaili un zirgastriem greznotu seksti —
Neopt61ema rotas. Pat tēvam vēl netrūka balvu,
470 Zirgus tam dāvā un kalpus tiem klāt,
Atsūta alrniekus kuģiem, ar Ieročiem apgādā biedrus.
Pavēl mums Anhīss pa tam, lai, ceļoties vēlīgam vējam*
Velti nav jākavē laiks, nu braukšanai sakārtot buras.
Foiba pareģis saka nu viņam ar bijību lielu:
475 ’Anhīs, ai, pagodinātais ar Venēras laulību cēlo,
Mūžīgiem mīļais un izglābtais divreiz no Pergamas drupām,
Lūk, tur ir ausonu zemei Uz turieni virzies ar burām!
Tomēr pa jūru tās krastiem tev vajadzēs aizslīdēt garām.
Tālu tā ausonu zeme, kur Apollons atver tev ceļus.
4)<o Dodies nu, laimīgais, tālāk! Tu dēla dēļ apskaužams esi!
Kam vēl man runāt un kavēt jūs velti, ja vēji jau ceļas!'
Arī Andr6mahe skumjās par pēdējo šķiršanās brīdi
Nes vēl mums Izšūtas drēbes un Izaustas raibas ar zeltu,
Frīģiešu hlamīdu košu Askānijam, dāvinot balvas
485 Līdzīgi vīram. Tā apbalvo zēnu ar drēbēm un saka:
’Pieņem tās arī! Lai būtu mans darbs tev piemiņai,
puisēn!
Lai tās tev liecība ir: Andr6malie, Hektora sieva,
Sirsnīgi mīlēja tevi. Tā pēdējā savējo balva!
Vienīgais attēls man esi tu mīļajam Astianaktam;
490 Acis tam bija kā tev, pat līdzīga seja un rokas.
Vienādos gados viņš būtu ar tevi, un augtu jūs kopā.'
Atstādams viņus, ar asarām acīs es teicu šos vārdus:
'Dzīvojiet laimīgi jūs, kam liktenis galīgi izšķirts!
Liktenis aicina mūs no nelaimes vienas uz otru.
495 Jums šeit ir sagādāts miers, nav jāvago bangainā jūra,
Meklējot ausonu zemi, kas atkāpjas tālāk ik dienas.
Redzat jūs tieši priekš acīm šeit dzimtenes Ksantu un Troju,
Ko jūs sev cēluši paši, bet labākam liktenim, ceru;
Vēlu, lai tagad šī Troja vairs nebūtu grājiem pa ceļam!
soo Bet, ja es sasniegšu Tibru un tuvākos laukus ap Tibru,

86
 R ed zēšu u zceltas sien as, k a s m ū sē jie m lik te ņ a lem tas,
S en ja u m um s ra d n ie c is k a s, ta d a b a s šīs k a im iņ u tau tas,
E p e lra s k ra sto s u n h e s p e ru zem ē, — tām a b ā m v ie n s sen c is,
D a rd an s, tām lik te n is v ie n ā d s, — u n a b a s šīs T ro ja s m ēs s ird īs
sos L ied ēsim k o p ā . Lai p ē c te č i v ē lā k p a r v is u to g ād ā !'
T ā lā k m ēs b ra u c a m p a jū r u K e rā u n ija s k lin ta in e i g a rā m ;
C ejš še it u z itā ļu zem i u n tu v ā k a is b ra u c ie n s p a v iļņ ie m .
S au le ja u n o rie t p a tam , u n k a ln g a lu s ē n a sed z tum ša.
G u lstam ies k lē p ī m ēs v is i šai v ē la m a i zem ei p ie k ra sta ;
510 Irk ļu s d alām p ē c lozes, ta d m ēs g a r k ra s tm a lu sau so
S tip rin ā m ķ e rm e ņ u s sa v u s; m ieg s s p ird z in a lo c e k ļu s g u rd o s.
N e b ija g a rā m v ē l p u sa p lim N a k ts, k o v a d īja h o ra s,
P a lin ū rs m o d rais ja u c e ļa s n o g u ļv ie ta s sav a s, ik k a tru
V ē sm u v iņ š v ē ro u n u z tv e r a r d zird i lk s k a ņ u n o g aisa;
515 Z v aig z n es v iņ š atzīm ē visas, k a s k lu sītē m aizslīd g a r m alu,
A p lū k o d e b e su ju m ā O rio n u , tē rp u šo s zeltā,
A rk tū ru , H iād a s m itrā s u n T riones, lie lo u n m azo.
T ik k o v iņ š re d z ē ja to, k a v ē līg a s d e b e sis dzid rās,
S ig n ā la ta u re i lie k s k a n ē t n o stū res; m ēs ce ļa m ie s au g šā,
520 D o d am ies c e ļā n o ja u n a u n izp lešam b u ra s jo plaši.
A u ro r a aizd zin a zvaig zn es, u n p a m a le n o s a rk a sā rta ;
P ēk šņ i m ēs sa sk a tā m k a ln u s u n itā ļu p ie k ra s te s zem ās.
Iz sau cā s A h ā ts p a ts p irm a is n o k u ģ a: 'T ā itā ļu zem e!'
A tk ā r to b ie d ri šos v ā rd u s a r p rie k u : 'T ā itā ļu zem e!'
525 S irm g alv is A n h īss p a tam ap lie lā k o m aisām o tra u k u
V a in a g u v ija , tu r p ild īja v īn u u n p ie s a u c a d iev u s,
S tā v o t p ie izcilās stū re s :
'D iev i, k a s v a ld ā t p ā r jū rā m , p ā r zem ēm , p ā r n e g a isu
v ē trā m ,
D a rie t m um s b ra u k š a n u v ie g lu u n s ū tie t m um s v ē līg u v ē ju !'
530 P ie ņ e m a s v ē līg ie v ē ji, u n tu v u m ā a tk lā ja s osta;
T ā lu m ā p a c e ļa s a u g s tu u z k lin ta in e s M in e rv a s tem plis.
J ū r n ie k i b u ra s v ā c k o p ā u n s tū re s g rie ž tū d a ļ p re t k ra s tu .
B ija a r a u stru m u s tra u m i š e it v e id o ta iz lie k ta osta;
Š u r u n tu r p rie k š ā ta i aizg ū lā s k lin tis, a r sālsp u tā m se g ta s.
535 O sta i r slē g ta p re t v ē jie m . T ai a p k ā rt k ā m ilzīgi to rņ i
P ace ļa s d iv k ā rš a s sien as, u n p azū d n o k ra stm a la s tem p lis.

87
 Četrus šeit zirgus — tas pirmais mums mājiens — es redzēju
zālē,.
Baiti tie bija kā sniegs un zālainās ganībās ēda.
Iesaucās Anbīss: 'Ai, laipnīgā zeme, tu nes mums nu karul
540 Karam tik audzina zirgus! Šis bars nu mūs apdraud ar karul
Radušas tomēr šīs četrkāju būtnes kopš senseniem laikiem
Stāties zem divriču jūga un mierīgi iemauktus paciest.
Tātad ir iespējams miers/ Tad pielūdzam Pallādu svēto,
Ieroču žvadzinātāju, kas pirmā mūs pieņēma līksmus;
>45 Ziedokļu priekšā mēs apsedzām galvu ar frīģiešu drēbi;
Helena pavēlēm klausot, kas bija tik stingras, par godu
Arģietei Jūnonai dedzam pēc priekšraksta noliktās balvas.
Tūdaļ, kad lūgšanas beidzam un ziedojam veltes pēc kārtas,
Pagriežam buras, kas sietas pie rājām, mēs atkal pret jūru,
iS0 Atstājam grājiešu mītnes un arī mums bīstamos laukus.
Redzams šeit kļuva jau Tarentas līcis, ja taisnība teikai,
Ilerkula veidots; jau paceļas pretī Lakīnijas templis,
Kaulona kalni, Skilākejas krasti, kur kuģi iet bojā.
Tālu no bangainiem viļņiem jau redzam Trinākrijas Etnu,
»55 Dzirdam jau jūru tur briesmīgi šņācam un tālumā viļņu
Brāzienus straujos pret klintīm, un atbalsis dobjas no krasta;
Piepeši parādās sēkļi, un sajaucas viļņi ar smiltīm.
Sirmgalvis Anhīss nu saka: 'Nav šaubu, tā Haribdas
straumei
Seit, lūk, ir briesmīgās klintis, par kurām mums vēstīja Iielensl
fiū Glābiet mūs, biedri, un ķerieties reizē it visi pie irkļiem!’
Dara nu viņi, kā bija tiem sacīts, un Palinūrs pirmais,
Priekšgalam krakšķot, griež piepeši kuģi šai straumei pa
kreisi.
Virzījās kohorta visa pa kreisi ar irkļiem un vējiem.
Paceļ līdz debesu jumam mūs izliektais vilnis, bet tūdaļ,
«5 Krītoties draudīgai bangai, mēs grimstam līdz pazemes ēnām.
Trīsreiz šeit drebēja klintis starp krastmalā izdobtām alām,
Trīsreiz mēs redzējām viļņus, kas debesīs slacīja zvaigznes.
Rietēja saule, drīz norima vēji, un gurdums mūs māca.
Nezinot tālāko ceļu, mēs stājāmies kiklopu krastos.
70 Bija tur plašāka osta un droša pret viļņiem un vēju,
 T o m ēr to d re b in a b la k u s a r b riesm īg iem g ru v u m ie m E tna.
D ažreiz t ā iz v e rd a r s p a ru p r e t d eb esīm m ā k o n i tum šu,
M u tu ļu v irp u ļie m d ū m u s k ā d a rv u u n d z irk sto šu s p eln u s,
D eg o šas p ik a s m et a u g šu p u n n o la iz a d e b e s u zvaigznes.
575 D ažreiz tā m ilzīgas k lin tis, n o ie k šie n e s a tra u tu s bluķus,
V e m d a m a izm et uz a u g šu u n k a u sē tu a k m e ņ u m asas
Iz v e rd a r b aism īg u tro k s n i; d re b p am ati v iņ a i v isa p k ā rt.
S tāsta, E n k č lā d a m iesas, k a s ļim ušas zib eņ u liesm ās,
S p iežo t šīs m ilzīgās k lin tis, u n v irsū ta m u z v e lta eso t
580 M ilzīg ā E tna, k a s izd v ešo t liesm u no s a g ra u tā m k rā sn īm .
T ik k o v iņ š m a in o t se v g u ru šo sānu, a r m ilzīg u tro k sn i
V isa T rin ā k r ija d re b o t u n d eb e sis a p k lā jo t dūm i.
V isu šo n a k ti, šeit slē p u šie s m ežos, m ēs p a c ie š a m v isi
D u n o ņ u d ra u sm o , b e t n e z in ā m to, k ā d s c ē lo n is tro k sn im .
585 D eb esu zv aig zn es ta d n e b ija spožas, u n n e b ija g aiša
Z v a ig ž ņ o tā d eb e su zilgm e, b e t m āk o ņ i d e b e sīs tu m šās,
L ietain ā n a k ts m um s m ē n e si slē p a aiz m ā k o ņ u segas.
Bet, k a d ja u rīta u sm a a tk a l n o p am ale s p a c ē lā s a g ri
U n k a d n o d eb e su ju m a tā aizd z in a ra s a in o tum su,
590 P ēk šņ i k ā d s n e p a ra s ts stā v s, k ā d s g alīg i n o v ā rd z is cilvēks,
A p se d z is s e v i a r sk ra n d ā m , n o m ežm alas iz n ā c a ā rā;
Itin k ā p az em īg s lū d z ē js v iņ š s tie p a p re t k ra s tm a lu ro k as.
A tp a k a ļ p a v e ra m sk a tu : ta s n e tīrs, a r n e c irp tu b ārd u ,
S k ra n d a s tam k lā ta s a r dad žiem , b e t iz sk a tā līd zin ām s
g rā ja m ;
595 K ā d reiz a r s a v ē jie m k o p ā v iņ š n o sū tīts b ija p r e t T ro ju .
Bet, k a d n o tā lie n e s sv e ša is ja u re d z ē ja d a rd a n u tē rp u ,
A rī v ē l tro jie š u b ru ņ a s, tas, u z tra u k ts p a r s a v ā d o sk atu ,
S tin g a u n a p rā v a soli, ta d p ē k š ņ i p re t p ie k ra s ti m etās,
L ū g d am ies asa rā m acīs: 'P a r lle c n ie k ie m p ie s a u c u zvaig zn es,
600 M ū žīg o s d e b e su d iev u s, šo d zīv īg o d e b e s u gaism u!
T eik ri, je l p ie ņ e m ie t m a n i u n v e d ie t, u z k u rie n i g rib at!
B ūšu e s m ie rā a r to. V ie n s esm u n o d a n a ju flotes.
A tzīsto s sk a id ri, e s d e v o s p r e t īlija s p e n ā tie m k a rā .
T ā p ē c ja u arī, j a n o zieg u m s m an s ju m s lik to s tik sv arīg s,
605 S a p lo sie t m a n i u n m e tie t š a is viļņos, la i g rim stu es jū rā !
J a ja u i r jā m irs t, b ū s tīk a m i m irt n o c ilv ē k a ro k a s!'

89
 Teicis šos vārdus, viņš nokrita zemē, mums apkampis ceļus,
Necēlās augšā. Mēs prasām, kas viņš, no kurienes cēlies,
Beidzot vēl atzīties liekam, kāds liktenis vajā šeit viņu.
610 Sirmgalvis Anhīss, mans tēvs, pēc neilga brīža jau sniedza
Jauneklim roku; šī rīcība laipnā tam drošina sirdi.
Beidzot tam pārgāja bailes, un atkal viņš valodu sāka:
'Itaka dzimtene mana, es klīstošā Uliksa ceļbiedrs,
Esmu Ahāimenīds vārdā. Pret Troju es devos, jo tēvs mans,
615 Adamasts, nabadzīgs bija. Kaut nabags es palicis mājā!
Pārējie biedri, kad atstāja bailēs šo drausmīgo slieksni,
Aizmirsa steigdamies mani un plašajā kiklopa alā
Pameta vienu, kur pūžņos un asinīs pludo tā mielasts,
Iekšiene milzīga, tumša. Pats kiklops ir milzis, tā galva
«20 Sniedzas līdz zvaigznēm. Jel novērsiet, dievi, šo lāstu no
zemesl
Riebjas to redzēt ikvienam un sarunu uzsākt ar viņu.
Cilvēku iekšas šā pārtika bija un asinis melnās.
Redzēju pats, viņš ķermeņus divus no mūsējo vidus
Tvēra ar spēcīgo roku un, augšpēdu gulēdams alā,
«25 Šķaidīja viņus pret klinti, un asiņu šļakatas plūda
Pāri pār slieksni. Viņš, redzēju arī, to locekļus grauza;
Asinīm plūstot, starp zobiem vēl drebēja locekļi siltie;
Tomēr viņš saņēma sodu: to Ulikss vairs necieta ilgāk,
Aizmirsis nebija itaks šai kļūmīgā stāvoklī sevi.
«30 Kiklops, reiz pildījis vēderu pilnu un Ieskurbis krietni,
Nolieca galvu uz sāniem un garšļauku Izstiepās alā,
Asinis vēma pa miegam un gabalus gaļas, ar sārto
Tīrvīnu maisītus kopā. Mēs, pielūdzot varenos dievus,
Sadalām lomas it visi pēc lozes un draudzīgi tūdaļ
635 Metamies apkārt, ar ieroci asu tā milzīgo aci
Izduram; viena tik slēpās šā kiklopa drūmajā pierē,
Vairogam līdzīga bija vai Foiba Ap6Uona lāpai.
Tā, lūk, ar priecīgu prātu mēs atriebjam savējo ēnas.
Nelaimes vajātie, bēdziet, jel bēdziet un virvi no krasta
640 Atraujiet vaļāl
Tādu tur milžu kā Polilēms šis, kas dobajā alā
Iesprosto mīkstvilnas avis un izslauc to tesmeņus pilnos,

90
 S im tiem v ē l citu ; it v is u r tie d zīv o šais līk a jo s k ra sto s,
R ieb īg ā k ik lo p u cilts, u n k le jo p a a u g s ta jie m k aln iem .
645 T re š o re iz m ēn esim ra g i n u p ild ā s ja u p iln i a r gaism u,
K a m ē r e s d zīv īb u v e lk u p a a tstā tā m m e ž z v ē ru m igām ,
M ežiem u n alām . Ik d ie n a s e s re d zu n o k lin ts sa la s sa v a s
K ik lo p u s lielo s un trīc u , j a d zird u to so ļu s v a i balsi;
T rū c īg ā s b a rīb a s tie su — g a n ogas, g a n k iz ila au g ļu s —
650 K o k i m a n do d ; p a t zā le s u n a tra s ta s sa k n e s e s ēd u .
P a v e ro t s k a tu v is a p k ā rt, e s p iep eši re d z u šo s k u ģ u s
N ā k a m p re t k ra stu . T u rp n o lēm u d o ties, la i b ū tu k a s b ū d am s.
P ie tie k ja u tā, k a v a ļā re iz tie k u n o n e k r ie tn ā s tau tas.
L ab āk šo d zīv īb u ņ e m ie t u n p ie sp rie d ie t n ā v i k a u t k ā d u !'
655 T ik k o v iņ š b eid za šo s v ā rd u s, te p ē k š ņ i u z k a ln g a la a u g sta
Ie ra u g ā m a ltg a n u p a šu : lū k , P ollfēm s sīk lo p u v id ū
V a re n o s v a r u a r p ū lē m v e lk le ju p p re t zin ām o k ra stu ,
B riesm o n is šausm īgs, jo rie b īg s u n m ilzīgs, k am la u p īta
g aism a.
A p c irs ta p rie d e to v irz a uz p rie k šu u n a tb a ls ta soļus;
660 M īk s tv iln a s aitas tam p u lc ē ja s a p k ā rt — tā s b ija tam b ēd ā s
V ie n īg ā laim e u n p rie k s.
P ie n ā c is tu v u p ie k ra s ta u n sasn ied z is ū d e ņ u s dziļos,
A s iņ u s tra u m i n o iz d u rtā s a c s v iņ š sk a lo a r valgm i,
Z obus g rie z d a m s u n v a id ē d a m s sk aļi; d rīz a izv irzās m ilzis
665 T ā lu n o k ra sta , b e t n e sn ie d z a s v iļņ i līd z a u g s ta jā m gūžām .
B ailēs n o tu rie n e s ste id z a m ie s tā lā k , līd z lū d z ē ju ņem am ,
P e ln ījis b ija v iņ š to, u n k lu sītē m p ā rc ē rta m v irv e s;
L iek u šies tū d a ļ p re t irk ļie m , m ēs ste id z a m ie s v a g a s v ilk t jū r ā .
S a ju tis m ūs, v iņ š v irz īja so ļu s p re t d z ird ē to tro k sn i.
670 N e b ija ie s p ē ja s v iņ a m m ū s tā lu m ā n o tv e rt a r ro k u ,
N e b ija a rī tik s p ē k a m ū s p a n ā k t p a J o n ija s v iļņ ie m .
Ie b rē c ā s k lk lo p s tik b rie sm īg ā balsī, k a j ū r a u n v iļņ i
S āk a j o sp ē c īg i d re b ē t, u n s a trū k ā s itā ļu zem e
T ā lu v is a p k ā rt, u n ie rē c ā s E tn a n o līk a jā m alām .
675 K ik lo p u ta u ta p a tam n o m ežie m u n a u g s ta jie m k a ln ie m
S a tra u k ta m etas uz le ju p r e t o stu u n p ie p ild a k ra stu .
R edzam m ēs e tn ie šu b rā ļu s, k as, p a š ķ ie b jo t n a id īg u aci,
V e ltīg i stā ju šie s k ra s tā u n cē lu ši g a lv u p r e t zvaigznēm ,

91
 Drausmīgo kiklopu barul Ir zarainie ozoli tādi,
«80 Cipreses, čiekuru pilnās, kad, paceļot galotni augstu,
Stājušies lepni Jupitera mežos vai Diānas birzīs.
Piepešas bailes mūs mudina steigties, lai būtu kas būdams,
Šķetināt virves un buras vērt vaļā pret vēlīgiem vējiem.
Ilclena vārdi šeit brīdina mūs; lai nevirzās kuģi
685 Tuvu gar Skillu un Haribdas straumi, kur abi šie ceļi
Nīcības slieksnim nav tālu. Mēs lēmām griezt atpakaļ
buras.
Bet te, lūk, atlaižas Borejs no šaurajiem Pelora vārtiem,
Tieši mums sūtīts. Pantāgijas grīvai, tās dabiskām klintīm
Pabraucam garām, vēl Megaras ostai un zemajai Tapsai.
«90 Klīstošā Uliksa biedrs Ahāimenīds rāda šos krastus,
Atpakaļ braukdams gar vietām, pa kurām reiz maldījies
apkārt.
Pretī Plēmirija ragam, jo bagātam ūdeņu straumēm,
Atrodas sala Sikānijas līcī. Ortigijas vārdā
Sauca to senči. Ir teika, ka Alfēja, Elidas upe,
«95 šurpu sev radusi ceļu zem jūras; pie ietekas tavas,
Ai, Aretūsa, šī upe jauc savus ar sikulu viļņiem.
Lielajiem dieviem tur upurus nesam, kā licis mums Anhīss,
Apbraucam auglīgo zemi, ko staignā Helora slaka;
Skaram šeit varenās šķautnes un Izcilās Pahīna klintis;
700 Pat Kamarīnu jau tālumā skatām, ko liktenis sargā,
Neļaujot mainīties viņai; drīz parādās druvas ap Gelu,
Gela drīz pati, kas guvusi vārdu no upes šīs straujās.
Akragānta jo stāvajā klintī no turienes rāda
Varenās sienas, kur audzēja kādreiz tā dedzīgus zirgus.
705 Selinunt, bagātā palmām, ar vējiem es atstāju tevi,
Skardams Lilibeja sēkļus un bīstamās zemūdens klintis!
Drepanas osta un piekraste drūmā no šejienes tūdaļ
Uzņēma mani. šeit, pārciešot jūrā daudz dažāda posta,
Zaudēju tēvu, ai, vai!, man rūpēs un grūtajos brīžos
7io Vienīgo mierinātāju. Šeit gurdu, tēv mīļo un labo,
Atstāj tu mani! Ai, velti tu glābts no dažādām likstām!
Nespēja paredzēt man šīs bēdas ne pareģis Helens,
Sludinot dažādas briesmas un šausmas, ne Kelaino ļaunā.

92
T ā m a n b ij p ē d ē jā lik sta u n m ē rķ is ce ļie m tik tāliem ;
B rau c o t n o še jie n e s, m an i d ie v s a td z in a jū s ē jo k rasto s.»
V ē rīg i k la u so tie s v isiem , tā p ā rd z īv o E n e js v ē l reizi
D iev īb u n o le m tā s g a ita s u n s tā s ta p a r g rū tīb ā m ceļā.
P ab eid zis stāstu , v iņ š a p k lu s a šeit u n d e v ā s u z dusu.
 KARTĀGAS valdniecei, ilgi jau spēcīgā kaislībā sirgstot,
Krūtīs sirds sāpīgi smeldza un liesmoja slepenās ilgās.
Eneja tikums ik mirkli tai prātā, ik mirkli to satrauc
Eneja slava. Šā runa un skatiens jo dzl|l tās sirdī
5 Iespiedies; kaisle vairs nedod tās locekļiem tīkamo mieru.
Atkal jau atausa diena, un Aurora spožajiem stariem
Zeltīja zemes un dzina no debesīm rasaino ēnu.
Dīdona mulsušu prātu tā sacīja mīļajai māsai:
«Māsa, ai, Anna, kāds nemiers šai naktī man mocīja sirdil
10 Kas ir šis brīnišķais svešnieks, kas Ieradies mūsējās mītnēs?
Kas tam par košumu sejā! Cik spēka tam plecos un rokās!
Nešaubos vairs — ir pamats šai domai — viņš cēlies no
dieviem!
Gļēvuma pilnas ir zemajiem sirdis! Kāds liktenis viņu
Mētājis apkārt! Ko stāstīja viņš par pārciestām cīņām!
15 ja man tik nebūtu prātā jau noteikts un negrozāms lēmums
Nekļūt vairs saistītai otrreiz pie cita ar laulības saitēm —
Pirmajā mīlā es vīlos, kad nāve man laupīja vīru, —
Un ja man nebūtu riebums pret laulības gultu un lāpām,
Tad varbūt arī šai vājībai vienai es padoties spētu.
20 Anna, es atzīstos tev, kopš brīža, kad liktenī ļaunā
Saļima Sihajs un brālis ar asinīm slacīja larus,
Vienīgais viņš man satrauca prātus un gurstošā sirdī
Iedvesa jūtas. Nu pamostas manī sen piemirstā liesma!

95
 AI, k ā e s v ē lē to s tag ad , la i a tv ē rto s zem e zem m an is
25 U n lai v is v a re n a is tē v s a r z ib en i n o trie k tu m a n i
B ālajās E re b a ēn ās, k u r v a r a ir m ū žīg ai n a k tij,
ļek ām , K au n s, a izm irstu te v i u n p ā r k ā p ju lik u m u s tavus!
V iņ u e s m īlē ju p irm o, u n p irm a is v iņ š a iz n e s a a ri
M īlu n o m an is. Lai p ie d e r tā v iņ am , lai g la b ā to k ap ā!»
30 T eica tā v iņ a , u n a s a ra s stra u m ē m ta i lija u z k rū tīm .
A n n a ta i p re tī: «Ai, m āsa, p a r g aism u m a n m īļā k a esi!
V a i ta d tu v ēlies, la i s k u m jā s u n v ie n a i te v ja u n īb a aizrit,
G luži b ez a tv a sē m m īļām , b ez tīk a m ā m V e n ē ra s balvām ?
Š ķ iet tev , k a p īšļiem v ē l k a p ā u n ēn ā m ta s v a r ē tu rū p ēt?
35 Labi! T ev , sk u m sto t p a r v īru , n a v sp ē ju ši v a ld z in ā t sird i
L ībijas v īri, n e tirieši a g rā k . Ir a tra id īts J a r b a ,
P ā rē jie v a d o ņ i visi, k o trlu m fie m b a g ā tā zem e
Ā frik a b a ro . V a i sp ītēsi a r ī tu v ē la m a i m īlai?
V ai ta d te v n e n ā k v a irs p rā tā , k ā zem ē tu m īti p a tla b a n ?
■*0 G etū lu p ils ē ta s še it — n a v lie c a m a k a r ā šī ta u ta — ,
N u m īd i n ik n ie m ūs ie le n c u n n e v ie sm īlīg ā s S irtes,
S lāp sto šie tu k sn e ši tu r u n n o v a d o s p lašo s v is a p k ā rt
B ark a ji īg n ie . V a i m in ē t v ē l k a ru s, k o cē lu si T ira,
D rau d u s, k o izteicis b rālis?
*5 D iev išķ ās g ā d īb a s dēļ un, liek as, p ēc J ū im n a s p rā ta
T ro jie š u k u ģ i a r v ē ju uz š e jie n i ra d u ši ceļu .
K ād u š e it p ilsē tu , m āsa, tu re d z ē si p la u k sta m u n valsti,
K ļū d am a tā d a m p a r siev u ! K ad te ik ri m ūs ie ro č ie m
sarg ās,
P acelsies p ū n ie š u s la v a jo a u g s tu un v a iro sie s v ara!
50 M ūžīg o s lūdz, lai žēlīg i v iņ i! N e s zied o k ļo s b alv as,
V ē līg a e s i p r e t viesi, ro d ie g a n s tu s a iz k a v ē t v iņ u .
K am ēr v ē l v ie s u ļi jū r ā u n O rio n s lie ta in a is tra k o ,
K am ēr tie m b o jā ti k u ģ i u n k a m ē r v ē l v ē tra in a debess!»
A n n a šiem v ā rd ie m ta i a iz d e d z a sirdi, k a s ilg o jā s m īlas,
55 C e rīb u d e v a tā s šau b ā m u n n o m ā c a k a u trīb a s jū ta s .
T ū d aļ tā s d o d a s uz te m p ļie m u n zem īgl z ie d o k ļu p rie k š ā
P alīg u lū d zas, p ē c p a ra ž a s s v ē ta s k a u j te ic a m a s a ita s
C e re ra l, lik u m u m ātei, ta d F oibam u n tē v a m L iajam ,
J ū n o n a i to m ē r v isp irm ai, k a s sa is ta a r la u līb a s saitēm .

96
60 D īdona, b rīn iš ķ i sk aistā, c e ļ u p u ra tra u k u u z au g šu ,
S p o žb altai g o v ij s ta rp p la ta jie m ra g ie m to s v in īg i izlej
V a i a r ī m ū žīg o p rie k š ā p ie tre k n a jie m z ie d o k ļie m dodas,
U p u rē o trre iz šai d ie n ā u n p ā rš ķ e ltie m u p u ru lo p iem
V ē rīg i a p s k a ta k rū tis, la i v a ic ā tu trīc o šā s iek šas.
65 A k li, ai, v a i, ir p a re ģ u p rā ti! Ko b e z p rā te i p a līd z
A tn e s tā s v e lte s, k o tem p ļi? B et liesm a tā s m a ig a jā sird ī
P losās jo p ro jā m , u n s le p e n ā b rū c e ta i a siņ o k rū tīs .
D īdona, lik stā m tik le m tā , d e g k aislē, p a p ilsē ta s ielām
M u lsu m ā s a tra u k ta k la iņ o k ā b riež m āte, a sm e ņ a tv e rta ,
?o T ālu k o K rē tsa la s birzīs, ta i g a n īb ā s n o d a b ā k līsto t,
A izšā v is g a n s u n a ts tā jis sā n o s ta i s p ā rn o to dzelzi,
N e z in o t p a ša m p a r to. P a D ik tēs m ežiem u n g ra v ā m
T ra u c a s n u v iņ a , b e t sā n o s v ē l k a r ā ja s n ā v n e s e n ie d re .
D īd o n a v a d ā s e v E n e ju līd zi p a p ilsē ta s n am iem ,
75 S īd o n as sp o žu m u rā d a u n u z c e lto p ilsē ta s d aļu ,
\ M ē ģ in a v a lo d u sāk t, b e t p u s v ā rd ā k a trā j a u sto stā s,
i V a k a ra m n ā k o t, tā g ā d ā j a u a tk a l p a r v ie s īb ā m g rezn ām ,
B ezp rāte, p ra s a n o ja u n a , la i s tā s ta p a r tro jie š u cīņām ,
A tk a l k ā p ie k a lta n e v ē rš v a irs sk a tu n o E n e ja s e ja s . y
80 V ē lā k , k a d a b i ja u šķ irti, k a d b ā la ja m m ē n esim g aism a
V ā jā k a k ļū s t u n rie to šā s zv a ig z n es s a u c ļa u d is u z dusu,
T u k š a jā p ilī tā v ie n a g rim st sk u m jās, uz a ts tā tā s g u lta s
B ezsp ēk ā ļim st, re d z v iņ u u n dzird , k a u t k lā t n a v š e it v iņ a .
-J C itre iz A s k ā n iju m azo, k a s s e jā tik līdzīgs ir tēv am ,
85 P aņ em s e v k lēp ī, lai sp ē c īg o m īlu v a r re m d ē t u z m irk li.
N e v irz ā s a u g s tā k ja u ie s ā k tie to rņ i, u n ja u n a tn e i n e tīk
N o d o tie s ie ro č u m āk slai; n e o stas, n e d ro š ā k u s v a ļņ u s
K a ra m v a irs n e c e ļ n e v ie n s, s tā v d īk ā re iz ie s ā k tie d a rb i —
S p ītīg ie c ie to k š ņ u m ū ri u n ce ltn e s, k a s d e b e s īs tie c a s.
96 T ik k o re d z m īļā J u p ite r a sie v a , k a p o stīg a is n e p rā ts
P ārņ ē m is v iņ u , k a g o d s v a irs n a v šķ ē rslis ta i c e ļā uz
kaisli,
S a tu rn a m e ita p ie V e n ē ra s ste id z a s u n s a k a šo s v ā rd u s:
« T iešām g a n b rīn iš ķ u s la v u u n u z v a ru sp o ž u jū s g ū stat,
T u u n ta v s p u isēn s, jo d iža u n atz iņ a s c ie n īg a v a ra ,
95 D iev īb as d iv a s j a s ie v ie ti v ie n u sp ēj p ie v e ik t a r v iltu !

97 7 - 89«
 T aču n a v š a u b u p a r to, tu b īstie s n o m ū sē jo sien ām ,
D iženās K a rtā g a s sp o žu m s a r aizdom ām p ild a te v sirdi.
Bet k ā d s šim n aid am b ū s m ērķ is? U n k ā p ē c m u m s ta g a d
šīs cīņas?
K ā p ēc g a n la b ā k m um s n e d z īv o t m ierā , a r la u līb u n e b e ig t
100 Ķild a s p av isam ? T ev ta g a d ir viss, k o sird s v ie n tik v ēlas:
D īd o n a m īlo t ja u deg, tā sp ē c īg a s k a islīb a s v a rā .
V a ld īsim k o p īg i ab a s p ā r K a rtā g a s ta u tu , u n a b a s
L īdzīgās tie sīb ā s būsim ! Lai ie t tā p ie frīģ ie š u v īra !
T āta d la i K a rtā g a s v a lsts te v p a ša i p a r la b u k r īt rokā!»
105 V iņ a i, ja u n o ja u šo t sk a id ri, k a p re tē ja s d o m as ta i p rā tā ,
Lai tik uz L īb ijas k ra s tie m v a r n o v irz īt itā ļu v alsti,
V e n ē ra s a k a tā p re tī: «K ur b ū tu tā d s n elg a, k a s sā k tu
A p s trīd ē t to? K am b ū tu g a n d ro sm e a r te v i s ā k t ķildu?
J a tik, k ā sa k i, šis p asā k u m s ab ā m m um s d o tu k o lab u .
i īo N e ziņ ā esm u , k o lik te n is lēm is, v a i J u p ite r s v ē la s
T irlešiem p ilsē tu k o p ā a r tro jie š u lzg ā tņ ie m d ā v ā t
J e b v a i ļa u s s a ja u k tie s ta u tā m u n d ra u d z īb a s līg u m u salīgt.
S iev a t u v iņ am , tā p rā tu a r lū g šan ām izzin āt d rīk sti.
R īk o jies, s e k o š u tev!» T a d v a ld n ie c e J ū n o n a sa k a :
līs «Pūles šīs u zņ em o s es. K ā g rū tīb a s tag ad , k a s p rie k šā ,
V a rē tu n o v ē rs t a r sekm ēm , te v , ie v ē ro , te ik š u to īsi!
N a b a g a D īd o n a rītu a r tro jie ti E n e ju k o p ā
M ed īb ās d o sies uz m ežu, k a d a u stru m u p a m a lē a g ri
P ace lsie s T itā n s uz au g šu u n ap g aism o s zem i a r stariem ;
120 S p ēcīg am lie tu m u n k ru s a i n o m āk o ņ iem tu m šie m p ā r
v iņ iem ,
K am ēr v ē l d z in ē ji p ū las u n iežo g o m ežus a r tīk liem ,
N o g ā z tie s lik šu u n g aisu a r p ē rk o n u sa tric in ā šu .
Izk līd īs m e d īb u b ie d ri u n p a slē p sie s tu m ša jā n a k tī.
T ro jie š u v a d o n is n o n ā k s a r D īdonu tu v ē jā a lā.
125 A rī es b ū šu t u r k lā t; ja n o p ie tn i nod o m i ta v i,
L aulībā sa istīšu tos u n d o šu to v iņ am p a r sie v u .
K āzas v iņ ie m še it būs!» Bez p re tru n a s V e n ē ra v iņ a i
M ā ja a r g a lv u , b e t sm a id īja s e v ī p a r a tk lā to v iltu .
A u ro ra c ē lā s p a tam u n a ts tā ja b a n g a in o jū ru .
130 R itā ja u a g ri p a p ilsētas v ā rtie m p lū st ja u n ie š i b ra šie ;

98
 R okās tie m tīk li u n cilp as, d a u d z iesm u a r a sm eņ ie m
p latiem ,
M asīlu jā tn ie k i tra u c a s u n m o d rīg ie m e d n ie k u suņi.
P ū n ie šu d ižie ja u v a ld n ie c i sa v u , k a s k a v ē jā s p ilī,
G a id a p ie sliek šņ a; tu r m ird zo šā ze ltā u n p u rp u r ā sp ilg tā
135 M īņ ā ja s zirgs, un, p a v a d a s g ra u žo t, tam p u to ja s m u te.
B eidzot ja u D īdona n āk , lie ls p ū lis to ie le n c v is a p k ā rt,
S īd o n as h la m īd ā tē rp ta a r ra ib u u n izšū tu m alu .
B u ltu m ak s v iņ a i ir zelta, a r z e ltu ir m a tp īn e s sietas,
Z e ltk a lta sp rā d z e uz p le c ie m tu r b rīn iš ķ ā s p u rp u r a d rē b es.
140 F rīģ ie šu v īri ja u p ie jā j p ie v iņ a s u n k o p ā a r v iņ ie m
S m aid īg ais J ū ls ; p a ts E n ejs, p a r v isiem v is k o š ā k a is sejā,
D odas p ie p ā rē jie m b ie d rie m u n a p v ie n o g ā jie n u s abus.
Itin k ā L ik ijas ziem u u n m ie rīg i p lū sto šo K sa n tu
A tstā j A p o llo n s F olbs u n ste id z a s uz D ēlu, k u r dzim is,
145 A tja u n o t d ziesm as u n d e ja s ; a p zied o k ļiem au g stie m tu r d e jo
D riopl, k rē tie ši arī, a g ā tirs i ra ib a jā m se jā m .
P āri p ā r K in tu v iņ š m ie rīg i soļo, a r v a in a g u m aig u
A p sed z u n g rezn o s e v c irta in o s m atus, ta is ie p īd a m s zeltu,
B u ltas žv ad z v iņ am aiz p lecie m : n e k ū trā k p a r v iņ u še it g ā ja
150 R ažen ais E n ejs, u n b rīn iš ķ īg s d aiļu m s tam a tm ird z n o sejas.
P ie n ā c a v iņ i p ie a u g s ta jie m k a ln ie m u n b ie z a jie m m ežiem ;
P ie p e ši m ežk azu b ars, n o šķ a u tn a in ā s k lin ta in e s lecot,
M e ta s uz leju , b e t p r e tē jā p u sē p a v a ļē jie m lau k iem
A izsteid z as s a tra u k tie b rie ž i; tik p u te k ļu m ā k o ņ i biezi
155 M u tu ļie m ce ļa s aiz v iņ ie m , k a d k a ln u s tie b ēg d a m i a ts tā j.
A s k a n ijs m azais a r s p a rīg u zirg u p a ie le ja s v id u
B ērn išķ ā p rie k ā g a n v ie n ie m , g a n o triem d rīz aizsteid zas
p rie k šā ,
S irsn īg i v ēlas, lai n ā k tu n o k a ln iem s ta rp b ailīg ie m lopiem
A rī k ā d s k u ilis v iss p u tā s v a i lē k tu k ā d s d z e lte n a is la u v a .
160 A ts k a n o t g rā v ie n ie m d o b jiem , p ēc b rīž a s ā k d eb e sis k lā tie s
M āk o ņ ie m tu m šiem u n lie tu s a r k ru su n o a u g šie n e s gāžas.
T irie šu v īri v is a p k ā rt u n tro jie š u ja u n a tn e v isa,
D ard an īd s, V e n ē ra s m azd ēls, p a k a ln ie m u n g ra v ā m k u r k u ra is
Iz b ailēs p a tv e rtie s m ek lē; n o k a ln g a lie m g ā ž a s ja u s tra u ti;
165 T ro jie š u v a d o n is n o n ā k a r D īdonu tu v ē jā alā.

7*
99
 Zeme, no dieviem vlspirmā, un Jūnona, laulību sardze,
Zīmi no debesīm dod: lūk, ugunīs laistījās ēters,
Laulību liecinieks augstais, un kalngalos leloja nimfas.
Pirmā šī diena tai kļūmīga bija un cēlonis visām
»70 Pārējām bēdām. Vairs daļas nav viņai par baumām, par
godu;
Dīdona tagad vairs nevēlas domāt par slepeno mīlu;
To tā par laulību dēvē, ar vārdu šo slēpdama vainu.
Tūdaļ iet Fāma lt visur pa Lībijas pilsētām lielām,
Nekrietnā Fāma, kas veiklāka daudzkārt par ļaunumiem
visiem;
175 Strauji tā virzās uz priekšu, ar kustībām pieņemas spēkā,
Sākumā bailīga, maza, tad paceļas gaisā jo augstu,
Mierīgi staigā pa zemi un galvu slēpj mākoņu gubās.
Māmuļa Zeme, kā stāsta, pret mūžīgiem īgnumā kaistot,
Deva Enkēlādam viņu un Kojām par jaunāko māsu,
i»o Deva tai kājas it sevišķi veiklas un ātrākos spārnus.
Milzīga, šausmīga viņai Un, cik daudz tai ķermenī spalvu,
Tik daudz zem tām — to grūti pat ticēt — ir redzīgu acu,
Mēļu tikpat, tik skanīgu lūpu, tik vērīgu ausu.
Nakti tā laižas pa tumsu starp zemi un debesu jumu,
185 Švirkstinot spārnus, un saldajā miegā tā neaizver acu.
Dienu tā novēro visu, gan mājās, gan jumtgalē sēžot,
Gan arī augstajos torņos, un varenās pilsētas baida,
Izplatot visādus melus un viltu vai taisnību paužot.
Tagad tā gāja starp tautām ar dažāda satura baumām,
īso Priecīgi bijušo paužot, gan citu, kas nebija bijis:
Esot tur ieradies Enejs, kā dzīslās rit trojiešu asins;
Dīdona, skaistule košā, to tīkojot Iegūt par vīru;
Tagad, lūk, visu šo ziemu tie pavadot vienīgos priekos,
Aizmirstot valdības lietas un vergojot kaislībai zemai.
195 Riebīgā dieve it visur šīs valodas ļaudīm liek lūpās.
Steigšus Iegriežas viņa pa ceļam pie valdnieka Jarbas,
Aizdedz tam sirdi ar valodām šādām un vairo tā dusmas.
Bija šis Hammona dēls no laupītās Garamantīdas;
Zevam simt varenu tempļu viņš uzcēla plašajā valstī,
2ūo Arī simt ziedokļu krāšņu un veltīja ugunis modrās,
 D iev īb u m ū žīg ās sard zes; t u r u p u ru asin īs tre k n ā s
P lu d o ja zem e, tu r slie k šņ i a r v ie n blj a p v īti zied iem .
N e v a ld o t īg n u m u sird ī u n s a tra u k ts p a r ļa u n a jā m ten k ām ,
M e tie s v iņ š, stāsta, p ie z ie d o k ļie m ceļos s ta rp m ū žīg o tēliem ,
205 P acē lis ro k a s uz augšu, J u p ite r u sirsn īg i lū d zis:
« J u p ite r, v a re n a is d iev s, k a m d zīrē s M a u rū s lja s ta u ta
T ag a d n o a tg u ltn ē m ra ib ā m šo b ak h isk o u p u ri ziedo,
V a i tu to red zi? V a i tiešām , ai, tē v , k a d z ib e ņ u s m ētā,
V e lti m ē s d re b a m p rie k š tev is? V a i m āk o ņ o s zibšņi bez
m ē rķ a
210 M irstīg o p rā tu s tik s a tra u c u n d ā rd ie n i v e ltīg i atsk an ?
S ie v ie te tā, k a s k līd a ša i zem ē u n p ilsē tu m azu
U zcēla, p irk u si zem i, k a m tīru m u p ie šķ īrā m k ra stā ,
T iesīb u lik u m u s dot, n u a tra id a , sp ītīb ā d eg o t,
L au līb u m ū su u n E n e ju p ie ņ e m p a r v a ld n ie k u v alstī.
215 T ag a d šis P a rld s — tik p u s v īrl v ie n i r v is ā tā b a rā — ,
A p sed z is zodu u n p a k a u si v a lg o a r L īdljas m itru ,
Ie g u v is v isu , k a s b ija m u m s lau p īts, jo z ie d o k ļo s tav o s
D ā v an as v e ltīg i n esam u n v e ltīg i g o d ā ja m tev i!»
D ēlu, tā lū g ša n a s ra id o t u n ro k a s a p z ied o k li v ijo t,
220 D z ird ē ja v a re n a is d ie v s u n p ē k šņ i p re t D īd o n as pili
S k a tie n u v ē rsa , p re t p ā ri, k a s aizm irsis tik u m u s k rie tn u s .
T ā p ē c p ie se v is M e rk ū riju s a u c u n sa k a šo s v ā rd u s :
«Ej n u , m an s dēls! S au c z e fīru s šu rp u n p a c e lie s sp ārn o s,
D a rd a n u v a d o n im tū d a ļ, k a s tirie š u K a rtā g ā ta g a d
225 K a v ē ja s v e lti u n p ilsē ta s aizm irst, k o lik te n is d ev is,
S ak i u n p a v ē li šo tam a iz n e s a r steid zīg iem v ē jie m !
T eic am ā m ā te k ā d re iz n e tā d u m um s s o līja v iņ u ,
N e g lā b a a rī ja u tā p ē c n o g rā jie š u ie ro č ie m d iv reiz,
Bet g a n la i itā ļu zem ē, k u r ce lsie s re iz v a r e n a s ta u ta s,
230 P lo so ties k a rie m , v iņ š v a ld a , la i T e ik ra d zim u m u clldo
T u rp in a tā lā k u n p a sa u li v is u a r lik u m iem a p tv e r.
J a ja u p a tie si šis u zd e v u m s dižais tam n e ie d e d z sird i
U n j a v iņ š n e p ie lie k p ū le s se v sa g ā d ā t s la v u u z m ūžiem ,
V a i ta d n e n o v ē l tē v s A s k ā n ija m ro m iešu m ūrus?
235 K o v iņ š v ē l dom ā, k o cer? K am k a v ē ja s n a id n ie k u zem ē?
V a i g a n tam a u so n u cilts, L av īn ijas d ru v a s v a irs n e rū p ?

101
 P ro jām lai d o d as! T ā lēm uši m ēs, to p aziņo v iņ am !»
T eica tā v iņ š. P ēc m irk ļa ja u tū d a ļ šis v a re n ā tē v a
P av ēli p ild a ; v isp irm s p ie k ā jā m sie n s p ā rn o tā s k u rp e s,
240 Z elta, k a s g a isā jo au g stu uz s p ā rn ie m v ai p ā ri p ā r jū rā m ,
P āri p ā r zem ēm it ā tri to a iz ra u j k ā v ie su ļa v ē ji;
Zizli tv e r ro k ā p ē c tam ; a r to d v ē se le s b ālās n o O rk a
A tp a k a ļ atsau c , b e t citas v e d p ro jā m uz T a rta ru sk u m jo ,
M ieg u ta s s ū ta v a i a tra u j u n a c is a r n ā v i slēd z a tk a l;
245 V ē ju s v iņ š aizd z en a r to, c a u r v ē tra in ie m m ā k o ņ ie m tra u c a s.
L aizdam ies v ē r o ja u k a ln g a la sm aili, red z n o g āz es stāv ās,
A tla n tu dižo, k a s d eb e su ju m u a r p a k a u si b alsta;
M ūžam a r m ā k o ņ ie m tu m šiem u n m ūžam a r šalco šā m
p rie d ē m
V iņam ir a p jo z ta g alva, k o p ā ta g o v ē tra s u n lietu s.
25o Ie tin ies s n ie g ā šis m ilzis līdz p lecie m ; no s irm g a lv ja zoda
U pes p lū st s tra u ji, u n p in k a in ā b ā rd a tam stin g u si led ū .
K illēnes d ie v s š e it m etās v isp irm s a r līd zīg iem sp ā rn ie m
L ejup; n o š e jie n e s m etās a r ķ e rm e n i v isu p r e t j ū r u
Itin k ā p u tn s, k a s g arām g a r k ra s tie m un ziv īg ām k lin tīm
255 L idinās a p k ā rt u n no laižas zem u līd z ū d e ņ u v irsm a i:
T ieši tā lid o ja v iņ š s ta rp zem i u n d eb e su ju m u
L ībijas tu k sn e sim p re tī u n izlau zās c a u ri c a u r v ē jie m ,
M ajas d ēls, K illēn es d iev s, š u rp n ā k d a m s n o v e c tē v a sav a.
T ik k o a r s p ā rn o tā m k u rp ē m v iņ š p ie sk ā rā s b ū d iņ ā m
zem ām ,
260 V a ig u p r e t E n e ju v ērsa, k a s cieto k šņ u s cē la u n m ā jā m
P am atu s lik a, u n zobens tam m irg o ja to p āzo s zaļos;
P iriešu p u rp u r ā s ā r tā p ā r p la ta jie m v a ro ņ a p le c ie m
L aistījās u g u n īs le n a — to b a g ā tā D īdona d ev a,
Izau d a v iņ a m u n iz v ilk a c a u ri ta i s m a lk v ē rp tu ze ltu .
2f>5 P ēk šņ i ta s u z b rū k tā v iņ am : «V ai d iž a ja i K a rtā g a l ta g a d
P am atu s lie c u n , v erg o d am s s ie v a i, tu p ilsē tu k rā š ņ u
Sācis še it celt? T u aizm irsis v a ls ti u n sū tīb u sav u !
M an i n o O lim p a g aišā p ie te v is p a ts m ūžīgo v a ld n ie k s
S ūta, k a s zem i u n d eb e sis g ro z a a r sp ē c īg u ro k u !
270 P av ēli do d v iņ š m an aizn e st šos v ā rd u s a r steid zīg iem
v ē jie m .

102
 Ko tu v ē l dom ā, k o ceri? K am k a v ē jie s L īb ija s zem ē?
J a ja u p a tie si šis u zd e v u m s dižais te v n e jū s m o sird i
U n j a tu n e p ie lie c p ū ļu se v s a g ā d ā t s la v u u z m ūžiem ,
P a v e r ta d s k a tu p re t a tv a s i ja u n o , lū k , c e rīb u lolo
275 M a n tin ie k s Jū ls, k am itā)u v a lsti u n ro m ie šu zem i
L ik ten is n o lēm is ie p rie k š.» T o sac ījis, v a lo d u p ēk šņ i
P ā rtra u c a K illēn es d ie v s u n a ts tā ja m irs tīg ā sk atu ,
P a z u d a tā lu n o acīm u n aiz k līd a d z id ra jā g aisā.
A p m u ls a izb ailēs E n ejs, k a d re d z ē ja p ē k š ņ i tā tēlu ,
280 Š au sm ās tam sa slē jā s m ati, balss p ie p e ši a p rā v ā s rīk lē.
T ū d a ļ v iņ š v ē la s ja u b ē g t u n a ts tā t šo tīk a m o zem i,
S a tra u k ts p a r m ā jie n u c ild o u n d ie v īb u p a v ē li stin g ro .
Š ausm as! Ko d arīt? Ko D īd o n ai te ik t, k ā tu v o tie s v iņ ai,
R eib u šai sirsn īg ā m īlā? K ā sā k u m ā ie v a d īt ru n u ?
285 L iek as d rīz v iņ am šis d e rīg s u n labs, d rīz a tk a l tas lab āk s,
Š au b ās v iņ š tra u c a s uz d až ād ām pusēm , v ē r š p rā tu uz visu.
A p s v e ro t ra d u šā s šau b a s, p a r la b ā k u š ķ ita šā d s lēm um s:
M n e ste ju , S ere stu d ro šo u n S erg e stu s a u c v iņ š p ie sevis,
K lu sām lai s a k ā rto k u ģ u s, la i p u lc in a b ie d ru s p ie k ra sta ,
290 A p g ā d ā iero č u s v iņ iem , šās rīc īb a s cē lo ņ u s īsto s
N o slē p j, cik v a r; p a ts tū d a ļ p a tam , jo D īd o n a k rie tn ā
N e jū t v ē l v iltu u n n e g a id a irstam tik s irs n īg u m īlu,
A tra d īs ie s p ē ju k ā d u u n p ā r ru n u m ie rīg ā b rīd ī
U zsāk s a r v iņu, lai k ā r to tu lie tu v is p a re iz ā v e id ā .
295 R īk o ja s v isi jo ā tri u n p a v ē li p ild a a r p rie k u .
T o m ēr ja u D īdonas sird s — k a s m īlošo m a ld in ā t
sp ē tu ? —
N o ģ id a v iltu u n n o v ē ro t s ā k a tā n ā k a m ā s g a ita s,
Š au b as ta i ra d a p a t d ro ša is. D rīz b e z p rā te i n e k rie tn ā
F ām a
A tn e s a v ēsti, k a k ā r to j a u k u ģ u s u n rīk o ja s ceļā.
300 N e v a ld o t sevi, tā p lo sās u n k la iņ o p a p ils ē tu visu,
īg n u m ā k aisto t, k ā tijā d a s tra u jā , k a s ie ra u g a n esam
U p u ru tra u k u s, d zird g a v ile s B akham , k a d trijg a d u s v ē tk i
S k u b in a v iņ u un K ita iro n s n a k tī sa u c o rģ iju d ejās.
B eidzot n u p a ti p ie E n e ja d o d as u n s a k a šo s v ā rd u s:
305 « A rī tu c e rē jis esi, k a sp ē si šo k a u n p iln o d arb u ,

103
 N o d e v ē j, n o s lē p t n o m an is u n k lu sītē m a ts tā t šo zem i?
V a i ta d š e it n e s a ista te v i n e m īla , n e so līju m s, k ā d re iz
D otais, n e D īd o n a p ati, k a s b o jā ies d ra u sm īg ā n ā v ē ? «
K āp ēc ta d , p a s tā v o t ziem ai, tu sa rīk o b ra u k š a n a i k u ģ u s?
3io K āpēc, k a d A k v ilo n s plosās, tu steid zies ja u d o tie s p a Jūru,
C ietsird i, ko? J a n e b ū tu d e v ie s uz sv e ša jā m zem ēm
M e k lē t s e v d zim ten i ja u n u , b e t b ū tu v ē l a g rā k ā T ro ja ,
V ai ta d p a b a n g a ln o jū r u a r k u ģ ie m tu d o to s u z T ro ju ?
Bedz tu n o m um s? T av as ro k a s, šo a sa ru v ā rd ā e s lūdzos
315 (C ita n e k ā m an , n ab ad zei, p a š a i n a v p alicis p ā ri),
M ū su la u līb a s v ā rd ā , k a s tik k o m ū s v ie n o ja k o p ā ,
J a m an p r e t te v i ir b ijis k ā d s n o p eln s, j a to m ē r te v b ija
M an ī k a s m ī)š, ta d žēlo tu m an i, šo g rim sto šo n am u ,
Un, ja i r n o zīm e lūgt, ta d a tm e t šīs b ēg ša n a s d o m āsi
320 T ev is dē) L īb lja s ta u ta s u n n o m ā d u v a ld n ie k i v isi
Ie n īd a m an i, b ij tirie ši s k a rb i; e s te v is d ēļ a rī
Z a u d ē ju k a u n u u n g o d u u n a g rā k o slav u , k a s m an i
C ēla līd z zv a ig z n ēm . K am a ts tā j tu m ani, ai, sv e šn ie k ,
la i m irstu ?
T ag ad tik a i šis v ā rd s m an p a lic is p ā r i n o v īra !
325 K āp ēc es k a v ē jo s v elti? V a i tā p ē c , lai b rā lis šo s m ū ru s
S a g ra u tu d ru p ā s u n g e tū lu J a r b a m es g ū s te k n e k ļū tu ?
K au t je l n o te v is v ism az m a n b ū tu ja u a tv a s e k ā d a ,
K am ēr tu a ts tā j šo zem i! K a u t ta g a d ja u p ilī a p m an i
R o tāto s m aziņ a is E nejs, k a s te v i m a n atg ā d in ā tu !
330 P rā tā ta d n e n ā k tu m an, k a p a m e sta , a p k rā p ta esm u.»
T eica tā v iņ a ; b e t E nejs, J u p ite r a m ā jie n u v a d īts ,
N o v ē rs a s k a tu n o v iņ as u n a p s p ie d a rū p e s se v sird ī.
T o m ēr v iņ š s a k a ta i īsi: «Es n o p e ln u s ta v u s p r e t m ani,
M in ēt to s v a r i tu v irk n ē m , ai, v a ld n ie c e , n e sp ē š u n o lie g t;
335 N e rim šo s e s n em ū ža m E lisu p ie m in ē t sirdī,
K am ēr es e sm u v ē l dzīvs, g a rs k a m ē r šo s lo c e k ļu s v a d a .
īs i n u te ik š u p a r lie tu . Šo b ē g š a n u n o slē p t p av isam ,
N ed o m ā, n e c e rē ju , u n n o s v in ē t k ā z a s a r te v i
N e b ija p rā tā n e k a d — šu rp n e n ā c u n o lū k ā tā d ā .
340 J a m an tik lik te n is atļā v is b ū tu p ē c ie sk a tie m sa v ie m
Ie k ā rto t d z īv i u n n o sp ra u st se v p a ša m p ēc p a tik a s m ē rķ i,

104
 V a irā k p a r p ā rē jo v isu e s g la b ā tu T ro ju u n m īļos
S e n tē v u p īšļu s; ta d s tā v ē tu c ild e n a s P ria m a pilis,
U zceltu a tk a l n o ja u n a e s P erg a m u sa la u z tie m cīņās.
345 G rīn ija s A p o llo n s lik a u z dižo Itā liju steig tie s,
L ik ija s o rā k u ls lik a m a n d o tie s uz itā ļu zem i.
Lūk, k u r m a n m īla, k u r tē v ija m ana! J a K a rtā g a s m ū ri
P rie c in a te v i k ā p ū n ie ti š e it u n L ībijas pilis,
K āp ēc tu p re to jie s tam , k a tro ji se v au so n u zem i
350 G ūtu? M u m s lik te n is a r ī lie k d zim teni sv e šu m ā m ek lēt.
M iru šā A n h īsa tēls, k a d v a k a ro s tu m sa k ā se g ā
M itra jā s ē n ā s tin zem i, k a d u g u n īs ie d e g a s zvaigznes,
B rīd in a m a n i p a m ieg am , u n baigs ir tā s a tra u k ta is
sk atien s.
A s k a n ijs m azais m an p ā rm e t p a r n e ta isn o d a rb u : e s v iņ am
355 L au p u H e sp ē rija s v a lsti u n lik te ņ a n o le m tā s d ru v a s.
D iev īb u v ē stn e sis a r ī — p a ts J u p ite rs s ū tīja v iņ u —
A tn e s a v ē s ti a r ste id z īg ie m v ē jie m — tik tie šā m k ā ta g a d
A b i m ē s dzīvi. P ats m ird z o šā g aism ā e s re d z ē ju d ie v u
Ie n ā k a m m ūros, p a ts d z ird ē ju s k a id ri tā b a lsi šīm ausīm .
360 R im sties! A r sū d zīb ām sa v ā m v a irs n e m o k i m an i u n sevi!
D odos n e la b p r ā t u z itā ļu z e m i . . . »
B rīdi ja u , k a m ē r v iņ š ru n ā , tā īg n u m ā ra u g ā s p r e t v iņ u ,
V ē rs d a m a ac is p a lab i u n k re isi; v ē l k lu sē jo t, v iņ a
L ū k o jas a u g u m ā v isā u n s a k a tad , ie k a ls to t dusm ās:
365 « N eesi d ie v ie te s dēls, u n D a rd an s n a v b ijis ta v s sen cisl
N e lie tis tu! N o k lin ta in e s te v i ir d z e m d ē jis K au k āzs
D rau sm īgais, h irk ā n u tīģ e ru m ā te s te v d e v u š a s pienu!
K āp ēc v ē l izlik tie s m an? K am ta u p ītie s lie lā k ā m bēdām ?
S ā p ē ja s ird s tam p a r a s a rā m m anām ? V a i p a v ē ra sk atu ?
370 V a i tam k a u t a sa ra m a n is d ē ļ bira? V a i ž ē lo ja m īļo?
K as m a n v ē l ļa u n ā k s v a r b ū t? T o v isu a r m ie rīg u p rā tu
N e p ie d o s v iņ a m n e S a tu m a dēls, n e J ū n o n a dižā.
N a v n e k u r u zticam īb as! Šo n ab a g u , izm estu k ra stā ,
B ezp rāte, ņ ēm u p ie se v is u n d a līju v a r u a r v iņ u ,
375 Iz g lā b u c ietu šo s k u ģ u s u n a rī tā b ie d ru s n o n ā v e s.
F ū rija s d ed z in a m an ll Lūk, A po llo n s, n ā k o tn e s p au d ē js,
L ik ijas o rā k u ls arī! Lūk, J u p ite r s ra id ījis ta g a d

105
 D iev išķ u sū tn i tam a tn e s t šo d ra u sm īg o v ēsti a r v ē jie m !
T āta d p a r to tik m ū žīg iem dom as! Šīs rū p e s ik b rīd i
380 M ūžīgos m o k a! Es n e tu ru te v i u n n e b ilstu p re tī.
P ro jām uz ltā |u zem i! J e l m e k lē se v v a lsti p a v iļņ ie m !
T o m ēr es c e ru , s ta rp k lin tīm , j a ie sp ē j to ta isn īg ie d ie v i,
Izp irk si p e ln īto so d u u n b ieži v ie n D īdonas v ā rd u
V eltīg i sau k si! Es n e re d z o t v is u r a r m e ln a jā m lā p ā m
385 V a jā šu tev i; k a d n ā v e m an a u k s tā šķ irs g a ru n o m iesas,
Būšu k ā ē n a te v k lā t. Tu, n e lie ti, saņ em si sodu!
D zirdēšu to, u n v ē s tis šīs a tn ā k s līdz p azem es ēnām .»
S aru n u p ā r tr a u c tā sp ē ji a r p ē d ē jie m v ā rd ie m , n o gaism as
S ird ssāp ēs v a irā s u n p azū d it p ē k š ņ i n o E n e ja acīm ;
300 līg i v iņ š k a v ē ja s s a tra u k ts u n d a u d z k o ta i v ē la s v ē l sacīt.
B et te ja u v a ld n ie c e sa b rū k ; to k a lp o n e s s a tv e r uz ro k ām ,
A iznes u z m a rm o ra p ili u n n o lie k u z p a k lā jie m v iņ u .
B ijīgais E n e js p a tam , k a u t v ē lē jā s cieša n as sm ag ās
M ierin o t n o v e lt n o sird s u n a tv ie g lo t la b p rā t ta i sāp es,
395 N o p ū tie s sm ag i, a r s a tra u k tu sird i p a r m īlu tik c ē lu
D iev īb u p a v ē le i s e k o un d o d as uz k ra s tu p ie k u ģ iem .
Bet ta d ja u tro jie š i ķ e ra s p ie d a rb a u n v is u r n o k ra s ta
J ū r ā v e lk a u g stc e lto s k u ģ u s. P eld v iļņ o s ja u d a r v o tā stū re.
Z arain o s a iru s tie a tv e lk no m eža u n ozola b aļķ u s,
400 T ik k o k ā la istu s, jo jā ste id z a s p ro jā m .
V isu r p a p ils ē ta s ielām re d z v irz ā m ie s steid zīg o s tro ju s .
T ieši tā d a rb īg ā s sk u d ras, se v g ā d ā jo t b a rīb u ziem ai,
Izlau p a la b īb a s k au d z i u n g ra u d u s v e lk m ite k lī sa v ā ;
Ie rin d a m e ln ā p a la u k u m u tra u c a s u n g ū to c a u r zāli
405 A izrau j p a c e liņ u ša u ru ; g an c e n ša s tās lab īb as g ra u d u s
A izg rū st a r p le c ie m uz p rie k šu , g a n m u d in ā t g ā jie n a rindas,
P ārm āco t lē n ā k ā s g a itā ; d a rb s v e ik sm īg i so k as š a i ta k ā .
Ko g an tu, D īdona, ju ti, k a d re d z ē ji līd zīg u sk atu ?
A i, k ā tu n o p ū tie s sk u m ji, k a d k ra stm a lu p lašo n o to rņ a
4io R edzēji m u d žam v isa p k ā rt, k a d b ija it v is u r p rie k š acīm
O stm ala p iln a a r k u ģ iem u n d z ird ē ji g a v iļu sk aņ as!
C letsird i A m o r, k o m irstīg o sird īm tu n e lie c tik d arīt?
A lk a l a r a sa rā m ie t u n a tk a l p ie lū g ša n ā m ķ e rtie s
P iesp iež ta s v iņ u v ē l beidzot, p a t u p u rē t le p n u m u m īlai,

106
415 M ē ģ in ā t v isu , k a s ie sp ē ja m s v ēl, ja v e lti ir jā m irs t.
«A nna, tu red zi v is a p k ā rt g a r p ie k ra s ti steid z īg o gaitu!
V isi tie p u lc ē ja s k o p ā, u n b u ra s ja u a ic in a v ē ju s ,
J ū rn ie k i p rie c īg u p rā tu ja u s tū re s a r v a in a g ie m a p v ij.
J a ja u es v a r ē ju n o ģ ist u z p rie k š u šīs sm eld zīg ās sāpes,
420 V a rēšu , m āsa, to p ā rc ie sti Bet, A n n a , m an, lik stā m tik
lem tai,
izp ild i lū g u m u v ie n u l T ik v ie n īg i te v i šis v iltn ie k s
T u rē ja v ē rtu , p a t sle p e n ā s Jū ta s te v u z tic ē t sā k a ;
V ie n īg i z in ā ji tu, k ā p ie k ļū t tam īs te n ā la ik ā .
D odies p ie n a id n ie k a le p n ā , ai, m āsa, u n lū g d a m ā s sak i:
425 A u līd ā k o p ā a r g rā jie m e s n e d e v u z v ē re sta v ā rd u
T ro jie šu s iz n īc in ā t v a i k u ģ u s p r e t P erg a m u sū tīt,
S k āru si n e e sm u a r ī n e A n h īsa pīšļus, n e ē n u .
K ā p ēc v iņ š lū g u m iem m an iem tik sp ītīg i n o slēd zis ausis?
K āp ēc šī steig a? Lai n a b a g a m īļai dod p ē d ē jo b a lv u —
430 L ab āk u b ra u k š a n a s laik u lai g a id a u n v ē līg u s v ēju s!
N e lū d z u v a irs es b iju šo m īlu, k o n o d e v is E nejs,
N e g rib u a tra u t n o L atijas k rā š ņ ā s u n so lītā m zem ēm ;
B rīdi tik īsu es lūdzu, tik ā rp rā ta m m ie ru u n la ik u ,
K am ēr m a n s lik te n is m ani, ja u sag rau ztu , ie m ā c īs paciest!
435 P ak alp o , lūdzu, v ēl p ē d ē jo reizi! J e l p až ēlo m āsu!
J a tu to sp ēsi, līdz n ā v e i te v b a g ā ti atlīd zin āšu !»
D īd o n a lū d za tā v iņ u . š īs v a im a n a s n a b a g a m āsa
A tk a l u n a tk a l lie k v iņ a m p ie sirds, b e t a sa ra s n esp ē j
G ro zīt tā sird i; n a v p ie k ā p īg s v iņ š u n n e d z ird n e v ā rd a .
440 L ik teņ a v a ra ! D ievs d a rījis k u rla s tā v ē līg ā s ausis.
Ittn k ā o zo lu s tip ro a r g a d sim tie m a u g u šo s tu m b ru
Z iem eļu v ē ji n o A lpiem , ta m u z b rū k o t b rā z ie n ie m stra u jie m ,
S acen šas iz ra u t n o zem es a r sak n ē m ; šņ ā c a u r o jo t v ē tra ,
P u rin a o zo la g alv u , u n a tla u z tie zari k lā j zem i;
445 O zols v ē l k lin ta in ē stāv ; cik a u g stu ta s g a lo tn i s a v u
D ebesīs cēlis, tik dziļi a r sa k n ē m p re t T a r ta ru sniedzas:
G luži tik u z stā jīg i a r d a ž ā d ie m lū g u m iem v e lti
V a ro n i tird a , u n c ē la jā s ird ī v iņ š p ēk šņ i j ū t sk u m ja s;
N e g ro zām s p a lie k tā p rā ts, b ez sek m ēm līst a s a ru strau m es.
450 N a b a g a D īdona tag ad , ja u ju z d a m a lik te n i sav u ,

107
 N ā v i n u lū d z, u n d eb e su ju m u v a irs n e tīk ta i s k a tīt;
Lai tā jo ā tr ā k v e d n o d o m u g a lā u n šķ ira s n o d zīv es,
R edz v iņ a p rie k š ā , k a d z ie d o ja v e lte s uz v īra k a liesm ām , —
š a u s m a s to s tā s tīt! — k a v a lg m e š e it s v ē tā it p ē k š ņ i k ļū s t
m eln a,
455 P ā rv ē rša s iz lie ta is v īn s p a r rie b īg u a siņ u p eļķ i.
T o m ēr n e v ie n a m , p a t m āsai, p a r b rīn u m u n e te ic a v iņ a .
A tra d ā s p ilī b ez ta m v ē l p irm a ja m v īra m p a r g o d u
M a rm o ra tem p lis, k o a p k o p a v iņ a a r b ijīb u sv ē tu ,
A p v ijo t s ie n a s a r a u d e k lu b a ltu u n zaļum u v ītn ē m .
460 D zirdam as b ija n o š e jie n e s b alsis; ta i likās, k a v iņ u
S a u k tu tā s v īrs , k a d tu m sīb a k lā jā s p ā r zem i u n la u k ie m ;
V ie n tu ļa is ū p is, u z ju m tg a le s m eties, ta i g a u d o ja b ieži
B ēru d ziesm u u n ra u d īg ā b a lsī to g a ru m ā stie p a .
D īd o n u b a id a b ez tam v ē l b ijīg o p a re ģ u stāsti,
465 B aism īgi b rīd in o t v iņ u , u n m ie g ā p a ts cietsird is E n ejs
S a tra u k to v a ld n ie c i v a jā . T ai lie k a s ik m irkli, k a v iņ a
Itin k ā p a m e s ta v ie n a , k a g a r ā k ā c e ļā p a tla b a n
D odas ja u v iņ a , k a tlrie šu s m e k lē tā tu k sn e sī k ā d ā .
Ā rp r ā ta m irk lī tā P e n te js s e v p rie k š ā re d z fū riju b a ru ,
<70 D iv k ārša s a u le tam lie k a s u n d iv k ā rš a s rā d ā s ta m T ēbas;
A rī tā s k a tu v ē s tē lo ta is O rests, k o fū rija s v a jā ,
Ie ra u g o t m ā ti a r d eg o šu lā p u u n m e ln a jā m čū sk ām ,
A izb ēg n o v iņ a s , b e t a trie b e s d īrā s to g aid a p ie s lie k šņ a .
Izm isum s p ā rņ ē m a to, un, b ū d a m a ā rp rā ta m tu v u ,
475 N o lēm a m irt, s e v n o te ic o t la ik u u n izv ēlo t v e id u ;
T u v o ja s v iņ a p ie sk u m u šās m āsas u n sa k a šos v ā rd u s,
N o d o m u p a s lē p j s e v v aib sto s, lie k c e rīb a i a tm ird z ē t p ie rē :
«M īļā, m a n līd zek lis ro k ā — n u m āsai tu n o v ē li laim es — ,
K ā lai s e v a tg ū s tu v iņ u je b a tra iso s v a ļā n o m īlas!
480 p a šā O k ē ā n a m a lā u n tu v u p ie rie to š ā s sau les
A tro d a s tā lā e tio p u zem e, k u r d iž e n a is A tla n ts
D ebesis g ro z a u z p leca , k a s g re z n o ta m irdzošām
zvaigznēm .
D ievi m an ie te ic a p a re ģ i k ā d u n o m asīlu tau ta s;
A tla n ta m e itā m tā s a rg ā ja tem p li, b e t d ra k o n a m p aša m
485 B arīb u sn ie d z a u n āb e le s za ru s v ē l g la b ā ja sv ēto s,

108
 S lak o t a r s tīg a in o m e d u u n m ie g n e se s m ag o n e s su lu .
Solās a r b u rv īb a s v ā rd ie m t ā a tņ e m t m an d o m a s p a r m īlu,
K ād as v ie n tīk as, b e t c ie ša n ā s sm ag ās lik t m o c ītie s citiem ,
A p tu rē t ū d e n i u p ēs u n sp īd e k ļu s a tp a k a ļ a tg rie z t.
490 P azem es g a ru s tā izsau c n o zem es! T u re d z ē si m a u ja m
Zem i zem k ā jā m u n d o d a m ie s o šu s n o k a ln ā jie m leju p !
M īļo tā m āsa, e s zv ēru , š e it p ie m in o t d ie v u s u n tev i,
T av u j o tīk a m o g alv u , p ie b u rv īb ā m n e ķ e ro s la b p rā t!
Ie k š ē jā p a g a lm a v id ū tu s lē p u zem d eb e sīm k la jā m
495 U g u n i s a k u r! T u r ie ro č u s v isu s, k o ista b ā s a v ā
N e k rie tn a is k āris, tā tē rp u s it v isu s, p a t la u līb a s g u ltu ,
K u rā e s a iz g ā ju b o jā, m e t v lrs ū l š ā n e lie ša p ē d a s
G rib u e s izd zē st p av isam , u n p a r e ģ e a rī tā lika.»
T eik u si k lu s ē ja v iņ a, u n b ā lu m s ta i p ā r k lā ja se ju .
500 T o m ēr v ē l n e a p tv e r A n n a , k a m ā sa a r u p u rie m ja u n ie m
V ē la s tik n o slē p t ta i n āv i, u n b e z p rā tu n e n o ja u š v iņ a,
N e g a id a v a irā k p a r to, k a s b ijis p ē c S ih a ja n ā v e s;
T āp ē c tā p a v ē li pilda.
Bet, k a d ja u m ilzīgais s ā r ts n o p rie d ē m u n ozo lu šķilām
505 Ie k š ē jā p a g a lm a v id ū zem d e b e sīm p a c e ļa s a u g stu ,
V a ld n ie c e a p v ij a r v ītn ē m u n c ip re šu tu m šzaļiem zariem
V ie tu v is a p k ā rt, lie k v irs ū ta m tē rp u s u n a ts tā to šķ ēp u ,
A rī tā a ttē lu g u ltā; k a s n o tik sie s, zina tik v iņ a .
Z ied o k ļi s tā v t u r v is a p k ā rt, u n p a re ģ e v a ļē jie m m atiem
510 V a irā k a s re iz e s sau c d ie v u s, sa u c E rebu, H a o su plašo,
T rijv e ld u H e k a te s b ū ti, trīs ja u n a v a s D iān as se ja s;
Iz sla k a ū d e n i a p k ā rt, ta i it k ā n o A v e rn a sm eltu ;
A rī v ē l u z m e k lē zāles, k as, a ts p īd o t m ēn esim , p ļa u ta s
V a rk a ltie m sirp jie m u n p iln a s a r m eln u u n in d īg u p ien u ,
515 M ek lē v ē l g ļo ta s uz tik k o k ā d zim u ša k u m e ļa p ie re s,
Ķ ē v m ā te i a tra u to tīk sm i.
P ati a r m iltie m u n m a z g ā tā m ro k ā m p ie zie d o k ļie m dodas,
V ie n u s e v a ta u n o t k ā ju u n v a ļīg i a tra iso t d rē b e s;
L ēm usi n ā v e i ie t p re tī, sa u c d ie v u s u n zv aig zn es, k a s p azīst
520 L ik teņ u ceļu s, lū d z v a ru , j a p a s tā v k u r tā d a , k a s g ād ā
T a isn īg u a tm a k su sird īm , k a s p re tm īlu n e s a sto p citos.
Ie s tā jā s n a k ts, u n g u ru š ie ļa u d is ja u b a u d īja v isu r

109
 Tīkamo mieru virs zemes; bij rimuši bangainie viļņi,
Aizsnaudās meži, un slīdēja zvaigznes pa debesu jumu;
525 Klusēja lauki visapkārt; jau ganāmie pulki un putni,
Tie, kas ap ezeriem dzidriem, un tie, kas ap krūmājiem
bieziem
Slēpušies laukos, ar krēslu drīz iegrima dziļajā miegā,
[Aizmirsās rūpes, un izgaisa grūtums it visiem no krūtīm,]
Bet ne tik pūniete, nelaimes māktā. Ne mirkli vairs viņa
530 Nespēja gremdēties tīkamā miegā; ne acis, ne krūtis
Nepieņem nakti; tās nemiers vēl pieaug; te, mozdamās atkal,
Uzliesmo mīla no jauna, te spēcīgas dusmas to bango.
Negrozot nodomu savu, tā sacīja viņa sev pašai:
«Ko lai es daru patlaban? Vai meklēt man, apsmietai, atkal
535 Precniekus senos un nomādus lūgties, lai apprec tie mani?
Daudzreiz es atteicu viņiem, jo nebija cienīgi manisl
Jeb vai man sekot jau īlijas kuģiem un zemīgi teiRru
Pavēles pildīt? Vai tāpēc, ka kādreiz mans pabalsts
tos glābis,
Sajūt tie prieku un, atminot to, ir laipni pret mani?
540 Vai gan kāds lepnajos kuģos, ja vēlētos, mani, tik nīstu,
Gribētu pieņemt? Vai nespēji pazīt vēl, akluma sistā,
Lāomed6ntiešu vīrus, šo zvēresta lauzēju cilti?
Ko tad? Vai viena lai dodos es līksmajiem jūrniekiem
pakaļ?
Tiriešu barā lai metos ar savējiem visiem pret trojiem?
>45 Vai lai es tos, ko izrāvu ārā ar mokām no Tiras,
Atkal jau dzenu pa jūru un lieku plest buras pret vējiem?
Mirsti, kā pelni tu to, un ciešanas Izbeidz ar dunci!
Māsa, tu vainīga pirmā! Tu iegrūdi mani šais bēdās,
Paklausot asarām manām, un naidniekam nodevi rokās!
-50 Nebija nolemts man pavadīt dzīvi bez mīlas un vainas,
Līdzīgi zvēram, kļūt brīvai pavisam no ciešanām šādām!
Svinīgais solījums Sihaja pelniem jau nebija turēts!»
Žēlabas šādas no valdnieces krūtīm uz ārieni lauzās.
Enejs uz izcilā klāja, jau nolēmis atstāt šo krastu,
55 Dusēja saldi, jo bija viss gatavs, kā paraža prasa.
Piepeši dievišķais attēls, šurp atgriezies agrākā skatā,

110
 O trre iz tam p a rā d ā s sap ņ o s u n it k ā to b rīd in a a tk a l,
G luži M e rk ū rlja m līdzīgs — b a lss b ija u n s e ja k ā v iņ am ,
C irta in i z e ltsp ro g u m a ti u n ja u n e k ļa lo cek ļi d aiļi:
560 « D iev ietes d ēls, k ā v a ri šai b rīd ī tik m ierīg i d u sēt?
V a i ta d tu n e re d z i b riesm as, k a s stā sie s p ēc b rīž a a p tevi?
N e p rā ts l V a i n e d z ird i tiešām tu v ē līg u s zefīru s pūšam ?
V iltīb a s ļa u n a s u n n o zieg u m s b rie sm īg s p a tla b a n ta i p rā tā ;
V iņ a ja u lēm u si m irt, u n sp ē c īg a s d usm as to b a n g o .
565 K āp ēc n o š e jie n e s n e b ē d z a r ste ig u , ja v a ri to d a rīt?
R edzēsi tū d a ļ, k ā p ild īsies j ū r a a r k u ģ iem , k ā lā p a s
U zliesm os b aig i, k ā tū d a ļ ap p ie k ra s ti m u tu ļo s liesm as,
J a v ēl tu k a v ē s ie s b rīd i šais zem ēs u n sa sta p si au sm u .
C elies u n k a v ē tie s beidz, jo g ro z īg s ik b rīd i u n m a in īg s
570 S ie v ietes p rā ts!» T ā teicis, v iņ š p a z u d a tu m š a jā n a k tī.
V a ro n is E n e js p a tam , p a r re d z ē to a ttē lu sa tra u k ts ,
P iep eši trū k s ta s n o m ieg a u n c ītīg i sk u b in a b ie d ru s:
«S teidzīgi c e lie tie s, v īri, u n ie ņ e m ie t v ie tu p ie soliem !
U z v elciet m u d īg i buras! D ievs, sū tīts n o ē te r a a u g stā ,
575 A ic in a steid z īg i b ē g t u n s k u b in a v ijīg ā s v irv e s
O trre iz ja u a tc ir s t n o k ra sta . T e v sek o jam , d ie v īb a sv ētā,
Lai tu a r b ū tu k a s būdam s, te v p a k la u sā m a tk a l a r p rie k u !
S tāv i m u m s k lā t u n esi m um s žēlīgs! Liec v ē līg ā m
z v a ig z n ēm
D ebesīs sp īd ēt!» T ā teicis, v iņ š zo b en u spožo n o m a k stīm
580 V ilk a a r s p a r u u n n o c irta s a ite s a r iz v ilk to dzelzi.
V iso s ir līd zīg a ro sm e; tie tra u c a s u n ķ e r k o n u k u ra is;
P ie k ra sti a ts tā j ja u v iņ i, u n j ū r u se d z k u ģ i v is a p k ā rt;
T ra u k d a m ie s steig ā, tie jū r u k u ļ p u tā s u n v a g a s v e lk zilgm ē.
C eld am ās r ītā it a g ri n o T īto n a d z e lte n ā s g u lta s,
585 R a id īja A u ro r a a tk a l uz p a sa u li m ird zu m u sav u .
Bet, k a d n o s a rg to rņ a a u g stā j a u v a ld n ie c e m a n īja au stam
P am alē g a ism u u n aize jam flo ti a r p ie p ū stā m b u rā m ,
P ie k ra sti a rī u n o stu bez a irn ie k ie m p a lie k a m tu k šu ,
S izdam a trīs re iz u n č e trre iz a r p la u k s tu p a d a iļa jā m k rū tīm ,
590 R au d am a z e ltsp ro g u m atus, tā sa k a : «Ai, J u p ite r, p ro jā m
D odas ja u v iņ š! V a i sv e šn ie k a m a tļa u ts b ū s a p s m ie t šo zemi?
K āp ēc n o p ilsē ta s v isi a r šķ ē p ie m tam n e d z e n a s p a k a ļ?

111
 Kāpēc no piekrastes kuģus jau neraisa vaļā ar skubu?
Skrieniet! Šurp steidzīgi liesmu! Pie ieročiem! Tūdaļ pie
irkļiem!
595 Ko es šeit saku? Kur esmu? Kāds bezprāts nu aptumšo tevi,
Dīdona, nelaimei lemtā? Nu nekrietnos darbus tu jūti!
Tobrīd bij domāt, kad varu tam devi! Lūk, līgums, lūk,
krietnums!
Esot viņš tas, lūk, kas ņēmis no dzimtenes penātus līdzi!
Viņš tas, kas ņēmis uz pleciem jau vecuma sagrauzto tēvu!
600 Kāpēc tam nespēju uzbrukt, to gabalos saplēst un jūrā
Izsvaidīt viļņos? Un kāpēc tā biedrus, tā dēlu ar dzelzi
Nespēju nodurt un neliku tēvam to dzīrēs uz galda?
Tiesa, kā beigtos šī cīņa, tik dieviem bij zināms . . . Lai bija!
Ko man vēl baidīties mirstot? Es lāpas uz nometni mestu,
605 Pildītu kuģus ar liesmām, bet trojiešus, tēvu un dēlu,
Aizrautu nāvē un aizietu bojā ar viņiem es pati.
Saule, kas redzi virs zemes ik darbu ar spožajiem stariem,
A rī vēl, Jūnona, tu, kas zini par visām šīm mokām,
Hekate, tu, ko cilvēki nakti uz krustcelēm piesauc,
>10 Fūrijas atriebējas un mirstošās Elisas dievi,
Skatiet to visu un ļaunumu sodiet ar pelnīto sodu!
Uzklausiet lūgšanas manas! Ja nokļūt līdz itāļu ostām
Nākas šai nekrietnai galvai un piestāt ar kuģi pie krasta,
Ja tā ir Jupiters lēmis, ja negrozāms Eneja mērķis,
Bis Lai tad viņš, nomocīts karā un cīņās ar drosmīgu tautu,
Padzīts no robežām savām un atrauts no mīļotā Jūla,
Palīgā aicina citus un savējo kropļotos līķus
Skata ar šausmām! Un arī, kad pakļāvies piespiestam
mieram,
Lai tas tur nebauda prieku par valsti un tīkamo gaismu!
>20 Lai viņš pirms laika jau kristu un netiktu apglabāts smiltīs!
Tāds ir mans lāsts! To lūdzos vēl nāvē, jau asinīm plūstot.
Tlriešu vīri, jūs nīstiet pēc tam, cik spējat, šā dēlu,
Visu tā cilti un Dīdonas pīšļiem šo upuri nesiet!
Draudzības saites un līgums lai nesaista mūžam šīs tautas!
25 Celsies no mūsējo kauliem pēc laika kāds atriebes nesējs,
Dardana pēctečus viņš ar dzelzi un uguni vajās,
 T a g a d v a i v ē lā k , v a i a rī p ē c laik a, k a d ra d īsie s sp ēk i.
K ra sti la i d o d a s p r e t k ra stiem , la i n a id īg i v iļņ i p r e t v iļņ ie m ,
Š ķ ēp i p re t šķ ē p ie m , tā vēlos! Lai p a ši u n p ē c te č i cīnās!»
630 T eica tā v iņ a u n n e m ie ru s ird ī v a irs n e s p ē ja v a ld īt,
C en zd am ās p ā r tr a u k t jo ā trā k šo n īsta m o d zīv i v irs zem es,
īs i ta d s a c īja v iņ a tā B arkai, S ih a ja au k lei,
S a v ē jo d z im te n ē se n ja u tā g u ld īja m e ln a jo s p e ln o s:
«Teici je l, m īļo tā au k le, š u rp a ic in i m āsu m an A n n u l
635 Saki, la i v iņ a s e v m iesu a r te k o šu ū d e n i slak a,
D z īv n iek u s a tv e d u n visu, k a s lz p irk u m u p u rie m n o teik ts!
Š u rp lai tā n āk ! L iec sv ē tīto sa iti a p d en iņ iem p ati!
U p u ri p az em es Z evam , k a s rīk o ts, k ā p a ra ž a s p ra sa ,
T a g a d e s v ē lē to s n o d o t u n c ie ša n ā m d a rīt re iz g alu ,
640 B eidzot lik t u zliesm o t sā rta m a r D a rd a n a p ē c te č u tēlu .»
T eic a tā v iņ a , u n sirm g a lv e steid zā s, c ik v e c u m s ta i ļāv a.
D īdona, trīc o t u n d re b o t aiz b a ilē m p a r n o d o m u b aigo,
G ro z īja acis, j a u a s iņ u p iln as, u n p la n k u m i b lā v i
Ie sitā s d re b o šo s v aig o s; tā b āla, ja u n o ja u šo t n āv i,
645 L aužas p ā r slie k šņ ie m uz ie k š ē jā m telp ām , k ā ā r p r ā ta lēk m ē
M etas uz s a k r a u tā s ā r ta a r D a rd a n a zo b en u k a llu ,
B alvu, k a s n e b ija d o ta, lai k a lp o tu v iņ a i šai b rīd ī,
š e it tā, k a d tro jie š u d rē b e s u n p a ra s to a td u sa s v ie tu
R ed zēja, k a v ē jā s dom ās, tad , a sa rā m p lū sto t p ā r v alg iem ,
650 P iep eši n o m e tā s g u ltā u n s a c īja p ē d ē jo s v ā rd u s:
«T ērpi jū s m īļie — tik k a m ē r to d ie v s u n lik te n is ļā v a — ,
P ie ņ em iet d v ē s e li m a n u u n iz g lā b ie t m an i n o m o k ām !
G a lā šī d zīv e: i r n o sta ig ā ts ceļš, k o lik te n is lēm is.
T ag a d m an s d iž e n a is tēls uz p a z e m i d o sies p ie ē n ā m .
655 C ēlu e s p ils ē tu s k a istu u n re d z ē ju a r ī tā s sien as;
A trie b jo t v īru , e s p a s p ē ju so d īt m a n n aid īg o b rā li;
L aim īga b ū tu , p a t laim īg a ļo ti, j a n e b ū tu tik a i
S tā ju šie s tro jie š u k u ģ i n em ū ža m p ie m ū sē jo k ra s tie m l»
T eic a u n sa ļim a g u ltā u z s e ja s . «Bez a trie b e s m irsim !
660 T o m ēr la i m irstam !» tā sak a . «T īk to m ē r m a n d o tie s
p ie ē n ā m l
Lai v ē l u z jū r a s šī u g u n s v a r tro jie tim p a m ie lo t acis,
L ai m a n a n ā v e ta m sek o k ā n e la im e s p a u d ē ja līdzi!»

113
 T eica tā v iņ a , u n tū d a ļ p ē c m irk ļa ja u k a lp o n e s v ē r o
V a ld n ie c i ļim stam u z dzelzs, re d z asin īm a p š ļā k to d unci,
665 A sin īs m irk u š ā s ro k a s. S āk a ts k a n ē t v a im a n a s s k a ļa s
A u g s ta jā s zālēs. K līst b au m as p a s a tra u k to p ilsē tu a p k ā rt.
S ie v iešu b rē k š a n a , v a id i u n n o p ū ta s sm ag as v is a p k ā rt
N am o s s k a n b aig i; d u n d eb e sis a r ī n o v a im a n ā m sk aļām ,
Itin k ā s a g rū tu d ru p ā s, k a d p ils ē tā ie b ru c is n a id n ie k s,
670 K a rtā g a v is a v a i s e n la ik u T ira, k a d tra k o jo t liesm as
A izv e ļa s m u tu ļo s au g stu p ā r d ie v u u n c ilv ē k u ju m tie m .
M āsa a r šau sm ām to d zird u n lzbīlī, tra u k sm īg i sk rie n o t,
V a ig u s se v s k rā p ē a r n ag iem u n d a u z īt sā k k rū tis a r d ū rē m ,
M etas uz p rie k š u c a u r p ū li un, m irsto šo sau k d a m a , sa k a :
675 «M āsa, k ā d s n o lū k s te v bijis! A r v iltu tu n āc i p ie m anis!
T o ta d m a n d e v a šis sārts, šīs u g u n is, a ltā ri v isi!
Ko lai v isp irm s es, a tstā tā , sūdzu? T u atstū m i m āsu ,
Ied am a n ā v ē ! K a u t sau k u si b ū tu tu m an i se v līdzi!
S āpes tās p a ša s u n stu n d a tā p a ti m ū s p a ņ e m tu abas!
680 P ati es s a k rā v u s ā r tu u n p ie s a u c u d zim ten es d ie v u s
S kaļi, lai, ļim sto t te v šeit, es, c ie tsird e , p a lie k u v ie n a !
M āsa, s e v līd zi tu n o n ā v ē m a n i u n S īdonas tēv u s,
T a u tu u n p ilsē tu savu! J e l ļa u jie t a r ū d en i s k a id ru
A p m az g āt b rū c e s u n u z tv e rt n o lū p ā m tā s p ē d ē jo elp u ,
685 j a v ēl tā d v ašo !» To teicot, tā d e v ā s uz au g šu p a k āp n ē m ,
A p k a m p a p u sd z īv o m āsu u n p ie s p ie d a v iņ u p ie k rū tīm ,
S la u cīja a sin is m eln ās a r d rē b i u n n o p ū tā s sm agi.
M ēģ in a v iņ a v ē l p a c e lt ja u stin g sto šā s acis, b e t tū d a ļ
S aļim st b ez s p ē k a ; p lū st asin is stra u m ē m v ē l v iņ a i n o b rū c e s.
690 T rīsreiz tā c ē lā s uz augšu, uz e lk o ņ a b alsto tie s sav a ,
T rīsre iz tā a tp a k a ļ atslīg a g u ltā u n m e k lē ja gaism u,
V irzo t p re t d e b e sīm sk atu , u n n o p ū tā s dziļi, to re d z o t.
S k u m sto t p a r ciešan ām ilg ām u n m o k p iln o c īņ u a r n āv i,
S ū tīja J ū n o n a d ižā n o O lim p a īr id u le ju p
695 A tra is īt d v ē s e li cīņā, tās sa ite s a r lo c e k ļie m sa ra u t.
N e ja u p ē c lik te ņ a p rā ta , n e p e ln ītā n ā v ē tā m ira,
B et g an p irm s n o te ik ta la ik a u n u z b rū k o t ā rp rā ta m p ēk šņ i,
T āp ēc v ē l d z e lte n o s m atu s P ro sē rp in a n e s p ē ja v iņ a i
A tc irp t n o g a lv a s, la i v a rē tu z ie d o t to p azem es O rk a m .

114
700 R asain ā Irid a tū d a ļ a r d z e lte n ie m sp ā rn ie m p a g aisu
Laižas uz p rie k š u un, n e so t p r e t sa u li d au d z d a ž ā d u k rā su ,
D īd o n ai s tā ja s p ie g alv as, tā sa k o t: «Šo u p u ri n esu ,
Izp ild o t p a v ē li, D ītam , n o m ie sa s šīs a tra isu tev i.»
T eico t šo s v ā rd u s, tā a tc irp a m atu s, u n p ie p e ši siltu m s
705 Izg aisa v iņ a i n o m iesas, u n d z īv īb a izk līd a v ē jo s.

8*
 EN E JS p a ta m ja u d ev ā s a r k u ģ ie m p a v a ļē jo j ū r u
D roši uz p rie k š u u n b a n g a in o s v iļņ u s a r ziem eli šķ ēla,
A tp a k a ļ s k a tie n u v ē rsd a m s p r e t m ū riem , k u r m irg o ja spoži
N a b a g a E llsas sā rts. K as liesm u šo aizd ed zin ājis,
5 A p slē p ts ir v iņ a m ; b e t m o k as p a r lie lo u n a p sm ieto m īlu,
P ārd o m as sm ag ās, k o s ie v ie te sp ē j, k a d ā rp rā ts to v a ld a ,
V e d in a te lk rie š u sird is u z n o ja u tā m d rū m ām u n b aig ām .
Bet, k a d ja u k u ģ i blj a tk lā tā j ū r ā u n n e b ija a p k ā r t
R edzam a zem e, it v is u r tik jū ra , lt v is u r tik debess,
lū P ēk šņ i tam tie ši v irs g alv a s zils m āk o n is sa v ilk ā s k o p ā ,
A tn esd a m s n a k ti u n v ē tru , u n tu m s ā n u sa c ē lā s v iļņ i,
P alin ū rs, m a n īg a is s tū m ie k s , tā s a k a n o a u g s tc e ltā k lā ja :
«V ai m um sl k a m m āk o ņ i tā d i š e it s tā ju š ie s d e b e su ju m ā?
K o g an tu , N e p tū n , m um s g a ta v o tagad?» V iņ š, te ic is šos v ā rd u s ,
is B uras lie k s a v ilk t p ie rā jā m u n sē s tie s p ie sp ē c īg ie m Irkļiem ,
V irz īt to d o b u m u slīp i p re t v ē ju u n a tk a l tā sa k a :
« C ēlslrd i E n ej, j a J u p ite rs p a ts m a n g a lv o jis b ū tu ,
N e b ū tu c e rīb a s m a n šai v ē tr ā s n ie g t itā ļu k ra stu s!
M ain o ties š ķ ē rsā m u n k ru stā m , d ū c v ē ji, n o rie tu m ie m tu m šiem
20 S p ēcīg i p a c e ļa s tie, g aiss p ā r k lā ja s m āk o ņ iem b ieziem .
C īn īties v ie su lim p re tī u n v irz ītie s tā lā k uz p rie k š u
S p ēk a m u m s trū k s t. Lai se k o ja m v isi n u lik te ņ a v a ra il
D osim ies tu rp , k u r a ic in a ta s i N a v tālu , m an lie k a s,
D rau d zīg ā Ē rik a k ra sti, k u r d ro š a i r sik a n u osta,
25 J a tik es p a re iz i a tc e ro s a g rā k ja u v ē ro tā s zvaigznes.»

117
 B ijīgais E n e js tam s a v u k ā rt te ic a : « Ja u v ē r o ju ilgi,
V ē ji tik tie šā m tā v ēlas, tu v e lti tie m d a rb o jie s p re tī.
N o v irz i b u ra s uz sān iem l V a i b ū tu m an c itu r k u r zem e
T āda, tik m ija, k u r v ē lē to s s tā tie s a r g u ru šiem k u ģ iem ,
30 N e k ā v ē l tā, k u r tro jie tis A k e sts s e v dzim teni ra d is
U n k u r m an k a p k a ln a k lē p ī l r g la b ā ti A n h īsa pīšļi?»
S aka tā v iņ š u n v irzā s p re t ostu ; tiem v ēlīg i v ē ji
B u ras p leš p laši, u n aizsteid zas k u ģ i p a b a n g a in o jū ru ;
B eidzot a r p rie c īg u p rā tu tie p ie b ra u c p ie zin ām ā k ra sta .
35 T ālu n o k a ln g a la au g sta a r Iz b rīn u ie ra u g a A k e sts —
B aigs v iņ š s ta rp m etam iem šķ ē p ie m u n L ībijas lā č m ā te s ā d ā —
P ien āk am d ra u d z īg o s k u ģ u s u n ste id z a s tiem p re tī u z k ra stu ;
K ļu v u si g rū ta n o K rīn īsa upes, šo d z e m d ē ja k ā d re iz
T ro jie šu m ā te . V iņš, p iem in o t sen č u s, tie m k o p ē jo s a g rā k ,
<o A p sv e ic š e it atg rie zu šo s, a r z e m k o p ju lab u m iem la b p rā t
P acien ā v iņ u s u n s tip rin a g u rd o s a r d ra u d zīg ām b alv ām .
T ik k o k ā n ā k o š ā diena, k a d p a m a lē a ta u sa g aism a,
A izd zin a zv aig zn es, n o p ie k ra s te s v isa s uz san ā k sm i b ie d ru s
S asau ca E n ejs u n s a c īja v iņ iem n o p a k a ln a a u g sta :
<5 « T ro jieši d ižie, k a s cēlu šies e s a t n o a u g sta jie m d ie v ie m l
P ilns ja u ir p a g ā jis g ad s n o la ik a , k ad , m ēn ešie m rito t,
G u ld ījām d ie v iš ķ o tēv u , tā k a u lu s u n m irstīg o s p īšļu s
S ik u lu zem ē, k a d zied o k ļu s sk u m jo s še it s v ē tījā m v iņ am .
D ien a ja u k lāt, j a n em ald o s es, k a s m ū žam būs rū g ta ,
50 M ūžam m an s v in a m a būs — jū s, d ie v i, tā lēm uši paši.
J a es šeit d z īv o tu v ē l k ā trim d in ie k s g e tū lu sm iltīs,
P ā rste ig ts A rg č līd a s jū r ā v ai M ik ē n u ielās, ta d to m ē r
Z ied o tu v e lte s ik g adus, p ēc p a ra ž a s p iem iņ as d zīres
S v in ē tu d ie n ā tai, d ā v a n ā m sa v ā m ta d zied o k ļu s c e ltu .
55 T a g a d m ēs n e ja u š i v isi p ie A n h īsa k a u lie m u n p eln iem ,
N e ja u b ez d ie v iš ķ a p rā ta , b ez d ie v iš ķ a s g rib as, m a n liek as,
E sam še it k o p ā , k a d d zīti p a v ē ja m šai d ra u d z īg ā o stā.
T ā p ē c lai v isi n o sird s tam p a rā d ā m p ē d ē jo godu!
L ūgsim n u v ē ju s ! B et tu rp m ā k , k a d uzcelsim p ilsē ta s m ū ru s,
«0 S v ētīto s tem p ļo s ik g a d u šos u p u ru s n e sīšu tēv am .
T ro jie š u p ē c te c is A k e sts ik kuģim , k a s s tā jie s p ie k ra s ta ,
V ē rš p ā ri d ā v in a b a lv a i; uz m ie la stu p e n ā tu s lū d ziet,

118
 S av ējo s p aši u n tos, k o g o d in a zem es tē v s A k e sts.
A rī b ez tam , k a d d e v īto d ie n u n o p am ale s A u sm a
65 Izv ed īs m irstīg ie m au g šu p u n p a s a u li a p sp īd ēs sta rie m ,
T e ik rie m p a p rle k š u es sa c e n stie s lik šu a r ā tra jie m k u ģ iem ;
Bet, k am ir v ie g lā k a s k ā ja s, k a s d ro ši v a r m ē ro tie s sp ē k ie m
U n k a s ir v e ik li a r m etam o š ķ ē p u v a i sp ā rn o tā m b u ltā m
J e b k am ir d ro sm e ie t c īņ ā a r d ū rē m u n sa v ītā m sik sn ām ,
70 Š u rp lai tie n ā k u n sa g a id a a lg u p a r n o p e ln ie m sav iem l
P ā rē jie v ē līg i e s ie t u n v a in a g ie m a p v ijie t g alv u l»
T eicis šos v ā rd u s, v iņ š d e n iņ u s sed za a r m ām u ļas m irti.
Līdzīgi d a r īja H elim s u n A k e sts, ja u p a v e c ā k s g ad o s,
A sk a n ijs m azais p ē c tam , ta d p ā r ē jā ja u n a tn e v isa.
75 E n ejs n u d e v ā s n o sap u lce s v ie ta s a r tū k sto šie m d au d z ie m
P ro jā m p ie k a p a , u n ļau žu b a rs liels tam s e k o ja līdzi;
T īrv īn a k a u s u s š e it d iv u s lej zem ē p ē c p a ra ž a s senas,
D ivus a r p iln p ie n u sv aig u u n d iv u s a r asinīm sv ē tā m .
U zlicis s a rk a n u s ziedus uz k a p a , v iņ š b ild a šos v ā rd u s:
80 «S v eicin āts esi, tē v s dižais! Š eit o trre iz ja u s v e ic u jū s, tē v a
Pelni, ai, d v ē se le , ēn a , k o n e s p ē ju p a ņ e m t se v līdzi!
Lem ts n a v n e itā ļu zem i, n e lik te ņ a n o lem tās d ru v a s
M ek lēt a r te v i, n e a u so n u T ib ru , lai k ā d a tā būtu!»
T eica tā E n ejs, u n v ijīg ā č ū sk a n o k a p e n e s d ziļās
85 S ep tiņ o s līk u m o s liecās u n s e p tiņ u s līk u m u s m eta,
M ierīg i v ijā s a p k a p u u n a p k ā rt a p zied o k ļiem līda;
M u g u ra b ija ta i tu m šzilā ra k s tā , u n sp īd ē ja spoži
D zelten as zv īņ a s v isa p k ā rt, k ā d a rd e d z e m āk o ņ o s tum šos
T ū k sto šiem d a ž ā d u k rā su m e t p r e tī p re t m ird zo šo sauli,
so B rīn ījā s E n ejs, to redzot. Tā, lie k d a m ā s līk u m o s g aro s,
Līda s ta rp u p u ru bļo d ām u n a p k ā rt a p g lu d a jie m k au siem ,
S k ard a m a ē d ie n u s svētos, ta d n e k a ito t ie līd a a tk a l
A tp a k a ļ p a k a ln ā dziļi u n a ts tā ja z ie d o k ļu s tu k šo s.
Ie sāk to u p u ri tē v a m v iņ š tu rp in a rīk o t jo p ro jā m ,
95 Š au b o ties p rā tā , v a i b ijis tas ģ ē n ijs, k a s p a k a ln ā m itis,
J e b v a i to s ū tījis tē v s; p ē c p a ra ž a s jē ru s k a u j d iv u s,
C ū k u tik p a t u n d iv u s v ē l v ē ršu s a r m u g u rām m eln ām ,
Iz lē ja v īn u n o k au siem , ta d d iž e n ā A n h īsa g a ru
S au ca p ie se v is u n ēnas, k o A h e ro n ts atlaiž u z zem i.

119
*00 A rī tā b ied ri, c ik ie s p ē ja k a trs, a r p rie c īg u p rā tu
D āv an as n esa, u z zied o k ļiem lik a u n n o k ā v a v ē ršu s; «
D aži p a t rin d ā t u r n o v ie to k a tlu s u n , g ū lu šies zem ē,
R u šin a k v ē lo š a s o g les zem iesm iem u n c e p in a ie k ša s.
A tn ā c a g a id ītā d ie n a , un, a tm ird z o t p a m a lē gaism ai,
105 Iz v e d a d e v īto A u sm u F ā ē to n ta ste id z īg ie zirgi.
R ažen ā A k e sta v ā rd s u n s la v a š e it k a im iņ o s tu v o s
P ie v ilk a b arie m , u n ja u tr a jā p u lk ā d rīz sa n ā c a )a u d ls
A p s k a tīt E n e ja v īru s , p a d a ļa i u z sa c īk s tl arī.
S an esa b alv a s v isp irm s u n n o lik a v id ū , lai v isiem
no S k atām as b ū tu : g a n trijk ā ju s sv ēto s, g a n v a in a g u s zaļos,
U z v aras g u v ē jie m p alm as, d a u d z ie ro č u , p u rp u rā s k a is ti
K rā so tas d rē b e s, v ē l ta la n tu z e lta u n su d ra b a spožā;
S acīk šu sā k u m u ta u r e n o v a ļņ a ja u slu d in a v isiem .
Č e tri v isla b ā k ie k u ģ i uz sac īk stl aizsteid zas p irm ie,
115 Līdzīgi irk ļie m jo sm agiem , v is v e ik lā k ie E n eja flo tē.
M n e s te js a r sp ē c īg ie m v īrie m p a v iļņ ie m v e d «V alzivi» stra u jo ,
M n estejs, itā lis v ē lā k , k a s M e m m iju p rie k šte c is b ija ;
G ija a r v a re n u s p ē k u v e d « H im airu», m ilzīgu k u ģ i,
L īdzīgu c ieto k sn im sk a tā ; to tro jie š u ja u n e k ļi v irza ,
120 S ēd u šies rin d ā s p a trim , u n p a c e ļa s Irk ļi trīs rin d ās;
R ažen ais S erg e sts aiz v iņ a, tā v ā r d u n e s S e rg iju d zim ta,
Iz b ra u c a r « K e n tau ru » dižo, b e t K lo a n ts a r zilg an o «Sklllu»;
R om ieti K lu e n tij, te v šis b ra u c ē js l r b ijis ta v s ciltstē v s.
J ū r ā jo tā lu ir k lin ts, k a s p ie k ra ste i, p ā rk lā ta i p u tā m ,
*25 A tro d a s p re tī; tā d a ž re iz g rim st v iļņ o s, u n b a n g a s to d ra g ā ,
V e ld a m ā s p ā ri, k a d ziem eļu v ē ji se d z m āk o ņ iem zv a ig zn es;
M ie rīg ā la ik ā tā k lu sē, u n p ā ri p ā r ū d e n i rām o
P ace ļa s sala, k u r ū d e ņ u p u tn ie m ir tīk a m a goze.
N o lik a v a ro n is E n e js še it jū rn ie k ie m re d zam u m ērķ i,
130 O zo la stu m b ru a r z a ļa jā m lapām , n o k u rie n e s v iņ ie m
A tp a k a ļ g riez tie s, k u r g a r a jā c e ļā tie m v irz ītie s a p k ā rt.
V ie tu tiem n o s a k a k au liņ š, u n v a d o ņ i p a ši uz k lā ja
Spoži n o tā lie n e s a tm ird z g a n zelta, g a n p u rp u r ā g re z n ā .
P ā rē jā ja u n a tn e a rī ja u g re z n o ja s p a p e ļu zariem ,
<35 A tm ird z ta i k a m ie š i k a ilie , k a s b a g ā ti ziesti a r eļļu .
N o sēsta s v isi u z so liem , u n iz stie p tā m ro k ā m p ie irk ļie m

120
 V ē rīg i g aid a tie sā k u m a zīm i, b e t d re b o šā s sird is
U z trau ca s, s a jū to t b a ile s u n g a id o t se v u zslav u k ā ri.
T ik k o k ā s k a n īg ā ta u re dod zīm i, p ē c m irk ļa it v isi
140 T ra u c a s uz p rie k š u n o v ie ta s; s k a n b ra u c ē ju sa u c ie n i sk a ļie
T ālu p a g aisu , u n a tv ē z tā s ro k a s s ā k j ū r u k u lt p u tās.
V isi n u ta k tī v e lk v ag a s, u n j ū r a t u r p a v e ra s v aļā,
S p ēcīg i k u lta a r irk ļie m u n š ķ e lta a r trijz a ru k n ā b jie m .
N ē , n e tik ste id z īg ā g a itā u z d iv rič u sa c īk sti m e ta s
>45 P a jū g s p a la u k u , k a d iz rā v ie s ā r ā n o a iz sp ro sta žoga,
N ē , n e a r v iļņ a in ie m g ro žiem tā p ā ta g o d iv rič u v e d ē js
P alaisto s zirg u s, tā ķ e rm e n i n e lie c , lai sp ē c īg ā k sistu .
A p lau su s, g a v ile s sk a ļa s u n v ē līg u s a u c ē ju balsis
A tb a lso m ežs; šos sa u c ie n u s tā lā k v e ļ p ie k ra s te s k a ln i;
150 T ālu s k a n a tb a lss v isa p k ā rt, k a d s a u c ie n i b rā žas p r e t k aln iem .
A izsteid zas c itie m p a p rie k šu u n Izlaužas p irm a is p a v iļņ ie m
T ro k šņ a in i a p s v e ik ta is G ija; p ē c b rīž a to p a n ā k ja u K loants,
A p g ā d ā ts la b ā k a r irk ļiem , b e t k u ģ is a r p ā rlie k o s v a ru
G rū ti ir v irz ā m s u z p rie k šu , š ie m s e k o g a n «V alzivs», g a n « K en tau rs»
155 L īdzīgā a ts ta tu m ā u n ce n šas b ū t p irm a jā v ie tā .
D ažreiz ir «V alzivs» ja u p rie k š ā , b e t d až reiz ta m p a ste id z a s g a rā m
M ilzīg ais « K en tau rs» , d rīz p ie ri p ie p ie re s tie ab i j a u b la k u s
A izslīd uz p rie k šu , u n g a re n a is ķ īlis d ze n v a g u p a jū ru .
T u v o jā s v iņ i j a u k lin tij u n sa sn ie d z a n o lik to m ē rķ i.
160 U z v aru g ū sto ša is G ija, p a ts p irm a is s ta rp b a n g a in ie m v iļņ ie m ,
M en o ltam , s tū rn ie k a m sav am , tā s a k a jo sp ē c īg ā b alsī:
«K āpēc tik tā lu m a n v irz ie s p a lab i? U z š e jie n i g riez ies!
T u rie s p ie k ra s ta , k a u t irk ļi p a t s k a rto s p ie k lin tīm p a k re isi!
C itiem ļau j v a ļē jo jū ru !» T ā te ic a ; n o zem ū d en s k lin tīm
165 N o b īsta s M e n o its u n n o v irz a k u ģ i p r e t b a n g a ln o jū r u .
«K āpēc uz p r e tē jo pusi? J a u a tk a li G riez, M en o lt, p r e t k lin tīm !»
G ija v ē l s k a ļā k s a u c a tp a k a ļ v iņ u , b e t ie ra u g a p ē k šņ i
K lo an tu sp ieža m ie s v irs ū u n v irz ā m ie s tu v ā k p re t k ra s tu .
N o k ļu v is p ie p e ši v id ū sta rp G iju u n šalco šām k lin tīm ,
170 D odas v iņ š tā lā k p a k re is i uz iek šu , b e t p rie k š ē ja m p ē k šņ i
P alaižas g a rā m un, sasn ied z is m ē rķ i, b ra u c d ro ši p a v iļņ ie m .
Ie d e g ā s to b rīd šā ja u n e k ļa k a u lo s jo sm eld zīg as sāp e s;
N e tr ū k a a r ī ta m a s a ru vaig o s, u n M e n o itu gauso,

121
 A izm irsis s a v a ld īt se v i u n b ie d ru d zīv īb u sau d z ēt,
175 P iep eši le ju p g ā ž j ū r ā uz g a lv a s n o a u g stc e ltā k lā ja .
P ats v iņ š p ē c tam n u s tā ja s p ie stū re s, p a ts s tū rn ie k a lom ā
D ro šin a s a v ē jo s v īru s u n n o v irz a k u ģ i p re t k ra stu .
P asm ag ais M en o its, ja u p a v e c ā k s gados, k a d u z n ira b eid zo t
A u g šā n o dzīles, v ē l ū d en im p ilo t n o m itra jā m d rē b ēm ,
i«ū U zrāp ās a u g š ā uz šķ a u tn ē m u n sē d ā s uz a k m e ņ a sa u sa .
Z o b o jās te ik ri p a r viņ u , k ā v ē lie s u n p e ld ē jis v iļņ o s,
S m ējās p a r to, k ā ū d en i sā jo sp ļa u j ā r ā n o m u tes.
A biem ju m s, S erg e st u n M n e s te j, s ird s ie d e g ā s c e rīb ā ja u tr ā —
V irs ro k u g ū t p a r lē n īg o G iju, k a u t p ē d ē jie b ijā t.
185 P irm ais n o a b ie m š a i v ie tā n ā k S e rg e sts u n tu v o ja s k lin tij;
T o m ēr a r v isu šo k u ģ i v iņ š n e b ija p ā rē jie m p rie k šā ,
T ik ai p a d aļai, j o «V alzivs» p a d a )a i to atsp iež a r k n ā b i.
Soļodam s a p k ā r t p a k lā ju s ta rp d ro sm īg o jū rn ie k u rin d ām ,
M n e ste js s ā k m u d in ā t v īru s: «V ēl sp a rīg ā k p ie s p ie d ie t irkļus,
īso D rosm īgie H e k to ra d ra u g i, k o p ē d ē jo s m irk ļo s n o T ro ja s
Ņ ēm is p a r b ie d rie m se v līdz! J e l p a rā d ie t visi to sp ē k u ,
P a rā d ie t d ro sm i, k o g e tū lu sē k ļo s es v ē ro ju jū so s,
V ē tra in ā J o n ija s jū r ā u n b a n g a ln o s M a lē ja v iļņ o s!
N e g ū t m an g o d a lg u pirm o! T u n e sp ē j v a irs u z v a rē t, M n estej!
*95 Lai tas, ai, v ai, š e it u z v a ru g ū st, k am , N e p tū n , to d e v il
P ēd ējiem p ie n ā k t ir kauns! J ū s , pilso ņ i, a iz stā v ie t godu!
N o v ē rs ie t n e g o d u šo!» A r lie lā k u d ed z īb u v iņ i
P iep lo k p ie a irie m . Sit sp ēcīg i irk ļi, d re b v a rk a ltā s tū re ;
J ū r a bēg p ro jā m zem tiem ; g u rs t lo cek ļi, e lp a s tr ū k s t visiem ,
200 R īkle tiem k ļu v u s i sausa, u n stra u m ē m p lū st s v ie d ri p ā r v aig iem .
D rīzi v ie n g a d īju m s p a ts tie m d ā v ā ja k ā ro to g o d u .
B an g o jo t īg n u m a m sird ī, g rie ž s tū ri ja u S erg ests p ie klin tīm ,
V irz ie n u ie tu r p a k re isi u n p ie n ā k p ie sp ra u g a s jo šau ras,
B et te — ai, lik sta ! — v iņ š p ie p e š i u z sk rie n uz ze m ū d e n s šķ a u tn ē m .
205 B ra k šķ ē ja š ķ a u tn a in ā s radzes, u n g a b a lo s asa jo s rifo s
S alūza a tv ē z tie irk ļi, u n a ts itie s n o s v ē rā s p rie k šg a ls.
S aslien as v īri n o v ie ta s u n k a v ē ja s , k lieg d am i sk aļi;
Ķ ek šu s a r a p k a ltie m g aliem u n m ie tu s a r asm eņ ie m asiem
T v a rs ta it v isi u n salau z to s irk ļu s v ā c a tv a rā dziļā.
210 J ū s m o n u M n e ste js, jo sk u b in a v iņ u ja u ie g ū tā s sekm es,

122
 Strauji ar steidzīgu airnieku baru un vēlīgiem vējiem
Metas viņš projām uz jūru un aizslīd pa atvērtiem viļņiem.
Itin kā dūja, kas radusi mītni un vijusi ligzdu
Caurumiem robotā klintī, kad, piepeši traucēta alā,
215 Aizlido projām pa laukiem un, sasitot spārnus ar troksni,
Nobailī perēkli atstāj, tad, ieslīdot mierīgā gaisā,
Ceļo pa dzidrajiem takiem, pat spārnus vairs neverot vajā:
Tieši tā Mnestejs, tā «Valzivs» ar steigu pa tālajiem vi)ņiem
Traucas uz priekšu, tā vēzieni straujie to steidzina projām.
220 Pirmais viņš Sergestam aizsteidzas garām, kas pūlējās ļoti
Tuvu pie izcilās klints un smilšainos sēkļos, sev velti
Palīgā saukdams, vēl cenzdamies Irties ar salauztiem irkļiem.
Giju viņš panāk pēc tam un milzīgo «Himairas» celtni;
Visiem tā iepakaļ paliek, jo stūrnieks tai bija jau laupīts.
225 Vienīgi Kloants vēl palicis pāri, jau tuvu pie mērķa;
Cenzdamies nokļūt pie tā, viņš pieliek vēl pēdējos spēkus.
Saucieni skaļi nu pieņemas divkārt, un vīru, kas seko,
Skubina vēlīgiem vārdiem; gaiss pildās ar gaviļu skaņām.
Dusmojas šie nu par to, ka iegūto slavu un godu
230 Nevarēs paturēt sev; tie slavai grib dzīvību atdot.
Veiksme tos padara lepnus: ir sekmes, ja ticība sekmēm.
Abi varbūt tie iegūtu balvas, kad pienāktu reizē,
Nebūtu, lūgdamies skaļi un izstiepdams rokas pret jūru,
Mūžīgos piesaucis Kloants un svinīgi solījis balvas:
235 «Dievi, kas valdāt pār jūrām, šīs jūras ir jūsu, kur braucul
Jums es ar priecīgu prātu šai piekrastē spožbaltu vērsi
Vedīšu ziedokļu priekšā, ja ļaujat, ko vēlos, un iekšas
Metīšu sāļainos viļņos, un izliešu dzirkstošo vīnu!»
Teica tā viņš, un dzirdēja arī tā balsi zem viļņiem
240 Forka un nēreidu koris, un jaunā Pan6pēja arī.
Tūdaļ ar spēcīgo roku šo kuģi pats sirmgalvis Portūns
Grūda uz priekšu; tas ātrāk par Notu un spārnoto bultu
Devās pret krastu un paslēpās pēkšņi tur dziļajā ostā.
Anhīsīds Enejs, kā radis, uz sapulci aicina visus,
245 Ziņo ar saucēju skaļi, ka Kloants ir uzvaru guvis,
Vainago varoņa galvu ar zaļajām laurkoka lapām;
Arī viņš izraudzīt atļauj ik kuģim par balvu trīs vēršus,

123
 Vīnu nest līdzi un beidzot vēl sudraba talantu lielu,
Vadoņiem visiem bez tam liek parādīt sevišķu godu: «
250 Pirmajam — hlamīdu spožu, kas šūta ar mirdzošu zeltu.
Divkāršs Melibojas purpurs tai aizvijās līkumu ločiem.
Ieausts tai bija vēl ķēnišķais zēns, kas mežainā Idā
Nokausē steidzīgos briežus, tos dzīdams ar metamo šķēpu,
Dedzīgs un aizelsies skrienot; to, mezdamies lejup no īdas,
255 Aizrauj ar līkajiem nagiem Jupitera ieroču nesējs.
Gados jau vecākie sargi pret zvaigžņoto debesu spraišļiem
Velti stiepj rokas, un riešana ska)a skan gaisā visapkārt.
Bet, kas ar vīrišķu spēku sev ieguva vietu pēc viņa,
Vieglinās bruņas, no gredzeniem sīkiem un trīskārša zelta
260 Prasmīgi pītas, — Dēm61ejam pats tās novilka kādreiz,
Uzvaru gūdams pie īlijas augstās Sim6entas krastos, —
Dāvina tam par tīkamu rotu un aizsargu cīņās.
Fēgejs un Sagarls, kalpi, daudzgredzenu bruņas ar pūlēm
Nesa, uz kamiešiem balstot; bet kādreiz, šais krūšbruņās tērpies,
265 Dēmolejs bēgošos trojus ar divričiem dzina pa lauku.
Godalgai trešai viņš izsniedz pēc tam divas b}odas no vara,
Krūkas jo spožas, no sudraba lietas, ar Izciliem tēliem.
Visi jau, guvuši balvas un lepni par bagāto algu,
Gāja, sev apvijot galvu ar lapām un purpura saitēm,
270 Bet te, no bīstamām klintīm ar pūlēm tik atrāvies vaļā,
Zaudējis irk)us un kreisajā pusē pat veselu rindu.
Piedzina Sergests šai brīdī pie krastmalas apsmieto kuģi.
Bieži vien čūska ir tāda, kas lielceļa nogāzes malā
Pārsteigta pēkšņi, ko pārbraucis rats vai ar akmeni smagu
275 Ceļinieks saplosījis un pusdzīvu pametis guļam;
Velti tā mēģina bēgt, vij ķermeni līkumos lielos,
Tomēr vēl īgnumā spītē, ar dedzīgu skatienu kaklu
Šņākdama paceļ uz augšu, bet kroplā ķermeņa daļa
Neļauj vairs saliekties lokos un sevi uz līkumiem balstīt:
280 Līdzīgi vilkās šis kuģis ar dragātiem irkļiem, bet tomēr,
Pacēlis buras, tas iegāja ostā ar pilnajām burām.
Sergestu apbalvo Enejs tāpat ar solītām veltēm
Priekā par to, ka kuģis ir glābts un atpakaļ biedri:
Dabū viņš verdzeni kādu, Jo manīgu Mlnervas darbos,

124
285 Foloju, krētiešu sievu, un dvīņi tai bija pie krūtīm.
Bet, kad jau raženais Enejs šeit jūrnieku sacīkstes beidza,
Devās viņš tālāk uz zālainu lauku, ko meži un kalni
Ieslēdza līkumu ločiem, kur plašākas ielejas vidū
Atradās teātra laukums; turp vairāku tūkstošu vidū
290 Varonis gāja un ieņēma vietu uz tribīnes augstas.
Visus viņš aicina šurp, kas, juzdamies skriešanā veikli.
Sacensties vēlas, tiem apsola balvas un godalgas izliek.
Laukumā pulcējas teikri un slkānu vīri starp viņiem,
Eirials pirmais ar Nīsu.
295 Tīkamu augumu Eirials bija un ziedošos gados;
Nešķirams draugs šim jauneklim Nīss; tiem sekoja tūdaļ
Ķēnišķā atvase Diors, no diženās Priama dzimtas,
Salijs un Patrons pēc tam: kāds akarnāns bija šis cilvēks,
Arkādu asiņu otrs, no Tegejas pilsētas nācis.
300 Helims pēc tam un Panops pēc viņa, trinākriešl abi,
Mežus tie pazina labi un vadīja Akestu sirmo;
Arī vēl vairāki citi, ko tumsībā slēpusi slava.
Nostājies vidū starp tiem, tā atkal jau sacīja Enejs:
«Paturiet sirdī šos vārdus un uzklausiet priecīgu prātul
305 Neaizies projām neviens man no visa šā skaita bez balvasl
Knosiešu šķēpus es došu jums divus, tie tērauda gluda,
Cirvi ar asmeņiem diviem, kas izrotāts sudraba ciļņiem;
Visiem tās kopējās balvas. Trīs pirmie ar labākām sekmēm
Godalgas gūs, un olīva bālā tiem vīsies ap galvu.
3io Kas būs šais sacīkstēs pirmais, gūs falerām rotātu zirgul
Bultmaks ar trāķiešu bultām, amāzoņu rota, būs otram,
Siksna ar zeltītu svītru tai apvijas plaši visapkārt,
Sprādze ar ovālu gemmu jo cieši tās galus žņaudz kopā.
Trešais, lai aizietu priecīgs, šo arģiešu ķiveri guvis!»
315 Tikko viņš beidza, šie ieņem jau vietas un, signālu dzirdot,
Piepeši traucas pa skrejceļu projām un izeju atstāj
Līdzīgi viesulim straujam; uz mērķi tie tūdaļ vērš skatu.
Aizsteidzas pirmais un izlaužas tālu it visiem pa priekšu
Raženais Nīss, vēl ātrāk par vētru un zibeņa spārniem.
320 Otrais aiz viņa, bet tomēr jo tālu tam palikdams pakaļ,
Aizlaižas Salijs; tik trešais pēc viņa, jo izskrēja vēlāk,

125
 Eirials bija.
Heiims Eiriaiam seko, bet tūdaļ jau tieši aiz viņa,
Dzīdamies paka) pa pēdām, lūk, Diors tam uzgrūžas virsū,
325 Skardamies pleciem; ja būtu vēl vairāk šeit telpas starp viņiem,
Pirmais viņš būtu un atstātu šaubās šeit Helima sekmes.
Skrējiena pēdējā posmā gandrīz jau pie mērķa jo gurdi
Tuvojās viņi; te piepeši slidenā asiņu pe|ķē
Paklūp, par nelaimi, Nīss: tur nejauši, vērsēnus kaujot,
330 Asinis izlija zemē un notriepa mauriņu zaļo.
Šeit viņš jau gaviļu priekā, gandrīz jau ar uzvaru drošu
Nespēja klūpošai kājai rast balstu uz zemes, bet gāzās
Garšļauku tieši uz netīriem mēsliem un asinīs svētās.
Neaizmirst tomēr Eirialu viņš, bet domā par draugu:
335 Celdamies augšā no slidenās vietas, pret Saliju stājas;
Arī šis atmuguriski nu ievēlās dziļajās smiltīs.
Eirials izvirzās priekšā un, uzvaru guvis no drauga,
Pirmais nonāk pie mērķa, un gaviles pavada viņu;
Pienāca Helims pēc tam, bet Diors tik trešais gūst palmu.
340 Vērsdamies tūdaļ pret laukumu plašo, kur priekšējās rindās
Sēdēja vecajie dižie, jo skaļi brēc Salijs tiem ausīs,
Prasīdams atpakaļ dot ar viltību laupīto godu.
Vēlība tomēr Eirialu sargā un asaras maigās,
Tikumi arī, kas augumā košā daudz mīļāki liekas.
345 Atbalsta viņu vēl tas, ka spēcīgā balsī sauc Diors,
Arī viņš tīkojis palmas, bet velti pie pēdējām balvām
Nācis, ja Salijam tagad tiks piešķirta godalga pirmā.
Teica tad varonis Enejs: «Jums, jaunekļi, paliek joprojām
Visas šīs balvasl To kārtību grozīt nav atļauts nevienam.
350 Nožēlot nākas man to, ka draugs mans ir kritis bez vainas.»
Teica un Salijam tūdaļ viņš getūlu lauvādu sniedza,
Sevišķi lielu, ar pinkainām krēpēm un zeltītiem nagiem.
Saka tam Nīss: «Ja godalga tāda ir veiktajam vīram
Un tev vēl klūpošā žēl, ko tagad par tīkamu balvu
355 Pasniegsi Nīsam? Es vainagu pirmo par nopelniem gūtu,
Nebūtu parāvis mani un Saliju liktenis ļaunais!»
Teicis šos vārdus, viņš rādīja seju un locekļus savus,

126
 Notrieptus mitrajos mēslos. Tam laipnīgi smaidīja Enejs.
Vairogu vēlēja nest, Didlmāona brīnišķo darbu,
360 Grāji to atrāva reiz no Neptūna svētajām durvīm.
Brašajam jauneklim tūdaļ viņš sniedza šo brīnišķo balvu.
Skriešana beigusies bija, un izsniegtas arī jau balvas.
«Tagad lai Ierodas tie, kam vīrišķa drosme ir krūtīs,
Spēka papilnam, lai apvītās plaukstas tie paceļ uz augšu!»
365 Teica tā viņš un divkāršas balvas šai sacīkstei lika:
Uzvaras guvējam vērsi ar zeltītiem ragiem un saitēm,
Šķēpu un ķiveri spožu, to mierinot, veiktajam vīram.
Tūdaļ pēc mirkļa uz priekšu ar spēcīgo stāvu nāk Darēts,
Pacēlis galvu uz augšu, un vīri to apsveic ar prieku,
370 Viņš tikai vienīgais mēdza ar Paridu mēroties spēkiem;
Reiz viņš pie kapkalna augstā, kur atdusas diženais Hektors,
Milzīgā auguma Būtu, ik sacīkstē uzvarētāju —
Teicās tas nācis no bebriku cilts un Arnika zemes —
Notrieca zemē, un dzeltenās smiltīs tas Izstiepās mirdams.
375 Pirmais šis Darēts ceļ vareno galvu, lai iesāktu cīņu,
Parāda spēcīgos plecus un pārmaiņus vicina dūres,
Stiepdams tās tālu uz priekšu un dalīdams sitienus gaisam.
Pretinieks vajadzīgs viņam; nevienam nav sanāksmē drosmes
Iziet šim pretī uz cīņu un apbruņot plaukstas ar siksnām.
360 Tāpēc viņš domā, ka atsakās visi no uzvaras palmas;
Pienācis Enejam tuvu pie kājām, viņš nekavējoties
Satvēra vērsi ar roku aiz raga un teica šos vārdus:
«Dievietes dēls, ja drosmes nevienam nav iznākt uz cīņu,
Kāpēc lai stāvu vēl es? Cik ilgi šeit aizturēs mani?
385 Atļauj man aizvest šo balvu!» Tam Dardana pēcteči visi
Piekrita saucieniem skaļiem un lika dot solīto viņam.
Tobrīd ar nopietniem vārdiem tā Entellam aizrāda Akests,
Sēdēdams blakus ar viņu uz zaļganā mauriņa pēļa:
«Entell, tu veltīgi bijis reiz slaveno varoņu vidū,
390 Vai tu ar mierīgu prātu bez cīņas šīs Izcilās balvas
Ļausi tam aizvest? Kur tagad mums dievišķais skolotājs Ēriks?
Vai tu to slavējis velti? Kur tagad Trinākrijas slava,
Uzvarās iegūtās bruņas, kas piepilda mitekļus tavus?»
Saka šis pretī: «Nav uzslavas kāre, nav tieksme uz slavu

127
395 Baiļu dēļ zudusi mani, bet asinis vecumā gausā
Vēsākas kļuvušas man un spēki sāk ķermenī Izsīkt.
Ja jau man būtu, kā bija reiz agrāk, vēl jaunības spēki,
Tādi kā pārgalvim šim, kas padara pašlepnu viņu,
Tad gan tik godalgas, vērša dēļ vien es nebūtu tagad
«00 Stājies uz cīņu, jo nerūp man balvas.» Tā teicis, viņš tūdaļ
Sacīkšu laukumā met divi varenas cīkstoņa siksnas,
Sevišķi smagas. Tās dedzīgais Ēriks, uz sacīkstēm iedams,
Sēja ap dūrēm, kad aplika stilbus ar vēršādu cietu.
Izbrīnā pamirst sirds visiem: tur septiņu dižāku vēršu
«05 Muguras stinga, jo biezas, ar iešūtu svinu un dzelzi.
Vairāk par visiem pats Darēts ir pārsteigts un atpakaļ vairās.
Cēlsirdls Anhīsīds Enejs nu lielo smagumu svārsta,
Milzīgo savīto siksnu gan turpu, gan atpakaļ grozot.
Sirmgalvim tūdaļ no sirds tā atkal jau plūda šie vārdi:
4io «Ko tad, ja kāds šeit no jums pats Herkula ieročus smagos
Redzējis būtu un sacīkstl drūmo šai piekrastes malā!
Ēriks, tavs brālis, kādreiz, tais tērpies, uz sacīkstēm gāja
(Asiņu traipus un smadzeņu pēdas tu vari vēl skatīt),
Devās ar tām pret Alkīdu dižo; šais pieradis biju,
415 Kamēr vēl asins man dāvāja spēku un skaudīgais vecums
Nebija deniņos abos man kaisījis sirmuma sarmu.
Bet, ja nu trojietis Darēts šos vīstokļus noraidīt vēlas,
Ja tā grib Enejs un Akests to atzīst, kas skubina mani,
Cīņu tad Izlīdzināsim! Es atmetu Ērika ādas,
420 Nebīsties vairs! Met projām tu arī šīs trojiešu siksnas!»
Teicis šos vārdus, viņš divkāršās drēbes sev meta no
pleciem,
Spēcīgo augumu, kaulus un varenos muskuļus rokās
Atsedza kailus un nostājās smiltīs kā milzis jo varens.
Raženais Anhīsīds Enejs nu Iznesa vienādas siksnas,
425 Apvija cīkstoņiem abiem ar līdzīgiem ieročiem dūres.
Pacēlās viņi uz kājpirkstiem tūdaļ un saslējās pretī;
Abi bez bailēm nu svaidīja rokas pa gaisu uz augšu.
Atpakaļ galvu tie virza jo augstu, no sitieniem vairot,
Piepeši rokas jau sasit pret rokām un aicina cīņā.
430 Veiklas šim kustībās kājas un jaunības svaiguma pilnas,

128
 Augums tam varens un muskuļi stingri, bet ceļi jau gausie
Grīļojas drebot, trūkst elpas, kad pakustas locekļi smagie.
Vīri sitienus daudzus nu veltīgi dala viens otram,
Triecieni simtiem krīt dobajos sānos, un spēcīgās krūtis
435 Nodun tiem dobji, it bieži gar ausīm, gar deniņiem nožmīkst
Bruņotā dūre, un skaļi brakšķ žokļi pēc zvēliena skarba.
Apstājas pasmagais Entells un nekustas tālāk no vietas,
Tikai ar vērīgu skatu no sitieniem ķermeni vaira,
šis, it kā pilsētai augstai kāds dažādām mašīnām uzbrūk
440 Jeb ar kā ienaidnieks cietoksni kalnos ar ieročiem aplenc,
Pieeju meklē gan šeit, gan tur un ar vērīgu skatu
Apkārtni pētī, lai triecienos straujos to gūtu, bet velti.
Piepeši saslējās Entells un izstiepa roku tam pretī
Gaisā jo augstu; šis paredz, ka sitiens pa pakausi gaidāms,
445 Pagriežas strauji uz sāniem un manīgi ķermeni vaira.
Velti tik spēkus šeit izšķieda Entells pret vēju, pats pēkšņi
Nogāzās augumā visā ar ķermeni smago uz zemes.
Dažreiz tā augstajā Idā vai arī Erimanta kalnos
Zarainā priede krīt lejup, kad gāzta ar cirvjiem no saknēm.
450 Satraukti pieceļas teikrl, Trinākrijas jaunieši ari.
Troksnis līdz debesīm ceļas; pats pirmais tur piesteidzas Akests,
Līdz juzdams draugam, kas vienādos gados, un paceļ no zemes.
Nekavē tomēr šī liksta un nebaida varoni tālāk,
īgnāk viņš metas nu cīņā, un dusmas tam pavairo spēku.
455 Lepnums bez tam vēl ceļ drosmi, un vērtības apziņa mostas.
Iekarsis bēgošo Darētu dzen viņš pa laukumu visu,
Dalīdams sitienus citu pēc cita ar labo un kreiso.
Atpūtas nav tam un miera; kā lietus un spēcīga krusa
Gāžas ar troksni pret jumtu, tā varonis sitieniem straujiem
īso Darētu vajā ar rokām un dzenā to apkārt pa lauku.
Neļāva bijīgais Enejs vairs īgnumam izpausties tālāk,
Nedeva niknumā aklā vairs Entellam ilgāk viņš trakot,
Izbeidza iesākto cīņu un Darētu gurušiem spēkiem
Atrāva vaļā no viņa, un mierinot teica šos vārdus:
465 «Nelaimei lemtais, kāds nedzirdēts bezprāts ir apmājis tevi?
Vai tu šeit nejūti citādus spēkus, sev naidīgus dievus?
Padodies dievam!» To teicis, ar pavēli pārtrauca cīņu.

129 * - 898
 Biedri šeit viņu, kas tikko ar pūlēm vairs turējās kājās,
Ļodzīja galvu pa labi un kreisi un vēma no mutes
•70 Asiņu recekļus biezus, ar asinīm kopā vēl zobus,
Aizved pie kuģiem; tie ķiveri spožo un solīto šķēpu
Paņēma līdzi, bet Entellam atstāja palmu un vērsi.
Uzvaru guvis, ar lepnumu sirdī par iegūto vērsi,
«Dievietes dēls un teikri,» viņš teica, «jūs redzat nu visi,
175 Kādi man jaunības gados ir bijuši ķermenī spēki
Un no cik briesmīgas nāves jūs Darētu glābuši esat!»
Teicis šos vārdus, viņš stājās pret tuvumā atvesto vērsi,
To, kas šeit nolikts par uzvaras balvu, un, izstiepis roku,
Trieca ar smagajām siksnām pa pieri tam vidū starp ragiem,
180 Saslējies pāršķēla kaulus, un smadzenes šķīda pa zemi.
Nogāžas vērsis bez elpas un raustoties saļimst uz zemes.
Pāri pār viņu no krūts vēl Entellam plūda šie vārdi:
«Ērik, tev labāk šo vērsi par Darēta dzīvību dodu!
Uzvaru guvis, šeit atmetu siksnas un arī šo mākslu.»
><>5 Tūdaļ jau aicina Enejs ar spārnoto bultu uz cīņu
Katru, kas vēlas varbūt, un godalgas uzvarai noteic;
Mastu ar spēcīgo roku, no Seresla kuģa šurp nestu,
Paceļ viņš augstu un, apmetot cilpu ap spārnoto dūju,
Piesien to mastgalā augstu, lai šautras tie raida pret viņu.
oo Vīri tam pulcējās apkārt; jau saņēma ķivere spožā
Iemestās lozes, un iznāk, jau vēlīgiem saucieniem skanot,
Hirtakīd Hipokočnt, no visiem tev pirmajam vieta.
Tālāk tam seko jau Mnestejs, kas tikko kā uzvaru guvis
Cīņā uz jūras, un Mnesteju grezno jau olīva zaļa.
os Trešais Elritions bija, tavs brālis, ai, slaveno Pandar!
Minerva pati reiz pavēli deva tev pamieru traucēt,
Pirmais pret ahaju rindām tu raidīji bultu no stopa.
Ķiveres dibenā paliek vispēdējā Akesta loze;
Netrūka Akestam drosmes ar jauniem uz sacīkstl doties,
oo Lokanos stopus it visi nu lieca ar varenu spēku,
Cik to šeit varēja katrs, un bultas no bultmakiem rāva.
Aizlaidās šņākdama pirmā uz augšu no drebošās stiegras
Jaunā Hirtākīda bulta un traucas pa plūstošo gaisu.
Nonāca bulta pie uzslietā masta un Ieurbās kokā.

130
sos Spēcīgi drebēja masts, bet trūkstoties sasita spārnus
Satrauktā dūja, un plaukšķēja spārni jo tālu visapkārt.
Iznāca dedzīgais Mnestejs pēc mirkļa ar uzvilktu stiegru,
Pacēla stopu un virzīja acis un bultu pret mērķi,
Bet gan, par nožēlu, putnu viņš nespēja sasniegt ar dzelzi,
510 Vienīgi mezglu tik pārrāva pušu un kaņepājauklu,
To, kas aiz kājas šeit saistīja dūju pie uzslietā masta;
Pacēlās viņa pa vējiem un laidās uz mākoņiem tumšiem.
Iekarst Eiritions pēkšņi, jo sen jau ar uzvilktu stopu
Šaušanai turēja bultu un soloties piesauca brāli.
515 Redzēdams priecīgo putnu, kas paceļas debesīs brīvi,
Plaukšķinot spārniem, viņš caururba dūju zem mākoņa
tumšā.
Nokrita viņa bez elpas un atstāja dzīvību savu
Debesu zvaigznēm, un iešauto bultu nes krizdama lejup.
Zaudējis uzvaras palmu, tik pāri vēl palika Akests;
520 Tomēr bez mērķa viņš raidīja bultu pret debesīm augšā,
Gribēdams rādīt gan šaušanas prasmi, gan šķindošo stopu.
Piepeši tēlojas visiem priekš acīm šeit nākotnes brīnums,
Sevišķi zīmīgs; to vēlāk tik skaidroja iznākums drausmais,
Pareģi nojautās baigās šo zīmi tik izprata vēlāk.
525 Lidojot mākoņos dzidros, kāts piepeši aizdegās šautrai,
Virzienu rādot ar liesmām, un pazuda gaisā bez pēdām,
Izgaisdams vieglajos vējos: tā dažkārt, no debesīm rautas,
Aizdrāžas krītošas zvaigznes un liesmaino strāvu velk līdzi.
Drebot ar satrauktu sirdi un lūgdami debesu dievus,
530 Stāvēja teikri, Trlnākrijas vīri; šo brīnumu lielo
Apsveica diženais Enejs un, apkampis Akestu priekā,
Apkrāva draugu ar bagātām balvām un teica šos vārdus:
«Pieņem šo dāvanu, tēv, jo varenais Olimpa valdnieks
Gribējis godināt tevi ar izcilu godu bez cīņas!
535 Tāpēc par savu tu gūsi šo sirmgalvja Anhīsa balvu —
Maisāmo trauku ar izgrebtlem tēliem; to Trāķijas Kisejs
Sevišķas piemiņas zīmei reiz Anhīsam, sirmajam tēvam,
Atļāva aiznest no viņa par sirsnīgas draudzības ķīlu.»
Teicis šos vārdus, viņš laurzarus zaļus tam uzlika galvā,
540 Akestu visiem papriekšu par uzvaras guvēju saukdams.
9*
131
 Neapskauž cēlais Eiritlons viņu, ka priekšroka dota,
Kaut gan no debesīm augstam viņš vienīgais nogāza putnu.
Tālāk aiz viņa ar balvām iet tas, kas pāršāvis auklu, «
Pēdējais gāja, kas caururba mastu ar spārnoto bultu.
545 Nebija varonis Enejs vēl pilnīgi sacīkstes beidzis,
Te jau pie sevis sauc Epita dēlu, kas mazajam Jūlam
Vadonis bija un sargs, un drošajam kalpam čukst ausī:
«Ej jel un saki Askānijam tūdaļ, — ja sakārtots skatei
Zēnu bars tagad ap viņu, ja zirgi jau skriešanai rindās,
550 Lai tos ved sencim par godu un parāda ierindā sevi!»
Teica tā viņš un atkāpties lika no ielejas plašās
Visai šeit pulcētai tautai un atbrīvot skriešanas ceļu.
Piejāj nu zēni; tie, vienādi tērpti, mirdz vecāku priekšā
Falerām greznotos zirgos, un trojiešu jaunieši visi
555 Līdz ar Trinākrljas vīriem tos saņem ar gavilēm skaļām.
Apcirpti vainagi visiem pēc priekšraksta vijās ap matiem;
Kizlla šķēpi tiem divi ar asmeni asu to galā,
Bullmakus vieglus nes diži aiz pleca, un savītā zelta
Lokanā ķēde tiem piekļaujas viegli pie kakla un krūtīm.
560 Jātnieku viņiem trīs nodaļas skaitā, trīs rikšo tiem blakus
Vadoņi, pusaudži divreiz pa seši šeit seko Ikkatram,
Dalīti rindās, tie spulgo; tikpat arī audzinātāju.
Ir vēl viens zēnu bars jautrs, ko Prlams ved mazais uz skati,
Saukdamies vectēva vārdā; tā atvase tava, ai, Polīt,
565 Plaukšanai lemta starp itāļu tautām. Nes mugurā viņu
Divkrāsu Trāķijas skrējējs, viss izraibots plankumiem
baltiem,
Balti tā priekškāju stilbi, balts laukums tā izslietā pierē.
Otru ved Atljs, kas latīņu vidū sāk Atlju dzimtu,
Mazais vēl Atljs, kas mazajam Jūlam it sevišķi tīkams.
570 Pēdējais parādās Jūls, bet skaistumā pārāks par visiem,
Sēdēdams Sīdonas zirgā, ko Dīdona, skaistule košā,
Dāvāja viņam nesen par sirsnīgas draudzības ķīlu.
Pārējā jaunatne visa ar sirmgalvja Akesta zirgiem
Dodas uz priekšu.
575 Kautrīgos aplausi sveic, it priecīgi Dardana dēli
Gājienu skata visapkārt un novēro sentēvu sejas.

132
 Bet, kad tie sēdošo rindām un savējo vērīgiem skatiem
Priecīgi pajāja garām, ar saucienu skaļu no tāles
Epitīds padeva zīmi un cirta ar pātagu skaļi.
580 Sadalās viņi pa divi un sašķeļas nodaļās trijās,
Izstiepjot garumā rindas; tad atkal pēc komandas skaļas
Apgriežas apkārt un metas ar paceltiem šķēpiem uz priekšu.
Citādi pēkšņi sāk aulekšot viņi un citādi tūdaļ
Atpakaļ pretī cits citam, tad vīdamies pārmaiņus veido
585 Dažādus apļus un bruņotu cīņu ar Ieročiem tēlo.
Bēgdami viņi drīz muguru pagriež, drīz atpakaļ šķēpus
Naidīgi vērš, tad, salīgstot mieru, uz priekšu trauc kopā.
Itin kā Labirintam, teic ļaudis, reiz klinšainā Krētā
Bijis tik sarežģīts ceļš starp tumšajām sienām un bīstams
590 Viltus tā tūkstošās ejās, ka atpakaļ nākšanas pēdas
Jaukuši netverami un neizprotami māņi:
Gluži tā teikriešu dēli jauc jādami rindu ar rindu,
Tēlojot rotaļās savās gan cīņas, gan bēgšanu pēkšņu,
Līdzīgi delfīnu baram, kas dzidrajā valgmē nirst peldot
595 Karpatas jūrā vai Lībijas viļņos.
Paražu šādu, šīs skriešanās spēles un sacīkstes pirmais
Askanijs tolaik, kad Albul6ngu jau apjoza mūriem,
Atjaunot lika un latiņiem seniem tās mācīja svinēt,
Kā to zēns mācījies pats, kā trojiešu zēni ar viņu.
fioo Albieši mācīja dēlus; no viņiem tās varenā Roma
Mantoja tālāk pēc tam un turēja sentēvu svētkus.
«Troja» un «trojiešu zēni» — tā tagad šīs sacīkstes dēvē;
Svētajam sencim par godu vēl pat līdz šai dienai tās skatām.
Pirmoreiz Fortūna trojiem šeit mainoties vēlību liedza.
«05 Kamēr ar dažādām spēlēm tie mirušam parāda godu,
Jūnona, Saturna meita, no debesīm Iridu lejup
Sūta pie trojiešu kuģiem un uzdveš tai vēlamus vējus;
Nogrimstot domās, tā bijušās sāpes vēl nespēja aizmirst.
Jaunava, steidzinot ceļu pa tūkstoškrāsalno loku,
6io Atri slīd lejup pa taku, kad neredz to cilvēka acis.
Milzīgo pūli tā vēro un apskata piekrasti visu,
Ierauga pamesto ostu un ostmalā atstātos kuģus.
Tālumā trojiešu sievas, pie vientuļas krastmalas sēžot,

133
 Asaras lēja par Anhīsa nāvi un, vaimanām skanot,
615 Raudzījās dziļajā jūrā. «Cik ūdens mums, gurušām ceļā,
Turpmāk vēl atlicis jūrā!» tā izsaucas visas kā viena.
Pilsētā vēlas tās dzīvot, jo netīk vairs grūtības jūrā.
Irida metas šo sieviešu vidū, tā kaitēt ir veikla;
Pieņemot mirstīgās skatu un atmetot dievišķās drēbes,
620 Kļūst tā par Beroju sirmo, par tmarieša Dorikla sievu;
Bija tā augstākas kārtas, jo slavena, svētīta dēliem.
Iejaucas dieviete tūdaļ starp Dardana pēcteču mātēm.
«Nabaga sievas,» tā teica, «kam nespēja ahaju roka
Karā jau aizraut mūs nāvē pie sagrautās dzimtenes mūriem?
625 Kādai nāvei, ai, nabaga cilts, tevi liktenis saudzē?
Aizrit patlaban jau septītais gads, kopš sagrauta Troja,
Kamēr pa jūrām, pa dažādām zemēm, pa šķautnainām klintīm
Maldāmies, negaisu nestas, un kamēr pa milzīgo jūru
Sekojam bēgošai itāļu zemei, tā dzenātas viļņos.
630 Draudzīgais Akests ir šeit un brālīgā Ērika zeme!
Kas šeit liedz mūrus mums celt un pilsoņiem pilsētu gādāt?
Penāti, dzimtenes zeme, jūs velti no naidnieka glābti!
Vai tad mums nebūs vairs mūru, ko dēvē par Troju? Vai tomēr
Neredzēt mūžam man Hektora upes Sim6entu, Ksantu?
635 Celieties tūdaļ un atdodiet liesmām šīs kļūmīgās stūres!
Pareģes Kasandras tēls reiz pienāca sapnī pie manis,
Sniegdams man degošu lāpu. «Ar šo jūs šeit meklējiet Troju!
Šeit jums ir māja,» tas teica. «Ir laiks mums jau ķerties pie
darba!
Kavēties nevar pēc mājieniem šādiem! Lūk, ziedokļi četri
640 Neptūnam šeit! Šis dievs dod mums liesmu un drosmīgu prātu.»
Teicot šos vārdus, tā pirmā ar sparu tver naidīgo lāpu,
Balstoties paceļ ar roku un vicina, vairojot liesmu,
Beidzot met kuģim. Kļūst nemierīgs prāts, sirds uztraucas pēkšņi
Trojiešu sievām. Tad Plrga no viņām, visvecākā gados,
r>45 Valdnieka Priama aukle, tik dēlu kas audzēja viņam:
«Nav jums tā Beroja tur, nav viņa pat trojiete, mātes,
Dorikla sieva! Jūs vērīgi skatāt šīs liesmainās acis,
Dievišķā krāšņuma zīmes! Kāds dzīvības spēks, lūk, ir viņā!
Kāda tai seja un kāda tai balss, un kāda tai gaita!

134
650 Pati nesen no Berojas šķīros, to atstāju vārgu;
Bija tai īgnums, ka vienīgi viņas šais piemiņas svētkos
Trūkšot, ka pelnīto ziedu vairs Anhīsam nespēšot atnest.»
Teica tā viņa.
Sākumā šaubījās sievas un vēroja skatieniem drūmiem
655 Piekrastē kuģus, jo nespēja izšķirt, vai palikt šai zemē,
Mīlot to karsti, vai doties uz likteņa nolemto valsti.
Piepeši pacēlās dieve uz augšu ar līdzeniem spārniem,
Aizlaidās steigā pa vareno loku zem mākoņu gubām.
Pārsteigtas tobrīd par brīnumu šādu un ārprāta dzītas,
660 Visas kliedz skaļi, no pavardiem steigā rauj gailošās ogles,
Pagales ziedokļiem atrauj un žagarus, lapas un zarus
Ugunī met. Sāk Vulkāns jau trakot, kad palaisti groži,
Tūdaļ pa soliem un airiem, pa krāsotām egļkoka stūrēm.
Vēsti pie Anhīsa kapa, pie teātra laukuma rindām,
665 Paziņo Eimēls, ka kuģi deg liesmās; redz sanāksmē visi
Pelnus jau krītam no gaisa un mutuļiem ceļamies dūmus.
Askanijs tūdaļ pats pirmais, vēl vadīdams jātnieku rindas,
Steidzīgi metas ar zirgu uz krastu, kur nometne dega;
Pārsteigtie audzinātāji vairs nespēja atturēt viņu.
670 «Kas šeit par bezprātu atkal? Ko gribat patlaban,» viņš
saka,
«Panākt, ai, nabaga sievas! Ne naidnieku arģiešu floti
Dedzināt jūs, bet cerību savu, šos kuģus! Lūk, jūsu
Askanijs šeit!» Tad notrieca zemē viņš ķiveri savu,
To, kas tam greznoja galvu, kad rotaļā tēloja karu.
675 Steidzās uz turieni Enejs un trojiešu bari ar viņu.
Tūdaļ aiz bailēm šīs sievas pa dažādām piekrastes malām
Izklīst kur kurā — gan mežos, gan tukšajās alās kaut kādi
Paslēpties tīko; kauns viņām no darba un gaismas; tās atkal
Mainoties savējos atzīst, no krūtīm tām Jūnona izgaist.
6 80 Taču vēl tāpēc ne liesma, ne ugunsgrēks nebija rimies
Niknuma spēkā. Starp mitrajiem baļķiem deg pakulu vīšķi,
Pamazām vemdami dūmus, un lēnītēm gruzdošā liesma
Sabojā stūres, tā izplatot sērgu pa ķermeni visu.
Nepalīdz šeit ne cilvēka spēks, ne izlietā valgme.
685 Piepeši bijīgais Enejs, sev noraudams drēbes no pleciem,

135
 Mūžīgos palīgā sauc un paceļ pret debesīm rokas:
«Jupitēr, varenais dievs, ja trojiešu vīrus pavisam
Neesi ienīdis vēl, ja cilvēku postu kā agrāk
Vēro tavs žēlīgais prāts, dod glābties šiem kuģiem no
liesmāml
690 izrauj no posta nu, tēv, šo trojiešu niecīgo mantu!
Vai, ja pelnījis esmu, triec nāvē ar zibeni īgno
Visu, kas palicis pāri, grauj visu ar spēcīgu roku!»
Tikko viņš beidza šos vārdus, te saceļas mākoņi tumši,
Trakot sāk negaiss bez mēra; pēc pērkona grāvieniem dobjiem
695 Iedrebas kalni un lejas, un tūdaļ no debesu juma
ūdeņu straumes plūst tumšas ar vētrām un viesuļiem straujiem.
Piepildās kuģi līdz augšai; pa pusei jau gruzdošie baļķi
Samirka slapji, līdz kamēr dziest galīgi liesma un kuģi
Visi lr glābti no posta, tik atskaitot vienīgi četrus.
700 Bet te jau varonis Enejs, šīs šausmīgās nelaimes satriekts,
Pārdomās grimstot, sāk pārbaudīt sirdī daudz svārstīgu domu —
Vai tam pavisam jau palikt uz dzīvi šeit sikulu druvās,
Aizmirstot likteņa lemto, vai doties uz itāļu krastiem.
Tobrīd sirmgalvis Nauts, Trīt6nīdas Pali ādas mācīts,
705 Kļuvis ar gudrību slavens un apveltīts Izcilu prātu,
Atbildes deva un teica, ko dievības īgušu prātu
Norāda ļaudīm, ko likteņa griba no mirstīgiem prasa.
Mierinot Eneja prātu, viņš Ieteic tam padomu šādu:
«Dievietes dēls, kurp liktenis sauc un aicina, iesim!
716 Lai ir kas būdams, ik likstu var pārspēt, ja gribam tik paciest.
Ir tev šeit Dardanīds Akests, no dievišķas atvases cēlies.
Apspriedies kopā ar viņu un ņem to par vēlīgu draugu!
Viņam tu uztici tos, kas zaudēto kuģu dēļ lieki,
Kam tavi nodomi dižie un rīcība kļuvusi nasta!
715 Sirmgalvjus, vecuma liektos, un jūrā jau gurušās mātes,
Gurdos un vārgos, kas grūtību baidās, tu atšķir no citiem,
Gādā par to, lai viņiem šai zemē ir cietokšņu mūri;
Tie lai ar atļauju tavu par Akestu pilsētu dēvē!»
Spēcīgi satrauca viņu šā draudzīgā sirmgalvja vārdi,
720 Bet tad jau tūdaļ tā sirdi sāk nomocīt dažādas rūpes.
Tobrīd jau melnīgā Nakts ar divjūgu pacēlās augšā;

136
 Parādās tūdaļ pēc tam kāds attēls, no debesīm slīdot,
Sirmgalvja Anhīsa sejā, un saka tā viņam šos vārdus:
«Dēls mans, kas biji man toreiz, kad lemts vēl bija man
dzīvot,
725 Mīļāks par dzīvību, dēls, daudz cietušais Ilijas likstas,
Mani šurp Jupiters sūta, kas novērsis liesmu no kuģiem,
Beidzot vēl žēlojis tevi no augstajām debesu mītnēm.
Seko ar prieku tiem padomiem gudriem, ko tikko kā devis
Sirmgalvis Nauts: tik izlases vīrus, visdrošākās sirdis,
730 Noved uz itāļu zemil Cilts rūdīta raksturu stingru
Jāsalauž Latijā tev. Bet tomēr uz pazemes Dīta
Mitekļiem dodies vispirms un centies caur Avemu dziļo
Nonākt pie manis, mans dēls! Es neesmu drūmajās ēnās,
Tartarā noziedzīgajā, bet mītu Elīsija laukos
735 Tīkamā bijīgo saimē. Uz šejieni Sibilla šķīstā
Atvedīs tevi, ja melnsprogu avis tu ziedosi viņai.
Pēctečus savus un solītos mūrus tur varēsi skatīt.
Sveiks nu! Nakts rasotā debesu jumā jau pusceļam pāri.
Negantais Austrums man, sprauslājot zirgiem, jau uzpūta elpu.»
740 Teica un itin kā dūmi tas izklīda dzidrajā gaisā.
«Kurp tu tā traucies? Uz kurieni steidzies?» tam Enejs sauc pakaļ.
«Kāpēc no manis bēdz projām? Kas tevi nav ļāvis man
apkampt?»
Bilstot šos vārdus, viņš uguni uzpūš zem snaudošiem pelniem,
Pergamas laram un sirmajai Vestai ar zemīgu sirdi
745 Templī nes upuru miltus un trauku ar vīraku pilnu.
Tūdaļ viņš aicina biedrus pie sevis, bet Akestu pirmo,
Zevtēva pavēli stingro un Anhīsa padomu krietno
Izstāsta viņiem un kādi patlaban tam lēmumi prātā.
Nodomiem kavēkļu nav; pret visu to neiebilst Akests.
750 Mātes tie pilsētā atstāj un vīrus, kas paši to vēlas,
Arī tos visus, kam sirdī nav lielākas tieksmes uz slavu.
Paši nu izlabo solus un ugunī bojātos baļķus
Atjauno kuģiem, drīz sakārto virves un piegādā irkļus.
Skaitā gan viņu nav daudz, bet dedzības cīņai papilnam,
755 Enejs ar arklu pa tam jau apzīmē pilsētai vietu,
Loze tiem norāda māju; kur Trojas, kur Ilijas vieta,

137
 Nosaka viņš. Jo priecīgs par valsti Ir trojietis Akests,
Forumu rīko un, sasaucis tēvus, dod likumus tautai.
Ērika kalngalā augstā, jo tuvu pie zvaigznēm, ceļ templi'
760 Venērai īdalijai, bet Anhīsa kapkalnam apkārt
Ierīko svētbirzl plašu, ko priesteris rūpīgi sargā.
Veselas deviņas dienas šeit mielojās tauta, daudz balvu
Ziedokļos nesot, un mierīgi vēji jau glāstīja viļņus;
Dienvldis, spēcīgi pūzdams, nu trojus sauc atpakaļ jūrā.
765 Līkajos krastos pa tam jau paceļas vaimanas skaļas;
Apkampjot cieši cits citu, tie paliek tur dienu un nakti.
Sievietes vārgās un tie, kam viļņi un bangainā jūra
Kādreiz tik drausmīgi likās, kam netikās dzirdēt tās vārdu,
Līdz jau grib doties un trimdnieku gaitās ciest grūtības visas.
770 Vēlīgais Enejs tiem mierina prātus ar draudzīgiem vārdiem,
Beidzot ar asarām acīs tos trojietim Akestam uztic.
Ērikam tūdaļ pēc tam liek ziedot trīs viengada teļus,
Vētrām — jērīti vienu un atraisīt virves pēc kārtas.
Pats viņš, sev apvijis galvu ar apcirptās olīvas lapām,
775 Stājas pie stūres ar lēzenu trauku, gāž sāļainos viļņos
Upuru dzīvnieku Iekšas un dzirkstošo vīnu lej jūrā.
Celdamies lēni no stūres, vējš braucējus pavada ceļā.
Biedri ar steigu sāk Irties pa viļņiem un vagas velk dzelmē.
Venēra tūdaļ pa tam ar rūpestu sagrauztu sirdi
780 Skatu pret Neptūnu vērš, tā sūdzībām plūstot no krūtīm:
«Jūnonas spēcīgās dusmas un nesamierināms bargums
Tagad spiež mani, ai, Neptūn, pie tevis ar lūgumu doties;
Remdēt šīs dusmas nav paspējis laiks, ne bijība visa;
Zevtēva gribas un likteņa lauzta, vēl pretojas viņa.
785 Nepietiek viņai ar briesmīgu naidu no frīģiešu vidus
Dižāko pilsētu izraut un uzkraut lai dažādas likstas;
Sagrautās īlijas drupas, tās atlieku pelnus un kaulus
Vajā vēl viņa. Tik vienīgi viņa tā iemeslus zina.
Pats man tu liecinieks esi, ka nesen tā Lībijas viļņos
790 Piepeši sacēla bangas un debesu jumu ar jūru
Sajauca kopā, bet paļāvās velti uz Aiola vētrām,
Pārdroši nākot uz valstību tavu.
Lūk, vēl uz rīcību ļaunu tā kūdīja trojiešu slevasl

138
 Kuģus, ai, šausmas, tā atdeva liesmām un, atņemot kuģus,
795 Piespieda Eneju atstāt daudz savējo svešajā zemē.
Tiem, kas vēl atliek, dod iespēju, lūdzu, vest kuģus pār
bangām
Droši uz priekšu un sasniegt bez grūtībām laurentu Tibru,
Ja tas, ko lūdzu, ir ļauts, ja parkas tur pilsētu dāvā.»
Teica tā Saturna dēls, kas valda pār dziļajām jūrām:
800 «Paļauties, Venēra, vari uz mani, uz valstību manu,
Esi no šejienes pati; to pelnījis esmu, jo bieži
Apspiedu šausmīgās vētras, kad trakoja jūra un debess.
Arī virs zemes — Sim6enta, Ksanta ir liecniekl mani —
Rūpes par Eneju bija. Kad Ahillejs vajāja laukā
805 Gurušos trojiešu pulkus un atspieda viņus līdz mūriem,
Iegrūzdams nāvē daudz tūkstošiem vīru, kad pārpilnās upes
Vaimanāt sāka, jo atrast sev ceļu un aizplūst uz jūru
Nespēja Ksanta, es Eneju, redzot ar Pēleidu cīņā,
Glābu no nāves, jo nebija līdzīgi spēkiem, nedz dieviem,
8io Aizrāvu mākonī tukšā, kaut zvēresta lauzējas Trojas
Pamatus gribēju gāzt, ko uzcēlu kādreiz šīm rokām.
Arī vēl tagad man līdzīgas domas. Dzen projām šīs rūpes!
Gluži bez briesmām, kā vēlies, viņš nokļūs līdz A vem a ostai;
Bojā ies tikai viens vīrs, ko laupīs tam bangainā jūrā;
■815 Vairāku vietā tik viena tiks ziedota galva.»
Dievietes prātu šiem vārdiem tik draudzīgi nomierinājis,
Neptūns j ūdz divričus spožos, liek iemauktus steidzīgiem
zirgiem
Putainā mutē un grožus laiž vaļā no spēcīgām rokām;
Viegli viņš aizslīd ar divričiem ziliem pa ūdeņu virsmu.
820 Saplok drīz vilnis pēc viļņa; rimst pēkšņi zem trokšainām asīm
Satraukto ūdeņu virsma, zūd mākoņi debesīs plašās.
Pulcējas dažādi tēli: lūk, jūras dzīvnieki lielie,
Palaimons, Inojas dēls, lūk, Glauks tur ar sirmgalvju saimi,
Kustīgo Tritonu dzimta un Forka viss karaspēks kopā;
825 Tetida, Melita turas pa kreisi, Pančpēja košā,
Talīja, Nēsaja, Spīo un Kīmodokēja ar māsām.
Enejam tobrīd no jauna ar nemieru pildīto sirdi
Pārņēma tīkamā līksme: jo ātrāk viņš mastkokus visus

139
 Augšup liek sliet un tūdaļ stiept buras visapkārt ap rājam.
830 Reizē lt visi tās pagriež pret vēju, tām brīžam pa kreisi,
Brīžam pa labi ļauj izplesties plaši, pie rāj galiem augstiem
Griež gan uz priekšu, gan atpakaļ virza; slīd kuģi ar vēju.
Palinūrs priekšgala visiem nu devās ar pulcēto floti;
Pārējie sekoja tūdaļ aiz viņa, kā pavēlēts tika.
835 Sasniedza rasainā nakts gandrīz jau vidējo mērķi
Debesu jumā, un jūrnieku saime uz cietajiem soliem
Izstiepa locekļus gurdos jo tīkamā mierā zem irkļiem;
Pēkšņi uz vieglajiem spārniem no spožajām debesu
zvaigznēm
Nolaidās Miegs pa krēslainiem ceļiem un kliedēja ēnas,
840 Meklēdams, Pallnūr, tevi un nesdams tev kļūmīgus sapņus.
Lai gan tu biji bez vainas; dievs sēdās pie izcilās stūres,
Pieņēma Forbanta skatu un bilda šos vārdus ar lūpām:
«Pallnūr Jasīd, nu jūra jau pati nes kuģus uz priekšu!
Vēlīgi vēji sāk pūst! Tev pienācis atpūtai bridis.
845 Noliec tu galvu un atrauj no darba šīs gurušās acis!
Aizstāšu tevi mazliet un uzsākšu vadīt šo kuģi.»
Tikko vairs paceldams acis uz augšu, tam Palinūrs saka:
«Vai tad tu liksi man paļauties jūrai, tās liekuļa sejai,
Lēnai un mierīgai dzīlei? Vai liksi šai briesmonei ticēt?
850 Kā lai es uzticēt varu šeit Eneju krāpīgiem vējiem?
Taču gan debesis skaidrās jau vairākkārt vīlušas mani!»
Teica tā viņš un turējās cieši pie stūres kā piekalts,
Nelaizdams vaļā vairs to un virzīdams acis pret zvaigznēm.
Tobrīd dievs paceļ, lūk, zaru, kas Lētes rasā jau gremdēts,
855 Stlgiskā mlegspēka pilnu, un pakrata viņam virs galvas,
Aizvērdams acis, kas cīnās ar miegu, pret stūrgalvja gribu.
Bet, kad jau negaidot miegs tā locekļus dari ja gurdus,
Metās dievs tūdaļ pret viņu un, atrāvis gabalu klāja,
Piepeši kopā ar stūri to nogāza dzidrajos viļņos
800 Lejup uz galvas, un velti tas biedrus sev palīgā sauca.
Pats viņš drīz pacēlās spārnos un aizlaidās dzidrajā gaisā.
Tomēr joprojām pa jūru tāpat skrien Eneja flote
Un, kā jau solījis Neptūns, vēl turpina ceļu bez kļūmēm.
Lūk, jau tie piebrauca tuvu pie šķautnainām sirēnu klintīm,

140
8*5 Kādreiz tik bīstamas vietas un pilnas ar balsenlem kauliem.
Tobrīd §īs klintis tik nošalca tālu zem brāzmainām bangām;
Tad tik vēl manīja Enejs, ka kuģim pēc stūmleka nāves
Svārstīga galta, un sāka to vadīt pa tumSajlem viļņiem,
Nopūties smagi un satrauktu sirdi par zaudēto draugu:
870 «Ai, tu pārlieku tā paļāvies jūrai un debesu zvalgznēml
Dusēsi, Pallnūr, tagad tu svešajās smiltis bez kapal»
 SAKA tā, asaras liedams, un tūda] ar pilnajām burām
Dodas uz priekšu, līdz nostājas beidzot pie Eibojas Kūmām.
Priekšgalus kuģiem tie pagriež pret jūru, un ķērīgiem zobiem
Enkurs pēc tam jau stiprina kuģus, un izliektās stūres
s Piekrasti grezno. Ar priecīgu prātu nu jauniešu bari
Izlec Hespērijas krastā. Dažs uzšķiļ jau dzirksteli gaišu,
Slēptu kramakmeņu dzīslās, dažs žagarus sameklē mežos,
Zvēru mitekļos biezos, un atrastos avotus rāda.
Bijīgais Enejs pa tam uz pakalnu kraujo, kur dižais
10 Apollons valda, un tālāk uz drausmīgās Sibillas mītni,
Milzīgo alu, steidz doties: tai diženas domas un garu
Pareģis Dēlietis iedveš un paver uz nākotni skatu.
Pienāk jau viņi pie Trivijas birzīm un zeltītiem jumtiem.
Daidals, kā runāt mēdz ļaudis, no Mīnoja zemes reiz bēgdams,
15 Iedrošinājies ar steidzīgiem spārniem pa debesīm traukties;
Ceļā tik neparastā līdz aukstajām Lāčmātēm nācis,
Beidzot uz Halkīdas klintīm viņš nolaidās vieglītēm lejup.
Cietzemei atdots šai vietā vispirms, viņš priecīgu prātu
Veltīja spārnus tev, Foib, un uzcēla milzīgo templi.
20 Redzam šeit vārtos Andr6geja nāvi; tur Kekropa ļaudīm
Jāmaksā piespriestais sods — pa septiņi dēli ik gadu,
Šausmas, ai, vai! Stāv vaļēja urna, jau izvilktas lozes.
Pretī tai knoslešu zeme, no ūdeņiem celdamās, atbild:
Šeit, lūk, ir briesmīgā kaisle pret vērsi, tam pievestā slēpu
25 Pasifāja un sajauktais dzimums, pusvērsis, puscilvēks,

143
 Mīnotaurs pats vēl, kas bija šīs derdzīgās kaislības radīts;
šeit, lūk, ir bēdpllnā celtne un neatminamie māņi;
Vērodams spēcīgo mīlu, kas iemita valdnieka meitā, •
Atklāja viltu pats Daidals šai celtnē un melīgās ejas,
30 Vadīdams nedrošos soļus ar diegu. Ja atļautu skumjas,
Dalība krietna, ai, Ikar, tev būtu šai brīnišķā darbā:
Divreiz viņš apņēmās cieši šā krišanu attēlot zelta,
Divreiz slīd lejup tam tēvišķā roka. Joprojām vēl troji
Rūpīgi vērotu visu, ja iepriekš jau sūtītais Ahāts
35 Nebūtu nācis tam pretī un Glauka Dēifobe līdzi,
Foiba un Trlvijas reģe, kas valdniekam saka šos vārdus:
«Tagad nav pareizais laiks tam līdzīgus skatus šeit vēroti
Septiņus vēršus bez vainas tev tagad, vēl nejūgtus arkla,
Pienākas ziedot un septiņus jērus, kā paraža prasa.»
40 Teikusi Enejam to — un paklausa pavēlei svētai
Viri —, uz svētnīcu augsto šos trojiešus aicina reģe.
Izcirsta sānos ir Eibojas klintij jo milzīga ala.
Vada uz iekšu simt ieeju platu un arī simt vārtu;
Atskan no turienes arī simt balsu, kad Sibilla atbild.
45 Tuvojas troji nu slieksnim, un jaunava saka: «Laiks tagad
Likteni vaicāt! Dievs, redziet, lūk, dievs!» Kad Ieejas priekša
Beidza šos vārdus, jau seja un skatiens tai pārvērtās pēkšņi.
Sajuka arī tās vaļējie mati, krūts cilājās smagi,
Ā rprāta lēkmē sirds pukstēja strauji, tā lielāka šķita,
50 Nebilda lūpas vairs mirstīgā balsī. Kad dievības tuvums
Apdveš jau viņu, tā saka: «Tu kavējies ziedot un lūgties,
Trojieti Enej! Kam kavējies tu? Jo apmātās mītnes
Varenā rīkle tev nevērsies agrāk!» To teikusi, tūdaļ
Apklusa viņa, un drebuļi auksti caur rūdītiem kauliem
55 Izgāja telkriem; plūst lūgšanas kvēlas no valdnieka lūpām:
«Apollon Foib, tu bēdās arvien pret trojiešiem vēlīgsl
Dardanu bultas ar Parīda roku tu vadīji tieši
Pretī Ajākīda miesai. Tu apkārt pa dažādām jūrām
Sargādams vadīji mūs līdz tālajām masīlu ciltīm,
oo Tālajiem laukiem un druvām, kas slēpjas aiz smilšainiem
sēkļiem.
Beidzot mēs sasniedzām arī jau bēgošos itāļu krastus;

144
 Lai līdz šai vietai tik seko mums trojiešu liktenis jaunais!
Tagad jums arī ir atļauts jau pasargāt Pergamas cilti,
Dievi un dievietes visas, kas Iliju nīdāt un dižo
<5 Dardanu pēcteču slavu! Tu, pareģe svētā, jau zini
Nākotni visu uz priekšu, ļauj, — neprasu taču es valsti
To, ko man liktenis liedzis, — mums, trojiešiem, Latijā palikt,
Tālumā klīstošiem dieviem un vajātai Ilijas varai!
Folbam un Trivijai vēlāk no krāšņākā marmora celšu
70 Svētnīcu košu un nolikšu svētkus Ap611ona vārdā.
Arī tev svētnīca diža būs celta šai jaunajā valstī;
Es tavus pareģojumus un apslēptā likteņa gaitas,
Trojiešiem teiktās, šeit likšu un labākos izlases vīrus,
Vēlīgā, veltīšu tev! Tik neraksti likteņa lemto
75 Lapās, lai nejūk tās kopā un nekļūst par rotaļu vējiem!
Pareģo pati, es lūdzu!» Tad lūpās tam valoda rima.
Tomēr vēl Folbam tā pretojas spīvl, vēl pareģe alā
Nerimstas ekstāzē trakot, lai varētu vareno dievu
Nokratīt ātrāk no krūts; tās spītīgās lūpas un sirdi
80 Māc viņš vēl stiprākos žņaugos un savalda viņu ar spēku.
Pēkšņi simt varenu vārtu nu atvērās mitekļa alā
Paši no sevis un Iznesa gaisā šos pareģes vārdus:
«Beidzot tu izglābies esi no drausmīgām briesmām uz jūras!
Tomēr virs zemes tās lielākas būs! Drīz Dardana dēli
85 Nāks uz Lavīnijas zemēm. Par to lai tev nebūtu rūpju.
Jacieš būs viņiem, ka nākuši šeit. Tik karus un karus
Drausmīgus redzu un Tlbru jau pārplūstam asiņu straumēs.
Būs Slmoēnta tev, Ksanta un dorlešu nometne arī,
Drīzi pret tevi cits Ahillejs celsies, kas Latijā dzimis;
«o Arī viņš dievietes dēls. Bet Jūnona, naidīgā teikrlem,
Nevarēs atkāpties mūžam, kad pazemīgs apstākļos grūtos
Palīgā sauksi tu itāļu tautas un pilsētas visas!
Ciešanu avots būs sieviete atkal, kas vēlīga teikrlem,
Atkal jau svešzemes sieva.
05 Tomēr tu nebīsties likstu, ej paceltu galvu tām pretī
Tur, kur tev liktenis ļaus! Tev glābiņš no turienes sāksies,
Kur to vismazāk tu galdi, no grājlešu pilsētas kādas.»
Teicot šos vārdus no mitekļa svētā, tam Kūmu Sibilla

145
 Vēstī šīs drausmīgās mīklas un atbild tam dobji no alas,
100 Patieso segdama tumsā; aiz pavadas iedvesmas pilno
Apollons spēcīgi rausta un dzenuļus virza zem krūtīm.
Tikko kā ekstāze rīmās un apklusa neprāts tās lūpās,
^V aronis Enejs tā valodu sāka: «Nekādas vairs likstas,
Jaunava, citādā veidā man nestājas negaidot ceļā!
105 Visu es nojautu iepriekš un agrāk jau apsvēru sirdī.
Vienu es lūdzu: ja durvis, kā stāsta, uz pazemes valsti
Atrodas šeit, ja izplūst šai purvā Ahēronta drūmā,
Vēlīga esi pret mani, ļauj nokļūt pie mīļotā tēva,
Runāt ar viņu! Jel parādi ceļu un durvis ver svētās!
110 Viņu no degošās Trojas caur tūkstošiem metamiem šķēpiem
Izrāvu ārā uz pleciem un glābu no naidnieka rokas;
Ceļā it visur viņš sekoja man, daudz dažādu bēdu
Pārcieta jūrā ar mani, daudz baismīgu negaisa vētru,
Nevarīgs pāri pār mēru un pāri pār vecuma spēkiem.
115 Bija tā sirsnīgais mājiens, lai, ejot uz mitekli tavu,
Tevi jo zemīgi lūdzu. Jel žēlo nu dēlu un tēvu,
Vēlīgā, lūdzos no sirds — tu vari jau visu, ne velti
Hekate likusi tev šeit apsargāt Averna birzis.
Ja jau reiz Orlejam iespēja bija no pazemes izraut
120 Sievu ar Trāķijas kitaras skaņām un skanīgām stīgām;
Dzīvību brālim reiz izpirka Polluks, jo pārmaiņus mira,
Staigādams ceļu uz gaismu un tumsu! Vai Tēsēju dižo
Minēt un Herkulu arī? Pats Jupiters taču mans vectēvs!»
Teica tā lūgdamies Enejs un ziedokli skāra ar rokām.
125 Pareģe valodu sāka: «No dievišķām asinīm cēlies,
Trojieti, Anhīsa dēls! Nav grūti uz Avernu ceļi;
Tumšajam Dītam kā nakti, tā dienu ir atvērti vārti;
Taču gan atpakaļ nākt, šurp pacelties augšējā gaisā,
Tas jau ir grūtāk, tas varoņa darbs. Tik daži, kas mīļi
130 Taisnajam Zevam, un tie, ko debesīs pacēlis tikums,
Dievdēli, varēja to. Līdz ieejai meži visapkārt,
Kokīta tumšajiem viļņiem tur aizvijas līkumu ločiem.
Bet, ja nu tomēr tev ilgas ir sirdī, ja tieksme tik liela
Peldēt divreiz pa stigiskiem viļņiem un apmeklēt divreiz
135 Tartaru tumšo, ja uzņemies labprāt šo bīstamo ceļu,

146
 Uzklausi tagad, kas darāms tev iepriekš. Tur, ēnainā kokā,
Slēpjas kāds zars, tam zeltainas lapas pie lokanā stāva,
Pazemes Jūnonai lemts tas kā svētums; to biezoknis tumšais
Paslēpis sevī, to krēslainas ēnas sedz ielejās dziļās.
140 Agrāk nav liktenis lēmis speTt pazemes slēptuvēs soli,
Iekām tu nebūsi lauzis šo zaru ar zeltainām lapām.
To sev Prosērpina košā par tīkamu upura balvu
Likusi atnest. Ja pirmais ir norauts, tad tūdaļ tā vietā
Izaug jauns zars un atvase cita jau zaļot sāk zeltā.
145 Tāpēc jo vērīgi skaties uz augšul Ja atradis esi,
Plūc to, kā paraža prasa, jo labprāt un viegli tas sekos,
Ja tevi liktenis sauc, bet citādi vara nekāda
Nespēs to lauzt, ne arī to nocirst ar cietāko dzelzi.
Miris bez tam tev ir draugs, tā līķis nav atdots vēl zemei —
*50 Ai, tu to nezini vēl — un visu tev apgāna floti,
Kamēr man padoma prasi un kamēr šai miteklī gaidi.
Aiznes tu viņu uz pēdējo mītni un paglabā kapā!
Melnas ved aitas! Lai būtu tas galvenais izpirkums draugam!
Tad tik tev stigiskās birzis un valsti, kur nestaigā dzīvie,
*55 Skatīt.» Tā sacīja viņa un apklusa, slēgusi lūpas.
Enejs skumušu vaigu, pret zemi novērsis acis,
Aizgāja, atstādams alu, un apsvēra klusi pie sevis
Neskaidrās nākotnes gaitas, bet Ahāts, tam uzticīgs būdams,
Sekoja lēni aiz viņa ar līdzīgiem rūpestiem sirdī.
160 Atpakaļceļā pie kuģiem daudz prātoja pārrunās viņi,
Kuru no biedriem, kas piepeši miris, ir likusi reģe
Apbedīt smiltīs. Un tūdaļ, kad nāk tie pie piekrastes sausās,
Mīsēnu vēro bez elpas, jau aizrautu negoda nāvē,
Mīsēnu, Aiola dēlu, kas prata vislabāk par visiem
165 Pulcināt vīrus ar tauri un sparu tais iedvest ar skaņām.
Varenā Hektora draugs viņš bija un Hektoram blakus
Devās uz cīņu, un ieguva slavu ar tauri un šķēpu.
Vēlāk, kad Ahillejs bija jau dzīvību laupījis viņam,
Drosmīgais varonis Mīsēns Dardānīda Eneja pulkā
170 Stājās par biedru un sekoja atkal ne vājākam vīram.
Bet, kad reiz gliemeža vākam viņš atskanēt lika uz jūras,
Bezprātis, saukdams ar pūtienu skaļu uz sacīksti dievus,

147
 Sāncensis Tritons, to satvēris pēkšņi, ja varam tam ticēt,
Iegrūda ūdenī vīru starp klintīm zem putainiem viļņiem.,
175 Tāpēc jau vaimanas skaļas tie sacēla visi ap līķi,
Sevišķi bijīgais Enejs. Tie Sibillas pavēli steidzas
Izpildīt nekavējoties ar asarām acīs, krauj sārtu
Tūdaļ no savestiem kokiem un cenšas līdz debesīm pacelt,
Dodas uz biezajiem mežiem, uz mežzvēru mitekļiem dziļiem,
īso Nogāžas priedes, dun akmeņu ozols no cirtieniem skaļiem,
Saskalda slaidenos ošus ar ķīļiem un ozolus skaldnos
Sadala šķilās, bet kalnošus dižos no kalniem veļ lejup.
Arī pats raženais Enejs šais darbos Iet visiem pa priekšu,
Mudina biedrus un bruņots kā viņi ar līdzīgu rīku.
185 Paceļot acis pret milzīgo mežu, ar skumušu sirdi
Apsver viņš dažādas domas un tūdaļ tā sirsnīgi lūdzas:
«Ai, kaut jel tagad man pēkšņi pie koka šai plašajā mežā
Atklātos zeltotais zars! Patiesi viss pareizi bija
Tā, kā par tevi, ai, Mīsēn, mums pareģe vēstīja alā!»
īoo Tikko viņš beidza šos vārdus, te piepeši baloži divi
Tieši priekš Eneja vaiga, no debesīm laizdamies lejup,
Nosēdās zaļajā zālē. Tad raženais varonis tūdaļ
Pazina māmuļas putnus un priecīgu prātu tā lūdzās:
«Esiet jūs vadoņi mani, ja ir kaut kur ceļi, pa gaisu
105 Virzieties projām uz birzīm, kur atvase mirdzošām lapām
Apēno auglīgo zemi! Tu, dievišķā māmuļa, mani
Neatstāj grūtajā brīdīl» Tā teicis, viņš soļoja lēnāk,
Vērodams visu, kurp baloži laižas un kādu dod zīmi.
Barību meklējot sev, tie lido arvien vēl jo tālāk,
200 Cik daudz ar vērīgu aci tiem varēja Izsekot līdzi.
Bet, kad jau baloži nāca pie smirdīgā Averna rīkles,
Ātri tie pacēlās augšup un, slīdot pa ēteru dzidro,
Nometās vēlamās vietās uz divveida ozola gala
Tur, kur starp zaļajām lapām zelts mirgoja, atspīdot koši.
205 itin kā āmuļi mežos, kad iestājas ziemainals aukstums,
Mirdzēt mēdz zaļumā svaigā, ko pašu koks neiespēj radīt,
Zeltzaļu atvasi vijot ap stumbra slaidajiem zariem:
Gluži tāds bija šeit skats zem ēnainā ozola zariem
Zaļajam zeltam, tā drebēja vēsmā šeit zeltainās lapas.

148
210 Tūdaļ Enejs stiepj roku uz priekšu, tver lokano zaru,
Lauž to ar steigu un nes to sev līdzi uz pareģes mītni.
Teikri pa tam, kā agrāk pie krasta, ap Mīsēna līķi
Asaras lēja un atdeva godu tā bezjūtu pelniem.
Sakrāva viņi papriekšu no ozolu šķilām un priedēm
215 Milzīgu sveķainu sārtu, ar tumšzaļām lapām tam sānus
Apvija tūdaļ visapkārt un nolika priekšā pie sārta
Cipreses sērās, tad greznoja to ar Ieročiem spožiem.
Daži ūdeni gādā, kas virmo varainos katlos,
Apmazgā stinguša līķi un svaida ar smaržīgām zālēm.
220 Vaidi sāk skanēt, un, asarām līstot, to spilvenos gulda,
Purpura drānas pēc tam, ko mēdza viņš valkāt ik dienas,
Pārsedz tam pāri. Tad pienāca daži pie nestāvām dižām —
Pienākums skumjais — un, griezdamies sānis, pēc paražas senas
Palika apakšā lāpas. Jau sanestie ēdieni liesmo,
225 Smaržīgās vīraka balvas un krāteri, pilni ar eļļu.
Bet, kad jau sakrita pelni un apdzisa gailošā liesma,
Aplēja kaulus ar vīnu un dzirdīja slāpstošos pelnus,
Korlnajs savāca kaulus un paslēpa varkaltā traukā.
Trīsreiz pēc tam ar ūdeni tīro viņš gāja ap biedriem,
230 Izslakot vleglīno rasu ar laimīgās olīvas zaru,
šķīstīja vīrus visapkārt un sacīja šķiršanās vārdus.
Raženais Enejs pēc tam šeit uzcēla kapkalnu dižu,
Mirušā ieročus visus, tā irkli un skanīgo tauri
Lika pie varenā kalna, ko tagad par Mīsēnu dēvē
235 Viņam par godu, un tas šeit uz mūžiem sev patur šo vardu.
Pabeidzis to, ar steigu viņš Sibillas pavēles pilda.
Bija tur ala jo dziļa un plaša, ar drausmīgu rīkli,
Stāva, ko sedza melns ezers un meži ar baismīgu ēnu;
Nespēja putni bez soda, tai laizdamies pāri ar spārniem,
240 Ieturēt vēlamo ceļu, jo tādi no baismīgās rīkles
Tvaikoja izgarojumi uz augšu līdz debesu jumam
[Tāpēc jau arī šai vietai dod grājieši Aorna vārdu].
Vērsēnus četrus ar mugurām melnām šai vietā papriekšu
Priestere ziedoklī lika un izlēja vīnu uz pieres,
2^5 Izgrieza augšgalus spalvām no pieres starp vērsēnu ragiem,
Iemeta ugunī svētā, tās lemdama pirmajam ziedam,

149
 Piesauca Hekati skaļi, kas debesīs, Erebā stipra.
Pielika citi tiem nažus pie rīkles un asinis siltās
Savāca upuru traukā; tad jēru ar melnsprogu vilnu
250 Fūriju mātei pats Enejs un arī tās varenai māsai
Ziedo ar nazi, bet tev, Prosērpina, ālavas govi.
Pazemes valdniekam beidzot viņš uzcēla ziedokļus tumšus,
Gabalos negrieztas vērsēnu iekšas šeit lika uz liesmām,
Izliedams taukaino eļļu vēl virsū uz degošām iekšām.
255 Bet, kad, lūk, taisījās saule uz lēktu un atausa gaisma,
Ierēcās zeme zem kājām un trīcēja kalngali augstie,
Segti ar mežiem, un šķita, ka suņi sāk patumšā gaudot,
Dievietei nākot. «No šejienes projām jūs, neiesvētītie!»
Pareģe sauca jo skaļi, «jel atstājiet visu šo birzi!
260 Dodies tu ceļā uz priekšu un zobenu izvelc no makstīml
Drosmes patlaban tev vajaga, Enej, un stingrības sirdīl»
Teikusi' to, tā metās ar sparu uz vaļējo alu.
Tūdaļ uz priekšu ar drosmīgiem soļiem viņš vadonei seko.
Dievi, kam vara pār dvēselēm visām, ai, klusīgās ēnas,
265 Haos un Flegetont arī, visdziļākā klusuma vieta,
Ļaujiet man sacīt, ko dzirdējis esmul Lai būtu nu atļauts
Atklāt man to, kas dziļi zem zemes un pazemē paslēptsl
Tumsā un vienmuļā naktī tie soļoja abi pa ēnu,
Tukšajām Plūtona mītnēm un bezļaužu valstībai cauri.
270 Nedroši mēnesim spīdot, tāds trūcīgā gaismā pa nakti
Gājiens ir mežos, kad Jupiters sedzis ar mākoņu segu
Debesu jumu un nolaupa tumsa ik priekšmetam krāsu.
Tuvu pie priekšnama paša, kur Orkam ir atvērtas rīkles,
Mītni sev cēlušas Sēras, bet tuvumā Nožēlas domas.
275 Dzīvo visapkārt tām Slimības bālās un skumīgais Vecums,
Bailes un Bads, kas paved uz ļaunu, un riebīgais Trūkums,
Skatienam drausmīgi tēli; tiem Ciešanas seko un Nāve,
Tālāk vēl Miegs, kas Nāvei ir brālis, sirds Kaislības ļaunās,
Nāvi nesošais Karš ir pretējā pusē pie sliekšņa,
2»o Fūriju dzelžainās mītnes un blakus tām bezprāte Ķilda,
Pinusi čūskainos matus ar asinīs mirkušām saitēm.
Tieši šā priekšnama vidū visapkārt pleš zarus kā rokas
Ēnaina goba jo liela, kur bariem vien, ļaudis tā stāsta,
 Pulcējas krāpīgie Sapņi, kur viņi zem lapas Ikkatras.
285 Bija tur arī bez tam daudz dažādu brīnišķu zvēru:
Kentauri stāvēja staļļos pie vārtiem un divveidu Skillas,
Briarejs, simtroku milzis, tam Lernas briesmone blakus,
Draudīgi Himaira šņāca un uguni spļāva no rīkles,
Harpijas, gorgonas īgnās un Gērions, trīskārtīgs milzis.
290 Nodrebot piepeši bailēs, šeit satvēra varonis Enejs
Zobenu rokā un asmeni kailo pret nācējiem vērsa,
Un, ja tam vadone gudrā jau nebūtu aizrādījusi
To, ka šeit bezmiesas ēnas mēdz lidot kā māņtēll tukši,
Mestos viņš virsū un veltīgi cirstu ar zobenu ēnām.
295 Tālāk no šejienes ceļš, kas aizved uz Tartara viļņiem.
Duļķains šeit atvars, ar gruvumu plašu jo milzīgs, kas augšup
Mutuļo dūņas un projām tās dzen uz Kokītas straumēm.
Drausmīgais Harons šīs straumes un ūdeņus vērīgi sargā,
Pretīgi netīrais plostnieks; gar vaigiem tam nekopto bārdu
300 Sudrabo sirmums, bet acīs joprojām vēl iemirdzas liesma;
Netīrais pārvalks, siets mezglā, tam karājas lejup no pleciem.
Pats viņš ar mietu stumj laivu uz priekšu un uzmana buras,
Pārceldams mirušo ēnas ar senuma sagrauzto laivu.
Viņš jau ir vecs, bet spēcīgs un ziedošs ir dievībai vecums.
305 Steidzīgi mirušie bariem uz šejieni metās pret krastiem,
Sievas un vīri tām līdzi, kas beiguši dzīvības laiku,
Diženu varoņu stāvi, pat zēni un meitenes mazas,
Jaunekļi zaļi, kas likti uz sārta priekš vecāku acīm:
Kaudzēm tā mežos, kad pirmoreiz aukstums uz zemi ir nācis,
3io Vītušās lapas krīt lejup vai putni uz sauszemi bariem
Dodas no bangainās dzīles, kad stindzīgās ziemeļu vētras
Pāri pār jūru tos dzen un raida uz saulainām zemēm.
Stāvēja viņi un lūdzās, lai pirmos tos pārceltu pāri,
Izstiepa rokas un liecās ar ilgām uz pēdējo krastu.
315 Taču laivinieks drūmais šeit pieņem gan vienus, gan otrus,
Citus viņš atpakaļ dzen un aizraida projām no krasta.
Brīnījās Enejs par to un sacīja, nemiera satraukts:
«Saki, ai, jaunava, man, ko vēlas šis pūlis pie upes?
Ko šeit šīs dvēseles tīko? Kur starpība tāda, ka citas
320 Atstāj šo krastu, bet citas ved pāri pār zilajiem viļņiem?»

151
 Viņam nu sacīja īsi tā pareģe, veca jau gados:
«Varoni, Anhīsa dēls, tu patiesais dievību ciltszars,
Kokītas staignājus dziļos un purvaino Stlksu tu redzi,
Zvērēt un dievību krāpt šās vārdā pat mūžīgie bīstas.
325 Tiem, ko tu redzi, nav miera, jo kapā nav guldīti viņi.
Plostnieks ir Harons; pa viļņiem peld tie, kas aprakti smiltīs.
Pārcelties pāri pār drausmīgiem krastiem un šalcošiem viļņiem
Dvēselēm agrāk nav ļauts, līdz kapkalnā atdusas kauli.
Klaiņo tās apkārt simt gadus un apkārt ap krastu šo lido;
330 Tikai tad ielaiž tur viņas un skata tās vēlamos krastus.»
Apstājās Anhīsa dēls un sāka iet lēnākā solī;
Domās viņš iegrima dziļi, par netaisno likteni skumdams.
Drūmus tas redzēja biedrus — tie nebija guldīti kapā —
Lelkaspu, Orontu brašo, kas vadīja likiešu floti;
335 Abus, no Trojas tam sekojot līdzi pa bangalniem viļņiem,
Pārsteidza vētra un iegāza jūrā, kā vīrus, tā kuģi.
Pallnūrs, vērīgais stūrnieks, lūk, staigāja arī gar krastu;
Lībijas brauciena laikā, kad zvaigznājus vēroja nakti,
Nesen vēl iegāzās jūra no klāja un iegrima dzīlē.
340 Bet, kad jau skumušo draugu viņš pazina dziļajā tumsā,
Pirmais tā sacīja viņam: «Kas tevi no mūžīgiem dieviem,
Pallnūr, laupīja mums un iegrūda dzelmē starp bangām?
Saki man taču! Bet tomēr, kaut pienākts nav viltībā agrāk,
Tagad ar atbildi vienu man Apollons apkrāpis sirdi,
345 Vēstīdams to, ka vesels un sveiks no bangalnās jūras
Pārnāksi ausonu zemē. Vai varam nu solītam ticēt?»
Bilda viņš pretī: «Ai, Anhīsa dēls, nav piekrāpis Foiba
Pītljas trijkājis tevi, nav mani dievs iegrūdis jūrā!
Tikai sev stūri, kas atrāvās pēkšņi ar varenu spēku,
350 Pieķēries cieši ar rokām pie tās un vadīdams kuģi,
Gāzdamies aizrāvu līdzi. Es, pieminot bangaino jūru.
Zvēru, par sevi nekad vēl neesmu sajutis baiļu
Tik, d k par to, lai kuģis, kam stūre un vadonis laupīts,
Neietu bojā, kad sacēlās jūrā tik milzīgi viļņi.
355 Spēcīga dienvidu vētra trīs baismīgas naktis uz jūras
Svaidīja mani pa viļņiem. Tik ceturtā rītā ar ausmu
Redzēju Itāļu krastus, uz augstāka vlļņgala pacelts.

152
 Lēnām es tuvojos zemei, jau sauszemi grasijos sasniegt.
Piepeši nekrietna tauta — es biju vēl mitrajās drēbēs,
360 Pieķēries rokām pie izcilām piekrastes klintīm —
Metās man virsū ar dzelzi, par guvumu uzskatot mani.
Viļņu nu varā es esmu, un vēji dzen mani gar krastu.
Tīkamas debesu gaismas un dzidrā ētera vārdā,
Arī vēl sirmgalvja tēva un augošā mantnieka Jūla
365 Vārdā es lūdzu, glāb mani no bēdām, ai, neuzvaramais!
Uzmet man zemi, jo vari, un dodies uz Vēlljas ostu!
Vai ar, ja tomēr tev iespēja kāda, ja dievišķā māte
Devusi tādu — jo liekas, bez mūžīgo ziņas šīm straumēm
Pāri tu nebūtu ticis un iekļuvis stiglskā purvā —,
370 Roku man, nabagam, sniedz un pārcel sev līdzi pār viļņiem,
Lai vismaz nāvē tur mierīgā vietā es varētu dusēt!»
Teica tā viņš, un pareģe tūdaļ tam bilda šos vārdus:
«Kāpēc gan, Palinūr, tevī tik liela šī negantā tieksme?
Neaprakts būdams, tu gribi šeit skatīt jau stigiskos viļņus,
375 Bargo Eimēnīdu upi, un nokļūt pie aizliegtā krasta?
Cerības atmet šeit likteņa lemto ar lūgšanām grozīti
Atmini labi šos vārdus, tie grūtajā brīdī dos mieru:
Kaimiņu ļaudis, ko ilgi un visur pa pilsētām apkārt
Aicinās debesu zīmes, tev paglabās kaulus zem zemes,
380 Sametīs kapkalnu augstu un svinīgi ziedos šai kalnā;
Palinūrs būs šā pakalna vārds uz mūžīgiem laikiem.»
Dzirdot šos vārdus, tas sajuta mieru, un skumušā sirdī
Izzuda bēdas uz brīdi; prieks viņam par kapkalna vārdu.
Iesākto ceļu tie turpina tālāk un nonāk pie upes;
385 Bet, kad no stigiskiem viļņiem jau laivinieks redzēja abus
Ejam pa birztalām klusām un virzāmies tuvāk pret krastu,
Pirmais viņš valodu sāk un uzkliedz tiem īgušā prātā:
«Lai tu ar būtu kas būdams, šurp nācis ar šķēpu pie upēm,
Teic, ko šeit meklē, no turienes jau! Ne soli vairs tālāk!
390 Enu un Sapņu valsts šeit! Te Nakts tik un Nāves miegs valda!
Cilvēkus dzīvus man liktenis liedzis vest stiglskā laivā.
Prieka maz atnesa Alkīds, kad, ceļoties ezeram pāri,
Uzņēmu viņu šai laivā, maz Tēsējs un Peiritojs arī,
Kaut gan tie dievdēli bija un neveicami ar spēku.

153
395 Tartara sargu ar spēcīgo roku viņš iekala važās
Valdnieka sēdekļa priekšā un drebošu aizrāva līdzi.
Abi tie Plūtona sievu no gultas pat tīkoja aizraut.»
Atbildot īsi, nu Amfrīsas pareģe teica šos vārdus:
«Viltības tādas pavisam šeit nav. Jel nebīsties velti!
400 Zobens tev nedarīs ļaunu. Lai milzīgais vārtu sargs alā
Nerimstas, mūžīgi riedams, joprojām vēl iebaidīt ēnas,
Lai vēl Prosērpina šķīstā tur paliek pie tēvbrāļa sliekšņa!
Trojiešu varonis Enejs, ar šķēpu un bijību slavens,
Dodas pie mīļotā tēva uz Ereba dziļajām ēnām.
405 Ja nu šāds bijības veids vēl nespētu ietekmēt tevi,
Pazīt tev nāktos šo zaru.» Tad zaru, kas paslēpts tai drēbēs,
Parāda viņa. Nu norimstas dusmas tam īgušā sirdī.
Tālāk viņš nebilst ne vārda, bet, apburts ar tīkamo balvu,
Likteņa nolemto zaru, kas ilgi jau nebija redzēts,
4io Tumšzilo laivu griež apkārt un virza to tūdaļ pret krastu;
Dvēseles visas pēc tam, kas sēdēja garajos solos,
Izraida ārā un atbrīvo vietas, lai uzņemtu laivā
Diženo Eneja stāvu. Zem smaguma čīkstēja laiva
Pītā, daudz plaisām, caur kurām tai iesūcās dūņainā valgme.
415 Beidzot viņš varoni dižo un pareģi izlika sveiku
Riebīgās dūņās pār upi uz krasta starp pelēkām niedrēm.
Milzīgais Kerbers šo valsti ar trij rīkļu riešanu pilda,
Gulēdams, briesmonis drausmais, pie ieejas klintsalas priekšā.
Sibilla viņam, jau redzot, ka saslienas čūskas ap kaklu,
420 Izmeta kumosu, jauktu ar burvības zālēm un medu;
Šis nu aiz salkuma kāri, trīs atvēris drausmīgas rīkles,
Satvēra pamesto devu, un atslāba mugura lielā;
Noliecās zemē un izstiepās tālu pa visu šo alu.
Ieeju ieņēma Enejs un, vārtsargu iemidzinājis,
425 Steidzīgi atstāja krastu un viļņus, ko nešķērso otrreiz.
Atskanēt sāka drīz dažādas balsis un vaimanas skaļas;
Bērniņu dvēseles tās, kas raudāja ieejas priekšā;
Viņas, no mātes krūts rautas un šķirtas no tīkamās dzīves,
Laupīja nebalta diena un iegrūda pāragri kapā.
430 Blakus mīt tās, ko melīga sūdzība iegrūda nāvē;
Nav tām dotas šīs mītnes bez likteņa ziņas vai tiesas:

154
 Urnu pats tiesnesis Mīnojs šeit krata; viņš mirušo ēnas
Visas uz sapulci sauc un atsedz to dzīvi un darbus.
Tālāk aiz šām ir skumušo vieta, kas paši bez vainas
435 Cēluši roku pret sevi un, ienīstot spožbalto gaismu,
Metuši dvēseles projām. Ai, kā nu gan dzidrajā gaisā
Tagad tie vēlētos būt, ciest trūkumu, visādas mokasl
Likteņa vara to neļauj un nejaukā staignājā saista,
Deviņreiz Stiksa plūst apkārt ap viņiem un aiztur tos sprostā.
440 Tūdaļ netālu visapkārt, no šejienes plezdamies tālu,
Parādās Skumības lauki — tā visi tos vārdā mēdz dēvēt.
Šeit tos, kam nelaime mīlā ir sarūgtinājusi dzīvi,
Nomaļi taki slēpj mežos un slaidenās mirtes visapkārt
Birztalās sedz; pat nāvē tos neatstāj skumība drūmā.
445 Redz viņš šais mitekļos Prokrīdu, Faldru, Erifīli skumjo,
Pēdējā rādīja brūces, ko mantoja viņa no dēla,
Tālāk vēl arī Eiādni, Pasifaju; Lāodamija
Sekoja tām, reiz jauneklis Kainejs, bet sieviete tagad,
Liktenis nolēmis bija tam atgriezties agrākā kārtā.
450 Pūniete Dīdona šeit ar brūci vēl svaigu starp viņām
Maldījās lielajā mežā. Kad bija jau pienācis tuvu
Trojiešu varonis Enejs pie viņas un Ereba tumsā
Pazina viņu — tā mēnesī jaunā tu izliekto sirpi
Redzi vai domā, ka redzējis esi caur mākoņu segu, —
455 Nespēdams asaras valdīt, viņš teica ar sirsnīgu mīlu:
«Dīdona, nelaimes māktā, man pienāca patiesa ziņa,
Esot jau mirusi tu, sev radusi galu ar dzelzi!
Nāves cēlonis biju? Es zvēru, šeit piesaucot zvaigznes,
Debesu dievus — ja arī zem zemes kā vārdā var zvērēt —,
460 Valdniece, gluži pret gribu es šķīros no Āfrikas krasta!
Taču dievības pašas, kas tagad starp pazemes ēnām
Mani pa derdzīgām vietām caur šausmīgo tumsu spiež doties,
Aizdzina projām ar varu. Ne mirkli man nenāca prātā
Doma, ka šķiršanās brīdī tev nesu tik šausmīgas mokas.
465 Neej tik ātri uz priekšu un nenovērs skata no manis!
Kā tu šeit baidies? Mums pēdējo reizi ļauj liktenis runāt.»
Gribēja Enejs šiem vārdiem, jo īgni vēl raudzījās viņa,
Remdēt tās satraukto prātu, un asaras spiedās tam acīs.

155
 Novērsās viņa no tā un raidīja skatu pret zemi;
470 Tomēr ar iesākto runu bez pārmaiņām paliek tās vaibsti,
It kā tā kramakmens būtu vai Marpēsas marmora attēls;
Beidzot tad trūkusies metās un, vērsdama naidīgu skatu,
Paslēpās ēnainā birzī, kur agrākais dzīves draugs Sihajs
Atbild tās sirsnīgai mīlai un atmaksā mīlu ar mīlu.
475 Taču vēl varonis Enejs, par bargo tās likteni satraukts,
Tālu tai raudādams seko un skumst, ka tā atstāja viņu.
Steigdamies projām pa atļauto ceļu, viņš sasniedza drīzi
Tālākos laukus, kur pulcējās tie, kas slaveni karā.
Nāca tam pretī šeit Tīdeja tēls, šeit Ieročiem veiklais
48o Varonis Partenopājs un bālganā Adrasta ēna,
Kritušie kaujās, par kuriem virs zemes daudz asaras lietas,
Dardana dēli. Viņš nopūtās smagi, šeit garajās rindās
Vērodams varoņu barus: Tersilohu, Glauku, Medontu,
Trīs vēl Antēnora dēlus, Polifoltu, Cereras kalpu,
485 Idaju arī, kas divričos bija ar ieročiem rokā.
Pulcējās dvēseles bariem ap viņu pa labi un kreisi.
Nepietiek tām tik novērot viņu, bet kavēties tīkas
Kopā ar viņu, iet līdzi un nākšanas iemeslus taujāt.
Bet, kad jau danaju dižie un Atreida falangu rindas
<90 Redzēja tuvu šo vīru un Ieroču mirdzumu tumsā,
Drebēja visi tie drausmīgās bailēs; dažs glābdamies bēga,
Gluži kā toreiz pie ahaju kuģiem, dažs savukārt sauca
Vājlņā balsī, bet apstājās vārdi tam atvērtās lūpās.
Tālāk viņš redzēja šeit Dēifobu, Priama dēlu;
405 Ķermenis viss tam saplosīts bija un sacirsta seja,
Salauztas rokas un deniņos abos bij redzamas brūces,
Atgrieztas ausis un sakropļots deguns visnekrietnā kārtā.
Tikko viņš pazina to, kas drebēdams drausmīgās brūces
Gribēja slēpt, jo draudzīgā balsī tam vaicāja tūdaļ:
500 «Ķēnišķā dzimuma ciltszars, ai, Dēifob, rūdītais cīņāsl
Kas tevi izvēlējies tik drausmīgam atriebes darbam?
Kas tā pret tevi ir iedrošinājies? Man pēdējā naktī
Pienesa vēstis, ka sīvajā cīņā pret pelasgu vīriem,
Izsīkstot spēkiem, tu saļimis zemē starp kritušo kaudzēm;
sos Tāpēc pie Rolteja krasta tev uzmetu kapkalnu tukšu,

156
 Piesaukdams pazemes dievus jo skaļi trīs reizes pēc kārtas.
Vārdu šī vieta un Ieročus glabā, bet tevi, mans mīļais,
Nespēju saskatīt vairs un šķiroties dzimtenē glabāt.»
Priamīds sacīja viņam: «It visu, draugs, darījis esil
510 Vēlīgs tu bijis Dēifobam dzīvam un mirušā ēnai.
Vienīgi liktenis mans un nekrietnais Helenas nedarbs
Iegrūda mani šai postā: šo piemiņu atstāja viņa;
Labi tu zini, ka pēdējā naktī mēs pāragros priekos
Gavilēt sākām. Tev vajaga visu to iegaumēt labi!
515 Bet, kad jau kļūmīgais zirgs pār augstajām Pergamas
sienām
Pacēlās pāri un atnesa iekšās mums bruņotus vīrus,
Viņa tad, savācot kori un tēlojot gaviļu prieku,
Frīģietes vadīja apkārt un pacēla augstu starp viņām
Degošu lāpu, lai danajus sauktu no cletokSņa augstā.
520 Mani pa tam, jau rūpestu smagu un gurduma māktu,
Turēja istaba ļaunā un locekļus nomāca guļot
Dziļais un tīkamais miegs, kas līdzināms klusajai nāvei.
Lieliskā sieva pa tam no istabas ieročus visus
Aizvāca projām, pat zobenu drošo, zem pagalvja likto,
525 Sauca Menēlāju iekšā un durvis tam atvēra vaļā,
Cerot varbūt to mīļajam dāvāt par tīkamu balvu
Un lai, lūk, varētu izpirkt ar nedarbiem Iegūto slavu.
Kāpēc gan kavējos? Iebrūk tie istabā, Odisejs seko,
Nekrietno padomu devējs. Ai, dievi, jūs atriebiet grājiem
530 Tieši tāpat, jo bijīgās lūpas šīs atriebes prasa!
Saki man savukārt tu — kāds gadījums atnesis tagad
Tevi šeit dzīvu? Vai, atdzīts pa jūru, šurp atklīdis esi,
Jeb vai tā likuši dievi? Kāds liktenis nomoka tevi,
Ka tu šais bezsaules mītnēs, šais drūmajās vietās sper kāju?»
535 Kamēr šīs sarunas risa, Aur6ra četrjūgā sārtā,
Skrienot pa debesu jumu, jau pabrauca pusceļam garām.
Arī varbūt viss dāvātais laiks tiem paietu drīzi,
Nebūtu Sibilla viņiem, tos brīdinot, teikusi īsi:
«Enej, nakts tuvojas mums! Mēs raudot tā pavadām stundas.
540 šeit nu ir vieta, kur izšķiras ceļi uz abējām pusēm:
Tas, lūk, pa labi, mūs vada uz varenā Plūtona mūriem,

157
 Nākam pa šo Elisija mītnēs; bet tas, tur pa kreisi,
Ļaundarus soda ar mokām, uz baismīgo Tartaru vezdams.»
Dēifobs teica tai pretī: «Jel nedusmo, pareģe dižā!
545 Atpakaļ iešu uz tumsu un skaitu tur papildināšu.
Ej nu, mans lepnums, jel ej, un liktenis labāks lai lemts tev!»
Pateicis to, viņš atpakaļ steidzās pēc pēdējā vārda,
Paveras atpakaļ Enejs un pēkšņi pie klintīm pa kreisi
Ierauga cietoksni plašu, ko iežogo trīskārši mūri.
550 Steidzīga upe ar svelmainu liesmu tam virzās visapkārt,
Tartara Flegetdnta, un šalcošas klintis veļ lejup.
Priekšā tai milzīgi vārti un stabi no dimanta cietā,
Lai to pat varoņu spēks un debesu dievi ar dzelzi
Nespētu gruvekļos gāzt; dzelzs tornis līdz debesīm slienas;
555 Sēž tur Tīsifone īgnā ar apmetni, asinīs mērktu,
Augām dienām un naktīm bez miega tā ieeju sargā.
Vaidi no turienes nāca un negantu sitienu skaņas;
Arī tur šķindēja šķēpi un žvadzēja velkamās važas.
Piepeši apstājās Enejs un apjuka, satraukts par troksni.
560 «Kas tie par sodību veidiem? Teic, jaunava, kādas šeit mokas
Sodāmiem nolemtas ciest? Kāds savādāks troksnis dun gaisā!»
Tūdaļ tā pareģe saka: «Ai, trojiešu vadoni cildais,
Tīrajam liktenis liedzis spert soli pār ļaundaru slieksni!
Hekate, ieceļot mani par valdnieci Averna birzīm,
565 Rādīja pati man mūžīgo sodus un vadāja visur.
Radamants, knosiešu ķēniņš, šai valstībā valda jo bargi,
Pārbauda, Izmeklē viltpllnos darbus un atzīties piespiež
Katru, kas virszemes dzīvē, par veltīgu krāpšanu priecīgs,
Atlicis nedarbus izpirkt līdz vēlajam miršanas brīdim.
570 Tūdaļ ar pātagu rokā Tīsifone vainīgos soda,
Zobojot tos, sāk sist un, čūskas jo niknas ar kreiso
Virzot tiem pretī, sauc baismīgās māsas no pazemes mītnēm.
Nočīkstot tapai ar drausmīgu troksni, tur atveras beidzot
Briesmīgie vārti. Vai tagad tu redzi, cik draudīga sardze
575 Sēž tur pie priekšnama vārtiem? Un briesmone kāda pie sliekšņa?
Milzīga auguma Hidra ar piecdesmit šausmīgām rīklēm,
īgnāka vēl, sēž Iekšā aiz vārtiem. Bet tālāk pats Tartars
Izplešas divreiz tik dziļi uz leju un stiepjas pret ēnām,

158
 Skatiens cik debesīs sniedzas līdz Olimpa augstajam galam.
580 Seit, lūk, ir Zemes sensenējais dzimums — tā titānu saime,
Zibeņu notriekta lejup, un dibenā vāļājas viņi.
Āloidus abus, šos milzīgos dvīņus, tur redzēju pati;
Vareno debesu jumu tie tīkoja sagraut ar rokām
Un tad Jupiteru pašu gāzt lejup no debesu troņa.
585 Redzēja arī Salm6neju ciešam tur šausmīgu sodu;
Zevtēva liesmu un pērkona troksni šis atdarināja;
Četrjūga kumeļu vilkts un vicinot degošu lāpu,
Brauc viņš caur grājiešu tautu un Elidas pilsētām svētām,
Atskanot gavilēm skaļām un prasot sev dievišķu godu.
590 Nelga, viņš negaisa troksni un liesmu, ko atveidot nevar,
Gribēja tēlot ar skanīgo varu un kumeļu soļiem.
Tomēr visvarenais tēvs caur biezajām mākoņu gubām
Meta tam šautru, ne degošu lāpu, ne dūmaino skalu
Gaišumu spožo, un gāza to zemē ar viesuli strauju.
595 Redzēju arī vēl Titiju tur — tas Zemes dēls bija,
Milzīgais ķermenis viņam pa laukumu stiepās uz priekšu
Deviņus jūgerus tālu; liels vanags ar saliektu knābi
Plēsa tā mūžīgās aknas un mocībām auglīgās iekšas,
M eklēja barību tais un savija ligzdu tā krūtīs
600 Dziļi, vairs nedodot miera ne brīdi tā augošai miesai.
Vai šeit vēl lapitus minēt? Lūk, Iksīons, Peirltojs arīl
Klintsbluķis tumšs tiem pārkāries pāri, ik mirkli, lūk, lūk, jau
Atrausies tūdaļ virs galvas; tur svinību atzveltnēs augstās
Zeltītie pagalvji mirdz; priekš acīm jau gatavas dzīres
605 Ķēnišķā greznumā stāv, bet vecākā fūrija blakus
Atgultnē glūn un pieskarties neļauj ar rokām pie galdiem;
Pieceļas, vicinot lāpu, un pērkona balsī sāk rāties.
Bija šeit redzami tie, kas dzīvojot nīduši brāļus,
Cēluši roku pret tēvu un krāpuši klientu savu;
6io Arī vēl tie, kas gūlušies vieni uz saraustās mantas,
Nedodot savējiem daļu, — vislielākais vairums ir šādu,
Laulību laužot, kas gāzti, kas, nododot dzimteni savu,
Gājuši cīņās, kas zvērestu lauzt nav bijušies kungiem,
Ieslēgti važās, šeit sagaida sodu. Tu necenties vaicāt,
615 Kāds šiem būs sodības veids, kāds liktenis vīrus šos triecis.

159
 Daži no viņiem vel akmeņus lielus, uz riteņu spieķiem
Izstiepti karājas citi; tur sēž jau un sēdēs vēl mūžam
Nelaimes vajātais Tēsējs, bet nelaimīgākais par visiem
Mudina Flegijs un spēcīgā balsī sauc mirušo ēnām:
620 «Mācieties taisnīgi dzīvot un sargieties nicināt dievus!»
Pārdeva tēvzemi šis par zeltu, tai varmāku stipru
Uzspieda, likumus deva un atcēla vēlāk par naudu,
Meitai šis uzmācās savai un aizliegtos sakaros stājās;
Visi tie kāroja to, kas ir liegts, un kāroto guva.
625 j a pat simt mēļu man būtu, Ja runātu arī simt mutēm
Tērauda balsī, es nespētu Izteikt šo ļaunumu veidus,
Nespētu nosaukt it visus šo drausmīgo sodību vārdus.»
Tikko kā beidza šos vārdus АрбИопа pareģe sirmā,
«Turpini ceļu,» tā saka, «un Izpildi nodomu sāktol
63ū Steigsimies ātrāk uz priekšu! Jau redzu es varenās sienas,
Izkaltās kiklopu kalvē, un vārtus, lūk, iepretī spraišļos,
Vietu, kur likteņa lēmums lr nolicis atstāt šo balvu!»
Teica tā viņa, un, soļojot blakus pa ēnainiem ceļiem,
Tuvojas pusceļam abi un nonāk pie divviru vārtiem.
635 Varonis Enejs pie ieejas stājas un ķermeni savu
Slaka ar ūdeni svaigu un zaru sprauž pretī virs sliekšņa.
Beidzot, kad bija viss veikts un valdniecei atnestas balvas,
Nonāca viņi pie laimības laukiem un tīkamiem mauriem,
Tur, kur Ir laimīgo birzis un svētlaimes mierīgās mītnes.
640 Ēters šeit dzidrāks plūst pāri pār laukiem un purpura gaismā
Ietērpj it visu, tiem saule ir sava un zvaigznes ir savas.
Zālainās palestrās locekļus savus tur vingrina daži,
Izpriecu rotaļas rīko un cīņu sāk dzeltenās smiltīs;
Sitot ar kāju, cits rotaļas vada un skandina dziesmas.
645 Trāķijas dziesminieks arī tur purpura apmetnī garā
Pavada meldijas taktī ar septiņām kitaras stīgām,
Skardams tās pirkstiem vai arī tās sizdams ar ziloņa kaulu.
Bija šeit Teikra sensenējā dzimta, tā raženie bērni,
Varoņi, slavenie garā, kas dzimuši labajos laikos,
650 līs un tam Asaraks blakus, un Īlijas uzcēlējs Dardans.
Ieročus apbrīno viņš un divričus tukšos no tāles;
Metamie šķēpi ir samieti zemē, bet šur un tur vaļā

160
 Klaiņo pa ganībām zirgi. Cik liela bij dzīvajiem kaisle
Doties ar šķēpiem un divričiem cīņā, cik liela bij tieksme
655 Ganīt tad spīdīgos zirgus, tik liela tā, nākot zem zemes.
Tālāk pa labi un kreisi, lūk, vēro viņš zālainās pļavās
Dzīrojam citus un paiānu jautru tur skandinām korī
Smaržīgo laurkoku birzī jo dziļi; no šejienes augšup
Aizplūst pilnā Eridanas straume pa ēnaino mežu.
660 Kopā šeit tie, kas, tēvzemi sargot, ir guvuši brūces,
Kopā šeit priesteri tie, kas gājuši šķīsti caur dzīvi,
Bijīgo dziedoņu saime, kas cienīgi kalpoja Foibam,
Tie, kas ar atrastām mākslām ir cēluši dzīvi uz augšu
Un kas ar nopelniem saviem virs zemes liek pieminēt sevi;
665 Matsaite balta kā sniegs tiem visiem ap deniņiem vijas.
Sibilla vaicāja tiem, kas drūzmējās zālainās pļavās
(Mūsajam vairāk par visiem, jo neskaitāms pūlis ap viņu
Sastājas apkārt un izcilos plecos ar izbrīnu raugās):
«Laimīgās dvēseles jūs, tu, dziedoni krietnais, jel sakait,
670 Kur šeit ir Anhīsa novads un mītne? Šurp viņa dēļ nācām,
Viņa dēļ pārbraucām pāri pār lielajām Ereba upēm.»
Atbildot viņai, šeit dziedonis Mūsajs tā sacīja īsi:
«Nav jau nevienam mums mājas; mēs dzīvojam ēnainās birzīs,
Tīkamos krastos un zālainās pļavās, ko veldzina strauti,
675 Mitekli rodam; bet tomēr jūs abi, ja tīkas tas sirdij,
Kāpiet šim pauguram pāri! Jums rādīšu drošāko taku.»
Teicis šos vārdus, viņš dodas uz priekšu un brīnišķus laukus
Rāda no kalna; no šejienes abi tie augstienes atstāj.
Skatīja sirmgalvis Anhīss patlaban šai zaļajā lejā
680 Dvēseles, ieslēgtas dziļi, kas dosies uz augšējo gaismu;
Rūpīgi vērodams tās, viņš pēcteču paaudzes visas
Skaitīja tieši šai brīdī un pētīja mazdēlus mīļos,
Likteņa nolemtās gaitas, to raksturu, laimi un darbus.
Tikko kā redzēja viņš pa ielejas zelmeni zaļo
685 Eneju nākam, ar sirsnību rokas tam izstiepa pretī:
Asarām ritot pār vaigiem, no lūpām tam plūda šie vārdi:
«Tātad tu atnāci beidzot! Ar sirsnību savu pret tēvu
Pārspēji grūtības ceļā! Tev drīkstu, dēls, skatīties vaigā,
Varu nu dzirdēt man zināmo balsi, tev atbildēt atkal!

161 It - 8 9 6
690 Ticēju tam un nojautu sirdī, ka tiešām tā notiks.
Skaitīdams laiku, un cerībā, lūk, es neesmu vīlies.
Beidzot, dēls, esi pie manis, kaut svaidīts pa dažādām zemiem,
Mētāts pa dažādām jūrām un dažādu neveiksmju vajāts!
Balles man bija, ka Lībijas valsts tik neaiztur tevi!»
695 Enejs tam bilda: «Ai, tēv, tavs skumušais attēls man bieži
Rādījās sapnī un piespieda mani uz šejieni dotlesl
Tirrēnu jūrā man tagad stāv flote. Tēv, sadosim rokas!
Šurp sniedz man roku un ļaujies, lai apkampties varu ar tevi!»
Teikdams šos vārdus, ar asaru straumēm tas slaka sev vaigus,
700 Trīsreiz viņš mēģina rokas vīt apkārt ap Anhīsa kaklu,
Trīsreiz viņš velti to tvēra; tēls slīdēja ārā no rokām
Līdzīgi vēsmiņai vieglai un līdzīgi spārnotam sapnim.
Piepeši Enejs pa tam jau ierauga attālā lejā
Nomaļus atšķirtu birzi un apkārt tai šalcošus krūmus,
705 Lētes straumi, kas aizslīd uz priekšu gar klusajām mītnēm.
Lidoja apkārt ap upi daudz dažādu cilšu un tautu;
Tieši kā ziedošās pļavās, kad saulainā vasarā bites
Metas uz dažādiem ziediem un baltajām lilijām apkārt
Lidinās bariem, tā sanēja visa šī ieleja tālu.
710 Satraukts par brīnišķo skatu, tā cēloņus nespēdams izprast,
Vaicā nu Enejs: «Kas tālē tur tās par plūstošām straumēm,
Kāpēc šie vīri tik milzīgos baros tur pulcējas krastos?»
Sirmgalvis Anhiss tad bilda: «Šīm dvēselēm liktenis lēmis
Ķermeņus citus sev rast; pie Lētes ūdeņu straumes
715 Viņas dzer bezrūpju valgmi un iespēju aizmirst uz mūžu.
Zināmas darīt tev tās un izcelt tās tieši tev priekšā,
Parādīt pēctečus savus pēc kārtas sen biju jau lēmis,
Lai tev ar mani jo vairāk ir prieka par atrasto zemi.»
«Vai gan, ai, tēv, mēs drīkstam tā domāt, ka dvēseles dažas
720 iet no šīs vietas uz zemi un atgriežas kūtrajā miesā?
Kāpēc šīs nabaga ēnas tik neganti tiecas uz gaismu?»
«Teikšu to, dēls, jo šaubās es tevi šeit negribu atstāt!»
Atbild tā Anhīss un atklāj nu viņam it visu pēc kārtas:
«Sākumā debesi, zemi un plūstošo ūdeņu straumes,
725 Spīdošo mēneša ripu un mirdzošās Titāna zvaigznes
Uztur kāds pasaules gars. Tas, izliets pa locekļiem visiem,

162
 Darbina pārējo masu un saplūst ar ķermeni dižo.
Cilvēku dzimums un lopi no tā, un spārnotie putni,
Arī tie briesmoņi baismie, ko jūra slēpj dziļajā dzelmē.
730 Ugunīgs spēks ir šais visos un dievišķa izcelsme arī
Būtei ikkatrai, ja locekļi kūtrie tai nestājas pretī,
Nenomāc nīcīgās pasaules pīšļi un mirstīgās miesas.
Tāpēc tām bailes un ilgas, tām bēdas un prieki, un gaismu
Neskata viņas, kas ieslēgtas naktī un cietumā tumšā.
735 Tāpēc jau arī, kad pēdējā stundā tās šķiras no dzīves,
Neiziet tomēr no nelaimes māktām viss ļaunums un likstas
Tūdaļ pavisam no miesas, jo, dabiski, iespiedies dziļi
Brīnišķā kārtā it viss, kas ilgi jau saaudzis kopā.
Tāpēc šeit tīra tās sods, un tāpēc agrākās vainas
740 Jāizpērk viņām ar mokām, jo citas tur, paceltas gaisā,
Atdotas tukšajiem vējiem, daudz citām šais plašajās straumēs
Nomazgā ļaunuma traipus, bet citām tos ugunī šķīsta.
Ēnās it visi mēs sevis dēļ ciešam; Elīsijā plašā
Nākam pēc tam, bet laimības laukos tik nedaudzi mītam,
745 Kamēr garāka diena, kad ciešanu laiks jau ir beidzies,
Atņem mums radušos sārņus un, šķīstījot dvēseli tīru,
Ētera sastāvu atstāj un garu bez mazākiem traipiem.
Tagad tās visas, kad tūkstošiem gadu jau laikarats vēlies,
Izsauc kāds dievs pie Lētes upes šai lielajā barā,
750 Protams, lai, aizmirstot visu, uz augšieni skatienus vērstu
Un lai tās sajustu tieksmi no jauna uz ķermeni doties.»
Teica tā sirmgalvis Anhīss un dēlu ar Sibillu tūdaļ
Veda uz sanāksmes vidu, kur mudžēja dvēseļu bari,
Uzkāpa pakalna galā, no kurienes rindā jo garā
755 Varēja pārredzēt nācējus visus un skatīt to sejas.
«Zini nu beidzot, cik liela kļūs Dardana pēcteču slava!
Kādus tev vēlāk būs mazdēlus gaidīt no itāļu tautas,
Kādreiz jo slavenus garus, kas ieplūdīs mūsējo ciltī,
To lai tev vēstī šie vārdi, jo atklāšu likteni tavu.
760 Jauneklim šim, kas balstās uz šķēpa bez asmeņa galā,
Tuvākā vieta, kā liktenis lēmis, uz dzīvi, viņš pirmais
Pacelsies ētera gaismā, ar itāļu asinīm jaucies,
Silvijs, tavs pēdējais dēls, jo slavenais albiešu valdnieks —
ii»
163
 Sieva Lavinija viņu tev vēlajās vecuma dienās
765 Audzēs par valdnieku mežos un priekšteci valdnieku dzimtai;
KJOs no tā mūsējo cilts par valdnieci Garajā Albā.
Tālāk aiz viņa ir Proka, lūk, trojiešu pēcteču slava,
Kapljs, tam Numitors blakus un tas, kas tev atjaunos vārdu,
Sllvijs Enejs, tev bijībā līdzīgs un arī jo slavens
770 Ieroču prasmē, ja kādreiz viņš kļūtu par valdnieku Albā.
Skati, lūk, jaunekļus šos! Cik droši un spēcīgi viņi,
Pilsoņu ozols it visiem tiem vijas ap deniņiem apkārt!
Viņi tev Nomentu cels un Gabijus, Fidēnas mūrus,
Augstajos kalnos pēc tam Kollātijas varenās sienas,
775 Inuja Kastru, Pomētiju arī, vēl Bolu un Koru.
Reiz tie būs slaveni vārdi, bet tagad vēl zemes bez vārda.
Māvorta pēctecis Romuls par palīgu vectēvam dosies,
Māmuļa īlija viņu no senā Asāraka dzimtas
Izvedīs gaismā. Vai redzi, kā divkārša sekste stāv galvā
780 Un kā pats mūžīgo tēvs to grezno ar dievišķu godu?
Redzi, šā vadībā, dēls, reiz dižā un slavenā Roma
Pakļaus sev pasauli visu un garā būs līdzīga dieviem,
Septiņus pakalnus viena tā apvienos sevī ar mūri,
Bagāta varoņiem dižiem: tā māmuļa Berekintiete,
785 Greznota torņiem, ar divričiem dodas pa Frīģijas ielām,
Līksma par dzemdētiem dieviem, simt pēcteču spiežot pie krūtīm,
Visus debesu dievus, it visi tie augstajās mītnēs.
Paver vēl arī uz šejieni acis! Tur redzi tu tautu,
Romiešus savus! Lūk, arī šeit Cēzars un visa no Jūla
790 Radusies cilts, kas gatava doties zem debesīm plašām.
Šeit, lūk, ir vīrs, šeit atrodas viņš, tik bieži tev solīts,
Augusts Cēzars, viņš, Dievišķā dēls, kas zeltlaikus atkal
Atgriezīs Latijas zemē, tās laukos, kur sensenos laikos
Valdīja Saturas; viņš pāri pār indiem un pāri pār afriem
795 Izplatīs varu; par zvaigznāju ceļiem šī zeme ir tālāk,
Tālāk par gada un saules ceļiem, kur debesu nesējs
Atlants starp mirdzošām zvaigznēm griež debesu jumu uz pleciem.
Ballēs jau tagad tā nākšanu gaida gan Kaspijas valstis,
Dievību lēmumus jaušot, gan arī Mai6tīdas zeme,
800 Gan arī izbaiļu pilni dreb septiņi Nīlupes vārti.

164
 Nebija izgājis Alkīds tik attālas pasaules malas,
Caururbjot briežmāti veiklo ar šautru vai arkādu birzīm
Gādājot ilgstošu mieru un satraucot Lemu ar stopu,
Ne arī Lībers, kas tīģeru jūgu ar vīnstīgu grožiem
805 Uzvaras gājienā virza no Nīsas kalnāja lejup.
Vai tu vēl šaubies ar darbiem plest tikumam plašāku ce|u?
Jeb vai tu kavējies bailēs par savu gūt ausonu zemi?
Kas tas par vīru tur tālāk, kas, greznojies olīvu zariem,
Rokā tur priekšmetus svētos? Es romiešu valdnieka matus
8io Redzu un sirmumu vaigos, viņš likumiem pilsētu savu
Stiprinās pirmais, no mazajām Kūrēm un trūcīgas zemes
Sūtīts uz stipru un varenu valsti. Tulls sekos tam tūdaļ;
Traucēdams tēvzemes mieru, viņš aicinās atkal uz cīņu
Vīrus, ar ieročiem kūtrus, un triumfiem atradinātas
8is Kareivju rindas. Anks, lepnīgais garā, aiz viņa jau seko,
Arī jau tagad viņš pārlieku priecīgs par vēlību tautā.
Vai tu vēl gribi Tarkvinijus skatīt un dvēseli dižo
Atriebes alkstošam Brūtam, un atpakaļ atgūtos saiņus?
Konsula varu pēc tam un baismīgos cirvjus tai līdzi
820 Saņems tas pirmais, un dēlus, kas kurina karus no jauna,
Sodīs ar nāvi viņš pats, j o cildeno brīvību sargās,
Nabaga tēvs! Lai spriestu par to kā spriezdami jaunie —
Uzvarēs dzimtenes mīla un spēcīgā uzslavas kāre.
Apskati Decijus, Drūsus, tur tālāk vēl Torkvātu baismo —
825 Draud viņš ar cirvi — un Kamillu arī, kas atguvis zīmes.
Lūk, vēl šie abi, ko redzi tu vienādos ieročos mirdzam,
Draudzīgas dvēseles tagad, kad viņas sedz tumsa zem zemes,
Bet, ja, ai, vai! tie pacelsies augšup uz dzīvības gaismu,
Kādi būs kari, kā asinis plūdīs, kā nāve vāks ražu
830 Tobrīd, kad lejup no Alpkalnu vaļņiem un Monoika radzes
Sievastēvs dosies, bet meitasvīrs pretī ar Austrumu spēkieml
Bērni, lai tālu jums sirdis no tādiem tik drausmīgiem kariem!
Neraidiet mūžam pret tēvijas sirdi tik varenus spēkus!
Rimsties jel, rimsties tu pirmais, kas cēlies no Olimpa augstā!
835 Pēcteci manu, met ieroci nost!
Šis, lūk, kad Korintu gāzis, ar ahaju sakāvi slavens,
Dosies uz Kapitoliju pēc uzvaras triumfa ratos,

165
 Argu graus gruvekļos tas, Agamēmnona Mikēnas augstās,
Ajaka pēcteci pašu, šo varenā Pēleida cilti,
40 Atriebdams trojiešu senčus un pulgoto Minervas templi.
Kas var, Kos, neminēt tevi vai tevi, ai, vareno Katon?
Grakhus kas drīkstētu aizmirst? Kas Lībijas grāvējus, zibšņus,
Abus šos Scīpionūs? Kas, Fabricij, aizmirstu tevi,
Vienkāršo, dižo, vai tevi, ai, Serrān, kas graudus sēs vagā?
45 Kurp gan jūs raujat, ai, Fabijl, gurdo? Tu esi, al, Maksim,
Vienīgais tāds, kas vilcinoties mums tēvzemi glābsi!
Statujas liedinās citi un varam liks dzīvību dvašot,
Ticu es tam; no marmora dzīvus tie izveidos vaibstus,
Tiesnešu priekšā tie runās daudz dai|āk un spīdekļu ceļus
150 Novilks ar cirkuli labāk, un zvaigznāju kustības noteiks.
Romieti, iegaumē to, tev valdīt pār pasaules tautāml
Tāpēc būs uzdevums tavs: tās radināt mierīgai dzīvei,
Pakļautās žēlīgi saudzēt, bet spītīgās satriekt ar varu.»
Saka tā sirmgalvis Anhīss un piebilst, jo brīnījās viņi:
•55 «Skaties, kur mirdzēdams Marcells ar dižajām trofejām dodas!
Uzvaru guvis, viņš paceļas augstāk par pārējiem vīriem!
Viņš tas, kas romiešu varu, kad drebēs tā nemieru vētrās,
Balstīs, triecot ar zirgiem gan pūņus, gan dumpīgo gailu;
Ieguvis trofejas krāšņās, viņš trešais tās Kvirīnam pakārs.»
too Enejs vēl Izbrīnā vaicā, jo vēro šim soļojam blakus
Jaunekli augumu staltu un mirdzošos ieročos tērptu,
Taču ar skumušu seju un skatienu, vērstu pret zemi.
«Kas tas par jaunekli, tēv, kas seko šim varonim blakus?
Vai tas šā dēls vai arī kāds cits no pēcteču bara?
)<>5 Klau, kāds tur troksnis ap viņiem visapkārt? Kāds lieliskums pašā!
Tomēr ap jaunekļa galvu nakts lidinās, klādama ēnu.»
Sirmgalvis Anhīss nu, asaras liedams, tā valodu sāka:
«Nevaicā, dēls, man patlaban par milzīgām tavējo sērām!
Liktenis parādīs viņu tik pasaulei tādu un ilgāk
J70 Neļaus tam dzīvot. Al, debesu dievi, jums romiešu tauta
Varena liktos pārlieku, ja balva šī paliktu viņai!
Ai, kā no M āvorta lauka pret varenā cietokšņa mūriem
Aizskanēs varoņu vaidi! Un kādas tu, Tiberīn, sēras
Redzēsi krastos, kad plūdīsi garām gar kapkalnu svaigo!

166
675 Spožākas cerības radīt cits trojiešu jaunekļu vidū
Nevarēs latīņu tēvos, un Romula dzimtenes zemei
Nebūs nekad vairs dižoties lemts ar audzēkni šādu!
Bijība senā! Ai, sentēvu godprāts un cīniņu laukā
Nepārspējamā roka! Nē, nebūtu nesodīts nācis
880 Cīņā pret viņu neviens, kad kājnieks pret naidnieku stātos
Jeb vai kad, putojot zirgam, tas iecirstu priekšplecos piešūsi
Nelaimes vajāto zēn, kaut lauztu tu likteni ļauno!
Marcells virs zemes tu būsi! Šurp sniedziet man lilijas klēpjiem!
Sarkanas puķes es kaisīšu viņam un pēctecim savam
885 Nesīšu balvas vismaz ar šiem ziediem, un rādīšu viņam
Veltīgo godu.» Tā staigā šeit viņi pa novadu visu
Plašajos miglainos laukos un novēro visu visapkārt.
Anhīss tā izvadā dēlu caur pazemes novadiem visiem,
Ielika karstākas ilgas tam sirdī pēc nākotnes slavas,
890 Stāstīja arī jau tūdaļ par drīzumā gaidāmiem kariem,
Minēja cīņas ar Laurentas tautu pie Latīna mūriem,
Mācīja, kā viņam novērst un pārvarēt tālākas likstas.
Miegam ir divēji vārti; ir vieni, kā stāsta, no raga,
Patiesām ēnām pa šiem uz ārieni iziet ir viegli;
895 Veidoti otri no spoža un gludena ziloņa kaula,
Mirušie krāpīgus sapņus no šejienes sūta uz augšu.
Sarunu beidzis šiem vārdiem ar dēlu un Sibillu sirmo,
Izved tos Anhīss pa vārtiem, kas tēsti no ziloņa kaula.
Enejs nu dodas pie kuģiem un ierauga biedrus no jauna,
900 Sasniedz tad Kājētas ostu gar piekrasti taisnākā ceļā.
Enkurs no priekšgala krīt, un kuģi stāv ostā pie krasta.
 MŪSĒJAI piekrastei ari tu, Eneja audzinātāja
Kājēta, mirdama dāvāji slavu uz mūžīgiem laikiem;
Tagad tavs gods šo miervietu glabā un pīšļus šeit tavus
Rāda Hespērijā dižajā vārds tavs, tā slava jo liela.
5 Bijīgais Enejs, kad apraka aukli, kā paraža prasa,
Uzmeta kapkopu viņai no smiltīm; kad aprimās bangas
Atkal uz jūras, steidz ceļā ar burām un atstāj šo ostu.
Vēlīgi vēji pret vakaru pūš, pat spožbaltā Lūna
Neliedz tam ceļu, un trīsoša gaisma sāk zaigoties jūrā.
10 Pabrauca viņi jau garām gar Kirkes piekrastes zemi;
Hēlija raženā meita tur birztalās nepieejamās
Cītīgi skandina dziesmas un ķēnišķi lepnajās pilīs
Dedzina smaržīgo ciedru, lai varētu gaismu dot naktij,
Tekājot veikli gar audeklu smalko ar šķindošo šķietu.
»5 Lauvu rēcieni dobji un nikni no šejienes atskan;
Drebinot aizsprosta sienu, tie rūc tur līdz vakaram vēlam,
Sarainās mežcūkas arī un lāči aiz laidara sprostiem
Nemierā skraida, un gaudo tur milzīga auguma vilki:
Drausmīgā dieviete Kirke tos visus ar burvības zālēm
2o Pārvērta pinkainos zvēros no cilvēka veida un sejas.
Bet, lai tik bīstamās likstās šeit neiekļūst bijīgie troji,
Iedzīti tuvējā ostā, lai nenāk pie baigajiem krastiem,
Neptūns ar vēlīgiem vējiem sāk tūdaļ piepildīt buras,
Ātrāku gaitu dod kuģiem un vada gar bangainiem sēkļiem.
25 Drīzi vien saulstaros sārta kļūst jūra; no ētera augstā

169
 Aurora divričos sārtos jau mirdzēja safrāna krāsā.
Bet, kad jau aprimās vēji un piepeši vēsmiņas visas
Stāvēja klusu, sāk spēkoties irkļi pa mierīgo virsmu.
Tobrīd jau ierauga Enejs no jūras šeit milzīgu birzi;
30 Pretī tai Tiberīns tūdaļ ar tīkamo ūdeņu straumi,
Griezdamies virpuļos straujos un aizraudams dzeltenās smiltis,
Laužas ar sparu uz jūru. Šeit tālu visapkārt un augšā
Dažādi putni, jau pazīstot labi tās krastus un gultni,
Trīcina gaisu ar dziesmām un laižas pa tīkamo birzi.
35 Biedriem šai vietā viņš iegriezties liek un priekšgalus kuģiem
Virzīt pret krastu, un pienāk ar prieku pie ēnainās upes.
Kādi bij valdnieki, Erato, tobrīd un apstākļi kādi,
Kāda valsts iekārta Latijā senā, kad karaspēks svešais
Tikko kā izkāpa malā no kuģiem pie ausonu krastiem,
40 Stāstīšu tagad un atpakaļ saukšu pie pirmajām cīņām.
Iedves to dzejniekam, dieve! Jums dziedu par drausmīgiem kariem,
Cīņām un vadoņiem tiem, aiz spītēs tik iedzītiem kļūmēs,
Tirrēnu palīgu pulkiem, par visu Hespērijas zemi,
Ierautu cīņās. Man atklājas lielāka diždarbu virkne,
45 Lielāku darbu es sāku! Šeit mierīgi ilgāku laiku
Valdīja sirmgalvis Latīns pār pilsētām daudzām un laukiem.
Radīja viņu reiz Fauns no Marīkas, laurentu nimfas,
Stāsta mums ļaudis; ir Fauna tēvs Pīks; šis savukārt tevi,
Saturn, par ciltstēvu sauc: tu priekštecis esi šai dzimtā.
50 Latīnam nebij ne dēlu, ne vīrišķu pēcteci citu
Devuši dievi, jo bija tas vītis jau jaunībā agrā.
Vienīgā meita tam sargāja māju un ķēnišķās mītnes,
Dodama bija pie vīra, jau pilnīgi līgavas gados.
Daudzi no Latij as plašās un arī no ausonu zemes
55 Tīkoja viņu, bet tomēr par visiem to tīkoja vairāk
Skaistulis Turns, jo slavens ar senčiem, un valdnieka sieva,
Sevišķu centību rādot, to taisījās pieņemt par znotu.
Tomēr to kavēja dievi ar dažādām brīnuma zīmēm.
Vidū starp kolonnām dižām bija lauru koks ķēniņa pilī,
eo Svētajām lapām un ilgāku laiku ar bijību sargāts.
Koku šo atradis Latīns, kad pirmos tur uzcēlis mūrus,
Pats, kā mums vēstīja ļaudis, to bijībā veltījis Foibam,

170
 Pilsētas iedzīvotājus pēc tā par laurentiem saucis.
Laura šā virsotni augsto reiz aplido — neticams brīnums —
es Bites ar milzīgu troksni, pa ēteru laizdamās dzidro;
Apmetās galotnē tās un, ķerdamās cita pie citas,
Salipa piepeši pūlī pie zariem un zaļajām lapām.
Tūdaļ tā pareģis teica: «Mēs redzam no svešajām zemēm
Nākam uz šejieni vīru; no tās puses karaspēks arī
70 Dosies uz to pašu pusi, lai valdītu cietoksnī augstā.»
Arī bez tam vēl, kad valdnieks reiz aizdedz ar svētajiem skaliem
Ziedokļos liesmu un jaunā Lavinija tēvam stāv blakus,
Likās, ai, šausmas, ka liesmas tai vijas ap garajiem matiem,
Jaunavas galvastērps viss deg sprakšķēdams ugunī gaišā,
75 Uzliesmo ķēnišķie mati, un uzliesmo vainags tai galvā,
Rotāts ar pērlēm; tad, ietīta dūmos un dzeltenā gaismā,
Vulkānu izplata viņa it visur pa valdnieka namu.
Iedvesa bailes šis draudīgais brīnums, tik neparasts skatam.
Pati gan viņa ar likteni savu jo slavena kļūšot,
«o Pareģi teica, bet tautai tas vēstījot bīstamu karu.
Brīnumu satraukts, nu valdnieks pie Fauna orākula dodas,
Nākotnes pareģotāja, Albūnejas avota birzī
Padoma prasīt; no visām tā dižākā bija — tur avots
Burbuļo svētais un izgaro ēnā tā smacīgie tvaiki.
*5 Itāļu tautas šai vietā un enotru piekraste visa
Kļūmīgos apstākļos atbildes gaida. Kad balvas šai vietā
Priesteris nes, kad klusajā naktī uz nokauto aitu
Izklātām ādām tas uzgūlies virsū un izlūdzas sapņus,
Dažādus brīnišķus tēlus viņš lidojam vēro visapkārt,
«o Vērīgi klausās daudz dažādās balsīs, ar dievībām atrod
Patiku runāt, no Averna dziļā sauc pazemes varas.
Tobrīd pats Latīns uz šejieni devās un, atbildes gaidot,
Ziedoja šeit simt mīkstvilnas aitu pēc paražas senas.
Izklājis nokauto ādas un licies tām augšpēdu virsū,
^5 Gulēja viņš. Tad piepeši balss no augšienes atskan:
«Necenties velti, ai, pēcteci manu, siet laulības saitēm
Meitu pie latīņu vīra un netici sagatavotām
Laulības gultām! Nāks svešzemju znoti; to asins līdz zvaigznēm
Latīņu vārdu cels augšup, un vīri, kas celsies no viņiem,

171
100 Pakļaus sev pasauli visu, cik tālu Okēāniem abiem,
Ceļoties rītā un vakarā rietot, dos spožumu saule.» ,
Atbildes šādas un padomus krietnos, ko Fauns tam blj devis
Klusajā naktī, sev neslēpa lūpās vairs vienīgi Latīns;
Visu to Fāma, jau lidojot apkārt, pa ausonu krastiem
105 Aiznesa tālu uz priekšu, kad Iāomedčntiešu vīri
Piesēja atvestos kuģus pie zālainā piekrastes vaļņa.
Enejs šai vietā un vadoņi dižie ar tīkamo Jūlu
Noliek ķermeni savu zem kuplā un zarainā koka,
Sarīko mielastu tūdaļ un plēkšņkviešu plāceņus zālē
no Ēdieniem apakšā klāj — pats Jupiters lika tā d a rīt—,
Piepildot Cereras klonu ar laukos augušiem augļiem.
Bet, kad šeit citu tie apēda kāri, kad barības trūkums
Arī tos spieda jau vērsties ar zobiem pret liesajām maizēm,
Pieskārās viņi ar roku un čaklajiem žokļiem pie ripas,
H5 Cepuma, likteņa dotā, vairs nesaudzot paklātās šķēles.
«Šausmas!» tā izsaucas Jūls. «Mēs šeit arī apēdam galdus!»
Neteic viņš jokojot vairāk. Šie vārdi, atskanot pirmie,
Atnesa trojiešu ciešanām galu; tad varonis Enejs
Pārtrauca dēlu un valodu sāka, par atklāsmi pārsteigts:
120 «Sveika tu, zeme,» viņš sacīja tūdaļ, «man likteņa lemtā!
Sveicinu arī vēl jūs, ai, trojiešu penāti krietnie!
Šeit jums ir tēvzeme, māja! To atklāja sirmgalvis Anhīss,
Atceros tagad, mans tēvs, ko liktenis nākotnē lēmis:
Dēls, ja pēc uztura vāja, kad atdzīts pie svešzemju krastiem,
125 Tevi reiz piespiedīs bads tur barībai izlietot galdus,
Tad tev tur, gurdais, būs dzimtenes zeme, tur nekavējoties
Pamatus pilsētai liec un valni cel apkārt ap namiem!
Tātad šis bija tas bads, kas pārspējams bija visbeidzot,
Piepildot ciešanu mēru.
130 Tāpēc uz priekšu! Mēs tūdaļ ar prieku, kad atausīs gaisma,
Steigsimies izpētīt zemi un apkārtnes ļaudis, kur galvas
Pilsēta viņiem, un iesim no ostas uz dažādām pusēm!
Lejiet nu Zevam no paterām vīnu, ar lūgšanām sauciet
Tēva Anhīsa ēnu un salieciet vīnu uz galdiem!»
135 »Teicis šos vārdus, viņš deniņus apvij ar zaļlapu zaru,
Apkārtnes ģēniju pielūdz un pirmo no varenām dievēm

172
 Zemi, un nimfas pēc tam, un straumes, kas svešas vēl viņiem
Tobrīd, tad Nakti, Nakts zīmes, kas uzaust pie debesu juma,
Arī vēl Idkalna Zevu un Frīģijas māti pēc kārtas,
140 Vecākus abus, kas Olimpā dzīvo un Ereba mītnēs.
Tūdaļ visvarenais tēvs no debesu virsotnes skaidrās
Ierūcas trīsreiz un mākoni spožu, kas saulstaros mirgo,
Parāda pats, to kratot ar roku, no ētera augstā.
Piepeši izplatās vēstis visapkārt starp trojiešu pulkiem,
145 Esot nu nākusi diena celt likteņa nolemtās sienas.
Tūdaļ tie atjauno dzīres un priekā par vēlīgo zīmi
Novieto maisāmos traukus, un kausus ar vainagiem grezno.
Tikko kā austošo rītu šeit vēstīja saulstari pirmie,
Zeltījot laukus, tie pilsētas krastus, cilts robežas pētī,
īso Dažādos virzienos ejot: šeit purvainais Numīka avots,
Tā, lūk, ir Tibra, tur tālāk vēl drosmīgie latīņi dzīvo.
Izrauga Enejs pa tam no trojiešu kopas ikkatras
Simtu vislabāko vīru, pie valdnieka augstajiem mūriem
Pavēl tiem iet un greznoties visiem ar Pallādas zariem,
1S5 Dāvanas valdniekam nest un izlūgties trojiešiem mieru.
Tūdaļ tie izpilda visu, kā vēlēts, un steidzīgā solī
Dodas uz priekšu. Ar nedziļu vagu pats apzīmē sienas,
Ēkas šai vietā sāk celt un piekrastē mitekļus pirmos,
Uzrobjus rīko, ar valni pēc nometnes parauga apjož.
160 Gājienu savu drīz jaunekļi beidza, un, vērojot augstos
Latīņu torņus un mājas, tie nāca pie pilsētas mūriem.
Pusaudži pilsētas priekšā un jaunekļi ziedošos gados
Vingrinās, jādami zirgos, un divričus vada pa lauku;
Citi tiem blakus velk sprindzīgo stopu, bet citi ar roku
165 Vicina šķēpus; tie aicina skrieties vai sacensties pīķiem.
Piepeši vēstnesis piejāj un, sirmajam valdniekam dzirdot,
Paziņo skaļi, ka svešajā tērpā uz šejieni nākot
Spēcīgi vīri. Viņš pavēli dod saukt svešniekus iekšā
Miteklī savā un sentēvu tronī starp savējiem sēstas.
170 Valdnieka milzīgā pils, simt kolonnām slieta uz augšu,
Atradās pilsētas vidū — tā laurentu Pīka pils bija,
Slavena birztalām tumšām un sentēvu paražām svētām.
Scepteri savu šeit saņemt un pirmoreiz rīkšsaišķi pacelt

173
 Valdniekiem paradums bija: šis templis tiem sapulču telpa,
175 Svētajām dzīrēm šeit arī bij vieta; šeit, ziedojot aunu, ,
Sēdēja tēvi aiz garajiem galdiem un dzīroja ilgi.
Sentēvu attēli arī pēc kārtas šeit priekšnamā bija,
Griezti no sengadu ciedra: te Itāls un sirmgalvis Sabīns,
Vīnkopis senais, kas glabāja sirpi zem attēla sava,
180 Tālāk vēl sirmgalvis Saturns un Jāna divseju attēls
Stāvēja priekšnama telpā ar pārējiem valdnieku senčiem,
Brūces kas guvuši kaujās, par tēvzemi dodoties cīņā.
Arī bez tam tur pie aplodām svētām daudz ieroču bija:
Divriči, iegūti cīņā, un izliektie kareivju cirvji,
185 Ķiveres kopā ar sekstēm un milzīgi aizbīdņi vārtiem,
Vairogi, metamie šķēpi un kuģiem reiz atrautie knābji.
Greznots ar Kvirīna zizli un īsajā apmetnī tērpies,
Sēdēja svinīgā mierā un vairogu svēto ar roku
Turēja zirgvaldis Pīks; reiz, degdama kaislīgā mīlā,
190 Kirke to skāra ar zeltkaltu zizli un viņu ar indēm
Pārvērta putnā, tam notriepjot spārnus ar dažādām krāsām.
Dievību svētnīcā šādā pats Latīns uz sentēvu troņa
Sēdēja mierīgs un nākušos teikrus šurp aicināt lika;
Ienāca sūtņi, un pirmais tā Latīns tiem sacīja laipni:
195 «Runājiet, Dardana dēlil Nav Troja un trojl mums sveši.
Arī mēs dzirdējām to, ka virzāties šurp jūs pa jūru.
Ko jūs šeit lūdzat?Vai apstākli Jauni vai pārliecīgs trūkums
Atnesis kuģus pie ausonu krasta pa zilajiem viļņiem?
Vai jūs tik kļūdas dēl ceļā, vai arī šurp negaisu dzīti —
200 Daudz kas tamlīdzīgs it bieži ir jūrniekiem jāpārcieš jūrā —,
Stājušies esat pie krasta un metuši enkuru ostā,
Ejiet nu droši šais mītnēs un pazīstiet latīņu tautu,
Saturna cilti, kas augstu tur godu bez likuma žņaugiem,
Paši turas it labprāt un stingri pie sentēvu dieva!
205 Tagad es atceros vēl — ar gadiem šis nostāsts kļūst tumšāks:
Aurunku tēvi tā teica, ka Dardans, šais novados dzimis,
Pārcēlies kādreiz uz Frīģijas zemi pie Idas, bet vēlāk
Nonācis Trāķijas Samā, Sam6trāki tagad to dēvē,
Devies uz turienes laukiem no tirrēnu Koritas mītnēm;
210 Zvaigžņainā debesu pilī viņš tagad jau mirdzošā tronī

174
 Ieņēmis vietu un dievību skaitu ar ziedokļiem vairo,»
Teica tā viņš, un Illonējs tam sacīja pretī:
«Valdniek, ai, Fauna cilts dižā, mūs, dzītus pa viļņiem un
bangām,
Nespieda drausmīga vētra spert kāju šeit jūsējo zemēs,
215 Nekrāpa zvaigzne, mūs novirzot tālu no ceļa un krastal
Nākam uz pilsētu šo ar nolūku, vēlīgām sirdīm;
Padzīti visi mēs esam no valsts, ko kādreiz tik dižu
Vēroja austošā Saule, no austrumu pamales nākot.
Cēlušies esam no Zeva, ir lepna par sentēvu Zevu
220 Dardana tauta. Pats valdnieks — viņš cēlies no varenā Zeva -
Trojiešu varonis Enejs, mūs sūtīja tagad pie tevis.
Kāda caur īdkalna druvām, no bargajām Mikēnām nākot,
Aizbrāzās viesuļa vētra, kā, likteņu satricinātas,
Cīnījās pasaules divas, pret Āziju Eiropai nākot,
225 Dzirdēja visu to tie, ko Okeāns, plūzdams ap zemi,
Atšķīris tālu no citiem, un tie vēl, ko tveicīgā Saule
Likusi karstajā joslā un vidū starp pārējām četrām.
Bēgot no posta un likstām pa dažādām plašajām jūrām,
Tēvzemes dieviem tik niecīgu vietu mēs lūdzam no tevis
230 Krastmalā drošā, vēl ūdeni, gaisu, kas kopējs ir visiem.
Nebūsim mēs šai zemei par kaunu, sev lielāku slavu
Iegūsit arī, un atmaksa sekos par krietnajiem darbiem.
Nežēlos ausoni to, ka klēpī sev ņēmuši Troju.
Zvēru šeit, vadoņa likteni minot, tā vareno roku —
235 Zināms tā godaprāts visiem, tā prasme karā un cīņās:
Vairākas tautas un ciltis — mūs nenīsti tāpēc, ka rokās
Nesam mēs olīvu zarus un lūgdamies nākam pie tevis —
Apmesties sauca pie sevis un saistīties cieši ar viņām.
Taču gan dievību griba mūs spieda ar pavēlēm savām
240 Meklēt šīs zemes. No šejienes arī ir iznācis Dardans;
Šurp mūs nu Apollons sauc un liek mums ar pavēli stingru
Uzmeklēt tirrēnu Tibru un Numīka avotus svētos.
Enejs bez tam vēl tev sūta no bijušām turības dienām
Balvu šo mazo, ko paguvis izraut no degošās Trojas.
245 Kādreiz no zelta šā Anhīss pie altāriem ziedoja vīnu.
Bija šis Priama tērps, ko ģērba, kad pulcētām tautām

175
 Tiesu un taisnību sprieda. Lūk, scepteris, tiara svētā,
Drēbes, ko trojietes auda!» ,
Sacīja viņam tā īllonējs, bet valdinieks Latīns
250 Noliec galvu uz leju un skatās kā piekalts uz zemi,
Vērīgi grozīdams acis. Ne purpurs un šuvumi raibie
Saista tā valdnieka prātu, ne valdnieka Prlama zizlis
Saista tik daudz, cik kavējas domās par jaunavas kāzām,
Apsverot sirdī, ko priekštecis Fauns tam vēstījis kādreiz:
255 šis, lūk, tas esot, ko liktenis viņam no svešajām zemēm
Lēmis par znotu, un tāpēc šai valstij ar līdzīgu varu
Izraudzīts esot; tā pēcteči vēlāk ar vīrišķu drosmi
Slaveni kļūšot un pasauli visu ar varu sev gūšot.
Beidzot viņš sacīja priecīgs: «Lai vēlīgi nodomiem maniem
260 Dievi un iecerēm savām! Tā notiks, kā, trojieti, vēlies!
Pieņemu balvas ar prieku. Nemūžam, kad valdīs šeit Latīns,
Netrūks jums auglīgu lauku un trojiešu pilnības senās.
Tikai pats Enejs, ja tieksme tik liela uz šejieni viņam,
Ja viņš man viesis grib būt un vēlētos saukties par biedru,
265 Lai tad nāk šurp, lai nebaidās steigties pie draudzīgām sejām.
Draudzības sākums tas būs, ja pieskaršos valdnieka rokai.
Tagad jūs valdniekam savam šo atbildi atpakaļ nesiet:
Meita man viena, pie šejienes vīra to laulībā atdot
Sentēvu orākuls liedz, un vairākas debesu zīmes
270 Arī tam pretī. No svešajām zemēm man atnākšot znoti.
Latijal viņi ir lemti, kā stāsta; šo pēcteči kādreiz
Slavu mums celšot līdz zvaigznēm. Ka viņu man liktenis sūta,
Ticu un vēlos, lai taisnība būtu, ko nojaušu sirdī.»
Teicis šos vārdus, viņš izrauga sūtņiem vislabākos
zirgus.
275 Trīsreiz pa simtam jo stalti tie stāvēja augstajās kūtīs.
Tūdaļ viņš pavēli deva ik trojietim pievest pēc kārtas
Spārnkāju zirgus, ar izšūtu drēbi un purpuru segtus;
Zelta faleras karājās viņiem gar krūtīm un kaklu,
Ietērpti zeltā, ar zobiem tie košļāja zeltkaltus laužņus.
280 Enejam tālumā sūta viņš ratus un zirgpāri krāšņu,
Uguni sprauslāja viņi, jo bija no ētera sēklas,
Pēcteči tiem, ko viltīgā Kirke reiz, zogot no tēva,

176
 Pieveda mirstīgām ķēvēm, tā veidojot bastarda sugu.
Atgriežas Eneja vīri ar Latīna balvām un vārdiem,
285 Sēdušies augstu uz zirgiem, un valdniekam ziņo par mieru.
Bet tad pa tam, lūk, no Inaha Argosas atpakaļ devās
Zevtēva bardzīgā sieva un traukdamās, viesuļu nesta,
Vēroja priecīgo Eneja seju no ētera tāles,
Arī vēl trojiešu kuģus no sikulu Pahīna klintīm.
290 Ierauga viņa: jau ēkas tie ceļ, jau uzticas zemei,
Atstājot kuģus. Aiz smeldzīgām sāpēm tā apstājās pēkšņi;
Purinot īgnumā galvu, šie vārdi tai plūda pār lūpām:
«Vai, vai, šī ienīstā ciltsl Ir manējo likteņiem mūžam
Frīģiešu liktenis pretējs! Vai ļima tie Sīgēja laukos?
295 Vai tie no gūsta nav kļuvuši brīvi? Vai, liesmojot Trojai,
Gāja tie bojā? Caur liesmām, caur kareivju rindām jau viņi
Lauzuši ceļu! Jā, redzams patlaban, sāk vara jau mana
Izsīkt pavisam! Sirds īgnuma pilna, bet tomēr es rimstos?
Naidīgi vajāt pa viļņiem no dzimtenes padzītos vīrus
300 Bija man drosme un bēgļiem stāt pretī it visur pa jūrām.
Jūras un debesu spēki ir izšķiesti visi pret teikriem.
Ko gan man līdzēja Sirtes, ko Skilla, ko Haribda plašā?
Tlbrīdas gultnē patlaban tie raduši tīkamu mītni,
Droši no manis un droši no bangām. Marss varēja satriekt
305 Vareno lapitu cilti, un arī mūžīgo valdnieks
Atdeva Diānas dusmām Kalidonu, pilsētu senol
Kāda bij lapitu vaina, kāds ļaunums Kalidonal bija?
Es taču, Zevtēva sieva, it visu jau izmēģināju,
Nelaimes māktā, cik spēju, un ķēros pie līdzekļa katra!
310 Uzvaru guvis nu Enejs! Ja tagad man vara tik maza,
Protams, sev palīgus lūgšu, lai būtu kur būdami viņi.
Piesaukšu pazemes dievus, ja nespēšu augšējos locīt!
Nespēšu atvairīt viņu (lai notiek!) no latīņu zemes,
Liktenis nolēmis tomēr Lavīniju viņam par sievu:
315 Vilcināt varu un sagādāt šķēršļus es visām šīm lietām,
Iznīdēt arī vēl varu es abu šo valdnieku tautas;
Savējo nelaimei pāri lai sievastēvs saistās ar znotu!
Teikru un rutulu asins tev, jaunava, pūrā es došu!
Bellona tev būs precību māte! Ne Kiseja meitai,

177
Kļuvušai grūtai no lāpas, tik piedzima laulībā uguns.
Tāds lai ir Venēras dēls, lai kļūst viņš par Paridu otru!
Postīgās lāpas lai uzliesmo atkal virs Pergamas jaunās!»
Beigusi runāt šos vārdus, tā draudīgi devās uz zemi.
Alekto, postnesi baigo, no drausmīgo fūriju mītnēm
Aicina viņa un pazemes tumsas; tai sagādā prieku
Asarām slacītie kari, naids, viltības, netikums sodāms.
Arī pats Plūtons to nīst, un pārējām Tartara māsām
Ienaids pret briesmoni bija; tā pieņem daudz dažādas sejas,
Izskats tik riebīgs ir viņai, ņudz odzes šai briesmonei apkārt.
Jūnona tūdaļ to kūda šiem vārdiem un saka tā viņai:
«Padari man šo derīgo darbu, Nakts radītā meita,
Pakalpo tagad, lai cieņa un gods man, iedragāts krietni,
Nezūd joprojām, lai Eneja ļaudis pie Latīna nenāk
Tīkot tā meitu par sievu un itāļu novadus sagrābt!
Citu pret citu tu sakūdīt vari vismīļākos brāļus,
Mājas tu ārdi ar naidu, tu pātagu ģimenēs ienes,
Nāves un nīcības lāpas; tev tūkstošiem iespēju kaitēt,
Tūkstošiem līdzekļu kaitēt. Sāc rīkoties visur ar viltu!
Visur lauz salīgto mieru, sēj ieganstus karam it visur!
Jaunie lai ieročus vēlas, lai tver tos un pieprasa tūdaļ!»
Alekto, pilna ar Gorgonas indēm, no turienes tūdaļ
Dodas uz Latijas pusi pie Laurentas valdnieka nama
Augstceltām mītnēm un sēstas pie Amātas mierīgā sliekšņa;
Trojiešu ierašanās un gaidāmās kāzas ar Turnu
Nesa tās satrauktai sirdij daudz sievišķu rūpju un raižu.
Dieviete vienu no čūskām, kas bija tai zilajos matos,
Iemeta azotē viņai, pie sirds to tai spiezdama tuvāk,
Lai tā, par riebekli dusmās, nu satrauktu visu šo namu.
Čūska šī tūdaļ, jau slīdot starp drēbēm un pilnajām krūtīm,
Aizvijas, neskarot miesu, un pati no satrauktās slēpjas,
Dvesdama rāpuļa elpu. Lūk, riebīgā odze ap kaklu
Kļūst gan par savītu zeltu, gan arī par matsaiti garu,
Ievijas viņai jau matos un slīdot ap locekļiem glaužas.
Kamēr sākumā sērga, kas radusies valgajā indē,
Pamazām jutekļus satrauc, ar uguni piepildot kaulus,
Kamēr krūtīs vēl sirds pavisam nav pārņemta liesmām,

178
 Kautrāk vēl runāja viņa, kā paradums runāt ir mātēm,
Plūzdama asaru straumēs par meitu un frīģiešu kāzām:
«Kāpēc gan padzītiem teikriem tu atdosi meitu par sievu?
360 Vai tad patiesi tu, tēv, vairs nežēlo viņu un sevi?
Vai tev pat mātes nav žēl, ko, tikko būs cēlušies vēji,
Nekrietnais laupītājs atstās, tai aizvezdams meitu pa jūru?
Vai jau nav frīģiešu gans tā iezadzies Lakedaimonā,
Helenu, Lēdas meitu, sev aizvezdams līdzi uz Troju?
365 Kur ir tavs solījums svētais, par savējiem gādība senā?
Kur ir tā roka, kas radniekam Turnam tik bieži ir spiesta?
Ja jau nu latīņiem znots ir ņemams no svešajām zemēm.
Ja tas nav grozāms, ja nomāc tas sirdi, ko Fauns tev ir licis,
Tad es ik zemi, kas brīva un šķirta no latīņu varas,
370 Uzskatīt varu par svešu, to arī ir teikuši dievi.
Turnam jau arī, ja gribēsi pētīt, kā cēlusies dzimta,
īnahs un Akrisijs senči, un abi no Mikēnām viņi.»
Pārbaudot velti šiem vārdiem tā prātu, redz viņa, ka Latīns
Stājas tās nodomiem pretī; tad iespiedās dziji tās iekšās
375 Čūskas un fūrijas inde un izplūda tālāk pa miesu.
Uztraucas šobrīd jau nabaga sieva par iedomām baismām,
Bezprātā trakot sāk viņa bez mēra pa pilsētu plašo.
Parauts ar savītu auklu, tā dažreiz mēdz aizlidot vilciņš,
Apkārt ko līkumā lielā pa pagalmu plašo dzen zēni,
380 Pulcēti kaislīgā spēlē; tas, sparīgi palaists ar siksnu,
Drāžas pa līkajiem ceļiem, bet maziņie, pašķiebjot galvu,
Izbrīnā mulstot, to vēro un jūsmo par ritošo buksi;
Triecieni vairo tā sparu: ne kūtrāk par vilciņu viņa
Raujas uz priekšu pa pilnajām ielām caur gājēju pūli.
385 Un pat vēl vairāk, uz mežiem, kā bakhante sākdama trakot,
Stingdama lielākā vainā un lielāku niknumu rādot,
Dodas ar steigu un meiteni paslēpj tur ēnainos kalnos,
Lai tik to atrautu teikriem un varētu aizkavēt kāzas.
«Euoi, tev, Bakhl» tā izsaucas skaļi. «Tu vienīgais esi
390 Jaunavas cienīgs! Lai maiglapu tirsu tev nēsā nu viņa,
Dejo korī ap tevi un matus par godu tev audzē!»
Lido jau Fāma; bet mātēs, kam fūriju liesmas jau sirdīs.
Visās ir līdzīga steiga sev uzmeklēt mitekļus jaunus.

179
 Pamet tās mājas, un purina vēji tām matus ap kaklu.
395 Citas jau piepilda gaisu ar drebošu saucienu skaņām; ,
Tērpušās ādās, tās vīnkoka zarus jau pacel uz augšu.
Pati starp pārējām vidū tā īgnumā degošu lāpu
Pacel ar roku un līgavas dziesmu dzied meitai un Turnam,
Vērsdama sarkušās acis visapkārt; tad piepeši nikni
400 Saka: «Ai, mātes, jūs, latīņu sievas, jel dzirdiet nu visas,
Ja jums vēl bijīgās sirdīs pret Amātu, nelaimes mākto,
Zēlums, ja nemiers jūs moka, ka laupītas tiesības mātei,
Matsaltes aizmetiet projām un orģijas sāciet man līdzi!»
Tā, lūk, pa biezajiem mežiem, pa mežzvēru mitekļiem tāliem
405 Alekto valdnieci visur ar bakhisko dzenuli vajā.
Bet, kad jau redzēja dieve, ka sākumam ārprāta niknums
Kāpināts diezgan, ka Latīna plāni un māja jau sabrūk,
Paceļas drūmīgā dieve no turienes melnajos spārnos,
Dodas pie rutula drošā uz pilsētas mūriem, ko, stāsta,
410 Danaja cēlusi kādreiz Akrisija izceļotājiem,
Spēcīga viesuļa nesta. Par Ardeju sentēvi kādreiz
Sauca šo vietu, un Ardejai tagad vēl slava Ir liela.
Taču šīs laimes vairs nav. Šeit, pilī zem augstajiem jumtiem,
Mierīgi dusēja Turns, kad pusnaktī valdīja tumsa.
415 Alekto riebīgo seju un fūriju locekļus baigos
Atmeta tūdaļ un pārvērtās pēkšņi par sirmgalvi vārgu;
Riebīgās grumbās tai savilkās seja, tad apsēja saites
Sirmajiem matiem un olīvas zaru vēl iepina iekšā:
Viņa par Kalibi kļūst, kas kalpoja Jūnonas templī,
420 Parādās jauneklim tūdaļ priekš acīm un saka šos vārdus:
«Turn, vai tu vari to pieļaut, ka pūliņi tavi būs velti
Un ka tavs scepteris pāriet pie trojiešu izceļotājiem?
Valdnieks tev nedod vairs meitu, ar asinīm iegūto pūru
Arī tev atņem, jo mantnieku valstij no ārienes meklē.
425 Apsmietais, dodies uz priekšu un noraidīts meties pret briesmāml
Dodies, triec tlrrēnu rindas un latiņus sargā ar mieru!
Pavēli saņēmu es no varenās Saturna meitas
Visu to skaidri tev teikt, kad dusi tu tīkamā miegā.
Tāpēc nu celies un apbruņo jaunos! No vārtiem liec doties
430 Jautri uz cīņu un frīģiešu dižos, kas krāšņajā upē

180
 Raduši mītni, dzen projām un pīšļos triec krāsotos kuģus!
Debesu varenā griba ir tāda. Lai valdnieks pats Latīns,
Ja viņš vairs netur tev vārdu un nedod tev meitu par sievu,
Sajūt un beidzot lai paust viņš Turnu ar ieročiem rokā!»
435 Smējās par pareģi Turns un sacīja pretī šos vārdus:
«Vēstis, ka trojiešu kuģi ir nākuši Tibrīdas viļņos,
Nav gan, kā tagad tu domā, man gājušas garām gar ausīm;
Nebaidi mani ar līdzīgām briesmām, jo valdniece pati,
Jūnona, domā par mums!
440 Vecums tik tevi, kad melus no taisnības nespēj vairs atšķirt,
Veltīgi baida, ai, māmuļa sirmā, ar iedomām tukšām
Apmāj tas pareģi pašu, kad valdnieki ieročus krusto.
Rūpes tev sargāt tik mūžīgo tēlus un svētnīcas savas,
Vīri lai zina par kariem un mieru; tiem pienākas zināt!»
445 Alekto iedegās spēcīgās dusmās par valodu šādu.
Jaunekli, beigušu runāt, jau piepeši drebuļi krata,
Sastingst kā piekalts tā skatiens — tā iešņācās fūrijas odzes,
Tāda tai parādās seja; šī, paverot liesmainās acis,
Turnu, kas kavējās tālāk un gribēja runāt vēl vairāk,
450 Atpakaļ grūda un čūskpāri slēja no matiem uz augšu,
Cirta ar pātagu skaļi un bilda no īgušām lūpām:
«Es tā, ko vecums, kad nespēj u melus no taisnības atšķirt,
Apmāj ar iedomām tukšām, kad valdnieki ieročus krusto!
Paskaties šurp! No turienes nāku, kur māsas mīt baigās!
455 Nāvi un karus šai rokā es nesu!»
Bilstot šos vārdus, tā Izmeta lāpu pret Turnu un pēkšņi,
Nokūpot darvainiem dūmiem, tam ietrieca skalus zem krūtīm.
Satraukums lielais tam pārtrauca miegu; no locekļa katra
Aumaļām ritēja sviedri pa jaunekļa ķermeni visu.
460 Ieroču prasa viņš skaļi, pa namu un gultu tos meklē.
Trako jau kaisle uz dzelzi, un nekrietnais bezprāts brēc kara.
Arī vēl īgnums! Tā varena liesma ar spēcīgu troksni
Vijas ap verdošo katlu no apakšā paliktiem zariem;
Augstu lec vāroties valgme, jo spēcīgi mutuļo iekšā
465 Kūsājot ūdeņu straumes un putojot malām plūst pāri;
Nevar vairs valdīties ūdens, tvaiks gaisā blāvs paceļas augstu.
Tā kā bij noruna lauzta, viņš pirmajiem jauniešu vidū

181
 Ceļu pret Latiņu rāda un ieročus gatavot pavēl,
Sargāt liek itāļu zemi, no robežām naidniekus padzīt.
<70 Gatavs viņš doties pret abiem, pret teikriem un latiņiem arī.
Tikko viņš beidza šos vārdus un soloties piesauca dievus,
Rutuli kūda cits citu ar steigu pie ieročiem ķerties.
Citus pie Turna velk diženais augums un jaunības krāšņums,
Citus velk ķēnišķie senči, bet citus tā slavenie darbi.
475 Kamēr ar drosmi un sparu Turns piepilda rutulu vīrus,
Alekto steidzīgi traucas ar stigiskiem spārniem pie teikriem.
Viltībai jaunai tā raudzīja vietu, kur tuvu pie krasta
Medīja raženais Jūls gan skrienot, gan izliekot cilpas.
Piepeši niknumu suņiem šeit iedvesa Kokītas meita,
480 Pievadot zināmu smaku pie jutīgām dzīvnieku nāsīm,
Lai tie jo strauji sāk dzīties pēc brieža. Tas ciešanām pirmais
Cēlonis k|uva un iededza cīņai daudz lauk)aužu siržu.
Bija kāds briedis tur augumu staltu un milzīgiem ragiem,
Tirrldi abi šo briedi, no briežmātes tesmeņa rautu,
485 Baroja ilgi un arī pats Tirrs, kā pārziņā bija
Valdnieka ganāmie pulki un ganības plašas visapkārt.
Silvija viņu, šo māsa, pie pavēlēm pieradināja,
Rūpīgi kopa un apvija viņam ar vainagiem ragus,
Sukāja dzīvnieka spalvu un mazgāja avotā dzidrā.
490 Briedēns, kas nāca pie rokas un arī pie saimnieka galda,
Bieži vien klīda pa mežiem, bet drīzi pie zināma sliekšņa
Atgriezās atpakaļ pats, kaut arī tik vakarā vēlu.
Viņu, kas tālumā klīda, šeit pacēla mednieka Jūla
Satrauktie suņi tai brīdī, kad, plūstošam strautiņam lejup
495 Pārpeldot pāri, tas zālē sev atrada vēsāku vietu.
Tīkodams iegūt sev izcilu slavu, pats Askanijs arī
Raidīja bultu no izliektā raga, un, palīdzot dievam,
Nedrošā roka to nešāva garām, bet, šņākdama skaudri,
Iestrēdza iekšās tā dziļi un tukšumiem izgāja cauri.
500 Tomēr vēl briedēns, kaut ievainots bija, uz zināmu kūti
Stenēdams atpakaļ devās un, asinīm aumaļām plūstot,
Itin kā palīgā saukdams, vēl pagalmā iebrēcās skaļi.
Piepeši Silvija pirmā, to māsa, tad, sasitot plaukstas,
Palīgā aicina skaļi un pulcina rūdītos ļaudis.

182
505 Sanāca viņi pēc mirkļa, jo klusajos mežos joprojām
Nekrietnā sērga vēl slēpās; kāds nāca ar pagali rokā,
Cits kāds ar zarainu rungu; kas gadījās katram pie rokas,
Dusmās to ierocim tvēra. Sauc kopā Tirrs satrauktos {audis;
Ozolu, iedzinis vadžus, viņš skaldīja četrējās šķilās
5io Tobrīd un, satvēris cirvi, vairs nespēja īgnumu valdīt.
Ļaunīgā dieve no kalna, jau vērojot laiku šeit kaitēt,
Aizlaižas ātri uz kūts jumta kraujā, no jumtgala augstā
Signāla tauri pūš ganiem. Jo tālu ar izliekto ragu
Raida tā Tartara balsi, un piepeši birzis it visur
515 Drebēja kalnājos apkārt un atsaucās ielejās meži.
Dzirdēja tālu to Trivijas ezers, to dzirdēja tālu
Sērainā baltupe Nāra un Vēlīnas avoti dzidrie;
Drebēja mātes aiz bailēm un piespieda bērnus pie krūtīm.
Bet tad pēc sauciena ātri, kad briesmīgā signāla taure
520 Padeva zīmi, jau metās uz priekšu un, ieročus tverot,
Saskrēja lauk]audis niknie; no atvērtas nometnes ārā
Trojiešu jaunatne traucas un aizsteidzas palīgā Jūlam.
Nostājas rinda pret rindu. Seit nerit vis laukļaužu cīņa,
Ne jau ar rungām un mietiem vai pagalēm apdedzinātām,
525 Bet gan ar dzelzi, ar abējup asu, un kaujas lauks drūmais
Šausmina tālu ar zobeniem kailiem; mirdz saulstaros spoži
Varkaltās bruņas un atspogo gaismu līdz mākoņu kaudzēm.
Ceļoties viesuļa vētrai, tā balta kļūst ūdeņu virsma,
Pamazām arī sāk bangoties jūra, ceļ vilni pēc viļņa
530 Augstāk un beidzot no dibena paša līdz ēteram slienas.
Sa)ima priekšējās rindās šeit jauneklis, nodžlnkstot bultai,
Cīnītājs Almons, tas vecākais bija starp Tirrīdiem abiem.
Iestrēdza bulta tam tieši zem kakla, un mitrajai balsij
Asinis noslēdza ceļu, tā izbeidzot dzīvību jauno.
535 Vairāki vīri tam ļima visapkārt un sirmgalvis Galēss
Tobrīd, kad mieram par starpnieku devās, jo taisnīgs tas bija
Pārējo vidū un ausonu zemē ar tīrumiem bagāts;
Pieci tam aitbari bija, un staigāja arī uz kūtīm
Govjbari pieci, bet tīruma zemi simt arkliem tas ara.
540 Kamēr pa laukiem visapkārt ar līdzīgām sekmēm rit cīņa,
Varenā dieve, kad solījums pildīts, jo iesāka ķildu,

183
 Asinis lejot, un pirmajai cīņai jau gādāja līķus,
Atstāj Hespērijas zemi; tad, celdamās debesu jumā, •
Jūnonai saka tā spēcīgā balsī par uzvaru lepni:
545 «Redzi, ar bēdpllno karu tev radušās vēlamās ķildas!
Saki, lai vienojas viņi un draudzības līgumos saistās
Tagad, kad apšļācu es ar ausonu asinīm teikrus!
Pielikšu arī vēl to, ja vēlīga esi pret mani:
Izplatot baumas, es Ievilkšu karā drīz kaimiņu tautas,
550 Iedegšu sirdī ikvienam es bezprāta tieksmi uz ķildām,
Lai tie mums palīgā steidz! Pa druvām es kaisīšu šķēpus.»
Jūnona tūda) tai pretī: «Nu bai|u un krāpšanas gana!
Tagad ir cēloņi kariem, jau cīnās ar ieročiem rokā.
Kāds tik tiem ierocis bijis, tas krāsots ar asinīm svaigām.
555 Tādas lai rīko nu kāzas un laulību svinības jautras
Raženais Venēras dēls un laurentu vadonis Latīns!
Virzīties brīvi vēl tālāk pa dzidrajiem ētera laukiem
Neļauj tev varenais tēvs, kas augstajā Olimpā valda.
Vācies tik projām! Ja citādas pūles būs liktenis lēmis,
560 Kārtošu pati.» Šos vārdus tai runāja Saturna meita.
Alekto paceļas spārnos, kas pilni ar šņācošām čūskām,
Traucas uz Kokītas mītnēm un debesu augstumus: atstāj.
Itāļu novada vidū starp klinšaniem kalniem ir vieta,
Slavena ļoti, un vairākos krastos to daudzina ļaudis,
565 Amsanktes ieleja tā; pa labi un kreisi šai lejai
Uzmācas ēnaini meži, bet vidū starp šķautnainām klintīm
Aizrit kāds nevaldāms strauts un aizvijas līkumu ločiem.
Saskata ļaudis šeit baismīgu alu un Plūtona baismā
Ieejas vārtus; šeit pazemes rīkle, kas, vērusies vaļā,
570 Nāvīgus tvaikus verd ārā; tai fūrija, nīstamā vara,
Paslēpās tūdaļ un atstāja zemi un debesu telpu.
Tomēr valdniece, Saturna meita, šeit galīgi izbeidz
Iesākto karu ar ganiem. Uz pilsētu projām no cīņas
Aizsteidzas viņi it visi un kritušos aiznes sev līdzi,
■575 Almonu, jaunekli maigo, un Galēšu, kropļoto sejā.
£75
Dievus tie palīgā lūdz, bet Latīnam lāstus krauj virsū.
Turns ir starp viņiem; tas, asinīm plūstot un trakojot liesmām,
Vairo vēl briesmas: uz šejieni teikri par valdniekiem saukti,

184
 Pieņemta frīģiešu cilts, bet pats viņš no sliekšņa ir padzīts.
580 Arī tie visi, kam mātes pa biezokņiem dejoja baros
Bakhiskās sajūsmas skurbā — tā Amātas ietekme bija —,
Pulcējas kopā no dažādām pusēm un kūda uz cīņu.
Tātad jau neganto karu pret pareģu zīmēm, pret dieva
Lēmumiem pieprasa visi, tā sagrozot dievību gribu.
585 Sastājas cits paka) citam ap valdnieka Latīna pili.
Nekustot stāv viņš tur pretī, kā klintaine bangainā jūrā,
Itin kā klintaine jūrā, kad viļņi nāk brāzieniem straujiem;
Stingri tā turas, kad vilnis pēc viļņa bez gala tai apkārt
Brāzdamies trako; dreb velti tur šķautnes, dreb putās zem ūdens
590 Rifi, un vilnis no sāniem rauj atpakaļ piedzītās aļģes.
Tā kā patlaban nav iespējas viņam pret lēmumu aklo
Vērsties, tad ievirzās lietas, kā cietsirdel Jūnonai tīkas.
Vairākas reizes tēvs piesauca dievus un debesis kurlās.
«Vai mums,» viņš teica, «mēs, likteņa liektie, nes vētra
mūs projāml
595 Paši par nekrietno darbu ar asinīm maksāsit sodu,
Nožēlojamie! Ai, šaušalas, Turn! Tu saņemsi drīzi
Pelnīto algu! Tad vēlu būs lūgties un godināt dievus!
Tuvu man nāve un kaps, jau esmu pie ostmalas sliekšņa!
Zaudējis esmu sev laimīgu galu!» Vairs nebilzdams tālāk,
600 Tūdaļ viņš ieslēdzās pilī un pameta valdības grožus.
Rietumu Latijā paraža bija, ko turēja svētu
Albiešu pilsētas tālāk, bet tagad no visām visdižā
Roma to glabā, kad, sākoties karam, tā iziet uz cīņu —
Vai kad ar zobenu rokā tā getiem nes bēdpilnu karu,
605 Hirkāniem, arābu ciltīm vai gājienā dodas pret indiem,
Vai kad A určrai tā seko, lai atgūtu zīmes no partiem.
Kara vārti ir divēji templī — tā vārdā tos dēvē —,
Svēti aiz bijības dzijas un cieņas pret bardzīgo Marsu.
Vairākas varkaltas bultas un divvērtņu tērauda durvis
6 to Cieši tos slēdz. It vērīgi Jāns tos sargā pie sliekšņa.
Bet, ja ir lēmuši tēvi ko galīgi izšķirt ar cīņu,
Kvirīna apmetnī greznā, pēc gabīņu paražas tērpies,
Konsuls pats attaisa durvis un vaļā ver čīkstošos vārtus,
Arī pats aicina cīņā, un jaunie tā saucieniem seko;

185
«15 Atskanot dobji, tam tūdaļ vēl piebalso varainie ragi.
Tobrīd, kā paraža bija, tie Latīnam padomu deva
Karu pret trojiešiem sākt un bēdīgos vārtus vērt vaļā.
Tomēr tos neskāra tēvs, bet atteicās, novērsies tālu,
Darīt šo nīstamo darbu un paslēpās vientuļā vietā.
«20 Mūžīgo valdniece pati nu laidās no debesīm lejup,
Atgrūda stingušos vārtus ar roku. un, apgriežot tapu,
Atlauza Kara templim dzelzs durvis Saturna meita.
Liesmot sāk ausonu zeme, tik klusa un mierīga agrāk;
Cits jau pa laukiem iet kājnieku gaitās, cits augstu uz zirgiem
«25 Putekļos traucas uz priekšu; it visi tik ieročus meklē.
Vairogus daži sāk spodrināt spožus un spīdīgos šķēpus
Ieziest ar taukiem, bet daži uz galodas asina cirvjus.
Patīk tiem karogus nest un klausīties trompešu skaņās.
Piecas pat pilsētas lielas sāk kaldināt, izliekot laktas,
«30 Ieročus jaunus: tās Atīna stiprā un Tībura lepnā,
Ardeja, Krustumerija un Antemnas vareniem torņiem.
Ķiveres drošas tur kaldina galvām un vītola zarus
Vairogu viducim pin, kaļ krūšbruņas citi no vara
Vai arī kāj bruņas spožās no kausēta sudraba veido.
635 Cieņa pret sirpi un lemesi zuda, un izsīka visa
Tieksme pret arklu, un sentēvu šķēpu jau atjauno kalvēs.
Signālu taures jau skan, un saukļi jau parādās karam.
Ķiveri steigā cits paķer no mājas, cits zviedzīgos zirgus
Piesien pie divriču jūga, cits vairogu paņem un bruņas,
640 Kaltas no trīskārša zelta, cits zobenu drošo kar sānos.
Atveriet Helikonkalnu, ai, dieves, un skandiniet dziesmas!
Kādi nu valdnieki cēlās uz cīņu, un kādas kam laukā
Sekoja kareivju rindas, cik tobrīd jo slavenu vīru
Plauka jau itāļu zemē, kā ieroči liesmoja viņiem?
645 Taču jūs atminat to, ai, dieves, un spējat to vēstīt!
Atbalss tik viegla var nokļūt līdz mums no senlaiku teiksmām.
Dodas pats pirmais uz cīņu no tirrēnu piekrastes bargais
Mezentijs, dievību nīdējs, un apgādā ieročus vīriem.
Lauss vēl tam līdzi, šā dēls, par viņu vairs nebija cita,
650 Atskaitot laurentu Turnu, kas būtu ar košāku seju;
Lauss tad, jo manīgais jātnieks un mežzvēru medītājs veiklais,

186
 Tūkstoti kareivju veda, kas veltīgi sekoja viņam
Līdzi no Agillas mūriem, tā cienīgs, lai laimīgāks būtu,
Paklausot tēvam, lai Mezentijs viņam tēvs nebūtu bijis.
655 Divričus, greznotus palmām, un uzvarām bagātos zirgus
Vada pa laukiem pēc šiem vēl drosmīgā Herkula ciltszars
Aventīns košais. Uz vairoga viņam ir sentēvu zīmes:
Barā simt pūķu nes hidru, kas apvīta lokanām čūskām;
Herkula priestere Rej a reiz mežainā Aventīnkalnā
660 Paslepu dzemdēja viņu un palaida dzidrajā gaisā,
Kļuvusi grūta no dieva, kad Tīrintas varonis dižais,
Milzi Gērionu gāzis un sasniedzis laurentu laukus,
Mazgāja hlbēru govis reiz dzidrajos tirrēnu viļņos.
Metamie šķēpi tiem rokā un cīniņos baismīgie dunči,
665 Karo ar zobenu gludo un garajiem sabeilu iesmiem.
Pats viņš ir kājnieks; ar lauvādu lielu sev apsedzis plecus,
Briesmīgās pinkas un atvērto rīkli ar atņirgtiem zobiem
Uzlicis galvā — tā ģērbies, tas devās uz valdnieka namu,
Saceldams šausmas, jo Herkula tērps tam bija ap pleciem.
670 Tīburas mūrus pēc tam jau atstāj vēl dvīņbrāļi divi —
Dēvēja visi šo cilti to brāļa Tīburta vārdā —,
Arģiešu jaunekļi abi, jo sparīgais Kora un Katills;
Pirmajās rindās tie raujas uz priekšu, kur šķēpi krīt biežāk,
Itin kā kentauri divi, kas dzimuši mākoņos augstu,
675 Traucas, kad Homola kalnu un sniegainā Otrija galu
Trauksmīgā skrējienā atstāj; sils milzīgais skrējējiem straujiem
Ceļu ver vaļā, un atkāpjas krūmi ar varenu troksni.
Netrūka arī starp šiem vēl Prēnestes dibinātāja
Kēkula, Vulkāna dēla — par viņu tā domāja ļaudis,
680 Piedzimis esot starp lopiem un atrasts pie pavarda liesmām.
Leģions vīru tam sekoja līdzi no laukiem visapkārt:
Tie, kas ap Prēnestes kalniem, kas Gabiju Jūnonas laukos,
Vēsās Aniēnas krastos, kas apstrādā herniku klintis,
Slacītas rasainām upēm; Anāgnija dāsnā ko baro,
685 Arī ko Amasēns tēvs. Tie visi ar ieročiem nenāk,
Vairogs tiem nedun un divriči neskan, jo daudzi no viņiem
Zilganās svinlodes mētā, bet citiem ir rokā pa divi
Metamie šķēpi, un vīram ikkatram no vilkādas losās

187
 Pinkainas cepures galvā; tiem kreisā kāja ir kaila,
«90 Stājoties cīņā, bet labā ar nemītu vēršādu segta.
Ari vēl zirgvaldis Mesāps, kas Neptūna pēctecis bija —
Viņu neviens nav spējis vēl gāzt ar dzelzi vai liesmu —,
Vada uz cīniņu tautas, jau mierīgas ilgāku laiku,
Karam jau atradinātas, un piepeši ķeras pie šķēpa.
«95 Sīs, lūk, Feskēnnijas rindas, šie savukārt faliski ēkvl,
Tie, lūk, no Soraktes kalna, tie tālāk no Flavīnas druvām,
Cimina kalna un ezera malām, no Kapēnas birzīm.
Gāja tie līdzenās rindās un vadoni slavēja dziesmām.
Dažreiz tā spožbaltie gulbji, kas, lidojot mākoņos dzidros,
700 Atgriežas mājup no ganībām savām un, Izstiepjot kaklus,
Meldijām atskanēt liek; skan upe, un Āzijas purvos
Atbalsi dzird.
Varētu domāt dažs labs, ne kareivji varkaltās bruņās
Dodas uz cīņu, bet putnu bars kustīgs, kas, kliegdams un ķērkdams
705 Pacēlies augšup no bangainās dzīles, pret piekrasti traucas.
Vada, lūk, arī vēl Klauss, no senajiem sabīniem cēlies,
Varenu kareivju baru, pats līdzināms kareivju baram;
Klaudiju triba un dzimta no viņa; tā Latijā dzīvo,
Sākot ar brīdi, kad dalīta Roma ar sabīnu cilti.
7io Līdz tam iet dižais amiternu bars un kvirīti senie,
Eretas vīri it visi, no Mutuskas, olīvām pilnās,
Tie, kas ap Nomentu dzīvo, ap Rožainā Vēlīna druvām,
Tie, kas mīt Tetrikas klintīs, kas apdzīvo Sevēra kalnu,
Tie, kas Kaspērijā mīt un Forulos, Himellas krastos,
715 Tie, kas dzer Tibras un Fabares viļņus, ko Nursija vēsā
Sūta uz cīņu, vēl vīri no Hortas un latīņu tautas,
Arī tie visi, kas kļūmīgās Allijas atšķirti dzīvo:
Bija to tik, cik bangaino viļņu ir Lībijas jūrā
Tobrīd, kad Orions bargais sāk gremdēties vētrainos viļņos,
720 Vai pat tik daudz, cik smagnēju vārpu briest spiedīgā saulē
Līdijas laukos ap Hermu vai Likijas dzeltenās druvās.
Vairogi nodun, un līgojas zeme zem gājēju soļiem.
Tad Agamēmnona radnieks, kas trojiešu vārdu pat nīda,
Vadonis Halaiss jūdz divričos zirgu un piegādā Turnam
725 Tūkstoti drosmīgu vīru, kas irdina Masika kalnu,

188
 Tīkamo Bakham, ar kapļiem, un tos, ko no augstajiem kalniem
Sūtīja aurunku tēvi, un vīrus no Teanas lejām,
Vīrus, kas atstāja Kali, vēl tos, kas ap sēkļalnās upes
Voltumas piekrastēm mita, tiem blakus satīkulus bargos,
730 Osku jauniešu rindas; ir gludeni metamie šķēpi
Tālcīņā viņiem, tos raduši siet tie pie lokanās siksnas;
Kreiso sedz vairogs, iet tuvcīņā viņi ar zobeniem līkiem.
Neiesi arī tu garām šeit neminēts mūsējās dziesmās,
Raženo Oibal, ko radījis Tēlons ar Sēbēta nimfu,
735 Ļaudis kā runā, kad valdnieks tēlēboju Kaprejā bijis,
Būdams jau pavecāks gados; dēls tomēr ar mantotiem laukiem
Nebijis mierā; jo tālu pēc tam viņš sagrābis varu
Sarrastu tautā un auglīgās Iejās, ko apslaka Sarna,
Batulas pilsētā, Rufrās, visapkārt ap Kelemnas druvām,
740 Ciltīs, cik tālu var skatīt no Abellas, ābolu pilnās.
Metamās vāles kā teitoņu tautas tie raduši svaidīt.
Galvu tiem aizsargā miza, kas korķkoka ozolam rauta,
Varkaltie vairogi spīgo, un vara zobeni mirgo.
Sūtīja arī vēl tevi uz cīniņu kalnainās Nersas,
745 Ufent, kas diženu slavu ar laimīgiem ieročiem guvis.
Sevišķi rupja tev bija šī tauta, bet rūdīta mežos
Medībās daudzās un cīņā ar bargo ekvīkulu zemi;
Raduši apstrādāt zemi tie ieročiem rokā, un vienmēr
Laupīt no jauna tiem tīk un dzīvot no laupītās mantas.
750 Arī no m arruvu cilts kāds priesteris palīgā nāca,
Laimīgās olīvas zars virs ķiveres greznoja viņu,
Bija tas drosmīgais Umbrons, ko sūtīja vadonis Arhips.
Odžu dzimumu viņš un naidīgi šņācošās hidras
Iemidzināja ar burvības vārdiem un, mādams ar roku,
755 Remdēja dusmas, ar mākslu to kodienus dziedināt prata.
Taču gan brūci no trojieša asmens tas neprata ārstēt,
Iemidzināšanas vārdi pret nāvīgiem ievainojumiem
Nespēja līdzēt, ne zāles, kas savāktas marsiešu kalnos.
Sēro par tevi Angitijas birzs un kristāla dzidrie
760 Fūkina ezera viļņi.
Raženais Virbijs, Hipčlita dēls, vēl devās uz cīņu;
Māte Arīkija viņu šurp sūtīja greznotu koši,

189
 Uzaudzis tas Egērijas birzīs ap valgajiem krastiem
Vietā, kur ziedoklis trekns un tīkams Diānai bija.
765 Sendienu teika mums vēstī, ka Hipolits pamātes viltū
Kritis un tēva lāstu ar asinīm izpircis savām,
Trakojot satrauktiem zirgiem, daudz gabalos sarauts,
tad atkal
Nācis zem ētera zvaigznēm un debesu augšējā gaisā,
Atsaukts uz dzīvi ar Paiona zālēm un Diānas mīlu.
770 Tomēr visvarenais tēvs tad dusmās, ka mirstīgais cilvēks
Atgriezies atkal no pazemes ēnām uz dzīvības gaismu,
Triecis Ap611ona dēlu, kas zāles un burvības mākslu
Atradis tādu, ar zibeņa liesmu zem pazemes viļņiem.
Slēpusi Trivija laipnā Hipālitu vientuļā vietā,
775 Uzticot pasargāt viņu Egērijai, nimfai, un birzij,
Lai tur tas dzīvotu vientuļš un nepazīts itāļu mežos
Vadītu dienas, lai, pārmainot vārdu, par Virbiju sauktos.
Tāpēc vēl tagad no Trivljas tempļa un svētajām birzīm
Atvaira ragnagu zirgus: tie kādreiz tās jaunekli mīļo
780 izmeta jūrmalas krastā, kad iznira nezvērs no jūras.
Tomēr nebija bailes tā dēlam pa līdzeno lauku
Traukties ar dedzīgiem zirgiem un divričos mesties uz cīņu.
Priekšējo vidū pats Turns, starp pārējiem diženāks būdams,
Traucas ar ieročiem rokā un veselu galvu ir augstāks.
785 Trīskārša sekste virs ķiveres viņam, uz ķiveres pašas
Himaira īgnā, kas liesmu spļauj ārā no rīkles kā Etna;
Viņa jo vairāk vēl šņāc un niknāk spļauj draudīgās liesmas,
Tikko ar asiņu straumēm jo vairāk sāk uzliesmot kauja.
Vairogu spožo, kas kaldināts zeltā, tam greznoja īo
790 Paceltiem ragiem, jau segta ar spalvu, jau būdama tele —
Dzejniekam brīnišķa viela —, un jaunavu sargāja Arguss;
Lēja pats īnahs, tās tēvs, no veidotas urnas tur upi.
Kājnieku mākonis seko aiz viņa; ar vairogiem rokā,
Slēgušies rindās, tie dodas pa laukiem; tur arģiešu jaunie,
795 Aurunku nodaļas arī, vēl rutuli, sikani senie,
Sākrānu rindas aiz viņiem un labīki vairogiem raibiem;
Tie vēl, kas, Tiberīn, laukus ar tavus, kas irdina svētos
Numikas krastus ar arklu un apstrādā rutulu kalnus,

190
 Kirkes paugurus stāvos, un ļaudis, kur Jupiters Anksurs
800 Tīrumos valda, kur zaļajā birzī Fērdnija līksmo,
Saturas purvājs kur melnais, kur ceļu lauž Dfenta saltā,
Meklējot zemāku vietu, un mierīgi aizrit uz jūru.
Arī bez šiem vēl Kamilla nāca no volskiešu tautas,
Vezdama jātnieku pulkus un kājniekus varkaltās bruņās;
805 Karot tai tika; nav vērpjamai vārpstai, nav Minervas grozam
Mācītas sievišķās rokas, bet radusi jaunava stingrā
Doties uz cīņām, un skriedama vējiem tā aizsteidzas priekšā.
Aizlaisties varētu viņa ar sirpi vēl nepļautās druvas
Zelmenim pāri, un neskartos soļi pie maigajām vārpām,
8io Vai pat pa atklāto jūru, kad trakotu brāzmainas bangas,
Pārskrietu aši, bet vieglinās pēdas tai negrimtu valgmē.
Jaunieši visi tai saplūda līdzi no mājām un laukiem.
Bariem to apbrīno mātes un vēro tās soli, un raugās
Viņā ar izbrīnu sirdī, ka ķēnišķā purpura sega
815 Apklāj tās apaļos plecus, ka zeltkaltā sprādze ap galvu
Mirgojot ievijas matos, ka Likijas bultu maks viņai
Plecos un ganiņu mirte tai rokā ar asmeni asu.
 BET, kad jau pacēla Turns no Laurentas cietokšņa kara
Zīmi, kad trompete, nodārdot skarbi, jau sauca uz cīņu
Un kad viņš izveda rosīgos zirgus un šķindēja šķēpi,
Samulsa latīņiem prāti un zvērēja Latija visa,
5 Satraukta ieroču troksnī. Tad brāzmainā jaunatne tūdaļ
Rosīties sāk. To vadoņi pirmie — gan Mesāps, gan Ufents,
Dedzīgais Mezentijs, dievību nīdējs, pa apkārtni visu
Palīgā aicina ļaudis un arājus aizved no lauka.
Arī vēl Venulu sūta uz dižā D16mēda mītni
10 Palīgus meklēt un ziņot, ka Latljā iebrūkot teikrl,
Izcēlies Enejs ar vīriem un penātus, satriektus cīņās,
Atvedis līdzi un stāstot, ka itin kā liktenis viņu
Saucot par valdnieku kļūt, ka sekojot Dardana vīram
Vairākas ciltis un Latljā tālu tam pieaugot slava.
15 Kādi šīs rīcības mērķi un kādas, ja sekotu laime,
Vēloties Enejs šā cīniņa beigas, tas būšot daudz labāk
Saprotams Diomēdām nekā valdniekam Latīnam, Turnam.
Latijā rīkojas karam, un Eneju, varoni dižo,
Visu to redzot, māc nemiers un spēcīgi rūpesti bango.
20 Liekas drīz viņam šis derīgs un labs, drīz atkal tas labāks,
Šaubās viņš traucas uz dažādām pusēm, vērš prātu uz visu,
Itin kā trīcoša gaisma, ko atspogo varkaltā traukā
Ielietais ūdens no saulstariem spožiem vai arī no mēness,
Aplido istabā visu jo tālu uz priekšu un gaisā
25 Nodrebot paceļas augstu līdz greznajiem kasētu griestiem.
 Bija jau nakts, un radību gurdo virs zemes it visur
Pārņēma spirdzīgais miegs, gan spārnoto saimi, gan lopus.
Piekrastē arī pa tam zem vēsajiem debesu spraišļiem «
Nolikās Enejs uz dusu, kaut plosīja dziļi tā sirdi
30 Drausmīgais karš un ieplūda miegs tā locekļos vēlu.
Tiberīns, turienes dievs, tam parādās sirmgalvja skatā,
Pacēlies augšup no tīkamās upes starp papeļu zariem;
Smalkausta zaļgana drēbe visapkārt tam ķermeni klāja,
Sarmalnos matus ap galvu tam greznoja ēnainas niedres.
35 Tiberīns sacīja tā un novēla rūpes šiem vārdiem:
«Dievišķā dzimuma ciltszars, tu naidnieku sagrauto Troju
Atved mums atkal no jauna un Pergamu sargā uz mūžiem,
Gaidītais ilgi šeit laurentu zemē un latīņu druvās!
Tici, šeit droša būs māja, būs drošībā penāti tavi!
<o Velti tu bīsties no Māvorta draudiem: ir rimies pavisam
Dievību lepnums un naids.
Tuvu tas brīdis, kad — nedomā tikai, ka velti tu sapņo, —
Krastā zem ozolu zariem tu sastapsi milzīgu cūku,
Trīsdesmit galvu, tik tikko kā mestu, tur viņai būs blakus,
45 Baltu, un zemē ap tesmeni viņai būs sivēni balti.
Vieta šeit pilsētai būs, šeit atpūta droša pēc pūlēm.
Askanijs, nācis no tās, cels mūrus, kad aizritēs mūžos
Trīsreiz pa desmit gadu, ar vārdu jo slavenu Alba.
Pareizi tas, ko es saku. Kā grūtības tagad, kas priekšā,
50 Sekmīgi atrisināsi, to, Ievēro, teikšu tev īsi.
Arkādi nāca šais krastos, no Pallanta cēlušies viņi;
Eiandram, vadonim savam, tie nāca ar karogiem līdzi,
Atrada derīgu vietu un pilsētu uzcēla kalnos,
To par Pallānteju viņi sauc sentēva Pallanta vārdā.
55 >Tomēr joprojām tiem tieksme vēl karot ar latīņu tautu;
Pārvelc par draugiem tos nometnē savā un līgumu līgstil
Tieši pret straumi uz priekšu es vadīšu tevi starp krastiem,
Lai tu ar irkļiem trauc vieglāk uz augšu pret naidīgo straumi.
Celies nu, dievietes dēls! Kad tikko kā apdzisīs zvaigznes,
€0 Jūnonu pielūdz pēc paražas svētās, tās dusmas un draudus
Zemīgām lūgšanām remdē! Kad cīņā sev uzvaru gūsi,
Mani tu pagodināsi. Es esmu šeit zilganais Tlbrīds,

194
 Debesu dieviem vistlkamā upe, ko redzi tu plūstam
Strauji gar pilnajiem krastiem un sašķeļam auglīgos laukus.
65 Šeit man ir varena mītne, bet augstajās pilsētās galva.»
Teica tā upes dievs Tibrīds un paslēpās dziļajā dzelmē,
Dibenā grimdams. Nakts pagāja ātri, un uztrūkās Enejs;
Piecēlās viņš un pavēra skatu pret austošo sauli,
ūdeni smēla no upes un, pildot pēc paražas svētās
70 Riekšavas pilnas, tā pacēla balsi un ēterā teica:
«Nimfas, ai, laurentu nimfas, no jums jau ir cēlušās upes,
Arī tu, radītāj Tibrīd, ar saviem jo svētajiem viļņiem,
Uzņemiet Eneju labprāt un atvairiet briesmas no manisl
Visur, kur ūdeņi tevi, tu, vēlīgais mūsējo likstām,
75 Avotā aptver, it visur, kur, krāšņais, tu iznāc virs zemes,
Mūžam es godāšu tevi un dāvanām slavēšu savām,
Ragainais upes dievs Tibrīd, Hespērijas ūdeņu valdniek!
Esi ar mani! Dod skaidrākas zīmes šiem pareģojumiem!»
Lūdzas tā viņš un divus sev izvēlas divrindu kuģus,
80 Apgādā irkļus un palīgiem saviem dod Ieročus rokā.
Bet te, lūk, pēkšņi tā acis šeit pārsteidza negaidīts brīnums:
Ēnainā mežmalā balta, ar sivēnu paaudzi baltu,
Garšļauku parādās cūka, tur gūlusies zaļajā krastā.
Viņu bijīgais Enejs šeit Jūnonai, valdniecei dižai,
85 Upurim ziedo un veselu baru ved ziedokļa priekšā!
Tibrīds šai naktī, cik gara tā bija, nu bangaino straumi
Remdēja upē, un atpakaļ plūda tā mierīgie viļņi,
Tāpēc šeit ūdens kā ezerā rāmā vai mierīgā dīķī
Radīja gludenu ceļu, lai nebūtu piepūles irkļiem.
90 Iesākto ceļu nu steidzina viņi, un vēlīgā gaitā
Darvotā egle pa sēkļiem slīd viegli; ar izbrīnu raugās
Viļņi, ar izbrīnu birzis par savādo skatu, kā upē
Iemirdzas vairogi tālu, kā aizdrāžas krāsotās stūres.
Dienu un nakti ar Irkļiem jo naigi tie pūlas uz priekšu;
95 Dodamies augšup ar līkumiem lieliem gar ēnainiem krastiem,
Izlaužas viņi caur mežiem, ko atspogo līdzenā virsma.
Bet, kad jau pacēlās saule līdz pusei pie debesu juma,
Parādās pamalē tālu tiem mūri un cietoksnis augstais,
Retumis j umti, ko romiešu vara līdz debesīm tagad

195
Cēlusi augšup, bet vienkārši Eiandrs te dzīvoja tolaik.
Ātri tie virza šurp kuģus un steidzas uz pilsētas pusi.
Bija patlaban tā diena, kad ziedoja arkādu valdnieks
Dižajam Amfitri6niādām un mūžīgiem dieviem
Birzī pie pilsētas vārtiem. Dēls Pallants tam stāvēja blakus,
Labākā jaunatne visa un nelielais pilsētas senāts.
Vīraku dedza, un asinis siltās pie ziedokļiem plūda.
Bet, kad jau redzēja tie, ka klusītēm augstceltie kuģi
Pienāk pie ēnainā krasta bez trokšņa ar paceltiem irkļiem,
Satrūkās viņi, to redzot, un, atstājot mielasta galdus,
Piecēlās visi; bet drosmīgais Pallants tiem pavēli deva
Nepārtraukt upurus svētos; pats, satvēris metamo šķēpu,
Dodas tiem pretī un vaicā no kalna: «Kāds cēlonis, vīri,
Spiedis jūs doties pa svešajiem takiem? Uz kurieni ceļā?
Kādas jūs dzimtas un valsts? Ko nesat, vai mieru vai karu?»
Raženais Enejs pēc tam tā teica no augstceltā klāja,
Pretī tiem izstiepis roku ar mierneses olīvas zaru:
«Trojiešus redzi patlaban un latīņiem naidīgos šķēpus;
Uzsākot spītīgi karu, mūs padzina viņi no zemes.
Eiandru meklējam mēs. Tam sakiet, ka nākuši troji,
Vadoņu izlases zieds, sev palīgus lūgdami cīņai.»
Pārsteigts par slaveno vārdu, ar izbrīnu sacīja Pallants:
«Iznāc jel ārā no kuģa, lai būtu kas būdams, pats tūdaļ
Runā ar tēvu, ai, viesi, un steidzies pie penātiem iekšā!»
Satvēris svešnleka roku, to sirsnīgi savējā spieda.
Abi nu dodas uz priekšu pa birzi un atstāj šo upi.
Apsveica valdnieku Enejs un teica tā draudzīgi viņam:
«Labākais grājiešu vidū, ar lūgšanām liktenis lēmis
Nākt man pie tevis un pasniegt šos zarus, kas apvīti saitēm!
Bailes es nejūtu sirdī, kaut danaju vadonis esi,
Arkāds turklāt un radinieks arī vēl Atreja dēliem.
Tikums, kas piemīt man pašam, un dievību lēmumi svētie,
Kopīgie abiem mums senči un tava šais novados slava
Saistīja mūs. Es nācu šurp, likteņa vadīts, bet labprāt.
Dardans, mums vecākais sencis, kas uzcēlis īlijas mūrus, —
Bijis viņš Elektras dēls, kā grājiem mēdz apgalvot teika, —
Atnācis kādreiz pie teikriem, bet Elektru Izveda gaismā
 Varenais Atlants, kas debesu jumu sev licis uz pleciem.
Merkurijs taču jums ciltstēvs ir bijis, ko spožbaltā Maja
Dzemdēja, k}uvusi grūta, uz Killenes galotnes vēsās.
140 Taču gan Maju, ja teikai var ticēt, ir radījis Atlants,
Tieši tas varenais Atlants, kas debesīs tagad tur zvaigznes.
Tātad, lūk, abi mēs cēlušies esam no ciltskoka viena.
Labi to zinot, es necentos iepriekš ar sūtņiem vai viltu
Izzināt nodomus tavus, bet sevi, jā, sevi un savu
145 Galvu tev noliku priekšā un lūgdamies nācu pie tevis.
Uzbrūk mums rutulu cilts, tā pati, kas karā tik nikni
Vajāja tevi; ja padzītu mūs, kas spētu tos kavēt
Pilnīgi pakjaut Hespērljas zemi to verdzības jūgam,
Pārvaldīt abējas jūras, kas augšā un apakšā bango,
īso Būšu tev uzticams draugs, tāds esi man arī! Mums krūtis
Stipras ir karā, ir drosme un jaunatne, rūdīta darbos.»
Teica tā raženais Enejs. Tas, varoņa seju un acis,
Augumu visu ar vērīgu skatu jau pētīdams ilgi,
Bilda tā nedaudzus vārdus: «Ar prieku, visdrošais no teikriem,
355 Uzņemu tevi un ieraugu atkal! Nu atceros tūdaļ
Diženā Anhīsa balsi, tā valodu, ārējo skatu!
Gribēdams apciemot māsu Hēsioni, atceros tagad,
Lāomed6ntiāds Priams, Salāmīnas piekrastē nācis,
Iegriezās drīzi pēc tam Arkādijas vēsajos laukos.
160 Tobrīd man pirmoreiz vaigus jau greznoja dīgušās pūkas;
Brīnums man bija par dižajiem teikriem, jo brīnišķīgs šķita
Lāomed6ntiāds arī, bet augstāks par pārējiem teikriem
Gāja pats Anhīss. Sirds ilgojās karsti man jaunajās krūtīs
Sarunu uzsākt ar viņu, jo sirsnīgi roku spiest viņam.
165 Stājos tam blakus, ar prieku to vedu uz Fenejas mūriem.
Šķiršanās brīdī viņš bultmaku krāšņu ar likiešu bultām
Deva par piemiņas balvu, vēl hiamīdu, cauraustu zeltā,
Zeltkaltu iemauktu pāri, to īpašnieks tagad mans Pallants.
Tātad nu draudzībai ciešai, ko vēlaties, sniedzu es roku!
170 Tikko kā rītausmā gaisma nāks atpakaļ atkal uz zemi,
Iepriecināšu ar vīriem un došu tev līdzekļus arī.
Gadskārtas svētkus pa tam, kad kļuvuši tagad mums draugi,
Kopīgi sviniet ar mums, jo nevaram atlikt tos vēlāk!

197
 Tūdaļ ir jāpierod jums pie draugu un labvēļu galdiem.»
175 Teicis šos vārdus, viņš ēdienu pavēl un aizvāktos kausus
Atpakaļ atlikt un novietot vīrus uz zālaina maura;
Parādot sevišķu godu, ar pinkainu lauvādu segtā
Atgultnē Eneju pieņem, liek sēsties uz kļavkoka krēsla.
Izlases jaunekļi steigā ar ziedokļa priesteri kopā
80 Izceptu vēršgaļu nes, drīz pilda ar Cereras balvām,
Ugunī ceptām, tie grozus līdz malām un piedāvā Bakhu.
Bauda nu Enejs ar prieku un trojiešu jaunatne visa
Vērša muguru garu un upura dzīvnieka iekšas.
Bet, kad jau izsalkums rima un pārgāja ēšanas kāre,
185 Teica tā vadonis Eiandrs: «Nav nolikti svinīgie svētki,
Upura mielasta dzīres, celts dievībai ziedoklis dižais
Tukšu tik māņu dēļ vien, kas neatzīst senlaiku dievus:
Laimīgi glābti no drausmīgām briesmām, ai, trojiešu viesi,
Svinam šos svētkus, no jauna pēc nopelniem parādām godu.
i<jo Vēro šo klinti vispirms, kas pārkaras šķautnēm, lūk, pāri,
Vāļājas akmeņu blāķi tai tālu visapkārt, stāv kalnā
Vientuļa māja, un klintis tur sagāztas milzīgā kaudzē.
Bija šai vietā reiz ala, kas iegūlās klintainē dziļi,
Puscilvēks Kāks, jo drausmīga būte, te dzīvoja iekšā;
i'J5 Nespīdēja tai saule, ik dienas tur asinis siltas
Aumaļām plūda pa zemi; pie drausmīgiem ieejas vārtiem
Karājās cilvēku sejas, jau bālas un sākušas trūdēt.
Bija pats Vulkāns šā briesmoņa tēvs; tā melnējās liesmas
Vemdams no rīkles, viņš devās uz priekšu kā blāķis jo milzīgs.
200 Atnesa beidzot laiks ari mums glābiņu, gaidīto ilgi:
Dievs mums par palīgu nāca, jo ieradās atriebējs lielais,
Varenais Aikīds, kas, uzvaru guvis pār trijgalvu milzi,
Dzina ar lepnumu sirdī Gēriona milzīgos vēršus;
Aizklīda atdzītie vērši pa ieleju plašo gar upi.
2°5 Niknuma apmātais Kāks, lai nebūtu palicis pāri
Viltus vai noziegums kāds bez pārdroša mēģinājuma,
Nozaga četrus visdižākos vēršus no ganībām viņam,
Līdzi tiem skaitā tikpat vēl izcila auguma govju.
Bet, lai nu nebūtu pēdu, kas virzītos tieši uz alu,
210 Sajaucis pazīmes ceļam, viņš ievilka alā aiz astes

198
 Aizrautos vēršus un teles un paslēpa tumšajā klintī.
Meklējot nebija zīmju nekādu, kas vestu uz alu.
Dzina jau ganāmo pulku, kad ganībās paēda govis,
Amfitri6niāds projām un mājup gribēja doties.
2 15 Piepeši iemāvās Šķiroties vērši, ar žēlabām savām
Pildīja birzi un atstāja kalnus ar māvieniem skaļiem.
Viena no govīm tiem atbildi deva un dziļajā alā
Iemāvās pretī; tā nodeva Kāķu, kaut turēta sprostā.
Iedegās Amfitrioniādām sirds briesmīgās dusmās.
220 Steidzīgi rokā viņš ieročus tvēra un ozola rungu,
Zaraino, smago, un steidzīgi metās uz pakalna galu.
Mūsējie pirmoreiz tobrīd tik redzēja satraukto Kāķu:
Bolīdams īgnumā acis, bēg ātrāk par rietumu vētru,
Dodas pret kalnu uz alu, jo bailes tam spārnoja kājas.
225 Bet, kad tas ieslēdzās iekšā un lejup no sarautām važām
Notrieca milzīgo klinti, kas Vulkāna izkaltā dzelzī
Karājās tur, un nodrošināja ar aizbīdni durvis,
Rau, tad ar īgnumu sirdī šurp Tīrintas varonis traucās,
Pētīja ieeju alā un skatienu vērsa visapkārt,
230 Zobus jo draudīgi griezdams. Seit trīsreiz viņš, īgnumā kaisdams,
Vērot sāk Aventīnkalnu, šeit trīsreiz viņš akmeņa slieksni
Mēģina pārvarēt velti un trīsreiz slīd ielejā guris.
Smaila tur rēgojās klints, it visur ar akmeņiem kraujiem
Sliedamās augšup uz muguras alai, visaugstākā skatam;
235 Vienīgi plēsīgiem putniem tā varēja noderēt mītnēm.
Klinti, kas noliecās sānis no kalna pa kreisi pret upi,
Atspiedis plecu pa labi, viņš kratīja stipri, to vaļā
Raudams no pamatiem pašiem un piepeši aizgrūzdams projām;
Varenais ēters no trieciena straujā dreb tālu visapkārt.
240 Saplaisā Tiberas krasti, plūst atpakaļ satrauktā upe.
Atvērās plaši šī milzīgā ala, un Kāķa pils lielā
Redzama kļuva, līdz dibenam pavērās ēnainais dobums.
Arī tā zeme, ja atvērtos pēkšņi ar milzīgu spēku,
Atsegtu pazemes mītnes un atslēgtu valstību bālo,
245 Nīstamu debesu dieviem, un bezdibens dziļais no augšas
Kļūtu līdz pamatam redzams, un drebētu saulstaros ēnas.
Negaidot atsegtam Kākam, nu pārsteigtam piepešā gaismā,

199
 Ieslēgtam dobajā alā un brēcošam šausmīgā balsī,
Uzmācas Alkīds no augšas ar šķēpiem un ieročus visus
250 Palīgā sauc, tam mezdams ar baļķiem un akmeņiem smagiem.
Kāks nu pa tam — jo cerības citas vairs nebija glābties —
Mutujiem spļaudīja dūmus no rīkles, kāds šaušalīgs brīnums!
Aizsegdams mitekli savu ar necaurredzamu tumsu,
Acīm viņš laupīja skatu un tūdaļ sacēla alā
255 Dūmainu nakti, kur pazemes tumsa ar uguni jaukta.
Nespēja Alkīds vairs savaldīt sirdi; ar lēcienu strauju
Lejup viņš metās caur liesmu, kur pacēlās, mutuļus sitot,
Biezākie dūmi un plašajā alā vistumšākā migla.
Tumšajā dobumā Kāķu, kas veltīgi uguni vēma,
200 Sakampis rokā kā mezglā, viņš tvēra un žņaudza tik ilgi,
Kamēr tam Izspiedās acis un asinis izkalta rīklē.
Atveras tūdaļ šī drausmīgā mītne, kad atlauztas durvis, —
Alkīdam atņemtie lopi un noliegtā zādzība tūdaļ
Redzami debesīm kļūst. Aiz kājām šo riebīgo līķi
265 Izvelk no alas, un nevar vien ļaudis sev pamielot acu,
Redzot tik drausmīgu skatu, tā seju un puszvēra krūtis,
Klātas ar pinkainām spalvām, un dzisušās ugunis rīklē.
Turam šos svētkus šim brīdim par godu, šo dienu ar prieku
Turēja paaudze jaunā, bet Potītijs, svinību cēlējs,
270 Kopā ar Plnāra dzimtu, kas gādā par Herkula svētkiem,
Uzcēla birzī te ziedokli šo; par dižāko mūžam
Visi to dēvēs starp mums, un mūžam tas pastāvēs dižāks.
Tāpēc, ai, jaunekļi brašie, nu, Herkula nopelnus cienot,
Apvijiet galvu šīm lapām un paceliet rokās šos kausus!
275 Piesauciet kopējo dievu un labprāt tam ziedojiet vīnu!»
Teicis, ar Herkula ēnu, ar divkrāsu papeles zariem,
Sedza viņš galvu, un vainaga lapas tam ievijās matos.
Svinīgais kauss jau pildīja roku, un visi ar prieku
Izlēja steigdamies vīnu uz galda un piesauca dievus.
280 Tuvojās vakara zvaigzne pa tam, kad pagriezās Olimps.
Izgāja priesteri tūdaļ un Potītijs visiem pa priekšu,
Segušies ādām, kā paraža prasa, un nesa tie lāpas.
Iesākās dzīres no jauna; nes mielastam, rīkotam otrreiz,
Tīkamas balvas, un ziedokļus apkrauj ar pilnajām bļodām.

200
2«5 Saliji dodas ar dziesmām ap degošiem ziedokļiem apkārt,
Vijuši deniņus sev ar kuplajiem papeļu zariem;
Jaunekļu koris ir šeit, tur sirmgalvju; viņi ar dziesmām
Slavina Herkula darbus: kā maziņš vēl briesmones divas,
Pamātes sūtītās čūskas, viņš nožņaudzis, saspiezdams rokā,
290 Kā viņš reiz, dodamies karā, Oihāllju grāvis un Troju,
Pilsētas, bagātas mantām, kā tūkst ošiem smagāko darbu
Veicis Eiristeja labā pēc netaisnās Jūnonas prāta,
Grūtības ciezdams. «Tu, varoni, gāzi reiz Hilaju, Folu,
Divveida mākoņu dēlus, ar roku, tu saplēsi Krētas
295 Briesmīgo vērsi un milzīgo lauvu pie Nemejas klintīm.
Drebēja stigiskie purvi priekš tevis un vārtusargs Orkā,
Gulēdams apgrauztos kaulos ar asinīm slacītā alā.
Drausmīgās sejas, pats milzīgais Tifojs, ar ieročiem cēlies,
Nespēja nobaidīt tevi; tev nezuda saprāts, kad Lernas
300 Hidra ar septiņām galvām tik draudīgi ielenca tevi.
Sveicināts, Zeva dēls īstais, pie dievībām uzņemtais greznums!
Esi mums žēlīgsl Nāc vēlīgu prātu pie upura sava!»
Tā, lūk, tie slavina viņu ar dziesmām, bet vairāk par visu
Daudzina alu un Kāķu, kas kādreiz pat uguni vēmis.
305 Birztalas atskan visapkārt, un atsitas atbalss pret kalniem.
Visi pēc tam, kad izbeidzās dzīres un upura mielasts,
Tūdaļ uz pilsētu steidzas; pats vecuma sagrauztais valdnieks
Kopā ar Eneju gāja un veda tā dēlu aiz rokas.
Īsinot atpakaļceļu, tie dažādas sarunas sāka.
310 Enejs visapkārt met pētīgu skatu un izbrīnā raugās;
Tīkamās vietas tā vērību saista, ar prieku viņš sīki
Vaicā par visu un teiksmās dzird slavinām senlaiku vīrus.
Viņam tā sacīja Eiandrs, kas romiešu cietoksni cēlis:
«Vienīgi fauni un nimfas šeit senatnē dzīvoja mežos,
315 Arī tās ciltis, kas radās no celmiem un ozola cietā.
Likums un tikums tiem bija vēl sveši, tie neprata ari
Vēršus jūgt arklā, ne trūkumam krāt, ne sakrāto taupīt.
Zari tiem barību deva un medību pūliņi sūrie.
Pirmais no Olimpa augstā uz šejieni atnāca Saturns,
320 Bēgdams no Zevtēva šautrām, jau padzīts un zaudējis varu;
Viņš nu šo mežoņu cilti, kas izklaidus dzīvoja kalnos,

201
 Pulcēja kopā, tai likumus deva un apkārtni visu
Latiju sauca, jo paslēpies bija šai novadā droši.
Zeltlaiki jaukie, kā dzirdam mēs stāstām, šā valdnieka laikā
325 Nāca virs zemes, un tīkamā mierā viņš valdīja tautas.
Pienāca lēnām šā vietā jo nelāgs un izvirtis laikmets —
Plosījās niknākie kari, un mantkāre valdīja ļaudīs.
Ausonu pulki nu nāca un sikānu ciltis pēc viņiem;
Saturna zeme pēc tam jo bieži vien zaudēja vārdu.
330 Ķēniņi nāca tad šurp, pats niknais un milzīgais Tibrīds;
Nosaucām upi mēs, itāļi, vēlāk šā vārdā par Tibru;
Albulas senais un īstenais vārds drīz izgaisa ļaudīs.
Mani, kad biju es padzīts no mājas un nācu pie jūras,
Visuvarenā laime un liktenis nepārvaramais
335 Lika šais vietās, bet vadīja mani šurp māmuļas manas
Karmentas pavēle bargā un Apollons, nākotnes paudējs.»
Teicis šos vārdus, viņš soli sper tālāk un ziedokli rāda,
Blakus tam Karmentas vārtus, ko romieši Karmentas vārdā
Tagad vēl raduši saukt, tā godinot senatnes sirmās
340 Likteņa pareģotāju, kas Eneja pēcteču slavu
Skatīja varenu pirmā un jauta Palldnteju dižu;
Milzīgu birzi pēc tam — par patvertni dedzīgais Romuls
Nosauca to —, aiz klintaines vēsās vēl Vilkalu arī,
Likaja Pānam par godu pēc arkādu gaumes tā sauktu.
345 Tālāk viņš parāda arī vēl svēto Argilēta birzi,
Stāsta par vietu, kur saļimis Args, kāds Eiandra viesis.
Tālāk viņš ved šo uz Tarpējas klintīm un Kapitoliju;
Tagad tas zeltā mirdz spoži, bet tobrīd tur auga tik krūmi.
Vieta ar svētumu savu jau bailīgiem laukļaudīm toreiz
350 Iedvesa šausmas, jau toreiz tie bijās no meža un klintīm.
«Lūk, tur, šai birzī,» viņš teica, «šai kalnā, kas kokiem tik bagāts.
Dzīvo kāds dievs — nav zināms, kāds īsti; tic arkādu vīri,
Itin kā brīžam šeit redzēts pats Zevs, kad aigīdu tumšo
Kratījis spēcīgā rokā, lai saceltu negaisa vētru.
355 Tālāk bez tam vēl ir pilsētas divas ar sagrautiem mūriem;
Senatnes varoņu celtnes un gruvešu kaudzes tu redzi.
Jāns, lūk, šo nodibināja, to cietoksni uzcēla Saturns:
Jānikuls bija šim vārds, to sauca par Saturna kalnu.»

202
 īsinot laiku šiem vārdiem, tie drīzi vien sasniedza abi
360 Trūcīgā Eiandra mītnes; tur Romiešu laukumā viņi
šu r un tur redzēja lopus, kas māva starp Karīnām greznām.
Iegājis mītnē, viņš teica: «Pēc uzvaras pāri šim slieksnim
Staigāja kādreiz pats Alkīds, un māja šī uzņēma viņu.
Greznumu nicināt mācies, ai, viesi, un kļūsti tu arī
365 Dievības cienīgs! Nāc šurp tu ar prieku pie trūcīgā galda!»
Teica tā viņš un ieveda iekšā zem pajumtes šaurās
Eneju, varoni dižo, un lika tam atgultnē sēsties,
Klādams to mīkstu ar lapām un Lībijas lāčmātes ādu.
Atsteidzas nakts un tumšajiem spārniem klāj zemi visapkārt.
370 Venēra tūdaļ pa tam, ne veltīgi satrauktā māte,
Vērojot laurentu draudus un trokšņaino nemieru apkārt,
Mirdzošās telpās pie Vulkāna traucas un uzrunā vīru,
Valodu sākot, un dievišķo mīlu dveš viņa ik vārdā:
«Kamēr vēl postīja Troju Argdlīdas ķēniņi karā,
375 Graudami pilis, kam liktenis lēmis grūt naidīgās liesmās,
Netikās tikmēr ne palīgu tavu, ne ieroču varu
Nelaimes māktajiem lūgt; man nebija nodoma, mīļais,
Uzkraut tev veltīgas pūles un strādināt tevi šai darbā,
Kaut gan es Priama dēliem daudz parādā esmu, kaut arī
380 Bieži vien asaras lēju par Eneja pūliņiem sūriem.
Tagad, kā Jupiters lēmis, viņš stājies pie rutulu krastiem.
Nāku nu zemīgi šurp un lūdzu no dievības svētās
Ieročus dēlam kā māte; ar asarām Nēreja meita
Varēja kādreiz tev mīkstināt sirdi un Tītona sieva.
385 Redzi, kā pulcējas tautas, kā pilsētas, noslēdzot vārtus.
Asina šķēpus pret mani un manējiem visiem par postu!»
Teica tā dieve un, glauzdamās mīļi, ar baltajām rokām
Apkampa viņu, kas kavējās brīdi, bet tūdaļ pēc mirkļa
Parastā liesma tam iedegās sirdī, un zināmais karstums
390 Iespiedās smadzenēs dziļi un traucās caur gurdajiem kauliem.
Dažreiz tā arī caur mākoņu kaudzēm, kad iegrandas pērkons,
Izšaujas zibeņu svītras un mirgojot laužas caur tumsu.
Zinot skaistuma varu, par viltu šo triumfē sieva;
Viņai tā saka nu tēvs, jau padevies mūžīgai mīlai:
395 «Kāpēc tik tālu tu iemeslus meklē? Kam zudusi, dieve,

203
 Ticība tava pret mani? Ja līdzīgi rūpētos agrāk,
Iespēja būtu jau toreiz ar ieročiem apgādāt teikrus.
Neliedza taču ne varenais tēvs, ne liktenis bargais
Pastāvēt Trojai, un desmit vēl gadus tad dzīvotu Priams.
400 Arī vēl tagad, ja vēlies tu karot un tādas tev domas,
Apsolīt varu tev visu, ko varēšu radīt ar mākslu,
Visu, ko veidos mums dzelzs, ko veidos mums sudrabzelts
kausēts,
Uguņu liesma un ētera vēsma. Beidz lūgšanas savas!
Šaubas met projām par spēku, kas tevī!» Tad, beidzis šos vārdus,
405 Vēlamos skāvienos metās tai pretī; tad iegrima tūdaļ
Vulkāns tīkamā miegā, kad piekļāvās sievai pie krūtīm.
Bet, kad jau spirdzīgā nakts tam aizdzina miegu no acīm,
Pārskrienot pusceļam pāri, kad sieva, kam liktenis lēmis
Maizi ar vērkuli pelnīt vai sīkākiem Minervas darbiem,
4>o Celdamās agri, pūš pavardā dzirkstis, kas snaudušas pelnos,
Darbu garinot naktī, un verdzenes, liesmojot skaliem.
Stumda jau agri pie vilnas, lai šķīsti var laulātam draugam
Uzturēt laulības gultu un maziņos audzināt krietni,
Tieši tā tobrīd, ne kūtrāk, pats varenais ugunsdievs Vulkāns
•*15 Ceļas no guļvietas mīkstās un steidzas uz kalvi pie darba.
Tuvu pie sikanu krastiem un Aiola Liparei sānis
Paceļas sala jo stāva, no kuras plūst mutuļiem dūmi.
Atrodas ala zem tās, un dzi|umā kiklopu mītnes,
Pilnas ar trokšņainām kalvēm; tur dobji uz smagajām laktām
420 Spēcīgi sitieni dun un kaitētais halibu metāls
Dziļajos dobumos švirkst, kad ugunis smagi elš krāsnīs.
Vulkāna miteklis šeit, par Vulkāna salu to dēvē.
Ugunsdievs tobrīd no debesīm augstām uz šejieni laidās;
Plašajā alā jau kiklopu rokas tur locīja dzelzi.
425 Bija šeit Sterops un Bronts, un Pirakmons locekļiem kailiem,
Iesākts ar kiklopu rokām un gludināts arī pa da{ai
Bija tur zibens; pats radītājs bieži no debesu juma
Met tos uz zemi, bet daļa no tiem vēl nebija veikta.
Pielika viņi trīs starus no krusas, trīs straujākā lietus,
430 Arī trīs starus no sarkanās liesmas un spārnotās vētras.
Baismīgos zibeņu starus, vēl pērkona grāvienus, bailes

204
 Piejauca viņi pie darba un dusmas pie klausīgām liesmām.
Cītīgi citi šeit divričus spožus un spārnotos ratus
Māvortam kala, no kuriem viņš vīrus un pilsētas kūda.
435 Citi vēl aigīdu drausmo, ko satrauktā Pallāda krata,
Rūpīgi gludināt centās no zelta un drakona zvīņām,
Līkumos vijušās čūskas un arī uz dievietes krūtīm
Gorgonu pašu, kas bola vēl acis, kaut atšķelta galva.
«Aizvāciet visu,» viņš teica, «un atstājiet iesāktos darbus,
440 Etnas kiklopu saime, un virziet uz šejieni domāsi
Drosmīgam vīram mums ieroči jākaļ! Nu vajaga spēka,
Steidzīgu roku, nu palīgā jāsauc mums radošā mākslai
Ilgāk vairs kavēties nedrīkst!» Ne vārda viņš nebilda vairāk.
Visi nu strādāja ātrāk un līdzīgi dalīja darbu.
445 Straumēm plūst kausētais varš un zelta metāls tam līdzās,
Dzēlīgo tēraudu kausē šeit plašajās krāsnīs it visur.
Milzīgu vairogu viņi šeit veido — būs viens tas pret visiem
Latīņu metamiem šķēpiem. Tie sasaista septiņas ripas
Citu uz citas; dažs gaisu pa tam ar piepūstām plēšām
450 Ievelk un izpūš pēc mirkļa, dažs savukārt šņācošo varu
ūdenī gremdē; dārd ala visapkārt, kad laktas sāk klaudzēt.
Visi pēc kārtas ar varenu spēku ceļ rokas uz augšu,
Ieturot takti, un apgroza blāķi ar ķērīgām knaiblēm.
Kamēr to Lēmnsalas tēvs vēl gatavo Aiola zemē,
455 Modina vēlīgā gaisma jau Eiandru zemajā mītnē,
Arī uz jumtgales putni, jau agri tur skandinot dziesmas.
Pieceļas sirmgalvis lēnām, ar tuniku locekļus apsedz,
Apsien sev pēdas pēc tam ar tirrēnu sandaļu siksnām,
Tegejas zobenu spožo tad piejož pie pleciem un sāniem,
46o Atmezdams kreisajā plecā vēl locītu panteras ādu.
Arī no augstā sliekšņa tam aizsteidzas līksmi pa priekšu
Divi suņi, kas raduši apsargāt saimnieka mantu.
Dodas pie Eneja viņš, pie viesa, uz iekšējo telpu,
Atminot visu, kas runāts, ko varonis solījis viņam.
465 Arī it agri no rīta jau piecēlās diženais Enejs,
Blakus šim sekoja Pallants, to vadīja savukārt Ahāts.
Sastopas viņi, sniedz draudzīgi rokas un nosēstas abi
Mitekļa vidū. īsts sarunu brīdis nu beidzot tiem rodas.

205
 Saka tā Eiandrs:
<7t) «Kamēr tu esi vēl dzīvs, ai, vareno teikriešu valdniek,«
Nezudīs, atklāti sakot, ne Troja, ne trojiešu varai
Mazi pārlieku mums spēki, lai varētu palīdzēt karā
Tādam tik slavenam vārdam. Šeit robežā tuskiešu straume,
Rutull mācas tur virsū: to ieroči šķind ap šiem mūriem.
475 Tomēr jo varenas tautas un bagātas valstības spēkus
Gribu es saistīt ar tevi; it pēkšņi mums gadījums nejaušs
Norāda glābiņa ceļu. Šurp likteņa sūtīts tu esil
Samērā tuvu pie mums, uz klintaines senas un augstas,
Agillas pilsēta stāv; jau senatnē līdiešu tauta,
480 Slavena karā ar drosmi, tur apmetās etrusku klintīs.
Vairākus gadus tā plauka, līdz varmāka Mezentijs beidzot
Devās ar karu pret to un pilsētu ieročiem guva.
Ko lai par neģēli saku, par neģēļa asiņu darbiem?
Dievi lai sakrāj tās viņam un visai tā dzimtai uz galvas l
485 Mirušo ķermeņus viņš ar dzīvajiem sasēja kopā,
Salikdams kopā tiem roku ar roku un seju ar seju.
Mocītājs niknaisl Tie, plūzdami strutās un smirdīgos pūžņos,
Saistīti riebīgās važās, tā pamazām aizgāja bojā.
Apriebās pilsoņiem beidzot šā varmākas rīcība ļaunā —
490 Ieročiem rokā tie ielenc nu viņu un arī tā namu,
Notriec tā draugus gar zemi un apmētā jumtu ar lāpām.
Glābies no nekrietnās nāves, viņš izbailēs paslēpās droši
Rutulu zemē. Tums sargā tur viņu ar ieročiem rokā.
Tāpēc Etrūrija visa drīz sacēlās patiesās dusmās.
495 Pilsoņi tūdaļ to pieprasa sodīt ar ieroču varu.
Visiem šiem tūkstošiem tevi es, Enej, par vadoni likšu.
Pulcējas kuģi pie krasta, un īgnumā ļaudis sāk draudēt,
Pieprasot zīmi dot cīņai, bet attur kāds cienījams zīlnieks,
Sludinot likteņa gribu: «Ai, Līdljas jaunekļi brašie,
500 Senlaiku varoņu zieds, jūs virza pret naidnieku nikno
Pamatots īgnums, un pelnītas dusmas dedz Mezentijs jūsos!
Itālim pakļaut tik varenu tautu nav liktenis lēmis!
Meklējiet vadoņus svešus!» Tad apmetās etrusku pulki
Tur, lūk, šai laukā, jo satrauca viņus šie dievību baidi.
505 Sūtīja sūtņus pats Tarhons pie manis un ķēniņa kroni

206
 Kopā ar ķēniņa zizli, pat valdnieka pazīmes arī,
Lai uz šo nometni eju un valdu pār tirrēnu valsti.
Vecuma sagrauztais mūžs un stingušās asinis dzīslās
Varu šo liedz, jo varoņu darbiem jau vāji man spēki.
510 Dēlu es iedrošinātu, bet sabella viņam ir māte;
Tāpēc pa da]ai viņš šejienes cilvēks. Bet liktenis taču
Labvēlīgs gadiem un dzimumam tavam, to dievības prasal
Tāpēc ej droši, ai, teikru un itāļu vadoni krietnol
Pallants bez tam, mans vienīgais prieks un cerība mana,
515 Ies tev par palīgu līdz. Lai vingrinās vadībā tavā
Kareivju mākslā un Māvorta darbos, lai jaunības gados,
Vērodams tavējās gaitas, jau pierastu apbrīnot tevi.
Divsimti jātnieku brašu, vislabāko arkādu vīru,
Dāvāšu viņam, un arī tikpat tev dāvinās Pallants.»
520 Tikko viņš beidza šos vārdus, jau nolieca galvu pret zemi
Enejs, Anhīsa dēls, un Ahāts, tam uzticams mūžam.
Pārdomas smagas vēl mocītu ilgi to skumušās sirdis,
Nebūtu devusi dieve no atvērtām debesīm zīmi.
Pēkšņi no debesīm raidītais zibens ar milzīgu troksni
535 Šāvās uz leju, un likās, ka viss jau gāzīsies tūdaļ:
Gluži tā tirrēnu taure pa ēteru skāņi mēdz dārdēt.
Skatās tie augšup, un atkal un atkal dārd grāvieni skaļi.
Skaidrajā debesu zilgmē zem mākoņa kāda tie vēro
Pamirdzam ieročus sārtus un gāžamies lejup ar troksni.
530 Satrūkās sirdis nu dažiem, bet trojietis, varonis dižais,
Pazina tūdaļ šo skaņu un dievišķās māmuļas balvu.
Tūdaļ viņš saka: «Jel necenties vaicāt, ai, viesi, ko vēstī
Brīnuma zīmes šīs svētās: nu Olimps jau aicina manil
Dievišķā māte man solīja kādreiz šo brīnuma zīmi
535 Rādīt, ja draudēšot karš, un Vulkāna bruņas pa gaisu
Palīgā atsūtīt man.
Ai, kā nu asiņu straumes šeit nabaga laurentiem plūdīs!
Sodu jo bargu, ai, Turn, tev samaksāt likšu! Drīz viļņos
Kritušo vairogus daudzus un ķiveres, varoņu līķus,
540 Tibrīd, tu velsi! Lai karu tie prasa, lai līgumus netur!»
Teicis šos vārdus, viņš pieceļas pēkšņi no sēdekļa augstā,
Herkula ziedokļos tūdaļ jau modina gailošās liesmas,

207
 Dodas pie vakar vēl pielūgtā lara un penātiem maziem
Priecīgu prātu. Tad izlases aitas, kā paraža prasa,
545 Ziedo gan sirmgalvis Eiandrs, gan trojiešu jaunekļi arī.
Drīz vien pēc tam viņš dodas pie kuģiem un apmeklē biedrus;
Drošākos vīrus no visiem viņš paņem sev līdzi, lai kopā
Dotos ar viņiem uz cīņu, bet pārējā daļa ar steigu
Aizpeld uz leju pa viļņiem un aizslīd pa straumi bez pūlēm,
550 Nesot tev, Askanlj, vēsti par tēvu un paveikto darbu.
Teikriem vēl dāvina zirgus, ko doties pret tirrēnu zemi;
Enejam labāko pieved; tam lauvāda losa visapkārt
Muguru silda, un atmirgo spoži tās zeltītie nagi.
Piepeši izplatās baumas pa Elandra pilsētu mazo:
555 Jātnieki traucoties steigā pret tirrēnu valdnieka krastiem.
Mātes aiz bailēm nu divkāršo veltes, jo tuvējām briesmām
Sekot mēdz bailes, un parāda Marss jau baigāku seju.
Sirmgalvis Eiandrs aiz rokas tver dēlu, kas šķiras no viņa,
Raudādams skaļi, to nelaiž vairs vaļā un saka šos vārdus:
560 «Ai, kaut man Jupiters būtu vēl atgriezis agrākos gadus!
Kaut tāds es būtu kā toreiz, kad Prenestē naidnieku gāzu
Pirmoreiz, vairogu kaudzes pēc uzvaras sadedzināju!
Vadoni Erulu arī šī roka uz Tartaru trieca,
Māte Fērčnija viņam, kad piedzima, — šausmas to stāstīt! —
565 Deva trīs dzīvības līdz un spēju celt ieročus trīsreiz;
Trīsreiz to triecu gar zemi; tad visas trīs dzīvības arī
Erulam ņēma šī roka un trīsreiz vēl novilka bruņas.
Tagad ne mirkli es nebūtu atrauts no tavām jo maigām
Rokām, mans dēls, un Mezentijs tagad par kaimiņu savu
570 Nebūtu smējies un pilsoņus savus ar drausmīgo dzelzi
Nebūtu noslepkavojis, un pilsētu atstājis tukšu.
Taču, jūs, debesu dievi, tu, Jupiter, Olimpa valdniek,
Žēlīgi esiet, es lūdzos, pret arkādu valdnieku sirmo!
Uzklausalt to, ko lūdzas šeit tēvs! Ja dievišķā vara
575 Atdos man Pallantu sveiku un liktenis atgriezīs viņu,
Ja man vēl cerība būtu to redzēt un tikties ar viņu,
Dzīvību lūdzu un padodos tālāk visvisādām likstām.
Bet, ja tu, likteni, draudi ar neizsakāmām bēdām,
Lai tad jau tūdaļ, jā, tūdaļ, man pārtrūktu dzīvība sūrā,

208
580 Kamēr vēl šaubas lr manī un nedroši nākotnē skatos,
Kamēr, mans mīļais, vēl tevi, ai, vienīgā vēlīnā tīksme,
Rokās šais apkampis turu, lai drausmīgas vēstis par tevi
Neskan man ausīs!» Ar skumušu sirdi tā šķiršanās brīdī
Sacīja tēvs, un, ļimušu zemē, to aiznesa kalpi.
585 Jātnieku pulki pa tam jau devās pa vaļējiem vārtiem,
Enejs tiem jāja pa priekšu un Ahāts, tam uzticams mūžam,
Trojiešu dižie aiz viņiem, bet gājiena vidū pats Pallants,
Greznajā hlamīdā sedzies un bruņojies Ieročiem spožiem,
Itin kā Lucifers rītā, Okēāna ūdeņos mazgāts,
590 Venērai tīkams visvairāk par pārējām debesu liesmām,
Dievišķo galvu uz debesīm ceļ un izkliedē tumsu.
Māmuļas izbailēs stāv uz mūriem un pavada acīm
Putekļu mākoni biezu un pūli, kas spoži mirdz varā.
Kareivji pāri pār krūmiem, kur taisnākie ceļi līdz mērķim,
595 Dodas ar Ieročiem rokā. Skan sauciens, un slēgtajās rindās
Četrkāju nagi ar troksni nu drebina irdeno lauku.
Milzīga aizstiepās birzs gar ledaino Cēritas upi,
Sentēvi tālu to turēja svētu; it šķautnainl kalni
Ieslēdz to cieši visapkārt un apjož ar tumšzaļām eglēm.
600 Veltīja pelasgl senie, ja teiksmai mēs gribētu ticēt,
Silvānam, lopu un ganību dievam, šo birzi un dienu;
Senajos laikos kādreiz tie sagrāba latīņu laukus.
Tarhons šeit tuvumā mita un tirrēnu vīri ar viņu
Nometnē drošā; no pakalna augsta jau saskatāms bija
605 Leģions viss, un nometne stiepās jo tālu pa lauku.
Varonis Enejs uz šejieni dodas un jaunatne brašā.
Sajūtot gurdumu kaulos, šeit atpūšas paši un zirgi.
Spožbaltā Venēra tūdaļ no ētera mākoņiem nāca,
Dāvanas nesdama dēlam; kad viņa to ierauga vienu
610 Attālā lejā pie avota vēsa un šķirtu no citiem,
Parādās pati priekš acīm un saka tā viņam šos vārdus:
«Lūk, šeit ir solītā balva, ko vīrs mans ar prasmi ir veicis,
Lai no šā brīža tev nebūtu šaubu, dēls, stāties uz cīņu
Lepnajiem laurentiem pretī vai aicināt dedzīgo Turnu!»
615 Teicot šos vārdus, tā metās pie dēla un apkampa viņu,
Noliekot ieročus spožos zem pretējā ozola zariem.

209
Enejs jo priecīgs par dievietes balvām un godu tik lielu
Skatu vairs nevērš no tām un vērīgi aplūko katru,
Izbrīnā satver tās rokā un aptausta, grozīdams apkārt,
Ķiveri baigo ar seksti, kas izstaro gailošu liesmu,
Zobenu, nāvnesi drošo, un krūšbruņas stingušā varā,
Asiņu sārtās, jo dižās, kā kādreiz, kad mākoņi tumši
Iedegas Hēlija staros un izplata mirdzumu tālu;
Kājbruņas spožās pēc tam, ko veidojis sudrabzelts kausēts,
Šķēpu un vairogu spožo ar brīnišķi veidotiem tēliem.
Itāļu likteni šeit un romiešu triumfus dižos
Veidoja ugunsdievs Vulkāns, Jo zināja nākotnes gaitas,
Pareģu paudumus arī; šeit nākamā paaudze bija,
Kas no Askānija celsies, un turpmākie kari pēc kārtas.
Zaļajā Māvorta alā tur vilkmāte tēlota bija,
Garšļauku gūlusies zemē; tai puisēni divi pie krūtīm
Rotājās, kļaudamies cieši, un abi tie audžmāti zīda,
Nejūtot baiļu; bet viņa, sev atpakaļ liekusi kaklu,
Aplaiza pārmaiņus abus un ķermeņus pietur ar mēli.
Blakus viņš tēloja Romu un sabīņu meitas, ar varu
Izrautas ārā no cirka, kad risa tur svinīgās spēles,
Karu vēl jaunu šeit pielikdams klāt, kas Izcēlās pēkšņi
Romula ļaudīm ar Tatiju sirmo un kuriešiem bargiem.
Vadoņi abi pēc izbeigtas ķildas ar upura trauku
Stāvēja ieročiem rokā! Jupitera ziedokļa priekšā;
Ziedojot sivēnu dievam, tie draudzības līgumu līga.
Metiju četrjūga zirgi tur arī netālu aiz viņiem
Gabalos rāva — kaut, albieti, būtu tu uzticams bijis!
Zvērestu lauzušam vīram Tulls vazāja izgāztās iekšas
Apkārt pa mežu, un pilēja asins no asajiem ērkšķiem.
Porsenna lika Tarkviniju Lepno, kad bija tas padzīts,
Atpakaļ ņemt un aplenca Romu, to spaidīdams bargi.
Eneja cilts par brīvību savu pie ieročiem ķērās.
Īgnumu dvesa tā skats, tu varētu novērot arī
Draudus tā sejā, kad nebijās Koklits gāzt tiltu no balstiem.
Klēlija, saraujot važas, tur peldēja pāri pār upi.
Augšā uz Tarpējas klints bij Manlijs, tās aizstāvis modrais;
Stāvēdams svētnīcas priekšā, viņš sargāja Kapitoliju;
 Redzama tālāk tur Romula pils ar salmjumtu svaigu.
655 Pacēlās sudraba zoss no zeltīta portika spārnos,
Vēstīja viņa, ka gaili jau klāt pie svētnīcas durvīm.
Devās gaili pa krūmiem uz augšu un ieņēma klintis,
Tāpēc ka tumsa un miglaina nakts tos sargāja droši;
Zeltaini mati ir viņiem, un zeltainās drēbēs tie tērpti,
660 Kakli tiem balti kā piens un apvīti apkārt ar zeltu,
Svītraini mēteli mirgo, un alpiešu šķēpi ikkatram
Divi dreb rokā, bet ķermeni sargā ar vairogiem gariem.
Lecošus saliešus šeit un luperkus ķermeņiem kailiem,
Smailās, vilnainās mitras un vairogus, mestus no gaisa,
665 Izkala viņš, un matronas tiklās caur pilsētas ielām
Svētumus veda ar lēnajiem ratiem. Seit pieliek viņš blakus
Tartara mitekļus tumšos un Plūtona vārtus zem zemes,
Nekrietno ļaundaru sodus un vēl, Katilīna, pat tevi,
Kaltu pie draudīgās klints un drebam priekš fūriju sejām,
670 Taisnīgos, šķirtus no citiem, un Katonu tiesājam viņus.
Zeltaini spoža starp šiem bij tēlota bangainā jūra
Tālu visapkārt, bet pelēkie viļņi tur putoja zilgmē.
Delfīni, līkumus metot un mirgojot sudrabā spožā,
Kulstīja jūru ar asti un vagoja viļņotās dzīles.
675 Varēja redzēt starp bangām tā vidū daudz dažādu kuģu,
Klātu ar varu, un Akti ja kauju; tur Leikāte visa
Mudžēja Māvorta rindās, un mirgoja zeltaini viļņi.
Cēzars Augusts uz cīņu šeit itāļus vada — ar viņu
Kopā ir tēvi un, tauta, vēl penāti, varenie dievi —,
680 Stāvēdams augstu uz klāja; no deniņiem atstaro viņam
Priecīga liesma, un ģimenes zvaigzne virs pakauša mirgo.
Agripa cltuviet, vēlīgu vēju un dievību balstīts,
Pacēlis galvu, ved rindas; tam izcila godzīme karā,
Deniņos laistās tam vainags, ar kuģu priekšgaliem greznots.
685 Pretī ar barbaru pulkiem, daudz dažādu ieroču balstīts,
Uzvaru guvis pār Auroras tautām un Sarkano krastu,
Antonijs Ēģipti ved un Austrumu spēkus, un tālās
Baktras sev līdz; tam seko, ai, šausmas, lūk, Ēģiptes sieva!
Reizē nu saskrēja visi, visapkārt tur putoja jūra,
690 Spēcīgi kulta ar irkļiem un šķelta ar trijzaru knābjiem.

211
 Traucas tie jūrā; tu teiktu, pa jūru peld Kiklādu salas,
Rautas no pamatiem dzīlē, vai sasitas kalni ar kalniem :.
Vīri tik milzīgiem spēkiem šeit gāžas pret torņainiem kuģiem.
Pakulu lāpas ar roku, ar metamām ierīcēm raida
695 Spārnoto dzelzi, un jūra kļūst sārta šai drausmīgā cīņā.
Valdniece aicina pulkus starp kuģiem ar dzimtenes sistru,
Tomēr vēl nemana viņa aiz muguras čūskpāri draudam.
Dažādi Ēģiptes dievi un Anūbiss, riebīgais rējējs,
Virza pret Neptūnu dižo, pret Venēru, Minervu arī
7ūo Metamos šķēpus, un cīniņa vidū redz trakojam Marsu,
Prasmīgi kaltu no dzelzs, un gaisā fūrijas baismās.
Blakus tam skrandainā tērpā ar priecīgu seju iet Ķilda;
Tūdaļ tai Bellona seko ar pātagu, asinīs mērktu,
Apollons, Akti ja valdnieks, to redzot, velk stopu no augšas;
705 Šausmās dreb Ēģipte visa, un baiļojas Indijas zeme.
Bēg arī arābi visi un sabieši, muguru griežot.
Varēja vērot, ka valdniece pati, kad piesaukti vēji,
Izpleta buras un palaida brīvāk jau vaļīgās virves;
Bālu un vidū starp kritušiem līķiem, jau nojaušot nāvi,
7io Viļņu un Jāplga nestu, to tēloja ugunsdievs Vulkāns;
Iepretī upesdievs Nīls, ar spēcīgu ķermeni, skumīgs,
Izplezdams vaļīgi krokas un saukdams ar apģērbu visu
Satriektos zilajā klēpī un slēptuvēm bagātā straumē.
Cēzars, kad romiešu mūros ar triumfu iebrauca trīsreiz,
715 Veltīja itāļu dieviem par mūžīgu atziņas balvu
Trīssimt ziedokļu dižu un tempļu pa pilsētu visu.
Līksmība, sacīkšu troksnis un aplausi skanēja ielās;
Svētnīcās visās bij matronu kori un ziedokļi visās,
Ziedokļu priekšā ar nokautiem vēršiem bij noklāta zeme.
720 Sēdies uz spožbaltā sliekšņa pie mirdzošā Foiba, pats
Augusts,
Vērodams balvas, ko devušas tautas, pie pīlāriem lepniem
Stiprina tās, un pakļautās tautas iet garajās rindās;
Dažādas valodas, tērpi un dažādi ieroči viņām.
Ugunsdievs Vulkāns gan nomādu tautas, gan bezj ostas afrus,
725 Lelegus, kāriešu ciltis un gelonus, bruņotus šautrām,
Tēloja šeit; jau Eifrāta gāja daudz lēnākos viļņos,

212
 Reina ar ietekām divām, tur morlni pasaules malā,
Dahi šeit nesavaldāmie un Araksa, tiltlauze straujā.
Vairoga tēlus šai Vulkāna darbā, ko dāvāja māte,
730 Apbrīno viņš un, nezinot jēgu, jūt prieku par gleznu,
Paceldams plecā nu pēcteču slavu un likteni lemto.
 KAMĒR tas risinās viss no Eneja nometnes tālu,
Jūnona, Saturna meita, no debesīm Irldu sūta
Palīgā drošajam Turnam. Tad nejauši ielejā svētā,
Sentēva Pilumna birzī, šī dieve to atrada sēdām,
s Taumanta meita no rožainām lūpām tā bilda šos vārdus:
«Turn, ko dievi, tev lūdzot, tev nesolītu nemūžam,
Tagad pats ritošais laiks no sevis to piedāvā labprātl
Atšķirts patlaban no nometnes savas, no flotes un biedriem,
Ieradies Enejs Palātlja valstī pie Eiandra troņa.
10 Tas vēl nav viss: viņš iespiedies dziļi jau Koritas zemē,
Apbruņo līdiešu pulkus un pulcina laukļaudis kopā.
Ko vēl tu šaubies? Laiks tagad ir zirgus un divričus prasīti
Kavēties nenākas vairs! Steidz satraukto nometni sagrābt!»
Teica tā viņa un pacēlās gaisā ar līdzeniem spārniem,
is Laizdamās strauji pa vareno loku zem mākoņu kaudzēm.
Jauneklis, pazina viņu un, pacēlis piepeši abas
Plaukstas pret zvaigznēm, tā sacīja dievei, kas laidās jau projām:
«Irida, debesu greznums, kas tevi ar mākoņiem tumšiem
Sūtījis lejup pie manis? Kam kļuvusi pēkšņi tik skaidra
20 Tagad šī diena? Lūk, debesis redzu jau veramies vaļā,
Zvaigznes klīst debesu jumā! Es sekoju mājieniem taviem,
Lai kas pie ieročiem sauc!» Tā teicis šos vārdus, viņš metās
Steigā pie viļņiem un iesmēla valgmi no virpuļa virsmas,
Pielūdza dievus un pildīja gaisu ar solītām veltēm.
25 Kareivju pulki it visur jau gāja pa atklātiem laukiem,

215
 Lepni ar zirgiem un lepni ar zelta cauraustām drēbēm.
Priekšējās rindas ved Mesāps uz cīņu, bet pēdējās valda ,
Tirrīdi, jaunekli braši. Turns, vadīdams vidējo daļu,
Virzās ar ieročiem rokā un veselu galvu ir augstāks.
30 Saplūstot septiņām mierīgām upēm, tā dzelmainā Ganga
Lēnītēm aizvada viļņus, un Nīla, ar auglīgo valgmi
Padzirdot slāpstošās druvas, no laukiem tek atpakaļ gultnē.
Ierauga tālumā teikri, ka putek)u mākoņi melni
Mutuļiem pace}as pēkšņi un tumši k]ūst lauki visapkārt.
35 Piepeši iesaucas Kaīks no cietokšņa priekšējā vaļņa:
«Kas tā par masu, ai, biedri, kas veļas kā baismīga migla?
Sniedziet jo ātrāk man šķēpus un metamos rīkus! Uz mūriem!
Lūk, lūk, jau ienaidnieks tuvu!» Ar spēcīgiem saucieniem teikri
Dodas caur vārtiem uz nometnes pusi un stājas uz sienām.
40 Drosmīgais karotājs Enejs tā aiziedams mācīja viņus:
Ja šeit, tam neesot klāt, kāds pārsteigums gadītos nejaušs.
Nedrīkstot viņi ne ierindā stāties, ne paļauties laukam,
Vienīgi nometni sargāt un aizstāvēt sienas ar valni.
Tāpēc, kaut īgnums un kauns tos aicina cīniņā doties,
45 Paklausa viņi, kā vadonis licis, un aizsprosto vārtus;
Dobajos torņos ar ieročiem rokā tie naidnieku gaida.
Steigdamies priekšā, Turns gājienam lēnām drīz aizlaižas garām.
Divdesmit izlases vīru tam aizsteidzas līdzi, un pēkšņi
Ir jau pie nometnes klāt; viņš trāķiešu zirgā sēž dārkā,
so Ķivere spoža ar purpura seksti tam aizēno pieri.
«Kurš no jums, jaunekļi, pirmais ar mani pret naidnieku dosies?
Redziet, tā iesākas cīņa!» To teicis, viņš atvēza šķēpu,
Izmeta gaisā un devās ar lepnumu sirdī pa lauku.
Biedri tam atbild ar gavilēm līksmām un saucieniem skaļiem
55 Seko aiz viņa; tie brīnās par teikriešu sirdīm tik gļēvām,
Tāpēc ka neiet uz laukuma klaja un vadoņi paši
Nestājas pretī, bet nometnē slēpjas. Turns satraukts it visur
Joņo ar zirgu ap sienām un slepenas pieejas meklē.
Itin kā vilks, kas piezogas klusām pie aitu kūts pilnās,
eo Aploka tuvumā dreb, kad lietus un vēji to moka
Vēlajā pēcpusnakts stundā un, juzdamies droši pie mātēm,
Jēri sāk blēt; viņš, ļaunuma pilnais un asiņu kārais,

216
 Niknumā traucas pret tiem, kas šķirti, jo sen jau māc viņu
Drausmīga rijības kāre un rīkle bez asinīm izkalst:
65 Tieši tā rutulam arī, kad vēro viņš nometnes vaļņus,
Uzliesmo dusmas un iedegas īgnums tā cietajos kaulos.
Domas tam prātā, kā piek)ūt šai vietai, ar līdzekļiem kādiem
Padzīt no nometnes teikrus un dabūt tos līdzenā laukā.
Pēkšņi viņš metas pret floti, kas atradās nometnei blakus,
70 Apjoztai apkārt ar uzmesto valni un plūstošiem viļņiem.
Atskanot gavilēm pūlī, viņš aicina dedzināt kuģus,
Iekaistot dusmās, jau degošu lāpu tver spēcīgā roka.
Visi šeit stājas pie darba — spiež vadoņa klātiene viņus.
Tūda) jaunieši visi sev apgādā pagales melnas,
75 Rautas no sakurta sārta, bet kūpošas lāpas visapkārt
Izplata darvainu gaismu, un Vulkāns cel pelnus līdz zvaigznēm.
Kurš tas no dieviem, ai, mūzas, kas novērsa tobrīd no teikriem
Draudīgo postu? Kas paglāba kuģus no postīgās liesmas?
Sakaiti Var senatnei ticēt, bet slava ir mūžīga mūžam.
«o Tieši tai laikā, kad pirmoreiz kuģus pie Frīģijas īdas
Cēla sev Enejs un gribēja doties pa atklāto jūru,
Ķibele Berekintiete, jo varenā dievību māte,
Teikusi, stāsta, tā lielajam Zevam: «Dod, dēls mans, ko tagad
Izlūdzas māmu|a mīļā no tevis, ai, Olimpa valdnieki
65 Kādreiz man priežu mežs bija, no senseniem laikiem jau tīkams,
Birzs tur uz kalngala augsta, kur frīģieši upurus nesa,
Klāta ar tumšzaļām priedēm un slaidajiem kļavkoku baļķiem.
Dardana jauneklim tos es devu ar prieku, kad toreiz
Kuģus sev cēla; bet rūpes patlaban sāk nomocīt mani.
90 Izkliedē bailes un liec, lai, vērojot lūgšanas manas,
Bangainos viļņos un viesu)u vētrās tie neietu bojāl
Lai tiem par labu nāk tas, ka dzimtene tiem ir šais kalnos!»
Pretī tai iebilda dēls, kas pasaules zvaigznājus vada:
«Vai tu jau gribi, māt, likteni grozīt? Ko tagad tiem prasi?
95 Vai tad ir tiesības kuģiem, ko veikušas mirstīgās rokas,
Mūžīgiem kļūt? Vai Enejs lai drošībā paļaujas briesmām,
Neziņas pilnām? Un kuram no dieviem ir dota šī vara?
Bet, kad tie, pārciešot likstas, reiz nokļūs pie mērķa vai nonāks
Ausonu ostās un, saudzēti vētrās un bangainā jūrā,

217
īoo Atvedīs Eneju dižo uz auglīgām Iaurentu druvām,
Atņemšu nīcīgo dabu un likšu par varenās jūras
Dievībām būt, lai kļūst tie kā Doto, Galāteja košā,
Nēreja meitas, kas, putojot dzīlei, šķel bangas ar krūti.»
Teica un apstiprināja to, piesaucot stigiskās upes,
105 Draudīgi verdošo darvu ar drūmajiem atvaru krastiem,
Māja un Olimpu visu ar mājienu satricināja.
Atnāca beidzot jau solītā diena, un parkas drīz arī
Atveda noteiktos laikus, kad Turna bardzība Māti
M udīja atvairīt lāpas no svētajiem priežkoka kuģiem.
• Piepeši savāda gaisma tad spīdēja acīs, un visi
Redzēja mākoni lielu no austrumiem nākam pa gaisu
Kopā ar Idkalna koriem. Balss šausmīga skanēja gaisā,
Pildot ar troksni kā trojiešu pulkus, tā rutulu rindas:
«Teikri, jums nevajag izbīlī sargāt šos kuģus un rokās
līs Ieročus tverti Ir iespējams drīzāk, ka izdosies Turnam
Uzliesmot viļņus kā priedes šīs svētāsl Nu ejiet jūs brīvas,
Dievietes, ejiet uz jūrul Tā pavēl patlaban jums Māte.»
Piepeši atraisās kuģis pēc kuģa no krastmalas saitēm,
Nirdami jūrā ar knābjiem, un, līdzīgi delfīniem, virzās
■20 Dzl)ajā dzīlē. No turienes tūdaļ, lūk, neticams brīnums —
Cik daudz pie krastiem bij stājušos kuģu ar varkaltiem knābjiem,
Tik daudz tur jaunavu ceļas un traucas ar steigu pa jūru.
Apmulsa pēkšņi nu rutullem prāti, un satrūkās zirgi;
Uztraucās arī pats Mesāps; plūst upe pat lēnākā gaitā,
125 Šņākdama dobji, un Tiberīns metas no jūras pret straumi.
Taču gan drošajam Turnam vēl nezuda cerība sirdī;
Pārējos visus viņš iejūsmot cenšas un sparīgi rājas:
«Trojiešus apdraud šīs brīnuma zīmes! Pats Jupiters arī
Iespēju glābties ir atrāvis viņiem. Vairs neuzbruks kuģiem
130 Rutulu šķēpi un lāpas. Pa jūru nav ceļa vairs teikriem,
Nav tiem pat cerības bēgt, jo puse no pasaules liegta,
Zeme ir mūsējo rokās; daudz tūkstošiem itāļu cilšu
Steidzas ar ieročiem šurp, un dievību atbildes baigās
Nevarēs iebaidīt mani, kaut frīģiešos lepnumu rada.
135 Piepildīts tas, ko liktenis lēmis, — nu Venērai pietiek:
Auglīgos ausonu laukus jau skāruši troji. Turpretī

218
 Liktenis pavēl man deldēt ar šķēpu šo nekrietno cilti —
Sievu tā laupīja man! Ne vienus tik A treja dēlus
Satrauc šīs bēdas! Ne Mikēnām vien tik pie ieročiem ķerties!
no Pietiek, ka reizi tie gājuši bojā! Vai nebūtu bijis
Agrāko grēku jau gana, lai sieviešu dzimumu viņi
Ienīstu tagad pavisam? Vēl ticība spītīgiem vaļņiem,
Ticība aizsprostu grāvjiem — pret nāvi tie niecīgi šķēršļi —
Iedvesmo viņus. Jeb neatmin viņi, kā sagruva liesmās
145 Varenie Ilijas mūri, kas uzcelti Neptūna rokām?
Kas nu, ai, draugi, no jums ir gatavi ieročiem rokā
Mesties uz priekšu pret žogu un satraukto nometni sagrābt?
Nevajag man ne Vulkāna šķēpu, ne tūkstošiem kuģu,
Stājoties trojiešiem pretī. Lai etniski kopā ar viņu
150 Seko tam līdzi! Lai nebīstas viņi no tumsas un viltus,
Arī no tā, ka Pallādas tēlu mēs nozagtu viņiem,
Notriecot svētnīcas sargus! Vai slēpties mums vēderā zirgam?
Atklāti, dienā, tas skaidri, mēs grausim to sienas ar liesmu.
Likšu tiem saprast, ka grāju nav šeit, ka nekaro tagad
155 Pelasgu vīri, ko atsita Hektors līdz desmitam gadam.
Taču patlaban, kad labākā daļa no dienas jau garām.
Vakaru pavadiet j autri un, sekmīgi beiguši darbus,
Atgūstiet spēkus sev, vīri, rīt gatavi esiet uz cīņu!»
Tūdaļ pēc tam viņš Mesāpam lika, lai modrīgu sardzi
160 Atved pie trojiešu vārtiem un nometni ielenc ar lāpām.
Četrpadsmit rutulus viņi tur savāc, lai ieročiem rokā
Sargātu sienas, bet seko ikkatram simt jaunekļu līdzi;
Jaunekļiem zeltā mirdz bruņas, virs ķiveres purpura sekstes.
Izklīst tie visi un apmaina sardzes, tad spirdzinās viņi,
165 Gūlušies zālē, ar vīnu, to lejot no varainām krūkām.
Ugunis mirgo visapkārt, un modrīgie sargi šo nakti
Pavada jautri bez miega.
Trojieši vēro to visu no vaļņa un ieročiem rokā
Uzrobjus sargā; ar drebošu sirdi tie aplūko vārtus,
170 Piegādā bultas un šķēpus un atbalsta punktus ar tiltiem
Savieno kopā; jau Mnestejs un Serests sāk centību rādīt:
Varonis Enejs šiem abiem, ja piepeši draudētu briesmas,
Vēlēja pilsētu sargāt un jaunekļus vadīt uz cīņu.

219
 Visi jau stājušies mūros un, līdzīgi grūtības dalot,
175 Postenī stāv un sargā to vietu, kas katram ir likta.
Hirtaklds Nīss, jo manīgais cīņā, šeit sargāja vārtus; *
Eneja kareivjiem līdzi to sūtīja medniece Ida;
Metamo šķēpu un spārnotās bultas viņš raidīja veikli.
Eirials bija tam blakus, par viņu starp Eneja vīriem
īso Nebija košāka cita, kas tērpušies trojiešu bruņās,
Gluži vēl zēns, jo pūkas tik pirmās tam greznoja vaigus.
Mīlēja viņi viens otru, un vienlīdz tie rāvās uz cīņu.
Kopīgi abi tie stāvēja sardzē un sargāja vārtus.
Teica tā Nīss: «Vai dievi šo tieksmi mums likuši sirdīs?
185 Jeb vai mums, Eirial, abiem šī negantā tieksme kļūst dieve?
Sen jau uz cīņu vai citu tam līdzīgu varoņa darbu
Tiecas mans prāts, jo nemiers man sirdī, kad bezdarbā stāvu.
Redzi, kā rutuli snauž, jo droši par uzvaru savu!
Reti tur ugunis mirgo; tie, vīna un gurduma mākti,
190 Visi jau dus. It visur ir klusums. Jel uzklausi tālāk,
Kādas man domas un lēmumi kādi man radušies sirdī.
Pieprasa visi — kā tauta, tā tēvi — šurp Eneju atsaukt,
Nosūtīt vēstnešus tūdaļ pie viņa ar noteiktām ziņām.
J a tev tik apsola dot, ko prasu — man pietiktu tomēr
195 Slavas par darbu —, es ticu un ceru aiz pakalna viņa
Uzmeklēt ceļus, lai rastu Pallāntejas pilsētas mūrus.»
Apmulsa Eirials pēkšņi aiz prieka, jo tieksme uz slavu
Satrauca viņu, un sacīja tūdaļ tā straujajam draugam:
«Vai tad, ai, Nīs, šai slavenā darbā tu neņemsi mani
200 Līdzi par biedru? Kā atlaist man tevi šais briesmās tik vienu?
Mani tā Ofelts, mans tēvs, ar rūdītu kareivja sirdi
Šausmīgās cīņās ar grājiem un Ilijas ciešanu dienās
Paceltu neaudzināja; gļēvs nebiju kopā ar tevi,
Sekodams dižajam Enejam līdzi un pārciezdams briesmas;
205 Arī šeit manī ir gars, kas nicina gaismu; viņš tīko
Lēti par dzīvību pirkt to godu, pēc kāda tu centies.»
Teica, tam atbildot, Nīss: «Par tevi man nebija šaubu.
Nešaubos, nē! Lai Jupiters atgriež ar gavilēm mani
Atkal pie tevis vai cits kāds, kas vēro mūs vēlīgām acīml
210 Bet, ja kāds — zini tu pats, tas iespējams briesmās ik brīdi —,

220
 J a man kāds dievs vai gadījums ļauns ir bojā iet lēmis,
Paliec starp dzīvajiem tu; tev ilgāk tiesība dzīvot.
Lai jel kāds mani, ja izrauj no kaujas vai izpērk par zeltu,
Zemei tad atdod, kā nākas, bet, ja nu to liktenis liegtu,
215 Mirušo upuri nes un vainagiem grezno man kapu.
Nabaga māmuļai tavai būt negribu sirdēstu iegansts,
Tai, kas no daudzajām mātēm, ai, jaunekli, drīkstēja viena
Doties tev līdzi, jo nerūp tai varenā Akesta mūri.»
Eirials atbild: «Tu velti tik iepin šeit ieganstus tukšus.
220 Nevaru grozīt vairs nodomu savu: tas paliek, kāds bijis.
Tūdaļ pie lietas!» Tā teicis, viņš modina citus. Pēc kārtas
Stājas tie vietā un nomaina viņu. Kad postenis atstāts,
Seko viņš Nīsam, un meklē nu abi tie valdnieka dēlu.
Pārējā radība visa virs zemes jau dusēja saldi,
225 Noveļot rūpes no sevis un aizmirstot grūtības darbā.
Vienīgi vadoņi pirmie, vislabākie jaunatnes vidū,
Sasauca padomi kopā, lai apspriestu svarīgas lietas,
Ko šeit tiem sākt, ko sūtīt ar vēsti pie Eneja paša.
Visi ar vairogiem rokā un garajiem metamiem šķēpiem
230 Stāvēja nometnes vidū uz lauka. Tad Eirials pēkšņi
Nāca ar Nīsu un lūdza, lai apspriedē pielaistu viņus.
Svarīga lieta tiem esot, tos uzklausīt nāktos. Tad pirmais
Steidzīgos pieņēma Jūls un Nīsam nu vēlēja runāt.
Teica tā Hirtaka dēls: «Jel uzklausiet mierīgu prātu,
235 Eneja vīri, mūs abus! Par visu, ko vēlamies runāt,
Nespriediet tikai pēc gadiem! Tur, miega un skurbuma mākti,
Rutuli klusē. Mēs atradām vietu, kur izlauzties varam,
Tuvu pie jūras, kur sadalās ceļi aiz nometnes vārtiem;
Reti tur ugunis mirgo, un dūmi jo melni pret zvaigznēm
240 Paceļas augšup. Ja izmantot ļausit šo vēlīgo brīdi
Uzmeklēt Eneju pašu un arī Pallāntejas mūrus,
Drīz vien jūs redzēsit paši, viņš pārnāks ar guvumu lielu,
Sakāvis rutulus cīņā. Ceļš nevils mūs, ejot uz priekšu.
Bieži mēs medībās bijām; ne reizi vien ielejās tumšās
245 Vērojām pilsētas mūrus un centāmies izpētīt upi.»
Alēts, jau pavecāks gados un briedušu prātu, tam teica:
«Tēvzemes dievi, par Troju ik brīdi jums bijušas rūpes,

22!
 Tomēr nav nodomā jums pavisam vēl iznīdēt teikrus,
Ja mums par palīgu sūtāt šo drosmīgo jaunekļu sirdis!»
250 Teicis šos vārdus, viņš apkampa katru un spieda tiem« rokas;
Asaras pēkšņi tam plūda no plakstiem un slacīja vaigus:
«Kādu lai balvu, kas cienīga jūsu, par nopelniem, vīri,
Varētu Izdomāt es? Viskrāšņāko balvu jums, pirmkārt,
Dāvinās dievi un vīrišķais raksturs, bet pārējo tūdaļ
255 Atmaksās bijīgais Enejs un Askanijs, gados vēl jaunais:
Mūžam viņš paturēs prātā šo diženo varoņa darbu.»
«Vienīgais glābiņš man tas, lai atgriežas,» Askanijs sauca,
«Atpakaļ drīzāk mans tēvs! Šeit minu, Nīs, penātus dižos,
Sirmās Vestas templi un arī Asāraka laru:
260 Visu, ai, Nīs, kas nestu man laimi, un cerību savu
Lieku patlaban jums rokās! Jo drīzāk man atdodiet tēvu!
Ļaujiet to redzēt! Ja atgrieztos viņš, prāts kļūtu man priecīgs.
Sudraba kausus tev dāvāšu divus ar izciliem tēliem,
Tos, ko reiz Enejs, mans tēvs, no sagrautās Arisbes guva.
265 Dāvāšu trijkājus divus un divus vēl talantus zelta,
Senīgo maisāmo trauku, ko Sīdonas Dīdona deva.
Ja nu man laimētos gūt pēc uzvaras itāļu zemi,
Iemantot valdnieka zizli un laupīto dalīt — tu zini,
Redzēju Turnu, kā greznojās zirgā un kādas blj bruņas,
270 Mirdzošas zeltā —, šo zirgu, šo vairogu, tumšsārto seksti
Došu virs piešķirtās daļas tev, Nīs, to par atziņas balvu.
Arī bez tam vēl mans tēvs tev divpadsmit labākās sievas
Dāvinās labprāt, tām gūstekņus līdzi ar ieročiem visiem;
Piedevām arī vēl laukus, kas tagad ir Latiņa rokās.
275 Pieņemu tagad, jo esam gandrīz mēs vienādos gados,
Tevi ar sirsnību īstu, ai, jaunekli mīļais, pie sevisl
Likstā ikkatrā es uzskatu tevi par biedru un draugu;
Slavas nekādas bez palīga tava sirds netīkos mūžam;
Pastāvot mieram vai karam, ik padomam tavam un vārdam
280 Ticēšu labprāt.» Tad Eirials tūdaļ, tam atbildot, teica:
«Nevarēs apvainot mani nemūžam, ka necienīgs bijis
Pārdroši darāmos darbos. Lai tikai nu liktenis būtu
Nodomiem vēlīgs, ne pretējs. Bet vairāk par pārējām balvām
Vienu vēl lūdzu no tevis: man māte no Priama nama,

222
285 Veca jau gados; ne Ilijas zeme, ne Akesta mūri
Nespēja aizturēt viņu; tā devās šurp kopā ar mani.
Atstāju viņu bez ardievām šeit, un nenojauš viņa
Tagad varbūt, cik tuvu man briesmas. Šī nakts un šī roka
Liecinieks man: es nespētu panest, ka raudātu māte.
290 Mierini viņu, es lūdzu, un palīdzi atstātai bēdās!
Cerība šāda nu pavadīs mani, tad likstai ikkatrai
Droši es so)ošu pretī.» Ar sagrauztu sirdi šai brīdī
Raudāja Dardanīdl, bet raženais Jūls jau pats pirmais,
Tāpēc ka cieņa pret tēvu nu sirdi tam aizkustināja.
295 TūdaJ viņš sacīja tā:
«Apsolu visu tev to, kas cienīgs šā varoņa darba.
Viņa būs tagad man īstena māte; tai Kreūsas vārda
Vien vairs tik trūkst; tā pelna patiesi vislielāko cieņu,
Tāpēc ka viņai tāds dēls. Lai kādas ar būtu tev sekmes,
300 Ķīlā es lieku šo galvu — tēvs agrāk jau mēdza tā zvērēt:
Tas, ko tev solīju dot, ja laimīgi pasākums veiksies,
Galīgi nolemts ir māmujai tavai un pēctečiem taviem.»
Teicis tā, asaras liedams, viņš noņēma tūdaļ no pleca
Zobenu, zeltītu spoži, ko knosiešu Likāons kādreiz
305 Kalis ar brīnišķu gaumi un ietvēris ziloņa kaulā.
Pinkainu ādu, reiz laupītu lauvam, šeit pasniedza Mnestejs
Nīsam, bet raženais Alēts ar viņu pat ķiverēm mijās.
Ieročiem rokā tie dodas uz priekšu. Tos pavada ceļā
Dardanu vadoņi dižie — kā jauni, tā veci — līdz vārtiem,
3io Vēlot tiem labu, un raženais Jūls, kaut jauns vēl ir gados.
Rāda jau drosmīgu prātu un brieduša vīrieša rūpes,
Likdams nest tēvam daudz dažādu ziņu, bet vēsmiņas vieglās
Kliedē it visu un veltīgās runas drīz aizpūš pa gaisu.
Izejot ārā pa vārtiem, tie dodas pār grāvjiem un tumsā
315 Naidnieku nometni meklē, bet iepriekš jau vairākiem vīriem
Sagādās nāvi. Visapkārt pa zāli tie kareivjus vēro
Garšļauku reibonī snaužam un piekrastē dīseles slietas,
Vīrus starp ratiem un siksnām, bet blakus tiem vairogus, šķēpus,
Vīnu vēl arī. Tad Hirtakīds pirmais tā sacīja draugam:
320 «Eirial, rīkoties laiks! Šie apstākļi sauc mūs uz darbul
Šeit, lūk, ir ceļš! Lai kareivji daži no muguras puses
 Nespētu uzbrukt mums abiem, tu sargi un apkārtni vēroi
Pats es to attīrīt gribu, vest tevi pa platāku ceļu.»
Saka un apvalda balsi, bet tūdaļ ar zobenu pārsteidz
325 Ramnētu lepno, kas, sev tik par sodu uz spilvenu kaudzes
Izstiepies augumā visā, no pilnas krūts spēcīgi krāca;
Valdnieks viņš bija un valdniekam Turnam vismīļākais augurs,
Tomēr ar zīlnieka māku sev nespēja atvairīt nāvi.
Blakus trīs kalpus, kas gulēja zemē starp šķēpiem bez rūpēm,
330 Ieroču nesēju Remu un divriču kalpu pie zirgiem
Pēkšņi ar zobenu pārsteidz un pāršķeļ tam izliekto kaklu.
Arī tā saimniekam pašam šķir galvu no pleciem un pamet
Asinis šļācošo līķi, bet valga kļūst zeme un gulta,
Sildīta asinīs melnās. Tad nodur viņš Lamīru, Lāmu,
335 Serrānu, jaunekli staltu un košu, kas visu šo nakti
Dzīrodams jokojās jautri, bet iesnaudies dusēja saldi,
Bakhiskā gurduma mākts. Cik laimīgs viņš būtu, ja nakti
Izprieca ievilktos ilgāk, līdz rītā šeit ataustu gaisma!
Tieši tā neēdis lauva, kad iebrucis aitkūtī pilnā,
340 Salkuma ārprāta dzīts, plēš dzīvniekus biklos un maigos,
Beidzot vēl ierūcas skaļi ar asinīs notriepto rīkli.
Eirials arī ne mazāk triec zemē; viņš, iekarsis dusmās,
Trakoja īgni un apkāva ceļā daudz vīru bez vārda:
Miegā viņš pārsteidza Herbesu, Fadu un Abari beidzot,
345 Rētu pēc tam, kas nomodā bija un redzēja visu;
Gribēdams izbēgt no nāves, viņš slēpās aiz krātera lielā,
Bet, kad viņš pacēlās stāvu, šis šķēpu tam iedūra krūtīs
Tieši līdz kātam un, asinīm plūstot, to izvilka ārā.
Purpura sārtu viņš dvēseli vēma, un mirstot no viņa
350 Asinis verda un vīns. Sis nonāvēt slepeni nerimst.
Tālāk viņš metās pret Mesāpa vīriem, kur pavarda oglēs
Vēroja dziestošu liesmu un nometnē piesietus zirgus
Mierīgi plūkājam zāli. Nīss tūdaļ tam bilda ar steigu,
Jauzdams, ka asiņu kārē tā draugs jau aizraujas pārāk:
355 «Rimties nu laiks! Ir tuvu patlaban mums naidīgā gaisma!
Sodu mērs tagad jau pilns. Caur naidniekiem ceļš nu ir izlauzts!»
Atstāj tie ieročus daudzus, kas lieti no sudraba tīra,
Maisāmos traukus jo dārgus un paklājus, gaumīgi austus;

224
 Ramnēta godzīmes ari un siksnu daudz zeltkaltām sprādzēm —<
3«o Tibura Remulam kādreiz to dāvāja bagātais Cēdiks,
Sūtot ar vēstnešiem saviem, kad draudzības līgumu līga;
Pienākot nāvei, viņš mazdēlam savam to atdeva glabāt,
Bet, kad šis bija jau miris, to rutuli ieguva kaujā;
Elrlals ņem to, bet velti to liek uz stiprajiem pleciem.
305 Mesāpa ķiveri ērto, kas greznota brīnišķām sekstēm,
Uzliek viņš galvā. Lai drošībā būtu, tie nometni atstāj.
Sūtītie jātnieku spēki pa tam jau no latīņu mītnes,
Kamēr kājnieku pulki vēl ierindā kavējas laukos,
Pienāca tuvu un steidzās ar vēsti pie valdnieka Turna,
370 Trīsreiz pa simtam, ar vairogiem visi; tos vadīja Volscents.
Bija jau viņi pie nometnes tuvu un nāca pie žogiem;
Pēkšņi tie ierauga šos, kas iegriezās takā pa kreisi:
Eirials, nejuzdams briesmu nakts pustumsā, mēnesim spīdot,
Nodeva sevi, jo ķivere staros tam spīgoja tālu.
375 Velti nav pamanīts viņš. Nu Volscents tam uzkliedz no bara:
«Stāviet! Ko meklējat šeit? E, vīri, kam ieroči rokā?
Teiciet, kurp dodaties jūs?» Tie, nebilstot pretī ne vārda,
Steidzīgi metas uz mežu, lai tumsa tos paslēptu naktī.
Jātnieki dodas tiem pakaļ pa takām, pa labi un kreisi
380 Krustceles ieņem un nostāda sardzi pie izejām visām.
Aizstiepās tālu šis mežs, viss pieblīvēts krūmājiem bieziem,
Ozoliem tumšiem un aizaudzis vidū ar dzēlīgiem dadžiem.
Reti kur spīgoja taka, kas aizvijās, izzūdot kokos.
Laupījums smagais un tumsa zem zariem Eirialu kavē,
385 Piepeši iedvešot balles un novirzot viņu no ceļa.
Atšķiras Nīss no drauga, kā apmāts no naidnieka glābjas
Tuvu pie vietas, ko ļaudis pēc Albas par albiešu lauku
Dēvēja vēlāk; tur Latīnam tolaik bij aploki augsti.
Apstājies šeit, viņš meklēja velti jau zudušo draugu.
390 «Eirial, nelaimes māktais,» viņš sauca, «kur atstāju tevi?
Kur lai es atrodu tevi, kad, ejot pa viltīgo mežu,
Atpakaļ atgriežos atkal?» Viņš tūdaļ pa agrāko ceļu
Atpakaļ virzīties steidzas un maldās pa klusajiem krūmiem.
Dzird viņš, jau aulekšo zirgi, kas rāda, ka dzenas tiem pakaļ.
395 Nav nu vairs jāgaida ilgi: skarbs kliedziens tam pēkšņi skan ausīs;

225 fS - 896
 Eirials viņam jau priekšā; to jātnieki negaidot pārsteidz,
Aplenc visapkārt, jo sveša ir vieta; viņš tumsas dēj mežā
Uztraucies apjūk; viņš pretojas velti, tie aizrauj to projām;
Ko nu šim darīt? Kā draugu ar spēku, ar ieročiem kādiem
400 Tagad tam glābt? Vai doties tik nāvē un mesties uz priekšu
Naidnieku barā, lai nāvi jo skaistu sev rastu no brūcēm?
Ātri ar paceltu roku viņš vicina metamo šķēpu,
Acis ce| augšup pret Lūnu un lūdzas tā sirsnīgā balsī:
«Parādies, dieve, un esi mums klāt šai grūtajā brīdī,
405 Lātonas meita, kas valdi pār mežiem un zvaigznājiem spožleml
Klausi, ja Hirtaks, mans tēvs, tev kādreiz uz ziedokļiem taviem
Dāvanas manis dēļ nesis, ja pats tās pēc medībām devis,
Kārdams pie svētnīcas durvīm vai sizdams pie jumtgales svētās,
Palīdzi satraukt šo pūli un vadi šo šķēpu pa vējam!»
4io Teica tā viņš un izmeta dzelzi ar milzīgu sparu.
Aizlaidās metamais šķēps un pašķīra ēnas nakts tumsā,
Sulmonu mugura ķēra un salūza gabalos pušu;
Sašķēlies skabargās sīkās, tas dziļi šim ieurbās krūtīs.
Grīļojās Sulmons, un asinis karstas tam plūda no krūtīm,
<15 Krācieni skaļi un drebuļi auksti tam raustīja miesu.
Izbrīnā visi sāk skatīties apkārt. Ar lielāku sparu
Otru vēl raidīja viņš, virs auss to sev atvēzis augstu.
Uztraucās visi, bet metamais šķēps ar šņācienu skaļu
Ieurbās deniņos Tagam un sasilis lestrēdza galvā.
420 Dusmojās Volscents bez gala; viņš saskatīt nespēj, kas īsti
Raidījis šķēpu, uz kurieni mesties ar īgnumu sirdī.
«Tomēr tu man par abiem uzreiz ar asinīm siltām
Maksāsi sodu,» viņš teica un metās ar zobenu kailu
Tieši Eirialam virsū. Tad, zaudējis prātu aiz ballēm,
425 Skaļi sauc Nīss, jo biezokņa tumsā vairs nespēja ilgāk
Izmisis slēpties un nespēja paciest tik šausmīgas mokas:
«Šeit es, ai rutuli, šeit es! Pret mani jūs asmeni vērsiet!
Visa šī viltība mana! Viņš nebija taču šeit vainīgs,
Nespēja arī! Par llecnlekiem man ir debess un zvaigznesl
430 Mani tik, nelaimei nolemto draugu, viņš mīlēja ļoti!»
Tā viņš vēl runāja tobrīd, bet zobens, virzīts ar sparu,
Ietriecās dziļi Erialam sānos un pāršķēla krūtis.

226
 Eirials saļima mirdams, un asins pa locekļiem krāšņiem
Aumaļām plūda, un noslīga galva tam lejup no pleciem.
435 Tieši tā purpura zieds, kad sakni tam nogriež ar arklu,
Novīst un sakalst vai magone sārtā virs gurušā stiebra
Galvu liec zemu uz leju, kad lietus to darījis smagu.
Tagad Nīss metas ar sparu pret pūli, viņš tikai starp visiem
Volscentu meklē un kavējas tikai pie Volscenta viena.
440 Stājušies cieši tam apkārt, no šejienes naidnieku bari
Projām to dzen. Viņš uzbrūk vēl niknāk un vicina augstu
Zibsnīgo zobenu savu, līdz rutulam, kliedzošam skaļi,
Ietrieca mutē un naidnieku mirdams vēl nogāza zemē.
Pats viņš pēc tam, ar zobenu šķelts, nu metās uz drauga
445 Stingušām miesām un iemiga lēni tur tīkamā nāvē.
Draugi, jūs laimīgi abi! Ja dziesmām šīm manām ir vara.
Nenāks nemūžam tā diena, kas paaudzēs laupīs jums slavu,
Kamēr vēl valdīs pār stingušām klintīm virs Kapitolija
Eneja pēcteču nams un vara būs romiešu Tēvam.
450 Rutuli uzvaru guva un novilka kritušo bruņas;
Stingušā Volscenta līķi tie raudot uz nometni nesa.
Sēroja visi jo skumji, kad redzēja Ramnētu zemē
Guļam bez elpas un vīrus tik daudzus, kas gājuši bojā,
Serrānu, Numu to skaitā. Nāk bariem vien ļaudis šurp skatīt
455 Pusdzīvo kareivju miesas un vietas, kas kūpēja siltas
Svaigajās asiņu peļķēs, un strautus, kur asinis puto.
Pazīst jau arī tie bruņas: lūk, Mesāpa ķivere spožā,
Godzīmes dažas, kas iegūtas cīņās ar pūliņiem sūriem.
Celdamās rītā jau agri no Tītona dzeltenās gultas,
460 Raidīja Aurora atkal uz pasauli mirdzumu savu.
Saule jau staroja spoži un apsedza visu ar stariem;
Vīrus pie ieročiem Turns, pats apjozies ieročiem spožiem,
Aicina ķerties un varbruņu rindas uz cīņu triec projām;
īgnumu vairo ikviens ar dažnedažādām baumām.
465 Lūk, divi galvas, jo augstu uz šķēpgaliem celtas, nes pūlis
(Šaušalīgs skats!) un dodas uz priekšu ar saucieniem skaļiem,
Abu šo draugu tās bija.
Rūdītie Eneja vīri nu kreisajā pusē pie sienas
Stājas tiem pretī uz cīņu — pa labi tos sargāja Tibra;

227
 <70 Ieņem šie varenos grāvjus un stājas ar skumušu sirdi
Augstajos torņos, jo satrauca visus nu jaunekļu sejas,
Zināmas labi it visiem un notrieptas asinīm melnām.
Spārnotā vēstnese Fāma, pa satraukto pilsētu aši
Laizdamās apkārt, drīz aiznesa vēsti Eiriala mātei.
475 Nelaimes vajāto māti tad kratīja drebuļi auksti,
Spole tai krita no rokām, un dzija atrisa vaļā.
Nabaga māmuļa tūdaļ ar sievišķām vaimanām metas.
Plēsdama matus kā ārprāta lēkmē, uz priekšu pret mūriem,
Tieši pie pirmajām rindām; vairs nedomā viņa par vīriem,
480 Ieročus aizmirst un briesmas, ar žēlabām pildot tā gaisu:
«Eirial, tevi lai redzu es tādu? Tu vecuma vārgā
Vēlīnais atbalsts, kā varēji atstāt šeit vientuļu mani?
Cletsirdis tu! Vai nabaga mātei, kad gāji šais briesmās,
Nebija iespēja dota teikt pēdējo atvadu vārdu?
485 Svešajā zemē, ai, vai, tu dusi un laupījums esi
Latīņu suņiem un putniem! Un nespēja nabaga māte
Apbedīt tevi, tev nomazgāt brūces un acis tev aizspiest,
Uzsedzot virsū to drēbi, ko cītīgi dienām un naktīm
Steigdamās audu, ar stellēm tā remdējot sirmgalves bēdas.
49o Kur lai es meklēju tevi? Un kādā tu atdusies zemē,
Gabalu gabalos sarauts? Vai tiešām tu vēsti man šādu
Atnesi, dēls? Vai tādēļ pa jūru un sauszemi braucu?
Noduriet mani, ja jūtat man līdzi! Jel metiet nu visi,
Rutuli, šķēpus pret mani un aizraujiet pirmo ar dzelzi!
495 Varenais mūžīgo tēv, jel esi tu žēlīgs pret mani!
Nogāz šo nīstamo galvu ar zibeni Tartara tumsā,
Ja jau šīs šausmīgās mokas es nespēju citādi izbeigti»
Satrauca visus šīs asaras gaužās. Dzird nopūtas smagas
Kareivju rindās, un aizlauztie spēki stingst tālākai cīņai.
500 Aktors ar Idaju tūdaļ, kad redzēja sirmgalves, bēdas,
Pacēla māti uz rokām un aiznesa pajumtē viņu;
Illonējs un raudošais Jūls šo padomu deva.
Trompete skaļajā varā no tāles ar drausmīgu skaņu
Dārdēja baismi; tai saucieni seko un debesīs atskan.
505 Volski zem vairogu jumta ar steigu nu traucas uz priekšu,
Tīko tie piepildīt grāvjus un iedragāt aizsargu žogu;

228
 Citi jau laužas uz vārtiem un rāpjas uz sienām ar kāpnēm
Tur, kur ir vājāki spēki, kur kareivji retākās rindās
Nestāv cits citam vēl blakus. Visvisādus ieroču veidus
sio Teikri tiem raidīja pretī un viņus ar garajiem pīķiem
Atgrūda grāvī, jo raduši karā jau aizsargāt sienas.
Akmeņus smagos tie vēla uz priekšu, jo domāja viņi
Sadragāt ierindu segto. Kaut arī šeit grūtības visas
Varētu pārvarēt viegli zem vairogu nojumes biezas,
515 Tomēr tā neturas ilgi, jo tur, kur visbiezākais pūlis,
Teikri veļ akmeņus lielus un lejup gāž naidniekam virsū;
Rutulu vīrus visapkārt tie notrieca, vairogu segai
Ielauza jumtu. Jau negrib vairs pārdrošie rutuli ilgāk
Paļauties aklajam Marsam, bet, mezdami šautras un šķēpus,
520 Cenšas tos padzīt no vietas.
Mezentijs drausmīgu skatu jau arī no pretējās puses
Kratīja etrusku priedi un izmeta kūpošu lāpu;
Arī vēl zirgvaldis Mesāps, kas Neptūna pēctecis bija,
Postīja valni un prasīja kāpnes, ko rāpties uz mūriem.
525 jūs, Kalličpe, es lūdzu, jel sajūsmu dziedonim dodietl
Teiciet, ko Turas šeit ar zobenu gāzis, cik varoņu līķu
Sakrāvis kaudzēs, cik vīru Ikviens ir nogāzis Orkāl
Atklājiet visus to varoņu darbus, kas bijuši karāl
Taču jūs zināt to, dieves, un vēstīt mums spējat it visu!
530 Redzams no tālienes bija kāds tornis ar vareniem tiltiem,
Pārvaldot apkārtni plašu; ar spēcīgu triecienu strauji
Itāļu ciltis to gribēja sagrābt un pamatus sagraut;
Pretojās trojiešu vīri un akmeņus meta no augšas;
Stādamies cieši, tie izmeta šķēpus caur vaļējiem logiem.
535 Lāpu, jau degošu spoži, Turas meta pats pirmais un liesmu
Pielika tornim pie sāniem; tā, lielāka kļuvusi vējā,
Tūdaļ aptvēra baļķus un degošās aplodās kļāvās.
Satraukums valdīja tornī, un veltīgi tīkoja viņi
Glābties no briesmām. Bet, kamēr tie slēpjas un pulcējas kopā
540 Vietā, kur netrako liesma, ar troksni zem smaguma nastas
Piepeši sagāžas tornis, un nodārd debess visapkārt.
Pudzīvi visi nu nokrita zemē, jo milzīgā celtne
Sekoja viņiem; tie uzdūrās paši uz asmeņiem saviem,

229
 Jeb vai to krūtis šeit caururba baļķi. Tik vienīgais glābās
545 Helenors kopā ar Liku. Bij Helenors jaunības gados; ,
Lidijas valdniekam viņu Likimnija, verdzene košā,
Audzina slēpu un sūta pret Troju, kaut ieroči liegti,
Tam tik ar zobenu kailu, ar vairogu baltu, bez slavas.
Viņš šeit, kad redzēja vidū starp turniešu tūkstošiem sevi
550 Un kad pa labi un kreisi to ielenca latīņu rindas,
Itin kā zvērs, kad mednieku pūlis tam aizsprosto ceļu,
Saniknots traucas pret izšautām bultām un, zinādams labi,
Nāvei iet pretī un joņo uz priekšu pret naidnieku šķēpiem;
Tieši tā arī šis jauneklis metās pret naidnieku baru,
555 Dodamies nāvē, un vērsās tik turp, kur ieroču vairāk.
Likām ir ātrākas kājas; viņš glābjas no naidnieka bēgot,
Metas pret mūriem starp izšautām bultām un pieķerties cenšas
Augstajam jumtam, lai satvertu rokas, ko pretī stiepj draugi.
Dzīdamies pakaļ ar šķēpu, tam skaļi, ar īgnumu sauca
560 Uzvaru guvušais Turns: «Vai tiešām tu, bezprāti, domā
Tagad vēl izbēgt no manis?» Tad Liku, kas karājās rokās,
Atrāva pēkšņi ar sparu un daļu jo lielu no mūra.
Zevtēva bruņnesis tā, kad paceļas debesīs augstu,
Līkajos nagos nes bailīgo zaķi vai spožbalto gulbi;
565 Dažreiz tā jēru, ko blēdama māte sauc atpakaļ ilgi,
Māvorta vilks rauj projām no kūts. Jau kliedzieni skaļi
Atskan visapkārt. Nāk naidnieki virsū un piepilda grāvjus;
Citi nu pāri pār mūriem sāk raidīt jau degošas lāpas.
Nogāza Ilionējs ar akmeni, atlauztu kalnā,
570 Tuvu pie vārtiem Lūkētiju dižo, kas uguni nesa;
Ligers vēl Emati6nu, Korineju Asila trieca.
Manīgs šis bija ar šķēpu, tas atkal ar viltīgo šautru;
Cēnejs Ortigiju gāza, Turns viņu pēc uzvaras gūtās,
Itiju, Kloniju vēl, Di6skopu, Promolu dižo,
575 Sagari arī un Idu, kas sargāja uzrobjus tornī.
Privernu nolika Kapijs; to sākumā vieglītēm skāra
Temillas šķēps, bet neprātā viņš, lai sargātu sevi,
Aizsedza brūci ar roku; tad atsteidzās spārnotā šautra,
Ieurbās kreisajos sānos caur roku un, spiezdamās dziļāk,
580 Pārtrauca dzīvības elpu tam plaušās ar nāvīgu brūci.

230
 Stāvēja Arcenta dēls tur apjozies ieročiem krāšņiem,
Sedzies ar blamīdu raibu un hibēru purpuru spožu,
Tīkamu seju; šurp sirmgalvis Arcents to sūtīja cīņā,
Augušu māmuļas birzī pie tīkamās Simaitas straumēm;
58s Palīkiem ziedoklis bija tur žēlīgais, slacīts ar taukiem.
Mezentijs nolika šķēpus un, sparīgi trīsreiz ap galvu
Sagriezis šņācošo lingu un sprindzīgi savilcis siksnu,
Meta ar kausēto svinu tam tieši pa deniņu vidu,
Sašķaidot gabalos galvu un nogāžot viņu uz smiltīm.
590 Askanijs arī šais cīņās jau izšāva pirmoreiz šautru;
Ļaudis tā teica, kaut tomēr līdz šim tik paradums bijis
Mežzvērus tramdīt, ka gāzis ar roku šeit Numānu brašo,
Arī par Remulu ļaudis to sauca; viņš valdnieka Turna
Jaunāko māsu nesen vēl par līgavu atveda mājā.
595 Iznācis priekšējās rindās, viņš raidīja spēcīgā balsī
Dažādus zaimus; ar lepnumu sirdī par ķēnišķiem radiem
Devās uz priekšu un, saceldams troksni, tā lielīgi sauca:
«Kā jums, jau ielenktiem otrreiz, nav kauna šeit slēpties aiz žoga,
Divreiz jau gūstītie frīģi, un glābties no nāves aiz mūriem?
«oo Tātad, lūk, tādi nāk līgavu meklēt šai zemē ar karul
Teiciet, vai dievs kāds vai bezprāts jūs dzinis uz itāļu zemi?
Nav šeit mums Atreja dēlu, nav Uliksa, valodā veiklā.
Esam mēs rūdīta cilts un tikko kā dzimušos bērnus
Nesam pie upēm, lai aukstajos viļņos tur rūdītu viņus.
«05 Modri ir jaunekļi mums, pa mežu tie medībās klaiņo;
Nieks tiem ir iedīdīt zirgus un šāvienus raidīt no raga.
Jaunatne tāda, kas nepagurst darbā, kas mierā ar visu,
Iekaro zemi ar kapli vai pilsētas drebina karā.
Jauniem un veciem ir Ieroči karā; ar apgrieztu šķēpu
«to Vēršus mēs mudinām arot; kad vecums mums pienācis sirmais,
Garā mēs esam vēl stipri un spirgti mums dzīvības spēki.
Sirmumu matos ar ķiveri sedzam, mums prieku arvienu
Sagādā laupījums jauns un dzīve no laupītās mantas.
Greznoti esat jūs safrānā gaišā un purpurā spilgtā.
«15 Kūtrums palaikam jums sirdīs, jūs raduši nodoties dejām;
Garas jums piedurknes drēbēm, un ķiveres apvītas saitēm.
Frīģietes jūs, ne frīģieši esatl Uz Dindima kalnu

231
 Atpakaļ ejiet, kur lutekļiem dūda dod divtoņu skaņu!
Frīģiešu timpāni ari un Idkalna Māmuļas flauta
r>20 Aicina turp! Lai vīri šeit cīnās un ļimst tie pret dzelzi!»
Tādus tik lielīgus vārdus un trojiešiem draudīgus zaimus
Necieta Askanijs ilgāk; viņš, uzvilcis zirgastru stiegru,
Raidīja šautru no stopa, tad, pacēlis saliktās plaukstas,
Apstājās pēkšņi un, solīdams veltes, Jupiteru lūdza:
>25 «Jupiter, varenais, bargais, šos pārdrošos nodomus sekmē!
Pats es ik gadus uz svētnīcu tavu tev nesīšu balvas,
Spožbaltu vērsi ar zeltītiem ragiem pats ziedokļa priekšā
Vedīšu tev, lai augumā būtu jau mātei tas līdzīgs,
Badīties spējīgs ar ragu un zemi jau spārdīt ar kājām.»
>10 Jupiters dzirdēja lūgsnu, un pērkons no debesīm skaidrām
Grāva pa kreisi, un nāvnesis stops jau džinkstēja tūdaļ.
Aizlaidās uzvilktā šautra un, drausmīgi šņākdama gaisā,
lestrēdza rutulam galvā; dzelzs izurbās deniņiem cauri.
«Projām! Nu zobojies tagad jo lepni par trojiešu drosmi!
>35 Divreiz jau gūstītie frīģi šo atbildi rutuliem sūta!»
Tikko to Askanijs teica, ar gaviļu saucieniem skaļiem
Dardani rādīja prieku, un spars tiem līdz debesīm cēlās.
Debesu telpā jo augstu tad Apollons dzelteniem matiem
Ausonu pilsētu vēro un pulkus no debesīm augstām.
*o Mākonī sēžot, viņš saka tā uzvaru guvušam Jūlam:
«Slavēts lai, zēn, tavs varoņa darbs! Tā nokļūst līdz
zvaigznēm,
Dievietes mazdēl un dievību ciltstēvi Ar tiesību kari
Izbeigsies turpmāk, kad valdīs Asāraka pēcteču saime.
Troja tev niecīga pārāk!» To teicis, no ētera augstā
45 Nolaidās lejup uz zemi un, pašķirdams plūstošo gaisu,
Devās pie varoņa mazā. Tad, pārgrozot izskatu savu,
Pārvērtās sirmgalvī Būlā, kas Anhīsam, Dardana dēlam,
Senāk bij ieroču nesējs un sargātājs vērīgs pie sliekšņa;
Pielika tēvs šo Jūlam par sargu. Nu Apollons gāja,
'•0 Pilnīgi sirmgalvim līdzīgs: balss līdzīga bija un seja,
Mati bij sirmi kā sniegs, un ieroči žvakstēja baismi.
Pienācis tuvāk, viņš sacīja atkal tā brašajam Jūlam:
«Pietiek tā, Eneja dēls! Tu Numānu nesodīts gāzi

232
 Ieročiem saviem gar zemi. Pret tevi pat Apolions dižais
655 Piekāpjas slavā; viņš neapskauž tevi ar līdzīgu stopu.
Tomēr, ai, zēn, tu vairies no kara!» Tā Apolions teica;
Pabeidzis pusvārdā runu, viņš atstāja mirstīgā skatu,
Izgaisa pēkšņi no acīm un pazuda dzidrajā gaisā.
Taču gan Dardana dižvīri visi te nojauta dievu,
€60 Dzirdēja dievišķās šautras un aizejot bultmaku šķindam.
Tāpēc tie nostājās pretī, Ap611ona mājienam klausot,
Cīniņa alkstošam Jūlam, bet paši jau atkal no jauna
Dodas uz kauju un dzīvību savu liek atklātās briesmās.
Atskan jau troksnis uz mūriem un arī priekšējos vaļņos
«65 Sprlndzīgos stopus tie velk un raida jau šķēpus ar siksnām.
Zeme it visur ir klāta ar bultām; dun vairogi cīņā,
Ķiveres tukšās šķind krītot. Nu iesākas dedzīga kauja.
Tā mēdz, no rietumiem nākot, kad parādās lietainie Āži,
Zemi pērt lietus jo spēcīgs un mākoņi, pilni ar krusu,
«70 Šņākdami gāzties uz jūru, kad Jupiters dusmās ar vējiem
Sūta mums lietainās vētras un mākoņus tukšos šķeļ zibšņiem.
Pandars un Bitijs — bij abi Alkānora Idaja dēli,
Mežnlmfa Jaira tos audzēja lielus Jupitera birzī,
Jaunekļus, līdzīgus eglēm un dzimtenes dižajiem kalniem —
«75 Vārtus jo plaši ver vaļā, ko vadonis licis tiem sargāt,
Ļaudamies ieroču spēkam, un tūdaļ lūdz naidnieku sienās.
Paši tie nostājas iekšā pa labi un kreisi kā torņi
Ieročiem rokā; tiem zlrgastru pušķi māj augstu virs galvas.
Tieši tā ozoli divi pie dzidrajiem krastiem, jo augsti,
«80 Auguši tuvu pie Padas vai tīkamiem Ateses krastiem,
lepni slien debesīs galvu, it bagātu kuplajām lapām,
Necirptu asajām dzirklēm, un purina galotni augsto.
Redzot, ka vārti ir vaļā, sāk rutull lauzties tur iekšā.
Tūdaļ mirklī šai Kvercents un Akvīkuls Ieročiem krāšņiem,
«85 Blakus tiem steidzīgais Tmārs un Māvorta pēctecis Hēmons
Vai nu ar pārējiem visiem, jau muguras pagriežot, bēga,
Jeb vai pie vārtiem uz sliekšņa no dzīvības šķīrās uz mūžu.
Rūgtuma pilnajās sirdīs jo lielāks ik brīdi aug niknums;
Trojieši, stādamies baros, uz turieni steidzīgi dodas,
«90 Drosmīgi tuvcīņā stājas un virzās vēl tālāk uz priekšu.

233
 Varonim Turnam, kas mētājās tobrīd uz dažādām pusēm,
Satriecot rindas, drīz pienāca ziņa, ka naidnieks no jauna «
Iekarsis asinis lej un vārtus jau atvēris vaļā.
Pametis Iesākto cīņu un drausmīga īgnuma vadīts,
695 Metas pret trojiešu vārtiem, kur stāvēja diženie brāli.
Gāž viņš Antifatu pirmo, kas priekšā tam gadījās pretī —
Bija tas tēbietes dēls un dižā Sarpēdona bastards —,
Izmetot šķēpu; jo sparīgi drāžas pa plūstošo gaisu
Itā|u ķirškoka kāts un, iestrēgdams dzīli tā rīklē,
700 Ieurbjas krūtīs; daudz asiņu melno no vaļējās brūces
Putojot virmo; dzelzs caururbtās plaušās kļūst piepeši silta;
Meropu gāž viņš ar dūri, Erimantu, Afidnu vēlāk,
Bitiju dedzīgām acīm un nemieru sirdī; zem šķēpa
Neļima šis; šķēps nespēja izdzēst tam dzīvību krūtīs:
705 Šņākdama degoša šautra ar sparu tam uzdrāzās virsū,
Līdzīgi zibenim mesta; pat mežvērša muguras divas
Nespētu atvairīt to, ne krūšbruņu divkāršas plāksnes,
Segtas ar zeltu, un ķermenis dižais šeit nogāzās pīšļos.
Zeme zem kritušā vaid, un vairogs dreb pāri pār viņu.
7io Dažreiz tā arī pie Bājām, pie Eibojas šķautnainiem krastiem,
Lejup krīt akmeņa stabs, kas, veidots no milzīgiem bluķiem,
Gremdēts par pamatu jūrā; tas sākumā draudīgi liecas,
Pēkšņi tad iegāžas dzīlē jo dziļi ar milzīgu troksni;
Jūra nu bangojas tālu, un pace(as dūņas uz augšu.
7*5 Dobji šai troksnī dreb Prohita augstā, Inārimes šķautnes,
Spiedīgā gulta, ko Jupiters kādreiz bij Tīfonam lēmis.
Varenais karadievs Māvorts šeit dāvāja latīņu tautām
Spēku un drosmi, zem krūtīm tām virzīdams dzenuļus asus,
Bēgšanas tieksmi un drausmīgas bailes viņš uzlaida telkriem.
720 Pretnieki metas uz cīņu, jo visur ir iespēja dota,
Karadievs visiem šeit iejūsmo sirdis.
Tikko redz Pandars, ka brālis jau nogāzies garšļauku zemē,
Ka jau kļūst stāvoklis bīstams, ka nelaime vajāt sāk viņus,
Aizvēra vārtus, tiem griežoties virās ar varenu spēku,
725 Spiežot tos platajiem pleciem, un daudzus no savējo bara
Ārpusē atstāj aiz vārtiem, kur risinās drausmīga cīņa.
Citus turpretī viņš ieslēdz sev līdzi un bēdzējus uzņem,

234
 Bezprātis, rutulu Turnu, kas ielauzies kopā ar citiem,
Nebija redzējis tas, bet ieslēdzis nometnē viņu
730 itin kā tīģeri lielu un niknu starp vārgajām aitām.
Savdabīgs spožums tam iemirdzas acīs, tā ieroči spožie
Šķindēt sāk baismi, un zirgastru pušķi virs pakauša līgo
Asiņu krāsā, no vairoga dižā lec zibeņu dzirkstis.
Satrauktie Eneja vīri nu pazīst tā ienīsto seju,
735 Spēcīgās rokas un kājas. Tam pretī nāk milzīgais Pandars;
Iekarsis dusmās par kritušo brāli, viņš saka tam skaļi:
«Seit jau nav līgavas pils, ko Amāta dotu tev pūrāl
Ardeja nesargā tagad šeit Turnu ar dzimtajām sienām!
Naidnieku nometni redzi! No šejienes netiksi ārā!»
740 Mierīgu prātu, ar smaidu uz lūpām Turns bilda tam pretī:
«Ja tev tik drosme ir sirdī, sāc divkauju tūdaļ ar mani!
Priamam varēsi stāstīt, ka arī šeit Ahillejs radies.»
Teica tā šis. Viņš ar milzīgu spēku pret Turnu met šķēpu,
Cirstu nesen, ar zarainu kātu un valgumu mizā.
745 Vēji to aiznesa projām, un Jūnona, Saturna meita,
Nākusi novērsa brūci, un šķēpa kāts Ieurbās vārtos.
«Tomēr no Ieroča šā, ko vicinu rokā patlaban,
Nespēsi Izbēgt! Būs citādāks sviediens, būs nāvīga brūcei»
Teicis, Turns saslienas spēji un, pacēlis zobenu strauji,
750 Sadragā Pandaram pieri, ar dzelzi tam iecirzdams brūci
Deniņu vidū un šķaidīdams drumslās tā bezbārdas žokļus.
Krakšķēja kauli, un drebēja zeme zem ķermeņa smagā.
Locekļi saļima viņam, bet vairogs, ar smadzenēm slacīts,
Sabrūkot izšļūk no rokas uz zemes, un līdzīgās daļās
755 Pāršķeltā galva tam kļaujas pie pleciem pa labi un kreisi.
Drausmīgās bailēs dreb troji un izklīst uz dažādām pusēm.
Bet, ja tik uzvaras guvējs šai mirklī vēl pasteigtos ātrāk
Sadragāt bultu ar roku un savējos ielaist pa vārtiem,
Pēdējā būtu šī diena gan karam, gan arī šai ciltij.
760 Bezprāta asiņu kāre un trakums šo, īgnumā kaistot,
Dzina pret naidnieku bariem.
Pāršķēlis paceles dzīslu, gar zemi gāž Faleri, Gigu,
Atņem šeit kritušiem šķēpus un met tos pret bēdzēju bariem.
Jūnona dāvā joprojām tam spēku un sajūsmu cīņā.
 Gāž tad viņš Hali un, vairogu caururbjot, Fēgeju līdzās,
Tos vēl, kas, nezinot kļūmi, šeit aicina cīņā pie sienām;
Alkandru, Haliju drošo, Noēmonu, Pritani brašo,
Linkeju arī, kas metas pret viņu un mudina biedrus,
Vicinot zobenu rokā un balstoties cieši pret valni,
770 Negaidot pārsteidz; šim aizvēlās tālu ar cirtienu vienu
Atšķeltā galva ar ķiveri kopā; vēl Arniku arī,
Slaveno mežzvēru lāstu — vairs veiklāka nebij par viņu
Cita, kas apziestu šautras un notrieptu dzelzi ar indi;
Klitiju, Aiola dēlu, un Krēteju, tīkamo mūzām;
775 Krēteju mīlēja mūzas, jo kitara, dziesmas palaikam
Bija tam prātā un meldijām krāšņām viņš skaņoja stīgas,
Labprāt vēl dziedāja dziesmas par ieročiem, zirgiem un cīņām.
Dzirdot par savējo bēdām, sāk trojiešu vadoņi beidzot
Pulcēties kopā; nāk Mnestejs un drosmīgais cīnītājs Serests.
780 Vēro tie izklīstam biedrus un naidnieku nometnē pašā.
Mnestejs tiem saka: «Uz kurieni bēgat? Kurp dodaties visi?
Kādas jums citur vēl sienas? Kur tālāk vēl cietokšņa mūri?
Vai tad, ai, pilsoņi, viens, šeit iesprostots pilsētas vaļņos,
Paspējis rīkot bez soda tik šausmīgu asiņu pirti,
785 Labākos jaunekļus raidot tik milzīgā skaitā uz Orku?
Nelgas, vai trūkst jau jums kauna, vai žēl nav jums dzimtenes mīļās.
Sentēvu pielūgto dievu un Eneja, varoņa dižā?»
Ietekmē viņus šie vārdi; kļūst drošāki visi un stājas
Ciešākās rindās, sāk pamazām Turns no kauj lauka aiziet,
790 Virzās pret upi un tālāk uz vietām, ko aizsprosto viļņi.
Trojieši niknāk nu spiežas tam virsū ar saucieniem skaliem,
Sastājas slēgtajās rindās. Kad mednieki neganto lauvu
Vajā ar naidīgām šautrām, šis izbailēs, skatienu īgnu,
AtpakaJ traucas pār upi; ne īgnums, ne drosme vairs ne]auj
795 Naidniekam muguru griezt, bet doties uz priekšu, kaut arī
Ļoti viņš gribētu to, liedz metamie šķēpi un vīri:
Tieši tā arī pats Turns, kaut šaubas tam iezogas sirdi,
Lēnītēm atpaka) dodas, un prātu tam sabango īgnums.
Tomēr vēl divreiz ar sparu viņš metas pret naidnieku vidu,
800 Divreiz vēl satraukto pūli viņš vajā gar nometnes sienām.
Bet tad ar steigu jau nometne visa sāk pulcēties kopā.

236
Jūnonai, Saturna meitai, vairs pārdroši rīkoties netīk,
Dodot tam spēku, jo Jupiters tūdaļ no debesīm augstām
Irldu sūta uz zemi, lai māsai nes pavēli bargu,
Ja vēl nav atkāpies Turns no telkriešu augstajām sienām.
Tāpēc ar vairogu savu un arī ar atvēzto roku
Jauneklis nejūt vairs sekmes. A r šķēpiem un šautrām it visur
Apmētā viņu; nu nerimstas dunēt ap deniņiem viņam
Ķivere tukšā, nu saliecas varš, ko akmeņi dauza.
Sajūk pat pinkās tā zirgastru pušķi; vairs nespītē vairogs
Metamiem šķēpiem; met šķēpu pēc šķēpa tam troji, visvairāk
Zibenim līdzīgais Mnestejs; pa ķermeni visu tam sviedri
Aumaļām plūst un līdzīgi darvai rit straumēm uz zemi.
Aizraujas elpa, un krata jau drudzis tā locekļus gurdos.
Pēkšņi pa galvu pa kaklu viņš beidzot ar ieročiem visiem
Metas uz upi, un uzņēma tā ar dzelteno straumi
Nākušo viesi, lai, aiznesot viņu uz maigajiem viļņiem,
Mazgātu asinis sārtās un sveiku to atdotu biedriem.
 ATVERAS vaļā pa tam visvarenā Olimpa vārti.
Dievu un cilvēku tēvs uz sapulci aicina dievus
Zvaigznājiem greznotā pilī un skatu no augšienes raida
Lejup pret zemēm, pret dardanu mītnēm un latīņu tautām.
5 Sasēstas visi nu divdurvju zālēs. Pats Jupiters saka:
«Kāpēc gan, varenie dievi, jums atkal uz agrākām ķildām
Vērsušies prāti, kam sākuši strīdu ar ienaidu sirdīs?
Noliedzu taču es itāļu ciltīm iet cīņā pret telkrlem!
Kādas vēl ķildas, ja aizliegtas tās? Kāds cēlonis īsti
10 Piespiedis vienus vai otrus pie ieročiem ķerties un karot?
Pienāks jums arī, tik nesauciet paši, reiz taisnīgais brīdis
Cīņai, kad Kartāga niknā pret romiešu cietokšņu mūriem
Postu un nīcību sūtīs un iebruks caur vaļējiem Alpiem.
Naidam tad varēs ļaut vaļu, tad atļauts būs ķerties pie darba!
is Beidziet! Ar priecīgu prātu nu vēlamu līgumu līgstiet!»
Teica tā Jupiters īsi, bet Venēra, zeltainā dieve,
Nebilst tam pretī tik īsi:
«Mūžam tu nomodā, tēv, par dievu un cilvēku darbiem!
Kur vēl mums būtu kāds cits, ko bēdās mēs varētu piesaukt?
20 Redzi, kā rutuli smejas, kā Turns, lūk, ar zirgiem jo lepni
Ielaužas trojiešu vidū un uzpūties, palīdzot Marsam,
Traucas uz priekšu! Vairs nesargā teikrus ne šautras, ne sienas.
Tieši jau pilsētas vārtos un tuvu pie pēdējā vaļņa
Sākusies kauja, līdz malām ar asinīm piepildās grāvji.
25 Enejs ir projām un nezina to. Vai mūžam tu liegsi

239
 Ielenktiem uzelpot vieglāk? Vēl topošās Ilijas mūriem
Naidnieki atkal jau draud, un kareivji citi vēl ceļas: ,
Atkal no aitolu Arpiem jau dodas pret trojiešu vīriem
Tīdeja dēls. Šķiet, dzijušas nav man iecirstās brūces.
30 Tātad man, dzimumam tavam, būs mirstīgā Ieročus vairīti
Bet, ja pret pavēli tavu, pret dievišķo gribu ir trojl
Nākuši itāļu zemē, lai cieš tad tie sodu, un nesniedz
Pabalstu viņiem! Bet debesu dievu un mirušo garu
Mājieniem sekoja viņi. Vai tagad jau atļauts, kam tīkas,
35 Sagrozīt lēmumus tavus un nolemt tiem likteni jaunu?
Vai lai vēl minu tos kuģus, kas sadega Ērika krastos,
Viesuļu valdnieku arī un drausmīgo orkāna spēku,
Sauktu no Aiola zemes, vai īridu, mākoņu nesto?
Tagad, lūk, pazemes dievus — tik viena šo līdzekļu daļa
<0 Palika pāri — tā kūda un pēkšņi no pazemes augšup
Alekto sūta, lai ārprāts sāk trakot pa itāļu zemi.
Vara man nedara rūpes. Es cerēju arī to iegūt,
Kamēr man smaidīja laime. Lai uzvar, kam esi to lēmis!
Ja nav nekur virs zemes vairs vietas, ko sieva, tēv, tava
45 Nelaipnā atļautu telkrlem, tad, pieminot kūpošo Troju,
Tevi es lūdzu: ļauj aizraut man projām no ieroču trokšņa
Neskartu Jūlu, lai tomēr mans mazdēls vēl paliktu pāri.
Enejs lai atkal, jau mētāts tik ilgi pa svešajām jūrām,
Seko joprojām pa ceļu, pa kādu tam liktenis lēmis!
50 Viņu tik gribētu glābt un Izraut no šausmīgās cīņas.
Ir Amatūnta, ir Pafa man augstā, ir Kitēra arī,
Ir man īdālijas mītne. Lai ieročus noliek bez slavas,
Dzīvo tur tālāko mūžu! Lai Kartāga ausonu zemi
Nomāc ar milzīgo spēku! No tiem nu vairs nedraudēs
briesmas
55 Tlrlešu pilsētu saimei! Kāds labums šim vīram ir bijis
Glābties no posta un kara? Kam bēdzis no arģiešu uguns?
Cik gan nav pārciestu briesmu uz jūras un dažādās zemēs,
Kamēr nāk Latijā teikri un atrod tur Pergamu jauno?
Vai tad nu nebūtu labāk tiem sēdēt uz vecajiem pelniem
oo Vietā, kur bijusi Troja? Dod Ksantu, Sim6entu, lūdzu,
Atpakaļ nelaimes māktiem! No jauna, tēv, Ilijas likstas

240
Trojiešiem pārdzīvot ļauj!» Tad, spēcīga īgnuma dzīta,
Valdniece Jūnona teica: «Kam piespiedi mani šeit pārtraukt
Klusumu dziļo un apslēptās skumjas man atklāti izpaust?
Kurš gan no dieviem un mirstīgiem vīriem ir Eneju spiedis
Meklēt tur ķildas un cīņā pret valdnieku Latīņu stāties?
Liktenis vedis, lūk, viņu uz itāļu zemi — lai būtu! —,
Kasandras ārprāts turp vadījis viņu. Vai nometni atstāt
Padomu devuši mēs un dzīvību uzticēt vējiem?
Uzticēt cietoksni zēnam un augstāko vadību karā?
Musināt mierīgas tautas un tlrrēniem līgumu uzspiest?
Vai to kāds dievs ir iegrūdis postā vai bardzība mana?
Kur tad šeit Jūnona būtu un īrlda, mākoņu nestā?
Nekrietni tas, ka itāļu tautas tur topošo Troju
Aizdedz visapkārt, ka dzimtenes zeme ir jāsargā Turnam,
Tam, kam par senci ir Pilumns, kam māte Venīllja krietnā!
Ko tad? A r kūpošu lāpu nu latiņiem uzrīdīt trojus,
Tīrumus svešus ar varu sev pakļaut un laupīto aizraut?
Izraudzīt sievastēvus un līgavas atraut no klēpja?
Mieru lūgt, paceļot roku, un vairogus piesist pie kuģiem?
Ir taču iespēja Eneju izraut no giājiešu rokām,
Izveidot tēlu šā vietā un aizraut to projām ar vējiem!
Vari tu pārvērst tā kuģus par līdzīga daudzuma nimfām!
Vai tad turpretī man liegts kaut mazliet tik rutulus balstīt?
Enejs ir tālu bez vēsts. Bez vēsts lai viņš paliek tur tālul
Ir tev Idālija, Pafa, tev pieder vēl Kitēra augstā.
Kāpēc tu satrauc šīs drosmīgās sirdis, kam pilsētu satrauc,
Gatavu cīņām? Vai es tā, kas grimstošo Frīģijas valsti
Iegrūda postā? Es tā, kas atdeva nabaga trojus
Abajiem rokās? Bet kāpēc pret Āziju Eiropa cēlās
Ieročiem rokā? Kas draudzību seno ar zādzību lauza?
Vai tad es iekarot Spartu šim Dardana netiklim liku?
Vai es tam ieročus devu un sacēlu karu ar kaisli?
Rūpēties tobrīd par savējiem nācās, bet tagad ir vēlu
Netaisnas sūdzības celt un sarīkot veltīgas ķildas.»
Teica tā viņa, un debesu dievi ar dalītām jūtām
Piekrita, paklusām čukstot: tā zuzlna vēsmiņas pirmās,
Lauzdamās mežā caur biezajiem zariem, un šalkoņa dobja

241
 Alzve)as projām uz tāli, lai vēstītu jūrniekiem vētru.
100 Tūdaļ visvarenais tēvs, kam pieder visaugstākā vara,
Valodu sāk. Rimst debesu pils, tam paverot lūpas.
Iedrebas pamatos zeme, gaiss augstumos klusē visapkārt.
Rāmi kļūst zefīri tobrīd, un jūra veļ maigākus viļņus.
«Vērīgi paturiet sirdī un uzklausait vārdus, ko teikšu!
105 Ja jau nu ausoni nespēj tur sadzīvot kopā ar teikrlem
Draudzīgā mierā un ķildām starp jums joprojām nav gala,
Tad, lai kāda kam laime patlaban, lai cerības kādas,
Lai tas lr trojs vai rutulu vīrs, būs līdzīgi visi;
Vai tā ir liktenis lēmis šo nometni itāļiem ielenkt,
no Vai tā tik trojiešu kļūda un krāpti ir viņi ar māņiem,
Rutull Izņēmums nebūs. Ikkatram savs liktenis jānes,
Vai tā lr laime vai likstas! Pret visiem ir Jupiters vienāds.
Liktenis atradīs ceļu.» — Viņš, piesaucot stlgiskās upes,
Draudīgi verdošo darvu ar drūmajiem atvaru krastiem,
līs Māja un Olimpu visu ar mājienu satricināja.
Izbeidzas runas ar to, un ceļas no mirdzošā troņa
Mūžīgo valdnieks, un debesu dievi to vada līdz slieksnim.
Nerimstas rutuli tomēr It visur ap trojiešu vārtiem
Neganti slepkavot vīrus un cietoksni ielenkt ar liesmām.
120 Ieslēgtie Eneja vīri pret rutuliem turas aiz vaļņiem.
Cerības nav vairs izbēgt no nāves. Uz augstajiem torņiem
Velti tie, nabagi, stāv, un paretas rindas ir mūros:
Imbrasīds Asijs ir tur, Hiketāona pēctecis Timoits,
Abi Asāraki, Kastors un Timbris, jau pavecāks gados,
125 Priekšējās rindās; aiz viņiem Sarpēdona drosmīgie brāļi,
Timoits un Klars, kas nākuši bija no Likijas kalniem.
Milzīgu akmeni nes, ne niecīgu klintsbluķa šķembu
Drosmīgais Llrnēses Akmons un cenšas, cik spēka tam
kaulos,
Tēvam Klitijam viņš un brālim Menēstejam līdzīgs.
130 Citi ar metamiem šķēpiem, bet citi ar akmeņiem cīnās,
Citi met liesmu, vēl citi ar stopu laiž vieglinās bultas.
Vidū starp citiem viņš pats, šis Venēras luteklis īstais,
Dardanu jauneklis, lūk, ar atsegtu mīlīgu galvu
Koši mirdz Itin kā pērle, kas, iekalta dzeltenā zeltā,

242
135 Greznums ir kaklam vai pierei; ne citādi apdarē krāšņā
Atspogo ziloņa kauls, ja ietverts buksī vai tumšā
Orlkas terpentīnkokā; no pakauša baltā slīd lejup
Cirtainie mati, kas k(auti pie galvas ar savītu zeltu.
Redzēja tevi vēl arī šeit cildenas ciltis, ai, Ismar,
140 Izdalām brūces visapkārt un notriepjam bultu ar indi,
Līdljas atvase dižā un greznums, — tur zemkopji čaklie
Apstrādā tīrumus treknus un Paktola slaka ar zeltu.
Bija ar viņiem šeit Mnestejs, ko nesen kā iegūtā slava
Izcēla augstu, jo atsita Turnu no nometnes sienām,
145 Arī vēl Kapijs — tā vārdā Kampānijas pilsēta saukta.
Kamēr pa tam tie sīvajās cīņās cits uzbruka citam,
Raženais Enejs nakts vidū jau atpaka) īrās pa jūru;
Nācis no Eiandra zemes, uz etrusku nometni dodas,
Uzmeklē vadoni pašu, tam paziņo vārdu un kārtu,
150 Ko viņš šeit atnācis lūgt, cik vīru ir pašam, cik vīru
Mezentljs pulcē, un stāsta, cik pārdroši nodomi Tumam;
Aizrāda arī uz to, cik cilvēka liktenis mainīgs,
Piepīdams lūgumu klāt. Tad Tarhons tam nekavējoties
Kareivjus sola un līgumu līgst, un Līdljas tauta,
155 Brīva no likteņa žņaugiem, pēc dievību prāta kāpj kuģos,
Svešzemju vadonim ticot. Pats pirmais Iet Eneja kuģis,
Frīģijas lauvas tā priekšgalā jūgti, bet īdkalns no augšas
Rēgojas pāri pār tiem, lūk, cerība padzītiem teikrlem.
Diženais Enejs tur sēdēja tobrīd un apsvēra sirdī
160 Dažādas iespējas karā; pa kreisi tam piekļāvās Pallants,
Vaicādams viņam par zvaigznēm, kas parāda tumšajā naktī
Ceļu, un arī par to, ko cietis virs zemes un jūrā.
Atveriet Hēllkčnu, ai, dieves, un skandiniet dzlesmasl
Teiciet, kas nākuši toreiz no etrusku krasta uz cīņu
165 Enejam līdzi, kas rīkojis kuģus un devies pa jūru!
Masiks pats pirmais šķeļ jūru ar «Tīģeri», iekaltu varā;
Tūkstoti jaunekļu brašu, kas Kļūsijas mūrus un Kosas
Atstāja, sekoja viņam; ar šautrām tie izgāja cīņās,
Kāra sev bultmakus vieglos un nāvnesl stopu aiz pleciem.
170 Blakus tam draudīgais Abants; bij izcilās krūšbruņās tērpti
Visi tā vīri, un Apollons zeltīts tur mirdzēja kuģī.

243
 Sešsimt! jaunekļus tam Populdnija sūtīja karam,
Manīgus cīņā, bet trīssimti vīrus tam tuvējā Ilva,
Raktuvēm bagātā sala, kur ieguva hallbu rūdu.
175 Asila — trešais, kas zināja dievu un cilvēku domas,
Nojauta nākotni dzīvnieku iekšās un debesu zvaigznēs,
Spārnoto mežputnu runu un draudīgo zibeņu zīmes.
Tūkstoti šķēpmešu brašu viņš vadīja ciešajās rindās.
Visus šos vīrus tam uztic pie AIfējas sensenā Piza,
īso Pilsēta etrusku zemē. Vēl skaistais Asturs tam seko;
Zirgam viņš paļaujas droši un mirdzošo Ieroču spēkam.
Trīssimti vīru tas ved — prāts visiem tik ilgojas cīņas —,
Tos, kas ap Cērēti dzīvo, kas apstrādā Minjonas laukus
Un kas mīt senajos Pirgos un muktajās Gravisku lejās.
185 Nevaru paiet tev garām, ai, liguru vadoni cildo,
Kupāvon Kiknīd, kas nāci uz cīņu ar nelielu pulku!
Rēgojas augstu no ķiveres smailes tev gulbjspalvu pušķis —
Kaislīgās draudzības pēdas un tēva ārienes zīme.
Ļaudis mums stāsta, ka Kikns, par mīļo Faētontu skumdams,
īoo Papeļu birztalu vidū, zem māsu ēnainiem zariem,
Dziedājis dziesmas un remdējis mīlu ar sērīgām skaņām.
Dziedot šeit kļuvis viņš vecs un pārklājies maigajām spalvām,
Atstājis zemi un pacēlies augšup ar dziesmām pie zvaigznēm.
Tomēr šā dēls nu, pulcinot flotē sev līdzīgus gados,
195 Milzīgo «Kentauru» vada ar irkļiem uz priekšu; uz viļņiem
Virsū tas gulstas un paceļas augstu, ar milzīgu klinti
Draudēdams bangām, un garenais kuģis dzen vagu pa jūru.
Arī vēl aicina Okns no dzimtenes piekrastes vīrus,
Tuskiešu upe tā tēvs, bet māte ir pareģe Manto;
200 Ceļ viņš tev, Mantuja, mūrus un dēvē tos māmuļas vārdā!
Mantuja, bagātā senčiem! Nav visiem tiem vienāda sakne:
Tautas tai trīs, un pakļautas četras ikkatrai ir ciltis.
Pati šīm tautām ir galva, no tuskiešu asinīm spēki.
Mezentijs piecsimti vīru no šejienes bruņo pret sevi;
205 Viņus no Bēnāka tēva, ar zaļajiem meldrājiem sedzies,
Vadīja «Mincljs» ar naidīgo priedi uz dzelmaino dzīli.
Smagi uz priekšu iet Aulests; tas, sliedamies augstu, simt irkļiem
Pātago viļņus, un sakulto dzīli klāj putas visapkārt.

244
 Milzīgais «Tritons» šo virza uz priekšu, ar gliemezi zilo
210 Baidīdams jūru; līdz gūžām šis peldētājs rāda ar sariem
Apklātu cilvēka skatu; no vēdera kļūst viņš par zivi.
Skalojot puszvēra krūtis, šalc putojot viļņi zem viņa.
Tādi bij diženie vīri, kas devās ar trīsdesmit kuģiem
Palīgā Trojai un īrās ar varkaltlem airiem pa dzīli.
215 Aizgāja diena no debesu juma, un vēlīgā Foibe
Brauca pa Olimpa vidu ar naktī klīstošiem ratiem.
Raženais Enejs — jo nedeva miera tā locekļiem rūpes —•
Sēdēja, vadīdams kuģi, pie stūres un virzīja buras.
Piepeši pusceļā, lūk, tam nimfu bars iznāca pretī
220 Pavadīt viņu: šīs nimfas — tām vēlīgā Ķibele pati
Lika par dievēm būt jūrā, jo pārvērta kuģus par nimfām —,
Šķeldamas plūstošos viļņus, nu Enejam peldēja pretī,
Tieši tik skaitā, cik stāvēja kuģu, pie krastmalas sietu.
Pazīst tās visas no tālienes viņu un dejo tam apkārt.
225 Kimodokēja no viņām, tā veiklākā valodā bija;
Paceļot muguru augšup un satverot stūri ar labo,
īrās ar kreiso pa klusajiem viļņiem un sekoja viņam.
Pēkšņi tā negaidot saka: «Vai nomodā, dievudēls, esi?
Esi tu nomodā, Enej, un virves velc burām vēl stingrāki
230 Priedes mēs, priedes mēs esam no Idkalna galotnes svētās!
Tagad mēs nimfas tik jūrā, lūk, kuģi mēs tavi! Kad rutuls,
Nelietis šis, mums tīkoja uzbrukt ar liesmu un dzelzi,
Virves pret gribu mēs sarāvām tavas un meklējam tevi
Tagad pa viļņiem. Šo veidu aiz mīlas mums dāvāja Māte,
235 Lika pār dievēm mums kļūt un pavadīt dzīvi zem viļņiem.
Askanijs mazais ir ielenkts aiz nometnes žogiem un grāvjiem,
Māvorta kūdītie latīņu pulki to apmētā šautrām.
Drošajiem etruskiem blakus jau arkādu jātnieki ieņem
Noteiktas vietas; šiem pretī triekt jātnieku pulkus uz cīņu
240 Stingri ir apņēmies Turns, lai nespēj tie nometni sasniegt.
Celies jau tagad! Kad atausīs gaisma, uz cīņu pats pirmais
Aicini biedrus, tver vairogu drošo, ko ugunsdievs Vulkāns
Dāvājis tev, tam apvilkdams malas ar mirdzošo zeltu!
Rītdiena agri jau skatīs, ja vari tu ticēt šiem vārdiem,
245 Saļimstam rutulu rindas un aumaļām asinis plūstam.»

245
 Teica tā viņa un, virzoties projām, ar prasmīgu roku
Pagrūda augstcelto kuģi. Tas aizlaižas tūda) pa viļņiem
Ātrāk par šķēpu un šautru, kas ātrumā līdzīga vējam.
Citi tam līdz iet ātrākā gaitā. A r izbrīnu lielu
250 Raugās trojs Anhīsa dēls, un drosmi tam iedveš šis brīnums.
Pavēris acis pret debesu jumu, viņš īsi tā lūdzas:
«Vēlīgā īdkalna dievību Māt, kam Dindiml mīļi,
Torņaino pilsētu mūri un divričos iejūgtie lauvasl
Pirmā tu aicini mani uz cīņu. Ved ātrāk nu galā
255 To, ko tu soli, un vēlīga esi pret friģiem, ai, dieve!»
Teica tā viņš, un tūdaļ pēc tam jau atgriezās diena,
Mirgojot spoži, un aizdzina nakti no debesu juma.
Biedriem vispirms viņš pavēli dod, lai seko tie zīmēm,
Ieročus nelaiž ne mirkli no rokām, ir gatavi cīņai.
260 Lūk, jau viņš ierauga tuvumā teikrus un nometni savu,
Iznācis ārā uz klāja un pacēlis vairogu spožo
Augstu ar kreiso. Skan gaviļu troksnis aiz žogiem līdz zvaigznēm
Trojiešu vidū, un drosme no jauna tiem iezogas sirdī.
Šķēpi kā krusa sāk birt: tā dažreiz zem mākoņiem tumšiem
265 Dzērves dod zīmi aiz prieka un aizpeld pa gaisu ar troksni,
Ja tās, no dienvidiem bēgot, redz Strīmonas purvājus atkal.
Rutulu valdnieks par to un ausonu vadoņi visi
Izbrīnā mulsa tik ilgi, līdz kamēr tie Ierauga stūres,
Vērstas pret krastu un virzāmies jūru ar kuģiem šiem virsū.
270 Ķiveres smaile virs galvas mirdz viņam, no zirgastru pušķa
Lejup plūst liesma, un zeltā kalts vairogs met uguni tālu:
Dažreiz tā dzidrajā naktī kļūst komētas draudīgi sārtas,
Sludinot dažādu postu, vai Sīrljs ar spožbalto liesmu,
Vārgajiem mirstīgiem mēri un ilgāku sausumu nesdams,
275 Aust ar kaitīgu staru un skumdina debesis skaidrās.
Taču gan drošajam Turnam vēl nezuda cerības sirdī
Piekrasti ieņemt vispirms un nācējus padzīt no zemes.
Pārējos visus viņš iejūsmot cenšas un sparīgi rājas:
«Sasniegsim to, ko gribējāt visi: tos trieksim ar roku.
280 Vīri, pats Marss jums ir rokās! Lai ieslēdzam sirdī jo dziļi
Sievas un pavardus savus! Lai slavenos sentēvu darbus
Pieminam visi un stājamies pretī jau tūdaļ pie krasta,

246
 Kamēr tiem, satrauktiem izkāpjot malā, vēl soļi nav droši!
Laime tik uzsmaida drošiem!»
285 Teica tā Turns un apsvēra tūdaļ, ko vadīt uz cīņu
Naidniekam pretī, kā vadībā atstāt šeit apsēstos mūrus.
Izliek jau Enejs pa tam šeit biedrus no augstajiem kuģiem,
Izmetis tiltus. Nu vērojot mirkli, kad aizplūdis ūdens,
Daudzi seklajās vietās it drosmīgi ielēca jūrā,
290 Citi, balstoties irkļos. Bet, tikko kā redzēja Tarhons
Krastus, kur nešķeļas bangas, kur nebrāžas jūra pret šķautnēm,
Kur tā bez šķēršļiem pret piekrasti rāmi veļ vilni pēc viļņa,
Tūdaļ uz turieni novirza kuģi un biedriem sauc skaļi:
«Ķerieties, izlases vīri, ar sparu pie spēcīgiem irkļiem!
295 Paceliet, virziet šurp kuģus uz priekšu un naidīgo zemi
Iešķeliet knābjiem! Lai kuģis pats sev šeit izdzītu vagu!
Nebilstu pretī, ka piestātnē šādā pat sašķīstu kuģis,
Ja ir tik sasniegta zeme.» Vēl nebija vadonis Tarhons
Pabeidzis biedriem šos vārdus, kad viņi jau ķērās pie irkļiem,
300 Triekdami kuģus ar sparu pret latīņu naidīgiem krastiem,
Kamēr to knābji pie sauszemes skārās un nostājās kuģi
Visi bez vainas, gan, Tarhon, tik atskaitot vienīgi tavu.
Uzskrējis pēkšņi uz sēkļa un sasvēries sānis uz smiltīm,
Ilgi tas šūpojās tur un cīnījās spīvl pret straumi,
305 Gabalos izira beidzot un izmeta vīrus te viļņos;
Drumstalās salauzti irkļi un airnieku soli visapkārt
Neļauj tiem peldēt, un plūstošais vilnis velk atpakaļ kāju.
Kavēties ilgi šeit prātā nav Turnam; viņš iekarsis steigā
Aizrauj pret teikriem it visus un nostāda piekrastē pretī.
3io Atskan jau taures. Steidz Enejs pats pirmais pret laukļaužu pūli,
Gāzdams gar zemi daudz latīņu vīru, — tā vēlīga zīme —,
Teronu dižo vispirms, kas metās ar triecienu strauju
Enejam pretī. Tam zobenu trieca viņš, ieurbjot sānos,
Pāršķēlis gredzenu bruņas un tuniku, šūtu ar zeltu.
315 Lihu vēl nodur pēc tam, kas bija no mirušās mātes
Izgriezts un veltīts tev, Foib! Tik bērnībā agrīnā tevi
Varēja paglābt no dzelzs. Netālu vēl Kiseju bargo
Veltīja nāvei un spēcīgo Giju; tie abi ar rungu
Nāca uz cīņu; ne Herkula bruņas, ne spēcīgās rokas,

247
320 Ne ari Melamps, šo tēvs un Alkīda līdzgaitnieks visur,
Kamēr visgrūtākās mokas tas cieta virs zemes, šeit viņiejn
Nespēja līdzēt. Vēl Faram, kas svaidījās velti ar vārdiem,
Meta ar atvēztu šķēpu un kliedzējam aizbāza rīkli.
Arī tu, Kīdon, ai, nabags, tik tikko kā iesācis mīlēt
325 Klitiju, jaunekli maigu, ar dīgstošām pūkām ap vaigiem,
Būtu jau gulējis zemē, šeit nogāzts ar Dardana roku,
Aizmirsis kaislību savu, kas vilka pie jaunekļiem tevi,
Nebūtu ciešajās rindās šeit palīgā nākusi Forka
Paaudze dižā; to septiņi bija, katrs izmeta arī
330 Septiņus šķēpus; tie, ķiverē spožā vai vairogā krītot,
Atlec bez sekmēm; kas skārās pie miesas, tos Venēra krietnā
Novērsa sānis. Nu Enejs tā drošajam Ahātam saka:
«Pasniedz man metamos šķēpusl Šī roka pret rutuliem tagad
Nemetīs veltīgi tos, kas kādreiz jau dzēluši grājiem
335 Iiijas laukos!» Tad satvēra strauji viņš varenu šķēpu,
Meta uz priekšu, un džinkstot tas Majona vairoga varam
Izurbās cauri, šķeļ krūšbruņas pušu un ietriecas plaušās.
Alkānors, kritušā brālis, tam palīgā piesteidzas tūdaļ,
Balstīdams viņu ar roku; bet šķēps, tam caururbjot roku,
340 Aizlaižas strauji un, asinīm pilot, ar sparu iet tālāk;
Zaudējot spēku, tam nošļuka roka no pleciem uz cīpslām.
Numitors, Izrāvis šķēpu pēc mirkļa no ķermeņa brālim,
Izmet pret Eneju to, bet nebija liktenis lēmis
Varoni gāzt, jo gurnu tik dižajam Ahātam skāra.
345 Steidzas šurp kurietis Klauss un, ļaudamies jaunības spēkiem,
Skaudīgo šķēpu ar sparu triec Driopam iztālēm pretī,
Spiezdams to dziļi zem zoda, un runājošam tas laupa
Balsi un dzīvības elpu, kad asmens tam caururbis rīkli;
Driops krīt zemē uz pieres, vemj asinis biezas no mutes.
350 Vēl viņš trīs trāķlešus dižus no sensenās Boreja dzimtas,
Arī trīs vīrus, ko Idass un dzimtā Ismara sūta,
Vairākās sadursmēs gāž. Šurp atsteidzās arī vēl Halaiss
Kopā ar aurunku ļaudīm un slavenais zirgvaldis Mesāps,
Neptūna pēctecis dižais. Nu cenšas gan vieni, gan otri
355 Trojiešus padzīt no vietas, jo cīniņu sākuši viņi
Tieši pie ausonu sliekšņa. Tā dažubrīd pretēji vēji

248
 Cīņu sāk debesu telpā ar vienādiem spēkiem un drosmi;
Piekāpties netīk nevienam, ne mākoņiem tumšiem, ne jūrai;
Ilgi ir šaubīga cīņa, jo pretojas spīvi it visi:
360 Tieši tā trojiešu rindas šeit cīnās ar latīņu rindām,
Apstājas kāja pret kāju, vīrs sparīgi traucas pret vīru.
Bet, kad jau pretējā pusē, kur kalnu strauts aiznesis tālu
Ritošos akmeņus laukā un piekrastēm atrautos krūmus,
Pallants redz arkādu vīrus, kam svešas ir kājnieku cīņas,
365 Muguru pagriežam gļēvi pret latīņiem vajātājiem,
Tāpēc ka piespieda viņus šā apvidus grumbainā daba
Nokāpt no zirgiem, viņš — apstākļos grūtos tas vienīgi atliek
Drošina tos, gan lūgdamies laipni, gan rādamies skarbi:
«Biedri, kurp tagad jums bēgt? Es jūsu un varoņu darbu,
370 Vadoņa Eiandra vārdā un slaveno uzvaru labad,
Manis dēļ lūdzu, jo negribu slavā būt iepakaļ tēvam,
Neticiet kājām! Ar metamo šķēpu caur naidnieku rindām
Jāizlauž ceļš! Kur naidnieku rindas jo biezākas spiežas,
Turp jūs sauc dzimtene svētā un vadoni Pallantu līdzi!
375 Dievi mums nestājas pretī! Mūs mirstīgos mirstīgie spaida;
Arī ne mazāk būs mūsējiem drosmes, ne mazāk būs roku!
Bangainā jūra kā varenais valnis, lūk, šķērso mums ceļu!
Zemes nav bēgšanai vairs! Kurp doties? Uz jūru vai Troju?»
Teica tā viņš un lauzās ar sparu pret naidnieku rindām.
380 Pirmo sev priekšā viņš sastapa Lagu, ko liktenis ļaunais
Dzina tam pretī; kad akmeni smagu Lags cēla uz augšu,
Šķēpu viņš trieca ar sparu tai vietā, kur mugurkauls ribas
Šķīra uz līdzīgām daļām, un pīķi, kas iestrēdza dziļi,
Atpakaļ rāva no kauliem; šai vietā to nepārsteidz Hisbons,
385 Lai gan to cerēja ļoti; bet Pallants, kad metās šis tuvāk,
Bezrūpīgs būdams un iekaisdams dusmās par kritušo draugu,
Satvēra viņu un paslēpa dzelzi tā piepūstās plaušās.
Steniju triec viņš pēc tam un Anhēmolu, valdnieka Rēta
Pēcteci kādu, kas pamātes gultu reiz apgānīt ņēmās.
390 Arī jūs, dvīņi, šeit saļimāt pīšļos uz rutulu laukiem,
Dauka cilts dižā un līdzīgie sejā, ai, Lārīd un Timber,
Māte un tēvs tos nespēja atšķirt un maldījās bieži!
Taču gan abus šos atšķīra Pallants ar šausmīgu zīmi:

249
 Eiandra zobens, ai, Timber, šai cīņā tev laupīja galvul
395 Nocirstā roka, ai, Lārīd, nu aicina tevi pie sevis!
Pusdzīvie pirksti vēl raustās, lai zobenu atpakaļ tvertu.
Vadoņa saucienus dzirdot un vērojot slavenos darbus,
Arkādus īgnums un kauns pret naidnieku aicina cīņā.
Pallants nu Rēteju gāza, kas divjūgā laidās tam garām;
400 Tikai mazs starplaiks līdz dzīvības galam bij Ilam vēl atļauts,
Jo jau no tāles pret Ilu viņš virzīja varenu šķēpu,
Bet gan tik Rēteju nejauši ķerdams, kas, raženo Teitrant,
Bēga no tevis un brāļa Tira; no divričiem gāzies,
Sita šis, raustoties pusdzīvs, ar papēžiem rutulu laukus.
405 itin kā vasaras laikā, kad saceļas vēlami vēji,
Mežiem pie kūlas daudz vietās gans pielaidis liesmu un pēkšņi,
Laižoties biezoknī iekšā, sāk izplesties plaši visapkārt
Drausmīgais Vulkāna kaujlauks jo tālu pa plašajām ārēm;
Gans tad pēc uzvaras sēstas un vēro, kā gavilē liesma:
4io Tieši tā vīrišķā drosmē ap tevi šeit saslēdzas biedri,
Pallant, tev palīgu sniedzot. Bet Halaiss, daudz rūdītais cīņās,
Metas pret arkādiem nikni un liecas aiz vairoga sava.
Ladonu notriec viņš šeit, Dēmčdoku, Feretu brašo,
Arī Strīmčnijam roku, kas virzījās viņam pret rīkli,
415 Šķēla ar zobenu spožo; tā akmens ķer Toantu galvā,
Sašķaidot drumstalās kaulu, ar asinīm smadzenes jaucot.
Bēgot no likteņa lemtā, tēvs Halaisu paslēpa mežā;
Bet, kad jau sirmgalvis mira un aizvēra bālganās acis,
Parkas tam uzlika roku un dēlu par upuri lēma
<20 Eiandra šķēpiem. Šo panāca Pallants, tā lūgdamies iepriekš:
«Dod nu, al, Tlbrīda tēv, šim šķēpam, ko metīšu tūdaļ,
Laimīgu mērķi un Halalsam bargam to virzi pret sirdi!
Kāršu tad ozolā tavā šā ieročus visus un bruņas!»
Labvēlīgs bija tam dievs, jo, kamēr Imāonu Halaiss
425 Sedza, jau arkādu šautrai viņš atklāja vaļēju krūti.
Neļāva Lauss, ikvienam balsts drošais, skumt savējo rindām,
Lai gan tāds karotājs krita. Viņš Abantu pirmo triec pīšļos,
Cīņā tam stājušos pretī, visgalveno uzvaru šķērsli.
Gāž vēl tad arkādu jaunatni brašo, gāž etrusku pulkus,
430 Arī jūs, trojiešu vīrus, ko nebija liekuši grāji.

250
 Sastopas rindas ar līdzīgiem spēkiem un vadoņiem drošiem.
Pēdējās rindas sāk traukties uz priekšu, un neļauj šeit drūzma
Pacelt ne rokas, ne šķēpa. No šejienes Pallants triec vīrus,
Lauss nāk no pretējās puses; tie ir gandrīz vienādos gados,
435 Sejā it koši, bet Fortūna tomēr uz dzimtenes zemi
Abiem tiem atgriezties liedz, pat stāties uz divkauju laukā
Nebija atļauju devis tiem varenais Olimpa valdnieks:
Stiprāka pretnieka roka drīz abu šo likteni izšķirs.
Nomainīt Lausu pa tam dod padomu vēlīgā māsa
440 Turnam, kas laužas pa rindām ar spārnoto divriču jūgu.
Ieraugot biedrus, viņš sauc: «Laiks pienācis pārtraukt šo cīņu!
Viens es pret Pallantu došos! Tik vienam man nolemts šis Pallants!
Kaut jel patlaban šeit būtu tā tēvs un skatītu viņu!»
Teica tā viņš, un atstāja biedri šo lauku, kā lika.
445 Rutuli klausa, un satrūkstas Pallants par pavēli lepno.
Mulsumā raugās viņš cieši uz Turnu, tā ķermeni dižo
Mērī ar acīm un aplūko visu ar īgušu skatu.
Atbildot lielībam īsi, viņš teica tam pretī šos vārdus:
«Vai nu es gūšu sev slavu, tev novilkdams trofejas dižās,
450 Vai šeit es miršu ar godu. Tēvs panesīs likteni katru.
Atmet šos draudus!» Tā teicis, viņš izgāja laukuma vidū.
Arkādu vīriem uz sirdi plūst asinis aukstas kā ledus.
Atstāja divričus Turns un tuvojās viņam nu kājām.
Itin kā spēcīgais lauva, kas vēro no pakalna augsta
455 Vērsi uz laukuma tālu un domās jau gatavs uz cīņu,
Metas uz priekšu: bij Turnam tāds skats, pret jaunekli nākot.
Bet, kad šo cerēja Pallants jau tvert ar izmesto šķēpu,
Pirmais viņš dodas tam pretī — var būt, ka var palīdzēt drosme
Vājākiem spēkiem — un saka tā augstajām debesīm skaļi:
460 «Pieminot draudzīgo galdu, pie kura tu biji reiz viesis,
Tevi es piesaucu, Alkīd! Dod pārdrošiem nodomiem sekmes!
Lai viņš redz mirdams, ka laupu tam asinīm notrieptās bruņas,
Un lai tā gurstošās acis redz uzvaras guvēju manī!»
Dzirdēja jaunekli Alkīds, bet nopūtas smagas jo dziļi
465 Žņaudza tā dievišķās krūtis, un veltīgas asaras lēja.
Pavēris draudzīgu skatu, tad Jupiters sacīja dēlam:
«Katram ir nolemts savs laiks, jo neatgriežama, īsa

251
 Visiem ir dzīvības stunda; sev sagādāt slavu ar darbiem —
Tā, lūk, ir tīkama lieta. Pie augstajiem īlijas mūriem
470 Arī daudz dievdēlu krita. Vai tad tur nebija kritis
Sarpēdons dižais, mans dēls? Pat Turnu jau nolemtā diena
Aicina projām. Līdz robežas galam šai mūžā viņš nācis.»
Teica tā viņš un novērsa acis no rutulu laukiem.
Atvēza Pallants nu metamo šķēpu ar varenu spēku,
475 Izraudams zobenu spožo ar sparu no sedzošām makstīm.
Aizlaidās šķēps un tvēra to vietu, kur krūšbruņu sega
Apklāja plecu; tas, lauzdams sev ce}u gar vairoga malu,
Beidzot tik vieglītēm skāra šā milzīgā rutula miesu.
Satvēra Turns nu metamo šķēpu ar asmeni asu,
480 Vicinot ilgi, pret Pallantu trieca un teica šos vārdus:
«Uzmanies labi, vai nebūs mans šķēps par tavējo asāks!»
Teica tā viņš, un vairogu, segtu ar dažādiem šķēršļiem,
Varkaltām plāksnēm, ar dzelzi un vairākām vēršādas kārtām,
Pāršķēla metamais šķēps, ar sparīgu triecienu arī
485 Krūšbruņu kavēkli biezo un ieurbās spēcīgās krūtīs.
Velti viņš ieroci karsto no cirstās brūces rauj ārā;
Asinis plūst pa šo ceļu, un dvēsele seko tam līdzi.
Zemē viņš krita uz brūces, un šķindēja bruņas ap viņu;
Mirdams ar asinīm mutē viņš apkampa naidnieka zemi.
490 Stājies pie viņa, Turns teica:
«Arkādi, uzklausiet mani un Eiandram sakait šos vārdus:
Kādu ir pelnījis viņš, tam Pallantu atpakaļ sūtu.
Kapā likt ļauju ar godu un apbedot gremdēties skumjās.
Dārgas pārlieku kļūs draudzības saites ar Eneju viņam.»
495 Teica viņš un, uzminis kāju uz nedzīvām miesām,
Sparīgi aizrāva līdzi tā milzīgo zobena siksnu
Kopā ar tēloto grēku: tur pirmajā laulības naktī
Rēgojās apkautie vīri un asinīs laulības gultas;
Eiritīds Klons jo prasmīgi kalis šos attēlus zeltā,
soo Gavilē Turns — tam sagādā prieku šeit laupījums gūtais.
Nezina mirstīgā prāts, ko rītdien tam liktenis lēmis,
Nezina ieturēt mēru, kad lepni tas pacēlies! laimē!
Turnam tā stunda drīz sitīs, kad gribēs viņš Pallantu dzīvu
Atgriezt sev labprāt par dārgāko maksu, šo dienu un siksnu

252
^05 Apkraudams lāstiem. Bet draugi ar vaidiem un asarām gaužām
Pallanta līķi uz vairoga lika un aiznesa barā.
Ai, kādas sēras un godu tu atgriezies nesīsi tēvam!
Pirmā šī diena tev cīnīties lāva un pēdējā bija,
Tomēr tu atstāji laukā daudz kritušu rutulu vīru.
5io Ne jau tik baumas par likstām, bet atnāca vēstnesis ticams
Enejam sacīt, ka stāvoklis esot it sevišķi draudīgs,
Pienācis kļūmīgais brīdis sniegt palīgu sakautiem teikriem.
Visu, kas priekšā, viņš pļauj nu ar dzelzi; viņš iekarsis izlauž
Ceļu jo plašu ar šķēpu caur rindām un meklē, Turn, tevi,
515 Lepnu par uzvaru jauno. Priekš acīm stāv Pallants un Eiandrs
Viņam ik mirkli un galds, kam pirmoreiz, būdams tur viesis,
Tuvojies toreiz, un zvēresti dotie. Tad Sulmonas dēlus,
Jaunekļus četrus, tiem līdzi vēl Ofenta audzētos četrus,
Saņēma dzīvus, lai pazemes ēnām tos ziedotu tūdaļ
520 Un lai uz gailošā sārta jau gūstekņu asinis plūstu.
Naidīgo šķēpu pēc tam no tālienes met viņš pret Magu;
Lejup šis viltīgi liecas; šķēps drebēdams pārlido pāri.
Apkampdams Eneja ceļus, tas sāka jo sirsnīgi lūgties:
«Pieminot tēvu, kas miris, un ziedošo mantnieku Jūlu,
525 Lūdzos, šo dzīvību saudzē un pataupi dēlam un tēvam!
Augsta man māja; tur ierakta zemē un paslēpta dziļi
Kaudzēm vien sudraba nauda; daudz lietu man, izkaltu zeltā,
Arī daudz nekalta zelta. Nav droša šeit, notriecot mani,
Uzvara teikriem, un dzīvībai vienai nav nozīmes lielas.»
530 Teica tā viņš, un sacīja Enejs tam pretī šos vārdus:
«Zelta un sudraba kaudzes, ar kurām tu lielīties vari,
Pataupi pēctečiem saviem. Turns tiesību izpirkties karā
Pirmais ir zaudējis brīdī, kad Pallantu notrieca zemē.
Domā tā ziedošais Jūls, un domā tā mirušais Anhīss.»
535 Teica tā viņš un ķiveri tvēra ar kreiso, bet galvu
Atpakaļ lieca un paslēpa dzelzi tam kaklā līdz kātam.
Haimonīds, Foiba un Trivijas kalps, tam stāvēja blakus;
Galvsega svētā to sedza, gar deniņiem aizvijās saites,
Drēbes tam mirdzēja spoži, bij teicami ieroči rokā.
540 Sastapis šo, viņš vajā pa lauku; uz klupušā stājies,
Ziedo un sedz to ar milzīgu ēnu, bet ieročus Serests

253
 Novelk no pleciem, lai, Grādīv, tev nestu par uzvaras zīmi.
Iesāka cīņu jau atkal no jauna šeit Vulkāna clltszars
Cekuls un Umbrons, šurp nākdams no marsiešu kalniem tiem pretī;
545 Trakoja Dardanīds Enejs; ar dzelzi viņš Anksura roku
Atcirta pēkšņi un pāršķēla pušu tā vairoga ripu.
Teica ko svarīgu šis, jo ticība bija, ka vārdam
Piemīt liels spēks, un garā varbūt jau debesīs cēlās,
Solīja gadus sev Ilgus un piedzīvot sirmumu matos.
550 Pēkšņi ar ieročiem spožiem šeit Enejam uzdrāžas Tarkvits —
Drlope, košmatu nimfa, to dzemdēja meždievam Faunam —,
Stādamies niknajam ceļā; viņš, atvilcis atpakaļ šķēpu,
Pārsita pušu tā vairogu smago un krūšbruņas spožās.
Velti šis mēģina lūgties un velti grib daudz ko vēl sacīt;
555 Enejs ar šķēpu tam zemē triec galvu un, ķermeni silto
Veldams pa pīšļiem, tā saka nu viņam ar īgnumu sirdī:
«Guli nu, riebekli, šeit! Vairs neglabās māmuļa labā
Smiltainē tevi, un dzimtenē kaps tev locekļus nesegsi
Saplosīs tevi šeit plēsīgie putni vai aiznesīs tālu
560 Viļņi un straume, kur rijīgās zivis tev nolaizīs brūces.»
Pēkšņi pret Antaju, Luku, kas priekšrindās gāja ar Turnu,
Metas, pret drosmīgo Numu, pret Kamertu, gaišmati brašo,
Raženā Volscenta dēlu, kas ausonu pēcteču vidū
Bija jo bagāts ar zemi un klusajās Amiklās valdnieks.
565 itin kā Aigaions dižais — simt roku tam bijis, teic ļaudis, *—
Liesmu no piecdesmit rīklēm un arī piecdesmit krūtīm
Spļāvis tai brīdī, kad, vērsies pret Zevtēvu zibeņu liesmām,
Piecdesmit vairogu cēlis un piecdesmit zobenu rāvis:
Trako tā, uzvaru gūdams, pa visu šo laukumu Enejs,
570 Ja jau tam iekarsis zobens. Vēl tālāk viņš metas ar sparu
Nifaja četrjūgam pretī un zirgiem iedrāžas krūtīs.
Tikko to redzēja viņi šurp nākam ar milzīgiem soļiem,
Draudīgu skatu, tie trūkās aiz bailēm un atpakaļ traucās,
Izmeta vadoni zemē un divričus rāva uz krastu.
575 Lukags pa tam jau metas uz vidu ar zirgpāri baltu,
Kopā ar viņu ir Ligers, šā brālis, kas vada ar grožiem
Zirgus, bet dedzīgais Lukags jau vicina zobenu kailu.
Necieta Enejs vairs ilgāk šo pārgalvju dedzību lielo:

254
 Mezdamies pretī, viņš stājās to priekšā ar paceltu šķēpu.
580 Ligers tam teica:
«Nav šeit Dičmēda zirgu, nav Pēleida divriču arī,
Nav vairs šeit Frīģijas lauku. Drīz karam būs beigas! šais zemēs
Izbeigsies dzīvība tava!» Šie Ligera bezprāta vārdi
Aizlido tālu pa vējam, un trojiešu varonis viņam
585 Nesaka pretī ne vārda, bet naidniekam atbild ar šķēpu.
Mirklī, kad noliecas Lukags uz priekšu, ar metamo šķēpu
Mudīdams divriču zirgus, un, paspēris kāju pa kreisi,
Rīkojas stāties uz cīņu, šķēps mirdzošā vairoga malai
Izurbjas piepeši cauri un iestrēdz tam kreisajos cirkšņos.
590 Klupdams viņš izkrīt no ratiem un aizveļas mirdams pa lauku.
Bijīgais Enejs, to redzot, tam saka šos dzēlīgos vārdus:
«Lukag, nav nodevis tevi šo zirgu lēnīgais solis!
Atpakaļ nedzen tos bailes no tukšajām naidnieku ēnām!
Lēkdams no ratiem, tu atstāj man zirgus!» Tā sacījis, Enejs
595 Noķēra zirgu pāri. No divričiem gāzdamies zemē,
Nabaga brālis pret viņu bez ieročiem izstiepa rokas:
«Tevi es lūdzu un vecākus tavus, kas radīja tevi,
Trojieti, saudzē jel mani un esi pret lūdzēju žēlīgs!»
Tālāk vēl lūdzoties viņam, bilst Enejs: «Vai tādi pirms mirkļa
600 Bija tev vārdi? Nu mirsti! Lai brālis nu neatstāj brāli!»
Dzīvības mitekli, krūtis, viņš atver tam tūdaļ ar dzelzi.
Dardanu vadoņa roka šeit pārklāja laukus ar līķiem,
Līdzīgi spēcīgai straumei vai melnajai viesuļu vētrai
Trakojot visur; jau izlaužas beidzot un nometni atstāj
€05 Askanijs mazais ar jauniešiem visiem, tur ielenktiem velti.
Jupiters arī pa tam pret Jūnonu vēršas un saka:
«Māsa tu mana un sieva, arvien tu man tīkamā sirdij!
Tiešām, kā domāji tu — nav nojauta vīlusi tevi —,
Venēra pabalsta trojus! Nav roka tiem spēcīga karā,
«io Vīrišķas drosmes tiem trūkst, un neprot tie spītēt pret briesmām.»
Jūnona mierīgi bilda: «Bet kāpēc tu, mīļais un dārgais,
Satrauc man skumušo sirdi, ko pavēles bargās tā baida?
Ja jau tu mīlētu mani vēl tagad, kā mīlēji agrāk
Un kā to varētu gaidīt, tu nespētu, varenais, liegties
•615 Izpildīt lūgumu manu, lai iespēja būtu man Turnu

255
 I
zraut no cīņas un veselu atdot to Daunam, tā tēvam.
Tagad lai bojā iet viņš, lai teikriem ar asinīm savām
Samaksā sodu! Viņš tomēr ir cēlies no mūsējo dzimtas.
Ceturtais sencis tam taču ir Pllumns; ar devīgu roku
A20 Bieži vien svētnīcas tavas viņš pildījis bagātām balvām.»
Gaišā Olimpa valdnieks, tai atbildot, sacīja īsi:
«Ja tu par jaunekli lūdz, jau nolemtu nāvei, ja vēlies
Atlikt tās laiku un domā, ka tā es to nokārtot varu,
Gādā tam iespēju bēgt un izrauj no likteņa baigāl
025 Piekāpties varu tik daudz. Ja tomēr aiz lūgumiem taviem
Slēptos vēl nodomi citi un domā, ka ievirzīt spēsi
Visu šo karu vēl citādā gultnē, tad velti to ceri.»
Saka tad Jūnona raudot: «Kaut to, ko ar lūpām man liedzi,
Dotu ar sirdi un paliktu Turnam vēl dzīvība droša!
030 Bet nu bez vainas to sagaida nāve! Jeb iedoma tukša
Maldina mani? Kaut maldi tik būtu šīs veltīgās balles!
Griez man par labu šo lēmumu savu, tu taču to vari!»
Teicot šos vārdus, tā piepeši metās no debesīm augstām,
Ietinās mākonī tumšā un, sace)ot vētru, pa gaisu
635 Devās pie trojiešu pulkiem un laurentu nometnes aši.
Jūnona tobrīd no mākoņa tukšā šeit ēnu bez miesas
Eneja sejā — tas bija patiesi kas neparasts skatam —
Dardanu ieročiem rotā, bet vairogu, ķiveres seksti
Izveido tādu, kāds Enejam bija; tā tukšus bilst vārdus,
640 Dažādas skaņas bez domām, un attēlo cilvēka soļus:
Mirušo ēnas pēc nāves, teic ļaudis, tā lidinās apkārt,
Dažureiz sapņi pa miegam tā maldina snaudošās jūtas.
Soļo šis krāpīgais attēls it jautri gar priekšējām rindām,
Ķircina Turnu ar šķēpu un aicina iznākt uz cīņu.
645 Vajā pa lauku šo Turns un pretī met džinkstošo šķēpu
Tālu uz priekšu; griež muguru ēna un atpakaļ metas.
Tobrīd jau domāja Turns, ka Enejs bēgot grib glābties,
Tāpēc ar satrauktu sirdi, jau lolodams cerības tukšas,
Kliedza: «Kurp, Enej, tu bēdz? Jel neatstāj līgavu savu!
650 Roka šī gādās tev zemi, ko meklēji, braukdams pa viļņiem!»
Teicis to, metas tam pakaļ un vicina atvēzto šķēpu;
Tomēr viņš nemana vēl, ka izkliedē vēji tā prieku.

256
 Stāvēja tobrīd kāds kuģis pie šķautnainām piekrastes klintīm.
Izmetis kāpnes un vienots ar krastu ar gatavu tiltu;
«55 Osinljs, Klūsijas valdnieks, šai kuģī pie krasta šā stājās.
Bēgošā Eneja ēna it pēkšņi uz patvertni drošo
Metas ar milzīgu steigu; ne kūtrāk Turns dzenas tai pakaļ,
Pārspēdams kavēkļus ceļā un lēkdams pār augstajiem tiltiem.
Bet, kad šis bija jau augšā uz klāja, te Saturna meita
660 Virvi rauj pušu, pa atplūdiem kuģi velk projām no krasta.
Vieglīnā ēna jau tālāk vairs nemeklē patvertni citu,
Bet gan tā paceļas augšup un saplūst ar mākoni tumšu.
Tikmēr zudušo Turnu uz cīniņu aicina Enejs,
Vairākus vīrus, kas gadās tam ceļā, viņš sūta uz Orku.
665 Viesuļa vētra pa tam nes Turnu jau tālu no krasta;
Apkārt viņš neziņā skatās, par glābšanos nemierā būdams.
Paceļ viņš rokas uz augšu pret zvaigznēm ar lūgšanu šādu:
«Visuvareno tēv, vai turi par cienīgu mani
Pazemot tā un lēmis man ciest vissmagāko sodu?
670 Kurp es? No kurienes nācis? Kā tagad es atpakaļ tikšu?
Vai vēl es laurentu mūrus un nometni redzēšu atkal?
Ko gan man sacīs tie vīri, kas nāca uz cīņu man līdzi?
Viņus — ai, negods — it visus es atstājis drausmīgai nāveil
Tagad es redzu tos klīstam un dzirdu pat kritušo vaidusl
675 Ko lai es daru? Kaut atvērtos tagad it pēkšņi zem kājām
Bezdibens man! Jel pieņemiet drīzāk jūs mani, ai, vēji!
Aiznesiet kuģi pret klintīm, pret šķautnēm — Turns tagad tā lūdzas—,
Iemetiet tūdaļ to drausmīgos sēkļos un aprociet smiltīs!
Neskars tur mani tad nekrietnās tenkas, ne rutulu zaimi!»
680 Teikdams šos vārdus, viņš svārstījās domās uz pretējām pusēm,
Vai tam kā bezprātim mesties aiz negoda tāda jau tūdaļ
Zobenam virsū un neganto dzelzi caur ribām triekt sānos
Jeb vai gremdēties viļņos, lai peldēdams varētu sasniegt
Izliekto krastu un atkal pret teikriem ar ieročiem stāties.
685 Vienu un otru viņš mēģina trīsreiz, bet Jūnona dižā
Trīsreiz, to žēlojot, attur un savalda jaunekli straujo.
Kuģis slīd projām uz priekšu pa jūru, pa vēlīgiem viļņiem
Straume to aiznes uz pilsētu seno pie sentēva Dauna.
Dedzīgais Mezentijs tūdaļ, kā Jupiters padomu devis,

257 1 7 -8 9 5
690 Traucas uz cīņu un metas pret teikriem, kas līksmoja skaļi.
Cīņu sāk ttrrēnu rindas; ar naidu pret vienu tik vīru
Raujas it visi, pret vienu it visi met šķēpu pēc šķēpa.
Viņš ir kā varena klints, kas paceļas augstu pār tāli,
Spītējot viesuļa vētrām un spītējot bangainai jūrai;
695 Nebaidās viņa, ka debesis draud vai uzbrūk tai viļņi.
Nekustot pati no vietas. Tas gāž Dolihāona dēlu
Hebru gar zemi, vēl Latagu arī un bēgošo Palmu;
Šķautnainu akmeņa lausku un klintsgalam norautu šķembu
Latagam pēkšņi triec sejā un, pārcirtis paceles dzīslu,
700 Ļimušam Palmam ļauj vāļāties zemē, bet trofejas gūtās
Dāvina Lausam likt plecos un greznot ar ķiveri galvu.
Arī vēl Eiantu, frīģieti kādu, un Mimantu gāza,
Parida biedru un draugu; to Teano naktī tai pašā
Amikam deva, kad dzemdēja Paridu Kiseja meita,
705 Kļūdama grūta no lāpas; dus dzimtenes pilsētā Parids,
Mimantu, svešu šai zemei, nu glabāja laurentu krasti.
Itin kā mežkuilis, rīdīts ar suņiem, no kalngala augsta
Metas uz leju, jo vairākus gadus to sargājis Vesuls,
Bagātais priedēm, vai vairākus gadus vēl laurentu purvi;
7io Uzaudzis mežā starp niedrēm un iekritis mednieku tīklos,
Apstājas pēkšņi, sāk īgnumā rūkt un priekšplecos bozties;
Neuzdrīkstas kāds iziet tam pretī vai tuvoties viņam,
Tikai no tālienes draud gan ar šķēpiem, gan saucieniem drošiem;
Tomēr bez bailēm viņš gaida vēl brīdi un raugās visapkārt,
7)5 īgnumā čirkstinot zobus, no muguras purinot šķēpus:
Tieši tā tiem, kam Mezentijs dusmas bij sacēlis sirdī,
Drosmes nevienam nav doties pret viņu ar zobenu kailu;
Tie tik ar šķēpiem un saucieniem skaļiem šo aicina cīņā.
Nāca no Koritas senajām zemēm uz cīņu vēl Akrons,
720 Grājs pats, no līgavas bēgdams, pat ardievas neteikdams viņai;
Mezentijs ievēro viņu, ka priekšējās rindās šis trako,
Mirgojot purpura sekstei un līgavas dāvātam tērpam.
Itin kā izsalcis lauva, kas velkas gar biezokņa malu,
Briesmīga salkuma dzīts, kad piepeši ierauga krūmos
725 Bailīgo kazu vai aizbēgam briedi ar izslietu galvu,
Sirdī jūt prieku, ver rīkli jo plaši, bož krēpes un plosa,

258
Mezdamies guvumam virsū; tad skalo tā nekrietno rīkli
Asinis tumšās:
Arī tā Mezentijs metas ar prieku pret naidnieku baru.
Nabaga Akrons krīt pīšļos un dauza ar papēžiem zemi,
Izlaizdams garu, un salauzto šķēpu ar asinīm slaka.
Netur par cienīgu darbu viņš Orodu, kamēr šis aizbēg,
Nogāzt gar zemi un negaidot šķēpu tam mugurā ietriekt;
Ceļā viņš iziet tam pretī, un vīrs nu pret vīru sāk cīņu,
Uzvaru negūst ar viltu, bet tikai ar spēcīgu roku.
Uzminis gāztajam kāju un balstoties šķēpā, tas teica:
«Vīri, nav kritis šeit cīnītājs vājš, lūk, diženais Orods!»
Kareivji gavilē skaļi un atbild ar palānu jautru.
Mirdams bilst kritušais pretī: «Lai būtu kas, varoni, būdams.
Drīz vien mans atriebējs nāks un neļaus tev priecāties ilgil
Liktenis līdzīgs tevi jau gaida. Tu ļimsi šais laukos!»
Smaidot ar īgnumu rūgtu, tam Mezentijs sacīja pretī:
«Tagad tev jāmirst! Par mani jau dievu un cilvēku valdnieks
Žēlīgi gādās.» To teicis, viņš izvilka šķēpu no miesas.
Baismīgais miers un dzelžainais miegs ver acis ciet viņam,
Skatienus gaišos uz mūžīgiem laikiem slēdz drausmīgā tumsa.
Cēdiks Alkātoju triec, bet Sakrators Hidaspu blakus,
Rapons Partēniju arī un Orsu, jo vareno spēkiem;
Gāž Erihētu, Likāona dēlu, un Kloniju Mesāps —
Pirmo kājnieku cīņā, bet šo, kad kritis no zirga,
Laista bez iemauktiem vaļā. Tad likietis Agīds nāk pretī;
Viņu gāž Valers, kam netrūka drosmes kā senlaikos senčiem,
Troniju savukārt Salijs, bet blakus tam Saliju Nealks,
Šķēpmetis slavens un manīgs ar tālumā krāpīgo šautru.
Dalīja bardzīgais Māvorts šeit līdzīgi sēras un līķus;
Vienādi upuri bija, un vienādi uzvarētāji
Gāzās un uzvarētie; šeit nebēg ne vieni, ne otri.
Dievi Jupitera pilī jau vēro ar žēlumu sirdī
Abēju veltīgās dusmas un mirstīgo ciešanas smagās;
Venēra skatās šeit lejup, tur Jūnona, Saturna meita;
ArīTīsifone bālā starp kareivjiem šausmīgi trako.
Vicinot milzīgo šķēpu, lūk, Mezentijs, iekarsis cīņai,
Draudīgi laukumā uznāk. Kā Orions, varenais milzis,
 Soļodams mierīgā galtā pa Nēreja varenām dzelmēm,
765 Izlauž sev ceju un rēgojas pleci tam augstu virs viļņiem, «
Vai arī, nākdams no kalniem un aiznesdams simtgadu osi,
Mierīgi staigā pa zemi un galvu slēpj mākoņu gubās:
Tā arī Mezentljs traucas ar milzīgu vairogu rokā.
Raženais Enejs, to redzēdams nākam starp kareivju rindām,
770 Virza jau sojus tam pretī; bet Mezentijs stājas bez bailēm,
Ticēdams spēcīgai rokai un gaidīdams pretnieku dižo.
Mērīdams tālumu acīm, cik sniegt var ar šķēpu, viņš saka:
«Roka lai ir nu mans dievsl Lai šķēps, ko es metu, man palīdzi
Solu tev svēti, ai, Laus, šeit nelietim norautās bruņas
775 Likšu tev plecos par zīmi, ka cīņā ir uzvarēts Enejs!»
Teicis šos vārdus, viņš džinkstošo šķēpu no tālienes meta;
Cejā pret vairogu atsitās tas un tālu no mērķa
Cildajam Antoram iestrēdza sānos un vēderā dziji,
Antoram, Herkula biedram, kas, Iznācis kādreiz no Argām,
780 Sekoja Eiandram līdz un apmetās itāļu zemē;
Sa}imst viņš, nabags, no šķēpa, kas izmests pret citu, un mirdams,
Acis uz debesīm cēlis, vēl atceras tīkamās Argas.
Bijīgais Enejs tad arī met šķēpu; tas, trīskāršo varu
Pāršķēlis pušu un linausto segu, trīs vēršādas biezas,
785 Vairogam uzvilktas virsū, šim iestrēdza cirkšņos jo zemu,
Tomēr jau zaudējis spēkus. Ar steigu rauj Enejs no makstīm
Zobenu, kārtu pie gurna, par tirrēna asinīm priecīgs,
Metas tam iekarsis virsū, kad Mezentijs grīļoties sāka.
Nopūtās sāpīgi Lauss aiz rūpēm par mī)oto tēvu,
790 Visu to redzot, un asaras gaužas tam plūda pār vaigiem.
Gribu šeit stāstīt par tevi, par taviem tik cildeniem darbiem,
Jaunekli cildo, un arī par tavu tik bēdīgo galu,
Ja tik šim krietnajam darbam spēs vēlākās paaudzes ticēt.
Mezentijs atpakaļ kāpās, jau ievainots, saistīts ar šķēpu,
795 Atkāpās, līdzi sev vilkdams ar vairogu naidīgo šķēpu.
Jauneklis metās uz priekšu un negaidot iejaucās cīņā;
Satvēra Enejs jau zobenu rokā un sitienam vēza,
Pēkšņi šis metās zem tā un, viņam stājoties ceļā,
Kavēja cirst. A r saucieniem skaliem tā biedri tam seko,
800 Kamēr pats tēvs, ko aizsedzis dēls ar vairogu savu,

260
 Atkāpjas sānis; tie, šķēpus un šautras no tālienes raidot,
Naidnieku padzen. Kaist īgnumā Enejs un aizsedzies turas.
It kā no mākoņiem tumšiem, kad pēkšņi tie nogāžas lejup,
Krusa birst šņākdama zemē; no laukiem bēg arāji projām,
805 Zemkopji visi, un ceļotājs arī uz pajumti steidzas,
Vai nu zem piekrastes klints, vai doba jā klinšalā dziļi,
Kamēr virs zemes līst lietus, lai varētu, atspīdot saulei,
Padarīt šīsdienas darbu: tā Enejs, šeit apbērts ar šķēpiem,
Draudīgo negaisu vaira, līdz kamēr pavisam tas rimstas.
810 Beidzot viņš uzkliedza Lausam un sacīja skarbi tā viņam:
«Kāpēc tu nāci šeit mirt? Kam uzņemies vairāk, kā vari?
Piesardzīgs neesi tu! Tavs godaprāts maldina tevi!»
Bezprātis spītē joprojām, bet dardanu vadonim sirdī
Ceļas vēl lielākas dusmas, un pēdējo vērpumu Lausam
815 Bardzīgās parkas jau vērpj: triec Enejs ar spēcīgu roku
Zobenu jauneklim pretī un noslēpj it visu tā krūtīs.
Izurbās asmens caur vairoga vidu, caur spītnieka bruņām,
Arī caur tuniku maigo, ko māte tam audusi zeltā.
Azoti pildīja asins, un dzīvība skumjā pa vējam
820 Devās pie mirušo ēnām un atstāja miesu uz mūžu.
Tomēr, kad Anhīsa dēls jau redzēja mirstošo Lausu,
Lūpas un seju, kas miroņa krāsā tam kļuvušas bālas,
Nopūtās smagi aiz žēluma sirdī un stiepa tam roku,
Tāpēc ka tēvišķā mīla nu sirdi tam aizkustināja.
825 «Nelaimes vajāto zēn, ko tagad par darbu šo krietno,
Kādu tev balvu, kas cienīga tevis, sniegs bijīgais Enejs?
Ieroci šo, kas priecēja tevi, ņem līdzi! Es likšu
Apbedīt tevi, kur sentēvi tavi, ja prieku tas dara.
Tomēr šo bēdīgo nāvi kāds apstāklis tīkamu dara:
830 Eneja roka ir gāzusi tevi.» Viņš, rādamies ska)i,
Brīdina tūļīgos biedrus un augšā no zemes cej Lausu
Asinīs mirkušiem matiem, pēc paražas rūpīgi koptiem.
Kritušā jaunekļa tēvs pie upes, kur Tiberīns valda,
Mazgāja brūces ar dzidrajiem viļņiem un atpūtu guva,
835 Ķermeni balstot pret koku. Uz zariem tur blakus pie viņa
Ķivere spožā, bet pļavā tā svarīgie ieroči klusē.
Izlases vīri stāv apkārt ap viņu; pats saguris, elsdams,

261
 Atspiedis galvu pret celmu, sedz bārda jo garā tam krūtis.
Vairākas reizes viņš vaicā par Lausu un vēstnešus sūta ,
840 Atsaukt tā dēlu, tam ziņot par rūpestu sagrauzto tēvu.
Kritušo Lausu pa tam uz vairoga kareivji nesa,
Apraudot jaunekli cildo, ar spēcīgu triecienu pļauto.
Dzirdot no tālienes vaidus, sirds tūda} tam nojauta ļaunu:
Sudraba sirmumu matos viņš apber ar pīšļiem, ce] rokas
845 Abas pret debesīm augšup un saļimst pie stingušā līķa.
«Dēls mans, vai tiešām tik spēcīga tieksme ir sējusi mani
Cieši pie dzīves, ka ļāvu tev aizsteigties naidniekam priekšā
Ā trāk par mani? Vai neesmu glābies ar tavām šīm brūcēm,
Tavas tik nāves dēļ dzīvs? Ai, nelaime mana tik tagad
850 Kļūst man par patiesu lāstul Šī brūce man iecirsta dziļi!
Notriepis esmu, ai, dēls, es tevi ar neslavas vārdu,
Padzīts skaudības dēļ no troņa un sentēvu varas!
Pelnījis biju es sodu no tautas, no pilsoņiem naidu:
Kaut jel šī nekrietnā dzīve nu beigtos nāvē jebkurā!
855 Dzīvoju vēl un neesmu šķirts no ļaudīm un gaismas,
Tomēr pēc brīža jau šķiršos.» To teicis, uz vārgajiem gurniem
Slienas it pēkšņi, kaut iecirstā brūce tam laupīja spēkus.
Taču viņš neskuma tādēļ, bet lika vēl atvest sev zirgu,
Lepnumu savu; ar šo viņš jāj mājās pēc uzvaras katras;
860 Šodien tas galvu liec skumji, un Mezentijs saka šos vārdus:
«Diezgan jau ilgi, ai, Rēb, ja ilgs kas ir mirstīgām būtēm,
Dzīvojām abi! Nes šodien man asinīs slacītās bruņas,
Uzvaru guvis, man Eneja galvu nes, skumstot par Lausu!
Atrieb to kopā ar mani! Vai arī, ja spēki mums vāji,
8<>5 Saļimsti kopā ar mani! Es neticu, drošais, ka spēsi
Panest šo svešzemes jūgu un padoties teikriešu varai!»
Teica un locekļus savus, kā paradis, lika uz zirga,
Metamos šķēpus jo steidzīgi tvēra, cik spēja tā rokas,
Greznoja galvu ar ķiveri spožu un zirgastru pušķi.
870 Tā nu viņš ātri pret naidnieku metās; it pēkšņi tā sirdi
Spēcīgi satrauca kauns un pārmaiņus ārprāts ar sērām,
[Fūriju iedvestā mīla un varoņa krietnuma jūtas.]
Trīsreiz pēc tam jo spēcīgā balsī viņš Eneju sauca.
Dzirdēja Enejs un priecīgs tā lūdzās: «Kaut būtu man vēlīgs

262
875 Varenais mūžīgo tēvs un Apollons cildais, kaut cīņu
Sāktu tu atkal ar mani!»
Teica tā viņš un, atvēzis šķēpu, tam virzījās pretī.
Šis tam tā teica: «Kam, nelieti, mani patlaban tā biedē,
Laupījis dēlu? Tā tikai tu varēji iedragāt mani.
880 Nebīstos tagad no nāves un palīgā nelūdzu dievus;
Rimsties jel beidzot! Es atnācu šurp, lai mirtu! Tev nesu
Iepriekš šo balvu!» Tā teicis, viņš meta pret naidnieku šķēpu,
Tūdaļ vēl otru pēc tam, tad trešo vēl arī un ātri
Laižas tam apkārt, bet zeltkaltais vairogs jau atvaira šķēpus.
8#5 Virzoties aplī pa kreisi, viņš trīsreiz tam apjāja apkārt,
Raidīdams šķēpus ar roku, bet trojiešu varonis Enejs
Trīsreiz uz varkaltas segas tam pretī vērš milzīgo mežu.
Kavēties ilgāk, raut šķēpus bez gala no vairoga ārā
Apnīkst drīz viņam; viņš sašūt, ka cīņā nav vienādu spēku.
890 Apsverot prātā vēl ilgi, viņš piepeši traucas uz priekšu,
Kara zirgam triec šķēpu starp dobajiem deniņiem pierē.
Saslienas četrkājis strauji uz augšu un gaisu sit kājām,
Jātnieku nogāž no sevis; pats, garšļauku nokritis zemē,
Uzgāžas jātniekam virsū un spiež to ar priekšējo plecu.
895 Troju un latīņu vīri ar saucieniem trīcina gaisu.
Piesteidzas Enejs pie tā un, zobenu vilcis no makstīm,
Saka tā viņam: «Kur tagad ir Mezentljs straujais, kur viņa
Izcilā kareivja drosme?» Pret debesīm pacēlis acis,
Atvilcis elpu un atguvis maņu, tā sacīja tirrēns:
ooo «Ienaidniek bargo, kam zobojies vēl, kam draudi ar nāvi?
Pretnieku nokaut ir ļauts! Tā domādams, nācu uz cīņu.
Nebija arī mans Lauss ar tevi citādi līdzis!
Tomēr es vienu vēl lūdzu, ja žēlot var kritušo cīņā:
Ķermeni manu ļauj apglabāt smiltīs. Es zinu, pret mani
«05 Manējo īgnums ir liels; šo īgnumu vairi no manis;
Ļauj man vēl beidzot, lai kopā ar dēlu es dusētu kapā.»
Saka un zobenu kaklā, jau samaņu atguvis, pieņem,
Dzīvības elpu ar asiņu straumi uz ieročiem liedams.
 PIECĒLĀS Aurora tikmēr un atstāja bangaino jūru.
Tobrīd jau Enejs, kaut pienākums spieda dot atelpu biedriem
Kritušo apbedīšanai, kaut sēras tam satrauca prātu,
Nesa pēc uzvaras dieviem ar gaismu solītās veltes.
5 Milzīga ozola stumbru, tam apcirtis zarus visapkārt,
Novieto pakalnā viņš un apliek tam Ieročus spožos,
Kādreiz Mezēntija rotu, par godu tev trofejas nesdams,
Diženo Māvort, vēl zirgastru pušķus, ar asinīm trieptus,
Salauztos šķēpus un bruņas, kas caururbtas asmeņiem asiem
10 Divpadsmit vietās; pa kreisi tas varkalto vairogu pakar
Zobenu makstī, kas greznota krāšņi ar ziloņa kaulu.
Tad tik viņš vērsās pret līksmajiem biedriem — jau tobrīd ap viņu
Pulcējās trojiešu vadoņu saime —, tā valodu sākdams:
«Veikts ir, ai, draugi, vislielākais darbs! Par turpmāko karā
15 Nav vairs mums šaubu! Šeit kārtas ir lepnīgā vadoņa pirmās
Atņemtās bruņas! Lūk, Mezentijs pats, ko veidoju rokām!
Ceļš jau līdz valdniekam tagad ir va{ā un latīņu mūriem!
Gatavi esiet, uz cīņu ar prieku un cerību ejiet!
Bet, kad jūs debesu dievi sauks karogus virzīt uz priekšu,
20 Jaunatni izvest no nometnes cīņā, lai šķēršļi jums pēkšņi
Neaizgul ceļu un balles jums neiedveš kūtrumu sirdī!
Atdosim zemei vispirms vēl kareivjus neapbedītos,
Viņiem tas vienīgais gods ir tumšajās pazemes mītnēs!
Ejiet,» viņš teica, «un krietnajām sirdīm, kas asinīm savām
25 Deva mums dzimteni šo, nu parādiet pēdējo godu,
Nesot tām balvas! Vispirms lai uz Eiandra pilsētu skumjo
Pallantu vedam, jo viņu ar jaunekļa dedzību sirdī

265
 Laupīja nebalta diena un iegrūda pāragri kapā!»
Teica tā raudādams viņš un virzīja soļus pret telti
30 Tur, kur jau stingušās Pallanta miesas, uz nestuvēm liktas,
Sargāja sirmgalvis Akoits — Pārrāsijas Eiandram kādreiz
Bija viņš ieroču nesējs, bet tagad gan skumjākā dienā
Vadīja audzēkni mīļo, par pavadoni tam piešķirts.
Stāvēja kalpi visapkārt un trojiešu jaunatne visa,
35 Trojiešu sievas, kā radušas sērās, ar vaļējiem matiem.
Tikko kā ienāca Enejs pa priekšnama augstajām durvīm,
Vaimanas skaļas tās sacēla tūdaļ līdz debesu zvaigznēm,
Sizdamas krūtis, un nopūtās skumjās pils skanēja baigi.
Ieraugot aizvērtās acis un bālgano jaunekļa seju
40 Pagalvī augstā, un vaļēju brūci tā maigajās krūtīs,
Ausonu asmeņu šķeltu, viņš sacīj a, asaras liedams:
«Vai gan patiesi, ai, nabaga zēn, man uzsmaidot laipni,
Fortūna nīdusi tevi, ka likteņa nolemto valsti
Nevari skatīt, ka nepārnāc mājās ar uzvaras lauriem?
45 Nebija solījums mans par tevi tāds sirmajam tēvam
Eiandram tobrīd, kad šķīros no viņa, kad sūtīja mani
Augstāko varu sev gūt; ar bažām viņš brīdināt steidzās,
Pretnieki būšot tur sīvi un cīņas ar rūdītu cilti.
Arī vēl tagad varbūt viņš, lolodams cerības veltas,
so Svinīgus upurus nes un ziedokļus dāvanām pilda;
Kritušo jaunekli tagad, kas debesu dieviem neko vairs
Parādā nav, mēs pavadām skumji ar veltīgu godu.
Nabaga Eiandr, tik stingušu līķi tu skatīsi dēlā!
Tāda mums atgriešanās, tāds cerētais uzvaras gājiens!
-55 Tāds ir mans solījums bijis! Tu nespēsi saskatīt, Eiandr,
Negoda brūces tā miesā! Nav jāalkst tev drausmīgas nāves —
Nav viņš ar negodu glābies! Vai, vai man! Jo spēcīgu balstu,
Ausona zeme un, Jūl, tu zaudēji līdzi ar viņu!»
Saka tā raudādams viņš un nabaga Pallanta līķi
'60 Iznest liek ārā. Viņš arī vēl tūkstoti izlases vīru
Sūta no savējiem līdzi tam parādīt pēdējo godu,
Asaras birdināt kopā ar tēvu — mazs iepriecinājums
Dziļās sērās ikvienam, bet vajadzīgs nabaga tēvam.
Savijot ķirškoka rīkstes un lokanos ozola zarus,
 ■65 Pārējie visi ar steigu tam gatavo nestāvās mīkstas,
Izcilu mirstamo gultu, to klājot ar lapotnes segu.
Augstu šeit jaunekli paceļ un gulda uz zaļajām cisām:
Tā arī tīkamā puķe, ko plūkusi jaunavas roka,
Smaržīgās lefkojas zieds vai hiacints, nokāris galvu,
70 Saglabā daiļumu savu un ārējo skatu, kaut arī
Māmuļa zeme to nebaro vairs un nedod tam spēku.
Iznesa Enejs pēc tam vēl divas jo brīnišķas segas,
Mirdzošas zeltā un purpurā tumšā; ar cītību lielu
Sīdonas Dīdona pati tās kādreiz ar prasmīgām rokām
75 Izauda viņam un izvilka cauri tām smalkvērptu zeltu.
Vienu no tām viņš jauneklim sedz, ar skumušu prātu
Parādot godu, ar otru klāj matus, kas liesmos drīz spoži,
Trofeju priekšmetus arī, kas iegūti laurentu cīņās,
Kaudzē liek kraut un svinīgā rindā tos līdzi nest visus,
80 Beidzot vēl zirgus un šautras, ko naidniekam atņēmis Pallants.
Saistīja rokas vēl arī aiz muguras gūstekņiem, lemtiem
Pazemes ēnām — uz sārta to asins drīz apslacīs liesmas.
Naidnieku ieročus nest uz apcirstiem ozolu stumbriem
Vadoņiem lika un rakstīt tur satriekto pretnieku vārdus.
85 Nabaga Akoits, jau vecuma liekts, iet gājienam līdzi,
Dauzīdams krūtis ar dūri un plosīdams vaigus ar nagiem,
Pīšļos krīt skumušu sirdi, pie zemes garšļauku ļimdams.
Pallanta divriči virzās, ar rutulu asinīm triepti;
Tālāk aiz sirmgalvja karazirgs Aitons bez falerām spožām
30 Raudādams seko, un asaru lāses tek viņam gar vaigiem.
Ķiveri spožo un šķēpu nes citi, jo pārējo ņēmis
Uzvaru guvušais Tums. Tad teikri iet ierindā skumji,
Tirrēni seko it visi un arkādi apgrieztiem šķēpiem.
Bet, kad jau pavadītāji šeit pagāja krietni uz priekšu,
"95 Apstājās Enejs un, nopūties smagi, tā valodu sāka:
«Atkal pie asarām citur sauc mani no šejienes kara
Liktenis baismais. Uz mūžu nu sveiks tu, raženo Pallant!
Pēdējās ardievas tevi» Vairs nebildis vārda, viņš tobrīd
Virzīja atpakaļ soļus pret nometnes mūriem un vaļņiem,
īoo Ieradās tūdaļ pēc tam no latīņu pilsētas sūtņi,
Nesdami priekšā sev olīvas zarus un lūgdami žēlot,

267
 Kritušos atpakaļ dot, kas, nogāzti cīņā ar dzelzi,
Gulēja laukos visapkārt, un atļaut tiem nokļūt zem zemes,
Nevērst vairs dusmas pret sakautiem laukā, kam laupīta gaisma,
105 Saudzēt tos, kas kādreiz ir saukti par viesiem un radiem.
Piekāpjas raženais Enejs un lūdzējus neraida projām,
Uzklausa labprāt to balsis un piebilst vēl viņiem šos vārdus:
«Kāda nekrietna liksta jūs Ievilka, latīņu vīri,
Bīstamā karā un vairīties spieda no draudzības saitēm?
110 Esat jūs nākuši šurp, lai kritušiem Māvorta cīņā
Izlūgtos mieru no manis. To dāvātu dzīvajiem arī.
Nebūtu nācis, ja liktenis man šo vietu un valsti
Nebūtu lēmis. Es nevēlos karot ar tautu: ir valdnieks
Norunu lauzis un pieņēmis Turnu par aizstāvi savu.
115 Būtu daudz pareizāk bijis šai laukā ļimt Turnam pret mani.
Bet, ja viņš karu grib izšķirt ar spēku, ja tīko vēl tomēr
Teikrus no šejienes padzīt, tad cīņa tam jāsāk ar mani;
Dzīvos tik tas, kam dzīvību dievs vai roka var gādāt!
Tagad nu ejiet un sakuriet sārtu šiem nelaimes māktiem!»
120 Teica tā Enejs, bet viņi kā apmāti klusumā stinga;
Paverot skatu cits citā, tie klusējot stāvēja visi.
Beidzot šo vecākais Dranks, kas jaunajam Turnam palaikam
Pretinieks bija un naidīgs, tā sacīja, valodu sākdams:
«Dižu tu guvis sev slavu, vēl dižāki ieroči tavi,
125 Trojieti brašo! Kā pacelt man tevi līdz debesīm slavā?
Ko man nu apbrīnot vairāk? Vai taisnīgumu vai drosmi?
Nesīsim visi mēs atbildi šo ar priecīgu prātu
Pilsētai savai, jo cieši ar Latīņu vienosim tevi,
J a mums to liktenis ļaus. Lai Turns tad kur citur gūst draugusl
130 Pat vēl tev palīgā nāksim celt likteņa nolemtos mūrus,
Akmeņu bluķus uz pleciem mēs gatavi piegādāt Trojai.»
Teica tā Dranks, un visi kā viens tam piekrita skaļi.
Nolika divpadsmit dienas, un, vērojot pamiera laiku,
Teikri un latīņi kopā pa gravām un kalniem bez bailēm
135 Klīda kur kurais. Drīz oši zem divcirvja, abējup asa,
Saļimst ar troksni; gāž priedes, līdz debesīm slējušas galvas;
Nerimstas ozolus cirst un smaržīgos ciedrus ar ķīļiem
Gabalos skaldīt, ar čīkstošiem ratiem vest nogāztus ošus.

268
 Piepeši paceļas Fāma, lai atnestu drausmīgo vēsti,
140 Piepilda Eiandra sirdi, tā namu un mūrus, no kuriem
Pallanta uzvaru slava nesen vēl pa Latiju plūda.
Arkādi metās pret vārtiem un, vērojot paražu seno,
Līķlāpas tvēra ar steidzīgu roku; cejš laistījās spoži,
Mirgojot uguņu rindai, un atšķīra laukus visapkārt.
145 Gājienam pieslēdzas frīģi un, atskanot vaidiem, sit krūtis.
Tikko kā ierauga mātes, ka tuvojas mūriem šis gājiens,
Satrauc tās pilsētu skumjo visapkārt ar saucieniem ska}lem.
Nespēja vara nekāda šai brīdī vairs Eiandru valdīt;
Gājiena vidū viņš metās. Kad nestāvās nolika zemē,
150 TūdaJ viņš ļima pie līķa un vaidēdams asaras lēja;
Sāpes un ciešanas beidzot nu atvēra ceļu tā balsij:
«Vai tad tu, Pallant, man, tēvam, tā turēji solīto vārdu?
Būtu tu piesardzīgs bljlsl Kaut mazāk tu ticējis Marsam!
Labi es zināju to, cik liela ir nozīme jaunai
155 Ieroču slavai, cik tīkama bauda ir cīniņi pirmie.
Jauneklim rūgta šī mācība bija, šī pārbaude pirmā
Karā ar kaimiņu ļaudīm! Nav bijušas tīkamas dieviem
Solītās veltes un lūgšanas manas! Tu, svētīgā sieva,
Laimīga mirusi esi, jo dzīvai nav jāredz šīs bēdas!
160 Likteni savu nu pārspējis esmu, viens palicis pāri
Ilgāk par dēlu. Kaut trojiešiem līdzi es sekojis būtu,
Ļimis zem rutulu šķēpiem un atdevis dvēseli savu!
Mani šis gājiens tad vadītu mājā, ne Pallanta līķi!
Nepeļu, teikri, ne jūs, ne sirsnīgi sadotās rokas,
165 Draudzības līgumu līgstot! Sen bija šis liktenis rūgtais
Sirmajam vecumam lemts. Kaut dēls mans ir pāragri kritis,
Tomēr es sajūtu prieku, ka, nogāzdams tūkstošiem volsku,
Saļimis zemē un pavēris ceļu uz Latiju teikriem.
Pallant, ar lielāku godu es nespētu pavadīt tevi
170 Kā šeit raženais Enejs, kā varenie frīģi, kā dižais
Tirrēnu karaspēks viss un tlrrēnu vadoņi cildie!
Tagad to trofejas nes, ko nāvē tu raidījis esi.
Arī tu, Turn, kā milzīga kārts patlaban te būtu
Ieročos savos, ja gados un spēkā tev būtu viņš līdzīgs!
175 Kāpēc es, nekrietnais, teikrus vēl atturu tagad no cīņas?

269
 Ejiet! Šo paturiet prata, ta ziņojiet vadonim savam:
Tā kā man kritis ir Pallants, es velku šo ienīsto dzīvi,
_ «
Ticēdams rokai tik tavai; tu tēvam un dēlam nu Turnu
Parādā esi, kā redzi. Šeit vienīgi atliek vēl vieta
īso Tikumam tavam un drosmei. Man nemeklēt prieka vairs dzīvē!
Netīk man tas! Tik pazemē dēlam to paziņot vēlos!»
Aurora atkal pa tam jau izveda augšup no jūras
Mirstīgiem vēlīgo gaismu, tiem nesdama pūles un darbus;
Tobrīd jau varonis Enejs un vadonis Tarhons pie krasta
185 Sakrāva vairākus sārtus. Pēc paražas senās šurp visi
Atnesa savējo līķus; tad pielika uguni sārtiem;
Debesis augstās visapkārt drīz aizsedza tumsa kā naktī.
Apjozti ieročiem spožiem, tie trīsreiz ap kūpošiem sārtiem
Mudīgi soļoja apkārt, vēl trīsreiz šos miroņu sārtus
190 Apjāja viņi ar zirgiem un sacēla vaimanas skaļas.
Asaras slaka nu zemi, mirkst asarās ieroči arī;
Kareivju vaidi un trompešu skaņas līdz debesīm ceļas.
Daži jau trofejas savas, kas gūtas no latiņiem cīņā,
Ugunī met, gan ķiveres spožās, gan zobenus krāšņos,
195 Iemauktus arī un steidzīgos ratus, vēl zināmas balvas,
Kritušo vairogus, šķēpus, kas nebija nesuši laimi.
Vairākus vēršus pēc tam tie ziedoja Nāvei visapkārt;
Sarainās cūkas un aitas, kas laupītas tuvējos laukos,
Nokauj pie sārta un ugunī met. Tad piekrastē visi
200 Novēro degošos biedrus un pelnus, kas paliek pēc sārta,
Uzglabā urnās un atrauties nespēj, līdz kamēr nakts mitrā
Apkārt griež debesis plašās, kas greznotas mirdzošām zvaigznēm.
Nabaga latiņi arī jau rūpējas pretējā pusē,
Sakraujot vairākus sārtus. Tie kritušo kareivju līķus
205 Aprok pa daļai tik zemē, pa daļai uz tuvējiem ciemiem
Aizved sev tūdaļ tos līdz vai sūta uz pilsētu dzimto.
Pārējos, sakrautus milzīgās kaudzēs, bez skaita un goda
Dedzina viņi uz aizkurtiem sārtiem, un cits pakaļ citam
Uzliesmo ugunīs spožās it visur šai apkārtnē lauki.
210 Trešoreiz aizdzina diena no debesīm ledaino ēnu;
Skumušu sirdi tie atraka pelnus no dzisušiem sārtiem,
Savāca kaulus un remdeno zemi tiem uzbēra virsū.

270
 Pilsētas mītnēs it visur un bagātā Latīna namā
Neparasts vaimanu troksnis — te zaudējums jūtams vissmagāk.
215 Māmuļas, līgavas, bēdām nu lemtās, un mīļoto māsu
Skumstošās sirdis, pat bērni, kam vecāki krituši cīņās,
Lādēt sāk nekrietno karu un precību kārīgo Turnu.
Pieprasa šās, lai iziet viņš pats uz cīņu ar dzelzi,
Ja jau grib lielāko godu un valdīt pār itāļu zemi.
220 Dedzīgais Dranks vēl īgnumu vairo; viņš apgalvo: tikai
Aicinot Turnu uz cīņu un pieprasot vienīgi viņu.
Vairākas balsis pa tam jau paceļas tūdaļ visapkārt
Turnam par labu, bet valdnieces vārds to pavēnī sargā;
Palīdz tam varoņa slava, kas izcilām trofejām gūta.
225 Kamēr šeit norisa cīņas un satraukums valdīja visur,
Atnāca atpakaļ sūtņi no dižās Dičmēda mītnes,
Nesdami bēdīgu vēsti: par spīti visllelākām pūlēm,
Neesot panākts nekas; ne zeltam, ne lūgšanām, balvām
Ietekmes neesot bijis; nu vajagot latiņiem citus
230 Ieročus meklēt vai mieru no trojiešu valdnieka prasīt.
Valdniekam Latīnam spēki sāk pagurt aiz milzīgām bēdām.
Bija nu redzams jau skaidri, ka Eneju liktenis vada;
Rāda to dievību dusmas un kapkopas svaigās priekš acīm.
Tāpēc uz apspriedi augsto viņš padoma devējus savus
235 Aicina, pavēli devis, un pulcina augstajās mītnēs.
Sanāca viņi un plūda uz pili pa pilnajām ielām.
Vecākais gados par visiem, starp scepteru nesējiem pirmais,
Apspriedes vidū sēž tronī pats Latīns ar skatienu drūmu.
Pavēl viņš sūtņiem, kas nākuši mājās no aitolu mītnes,
240 Paziņot atnestās vēstis un pieprasa stāstīt pēc kārtas
Visu, kā īsteni bijis. Tad iestājas pēkšņi dziļš klusums.
Valdnieka pavēlei klausot, tā valodu iesāka Venuls:
«Redzējām, vīri, Di6mēdu pašu un arģiešu mītnes.
Iedami tālāku ceļu un pārspējot šķēršļus it visus,
245 Skārām tā varoņa roku, kas sagrāva Priama valsti.
Uzvaru guvis, Argiripu ceļ viņš pie Gargāna grēdas
Jāpigu laukos un dāvā tai dzimtenes pilsētas vārdu.
Bet, kad mēs iegājām namā un dota bij iespēja runāt,
Pasniedzām balvas, tad teicām, kas esam, no kurienes nākam,.

271
250 Kas mums ir pieteicis karu, kas spiedis mūs doties uz Arpiem.
Dzirdējis mūs, viņš sāka tā runāt ar mierīgu prātu:
'Laimīgās itāļu tautas, kur senatnē valdīja Saturns,
Slavenās ausonu ciltis, kāds liktenis traucē patlaban
Mierīgo dzīvi, dod padomu akli pie ieročiem ķerties?
255 Visiem, kas postījām kādreiz ar zobenu īlijas laukus
(Eju tam garām, ko cietuši mēs pie augstajiem mūriem,
Simoents arī tik daudzus sedz dzelmē), pa pasauli plašo
Bija daudz moku, līdz izcietām sodu par nekrietniem darbiem;
Priams pat justu mums līdz! To Minervas saceltā vētra
260 Liecina, Eibojas klintis un Kafērejs, atriebes nesējs.
Vētra pēc kara mūs kliedēja visus pa dažādiem krastiem;
Menelājs, A treja dēls, pie tālajiem Proteja stabiem
Svešumā dzīvo, bet Ullkss redz kiklopus baigos pie Etnas.
Vai lai vēl minu šeit Nēoptolēmu un īdomeneja
265 Penātus gāztos vai lokrus, kas apmetās Lībijas krastos?
Mikēnu pavēlnieks arī, pats ahaju vadonis dižais,
Nekrietnai sievai par upuri krita, kad pārkāpa slieksni:
Gaidīja pavedējs ļaunais šeit Āzijas uzvarētāju.
Neļāva dievi man arī vairs atgriezties dzimtenes krastos,
270 Redzēt sirds mīļoto sievu un krāšņās Kalidonas laukus.
Arī vēl tagad it visur man rēgi jo drausmīgi seko;
Pazuda biedri man visi un aizlaidās spārnos pa gaisu;
Pārvērsti putnos, tie lido gar upēm — cik šausmīgas mokas
Jācieš šiem biedriem! —, un piekrastes klintīs to vaidi skan žēli.
275 Bet jau man jābaidās bija no visām šīm šausmīgām likstām
Tobrīd, kad, bezprātis lielais, ar dzelzi pret debesu miesu
Izgāju cīņā un Venēras roku ar asmeni skāru.
Nē gan, vairs nesauciet mani jūs atkal uz līdzīgām cīņāml
Negribu karot ar teikriem pēc tam, kad sagrauti drupās
280 Pergamas mūri; nav prieka man pieminēt sendienu likstas.
Visas šīs balvas, ko nesat jūs man no dzimtenes krastiem,
Enejam dodiet! Es stāvēju viņam ar ieročiem pretī,
Divkaujā devos pret viņu. No pieredzes zinu, jel ticiet,
Strauji viņš metas ar vairogu celtu, vēl šķēpmetis straujāks.
285 Bet, ja bez tam vēl Idkalna zeme tiem devusi būtu
Divus šim līdzīgus vīrus, uz īnaha pilsētām troji

272
 Nākuši būtu un Grieķija skumtu par likteņu maiņu.
Tam, ka mums jāsēž bij ilgi pie īlijas stiprajiem mūriem,
Vainīgs ir Hektors un Enejs, kas grājiešu sekmes ar spēku
290 Izlīdzināja; tā Ievilkās cīņa līdz desmitam gadam.
Abi tie līdzīgi drosmē, ar ieročiem izcili abi;
Bijībā Enejs bij pārāks. Jūs draudzīgi sadodiet rokas,
Ja vēl to varat. Tam vairieties stāties ar ieročiem pretī!'
Tagad tu, raženo valdniek, D16mēda atbildi dzirdi,
295 Dzirdi vēl arī D16mēda domas par svarīgo karu.»
Tikko kā pabeidza sūtņi, no satraukto ausonu lūpām
Atšalca nemiera skaņas: tā arī, kad spēcīgu straumi
Klintaine aizgulst, sāk ieslēgtā dzelmē drīz satraukums celties;
Nerlmus brāžoties straumei, ar šalkoņu piekraste pildās.
300 Bet, kad jau aprima prāti un apklusa drebošās lūpas,
Piesaucis dievus vispirms, no izcilā troņa sāk valdnieks:
«Latiņi, svarīgo lietu es gribēju izlemt jau agrāk,
Būtu tas bijis daudz labāk; nav vietas tik kļūmīgā brīdī
Senāta sēdēm, kad ienaidnieks glūn pie pilsētas vārtiem.
305 Pilsoņi, grūtu karu pret spēcīgiem vīriem un tautu,
Dievību sargātu, vadām; vissīvākās cīņās un karos
Nepagurst tie un, sakauti laukā, vēl nepamet dzelzi.
Neceriet velti, ja cerējāt kādreiz uz altolu šķēpul
Paši tik sev mēs cerība esam! Tā niecīga taču,
310 Redzat jūs skaidri. Valsts drošības lietās ir apjukums radies,
Zināms tas skaidri ikkatram un taustāms ikkatram ar rokām.
Negribu vainot nevienu. Cik spējāt ar vīrišķu drosmi,
Darījāt jūs; valsts spēki jau visi ir stājušies cīņā.
Kādas patlaban man domas ir modušās šaubīgā prātā,
315 Paskaidrot gribu to nedaudzos vārdos — tik uzmaniet labi:
Ir man kāds lauks, kas atrodas tuvu pie tuskiešu upes,
Tālu tas stiepjas uz rietumu pusi līdz sikanu zemei;
Rutuli tur un aurunki sēj, ar lemesi savu
Apstrādā klinšaino zemi un augstienes ganībām lieto.
320 Visu šā novada daļu un kalnaino joslu ar priedēm
Atdosim teikriem par draudzības balvu; pēc tam mēs ar viņiem
Taisnīgus līgumus līgsim un uzņemsim valstī par biedriem.
Lai tie tur dzīvo, ja sirds to tiem vēlas, un ceļ sev tur mūrus!

273 18 - 896
 Bet, ja nu tomēr tie tiecas uz robežām citām un citu ,
325 Tautu sev vēlas, tad viegli var arī šo zemi tie atstāt;
Uzcelsim divdesmit kuģus no itāļu ozola viņiem
Vai pat vēl vairāk, ja spēj tie tos pildīt; jau tuvu pie ūdens
Savesti baļķi; lai skaitu un samēru ceļamiem kuģiem
Noteic tie paši; tiem dosim gan varu, gan rokas, gan virves.
330 Arī bez tam, lai paustu šo vēsti un draudzību līgtu,
Simtu vislabāko vīru no vecākām latīņu dzimtām
Domāju sūtīt, lai, iedami turp ar olīvas zariem,
Dāvanas nestu, daudz talantu zelta un ziloņa kaulu,
Apmetni, ķēniņa krēslu, šīs valdnieka godzīmes visas.
335 Ņemiet valsts labumu vērā un palīdziet apstākļos grūtos!»
Tad tas pats naidīgais Dranks, kas slepeni apskauda Turna
Augošo slavu, kam skaudība nedeva mieru ne mirkli —
Bija viņš bagāts un izveicīgs runā, ar vēsāku roku,
Stājoties cīņā, bet ietekme liela tam sapulcēs bija,
340 Meistars uz nemieriem kūdīt; tā māte, no augstākas kārtas,
Deva tam raksturu lepnu, tēvs nezināmas bij cilmes —,
Ceļas no vietas, sāk nozākāt Turnu un īgnumu vairo:
«Lietu, kas skaidra ikkatram un neprasa padoma mana,
Tagad tu iztirzā, valdniek! Kas vajadzīgs laimīgai tautai,
345 Visi mēs sajūtam sirdī, bet baidāmies atklāti sacīt.
Brīvi lai izteic šeit spriedumu savu un izmet no krūtīm
Lepnumu tas, kā rīcība kļūmā un spītīgais raksturs —
Taču to teikšu, kaut draudētu viņš man ar šķēpu vai nāvi —
Liels iet bojā daudz varoņiem dižiem; nu pilsētu savu
350 Redzam mēs sērās tai laikā, kad trojus viņš nometnē ielenc,
Uzticas bēgšanai gļēvi un debesis ieročiem baida.
Vienu pie visām tām balvām, ko liki tik bagāti sūtīt
Dardanu vīriem, vēl piedevām pieliec, al, raženo valdniek,
Vienu tik balvu: neviens lai vairs nepiespiež tevi ar varu
355 Neatdot meitu, tēv, svešzemju znotam un cienīgām kāzām,
Nesalīgt mieru patlaban ar mūžīga līguma saitēm!
Bet, ja patlaban vēl bailes no Turna mums bango tā prātus,
Liksim tam solīties svēti un lūgsim, lai būtu tas žēlīgs:
Lai viņš piekāpjas — tēvam un dzimtenei tiesības atdod.
360 Kāpēc tu iegrūd tik bieži šos nelaimes vajātos vīrus

274
 Dzīvības briesmās, al, Latijas likstu un neveiksmju cēlēj?
Karā jau glābiņa nav. No tevis, Turn, vēlamies visi
Vienīgi mieru un līdzi tam ķīlu, kas galvo par mierul
Pirmais es šeit — tu uzskati mani par naidnieku savu,
365 Tiešām tāds esmu — ar lūgumu nāku. Jel savējos žēlo,
Spītību atmet, ej, uzvarēts esil Mēs, sakautie, līķus
Skatījām veselām kaudzēm un pamestus ciemus visapkārt.
Bet, ja nu slava sauc tevi, ja arī tu sajūti krūtīs
Varenu spēku, ja Latīna valsti sirds vēlētos pūrā,
370 Paļaujies droši uz sevi, ar krūti pret naidnieku stājiesl
Tātad, lai valdnieka meitu mēs iegūtu Turnam par sievu,
Visiem mums, vienkāršiem ļaudīm, bez kapa un neapraudātiem,
Jāsaļimst laukosl Ja tomēr kaut cik vēl palicis tevī
Spēka un sentēvu drosmes, tad droši tam paveries pretī,
375 Kas tevi sauc!»
Iedegās īgnumā lielā sirds Turnam pēc valodas šādas;
Nopūties smagi, viņš dvesa no krūtīm tam pretī šos vārdus:
«Taisnība, Drank, tev vārdi bez gala plūst līdzīgi straumei
Tobrīd, kad jāstājas karā ar darbiem; uz senāta sēdēm
380 Atsteidzies pirmais. Bet nevajag pildīt šo kūriju vārdiem,
Kas tev tik pārdroši skaļi, kad pilsētas mūri un vaļņi
Tevi no naidnieka šķir, kad asinīm nepārplūst grāvji.
Ārdies ar dalļrunu savu, tā paradis esi, un mani
Gļēvumā apvaino, Drank, kad teikrus ar spēcīgu roku
385 Kaudzēm tu nogāzis pīšļos, kad uzvaras trofejām visur
Laukus tu izgreznot vari! Ko spējam ar vīrišķu drosmi,
Tagad mēs pārbaudīt varam; un, protams, mums nenāksies ilgi
Naidniekus meklēt! Tie stājas patlaban it visur ap mūriem.
Iesim uz cīņu! Ko kavējies vēl? Jeb tomēr tev Māvorts
390 Atrodas tikai uz šaudīgās mēles un steidzīgās kājās
Būs vēl joprojām?
Uzvarēts es! Kas varēs gan sacīt, ka uzvarēts esmu,
Nelieti lielo, jo zinās ikviens, ka trojiešu asins
Pludoja Tlbrā, ka Eiandra cilti ar pašu tās celmu
395 Nogāzu pīšļos un arkādu vīriem es laupīju bruņas?
Bitijs un milzīgais Pandars jau mērījās spēkiem ar mani,
Tūkstošiem citu pat vienā tik dienā es ietriecu Orkā,

275
 Ieslēgts starp mūriem, no savējiem atšķirts ar naidnieku valni.
Karā jau glābiņa nav? Šo dziesmu tu, bezprāti, dziedi
400 Dardanu galvam un labumam savaml Jel turpini tālāk
Briesmīgi baidīt it visus un slavināt vārdiem tās tautas
Spēkus, kas satriekta divreiz, bet Latīna ieročus nievāti
Tagad pret frīģiešu šķēpiem dreb dižākie mlrmldonieši,
Tagad dreb Tīdeja dēls un Lārisas Ahillejs arī,
405 Aufīda atpakaļ tek un vairās no Adrijas viļņiem.
Pat jau ar piezīmēm manām šis rūdītais viltību meistars
Apdraudēts jūtas un īgnumu vairo ar sūdzībām savām.
Dvēseli tādu šī roka nekad — jel nedrebi velti! —
Nelaupīs tev! Lai mīt tā pie tevis, lai paliek šais krūtīs!
4io Atgriežos, tēv, es pie tevis un svarīgiem lēmumiem tavieml
Ja jau tu netici vairs, ka sekmes ar ieročiem gūsim,
J a mēs tik atstāti esam, ja, vienreiz tik atvelkot rindas,
Galīgai nīcībai lemti un negriežas atpakaļ laime,
Lūgsim no naidnieka mieru un bailīgi izstiepsim rokasl
415 Kaut mums mazliet kas palicis būtu no senākās drosmesl
Tādu es uzskatīt drīkstu par laimīgu sadzīves kļūmēs,
Arī par pārāku drosmē, kas, negribot piedzīvot kaunu,
Saļimis mirdams un vienreiz par visām ir iegrauzies pīšļos!
Bet, ja mums pieder vēl vara, ja neskarti jaunatnes spēki
420 Un ja mums itāļu tautas un pilsētas palīgā stājas,
Ja arī trojiešu slava ir mazgāta asiņu straumēs —
Liesmoja arī tiem līķi un plosījās pāri par visiem
Vienāda vētra—, tad kāpēc ar kaunu jau sākumā pašā
Pagurst mums spēki, tad kāpēc pirms taures mūs drebuļi krata?
425 Bieži vien laika zobs pats un dzīves ritošās galtas
Daudz ko mums vērsa par labu. Kam šodien nav vēlīga laime,
Rītdien tā mainās un stiprina atkal jau drošībā viņu.
Nenāks uz cīņu ar palīgu pulkiem ne Aitols, ne Arpi,
Tomēr nāks Mesāps, nāks Tolumnijs arī, nāks vairāku tautu
430 Palīgā sūtītie vīri, un pavadīs varena slava
Latijas zemē un laurentu laukos šos izlases vīrus.
Arī vēl Kamilla nāks no slavenās volskiešu tautas,
Vezdama jātnieku pulkus un kājniekus varkaltās bruņās.
Bet, ja nu mani tik vienu uz cīniņu aicina teikri

276
435 Un ja tā tīk, ja kavēklis esmu es kopīgai lietai,
Šeit tad ir rokas, ko Uzvaras dieve nav nīdusi mūžam;
Tāpēc es darīšu visu, lai cerības nebūtu veltas.
Droši pret naidnieku iešu, kaut būtu viņš Ahillejs dižais
Un kaut viņš ietērpies bruņās, ko kalušas Vulkāna rokas.
440 Draugi, jums taču it visiem un Latīnam, līgavas tēvam,
Dzīvi ir atdevis Tums, kas drosmē nav mazāks par senčieml
Vienīgi Enejs uz cīņu sauc mani! Es tieši to lūdzu,
Lai jel viņš sauc! Tas nebūs gan Dranks, kas dievību dusmas
Izpirks ar nāvi vai atņems man vīrišķo drosmi un slavu!»
445 Apspriedās viņi tā dedzīgiem vārdiem par stāvokli kļūmo.
Enejs pa tam jau virzījās tālāk un rīkojās cīņai.
Pēkšņi uz valdnieka pili, lūk, elsdams un pūzdams kāds satraukts
Vēstnesis steidzas un pilsētu visu ar šaušalām pilda:
Teikri ar ieročiem rokā un rindās no Tibrīdas upes
450 Nākot it visur pa laukiem un tirrēnu pulki tiem līdzi.
Apjuka latīņi tūdaļ, un satraukums pildīja sirdis;
Pamodās nemiers un īgnums, ar spēcīgu dzinekli radīts.
Šķēpu ar steigu tver roka, brēc ieroču jaunatne straujā,
Sačukstas skumušie tēvi ar asarām acīs, it visur
455 Troksnis līdz debesīm ceļas, jo ļaudis ir dažādās domās:
Dažreiz tā gājputnu bari, kad nosēstas biezoknī dziļi,
Nerimstas gavilēt skaļi vai Padūsas zivīgos krastos
Gulbju bars ceļoties ķērc un staignājus gavilēm pilda.
Aptvēris pareizo mirkli, Turns sauca: «Nu tūdaļ pie lietas!
460 Pilsoņi, sapulces sauciet un mieru tik slaviniet sēžot!
Viņi lai šurp ar ieročiem nāk!» Vairs nebildis tālāk,
Piecēlās pēkšņi un iznāca ātri no valdnieka nama.
«Volus, dod pavēli volskiem pie ieročiem ierindā stāties!
Ved arī rutulus cīņā!» viņš teica. «Bet jātniekus bruņās,
465 Mesāp un Kora ar brāli, jūs izvērsiet plaši pa laukiem!
Citi lai ceļus uz pilsētu sargā, lai citi kāpj torņos!
Pārējie visi ar ieročiem rokā man sekos, kur likšu!»
Tūdaļ pēc tam ar steigu tie dodas uz pilsētas mūriem.
Arī pats sirmgalvis Latīns, par nejaušo pārvērsmi pārsteigts,
470 Atstāja sapulci pēkšņi un atlika nodomus krietnos.
Daudzkārt viņš pārmeta sev, ka Eneju, Anhīsa dēlu,

277
 Labprāt nav pilsētā saucis un pieņēmis viņu par znotu.
Citi rok grāvjus pie vārtiem, šurp baļķus un akmeņus citi
Pajūgos ved, un sīvajai cīņai dod drausmīgo zīmi
475 Trompete skaļā; jau stājas raibs pūlis ap pilsētas mūriem —
Sievas un bērni. Pie darba sauc visus šis kļūmīgais brīdis.
Valdniece arī uz templi un Pallādas cietoksni augsto
Pajūgā dodas. Tai matronas baros ar bijību seko,
Nesdamas dāvanas dievei, un, noliecot mīlīgo galvu,
480 Visu šo ciešanu vaina, Lavīnija, dodas tai blakus.
Mātes iet priekšā un piepilda templi ar vīraka dūmiem.
Viņas jau tūdaļ pie sliekšņa tā lūdzās ar drebošu balsi:
«Dieve, ar ieročiem stiprā, Trīt6nija, varenā cīņās!
Salauz ar spēcīgu roku šim frīģiešu nelietim šķēpu,
485 Nogāz tu viņu gar zemi un satriec pie augstajiem vārtiem!»
Apjoza cīņai pats drosmīgais Turns ar steigu sev jostu,
Uzvilka plecos sev rutulu bruņas, kas mirdzēja spoži,
Segtas ar varainām zvīņām, un aplika zeltu ap ceļiem;
Galva tik nesegta bija, bet zobenu joza pie sāniem.
430 Zeltā viņš mirdzēja viss, no cietokšņa traukdamies lejup;
Līksmo tas priekā un naidnieku redz jau satriektu pīšļos:
Tieši tā atpūties zirgs, kad pārrāvis saites pie siles,
Brīvībā traucas no staļļa un, ticis jau atklātos laukos,
Vai nu pie ķēvēm uz aploku steidzas un ganībām treknām,
495 Jeb vai uz zināmo strautu, kur paradis peldēties viļņos,
Drāžas un, pacēlis galvu uz augšu, vēl iezviedzas skaļi,
Straujuma pilns, un krēpes pland viņam gar kaklu un pleciem.
Tobrīd ar volskiešu pulkiem šim Kamilla Izjāja pretī;
Nolēca ķēniņa meita no zirga, to sveicot pie vārtiem;
500 Jātnieku kohorta visa, tai sekojot, atstāja zirgus,
Nokāpa veikli uz zemes no tiem; tad saka tā viņa:
«Ja jau ar tiesību, Turn, var paļauties drošais uz sevi,
Drīkstu tad solīt, ka došos uz cīņu pret Eneja vīriem,
Viena es iziešu tūdaļ šiem tirrēnu jātniekiem pretī.
505 Atļauj man pārbaudīt pirmai ar roku šā gājiena briesmas!
Stājies pie vaļņa tu pats un sargi ar kājniekiem mūrus!»
Pavēris skatu pret jaunavu dīvo, Turns bilda šos vārdus:
«Jaunava daiļā, tu itāļu greznums, kā Izteikt to vārdiem,

278
 Kā tev to atmaksāt darbiem? Bet tagad, kad vairāk par visiem
510 Pierādi vīrišķu drosmi, mēs dalīsim kopīgi darbul
Nekrietnais Enejs, kā vēstis un izlūki atnesa ziņas,
Jātnieku nodaļas vieglas jau izsūtīt licis uz priekšu,
Lai tie šurp dodas pa lauku, bet pats viņš pa vientuļām aizām,
Pārspēdams šķautnainos kalnus, jau tuvojas pilsētas vārtiem.
515 Mežā, kur līkums ir takam, es Enejam rīkoju slazdus,
Nolikdams bruņotus vīrus pie aizas, kur pašķiras ceļi.
Iesākot atklātu cīņu, pret tirrēnu jātniekiem dodies!
Kopā ar tevi būs dedzīgais Mesāps un latīņu pulki,
Arī vēl Tīburta vīri. Tu uzņemies vadoņa lomu!»
520 Teica un līdzīgiem vārdiem vēl Mesāpu aicina cīņā,
Draudzīgos vadoņus arī un tūdaļ pret naidnieku metas.
Ielejas vidū ceļš pagriežas strauji; jo derīgs šis līkums
Slazdiem un ieroču viltum; tumšs Iapumežs, saaudzis kupli,
Uzmācas nogāzēm abām; tur kājceliņš tikko kā manāms
525 Ievijas šaurajā spraugā un ievada bīstamā ceļā.
Tieši virs lejas uz kalna, no kurienes vērot var visu,
Bija kāds līdzenums vientuļš un noderīgs slēptuvei drošai.
Vai nu pa labi, vai kreisi tu vari šeit mesties uz cīņu,
Vai pat, uz kalngala stājies, velt milzīgus akmeņus lejup;
530 Jaunekļa soļi pa zināmiem ceļiem uz turieni virzās;
Steigšus viņš ieņēma vietu un paslēpās bīstamā mežā.
Diāna augstajās mītnēs pret nimfu, pret mudīgo Opi,
Vienu no jaunavām svētām tās mīļāko draudzeņu barā,
Pavēra skatu pa tam un viņai ar skumušu sirdi
535 Teica: «Ai, jaunava, tagad iet Kamilla drausmīgā cīņā!
Ieročus tādus kā mums tā velti sev apjož ap pleciem.
Sevišķi mīļa man viņa; nav bijusi Diānai mīla
Jauna pret viņu, nav iededzies maigums tās sirdī it pēkšņi.
Metabs, no valsts aiz ienaida padzīts, par patvaļu lepno
540 Pilsoņu atstumts, kad šķīrās no Privernas, pilsētas senās,
Paņēma meiteni mazo, jau plosoties karam visapkārt,
Trimdnieka gaitās sev līdz un māmuļas Kasmillas vārdā,
Grozot pa daļai tik to, par Kamillu meiteni sauca.
Piespiedis bērnu pie krūts, pa vientuļām birzīm un kalniem
545 Klīda viņš tālu, kaut spārnotās šautras jau šņāca it visur,

279
 Volskl kaut, ielencot ieročiem rokā, tam virzījās apkārt.
Tā nu šās bēgšanas laikā sāk Amasēns pacelties strauji,
Plūzdams pār krastiem; it spēcīgas straumes no mākoņiem gāžas.
Būtu viņš peldējis pāri, bet, mīlēdams meiteni mazo,
sso Kavējas vēl, jo baidās par nastu šo viņam tik dārgo.
Piepeši, apsvēris visu, šis pieņēma lēmumu šādu:
Turēja spēcīgā rokā viņš, karotājs, milzīgu šķēpu,
Zarainu, cietu, jo sīksta un kaltēta ozola koka.
Meiteni mazo pie tā, jau ietītu korķkoka mizā,
555 Manīgi, lika un piesēja veikli pie šķēpkāta vidus.
Pacēlis bērnu ar spēcīgu roku, viņš pielūdza dievi:
'Vēlīgā Lātonas meita, kas pārvaldi mežus un birzis,
Dod šo pats tēvs par kalponi tev! Tā ieroci tavu
Pirmoreiz lūgdamās tur, no naidnieka bēgot! Šo, dieve,
560 Pieņem, es lūdzu, un nedrošiem vējiem nu uzticu viņu!'
Teica tā viņš un, šūpodams šķēpu ar atvēztu roku,
Izmeta to, un iešalcās viļņi, un pāri pār straumi
Aizlaidās švirkstošā šķēpā šī nabaga Kamilla arī.
Metabs, kad kareivju bars Jau pienāca tuvāk pie viņa,
565 Ielēca upē un šķēpu ar meiteni, Trivijas balvu,
Izrāva ārā no velēnām zaļām ar uzvaras prieku.
Nebija pilsētas tādas, kas pajumti dotu tam mūros;
Protams, tik mežonīgs būdams, nevienam viņš nesniegtu roku;
Vientuļos kalnos pie ganiem tam ritēja tālākā dzīve.
570 Meiteni savu šeit krūmos un biezokņu midzeņos baigos
Baroja viņš ar mežzvēru pienu un pielika bērnu
Ķēvei pie pupiem vai ieslauca pienu tai maigajās lūpās.
Tikko kā meitene mazā jau kājās pacelties sāka,
Metamo šķēpu jo asu viņš ielika Kamillai rokās,
575 Stopu un šautras bez tam vēl pakāra maziņai plecos.
Sieviešu matsprādzes spožās un garā apmetņa vietā
Sedza to tīģera āda no galvas līdz papēžiem lejup.
Rotaļu šautras ar bērnišķo roku jau mētāja viņa;
Sagriežot spēcīgi lingu ap galvu ar savītu siksnu,
580 Spožbalto gulbi tā nogāza zemē vai Strīmonas dzērvi.
Velti to vairākas mātes pa tirrēnu pilsētām plašām
Vēlējās dēlam par sievu. Tai vienīgi Diāna tīkas,

280
 Mūžīgi šautras tik prātā, jo cītīgi saglabāt cenšas
Jaunavas godu bez vainas. Kaut nebūtu aizrāvis viņu
585 Nekrietnais karš, kaut netrauktos viņa tik strauji pret teikriem,
Tagad tā būtu man mīla un viena no draudzenēm manāmi
Tagad tu, nimfa, jo liktenis rūgtais tai lēmis iet bojā,
Lejup no debesīm laidies un dodies uz latīņu zemi,
Kur jau patlaban rit drausmīga cīņa ar k)ūmīgām zīmēm!
590 Nem te šo stopu, velc atriebes šautru no bultmaka ārā!
Tieši ar šo es sodīšu katru, kas ķermeni svēto
Skartu ar dzelzi, kaut būtu tas trojs vai itālis arī.
Varones miesu ar visām tās bruņām es mākonī tukšā
Nesīšu projām uz kapu un guldīšu dzimtenes zemē!»
595 Teica tā dieve, bet Ope it viegli no debesīm lejup
Metās ar troksni, un viesulis tumšs tās ķermeni sedza.
Trojiešu rindas pa tam jau tuvojas pilsētas mūriem,
Etrusku vadoņi drošie un jātnieku nodaļas visas,
Stājušās kopā pēc skaita. Zviedz līdzenā laukā visapkārt
«00 Lēkdami skaņkāju zirgi un pretojas savilktiem grožiem,
Novirzot galvu pa labi un kreisi. Jau rēgojas smailes
Ielejā tālu, jau ieroči laukā sāk ugunīs liesmot.
A rt jau Mesāps tiem pagadās pretī un latīņl straujie,
Kopā ar brāli trauc Kora, un ierodas laukā ar viņiem
«05 Jaunavas Kamillas pulki; tie, atvelkot atpakaļ rokas,
Izvirza šķēpus uz priekšu un vicina asmeņu smailes.
Nācēju soji dun dobji, kļūst kumeļu zviegšana skaļa;
Apstājas vieni un otri, kad bija tik tuvu, cik sniedzas
Metamie šķēpi; ar kliedzieniem pēkšņi nu metas uz priekšu,
6io Steidzinot dedzīgos zirgus; kā sniegpārslas metamie šķēpi
Lido no pretējām pusēm, un klājas pār debesīm ēna.
Raženais Akontejs tūdaļ ar Tirrēnu, izstiepjot šķēpus,
Sastopas tuvcīņā sīvā, un gāžas ar milzīgu troksni
Aulekšos vadītie zirgi, jo abi tie saduras kopā,
615 Sasitot krūti pret krūti; tad Akontejs, nogāzies pēkšņi,
Itin kā zibens vai akmens, ko metamā Ierīce raida,
Aizveļas tālu uz priekšu un dzīvību izkliedē vējos.
Tūdaļ sāk grīļoties rindas, jo latīņi, muguras griežot,
Pamet jau vairogus laukā un aizvirza zirgus pret mūriem.

281
620 Trojl tos vajā pa lauku, un Asila nodaļu vada.
Tuvojas viņi nu pilsētas vārtiem, bet latiņi atkal,
Iekliedzas skaļi un zirgiem griež atpakaļ lokanos kaklus.
Palaižot pavadas brīvi, nu trojl sāk atpakaļ doties.
Dažreiz tā jūra, kad banga pēc bangas sāk velties uz priekšu,
625 Brāžas ar sparu pret krastu un viļņus met pāri pār klintīm,
Sedzot tās baltajām putām un apslakot piekrastes smiltis,
Beidzot bēg atpakaļ strauji un līdzi uz dzīli rauj oļus,
Kaudzēm tur saveltus malā, līdz krītoties krastmalu atstāj.
Rutulus aizdzina tuski jau divreiz līdz pilsētas mūriem;
630 Atsisti divreiz, tie muguru sedz un atpakaļ skatās.
Tomēr pēc tam, kad trešoreiz cīņā bij iepīti visi,
Sajuka rinda ar rindu, vīrs iesāka cīņu pret vīru.
Mirstošo vaidus dzird apkārt it visur, slīkst asiņu straumēs
Ieroči, kritušo līķi, un blakus ar kritušiem vīriem
635 Aizveļas pusdzīvie zirgi; nu sākas vissīvākā cīņa.
Orsilohs Remula zirgam, jo sastapties bijās ar pašu,
Ietrieca metamo šķēpu un atstāja deniņos dzelzi.
Asmens dūriena tverts, zirgs piepeši saslienas stāvu
Drausmīgās sāpēs, ceļ krūtis uz augšu un tirina kājas.
640 Nomests no zirga, viņš gāžas gar zemi. Tad Katills vēl Jollu,
Blakus Herminij u, augumā lielo un izcilo drosmē,
Notriec gar zemi; no nesegtās galvas tam dzeltenie mati
Plīvo pār kailajiem pleciem, no brūcēm viņš vairīties negrib:
Šautras var iedzelt it visur. Jau pēkšņi šim platajos plecos
645 Nodrebot ieurbjas asmens, un sāpes liec līkumos viņu.
Asinis melnās visapkārt plūst straumēm; gāž vīri ar šķēpu
Līķi pēc līķa un diženu nāvi sev vēlas no brūcēm.
Asinis visur jau plūst; amāzone Kamilla līksmi,
Atsedzot cīņai sev labējo krūti, ar bultmaku auļo;
650 Gan tā ar spēcīgo roku ber spīdīgos šķēpus kā krusu,
Gan atkal, negurstot spēkiem, tver varenu divcirvi rokā.
Zeltā kalts stops šķind varonei plecos un Diānas šautras.
Bet, ja ir piespiesta kādreiz pret pārspēku atkāpties steigā,
Pagriežot atpakaļ stopu, tā raidīt sāk bēgošās bultas.
655 Izlases biedres it visur tai apkārt: gan Lārīna jaunā,
Tulla, gan Tarpēja drošā ar spēcīgu divcirvi rokā,

282
 Itāļu meitas, ko Kamilla dīvā sev pašai par rotu
Atsauca līdzi, lai karā un mierā tai kalpotu krietni.
Trāķijas varones tā, kad aizsalst Termčdontas straume,
€60 Traucas pa ledu un dodas uz cīņu ar vairogiem raibiem;
Sekojot Hipolitei vai Māvorta Pentesilejai
Nākot pēc uzvaras mājās, tā apkārt tai gavilē skaļi
Sieviešu bari un dejo ar vairogiem, puslokā liektiem.
Ko šeit ar ieroci pirmo, ko pēdējo gāz tu ar stopu,
665 Jaunava skarbā? Cik mirstošu vīru tu triec šeit gar zemi?
Klitija Eineju pirmo; tam, iznākot pretī uz cīņu,
Nesegtās krūtis tā caururbj ar egļkoka metamo šķēpu.
Asinis aumaļām vemdams, viņš nogāžas pīšļos un zemi,
Asinīm slacīto, grauž un vāļājas mirdams uz brūces.
670 Līri un Pagasu tūdaļ pēc viņa — viens, satvēris grožus,
Krita zem Ieroča caururbtā zirga, otrs, pienācis tuvu,
Ļimstošam palīgu sniedza, tam roku bez ieroča stiepdams;
Gāžas tie reizē uz galvas. Šiem pievieno Amastru viņa,
Hlpota dēlu, un tūdaļ ar metienam atvēztu pīķi
675 Tērēju, raženo Hromi, Harpāliku, Dēmofoontu;
Cik vien ar atvēztu roku šeit Kamilla metusi šķēpu,
Tik daudz ir ļimušu frīģu. Lūk, tālumā dīvainās bruņās
Piepeši parādās Ornits uz steidzīgā jāpigu zirga.
Spēcīgie mednieka pleci tam segti ar ādu, kas kādreiz
680 Laupīta mežvērsim niknam; šā cīkstoņa milzīgo galvu
Atņirgta vilkrīkle klāja un žokļi ar spīdīgiem zobiem.
Bruņojis spēcīgās rokas ar mednieku šķēpu, viņš barā
Virzās uz priekšu un veselu galvu ir augstāks par citiem.
Viņa to panāk un notriec ar šķēpu — tas nebija grūti
685 Bēgošās rindās — un īgušā balsī tam saka šos vārdus:
«Tirrēn, vai tiešām tev prātā, ka mežā tu izgājis medīt?
Šodien ir pienācis laiks ar sievietes ieroču spēku
Atmaksāt lielību tukšo! Ne mazu tu nesīsi slavu
Sentēvu ēnām, ka esi tu kritis no Kamillas šķēpa.»
690 Tālāk Orsilohu arī un Būtu, vislielākos vīrus
Trojiešu vidū: no muguras puses tā caururba Būtu
Tieši starp bruņām un ķiveri tur, kur jātniekam nesegts
Iemirdzas kakls un atslīdis vairogs pie elkoņa kreisā.

283
 Dzīta pa garāko loku, Orsilohu piekrāpa viņa,
Mazāku līkumu metot, un vajāja dzinēju pašu;
695 Tverdama spēcīgu cirvi un sliedamās augstāk, triec viņam
Reizi pēc reizes pa bruņām un galvu, kaut gauži tas lūdzas.
Smadzenes siltās pa brūci plūst ārā un slaka tā seju.
Sastapās pēkšņi ar viņu un sastinga izbaiļu skatā
700 Auna dēls, drosmīgais karā, kas dzīvoja Apenīnkalnos,
Liguros slavenais krāpnieks, cik viņam to liktenis ļāva.
Bet, kad šis redzēja to, ka nevarēs ilgāk šeit glābties,
Bēgot no cīņas, un atsist no sevis vairs valdnieka meitu,
Pēkšņi viņš ķērās pie viltus un sacīja, valodu sākdams:
705 «Kas gan te būtu tik sevišķs, ja, sieviete, drosmīgam zirgam
Paļauties vari? Jel atteicies bēgt, nāc līdzenā laukā,
Stājies tu blakus pret mani un rīkojies kājnieku cīņai,
Redzēsi tūdaļ, kam lielība tukšā šeit sagādās slavu!»
Teica tā viņš; šī, kļuvusi nikna un piktumā kaistot,
7io Atdeva biedrenei zirgu un līdzīgos Ieročos stājās,
Kājām, ar zobenu kailu, bez ballēm, ar vairogu tīru.
Jauneklis, ticēdams viltībai savai, pats aizlaižas veikli,
Pagriezis grožus tad pretējā pusē, un glābiņu meklē,
Mudīdams četrkāji ātro uz priekšu ar asajiem piešiem.
715 «Lielīgo ligur, tu lepnībā savā tik uzpūties velti!
Dzimtenes blēdīgo mākslu bez sekmēm tu izmēģināji!
Neskartu nenesīs tevi šis viltus pie melīgā Auna!»
Saka tā varone jaunā; tad mudīgām kājām kā zibens
Aizlaižas zirgam pa priekšu un, satverot iemauktus rokā,
720 Metas pret viņu, lai sodītu bargi, tā asinis lejot.
Tieši tik mudīgi svētais putns vanags no klintaines augstās
Metas uz leju pret dūju, kas paceļas mākoņos augstu,
Cieši tur guvumu savu un plosa to līkajiem nagiem;
Spalvas tik lido pa gaisu, un asinis sārtās slīd lejup.
725 Dievu un cilvēku tēvs no Olimpa galotnes augstās,
Sēdēdams augstajā tronī, jo vērīgi noraugās cīņā.
Tuskieti Tarhonu Tēvs pie ieročiem aicina ķerties,
Modinot pēkšņi tam niknumu sirdī ar dzenuļiem asiem.
Tāpēc caur kritušo līķiem un ļimstošām rindām ar zirgu
730 Aizsteidzas Tarhons un aicina pulkus šeit nepagurt cīņā,

284
Katru sauc vārdā un padzītās daļas triec atpakaļ cīņā:
«Tirrēni vienaldzīgie, kur kauns un kur vīrišķā drosme?
Kāpēc tāds gļēvums un kāpēc tāds kūtrums jums nomācis sirdis?
Sieviete kliedētos dzen un ierindas atpakaļ virza!
Kāpēc mums šķēpi un kāpēc mums velti šie Ieroči rokā?
Veikli jūs tad, kad Venēra sauc un naksnīgie prieki
Vai kad, ja izliektā flauta jums piesaka bakhlskās dejas,
Jāiet uz rīkotām dzīrēm, kur galdi pilni ar kausiem.
Lūk, te jums bauda un prieks, kad aicina vēlīgais zīlnieks
Upuru svētkos un maltīte trekna sauc ēnainās birzīs!»
Teicis šos vārdus, pats negaidot metas pret pūli ar zirgu,
Gatavs jau mirt, un strauji kā vētra pret Venulu traucas.
Norāvis viņu no zirga un satvēris pēkšņi ar roku,
Spiež to ar varenu spēku pie klēpja un steidzīgi aiznes.
Troksnis līdz debesīm ceļas, un latiņi visi šai mirklī
Skatienus virza pret viņu. Pa lauku kā zibens skrien Tarhons,
Vīru ar ieročiem nesdams; tad, nolauzis asmeņa galu
Pretnleka metamam šķēpam, viņš ierauga ķermenī vietu,
Kurā šo pārsteigt ar nāvnesi dzelzi; tas, sargādams sevi,
Atvaira roku no rīkles un pretojas spēkam ar spēku.
Itin kā dzeltenais ērglis, kas, satverdams drakonu pēkšņi,
Projām to augstu pa gaisu nes, iecirtis spēcīgos nagus;
Ievainots, asinīm pilot, tas līkumu līkumos lokās —
Zvīņas aiz īgnuma božas — un, paceldams kaklu uz augšu,
Spēcīgi šņāc; bet ērglis joprojām ar izliekto knābi
Plosa tik viņu un ēteru dauza ar spēcīgiem spārniem:
Tieši tā guvumu savu no drosmīgiem tīburtu pulkiem
Tarhons ar gavilēm nes. Uz cīņu nu etruski dodas,
Vadoņa piemēra saukti. Tad nāvei jau nolemtais Arrunts,
Šķēpmetis stiprais un rūdītais viltū, drīz Kamillal veiklai
Aizsteidzas priekšā un pētī, kur smaidītu laime visvieglāk.
Kur tik vien jaunava dodas starp pulkiem un īgnumā kaisa,
Visur tur tuvojas Arrunts un vērīgi seko tās gaitai.
Kur vien tik, naidnieku triecot, ar uzvaru atgriežas viņa,
Visur viņš seko tai slēpu un pavadas virza turp veikli.
Takus un ceļus nu jauneklis vēro pa labi un kreisi,
Jādams tai apkārt, un, nekrietnais, krata jau dzēlīgo šķēpu.
 Gadījās arī tur Hlorejs, reiz Ķibeles priesteris teicams;
Frīģiešu Ieročos tērpies, It tālu viņš mirdzēja spoži;
Trieca viņš putās jau saskrietu zirgu, ko apsedza āda,
Sasprausta zeltainām sprādzēm un pārklāta varainām zvīņām.
Pats viņš, tērpts svešzemju drēbēs un mirdzēdams purpurā tumšā,
Raidīja Gortīnas šautras ar teicamo Likljas stopu;
Zeltā kalts bultu maks bija tam plecos, un ķivere galvā
Mirdzēja zeltā, bet safrāna drēbes un audekla maigā
Čaukstošās krokas tam savilktas mezglā ar dzelteno zeltu;
Raiba tam tunika šūtā un barbaru apvalki stilbiem.
Viņa — vai tādēļ, lai varētu piesist pie svētnīcas durvīm
Trojiešu bruņas vai pati lai greznotos spožajā zeltā —
Dzinās šim pakaļ un vienu tik viņu, kas bija šai cīņā,
Vajāja akli; tai, visā šai drūzmā vairs neredzot citu,
Pamodās sievišķa kaisle šim nolaupīt greznuma rotas.
Pienākot vēlīgam brīdim, no slēptuves noraida Arrunts
Metamo šķēpu un debesu dievus tā sirsnīgi lūdzas:
«Apollon, Soraktes sargs, visaugstais no debesu dieviem,
Tevi mēs pielūdzam pirmo, tev uzturam priežkoka liesmu
Sakrautā pagaļu grēdā un, mīdami degošas ogles,
Mierīgi bijībā savā mēs ejam bez bailēm caur liesmām!
Liec, ai, visvareno tēv, lai varam ar ieročiem novērst
Negodu šo! Ne jaunavas tērpa, ne trofeju spožu
Nevēlos sev, ja uzvaru gūšu. Man citādi darbi
Atnesīs slavu. Ja ļimst tik zem šķēpa šī nekrietnā sērga,
Atpakaļ došos bez slavas uz dzimtenes pilsētu tūdaļ.»
Apollons dzirdēja viņu un pirmo šīs lūgšanas daļu
Apņēmās pildīt, bet otru viņš kliedēja klīstošos vējos.
Lūdzējam iespēju deva gāzt satraukto Kamillu tūdaļ
Piepešā nāvē, bet atpakaļ pārnākt uz dzimtenes kalniem
Neļāva pašam, jo aiznesa vētra šos vārdus pa vējam.
Tikko viņš izmeta šķēpu, kas džinkstēdams drāzās pa gaisu,
Volski it visi ar satrauktu sirdi pret valdnieci savu
Skatienus vērsa. Bet nedzird viņa ne vēju, ne skaņas,
Nedzird džinkstošo šķēpu, kas lido pret viņu pa gaisu,
Kamēr tas nāca pie vaļējās krūts un ķermenī dziļi
Ieurbās pēkšņi ar sparu, lai jaunavas asinis dzertu.
805 Biedrenes izbailēs metas un ļimstošo valdnieci savu
Satyer uz rokām. Pats Arrunts bēg satrūcies visiem pa priekšu,
Drebēdams bailēs un priekā. Nav jauneklim tālāk vairs drosmes
Paļauties metamam šķēpam un stāties pret jaunavas šautrām.
Itin kā vilks, lai mednieka bultas to nespētu panākt,
810 Metas ar steigu no ceļa, lai paslēptos augstajos kalnos,
Tāpēc ka saplēsis ganu vai mežmalā dižāku vērsi;
Saprazdams labi šo nekrietno darbu, velk drebošu asti
Vēdera apakšā sev un dodas uz biezokni mežā:
Tieši tik pēkšņi no acīm šeit nozuda satrauktais Arrunts;
815 Priecīgs, ka izdevies bēgt, tas iejaucās kareivju rindās.
Mirdama šķēpu grib Izvilkt vēl viņa no miesas, bet kaulos
Iestrēdzis izmestais asmens, tur sēzdamies dziļi pie ribām.
Sabrūk nu viņa bez spēka; drīz aizveras jaunavas plaksti
Saltajā nāvē, un parastais sārtums tai izzuda sejā.
820 Beidzot vēl, izlaižot garu, tā skatienu paver pret Aku,
Draudzeni savu — par visām visvairāk mīl Kamilla viņu,
Daloties rūpēs ik dienas ar viņu, — un saka šos vārdus:
«Māsa, ai, Aka, te galtas man galā! Nu nekrietnā brūce
Salauž man spēkus, un tumsa visapkārt jau aizēno acis.
825 Tagad tu steidzies pie Turna un aiznes tam pēdējo vēsti!
Tālāk lai vada viņš kauju un trojus no pilsētas vaira!
Dzīvo nu sveikai» To teikusi, grožus tā palaida vaļā,
Slīdēja lēnām, pret gribu uz zemi; tad, kļūstot tai aukstai,
Locekļus pamazām raisa tās augums, un, noliecot galvu,
830 Nolemtu pazemes dieviem, tai ieroči izslīd no rokām.
Dvēsele satraukta steidzas ar vaidiem pie pazemes ēnām.
Spēcīgi saucieni ceļas uz augšu līdz zeltainām zvaigznēm,
Iedegas karstāka cīņa it visur pēc Kamillas nāves.
Reizē nu slēgtajās rindās gan trojieši metas uz cīņu,
835 Tirrēnu vadoņi visi, gan Eiandra arkādu kopas.
Trivijas modrīgā sardze jau augstajos kalngalos ilgi,
Jaunava Ope, sēž viena un mierīgi vēro šo kauju.
Bet, kad no tālienes viņa šeit redzēja Kamillu arī
Dedzīgu jaunekļu vidū jau ļimušu drausmīgā nāvē,
840 Nopūtās smagi un teica šos vārdus no dziļajām krūtīm:
«Samaksāt nācās tev sodu, ai, jaunava, bargu jo bargu,

287
 Tāpēc ka bija tev drosme uz cīniņu aicināt teikrusl
Nespēja līdzēt tev tas, ka Diānai vientuļos mežos
Kalpoji labprāt un bruņoji plecus ar mūsējo bultām.
845 Taču gan valdniece tava šeit neatstās tevi bez goda
Pēdējā dzīvības brīdī; tad nerimsies tālu pa tautām
Daudzināt teiksmās šo nāvi, tā nebūs bez atriebes slavas.
Katram, kas ķermenī tavā ar asmeni Iecirtis brūci.
Sekos pēc nopelniem nāve.» Šeit bija pie pakalna augsta
850 Laurentas ķēniņa Dercenna kaps, kas senatnē kādreiz
Uzmests no pievestas zemes un apaudzis ozoliem tumšiem.
Mīlīgā dieviete Ope vispirms ar trauksmīgu steigu
Stājas šai vietā un A rruntu vēro no pakalna augsta.
Bet, kad tā redzēja viņu šeit līksmu un iedomu pilnu,
855 Sauca šim tūdaļ: «Kam vairies no manis? šurp, nīcībai lemtais!
Soli sper atpakaļ šurp un saņem par Kamillas nāvi
Cienīgu balvu! Tev arī ir jāmirst no Diānas šautrām!»
Teica tā Trāķljas nimfa un izrāva spārnoto šautru
Ārā no zeltītās maksts, un uzvilka īgnumā ragu,
660 ilgi jo ilgi to velkot, līdz kamēr tā atliektie gali
Sanāca kopā un kamēr pa kreisi pie Izstieptās rokas
Neskārās asmeņa gals, bet stiegra pa labi pie krūtīm.
Lidojam džinkstošu šautru un viesuļa šņākšanu gaisā
Dzirdēja piepeši Arrunts, un asmens tam iestrēdza miesā.
865 Tikko kā apstājas elpa un norimstas pēdējie vaidi,
Novēršas biedri no viņa un atstāj to svešumā pīšļos.
Ope aizlaižas tūdaļ ar spārniem uz Olimpu augsto.
Zaudējot vadoni savu, bēg Kamillas jātnieces pirmās;
Rutuli bailēs tām seko, bēg drosmīgais Atināts līdzi.
870 Vadoņi izklīst pa lauku, steidz atstātās kareivju daļas
Glābiņu meklēt un, pagriežot zirgus, uz pilsētu dodas.
Nespēj neviens vairs atvairīt teikrus, kas, nesdami nāvi,
Strauji nāk virsū ar ieročiem rokā, vai stāties tiem pretī;
Visi tik gurdajos plecos nes vaļīgi atlaistos stopus.
875 Rikšojot četrkāju nagi jau drebina Irdeno lauku.
Putekļu mākoņi tumši pret pilsētu mutuļiem ceļas;
Mātes to vēro no augstajiem torņiem un, dauzot sev krūtis,
Sievišķās vaimanas skaļas līdz debesu zvaigznājiem raida.

288
 Pirmos, kas ielauzās iekšā pa plaši atvērtiem vārtiem,
880 Dodoties strauji uz priekšu, vēl spaidīja satrauktais pūlis;
Nespēj tie izbēgt no drausmīgās nāves, bet tieši uz sliekšņa,
Tieši jau dzimtenes mūros, kur būtu visdrošākā vieta,
Caururbti izlaiž drīz garu. Slēdz daži jau pilsētas vārtus;
Kareivjiem nedrīkst tie atvērt vairs ceļu, ne pilsētas mūros
885 Lūdzējus uzņemt pie sevis. Visdrausmīgā asinspirts tagad
Sākas starp ieejas sargiem un tiem, kas šeit laužas pa vārtiem.
Raudošo vecāku priekšā no tiem, kas ārpusē paliek,
Ieveļas daži šeit dziļajos grāvjos, jo uzmācas pūlis;
Daži pat, palaižot grožus, bez apdoma, satrauktu prātu
890 Metas ar sparu pret vārtiem, lauž durvis un spēcīgās bultas.
Māmuļas, cenzdamās cita par citu, no pilsētas mūriem —
īstenu dzimtenes mīlu tām rādījis Kamillas piemērs —
Raida šķēpus ar drebošu roku, met ozola rungas,
Pietrūkstot dzelzij, met mietus, kas rūdīti degošās liesmās,
895 Dedzīgi traucas uz priekšu, lai mirtu par dzimteni pirmās.
Mežos pa tam šī baismīgā ziņa drīz nonāk pie Turna,
Arī vēl jauneklim Aka nes milzīgu nemieru sirdī:
Sakautas volskiešu rindas, un Kamilla kritusi cīņā,
Uzbrūkot strauji naidnieka spēki un, palīdzot Marsam,
900 Sagrābjot visu; līdz pilsētas mūriem jau spiežoties briesmas,
īgušu prātu — jo Jupiters bargais tā bija jau lēmis —
Atstāj Turns ieņemtos kalnus un meža biezokņus pamet.
Tikko viņš nozuda skatam un izgāja līdzenos laukos,
Tūdaļ Enejs, caur atstātām aizām jau izspraucies cauri,
905 Pārvarot kalnāju grēdas, no biezokņa izlaužas ārā.
Viņi tā abi ar kareivjiem saviem pret pilsētas mūriem
Traucas ar steigu, un nedaudz tik soļi šķir citu no cita.
Reizē vēroja Enejs šai brīdī ielejā tālu
Putekļu mākoni kūpam un skatīja laurentu rindas,
910 Eneju, naidnieku īgno, Turns ierauga, tērpušos bruņās,
Nācēju soļus dzird tuvu, aiz muguras sprauslājam zirgus.
Tūdaļ tie trauktos uz cīņu un iesāktu mēroties spēkiem,
Nebūtu rožsārtais Foibs jau mazgājis gurušos zirgus
Hibēru viļņos un, aizslīdot dienai, jau atvedis nakti.
915 Apstājas viņi pie pilsētas vārtiem un vaļņus met apkārt.
 BET, kad jau redzēja Turos, ka salauzti latīņu spēki
Un ka tos atstājis Marss, ka solīto galda no viņa,
Skatienus vēršot pret to, viņš neapvaldāmās dusmās
Iedegas, īgnuma pilns. Tā Lībijas tuksnesī lauva
5 Saslienas pēkšņi, kad ievainots krūtīs ar mednieka šautru;
Tad tik tas traucas uz cīņu un, sajuzdams prieku, ap kaklu
Purina pinkainās krēpes, ar ilkņiem lauž bezbailīgs šautru,
Nelieša mestu, rēc ska]i ar asinīs notrieptu rīkli:
Spīvajam Turnam ne mazāk sirds uzliesmo, niknuma pilna.
10 Saka tā Latīnam viņš un iesāk ar satrauktu sirdi:
«Kavēties radis nav Turns! Nav pamata gļēvajiem trojiem
Vārdu vairs atpakaļ ņemt un noraidīt piedāvājumu!
Eju uz cīņu. Steidz upurēt, tēvi Teic līguma vārdus!
Vai nu ar roku šo tūdaļ es sūtīšu lejup uz Orku
15 Dardanu, Āzijas bēgli — lai latīņi sēž tik un vēro! —
Un tā ar dzelzi viens pats šeit dzēsīšu kopējo kaunu,
Jeb vai viņš uzvarēs mūs, Lavīniju gūstot par sievu.»
Viņam pēc tam ar mierīgu prātu tā sacīja Latīns:
«Jaunekli, krietnākā sirds! Jo pacelies pārāks par citiem
20 Vīrišķā drosmē un sparā, jo vairāk man pienākas tagad
Nopietni brīdināt tevi un kļūmīgas iespējas apsvērt.
Valsts tev ir pašam no Dauna, no tēva, un pilsētas daudzas,
Iegūtas cīņā. Ir Latīnam zelts, ir drosme vēl viņam.
Lati jā pašā un laurentu laukos ir līgavas citas,
25 Augstākas kārtas. Jel ļauj man, lai skarbāku vārdu tev bilstu,

291
 Neslēpjot itin neko, un sacīto ievēro labi!
Agrāko precnieku vidū vēl nebija tāda, kam meitu
Atdot par sievu; tā dievi it visi un ļaudis man teica.
Tomēr aiz cieņas pret tevi, aiz cieņas pret radnleku savu,
30 Sievas asaru mākts, es galīgi sarāvu saites;
Līgavu atrāvu znotam un nekrietnos ieročus tvēru.
Kādas man likstas no tā un kādi mums sekoja kari,
Zini jau, Tumi Visvairāk tev pašam ir ciešanu bijis!
Divreiz mēs sakauti cīņā, ar pūlēm šīs pilsētas mūros
35 Itāju cerību sargām. Vēl mūsējo asinīs silta
Tibera pludo, it visur pa ielejām balinās kauli.
Kāpēc es šaubos tik bieži? Kāds neprāts man sagroza domas?
Bet, ja nu tomēr es gatavs pēc Turna tos pieņemt par draugiem.
Kāpēc nav labāk, vēl dzīvojot viņam, man izbeigt šīs ķildas?
<o Ko gan tad rutuli sacīs, mums radniekl tuvie, ko citas
Itāļu tautas, ja tevi — lai liktenis neļauj tam notikt —
Iedzīšu nāvē, kad tīkoji meitu par laulātu sievu?
Zini, ka laime ir mainīga karā! Jel pažēlo tēvu,
Vecuma liekto, kas, atšķirts no tevis, skumst Ardejā tālu!»
45 Nespēja tomēr šie vārdi lauzt spītīgo straujumu Turnā.
Spītī viņš Iekarst vēl vairāk un ārstēts sasirgst vēl ļaunāk.
Tikko bij iespēja runāt, viņš sacīja, valodu sākdams:
«Atmet šīs rūpes par mani, ai, mīļais, to sirsnīgi lūdzu!
Atļauj man to, lai slavu ar nāvi sev iemantot varu!
50 Metamos šķēpus un dzelzi, ai, tēv, ar sparīgu roku
Protam mēs kaisīt, un asiņo brūces, ko cērt mūsu rokas!
Dieve, šā māte, tam nespēs šeit līdzēt, lai sievišķā miglā
Bēdzēju rautu sev līdz un slēptos tas mākonī tukšā.»
Satrauca Amātu tas, ka citādi Ievirzās cīņa;
55 Raudot, kā iedama nāvē, tā apkampa dedzīgo znotu:
«Turn, jau šo asaru dēļ, ja tomēr pret Amātu sirdī
Ir vēl tev cieņas kaut cik — tu vienīgā cerība mana
Drūmajās vecuma dienās, valsts spožums un Latīna vara
Ir tikai tevī, tu vienīgais balsts šim grūstošam namam —,
60 Vienu tad lūdzu: jel atsakies doties uz cīņu ar teikriem!
Kādas tev kļūmes būs liktenis lēmis šai baismīgā cīņā,
Tādas, Turn, lēmis būs man. Tev līdzi no nīstamās dzīves

292
 Iešu, jo nevēlos gūstā sev Eneju redzēt par znotu!»
Dzirdot šos māmuļas vārdus, Lavīnljai asaru straumes
65 Aumaļām plūda no plakstiem un iedegās spēcīgā liesmā
Vaiggalos sārtums, kas pārskrēja mirklī pār tvīkušo seju.
Itin kā purpurā sārtā kāds Indijas ziloņa kaulu
Gremdējis krāsot, kā lilijas baltās starp sarkanām rozēm
Sārtumā piepeši notvīkst, tā notvīka jaunavas seja.
70 Mīlā sirds strauji pukst Turnam, pret jaunavu skatienu
vēršot.
Cīņas nu alkst viņš vēl vairāk un saka tā Amātai īsi:
«Nevadi, māmuļ, mani, es lūdzu, ar nojautu baigu,
Asarām gaužām, kad eju uz bardzīgā Māvorta cīņu!
Turnam nav iespējas pašam pēc patikas atlikt sev nāvi.
75 Paziņo, vēstnesi Idmon, nu frīģiešu vadonim vārdus,
Ne jau tik tīkamus viņam: kad tikko kā atausīs gaisma,
Uzbraucot Aurorai debesu jumā ar purpura ratiem,
Teikrus lai neved pret rutuliem cīņā, lai kopā ar teikrlem
Rutulu Ieroči rimstas; ar asinīm izšķirsim karu.
80 Tieši šai laukā ar cīņu Lavīnlju gūšu par sievu!»
Teicis šos vārdus, viņš devās ar steigu uz mitekli savu;
Prasa viņš zirgus un prieku jūt sirdī, ka zviedz tie šā priekšā;
Pllumnam kādreiz Orītija pati tos deva par rotu,
Spožbaltus, līdzīgus sniegam, un ātrus kā viesuļa vējus.
85 Divriču kalpi ar steigu tiem nostājas apkārt, tos glauda,
Pliķē to krūtis ar plaukstu un sukā tiem cirtainās krēpes.
Tūdaļ viņš apliek ap pleciem sev krūšbruņas, mirdzošas spoži,
Kaltas no zelta un vara, tad pielāgo rīcībai veiklai
Zobenu, vairogu savu un ķiveres sarkano smaili;
90 Zobenu šo reiz Daunam, tā tēvam, pats ugunsdievs Vulkāns
Izkalis deva un stlgiskos viļņos to rūdīja karstu.
Tūdaļ ar spēcīgo roku viņš satvēra vareno šķēpu,
Pieslietu pašā istabas vidū pie spēcīgā staba,
Aktoram, aurunkam dižam, reiz ņemtu. To sparīgi kratot,
95 Izsaucās viņš: «Tev tagad, mans šķēps, kas saucienus manus
Dzirdi ik reizes, Ir pienācis laiks! Reiz Aktoram dižam
Klausīji tu, nu klausi tu Turnam! Jel ļauj man, lai gāžu
Līķi gar zemi un saplosīt varu ar spēcīgu roku

293
 Frīģiešu pusvīra bruņas un notraipīt putekļos matus,
»00 Savītus cirtās ar karsētu dzelzi un svaidītus mirrēm.»
Tā, lūk, viņš niknumā kaist. Visapkārt no īgušās sejas
Dzirksteles lido, un ugunis spīgo tā dedzīgā skatā.
Arī tā spēcīgais vērsis, kad gatavs ar pretnieku cīņai,
Drausmīgi maurodams, draud un niknumu rāda ar ragiem;
105 Kārpīdams priekškājām zemi, viņš piepeši vēršas pret stumbru,
Vicina ragus pret vējiem un cīniņam vingrina spēkus.
Tobrīd ne mazāk pats Enejs, ar māmuļas ieročiem draudīgs,
Kāpina drosmi uz cīņu un skubina īgnumu sevī,
Cerēdams izbeigt šo karu ar divcīņas piedāvājumu,
no Arī viņš drošina draugus un mierina satraukto Jūlu.
Tulkodams likteņa lemto, viņš sūta pie Latīna vīrus
Atbildi skaidru tam nest un līguma saturu ziņot.
Tikko kā austošā diena ar saulstariem iesāka zeltīt
Kalngalu virsotnes augstās, kad cēlās no bangainās dzīles
H5 Hēlija zirgi un izdvesa gaismu no izslietām nāsīm,
Rutulu vīri un teikri jau rīkoja divkaujai lauku,
Mērīja sacīkstei vietu pie diženās pilsētas vārtiem,
Pavardus laukuma vidū un velēnu altārus cēla
Kopējiem dieviem. Cits uguni nesa, cits avota valgmi,
120 Tērpušies priekšautā svētā un sējuši zarus ap galvu.
Ausoni bariem jau steidzas uz priekšu, ar asmeņiem rokā
Rindas pa vārtiem plūst ārā. Turp, dažādos ieročos tērpti,
Trojieši traucas uz priekšu un tirrēni kopā ar viņiem,
Bruņoti visi ar metamiem šķēpiem, kā sauktu pats Māvorts
125 Viņus uz dedzīgo kauju. Starp tūkstošiem vadoņi paši,
Tērpušies zeltā un purpura drēbēs, pa laukumu traucas,
Drosmīgais Asila, Mnestejs, Asāraka pēcteči abi,
Arī vēl zirgvaldis Mesāps, kas Neptūna atvase bija.
Atskanot signāla taurei, it visi drīz ieņēma vietas,
130 Iemēja asmeņus zemē un vairogus lika uz zemes.
Ziņkārē ļaudis bez ieročiem plūda no pilsētas ārā,
Sievas un sirmgalvji vārgi; tie torņus un augstākos jumtus
Ieņēma tūdaļ, pat sastājās daži uz augstajiem vārtiem.
Saturna meita no kalna, ko tagad par Albiešu dēvē, —
135 Nebija senāk šim kalnam ne vārda, ne goda, ne slavas —

294
 Skatienus raidīja tālē, lai vērotu abas šīs rindas,
Troju un laurentu pulkus, un Latīna pilsētu ari.
Dieviete, valodu sākot, tā dievietei Juturnai teica,
Turna māsai, kas ezeros visos un avotos straujos
140 Valda — pats Jupiters augstais, visvarenais debesu valdnieks.
Iecēla viņu par dievi, tai laupījis jaunavas godu:
«Nimfa, tu avotu rota, jau ilgi man tīkamā sirdij,
Zini, tik tevi no latīņu meitām, kas kāpušas kādreiz
Netīkamajā gultā pie debesu valdnieka dižā,
145 Vērtēju augstu un piešķīru labprāt tev debesu godul
Juturna, klausies, tev arī draud briesmas, bet nevaino mani:
Kamēr vēl likās, ka liktenis ļauj un neliedza parkas
Latijai zelt, es sargāju Turnu un pilsētu tavu.
Cīnāmies jaunekli redzu patlaban ar likteni {aunu;
150 Pēdējais brīdis un naidīgā vara jau tuvojas viņam,
Nevaru saskatīt es ne cīņu, ne līgumu pašu.
J a tu ar sekmēm ko brālim vēl palīdzēt gribi, tad tūdaļ
Vajag to darīt! Varbūt pēc šīm likstām nāks labāka laime.»
Teica tā viņa, bet Juturnai acīs jau asaras plūda;
155 Vairākas reizes tā sita ar plaukstu pa krāšņajām krūtīm.
«Tagad nav asarām laika,» teic Jūnona, Saturna meita,
«Pasteidzies ātrāk, glāb brāli no nāves, ja iespēja dota!
Karus visapkārt sev cel un nokrati līguma saites!
Dodu šīs tiesības tev!» To teikusi, atstāja viņu
160 Šaubās un satrauktu dziļi ar sāpīgu brūci tās sirdī.
Ierodas ķēniņi abi. Ar svinīgu greznumu Latīns
Četrj ūga divričos virzās uz priekšu — ap deniņiem sirmiem
Mirgo visapkārt it spoži tam divpadsmit zeltīti stari,
Vectēva Hēlija rota. Turns parādās divjūgā baltā,
165 Vicinot šķēpkātus divus ar asmeni platu to galā.
Gaida šeit viņus jau varonis Enejs, pats romiešu ciltstēvs,
Zvaigžņainā vairogā mirdzot un ieročos, debesu dotos;
Blakus tam Jūls, lūk, tālākā ķīla tev, varenā Roma!
Iznāk no nometnes viņi; jau priesteris svinīgā tērpā
170 Sarainās mežcūkas atvasi nes un jēru, ne reizes
Necirptu dzirklēm, un lopus pie degoša ziedokļa bīda.
Tūdaļ, paceļot acis uz augšu pret austrumu pusi,

295
 Miltus tie kaisa un sāli ar rokām, tad apcērp ar dzelzi
Deniņus kaujamiem lopiem un ziedokļus slaka no bļodām. ,
175 Zobenu vilcis no maksts, nu bijīgais Enejs tā lūdzas:
«Saule, man liecniece esi! Šī Zeme, es piesaucu tevi!
Tevis dēļ tikai šīs ciešanas smagās es varēju pārciest!
Arī visvareno Tēv un Jūnona, Saturna meita,
Laipnāka esi, ai, dieve, es lūdzos! Ai, slavēto Māvort,
180 Karus it visus tu paradis virzīt pēc patikas savasl
Avoti, upes, es piesaucu jūs! Jūs, dievišķās varas
Debesīs augstās, jūs, dievības visas, kas zilajā dzīlē!
Ja varbūt ausonu Turns šeit iegūtu uzvaras laurus,
Sakautiem atkāpties nāktos uz Elandra pilsētu tūdaļ,
185 Atkāpsies Jūls no šīs zemes un Eneja kareivji turpmāk
Nenāks ar ieročiem šurp un neskars šo valsti ar dzelzi.
Bet, ja nu uzvaras dieve mums izšķirtu cīņu par labu, —
Šķiet man, tā pareizāk būtu, lai dievi mums arī to dotu, —
Neļaušu notikt es tam, ka itāļi pakļautos teikriem,
190 Netiekšos arī pēc varas. Lai vienojas abas šīs tautas,
Neuzvarētas cīņā, ar mūžīga līguma saitēm!
Dievus un ziedokļus došu. Lai ieročus pārvalda Latīns,
Lai tam joprojām ir augstākā vara! Man pilsētu jaunu
Teikri šeit cels, bet pilsētas vārdu Lavīnija dāvās.»
195 Teica tā Enejs vispirms. Tad Latīns tā valodu sāka,
Pacēlis acis uz augšu un izstiepis roku pret zvaigznēm:
«Zvēru to pašu es, Enej, šeit pieminot Zemi un Jūru,
Debesu zvaigznes un Lātonas dvīņus, un divseju Jānu,
Pazemes dievību spēku, un baismīgā Plūtona mītnes!
200 Arī lai dzird to pats Tēvs, kas līgumus zibeņiem svētī!
Ziedokļus skardams, es piesaucu dievus un arī šīs liesmas!
Nenāks nemūžam tā diena, kas traucētu itāļu tautu
Mieru, šo līgumu laužot, lai būtu kas būdams; nekāda
Vara vairs nesalieks mani, kaut jauktu tā bangainos viļņos
205 Zemi ar ūdeni kopā un debesi Tartarā gāztu.
Gluži kā scepteris šis» — tam scepteris tobrīd bij rokā —
«Nedos vairs mūžam ne atvases maigas, ne ēnainus zarus,
Ja tas jau biezoknī kādreiz, kad atcirsts no stumbra pie
saknes,

296
 Zaudējis māti un atdevis cirvim kā zarus, tā lapas;
210 Reiz tas bij koks, nu meistara roka tam spīdīgo varu
Likusi apkārt un devusi nest to latīņu tēviem.»
Svinīgus līgumus viņi cits citam tā apliecināja
Dižvīru skatienu priekšā un svinīgi svētītos lopus
Nodur ar dunci, lej asinis liesmās, ar steigu vēl dzīviem
215 Iekšas rauj ārā un ziedokļus pilda ar piekrautām bļodām.
Tūdaļ Jau sākumā pašā šī divkauja rutuliem likās
Nevienlīdzīga; dažādas domas tiem satrauca sirdis,
Tāpēc jo vairāk, ka tuvāk redz viņi to dažādos spēkus.
Nemieru vairo pats Turns, kad, lēnām pie ziedokļa iedams,
220 Novērsa acis uz zemi un lūgšanā bijīgi liecās;
Asarās mirka tā vaigi, un bālēja jaunekļa seja.
Redzēja Juturna tūdaļ, šā māsa, ka vairojas tautas
Nemiers it visur, ka šaubas un izmisums visiem ir sirdīs.
Pieņemot Kamerta skatu, tā pēkšņi starp kareivju rindām, —
225 Milzīga slava tā sentēviem bija, ar kareivja drosmi
Izslavēts arī šā tēvs, pats cīnītājs dedzīgs un drosmīgs, —
Metas uz priekšu starp kareivju rindām un, zinot, kas darāms,
Izplata dažādas baumas un, valodu sākdama, saka:
«Vai jums nav, rutuli, kauna, tik daudzu un drosmīgu vietā
230 Upurēt dzīvību vienu? Vai neesam līdzīgi viņiem
Spēkā un skaitā? Lūk, visi, gan troji, gan arkādi kopā,
Likteņa sūtītais spēks, šie etruski, naidīgie TurnamI
Nebūs pa naidniekam katram, ja viens tik no diviem ies cīņā.
Slavā viņš nokļūs līdz debesu dieviem, ja upurēs sevi
235 Altāros tiem, un dzīvos joprojām vēl pēcteču mutē.
Zaudējot dzimteni savu, mēs kalposim verdzības jūgā
Bargajiem kungiem, jo sēžam patlaban bez darba šais laukos.»
līdzīgu valodu dēļ jau Iedegas jaunekļu sirdis
Vairāk un vairāk; starp rindām it visur sāk kareivji kurnēt.
240 Pārvērtās laurentu prāti, un pārvērtās latīņi paši.
Tie, kas nesen vēl tīkoja miera un drošību valstī
Vēlējās sargāt, nu Ieročus prasa un nevēlas turpmāk
Līgumu turēt, bet sūdzas par Turna likteni skarbo.
Citu ko dižāku vēl pie visa tā Juturna saista.
245 Viņa no debesīm augstām dod zīmes, kas vairāk par visu

297
Satrauc itāļu prātus, ar brīnumu maldinot viņus:
Lidojot rītausmā sārtā, Jupitera dzeltenais ērglis
Tramdīja tālu pa piekrasti putnus un spārnotā bara
Skanīgo drūzmu. Te, meties pret viļņiem, viņš, rijīgais, pēkšņi
Satvēra brīnišķu gulbi un aiznesa līkajos nagos.
Itāļi vērīgi skatus vērš augšup. Nu spārnotie visi,
Brēkdami skaļi — kāds neparasts skats! — jau bēgšanu pārtrauc,
Veidot sāk mākoni gaisā un aptumšot debesi spārniem,
Uzmācas naidniekam pēkšņi, līdz beidzot, drīz uzveikts ar spēku,
Noguris, smagumu nesot, pats ērglis no līkajiem nagiem
Izmeta ūdenī gulbi un pazuda mākoņos augstu.
Rutuli apsveic šo brīnuma zīmi ar saucieniem skaļiem;
Rokas pie ieročiem ķeras, un zīlētājs Tolumnijs saka:
«Tiešām tas bija jau tas, ko sirsnīgās lūgšanās lūdzos!
Pieņemu, atzīstu dievību gribu! Man sekojiet līdzi
Ieročiem rokā, ai, nelaimes māktie! Jūs tagad kā putnus
Nekrietnais atnācējs baida ar karu un piekrasti jūsu
Drausmīgi posta. Lai bēg nu viņš projām, lai viļņos jo dziļi
Aiznes to buras! Jūs vienprātis visi nu stājieties rindās,
Sargait ar ieročiem valdnieku savu, ko tagad jums atrauj!»
Teica tā viņš un izmeta šķēpu pret naidnieku rindām,
Skriedams uz priekšu. Švirkst ķirškoka kāts un triecienam drošam
Aizlido gaisā. Skan kliedzieni tūdaļ, un ķīļveida rindas
Izirst it visas jukjukām, un nemiers jau visiem deg sirdīs.
Aizlaižas spārnotā šautra, kur stāvēja barā tai pretī
Deviņi teicami brāļi — tik viena vien tirrēnu sieva,
Vīram jo uzticama, tos arkādam Gilipam deva.
Vienam no viņiem tā ieurbās miesā, kur apsaite šūtā
Piekļaujas vēdera vidum un sprādze jož siksngalus kopā,
Jauneklim augumu daiļu un mirdzošos ieročos tērptam
Iestrēdza sānos un nogāza viņu uz dzeltenām smiltīm.
Tūdaļ brāļi, šī falanga straujā, ar sagrauztu sirdi
Zobenu velkot no maksts vai satverot metamo šķēpu,
Dodas kā akli uz priekšu, bet pretī ar sparu tiem raujas
Laurentu bari. Šeit plūst nu kā bangaini viļņi no jauna
Troji un Agillas vīri, un arkādi ieročos raibos.
Visiem nu tieksme ir viena — šo lietu ar ieročiem izšķirt.

298
 Apgāza ziedokļus pūlis; birst visur no debesīm lejup
Brāzmaina metamo ieroču krusa, un gāžas dzelzs lietus.
235 Traukus un pannas ar oglēm rauj projām. Bēg arī pats Latīns,
Līdzi sev paķerdams dievus, šeit apsmietus, līgumu laužot.
Citi pēc tam jūdz divričos zirgus, bet citi ar steigu
Sēstas uz zirgiem un traucas uz priekšu ar zobeniem kailiem.
Aulestu, tirrēnu dižo, kas nācis ar scepteri rokā,
200 Mesāps sāk vajāt pa lauku un, alkdams lauzt līguma saites,
Metas ar zirgu tam pretī; šis, atpakaļ traukdamies, nabags,
Krita uz galvas un pleciem, un viņu no muguras puses
Apbēra ziedokļa drupas. Nu dedzīgais Mesāps ar pīķi
Steidzas pie viņa un zirgā no augšas, kaut sirsnīgi lūdzas,
205 Sparīgi triec tam ar ieroci smago, vēl bilzdams šos vārdus:
«Tā viņam vajag! Ir labākais zieds dots lielajiem dieviem!»
Itāļi saskrien tam apkārt un aplaupa locekļus siltos.
Steidzas tur Korinajs arī; no ziedokļa pagali tvēris,
Sejā to Ebusam triec, kas, pacēlis sitienam roku,
300 Metas pret viņu, un milzīgā bārda tam uzliesmo spoži,
Izplatot sviluma smaku. Nu Korinajs metas tam pretī,
Satraukto naidnieku satver ar kreiso aiz pinkainiem matiem,
Pagrūž vēl viņu ar celi un, piespiedis cieši pie zemes,
Asmeni skaudro ar sparu triec sānos. Tad trojs Podalīrijs
305 Aitganu AIsu, kas laužas caur šķēpiem uz priekšējām rindām,
Panāk un draud tam ar zobenu kailu; šis, atvēzis cirvi,
Vidū šķeļ pretnieka pieri un saskalda drumstalās žokli;
Asinis tālu plūst apkārt un šļakatām Ieročus slaka.
Baismīgais miers un dzelžainais miegs ver acis ciet viņam,
3io Skatienus gaišos uz mūžīgiem laikiem slēdz drausmīgā tumsa.
Bijīgais Enejs pa tam bez Ieročiem pacēla roku,
Atsedza galvu un spēcīgā balsī tā savējiem sauca:
«Kurp jums tā steigties? Un kāpēc tik pēkšņi šeit sākušās ķildas?
Savaldiet dusmas! Jau līgums ir salīgts un nosacījumi
315 Pieņemti visi! Tik vienīgi es šeit stāšos uz cīņu!
Ļaujiet to man un atmetiet bailes! Ar spēcīgu roku
Līgumus līgšu. Šie upuri Turnu sauks cīņā pret mani.»
Kamēr viņš bilda šos vārdus un kamēr vēl aprāja biedrus,
Raugi, te spārnotā šautra pret Eneju aizlaidās švirkstot;

299
320 Palika apslēpts, kā roka to trieca, kā raidīta nāca,
Kas šeit, vai dievs kāds, vai gadījums nejaušs, ir atnesis slavu
Rutulu tautai; dzi)š klusums tik klāja šā dlždarba godu;
Arī neviens nav dižojies vēlāk, ka Eneju ķēris.
Vērojot to, ka atkāpies Enejs, ka satrauktas apmulst
325 Vadoņu sejas, no jauna aust piepeši cerība Turnam;
Zirgus viņš prasa un ieročus tūda), ar lēcienu strauju
Iemirdzas divričos augstu un pavadas virza ar rokām.
Vairākus drosmīgus vīrus viņš traukdamies notriec gar zemi,
Vairākus pusdzīvus gāž, ar divričiem kareivju rindas
^30 Sašķaida pīšļos un pakamptos šķēpus met bēdzējiem pakaļ.
It kā pie ledainās Hebras ar asinīm slacītais Māvorts
Satrakots šķēpu pret vairogu dauza un, Iesākdams cīņu,
Brāzmainos zirgus laiž vaļā; tie traucas pa vaļējo lauku
Ātrāk par Notu un Zefīru straujo; zem kumeļu nagiem
335 Trāķijas zeme dun tālu, aiz muguras lidinās viņam
Draudīgās Briesmas un Viltība, īgnums, kas pavada dievu:
Tieši tā dedzīgais Turns šeit zirgus, kūpošus sviedros,
Virza uz priekšējām rindām un samītos naidnieku līķus
Pavada naidīgiem zaimiem; pār asinīm slacīto zemi
340 Joņo tie strauji, un vētrainie nagi šļāc asiņu rasu.
Stenelu, Tamiru, Folu viņš raidīja ieročiem nāvē,
Tuvcīņā šos, bet tālcīņā pirmo; ar atvēztu šķēpu
Tālcīņā tūdaļ vēl Glauku un Lādu, ko sirmgalvis Imbrass
Audzēja Llkijā pats un līdzīgos ieročos tērpa,
345 Likdams iet kājnieku cīņās vai viesuļus pārspēt ar zirgu.
Arī no pretējās puses jau traucas uz cīniņu Eimēds,
Slavenā Dolona pēctecis cildais, jo manīgais karā —
Vārds tam no vectēva bija, bet vīrišķā drosme no tēva:
Kādreiz šis senāk, kad izlūkos devās uz danaju mītni,
350 Pieprasīt iedrošinājās Ahilleja divričus algai;
Taču gan Tīdeja dēls tam deva par pārdrošo darbu
Citādu balvu; vairs nesapņo viņš par Pēleida zirgiem.
Bet, kad no tālienes Turns šo ierauga atklātā laukā,
Vieglīno šķēpu vispirms tam raidīdams pakaļ pa gaisu,
355 Aptur tā divriču zirgus, no divričiem izlec un tūdaļ
Stājas uz ļimušā pīšļos, vēl dzīva pa pusei, tad, kāju

300
 Spēris uz kakla, rauj zobenu spožo no rokas, it pēkšņi
Gremdē to rīklē jo dziji un saka tā, valodu sākdams:
«šeit tev būs, trojieti, lauki, ko tīkoji iegūt sev karā!
360 Mērī nu gujot Hespērljas zemi! Lūk, šādu sev algu
Iegūs ikviens, kas stāsies pret mani! Tā mūrus ceļ viņi!»
Šim vēl par biedru viņš Asbūtu sūta ar raidītu šķēpu,
Hlorēju, Sibari arī, Tersilohu, Darētu straujo,
Timoltu tālāk, ko satrūcies zirgs šeit nometis zemē.
365 Itin kā Boreja elpa, no Trāķijas nākdama strauji,
Sabango Aigeja jūru un viļņi pret piekrasti šķeļas,
Ceļoties vējiem, bēg mākoņi projām no debesu juma, —
Tā šeit no Turna, lai kur tas lauž ceļu, bēg pretnieku bari,
Satriektās rindas ļimst zemē; uz priekšu rauj cīņas spars viņu,
370 Līgojas vējā tā sekste, kad divričos aizjoņo strauji.
Necieta Fēgejs šo nākam tik strauji un trakojam īgni;
Metas viņš divričiem pretī, tver skrējēju pavadas rokā
Cieši pie putainiem laužņiem un atpakaļ virza to galvas.
Ieķēries jūgā, viņš velkas tiem līdzi, bet atsegto vietu
375 Pārsteidz plats metamais šķēps un izurbjas krūšbruņām cauri,
Pītām no divkāršām stieplēm, un vieglītēm skāra tā miesu.
Tomēr viņš, vairogu cēlis, pret naidnieku vērsdamies gāja,
Zobenu vilka no maksts un palīgu meklēja dzelzī.
Bet te, lūk, divriču rati, tiem traucoties ātri uz priekšu,
380 Notrieca garšļauku viņu gar zemi. Turns, meties tam virsū,
Atšķēla galvu ar dzelzi tai vietā, kur ķiveres mala
Kļaujas pie krūšbruņām klāt, un līķi pameta smiltīs.
Kamēr pa lauku Turns, uzvaru gūstot, triec vīru pēc vīra,
Raženais Ahāts un Mnestejs, tiem Askanijs seko pa pēdām,
385 Eneju, asinīm plūstot, pa tam uz nometni vada;
Lēnām iet klibodams viņš, ar šķēpkātu balstīdams kāju.
Satvēris aizlauzto niedri, tas saniknots mēģina šautru
Izraut no miesas un palīgu prasa visdrīzākā laikā:
Pāršķelt šo brūci ar zobenu platu, no slēptuves dziļās
390 Asmeni izraut un nosūtīt viņu no jauna uz cīņu.
Atri turp ieradās Jasija Jāpīds — no visiem visvairāk
ApoIIons mīlēja viņu; reiz, iededzies spēcīgā kaislē,
Gribēja dāvāt dievs labprāt tam dažādas mākslas un balvas —

301
 Nākotnes nojautu, kltaras spēli un steidzīgās šautras.
395 Viņš tad, lai slimajam tēvam var sagādāt ilgākas dienas,,
Vēlējās izzināt zā)u spēku, gūt iemaņu ārstēt
Cilvēku kaites un dzīvot bez slavas ar māku šo kluso.
Zobus aiz īgnuma griezdams, uz milzīgā atspiedies šķēpa,
Stāvēja Enejs, tam jaunekļi apkārt ar skumstošo Jūlu.
400 Nesatrauca tam prātu pat asaras. Sirmgalvis, tūdaļ
Uzspraudis virsdrēbes augstāk, kā raduši Paiona vīri,
Daudzkārt ar dziednieka roku, ar Foiba spēcīgām zālēm
Veltīgi drebēdams pūlas; viņš veltīgi dzēlīgo smaili
Rausta ar roku un kustina dzelzi ar kniebīgām knaiblēm.
405 Fortūna nerāda ceļu nekādu, pats Apollons, meistars,
Palīgā nenāk, un briesmas ik mirkli kļūst lielākas laukā;
Tuvojas nelaime ļaunā. Tie vēro, jau putekļi biezi
Debesis klāj, jau jātnieki tuvu, un nometnes vidū
Ielido metamie šķēpi, un debesīs paceļas drūmās
410 Drosmīgo jaunekļu balsis, zem cietsirža Marsa tiem ļimstot.
Venēra rūpēs par dēlu, ko mocīja smeldzīgas sāpes,
Diktama stublāju plūc, šā māte, pie Krētsalas Idas
Augušu, sulīgām lapām un purpura sarkaniem ziediem;
Pazīstams labi šis dziedīgais stāds ir mežkazu ciltij
415 Kalnos, kad mugurā viņām ir dzēlušas spārnotās šautras.
Venēra, aizsedzot seju ar mākoni tumšu, šo stādu
Atnesa šurp, to piejauca klāt pie mirdzošā katlā
Ielietās valgmes un, stiprinot slēpu tās dziedīgo spēku,
Lēja ambrdsijas sulu un zāles, kas dziedina visu.
420 Mazgāja sirmgalvis Jāpīds šai šķidrumā sāpīgo brūci,
Nezinot pašam, un pazuda sāpes it pēkšņi no miesas,
Pārstāja asinis tecēt pavisam tā dziļajā brūcē.
Šautra nu sekoja rokai un tūdaļ bez mazākām pūlēm
Iznāca ārā, bet agrākie spēki tam atgriezās atkal.
425 «Ieročus ātrāk jūs dodiet šim vīram! Ko stāvat?» Tā Jāpīds
Iesaucās skaļi un pirmais pret naidnieku aicina cīņā.
«Nav šeit ar cilvēka pūlēm vai prasmīga dziednieka mākslu
Panāktas sekmes, ai, Enej, nav glābusi tevi šī roka!
Stiprāks par mani ir dievs, kas tevi sauc dižākos darbos!»
430 Raudamies atkal uz cīņu, viņš kāj bruņas, mirdzošas zeltā,

302
 Apliek ap lieliem un vicina šķēpu, jo kavēties netīk.
Sedzis ar vairogu sānus un uzvilcis mugurā bruņas,
Apkampj viņš dēlu, Askāniju mazo, tam apvīdams rokas,
Skūpsta ar lūpgaliem viņu caur ķiveri spožo un saka:
435 «Vīrišķu drosmi, dēls, mācies no manis un varoņu darbus,
Laimīgas dienas — no citiem! Šī spēcīgā roka vēl šodien
Cīņā šeit pasargās tevi un dos tev visspožāko balvu.
Atmini labi to, dēls, un, pieaugot vīrišķos gados,
Paturi sirdī joprojām par priekšzīmi trojiešu senčus,
440 Paturi prātā sev tēvu un Hektoru, tēvoci savu!»
Teicis šos vārdus, viņš devās ar sparu caur nometnes vārtiem,
Kratīdams rokā jau milzīgu šķēpu, un ciešajās rindās
Aizdrāžas Antejs un Mnestejs tam līdzi; viss pārējais pūlis
Nometni atstāj un plūst, un putekļu mākonī biezā
445 Ietinas lauks, un zeme dreb baigi zem gājēju soliem.
Redzēja Turns šeit nākošo baru no pretējā va)ņa,
Redzēja ausonu pulki, un ledaini drebuli viņiem
Gāja caur kauliem. Bet Juturna ātrāk par latiņiem visiem
Pazina troksni, to dzirdot, un satraukta atstāja viņus.
450 Draudīgo baru rauj Enejs sev līdzi pa atklāto lauku.
Itin kā viesulis straujš, no mākoņiem brāzdamies lejup,
Traucas pār jūru un zemi; jau ilgi dreb zemkopjiem sirdis,
Nojaušot nelaimi nākam; tas aplauzīs kokus visapkārt,
Sējumus nopostīs laukos un nīcību nesīs it visur;
455 Vēji tam steidzas pa priekšu un aiznes līdz piekrastei troksni:
Tā šeit pret naidnieku bariem ved Roitejas vadonis pulkus;
Sastājas visi jo cieši un saslēdzas ķīļveida rindās.
Spēcīgo Osīri pēkšņi ar šķēpu triec Timbrajs gar zemi,
Ahāts Epūlotu gāž, bet Mnestejs Arhētiju straujo,
460 Ufentu — Gija, un, beidzot, krīt arī pats Tolumnijs, zīlnieks;
Bija tas viņš, kas izmeta pirmais pret naidnieku šķēpu.
Troksnis līdz debesīm ceļas, un rutuli, sakauti atkal,
Traucas pa laukiem un muguras pagriež, ar putekļiem segtas.
N etur vairs Enejs par vērtu ar dzelzi gāzt bēgošos zemē,
405 Tuvcīņā kājniekus triekt vai tālcīņā šķēpmešus vajāt.
Biezajā miglā tik vienīgi Turnu ar vērīgu skatu
Meklē un vienīgi viņu uz divkauju aicina laukā.

303
 Tāpēc, lūk, Jūtam as vīrišķā sirds jo strauji pukst bailēs;
Metisku, divriču važoni, viņa, tam joņojot strauji,
470 Izgrūž no ratiem un atstāj to laukā aiz dīseles tālu;
Pati kāpj divričos iekšā un rokās tver viļņainos grožus,
Pieņemot Metiska balsi, tā ieročus, ārējo skatu.
Itin kā dažubrīd pēkšņi mēdz ielidot bagātā namā
Melnspārnu bezdelīga un ātriju augsto skart spārniem,
475 Savācot barību sīko un runīgai ligzdiņai ēsmu;
Iečirkstas viņa drīz tukšajās telpās, drīz skandina dziesmu
Atkal pie dīķa: tā Juturna zirgos starp naidnieku bariem
Metas uz priekšu un laižas pa lauku ar ātrajiem ratiem;
Līksmojam brāli drīz rāda šeit viņa, drīz atkal kur citur,
480 Neļauj tam sastapties cīņā un aizlido sānis ar viņu.
Tomēr tam Enejs trauc pretī pa dažādiem aplinku ceļiem,
Meklē visapkārt tā pēdas un viņam pa kliedētām rindām
Skaļi sauc pakaļ, un, cikreiz viņš skatu pret naidnieku meta,
Tīkodams panākt šeit spārnkāju zirgus, tiem dzīdamies pakaļ,
485 Tikreiz ar divričiem veikli jau Juturna pagriezās sānis.
Ko gan tam darīt? Ai, vai! Nu velti tam dažādas jūtas
Sirdi un dvēseli plosa un virza uz pretējām pusēm.
Mesāps ar lēcienu strauju šim tēmē, jo tobrīd tam rokā
Metamie šķēpi blj divi it asi un ietverti dzelzī;
490 Vienu no tiem viņš vicinot raida ar triecienu drošu.
Apstājās Enejs šai mirklī un liecās aiz vairoga sava,
Plakdams uz ceļgaliem zemē; bet tomēr šis steidzīgais pīķis
Aiznesa ķiveres smaili un notrieca seksti no galvas.
Vairo tas īgnumu viņā, māc nodevīgs uzbrukums sirdi;
495 Vēro viņš arī, ka atpakaļ zirgi ar divričiem traucas.
Piesaucis Zevu un līgumu, lauzto ar altāriem gāztiem,
Beidzot pret naidnieku metas un, Māvorta vēlības vadīts,
Saceļ jo drausmīgu asiņu pirti; kas gadās tik ceļā,
Notriec gar zemi un atriebes jūtām dod pilnīgu vaļu.
soo Kas man no dieviem par drausmīgām cīņām, par asiņu plūdiem
Dziesmā nu stāstīs, par varoņiem dižiem, ko laukā pēc kārtas
Raida uz Orku gan Turns, gan trojiešu varonis dižais?
Vai tu tā, Jupiter, lēmis, lai sastaptos naidīgā cīņā
Abas šīs tautas, kas mūžīgā mierā drīz vienotas dzīvos?
505 Rutulu Sukronu Enejs (šī cīņa bij pirmā, kas teikrus
Uzbrūkot apstādināja), kam nelika kavēties ilgi,
Ievaino sānos un tur, kur asmens visātrāk nes nāvi,
Skaudīgo dzelzi ar sparu triec ribās un krūškurvī dziļi.
Arniku, piepeši gāztu no zirga, un Dioru, brāli,
5io Kājnieku kaujā triec Turns; šo, pienākot tuvāk, ar pīķi,
Viņu ar zobenu gāž un, atcirtis kritušo galvas,
Divričos pakar tās abas, tās līdzi rauj, asinīm pilot.
Enejs gar zemi triec Talu un Tanaji, Cetēgu brašo,
Sadursmē vienā trīs vīrus, un arī vēl Onītu skumjo,
515 Drošā Ehiona dēlu — tā māte Perldija bija;
Turns nu gāž Likijas brājus, ko sūta Ap611ona lauki,
Menoitu jauno tam blakus, kas velti bij pretinieks kariem,
Arkādu kādu; tam bija reiz darbs pie zivīgās Lernas
Dzidrajiem viļņiem un neliela māja; ar bagātiem ļaudīm
520 Nebija sagājies viņš, tēvs sēja tik nomātā zemē.
Itin kā uguns, kas, pielaista mežam no dažādām vietām,
Trako pa biezokni sausu un laurkoku sprakšķošiem zariem,
Vai kā, krītot no augstajiem kalniem, ar troksni un putām
Nogāžas upes un traucas ar steigu uz lejām, un katra
525 Noposta visu, kas gadās tai ceļā, — ne kūtrāk šie abi,
Enejs un Turns, pa kauj lauku plosās; patlaban tiem dusmās
Bangojas krūtis, lūst sirdis tiem nepārvaramā kaismē;
Visiem spēkiem tie abi patlaban jau traucas pret brūcēm.
Murrānu tūdaļ, kas lielīties mēdza ar slaveniem senčiem —
530 Valdnieki bijuši visi tie sendienās Latijas zemē —,
Dardanīds iztriec no ratiem ar milzīgu klintsradzes šķembu,
Noguldot garšļauku zemē; zem jūga, kad sapinies grožos,
Rati to aizrāva projām, un, aizmirstot vadoni savu,
Zirgi ar steidzīgiem nagiem drīz samina viņu no augšas.
535 Hillam, kas metas pret viņu un laužas ar sparu un draudiem,
Traucas Turns pretī un zeltītos vaigos triec metamo šķēpu.
Izurbās viņam caur ķiveri asmens un smadzenēs stājās.
Neglāba tevi no Turna, ai, Krētej, visdrošals no grājlem,
Spēcīgā roka, un dzimtenes dievi, šurp Enejam nākot,
540 Nespēj Kupenku glābt. Viņš, nabags, nu Eneja šķēpam
Atdeva krūtis; pat vairoga varš tam nebija šķērslis.

305 20 - 896
 Arī vēl laurentu lauki, ai, Aiol, šeit redzēja tevi
Saļimstam nāvē un apsedzam zemi ar muguru plato;
Kritis tu esi, kaut nespēja tevi ne arģiešu rindas ,
545 Noguldīt zemē, ne Pēleids, kas sagrāva Priama valsti.
Šeit tev bij dzīvības gals; pie Idas tev māja bij augsta,
Lirnēsā m āja bij augsta, bet kaps tavs būs laurentu zemē.
Visi pret visiem nu traucas uz cīņu: iet latīņi visi,
Dardana pēcteči visi, iet Mnestejs un dedzīgais Serests,
550 Slavenais zirgvaldis Mesāps un Asila, vadonis drošais,
Tuskiešu falanga arī un Eiandra arkādu kopas.
Uzvarēt cenšas ikviens, šeit ziedojot labākos spēkus.
Miera un atpūtas nav; iet plašumā draudīgā cīņa.
Iedvesa dievišķā māte šeit Enejam padomu krietnu —
555 Doties uz priekšu pret pilsētas mūriem, ar triecienu strauju
Virzīt turp vīrus un sakāvē pēkšņā jaukt latīņu rindas.
Enejs starp naidnieku pulkiem jo vērīgi sekoja Turnam;
Skatienu vērsdams pa labi un kreisi, viņš plisētu vēro,
Neskartu drausmīgā karā un netraucētu vēl tobrīd.
560 Piepeši tēlojas prātā tam dižāka cīniņa aina;
Mnesteju, Serestu drošo un Sergestu sauc viņš pie sevis,
Vadoņu saimi, un pakalnu ieņem; turp pārējais troju
Karapulks steigdamies traucas un, stādamies vadoņiem apkārt,
Nenoliek ieročus zemē. No kalngala saka tā Enejs:
565 «Izpildiet tūdaļ it visu, ko prasul Mums Jupiters vēlīgs!
Draudzīgi visi uz priekšu, kaut pavēle dota tik pēkšņi!
Pilsētu šo, kas cēlusi ķildas, un Latīna valsti,
Ja tā šeit nenoliec galvu un neatzīst salauztu sevi,
Satriekšu šodien un kūpošos namus līdz pamatiem graušu.
570 Vai varbūt gaidīt man to, kad patiktos Turnam uz cīņu
Doties pret mani, kad, sakauts jau reizi, no jauna vēl celtos?
Vīri, šeit perēklis ļaunais, vissvarīgais mērķis šai karā!
Lāpas šurp nesiet ar steigu, ar uguni līgumu prasiet!»
Teica tā Enejs, un tūdaļ it visi steidz parādīt drosmi,
575 Sastājas ķīlī un slēgtajās rindās pret pilsētu traucas.
Negaidot paceļ jau kāpnes, un uzliesmo ugunis apkārt.
Aizsteidzas citi līdz vārtiem un vārtsargus notriec gar zemi,
Citi sāk kauju ar dzelzi un debesis aizēno šautrām.

306
 Raženais Enejs Iet priekšējās rindās, pret pilsētas mūriem
580 Roku stiepj augšup un spēcīgā balsī par Latīņu sūdzas,
Saukdams par liecnlekiem dievus, ka otrreiz spiests doties
uz cīņu,
Itāļi naidnieki atkal, jo lauzuši līgumu vēlreiz.
Tobrīd jau iesākas arī starp satrauktiem pilsoņiem ķilda;
Daži pat pavēl slēgt pilsētu vaļā un Dardana dēliem
585 Vārtus vērt plaši un valdnieku pašu velk augšā uz mūriem;
Daži tver ieročus rokā un sargāt grib pilsētas mūrus:
Itin kā bites, kas slēpušās spraugās starp klintaines šķautnēm,
Uzgājis gans un pildījis mītni ar kodīgiem dūmiem;
Ballēs par likteni savu pa vaskalno nometni visas
590 Nemierā skraida un kāpina dusmas ar sīkšanu skaļu;
Indīgais tvans to pajumtē spiežas un kurnoņa dobja
Izplatās klintainē dzi]l, līdz dūmi klīst brīvajā gaisā.
Gurdajiem Iatīņiem tobrīd vēl uzbruka nelaime jauna —
Pilsētas iedzīvotājiem tā pildīja sirdis ar sērām.
595 Redzēja valdniece tobrīd no jumta, ka tuvojas naidnieks,
Rāpjas uz sienām, ka ugunis lido pa pilsētas jumtiem,
Rutulu rindu nekur vairs nav pretī, nav Turna vairs arī;
Domā nu nelaimes māktā, ka dedzīgais jauneklis cīņā
Niknajā dabūjis galu, un, apmulstot piepešās bēdās,
600 Sevi par cēloni atzīst un vainīgu visās šais likstās,
Dažādus vārdus, kā apmāta prātā, bez sakara runā,
Purpura drēbes, sev lemjot jau nāvi, nu gabalos plosa,
Beidzot pie bēniņu baļķa sien cilpu sev riebīgai nāvei.
Bet, kad šī nelaimes vēsts jau nāca līdz latīņu sievām,
605 Tūdaļ Lavīnija pirmā no galvas plēš dzeltenos matus,
Saskrāpē rožainos vaigus, bet pārējās, sanākot kopā,
Raudāt sāk skaļi; skan vaimanas tālu pa Latīna pili.
Izplatās ātri pa pilsētu visu šī drausmīgā ziņa;
Izmisums valda, un saplēstās drēbēs iet arī pats Latīns;
6io Amātas likteņa baismā un pilsētas krišanas sagrauzts,
Apkaisa deniņus sirmos ar netīro putekļu kārtu.
Daudzkārt viņš pārmeta sev, ka Eneju, Anhīsa dēlu,
Labprāt nav pilsētā saucis un pieņēmis viņu par znotu.
Drosmīgais karotājs Turns gar līdzenā laukuma malu

307
615 Kūtrāk jau vajāt sāk tos, kas klīduši tālāk no citiem,
Mazāk ik brīdi jūt prieku par zirgu lēnīgo gaitu. «
Aiznesa plūstošie vēji šos izbaiļu saucienus baigos
Tobrīd līdz viņam, un sasniedza pēkšņi tā dzirdīgās ausis
Satrauktās pilsētas troksnis un vaimanu atbalsis drūmas.
620 «Vai, man! Kas pilsētas mūrus tik baismīgiem saucieniem satrauc?
Kas tas par spēcīgu troksni, kas atskan no pilsētas puses?»
Teica tā viņš un apjucis stājās ar savilktiem grožiem.
Pieņemot Metiska skatu, — tas divriču vadītājs bija, —
Māsa, gan zirgus, gan grožus, gan divričus vadot uz cīņu,
625 Steidzas tam pretī un saka: «Sai vietā, Turn, vajāsim trojus!
Uzvara pati vispirms mums ceļu šeit plaši ver vaļā!
īr jau vēl citi, kas pilsētu sargās ar bruņotu roku.
Dodas patlaban pret Itāļiem Enejs un iesācis cīņu;
Asiņu plūdus ar spēcīgu roku nu rīkosim teikrlem!
630 Tu ne ar mazāku skaitu un godu no cīniņa nāksi.»
Teica tā Turns:
«Pazinu tevi, ai, māsa, jau agrāk, kad pirmoreiz pati
Līgumu lauzi ar viltu un iejaucies pēkšņi šais cīņās!
Velti to slēp, ka dieviete esi. Kas sūtījis tagad
635 Tevi no Olimpa šurp un licis ciest visas šīs likstas?
Jeb vai tu gribēji redzēt, kā nabaga brālis iet bojā?
Ko lai es daru? Vai Fortūna beidzot man glābiņu sola?
Savām pats acīm es redzēju skaidri, ka palīgā mani
Skaļi sauc Murrāns, kas bija par visu man mīļāks virs zemes.
640 Ai, kā viņš saļima, dižais, tur nopļauts ar milzīgu brūci!
Saļima ari jau nabaga Ūfents, lai acis vairs neredz
Mūsējo kauna. Ir guvuši teikri tā bruņas un līķi.
Vai tad lai pilsētas namus — tā vienīgi nelaimei trūktu —
Ļauju es graut? Vai atspēkot Dranku vairs nespēj šī roka?
645 Vai tad man muguru griezt, lai zeme šī Turnu redz bēgam?
Vai tad pavisam jau nāve tik drūma? Jūs, mirušo ēnas,
Vēlīgas esiet patlaban, jo novēršas dievi no manis!
Apskaidrots iešu pie jums un palikšu brīvs no šīs vainas;
Nekļūšu necienīgs dēls es dižajai sentēvu saimei.»
650 Tikko viņš beidza, te putainā zirgā caur naidnieku rindām
Piepeši atsteidzas Saks, ar šautru jau ievainots sejā;

308
 Tūdaļ viņš metas pie Turna un, saukdams to vārdā, tā lūdzas:
«Zēlo jel savējos, Turn! Tu pēdējais glābiņš mums esi!
Līdzīgi negaisa vētrai ar ieročiem Enejs gāž vīrus,
655 itāļu pilsētas augstās draud pārvērst par gruvekļu kaudzēm.
Lāpas jau lido virs jumtiem! Pret tevi vērš latiņi skatus,
Raugās it visi uz tevi. Pats Latīns vēl neziņā šaubās,
Ko lai par znotu sev sauktu, ar ko lai viņš līgumu līgtu.
Valdniece arī bez tam, kas mūžam tev vēlīga bija,
660 Laupīja dzīvību pati sev, izbailēs bēgot no gaismas.
Vārtprlekšā vienīgi Mesāps un blakus tam Atīnāts cildais
Atvaira naidnieku rindas. Jau stājas visapkārt ap viņiem
Falangas biezas, un zobeni kaili kā dzelžaina druva
Apdraud tur viņus; tu braukā ar ratiem pa atstāto zāli.»
665 Apmulsa Turns, un apstākļu maiņa to satrauca dziļi;
Stājas viņš tūdaļ un raugās kā mēms; it pēkšņi tā sirdi
Spēcīgi pārņēma kauns un pārmaiņus ārprāts ar sērām,
Fūriju iedvesta mīla un krietnuma apziņa mostas.
Bet, kad jau izklīda ēna un atgriezās saprāts tam skaidrais,
670 īg n u m ā k a lsto šā s a c is v iņ š v ē r s a p ret p ilsē ta s m ūriem ,
Skatījās satraukts no divričiem saviem uz pilsētu dižo.
Rau, tur no stāva uz stāvu, pret debesīm veldamās augstu,
Pacēlās mutuļiem liesma un apņēma torni visapkārt,
Tieši to torni, ko cēlis viņš pats no saslietiem baļķiem,
675 Palicis apakšā ratus un augšā tam piekāris tiltus.
«Liktenis pieveic nu, māsa! Šeit neturi mani vairs ilgāk!
Došos es turp, kur dievs mani sauc un liktenis bargais!
Nolēmis esmu pret Eneju doties! Nu gatavs es pārciest
Visu, kas rūgtākais nāvē! Tev neredzēt turpmāk, ai, māsa,
680 Mani bez slavas! Ļauj iepriekš vēl, lūdzu, šai trakumā trakot!»
Teica tā viņš un izlēca ātri no divričiem zemē,
Traucās caur naidnieku rindām, caur šautrām un atstāja māsu
Skumušu sirdi, un ielauzās rindās ar lēcienu strauju.
Itin kā klintsgabals smags no virsotnes noveļas lejup,
685 Spēcīga orkāna atrauts vai aizskalots negaisa straumē,
Jeb vai kad laikazobs pats, tam piezadzies, atraisa vaļā;
Klintsgabals smagais ar varenu spēku uz ieleju traucas,
Palecot augšup no zemes, un cilvēkus, lopus un mežus

309
 Strauji aizrauj sev līdz: tā traucās caur kliedētām rindām
690 Turns šeit pret pilsētas mūriem, kur, aplieta asiņu straumēm,
Pludoja zeme visapkārt un džinkstēja šautras pa gaisu.
Zīmi nu dod viņš ar roku un saka tā spēcīgā balsī:
«Rutuli, ieročus nostl Vairs nemetiet, latīņi, šķēpus!
Lai ir kas būdams, pats izšķiršu visu! Ir taisnīgāk vienam
695 Līgumu izpirkt par jums un izšķirt šo cīņu ar dzelzi!»
Pašķīrās vidū it visi un deva tam kustībai telpu.
Raženais varonis Enejs, kad dzirdēja pieminam Turnu,
Atstāja aplenktos mūrus un steidzās no cietokšņa lejup,
Kavēkļus pārspēja steigā un pārtrauca iesāktos darbus,
700 Līksmodams priekā, un ieroči baigi tam dārdēja apkārt.
Tiešām ir Atons tik varens vai diženais Ēriks, vai ari
Apenīns, sirmgalvis tēvs, kad, ozoliem liecoties vētrās,
Sniegaino virsotni gaiši slien augšup pret debesīm dzidrām.
Rutuli cits pakaļ citam un itāļi visi, un troji
705 Pavēra skatus pret šiem, — kā tie, kas jau torņgalos pašos
Pacēlās augstu, tā tie, kas dragāja mūrus ar aunu, —
Ieročus noliekot zemē. Mulst Izbrīnā arī pats Latīns,
Redzot šos spēcīgos vīrus no dažādām pasaules malām
Sanākam kopā uz cīņu, lai izšķirtu ķildu ar šķēpu.
710 Tūdaļ tad abi, kad atvēra lauki tiem plašumu savu,
Traukdamies triecienā pretī un metot no tālienes šķēpus,
Māvorta cīņu ar vairogiem sāk un skanīgo varu.
Līgojas zeme tiem apkārt; ar zobeniem cirtienus straujos
Divkāršo viņi, un laimi no drosmes šeit nevar vairs atšķirt.
715 Itin kā mežainā Sīlā vai Taburna virsotnes galā
Piepeši sastopas vērši un, sākdami naidīgo cīņu,
Pieres griež pretī; ar satrauktu sirdi tad atkāpjas gani,
Pārējie lopi stāv izbailēs klusi, bet gotiņas jaunās
Gaida, kas pavēlēs birzij, kam pārējais ganāmpulks sekos;
720 Viņi ar milzīgu spēku cits citam cērt brūci pēc brūces,
Caururbjot sānus ar ragiem, un varenas asiņu straumes
Kaklus un krūtis tiem krāso; mežs ievaidas māvienos skaļos:
Tieši tā trojietis Enejs un dauniešu varonis trieca
Vairogu vairogam pretī, un dunoņa pildīja gaisu.
725 Līdzinot svarkausu mēli, pats Jupiters svarus ceļ augšā,

310
 Likteņa kauliņus divus liek virsū un vērīgi skatās,
Kurš šeit būs paguris cīņā, kam nāve lieks svarkausu lejup.
Strauji Turns metas uz priekšu, jau domādams triecienu drošu;
Piecēlies augumā visā un pacēlis zobenu augstu,
730 Cērt viņš ar sparu. Sāk trojieši kliegt un Iatīņi drebēt.
Satrauktas abēju rindas; bet nodevējs zobens lūst drumslās,
Atstādams cirtiena vidū šo dedzīgo varoni nāvei,
Ja vien tik neglābtos bēgot. Turns bēgt sāk vēl ātrāk par Eiru,
Ieraugot spalu sev svešu, bez ieroča paliekam roku.
735 Runāja ļaudis, ka tobrīd, kad iekāpis sajūgtos zirgos,
Traukdamies ātri uz cīņu, viņš, pametot mantoto šķēpu,
Steigā to zobenu tvēris, kas Metiskam divričos bijis.
Ilgāku laiku, kad bēgdami teikrl vēl vairījās cīņas,
Bija tas derīgs, bet, skaries pie dievišķā Vulkānā bruņām,
740 Līdzīgi trauslajam ledum, šis zobens, ko mirstīgā rokas
Kalušas, salūst, un dzeltenās smiltīs mirdz spoži tā drumslas.
Turns nu pa līdzeno lauku kā apmulsis dodas uz priekšu,
Drīz viņš pa labi, drīz atkal pa kreisi met nedrošus lokus;
Trojieši, stājušies rindās, to ielenca cieši visapkārt;
745 Purvāji plaši ir šeit, tur rēgojas vareni vaļņi.
Savukārt Enejs, kaut viņu patlaban vēl kavēja brūce,
Ceļgali atteicās klausīt un neļāva kustēties brīvi,
Dzenas tam pakaļ un iekarsis seko šim bēglim pa pēdām.
Dažreiz tā ielenktu briedi, kam aizsprosto ceļu visapkārt
750 Upe ar līčiem vai biedēklis baigs ar purpura spalvām,
Dzenāt sāk mednieka suns un vajā ar riešanu skaļu;
Briedis nu, satraukts par izliktiem slazdiem un piekrasti stāvo,
Tūkstoškārt traucas pa labi un kreisi; bet umbrietis modrais,
Atvēris rīkli, jau taisās to satvert, tad, zobiem jau tverot,
755 Noknlrkšķ tam žokļi un pieviļ viņš sevi ar kodienu veltu.
Apkārt skan kliedzieni skaļi; no krastiem un ezeriem tālu
Atbalss skan pretī, un nemiera pilnas dun debesis visas.
Reizē Turns traucas uz priekšu un reizē rāj rutulus visus,
Minēdams vārdā ikkatru, un pieprasa zobenu savu.
760 Enejs turpretī draud skaldīt ar zobenu savu uz vietas
Katru, kas pienāktu tuvāk; viņš bailes un šaušalas iedveš,
Draudēdams pilsētu sagraut; kaut ievainots, uzbrūk vēl viņiem.

311
 Piecreiz tie dodas pa laukumu apkārt un piecreiz no jauna
Atpakaļ traucas, jo nemeklē vieglu vai sacīkšu balvu —
765 Turna dē} risinās cīņa, tā asiņu, dzīvības tīko.
Stāvēja mežolīva tur kāda, tā Faunam ir svēta,
Rūgtenām lapām; ar bijību klāt tai gāja ik jūrnieks,
Glābies no bangainiem viļņiem, lai noliktu balvas tās zaros
Laurentu dievam un pakārtu tur tam solītās drēbes;
770 Nesaudzot tomēr šeit olīvu svēto, to trojieši tobrīd
Iznīcināja, lai atklātā laukā var cīnīties vieglāk.
Eneja šķēps, šeit iedūries, stājās; ar triecienu strauju
Pēkšņi tas atbrāzās šurp un iestrēdza sīkstajā celmā.
Noliecās Dardanīds šeit un gribēja izraut ar roku
775 Dzelzi no celma un sasniegt likt šķēpam, ko skrējienā tobrīd
Nespēja panākt. Tad šausmīgās bailēs, kā samulsis prātā,
Izsaucās Turns: «Jel pažēlo, Faun, un žēlo tu, Zeme,
Turiet šurp raidīto dzelzi, jo vienmēr ar bijību svētu
Godāju jūs pie šā koka, ko apgāna Eneja vīri!»
780 Teica tā viņš un nesauca velti sev palīgā dievu.
Iesācis cīņu pie sīkstsaknes celma, kaut kavējās ilgi,
Nespēja Enejs ar spēcīgo roku no stiegrainā celma
Izraut šo šķēpu. Bet, kamēr ar dusmām viņš raujas un pūlas,
Dauniešu dieve, jau atkal par Metisku pārvēršot sevi,
785 Traucas ar steigu pie brāja un atdod tam zobenu cīņai.
Nespēja Venēra paciest, ka pārdrošai nimfai tas atjauts;
Piesteidzās viņa un izrāva šķēpu no spēcīgās saknes.
Abi nu lepni, jo viņiem ir drosme un ieroči jauni:
Viens ir ar zobenu drošs, otrs sparīgs un spītīgs ar šķēpu,
790 Abi nu nostājās atkal, lai dotos uz Māvorta cīņu.
Jūnonai tūdaļ pēc tam visvarenā Olimpa valdnieks
Teica, kad vēroja viņa no mirdzošā mākoņa cīņu:
«Kāda būs jēga, ai, sieva, šīm pūlēm? Kas beidzot vēl atliek?
Zini jau pati un atzīsti to: ir debesīm nolemts
795 Enejs par apkārtnes dievu, un liktenis cel to līdz zvaigznēm.
Ko vēl tu domā, ko ceri, šeit aukstajos mākoņos sēžot?
Vai tad jau mirstīgam vīram mēs atļausim ievainot dievu?
Jeb vai šo dzelzi — bez tevis gan Juturnai nebūtu spēka —,
Atņemtu Turnam, tam atdot un satriektiem pavairot spēku?

312
800 Rimsties jel beidzot un lūgumiem maniem bez pretrunas klausi!
Apslēptas bēdas lai nesagrauž tevi! Jel neliec tik bieži
Lasīt man rūpes un raizes uz tavas tik mīlīgās sejas!
īgnuma mērs jau ir pilns. Tu trojus pa zemēm un jūrām
Varēji dzenāt, tu varēji sakurt šo drausmīgo karu,
805 Apgānīt valdnieka namu, tu pārvērti kāzas par sērām;
Liedzu tev tālāk vēl trojiešus vajāt!» tā Jupiters teica.
Noliecot bijīgi galvu, tā sacīja Saturna meita:
«Jupiter dižo, man nodomi tavi jau zināmi bija,
Tāpēc ar rūgtumu sirdī es atstāju Turnu un zemi.
810 Nebūtu tagad tu redzējis mani šai mākonī vienu
Paciešam priekus un bēdas, es stāvētu liesmainā tērpā
Ierindā pati un aizrautu telkrus uz naidīgo cīņu.
Atzīstos, Juturnai liku, lai palīdz tā nabaga brālim,
Dzīvības labad tai atļāvu ķerties pie pārdrošā darba,
815 Tomēr ne tik daudz, lai izšautu šautru no savilkta stopa:
Pieminot stigisko straumi, šo nepielūdzamo, zvēru,
Vienīgi debesu dieviem šis svinīgais zvērests ir piešķirts.
Tiešām es piekāpjos tagad un atstāju derdzīgās cīņas.
Tikai gan vienu no tevis, kas nebūs ar likteni saistīts,
820 Latljas labad vēl lūdzu un tavējo dižuma labad.
Tikko kā salīgs tie mieru un laimīga laulības dzīve
Uzplauks no jauna — lai notiek! —, kad likums un līgums
tos vienos,
Nepieļauj senlaiku vārdu tu turienes latīņiem mainīt,
Nepieļauj viņiem par trojiešiem kļūt vai saukties par teikriem,
825 Latīņu valodu aizmirst un valkāt tiem citādas drēbes!
Mūžam lai Latlja dzīvo, lai albiešu vīri tur valda!
Lai tur plaukst romiešu cilts jo stipra ar itāļu drosmi!
Iznīka Troja, lai arī tās vārds drīz iznīkst pavisaml»
Lietu un cilvēku tēvs tā smaidīdams sacīja viņai:
830 «Esi tu tiešām Jupitera māsa un Saturna meita,
Tāpēc, lūk, sirdī tev plosās tik spēcīgi īgnuma bangas!
Taču jau pietiek! Jel apvaldi tagad šīs neprāta dusmas!
Došu, ko vēlies; es uzvarēts esmu un piekāpjos labprāt.
Ausoni sentēvu mēli un paražas paturēs senās.
835 Vārds būs tiem arī tas pats, bet, saplūstot kopā ar tautu,

313
 Paliksies teikri šai zemē, tik paražas, upurus nesot,
Došu tiem citas, un visi tie latīņu valodu runās. «
Cilts, kas no šejienes nāks, ar ausonu asinīm jaukta,
Pacelsies bijībā pāri pār ļaudīm un pāri pār dieviem;
840 Godinās tevi šī tauta kā cita neviena virs zemes.»
Jūnona māj tam ar galvu un atsakās tūdaļ no ķildas,
Aiziet pa tam no debesīm viņa un mākoni atstāj.
Pārvērtis Jūnonas prātu, Tēvs atkal ko citu jau prāto,
Domā viņš Juturnu atraut no palīga sniegšanas brālim.
845 Stāsta, ka divas ir briesmones ļaunas, tās dēvē par dīrām,
Dziļā Nakts šīs abas un Megairu, Tartara šausmas,
Radīja dzemdībās vienās un matos izliektas čūskas
Līdzīgi ievija abām, tām dāvājot viesuļa spārnus.
Abas pie Zevtēva troņa un bardzīgā valdnieka sliekšņa
850 Kalpo un kāpina bailes šeit rūpestu nomāktiem ļaudīm
Tobrīd, kad mūžīgo valdnieks ar slimībām ļaunām un nāvi
Piemeklē tautas vai pilsētas karā pēc nopelniem soda.
Jupiters sūtīja vienu no viņām no Olimpa augstā,
Ātrāko, likdams par nelaimes zīmi pie Juturnas doties.
855 Aizlaižas viņa un traucas uz zemi kā viesuļa vētra.
Gluži kā spārnotā šautra, ko, iemērktu nāvīgā indē,
Raidījis manīgais parts ar stiegru caur mākoņu kaudzi,
Parts vai kāds kidons, nes nošvirkstot brūci mums nedziedināmu
Un caur dūmaku, neredzot acij, klāt piezogas pēkšņi:
860 Tieši tā traucās Nakts meita un steidzīgi laidās uz zemi.
Ieraugot trojiešu pulkus un rindas, kas bija ap Turnu,
Piepeši saruka viņa par nelielu putnu, kas sēstas
Dažreiz uz kapkalna augsta vai arī uz vientuļiem jumtiem,
Gaudojot vakarā vēlu pa tumsu un nelaimi vēstot.
865 Pieņemot izskatu šādu, šī nekrietnā sērga nu švirkstot
Lidinās Turnam pa priekšu un vairogam skaras ar spārniem.
Pēkšņi viņš stinga aiz ballēm un locekļi atteicās klausīt,
Šausmās tam saslējās mati, balss piepeši aprāvās rīklē.
Dzirdot no tālienes dīru un nojaušot švirkstam tās spārnus,
870 Juturna, nabaga māsa, jau plosīja risušos matus,
Dauzīja krūtis ar dūrēm un skrāpēja seju ar nagiem:
«Ko gan patlaban, ai, Turn, tev varētu palīdzēt māsa?

314
 Kas man vēl, cietsirdel, atliek? Vai stāties pret briesmoni varu?
875 Nu jau es atstāju rindas. Jel nebaidiet mani vairs turpmāk,
Nekrietnie putni! Es dzirdu it skaidri, kas švirkstina spārnus,
Dzirdu šis baismīgās skaņas. Jupitera pavēli bargo
Saprotu es. Vai atmaksa tā par jaunavas godu?
Kāpēc viņš devis man mūžīgu dzīvi? Kam liktenis mani
880 Nāvei nav lēmis? Nu varētu izbeigt šīs šausmīgās mokas,
Nabaga brālim es sekotu līdzi pie pazemes ēnām.
Nāvei es neesmu lemta. Kāds prieks man vēl dzīvot virs zemes,
Brāli mans mīļais, bez tevis? Kur bezdibens atvērsies zemē
Pēkšņi zem kājām un nogremdēs mani pie pazemes ēnām?»
885 Teica tā viņa un apklāja galvu ar šķidrautu zilu;
Nopūtās dieve jo smagi un iegrima dziļajā dzīlē.
Enejs jau metas tam pretī un vicina milzīgu šķēpu,
Līdzīgu kokam, un saka tā skaļi ar īgnumu sirdī:
«Ko vēl tu kavējies, Tum? Kam tagad vēl pretojies velti?
890 Jāizšķir cīņa ne skrienot, ar ieročiem — krūti pret krūti!
Pārvērties, kā vien tev tīkas! Sauc palīgā visu, ko vari,
Viltu vai vīrišķo drosmi. Es Jauju tev pacelties spārnos
Augšup līdz debesu zvaigznēm vai paslēpties dziļi zem zemes!»
Kratīdams galvu, Turns saka: «Šie zaimi vairs nebiedē mani,
895 Nekrietno spītniek, bet dievi nīst mani un Jupiters naidīgs!»
Neteicis vairāk neko, viņš Ierauga akmeni lielu,
Akmeni lielu un vecu, kas nejauši atradās laukā,
Tīrumā nolikts par zīmi, lai izšķirtu robežu ķildas;
Veseli divpadsmit vīri, vislabākie izlases ļaudis,
900 Kādus mums tagad dod zeme, tik tikko to paceltu plecos.
Varonis pacēla to ar drebošu roku un meta,
Skriedams uz priekšu un sliedamies augšup, pret naidnieku savu.
Tomēr viņš nevar vairs pazīt pats sevi ne skrienot, ne ejot,
Ne arī ceļot ar roku vai kustinot akmeni lielo.
905 Grīļojas ceļi zem kājām, un asinis stingst jau tam dzīslās.
Arī šis milzīgais akmens, ko varonis meta pa gaisu,
Nespēja nonākt līdz galam un triecienu nonest līdz mērķim.
Itin kā dažubrīd sapņos, kad gurdajā mierā pa naktīm
Aizveras plakstiņi acīm, mēs, sākdami skrējienu strauju,
910 Veltīgi kustinām kājas un, nespējot traukties uz priekšu,

315
 Ļimstam bez spēka; vairs neklausa mēle, un ķermenim arī
Parasto spēku jau trūkst, nav balss vairs un vārdu nav lūņās:
Tieši tā Turnam it visur, kur ceļu viņš lauza ar drosmi,
Bardzīgā dieviete tūdaļ liedz sekmes, un dažādas jūtas
915 Cīņu sāk krūtīs — tas rutulus vēro un pilsētu arī,
Kavējas satraukts un nodreb, kad ierauga draudīgo šķēpu;
Nav tam ne iespējas glābties, ne spēka pret naidnieku stāties,
Divričus neredz nekur, nav arī vairs braucējas māsas.
Likteņa ieroci baigo jau Enejs pret mulsušo paceļ,
920 Pētīdams triecienam vietu, un pēkšņi ar milzīgu sparu
Triec to no tālienes Turnam. Tā nedun ne ballistas mestais
Akmens pret cietokšņa mūri, ne pērkona spēcīgais grāviens,
Atspīdot zibenim pēkšņi. Šķēps, drausmīgu nīcību nesdams,
Aizlido ātri kā viesulis melnais, šķeļ krūšbruņas lejā
925 Pušu un vairoga malu, ar septiņām vēršādām segtu,
Švirkstēdams beidzot dzeļ augšstilba vidu, un, trieciena
salauzts,
Nogāžas milzīgais Turns, uz ceļgaliem ļimdams pie zemes.
Rutuli ceļas un ievaidas skaļi, bet kalni visapkārt
Atkārto vaidus, un birztalas augšā tiem atsaucas pretī.
930 Pacēlis zemīgi acis un izstiepis lūgdamies roku,
Saka tā Turns: «To pelnījis esmu un nelūdzu žēlot!
Baudi nu uzvaras augļus! Ja rūpes par nabaga tēvu
Vari tu sajust kaut cik, tad lūdzu — tev pašam bij arī
Sirmgalvis Anhīss tāds tēvs — ,jel pažēlo sirmgalvi Daunu!
935 Mani vai miesu, ja vēlies, kad laupījis dzīvību manu.
Manējiem atdod! Tu uzvaru guvi. Es, ausoniem redzot,
Izstiepju rokas pret tevi. Lavīnija tagad ir tava!
Tālāk lai nesniedzas naids!» Tad Enejs, jau triecienam gatavs,
Apstājās satrauktām acīm un atrāva roku uz brīdi.
940 Vairāk un vairāk ar mirkli ikkatru š ī valoda viņu
Ietekmēt sāka; te pēkšņi viņš ierauga augstu tam plecā
Zobena siksnu, kur zināmas sprādzes tam spīgoja pretī —
Kritušā Pallanta siksnu. Turns, uzvaru guvis ar šķēpu,
Jaunekli gāza un naidnieka rotu sev pakāra plecos.
945 Enejs nu, paverot acis pret Pallantam atņemto siksnu,
Atceras sirdssāpes smagās un, iededzies drausmīgās dusmās.

316
 Spēcīgi sauc: «Vai, tērpies šai rotā, kas laupīta draugam,
Izbēgsi man? Ar asmeni šo šeit upurē tevi
Raženais Pallants, un slepkavas asins nes atmaksu viņam.»
950 Teikdams šos vārdus, viņš šķēpu triec dziļi tam pavērstās krūtīs,
Iekaisis dusmās, un aukstumā tūdaļ stingst locekli Turnam;
Dvēsele satraukta steidzas ar vaidiem pie pazemes ēnām.
PASKAIDROJUMI

Pirmā grāmata

1. D z i e d u p a r c ī ņ ā m u n v i r u — Vergilijs sāk savu poēmu, sekodams Homēra

«Ulādas» paraugam. — 111 ] a — Troja.
2. L a v l n i j a s k r a s t o s — ar 51em vārdiem dzejnieks apzīmē Itālijas rietumu kras­
tus, kur vēlāk nodibināja pilsētu, kas nosaukta Latiņa meitas un Eneja sievas
Lavlnijas vārdā. Vergilijs bieži vien šai poēmā stāsta par tādām vietām un lietām,
kas neattiecas uz attēlojamo laikmetu (anahronismi).
4. J ū n o n a (atbilst grieķu Hērai) ir Saturna meita, Jupitera (gr. Zeva) māsa un sieva,
laulību un ģimenes dzīves sargātāja. Viņa nīst Eneju un trojiešus, jo Parids viņa
nav atzinis par skaistāko, un palīdz itājlem.
6. D i e v u s u z L a t i j u n e s a — trojieši, pārceldamies uz jaunu vietu, ņēma līdzi
dzimtenes dievus, sevišķi Vestu, mājas pavarda sargātāja, un penātus, ģimenes
sargdlevus.
7. A l b i e š u s e n t ē v i — Albalongas senie valdnieki. Albu jeb Albalongu nodibināja
Latijā Askanijs Jeb Jūls.
8. M ū z a , p a u d v i s u m a n t o — mūzas Ir dzejas, mākslas un zinātnes dieves,
Apollona palīdzes. Episkie dzejnieki aicina sev pailga Kalllopl, episkās dzejas mūzu.
10. I z c i l a m b i j ī b ā v ī r a m — Enejam, ko Vergilijs apveltī ar cildenām rakstura
īpašībām, ar tēvijas mīlestību, pienākuma apziņu pret vecākiem, ģimeni un drau­
giem; tāpēc arī viņš tam piešķir epitetu «plus» — bijīgais, dievbijīgais, taisnīgais,
krietnais.
12. B i j a r e i z p i l s ē t a s e n a — sena tikai no V ergilija viedokļa, jo Enejs nonāk
Kartāgā, kad pašlaik Dīdona to cel.
16. S a m a — ievērojams Jūnonas kulta centrs senajā Grieķijā. Tur atradās viens no
vecākajiem Jūnonas tempļiem.
20. C e l š o t i e s d i ž e n a c i l t s , k a s t i r i e š u m ū r u s r e i z g r a u š o t — no­
rādījums uz to, ka romieši kādreiz izpostīs Kartāgu.
22. Ar vārdu L I b i j a apzīmēja galvenokārt Āfrikas ziemeļu piekrasti. — P a r k a s
(gr. moiras) bija likteņa dieves, trīs māsas. Pirmā vērpa cilvēka dzīves pavedienu,
otrā lēma šā pavediena garumu, trešā to pārgrieza.

319
 24. P a r A r g o s u m ī ļ o — Argosa (ari: Arga, Argas) bija sena Jūnonas kulta vieta;
Selt — «par grieķiem». Trojas karā Jūnona atbalstīja grieķus prqt trojiešiem.
27. P a r i d a s p r i e d u m s — Jūnona (gr. Hēra), Mlnerva (gr. Atēna) un V enēra (gr.
Afrodlte) ieradušās pie Trojas valdnieka dēla Parīda ar lūgumu Izšķirt, kura no tām
skaistākā. Parids par skaistāko atzinis Venēru.
28. I e n ī s t a i s d z i m u m s — visi trojieši. Jūnona aiz grelzsirdibas nīda trojiešus,
tāpēc ka tie bija Dardana pēcteči. Dardans bija Jupitera un Atlanta meitas Elektras
dēls. Viņš ieceļoja Trojā no Itālijas, apprecēja Trojas valdnieka Troja meitu.
Jūnona dusmojās ari par to, ka Jupiters bija reiz nolaupījis Trojas valdnieka Troja
skaisto dēlu G a n l m ē d u un iecēlis to par vlndevl Olimpā, nobīdot pie malas
pašas Jūnonas meitu Hēbl, kas līdz t£m bija šai amatā.
30. D a n a j 1 — grieķi. Citās vietās Vergilijs tos dēvē gan par grājlem un arģlešiem, gan
ahajiem un pelasglem.
34. S l k u l u z e m e — Sicīlija.
35. S ā l s p u t a s — jūra.
38. T e 1 k r i e š 1 — Telkras pēcteči, trojieši.
40. P a 11ā d a — Atēnas (rom. Minervas) pavārds.
41. K a u t t i k O ī l e j a A j a n t s v i e n s v a i n o j a m s n e p r ā t a d a r b a —
lokrletis Oīleja dēls Ajants sagūstīja Priama meitu Kasandru, kas bija apveltīta ar
pareģes spējām, un darīja tai pāri. M lnerva atrieba šo nedarbu un, Ajantam atgrie­
žoties dzimtenē, lika tam aiziet boja pie Elbojas salas.
51. A i o l a s a l a — viena no Llparu salu grupas salām ziemeļos no Sicīlijas. Te mita
vēju dievs Alols.
67. T i r r ē n u j ū r a — apskalo Itālijas rietumu un Sicīlijas ziemeļu krastu.
85. E 1 r s — dienvidaustrumu vējš, N o t s — dienvidu vējš, A f r 1k s — dienvidrie­
tumu vējš ar vētru un lietu.
97. T i d e j a d ē l s — Diomēds, pēc A hilleja drošsirdīgākais grieķu cīnītājs Trojas karā.
99. H e k t o r s — Trojas valdnieka Priama dēls, Kreūsas brālis, tātad Askanija mātes
brālis. — A ļ a k ī d s — Ahlllejs; Ajaks — Ahilleja vecaistēvs.
100. S a r p ē d o n s — liklešu vadonis, ko nogalināja Patrokls. — S l m o e n t s (Simo-
enta) — Skamandras pieteka Troadas apgabalā.
102. A k v l l o n s — ziemeļvējš.
113. L 1 k i e š 1 — Llkijas, Mazāzljas novada Iedzīvotāji. — O r o n t s — to vadonis.
120—121. Seit minētas personas ir atsevišķu kuģu vadītāji.
124. N e p t ū n s — Saturna dēls, Jupitera un Jūnonas brālis, Jūru dievs; viņa varas
simbols — trijzaru dakša.
131. Z e 1 ī r s — rietumu vējš.
144. K i m o t o j a — kāda jūras nlmia. — T r i t o n s — kāda jūras dievība, Neptūna
un viņa sievas Amfitrītes dēls, pa pusei cilvēks, pa pusei zivs.
174. A h ā t s — drosmīgais Eneja pavadonis un viņa ieroču nesējs.
177. C e r e t a — Saturna meita, Jupitera un Piūtona māsa, Proserplnas māte, zemko­
pības un augļu dieve. — C e r e r a s r ī k i — maizes pagatavošanas piederumi.
182. A n t e j s — Eneja līdzgaitnieks (sk. arī 510 un XII, 443), kāda kuģa vadītājs. —
B l r ē m a s — kuģi, kur airētāju soli novietoti divos stāvos.

320
183. K a p 1j s, K a l k s — trojieši, Eneja līdzgaitnieki.
195. A k e s t s — valdnieks Sicīlija, upes dieva Krīnīsa un trojletes Egestas dēls,
viesmīlīgi uzņēma Eneju un Anhīsu apbedīja Ērika kalna.
196. T r l n a k r l j a — senais Sicīlijas nosaukums.
200. S k 111 a — Itālijas piekrastes klints, kas Ievirzās Mesīnas jūras Šauruma. Tai
pretī atrodas Haribda. Jūrnieki ple šīm klintīm bieži cieta avāriju, jo ūdens te
strauji mutuļoja. Sklllu iztēloja par briesmīgu nezvēru ar sešām pūķa rīklēm. T3
uzglūnējusi garāmbraucēju kuģiem, sadragājusi tos, bet jūrniekus aprijusi.
215. A r s e n g a d u B a k h u d z ē š s l a p ē s — t. 1., ar vecu vīnu, vīna dieva Bakha
balvu.
216. A i z v ā k t i m i e l a s t a g a l d i — dzejisks Izpušķojums, jo avāriju cletuSajlem,
protams, galdu nebija.
220—222. Seit minētās personas ir Eneja līdzgaitnieki.
227. K a d p i l d a t ā s i r d i t i k s v a r ī g a s r ū p e s — par Eneju.
242. A n t ē n o r s — Prlama radinieks, pēc Trojas krišanas aizvedis savus tautiešus uz
Itāliju un Adrijas jūras piekrastē dibinājis Pataviju (Paduju).
248. U z k ā r a t r o j i e š u b r u ņ a s — nodibināja mieru ar kaimiņiem.
257. K l t ē r e j a — Venēras pavārds. Venēra, piedzimusi no Jūras putām, iznākusi mala
Kitēras salā.
266. R u t u 11 — itāļu tauta senajā Latlja; to galvaspilsēta bija Ardeja.
273. 111 j a — ta dzejnieki sauc Seju Silviju, Romas dibinātāju Romula un Rema mati,
jo ta cēlusies no IlIJas.
274. M a r s s (jeb M ā v o r t s ) — Jupitera un Jūnonas dēls, Romula un Rema tēvs,
romiešu ciltstēvs, kara dievs.
275—276. T a d R o m u l s t u r p i n ā s E n e j a c i l t i — ar Numltora un Amullja
nāvi Alba Izbeidzās Eneja valdnieku nams. Numltora meitai Rejal Silvijai no Marsa
piedzima Romuls un Rems, un tādējādi Romuls turpina Eneja cilti.
282. T ē r p u š i e s t o g a — toga ir romiešu miera laika apģērbs.
284—285. A s a r a k s — Trojas valdnieka Troja dēls, Ila brālis, Anhīsa vectēvs, tātad
Eneja un romiešu ciltstēvs. — M l k ē n a s — Agamemnona, grieķu karaspēka
virspavēlnieka (Trojas karā) rezidence. — F t ī j a — pilsēta un novads Tesālljā,
Ahlleja dzimtene. — A r g o s a — pilsēta Peloponēsas ziemeļdaļa. A r šīm pilsētām
apzīmēta visa Grieķija. Pēc romiešu karavadoņa Mummlja uzvaras ple Lelkopetra
zemesraga 146. gadā p. m. ē. tā kļuva par Romas provinci.
286. C ē z a r s ■— šeit ķeizars Augusts Oktaviāns, kas bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls.
Augusta slavināšanai Vergilljs veltī tālākās vārsmas (287—296); sal. arī VI, 792—800.
289. P ē c u z v a r ā m a u s t r u m u z e m ē s — pēc Ēģiptes pakļaušanas un partlešu
sakāves.
290. D e b e s ī s u z ņ e m s i v i ņ u — romieši Augustu vēl dzīvu uzskatīja par dievu.
292. K v I r ī n s — Romulu pēc nāves un pasludināšanas par dievu sauca par Kvlrinu.
294. K a r a t e m p l i m — Jān a templim Romā. Sākoties karam, konsuls atvēra šā
tempļa vārtus. — Ā r p r ā t s — kas izraisīja pilsoņu karu, šeit ka personificējums.

321
297. M a j a s d ē l u — dievu M erkuriju, dievu vēstnesi. Spārnotās zelta kurpes pēc
mirkļa viņu aiznesa tur, kur tam bl]a Izpildāms kāds uzdevums. ,
300. D ī d o n a — Kartāgas dibinātāja un tās valdniece. Kad Plgmalions, Dīdonas brālis,
aiz mantkārības nogalinājis viņas viru, Dīdona bēgusi no brāļa vajāSanas un bei­
dzot nonākusi Ziemeļāfrikas krastā (tagadējā Tunisijā), kur dibinājusi Kartāgu (sk.
piezīmi 367. vārsmai). Plisēta ātri uzplaukusi, un getūlu valdnieks Jarba piedāvājis
Dīdonal savu roku, bet viņa to noraidījusi. Lai Izvairītos no tālākas vajāSanas, viņa
izdarījusi paSnāvību. Vergllijs šo teiku pielāgojis savai poēmai, likdams Dīdonal
dzīvot dažus gadsimtus agrāk, kad Enejs pēc Trojas krišanas dodas uz Itāliju. Par
tās vīru viņS min Slhaju. Dīdona iemīlas Enejā, bet tas viņu paslepu atstāj un dodas
uz Itālijas krastiem, kā tam norādījis liktenis. Dīdona izmisumā Izdara pašnāvību.
Vergllijs Dīdonu dažās vietās dēvē par Ellsu.
302. P ū n i e š i — kartāglešl.
313. <=XH, 165.
316. H a r p a l i k e — Trāķljas valdnieka meita, mednlece, Izcila skrējēja.
329. F o 1b s — Apollons.
336. T l r t e š u j a u n a v a s — kartāglešl bija Tīras lzgātņl. Tīru nodibināja un uzcēla
feniķiešu ciltstēvs Agēnors. Tirleši senatnē bija slaveni tirgotāji un kolonizatori.
337. K o t u r n i — šeit: senlaiku mednieku zābaki, kas bija sasienami ar auklām gandrīz
pie pašiem ceļiem.
343. S i h a j s — feniķietis, Dīdonas vīrs. — F o 1n 1 k 1 — feniķieši.
367. B 1 r s a (gr. byrsa — āda) — saskaņā ar teiku Dīdonal Āfrikas pirmiedzīvotāji
atļāvuši apmesties krasta uz neliela zemes gabala, cik varētu apņemt viena vēršāda.
Dīdona sagriezusi vēršādu tievās siksnās un tā Ieguvusi diezgan prāvu gabalu,
apvelkot apkārt tam siksnās sagriezto ādu. Selt viņa uzcēlusi cietoksni, ko sauca par
Biršu.
374. V e s p e r s — vakarzvaigzne.
375. O l i m p u s l ē d z i s — saules dievam Foibam ar saviem divričiem Iebraucot
Olimpā, tā rietumu vārtus slēdz Vespers. — O l i m p s — augstākais kalns Tesālija,
dievu miteklis.
380. Sava senča Dardana dzimteni Enejs uzskata arī par savu tēviju.
381. F r ī ģ i j a s J ū r a — Egejas jūras daļa pie Troādas krastiem. Vergllijs bieži vien
ar Frīģiju un frīģiešiem saprot Troādas apgabalu un trojiešus.
394. J u p i t e r a ē r g l i s — ērgli uzskatīja par Jupitera varas simbolu.
403. A m b r o s l j a — smaržīga ziede, ar ko grieķu un romiešu dievi svaidījuši savu
miesu un matus, arī dievu barība.
415. P a f a — pilsēta Klptas salas rietumos, kur Venērai bija slavens templis.
417. S a b i e š u v ī r a k s — arābu vīraks: sableši bija tirgotāju cilts Arābijas dienvid­
rietumos (tagadējā Jemenā), kur iegūst virakkoka smaržīgos sveķus.
436. T i m i ā n s — augs ar spēcīgu smaržu.
443. K u m e ļ a g a l v a — zirga galva, sastopama uz kartāglešu monētām.
446. S ī d o n a s — pūnlešu; Sīdona bija sena Feniķijas plisēta.
458. A t r e l d u s — A treja dēlus Agamemnonu un Menelāļu.
466—493. Enejs vēro Kartāgas tempļa sienu gleznojumus ar Trojas kara ainām.

322
467. G r a J i — grieķi.
468. S e k s t a l n a i s P ē 1 e 1d s — ar seksti greznotais Ahlllejs, Pēlēja dēls. Sekste
(iat. crista) šeit un turpmāk ir bruņu cepures zirgastru pušķis.
469. R ē s s — trāķlešu valdnieks, trojiešu sabiedrotais, ko nogalinājaTīdejadēlsD lom ēds.
474. T r o i 1s — Prlama jaunākais dēls, ko nogalināja Ahlllejs.
480. V a ļ ē j i e m m a t i e m — tā bija sēru zīme. — P e p 1 s — sieviešu vlrstērps, ar
ko reizēm rotāja dievju, it īpaši Atēnas statujas.
484. T ā t ē v a m — Prlamam.
488. A h a j 1 — grieķi.
489. M e m n o n s — Etlopljas valdnieks, kas ar melnajiem etioplešiem ieradās trojiešiem
palīgā.
490—491. A m a z o n ī d a s — amazones, kas bija bruņotas ar p e l t i e m (viegliem vai­
rogiem), Trojas karā cīnījās trojiešu pusē; to vadone bija P e n t e s i l e j a .
494. D a r d a n i d s — Dardana pēctecis.
498. K 1n t s — kalns Dēlas salā, kur piedzima Apollons un Diāna.
499. EI r o t a — upe Lakontjā.
502. L i t o n a — Apollona un Diānas māte.
505—508. Romieši noturēja senāta un tiesas sēdes templi. So romiešu paraiu dzejnieks
pārnes uz leģendāro Kartāgas senatni.
530—533. « III, 163—166.
532. E n o t r u v i r i t u r m i t a — enotri (sabīņl) ir senās Enotrljas, Dienvidaustrumu
Itālijas iedzīvotāji.
533. Par Itāliju leģendārajā senatnē saukuši tikai Itālijas dienvidaustrumu daļu, ko
apdzīvojuši klejotāji enotri. Itāls, enotru vadonis, tos iemācījis nodarboties ar
zemkopību, un visa zeme dabūjusi šā vadoņa vārdu, saukdamās par Itāliju.
535. O r i o n s — mednieks milzis, pēc nāves uzņemts debesīs un pārvērsts par
zvaigznāju; tam paceļoties virs apvāršņa vai rietot, sākas lietus periods.
557. S 1 k a n i j a — senais Sicīlijas nosaukums.
568. Doma: neesam ziemeļzemju iedzīvotāji, bet labsirdīgi dienvidnieki.
570. Ē r i k s — kalns Sicīlijas rietumu krastā.
593. P a r i e š u a k m e n s — Paras marmors. Parā, Egejas jūras salā, ieguva
labāko marmoru.
598. D a n a j u a t l i e k ā m , m u m s — tiem, ko danaji atstājuši dzīvus cīņās pie
Trojas.
611. S e r e s t s — trojietis, Eneja līdzgaitnieks.
616. P i e d r a u s m a j i e m k r a s t i e m — Kartāgas apkārtnē, kur dzīvoja mežonīgie
getūll un numīdicši.
619—621. T e i k r s — šeit Salamīnas valdnieka Telamona un Hēsiones dēls, Ajanta
brālis, izcils strēlnieks Trojas karā; tam atgriežoties dzimtenē bez brāļa, tēvs viņu
vairs ģimenē neuzņem, tāpēc tas meklē palīdzību Tirā, un tās valdnieks B ē l s,
Dīdonas tēvs, to ieceļ par Klpras valdnieku.
649. D z e l t e n a i s a k a n t s — Ēģiptes akācija; ar šā auga lapu formām senatne
rotāja dažādus mākslas un greznuma priekšmetus.

323
650. H e 1 e n a — Spartas valdnieka M enelāja sieva, ko nolaupīja Parlds, Trojas vald­
nieka Prlama dēls.
651. P e r g a m a — Trojas cietoksnis. — N e i e s v ē t ī t o g u l t u - r tāpēc ka Parlds
bija nolaupījis Helenu Menelājam.
652. M ā m u ļ a — Lēda, Spartas valdnieka Tlndareja sieva, Helenas, Klltalmnestras,
Kastora un Polluka māte. Visu šo bērnu tēvs bija Jupiters.
653. 11 i o n e — Prlama vecākā meita, Trāķijas valdnieka Pollmnēstora sieva.
658—663. K u p ī d o n s (jeb A m o r s ) — Venēras un kara dieva M arsa dēls, mīlestības
dievs. Viņu attēloja spārnota zēna izskatā ar stopu un šautrām.
665. S p ē k t ē v a šautrām, pret Tifoju vērstām, tu v i e n ī g a i s
s p ī t ē — tu vienīgais vari pretoties Jupitera šautrām (zibeņiem), kas Tifoju nogāza
pazemē. — T 1 f o j s — slmtgalvu milzis, kas sacēlās pret Jupiteru un mēģināja to
nogāzt no debesu troņa, bet Jupiters ar saviem zibeņiem to notrieca pazemē. Lai
uzskatami rādītu lielo mīlas spēku, senie mākslinieki Amoru tēloja laužam Jupitera
zibeņus.
680. S o — Askanlju.
681. I d a 11 j a — pilsēta Klpras salā ar Venēras templi un svētbirzl.
686. L l a j a v a l g m e — vīns. — L1 a j s (gr. lyalos — rūpju raisītājs) — vīna
dieva Bakha pavārds.
691. Tam — Askanljam.
700. A t g u l s t a s — senlaiku dzīru dalībnieki nesēdēja; tie atgūlās pussēdu, pus-
guļu uz īpašiem dīvāniem — atgultnēm.
719. S i s — Kupīdons.
720. M ā m u ļ u A k l d a l l j u — V enēra šeit nosaukta pēc Akīdalljas avota pie Orho*
menas pilsētas Bolotljā, kur viņa mēdza peldēties ar savām pavadonēm grācljām.
724. Z ā l ē n e s k r ā t e r u s l i e l u s u n g r e z n o a r v a i n a g i e m k a u s u s —
krāteris ir lielāka apmēra lēzens trauks, kurā maisīja tīrvīnu ar ūdeni, jo senās
tautas parasti dzēra ar ūdeni atšķaidītu vīnu. Te dzejnieks pūnlešiem piedēvē romiešu
paražu dzīrēs greznot krāterus un kausus ar vainagiem.
729. B ē 1 s — šeit Tīras dibinātājs, nevis 621. vārsmā minētais Dīdonas tēvs.
734. B a k h s — Jupitera un Semeles dēls, vīna un vīnkopības dievs.
736. Upurējot vīnu dieviem, senās tautas pirms dzeršanas to lēja altāra liesmā vai uz
galda.
738. B 11 i j s — kāds dižciltīgs kartāgietis Dīdonas galmā.
741. K u p l m a t u d z i e d o n i s J o p a , k o m ā c ī j i s d i ž e n a i s A t l a n t s —
senie dziedoņi audzēja garus matus. — A t l a n t s — M auretānljas valdnieks, kas
bija slavens ar savām zināšanām astronomijā. Persejs, Jupitera un Danajas dēls, viņu
pārvērtis par kalnu, kas nosaukts tā vārdā. Viņam uz saviem pleciem bija jātur
debess jums.
744. H 13 d a s — septiņas zvaigznes, kas atrodas Vērša zvaigznāja galvā. To parādīša­
nos pie apvāršņa un norietēšanu pavadīja spēcīgs lietus un vētras. — A r k t ū r s —
spoža zvaigzne Boota (Vēršgana) zvaigznājā. Uzskatīja, ka Arktūrs Ietekmē laika
apstākļus. — T r l o ņ u z v a i g z n ā j i a b i — Lielais un Mazais Lāča zvaigznājs.
745. O k e ā n s — lielā upe, kas tek apkārt zemes ripai.

324
746. U n g a r a j ā m n a k t ī m k ā d s š ķ ē r s l i s s t ā v c e ļ ā — garās naktis ir tik
lēnas, it kā to galtu kavētu kāds Šķērslis.
751. A u r o r a s d ē l s — Memnons. Sk. piezīmi. 489. vārsmai.

Otrā grām ata

2. Eneja stāsts turpinās līdz trešās grāmatas beigām.

6—7. M i r m i d o n i e š i , d o l o p i — Tesālljas ciltis, ko atveda pie Trojas Abillejs. —
U 1 i k s s — Odiseja latīniskais vārds.
15. P a l l ā d a — grieķu jaunavīgā dieve Atēna (rom. Mlnerva), gudrības dieve, pilsētu
un mierīgas dzīves sargātāja, arī sieviešu rokdarbu veicinātāja.
26. T e i k r 1 j a — Troja.
28. D o r i e š u n o m e t n e — grieķu nometne.
32. T 1 m o 1 1 s — dižciltīgs grieķis.
35. K a p 1 j s — Eneja līdzgaitnieks.
41. L ā o k o o n t s — Neptūna priesteris.
55. V i ņ š — Lāokoonts.
76. = 111, 612.
79. F o r t ū n a — likteņa un laimes dieve. — S 1 n o n s — viltīgais grieķis, kas pieru­
nāja trojiešus Ievest pilsētā koka zirgu, kura vēderā slēpās grieķu karavīri.
81. P a l a m ē d s — Elbojas valdnieka NaupUJa dēls, piespieda Uliksu piedalīties Trojas
karā, atklādams tā simulēto ārprātu. Apskauzdams Palamēda slavu, Ullkss apvainoja
viņu nodevībā, un grieķi to nomētāja akmeņiem.
82. B ē 11 d s — Ēģiptes valdnieka Bēla pēctecis.
84. A p k r a u j o t n e ķ ī t r i e m m e l i e m — Ullkss sacerēja it kā Prlama rakstītu
vēstuli un paslēpa to līdz ar it kā Prlama sūtītu zeltu Palamēda teltī.
88. S 1 s — Palamēds.
91. A u g š ē j o s k r a s t u s — virszemi.
96. T o — Uliksu.
100. K a l h a n t s — pareģis grieķu nometnē.
104. I t a k a s v ī r s — Ullkss, Jo Ir Itakas salas valdnieks.
114. E l r i p i l s — kāds tesālietis.
133. G a n m i l t i u n s ā l s — upurējamam dzīvniekam apkaisīja galvu ar miltiem
un sāli.
183. P a 11 ā d i j s — Trojas valdnieka Ila valdīšanas laikā no debesim nokritušais un
Pergamas cietoksnī novietotais Atēnas tēls. No šā tēla atrašanās Pergamā bija atka­
rīgs Trojas liktenis. Tāpēc Ullkss ar Diomēdu reiz nakti paslepu ielauzušies Trojā
un atveduši Pallādlju grieķu nometnē.
193. P r e t P e l o p a s i e n ā m — pret Pelopa celtajām sienām; te domātas Peloponēsas
pilsētas Argosa un Mlkēnas. — P e 1 o p s, A treja dēls, Mikēnu valdnieks.
197. L a r i s a s A h l l l e j s — Lārisa ir Tesālljas apgabala pilsēta, no kurienes cēlies
Ahillejs.
203. T e n e d a — sala Troādas piekrastē.

325
221. S a i t e s — priestera saites.
226. T r l t o n ī d a — Atēnas jeb Mlnervas pavārds, kas cēlies sakara ar kādas Bolotljas
upes nosaukumu. Vēlāk šis nosaukums saistīts ar Trītonidas ezeru Ubljā, kura kras­
tos esot dzimusi Mlnerva.
250. P a g r i e ž a s d e b e s s — pēc priekšstata, ka debesu jums griežas ap zemi.
257. I e d e g a s s i g n ā l a u g u n s — norunātā zīme Slnonam.
263. P ē l e i d s N e o p t o l e m s — Ahllleja dēls, Tesālljas valdnieka Pēlēja dēladēls,
saukts arī par Plrru. — M a h ā o n s — izveicīgs ārsts un drošsirdīgs kareivis.
264. E p ē J s — Trojas zirga izgatavotājs.
270—273. Ahillejs nogalināto Hektoru divričos vilka pa zemi ap Trojas mūriem.
275.—276. Trojas kara sākumā Agamemnons apvainoja Ahllleju, atņemdams tam sagūs­
tīto Briseīdu. Tāpēc Ahillejs atteicās piedalīties tālākajās cīņās. Tad trojleSl guva
pārsvaru visās kaujās, un Hektors aizdedzināja pat grieķu kuģus. To redzēdams,
Ahillejs iedeva savas bruņas un Ieročus Patroklam, bet H ektārs to nogalināja, no­
vilka tam Ahllleja bruņas un pēc uzvaras atgriezās ar tām Trojā.
281. D a r d a n i j a — Dardana dibinātā pilsēta un valsts, ko tas cēlis pirms Trojas
(II. XX, 216) pie Hellesponta. Te Trojas kara laikā valdīja Enejs (II. II, 819).
Šeit dzejnieks a r So nosaukumu apzīmē Troju un Trojas apgabalu. Dardana
vārdu mūsu dienās vēl atgādina Dardane)!.
282—286. Šie jautājum i neliksies dīvaini, ja paturēsim prātā to, ka tie uzdoti sapni.
310. K ļ u v a n u r e d z a m s — Enejs atceras Slnona izdomātos apgalvojumus. —
D ē 1 f o b s — Prlama dēls. Kad Parlds īsi pirms Trojas krlSanas dabūja galu, Dēlfobs
apprecēja savu brāļasievu Helenu. Grieķi, ieņēmuSl pilsētu, metas vispirms pret
viņa namu, to izposta, bet paSu Dēlfobu, ko nodod Helena, nogalina Menelājs.
312. U k a l e g o n t s — kāds dižciltīgs trojietis, Selt — Okalegonta nams. — S I g ē J s —
zemesrags pie Hellesponta.
338. E r ī n 1 j a — atriebes dieve, šeit — Iznīcība, lāsts.
342. M l g d o n s — Frīģijas valdnieks.
370. A n d r o g e j s — kāds grieķis; cits Androgejs, Mīnoja dēls, minēts VI, 20.
398. O r k s — pazemes jeb ēnu valsts, arī tās valdnieks.
417. N o t s, Z e f ī r s, E 1 r s — sk. piezīmes I, 85 un 131.
418. J o ņ o d a m s a u s t r u m u z i r g o s — dzejnieks Selt tēlo vējus jājam uz zir­
giem. — N ē r e j s — Egejas jūras valdnieks, pakļauts Neptūna varai. Viņam
dzejnieki piedēvē 50 meitas, ko sauc par nēreīdām. Selt N ērejs parādās ar Neptūnam
parasto atribūtu — trijzaru dakSu.
423. R u n ā j a m I z l o k s n ē s v e S ā — Homēra epos grieķi un trojleSi runā tai paSā
valodā. Arī Sī Eneīdas vieta nav pretrunā ar So priekšstatu, jo te minētas izloksnes
vai izrunas īpatnības.
424. P ē n e 1 e j s — bolotieSu vadonis.
431. Enejs Iedomājas, ka degoSā Troja lr it kā milzīgs sārts, kur sadeg viņa krltuSo
biedru līķi.
435—436. 1111 s, P e 11J s — trojieši.
456. A n d r o m a h e , H e k t o r a s i e v a — pēc Trojas krišanas to ieguva Neoptolems,
Ahllleja dēls; vēlāk viņš to atdeva Prlama dēlam Helenam par sievu.

326
457. A s t l a n a k t s — Hektora un Andromahes dēls.
476. P e r i l a n t s — argosieSu vadonis.
477. S k l r i e S u j a u n a t n e v i s a — Plrra jeb Neoptolema vaditie Skīras salas vīri.
Skīra — sala Egejas jūrā pie Elbojas krasta.
483. A t r i j i g a r i e — ātrljs bija dzīvojamā Istabā, romiešu mājas da)a, kurā Iekļuva
tieši no ieejas; te atradās ģimenes senču attēli, un te namamāte strādāja ar savām
kalponēm; vēlāk par ātriju sauca pieņemamo istabu.
491. A r s p ē k u k ā t ē v s — ar Ahilleja spēku.
492. A u n s — mūru dragājamais baļķis; tā priekšgals bija apkalts ar cietu metālu, kas
bija veidots auna galvas izskatā.
501. H e k u b a (gr. Hekabe) — Prlama sieva. Parīda māte.
539. A p g ā n i t ē v a m t u v a l g u a r n ā v i — pamatojas uz uzskatu, ka dzīvais
sevi apgāna, ja tas vēro mirušo vai tam pieskaras. Sai gadījumā vēl turklāt tās ir dēla
nedzīvās miesas.
558. B e z v ā r d a — nevienam nav zināms, kā līķis tas ir, jo tam nav galvas.
562. E r e ū s a — Eneja sieva, Prlama un Hekubas meita, pazuda, bēgot nakti no Trojas.
Sk. 735. un sek.
568. S e d z u T i n d a r e j a m e i t u — Helenu. Enejs to ierauga pie Vestas ziedokļa,
kas atradās Pergamas cietoksnī, jo viņa te cer atrast patvērumu.
587. T ā s a s i n ī m r e m d ē t — uzskatīja, ka ar atriebes aktu saņem gandarījumu ne
tikai dzīvie, bet arī mirušie. Sai gadījuma ar Helenas asinīm būtu atriebti Eneja
kritušie tuvinieki un dzīvi palikušie trojieši.
589. V ē l ī g ā m ā t e — Venēra.
613. S t ā j a s p i e R i e t u m u v ā r t i e m — pret jūru un grieķu nometni vērstie vartl.
615—616. Pat Trojas aizstāve Mlnerva ir kļuvusi īgna un draud Trojai ar gorgonu. Go r -
g o n a s ir triju Jūras dievju kopnosaukums. Viņām matu vietā bija čūskas; ar
šaušalīgo skatienu tās pārvērta akmenī katru, kas uz viņām paskatījās. Mlnervas
vairogā bija attēlota visšaušalīgākā no gorgonām — Medūza.
623. N a i d ī g i t r o j i e š u t a u t a i — Neptūns, Minerva, Jūnona.
625. N e p t ū n a T r o j a — Neptūns un Apollons palīdzējuši ķēniņam Lāomedontam
uzcelt Trojas mūrus.
636. P ā r n e s t — Anhīss, zibens tverts, ir zaudējis spēju pārvietoties. Sk. 649. vārsmu.
644. A t s t ā j o t š e i t m a n i , a r d i e v a s s a k i e t u n p a m e t i e t m i e s u —
Anhīss Iedomājas sevi jau mirušu un runā par atvadu vārdiem, ko sacīja, šķiroties
no mirušā.
647—649. S e n J a u es, d i e v ī b u n ī s t s — tāpēc ka izpaudis savus sakarus ai
Venēru. Jupiters, sodīdams Anhīsu par to, tam metis zibeni, bet to glābusi Venēra.
648. M ū ž ī g o t ē v s u n m i r s t ī g o v a l d n i e k s — Jupiters.
693. D ā r d ē j a p ē r k o n s p a k r e i s i — pērkona grāvienu pa kreisi romieši uzska­
tīja par labu zīmi.
696. P a s l ē p ā s I d k a l n a m e ž ā — Idas kalns ir ne visai augsta kalnu grēda Maz-
āzijā. Tā sākas Misijā un stiepjas cauri Frīģijai līdz pašam Hellespontam.
714. A t s t ā t u C e r e r a s t e m p l i — šo svētnīcu troji pa kara laiku nav apmeklējuši,
tāpēc ka tā atradās ārpus pilsētas.

327
719. N e d r ī k s t u s k a r t i e s p i e t i e m — svētos priekšmetus skāra tikai tīrām
rokām. ,
761. F o i n 1 k s — A hilleja audzinātājs un pavadonis Trojas karā.
782. L ī d t e š u T l b r a — Tibras upe sākas etrusku zemē, bet etniski esot Ieradušies
Itālijā no Līdljas.
788. V a r e n ā d i e v ī b u m ā t e — Ķibele Jeb Reja (Saturna sieva), kuras kults bija
sevišķi Izplatīts Frīģijā. Viņas bērni bija Jupiters, Plūtons, Neptūns, Jūnona, Cerera
un Vesta (mājas pavarda sargātāja).
£01. L u c i f e r s — rīta zvaigzne.

Trešā grāmata

6. A n t a n d r a — ostas pilsēta Misijas piekrastē, no kuras paceļas Idas kalnu grēda.

13. M ā v o r t a n o v a d s — Trāķlja, kuras Iedzīvotāji bija ļoti kareiviski.
14. T r ā k l — trāķlešl. — L l k u r g s — ēdonu valdnieks Trāķljā. Dievi to padarīja
aklu, jo viņš no savas zemes padzina Bakhu.
18. S a u c u p a r E n e ā d l e m — Enejs pēc Antandras ostas atstāšanas dibina Trāķijas
krastā pie Hebras upes Jaunu pilsētu un dod tai vārdu «Eneādl» («Eneja līdzgait­
nieki»).
19. M ā m u ļ a i , D l o n e s m e i t a i — Venērai. Dione ir Venēras māte no Jupllera.
Pēc cita mīta varianta Venēra dzimusi no jūras putām.
35. P i e s a u c u G r ā d ī v a t ē v u — kara dievu Marsu (lat. gradivus — uz cīņu soļo­
jošs). — G e 11 e š 1 (jeb getl) — trāķlešu tauta.
45. P o l i d o r s — Prlama dēls. Hiāda vēstī, ka viņu nogalinājis Ahillejs. Selt sniegts
cits viņa bojā ejas variants.
48. = 11, 774.
54. S e k o j a A g a m e m n o n a m — t. 1., pārgāja grieķu pusē.
62. A p b e d ī t t ū d a ļ P o l l d o r u s t e i d z a m — Polidors nebija apbedīts pēc vaja­
dzīgajām ceremonijām.
66—68. Uz miruša kapa lēja pienu, medu, vīnu un upurdzīvnleku asinis, šķiroties no
mirušā, bēru dalībnieki skaļi sauca tā vārdu.
74. N ē r e l d u m ā t e i — Dorīdal, N ēreja sievai. — N e p t ū n a m A i g e j a j ū r ā —
domāja, ka Neptūns uzturas galvenokārt A igeja (tagad Egejas) jūrā.
75. V ē l ī g a i s s t o p n e s l s — Apollons, ko attēloja ar stopu rokā. S a l u — te
domāta Dēla, kas līdz Apollona piedzimšanai esot bijusi klejojoša.
79. A p o l l o n a m ī t n i — Apollonam Dēlā bija slavens orākuls.
81. L a u r z a r l s v ē t i e t a m v ī t i a p v a l g i e m u n p r i e s t e r a s a i ­
t e s — priesteri upurējot apvija ap matiem īpašas saites. Laurs Apollonam bija
svēts koks.
85. T i m b r i e 11 — Apollonam Timbras ielejā Troādā bija svētbirze un templis.
88. Šī vārsma ir pretrunā ar Kreūsas pareģojumu par nokļūšanu Itālijā (sk. II, 780—782).
91. K a l n s — Kinta kalns, kur Apollons piedzima.

328
 92. T r i j k ā j i s m ā v a — trijkājis bija pītljas, Apoliona prlesteres sēdeklis, no kurie­
nes tā pasludināja savus pareģojumus.
97. E n e j a n a m s — Jūliji.
104. J u p i t e r a v a r e n ā s a l a — Jupiters piedzima un uzauga Krētā.
105. I d k a 1 n s jeb Ida — šeit kalns Krētā.
108. R o 11 ē j s — zemesrags Troādā, Trojas tuvumā.
110. M ā t e — Ķibele (sk. piezīmi II, 788).
111. K i b e l a a p s t r ā d ā t ā j a — Klbels, kalns Frīģijā, kur mitusi Ķibele. — K o r i ­
fa a n 11 — Ķibeles priesteri.
112. S o l ī j u m s k l u s ē t p a r p a r a ž ā m s v ē t ā m — Ķibeles svinību dalībnieki
deva stingru solījumu turēt slepenībā kulta paražas.
113. A r i I a u v p ā r i s t u r •— Ķibeles ratus velk lauvu pāris.
115. D o s i m i e s t ā l ā k u z k n o s l e S u v a l s t i — dzejnieks Krētu šeit dēvē pat
knoslešu valsti; Knosa bija viena no salas lielākajām pilsētām.
122. I d o m e n e j s — Krētas valdnieks, krētiešu vadonis Trojas karā. Pēc atgriešanā»
no Trojas pilsoņi viņu padzina no troņa, apvainojot to dēla slepkavībā. Atpakaļceļā
viņš bija apsolījis Neptūnam upurēt to, kas pirmais tam Iznāks pretī. Tas b ija viņa
paša dēls, un, pildot solījumu, viņš nogalināja to.
124. O r 11 g I j a — senais Dēlas nosaukums.
125. B a k h l s k a l N a k s a l — Naksa Ir Bakha dzimtene un slavena šā dieva kulta
vieta.
126. M i r d z o š a i P a r a i — Paras sala bija slavena ar baltu marmoru.
127. K 1 k 1 ā d a s — nelielu salu grupa ap Dēlu.
131. K ū r ē t l — Krētas senledzlvotāji.
141. S ī r i j a t v e i c ē — Sīrljs ir spoža zvaigzne Suņa zvaigznājā. Ar tā uzlēkšana
Jūlijā sākas karstuma un sausuma periods. Domāja, ka tas nes neauglību un slimības.
161. D ē 1 i e 11 s — Apollons.
163—166. = I, 530—533.
167. D a r d a n s — Jupitera un Elektras dēls, Dardanljas dibinātājs (sk. piezīmi II, 281).
168. J a s i j s — Jupitera un Elektras dēls, Dardana brālis.
170. K o r i t a — Etrūrljas pilsēta Itālijā; no turienes, kā stāsta, nācis Dardans. — A u -
s o n u z e m e — Itālija; ausonl (vēlāk aurunki) — tauta Latljā.
171. D i k t ē — kalns Krētā. Šā kalna alā kūrētl pēc Rejas lūguma slēpa tikko kā
piedzimušo Jupiteru, lai viņa tēvs Krons to neaprītu.
177. P a v a r d ā — pavardu sargāja penātl, tāpēc Enejs tiem ziedo, vīnu lejot pavardā.
201. P a 1 i n ū r s — Eneja kuģa vadītājs.
209. S t r o f ā d u k r a s t o s — Strofādas ir divas nelielas salas JonIJas jūrā, kur mitušas
harpijas.
211—212. K e l a i n o — viena no harpijām, kas Strofādu salās Enejam vēstīja tālākā
ceļa likstas. — H a r p i j a s bija spārnoti, putniem līdzīgi nezvēri.
212. F ī n e j a n a m ā — Fīnejs, kāds neredzīgs Trāķijas pareģis, padarīja aklu savu
dēlu. Dievi par to viņu sodīja, likdami harpijām nolaupīt vai sabojāt viņam sagatavoto
ēdienu. Argonauti padzina harpijas no Fīneja nama. Pēc tam tās apmetās Strofādās.
224. S a c e ļ a m a t g u l t n e s — no velēnām.

329
239. М 1s ē n s — Eneja līdzgaitnieks, Izcils taurētājs.
248. L ā o m e d o n t i e š u v ī r i — trojieši.
250.= X , 104.
252. F ū r i j a s — briesmones vajātājas, atriebes personiīlcējums; daži mītu varianti tās
identificēja ar harpijām.
255—257. Sis pareģojums vēlāk piepildījās (sk. VII, 107—129). Tiešām, Izraugot Lavīnl-
jas pilsētas dibināšanai vietu, Enejs un viņa biedri aiz izsalkuma apēda no kviešu
miltiem ceptās plāceņu ripas, uz kurām kā uz galdiem bija novietoti ēdieni.
270—272. Sals vārsmās minētās salas atrodas Grieķijas rietumos.
271. N ē r i t a k l i n t i s — Itakas ziemeļos.
272. L ā e r t a v a l s t s — Itaka; Lāerts — Ullksa (Odiseja) tēvs.
274. L e l k ā t a k a l n s — Lelkādas salas augstāka vieta.
275. А p о 11 о n s — Apollona templis; tas atradās Akarnānljas krastā uz A ktlja zemes­
raga; tā tuvumā bija jūrniekiem bīstamas zemūdens klintis.
280. A k t l j a k r a s t i — Aktljs — zemesrags Akarnānljā. Tā tuvumā Augusts 31. gadā
p. m. ē. sakāva A ntonija floti un uzvarai par piemiņu uzcēla šeit greznu templi
Apollonam. — I l i j a s s a c ī k s t e s — Enejs pēc šķīstīšanās upura (sk. 279. v.),
ko viņš atnesa Jupiteram pēc cīņas ar harpijām, sarīko tās A ktlja krastā, bet
vēlāk Augusts pēc uzvaras pār Antoniju tās atjauno Romā. VerglUjs liek jau Ene-
Jam, Augusta nama ciltstēvam, ar šīm krāšņajām sacīkstēm slavināt uzvaras vietu.
286. A b a n t s — grieķu varonis, ko Enejs uzvarēja pie Trojas. Tā vairogu Enejs plesll
pie Apollona tempļa durvīm Aktlja ragā.
287. R a k s t u š o p a n t u t a m v i r s ū — romieši ienaidniekam atņemtās trofejas
veltīja dievam, norādot uzvarēto un uzvarētāju.
291. F a i ā k u k a l n i — Korkīras (tagad Korfu) salas kalni; Homēra f a i ā k u s Iedo­
mājās dzīvojam šai salā.
292. H ā о n 1j а — novads ziemeļrietumu Epelrā (sk. 335. v.).
293. B ū t r o t a — Hāonijas pilsēta.
296. A r ī A J a k ī d a P l r r a t a s s i e v u u n s c e p t e r i g u v i s — Ajakīds —
«Ajaka pēctecis». Plrra senči ir Algīnas salas valdnieks AJaks (vecvectēvs), Pēlējs
(vectēvs), Ahlllejs (tēvs).
297. D z i m t e n e s v ī r a m p a r s i e v u A n d r o m a h e p i e š ķ i r t a o t r r e i z —
pēc Trojas krišanas Andromahi ieguva Ahllleja dēls Plrrs, kas viņu vēlāk atdeva
Helenam (sk. 326—329).
302. P i e s v e š ā s S i m o e n t a s v l j ņ l e m — trojiešu lzgātņl Būtrotas apkārtnē
vietas dēvēja savas dzimtenes vārdos. Helens kādu Epelras upi nosauc Troādas upes
Simoentas, Skamandras pietekas vārdā.
311—312. Andromahe domā, ka Enejs nācis no ēnu valsts. — J a a t s t ā j i s v ē l ī g o
g a i s m u , k u r t a d I r H e k t o r s ? — t. 1., kāpēc tad nevar nākt arī Hektors?
321. A I, P r l a m a m e i t a — Poliksena, ko grieķi upurēja pie Ahllleja kapa. Andro­
mahe to dēvē par laimīgu, jo tai nebija jākļūst par verdzeni.
323. Uzvarētāji gūsteknes sadalīja pēc lozes.
327. H e r m l o n e — Menelāja un Helenas meita, Plrra, vēlāk Oresta sieva.

330
330. O r e 8 1 s — Agamemnona un Klltalmnestras dēls; atriebdams sava tēva nāvi,
nogalināja māti un tās mI]āko Alglstu. Pēc tam viņu sāk vajāt fūrijas.
335. H ā o n s , H S o n l J a — Prlama dēls, Helena brālis. Helens medībās neplesardzības
dēj nogalinājis savu brāli un tā vārdā nosaucis ziemeļrietumu Epelras daļu.
340. Sī ir vienīga nepabeigtā vārsma, kas Ietver nepabeigtu teikumu.
346. P r i a m ī d s — Prlama dēls.
350. K s a n t a — sk. piezīmi 302. vārsmai.
358. E j u p i e p a r e ģ a e s — pie Helena, kam bija pareģa spējas.
360. T r i j k ā j u s — Delfu Apollona pareģojumus. Delfos pītija, sēdēdama trijkāju
krēsla, vēstīja pareģojumus. — K l a r l e S a l a u r u s — Klarletls Ir Apollons.
Klara — Jonljas pilsēta pie Kolofonas ar skaistu lauru birzi un Apollona templi.
361. Senatnē nākotni pareģoja arī pēc putnu lidojuma.
385. A u s o n u s a ļ a i n ā s d z ī l e s — Tlrrenu Jūra, kas apskaloja Itālijas rietumu
piekrasti (no Ligurijas līdz Sicīlijai).
386. P a z e m e s e z e r s — Helens te pareģo Eneja nokāpSanu pazemē, kas attēlota
VI grāmatā. Ieeju pazemē Iedomājas pie A vem a ezera. A i a j a s s a l a , k u r
m i t i n ā s K l r k e — romieši So salu meklēja Itālijas rietumu piekrastē, kur tagad
lr zemesrags Clrcei, ko senāk jūra atdalīja no sauszemes. — K l r k e — burve, pie
kuras savos klejojumos nonāca Odisejs (sk. «Odlsejas» X grāmatu).
389. K ā d r e i z a r r ū p e s t i e m s i r d i — neziņā, kur atrast vietu Jaunceļamai
pilsētai.
397. M ū s ē j ā J ū r a — Jonljas Jūra.
399. N a r l k a s I o k r l — Nārikas plisētas lokrl dibināja koloniju Dlenviditālljā —
Brutijā.
400. S a l l e n t ī n l e S l — tauta Kalabrljā.
401. L 1 k 1 1 e 1 1s I d o m e n e j s — Idomenejs valdīja Krētas salā, Liktas pilsēta. —
P e t ē l l j a m a z a — Flloktēts, Tesālijas plisētas Melibojas valdnieks; pēc Trojas
kara apmetās Brutlja un stāvās klintīs uzcēla Petēlljas mūrus.
405. S e d z i e s a r p u r p u r a d r ē b i — ticēja, ka purpura krāsa pasargā no Jaunās
acs.
411. P e l o r a Š a u r u m s — tagad Mesīnas Šaurums. — P e 1 o r s — zemesrags Sicīlijas
ziemeļos, tuvu Itālijas krastam.
420. S k l l l a — sk. piezīmi I, 200. — H a r i b d a — klints Sicīlijas krastā; gar to
plūst jūras straume. Mitoloģija So vietu iztēloja par bīstamu nezvēru, kas, trīsreiz
ierijot un trīsreiz atrijot Jūras ūdeni, liek Iet boja kuģiem un jūrniekiem. Tagadēja
jūras straume pie Sīm klintīm bīstama tikai mazākiem kuģiem vētras laikā.
429. P a b ī n a r a g s — Sicīlijas dienvidaustrumos.
441. K ū m l e S u p i l s ē t a — Kūmas, sena Kampānljas ostas pilsēta, ko nodibināja
Elbojas salas Halkīdas pilsētas lzgātņl.
443. P a r e ģ i — Sibillu Dēlfobl, kas Eneju vadīja pa ēnu valsti (sk. VI grāmatu).
444. G a n z ī m e s , g a n v ā r d u s — savus pareģojumus.
466. D o d o n e — sena pilsēta Epelrā, pazīstama ar savām ozolu birzīm, kur atradās
slavenais Zeva orākuls.
474. F o l b a p a r e ģ i s — Helens.

331
476. I z g l ā b t a i s d i v r e i z — Troju pirms grieķiem jau izpostījis Hērakls.
479. T ā l u t ā a u s o n u z e m e ' — kaut gan no Epelras krastiem Itālija vairs nav
sevišķi tālu, tomēr Enejam, lai sasniegtu tās rietumu piekrasti, jābrauc apkārt Itālijas
zābaka dienvidu daļai un visai Sicīlijai.
484. H 1 a m ī d a — apmetnis, sevišķi karavīru.
489. A s t i a n a k t s — Hektora un Andromahes dēls.
502—505. Sals vārsmās pasvītrota Romas tuvība ar Troju un visu trojisko.
506. K e r a u n l j a s k l i n t a i n e — kalnu grēda Epelrā pie Adrljas jūras.
509. V ē l a m a i z e m e i — Jo tā lr tuvākā Itālijai.
510. I r k ļ u s d a l ā m p ē c l o z e s — jau iepriekš ar lozi nozīmēja airētājus tālākajam
braucienam.
512. H o r a s — personificētas stundas; tās velk Nakts ratus.
516. O r 1 o n s — sk. plez. I, 535.
517. A r k t ū r s , H l ā d a s m i t r ā s — ar šo zvaigznāju rietu sākās lietus un vētru
periods (sk. piezīmi I, 744).
537. Nokļūstot kādā vietā, romieši piešķīra lielu nozīmi tam, ko pirmo Ieraudzīja. Zirgi
bija kara simbols.
547. A r ģ i e t e i J ū n o n a l — dzejnieks Jūnonu dēvē par arģietl, jo tā sargāja grieķus.
551—553. T a r e n t a s l i c i s — pašos Itālijas dienvidos. Par Tarentas dibinātāju uzska­
tīja Hēraklu (rom. Herkuls, Herkuless). — L a k l n i j a s t e m p l i s — Laklnlja,
Jūnonas pavārds, cēlies no Lakīnlja zemesraga Krotonas pilsētas tuvuma Brutlja.
Sai vietā Jūnonal bija slavens templis.
553. S k l l a k e j a s k r a s t i , k u r k u ģ i I e t b o j ā — Skilakeja atradās pie vētrām
pieejama līča.
554. E t n a — vulkāns Sicīlijā, kur Iedomājās ugunsdteva Vulkāna (gr. Hēfaista) un
klklopu kalvi.
563. K o h o r t a — 1/10 leģiona daļa; šeit — bars.
578. E n k e l ā d s — viens no gigantiem, kas uzrāpās debesīs, lai nogāztu Jupiteru no
debesu troņa. Jupiters to notrieca ar zibeni zemē un uzgāza tam virsū Etnas kalnu.
612.=II, 76.
613. E s k l ī s t o š ā U l l k s a c e ļ b l e d r s — Ullkss, tāpat ka Enejs, klīda apkārt pa
jūrām, lekam sasniedza savu dzimteni Itaku.
629. A i z m i r s i s n e b i j a l t a k s š a i k ļ ū m ī g ā s t ā v o k l ī s e v i — Ullkss
liek lietā savas spējas — atjautību un viltību. — 11 a k s — ltakietls.
637. F o i b a A p o l l o n a l ā p a — saule.
687. B o r e j s — ziemeļu vējš. — P e 1 o r s — zemesrags Sicīlijas ziemeļaustrumos.
688—699. Seit minētās vietas atrodas Sicīlijas austrumu krastā.
694.—696. Alfējas upes dievs Alfējs Elidā iemīlējies avota nimfā Aretfisā. Tā bēgusi pa
zemes apakšu uz Sicīliju, bet Alfējs dzinies pakaļ. Selt Sicīlijā viņi abi nu saplūst
kopā.
698. H e 1 o r a — upe Sicīlijas austrumos.
700. K a m a r ī n a atradās purvainā vieta. Iedzīvotāji sākuši nosusināt apkārtējos pur­
vus, bet orākuls aizliedzis to darīt, lai neatvērtu ienaidniekiem pieejas pilsētas
mūriem.

332
700—704. Sals vārsmas minētās vietas atrodas Sicīlijas dienvidu krasta.
701—702. G e 1 a — pilsēta un upe.
703. A k r a g a n t a (jeb Agrigenta) •— pilsēta kalnā, slavena ar saviem zirgiem.
705. S e l i n u n t a — pilsēta rietumos no Akragantas.
706. L 11 i b e ] s — zemesrags Sicīlijas rietumos; ap to daudz sēkļu un zemūdens klinšu.
707. D r e p a n a — ostas pilsēta Sicīlijas rietumu krastā pie tāda paša nosaukuma
zemesraga.
715. B r a u c o t n o Š e j i e n e s — no Drepanas.

Ceturtā grāmata

18. U n j a m a n n e b ū t u r i e b u m s p r e t l a u l ī b a s g u l t u u n l ā p ā m —
lāpas bija laulību simbols.
21. S l b a j s — Dīdonas vīrs, ko nogalināja tās brālis Plgmalions. L a r i — mlruSo
senču gari, kas sargā mājas pavardu un ģimeni.
26. B ā l a j ā s E r e b a ē n a s — Erebs, Haosa dēls, Nakts brālis, Ir pazemes tumsas
personificējums; arī pazemes valsts.
28. V i ņ š — Slhajs.
36. J a r b a — getūlu valdnieks.
40. G e t ū 11 — mežonīga tauta ziemeļrietumu Āfrika.
41. N u m ī d i — ganu tauta Ziemeļāfrika, Kartāgas rietumos. — N e v i e s m ī l ī g ā s
S l r t e s — jūras līči Ziemeļāfrikas krastos ar smllSalnlem sēkļiem un vētrām.
43. B a r k a j l — Barkas pilsētas iedzīvotāji Ziemeļāfrika.
44. B r ā l i s — Plgmalions.
58. C e r e r u romieši uzskata ne tikvien par lauku auglības dievi, bet arī par kultūras
un laulības dzīves nostiprinātāju, par likumu devēju. — L l a j s — sk. piezīmi I, 686.
59. Viens no Jūnonas uzdevumiem bija sargāt laulības dzīvi.
94. P u i s ē n s ' — Venēras dēls Kupīdons jeb Amors.
119. T i t ā n s — saule, titāna Hlperiona dēls; titāni bija Urāna (Debess) un GaJas (Zemes)
dēli. Pazīstamākie no tiem lr Saturns (gr. Krons), Okeāns un Japets, Prometeja tēvs.
128. S m a i d ī j a s e v ī p a r a t k l ā t o v i l t u — zinot Jupitera solījumu, ka Eneja
likteni tas viss nevar grozīt (sk. I, 257—258).
132. M a s ī l l — numīdu cilts Āfrikā.
143— 145. Apollons ziemas mēnešus uzturējās LIkIjā, Pataras pilsēta, pie Ksanlas. Seit
tam bija slavens templis, kurā viņS pareģoja nākotni. Iestājoties vasarai, tas atgrie­
zās Dēlā, kur viņu saņēma ar dziesmām un dejam.
146. D r l o p l — pelasgu cilts, kuras dzimtene atradās Parnāsa kalna tuvuma. — A g a ­
t i r s i — skitu cilts Sarmātljā; viņi tetovēja seju un rokas.
163. D a r d a n ī d s , V e n ē r a s m a z d ē l s — Askanljs Jeb Jūls.
166. Z e m e — visa radītāja un uzturētajā. Hēsiods liecina, ka ta Ir visvecākā no die­
viem. Līdz ar Jūnonu ta Ir laulību sargātāja.
167—168. Senajās kāzās līgavu atveda pie līgavaiņa lāpu gaismā, atskanot mūzikai un

333
 dziesmām. Sals kāzās alā, negaisam brāžoties, lāpas aizstāj zibens, kāzu dziesmas un
mūziku — nimfu leloSana kalnos.
173. F ā m a (baumas) — jaunākā Zemes meita, baumu personifikācija. Tā piedzima
Zemei, pēc tam kad Jupiters bija guvis uzvaru pār gigantiem (giganti bija Zemes
dēli). Lai atriebtos dieviem, tā Izplatīja vēstis par to nekrietnajiem darbiem.
177. = X, 767.
179. E n k e l S d s u n K o j s — giganti, Zemes dēli.
198. B i j a š i s H a m m o n a d ē l s — Hammons (Ammons) — Ēģiptes un Lībljas die*
vība, ko Romā Identificēja ar Jupiteru. — G a r a m a n t l d a — kāda Lībljas nimfa.
206. M a u r ū s l j a — Mauretānlja, 8eit — Āfrika.
207. B a k h l s k o u p u r i — vīnu.
215. S l s P a r l d s — Jarba salīdzina Eneju ar Parīdu, jo Enejam viņa uztverē Kartāgā
lr tāda pati loma, kāda bijusi Spartā Parldam, kas tur ieradies, lai nolaupītu Mene-
lāja sievu Helenu. T i k p u s v ī r i v i e n — trojiešus to Ienaidnieki mēdza Iden­
tificēt ar frīģleSiem, kam bija Izlutinātu, mīkstčaulīgu cilvēku slava.
216. A p s e d z i s z o d u u n p a k a u s i v a l g o a r L i d i j a s m i t r u — pakausis
valgais — ar dažādām smaržīgām ziedēm ieziesti mati. Lidijas mitra — frīģiešu
galvsega ar lentām, ko sasēja zem zoda.
222. M e r k u r l j s (atbilst grieķu Hermejam) — Jupitera un M ajas dēls, dievu vēstne­
sis; tam ir spārnotas zelta kurpes, kas viņu mirklī nones tur, kur to sūta Jupiters, un
brīnumzlzlls, ap ko vijas divas čūskas. Viņš vada (audis pa ceļiem, mirušās dvēseles
novada pazemē; M erkurljs Ir arī tirgotāju dievs.
228. D i v r e i z — pirmoreiz Trojas karā no Dlomēda, otrreiz Trojas krišanas laika
degošajā Trojā.
243. V e d p r o j ā m u z T a r t a r u s k u m j o — Tartars — vieta pazemē, kur mirušie
Izcieš sodu par noziegumiem, ko tie virs zemes Izdarījuši.
244. M i e g u t a s s ū t a v a i a t r a u j — šeit Merkurljam piedēvētas arī miega dieva
īpašības: ar savu burvja zizli viņš ļaudis Iemidzina vai modina no miega.
246—231. šeit Atlants lr jau pārvērties par kalnu (sk. piezīmi I, 741).
252. K i l l ē n e s d i e v s — Merkurljs, jo piedzimis Klllēnes kalnā Arkādijā.
263. L e n a — plats apmetnis.
264. = X I, 75.
280.-X II, 868.
285—286. = V n i, 20—21.
288. =X II, 561.
287. A p s v e r o t r a d u š ā s š a u b a s — t. 1., paziņot savu nodomu vai to slēpt.
298. Š a u b a s t a i r a d a p a t d r o š a i s — t. 1., viņa šaubās pat par to, par ko
nebūtu vairs jāšaubās.
301. T i j 3 d a — cits bakbantes nosaukums.
302—303. T r l j g a d u s v ē t k i — šos svētkus svinēja katru trešo gadu. — K l t a i -
г о n s — svētki ar orģijām Bak’ am par godu notika naktī Tēbu pilsētas apkārtnē,
Kltalrona kalnā. Bakhantes, tērpušās briežādās, no tempļa uz šo kalnu Iznesa svētos
priekšmetus — upuru traukus.

334
320. N o m ā d 1 — šeit ganu tautas Zlemelāfrlkas krastos, numīdl.
324. T a g a d t i k a i š i s v ā r d s m a n p a l i c i s p ā r i n o v i r a ! — t. 1., «sveš-
nieks» (sk. 323. vārsma).
335. E l l s a — otrs Dīdonas vārds. VergiUJs formu «Dido» lieto tikai nominatīva un
akuzatīvā.
343. T a d s t ā v ē t u c i l d e n a s P r i a m a p i l i s — t. I.f Enejs tās uzceltu no jauna.
345. G r ī n i J a — pilsēta Mazāzijas krastā, kur atradās Apoliona templis un orākuls.
346. L i k l j a s o r ā k u l s — Pataru plisētā, slavas ziņā gandrīz līdzīgs Delfu orākulam.
356. D i e v ī b u v ē s t n e s i s — M erkurljs.
361. D o d o s n e l a b p r ā t u z l t ā | u z e m i — t. 1., tā ir dievu griba, kas viņam
to liek darīt.
367. H l r k ā n u t i g ē r u m ā t e s t e v d e v u š a s p i e n u — hlrkani ir Hlrkānijas
novada iedzīvotāji; tas atradās Kaspijas Jūras dienvidaustrumos.
379. T ā t a d p a r t o t i k m ū ž ī g i e m d o m a s — Ironiski.
420. V a r ē š u , m ā s a , t o p ā r c i e s t i — Dīdona maldina masu, izlikdamās, ka viņa
samierinājusies ar savu likteni.
425. A u 1 ī d a — ostas pilsēta Boiotijā, Vidusgrieķijā; šai ostā Agamemnons sapulcināja
grieķu ekspedīcijas karaspēku un no šejienes devās cīņā pret Troju.
427. S k ā r u s i n e e s m u a r i n e A n h ī s a p ī š ļ u s , n e ē n u — Anhīss, kā zināms,
miris un apglabāts Sicīlija. Dīdonas vārdi saprotami tādējādi, ka viņa nav izdarījusi
nevienu tik briesmīgu noziegumu (piemēram, Eneja tēva kapa apgānīšanu), ka9
attaisnotu Eneja cietsirdīgo rīcību pret viņu.
462. Opl uzskatīja par nelaimes vēstītāju putnu.
469. Ā r p r ā t a m i r k l i t ā P e n t e j s — Pentejs, Tēbu valdnieks, ienīda Bakhu un
aizliedza savā zemē šā dieva kultu. Bakhs par to Pentejam atriebās, uzsūtot tam
ārprāta lēkmi. Bakbantes, staip kurām bija ari Penteja māte Agave, sagūstīja viņu
un meta priekšā niknam zvēram, kas to saplosīja.
470. Prātā jukušais Pentejs redz divas saules un divējas Tēbas.
471. Mītu par Orestu savos darbos izmantojuši grieķu un romiešu traģēdiju rakstnieki.
473. A t r i e b e s d ī r ā s — fūrijas.
481. A t r o d a s t ā l ā e t l o p u z e m e — uzskatīja, ka etiopi dzīvoja pašā Okeāna
malā, tuvu pie rietošās saules. Par Okeānu dēvēja Iedomāto upi, kas apņem Zemes
ripu.
484. D r a k o n s — pūķis.
502. N e g a i d a v a i r ā k p a r t o, k a s b i j i s p ē c S i h a j a n ā v e s —
1.1., ka Dīdonas izmisums nebūs lielāks kā pēc vīra Sihaja nāves.
510. H a o s s — sākotnējā tumsa; arī bezgalīgā tumšā telpa pazemē; ari šīs telpas perso­
nifikācija, Nakts un Ereba tēvs.
511. T r l j v e l d u H e k a t e s b ū t i — Hekate, mēness, ce]u un burvību dieve, kurai
piedēvēja trīs ķermeņus un galvas. Hekatl bieži identificēja ar Diānu un
Proserpinu.
512. N o A v e r n a s m e l t u — šā ezera ūdeni lietoja burvībās, lai tām piešķirtu
lielāku spēku. Ne katru reizi burvībām varēja sagādāt šādu ūdeni, tāpēc šādos
gadījumos lietoja arī parasto ūdeni.

335
513—514. Burvībām domātās zāles p}āva mēness gaismā un ar vara sirpjiem; tā Ievāk­
tām zālēm piešķīra sevišķi lielu spēku.
515. Gļotas, ko atrod uz tikko kā piedzimuša kumeļa pieres, Izlietoja burvībām, sevišķi
pagatavojot dzērienu, ar ko domāja pieburt kādas personas mīfestību.
516. Ķ ē v m ā t e l a t r a u t o t ī k s m i — uz kumeļa pieres sakrājušās gļotas burvību
nolūkam ievāca tūliņ pēc tā piedzimšanas, jo ķēve tās pēc īsa brīža nolaiza.
517. P a t i — Dīdona.
528. Sīs vārsmas nav labākajos manuskriptos, un to uzskata par vēlāku iespraudumu.
529. P 0 n i e t e 1 — Dīdonal.
542. L ā o m e d o n t l e š u — trojiešu.
584—585. =IX , 459—460. — T ī t o n s — Trojas valdnieka Lāomedonta dēls, Auroras vīrs.
624. D r a u d z ī b a s s a i t e s u n l ī g u m s l a i n e s a i s t a m ū l a m Sī s t a u ­
t a s — lai nekad nav draudzības starp pūnlešiem un romiešiem.
625. K ā d s a t r i e b e s n e s ē j s — Hannibals, kartāglešu vadonis 2. pūnlešu karā;
viņš iebruka Itālijā un vairākās kaujās sakāva romiešus, sevišķi smagi pie Trašu-
mēna ezera 217. gadā p. m. ē .
628. Dīdona vēlas, lai naids valdītu starp abiem krastiem, starp Kartāgu un Romu.
638. P a z e m e s Z e v a m — Plūtonam, pazemes valdniekam.
656. A t r i e b j o t v i r u — Slhaju.
671. P ā r d i e v u u n c i l v ē k u j u m t i e m — pār tempļiem un mājām.
694. I r i d a — dievu, sevišķi Jūnonas vēstnese, varavīksnes dieve.
698—699. P r o s e r p l n a — Jupitera un Cereras meita, Plūtona sieva, pazemes vald­
niece. Saskaņā ar mītu viņa stājas pie katra mirēja galvas un atcērp tam no pieres
matu cirtu, bet nāvei lemtajiem upuru dzīvniekiem spalvu kušķi no pieres vidus.
Mirējus uzskatīja par upuriem pazemes dieviem, tāpēc arī tiem veltīja atcirpto
matu cirtu, tāpat kā upuru dzīvniekiem atgriezto spalvu kušķi. Taču Dīdona nemirst
ne pēc likteņa prāta, ne pelnīta nāvē, bet pirms noteiktā laika. Tāpēc Proserplnal
nav vēl uz to tiesības, un tāpēc Jūnona sūta Irldu atraisīt Dīdonas dvēseli.
702. Š o u p u r i — t. i., Dīdonal atcirptās matsprogas.
703. D ī t a m — Plūtonam.

Piektā grāmata

8—11. Gandrīz tās pašas vārsmas jau lasījām III, 192—195.

24. D r a u d z ī g ā Ē r i k a k r a s t i — draudzīgās Sicīlijas krasti, kur valdīja trojietis
Akests. — Ē r i k s — 1) kalns un pilsēta ziemeļrietumu Sicīlija, 2) Būta un
Venēras dēls, Eneja brālis no mātes puses, elimu tautas valdnieks Sicīlijā, Erlka
kalna apkārtnē, Izcils dūru cīņā, Hērakla nogalināts. — S 1k a n 1 — kāda blbēru
cilts, iecejoja Itālijas rietumu piekrastē, vēlāk pārcēlās uz Sicīliju.
38. N o K r ī n ī s a u p e s — Krīniss — Krīnisas upes dievs; upe atradās Sicīlijas
dienvidrietumu krastā.
59. L ū g s i m n u v ē j u s — lai varētu laimīgi turpināt braucienu.

336
 64. K a d d e v ī t o d i e n u — devītajā dienā pēc miruša nāves grieķi un romieši
mēdza sarīkot bēru dzīres un piemiņas sacīkstes, kas beidzas ar bagātiem upuriem.
69. A r d ū r ē m u n s a v ī t ā m s i k s n ā m — dūru cīkstoņi apvija plaukstas ar
vēršādas siksnām, kurās bija Iešūti svina vai dzelzs gabali; šis cīņas nereti beidzās
ar kāda partnera n3vl.
72. A r m ā m u ļ a s m i r t i — mirte, pirmkārt, ir Venērai svēts stāds, otrkārt, apbedī­
šanas ceremonijas piederums.
73. H e 11 m s — trojietis, Akesta līdzgaitnieks, uzvarētājs skriešana (ellmi — sena tauta
Sicīlija, sk. piezīmi 24. vārsmai).
85. S e p t i ņ o s l ī k u m o s l i e c ā s — skaitu septiņi uzskatīja par svētu.
95. V a i b i j i s t a s ģ ē n i j s , k a s p a k a l n ā m i t i s — grieķi un romieši ticēja,
ka katrai vietai lr savs ģēnijs — gars, kas sarga šo vietu.
96. J e b v a i t o s ū t ī j i s t ē v s — lai paziņotu dēlam, ka pie kapa atvestie upuri
pieņemti.
99. A b e r o n t s (Aheronta) — grieķu mitoloģijā bieži minēta upe pazemē; tā tek paze­
mes valstij apkārt un Ietek Koklta; šeit metonlmlskl — pazemes valsts.
105. F a e t o n t s — 1) Hēlija, Saules dieva dēls, 2) pati Saule.
110. T r i j k ā j u s s v ē t o s — trijkājis — uz trim kājām nostiprināts vara katls; node­
rēja 1) vārīšanai vai tīrvīna maisīšanai ar ūdeni, 2) istabas greznošanai. Trijkājus
dāvināja sacīkšu uzvarētajiem.
112. T a l a n t u z e l t a — apmēram 26 kilogrami. Eneīda šis termins lietots nenoteikta
zelta daudzuma nozīmē.
116. « V a l z i v s » — kuģa nosaukums, tapāt taiak «Himaira», «Kentaurs». Šiem kuģiem
priekšgala attiecīgi bija valzivs, himairas un kentaura tēls.
117—123. Dažas romiešu aristokrātiskās dzimtas par saviem priekštečiem uzskatīja tro­
jiešus, Eneja līdzgaitniekus: Memmiji — Mnesteju, Sergijl — Sergestu, Kluentijl —
Kloantu, Atijl — Atiju. Te jāpiebllst, ka pie AUJu dzimtas piederēja Oktaviana mate.
143. = VIII, 690. — š ķ e l t a a r t r i j z a r u k n ā b j i e m — grieķu un romiešu kuģiem
bija trīs knābji: viens galvenais, divi mazāki sānos.
170. V i ņ š — Kloants. — P r i e k š ē j a m — Gijām.
172. S a j a u n e k ļ a — Gijas.
192. G e t ū l u s ē k ļ o s — pie Āfrikas krastiem.
193. V ē t r a i n a J o n l j a s j ū r a — kad pirmoreiz Eneja floti pārsteidza vētra.
236. S p o ž b a l t u v ē r s i — baltas spalvas dzīvniekus upurēja, izsakot prieka ud
pateicības jūtas.
240. F o r k a u n n ē r e l d u k o r i s — jūras dievi. — F o r k s — Ponta un Gajas dēls,
kāds zemāks jūras dievs. — P a n o p ē j a — kāda nēreīda.
241. P o r t ū n s — dievība, Jūras ostu sargātājs.
251. M e l l b o j a s p u r p u r s — Zlemeļgrleķljas pilsēta M ellbojā pagatavots purpurs.
252. Ķ ē n l š ķ a i s z ē n s — Trojas valdnieka Troja skaistais dēls Ganlmēds, ko Jupiters
uzņēma debesīs par vīndevl.
255. J u p i t e r a I e r o č u n e s ē j s — ērglis, kas Jupitera uzdevuma uznesa debesis
Ganlmēdu.
257. R i e š a n a s k a ļ a — Ganlmēda medību suņu riešana.

22 - 896
337
260. D S m o l e j s — kads grieķis.
284. M l n e r v a s d a r b o s — sieviešu rokdarbos.
297. D 1 о r 8 — Priama dēls.
298. A k a r n S n s — akarnānietis, A karaānijas novada Iedzīvotājs Vldusgrleķlja.
299. T e g e J а — pilsēta Arkādijā.
306. K n o s l e i u — krētlešu.
310. F а 1 e r a s — zirga rotas, sevišķi pieres un krūšu rotas.
311. A m a z o n e s — grieķu mitoloģija bieži minēta kareiviska sieviešu cilts, kas nāca
palīga trojiešiem; viņu dzīves vieta lokalizēta KapadoklJā pie Termodontas upes,
kas Ietek Ponta (Melnajā Jūra).
316. I z e j u a t s t ā j — 1.1., startē.
346. V e l t i p i e p ē d ē j a m b a l v ā m — velti tāpēc, ka pirmo balvu grib paturēt
Salljs; tad otra un trešā pienāktos Elrlalam un Helimam, bet Dioram vairs balvas
nebūtu, jo izliktas bija tikai trīs (sk. 308—314).
372. B ū t s — bebrlku valdnieka Amika dēls.
373. N o b e b r l k u c i l t s u n A m l k a z e m e s — bebrlki dzīvoja Bltīnlja, Mazā-
zija. — A m i k s — bebrlku valdnieka Bltīnlja; viņš katru viesi, kas ieradies pie
viņa, uzaicinājis uz dūru cīņu. Beidzot Jupitera dēls Polluks, kas Ieradās pie viņa
kopa ar argonautiem, to uzvarēja un nogalināja.
387. E n t e 11 s — kads slcllletis.
391. E r l k s — sk. plez. 24. vārsmai.
410. H e r k u l s (Herkuless, gr. Hērakls) — Jupitera un Tēbu valdnieka Amfitrlona
sievas Alkraēnes dēls, slavens ar saviem 12 varoņdarbiem, ko viņš veicis Elrlsteja
uzdevuma, Erlka un K3ka uzvarētājs.
414. A l k ī d s — «Alkeja pēctecis», Hērakls; Alkejs ir Tēbu valdnieka Amfitrlona tēvs;
sk. arī piezīmi 410. vārsmai.
467. D i e v a m — Ērikam, kas atbalsta Entellu.
491—492. I z n ā k . . . n o v i s i e m t e v p i r m a j a m v i e t a — notiek lozēšana, kādā
kārtībā sacīkstes dalībnieki piedalīsies šaušanā; loze Hirtakīdam Hlpokoontam
norāda pirmo vietu.
496. P a m i e r u t r a u c ē t — Pandars, llklešu vadonis, izcils strēlnieks, pēc Atēnas
norādījuma lauza starp grieķiem un trojiešiem salīgto pamieru, Trojas kara Izšau­
dams bultu pret Menelaju.
314. P i e s a u c a b r a l l — Pandaru.
536. T r ā ķ l j a s K i s e j s — Trāķljas valdnieks, Priama sievas Hekubas tēvs.
545—603. Sals vārsmās aprakstītās «trojiešu spēles» galvenokārt sarīkoja Jūliju dinas­
tijas ķeizari.
568. O t r u v e d A t l j s — Vergilljs attēlo Jūla rotaļu biedru A tiju ka dižciltīgās
Atiju dzimtas senci.
595. K a r p a t a s J ū r a — starp Rodu un Krētu.
€13, P i e v i e n t u ļ ā s k r a s t m a l a s s ē ž o t — sievietes. Ievērojot seno paražu,
nepiedalījās sacīkstēs, bet sēdēja krastā.
620. T m a r l e t l s — pēc Tmara kalna Epeirā.

338
662. V u l k ā n s — šeit: uguns, ugunsgrēks.
664. P i e t e ā t r a l a u k u m a r i n d ā m — «trojiešu spēles» risinās kāda teātra
laukumā.
679. J ū n o n a i z g a i s t — Jūnonas Iedvestās domas.
721. T o b r ī d J a u m e l n l g ā N a k t s a r d i v j ū g u p a c ē l ā s a u g š ā — Ver-
giiijs, personificēdams nakti, attēlo to braucam pa debess jumu divjūgā rletoiajal
saulei pretī.
731—737. Anhīsa ēna liek Enejam doties uz ēnu valsti, lai tur skatītu savu pēcteča
likteņus un Romas nākamo varenību.
734. E 11 s 1J s — laimīgo mītne pazemē (sk. Ievada 14.—15. Ipp.).
739. A u s t r u m s — personlilcēts rīts, tēlots braucam ar zirgiem. Saskaņā ar romiešu
ticējumiem mirušo ēnas parādās tikai nakts tumsā; tās pazūd pirms rīta ausmas.
760. V e n ē r a i I d a i l j a i — Idālljas pilsētā Klpras salā Venērai bija templis un
svētbirze.
801. E s i n o Š e j i e n e s p a t i — V enēra piedzimusi no jūras putam.
803—808. Ahillejs Trojas kara apkāva tik daudz trojiešu, ka kareivju līķi aizsprostoja
upes gultnē ūdeni, ta ka tas nespēja aizplūst tālāk uz jūru.
813. L ī d z A v e r n a o s t a i — līdz Kūmām, kas atradās Kampānljas piekrastē.
815. V a i r ā k u v i e t ā t i k v i e n a t i k s z i e d o t a g a l v a — ceļā uz Kūmām Jūrā
Iekrita Eneja kuģa stūm ieks Pallnūrs.
823. P a l a l m o n s , I n o j a s d ē l s — Inoja, Tēbu valdnieka Kadma meita, glābdamas
no vīra Atamanta vaJāSanas, ar dēlu Palaimonu (Melikertu) metās jūrā. Pēc tam
viņus abus atzina par jūras dievībām. — L ū k , G l a u k s t u r a r s i r m g a l v j u
s a i m i — Glauks — Bolotljas zvejnieks, kas, nogaršojis kādu apdullinošu zāli,
meties Jūrā. Pēc tam tauta viņu uzskatījusi par Jūras dievību. — A r s i r m g a l v j u
s a l m i — ar dažādām Jūras dievībām.
825—826. T e t l d a , M e l i t a u. c. — Jūras dieva N ēreja un Dorīdas meitas jeb
nēreīdas.
835. V i d ē j o m ē r ķ i — 1 .1., veikusi pusi sava ce|a.
839. M i e g s — Ereba (pazemes) un Nakts dēls, Nāves dvīņubrālis.
854. L ē t e s r a s ā — Lētes ūdeni. — L ē l e — aizmirstības upe. Gar Miega mītni
plūda avots a r leģendāras pazemes upes Lētes ūdeni; to dzerot, mirušie aizmirsa
zemes dzīvi.
864. P i e š ķ a u t n a i n ā m s i r ē n u k l i n t ī m — pēc grieķu mitoloģijas sirēnas ir
putni ar jaunavas galvu. Tās dzīvojušas kādās salās un, ar savu skaisto balsi Ievili­
nājušas jūrniekus pie sevis, tos nogalinājušas. Odisejs, braucot sirēnu salam garam,
izglābās no tām, jo, aizbāzis saviem biedriem ausis ar vasku, pavēlēja sevi pašu
piesiet pie masta (sk. «Odlsejas» XII grāmatu). Vergllljs sirēnu salas iedomājas pie
Kampānljas piekrastes.

339
Sestā grāmata

1. S a k a t ā — Enejs; attiecas uz pēdējām V grāmatas vārsmām. •

2. P i e E l b o j a s K ū m ā m — Kūmas dibināja Elbojas salas lzgātņl, kas pārcēlās oz
Šejieni no Halkfdas pilsētas.
13. T r l v I j a («Krustceļos pielūgtā») — Hekate.
14. D a l d a l s — leģendārais celtnieks un mehāniķis, uzcēla labirintu Krētā; no turienes,
pagatavojis mākslīgus putna spārnus, bēga kopā ar savu dēlu Ikaru pa galsn. Ikars
pielaidies pārāk tuvu saulei, tāpēc ar vasku sastiprinātās spalvas atirušas un Ikars
Iekritis jūrā.
20. A n d r o g e j s — Krētas valdnieka M inoja dēls, piedalījās Atēnās Panatenaju
svētkos un visās sacīkstēs uzvarēja. Algejs, Atēnu valdnieks, viņu aiz skaudības
nogalināja. Tāpēc Mīnojs devās karagājienā pret Atēnām un piespieda atēniešu»
katrus 9 gadus nosūtīt uz Krētu septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas Mlnotau-
ram (sk. piezīmi 25) apēšanai. — K e k r o p s — Zemes dēls, Atēnu dibinātājs.
23. P r e t ī t a i — otrajā divviru vārtu pusē. — K n o s i e S u z e m e — Krēta.
24—25. P a s 1 f a j a — Minoja sieva, kas Iedegās kaislē pret vērsi. No šiem nedabiska­
jiem sakariem piedzimis Mīnotaurs, cilvēks ar vērša galvu un asti.
27. B ē d p l l n ā c e l t n e u n n e a t m i n a m i e m ā ņ i — Krētas labirints, no kura
bija gandrīz neiespējami tikt ārā.
28. V a l d n i e k a m e i t a — Ariadne, M inoja un Paslfajas meita. Kad trešo reizi
vajadzēja nosūtīt uz Krētu septiņus jaunekļus un septiņas jaunavas, varonīgais
Tēsējs, Atēnu valdnieka Algeja dēls, pieteicās labprātīgi šai pulkā un tēvam deva
solījumu Mīnotauru nogalināt. Viņš nogalināja to labirintā un nokļuva atpakaļ pa
sarežģītajām ejām ar diegu kamoln, ko tam bija Iedevusi Ariadne.
30. V a d ī d a m s n e d r o š o s s o ļ u s a r d i e g u — t L, Tēsēja soļus (sk. piezīmi
28. vārsmai).
35. G l a u k a D ē l f o b e — jūras dieva Glauka meita, Apollona un Trlvljas priesteriene.
42. Sibillas ala atrodas pie Apollona tempļa; no 53 dieva viņa saņem Iedvesmu.
52. A p m ā t ā s m ī t n e s — Vergllljs piešķir alai epitetu, kas pienākas cilvēkam — pat
tā jūt dievības tuvumu.
70. S v ē t n ī c u — Vergllljs runā par Augusta celto Apollona templi Palatlna kalnā. —
N o l i k š u s v ē t k u s A p o l l o n a v ā r d ā — spēles par godu Apollonam
pirmoreiz noturētas 2. pūnlešu kara laikā; vēlāk tās atjaunojis Augusts.
72. E s t a v u s p a r e ģ o j u m u s — tā saucamās «Sibillas grāmatas» (Slbylllnl llbrl).
Minētās grāmatas uzglabāja Kapitolijā, Jupitera templī. Tas nodega 84. g. p. m. ē.,
un ar to šīs grāmatas gāja bojā. Augusta laikā Sibillas izteicienus uzrakstīja no
jauna un glabāja divos zelta skapjos Apollona templī Palatlna kalnā.
73—74. L a b ā k o s I z l a s e s v ī r u s , v ē l ī g ā , v e l t ī š u t e v — «Sibillas grāmatas»
pārzināja sevišķa priesteru kolēģija.
89. C i t s A h l l l e j s — Turns, kas bija nimfas Venilijas dēls.
93. C i e š a n u a v o t s b ū s s i e v i e t e a t k a l — Lavīnija, Latīna meita, ko Enejs
ieguva par sievu.
97. N o g r ā j l e š u p i l s ē t a s k ā d a s — no grieķu leģendārās Pallantejas, kas atra­

340
 dās Palatina vietā. Tās valdnieks Elandrs, kas bija ienācis no Grieķijas, pirmais
sniedza palīdzību Enejam.
101. Sibilla lr pilnīgi Apollona varā. Viņš Ir tas, kas Uck runāt Sibillai. Apollons te
salīdzināts ar ratu vadītāju, kas skubina zirgus uz pēdējo piepūli.
119—123. Trāķlešu leģendārajam dziedonim O r i e j a m bija ļauts nokāpt pazemē un no
turienes atvest atpakaļ savu sievu Eirldikl. P o 11 u k s un Kastors abi bija Lēdaa
dēli, bet Polluks bija Jupitera dēls un līdz ar to nemirstīgs. Kad nomira Kastors,
Polluks saņēma atļauju ar mīļoto brāli dalīties nemirstībā tādējādi, ka vienu dienu
abi kopā pavadīja Olimpā, bet otrā abi bija miruši, un tā viņi vienmēr palika
kopā. Par T ē s ē j u un Ii e r k u I u sk. piezīmi 392. un 393. vārsmai.
132. K o k ī t a — pazemes upe.
134. P e l d ē t i e s d i v r e i z — tagad un pēc nāves.
138. P a z e m e s J f l n o n a — Proserpina.
ISO. V i s u t e v a p g ā n a f l o t i — līķa tuvums apgānīja klātesošos.
163. M ī s ē n s — Eneja līdzgaitnieks, izcils taurētājs.
171— 173. Mīsēns savā pārgalvībā izaicināja jūras dievību T r ī t o n u sacensties ar
viņu pūšanā, turklāt ar paša dieva Instrumentu — gliemežvāku.
193. M ā m u ļ a s p u t n i — baloži bija V enērai svēti.
203. U z d i v v e i d a o z o l a g a l a — ozols te nosaukts par «dlvvelda» tāpēc, ka
tam dažādas lapas — parastās un zelta.
237. B i j a t u r a l a — pie Averna ezera.
242. A o r n s (gr. aornos — bez putniem) — ezers pie Kūmām Kampānijā, no kura pacē­
lās indīgi tvaiki; tāpēc putni neuzturējās tā tuvumā, un grieķi to sauca par Aornu.
250. F ū r 1j u m ā t e i — Zemei; t ā s v a r e n a i m ā s a i — Naktij; Zeme un Nakts
bija Haosa meitas.
252. P a z e m e s v a l d n i e k a m — Plūtonam.
258. D i e v i e t e i n ā k o t — tuvojas Hekate, lai atvērtu Enejam ieeju pazemē.
265. F l e g e t o n t a — ugunsupe pazemē.
274. N o ž ē l a s d o m a s — sirdsapziņas mokas.
286. K e n t a u r i — teiksmaini radījumi — puscllvēkl, puszirgl. — D l v v e l d u S k l l -
1 a (sk. piezīmi I, 200).
287. B r l a r e j s — gigants, Urāna un Gajas dēls, tas pats, kas Aigaions (sk. X, 565).
Vergilljs to min kā vienu no gigantiem, kas gribējis uzkāpt debesīs, lai gāztu
Zevu; dievu valdnieks viņu notriecis Tartarā. Homēra poēmā turpretim Brlarejs
dodas Zevam palīgā, kad pārējie dievi tam grib atņemt varu. — L e r n a s b r i e s ­
m o n e — ūdensčūska Lernas ezerā ar septiņām galvām; kad tai kādu galvu nocirta,
tās vietā izauga divtik. Vergilljs to novieto pazemes priekšnamā par sardzi (sk.
576. vārsmu).
288. H 1m a 1 r a — ugunsvēmējs nezvērs, kam piedēvēja lauvas galvu, kazas ķermeni
un čūskas asti.
289. G ē r l o n s — briesmonis, kas saaudzis no trim ķermeņiem (sk. arī VIII, 202—203).
298. H a r o n s — Ereba un Nakts dēls, laivinieks, kas pārvadā mirušos pāri Stiksal uz
ēnu valsti.

341
 323—324. Ja kāds dievs zvērēdams minēja Stiksas vārdu un vēlāk šo zvērestu neturēja,
tad to padzina no debesu mītnēm uz 9 gadiem, un visu So laiku tam bija jāpārcied
cilvēku likstas.
325. J o k a p ā n a v g u l d ī t i v i ņ i — Harons pārvadā tikai apbedītos.
334. O r o n t s un L e l k a s p s iet bojā vētras laikā pie Āfrikas krastiem (sk. I,
113—116), un tie nav apbedīti.
337. A ri P a 11 n ū r s nav apbedīts (sk. V, 847—871).
345. V ē s t ī d a m s t o, k a v e s e l s u n s v e i k s — šis orākuls Eneldā nekur nav
sastopams.
366. U z V ē 1 i j a s o s t n — t. 1., uz vietu, kur daudz vēlāk tika celta V ēllja pie PalU
nūra raga Lukānijā.
375. E l m e n l d a s — atriebes dieves jeb fūrijas.
385. L a i v i n i e k s — Harons.
392. P r i e k a m a z a t n e s a A l k ī d s — Hērakls. Kad tas nonāca pazemē, lai no
turienes atvestu Kerberu, satrauktais Harons bez pretrunas to pārcēla pār Stlksu.
Par to Harons veselu gadu tika ieslodzīts dzelžos.
393. P e 1 r i t o j s — lapltu valdnieks, Tēsēja draugs; abi viņi bija nodomājuši no paze­
mes nolaupīt pašu Proserplnu, Plūtona sievu. Šis pasākums tomēr viņiem neizdevās,
un tos dzīvus piekala uz mūžu pie pazemes klintīm. Pēc kādas citas teikas tos vēlāk
atbrīvoja Hērakls.
395. T a r t a r a s a r g u — Kerberu.
398. A m f r ī s a s p a r e ģ e — Apollona priesteriene, Sibilla. Amfrīsa — Tesālljas upe,
kuras krastos kādreiz Apollons ganījis Admēta lopus.
402. T ē v b r ā ) a — Proserpina, Jupitera un Cereras meita, ir Plūtonam brāļameita.
426—429. Mirušo bērnu dvēseles.
429. « X I, 28.
430—433. Nepatiesas apsūdzības upuri.
434—439. Pašnāvnieki.
440—476. Mīlas upuri.
445. F a 1 d r a — Tēsēja sieva, izdarīja pašnāvību, jo neatrada pretmīlestību sava padēla
Hipollta. — P r o k r l d a — Fokīdas valdnieka Kefala sieva, Izdarīja pašnāvību
greizsirdības dēj. — E r i f l l e — Argosas valdnieka Amfiarāja sieva, nodeva savu
vīru ienaidniekiem; par to viņas pašas dēls Alkmalons viņu nogalināja.
447. E i a d n e — Kapaneja sieva, mira uz sava vīra sārta. — P a s l f a j a — sk. plez.
24.—25. vārsmai.
448. R e i z j a u n e k l i s K a i n e j s — Kalnejs sākotnēji bija jaunava, ko Neptūns
pārvērta par neievainojamu jaunekli. Tas devās cīņā pret kentauriem, kas viņu
nogalināja, veldami tam virsū koka stumbrus.
477—547. Varoņu ēnas.
479—480. T l d e j s , P a r t e n o p ā j s , A d r a s t s — trīs varoņi no septiņiem, kas cīnījās
pie Tēbām.
483—485. So varoņu vārdi ņemti no Odisejas. — I d a ] s — Priama divriču kalps.
503. P e 1 a s g 1 — Grieķijas pirmiedzīvotāji, kas no Dodonas apkārtnes pārcēlās uz
Peloponēsu un Atlku; šeit — grieķi.

342
505. R o 11 e ] s — sk. plez. III, 108.
511. N e k r i e t n a i s H e l e n a s n e d a r b s — Helena nodeva Dēlfobu, kas apprecēja
viņu pēc Parīda nāves, savam virām MenelSJam, kā to redzam no tālākā apraksta
(513—527).
512. š o p i e m i ņ u — Dēlfobs norāda uz savām brūcēm.
523. L i e l i s k a s i e v a — Ironiski.
528. K ā p ē c g a n k a v ē j o s ? — 1 .1., stāstījumā.
545. S k a i t u t u r p a p i l d i n ā š u — atgriezīšos atpakaļ pie pārējām ēnām.
548—627. Tartars.
555. T i s i f o n e — viena no fūrijām, sarga Tartara ieejas vārtus.
566. R a d a m a n t s — Minoja brālis, pazemes tiesnesis. Viņš piespiež vainīgos atzīties
un lemj tiem sodu.
576. H i d r a — ūdensčūska, briesmone Lernas ezerā; šeit viņai piecdesmit galvu, kaut
gan parasti tikai septiņas (sk. 287. vārsmu).
580. T i t ā n u s a i m e — Zemes dēlus titānus jeb gigantus uzvarēja Jupiters un ar
zibeni nogāza Tartara.
582. A 1 o 1d 1 — Aloja dēli, milži Ots un Eflalts, kas sacēla Tesālljas kalnus vienu uz
otra, lai varētu Iebrukt Olimpa un gāzt dievu varu. Tas viņiem neizdevās, un tie
cieš sodu Tartara.
-585. S a l m o n e j s — Sīslfa brālis, Tesālljas, vēlāk Slidas valdnieks, atdarināja Jupitera
zibeni un pērkona troksni, likdams savam pajūgam braukt pa vara tiltu.
-593. N e d e g o š u l ā p u — kā Salmonejs.
-595. T i 11j s — milzis, Jupitera un Gajas (Zemes) dēls, apvainojis Latonu; tāpēc Latonas
bērni — dvīņu pāris Apolions un Diāna — viņu nogalināja ar savām bultām.
597. D e v i ņ u s J ū g e r u s t a l u — dzejisks pārspīlējums; jūgers — laukuma mērs
(240 pēdu garuma, 120 platuma).
«01. I k s ī o n s — Peiritoja tēvs, mežonīgās Iapitu tautas valdnieks Tesailja. Viņš gri­
bēja apsmiet Jūnonu, par ko Jupiters viņu nogāza Tartara. šeit Vergllljs piedēvē
Iksīonam tās mokas, ko saskaņā ar citiem mītiem cieš Tantals un Sīsifs.
€18. T ē s ē j s — sk. piezīmi 393. vārsmai.
'619. F 1 e g 1J s — lapltu valdnieks, aizdedzināja Delfu Apollona templi.
<630. V a r e n ā s s i e n a s — Plūtona pils sienas; ši pils atrodas starp Tartaru un Elīslju.
637—678. Elīsijs.
639. S v ē t l a i m e s m i e r ī g ā s m ī t n e s — Elīsijs.
€42. P a l e s t r a — laukums, kur notika sporta nodarbības, vingrotava.
€45. T r ā ķ l j a s d z i e s m i n i e k s - — Orfejs.
659. E r l d a n a s u p e — upe pazemē.
667. M ū s a J s — dziesminieks, Orfeja skolnieks.
€79—751. Enejs atrod savu tēvu Anbīsu, kas pastāsta viņam par dvēseļu šķīstīšanos un
pārveidošanos pēc nāves.
700—703. Sal. II. 792—794. A rī Odisejs cenšas apkampt savas mātes ēnu trīs reizes.
705. L ē t e s s t r a u m e — sk. piezīmi V, 854. — K l u s a s m ī t n e s — Elīslja lauki.
725. T i t ā n a z v a i g z n e s — saule un mēness.
752—853. Anhīss rāda Enejam dvēseles, kam lemts k|ūt par slaveniem romiešiem,

343
 Izstāsta to vārdus un nākamos varoņdarbus. VlņS beidz ar pareģojumu, ka Roma
kjūs par visas pasaules valdnieci.
766. Si vieta, arī 770. vārsma runā pretī I grāmatas 271. vārsmai, kur Jupiters paredz
Eneja dēlam Jūlam valdnieka sēdekli Albalongā («Garajā Albā»),
767. P r o k a — sestais Albas valdnieks. Anhīss valdniekus nenosauc valdīšanas kārtība.
768. K a p i j s — astotais Albas valdnieks. — N u m i t o r s — Kaplja dēls, Albas vald­
nieks, Romula un Rema vectēvs.
773—775. Te uzskaitītas senlatīņu pilsētas Romas tuvumā.
777—778. M f i v o r t a p ē c t e c i s — Romulu uzskatīja par Marsa (Māvorta) un Numl-
tora meitas Rejas Silvijas dēlu. Reju Silviju sauc par Ī l i J u, jo tā cēlusies no llijas.
779. D i v k ā r š a s e k s t e — divkāršs bruņu cepures pušķis bija Romula pazīme.
781. š ā v a d ī b ā — Romula. Romulu dievi uzņēma debesu pulkā un deva tam Kvirina
vārdu.
784. M ā m u ļ a B e r e k l n t l e t e — Ķibele, dievu māte, saukta par Bereklntleti pēc
Bereklnta kalna Frīģijā, kur tai bija slavena kulta vieta.
785. G r e z n o t a t o r ņ i e m — Ķibeli uzskatīja par pilsētu dibinātāju, tāpēc to tēloja
ar pilsētu mūru torņu vainagu galvā.
789. C ē z a r s — Jūlijs Cēzars.
792. D i e v i š ķ ā d ē l s — Jūlija Cēzara dēls. Augusts Cēzars (Oktaviāns) bija Jūlija
Cēzara adoptētais dēls. Pēc nāves romieši Jūliju Cēzaru pieskaitīja dievu saimei.
794. Saturns, ko Jupiters bija padzinis no debesīm, apmetās Latijā; šeit, viņam valdot,
sākās zelta laikmets.
799. M a i o t ī d a s z e m e — zeme ap Azovas jūru.
800. S e p t i ņ i N T l u p e s v ā r t i — Nīla Ietek Vidusjūrā septiņos sazarojumos.
801. A l k ī d s — Hērakls. Kā tas savos ceļojumos visur nodibināja kārtību un Iedzīvi­
nāja kultūru, tā Augusts, iekarodams gandrīz visu toreiz pazīstamo pasauli, atnesa
tai mieru un labklājību (dzejnieka skatījuma).
802. C a u r u r b J o t b r l e i m ā t l v e i k l o — Hērakls briežmātl vajājis līdz pat
hiperboreju zemei, 1 .1., līdz vistālākajiem ziemeļiem.
804—805. L ī b e r s — Bakhs, kas, piedzimis Indijā, Nlsas kalnājos, dodas tīģeru vilktos
ratos uz ielejām Izplatīt vīna stādu kultūru.
808—816. Senās Romas valdnieki.
808—812. G r e z n o j i e s o l ī v u z a r i e m — Numa, greznots ar priestera vainagu,
jo to uzskatīja par reliģisku un tiesu iestādījumu nodibinātāju.
811. K ū r e s — sabiņu plisēta Romas apkārtnē.
817—825. Republikāņu grupa.
817. T a r k v l n l j l — Tarkviniju dzimtas valdnieki.
818. B r ū t s — nogalināja Tarkviniju Lepno un nodibināja republiku ar diviem konsu­
liem priekšgalā. Viņš atņēma ķēniņam rīkšu saišķus (fasces), augstāko valsts vara»
simbolu, un nodeva tos tautai.
824—825. D e c i j 1 — leģendārie romiešu varoņi; viens krita kauja latīņu, otrs samuītu
karā. — D r ū s l — Līviju dzimtas pavārds. Pie šās dzimtas piederēja ķeizara
Augusta sieva Līvija Drusllla, Marks Livijs Salinators, Hasdrubala uzvarētājs otrajā
pūnlešu kara, un Livijs Drūss, tautas tribūns Grakhu nemieru laika. — T o i-

344
 k v ā t s — Tita M auli ja pievārds; divkauja uzvarēja kādu gailu un Ieguva ta kakla
rolu (torques), kāpēc dabūja pievārdu Torquatus. Viņš savu dēlu, kas pretēji viņa
pavēlei bija uzsācis kauju ar ienaidniekiem, sodīja ar nāvi. Tāpēc «draud viņš ar
cirvi».
€25. K a m 111 s — Marks Fūrljs Kamllls, diktators un Vēju Iekarotājs (395. g. p. m. ē.),
atbrīvoja Romu no gaiļiem (390. g.), atņēma tiem pie Allijas upes zaudētos Ieročus
un karogus.
826—835. Cēzars un Pompējs.
830. M o n o i k a r a d z e — Ligūrijas piekrastē, tagad Monako.
•831. S i e v a s t ē v s — Cēzars, kura meitu apprecēja Pompējs. — M e i t a s v ī r s —
Pompējs nāca pret Cēzaru ar karaspēku, kas bija savākts Āzija un Grieķijā.
€34. K a s c ē l i e s n o O l i m p a a u g s t ā — Jūlijs Cēzars savu izcelšanos atvasināja
no Jūla, Venēras mazdēla.
83G—84€. Jauna ievērojamu romiešu grupa.
83o. Si s , l ū k , k a d K o r i n t u g ā z i s — karavadonis Mummijs, kas 146. gada
p. m. ē. sagrāva un nodedzināja Korintu, pakļaujot Grieķiju Romai.
•838—839. T a s — Lūcijs Emllijs Pauls, kas 168. gadā p. m. ē. pie Pldnas sakāva Maķe­
donijas valdnieku Perseju. Jāpiebilst, ka Maķedonijas valdnieki savu izcelšanos
atvasināja no Ahilleja, un tāpēc dzejnieks runa par A j a k a p ē c t e c i un
P ē l e l d a cilti.
840. P u l g o t o M l n e r v a s t e m p l i — AJants apsmēja Priama meitu Kasandru
Minervas templī, bet Diomēds un Odisejs Izzaga no ša tempļa Mlnervas tēlu.
■841. K o s s — Kornēlijs Koss uzvarēja divkauja 426. gadā p. m. ē. vējlešu vadoni
Tolumnlju, Ieguva «spolla oplma» (sk. piezīmi 855. vārsmai) un ziedoja tas Mar­
sam. — K a t o n s — Marks Porcijs Katons vecākais, konsekventais Kartāgas pre­
tinieks, bija pazīstams ar saviem stingrajiem tikumiem un taisnīgumu.
€43. S c ī p 1o n 1 — romiešu aristokrātu dzimta. Kornēlijs Scīpions Afrlkānletis vecākais
uzvarēja Hannibalu pie Zarnas 202. gadā p. m. ē. Kornēlijs Scīpions Afrlkānletis
Jaunākais Izpostīja Kartāgu 146. gadā p. m. ē. — F a b r i c l j s — Gāju Fabrldju
uzskata par patriotisma, neuzpērkamības un vīrišķības paraugu. Pēc nelaimīgās
kaujas pie Hēraklejas Fabriciju sūtīja pie Pirra uz sarunām, lai panāktu gūstekņu
apmaiņu.
844. S e r r ā n s — Izcils karavadonis pirmajā pūniešu karā. Sūtņi, kas paziņoja Serrānam
par tā ievēlēšanu par konsulu, sastapa viņu laukā ar sētuvi roka.
«45. F a b 1 j i — romiešu dzimtas vārds. Sevišķi Ievērojams no tiem ir Kvints Fabljs
Maksinu, pazīstams ar pavārdu «Cunctator» («Vilcinātājs»); ar savu apdomīgo tak­
tiku vājināja Hannlbala kaujas spējas.
€47—853. Anbīss pareģo Romas nākamo varenību. Atzīstot grieķu pārākumu māksla un
literatūrā, dzejnieks ar Anhīsa vārdiem formulē Romas vēsturisko misiju — valdīt
pār tautām un tām dot likumus.
€54. V i ņ i — Enejs un Sibilla.
€55. M a r c e l l s a r d i ž a j ā m t r o f e j ā m d o d a s — Marks Klaudijs Marcells,
konsuls 222. gadā p. m. ē., divkaujā nogalināja gailu vadoni Vlrīdomaru (219. gadā)
un, ieguvis tā bruņas, veltīja tās Kvirīnam.

345
858. P ū ņ u s — Marcells uzvarēja pūnleSus pie Nolas pilsētas.
859. V i ņ š t r e š a i s t ā s K v l r i n a m p a k ā r s — trešais pēc Romula. Romul»
pirmais veltīja krāšņās trofejas Jupiteram, tās novilcis sablņu vadonim Akronam,
otrais — Koss (sk. piezīmi 841. vārsmai), kas tās veltīja Marsam.
863. K a s t a s p a r j a u n e k l i — te Vergllljs domājis Marku Klaudiju Marcellu,
Gāja Marcella un Oktāvijas, Augusta māsas dēlu un paša Augusta meitas Jūlija»
vīru. Jauneklis bijis ļoti apdāvināts, un Augusts viņu bija iecerējis par savu pēcteci,,
bet jaunais Marcells, nesasniedzis pat 20 gadus, pēkšņi miris.
866. N a k t s l i d i n ā s — pāragras nāves pazīme.
873> T i b e r ī n s — Tibras upes dievs. Marcella pīšļus apglabāja Tibras kreisajā krasta-
greznā mauzolejā.
882. K a u t l a u z t u t u l i k t e n i ļ a u n o ! — Anhīss aizraudamies Izsaka šo vēlēša­
nos. Viņš tūdaļ aptver, ka liktenis lr nepielūdzams, un atgriežas pie sava stāstījuma.
893—894. Sal. «Odiseju» XIX, 562—567:

«Sapņi, kas būtībā tukši, pa divējiem vārtiem nāk ļaudīs:

Vieni lr celti no ziloņa kaula, bet otri — no raga.
Visi tie brīnišķie sapņi, kas dodas uz zemi pa vārtiem,
Celtiem no ziloņa kaula, mēdz maldināt mirstīgos ļaudis;
Bet, ja tie dodas pa vārtiem, kas celti no gludītā raga,
Piepildās tūdaļ lt visi, kad parādās mirstīgam kādam.»

901. Sl vārsma, kas Ir III, 277 atkārtojums, šeit laikam ir vēlāks iespraudums.

Septītā grāmata

1. A r I — Mīsēna un Palinūra vārdā jau nosauktas divas vietas Itālijas krastā (sk. VI,
234 un 381).
3. T a v s g o d s — jo K ājēta šeit apglabāta. Par Kājētu vēl V ergllija laikā sauca kādu>
Kampānljas pilsētu.
10. G a r K l r k e s p i e k r a s t e s z e m i — ar to jāsaprot zemesrags Clrcei Latijas-
plekrastē (tagad montē Clrcello). Sk. piezīmi III, 386.
30. T i b e r ī n s — šeit pati upe Tibra.
37—45. Sākdams sava darba otro daļu, dzejnieks sauc palīgā Erato, liriskās un mīlas
dzejas mūzu, kaut gan drīzāk būtu gaidāms, ka Vergilljs piesauks Kalllopi, episkās
dzejas mūzu.
42. P a r v a d o ņ i e m — par latīņu, Turnu, Mezentlju.
45. L i e l ā k u d a r b u e s s ā k u — Vergllljs domā Eneīdas otro pusi salīdzinājumā'
ar pirmo.
46. L a t ī n s — leģendārais Latijas valdnieks, Lavīnijas tēvs.
47. F a u n s — sena itāļu dievība, kas atbilst grieķu Pānam, ganāmpulku vairotājs.
48. P ī k s — Saturna dēls, Latīna vectēvs, Laurentas valdnieks un pareģis; Klrke viņu
pārvērta par dzeni (picus — dzenis), jo viņš noraidījis tās mīlu.

346
 56. T u r n s — latiņu kaimiņtautas — rutulu valdnieks, Dauna un nimfas Venllijas
dēls. — V a l d n i e k a s i e v a — Amata, Latiņa sieva.
«5. B i t e s — bišu spieta parādīšanās vēstīja kadu svarīgu notikumu vai ari nelaimi.
77. V u l k ā n u — uguni.
82. A 1 b u n e J a — pareģe nimfa, kurai Tīburas tuvumā bija veltīts sēravots; ta ūdens
plūda pa gleznainu apkārtni un veidoja ūdenskritumu; lejpus bija krāšņa birzs un
tajā — Fauna orākuls.
85. E n o t r u — Itālijas (sk. piezīmes I, 532—533).
97—98. N e t i c i s a g a t a v o t ā m l a u l ī b a s g u l t ā m — valdniece Amata Lavīniju
bija apsolījusi Turnam.
100. O k e ā n i e m a b i e m — 1.1., galējiem Rietumiem un Austrumiem.
105. L ā o m e d o n t i e š u v ī r i — trojieši.
110. P a t s J u p i t e r s l i k a t a d a r ī t — lai piepildītos harpijas Kelaino pareģojums
(sk. III, 255—257).
111. C e r e r a s k l o n s — miltu plāceņi, uz kuriem salikti aug)i.
122—123. T o a t k l ā j a s i r m g a l v i s A n h ī s s , a t c e r o s t a g a d — viena no
Eneīdas pretrunām; ne jau Anhīss atklāja Enejam to, ka trūkumā būs jāgraui galdi,
bet gan harpija Kelaino (sk. III, 255—257) un Helens (III, 394).
133. P a t e r a — lēzens kauss.
139. F r ī ģ i j a s m a t ē — Ķibele.
140. V e c ā k u s a b u s — māte Venēra mīt Olimpā, tēvs Anhīss — Erebā.
154. P a l l ā d a s z a r i — sūtņiem bija rokās parasta miera zīme — olīvas, Paliadas
svēta koka zari.
158. Ē k a s š a i v i e t a s a k c e l t — šeit Enejs dibināja nocietinātu nometni, kas
atradās Tlbras kreisajā krasta, kur vēlāk uzcēla Ostijas ostu. Tas bija trojiešu
atbalsta punkts, kas tiem noderēja līdz Lavīnijas dibināšanai.
173. R i k š s a i š ķ l p a c e l t — rīkšu saišķis bija varas simbols, ko Vergllijs pārceļ jau
uz Latīna laikmetu, kaut gan romieši rīkšu saišķi (fasces) aizguva tikai Tarkvlnlju
laika no etrusklem.
178. 11a 1 s — leģendārais enotru valdnieks (sk. piezīmi I, 533). — S a b i n s — leģen­
dārais sabīņu sencis.
>180. J ā n a d l v s e j u a t t ē l s — Jāns — vecākais itāļu dievs, sākuma dievs, ko pie­
sauca pirms visiem svarīgiem pasākumiem. Viņu tēloja ar divām sejām, kas katra
bija vērsta uz pretējo pusi.
187. K v l r i n a z i z l i s — līks auguru (pareģi, kas zīlēja pēc putnu lidojuma) zizlis,
kādu lietojis Romuls, ko pēc nāves sauca par Kvlrinu.
189. P ī k s — sk. piezīmi 48. vārsmai.
206. A u r u n k 1 — sena tauta Dienvidlatlja.
209. T l r r ē n u K o r l t a — pilsēta Etrūrlja.
210—211. So vārsmu doma: uzņemts dievu saimē, viņš līdz ar to pavairojis altāru skaitu.
Tomēr VI grāmata Vergllijs Dardanu atrod Elislja (VI, 650).
■223. V i e s u ļ u v ē t r a — Trojas karš.
225—226. Doma: to zina pat tie, kas dzīvo pasaules malā.

347
227. V i d ū s t a r p p ā r ē j ā m č e t r ā m — karsta josla. Vergllljs par šo Joslu raksta
«Georgikās» (I, 233—234}:
«
«Piecas ir joslas pie debesu Juma; no visām šīm viena
Mūžam gail saulstaros spoža un mūžam lr svelmainā liesmā.»

247. T 1 a r a — austrumzemju cilindriska galvsega.

283. T ā v e i d o j o t b a s t a r d a s u g u — H ēlija (Saules) meita Kirke, nezinot tēvam,
pievedusi parastās sugas ķēvi ugunīgajiem Saules zirgiem; tā radusies sevišķa zirgu
suga, kas sprauslājuši no nāsīm liesmu.
286. un sek. līdzīgi tam, kā Jūnona poēmas pirmās puses sākumā izraisa vētru (I, 36 un
sek.), viņa otrās puses sākumā taisās Izraisīt karu. — N o I n a h a A r g o -
s a s — no Inaha, Okeāna un Tetldas dēla celtās Argosas, kur bija slavena Jūnona»
kulta vieta.
289. P a h ī n s — zemesrags Sicīlijas dienvidaustrumos.
294. S ī g ē J s — sk. piezīmi II, 312.
302. S i r t e s •— ar smilšu sēkļiem bagāti Āfrikas ziemeļu piekrastes līči.
303. T 1 b r ī d a — Tlbra.
305. L a p i t l — mežonīga un kareiviska TesālIJas tauta, lāp ītu valdnieks Peirltojs savās
kāzās ielūdza visus dievus, atskaitot Marsu. Dusmās par to Marss starp lāpītiem ui»
ielūgtajiem kentauriem kāzu dzīrēs sarīkoja asiņainu kauju.
306. K a l l d o n a — Aitolijas pilsēta, pazīstama ar niknu mežkulll, kas mitinājies tās
apkārtnē. Kad valdnieks Olnejs bija piemirsis ziedot Diānai, dieve sūtīja nikno
mežkuili, kas nopostīja Kalldonas laukus.
319. B e 11 o n a — kara dieve, Marsa masa. — K i s e j a m e i t a — Hekuba, Prlama
sieva, Parīda māte.
320. Hekuba pirms Parīda dzemdībām redzējusi sapni, ka viņa kļuvusi grūta no lāpas. —
U g u n s — ugunsgrēks, kas Izpostīja Troju Parida un Helenas laulības dēļ.
324. A 1 e k t o — visniknākā no fūrijām.
342. L a u r e n t a s v a l d n i e k s — latins.
343. A m a t a — la tīn a sieva.
363. F r ī ģ i e š u g a n s — Parids, kas nolaupīja Helenu.
367.—372. Amata saprot Fauna orākulu citādi.
372. I n a h s u n A k r l s l j s — te Vergllljs seko teikai, pēc kuras Danaja, Argosas
valdnieka Akrisija meita un Inaha mazmeita, nonākusi Itālijā un, dibinājusi Ardeju,
apprecējusies ar rutulu valdnieku Pilumnu, T urna vecvectēvu. Sekojot šai teikai»
iznāk, ka Turns ir cēlies no grieķu senčiem; Enejā turpretī rit itāļu asinis, Jo vlņ»
priekštecis Dardans ir nūels no Itālijas, no Koritas. Amāta domā, ka īsteni Turns
atbilst Fauna orākulam.
382. R i t o š a i s b u k s i s — no bukša koka izgatavots vilciņš.
389. E u o 1! — bakhanšu prieka izpausmes sauciens.
390. T 1 r s s — ar efeju un vīnstīgu lapām apvīts bakhanšu zizlis.
409. P i e r u t u l a d r o š ā u n p i l s ē t a s m ū r i e m — pie Turna uz Ardeju.

348
411. A r d e ] a — rutulu galvaspilsēta.
413. T a č u š i s l a i m e s v a i r s n a v — no V ergillja laika viedokļa. Jo pilsēta tika
izpostīta Jau ilgi, pirms Vergillja.
462. A r i v ē l ī g n u m s — Jo būs Jāzaudē Lavlnlja.
462—466. šis salīdzinājums aizgūts no Homēra «niādas» XXI, 362 un sek.
484— 485. T i r r s — Latiņa ganāmpulku uzraugs, T 1 r r I d 1 — viņa dēli.
503. T o m ā s a — Tirrīdn māsa.
5G6. N e k r i e t n ā s ē r g a — fūrija Alekto.
516—517. T r i v l j a s e z e r s — Diānas ezers Latljā; ziemeļos no šā ezera tek N ā r a ,
kuras ūdenī ir daudz sēra; V ē l ī n a — upe starp Umbrlju un sabīņu zemi, ietek
Tibrā.
546. S a k i , l a i v i e n o j a s v i ņ i u n d r a u d z ī b a s l ī g u m o s s a i s t ā s —
šie vārdi nav jāsaprot kā ironija. Alekto ar tiem pasvītro, ka viņa savu uzdevumu
veikusi tik labi, ka Jūnonal, pat ja tā gribētu, vairs neizdotos samierināt trojiešus
ar rutullem.
565. A m s a n k t e s i e l e j a — ieleja un ezers ar tādu pašu nosaukumu atradās hlrpinu
tautas zemē; tā ūdens izplatīja indīgus tvaikus; ļaudis domāja, ka šeit atrodas viena
no ieejam pazemē.
600. P a m e t a v a l d ī b a s g r o ž u s — pretruna: vēlāk Latiņam atkal Ierādīta vairākas
reizes valdnieka loma.
601. Tālāk aprakstīto paražu (607 un sek.) atvērt Jāna tempļa vārtus, sākoties karam,
saskaņā ar vēsturnieka Līvija sniegtajām ziņām ieviesis Numa, bet Vergllijs attiecina
to uz vecāko Latljas periodu.
604—606. Sals vārsmās Vergilljs izceļ Augusta varenību; viņš sekmīgi karo pret vairā­
kām tautām: pret getlem, kas dzīvoja ap Donavas Ieteku (27. gadā p. m. ē.), pret
arābiem (Ēģiptes pārvaldnieka Elija Galla karagājiens pret «Laimīgo Arāblju»
24. gadā p. m. ē.), pret partlešiem (partiešu valdnieks Franāts 20. gada atdeva romleiu
karogus, ko tie agrākos karos bija atņēmuši Krasam). — H l r k ā n i — tauta
Kaspijas jūras dienvidaustrumos. — A u r o r a i t ā s e k o — dodas uz austrumlem.
607. K a r a v ā r t i i r d i v ē j i t e m p l i — Jāna templim Romā divās pretējas
pusēs (sk. I, 293—296). Sākoties karam, konsuls atvēra šā tempļa vārtus.
610. Jan a statuja bija novietota pie ieejas templī.
612. P ē c g a b ī ņ u p a r a ž a s t ē r p i e s — t. 1., ar vienu togas stūri apklājot galvu.
613. A t t a i s a d u r v i s — Jāna tempļa durvis, pasludinot ar to kara sākšanos.
630. A11 n a — volsku zemē, Latljas austrumos. — T l b u r a — sena Latljas pilsēta AntS-
nas upes krastos (tagad Tlvoll).
631. K r u s t u m e r l j a u n A n t e m n a s — šīs pilsētas V ergilija laikā vairs nepa­
stāvēja.
641. A t v e r i e t H e l l k o n k a l n u — Hellkons — kalns Bolotija, kur bija mūzu kulta
centrs. Vergilijs šeit atdarina Homēru, kas, sākdams grieķu karaspēka pārskatu,
piesauc mūzas (sk. II. II, 484).
653. A g 111 a — Etrūrijas pilsēta, ko dibinājuši lidlešu izgātņl.
661. T ī r i n t a s v a r o n i s — Hērakls, kas uzaudzis Argolīdas pilsēta Tīrintā.
663. M a z g ā j a b i b ē r u g o v i s — tās viņš atņēma Gērionam, hibēru valdniekam.

349
665. S a b e 11 i — sablņi.
671. T I b u r t a v ā r d ā — Vergllljs seko kādai romiešu teikai: Amfiarāja pēcteči —
pats Amflarājs krita septiņu cīņā pret Tēbām —, trīs brāļi Kora, Katills un Tlburts
slkanu zemē nodibinājusi pilsētu un nosaukusi to par Tīburu.
675. H o m o l s un O t r l j s — kalni Tesālljā.
678. P r ē n e s t e — pilsēta Latijā (tagad Palestrlna).
682. G a b i J i — sena Latijas pilsēta, kur bija Jūnonas kulta vieta.
683—684. A n l ē n a — tagad Anlo upe. — H e r n i k l — dzīvoja kllnSalnajā Latijas
apkārtnē, viņu galvaspilsēta bija Anagnija.
685. A m a s ē n s — Amasēnas upes dievs volsku zemē. Kā dievs viņS dēvēts par tēvu.
695. F e s k e n n l j a — pilsēta Etrūrljā. — F a l i s k l — Falerlju pilsētas iedzīvotāji. —
£ k v 1 — itāļu tauta Latijas kalnājos. Tātad Vergllljs pieskaita faliskus pie ēkvlem.
696. S o r a k t e — kalns ziemeļos no Romas.
701. S k a n u p e — Kalstra Lidijā.
710. A m l t e r n u b a r s — senās sabīnu plisētas Amlternas iedzīvotāji. — K v l r l t i
s e n i e — senās sabīnu pilsētas Kuru Iedzīvotāji kā pretstats vēlākajiem romleSlem,
kas arī sevi dēvēja par kvlrltlem pēc saplūšanas ar sablnlem.
725. M a s l k a k a l n s — Kampānljā, slavens ar savu vīnu.
730. O s k 1 — Itāļu tauta Kampānljā, gāja bojā cīņās pret romleSlem.
734—735. O i b a l s — tā tēvs bijis T ē l o n s , kas Ienācis no Tafas salas, lai Kaprejas
salā dibinātu teleboju koloniju, bet māte — nimfa, Sēbētas upes dieva S ē b ē t a
meita. — T e l e b o j l — Akarnānijas cilts. — K a p r e j a («kazu sala») — tagad
Kaprl.
741. T e i t o ņ 1 — ģermāņu cilšu kopnosaukums.
747. E k v i k u l u — ēkvu.
750. M a r r u v u c i l t s — marši Jeb marsieSi, kuru galvaspilsēta bija Marruvlja, dzī­
voja Latijā.
756—758. Sīs vārsmas pareģo Umbrona nāvi; to nogalināja Enejs.
759—760. A n g 111J a (anguls — odze) — marsleSu dieve, mācīja ar pretindi dziedināt
čūsku dzēlienus. Pēc kādas teikas tā bijusi Mēdejas māsa Jeb pati Mēdeja, kas ce)3
uz Grieķiju piedzīta Itāļu krastos. Turienes iedzīvotāji, ievērojot tās prasmi dziedi­
nāt čūsku dzēlienus, sākuSl to pielūgt. — F ū k l n a e z e r s — Latijā.
761—780. Vergllljs Selt piemin mītu par Virbiju, jaukdams grieķu un ltālu nostāstus. —
H 1 p o 1 i t s — Tēsēja dēls, Artemīdas (Diānas) mīlulis. Pamāte Faldra viņu nepatiesi
apmelojusi, ka tas viņai uzmācies. Tāpēc Tēsējs atstūmis savu dēlu un lūdzis Poseldonu
to nogalināt. Kad Hipollts divjūgā braucis gar jūras krastu, Poseldons licis pēkSņl no
jūras Iznirt milzīgam vērsim. SatrūkuSles Hipollta zirgi to izmetuSi no ratiem un
sašķaidījuši pret piekrastes klintīm (767). Artemīda lūgusi P a l o n u (Eskulāpiju),
Apollona dēlu, atdzīvināt viņas mīluli (769). Kad tas bija noticis, Diāna viņu, nosauk­
dama par Virbiju, atdevusi nimfas E g ē r i j a s uzraudzībā. A ri šā dēlu sauca par Vir-
blju. — A r l k l j a — sena Latijas pilsēta ar Diānai veltītu birzi; tā nosaukta nim­
fas Arīkljas, Hipollta sievas un V lrblja mātes vārdā.
789. l o — Argosas valdnieka īnaba meita. Jupiters to pārvērta par govi, bet Jūnona

350
 tai uzsūtīja dunduru, kas to dzenāja pa visu pasauli, kamēr ta nonāca pie Nīlas, ku
Jūnona to atbrīvoja no dundura. Turas sevi uzskata par Inaha pēcteci, tāpēc tai
vairoga īo tēls.
791. A r g u s s — par govi pārvērstās Io sargs, kam simt acu.
792. Inahs ir ari upes dievs un ka tāds lej upes avotu no urnas.
796. S ā k r a n i , l a b l k l — senas Latljas ciltis.
799—800. K l r k e s p a u g u r u s — sk. 10. vārsmu. — J u p i t e r s A n k s u r i -
Vergllljs te norada uz Anksuras plisētu, kur pielūdza volsku augstāko dievu Anksuri
ko vēlāk atzina par Jupiteru. Anksuras pilsētas apkārtnē atradās birzs un F S r o n I
J a s — Anksura sievas templis.
801. S a t u r a s p u r v ā j s — kads nezināms ezers Pontlnljas purvu rajona.
803. K a m i l l a — tās dzīves stāstu sastapsim XI, 539 un sek.
805. M l n e r v a s g r o z s — rokdarbi.
816. L i k l j a s b u l t u m a k s — Likijas Iedzīvotāji bija veikli strēlnieki.
817. G a n i ņ u m i r t e — Šķēps ar mirtes koka kātu.

Astotā grāmata

1.—2. P a c ē l a T u r n s — jo Latlns bija atteicies no troņa un Turns stājās viņa vieta. -

N o L a u r e n t a s c i e t o k š ņ a — Laurenta bija latīņu galvaspilsēta.
4. Z v ē r ē j a — uzticības zvērestu.
9. U z d i ž ā D l o m ē d a m ī t n i — Šeit domāta Arglrlpa, ko dibinājis Diomēds, Troji
kara varonis, nonācis Itālijā; vēlāk to sauca par Arplem. Par Venula misijas reni
tāliem sk. XI, 225—295.
20—21. = IV , 285—286.
31. T l b e r l n s — Šeit Tibras upes dievs.
43—46. Šais vārsmās gandrīz burtiski atkārtots Helena pareģojums (sk. III, 390—30
46. V i e t a š e i t p i l s ē t a i b ū s — Lavinljal, ko vēlāk dibinās Enejs.
47. N o t a s — no šīs vietas.
51. N o P a l l a n t a c ē l u š i e s v i ņ i — Pallantu arkādlešl uzskata par savu ««n<
52. E 1 a n d r s — leģendārais arkādlešu vadonis, kas jau pirms Trojas kara Itālija dlt
nājls pelasgu koloniju un Pallanteju Romas teritorijā.
53. K a l n o s — domāts Palatīna kalns, viens no Romas septiņiem kalniem.
65. S e 11 — pie Tibras ietekas. — G a l v a — izteka pie Etrūrijas plisētām.
68. P r e t a u s t o š o s a u l i — lūdzējiem vajadzēja skatienu vērst pret austrumlai
77. R a g a i n a i s u p e s d i e v s — upju dievus romieši Iedomājās ar vērša galvu v
vismaz ar vērša ragiem.
102. A r k ā d u v a l d n i e k s — Eiandrs.
103. A m f i t r i o n i ā d a m — Hēraklam, Jupitera un Amfltrlona sievas Alkm»«
dēlam.
130. R a d i n i e k s . . . Atreja d ē l i e m — Eiandra radniecība ar A treja dBilt
(Agamemnonu un Menelāju) pamatojas uz kopīgu izcelšanos no Jupitera. Itland
bija M erkurija dēls, tātad Jupitera dēladēls, un ari Atreldl ir Jupitera pBctatt.

351
 /

149. P ā r v a l d ī t a b e j a s J u r a s , k a s a u g š ā u n a p a k š a b a n g o — Adrijas
un Tlrrēnu jūru.
165. F e n e j a — sena Arkādijas pilsēta. «
103. V ē r S a m u g u r u g a r u — parādot sevišķu godu, viesim lika priekša gabalos
nesagrieztu muguru.
185. Eiandrs stāsta par briesmoni Kāķu un kāpēc viņa (audis svin Hērakla svētkus.
228. T ī r i n t a s v a r o n i s — Hērakls, kas bija uzaudzis Tīrintā.
231. A v e n t ī n k a i n s — Aventīns — viens no septiņiem Romas kalniem.
269—270. P o t ī t i j s k o p ā a r P i n ā r a d z i m t u — no Potītlju un Plnāriju dzimtas
nāca Hērakla kulta priesteri.
271. P a r d i ž ā k o — te domāta Ara Maxima (Hērakla ziedoklis), kas atradās pie
lopu tirgus (forum boarlum) Roma un sadega Nerona ugunsgrēka laikā.
276—277. A r d i v k r ā s u p a p e l e s z a r i e m — papeļu lapām apakšpuse ir citā­
das krāsas nekā augšpuse. Papele Hēraklam bija svēts koks.
280. K a d p a g r i e z ā s O l i m p s — kad pagriezās debess jums. Pēc šā priekšstata
debess Jums griežas ap zemi, un pie tā piestiprinātas zvaigznes (sal. arī II, 250).
285. S a l l j i — īsteni «lēkātā] 1, dejotāji», Hērakla kulta priesteri, kas dejodami slavēja
tā varoņdarbus.
288—300. Uzskaitīti Hērakla varoņdarbi.
289. P a m ā t e s — Jūnonas. Hērakls lr Jupitera un Alkmēnes dēls, tātad Jūnona ir
viņa pamāte.
290. O l h a l l j a — atrodas Elbojas salā. Hērakls to sagrāva, tāpēc ka tās valdnieks
Eirlts nedeva tam savu meitu Joll.
292. E l r i s t e j s — Mikēnu valdnieks, kura uzdevuma Hērakls veica 12 varoņdarbus.
293. H i l a J s , F o l s — kentauri.
294—295. K r ē t a s v ē r s i s — tas sprauslāja uguni un postīja Krētas laukus; to vaja­
dzēja atvest pie Elristeja. — N e m e j a — pilsēta Peloponesā.
296. V a r t u s a r g s O r k ā — Kerbers.
315. N o c e l m i e m u n o z o l a c i e t a — seno tautu sīkstuma un izturības rakstu­
rojums.
323. L a t i j u s a u c a — senie latīņi Latijas vardu atvasina no «latere» — slēpties.
Tātad tā būtu zeme, kur Saturas paslēpies, kad Jupiters to gāzis no troņa. Mūsdienu
filoloģija Latijas vardu skaidro citādi, saistot to gan ar gr. «platys» (plats, plašs),
gan ar latīņu lietvārdu «latus» (sāns), gan ar īpašības vardu «latus» (plats, plašs).
330—332. M i l z ī g a i s T i b r l d s — leģendārais etrusku valdnieks, kas cīnoties noslī­
cis Albulas upē. Pēc tam Albula pārdēvēta par Tibru.
340. L i k t e ņ a p a r e ģ o t ā j a — Karmenta, Eiandra mate.
342. P a r p a t v e r t n i — Romuls šo vietu ierādījis izbēgušajiem noziedzniekiem.
343. V 11 k a 1 a (Lupercal) — Panam veltīta ala Palatīna kalna pakājē, kur vllcene
barojusi abus Romas dibinātājus.
345—346. Kādu Eiandra viesi, vārda Args, nogalinājuši bez Eiandra ziņas tā kalpi.
Eiandrs vietai, kur nogalināts Args, devis vardu «Argiletum» (t. 1., A rga nave).

352
347. Т а r p ē J a s k l i n t s — Kapitolija kalna da)a, no kuras nogāza noziedzniekus.
353. А 1 g I d а — No kazādas pagatavots Zeva vairogs, kas tam kalpo vētru un negalsn
sacelšanai. To lieto ari A tēna (Mlnerva); sk. arī 435. vārsmu.
360. R o m i e š u l a u k u m ā — «Forum Romanum», laukums starp Kapitoliju un Pala-
tinu, Romas saimnieciskās un sabiedriskās dzīves centrs.
361. S t a r p K a r ī n ā m g r e z n ā m — Karīnas — kvartāls Eskvilīna kalna apkaimē.
Vergllija laikā tur bija greznas celtnes.
370—453. Venēra lūdz Vulkānu kaldināt Enejam Ieročus. Vulkāns Izpilda viņas lūgumu,
š ī epizode radusies, sekojot Homēra paraugam (sk. II. XVIII, 428—467).
372. Venēru teikas dēvē par Vulkāna sievu.
383—384. N ē r e j a m e i t a — Tetlda; viņa savam dēlam Ahillejam Izlūdzas no Vulkāna
(Hēfalsta) Ieročus. — T l t o n a s i e v a — A urora izlūdzās Ieročus savam dēlam
Memnonam (sk. I, 489).
394. T ē v s — dievs (Vulkāns).
416. L t p a r e — vulkāniska sala Sicīlijas ziemeļu pusē (tagad Lipari).
420. H a l i b u m e t ā l s — hallbl bija tauta Melnās jūras dienvidu piekrastē. Tā bija
slavena kā dzelzs apstrādātāja.
425. Vulkāna kiklopu vārdi: S t e г о p s (zibens), В г о n t s (pērkons), P l r a k m o n s
(uguns lakta).
438. G o r g o n u p a š u — gorgonas galvas reljefs bija Minervas krūšbruņu daļa (sk,
piezīmi II, 615—616).
454. L ē m n s a l a s t ē v s — Vulkāns, kam Lēmna, kur Jupiters to nometa no debesim,
bija svēta.
459. T e g e j a s z o b e n u — Arkādijas pilsētā Tegejā pagatavotu.
479. A g l l l a s p i l s ē t a — sk. VII, 653.
505. T a r h o n s — etnisku vadonis pēc M ezentija padzīšanas.
510. S a b e 11 а — sabīnlete.
S43. P e n ā t l e m m a z i e m — maziem tāpēc, ka nams Ir neliels.
550. Askanljs palika nomelnē ple Tibras grīvas.
563—565. E r u 1e — prēnestlešu vadonis, dieves Fēronijas dēls; tam bija trīs ķermeņi.
568—569. T a g a d n e m i r k l i e s n e b ū t u a t r a u t s n o t a v ā m j o m a i g a m
r o k ā m . . . — t. I., Ja Jupiters būtu «atgriezis agrākos gadus» (sk. 560. vārsmu un
sek.).
€05. L e ģ i o n s — etnisku karaspēks.
620. Seko Eneja vairoga apraksts. Uz vairoga Vulkāns attēlojis dažādus Romas vēstures
skatus, šeit VergUlJs seko Homēra paraugam (Ahllleja vairogs, sk. XVIII, 483—
608).
630—634. Pirmā Romas vēstures glezna — Romuls un Rems vilkumātes alā.
635—641. Otra glezna — sabīnlešu nolaupīšana. Kad sabīnietes bija ar varn aizvestas no
cirka, sabīņu valdnieks Tatljs devās gājienā pret Romu, bet sabīnietes, jau kļuvušas
romiešu sievas, iejaucās cīņās un izbeidza karu. Vadoņi salīga mieru: Tatljs no savas
galvaspilsētas Kūrēm pārcēlās uz Romu un valdīja kopā ar Romulu.
642—645. Trešā glezna — M etija Fūfētlja sodīšana. Albas valdnieks Metljs Fūfētljs sa­
kūdīja Vēju iedzīvotājus uz karu pret Romu. Kad viņa sabiedrotie zaudēja cīņu, Me-

23 - 896
353
 tljs pārgāja pie romiešiem. Romas ķēniņš Tulls HostiUJs sodīja Metlju par nodevību,
likdams zirgiem to saraut gabalos.
646—651. Ceturtā glezna — cīņa ar Porsennu. Kad Tarkvlnljs Lepnais ar savu ģimeni bija
padzīts no Romas, Etrūrljas valdnieks Porsenna gribēja piespiest romieSus ņemt atpa­
kaļ Tarkvlnlju, bet Koklits atvairīja etniskus no tilta tik ilgi, kamēr to nopostīja;
pats Koklits metās upē un pārpeldēja pie savējiem. Ari kāda romleSu jaunava, Klē-
llja, ko romieši bija devuši Porsennam par ķīlniecl, atbrīvojās un pārpeldēja pie sa­
vējiem.
649—650. T ā — Porsennas.
652—662. Piektā glezna — gailu aplenkta Roma. — R o m u l a p i l s — Romula būdiņa,
kas bija viena no Romas Kapitolija visievērojamākajam vietām; to līdz pat vēlākiem
laikiem romieši centās uzturēt tās pirmatnējā stāvoklī.
663.—665. Sestā glezna — saliji un Iuperkl. — L u p e r k l •— FaunaLuperka,ganām pulku
dieva priesteri. — S m a i l ā s , v i l n a i n a s m i t r a s — tās nēsāja flamīni — ievē­
rojam u dievību priesteri (gadījumos, kad nebija paredzētas priesteru kolēģijas).
666—670. Septītā glezna — pazemes valsts.
668. K a t l l ī n a — romiešu patricietis, pazīstams ar savu sazvērestību, ko Clcerons at­
klāja 64. gadā p. m. ē.
671—713. Astotā glezna — A ktija kauja.
675. T ā v i d ū — vairoga.
676. L e 1 k a t e — zemesrags Lelkādljas sala ar Apollona templi.
681. Ģ i m e n e s z v a i g z n e — Augusta ķiveres galotnē mirdzoša zvaigzne atgādināja
komētu, kas parādījās pēc Jū lija Cēzara nāves. Tauta ticēja, ka šai zvaigznē pārgājusi
diktatora dvēsele.
682. A g r 1 p a — Izcils karavadonis, Augusta uzticības vīrs, sakāva Sekstu Pompēju pie
Mesīnas (36. gada p. m. ē.); par to viņam piešķīra Izcilu godazīml — ar zelta kaltiem
kuģu knābjiem rotātu vainagu («corona rostrata»),
686. A u r o r a s — Austrumu; domātas Antonija uzvaras Partija un Armēnija. — S a r k a ­
n a i s k r a s t s (litus rubrum) — zemes ap Erltrejas jūru. A r šiem vārdiem saprata ne
tikai A rabljas līci (tagad Sarkana jūra), bet arī Indijas okeāna da]u Gedrosijas novada
piekrastē.
687. A n t o n i j s — Marks Antonijs bija tuvākais Jūlija Cēzara līdzgaitnieks, kopā ar
O ktaviānu un Lepldu nodibināja otro triumvlrātu, bet vēlāk sanaidojās ar Oktavlānu,
kas viņu 31. gadā p. m. ē. sakāva pie A ktija raga.
688. B a k t r a s — Baktrljas novada galvaspilsēta Kaspljas jūras austrumos. — Ē ģ i p t e s
s i e v a — Kleopatra, ko Antonijs, uzturēdamies Ēģiptē, apprecēja.
690. = V , 143.
696. S l s t r s — kastaņetēm līdzīgs Instruments, ko ēģiptieši lietoja reliģiskajās ceremo­
nijās par godu Izīdal.
697. N e m a n a . . . č ū s k p ā r l d r a u d a m — Kleopatra drīz pēc A ktija kaujas mira
no čūsku dzēlieniem; Roma valdīja uzskats, ka viņa tādā veidā izdarījusi pašnāvību.
698. A n ū b l s s , r i e b ī g a i s r ē j ē j s — ēģiptiešu mirušo sargs, tēlots ar suņa galvu.
704. A p o l l o n s — Augusta sargātājs, «velk stopu no augšas», t. 1., no A ktija raga, kur
atradās Apollona templis, pret Ēģiptes dieviem.

354
706. S a b i e š 1 — Sabas, kāda ArSbijas novada tauta.
710. J a p i g s — ziemeļrietumu vējš, kas pūš no Jāptgljas (tajS ietilpst Dienvldapūlija un
Kalabrlja).
711. N i l s — Nīlupes dievs.
714—728. Devītā glezna — Augusta Oktaviāna triumfs.
714. C ē z a r s — Augusts. Viņš triumfēja trīs dienas, atzīmējot uzvaras pār Dalmatiju, pie
A ktija un par Ēģipti (20. gadā p. m. ē).
720. P i e m l r d z o S ā F o i b a — domāts Augusta celtais Apollona templis Palātija
kalna.
725. L e l e g l , k ā r i e S i — Mazāzijas tautas. — G e 1 o n 1 — skitn cilts Dņepras krastos.
726—728. E l f r ā t a , R e i n a , A r a k s a — Šeit ar upju nosaukumiem norādītas tautas,
kas dzīvoja to krastos. — M o r l n l — apdzīvoja Lamanša piekrasti. — D a h i —
skltu tauta Kaspijas jūras austrumos. — A r a k s a — strauja upe Armēnija.

Devītā grāmata

1. K a m ē r t a s r i s i n ā s v i s s — t. 1., pie Eiandra un Etrūrija, kur Enejs meklē sev

palīgus (par to vēstī VIII grāmata).
5. T a u m a n t s — Okeāna un Zemes dēls.
9. P a l ā t i j a v a l s t s — Eiandra arkādlešu valsts. Īsteni Eiandrs uzcēla pilsētu kalna,
ko tikai vēlāk sauca par Palātija kalnu.
14—15. Gandrīz tās pašas vārsmas lasījām V, 657—658.
23. I e s m ē l a v a l g m i — Turns pirms lūgšanas mazgā rokas.
35. K a l k s — kāda trojiešu kuģa komandieris (sk. I, 183).
65. R u t u 1 a m — Turaam.
108. M ā t i — Ķibeli.
112. K o p ā a r I d k a l n a k o r i e m — kopa ar Ķibeles priesteriem (korlbantlem,
kūrētiem), kas nāca mākonī.
138. S i e v u t a l a u p ī j a m a n — īsteni Lavīnija, Latīna meita, bija vēl tikai viņa
līgava.
140. P i e t i e k , k a r e i z i t i e g ā j u š i b o j ā t — 1 .1., trojieši.
148. Norādījums uz Ahilleja bruņām, ko tam pagatavojis Vulkāns (Hēfaists), un uz
grieķu floti pie Trojas.
176. un sek. Nīsam un Elrialam veltītā epizode neapšaubāmi radusies lliādas Ietekmē
(sk. II. X, 220—578, kur Odisejs un Diomēds nakti nogalina Dolonu un Rēsu). —
H l r t a k l d s — H irtaka dēls.
177. I d a ' — Nīsa māte.
196. P a l l a n t e j a s p i l s ē t a s m ū r u s — tur atradās Enejs.
203. P a c e l t u n e a u d z i n ā j a — jaunpledzlmušu bērnu romieši aiznesa tēvam un
nolika viņa priekšā. Tēvs bērnu paņēma rokās, «pacēla» par zīmi, ka atzīst to par
savējo.
223. V a l d n i e k a d ē l u — Askanlju, Eneja dēlu.
245. P i l s ē t a s m ū r u s — Pallantejas. — U p i — Tibru.

355
264. N o s a g r a u t a s A r i s b e g — norādījums uz Eneja varoņdarbiem pirms Troja»
kara. — A r l s b e — Troādas plisēta.
304. K n o s l e S u L l k ā o n s — Ieroču meistars Knos3, Krētas salas pilsēta.*
360. C ē d 1 k s — tiburtieša Remula viesis.
364. V e l t i — tāpēc ka tā viņam ilgi nekalpos.
365—366. Eirials apliek rutulu bruņas, lai rutull viņu noturētu par savējo.
367. N o l a t ī ņ u m ī t n e s — no Laurenlas, no kurienes Volscenta vadībā virzījās
jātnieku nodala palīga Turnam.
371. N ā c a p i e ž o g i e m ' — ar žogiem te jāsaprot ap rutulu nometni uzmestie zemes
nostiprinājumi.
449. E n e j a p ē c t e č u n a m s — Jūliji. — R o m i e š u T ē v s — Augusts Oktavlāns.
Daži komentatori gan domā, ka domāts nevis Oktaviāns, bet Jupiters.
459—460. = IV, 584—585.
522. K r a t ī j a e t r u s k u p r i e d i — no etrusku priedes pagatavotu lāpu.
525. J ū s , K a 111 o p e — 1 .1., jūs, mūzas, un lt sevišķi tevi, Kalllopet
534. C a u r v a ļ ē j i e m l o g i e m ' — šaujamlūkām.
547—548. K a u t i e r o č i l i e g t i t a m — domāts laikam tēva aizliegums.
563. Z e v t ē v a b r u ņ n e s i s — ērglis.
582. H i b ē r u — Spānijas.
584. S 1 m a 11 a — upe Sicīlijas austrumu krastā.
585. P a l ī k i bija dvīņi, Zeva un nimfas Talljas dēli. Tos pielūdza Palīkas pilsēta, Etnas
tuvuma. Ap Simaitas upes augšgalu no divām vulkāna plaisām izplūda sēra tvaiki,
ko iedzīvotāji Izskaidroja ar Palīku dusmām. Lai remdētu to dusmas, sākuma tiem
nesa pat cilvēku upurus, bet vēlāk pietika ar zināmām ceremonijām un dzīvnieku
upuriem. Tāpēc arī šo altāri devē par žēlīgo (placabllis).
593. R e m u 1 s — Numāna pavārds; cits Remuls minēts 360. vārsmā.
599. D i v r e i z j a u g ū s t ī t i e f r 1 ģ 1 — pirmoreiz tos sagūstīja Hērakls, kad Lāo-
medonts tam nedeva savu meitu Hēslonl par sievu, otrreiz — Agamemnons Trojas
karā.
617. D i n d i m a k a l n s — Ķibelei svēts kalns Frīģija.
618. D ū d a d o d d i v t o ņ u s k a ņ u — Ķibeles kulta svinībās galvenokārt lietoja
tlmpānus un divkāršas dūdas, kas deva tikai divus toņus; viens dūdas stobrs
deva zemāku, otrs — augstāku toni.
619. T l m p a n s — Ķibeles kulta ceremonijās lietotas rokas bungas.
642. D i e v i e t e s m a z d ē l s — Jūls jeb Askanljs bija Venēras mazdēls. — D i e v ī b u
c i l t s t ē v s — turpmāko dievību Jūlija Cēzara un Oktaviana Augusta.
643. A s a r a k a p ē c t e č u s a i m e — Jūliji. Vergllljs pareģo karu izbeigšanos
Augusta valdīšanas laika.
668. L i e t a i n i e Ā ž i — divas spožas zvaigznes Vedēja zvaigznāja. To parādīšanos
rietumos decembri pavada spēcīgs lietus.
697. T ē b l e t e s d ē l s — šīs Tēbas atradās Misijā, kur valdīja Andromahes tēvs. —
S a r p ē d o n s — liklešu vadonis, trojiešu sabiedrotais.
710. P i e B ā j ā m , p i e E l b o j a s š ķ a u t n a i n l e m k r a s t i e m — Bājas bija

356
 slavens bagāto romiešu kūrorts pie Neapoles līča Kampānijā. Tās atradās tuvu pie
Kūmām, ko dibināja Elbojas salas izgātņi, un tāpēc šo vietu dēvē par Elboļas krastu.
711. L e j u p k r ī t a k m e ņ a s t a b s — akmens stabu pirms Iegremdēšanas jūrā vei­
doja no vairākiem bluķiem, šie stabi noderēja par pamatu terasēm, ko bagātie romieši
cēla savās vasarnīcās Bāju jūrmalā.
715. P r o h l t a — neliela klinšaina sala pretī Mīsēna ragam Kampānljā. — ī n a r i m e —
sala pie Ieejas Neapoles līcī, milža Tīfona nāves vieta.
716. S p i e d ī g ā gulta, ko J u p i t e r s k ā d r e i z bij T ī f o n a m lē mis —
Tīfons, simtgalvu milzis, gribējis Jupiteram atņemt varu. Taču Jupiters viņu pieveicis
un ieslodzījis pazemē zem Inarlmes salas.
738. A r d e J а — rutulu galvaspilsēta.
766. N e z i n o t к ļ ū m 1 — t. i., ka nometnē ielauzies Turns.
803. D o d o t t a m s p ē k u — Turnam.
804. M ā s a i — Jūnonal.

Desmitā gramata

12.— 14. Norādījums uz kartāglešu karavadoņa Hannlbala Iebrukumu Itālijā 2. pūnlešu

karā (218.—201. g. p. m. ē.).
25. E n e j s l r p r o j ā m — pie Eiandra.
26. V ē l t o p o š ā s I l l j a s m ū r i e m — domāta trojiešu nocietinātā nometne pie
Tibras grīvas.
27. N a i d n i e k i — Turns un rutuli.
28. N o a i t o l u A r p i e m — Turns nosūtīja Venulu pie Tīdeja dēla Dlomēda uz
Arpiem jeb Argiripu, ko dibinājis pēc Trojas kara kopā ar 'aitoliešu lzgātņlem
Apūlijā (sk. VIII. 9).
29.—30. Diomēds Trojas karā ievainoja V enēru (sk. II. V, 330—340). V enēra baidās, ka
arī šai karā Diomēds viņu varētu ievainot.
36. Ē r i k a k r a s t o s — sk. piezīmi I, 570.
50. V i ņ u — Askanlju.
51—52. A m a t u n t a , P a f a, I d a l l j a — Venēras pazīstamas kulta vietas. — K l-
t ē r a — sk. piezīmi 1, 257.
54. N o t i e m — no trojiešiem.
55. Š im v ī r a m — Enejam.
74. N e k r i e t n i t a s — no Venēras viedokļa. Jūnona šo viedokli nosoda, pārmetot
tūdaj trojiešiem un Venērai viņu rīcību.
78. T ī r u m u s s v e š u s a r v a r u s e v p a k ļ a u t — norādījums uz paražu apvilkt
ar vagu vietu, kur dibina pilsētu. Enejs trojiešu celtajai nometnei pie Tibras grīvas-
apvilka nedziļu vagu (sk. VII, 157).
79. I z r a u d z ī t s i e v a s t ē v u s — par spīti paražai, ka sievastēvs Izrauga znotu. —
L ī g a v a s a t r a u t n o (vecāku) k l ē p j a — Lavīnija pirms Eneja ierašanās
bija saderēta Turnam.

357
 80. P a c e | o t r o k u — turot roka olīvas zaru, miera simbolu. — V a i r o g u s p i e ­
s i s t p i e k u ģ i e m — te Vergllljs norāda uz Eneja braucienu pie Elandra.
Kareivju vairogi tika pakarinātl pie masta, lai norādītu, ka kuģis Ierodas draudzīga
nolūkā. Jūnona šeit pārmet Enejam, ka viņš gan Izlicies miermīlīgs, bet īstenībā
zemē ieradies kā ienaidnieks.
•81—82. Trojas karā kādreiz Venēra Izglāba Eneju no Dlomēda (sk. II. V, 314—318), ap­
liekot ap viņu savas rokas un savu apmetni. Citu reizi Eneju no A hilleja glāb)
Poseldons, padarot viņu neredzamu ar miglu (U. XX, 318—327).
37. P i l s ē t u — Laurentu (visas Latijas vietā).
88. V a i e s t ā — Venēra bija Trojas kara cēlonis.
89. N a b a g a t r o j u s — ironiski.
91. A r z ā d z ī b u — ar Helenas nolaupīšanu.
92. D a r d a n a n e t i k l i m — Parldam.
304. = m , 250.
117. Dievi pavada Jupiteru ar tādu pašu cieņu kā romiešu senatori konsulu.
128. L 1 r n ē s a — plisēta Troādā.
133. D a r d a n u j a u n e k l i s — Askanlļs.
136. B u k s ī — bukša koka ietvarā.
137. O r i k a — plisēta Epelras novadā Grieķijā.
141. L i d i j a s a t v a s e d i l a — 1 .1., no kādas dižciltīgas līdiešu dzimtas.
142. P a k t o 1 a — Lidijas upe; tās smiltīs atrod zelta graudus.
145. K a p 1j s — Eneja līdzgaitnieks.
147. N a k t s v i d ū — tā bija ceturtā nakts pēc Eneja aizbraukšanas. Plrma nakts pagāja
cejā uz Elandra mītni (VIII, 86—96), otra — Elandra namā (VIII, 366—369), trešā —
Tarhona nometnē (VIII, 606—607). Nosūtījis lejup pa Tibru vienu savu pavadoņu
da)u, Enejs 30 etrusku kuģos ar to palīgspēkiem nonāk pie savas nometnes.
150—151. Enejs norāda uz saviem un Elandra spēkiem. Par Mezentiju un viņa savienību
ar Turnu sk. VIII, 7—8, 492—493.
154. L ī g u m u l ī g s t — ar trojiešiem. — L i d i j a s t a u t a — etruskl, kuru senči
nākuši no Lidijas.
156. S v e š z e m j u v a d o n i m t i c o t — līgstot līgumu ar Eneju, etruskl nu varēja do­
ties cīņā pret rutullem, jo tiem Eneja persona radās svešzemju vadonis, ka to pra­
sīja zīlnieks (sk. VIII, 499—503).
157—158. Eneja kuģa priekšgals bija greznots ar Ķibeles emblēmām — ar lauvām, jo
viņa tam dāvāja priedes flotes celšanai. Idkalna attēls kuģa priekšgalā metaforiskl
apzīmē Ķibeli, Jo šo kalnu uzskatīja arī par tās mitekli.
163— 165. Līdzīga vēršanās pie mūzām lasāma VII, 641—646 latīņu sabiedroto pārskatā.
166. « T ī ģ e r i s » — kuģa nosaukums; kuģis bija greznots ar tīģera tēlu.
167. K l ū s i j a u n K o s a s — Etrūrijas plisētas.
171. A p o l l o n s — šā kuģa sargātājs.
172. P o p u l o n i j a — Etrūrijas pilsēta.
173. I l v a — Elbas sala, kas arī tagad pazīstama ar dzelzs rūdu.
174. H a l l b u r ū d a — sk. piezīmi VIII, 420.
179. P 1 z a — Etrūrijas pilsēta, Elldas Plzas kolonija pie AIfejas upes.

358
183. C ē r ē t e — Etrūrijas pilsēta, senāk Agllla. Daja Cērētes Iedzīvotāju sekoja Lausam,.
padzīts Mezentlja dēlam (sk. VII, 651—653), bet palikušie Cērētes pilsoņi pievienojas*
tiem etrusklem, kas seko Enejam. — M i n j o n a — upe, kas tek gar Cērēti.
184. P l r g l — Etrūrijas osta. — G r a v l s k a s — pilsēta Etrūrljā, atradās apvidū ar
neveselīgu klimatu.
185. L i g u r I — kalnu tauta Augšltallja.
186— 193. K u p i v o n s — llguru vadonis Kupāvons bija Kikna (cycnus — gulbis) dēls.
Klknu dievi pārvērta par gulbi, kad tas skuma par savu mīļo draugu Faetontu, k a
nogalināja Jupitera mestais zibens. Tāpēc ari ķiveres smailē tam bija gulbja spalvu
pušķis. — M a s u — Faetonta māsas dievi pārvērta par papelēm.
195—197. « K e n t a u r s » — kuģa nosaukums. Kuģa priekšgalā bija attēlots Kentaurs,
kas gatavojas mest jūra kllntsbluķl.
198. O k n s — Tlberina un Manto dēls, Mantujas dibinātājs.
202. T a u t a s t a i t r ī s — etruski, grieķi un umbrl. Mantujas novada bija 12 cilšu,
kas bija pakjautas trim galvenajam tautām.
204. B r u ņ o p r e t s e v i — Ievērojot naidu, ko bija modinājusi viņa nežēlīgā rīcība.
205—206. Kuģis, ar kuru Okns dodas Enejam palīga, Ir greznots ar upes dieva Mlnclja'
tēlu. Mlncijas upi dzejnieks dēvē par Bēnāka dēlu, Jo tā, izceldamās no Alpiem, ielek
tā nosauktā ezerā un it kā no jauna patstāvīgi iztek no tā. — A r n a I d I g O'
p r i e d i — domāts no priedes koka būvēts kara kuģis.
207. A u 1 e s t s — Okna brālis, etrusku vadonis un Eneja sabiedrotais, Perusljas dibi­
nātājs.
209. « T r i t o n s » — Aulesta kuģis ar Tritona tēlu tā priekšgalā. — A r g l i e m e z i
z i l o — spirālveida gliemežvāks, jūras dieva Tritona taure.
215. F o i b e — Diāna. Apollona māsa, mēness dieve.
238—240. Enejs, dodamies meklēt sev palīgus, nosūtīja dažus Elandra Jātniekus kopa ar
vairākiem etrusklem, lai savienotos ar trojiešu nometni Tlbras grīvā.
266. S t r i m o n a — upe starp Trāķlju un Maķedoniju.
273. Slrljs — sk. piezīmi III, 141.
280. P a t s M a r s s J u m s l r r o k ā s — tagad iespējams cīnīties Īsta kauja, vīrs pret
vīru. Līdz tam rutulu priekša bija ienaidnieks nocietinājumos.
328. F o r k s — kāds latīnte.
332. A h ā t s — Eneja Ieroču nesējs.
346. D r 1 o p s — kāds trojietis.
351. I d a s s — kāds trāķletis. — I s m a r a — plisēta Trāķljā.
352. H a I a I s s — Turna sabiedrotais, sk. VII, 723—732.
378. T r o j a — trojiešu nometne pie Tlbras grīvas.
388. R ē t s — marruvu valdnieks (sk. piezīmi VII, 750), vajājis savu dēlu Anhemolu par
viņa sakariem ar pamāti. Anhemols bēdzis pie Turna tēva Dauna.
391. D a u k a c i l t s — Dauka dēli.
400. 11 s — kāds rutuls.
405—406. Gani Izdedzināja pa karsto laiku meža ganībās sakaltušo zāli, lai, uznākot
lietum, labāk augtu Jaunā zāle.
408. V u l k ā n a k a u j l a u k s — uguns.

359
 ■

421. Pallants savu lūgšanu raida Tlbras upes dievam, Jo ciņa notiek pie šis upes.
438. L i k t e n i i z š ķ i r s — Pallantu nogalinās Turns, Lausu — Enejs.
439. V ē l ī g ā m ā s a — Turna māsa Juturna.
460—461. Pallants raida lūgšanas Hēraklam tāpēc, ka viņa tēvs Elandrs Hēraklu, tam
atgriežoties no Spānijas, bija viesmīlīgi uzņēmis savās mājās (sk. VIII, 362—363).
494. V i ņ a m — Eiandram.
496—498. Uz Pallanta zobena siksnas bija attēlots piecdesmit Danaja meitu noziegums;
fiis, Izņemot vienu, pirm ajā laulības naktī pēc tēva pavēles nogalināja savus vīrus.
409. E i r i t ī d s K l o n s — Elrlta dēls Klons, kāds V ergillja Izdomāts mākslinieks.
517. S u l m o n a — volsku pilsēta LatijS; tajā dzimis Ovidljs.
542. G r 3 d ī v s — kara dieva M arsa pavārds.
545. A n k s u r s — kāds rutuls, Turna sabiedrotais.
552. V i ņ š — Enejs.
564. A m 1 k 1 a s — neliela piejūras pilsētiņa Latljā.
565. A I g a l o n s — simtroku milzis, viens no tiem, kas sadumpojās pret Jupiteru, dažās
vietās saukts arī par Briareju (sk. VI, 287).
581—583. Doma; šeit tu nevarēsi Izbēgt no ienaidnieku rokas, kā tas bija Frīģijā. Eneju,
ko Trojas karā uzvarēja Dlomēds un Ahlllejs, Izglāba Atrodītes un Poseldona Iejauk­
šanās.
605. V e l t i — no ienaidnieku viedokļa.
612. P a v ē l e s b a r g ā s — Jupiters noliedza dieviem piedalīties trojiešu un rutulu
cīņās (sk. 8).
639. T ā — izveidotā ēna.
655. K 1 ū s 1 j a — sk. plezimi 167. vārsmai.
688. P i l s ē t a s e n a — Ardeja, rutulu galvaspilsēta Latljā.
691. P r e t v i e n u t i k v i r u — pret Mezentiju, Jo tas savas cietsirdības dēļ bija
padzīts no Etrūrijas un paglābies pie Turna (sk. VIII, 479—495).
704. K l s e j a m e i t a — Hekuba.
708. V e s u 1 s — kalnu virsotne Alpos.
745—746. - X I I , 309—310.
767. = IV , 177.
773. R o k a l a i l r n u m a n s d i e v s — Mezentijs, būdams dievu nīdējs (VII, 648),
uzskata par dievu savu roku un šķēpu.
787. T 1 r r ē n a — Mezentlja.
802. N a i d n i e k u p a d z e n — Eneju no Mezentlja.
824. T ā p ē c k a t ē v i š ķ ā m ī l a n u s i r d i t a m a i z k u s t i n ā j a — Enejs
iedomājas, cik viņam pašam būtu grūti, redzot savu dēlu kritušu.
827. I e r o c i š o . . . ņ e m l ī d z i — Ieroča atdošana uzvarētam Ienaidniekam ir aplie­
cinājums tam, ka Enejs atzīst Lausa drošsirdību.
587. M i l z ī g o m e ž u — daudzos Mezentlja mestos šķēpus, kas iestrēguši Eneja
vairogā.

360
Vienpadsmitā grāmata

3. S ē r a s — par kritušo Pallantu.

5—11. Uzvarētā pretinieku vadoņa bruņas senie grieķi un romieši pakāra apcirsta koka
zaros.
28. =VT, 429.
31. P a r r a s i j a — A rkādijas plisēta, šeit apzīmē A rkādija vispār.
75. = IV, 264.
167. T ū k s t o š i e m v o l s k u — 1 .1., daudz Eneja Ienaidnieku.
173—174. K ā m i l z ī g a k ā r t s . . . I e r o č o s s a v o s . — Sal. 5.—11. un 83. vār­
smu, kā arī piezīmi 5.—11. vārsmai.
178—179. T u t ē v a m u n d ē l a m n u T u r n u p a r ā d ā e s i — tev, Enej, jāat­
riebj par tēvu un dēlu.
181. T o p a z i ņ o t v ē l o s — Elandrs vēlas dzīvot tikai līdz tam brīdim, kad Turas
būs nogalināts.
226. N o d i ž ā s D l o m ē d a m ī t n e s — no Arglripas.
234—235. Seit Latīns atkal redzams valdnieka lomā, kaut gan VII, 600 lasījām: « . . . pa­
m eta valdības grožus».
239. N o a l t o l u m ī t n e s — no Arglripas.
247. J ā p i g i — tauta Dienvldltālljā, saukta Daldala dēla Jāpiga vārdā, kas tur apme­
ties uz dzīvi.
260. K a f ē r e j s — zemesrags Eibojas dienvidos, kur vētra sadragāja un izkliedēja
grieķu floti, kas atgriezās no Trojas kara.
262. P r o t e J a stabi — dzejisks Faras salas un Ēģiptes apzīmējums. P r o t e j s ir Jūras
dievība, kas gana Neptūna sievas Amfitrites roņus; par tā mītni uzskatīja Faru plo
Ēģiptes krastiem, kur Menelāju aizdzina vētra. «Proteja stabi» apzīmē pasaules
galējos austrumus, tāpat kā «Herakla stabi» (Gibraltāra) apzīmē galējos rietumus.
265. L o k r i — Oīleja dēla A janta līdzgaitnieki, kurus vētra aizdzina pie Zlemejāfrlkas
krastiem.
266— 267. Agamemnonu, grieķu karaspēka virspavēlnieku, pēc atgriešanās no Trojas
kaia nogalināja viņa sieva Klitaimnestra kopā ar savu mīļāko Aigistu.
269—270. A rī Diomēds pēc Trojas kara neapmetās Kalidonā, savā dzimtajā pilsētā Altolljā,
bet Itālija.
271—274. Visi Diomēda līdzgaitnieki tika pārvērsti par putniem.
285. I d k a l n a z e m e — Troja.
286. I n a h a p i l s ē t a s — grieķu pilsētas; sk. piezīmi VII, 286.
308. U z a l t o l u š ķ ē p u — uz Diomēdu un viņa ļaudīm.
316. T u s k i e š u u p e — Tlbra, jo iztek no Etrūrijas, etrusku jeb tusku zemes.
318. A u r u n k 1 — sk. piezīmi VII, 206.
351. U z t i c a s b ē g š a n a i g ļ ē v i — Turas vajā Eneja tēlu; sk. X, 665.
359. T ē v a m u n d z i m t e n e i t i e s ī b u a t d o d — lai Turns atsakās no savam
tiesībām uz Lavīniju.
380. K ū r i j a — sapulču un apspriežu vieta.

361
402. K a s s a t r i e k t a d i v r e i z — pirmoreiz Troju sagrāva Hērakls, kad Lāomedont»
atteicās dot tam savu meitu par sievu, otrreiz — grieķi Agamemnona vadībā.
-403—409. Ironija: tagad uzvarētāji dreb uzvarēto priekšā.
-405. A u f i d a a t p a k a ļ t e k — Auflda — Apūlljas upe, ietek A drijas Jūrā. Šeit ta
minēta tāpēc, ka Latiņa sūtņiem, lai sasniegtu Dlomēdu, jānonSk līdz Sal upei. Tās
pretējais virziens norāda uz Dlomēda atteikšanos palīdzēt itāļu tautām.
412. J a m ē s t i k a t s t a t i e s a m — norādījums uz Dlomēda atteikšanos piedalī­
ties cīņa pret Eneju.
■424. P i r m s t a u r e s — pirms izšķirošas kaujas.
428. A 11 o 1 s — Dlomēds.
-436. Š e i t t a d i r r o k a s , k o U z v a r a s d i e v e n a v n ī d u s i m ū ž a m —
ne vienreiz vien esmu uzvarējis, un nav Šaubu, ka tas vēl atkārtosies.
-457. P a d ū s a — viena no Padas (tagad Po upes) septiņām ietekām, kur bieži mēdza
pulcēties gulbju bari.
461. V 1 ņ 1 — trojieši.
463. Turns liek Volusam vadīt volskus un rutulus, lai pats ar citu karaspēku uzbruktu
kalnos Enejam (sk. 511—516).
•471—472. = XII, 612—613.
483. T r ī t o n l j a — Minervas epitets.
492—497. Līdzīgu salīdzinājumu lasām Homēra «Illādā» VI, 506—511.
-519. T ī b u r t a v i r i — sk. piezīmi VII, 671.
532. O p e — Trāķljas nimfa, Diānas pavadone.
-540. P r l v e r n a — pilsēta Dlenvidlatijā, agrāk piederēja volsklem.
547. A m a s ē n s — sk. piezīmi VII, 685.
580. S t r ī m o n a — sk. piezīmi X, 266.
612. A k o n t e j s — kāds latlnls.
'654. B ē g o S ā s b u l t a s — bultas, kas raidītas bēgot.
659. T r ā ķ l j a s v a r o n e s — amazones. — T e r m o d o n t a — upe Kapadokija (Maz-
Szlja), ietek Melnajā jūrā. Amazoņu dzīves vietu iedomājās ne tikai Trāķljā un
Skltijā pie Tanaīdas (Donas), bet ari Kapadokija pie Termodontas.
■661. H i p o l l t e , P e n t e s l l e j a — amazoņu vadones; abas mitoloģija uzskata par
M arsa meitām.
<>78. O r n 11 s — kāds etruskietis.
•699. A r v i ņ u — ar Kamlllu.
701. L i g u r o s s l a v e n a i s k r ā p n i e k s — Ugurlem bija negodīgu cilvēku slava.
711. A r v a i r o g u t ī r u — bez izgreznojumiem.
721. S v ē t a i s p u t n s — augurl pēc vanaga lidojuma zīlēja nākotni.
751—756. Ergja cīņa ar pūķi aprakstīta ari «Iliada» (XII, 201—207).
757. N o d r o s m ī g i e m t ī b u r t u p u l k i e m — Venuls bija tīburtietls.
773. G o r t l n a s Š a u t r a s — Gortīna, pilsēta Krētas salā, bija pazīstama ar savām
ieroču darbnīcām.
787. M ī d a m i d e g o S a s o g l e s — Soraktē godināja seno ltāju dievu Vejovu, ko
vēlāk Identificēja ar Apollonu. Vejova priesteri, turēdami roka upurējama dziv-
/

362
 nieka iekšas, basām kājām gāja pāri pār gailošām priežu oglēm, Iepriekš kājas
ieziezdami ar kādu šķidrumu.
831. A r šiem pašiem vārdiem VerglUJs beidz visu Eneīdu (Xn, 952).
836. T r i v i j a s m o d r l g S s a r d z e — Ope tā dēvēta tādēļ, ka Diāna (Trivlja) tai
uztic atriebt Kamlllas nāvi.
869. A 1 1 n ā t s — rutulu vadonis.
914. H i b ē r u v i ļ ņ i — Spānijas Jūra. A r šiem vārdiem Vergilijs apzīmē rietumus,,
kur iegrimst vakarā saule.

Divpadsmitā grāmata

2. S o l ī t o g a l d a — Turns apsolīja uzvarēt Eneju (sk. XI, 437—444).

8. N e l i e š a m e s t u — šeit mednieks saukts par nelieti no lauvas viedokļa, Jo tas-
Ievainojis viņu no paslēptuves (orginālā: latro — laupītājs).
11— 12. Enejs pats Jau pieprasīja divkauju ar Tum u (sk. XI, 115— 118).
13. S t e i d z u p u r ē t , t ē v ! — bez Iepriekšējas upurēšanas nevarēja ne salīgt mieru,
ne noslēgt kādu citu līgumu.
31. L ī g a v u a t r ā v a z n o t a m — Enejam.
52—53. Turns norāda uz Venēras palīdzību savam dēlam Enejam (sk. piezīmi X, 81—
82), kad pati glābēja slēpās aiz mākoņa.
83—84. O r ī t i j a — ziemeļvēja dieva Boreja sieva, kurai bija ātrākie un skaistākie
zirgi.
91. S t l g i s k o s v i ļ ņ o s t o r ū d ī j a k a r s t u — šādi rūdīts zobens nevarēja ne
lūzt, ne kļūt neass.
99. F r ī ģ i e š u p u s v ī r a b r u ņ a s — ironija par Eneju (sk. piezīmi IV, 215).
107. A r m ā m u ļ a s I e r o č i e m — ko saņēma no Venēras (sk. VIII, 615—625).
111. S ū t a p i e L a t ī n a v ī r u s — Enejs atbild Latīnam, kaut gan sūtņus sūtījis
Turns.
112. L ī g u m a s a t u r u z i ņ o t — līguma saturu sastopam vēlāk (sk. 183. vārsmu un
sek.).
117. P i e d i ž e n ā s p i l s ē t a s v ā r t i e m — pie Laurentas.
134. So kalnu tikai pēc Albas dibināšanas sauca par Alblešu kalnu (mons Albāņus).
138. J u t u r n a — Turna māsa, avotu nimfa.
144. N e t ī k a m a j ā g u l t ā — no Jūnonas viedokļa, Ievērojot Jupitera neuzticību.
164. V e c t ē v a H ē l i j a r o t a — Hēlijs Jeb Folbs (Saule) bija Latīna vectēvs, jo vlņ»
māti Mariku (sk. VII, 47) romieši Identificēja ar Klrki, kas bija Hēlija meita.
165.=1, 313.
198. L ā t o n a s d v ī ņ i — Apollons un Diāna.
206.—211. Doma: šis līgums nekad netiks lauzts, tāpat kā scepteris, kas man ir rokā,
nedos jaunas atvases. Salidzinājums aizgūts no Homēra (II. I, 234—239).
232. N a i d ī g i e T u r n a m — Jo Turns deva patvērumu etrusku padzītajam Mezen-
tljam.

363
234. V i ņ S — Tums.
286. L ī d z i s e v p a ņ e m d a m s d i e v u s — dievu tēlus.
306. S 1s — Alss.
309—310. = X, 745—746. *
320. Pēc 815. vārsmas varam secināt, ka Eneju lr Ievainojusi Jutum a.
331—336. Līdzīgu salīdzinājumu lasām «Illādā» XIII, 298—303.
331. H e b r a — galvenā Trāķljas upe (tagad Marlca), Marsa Iemīļota uzturēšanās vieta.
332. Š ķ ē p u p r e t v a i r o g u d a u z a — lai Iebaidītu pretinieku.
347. D o 1 o n s — kāds trojiešu izlūks Trojas karā; ceļā uz grieķu nometni viņu pār­
steidz Diomēds ar Odiseju un to nogalina.
353. š o — Elmēdu.
305. B o r e j a e l p a — ziemeļu vējš.
377. P r e t n a i d n i e k u — pret Turnu.
391. J a s i j a J ā p ī d s — Jaslja dēls Jāpīds.
397. A r m ā k u š o k l u s o — ar ārstēšanu; par to maz runāja, un tā nevarēja atnesi
tik daudz slavas kā citas mākslas, kas Jāpīdam piedāvātas agrāk (sk. 394). Senajā
Romā ar ārstēšanu nodarbojās galvenokārt ārzemnieki un vergi.
400. N e s a t r a u c a t a m p r ā t u p a t a s a r a s — apkārt stāvošo asaras.
401. P a 1 o n s — dievu ārsts. — P a l o n a v ī r i — ārsti.
405. M e i s t a r s — ārstniecības nodibinātājs; prasmi ārstēt Jāpīds saņēma no Apollona.
412. D 1 k t a m s — kāda dziedīga zāle, kas augusi Krētas salā pie Diktēs kalna. Tās lapām
un ziediem piedēvēja spēku izdzīt miesā iestrēgušu svešķermeni.
421. N e z i n o t p a š a m — t. 1., šo zāļu dziedīgo spēku.
437. D o s t e v v i s s p o ž ā k o b a l v u — 1.1., sagādās tev jaunu valsti.
439—440. Tādas pašas domas izsaka Andromahe III, 342—343.
456. R o l t e j a s v a d o n i s — Enejs; R o 11 e j a — plisēta Trojas tuvumā.
509. A m 1 k s — Priama dēls, Dlora brālis.
516. A p o l l o n a l a u k i — Pataras, plisēta Liki jā, slavena ar Apollona templi.
540. K u p e n k s — kāds rutuls, priesteris.
547. L i r n ē s a — sk. piezīmi X, 128.
5 6 1 .- IV, 288.
573. L ī g u m u p r a s i e t — prasiet līguma izpildīšanu.
582. J o l a u z u š i l ī g u m u v ē l r e i z — par pirmo līgumu sk. VII, 259—285.
-585. V a l d n i e k u p a š u v e l k a u g š ā u z m ū r i e m — Latīņu, lai tas izteiktu
piekrišanu kapitulācijai.
612—613. = XI, 471—472.
644. V a i a t s p ē k o t D r a n k u — tā dzēlīgos vārdus lasām XI, 368—375.
668. F ū r i j u i e d v e s t ā m ī l a — dusmas par to, ka viņam tiek atņemta Lavīnija.
675. P a l i e l s a p a k š ā r a t u s — šis tornis ir bīdāms.
684—689. Šis salīdzinājums aizgūts no Homēra «Iltādas» XIII, 137—142.
700. L ī k s m o d a m s p r i e k a — Jo redz, ka beidzot būs iespēja cīnīties ar Turnu.
701—703. A t o n s — kalns Halkidikas pussalā. — Ē r i k s — sk. piezīmi I, 570.—
A p e n ī n s , s i r m g a l v i s t ē v s — A penīnakalnu grēdas dievs, šeit Enejs
pielīdzināts trim vareniem kalniem.

364
 706. A r a u n u — sk. piezīmi II, 492.
715. S i l a — mežu apgabals Brutljā. — T a b u r n s — kalnu grēda samnītu zemē.
725—727. Vergllljs šeit atdarina Homēru (sk. II. XXII, 209 un sek.). — K a m n ā v e
H e k s s v a r k a u s u l e j u p — svarkausa noliekšanās norāda nāvi.
753. U m b r l e t l s — Umbrijas medību suns, labākais Itālijā.
769. Jūrnieki, kas, kuģim bojā ejot, izglābušies, mēdza glābšanās dienā valkātās drēbes
pakārt pie kāda tempļa sienas vai kokā.
-805. A p g ā n ī t v a l d n i e k a n a m u — Amāta pakārās.
810. N e b ū t u t a g a d t u r e d z ē j i s — t. 1., ja man nebūtu zināmi tavi nodomi.
820. T a v ē j o d i ž u m a l a b a d — Jupitera tēvs Satums bija Itālijas valdnieks.
825. Vergilijs Izskaidro ar dievu lēmumu to, ka Latijā nekas nav saglabājies no ienācēju
valodas un paražām.
«40. Romā Jūnonal parādīja sevišķu godu.
858. P a r t i (jeb partieši) — kareiviska skltu cilts Kaspljas jūras dienvidaustrumos. —
K l d o n s — Krētas salas Kldonas plisētas iedzīvotājs. Partieši un kldoni bija izcili
strēlnieki.
868. = IV, 280.
871. = VI, 673.
874. M a n . . . c i e t s l r d e l — Juturna sev nepelnīti pārmet cietsirdību pret brāli, tu­
pat kā Anna sev pārmet to pašu atiieltsmē pret Dīdonu (IV, 681).
878. P a r J a u n a v a s g o d u — sk. 140—141.
-921. B a l l l s t a — metamā mašīna.
■935. M a n i v a i m i e s u — dzīvu vai nogalinātu.
R E D A K T O R A PIEZĪME

«Eneldas» manuskripts sagatavots lespleSanal bez atdzejotāja līdzdalības rediģēša­

nas procesā, jo Augusts Ģlezens, kas ar saviem grieķu un romiešu autoru darbu tulko­
jumiem un atdzejojumiem Ievērojami sekmējis latviešu lasītāju iepazīstināšanu ar
antīkās literatūras šedevriem, tad jau bija miris. Ievērojot šo apstākli, atdzejojuma
manuskripta izdarīti tikai paši nepieciešamākie labojumi, ko prasīja salīdzinājums ar
oriģinālu, pēc iespējas vairoties no vienīgi gaumes diktētiem labojumiem.
Atkāpjoties no A. Ģiezena rakstības, grieķu īpašvārdu rakstībā Ievēroti principi,
kas Izklāstīti manos ieteikumos «Valodas kultūras jautājumu» 4. un 5. numura, bet latiņu
cilmes īpašvārdos lietota tradicionālā rakstība.
A. F.
SATURS

A. Feldhūns. V erglllja «Eneida» . . . . 5

VERGILUA «ENEIDA»..........................................27
P a sk a id ro ju m i.........................................................319
Redaktora p ie z īm e ..................................................366
P. V e r g l I H M a r o a l s
AENEIS
Llpslae, МСМХХХ

Вергилий
ЭНЕИДА
Издательство «Лиесма»
Н а латы ш ском языке
Х удож ник Г. Элер

Redaktors А. Feldhūns. Māks!. red ak to rs V. Graut«.

Tehn. redaktore L. Engere. K orektore A . Ā bele.
N odota salikšanai 1970. g. 25. m artā. P arakstīta lesple*
San ai 1970. g. 29. septem brī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1.
form āts 70X 90/16. 24,38 flz. iespiedi.; 20.52 uzsk.
Iespiedi.; 21,75 Izdevn. I. M etiens 24000 eks. Maksa
1 rbl. 01 кар. Izdevniecība «Liesma» RlgS, Padomju
bulv. 24. Izdevn. Nr. 23473-D234. Iespiesta Latvijas
PSR M inistru Padomes Preses kom itejas 2. tipogrāfijā
«eSovetskaJa Latvija» Rīgā, D zirnavu ielā 57. Pasūt.
N r. 696.
7—3—4 *An
70—47 Ve 582