BRUŅINIEKI

Monta Geiba Grebska 7.a

KAS IR BRUŅINIEKS?
 Viduslaikos bruņinieki atradās sociālo kāpņu augšgalā. Ar labāko apmācību, labākajām drēbēm, labākajiem ieročiem
un, domājams, labākajām manierēm viņi bija tie, uz ko visi pārējie tiecās. Dzejoļos un populārās dziesmās tika
stāstītas pasakas par pārdrošiem bruņiniekiem, un paliekoša slava sagaidīja tos bruņiniekus, kuri pacēlās pāri
saviem vienaudžiem. Bija tādi leģendāri bruņinieki kā karalis Artūrs un Svētais Džordžs, visu bruņinieku patrons,
slaveni turnīru uzvarētāji, piemēram, sers Viljams Maršals, un pat dažiem nekristīgajiem tika atļauts bruņinieka goda
nosaukums, piemēram, lielajam musulmaņu līderim Saladinam.
KĀRTAI PIEDEROŠIE
 Monarhs - Monarhs ir valsts vadītājs uz mūžu vai līdz atteikšanās brīdim, un tāpēc monarhijas valsts vadītājs.
Monarhs var īstenot valstī augstāko autoritāti un varu, vai arī citi var izmantot šo varu monarha vārdā. Parasti
monarhs vai nu personīgi manto likumīgas tiesības īstenot valsts suverēnās tiesības (bieži dēvētas par troni vai
kroni), vai arī to noteiktā procesā izvēlas no ģimenes vai kohortas, kas ir tiesīga nodrošināt valsts monarhu.
Alternatīvi indivīds var pasludināt sevi par monarhu, kas var tikt atbalstīts un likumīgs ar aklamāciju, iekarošanas
tiesībām vai līdzekļu kombināciju.
 Aristokrāts – aristokrātija ir valsts pārvaldes forma, kurā valsts vara koncentrējas šaura valsts iedzīvotāju loka —
aristokrātu — rokās. Aristokrāti šo statusu var ieņemt, pateicoties tam, ka izglītības, kultūras, gudrības, slavenu
priekšteču vai pārticības ziņā tiek uzskatīti par piemērotākajiem valsts vadīšanai. Teorētiski aristokrātiska valsts
pārvaldes forma ir vidū starp monarhiju, kur vara koncentrējas viena cilvēka rokās, un demokrātiju, kur vara nomināli
pieder visiem valsts pilsoņiem un to tieši realizē to vēlēti pārstāvji. Aristokrātiska valsts pārvaldes forma pastāvēja
atsevišķos Senās Grieķijas, Senās Romas, kā arī viduslaiku vēstures posmos. Mūsdienās aristokrātiskas valsts
pārvaldes formas nepastāv, lai gan atsevišķi elementi sastopami daudzu valstu pārvaldes institūcijās.
BRUŅINIEKU BĒRNĪBA
 Zēns, sasniedzot 8 gadu vecumu, tika nosūtīts uz kaimiņu pili, kur tika apmācīts. Viņam mācīja uzvedības normas,
pieklājības normas un spēlēt šahu un dambreti, bet lielāko daļu laika viņš pavadīja trenējot savu ķermeni, cīnoties un
jājam. Piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā topošo bruņinieku nodeva bruņinieka rīcībā, kā kalpu. Viņš
palīdzēja bruņiniekam no rīta saģērbties, kalpoja Viņam maltītēs, rūpējās par viņa zirgu, tīrīja bruņinieka ieročus un
bruņas un palīdzēja tam turnīros. Kad, jauneklim palika 21 gads viņa kungs viņu iesvētīja bruņinieku kārtā.
Iepriekšēja naktī jauneklis attīrīja savu dvēseli lūgšanu veidā. Kad iestājās rīts viņš uz ceremoniju devās savās
labākajās drēbēs. Kad brokastis bija paēstas viņš devās uz baznīcu pie priestera, kur noskaitīja savu zvērestu. Pēc
tam jauneklis devās ārā, kur draugu radinieku un vecāku klātbūtnē kungs viņu iesvētīja bruņinieku kārtā. Jauneklis
varēja kļūt par bruņinieku arī izdarot varoņdarbu. Bruņinieki ticēja bruņinieku kodeksam. Viņi solīja aizstāvēt vājos un
neaizsargātos, cienīt sievietes, klausīt ķēniņu un kalpot dievam. Viņi bija paklausīgi un pazemīgi it īpaši saviem
priekšniekiem.
KĀRTAS FUNKCIJAS
 Tā kā bruņinieku galvenā nodarbošanās bija karošana, viņi daudz laika veltīja kaujas mākslas vingrinājumiem.
Bruņinieki tika uzskatīti par baznīcas aizstāvjiem un cīnītājiem par kristīgo ticību, viņu pienākums bija aizsargāt visus
tos, kuri paši nenēsā ieročus. Bruņiniekiem bija jāmaksā par savu kara zirgu, un tas bija tikpat dārgi kā maza
lidmašīna. Nebija tā, ka karalis viņiem iedeva naudu, lai nopirktu šīs lietas, tāpēc viņiem bija jāiedzimst bruņinieka
lomā, jo viņu ģimeņu bagātības atbalstīja viņus cauri viņu karjerai. Viņiem bija arī jāpērk pašiem savas bruņas, un arī
tas bija ļoti dārgi. Bruņinieka pienākums bija palikt uzticīgam bruņinieku kodeksam. Protams, galvenā atbildība par
bruņinieku bija aizsargāt savu karaļvalsti un savu tautu. Bruņiniekam ir jāveic visa apmācība no septiņu gadu
vecuma līdz divdesmit viena gada vecumam. Ja tas netiks izdarīts, viņš, protams, nav tiesīgs kļūt par bruņinieku.
Bruņiniekam vienmēr bija jāvalda pār savu karali, un viņš nekad nenodod un neapgāž.
SAISTĪBA AR FEODĀLO
SISTĒMU
 Feodālās bruņniecības pamati tika ielikti vēl franku karos Spānijā, kur dzima leģenda par Rolandu. Tajā laikā
galvenais militārais spēks vēl bija kājnieki, bruņoti ar zobeniem un bruņu krekliem. Sākot ar 8. gadsimta vidu arvien
lielāku nozīmi ieguva bruņu kreklā tērpts jātnieks. Tomēr, vēl apmēram gadsimtu jātnieku vienībām drīzāk bija
papildus nozīme. Zeme kopā ar zemniekiem, kas apdzīvoja zemi, un kuri bija pastāvīgi piesaistīti šim zemes gabala
tika piešķirta aristokrātiem apmaiņā pret dažādiem kalpošanas veidiem, ieskaitot daļu no zemes, naudas produkciju
vai militārā dienesta atdošanu kara laikā. Kamēr bruņinieku loma kara laikā bija cīnīties un kalpot valstij kā karavīri,
miera laikā viņi dzīvoja muižās un uzraudzīja zemniekus, kas strādāja uz viņu zemes. Vietējiem bruņiniekiem miera
laikā bieži arī bija dažādi administratīvie pienākumi savu īpašumu apkārtnē.
ARHITEKTŪRA
 Pirmās pilis tika celtas 10. gs. mūsdienu Francijas, Spānijas, Anglijas un Vācijas teritorijā. Šajā laikā Rietumeiropu
apdraudēja skandināvu vikingi, ungāri un citi iebrucēji, tāpēc daudzi zemes īpašnieki būvēja nocietinājumus, lai
pasargātu savu ģimeni un īpašumu. Sākotnēji cēla koka pilis, bet 11. gadsimtā sāka būvēt lielas mūra
pilis. Būvdarbos piedalījās mūrnieki, akmeņkaļi un citi kvalificēti amatnieki, torņu būvēšanā izmantoja dažādas
palīgierīces.Pili parasti cēla tādā vietā, ko vieglāk aizsargāt, – kalna galā, uz salas, jūras piekrastē vai uz stāvas
klints. Ja vieta bija līdzena, tad veidoja mākslīgu pauguru. Pili apjoza biezi un augsti aizsargmūri, no kuriem
uzbrukuma gadījumā pils aizstāvji lēja ienaidniekam virsū karstu ūdeni, eļļu vai darvu. Pilij parasti bija viena ieeja ar
paceļamu tiltu. Tā kā pa vārtiem visvieglāk varēja iekļūt nevēlami ļaudis, tos parasti turēja aizslēgtus un rūpīgi
apsargāja.Pils mūra iekšpusē atradās dzīvojamā ēka bruņinieka ģimenei, telpas kalpiem un kalponēm. Saimniecības
ēkās bija vieta mājdzīvnieku, mājputnu un baložu turēšanai, zirgu staļļi, pagrabi, smēde, kur varēja salabot bruņas
vai izkalt jaunus ieročus, sakņu un augļu dārzi. Pilī bija pietiekami lieli pārtikas krājumi – aplenkuma gadījumam.
INTERESANTI FAKTI
 Bruņinieka ceremonijas noslēgumā bruņiniekam tika piešķirts tituls "Sers".

 Lielākais varonis Anglijā bija Viljams Maršals. Viņš bija labākais turnīru bruņinieks cīņā un pat pieveica Ričardu I.
Turklāt viņš kļuva arī par varoni Robina Huda filmās.
 Bruņiniekam, kurš valkāja pilnas bruņas, bija papildu 30 kg svara, un viņš arī tiktu uzskatīts par svarīgāku.

 Kara zirgi tika audzēti īpaši kaujai. Vidēji zirgs būtu līdz piecām pēdām un četrām collām augsta un tas parasti bija
vīrietis. Ar šiem zirgiem nelielījās. Bija īpaši zirgi tikai tādiem scenārijiem.
 Baznīcai smagi ietekmējot karaļvalstis un bruņiniekus, nav nekāds pārsteigums, ka viņiem bija teikšana par to, kā
jāveido zobeni. Ja pamanāt, tie izskatās kā krusts.
ATTĒLI
 PALDIES PAR
KLAUSĪŠANOS!